1

Марк Твен. РАЗМЫШЛЕНИЯ О РЕЛИГИИ. ГЛАВА ПЕРВАЯ. Вторник, 19 июня 1906 года. Наша Библия рисует характер бога с исчерпывающей и безжалостной точностью. Портрет, который она

нам предлагает, – это в основном портрет человека, если, конечно, можно вообразить человека, исполненного и переполненного злобой вне всяких человеческих пределов; портрет личности, с которой теперь, когда Нерон и Калигула уже скончались, никто, пожалуй, не захотел бы водить знакомство. Все его деяния, изображенные в Ветхом завете, говорят о его злопамятности, несправедливости, мелочности, безжалостности, мстительности. Он только и делает, что карает – карает за ничтожные проступки с тысячекратной строгостью; карает невинных младенцев за проступки их родителей; карает ни в чем не провинившихся обитателей страны за проступки их правителей; и снисходит даже до того, что обрушивает кровавую месть на смирных телят, ягнят, овец и волов, дабы покарать пустяковые грешки их владельцев. Более гнусного и разоблачающего жизнеописания в печатном виде не существует. Начитавшись его, начинаешь считать Нерона ангелом света и совершенства.

Оно открывается рассказом о чудовищном вероломстве; вероломство – это лейтмотив всей книги. Ее начало, наверное, было придумано в детской пирата – настолько оно мерзко и в то же время младенчески наивно. Адаму запрещено вкушать плод некоего дерева, ему без тени улыбки сообщается, что в случае неповиновения он умрет. Как можно было ожидать, что такая угроза произведет на него хотя бы малейшее впечатление? Ведь Адам был взрослым мужчиной лишь по внешности. А знаниями и опытом он не превосходил двухлетнего младенца. Он не мог знать, что означает слово ‘смерть’. Он ни разу в жизни не видел ни одной мертвой твари. Он ни разу прежде не слышал о смерти. Это слово не имело для него никакого смысла. С тем же успехом ему могли бы пригрозить, что если он съест это яблоко, то немедленно преобразится в меридиан, – Адам одинаково не мог понять ни того, ни другого слова.

Можно было не сомневаться, что жиденький интеллект, измысливший эту достопамятную угрозу, сопроводит всякими другими пошлостями, основанными на весьма низкопробных понятиях о справедливости и правосудии; так оно и вышло. Было объявлено, что все потомки Адама до последнего дня творения будут нести кару, раз этот младенец нарушил закон своей детской, навязанный ему еще до того, как он вышел из пеленок. В течение многих тысячелетий все они, один за другим, подвергались неустанной травле и всяческим бедам в наказание за обыкновенную детскую шалость, которую пышно наименовали ‘грехом Адама’. И на протяжении этого бесконечного времени никогда не было недостатка в раввинах, римских папах, епископах, священниках, пасторах и мирских раболепных душах, которые восторженно прославляли это позорнейшее преступление, провозглашали его неизреченно справедливым и праведным и осыпали сотворившего его такой грубейшей и беспардонной лестью, что кто угодно, кроме бога, услышав что-либо подобное, отвернулся бы со смущением и гадливостью. Хотя долгая привычка к лести и закалила наших восточных монархов, даже они не могли бы снести раздающихся по воскресеньям в церквах бесстыдных восхвалений, которые наш бог выслушивает самодовольно и удовлетворенно.

Мы, не краснея, называем нашего бога источником милосердия, хотя отлично знаем, что во всей его истории не найдется ни одного случая, когда он на самом деле проявил бы милосердие. Мы называем его источником нравственности, хотя его история и его повседневное поведение, о котором нам свидетельствуют наши собственные чувства, неопровержимо доказывают, что он абсолютно лишен даже какого-либо подобия нравственности или морали. Мы называем его Отцом, и при этом не в насмешку, хотя мы прониклись бы ненавистью и отвращением к любому земному отцу, если бы он подверг своего ребенка хотя бы тысячной доле тех страданий, горестей и жестоких бед, на которые наш бог обрекает своих детей каждый день, на которые он обрекал их ежедневно в течение всех столетий, прошедших с той минуты, когда свершилось это великое преступление – когда был сотворен Адам.

Наше представление о боге – это нелепое и смехотворное смешение идей. Мы разделяем бога пополам, низводим одну его половину в глухой уголок земли, где он должен принести спасение крохотному поселению евреев – причем только евреям и никому другому. А вторую его половину мы оставляем на небесном престоле, откуда она с тревогой и любопытством посматривает вниз, ожидая результатов. Мы благоговейно изучаем историю земной половины и выводим из этой истории заключение, что земная половина исправилась, обрела высокие моральные качества и всяческие добродетели и утратила какое-либо сходство со своей покинутой злобной половиной, пребывающей на небесном престоле. Мы считаем, что земная половина правосудна, милосердна, добра, кротка, исполнена всепрощения и сострадания к мукам человечества, которые она стремится смягчить и уничтожить. Совершенно очевидно, что представление об этом характере мы создали, не исследуя факты, а старательно уклоняясь от того, чтобы внимательно ознакомиться с ними, оценить их и взвесить. Земная половина призывает нас к милосердию и первая подает нам пример, изобретая озеро из огня и серы, в котором тем из нас, кто не признает ее богом и не поклонится ей, как богу, суждено

2

гореть до скончания вечности. И гореть будем не только мы, осведомленные об этих условиях,– все мириады первых людских поколений обречены на ту же ужасную судьбу, хотя все они жили и умерли, никогда даже не слышав о нем или о поставленных им условиях. Подобный пример милосердия можно назвать блистательным. Где уж тут жалким земным дикарям или кровожадным лесным хищникам! Нам повелено прощать ближнего своего до семижды семидесяти раз – и радоваться и быть благодарными, если после благочестивой жизни наша душа на смертном одре не успеет вырваться из нашего тела прежде, чем священник доберется до нас, чтобы второпях снабдить ее пропуском с помощью своих бормотаний, свечей и песнопений. Этот пример неисчерпаемой готовности прощать также можно назвать блистательным.

Нас уверяют, что две половины нашего бога разделены только по виду, а на самом деле они остаются единым целым и равно могущественны, несмотря на разделение. И вот земная половина – тот, кто оплакивает страдания человечества и хотел бы их уничтожить, и вполне способен их уничтожить в любой момент, когда это ему заблагорассудится,– удовлетворяется тем, что от случая к случаю возвращает зрение слепому, вместо того чтобы вернуть его всем слепым, от случая к случаю исцеляет калеку, вместо того чтобы исцелить всех калек, разок угощает завтраком пять тысяч человек и предоставляет всем голодным миллионам голодать по-прежнему; и все это время он наставляет бессильного человека избавлять всех своих ближних от зол, которые сам бог навлек на них и которые он – пожелай он того–мог бы уничтожить единым словом, выполнив тем самым прямую свою обязанность, коей он пренебрегал с начала времен и будет пренебрегать до их конца. Он воскресил из мертвых несколько человек. Совершенно очевидно, что он считал это очень хорошим поступком. Но в таком случае было нехорошо ограничиваться только пятью-шестью людьми; ему следовало бы воскресить всех остальных мертвецов. Сам я этого делать не стал бы, так как считаю, что мертвецы – единственные люди, которым можно позавидовать; а упомянул я об этом лишь мимоходом, как об одном из тех странных противоречий, которыми переполнено наше священное писание.

Хотя бог Ветхого завета – личность ужасная и отвратительная, он во всяком случае последователен. Он откровенен и прямолинеен. Он не делает вида, будто обладает какой-нибудь моралью или какими-нибудь добродетелями,– разве что на словах. В его поведении невозможно найти и следа чего-либо подобного. На мой взгляд, он несравненно ближе к тому, чтобы быть достойным уважения, чем его исправившееся ‘я,’ столь бесхитростно разоблачаемое в Новом завете. Ничто в истории – даже во всей его истории, взятой в целом,– и отдаленно не может сравниться по зверской жестокости с изобретением ада.

Его небесное ‘я,’ ветхозаветное ‘я’ кажется самой добротой, кротостью и порядочностью по сравнению с его исправившимся земным ‘я’. На небесах он не претендует ни на единое достоинство и действительно не обладает ни одним – если не считать того, что он приписывает себе на словах. А на земле он претендует на обладание каждым достоинством из всего каталога достоинств, однако делом он доказывал их лишь изредка, весьма скаредно, и кончил тем, что одарил нас адом, который разом уничтожил все его фиктивные достоинства.

ГЛАВА ВТОРАЯ. Среда, 20 июня 1906 года. Священные писания обязательно обладают одними и теми же характерными недостатками. Все они

отличаются просто трогательной бедностью фантазии. Это бросается в глаза прежде всего. Второй недостаток заключается в том, что каждое без малейшего на то права претендует на оригинальность. Каждое широко заимствует у предыдущих без ссылок на источник, что, безусловно, является нечестным поступком. Каждое по очереди присваивает обветшавший реквизит предыдущих и с простодушной самоуверенностью пытается выдать его за самое свежее и последнее откровение, только что поступившее с небес. Мы заимствуем Золотую заповедь у Конфуция после того, как она уже отслужила несколько веков, и, даже не краснея, присваиваем себе авторство. Принятое в Америке название заповеди: “Во всем, как хотите, чтобы с вами поступали люди, так поступайте и вы с ними”. Когда нам бывает нужен потоп, мы обращаемся к седой древности Вавилона, заимствуем его там, а затем гордимся им и радуемся ему так, будто он стоит подобных хлопот. И в наши дни мы все еще благоговеем перед ним, и восхищаемся им, и утверждаем, будто нам поведал о нем непосредственно бог, хотя нам отлично известно, что Ноева потопа никогда не было, да и не могло быть. Вообще потопы – любимая тема всех творцов священных писаний. Если найдется священное писание – или хотя бы предание какого-нибудь племени дикарей,– не упоминающее о Всемирном потопе, значит, у этой религии не нашлось под рукой подходящего источника, чтобы его заимствовать.

Другая излюбленная тема авторов священной литературы и основателей религии – это Непорочное Зачатие. Оно уже сносилось до дыр к тому дню, когда мы уверовали в него как в последнее новшество,– и нынче оно восхищает нас не меньше, чем восхищало своего изобретателя, когда миллион лет тому назад его мозг впервые разрешился этой идеей. Индусы восхваляли его еще в незапамятные времена, когда Непорочный процесс облагодетельствовал их Кришной. Буддисты были ужасно счастливы, когда 2500 лет тому назад они с помощью того же процесса обзавелись Гаутамой. Греки в те же времена чрезвычайно высоко его ценили, потому что их верховное божество и его приближенные завели обыкновение спускаться с горных

3

вершин и населять Грецию ублюдками–полулюдьми-полубогами. Римляне позаимствовали у Греции эту идею, и плоды, которыми с помощью Непорочного Зачатия снабжал их Юпитер, доставляли им великую радость. А мы получили эту идею непосредственно с Небес – через Рим. И мы по-прежнему заворожены ею. Всего две недели назад, когда некий епископальный священник в Рочестере был обвинен властями своей церкви в том, что он не верит в чудесное зачатие спасителя, преподобный доктор Бриггс – пожалуй, наиболее дерзко терпимый из всех нынешних американских священников – ринулся в бой за Непорочное Зачатие, опубликовав в Норс америкен ревью посвященную ему статью. Судя по тону этой статьи, он убежден, что ему удалось раз и навсегда разрешить этот наболевший вопрос. В непорочности этого Зачатия нельзя сомневаться, утверждает он, поскольку дева Мария точно знала, что оно таково, ибо так сказал ей ангел благовещения. Кроме того, об этом свидетельствует следующий дополнительный довод: много лет спустя после этого события Иуда (младший сын девы Марии, рожденный в браке) был еще жив и беседовал с членами первых христианских общин; и он определенно утверждал, что это было несомненно Непорочное Зачатие. Следовательно, это истина – ведь Иуда был членом семьи, так кому же и знать, как не ему!

Если и есть что-нибудь забавнее самой доктрины о Непорочном Зачатии, так это те ошеломительные логические построения, с помощью которых люди, как будто бы очень неглупые, убеждают себя, что это невероятное событие является доказанным фактом.

Если бы доктора Бриггса попросили уверовать в процесс Непорочного Зачатия, скажем, Кришны, Озириса, Будды или кого-нибудь еще из этой публики, он, несомненно, постарался бы с благодарностью уклониться, и, возможно, даже почувствовал бы себя оскорбленным. Если бы его загнали в угол, он, возможно, ответил бы, что поверить в это может только ребенок, поскольку достоверность этого события подкрепляется лишь людскими свидетельствами, а доказать подобный факт людскими свидетельствами невозможно: ведь если бы даже все человечество присутствовало при каком-нибудь Непорочном Зачатии, никто все равно не мог бы сказать, когда оно случилось, да и случилось ли вообще. И все же этот умнейший человек, у которого временно помутилось в голове, ухитрился уверовать в невозможное событие, подлинность которого подтверждается свидетельством, исходящим из человеческих уст, причем из уст всего лишь одного человека – самой девы, и, следовательно, свидетельницы отнюдь не беспристрастной, а крайне заинтересованной; свидетельницы, неспособной судить, действительно ли это событие имело место, и получившей все свои сведения из вторых рук – от постороннего лица, причем совершенно ей неизвестного, от якобы ангела, который, пожалуй, мог быть и ангелом, но мог также быть и сборщиком налогов. Мало вероятно, чтобы она до этого видела хотя бы одного ангела или знала их внешние приметы. Он был ей совершенно незнаком. Он не предъявил никакого удостоверения личности. Его свидетельство ни для кого другого и гроша ломаного не стоило бы. Да и теперь оно тоже гроша ломаного не стоит – разве что для людей, подобных доктору Бриггсу, которые утратили ясность мышления, без конца пережевывая нелепости в благочестивом желании извлечь из них что-нибудь здравое и разумное. Доктрина о Непорочном Зачатии целиком спирается на показания одного-единственного свидетеля, причем свидетеля, чьи показания не имеют никакой ценности, поскольку о самом его существовании мы знаем только со слов молодой крестьянки, которой нужно было утихомирить своего мужа. Свидетельство Марии его удовлетворило, но только потому, что он жил в Назарете, а не в Нью-Йорке. В Нью-Йорке не найдется ни одного плотника, который поверил бы подобному свидетельству. Если бы Непорочное Зачатие можно было повторить в нынешнем Нью-Йорке, то в такое чудо не уверовал бы ни один мужчина, ни одна женщина, ни один ребенок из четырех миллионов его жителей – за исключением разве каких-нибудь полоумных последователей ‘христианской науки’. Человек, способный поверить в матерь Эдди, не поперхнется и Непорочным Зачатием, проглотит и шесть Непорочных Зачатий разом. Да, Непорочное Зачатие не удалось бы с успехом повторить в современном Нью-Йорке. Оно вызвало бы смех, а не благоговение и поклонение.

Тому, кто в него не верит, оно кажется просто детской сказочкой. Только бог мог вообразить, что это – нечто грандиозное и хитроумное и может внушить благоговение. Только богу могло прийти в голову, что божественный сын, полученный путем внебрачных сношений с крестьянской семьей, может улучшить чистоту породы – а ведь вся идея как раз в этом и заключается. Порода приобретает чистоту, чистоту абсолютную, лишенную какого-либо изъяна или порока, с помощью грубейшего нарушения и человеческих, и божественных законов, изложенных в конституции и в библейских заповедях. Таким образом, христианская религия, которая требует от человека нравственности и соблюдения законов, сама зародилась из вопиющей безнравственности и явного нарушения закона. Да с помощью процесса Непорочного Зачатия даже кота не очистишь!

Однако этот священный реквизит, судя по всему, еще приносит пользу, еще годится в дело, несмотря на ветхость и сильную поношенность от чересчур частого употребления. Точно так же, как и пресловутые ‘роди’. Этот... как его там... роди Кришну, Кришна роди Будду, Будда роди Осириса, Осирис роди вавилонских богов, они роди бога, он роди Иисуса, Иисус роди миссис Эдди. Если она собирается продолжить родословную и выполнить свою надлежащую долю ‘роди,’ то ей следует поторопиться, потому что она уже сильно застарела.

Наше христианство обладает одной примечательной чертой: каким бы отвратительным, кровавым, жестоким, алчным и хищным оно ни было (особенно в нашей стране, да и во всех других христианских странах

4

тоже, хотя и в чуть смягченном виде), оно тем не менее в сотни раз лучше христианства священного писания с его неслыханным преступлением – изобретением ада. По меркам нашего нынешнего христианства, каким бы скверным, ханжеским, внешним и пустым оно ни было, ни бог, ни его сын не являются христианами и не обладают качествами, дающими право даже на это весьма скромное звание. Наша религия – ужасная религия. В морях невинной крови, которые были ею пролиты, могли бы без помех разместиться все флоты мира.

ГЛАВА ТРЕТЬЯ. Пятница, 22 июня 1906 года. Вот уже два года, как христианство усердно практикует в царской России убийства и резню, с помощью

которых оно в каждом столетии на протяжении девятнадцати веков вновь и вновь успешно убеждало христианский мир в том, что оно является единственной истинной религией – единственно подлинной религией мира и любви. Вот уже два года, как ультрахристианское царское правительство России официально устраивает и организует резню и избиение своих еврейских подданных. Эти избиения происходят так часто, что мы стали к ним почти равнодушны. Рассказы о них волнуют нас не больше, чем сообщение о падении железнодорожных акций, в которые мы не вкладывали денег. Мы так привыкли к описаниям этих ужасов, что теперь, читая о них, даже не содрогаемся.

Вот подробности одной из последних попыток этих смиренных апостолов XX века убедить инаковерующих присоединиться к пастве кроткого и милосердного спасителя.

“Ужасные подробности были сообщены корреспондентом Биржевой газеты, который приехал в Белосток вместе с депутатом Думы Щепкиным в субботу и успел отослать свое сообщение с нарочным в воскресенье вечером. По словам корреспондента, который вместе со Щепкиным отправился под охраной унтер-офицерского конвоя прямо в больницу, он был потрясен тем, что ему довелось там увидеть.

“Просто сказать, что трупы были изуродованы,– пишет корреспондент, – значит не дать ни малейшего представления об ужасной действительности. Лица убитых были изуродованы до такой степени, что в них не осталось ничего человеческого. Тело учителя Апштейна лежало на траве со связанными руками. В лицо и глаза его были вбиты трехдюймовые гвозди. Умертвив его таким способом, погромщики ворвались в его дом и перебили всю его семью – семь человек. Когда его труп был доставлен в больницу, на нем были также обнаружены следы штыковых ударов.

Рядом с Апштейном лежал труп десятилетнего ребенка, которому топором отрубили ногу. Тут же лежали жертвы из дома Шляхтера, куда, согласно показаниям свидетелей, вломились солдаты, которые, ограбив дом, убили жену Шляхтера, его сына и дочь соседей, а ему самому и его двум дочерям нанесли тяжелые ранения.

Мне сообщили, что солдаты ворвались в набитую людьми квартиру братьев Лапидус и приказали христианам отойти от евреев. Студент-христианин по фамилии Дикарь попробовал протестовать и был тут же убит. Затем всех евреев перестреляли”.

От раненых в больнице корреспондент услышал много трагических рассказов – все примерно одинакового содержания. Вот рассказ тяжело раненного торговца Невьяжского:

“Я живу на окраине. Узнав про погром, я хотел пробраться в город через поля, но погромщики меня заметили. Моего брата убили, мне сломали руку и ногу, проломили голову и ударили ножом в бок. Я потерял сознание, а когда пришел в себя, то увидел, что надо мной стоит солдат, который сказал: “Да ты, никак, живой! Штыком тебя, что ли, приколоть?” Я умолял пощадить меня. Вернулись погромщики, но не тронули меня, говоря: “Все равно помрет, пусть подольше помучается”.

Корреспондент, который высказывается о правительстве крайне резко, утверждает, что погром был спровоцирован, и обвиняет в этом полицмейстера Шереметьева. Он заявляет, что в погроме принимали участие не только царские солдаты, но и офицеры и что он сам уже в субботу был свидетелем того, как поручик Владимирского полка Миллер застрелил из окна гостиницы еврейскую девушку. Проезжавший в это время мимо губернатор Гродненской губернии приказал начать следствие”. В рукописи не указан источник, откуда взят этот рассказ. Видимо, речь идет о спровоцированном царскими жандармами еврейском погроме в Белостоке 15 июня 1906 г. Твен выступал против разгула черносотенцев, против еврейских погромов, с которыми вели решительную борьбу революционный пролетариат России и партия большевиков.

Священники и оптимисты любят проповедовать, что человечество непрерывно движется вперед к совершенству. Как обычно, они не подкрепляют свое мнение статистикой. Так уж заведено у священников – и у оптимистов тоже.

Намного ли продвинулось к терпимости человечество за время, прошедшее между резней альбигойцев и этими еврейскими погромами в царской России? Во всяком случае, между ними, несомненно, есть одно различие. Царская бойня далеко превзошла древнюю и зверствами, и утонченной жестокостью. Можно ли заметить какое-либо продвижение вперед между Варфоломеевской ночью и этими погромами? Да, разница та же самая: русские черносотенцы-христиане в 1906 г. и их царь дошли до такой кровожадной и животной жестокости, какая и не снилась их неотесанным собратьям, жившим 335 лет тому назад.

Евангелие мира постоянно шумит о своих успехах, постоянно радуется прогрессу, который оно сделало на

5

пути к конечному совершенству, и постоянно весьма трудолюбиво избегает приводить статистические данные. Георг III царствовал шестьдесят лет – это по тем временам было самое долгое царствование в английской истории. Когда его блаженной памяти преемница Виктория миновала столб шестидесятилетия, поставив таким образом новый рекорд долголетнего царствования, Англия и ее колонии отпраздновали это событие с великой помпой и пышностью. Среди статистических данных, опубликованных для всеобщего восхищения, были и следующие: на каждый год из шестидесяти лет ее царствования христианские солдаты Виктории вели по одной отдельной и самостоятельной войне. За это время благодаря ограблению беспомощных и безбожных язычников владения Англии разбухли до такой степени, что в Великобритании не хватило цифр для обозначения площади украденной земли, и их пришлось в больших количествах импортировать из других стран.

В наши дни не осталось мирных наций, если не считать тех, в чьи пределы, увы, еще не вторглось Евангелие мира. Все христианские страны представляют собой военные лагеря. Все прошлые поколения христианских бедняков постоянно находились на грани голодной смерти из-за налогов, шедших на гигантские арсеналы, которые христианские правительства создавали, дабы защищать себя от остальных членов братства, а заодно и прихватывать любой кусочек земли, оставленный без присмотра его владельцами-дикарями. Бельгийский король Леопольд второй – пожалуй, наиболее деятельный христианский монарх (если не считать Александра VI) из всех тех царственных особ, которым пока еще удалось избежать ада, – украл в Африке целое королевство и за четырнадцать лет христианских трудов уменьшил в нем численность населения с тридцати миллионов человек до пятнадцати с помощью убийств, пыток, тяжкой работы, грабежа, насилия – конфискуя даже физическую силу беспомощного туземца и давая ему взамен лишь спасение и приют в раю, которые в последнюю минуту обеспечивал ему христианский священник. Не ясно, кого имел в виду Твен, возможно, папу Александра VI Борджиа (1492-1503), прославившегося своей бесчеловечной жестокостью. На протяжении жизни нашего поколения все христианские державы занимались главным образом тем, что искали все более и более новые, все более и более эффективные способы убиения христиан – а попутно и парочки-другой язычников, – и тому, кто хочет как можно быстрее разбогатеть в земном царстве Христа, достаточно изобрести пушку, которая одним выстрелом сможет убивать больше христиан, чем любая ее предшественница.

Кроме того, на протяжении жизни этого же поколения все христианские правительства без отдыха играли со своими соседями в военно-морской покер. В этой игре Франция ставит один военный корабль; Англия видит этот корабль и ставит на один корабль больше; в игру вступает Россия и поднимает ставку еще на один военный корабль, а то и на два: то есть так было раньше, прежде чем в игру вмешался необученный чужестранец, который свел величественную груду фишек к одному дырявому парому и одному крейсеру, неспособному крейсировать. Мы теперь тоже приняли участие в этой игре. А она все продолжается, продолжается, продолжается. Карты не тасуются, не сдаются заново. Ни один игрок не предлагает другому открыться. Это, попросту, нескончаемая игра повышения, повышения и повышения ставок так, что по закону вероятности уже недалек тот день, когда на суше не останется ни одного христианина. За исключением женщин. Все мужчины будут служить на военных судах и плавать по морю.

Эта странная игра, такая опасная, такая разорительная и такая бессмысленная, называется государственной мудростью – а это не то же самое, что государственная глупость, потому что пишется по-другому. Всякий человек, кроме государственного деятеля, сумел бы найти способ, как сократить эти огромные армии до разумных и необходимых полицейских сил, так, чтобы в дальнейшем все христиане могли спокойно спать в своих постелях и чтобы за спасителем, буде он пожелает сойти с небес и пойти по водам, не погнались бы христианские военные корабли, хотя он и иностранец.

Удалось ли Библии сделать что-нибудь худшее, чем утопить нашу планету в невинной крови? По моему мнению, удалось, но это только мое личное мнение, и, может быть, я ошибаюсь. Не было еще протестантского мальчика или протестантской девочки, чей ум Библия не загрязнила бы. Ни один протестантский ребенок не остается чистым после знакомства с Библией. А воспрепятствовать этому знакомству нельзя. Иногда родители пытаются помочь делу, закрывая детям доступ к гнусным непристойностям, которыми полна Библия, но это только раздразнивает желание ребенка вкусить от сего запретного плода, и он от него вкушает – разыскивает его тайком и пожирает с неутолимой жадностью. Во всех протестантских семьях мира ежедневно и ежечасно Библия творит свое черное дело распространения порока и грязных порочных мыслей среди детей. Она совершает этой пагубной работы больше, чем все другие грязные книги христианского мира, вместе взятые,– и не просто больше, а в тысячу раз больше. Юные умы нетрудно оградить от этих других книг, и они от них ограждены. Но защиты против смертоносной Библии у них нет.

Можно ли сомневаться в том, что дети и подростки тайком выискивают запретные главы и ревностно их изучают? Если бы мой читатель был сейчас здесь – будь это мужчина или женщина, десятилетний ребенок или девяностолетний старец, – я заставил бы его самого ответить на мой вопрос, и ответ был бы только один. Исходя из опыта своего детства, он вынужден был бы признать, что Библия оскверняет души протестантских детей – всех, без единого исключения.

Считаю ли я, что христианская религия будет существовать вечно? У меня нет никаких оснований так

6

думать. До ее возникновения мир знал тысячи религий. Все они мертвы. Прежде чем был придуман наш бог, мир знал миллионы богов. Но они умерли и давным-давно забыты. Наш бог – вне всякого сравнения наихудший бог, какого только могло породить больное человеческое воображение: неужели же он и его христианство ухитрятся сохранить бессмертие вопреки вероятности, опирающейся на бесчисленные примеры, которые мы находим в теологической истории прошлого? Нет, я считаю, что христианство и его бог не будут исключениями из общего правила. Они в свою очередь должны исчезнуть и освободить место для другого бога и еще более глупой религии. Но, может быть, она все-таки будет лучше, чем наша? Нет, это маловероятно.

История показывает, что в религиях мы не прогрессируем, а регрессируем. Это, впрочем, неважно: как бы то ни было, обязательно появится новый бог и новая религия. Они будут представлены населению земли и приняты им под давлением единственных аргументов, с помощью которых удавалось убедить какой-либо народ принять христианство или любую другую религию, если только она не была религией их отцов: священное писание, меч, огонь и топор – вот те единственные миссионеры, которым когда-либо удавалось достичь победы с тех пор, как в мире завелись боги и религии. После того как новый бог и новая религия утвердятся в обычной пропорции (одна пятая населения земли – их официальные последователи, четыре пятых – языческое поле миссионерской охоты, где миссионеры самодовольно и бесплодно царапают самый его краешек), будут ли новообращенные верить в них? Конечно, будут. Они всегда верили в те миллионы богов и религий, которые запихивали им в глотку. Нет ничего настолько нелепого или настолько невероятного, чтобы средний человек не смог в это поверить. Ведь находятся же в наши дни десятки тысяч американцев среднего умственного уровня, которые полностью уверовали в “Науку и здоровье”, хотя они не в состоянии понять там ни строчки, и которые, кроме того, поклоняются корыстной и невежественной старухе, присвоившей это евангелие,– миссис Мэри Бейкер-Эдди, непоколебимо веря, что она – приемная дочь святого семейства и скоро отпихнет спасителя на задний план, займет место, ныне занятое им, и будет занимать его до скончания вечности.

ГЛАВА ЧЕТВЕРТАЯ. Суббота, 23 июня 1906 года Теперь давайте поговорим об истинном боге, настоящем боге, великом боге, высочайшем и верховном

боге, подлинном творце реальной вселенной, чьи удаленнейшие уголки посещают только кометы, для которых невероятно далекий Нептун – всего лишь маяк у входа в гавань, своего рода Санди-Хук, улыбающийся странникам, в течение многих веков измерявшим глубины пространства и наконец возвращающимся на родину, – вселенной, не изготовленной вручную для астрономической детской, но возникшей в безграничной протяженности пространства по повелению только что упомянутого подлинного бога, бога невообразимо великого и величественного, по сравнению с которым все другие боги, мириадами кишащие в жалком людском воображении, подобны рою комаров, затерявшемуся в бесконечности пустого неба. Санди-Хук – мыс у входа в порт Нью-Йорк.

Когда мы думаем о подобном боге, мы уже не можем приписывать ему ничтожные деяния, лишенные достоинства, лишенные величия. Мы не можем представить себе чтобы он отверг Сириус, дабы избрать своим подножием нашу картофелину. Мы не можем представить себе, чтобы он интересовался делами микроскопического человечества радовался его воскресным хвалам и сердился, если хвала эта слабеет или совсем умолкает, – так же как мы не можем представить себе, чтобы китайский император вдруг заинтересовался пробиркой с микробами и с трепетным беспокойством старался бы им понравиться, дабы упиваться их грубой лестью. И если бы даже мы могли себе представить, что китайский император безумно заинтересовался такой пробиркой с микробами, то на этом мы все-таки поставили бы точку. Уж никакими силами мы не могли бы вообразить, что он изберет из этих бесчисленных мириад четверть наперстка иудейских микробов, наименее привлекательных из всего этого множества, и сделает их своими любимцами, и назовет их своими избранными бациллами, и зайдет в своей любви к ним так далеко, что обещает холить и лелеять только их одних, а остальных предать вечному проклятию.

Когда мы исследуем бесчисленные чудеса, великолепие, блеск и совершенство этой бесконечной вселенной (теперь мы знаем, что вселенная бесконечна) и убеждаемся, что все в ней, от стебелька травы до лесных великанов Калифорнии, от неведомого горного ручейка до безграничного океана, от хода приливов и отливов до величественного движения планет, беспрекословно подчиняется строгой системе точных, не знающих исключения законов, мы постигаем – не предполагаем, не заключаем, но постигаем, – что бог, который единой мыслью сотворил этот неимоверно сложный мир, а другой мыслью создал управляющие им законы, – этот бог наделен безграничным могуществом. Мы постигаем тогда, что, если он желает что-либо сделать, он делает это без чьей-либо помощи. Мы постигаем также, что в тот миг, когда он сотворил эту вселенную, он уже предвидел все, что должно произойти с ней с этого мига и до конца времени.

Но постигаем ли мы при этом, что он – существо нравственное согласно нашим понятиям о нравственности? Нет. Если у нас и есть какие-либо сведения относительно этого то нам известно лишь то, что

7

он абсолютно лишен морали и нравственности – по крайней мере, морали и нравственности человеческого образца. Известно ли нам, что он справедлив, благостен, добр, кроток, милосерден, сострадателен? Нет. У нас нет никаких доказательств того, что он обладает хотя бы одним из этих качеств, – и в то же время каждый приходящий день приносит нам сотни тысяч свидетельств – нет, не свидетельств, а неопровержимых доказательств, – что он не обладает ни одним из них.

Когда мы молимся, когда мы умоляем, когда мы взываем к нему – слушает ли он? Отвечает ли он? Человеческая история не знает ни единого несомненного случая, который подтверждал бы это. Или же он безмолвно отказывается слушать, отказывается отвечать? Нет ничего, что хотя бы косвенно свидетельствовало об обратном. С начала времен священнослужители, воображавшие себя его избранными и платными слугами, вновь и вновь собирали воедино все свои многочисленные отряды и единым хором возносили молитву о дожде, но ни разу не вымолили его, если только он не должен был пролиться, подчиняясь вечным законам природы. И во всех случаях, когда дождь все-таки шел, они, будь у них хорошее бюро погоды, могли бы и не утруждать себя этой молитвой, потому что бюро сообщило бы им, что в ближайшие сутки все равно ожидается дождь, независимо от того, будут ли они молиться или попридержат свои преподобные языки.

С начала времен, стоило опасно заболеть какому-нибудь монарху, все священнослужители страны и часть ее населения начинали хором молиться, дабы он был сохранен для своего горюющего народа (в тех случаях, когда народ действительно горевал, чего, как правило, не бывало), и ни разу их молитва не была услышана. Когда президент Гартфилд лежал при смерти, врачи и хирурги знали, что никакая сила не может его спасти. Гартфилд Джеймс (1831-1881) – президент США в 1881 г. Вскоре после вступления в должность был смертельно ранен просителем, которому он отказал, и умер через два месяца. И все же в назначенный час во всех церквах Соединенных Штатов была одновременно вознесена горячая молитва об исцелении президента. Священники проделали это с той же древней простодушной уверенностью, с какой первобытный дикарь молился своим воображаемым демонам, чтобы они пощадили его умирающего вождя,–ибо вовеки не настанет день, когда факты и опыт смогут научить церковь чему-нибудь полезному. Разумеется, президент все равно умер.

Население Великобритании равно сорока одному миллиону человек. В ней имеется восемьдесят тысяч церквей Буров было сто пятьдесят тысяч человек, и они располагали батареей в двести десять церквей. В начале англо-бурской войны по сигналу примаса Англии все восемьдесят тысяч английских церквей грянули разом, вознося к своему богу оглушительную мольбу о ниспослании победы англичанам, сражающимся в Южной Африке. Маленькая бурская батарея из двухсот десяти церквей ответила дружной одновременной мольбой к тому же богу о ниспослании победы бурам. Если бы восемьдесят тысяч английских священников оставили эту молитву без вознесения и вместо этого сами вышли бы на поле брани, они, несомненно, одержали бы победу, о которой молились, – теперь же победа досталась другой стороне, и английские войска терпели от буров поражение за поражением. Английская церковь благоразумно помалкивала относительно результата своих усилий, но неосторожная бурская церковь, торжествуя, во всеуслышание заявляла, что ее молитвы принесли победу бурам.

Английское правительство больше полагалось на солдат, чем на молитвы, и поэтому, вместо того чтобы удвоить и утроить численность своего духовенства, оно удвоило и утроило численность своих войск в Южной Африке. И тогда случилось то, что случается всегда: англичане выиграли войну, и это достаточно ясно свидетельствует о том, что господь не слушал ни ту, ни другую сторону и ему было так же все равно, кому достанется победа, как бывало все равно с того самого дня, когда он появился, и до настоящего времени, – история не знает ни единого случая, когда он проявил бы хоть малейший интерес к человеческим сварам или к тому, победит ли правое дело или потерпит поражение.

Извлекла ли церковь из этого опыта хоть какой-нибудь урок? Нет, не извлекла. Когда буры добились победы с помощью молитвы – так это казалось самим бурам, – их вера в могущество молитвы еще более укрепилась. Когда же несмотря на их уверенные мольбы, они потерпели сокрушительное и окончательное поражение, они остались при прежнем убеждении и их доверие к справедливости и разуму бога ничуть не пострадало.

Как часто мы видим мать, мало-помалу потерявшую все, что было ей дорого в жизни, кроме последнего ребенка который теперь умирает; и мы видим, как она на коленях у его кроватки, изливая всю тоску разрывающегося сердца, молит бога о милосердии. Какой человек, если бы в его власти было спасти этого ребенка, не поспешил бы с радостью утешить ее? И все же ни одна такая молитва ни разу не пробудила жалости ни в одном боге. Однако теряла ли такая мать веру? Иногда, но лишь очень ненадолго. Она ведь тоже была всего только человеком, таким же, как все остальные, и при следующей беде была вновь готова молиться, вновь готова верить, что молитва ее будет услышана.

Мы знаем, что подлинный бог, верховный бог, настоящий творец вселенной, создал все, что в ней есть. Мы знаем, что он создал всех живых тварей, от микроба и бронтозавра до человека и обезьяны, и что он знал судьбу каждой из них от начала времени до его конца. И каждое существо, большое и малое, он подчинил неизменному закону, устанавливающему, что это существо будет каждый день своей жизни испытывать

8

ненужные и излишние страдания и что ни одному существу, к какой бы дипломатии оно ни прибегало, не удастся избежать этих страданий и горестей; что его путь от рождения до смерти будет усеян коварными, хитро спрятанными ловушками, капканами и силками; а согласно другому закону любое нарушение любого закона природы, совершенное сознательно или по незнанию, должно неизменно влечь за собой кару в десять тысяч раз более тяжелую, чем сам проступок. Можно только поражаться всеобъемлющей и всепроницающей злобе, которая терпеливо снизошла до того, чтобы изобрести сложнейшие пытки для самых жалких и крохотных из бесчисленных существ, населивших землю. Паук был устроен так, что он не стал есть траву, а вынужден был ловить мух и других подобных же созданий и обрекать их на медленную, мучительную смерть, не сознавая, что скоро придет и его черед. Оса была устроена так, что она тоже отказывалась от травы и жалила паука, не даруя ему при этом быстрой и милосердной смерти, а только парализуя его, чтобы затем сунуть в осиное гнездо, где ему предстоит еще долго жить и страдать, пока осиный молодняк будет не торопясь объедать ему ноги. В свою очередь был обеспечен и убийца для осы, и убийца для убийцы осы – и так далее, через весь круг созданий, живущих на земле. Среди них нет ни одного, которое не было бы предназначено и приспособлено для того, чтобы нести страдания и смерть какому-нибудь другому существу и в свою очередь принимать страдания и смерть от какого-нибудь другого собрата-убийцы Залетевшую в паутину муху можно обвинить только в неосторожности, а не в нарушении какого-нибудь закона. И все же наказание, которое терпит муха, в десять тысяч раз более сурово, чем заслуживает подобный проступок.

Закон десятитысячекратной кары строго соблюдается по отношению ко всем живым существам, включая и человека. Всякий долг, был ли он сделан сознательно или по незнанию, природа немедленно взыскивает еще на этом свете, не откладывая сведения счетов до десятимиллиард. некратной добавочной кары, которая подлежит взысканию – если речь идет о человеке – на том свете. Эта система чудовищных наказаний за вину, за ничтожные проступки и за отсутствие какой-либо вины вступает в действие с той минуты, когда беспомощный младенец впервые открывает глаза, и не перестает терзать его, пока не истечет последняя минута его жизни. Найдется ли отец, который захотел бы мучить своего малютку незаслуженными желудочными коликами, незаслуженными муками прорезывания зубов, а затем свинкой, корью, скарлатиной и тысячами других пыток, придуманных для ни в чем не повинного маленького существа? А затем, с юности и до могилы, стал бы терзать его бесчисленными десятитысячекратными карами за любое нарушение закона, как преднамеренное, так и случайное? С тончайшим сарказмом мы облагораживаем бога званием отца – и все же мы отлично знаем, что, попадись нам в руки отец в его духе, мы немедленно его повесим.

Церковное оправдание и восхваление этих преступлений лишено хоть какой-нибудь убедительности. Церковь заявляет, что они совершаются во имя блага страдальца. Они должны наставить его на путь, очистить, возвысить, подготовить к пребыванию в обществе бога и ангелов – послать его на небеса, освященного раком, всяческими опухолями, оспой и всем прочим, что входит в эту систему воспитания и образования. И ведь если церковь хоть что-нибудь соображает, она должна знать, что она сама себя морочит. Ведь она могла бы понять, что если подобного рода воспитательные меры мудры и полезны, то мы все безумны, раз до сих пор не прибегаем к ним, воспитывая наших собственных детей.

Неужели церковь искренне верит, что мы способны улучшить очищающую и возвышающую систему, изобретенную всемогущим? По-моему, если бы церковь действительно верила тому, что она проповедует в этом отношении, она должна была бы посоветовать каждому отцу подражать методам всемогущего.

Однако едва церкви удается убедить свою паству, что эта система мудра и милосердна и придумана всемогущим, дабы наставлять на путь, очищать и возвышать его детей, которых он бесконечно любит, как церковь благоразумно прикусывает язык. Она не рискует пойти дальше и объяснить, почему те же преступные кары и муки ниспосылаются и высшим животным – аллигаторам, тиграм и всем прочим. Она даже заявляет, что зверей ждет вечная смерть, подразумевая под этим, что их грустная жизнь начинается и кончается здесь, на земле, что они никуда дальше не отправляются, что для них нет рая, что ни бог, ни ангелы, ни праведные души не жаждут их общества в потустороннем мире. Это ставит церковь в смешное положение, потому что, несмотря на все ее хитроумные объяснения и апологии, она таким образом обличает своего бога как злобного и безжалостного тирана по отношению к ни в чем не повинным зверям. Во всяком случае и совершенно бесспорно, она этим молчанием бесповоротно осуждает его как злобного владыку, успев перед этим убедить свою паству, что он слагается только из сострадания, праведности и всеобъемлющей любви. Церковь попросту не знает, как примирить эти вопиющие противоречия, да и не пытается этого делать.

По полному отсутствию у него любого из тех качеств, которые могли бы украсить бога, внушить к нему уважение, вызвать благоговение и поклонение, настоящий бог, подлинный бог, творец необъятной вселенной ничем не отличается от всех остальных имеющихся в наличии богов. Он каждый день совершенно ясно показывает, что нисколько не интересуется ни человеком, ни другими животными – разве только для того, чтобы пытать их, уничтожать и извлекать из этого занятия какое-то развлечение, делая при этом все возможное, чтобы его вечное и неизменное однообразие ему не приелось.

ГЛАВА ПЯТАЯ. Понедельник, 25 июня 1906 года.

9

И вот от этих-то небесных бандитов наивный, доверчивый и нелогичный кролик в человечьем облике ждет

вечного райского блаженства, которое вознаградит его за терпение в нужде и страданиях, насылаемых на него здесь, на земле, – в незаслуженных страданиях, длящихся в иных случаях два-три года, в других – пять-десять лет, а в некоторых – тридцать, сорок или пятьдесят, а то и шестьдесят, семьдесят, восемьдесят. Как во всех случаях, когда судьей является бог, награды далеко не соответствуют страданиям – и вообще в этом нет никакой системы. Страдали ли вы восемьдесят лет, скончались ли от кори в три года – вы получите одинаковую порцию райского блаженства.

Нет никаких доказательств, что за могилой людей ждет райское блаженство. Если бы мы нашли какую-нибудь древнюю книгу, в которой несколько неизвестных людей наиподробнейшим образом поведали бы нам о цветущем и прекрасном тропическом рае, скрытом в недоступной долине посреди вечных льдов Антарктики – причем даже не утверждая, что они видели его собственными глазами, а лишь ссылаясь на ниспосланное богом откровение как на источник этих сведений,– ни одно географическое общество в мире не приняло бы эту книгу всерьез. А ведь эта книга являлась бы столь же подлинным, столь же достоверным и столь же ценным свидетельством, как и Библия. Библия точь-в-точь такова. Все сведения о существовании ее рая получены косвенным путем – от неизвестных лиц, которые ничем не доказали, что они бывали там сами.

Если бы Христос действительно был богом, он мог бы доказать существование рая, поскольку для бога нет ничего невозможного. Он мог бы доказать это каждому человеку своего собственного времени, и нашего времени, и всех будущих времен. Когда бог хочет доказать, что солнце и луна неизменно, каждый день и каждую ночь, будут выполнять назначенную им работу, ему это нетрудно. Когда он хочет доказать, что человек каждую ночь неизменно будет находить созвездия на их местах – хотя днем нам кажется, что они исчезли навсегда, – ему это нетрудно. Когда он хочет доказать, что времена года обязательно будут снова и снова сменять друг друга согласно раз и навсегда установленному закону, ему это нетрудно. По-видимому, он хотел неопровержимо доказать нам много миллионов всевозможных фактов и сделал это без всякого труда. И только когда он, по-видимому, хочет доказать нам существование грядущей жизни, его изобретательность истощается и он сталкивается с задачей, которая оказывается не по плечу его прославленному всемогуществу. Когда ему понадобилось доставить людям весть куда более важную, чем все остальные его вести, вместе взятые, доставка которых нисколько его не затруднила, он не сумел придумать для этого никакого средства, кроме самого жалкого из всех возможных – книги. Книги, написанной на двух языках (чтобы передать весть тысячам разных народов!), которым в течение медленно тянущихся веков и эр предстояло меняться, меняться, меняться и в конце концов стать абсолютно непонятными. Но даже если бы они оставались неизменными, как остаются неизменными мертвые языки, все равно было бы совершенно невозможно с полной точностью передавать эту весть на каком-либо из тысяч языков каждой эпохи.

Согласно свидетельствам, полученным из третьих рук, характер любого значительного бога слагается из любви, справедливости, доброты, всепрощения, сочувствия любому страданию и желания его уничтожить. В противовес этому чудесному портрету (созданному только на основе не имеющих никакой ценности слухов) мы имеем получаемые нами каждый день в году, подтверждаемые нашим зрением и другими чувствами абсолютно точные доказательства того, что на самом деле этим богам совершенно чужды любовь, милосердие, сострадание, справедливость и все другие прекрасные качества, а наоборот, характер их слагается из самой чудовищной жестокости, несправедливости и кровожадной мстительности, какие только можно вообразить. Наше представление о предполагаемом характере бога опирается только на свидетельства, причем весьма сомнительные. Представление же об истинном его характере опирается на доказательства, и на доказательства неопровержимые.

Логично ли ожидать, что боги, которые постоянно и неизменно забавляются злобными преследованиями ни в чем не повинных людей и животных, собираются затем одарить свои жертвы вечным блаженством? Если король Леопольд II Мясник вдруг объявит, что он собирается избавить одного из каждой сотни ни в чем не повинных, беспомощных конголезских негров от унижений, голода и насильственной смерти и увезти его к себе в Бельгию, чтобы поселить его в своем дворце и кормить за своим столом, много ли найдется людей, которые этому поверят? Все скажут: “Характер человека неизменен. Такой поступок не соответствовал бы характеру этого мясника. Характер Леопольда сложился раз и навсегда и измениться не может – этот человек неспособен на подобный добрый поступок”.

Характер Леопольда действительно сложился раз и навсегда. Так же как и характеры всех сколько-нибудь значительных богов. И абсолютно нелогично предположение, что бельгийскому Леопольду или небесным леопольдам может прийти в голову пригласить хоть ничтожную часть своих жертв к королевскому столу и отдать в их распоряжение удобства и роскошь королевского дворца.

Согласно свидетельствам, полученным от третьих лиц, значительные боги имеют обыкновение выбирать себе одного любимца из сотни жертв – выбирать наугад, не проверяя, лучше ли он остальных девяноста девяти или нет, – а всех остальных девяносто девять обрекают на вечное проклятие, даже не ознакомившись с их делом. Если бы не одна маленькая неувязка, это было бы абсолютно логичное построение, правильно отражающее всем известный характер богов, – неувязка же эта заключается в произвольном и

10

неправдоподобном предположении, будто одному человеку на сотню позволят избежать этого проклятия. Весьма мало вероятно, что в загробной жизни нас ждет рай. Чрезвычайно вероятно, что там нас ждет ад. И почти совершенно несомненно, что этого ада не избежит никто.

Ну а теперь о человечестве. В человечестве есть много милого и симпатичного. Пожалуй, никто из богов ни разу не изобретал ничего более жалкого, но оно об этом даже и не подозревает. Что может быть милее этого наивного и благодушного самолюбования? Человечество прямо, без малейшего смущения, даже не покраснев, заявляет, что оно – благороднейшее творение бога. У него было бесконечное множество случаев убедиться в обратном, но этого осла не убеждают никакие факты. Я мог бы высказать о нем много горьких истин, но не могу себя заставить – ведь это все равно что бить ребенка.

Человека нельзя упрекать за то, что он такой, как есть. Он не сам себя создал. У него нет над собой никакой власти. Эта власть передана его темпераменту (которого он не создавал) и окружающим его с колыбели до могилы обстоятельствам, которые не он придумал и которые он не может изменить по своей воле, потому что у него нет воли. Он просто механизм, вроде часов, и, как часы, не может ни влиять на свои действия, ни отвечать за них. Его надо жалеть, а не упрекать, не презирать. Его швырнули в этот мир, не спрашивая его согласия, и он немедленно вбивает себе в голову, что имеет какие-то таинственные обязательства перед неизвестной силой, которая поступила с ним таким возмутительным образом,– и с тех пор он считает, что несет ответственность перед этой силой за каждый свой поступок и подлежит наказанию за те из них, которые эта сила не одобряет. Однако тот же самый человек рассуждал бы совсем иначе, если бы какой-нибудь земной тиран поработил его, наложил бы на него путы и потребовал бы слепой покорности. Он заявил бы, что тиран не имел на это права, что тиран не имел права приказывать ему и требовать от него повиновения, что тиран не имел права вынуждать его совершать убийство, а потом возлагать на него ответственность за это убийство.

В вопросах морали человек постоянно проводит крайне странное различие между человеком и его творцом. От своих ближних он требует соблюдения весьма достойного морального кодекса, но полное отсутствие морали у его бога не вызывает у него ни стыда, ни неодобрения.

Бог искусно сотворил человека таким образом, что он не может не подчиняться законам своих страстей, склонностей и различных весьма сомнительных и малоприятных свойств. Бог сотворил его так, что все избираемые им пути усеяны ловушками, избежать которых он никак не может и которые вынуждают его совершать так называемые грехи,– и тогда бог наказывает его за поступки, которые с начала времен предназначил ему совершить. Человек – машина, которую бог изготовил без чьей-либо просьбы. У нас на земле тот, кто делает машину, отвечает за ее работу. Никому и в голову не придет пытаться возложить ответственность на машину. Мы все отлично знаем, хотя все скрываем это–как скрываю и я, пока не умру и не окажусь вне досягаемости общественного мнения,–мы все знаем, повторяю, что бог, и только бог несет ответственность за каждое деяние и за каждое слово человека от колыбели и до могилы. Все мы отлично это знаем. В глубине души мы не сомневаемся в этом. В глубине души мы без колебания объявим тупым дураком всякого, кто верит в то, будто он верит, что он имеет хоть малейшую возможность согрешить против бога, или того кто думает, что он думает, будто у него есть обязательства по отношению к богу, что он обязан ему благодарностью, благоговением и поклонением.

11

REFLECTIONS ON RELIGION MARK TWAIN Part One Tuesday, June 19, 1906 Our Bible reveals to us the character of our God with minute and remorseless exactness. The portrait is

substantially that of a man – if one can imagine a man charged and overcharged with evil impulses far beyond the human limit; a personage with whom no one perhaps, would desire to associate with now that Nero and Caligula are dead. In the old testament His acts expose His vindictive, unjust, ungenerous, pitiless and vengeful nature constantly. He is always punishing – punishing trifling misdeeds with thousandfold severity; punishing innocent children for the misdeeds of their parents; punishing unoffending populations for the misdeeds of their rulers; even descending to wreak bloody vengeance upon harmless calves and lambs and sheep and bullocks as punishment for inconsequential trespasses committed by their proprietors. It is perhaps the most damnatory biography that exists in print anywhere. It makes Nero an angel of light and leading by contrast. It begins with an inexcusable treachery, and that is the keynote to the whole biography. The beginning must have been invented in a pirate’s nursery, it is so malign and so childish. To Adam is forbidden the fruit of a certain tree – and he is gravely informed that if he disobeys he shall die. How could that be expected to impress Adam? Adam was merely a man in stature; in knowledge and experience he was in no way the superior of a baby of two years of age; he could have no idea of what death meant. He had never seen a dead thing before. The word meant nothing to him. If the Adam child had been warned that if he ate of the apples he would be transformed into a meridian of longitude, that threat would have been the equivalent of the other since neither of them could mean anything to him. The watery intellect that invented the memorable threat could be depended on to supplement it with other banalities and low grade notions of justice and fairness, and that is what happened. It was decreed that all of Adam’s descendants, to the latest day, should be punished for the baby’s trespass against a law of his nursery fulminated against him before he was out of his diapers. For thousands and thousands of years his posterity, individual by individual, has been unceasingly hunted and harried with afflictions in punishment of the juvenile misdemeanor which is grandiloquently called Adam’s Sin. And during all that vast lapse of time there has been no lack of rabbis and popes and bishops and priests and parsons and lay slaves eager to applaud this infamy, maintain the unassailable justice and righteousness of it, and praise its author in terms of flattery so gross and extravagant that none but a God could listen to it and not hide His face in disgust and embarrassment. Hardened to flattery as our Oriental potentates are through long experience, not even they would be able to endure the rank quality of it which our God endures with complacency and satisfaction from the pulpits every Sunday. We brazenly call our God the source of mercy, while we are aware all the time that there is not an authentic instance in history of His ever having experienced that virtue. We call him the source of morals, while we know by His history and by his daily conduct as perceived with our own senses that he is totally destitute of anything resembling morals. We call him Father, and not in derision, although we would detest and denounce any earthly father who should inflict upon his child a thousandth part of the pains and miseries and cruelties which our God deals out to His Children every day, and has dealt out to them daily during all the centuries since the crime of creating Adam was created. We deal in a curious and laughable confusion of notions concerning God. We divide Him in two, bring half of Him down to an obscure and infinitesimal corner of the world to confer salvation upon a little colony of Jews – and only Jews, no one else – and leave the other half of Him throned in Heaven and looking down and eagerly and anxiously watching for results. We reverently study the history of the earthly half and deduce from it the conviction that the earthly half has reformed, is equipped with morals and virtues, and in no way resembles the abandoned, malignant half that abides upon the throne. We conceive that the earthly half is just, merciful, charitable, benevolent, forgiving and full of sympathy for the sufferings of mankind and anxious to remove them. Apparently we deduce this character not by examining facts but by diligently declining to search them, measure them and weigh them. The earthly half requires us to be merciful and sets us an example by inventing a lake of fire and brimstone in which all of us who fail to recognize and worship Him as God are to be burned through all eternity. And not only we, who are offered these terms, are to be burned if we neglect them, but also the earlier billions of human beings are to suffer this awful fate, although they all lived and died without ever having heard of Him are the terms at all. This exhibition of mercifulness may be called gorgeous. We have nothing approaching it among the savages, nor among the wild beasts of the jungle. We are required to forgive our brother seventy times seven times and be satisfied and content if on our death-bed, after a pious life, our soul escape from our body before the hurrying priest can get to us and furnish it with a pass with his mumblings and candles and incantations. This example of the forgiving spirit may also be pronounced gorgeous. We are told that the two halves of our God are only seemingly disconnected by their separation; that in very fact the two halves remain one, and equally powerful, notwithstanding the separation. This being the case, the earthly half – who mourns over the sufferings of mankind and would like to remove them, and is quite competent to remove them at any moment He may chose – satisfies Himself with restoring sight to a blind person here and there instead of restoring it to all the blind; cures a cripple here and there instead of curing all the cripples; furnishes to five thousand persons a meal and

12

lets the rest of the millions that are hungry remain hungry – and all the time he admonishes inefficient man to cure these ills which God Himself inflicted upon him, and which He could extinguish with a word if He chose to do it, and thus do a plain duty which He had neglected from the beginning and always will neglect while time shall last. He raised several dead persons to life. He manifestly regarded this as a kindness. If it was a kindness it was not to just to confine it to half-a-dozen persons. He should have raised the rest of the dead. I would not do it myself, for I think the dead are the only human beings who are really well off – but I merely mentioned it in passing as one of those curious incongruities with which our Bible history is heavily overcharged. Whereas the God of the Old Testament is a fearful and repulsive character He is at least consistent. He is frank and outspoken. He makes no pretense to the possession of a moral or a virtue of any kind – except with His mouth. No such thing is anywhere discoverable in His conduct. I think He comes infinitely nearer to being respect worthy than does His reformed self as guilelessly exposed in the New Testament. Nothing in all history – nor even His massed history combined – remotely approaches in atrocity the invention of Hell. His heavenly self, His Old Testament self, is sweetness and gentleness and respectability, compared with His reformed earthly self. In Heaven He claims not a single merit and hasn’t one – outside of those claimed by His mouth – whereas in the earth He claims every merit in the entire catalogue of merits, yet practiced them only now and then, penuriously, and finished by conferring Hell upon us, which abolished all His fictitious merits in a body.

Part Two Tuesday, June 19, 1906 There are one are two curious defects about Bibles. An almost pathetic poverty of invention characterizes them

all. That is one striking defect. Another is that each pretends to originality without possessing any. Each borrows from the others and gives no credit, which is a distinctly immoral act. Each in turn confiscates decayed old stage-properties from the others and with naive confidence puts them forth as fresh new inspirations from on high. We borrow the Golden Rule from Confucius after it has seen service for centuries and copyright it without a blush. When we want a Deluge we go away back to hoary Babylon and borrow it, and are as proud of it and as satisfied with it as if it had been worth the trouble. We still revere it and admire it to-day and claim that it came to us direct from the mouth of the deity; whereas we know that Noah’s flood never happened, and couldn’t have happened. The flood is a favorite with Bible makers. If there is a Bible – or even a tribe of savages – that lacks a General Deluge it is only because the religious scheme that lacks it hadn’t any handy source to borrow it from. Another prime favorite with the authors of sacred literature and founders of religions is the Immaculate Conception. It had been worn threadbare before we adopted it as a fresh new idea – and we admire it as much now as did the original conceiver of it when his mind was delivered of it a million years ago. The Hindus prized it ages ago when they acquired Krishna by the immaculate process. The Buddhists were happy when they acquired Gautama by the same process twenty-five hundred years ago. The Greeks of the same period had great joy in it when their Supreme Being and his cabinet used to come down and people Greece with mongrels half human and half divine. The Romans borrowed the idea from Greece and found great happiness in Jupiter’s immaculate Conception products. We got it direct from Heaven, by way of Rome. We are still charmed with it. And only a fortnight ago, when an Episcopal clergyman in Rochester was summoned before the governing body of his church to answer the charge of intimating that he did nit believe that the Savior was miraculously conceived, the Rev. Dr. Briggs, who is perhaps the most daringly broad–minded religious person now occupying an American pulpit, took up the cudgels in favor of the Immaculate Conception in an article in the North American Review, and from the tone of that article it seemed apparent that he believed he had settled that vexed question once and for all. His idea was that there could be no doubt about it, for the reason that the Virgin Mary knew it was authentic because the Angel of the Annunciation told her so. Also it must have been so, for the additional reason Jude – a later son of Mary, the Virgin, and born in wedlock – was still living and associating with the adherents of the early church many years after the event, and that he said quite decidedly that it was a case of Immaculate Conception; therefore it must be true, for Jude was right there in the family and in a position to know. [Mark Twain consistently confused the Immaculate Conception myth with the Virgin Birth myth.] If there is anything more amusing than the Immaculate Conception doctrine it is the quaint reasonings whereby ostensibly intelligent human beings persuade themselves that the impossible fact is proven. If Dr. Briggs were asked to believe in the Immaculate Conception process as exercised in the case of Krishna, Osiris, Buddha and the rest of the tribe he would decline with thanks and probably be offended. If pushed, he would probably say that it would be childish to believe in those cases, for the reason that they were supported by none but human testimony, because if the entire human race were present at a case of Immaculate Conception they wouldn’t be able to tell when it happened, nor whether it happened at all – and yet this bright man with the temporarily muddy mind is quite able to believe an impossibility whose authenticity rests entirely upon human testimony – the testimony of but one human being, the Virgin herself, a witness not disinterested, but powerfully interested; a witness incapable of knowing the fact as a fact, but getting all that she supposed she knew about it at second hand – at second hand from an entire stranger, an alleged angel, who could have been an angel, perhaps, but also could have been a tax collector. It is not likely the she had ever seen an angel before or knew their trade-marks. He was a stranger. He brought no credentials. His evidence

13

was worth nothing at all to anybody else in the community. It is worth nothing to–day to any but minds which are like Dr. Brigg’s – which have lost their clarity through mulling over absurdities in the pious wish to dig something sane and rational out of them. The Immaculate Conception rests wholly upon the testimony of a single witness – a witness whose testimony is without value – a witness whose very existence has nothing to rest upon the assertion of the young peasant wife whose husband needed to be pacified. Mary’s testimony satisfied him but that is because he lived in Nazareth instead of New York. There isn’t any carpenter in New York that would take the testimony at par. If the Immaculate Conception could be repeated in New York to-day there isn’t a man, woman or child of those four millions who would believe in it – except perhaps some addled Christian Scientists. A person who could believe in Mother Eddy wouldn’t strain at an Immaculate Conception, or six of them in a bunch. The Immaculate Conception could not be repeated successfully in New York in our day. It would produce laughter, not reverence and adoration. To a person who doesn’t believe in it, it seems a most puerile invention. It could occur to nobody but a god that it was a large and ingenious arrangement and had dignity in it. It could occur to nobody but a god that a divine Son procured through promiscuous relations with a peasant family in a village could improve the purity of the product, yet that is the very idea. The product acquires purity – purity absolute – purity from all stain or blemish – through a gross violation of both human and divine law, as set forth in the constitution and by-laws of the Bible. Thus the Christian religion, which requires everybody to be moral and to obey the laws, has its very beginning in immorality and in disobedience to the law. You couldn’t purify a tomcat by the Immaculate Conception process. Apparently as a pious stage-property it is still useful, still workable, although it is so bent with age and so nearly exhausted by overwork. It is another case of begats. What’s-his-name begat Krishna, Krishna begat Osiris, Osiris begat the Babylonian deities, they begat God, He begat Jesus, Jesus begat Mrs. Eddy. If she is going to continue the line and do her proper share of begatting (sic), she must get at it, for she is already an antiquity. There is one notable thing about our Christianity; bad, bloody, merciless, money-grabbing and predatory as it is – in our country particularly, and in all other Christian countries in a somewhat modified degree – it is still a hundred times better than the Christianity of the Bible, with its prodigious crime – the invention of Hell. Measured by our Christianity of to-day, bad as it is, hypocritical as it is, empty and hollow as it is, neither the Deity nor His Son is a Christian, nor qualified for that moderately high place. Ours is a terrible religion. The fleets of the world would swim in spacious comfort in the innocent blood it has spilt.

Part Three Tuesday, June 19, 1906 For two years now Christianity has bee repeating in Russia the sort of industries in the way of massacre and

mutilation with which it has been successfully persuading Christendom in every century for nineteen hundred years that it is the only right and true religion – the one and only religion of peace and love. For two years now the ultra-Christian Government of Russia has been officially ordering and conducting massacres of its Jewish subjects. These massacres have been so frequent that we have become almost indifferent to them. The accounts of them hardly affect us more than do accounts of corners in a railroad stock in which we have no money invested. We have become so used to their described horrors that we hardly shudder now when we read them. Here are some of the particulars of one of the latest efforts of these humble Twentieth Century disciples to persuade the unbeliever to come into the fold of the meek and gentle Savior.

Horrible details have been sent out by the correspondent of the Bourse Gazette, who arrived in Bialystok in company with Deputy Schepkin on Saturday, and who managed to send his story by a messenger Sunday afternoon. The correspondent, who accompanied Schepkin directly to the hospital escorted by a Corporal’s guard, says he was utterly unnerved by the sight he witnessed there.

“Merely saying that the bodies were mutilated,” the correspondent writes, “fails to describe the awful facts. The faces of the dead have lost all human resemblance. The body of teacher Apstein lay on the grass with the hands tied. In the face and eyes had been hammered three-inch nails. Rioters entered his home, killing him thus, and then murdered the rest of his family of seven. When the body arrived at the hospital it was also marked with bayonet thrusts.” Beside the body of Apstein lay that of a child of 10 years, whose legs had been chopped off with an axe. Here also were the dead of the Schlacter home, where, according to witnesses, soldiers came and plundered the house and killed the wife, son, and a neighbor’s daughter and seriously wounded Schlachter and his two daughters. “I am told that soldiers entered the apartments of the Lapidus brothers, which were crowded with people who had fled from the streets for safety, and ordered the Christians to separate themselves from the Jews. A Christian student named Dikar protested and was killed on the spot. Then all of the Jews were shot.”

From the wounded in the hospital the correspondent heard many pitiable stories, all of the same general tenor. Here is the account of a badly wounded merchant named Nevyazhiky:

“I live in the suburbs. Learning of the pogrom, I tried to reach the town through the fields, but was intercepted by roughs. My brother was killed, my arm and leg were broken, my skull was fractured, and I was stabbed twice in the side. I fainted from loss of blood, and revived to find a soldier standing over me, who asked: ‘What, are you still alive! Shall I bayonet you?’ I begged him to spare my life. The roughs again came, but spared me, saying: ‘He will die; let

14

him suffer longer.’ ” The correspondent, who adopts the bitterest tone toward the government, holds that the pogrom undoubtedly

was provoked, and attributes the responsibility to Police Lieutenant Sheremetieff. He declares that not only the soldiers, but their officers, participated, and that he himself was a witness as late as Saturday to the shooting down of a Jewish girl from the window of a hotel by Lieu. Miller of the Vladimir Regiment. The Governor of the Province of Grodno, who happened to be passing at the moment, ordered an investigation.

The pulpit and the optimist are always talking about the human race’s steady march toward ultimate perfection. As usual, they. they leave out the statistics. It is the pulpit’s way. Is there any discoverable advance toward moderation between the massacre of the Albigenses and these massacres of the Russian Jews? There is one difference. In elaborate cruelty and brutality the modern massacre exceeds the ancient one. Is any advance discoverable between Bartholomew’s Day and these Jewish Massacres? Yes. The same difference again appears: the modern Russian Christian and his Czar have advanced to an extravagance of bloody and bestial atrocity undreamed of by their crude brethren of three hundred and thirty-fife years ago. The Gospel pf Peace is always making a good deal of noise with its mouth; always rejoicing in the progress it is making toward final perfection, and always diligently neglecting to furnish the statistics. George the Third reigned sixty years, the longest reign in English history up to his time. When his revered successor, Victoria, turned the sixty-year corner – thus scoring a new long-reign record – the event was celebrated with great pomp and circumstance and public rejoicing in England and her colonies. Among the statistics fetched out for general admiration were these: that for each year of the sixty of her reign Victoria’s Christian soldiers had fought in a separate and distinct war. Meantime the possessions of England had swollen to such a degree by depredations committed upon helpless and godless pagans that there were not figures enough in Great Britain to set down the stolen acreage and they had to import a lot from other countries. There are no peaceful nations bow except those unhappy ones whose borders have not been invaded by the Gospel of Peace. All Christendom is a soldier-camp. During all the past generation the Christian poor have been taxed almost to starvation-point to support the giant armaments which the Christian governments have built up, each to protect itself from the rest if the brotherhood and, incidentally, to snatch any patch of real estate left exposed by its savage owner. King Leopold II of Belgium – probably the most intensely Christian monarch, except Alexander the Sixth, that has escaped Hell thus far – has stolen an entire kingdom in Africa, and in the fourteen years of Christian endeavor there has reduced the population of thirty millions to fifteen by murder, mutilation, overwork, robbery, rapine – confiscated the helpless native’s very labor and giving him nothing in return but salvation and a home in Heaven, furnished at the last moment by the Christian priest. Within this last generation each Christian power has turned the bulk of its attention to finding out newer and still newer and more and more effective ways of killing Christians – and, incidentally, a pagan now and then – and the surest way to get rich quickly in Christ’s earthly kingdom is to invent a gun that can kill more Christians at one shot than any other existing gun. Also, during the same generation each Christian Government has played with its neighbors a continuous poker game in the naval line. In this game France puts up a battleship; England sees that battleship and goes it one battleship better; Russia comes in and raises it a battleship or two – did, before the untaught stranger entered the game and reduced her stately pile of chips to a damaged ferryboat and a cruiser that can’t cruise. We are in it ourselves now. This game goes on and on and on. There is never a new shuffle; never a new deal. No player ever calls another’s hand. It is merely an unending game of put up and put up and put up; and by the law of probabilities a day is coming when no Christians will be left on the land, except women. The men will all be at sea, manning the fleets. This singular game, which is so costly and ruinous and so silly, is called statesmanship – which is different from assmanship (sic) on account of the spelling. Anybody but a statesman could invent some way to reduce these vast armaments to rational and sensible and safe police proportions, with the result that thenceforth all Christians could sleep in their beds unafraid, and even the Savior could come down and walk on the seas, foreigner as he is, without dread of being chased by Christian battleships. Has the Bible done something still worse than drench the planet with innocent blood? To my mind it has – but this is only an opinion, and it may be a mistaken one. There has never been a Protestant boy or a Protestant girl whose mind the Bible has not soiled. No Protestant child ever comes clean from association with the Bible. This association cannot be prevented. Sometimes the parents try to prevent it by not allowing the children to have access to the Bible’s awful obscenities, but this only whets the child’s desire to taste that forbidden fruit, and it does taste it – seeks it out secretly and devours it with a strong and grateful appetite. The Bible does its baleful work in the propagation of vice among children, and vicious and unclean ideas, daily and constantly, in every Protestant family in Christendom. It does more of this deadly work than all the other unclean books in Christendom put together; and not only more, but a thousandfold more. It is easy to protect the young from those other books, and they are protected from them. But they have no protection against the deadly Bible. It is doubted that the young people hunt out the forbidden passages privately and study them for pleasure? If my reader were here present – let him be of either sex or any age, between ten and ninety – I would make him answer this question himself – and he could answer it in only one way. He would be obliged to say that by his own knowledge and experience of the days of his early youth he knows positively that the Bible defiles all Protestant children, without a single exception.

Do I think the Christian religion is here to stay? Why should I think so? There had been a thousand religions before it was born. They are all dead. There had been millions of gods before ours was invented. Swarms of them are

15

dead and forgotten long ago. Our is by long odds the worst God that the ingenuity of man has begotten from his insane imagination – and shall He and his Christianity be immortal against the great array of probabilities furnished by the theological history of the past? No. I think that Christianity and its God must follow the rule. They must pass on in their turn and make room for another God and a stupider religion. Or perhaps a better than this? No. That is not likely. History shows that in the matter of religions we progress backward and not the other way. No matter, there will be a new God and a new religion. They will be introduced to popularity and accepted with the only arguments that have ever persuaded any people in this earth to adopt Christianity, or any other religion that they were not born to: the Bible, the sword, the torch and the axe – the only missionaries that have ever scored a single victory since gods and religions began in the world. After the new God and the new religion have been established in the usual proportions – one-fifth of the world’s population ostensible adherents, the four-fifths pagan missionary field, with the missionary scratching its continental back complacently and inefficiently – will the new converts believe in them? Certainly they will. They have always believed in the million gods and religions that have been stuffed down their midriffs. There isn’t anything so grotesque or so incredible that the average human can’t believe it. At this very day there are thousands and thousands of Americans of average intelligence who fully believe in ‘Science and Health,’ although they can’t understand a line in it, and who also worship the sordid and ignorant old purloiner of that gospel – Mrs. Mary Baker G. Eddy, whom they do absolutely do believe to be a member by adoption of the Holy Family and on the way to push the Savior to third place and assume occupancy of His present place and continue that occupancy during the rest of eternity.

Part Four Saturday, June 23, 1906 Let us now consider the real God, the genuine God, the sublime and supreme God, the authentic Creator of the

real universe, whose remotenesses (sic) are visited by comets only – comets unto which incredibly distant Neptune is merely an outpost, a Sandy Hook to homeward-bound specters of the deeps of space that have not glimpses it before for generations – a universe not made with hands and suited to an astronomical nursery, but spread abroad through the illimitable reaches of space by the fiat of the real God just mentioned; that God of unthinkable grandeur and majesty, by comparison with whom all the other gods whose myriads infest the feeble imaginations of men are as a swarm of gnats scattered and lost in the infinitudes of the empty sky. When we think of such a God as this we cannot associate with him anything trivial, anything lacking dignity, anything lacking grandeur. We cannot conceive of his passing by Sirius to choose our potato for a footstool. We cannot conceive of His interesting Himself in the affairs of the microscopic human race and enjoying its Sunday flatteries and experiencing pangs of jealously when the flatteries grow lax and fail, anymore than we can conceive of the Emperor of China being interested in a bottle of microbes and pathetically anxious to stand well with them and harvest their impertinent compliments. If we could conceive the Emperor of China taking an intemperate interest in his bottle of microbes we should have to draw the line there; we could not by any stretch of imagination conceive of his selecting from these innumerable millions a quarter of a thimbleful of Jew microbes – the least attractive of the whole swarm – and making pets of them and nominating them as his chosen germs and carrying his infatuation for them so far as to resolve to keep and coddle them alone and damn all the rest. When we examine the myriad wonders and glories and charms and perfections of this infinite universe (as we know the universe now), and perceive that there is not a detail of it – from the blade of grass to the giant trees of California, nor from the obscure mountain rivulet to the measureless ocean; nor from the ebb and flow of the tides to the stately motions of the planets – that is not the slave of a system of exact and inflexible law, we seem to know – not suppose nor conjecture, but know – that the God that brought this stupendous fabric into being with a flash of thought and framed its laws with another flash of thought is endowed with limitless power. We seem to know that whatever thing He wishes to do, He can do that thing without anybodies assistance. We also seem to know that when he flashed the universe into being He foresaw everything that would happen in it from that moment until the end of time.

Do we also know that he is a moral being, according to our standard of morals? No. If we know anything at all about it we know that He is destitute of morals – at least of the human pattern. Do we know that He is just, charitable, kindly, gentle, merciful, compassionate? No. There is no evidence that He is any of these things – whereas each and every day as it passes furnishes us a thousand volumes of evidence, and indeed proof, that he possesses none of these qualities. When we pray, when we beg, when we implore, does He listen? Does He answer? There is not a single authentic instance of it in human history. Does He silently refuse to listen – refuse to answer? There is nothing resembling proof that He has done anything else. From the beginning of time priests, who have imagined themselves to be His appointed and salaried servants, have gathered together their full numerical strength and simultaneously prayed for rain and never once got it when it was not due according to the eternal laws of Nature. Whenever they got it, if they had had a competent Weather Bureau they could have save themselves the trouble of praying for that rain, because the Bureau could have told them it was coming anyhow within twenty-four hours, whether they prayed or saved their sacred wind. From the beginning of time whenever a king has lain dangerously ill the priesthood and some part of the nation have prayed in unison that the king be spared to his

16

grieving and anxious people (in case they were grieving and anxious, which was not usually the rule) and in no instance was their prayer ever answered. When Mr. Garfield lay near to death, the physicians and surgeons knew that nothing could save him, yet at an appointed signal all the pulpits in the United States broke forth with one simultaneous and supplicating appeal for the President’s restoration to health. They did this with the same old innocent confidence with which the primeval savage had prayed to his imaginary devils to spare his perishing chief – for that day will never come when facts and experience can teach a pulpit anything useful. Of course the President died just the same. Great Britain has a population of forty-one millions. She has eighty thousand pulpits. The Boer population was a hundred and fifty thousand, with a battery of two hundred and ten pulpits. In the beginning of the Boer war, at a signal from the Primate of all England the mighty thousand English pulpits thundered forth a titanic simultaneous supplication to their God to give the embattled English in South Africa the victory. The little Boer battery of two hundred and ten guns replied with a simultaneous supplication to the same God to give the Boers the victory. If the eighty thousand English clergy had left their prayers unshed and gone to the field they would have got it – whereas the victory went the other way and the English forces suffered defeat after defeat at the hands of the Boers. The English pulpit kept discreetly quiet about the result of its effort, but the indiscreet Boer pulpit proclaimed with a loud and exultant voice that it was its prayers that had conferred the victory upon the Boers. The British Government had more confidence in soldiers than in prayer – therefore instead of doubling and trebling the numerical strength of the clergy it doubled and trebled the strength of its forces in the field. Then the thing happened that always happens – the English whipped the fight, a rather plain indication that the Lord had not listened to either side and was as indifferent as to who should win as He had always been, from the day that He was evolved down to the present time – there being no evidence on record where He has shown any interest at all in any human squabble, nor whether the good cause won out or lost. Has this experience taught the pulpit anything? It has not. When the Boers prayers achieved victory – as the Boers believed – the Boers were confirmed once more in their trust in the power of prayer. When a crushing finality of defeat overwhelmed them later in the face of their confident supplications, their attitude was not altered, nor their confidence in the righteousness and intelligence of God impaired. Often we see a mother who has been despoiled little by little of everything she held dear in life but a sole remaining dying child; we have seen her, I say, kneeling by its bed and pouring out from a broken heart beseechings (sic) to God for mercy that would get glad and instant answer from any man who had the power to save that child – yet no such prayer has ever moved a God to pity. Has that mother been convinced? Sometimes – but only for a little while. She was merely a human being and like the rest – ready to pray again in the next emergency; ready to believe again that she would be heard.

We know that the real God, the Supreme God, the actual Maker of the universe, made everything that is in it. We know that he made all the creatures, from the microbe and the brontosaur down to man and the monkey, and that He knew what would happen to each and every one of them from the beginning of time to the end of it. In the case of each creature, big or little, He made it an unchanging law that that creature should suffer wanton and unnecessary pains and miseries every day of its life – that by that law these pains and miseries could not be avoided by and diplomacy exercisable by the creature; that its way, from birth to death, should be beset by traps, pitfalls and gins, ingeniously planned and ingeniously concealed; and that by another law every transgression of a law of Nature, either ignorantly or wittingly committed, should in every instance be visited by a punishment ten thousandfold out of proportion to the transgression. We stand astonished at the all-comprehensive malice which could patiently descend to the contriving of elaborate tortures for the meanest and pitifulest (sic) of the countless kinds of creatures that were to inhabit the earth. The spider was so contrived that she would not eat grass but must catch flies and such things and inflict a slow and horrible death upon them, unaware that her turn would come next. The wasp was so contrived that he also would decline grass and stab the spider, not conferring upon her a swift and merciful death, but merely half-paralyzing her, then ramming her down into the wasp den, there to live and suffer for days while the wasp babies should chew her legs off at that leisure. In turn, there was a murderer provided for the wasp, and another murderer for the wasp’s murderer, and so on throughout the whole scheme of living creatures in the earth. There isn’t one of them that was not designed and appointed to inflict misery and murder on some fellow creature and suffer the same in turn from some other murderous fellow creature. In flying into the web the fly is merely guilty of an indiscretion – not a breach of any law = yet the fly’s punishments ten thousandfold out of proportion to that little indiscretion. The ten thousandfold law of punishment is rigorously enforced against every creature, man included. The debt, whether made innocently or guiltily, is promptly collected by Nature – and in this world, without waiting for the ten-billion-fold additional penalty appointed – in the case of man – for collection in the next. This system of atrocious punishments for somethings and nothings begins upon the helpless baby on its first day in the world and never ceases until its last one. Is there a father who would persecute his baby with unearned colics and then earned miseries of teething, and follow these with mumps, measles, scarlet-fever and the hundred other persecutions appointed for the un offending creature? And then follow these, from youth to the grave, with a multitude of ten thousandfold punishments for laws broken either by intention or indiscretion? With a fine sarcasm we ennoble God with the title of Father – yet we know quite well that we should hang His style of father wherever we might catch him.

The pulpit’s explanation of and apology for these crimes, is pathetically destitute of ingenuity. It says that they

17

are committed for the benefit of the sufferer. They are to discipline him, purify him, elevate him, train him for the society of the Deity and the angels – send him up sanctified with cancers, tumors, smallpox and the rest of the educational plant; whereas the pulpit knows that it is stultifying itself, if it knows anything at all. It knows that if this kind of discipline is wise and salutary, we are insane not to adopt it ourselves and apply it to our children.

Does the pulpit really believe that we can improve a purifying and elevating breed of culture invented by the Almighty? It seems to me that if the pulpit honestly believed what it is preaching in this regard it would recommend every father to imitate the Almighty’s methods.

When the pulpit has succeeded in persuading its congregation that this system has been really wisely and mercifully contrived by the Almighty to discipline and purify and elevate His children whom He so loves, the pulpit judiciously closes its mouth. It doesn’t venture further and explain why these same crimes and cruelties are inflicted upon the higher animals – the alligators, the tigers and the rest. It even proclaims that the beasts perish – meaning that their sorrowful life begins and ends here; that they go no further; that there is no Heaven for them; that neither God nor the angels nor the redeemed desire their society on the other side. It puts the pulpit in a comical situation, because in spite of all its ingenuities of explanation and apology it convicts its God of being a wanton and pitiless tyrant in the case of the unoffending beasts. At any rate, and beyond cavil or argument, by its silence it condemns Him irrevocably as a malignant master, after having persuaded the congregation that He is constructed entirely out of compassion, righteousness and all-pervading love. The pulpit doesn’t know how to reconcile these grotesque contradictions and it doesn’t try.

In His destitution of one and all of the qualities which could grace God and invite respect for Him and reverence and worship, the real God, the genuine God, the maker of the mighty universe is just like all the other gods in the list. He proves every day that He takes no interest in man, nor in the other animals, further than to torture them, slay them and get out of this pastime such entertainment as it may afford – and do what He can not to get weary of the eternal and changeless monotony of it.

Part Five Monday, June 25, 1906 It is to these celestial bandits that the naive and confiding and illogical human rabbit looks for a Heaven of

eternal bliss, which is to be his reward for patiently enduring the want and sufferings inflicted upon him here below – un-earned sufferings covering terms of two or three years in some cases; five or ten years in others; thirty, forty or fifty in others; sixty, seventy, eighty in others. As usual, where the Deity is Judge the rewards are vastly out of proportion to the sufferings – and there is no system about the matter anyhow. You do not get anymore Heaven for suffering eighty years than if you get if you die of the measles at three.

There is no evidence that there is to be a Heaven hereafter. If we should find, somewhere, an ancient book in which a dozen unknown men professed to tell all about a blooming and beautiful tropical paradise secreted in an inaccessible valley in the center of the eternal icebergs which constitute the Antarctic continent – not claiming that they had seen it themselves, but had acquired an intimate knowledge of it through a revelation from God – no Geographical Society in the earth would take any stock in that book; yet that book would be quite as authentic, quite as trustworthy, quite as valuable, evidence as is the Bible. The Bible is just like it. Its Heaven exists solely upon hearsay evidence – evidence furnished by unknown persons; persons who did not prove that they had ever been there.

If Christ had really been God He could have proved it, since nothing is impossible with God. He could have proved it to every individual of His own time and of all future time. When God wants to prove that the sun and the moon may be depended upon to do their appointed work every day and every night He has no difficulty about it. When He wants to prove that man may depend upon finding the constellations in their places every night – although they vanish and seem lost to us every day – He has no difficulty about it. When He wants to prove that the seasons may be depended upon to come and go according to a fixed law, year after year, He has no difficulty about it. Apparently He has desired to prove to us beyond cavil or doubt many millions of things, and He has no difficulty about proving them all. It is only when He apparently wants to prove a future life to us that His invention fails and He comes up against a problem which is beyond the reach of His alleged omnipotence. With a message to deliver to men which is of infinitely more importance than all those other messages put together, which He has delivered without difficulty, He can think of no better medium than the poorest of all contrivances – a book. A book written in two languages – to convey a message to a thousand nations – which in the course of the dragging centuries and eons must change and change and become wholly unintelligible. And even if they remain fixed, like a dead language, it would never be possible to translate the message with perfect clearness into any one of the thousand tongues, at any time.

According to the hearsay evidence the character of every conspicuous god is made up of love, justice, compassion, forgiveness, sorrow for all suffering and desire to extinguish it. Opposed to this beautiful character – built wholly upon valueless hearsay evidence – it is the absolute authentic evidence furnished us every day in the year, and verifiable by our eyes and our other senses, that the real character of these gods is destitute of love, mercy,

18

compassion, justice and other gentle and excellent qualities, and is made up of all imaginable cruelties, persecutions and injustices. The hearsay character rests upon evidence only – exceedingly doubtful evidence. The real character rests upon proof – proof unassailable.

Is it logical to expect of gods, whose unceasing and unchanging pastime is the malignant persecution of innocent men and animals, that they are going to provide an eternity of bliss, presently, for those very same creatures? If King Leopold II, the Butcher, should proclaim that out of each hundred innocent and unoffending Congo Negroes he is going to save one from humiliation, starvation and assassination, and fetch that one home to Belgium to live with him in his palace and feed at his table, how many people would believe it? Everybody would say “A person’s character is a permanent thing. This act would not be in accordance with that butcher’s character. Leopold’s character is established beyond possibility of change and it could never occur to him to do this kindly thing.” Leopold’s character is established. The character of conspicuous gods is also established. It is distinctly illogical to suppose that either Leopold of Belgium or the Heavenly Leopolds are ever going to think of inviting any fraction of their victims to the royal table and the comforts and conveniences of the regal palace.

According to hearsay evidence the conspicuous gods make a pet of one victim in a hundred – select him arbitrarily, without regard to whether he’s any better than the other ninety-nine or not – but damn the ninety-nine through all eternity without examining into their case. But for one slight defect this would be logical and would properly reflect the known character of the gods – that defect is the gratuitous and unplausible (sic) suggestion that one in a hundred is permitted to pull through. It is not likely that there will be a Heaven hereafter. It is exceedingly likely that there will be a Hell – and it nearly dead certain that nobody is going to escape it.

As to the human race. There are many pretty and winning things about the human race. It is perhaps the poorest of all the inventions of all the gods but it has never suspected it once. There is nothing prettier than its naive and complacent appreciation of itself. It comes out frankly and proclaims without bashfulness or any sign of a blush that it is the noblest work of God. It has had a billion opportunities to know better, but all signs fail with this ass. I could say harsh things about it but I cannot bring myself to do it – it is like hitting a child.

Man is not to blame for what he is. He didn’t make himself. He has no control over himself. All the control is vested in his temperament – which he did not create – and in the circumstance which hedge him around from the cradle to the grave and which he did not devise and cannot change by any act of his will, for the reason that he has no will. He is as purely a piece of automatic mechanism as is a watch, and can no more dictate or influence his actions than can the watch. He is a subject for pity, not blame – and not contempt. He is flung head over heals into this world without ever a chance to decline, and straightway he conceives and accepts the notion that he is in some mysterious way under obligations to the unknown Power that inflicted this outrage upon him – and thenceforth he considers himself responsible to that Power of every act of his life, and punishable for such of his acts as do not meet with the approval of that Power – yet that same man would argue quite differently if a human tyrant should capture him and put chains upon him of any kind and require obedience; that the tyrant had no right to do that; that the tyrant had no right to put commands upon him of any kind and require obedience; that the tyrant had no right to compel him to commit murder and then put responsibility for the murder upon him. Man constantly makes a most strange distinction between man and his Maker in the matter of morals. He requires of his fellow man to a very creditable code of morals, but he observes without shame or disapproval his God’s utter destitution of morals.

God ingeniously contrived man in such a way that he could not escape obedience to the laws of his passions, his appetites and his various unpleasant and undesirable qualities. God has so contrived him that all his goings out and comings in are beset by traps which he cannot possibly avoid and which compel him to commit what are called sins – and then God punishes him for doing these very things which from the beginning of time He had always intended that he should do. Man is a machine and God made it – without invitation from anyone. Who ever makes a machine here below is responsible for that machine’s performance. No one would think of such a thing as trying to put the responsibility upon the machine itself. We all know perfectly well – though we all conceal it, just as I am doing, until I shall be dead and out of reach of public opinion – we all know, I say, that God, and God alone, is responsible for every act and word of a human being’s life between cradle and grave. We know it perfectly well. In our secret hearts we haven’t the slightest doubt of it. In our secret hearts we have no hesitation in proclaiming as an unthinking fool anybody who thinks he believes that he is by any possibility capable of committing a sin against God – or who thinks he thinks he is under obligations to God and owes Him thanks, reverence and worship.

19

Marks Tvens Pārdomas par reliģiju 1. daļa Otrdiena, 1906. gada 19. jūnijs Mūsu Bībele dieva raksturu ataino izsmeļošā un nežēlīgā precizitātē. Tas portrets, ko mums piedāvā, galvenokārt

ir cilvēka portrets, ja vien, protams, var iedomāties cilvēku, kurš ir tik ļoti pilns un pārpilns ar niknumu, kas iziet ārpus jebkādiem cilvēciskajiem rāmjiem. Tas ir tādas personas portrets, ar kuru tagad, kad Nērons un Kaligula jau ir nomiruši, acīmredzot neviens nevēlētos nodibināt pazīšanos. Visas šā dieva izdarības, kas attēlotas Vecajā Derībā, liecina par tā ļaunatminīgumu, netaisnīgumu, sīkumainību, nežēlību, atriebīgumu. Viņš faktiski to vien tikai dara, kā soda – par nenozīmīgiem pārkāpumiem soda tūkstoškārtīgā stingrībā, soda nevainīgus zīdaiņus par viņu vecāku nodarījumiem, soda pilnībā nevainīgus valsts iedzīvotājus par viņu valdītāju rīcību, tostarp allaž paliek žēlsirdīgs pret tiem, kuri vērš asiņainu atriebību pret telēniem, jēriņiem, aitām un vēršiem, lai bargi sodītu viņu saimnieku sīkos grēciņus. Drukātā veidā nav neviena zemiskāka un atmaskojošāka dzīves apraksta. Kad esi to salasījies, Nēronu jau sāc uzskatīt par tīro gaismas un pilnības eņģeli.

Tā iesākas ar stāstījumu par šaušalīgu uzticības laušanu, turklāt šī uzticības laušana jeb vienkārši neuzticība ir visas grāmatas galvenais motīvs. Acīmredzot tās sākums izdomāts kāda pirāta bērnistabā – tik vienlaikus derdzīgs un jaunavīgi naivs tas ir. Ādamam ir aizliegts iekosties kāda koka auglī, viņam bez vismazākās smaida ēnas paziņo, ka nepaklausīšanas gadījumā viņš mirs. Kā gan varēja gaidīt, ka šāds drauds viņā izraisīs kaut vai vismazāko iespaidu? Jo Ādams taču tikai ārēji bija pieaudzis vīrietis. Taču zinībās un pieredzē viņš ne ar ko nebija pārāks par zīdaini. Viņš nemaz nevarēja zināt, ko nozīmē vārds ‘nāve’. Viņš ne reizi dzīvē nav redzējis nevienu beigtu dzīvo radību. Viņš iepriekš nekad neko nav dzirdējis par nāvi. Šis vārds viņam bija absolūti bez jebkādas nozīmes. Ar tik pat lieliem panākumiem viņam varēja piedraudēt, ka tajā gadījumā, ja viņš apēdīs to ābolu, tad nekavējoties pārvērtīsies meridiānā – Ādams vienādā mērā nespēja saprast ne vienu, ne otru vārdu.

Varētu nešaubīties par to, ka pašķidrais intelekts, kas izprātojis šo neaizmirstamo draudu, allaž uzstāsies ar dažādām citām zemas raudzes izpratnē par patiesību un taisnību balstītām nelietībām. Tā tas arī ir noticis. Bija paziņots, ka visi Ādama pēcteči līdz pēdējai radīšanas dienai cietīs sodu, ja jau šis jaundzimušais pārkāpis savas bērnistabas likumu, kas viņam uzspiests vēl pirms tā, kā viņš izrāpās no autiņiem. Tūkstošiem gadu laikā viņi visi, viens pēc otrs, bijuši pakļauti nenogurstošai vajāšanai un visām iespējamām nelaimēm, kas ir kā sods par būtība parastu maza bērna nedarbiņu, ko krāšņi nodēvēja par ‘Ādama grēku’. Un visa šā bezgalīgā laika laikā nekad nav aptrūcies rabīnu, romas pāvestu, bīskapu, mācītāju un laicīgo aklo vergu dvēselīšu, kuri visi sajūsmināti slavinājuši šo apkaunojošo noziegumu, pasludinājuši to par neizsakāmi patiesu un taisnīgu un to visu radījušo apbēruši ar tādu brutālu un haotisku glaimošanu, ka faktiski ikviens, izņemot dievu, sadzirdējis kaut ko tamlīdzīgu, mulsumā un pretīgumā būtu novērsies. Lai arī ilgstošais pieradums uzklausīt glaimus norūdīja mūsu austrumu monarhus, taču pat viņi nespētu izturēt svētdienās baznīcās atskanošos bezkaunīgos slavinājumus, ko mūsu dievs izteikti pašapmierināti un ar baudu uzklausa.

Mēs, pat nenosarkstot, mūsu dievu dēvējam par žēlsirdības avotu, lai gan skaidri zinām, ka visā tā vēsturē nav itin neviena gadījuma, kad viņš patiešām būtu nodemonstrējis šo žēlsirdību. Mēs to dēvējam par tikumības avotu, lai gan vēsture un tā ikdienas uzvedība, par ko mums liecina mūsu pašu personīgās jūtas, neapgāžami pierāda, ka tam nepiemīt pat kaut kas attāli līdzīgs tikumībai vai morālei. Mēs to dēvējam par Tēvu, turklāt ne jau izsmejot, lai gan mēs justos absolūta naida un pretīguma pārpilni pret jebkuru šīszemes tēvu, ja viņš būtu pakļāvis pats savu bērnu kaut vai tūkstošajai daļai to mocību, rūgtuma un nežēlīgo likstu, kam mūsu dievs pakļauj savus bērnus katru dienu, kam tas viņus pakļāvis katru dienu visu to simtgažu laikā, kas piedzīvotas kopš tās minūtes, kad īstenojās šis diženais noziegums – kad bija radīts Ādams.

Mūsu priekšstats par dievu – tas ir bezjēdzīgs un smieklīgs ideju sajaukums. Mēs dievu sadalām uz pusēm, vienu tā daļu nosūtot aizmirstā zemes nostūrī, kur tam jānes glābiņš niecīgam bariņam ebreju – turklāt tikai ebrejiem un nevienam citam. Bet otru daļu mēs atstājam debesu tronī, no kurienes tā bažīgi un ieinteresēti noraugās lejup, gaidot rezultātus. Mēs svētsvinīgi mācāmies zemes puses vēsturi un šīs vēstures veicam secinājumus par to, ka zemes puse ir labojusies, ieguvusi augstas morālās īpašības un visus iespējamos tikumus un zaudējusi jebkādu līdzību savai ļaunajai pusei, kas turpina uzturēties debesu tronī. Mēs uzskatām, ka zemes puse spriež taisno tiesu, tā ir žēlsirdīga, laba, pieticīga, vispārējas piedošanas un līdzcietības pārpilna pret cilvēces mokām, kuras tā cenšas mīkstināt un likvidēt. Ir absolūti acīmredzams, ka priekšstatu par šo raksturu mēs esam radījuši, ne jau izpētot faktus, bet gan centīgi attālinoties no tā, lai uzmanīgi iepazītos ar tiem, novērtētu un izsvērtu tos. Zemes puse mūs aicina būt līdzcietīgiem un pirmā rāda mums piemēru, izgudrojot sēra un uguns ezeru, kurā tiem no mums, kuri to neatzīs par dievu un nepielūgs to kā dievu, būs lemts līdz bezgalībai degt un degt. Un degsim ne tikai mēs, kuri ir iepazīstināti ar šiem noteikumiem, bet arī visas pirmo cilvēku paaudžu miriādes ir nolemtas tam pašam šaušalīgajam liktenim, lai gan viņi dzīvoja un nomira, nekad pat nedzirdējuši par to un tā izvirzītajiem noteikumiem. Šādu žēlsirdības piemēru var nodēvēt vienkārši par spīdošu. Kur gan te tam līdzināties nožēlojamiem zemes mežoņiem vai asinskāriem meža plēsoņām! Mums pavēlēts piedot savam tuvākajam septiņreiz septiņas reizes un priecāties un būt pateicīgiem, ja pēc

20

godprātīgas dzīves mūsu dvēsele nāves cisās nepaspēs izrauties no mūsu ķermeņa pirms tā, kad mums piekļūs mācītājs, lai steigā izsniegtu tai caurlaidi, tam izmantojot savu murmulēšanu, sveces un meldiņa vilkšanu. Šo neizsmeļamās gatavības piedot piemēru arī var nodēvēt vienkārši par spīdošu.

Mums iegalvo, ka mūsu dieva divas puses tā sadalītas tikai pēc formas, lai gan patiesībā tās turpina palikt vienots veselums un tās ir vienādi varenas, neskatoties uz sadalīšanu. Lūk, un zemes daļa – tā, kas apraud cilvēces ciešanas un gribētu tās likvidēt, un pat spētu tās likvidēt faktiski jebkurā mirklī, ja vien patiešām tai tas labpatiktos – apmierinās ar to, ka ik pēc laiciņa atdod redzi kādam aklajam, tā vietā, lai to atdotu pilnībā visiem aklajiem, ik pēc laiciņa izārstē klibo, tā vietā, lai izārstēto visus klibos un kropļus, kādreiz pacienā ar brokastīm piecus tūkstošus cilvēku, tostarp liekot pārējiem miljoniem joprojām ciest badu, un visu šo laiku tā piespiež bezspēcīgo cilvēku visus savus tuviniekus atbrīvot no ļaunā, ko pats dievs viņiem uzvēlis un ko viņš – ja vien tikai sagribētu – spētu likvidēt ar vienu vārdu, tādējādi izpildot savus tiešos pienākumus, ko viņš ignorējis jau kopš laika sākuma un turpinās ignorēt līdz tā beigām. Viņš no mirušajiem atdzīvinājis dažus cilvēkus. Ir absolūti acīmredzams, ka viņš pats to uzskatīja par labu rīcību. Taču tādā gadījumā būtu slikti aprobežoties tikai ar pieciem, sešiem cilvēkiem. Viņam vajadzētu atdzīvināt arī visus pārējos miroņus. Bet, raugi, es pats neko tādu gan nedarītu, jo uzskatu, ka miroņi ir vienīgie cilvēki, kurus var apskaust, un par to ieminētos tikai garāmejot, kā par vienu no tām savādajām pretrunām, ar kādām līdz ūkai pārpilnu mūsu svētie raksti.

Lai arī Vecās Derības dievs ir šausmīga un pretīga persona, tas katrā ziņā ir konsekvents. Viņš ir atklāts un taisnvirziena. Viņš neizliekas, ka tam it kā piemistu kaut kāda morāle un kaut kādi tikumi, ja nu vienīgi tikai vārdos. Tā uzvedībā nav iespējams atrast nekā tamlīdzīga pēdas. Manuprāt, tur tas ir nesalīdzināmi tuvāk tam, lai izpelnītos cieņu, nekā tā pārtaisītais ‘es,’ ko tik primitīvi atmasko Jaunajā Derībā. Vēsturē – pat visā tā vēsturē, kopā ņemtā – un ārpus tās nekas nevar tam līdzināties zvēriskajā nežēlībā un elles izgudrošanā.

Tā debesu ‘es,’ Vecās Derības ‘es,’ šķiet pati labsirdība, pieticība un kārtība, ja salīdzina ar tā pāraudzināto zemes ‘es’. Debesīs tas nepretendē ne uz vienu labu īpašību un tādas tam patiešām arī nepiemīt, ja neskaita to, ko viņš pats sev piedēvē. Bet uz zemes tas pretendē uz to, ka tam piemīt absolūti ikviens labums no visa labumu kataloga, taču praksē tas to apliecinājis tikai dažkārt, visnotaļ sīkstulīgi, un beidzis ar to, ka mūs apbalvojis ar elli, kas vienā mājienā acumirklī likvidējusi visus tā fiktīvos tikumus.

2. daļa Trešdiena, 1906. gada 20. jūnijā Svētajiem rakstiem neiztrūkstoši piemīt vieni un tie paši raksturīgie trūkumi. Tie visi izceļas ar vienkārši

aizkustinošu fantāzijas nabadzību. Tieši tas vispirms krīt acīs. Otrs trūkums ir tas, ka bez jebkādām tiesībām uz to tie nezin kāpēc pretendē uz oriģinalitāti. Katrs no tiem bez jebkādām atsaucēm uz avotiem plaši aizgūst no iepriekšējiem, kas neapšaubāmi vērtējama kā negodīga rīcība. Katrs pēc kārtas pieraksts sev iepriekšējo novecojušo rekvizītu un vientiesīgā pašpārliecinātība mēģina to pasniegt par vissvaigāko un jaunāko atklājumu, kas tikko nonācis no debesīm. Mēs aizgūstam no Konfūcija Zelta bausli pēc tā, kad tas jau nokalpojis vairākus gadsimtus, un, ne uz mirkli nenosarkstot, pierakstām sev autortiesības. Amerikā pieņemtais bauslis skan šādi: “It visā, kā gribat, lai pret jums izturas citi, tā arī izturieties jūs pret viņiem”. Kad mums savajagas plūdu, mēs vēršamies pie sirmās Babilonijas senatnes, aizgūstot to no turienes, bet vēlāk lepojamies priecājamies par to tā, it kā tas vispār būtu tādu rūpju vērts. Un arī mūsu dienās mēs vēl joprojām to pielūdzam, sajūsmināmies par to, un turpinām apgalvot, ka to mums it kā pavēstījis dievs, lai gan patiesībā mums jo lieliski ir zināms, ka nekad nav bijis nekādu Noasa plūdu un nemaz nevarēja būt. Vispār tieši plūdi ir ārkārtīgi iecienīta jebkādu svēto rakstu sacerētāju tēma. Ja arī atradīsies kādi tādi svētie raksti – vai kaut vai kāds mežoņu cilts ticējums –, kuros nav minēti Vispasaules plūdi, tas nozīmē, ka šai reliģijai nav patrāpījies pa rokai piemērojama avota, no kura tos piesavināties.

Cita sevišķi iemīļota svētās literatūras sacerētāju un reliģiju pamatlicēju tēma ir tā dēvētā nevainīgā ieņemšana. Tā jau bija nolaidusies līdz tā dibena caurumiem, kad mēs tai noticējām kā vissvaigākajam jaunumam, un arī tagad tā mūs sajūsmina ne mazāk par to, kā sajūsmināja savu izgudrotāju, kad pirms miljoniem gadu tā smadzenēs atraisījās šī ideja. Indusi to slavēja jau neatminamos laikos, kad nevainīgo procesu svētīja viņu Krišna. Budiski bija ārkārtīgi laimīgi, kad pirms 2500 gadiem viņi ar tā paša procesa starpniecību iemantoja Gautamu. Grieķi tajā pašā laikā to vērtēja sevišķi augstu tāpēc, ka viņu dievības un tām pietuvinātie iemantoja paradumu nolaisties no kalnu virsotnēm un atstāt Grieķijas zemēs dažādus izdzimteņus – puscilvēkus-pusdievus. Romieši savukārt šo ideju aizguva no grieķiem, un ar augļiem, ar kuriem ar nevainīgās ieņemšanas palīdzību viņus apgādāja Jupiters, atnesa viņiem izcilu prieku. Bet mēs šo ideju saņēmām tiešā ceļā no Debesīm – caur Romu.

Mēs joprojām esam tās varā. Tikai pirms dažām nedēļām, kad kādu bīskapijas mācītāju Ročesterā paša baznīcas varas iestādes apsūdzēja par to, ka viņš brīnišķīgajai pestītāja ieņemšanai, svētais doktors Brigss – šķiet, viens no visgrūtāk paciešamajiem no visiem patlabanējiem amerikāņu mācītājiem – metās kaujā par nevainīgo ieņemšanu, North Americam Rewiev publicējot tai veltītu rakstu. Ja spriež pēc šā raksta toņa, autors ir pārliecināts, ka viņam izdevies reizi par visām reizēm atrisināt šo akūto jautājumu. Viņš apgalvo, ka šīs ieņemšanas nevainībā nedrīkst šaubīties, jo jaunava Marija precīzi zināja, kas tas tāds ir, jo tā viņai pavēstīja pasludināšanas eņģelis. Turklāt par to liecinot arī šāds papildus arguments: vairākus gadus pēc šā notikuma Jūda (laulībā dzimušais jaunavas Marijas

21

jaunākais dēls) vēl bija dzīvs un sarunājās ar pirmo kristiešu kopienu locekļiem, un viņš gluži pārliecinoši apgalvoja, ka tā nešaubīgi bijusi nevainīga ieņemšana. Respektīvi, tā tad arī ir patiesība, jo Jūda bija ģimenes loceklis, un kam gan citam to zināt vislabāk, ja ne viņam!

Ja arī ir kaut kas uzjautrinošāks par nevainīgās ieņemšanas doktrīnu, tad tās ir šīs satriecošās loģikas konstrukcijas, ar kuru palīdzību cilvēki, kopumā patiešām nemaz ne tik aprobežoti, sevi pārliecina, ka šis neiespējamais notikums uzskatāms par pierādītu faktu.

Ja doktoram Brigsam palūgtu noticēt, piemēram, Krišnas, Ozirisa, Budas vai vēl kāda cita no šīs publikas nevainīgajai ieņemšanai, viņš taču nešaubīgi pacenstos veikli izvairīties, un, iespējams, pat sajustos kādu nieku aizskarts. Ja viņu iedzītu stūrī, viņš, iespējams, atbildētu, ka tam var noticēt tikai bērns, jo šā notikuma patiesīgumu var apstiprināt tikai cilvēku liecības, bet pierādīt šādu faktu ar cilvēku liecībām nav iespējams, jo pat tajā gadījumā, ja pilnībā visa cilvēce būtu bijusi lieciniece kādai nevainīgai ieņemšanai, tāpat neviens nevarētu pateikt, kad tā notikusi un vai patiešām vispār notikusi.

Un tomēr šis gudrais cilvēks, kuram brīžiem galvā mazliet satumst, pamanījās noticēt neiespējamam notikumam, kura patiesumu apstiprina no cilvēku mutēm nākošas liecības, turklāt faktiski tikai no viena cilvēka mutes, proti – no pašas jaunavas, respektīvi, ne gluži ne bezkaislīgas liecinieces, bet gan ārkārtīgi ieinteresētas, no liecinieces, kura absolūti nav spējīga vērtēt to, vai šis notikums patiešām bijis, un kura visas ziņas saņēmusi no otrām rokām – no svešas personas, kas turklāt viņai absolūti nav zināma, no kāda it kā eņģeļa, kurš, šķiet, varēja būt eņģelis, bet tikpat labi arī nodokļu iekasētājs. Absolūti maz ticams, ka pirms tā viņa būtu redzējusi vēl vismaz vienu eņģeli un spētu tos vispār atpazīt pēc kaut kādām ārējām pazīmēm. Viņš viņai bija absolūti nepazīstams. Viņš neuzrādīja nekādu personu apliecinošu dokumentu. Viņa liecība nevienam citam nebūtu ne graša ar cauru vidu vērta.

Un arī tagad tā nav ne graša ar cauru vidu vērta, ja nu vienīgi cilvēkiem, kuri, līdzīgi doktoram Brigsam, zaudējuši skaidras domāšanas spēju, bez apstājas pārgremojot dažādas nejēdzības svētulīgā vēlmē no tām izlobīt kaut ko puslīdz sakarīgu un saprātīgu. Doktrīna par nevainīgo ieņemšanu pilnā mērā balstās tikai viena cilvēka liecībā, turklāt tāda liecinieka liecībā, kura liecībām vispār nav nekādas vērtības, jo par pašu viņa eksistēšanu mēs zinām tikai no jaunās zemnieces vārdiem, kurai, kā to labi var saprast, vienkārši vajadzēja apvārdot savu vīru. Un viņu Marijas teiktais apmierināja, taču tikai tāpēc, ka viņš dzīvoja Nazaretē, bet ne Ņūjorkā. Raugi, Ņūjorkā neatradīsies neviens galdnieks, kurš spētu noticēt tādai liecībai. Ja vien tādu nevainīgo ieņemšanu būtu iespējams atkārtot mūsdienu Ņūjorkā, tad tādā brīnumā nenoticētu neviens vīrietis, neviena sieviete un neviens bērns no visiem tās četriem miljoniem iedzīvotājiem, izņemot varbūt tikai dažus plānprātīgus ‘kristīgās zinātnes’ piekopējus. Cilvēks, kurš ir spējīgs noticēt mātei Edijai,1 nešauboties noticēs arī sešām nevainīgām ieņemšanām vienā reizē. Jā, mūsdienu Ņūjorkā neizdotos sekmīgi atkārtot nevainīgo ieņemšanu. Tā izraisītu smieklu vētru, itin nemaz ne svētu pielūgsmi.

Tam, kurš tai netic, tā liekas vienkārši bērnišķīga pasaciņa. Tikai dievs varēja iedomāties, kas tas ir kaut kas grandiozs un viltīgs un spētu iedvest bijību. Tikai dievam varēja iešauties prātā, ka dieva dēls, iegūts ārlaulību attiecību ceļā ar zemnieku ģimeni, var uzlabot sugas tīrību. Bet tieši tajā arī balstās visa ideja. Suga iegūst tīrību, absolūtu tīrību, kam nepiemīt nekādi trūkumi vai netikumi, izmantojot visrupjāko gan cilvēku, gan dievu likumu pārkāpumu, kas izklāstīts konstitūcijās un Bībeles baušļos. Tādējādi kristiešu reliģija, kas no cilvēka paģērē tikumību un likumu ievērošanu, pati radusies no kliedzošas netiklības un uzskatāma likumpārkāpuma. Ar nevainīgas ieņemšanas procesa palīdzību taču pat kaķi nav iespējams attīrīt!

Tomēr šis svētais rekvizīts, spriežot pēc visa zināmā, joprojām nes augļus, vēl lieti noder ikdienā, arī neskatoties uz senilumu un pārlieku biežās lietošanas radīto novalkājumu. Tieši tāpat, kā bēdīgi slavenās ‘dzemdības’. Šis... kā nu tur bija... radi Krišnu, Krišna radi Budu, Buda radi Ozirisu, Oziriss radi babiloniešu dievus, viņi rada dievu, tas rada Jēzu, Jēzus rada misis Ediju. Un ja viņa grasās turpināt šo dzimtas koku un izpildīt savu ‘radi’ daļu, tad viņai jāpasteidzas, jo viņa jau ir mazliet novecojusi.

Mūsu kristietībai piemīt kāds sevišķi iezīmīgs vaibsts: lai cik arī pretīga, asiņaina, nežēlīga, alkatīga un plēsonīga tā būtu (sevišķi mūsu valstī, bet tostarp arī visās citās kristiešu valstīs, lai arī varbūt kādu nieku mīkstākā izpausmē), tā vienalga ir simts reizes labāka par svēto rakstu kristietību ar tās nedzirdēto noziegumu – elles izgudrošanu. Atbilstoši mūsu patreizējās kristietības mērauklām. Lai cik arī nozēlojamas, nelietīgas, iekšēji tukšas tās būtu, ne dievs, ne tā dēls nav kristieši un tiem nepiemīt vērtības, kas tiem piešķirtu tiesības valkāt šo visnotaļ pieticīgo nosaukumu. Mūsu reliģija ir šaušalīga reliģija. Nevainīgu asiņu jūrās, kas tās dēļ pielietas, bez sevišķām grūtībām varētu izvietoties visas pasaules flotes.

3. daļa Piektdiena, 1906. gada 22. jūnijs Jau rit otrais gads, kā kristietība sirsnīgi īsteno slepkavības un slaktiņus cariskajā Krievijā, un ar to palīdzību tā

katrā simtgadē deviņpadsmit gadsimtu laikā atkal un atkal no jauna sekmīgi spējusi pārliecināt kristīgo pasauli par to, ka tā ir vienīgā patiesā reliģija – vienīgā pasaules un mīlestības reliģija. Jau divus gadus Krievijas cariskā valdība oficiāli rīko savu ebreju tautības pavalstnieku slaktiņus un piekaušanu. Šīs piekaušanas notiek tik bieži, ka mēs jau

1 Grūti noskaidrojama, acīmredzot laikmetīgi aktuāla persona 20. gadsimta sākumā Amerikā – red.

22

pret tām esam kļuvuši teju vai vienaldzīgi. Stāsti par tiem mūs uztrauc ne vairāk, kā ziņas par dzelzceļa akciju, kurā ieguldām savu naudu, krišanos. Mēs tik ļoti esam pieraduši pie šo šausmu aprakstiem, ka tagad, lasot par tām, pat lāga nesatrūkstamies.

Lūk, dažas detaļas par vienu no pēdējiem šo rāmo 20. gadsimta apustuļu mēģinājumiem pārliecināt citādāk domājošos pievienoties lēnprātīgā un žēlsirdīgā pestītāja ganāmpulkam.

«Šausmīgas detaļas paziņojis Biržas Avīzes korespondents, kurš kopā ar Domes deputātu Ščepkinu ieradās Belostokā sestdien un paspēja nosūtīt savu ziņojumu svētdienas vakarā. Atbilstoši korespondenta, kurš kopā ar Ščepkinu unteroficieru konvoja apsardzībā devās tieši uz slimnīcu, teiktajam, viņš bijis satriekts no tā, ko viņam nācies tur ieraudzīt.

Korespondents raksta, ka pateikt, ka līķi bija izkropļoti, nozīmētu nesniegt ne mazāko priekšstatu par šaušalīgo patiesību. Nogalināto sejas bija sakropļotas tādā pakāpē, ka tajās nebija palicis nekā cilvēciska. Skolotāja Apšteina ķermenis gulēja zālē ar sasietām rokām. Sejā un acīs viņam bija iedzītas trīscollu naglas. Nogalinot viņu tādā veidā, grautiņa īstenotāji ielauzās viņa mājā un noslepkavoja tur visu viņa ģimeni – septiņus cilvēkus. Kad viņa līķis bija nogādāts slimnīcā, uz tā konstatēja arī durkļu dūrienu pēdas.

Līdzās Apšteina līķim gulēja desmitgadīga bērna līķis, kuram ar cirvi bija nocirsta kāja. Turpat gulēja arī upuri no Šļahtera mājas, kur, atbilstoši aculiecinieku liecībām, ielauzušies kareivji, kuri, vispirms izlaupījuši māju, nogalināja Šļahtera sievu, viņa dēlu un kaimiņu meitu, bet viņam pašam un divām viņa meitām veikuši neskaitāmus smagus ievainojumus.

Korespondents raksta, ka viņam ziņots: kareivji ielauzušies cilvēku pārpildītā brāļu Lapidusu dzīvoklī un pavēlējuši kristiešiem paiet nost no ebrejiem. Kristiešu students vārdā Djikars,2 mēģinājis protestēt, taču acumirklī nogalināts. Pēc tā nošāvuši visus ebrejus.

Slimnīcā no ievainotajiem korespondents dzirdējis daudz traģisku stāstu, kas visi bijuši aptuveni vienāda satura. Lūk, smagi ievainotā tirgoņa Ņevjažskija stāsts: «Es dzīvoju nomalē. Uzzinājis par grautiņu, es gribēju pāri laukiem nokļūt pilsētā, taču grautiņa rīkotāji mani pamanīja. Manu brāli nogalināja, man salauza roku un kāju, iedragāja galvu un ar nazi iedūra sānā. Es zaudēju samaņu, bet tad atjēdzos, redzēju, kā virs manis stāv kareivis, kurš teica: “Skat, tu taču būsi vēl dzīvs! Varbūt caurdurt tevi ar durkli, ko?” Es lūdzos saudzēt mani. Atgriezās grautiņa rīkotāji, taču mani neaiztika, un viņi teica: “Tāpat nosprāgs, lai tikai ilgāk pamokās”.»

Korespondents, kurš par valdību izsakās ārkārtīgi asi, apgalvo, ka grautiņš ir izprovocēts, un kā galveno vainīgo apsūdz policijmeistaru Šeremetjevu. Viņš ziņo, ka grautiņā piedalījušies ne tikai cara kareivji, bet arī virsnieki un pats jau sestdien bijis liecinieks tam, kā Vladimiras pulka poručiks Millers no viesnīcas loga nošāva ebreju meitenīti. Tajā laikā garām braucošais Grodņas guberņas gubernators licis uzsākt izmeklēšanu.3

Mācītājiem un optimistiem patīk sprediķot, ka cilvēce nepārtraukti virzās uz priekšu, uz pilnību. Kā jau parasti, viņi savu viedokli neapstiprina ar statistiku. Tā nu tas mācītājiem pieņemts, un optimistiem arī.

Vai tālu tikts cilvēces iecietībā tajā laikā, kas šķir albigoiešu slaktiņu un šos ebreju grautiņus cariskajā Krievijā? Katrā ziņā tos neapšaubāmi šķir kāda atšķirība. Cariskais slaktiņš tālu apsteidzis to seno slaktiņu – gan zvērībās, gan izsmalcinātā cietsirdībā. Vai var saskatīt kādu atšķirību starp Bērtuļu nakti un šiem grautiņiem? Jā, ir tā pati atšķirība: krievu melnsimtnieciskie kristieši un viņu cars 1906. gadā pacēlušies līdz tādai asinskārai un dzīvnieciskai nežēlībai, kāda pat sapņos nav rādījusies viņu pastulbajiem brāļiem, kuri dzīvojuši pirms 335 gadiem.

Pasaules evaņģēlisti nepārtraukti trokšņo par saviem panākumiem, pastāvīgi priecājas par progresu, ko tie īstenojuši ceļā uz galīgo pilnīgumu, un nenogurstoši visnotaļ uzcītīgi izvairās minēt statistikas datus. Džordžs III valdīja sešdesmit gadus – tajos laikos tā bija visilgākā viena karaļa valdīšana angļu vēsturē. Kad viņa svētās piemiņas mantiniece Viktorija bija pārsniegusi sešdesmitgades atzīmi, tādējādi uzstādot jaunu valdīšanas ilgdzīvošanas rekordu, Anglija un tās kolonijas šo notikumu nosvinēja sevišķi pompozi un lepni. Vispārējas sajūsmas izraisīšanas nolūkā publicēto statistikas datu klāstā bija arī tāds: katrā no viņas valdīšanas sešdesmit gadiem Viktorijas kristīgie kareivji veikuši vismaz vienu un patstāvīgu karu. Šajā laikā, pateicoties bezpalīdzīgo un bezdievīgo pagānu aplaupīšanai, Anglijas valdījumi uzblīda tiktāl, ka Britānijā vairs nepietika ciparu, lai apzīmētu nozagto zemju kopējo laukumu, un tos nācās lielos daudzumos importēt no citām valstīm.

Mūsu dienās vairs nav palikušas miermīlīgas nācijas, ja vien neskaita tās, kuru teritorijās nav iespiedušies pasaules evaņģēlisti. Visas kristiešu valstis būtībā ir militāras nometnes. Visas iepriekšējās kristīgo trūkumcietēju paaudzes nemitīgi atradušās uz bada nāves sliekšņa – to nodokļu dēļ, kas aizgāja gigantiskajiem arsenāliem, kurus kristiešu valdības izveidoja, lai pasargātu sevi un citus brālības brāļus, un pie viena arī paķertu jebkuru zemes pleķīti, ko bez pieskatīšanas pametuši to īstie īpašnieki – pagāni.

Beļģijas karalis Leopolds II – šķiet, visdarbīgākais kristiešu monarhs (ja vien neskaita Aleksandru VI4) no visām

2 ‘Ģikarj’ – mežonis, red. 3 Tiesa, rokrakstā nav minēts avots, no kurienes ņemts šis stāsts. Acīmredzot runa ir par cara žandarmu izprovocēto ebreju

grautiņu Belostokā 1906. gada 15. jūnijā. Tvens uzstājās pret melnsimtnieku patvaļu, pret ebreju grautiņiem, ar kuriem izšķirošo cīņu turpināja Krievijas proletariāts un boļševiku partija.

4 Nav īsti saprotams, ko ar Aleksandru VI īsti domājis Tvens, iespējams, pāvestu Aleksandru VI Bordžiju (1492-1503), kurš izcēlies ar savu necilvēcisko nežēlību.

23

valdošajām būtnēm, kurām pagaidām vēl izdevies izvairīties no elles – Āfrikai nozaga veselu karalisti un četrpadsmit kristiešu darbošanās gadu laikā tās iedzīvotāju skaitu samazināja no trīsdesmit miljoniem līdz piecpadsmit, liekot lietā slepkavības, spīdzināšanu, nežēlīgi smagu darbu, laupīšanu, vardarbību, konfiscējot pat bezpalīdzīgā iezemieša fizisko spēku un vietā piešķirot tikai solījumus par pestīšanu un iekārtošanu paradīzē, ko dzīves pēdējos mirkļos viņiem dāsni solīja allaž klātesošais kristiešu mācītājs.

Mūsu paaudzes gaitā visas kristiešu valstis nodarbojušās galvenokārt ar to, ka meklējušas aizvien jaunus un aizvien efektīvākus nogalināšanas paņēmienus – tas attiecināms gan uz pagāniem, gan pašiem kristiešiem –, un tam, kurš allaž vēlējies iespējami ātrāk kļūt bagāts Kristus zemes valstībā, atlika tikai izgudrot lielgabalu, ar kura vienu šāvienu var nogalināt vairāk cilvēku, nekā ar jebkuru citu ieroci agrāk.

Turklāt visas šīs paaudzes dzīves garumā visas kristiešu valdības ar saviem kaimiņiem bez atelpas spēlējuši militāro pokeri. Un šajā spēlē Francija liek vienu karakuģi, Anglija to redz un liek par vienu kuģi vairāk, tad spēlē iesaistās Krievija un paceļ likmi vēl par vienu karakuģi vai pat uzreiz par diviem: proti, tā bija agrāk, kamēr spēlē vēl nebija iejaucies svešzemnieks, kurš visu šo milzīgo žetonu kaudzi noved līdz viena caura prāmja un viena kreisera, kurš vairs nespēj kreisēt, līmenim. Mēs5 arī tagad esam iesaistījušies šajā spēlē. Bet tā tikai turpinās, turpinās, turpinās. Kārtis neviens nesamaisa, neizdala no jauna. Neviens spēlētājs nepiedāvā citiem atvērties. Būtībā tā ir nebeidzama likmju paaugstināšanas un paaugstināšanas spēle tādā mērā, ka atbilstoši varbūtības likumībām jau vairs nav tāla tā diena, kad sauszemē vairs pāri nepaliks neviena kristieša. Izņemot sievietes. Visi vīrieši kalpos militārajos kuģos un kuģos tikai pa jūrām.

Šī savādā spēle, tāda visnotaļ bīstama, tik postoša un tik bezjēdzīga, nezin kāpēc iemantojusi valstiskās gudrības nosaukumu – bet tas nav gluži tas pats, kas valstiskais stulbums, jo rakstāms mazliet citiem vārdiem. Ikviens cilvēks, izņemot valsts darbinieku, spētu atrast paņēmienu, kā samazināt šīs milzīgās armijas līdz puslīdz saprātīgiem, nepieciešami policejiskiem spēkiem, turklāt tā, lai turpmāk visi kristieši savās gultās varētu mierīgi gulēt, un lai pēc pestītāja, ja tas pēkšņi sadūšotos nokāpt no debesīm un pastaigāties pa ūdens virsmu, nedzītos kristiešu karakuģi, arī neskatoties uz to, ka tas uzskatāms par sveštautieti...

Vai Bībelei ir izdevies paveikt kaut ko vēl sliktāku par mūsu planētas slīcināšanu nevainīgās asinīs? Manuprāt, ir gan izdevies, taču tas ir tikai mans viedoklis un, iespējams, es kļūdos. Vēl nav bijis tāda protestantu puisēna vai protestantu meitenītes, kuru prātus nebūtu piesārņojusi Bībele. Pēc iepazīšanās ar Bībeli, neviens protestantu bērns vairs nav tīrs. Taču tam, ka notiek šāda iepazīšanās, nav iespējams pretoties. Nereti vecāki mēģina palīdzēt, noslēdzot bērniem iespējas piekļūt tām šķebinošajām nejaucībām, ar ko pārpilna Bībele, taču tas tikai uzkurina bērna vēlmi nokost no šā aizliegtā augļa, un viņš no tā papilnam kož – uzmeklē to slepus un apēd neremdināmā kārībā. Visās pasaules protestantu ģimenēs katru dienu un katru stundu Bībele īsteno savu netīro netikuma un netīro netikumisko domu izplatīšanu bērnu vidū. Un tā šo savu postošu darbiņu paveic vairāk nekā visas pārējās kristiešu pasaules netīrās grāmatas kopā. Un ne jau vienkārši vairāk, bet gan tūkstošiem reižu vairāk. Jaunos prātus nav grūti norobežot no šīm citām grāmatām, un viņi ir no tām norobežoti. Taču viņiem nav nekādas aizsardzības pret nāvi nesošo Bībeli.

Vai var šaubīties par to, ka bērni un pusaudži slepus uzmeklē aizliegtās nodaļas un alkatīgi tās izstudē? Ja mans lasītājs tagad būtu šeit – vienalga: vīrietis vai sieviete, desmitgadīgs bērns vai deviņdesmitgadīgs sirmgalvis –, es piespiestu viņu pašu atbildēt uz manu jautājumu, un atbilde tad būtu tikai viena. Balstoties savas jaunības pieredzē, viņš būtu spiests atzīt, ka Bībele apgāna protestantu bērnu dvēseles – visas, bez jebkāda izņēmuma.

Vai es uzskatu, ka kristiešu reliģija eksistēs mūžīgi? Man nav nekāda pamata tā domāt. Pirms tās izveidošanas pasaule pazina tūkstošiem dažādu reliģiju. Un tās visas ir beigtas. Pirms vēl bija izdomāts mūsu dievs, pasaule pazina miljoniem dievu. Taču tie visi ir pagalam un jau sen pilnībā aizmirsti. Mūsu dievs – ārpus jebkādas salīdzināšanas vienkārši ir vissliktākais dievs, kādu vien spējusi radīt cilvēka slimā iztēle: vai patiešām tas un tā kristietība pamanīsies saglabāt nemirstību, iepretim varbūtībai, kas balstās neskaitāmos piemēros, ko mēs varam atrast pagātnes teoloģiskajā vēsturē? Nē, es uzskatu, ka kristietība un tās dievs nekļūs par izņēmumu kopējo likumību krātuvē. Tiem ir jāpazūd un jāatbrīvo vieta citam dievam un kādai citai, vēl stulbākai reliģijai. Taču, vai iespējams, ka tā, kas nāks, tomēr būs labāka par mūsējo? Nē, ļoti maz iespējams.

Vēsture apliecina, ka reliģijās mēs diezin kā neprogresējam, bet gan tieši regresējam. Tiesa, tas nav tik svarīgi: lai kā arī būtu, bet katrā ziņā noteikti uzradīsies kāds jauns dievs un kāda jauna reliģija. Un ar tiem iepazīstinās zemes iedzīvotājus un tiem tie būs jāpieņem zem vienīgo argumentu spiediena, ar kuru palīdzību vienmēr izdevies kādu tautu pieņemt kristietību vai kādu citu reliģiju, ja vien tikai tā nav bijusi viņu tēvu reliģija: svētie raksti, zobens, uguns un cirvis – lūk, tie ir tie misionāri, kuriem allaž izdevies gūt uzvaras kopš tā laika, kad pasaulē ieviesās dievi un reliģijas.

Pēc tā, kad jaunais dievs un jaunā reliģija nostiprināsies parastajās proporcijās (viena piektā daļa planētas iedzīvotāju kā oficiālie sekotāji, četras piektdaļas – kā misionāru pagānisko medību poligons, kur misionāri pašlepni un neauglīgi grābstās gar pašu tā maliņu), vai jaunpievērstie tiem ticēs? Protams, ka ticēs. Viņi vienmēr ir ticējuši tiem miljoniem dievu un reliģiju, ko viņiem iedzina rīklē. Nav itin nekā tik lielā mērā bezjēdzīga un tik neiespējama, lai vidējais cilvēks nevarētu tam noticēt. Jo atrodas taču mūsu dienās desmitiem tūkstoši vidēja saprāta līmeņa amerikāņu, kuri pilnā mērā noticējuši Zinātnei un veselībai, lai gan viņi nav spējīgi saprast tur ne rindiņas, un kuri

5 Amerikāņi – red.

24

turklāt pielūdz savtīgu un mazizglītotu veču, kura piesavinājusies šo evaņģēliju, – raugi misis Mērija Beikere-Edija, nesatricināmi ticot, ka viņa ir svētās ģimenītes adoptētā meita un drīz jau būs pestītāju atbīdījusi dibenplānā, tādējādi ieņemot vietu, ko patlaban ieņem tas, un tad aizņems to līdz pat mūžības beigām.

4. daļa Sestdiena, 1906. gada 23. jūnijā Bet tagad parunāsim par patieso dievu, īsto dievu, diženo dievu, majestātisko un augstāko dievu, patieso reālā

visuma radītāju, tā visuma, kura attālākos nostūrus apmeklē tikai komētas, kurām neiespējami tālais Neptūns ir tikai bāka, kas apzīmē ieeju ostā, kā tāds Sandi-huks,6 kas uzsmaida ceļotājiem, kuri vairāku gadsimtu ilgumā mērījuši telpas dziļumu un tagad atgriežas dzimtenē, tā visuma, ko neviens nav pašrocīgi izgatavojis astronomiskajai bērnistabai, bet gan radies bezrobežu telpā, pēc tikko minētā dieva vēlmes, tā dieva, kas ir neiedomājami liels un dižens, salīdzinājumā ar kuru visi pārējie dievi, kas miriādēm vien drūzmējas cilvēku nožēlojamajā iztēlē, līdzīgi odu spietam, kas apmaldījies tukšās debess bezgalībā.

Kad mēs domājam par tamlīdzīgu dievu, mēs vairs nevaram tam pierakstīt kaut ko nenozīmīgu, kaut ko bez cieņas, kaut ko bez lieliskuma. Mēs nevaram iedomāties to, ka tas būtu atraidījis Siriusu, lai par savu pastaigu vietu izvēlētos mūsu kartupeļu laukus. Mēs nevaram iedomāties, ka tas interesētos par mikroskopiskās cilvēces darīšanām, sajūsminātos par cilvēciņu svētdienās murmulēto slavināšanu un dusmotos, ja šī glaimošana pēkšņi kļūst vājāka vai vispār izgaist – tieši tāpat, kā mēs nevaram iedomāties to, ka ķīniešu imperators pēkšņi sāktu interesēties par mēģeni ar mikrobiem un bijīgā nepacietībā censtos tiem iepatikties, lai vēlāk varētu pašapreibināties brutālā glaimošanā. Un pat tajā gadījumā, ja mēs spētu iedomāties to, ka ķīniešu imperators neprātīgi ieinteresējas par tādu mēģeni ar mikrobiem, tad ar to mums arī būtu jāaprobežojas, jāliek punkts. Taču nekādi pūliņi mums neļautu iedomāties to, ka viņš no šīm neskaitāmajām miriādēm izvēlētos uzpirksteņa ceturto daļu žīdu mikrobu, kas no visa šā daudzuma ir vismazāk simpātiskie, un padarītu par saviem mīluļiem, un nosauktu tos par saviem izredzētajiem baciļiem, un savā mīlestībā pret tiem aizietu tik tālu, ka apsolītu lolot un sargāt tikai viņus vienīgos, savukārt visus pārējos pakļautu mūžīgai nolādēšanai.

Kad mēs pētām neskaitāmos šā bezgalīgā visuma brīnumus, lieliskumu, spožumu un pilnību (tagad mēs jau zinām, ka visums ir bezgalīgs) un pārliecināmies, ka tajā itin viss, no zāles stiebriņa līdz Kalifornijas meža milžiem, no nezināma kalnu strautiņa līdz bezgalīgam okeānam, no paisuma un bēguma gaitas līdz majestātiskajai planētu kustībai, nepārsūdzami pakļaujas stingrai precīzu, izņēmumus nepazīstošu likumu sistēmai, mēs apjēdzam – un ne jau pieņemam, ne secinām, bet tieši apjēdzam –, ka dievs, kas tikai ar vienas domas spēku radījis šo neiedomājami sarežģīto pasauli, bet ar otru domu radījis šo pasauli pārvaldošos likumus, ka šis dievs tad ir apveltīts ar neierobežotu varenību. Tad mēs apjēdzam, ka tajā gadījumā, ja tas vēlas kaut paveikt, tad tas to paveic bez jebkādas palīdzības. Mēs tāpat apjēdzam, ka tajā mirklī, kad tas radīja šo visumu, viņš jau visu bija paredzējis, visu, kam ar to jānotiek kopš tā mirkļa līdz laika beigām.

Bet vai tostarp mēs arī apjēdzam to, ka tā ir mūsu izpratnei un tikumībai atbilstoša tikumiska būtne? Nē. Ja arī mums ir kaut kāda informācija par to, tad mums zināms tikai tas, ka tam absolūti nepiemīt nekāda morāle un tikumība – katrā ziņā, ja runājam par cilvēka parauga morāli un tikumību. Vai mums ir zināms: vai tas ir taisnīgs, mīkstsirdīgs, labsirdīgs, pieticīgs, žēlsirdīgs, līdzjūtīgs? Nē. Mums nav itin nekādu pierādījumu par to, ka tam piemīt kaut vai viena no šīm īpašībām. Savukārt tajā pašā laikā katra aizejošā diena mums atnes simtiem tūkstošu liecību – nē, ne gluži liecības, bet gan tieši neapgāžamus pierādījumus – par to, ka tam absolūti nepiemīt nevienam no šīm īpašībām.

Kad mēs lūdzamies, kad izlūdzamies, kad mēs to uzrunājama – vai tas mūs klausās? Vai tas atbild? Cilvēces vēsturē nav neviena neapšaubāma gadījuma, kas to spētu apstiprināt. Bet varbūt viņš klusējot vienkārši atsakās dzirdēt, atsakās atbildēt? Nav itin nekā, kas kaut vai netieši spētu liecināt par pretējo. Kopš laika sākuma mācītāji, kuri sevi iedomājušies par izredzētiem un apmaksājamiem tā kalpiem, atkal un atkal vākuši vienkopus visus savus neskaitāmos pulkus un vienotā korī izsaukuši lūgsnas par lietu, taču ne reizi tā arī nav to izlūgušies, ja nu vienīgi tas darīts neilgu mirkli pirms tā, kad tam obligāti jānolīst, pakļaujoties mūžīgajiem dabas likumiem. Un visos gadījumos, kad lietus tomēr sācies, viņi, ja viņiem būtu pietiekami labs laika prognožu birojs, spētu sevi lieki nenogurdināt ar lūgsnām, jo birojs viņiem paziņotu, ka nākamās diennakts laikā jebkurā gadījumā gaidāms lietus, pilnībā neatkarīgi no tā, vai viņi lūgsies, vai vienkārši paturēs savas svētulīgās mēles aiz zobiem.

Kopš laika sākuma bijis tā, ka atlicis tikai kādam monarham sasirgt, un acumirklī visi valsts mācītāji un daļa tās iedzīvotāju sākuši korī lūgties, lai tikai viņu saglabātu savai sērojošajai tautai (tajos gadījumos, kad tauta patiešām sēroja, kas gan parasti nekad nav noticis), un ne reizi šīs lūgsnas nav uzklausītas. Kad prezidents Garfīlds7 gulēja nāves gultā, ārsti un ķirurgi skaidri zināja, ka vairs nav tāda spēka, kas varētu viņu glābt. Tomēr iepriekš saskaņotā stundā visās ASV baznīcās noorganizēja vienlaicīgu karsti izmisīgu lūgšanas seansu par prezidenta izveseļošanos. Un

6 Zemesrags pie ieejas Ņūjorkas ostā – red. 7 ASV prezidents Džeimss Garfīlds (1831-1881), kuru 1881. gadā, jau drīz pēc ievēlēšanas, nāvējoši ievainoja lūdzējs, kuram

viņš atteica, un pēc diviem mēnešiem viņš nomira.

25

mācītāji to visu īstenoja tajā pašā vientiesīgajā pārliecībā, ar kādu pirmatnējs mežonis lūdzās saviem iedomātajiem dēmoniem, lai tie pasargātu viņa mirstošo vadoni, jo acīmredzami mūžu mūžos nepienāks tā diena, kad fakti un pieredze spētu baznīcai iemācīt arī kaut ko patiešām lietderīgu. Protams, gan mežoņu vadonis, gan ASV prezidents vienalga nomira.

Britānijas iedzīvotāju skaits patlaban ir četrdesmit viens miljons cilvēku. Tajā darbojas astoņdesmit tūkstoši baznīcu. Būru bija simt piecdesmit tūkstoši cilvēku un viņiem bija divsimt desmit baznīcu batareja. Angļu-būru kara sākumā pēc Anglijas primāta signāla visas astoņdesmit tūkstoš baznīcas nograndēja vienlaikus, izstiepa rokas savam dievam apdullinošā lūgšanā par to, lai tas sūta angļiem, kuri cīnījās Dienvidāfrikā, uzvaru. Mazā divsimt desmit baznīcu būru batareja atbildēja draudzīgā vienlaikus lūgšanā, vēršoties pie tā paša dieva – par uzvaras piešķiršanu būriem. Ja astoņdesmit tūkstoši angļu mācītāju būtu šīs lūgšanas vietā paši izgājuši kaujas laukā, viņi neapšaubāmi spētu gūt uzvaru, par kuru tik kaismīgi lūdzās – taču tagad uzvara piekrita otrai pusei, un angļu karaspēks cieta no būriem vienu sakāvi pēc otras. Anglijas baznīca puslīdz saprātīgi klusēja par savu pūliņu rezultātiem, taču neuzmanīgā būru baznīca, līksmojot, visnotaļ skaļi un plaši paziņoja, ka tās lūgsnas, raugi, nodrošinājušas būriem uzvaru.

Angļu valdība vairāk paļāvās uz saviem kareivjiem nekā uz lūgsnām, un tieši tāpēc tā vietā, lai divkāršotu vai trīskāršotu savu dievlūdzēju skaitu, tā divkāršoja un trīskāršoja savu Dienvidāfrikā izvietoto kareivju skaitu. Un tad notika tas, kas parasti arī notiek: angļu uzvarēja karu, un tas pietiekami skaidri liecina par to, ka dievs nav lāga klausījies ne vienu, ne otru pusi, un tam ir tik pat vienaldzīgi, kurš gūs uzvaru, kā tas bijis vienaldzīgi kopš tās dienas, kad tas parādījās, līdz mūsu dienām, – vēsture nezina nevienu tādu gadījumu, kad tas vispār būtu parādījis kaut vai vismazāko interesi par cilvēku ķildām un par to, vai uzvarēs, vai neuzvarēs tas, kuram ir taisnība.

Vai baznīca arī no šās pieredzes smēlās vismaz kaut kādu mācību? Nē, nesmēlās gan. Kad būri guva uzvaru it kā ar lūgšanu palīdzību – kā tas pašiem būriem šķita –, viņu ticība lūgšanu varenībai aizvien vairāk nostiprinājās. Savukārt tad, kad, neskatoties uz viņu pārliecinošo lūgšanos, viņi tomēr cieta graujošu un iznīcinošu sakāvi, viņi vienalga saglabāja iepriekšējos uzskatus un viņu uzticība taisnībai un dieva saprātam no tā ne nieka necieta.

Itin bieži mēs varam vērot māti, kura pamazām pazaudējusi pilnībā visu, kas viņai bijis dārgs viņas dzīvē, izņemot pēdējo bērnu, kurš tagad arī mirst. Un tad mēs redzam, kā viņa nometusies ceļos pie bērna gultiņas un, lejot laukā visas pušu plīstošās sirds skumjas, lūdz dievu par žēlsirdību. Kurš cilvēks, ja vien viņa spēkos patiešām būtu šā bērna glābšana, nesteigtos viņai palīdzēt? Taču nevienā dievā tāda lūgšanās tā arī ne reizi nav atraisījusi ne mazākās žēlsirdības pazīmes. Bet – vai māte tā dēļ zaudējusi iepriekšējo ticību? Varbūt šad un tad, reizēm, taču arī tad tikai uz neilgu laiku. Viņa taču arī tikai cilvēks, tāds pats, kādi ir visi pārējie, un gadījumā, ja atgadītos nākamā līdzīgā nelaime, arī viņa atkal būtu gatava murmulēt lūgsnas, atkal būtu gatava ticēt, ka viņas lūgšanos sadzirdēs.

Mēs zinām, ka patiesais dievs, visaugstākais dievs, īstais visuma radītājs, ir radījis visu, kas tajā ir. Mēs zinām, ka tas radījis visas dzīvās radības, no mikroba un brontozaura līdz mērkaķim un cilvēkam, un to, ka viņš zināja ikvienas šīs radības likteni no laika sākuma līdz tā beigām. Un katru būtni, lielu vai mazu, viņš pakļāvis nemaināmam likumam, kas nosaka, ka šī būtne katru savas dzīves dienu cietīs nevajadzīgas un liekas mokas, un to, ka nevienai būtnei, lai kādu diplomātiju tā izmantotu, neizdosies izvairīties no šīm ciešanām un mokām, un to, ka ikviena ceļš no dzimšanas līdz nāvei būs viltīgu, veikli apslēptu lamatu pārpilns.

Bet, atbilstoši citam likumam, ikviens jebkura dabas likuma pārkāpums, vienalga, vai tas veikts apzināti, vai neapzināti, allaž jāsoda ar sodu, kas ir vismaz desmit tūkstošus reižu bargāks par pašu nodarījumu. Var tikai nebeigt brīnīties par to visaptverošo un vienmēr klātesošo ļaunumu, kas pacietīgi sasniedzis līmeni, kad izgudrotas visizsmalcinātākās spīdzināšanas visnožēlojamākajām un vissīkākajām no visām būtnēm, kas vien apdzīvo zemi. Zirneklis iekārtots tā, ka tas nesāka grauzt zāli, bet gan bija spiests ķert mušas un citas sev līdzīgas radības, turklāt šajā procesā tās pakļaujot lēnai, mokpilnai nāvei, tostarp absolūti neatskārstot, ka ļoti drīz jau pienāks arī viņa paša kārta. Lapsene iekārtota tā, ka tai arī nebija lemta barošanās ar zāli, bet tai jāuzbrūk zirneklim, arī nepiešķirot tam ātru un žēlsirdīgu nāvi, bet gan tikai paralizējot to, lai vēlāk varētu iebāzt savā pūznī, kur tad nabaga pusdzīvajai radībai mokās jānodzīvo vēl pietiekami ilgi, kamēr kāds jauns, tikai nesen piedzimis lapsenēns laiski sāks pamazām apgrauzt tam kājas. Savukārt laikus uzradīts arī lapsenes nogalinātājs, kā arī lapseņu nogalinātāja nogalinātājs – un tā tālāk, cauri visam uz zemes dzīvojošo radījumu lokam. To vidū nav neviena, kas nebūtu paredzēts un pielāgots tam, lai to vien tikai darītu, kā sagādātu ciešanas kādai citai dzīvajai būtnei un tostarp saņemtu savas ciešanas un nāvi no kāda cita sev līdzīga citas pakāpes mocītāja un slepkavotāja. Tīmeklī ielidojušu mušu var vainot tikai neuzmanībā, bet ne jau kaut kāda likuma pārkāpumā. Un tomēr tas sods, ko saņem muša, ir desmit tūkstošus reižu bargāks par to, ko tāds pārkāpums būtu pelnījis.

Desmittūkstoškārtīga soda likumu ļoti stingri ievēro attiecībā pret visām dzīvajām būtnēm, ieskaitot cilvēku. Ikvienu parādu, vienalga, vai tas iemantots apzināti, vai neapzināti, daba nekavējoties iekasē, kamēr parādnieks atrodas vēl šajā saulē, necenšoties atlikt norēķinu līdz desmitmiljardajai kārtai, savdabīgam procentuālam papildus sodam, ko varētu iekasēt – ja ir runa par cilvēku – tajā, citā, apsolītajā pasaulē. Šīs šaušalīgo sodu par vainu, par niecīgiem pārkāpumiem un pat par jebkādas vainas neesamību sistēma sāk darboties kopš tās minūtes, kad bezpalīdzīgais zīdainis pirmo reizi atver acis, un tā vairs ne mirkli nepārtrauc viņu mocīt, kamēr vien nebūs aizritējusi viņa dzīves pēdējā minūte. Vai gan atradīsies tāds tēvs, kurš vēlētos savu mazulīti mocīt ar nepelnītām kuņģa kolikām, nepelnītām zobu nākšanas mocībām, bet tūlīt pat jau arī ar cūciņām, masalām, skarlatīnu un tūkstošiem

26

līdzīgu spīdzināšanu, kas tik dāsni radītas nolūkā nešaubīgi sodīt absolūti bezvainīgu jaundzimušo būtni? Un vēlāk, kopš jaunības līdz pat kapam, vēl sāktu nomocīt viņu ar neskaitāmiem desmittūkstoškārtīgiem sodiem par jebkuru likumpārkāpumu, vienalga, vai tas paveikts apzināti, vai neapzināti? Bet mēs sevišķi smalkā sarkasmā apveltām dievu ar tēva vārdu, lai gan pietiekami lieliski zinām, ka, ja vien mums patrāpītos pa rokai tāda tipa tētuks, mēs taču viņu acumirklī pakārtu.

Baznīcas veiktajai visu šo noziegumu attaisnošanai un slavināšanai nav ne mazākās pārliecinātības pieskaņas. Baznīca paziņo, ka viss notiekot cietēja interesēs. Baznīcai viņš jānostāda uz pareizā ceļa, jāattīra, jāapgaro, jāsagatavo dzīvošanai dieva un eņģeļu sabiedrībā – nosūtīt viņu debesīs, iepriekš iesvētītu ar vēzi, dažādiem citiem audzējiem, bakām un visu citu iespējamo, kas vien vēl iekļaujas šajā audzināšanas un izglītošanas sistēmā. Un, ja vien baznīca kaut ko vispār spēj apjēgt, tad tai vajadzētu zināt, ka tā muļķo pati sevi. Jo tai taču vajadzēja saprast: ja šāda veida audzināšanas metodes ir gudras un derīgas, tad mēs visi esam vājprātīgi, ja jau līdz pat šai dienai netiecamies pēc tām, bet gan audzinām paši savus bērnus.

Vai patiešām baznīca tik patiesi tic, ka mēs spējam uzlabot visvarenā izgudroto attīrīšanas un apgarošanas sistēmu? Manuprāt, tajā gadījumā, ja baznīca patiešām ticētu tam, ko pati saistībā ar to sludina, tad tai vajadzētu ieteikt ikvienam tēvam nešaubīgi atdarināt visas visvarenā metodes.

Tomēr tiklīdz baznīcai ir izdevies apvārdot savas avis, liekot noticēt, ka šī sistēma ir gudra un žēlsirdīga un ka to izgudrojis visvarenais tāpēc, lai nostādītu uz pareizā ceļa, attīrītu un apgarotu savus bērnus, kurus viņš bezgalīgi mīl, tā baznīca tomēr saprātīgi iekož mēlē. Tā neriskē iet vēl tālāk un izskaidrot, kāpēc gan tos pašu noziedzīgos sodus un mocības uzsūta arī augstākajiem dzīvniekiem – aligatoriem, tīģeriem un visiem citiem. Viņi pat paziņo, ka zvērus gaida mūžīgā nāve, ar to saprotot to, ka to nožēlojamā dzīve sākas un beidzas šeit, uz zemes, ka tie nekur tālāk nedosies, ka tiem nav paradīzes, ka ne dievs, ne eņģeļi, ne visas taisnās dvēseles nealkst to sabiedrības viņpasaulē. Un tas baznīcu nostāda smieklīgā stāvoklī, jo, neskatoties uz visiem tās piņķerīgajiem skaidrojumiem un apoloģijām, tā tādā veidā atmasko savu dievu kā ļaunu un nežēlīgu tirānu attiecībā pret pilnībā ne pie kā nevainojamiem zvēriem. Katrā ziņā un absolūti nešaubīgi ar šo klusēšanu tā pilnā mērā nosoda to kā ļaunu valdītāju, iepriekš pamanoties visas savas avis pārliecināt par to, ka tas veidojas tikai no līdzcietības, taisnprātības un visaptverošas mīlestības. Baznīca vienkārši nezina, kā samierināt šīs kliedzošās pretrunas, un, patiesību sakot, pat nemaz lāga necenšas to darīt.

Atbilstoši tam nepiemītošajai nevienai no tām īpašībām, kas spētu izdaiļot dievu, iedvest kaut kādu cieņu pret viņu, izraisīt bijāšanu un pielūgsmi, īstais dievs, neviltotais dievs, neaptveramā visuma radītājs ne ar ko neatšķiras ne no viena līdzīgā īpatņa mums zināmo dievu sarakstā. Tas katru dienu ārkārtīgi uzskatāmi apliecina, ka itin nemaz neinteresējas ne par cilvēku, ne par citiem dzīvniekiem – ja nu vienīgi nolūkā tos paspīdzināt, iznīcināt un no šīm nodarbēm gūt vismaz kaut kādu izklaidi, tostarp darot visu iespējamo, lai šī viņa mūžīgā un nemainīgā vienveidība tam nekad neapniktu.

5. daļa Pirmdiena, 1906. gada 25. jūnijs Lūk, un no šiem debesu bandītiem tad naivais, lētticīgais un neloģiskais trusītis cilvēka veidolā arī gaida to

mūžīgo paradīzes svētlaimi, kas viņu apbalvos par viņa pacietību trūkumā un ciešanās, kas viņam uzsūtītas šeit, uz zemes, šajās absolūti nepelnītajās ciešanās, kas dažreiz ilgst divus, trīs gadus, citreiz – piecus, desmit gadus, bet nereti arī trīsdesmit, četrdesmit un piecdesmit vai pat sešdesmit, septiņdesmit un astoņdesmit gadus. Kā visos tajos gadījumos, kad tiesneša lomā uzstājas dievs, atalgojums jeb balva ne tuvu neatbilst izciestajam, un visā šajā padarīšanā vispār nav itin nekādas sistēmas. Ir pilnībā vienalga, vai esat cietuši astoņdesmit gadus, vai nomiruši no masalām trīs gadu vecumā – jebkurā gadījumā jūs saņemsiet pilnībā vienādu devu paradīzes svētlaimes.

Nav itin nekādu pierādījumu tam, ka aiz kapa cilvēkus sagaida šī paradīzes svētlaime. Ja mēs spētu uzmeklēt kādu no senatnes grāmatām, kurās pulciņš nevienam nepazīstamu ļaužu sevišķā rūpībā mums vēstītu par plaukstošu un brīnišķīgu tropisko paradīzi, kas paslēpusies Antarktikas mūžīgo ledāju droši sargātā nepieejamā ielejā – turklāt, pat neapgalvojot, ka viņi paši to redzējuši savām acīm, bet gan tikai atsaucoties uz zemes nosūtītā dieva atklāsmēs kā šo ziņu avotā –, neviena pasaules ģeogrāfu biedrība šādu avotu nopietni neaplūkotu. Bet šāda grāmata taču skaitītos tikpat oriģināla, tikpat īsta un ticama, un tikpat vērtīga liecība, par kādu uzskata Bībeli. Raugi, Bībele taču esot tieši tāda. Visas ziņas par tās paradīzi gūtas aplinkus ceļā – no kaut kādām noslēpumainām personām, kuras nav centušās kaut vai daļēji pierādīt to, ka pašas tur pabijušas.

Ja Kristus patiešām būtu dievs, viņš spētu pierādīt paradīzes eksistenci, jo dievam taču nekas nav neiespējams. Tas taču spētu ikvienam gan sava laika, gan mūsdienu, gan visu nākotnes laiku cilvēkam to pierādīt. Kad dievs vēlas pierādīt, ka Saule un Mēness nemainīgi, katru dienu un katru nakti, pildīs tiem uzticēto darbu, tas taču tam nav grūti. Kad tas vēlas pierādīt, ka cilvēks katru nakti nešaubīgi vienā un tajā pašā vietā saskatīs zvaigznājus – lai arī dienā liekas, ka tie pazuduši uz visiem laikiem –, tam tas nav grūti. Kad tas vēlas pierādīt, ka gadalaiki atkal obligātā kārtā nomainīs viens otru atbilstoši reizi par visām reizēm iedibinātam likumam, tad tam tas nav grūti. Ir acīmredzami, ka tas ir gribējis mums neapgāžami pierādīt neskaitāmus miljonus visu iespējamo faktu un paveicis to bez sevišķas piepūles. Un tikai tad, kad runa iesākas par piesolītās nākamās dzīves esamības pierādīšanu, tā radošais gars pēkšņi ir iztukšots un tas sastopas ar uzdevumu, kas tā izreklamētajai visvarenībai, izrādās, nav pa spēkam. Kad tam radās

27

nepieciešamība cilvēkiem nogādāt vēsti, kas ir nesalīdzināmi svarīgāka par visām citām kopā ņemtām tā vēstīm, kuru nogādāšana tam nesagādāja nekādas grūtības, tas pēkšņi izrādījies nespējīgs izdomāt šim nolūkam kādu citu līdzekli, izņemot visnožēlojamāko no visiem līdzekļiem – grāmatu. Grāmatu, kas uzrakstīta divās valodās (un tas – lai savu vēsti nosūtītu tūkstošiem pasaules tautu!), kurām lēnā gaitā velkošos gadsimtu un ēru laikā lemts nemitīgi mainīties, mainīties un mainīties un, visbeidzot, kļūt pilnībā nesaprotamām. Taču pat tajā gadījumā, ja tās spētu saglabāties nemainīgas, kā saglabājas nemainīgas mirušās valodas, vienalga būtu pilnībā neiespējami pilnībā precīzi šo vēsti nodot katrā no tūkstošiem katras ēras valodām.

Atbilstoši liecībām, kas saņemtas no trešajām rokām, ikviena puslīdz vērā ņemama dieva raksturu veido mīlestība, taisnīgums, labsirdība, piedošana, līdzjūtība jebkurām ciešanām un vēlme tās likvidēt. Pretēji šim brīnišķīgajam portretam (kas radīts, balstoties tikai absolūti bezvērtīgās baumās) mēs katra gada katru dienu saņemam pilnībā precīzus pierādījumus, ko mums pasniedz mūsu redze un citas mūsu maņas, tam, ka patiesībā šiem dieviem mīlestība, žēlsirdība, līdzcietība, taisnīgums un visas pārējās kvalitātes ir absolūti svešas, vēl vairāk – to raksturu veido visšaušalīgākā cietsirdība, netaisnība un asinskārs atriebīgums, īpašības, kādas vien var iedomāties. Mūsu priekšstati par iespējamo dieva raksturu balstās tikai absolūti apšaubāmās liecībās. Savukārt priekšstati par tā patieso raksturu balstās pierādījumos, turklāt absolūti neapgāžamos pierādījumos.

Vai ir loģiski sagaidīt, ka dievi, kas pastāvīgi un nemainīgi izklaidējas ar pilnībā bezvainīgu cilvēku un dzīvnieku ļaunu vajāšanu, grasās vēlāk savus upurus apbalvot ar mūžīgo svētlaimi? Ja karalis Leopolds II8 Miesnieks pēkšņi paziņos, ka viņš grasās vienu no katra simta ne pie kā nevainojamu, bezpalīdzīgu Kongo nēģeri atsvabināt no pazemojumiem, bada un vardarbīgas nāves un aizvest sev līdzi uz Beļģiju, lai tur izmitinātu savā pilī un barotu pie sava galda, tad – vai gan atrastos daudz ļaužu, kuri tam noticētu? Visi teiks: “Cilvēka raksturs ir nemaināms. Tāds solis neatbilstu šī miesnieka raksturam. Leopolda raksturs ir izveidojies un nekad vairs nespēs mainīties – šis cilvēks nav spējīgs veikt šāda veida cēlu solim”.

Leopolda raksturs patiešām ir noformējies pilnībā un galīgi. Tieši tāpat, kā visu pārējo puslīdz vērā ņemamo dievu raksturi. Un absolūti neloģisks ir pieņēmums, ka beļģiešu Leopoldam vai debesu Leopoldiem varēt iešauties prātā kaut vai niecīgu daļu savu upuru pieaicināt pie sava galda un nodot viņu rīcībā karaliskās pils ērtības un greznību.

Atbilstoši liecībām, kas saņemtas no trešajām personām, puslīdz vērā ņemamiem dieviem piemīt paradums no simta upuru izvēlēties sev kādu vienu mīluli – izvēlēties uz labu laimi, nepārbaudot, vai viņš ir labāks par pārējiem deviņdesmit deviņiem, vai nav –, bet visus šos pārējos deviņdesmit deviņus tas nolemj mūžīgam lāstam, pat neiepazinies ar viņu lietu. Tā būtu absolūti loģiska konstrukcija, ja vien nebūtu kāds neliels misēklis, kas pareizi atspoguļo visiem labi zināmo dievu raksturu, un šis misēklis slēpjas patvaļīgā un patiesībai neatbilstošā pieņēmumā, ka vienam cilvēkam no simta it kā ļauts izvairīties no tā lāsta. Visnotaļ maz iespējams, ka aizkapa dzīvē mūs sagaida paradīze. Toties ārkārtīgi iespējams, ka mūs tur sagaida elle. Un teju vai pilnībā nešaubīgi ir tas, ka no šīs elles nespēs izvairīties neviens.

Bet tagad par cilvēci. Cilvēcei piemīt daudz jauka un simpātiska. Šķiet, neviens no dieviem ne reizi nav radījis neko nožēlojamāku, taču tā par to pat nenojauš. Kas var būt jaukāks par šo naivo un pašapmierināto patmīlību? Cilvēce taisni, bez vismazākā mulsuma, pat nenosarkstot, paziņo, ka tā ir viscēlsirdīgākais dieva radījums. Tai ir bijis neskaitāms daudzums iespēju pārliecināties par pretējo, taču šo ēzeli nevar pārliecināt nekādi fakti. Es par to varētu izteikt ļoti daudz dažādu rūgtu patiesību, taču nevaru sevi piespiest – jo tas taču ir tas pats, kas sist bērnu.

Cilvēkam nevar pārmest to, ka viņš ir tāds, kāds viņš ir. Ne jau pats viņš sevi radījis. Viņam pār sevi nav nekādas varas. Šo varu viņam nodevuši viņa temperamentam (ko viņš nav radījis) un viņam apkārt esošajiem no šūpuļa līdz kapam tie apstākļi, kurus nav izdomājis viņš un kurus viņš nevar manīt pēc savas gribas, jo viņam nav gribas. Viņš vienkārši ir mehānisms, līdzīgi pulkstenim, un, kā pulkstenis, viņš nevar iespaidot savas darbības, nevar par tām atbildēt. Viņš ir jāžēlo, bet viņam nevar pārmest, viņu nevar nicināt. Viņš ir iesviests šajā pasaulē, neprasot viņa piekrišanu, un viņš palēnām iedzen sev galvā, ka viņam piemīt kaut kādi noslēpumaini pienākumi nezināma spēka priekšā, kas ar viņu tik riebīgi izrīkojies, un kopš tā brīža viņš uzskata, ka ir atbildīgs šā spēka priekšā par katru savu rīcību un ir pakļaujams sodam par tām rīcībām, kuras šis spēks neatbalsta. Taču šis pats cilvēks spriestu savādāk, ja kāds zemes tirāns viņu paverdzinātu un pieprasītu aklu paklausību. Tad viņš paziņotu, ka tirānam uz to nav nekādu tiesību, ka tirānam nav tiesību viņam pavēlēt un pieprasīt no viņa pakļāvību, ka tirānam nav tiesību piespiest viņu slepkavot, bet pēc tā uzvelt viņam vainu par šīm slepkavībām.

Morāles jautājumos cilvēks pastāvīgi īsteno ļoti dīvainu cilvēka un viņa radītāja nošķirtību. No saviem tuvākajiem viņš pieprasa ievērot visnotaļ cienījamu morāles kodeksu, taču tas, ka dievam šī morāle absolūti nepiemīt, viņam neizraisa ne kauna sajūtu, ne pretestību.

Dievs mākslīgi radījis cilvēku tādā veidā, ka viņš nespēj nepakļauties savām kaislībām, tieksmēm un dažādām visnotaļ apšaubāmām un ne sevišķi tīkamām īpašībām. Dievs viņu radījis tā, ka visi viņa izvēlētie ceļi ir noklāti lamatām, no kurām viņam nav iespējams izvairīties un kas viņu piespiež veikt tā dēvētos grēkus. Un tad dievs viņu soda par rīcībām, kuras viņam kopš laika sākuma lemts veikt. Cilvēks ir mašīna, ko dievs uztaisījis pilnībā neatsaucoties kādam lūgumam. Mums, uz zemes, tas, kurš taisa kādu mašīnu, ir atbildīgs par tās darbību. Nevienam

8 Beļģijas karalis, 1835-1909.

28

pat galvā neienāks doma mēģināt uzvelt atbildību mašīnai. Mēs visi lieliski zinām, lai gan arī to slēpjam – kā to slēpju arī es, kamēr vien nenomiršu un kļūšu sabiedriskajai domai nesasniedzams –, mēs visi zinām, atkārtoju, to, ka dievs, un tikai dievs, ir atbildīgs par katru cilvēka darbību un vārdu no šūpuļa līdz kapam. Mēs to lieliski zinām. Sirds dziļumos mēs par to nešaubāmies. Sirds dziļumos mēs bez svārstīšanās pasludināsim par aprobežotu muļķi ikvienu, kurš tic, ka viņš it kā tic tam, ka viņam ir kaut vai visniecīgākā iespēja sagrēkot pret dievu, vai arī to, kurš domā, ka viņš domā, ka viņam it kā ir kaut kādi pienākumi pret dievu, ka viņam ir pienākums būt tam pateicīgam, pakļāvīgam un pielūgsmes pilnam.