LATVIJAS NACIONĀLAIS MĀKSLAS MUZEJSGĒTES INSTITŪTS RĪGĀ FRANCIJAS INSTITŪTS LATVIJĀ

STARPTAUTISKĀ ZINĀTNISKĀ KONFERENCE

1914 KARŠ UN MODERNISMSVELTĪTA PIRMAJAM PASAULES KARAM

REFERĀTU TĒZES

GĒTES INSTITŪTĀ RĪGĀ2014. GADA 19. UN 20. MARTĀ

KONFERENCES PROGRAMMA: 19. MARTS

09.30–10.00 Dalībnieku reģistrācija10.00–10.30 Konferences atklāšana: uzrunas Gētes institūta Rīgā direktors Ulrihs Everdings Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce Tematiskās līnijas “Brīvības iela” kurators Gints Grūbe Projekta “1914” vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece

I SESIJA SESIJU VADA GINTA GERHARDE-UPENIECE

10.30–11.00 I pasaules karš un Latvija: galvenās problēmas Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, Latvijas Universitāte, Latvija11.00–11.30 Pirmo Latvijas karaspēku vienību veidošanas (1918.g. beigas / 1919.g. sākums) Juris Ciganovs, Latvijas Kara muzejs, Latvija

11.30–12.00 Kafijas pauze

12.00–12.30 Pirmais Pasaules karš Krievijas atcerē. Piezīmes par vēstures politiku un atmiņas kultūru Ph. D. Kristiāne Janeke (Kristiane Janeke), History Service TRADICIA, Vācija12.30–13.00 Versaļa, 1919. gads: miera līgums vai gatavošanās karam? Ph. D. Annija Deperšēna (Annie Deperchin), Lilles 2. Universitāte, Francija

13.00–14.30 Pusdienu pārtraukums

II SESIJA SESIJU VADA AIJA BRASLIŅA

14.30–15.00 Latviešu modernisma dzimšana Dr. art. Dace Lamberga, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvija15.00–15.30 Vecā radikalitāte un jaunā mentalitāte: čehu māksla un Pirmais pasaules karš Ph. D. Vojtehs Lahoda (Vojtech Lahoda), Mākslas vēstures institūts, Čehija15.30–16.00 Ungāru modernisma virzieni mākslā no 1900. līdz 20.gs. 20. gadu beigām Ph. D. Marianna Gergela (Mariann Gergely), Ungārijas Nacionālā galerija, Ungārija 16.00–16.30 Josipa Seisela agrīnie darbi Modernās mākslas muzejā Zagrebā un viņa nozīme avangarda mākslas attīstībā Horvātijā Nataša Ivančeviča (Nataša Ivancević), Modernās mākslas muzejs Zagrebā, Horvātija 16.30–17.00 Serbijas avangarda māksla un Lielais karš Ph. D. Bojans Jovičs (Bojan Jović), Belgradas Literatūras un mākslas institūts, Serbija

2

KONFERENCES PROGRAMMA: 20. MARTS 10.00–11.00 Izstādes 1914 apmeklējums Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvija Daina Auziņa, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvija

III SESIJA SESIJU VADA DACE LAMBERGA

11.00–11.30 Modernisms un Pirmā pasaules kara sekas: Slovākijas piemērs Ph. D. Katarina Bajcurova (Katarina Bajcurova), Slovākijas Nacionālā galerija, Slovākija11.30–12.00 Ivans Meštrovičs un Lielais karš – tēlnieks starp politiku un reliģiju Barbara Vujanoviča (Barbara Vujanović), Ivana Meštroviča muzeji – Meštroviča darbnīca, Horvātija 12.00–12.30 Mākslas kritika un Somijas ceļš uz neatkarību Ph. Lic. Timo Hūsko (Timo Huusko), Ateneum mākslas muzejs, Somijas Nacionālā galerija, Somija

12.30–13.00 Kafijas pauze

13.00–13.30 Sieviete un Pirmais pasaules karš Dr. hist. Vita Zelče, LU Sociālo zinātņu fakultāte, Latvija13.30–14.00 Frontes līnijā ar zīmuli Edvarda Šmite, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvija 14.00–14.30 Jaunā Eiropa. Intelektuālie un kultūras resursi Tautu Savienībā Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvija 14.30–15.15 Diskusija

Konferences noslēgums

Konferences valodas: latviešu, angļu, franču, vācu (ar sinhronu tulkojumu latviešu valodā)

3

Dr. hist. Ēriks Jēkabsons

LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors. 7 monogrāfiju,4 biogrāfisko vārdnīcu, 4 dokumentu krājumu autors un līdzautors, sarakstījis 186 zinātniskus rakstus (no tiem puse publicēta ārzemēs), Piedalījies ar referātiem 123 starptautiskās zinātniskās konferencēs Latvijā, Polijā, Lietuvā, Baltkrievijā, Krievijā, Igaunijā, ASV, Rumānijā, Moldovā, Čehijā, Francijā, Vācijā. Latvijas Universitātes Vēstures promocijas padomes loceklis, Latvijas Vēsturnieku komisijas loceklis, Latvijas Zinātnes padomes eksperts un Rumānijas Zinātnisko pētījumu nacionālās padomes pētījumu programmu ārzemju eksperts, 5 Latvijas un 14 ārzemju zinātnisku izdevumu redakcijas kolēģijas loceklis. Apbalvots ar Polijas Zelta nopelnu krustu. 2012.g. piešķirta ASV Valsts departamenta Fulbraita stipendija zinātniskajam darbam Stenforda universitātē.

I PASAULES KARŠ UN LATVIJA:GALVENĀS PROBLĒMAS

Referātā iezīmētas un aplūkotas minētā procesa galvenās aktuālās izpētes problēmas. Tas veikts, iezīmējot Latvijas teritorijas vietu un lomu karadarbības norisē un ar to saistītajos procesos un notikumos, Latvijā notiekošās pārmaiņas sabiedrībā (nacionālās, sociālās u.c.), turklāt – saistībā ar visā Eiropā notiekošajiem procesiem. Īpaša vērība minētajām norisēm pievērsta, atzīmējot pastāvošos priekšstatus Latvijas historiogrāfijā, uzsverot arī līdz šim nepietiekoši pētītās vai kopumā nepētītās tēmas un aspektus. Kopumā jāizdala vairāki problēmu bloki, katrā no tām – apakšproblēmas: 1) Karadarbības norise - Karadarbība Latvijas teritorijā, ieskaitot mūsdienu Latvijas teritoriālos ūdeņus - Latviešu strēlnieku bataljonu-pulku piedalīšanās karadarbībā 2) Pārmaiņas iedzīvotāju skaita un sastāva ziņā bēgļu kustības u.c. procesu rezultātā 3) Vācu okupācijas režīma īpatnības 4) Izmaiņas sabiedrības noskaņojumā tās dažādās nacionālajās un sociālajās grupās, Latvijas valstiskuma idejas ģenēze 5) Latviešu strēlnieku vienības kā nacionāls fenomens 6) Citas izmaiņas sabiedrībā, sievietes lomas pieaugums u.c. 7) Izmaiņas kultūras uztverēJākonstatē, ka šobrīd Latvijas un latviešu historiogrāfijā neviena no minētajām tēmām nav izpētīta padziļināti, izmantojot daudzpusīgu avotu bāzi, kaut arī dažās no tām nopietni pētījumi ir veikti. Tādējādi tas vēl ir vēsturnieku u.c. nozaru zinātnieku uzdevums nākotnē, sevišķi ievērojot nepieciešamību skatīt norises un notikumus Latvijā kā kopējo Eiropas norišu sastāvdaļu.

4

Juris Ciganovs

Vēsturnieks, 1996.gadā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē ieguvis bakalaura grādu vēsturē, 1998.gadā turpat ieguvis vēstures maģistra grādu, šobrīd studē Latvijas Universitātes doktorantūrā.Kopš 1995.gada strādā Latvijas Kara muzejā, 1996.–2001. gadā muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vadītājs, no 2001. gada – muzeja direktora vietnieks pētniecības darbā. No 2010. gada - Starptautiskās muzeju padomes (ICOM – International Council of Museums) Latvijas Nacionālās komitejas Valdes sekretārs. No 2012.gada – Latvijas un Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas darba grupas loceklis. Aizsardzības ministrijas Simbolikas un heraldikas komisijas loceklis. Vairāk nekā 30 zinātnisko publikāciju autors. Pētnieciskās intereses – Latvijas Republikas starpkaru perioda militāri politiskā vēsture, bruņoto spēku vēsture, uniformoloģija.

PIRMO LATVIJAS KARASPĒKA VIENĪBU VEIDOŠANĀS(1918.GADA BEIGAS – 1919.GADA SĀKUMS)

Latvijas armija ieņēma nozīmīgu lomu valsts uzbūves sistēmā un bija viens no Latvijas ārējās drošības garantiem. Neapšaubāmi nozīmīga loma Latvijas armijai bija Neatkarības karā (1918–1920), kad pateicoties armijas uzvarām, tika nodrošināta Latvijas Republikas pastāvēšana. Latvijas Republikas Pagaidu valdībai uzticīgās karaspēka sākumā nelielās vienības sāka veidotos jau neilgi pēc valsts proklamēšanas. 1919. gada pavasarī izveidojās pirmās lielākās latviešu bruņoto spēku vienības: 1. Latviešu atsevišķā brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde, kuras 1919. gada 10. jūlijā apvienojās vienotā Latvijas armijā. Šajā laikā sāka veidoties vienota bruņoto spēku organizācijas struktūra. Neatkarības kara beigās Latvijas armijā pēc saraksta skaitījāsap 75 000 cilvēku.

5

Ph. D. Kristiāne Janeke

Vēstures un slāvistikas studijas Bonnā, Berlīnē un Maskavā, Roberta Boša fonda stipendija. Kopš 2008. gada darbojas kā neatkarīga vēsturniece, kuratore, muzeju konsultante, kultūras menedžere. Pirms tam darbojusies starptautiskās izstādēs un muzejos Berlīnē, Karlsrūē, Drēzdenē, ASV un Krievijā, tostarp bijusi Vācu – krievu muzeja vadītāja Berlīnē Karlshorstā. 2010–2013 dzīvojusi Minskā,Baltkrievijā. Pētījumi par starpkultūru komunikāciju un vācu – krievu kultūras apmaiņu.

PIRMAIS PASAULES KARŠ KRIEVIJAS ATCERĒ. PIEZĪMES PAR VĒSTURES POLITIKUUN ATMIŅAS KULTŪRU

100. gadadienu kopš Pirmā pasaules kara sākuma Krievija atzīmē ar daudziem pasākumiem, konferencēm, publikācijām, izstādēm, muzeju dibināšanu un pieminekļiem. Tas raisa izbrīnu, jo Padomju Savienības laikā un pēc tam karš tika vispirms marginalizēts, līdz pakāpeniski nonāca aizmirstībā. Kopš PSRS sabrukšanas 1991. gadā šīs apspiestās atmiņas gan pamazām atgriezās, taču par dziļām kolektīvās atmiņas izmaiņām tomēr nevar runāt. Drīzāk tā ir no augšas noteikta atcerēšanās par „aizmirstajiem varoņiem“ ar „valsts pilsoņu patriotiskās audzināšanas“ mērķi. Vēstures politika ķeras pie vecajiem labajiem atceres modeļiem, kādi darbojas attiecībā uz „Lielo Tēvijas karu“. Atdzīvinātā atmiņa par Pirmo pasaules karu, tāpat kā atmiņas par Otro pasaules karu, nav vērsta uz individuālo atcerēšanos vai vēsturisku izvērtējumu, bet gan kalpo nacionālās pašapziņas stiprināšanai ar vēstures palīdzību.

6

Ph. D. Annija Deperšēna (Annie Deperchin)

Juriste, tiesību vēsturniece, Tieslietu doktore (disertācija: «Tieslietas Pirmā pasaules kara laikā», Lilles universitāte 2, 1998), zinātnisko pētījumu vadītāja (2007) Liela pieredze pasniedzējas darbā augstskolā (civiltiesības un apdrošināšanas tiesības). Šobrīd Lilles universitātes 2 Tiesu vēstures centra asociētā pētniece. Peronas (Francija) Pirmā pasaules kara historiāla pētījumu centra Direktoru padomes locekle.Zinātniekie pētījumi:Taisnīgums un tiesības Pirmā pasaules kara laikā, iekļaujot jautājumus par starptautiskajām tiesībām (ar kara tiesībām, līgumiem, starptautiskajām institūcijām un starptautisko tiesu saistītas konferences un starptautiskas vienošanās) un juridisko darbību.Tiesības, tiesa un diplomātija koloniālajā laikā (tiesību un tiesas loma franču protektorātu izveidē un attīstībā, īpaši akcentējot koloniālo spēku sacensību starptautiskā aspektā).Pilnvaras un kolonijas, risinot Pirmā pasaules kara seku likvidācijas jautājumu (Tautu savienība).

VERSAĻA, 1919. GADS:MIERA LĪGUMS VAI GATAVOŠANĀS KARAM?

Tēmas pieteikums var šķist provocējošs. Šodien zināms, ka Versaļā parakstītais miera līgums bija ļoti īslaicīgs. Mūsdienās varētu būt vilinoši ierosināt tiesas prāvu pret līgumu, kuru pazemotā Vācija bija spiesta parakstīt.Tomēr, kad 1919. gada janvārī aizsākas Parīzes miera konference, uz to tika liktas milzīgas cerības.Bez jautājuma par konflikta izraisīto materiālo seku kompensāciju, virsuzdevums bija paliekoša miera nodrošināšana. Pirmajam pasaules karam, kas radīja tik daudz ciešanu, bija jākļūst par «der des der» - «pēdējo no pēdējiem» (kariem). Karam sekoja miers, kuru nodrošināja jauna starptautiskā kārtība, kas balstīta uz demokrātiju un jaunu Eiropas karti. Priekšlasījumā tiks aplūkoti fakti, kas veido līguma kopainu un izgaismo tā tapšanu.

7

Dr. art. Dace Lamberga

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kuratore, strādā LNMM kopš 1975.gada, gatavo mākslas izstādes, ietverot tēmas pētniecību, koncepcijas izstrādi un katalogu veidošanu. Viņa ir vairāk nekā 50 izstāžu kuratore LNMM un ārzemēs. To vidū LNMM: Latviešu māksla trimdā (2013), Krāsa. Sarkanā (2012), Klusā daba.; Reālisms. Jaunā lietišķība (abas 2004); Rīgas mākslinieku grupa (2001); Simbolisms un jūgendstils Latvijas tēlotājā mākslā (1999), Kubisms Latvijas mākslā (1998). Ārzemēs: Simbolisms Latvijas tēlotājā mākslā (2010, Beļģija, Luksemburga); Klasiskais modernisms (2005, Francija); Jaunās robežas: Māksla no jaunajām ES dalībvalstīm (2003, Īrija), Pārsteidzošā Latvijas māksla (2002, Nīderlande), Baltijas māksla (2001, Islande), Simbolisms un jūgendstils Latvijas tēlotājā mākslā (2001, Čehija), Negaidītā tikšanās. Igauņu un latviešu modernisms starpkaru laikā (1993, Zviedrija).Dace Lamberga publicējusi vairāk nekā 300 rakstus presē un katalogos par latviešu klasisko modernismu un 20. gadsimta mākslu un publicējusi grāmatas: Rūdolfs Pērle (Rīga: 2014), Valdemārs Tone (Rīga: 2010), Klasiskais modernisms. Latviešu māksla 20.gadsimta sākumā (Rīga: 2004, 2005 (franču valodā), (Tallina: 2010, igauņu valodā). Dace Lamberga piedalījusies vairāk nekā 30 konferencēs Latvijā, ASV, Čehijā, Francijā, Igaunijā, Lietuvā, Vācijā un Zviedrijā.

LATVIEŠU MODERNISMA DZIMŠANA

Pirmais pasaules karš – strēlnieki un bēgļi – latviešu mākslā ir izteikti nacionāla tēma, taču modernisma formu valoda to laimīgā kārtā ir padarījusi aktuālu arī mūsdienās. Karš un māksla, iznīcība un radošs darbs, kas var būt vēl pretrunīgāks, pretdabiskāks, taču vēsture vismaz Latvijas gadījumā pierāda pretējo. Francijā, Krievijā, Vācijā un Itālijā pirms kara dzima avangarda virzieni fovisms, kubisms, ekspresionisms, futūrisms un abstrakcionisms. Jaunajās valstīs tieši kara apstākļi, traģisma un cerību sakausējums, pastiprināja vēlēšanos pievērsties novatoriskiem meklējumiem. Jāzepa Grosvalda aizsāktā kara un bēgļu tēmas atainojuma laikmetīgais izpausmes veids. Aleksandrs Drēviņš, Ģederts Eliass, Jēkabs Kazaks, Ludolfs Liberts, Romans Suta, Valdemārs Tone, Oto Skulme, Uga Skulme, Konrāds Ubāns radošie meklējumi fovisma, ekspresionisma, kubisma un supremātisma ietvaros.

8

Ph. D. Voičehs Lahoda (Vojtěch Lahoda)

Čehijas Republikas Zinātņu akadēmijas Mākslas vēstures institūta direktors; Kārļa universitātes Prāgā mākslas vēstures profesors. Specializējas čehu un Centrāleiropas modernajā un avangardā mākslā un vairāku grāmatu un izstāžu katalogu par čehu moderno mākslu autors vai līdzautors, piem. “Františeks Kupka – ceļš uz Amorpha. Kupkas saloni: 1899.–1913. g.” (Prāga, 2012. g.), “Avangarda gals? No Minhenes vienošanās līdz komunistu apvērsumam” (Prāga, 2011. g.), “Melnās saules. Modernitātes atklātā seja, 1927.–1947. g.” (Ostrava, 2011. g.), “Emīla Fillas arhīvs” (Kutna Hora,2010. g.), “Jans Autengrūbers” (2009. g.), “Krāsas un skaņas dialogi. Mikolaja Konstantīna Čurļoņa un viņa līdzgaitnieku darbi” (Viļņa, 2009. g.), „Emīls Filla” (Prāga, 2007. g.), “Čehu kubisms, 1909.–1925. g.” (Prāga, 2006. g.), “Jozefs Sudeks. Komerciālā fotogrāfija žurnālam Družstevní práce” (Iveskile, 2003. g.), „Čehu tēlotājas mākslas vēsture, 1890.–1938. g. IV sējums”. (Prāga, 1998. g.). Piedalījies izstāžu katalogu sastādīšanā: “Ģeometriskais cilvēks. Igauņu mākslinieku grupa un mākslas inovācija 20. gs. 20. un 30. gados”, KUMU muzejs, Tallina, 2012. g.; Der Sturm. Zentrum der Avantgarde. Bd. 2: Aufsätze, Von der Heida muzejs, Vupertāle, 2012. g.; “Pikaso, miers un brīvība”, Tate Liverpool, 2010, Picasso Frieden und Freiheit, Albertina, Vīne, 2010. g.; Nyolcak Európája („Astoņnieka Eiropa”), Pécs, Ungārija (2010. g.). Šobrīd strādā pie esejas Vīnes Hagenbund mākslinieku apvienības izstādes katalogam (Galerie Belvedere, Vīne).

VECAIS RADIKĀLUMS UN JAUNĀ MENTALITĀTE.ČEHU MĀKSLA PIRMĀ PASAULES KARA IZCELŠANĀS LAIKĀ

Kad mākslas kritiķis Vaclavs Ņebeskis (Václav Nebeský) izvērtēja čehu mākslu pēc Pirmā pasaules kara, viņš uzsvēra atšķirību modernās mākslas lomā pirms un pēc kara. Modernā māksla pirms Pirmā pasaules kara sastāvēja no skaidri definētiem un viegli atpazīstamiem „-ismiem” (ekspresionisms, kubisms, futūrisms). Jaundibinātajā valstī šī skaidrā aina ar vairākiem atšķirīgiem pirmskara laika stiliem izšķīda. Pēc Ņebeska uzskatiem, moderno mākslu var vērtēt kā dažādu, bieži vien savstarpēji saistītu tendenču plūdumu, kas ne tikai atšķaidīja pirmskara laika „fundamentālos”, kanoniskos stilus, bet arī paplašināja moderno radošo iespēju spektru. Ņebeskis pēckara tendenci apzīmēja kā „daudzveidotu modernitāti”. Ar to viņš saprata ne tikai atgriešanos pie kārtības (neoklasicismu), kā mākslas vēsturē mēdz apzīmēt pēckara situāciju, it īpaši Francijas gadījumā. Neoklasicisms bija tikai viena no pēckara situācijas izpausmēm, kuras aptvēra plašu spektru, no radikālas līdz mērenai mākslai. Radikālās izpausmes nebija saistītas ar jauninājumiem formas jomā, kā tas bija pirms Pirmā pasaules kara (kubisms), bet gan ar īstenības sociālo atspoguļojumu. Pirmā pasaules kara laikā un it īpaši pēc tam radikālisms ieguva sociālu nokrāsu kā daļa no „jaunās mentalitātes” (Gutfroinds).

9

Var apbrīnot, cik viegli un nesāpīgi pirmskara radikālie kubisti un ekspresionisti (Oto Gutfroinds (Otto Gutfreund), Otakars Nejedlijs (Otakar Nejedlý), Vincents Benešs (Vincenc Beneš), Otakars Kubins (Otakar Kubín = Othon Coubine)) kļuva par dažādu vairāk vai mazāk mērenu un vizuāli saprotamu reālisma pieeju pārstāvjiem. Daži no šiem māksliniekiem pat neatzina savu pirmskara laika radošo darbību, viņi to novērtēja kā pilnīgi aplamu. Līdzīgi, čehu kubistaEmīla Fillas (Emil Filla) darbi rāda, ka viņš bija atmetis konceptuālo un monohromo kubististisko glezniecību, kuru bija attīstījis Nīderlandē 1914.–1917. gadā. Viņa reālistiskajos kubisma darbos no 20. gs. 20. gadu pirmās puses ļoti uzkrītoša ir „namamāšu” ikonogrāfija. Līdzīgu pārbīdi var saskatīt čehu kubistu arhitektu – Pavela Janaka (Pavel Janák), Josefa Gočara (Josef Gočár) – darbos.Pēc 1920. gada viņi radīja t.s. „nacionālo stilu”, ko čehu mākslas vēsturnieki apzīmē kā „rondokubismu”.

10

Ph. D. Mariana Gergeli (Mariann Gergely)

Mākslas vēsturniece, Ungārijas Nacionālās galerijas galvenā krājuma glabātāja.1976–1985 Eotvoša Loranda universitāte, Budapešta, Humanitāro zinātņu fakultāte (kultūras pedagoģija, mākslas vēsture)Disertācija (1985): „Vilmoss Huzars (Vilmos Huszar) un Nīderlandes De Stijl”Promocijas darbs (1989): „Koncepcijas un personības. Nīderlandes De Stijl kustība” (doktora grāds piešķirts 1997. g.)Viņas pētniecības lauks ir 20. gs. sākuma modernās kustības Ungārijas un Eiropas mākslā, teorētiskie jautājumi un kontakti starp ungāru un starptautisko avangardu.Viņa publicējusies dažādos profesionālos izdevumos un mākslas žurnālos. Kopš 1981. g. Ungārijas Nacionālās galerijas krājuma glabātāja, vēlāk galvenā krājuma glabātāja (19.–20. gs. kolekcija, Glezniecības nodaļa)Kā Ungārijas Nacionālās galerijas galvenā krājuma glabātāja viņa veido izstādes Budapeštā un ārzemēs, sastāda un rediģē katalogus. Kopš 1990. gada viņa piedalās kā kuratore un kā valdes locekle bezpeļņas fonda darbībā (Budapeštas mākslas ekspozīciju fonds), organizējot kopīgas mūsdienu mākslas izstādes un gadatirgus (kopš 1998. gada sevišķi iesācējiem un jauniem māksliniekiem).

MODERNĀS MĀKSLAS KUSTĪBAS UNGĀRIJĀNO 20. GS. SĀKUMA LĪDZ 20. GS. 20. GADU BEIGĀM

Modernisma tendences 20. gs. ungāru mākslā iedvesmojās no daudziem dažādiem avotiem.Jozefs Ripls-Ronai (József Rippl-Rónai, 1861–1927), ungāru “Nabi”, pirmais modernais gleznotājs ungāru mākslā. Pēc atgriešanās no Parīzes 1900. gadā, viņš Ungārijā sākotnēji tika uztverts naidīgi. Viņa Parīzes posma (jeb “melnā posma”) darbos atklājas franču simbolistu ietekme, sekošana jūgendstilam un Gogēna sintēzei. Pārbraucot mājās, viņš savu stilu mainīja un sāka gleznot postimpresionistiskas žanra ainas, iegūstot lielisku reputāciju.Simona Hološi (Simon Hollósy, 1857–1918) privātskola Minhenē un viņa gleznotāju kolonija Nagibanjā (Nagybánya, mūsdienu Baja Mare (Baia Mare) Rumānijā) meta izaicinājumu Minhenes akadēmismam. Ungāru plenēra glezniecība (plenēra naturālisms) bija īpašs naturālistisko un impresionistisko elementu apvienojums.1906. gada vasarā jaunie studenti Nagibanjā radīja mākslas revolūciju. „Neoimpresionisti” devās studēt uz Parīzi, iepazinās ar fovistu izstādēm, Sezāna un kubistu darbiem. Attālinājušies no naturālisma, viņi izmantoja dekoratīvas formas un ekspresīvas kompozīcijas. Daži no Matisa sekotājiem un citi jauni gleznotāji Karola Kernštoka(Károly Kernstok, 1873–1940) vadībā izveidoja modernās mākslas grupu, kas pazīstama kā „Astoņnieks”. Šie astoņi mākslinieki atgriezās pie Sezāna klasiskā modernisma. Viņi izmantoja analītisko pieeju gleznošanai un strukturālu pieeju kompozīcijai.

11

Lajoss Kasaks (Lajos Kassák, 1887–1967) un ar viņu saistītie jaunie aktīvisti pārstāvēja pacifistisku nostāju uz Pirmā pasaules kara traģisko notikumu fona. Abi Kasaka veidotie mākslas žurnāli: A Tett/ „Rīcība” un pēc tā aizliegšanas izveidotais MA/ „Mūsdienas” radīja patiešām svaigu, modernu, starptautisku pieeju mākslas dzīvei. MA atvēra mākslas galeriju Budapeštā, kur aktīvisti varēja izstādīt savus darbus. Pēc Komūnas krišanas ungāru avangarda centrs pārvietojās no Budapeštas uz Vīni. Kasaks atjaunoja savu mākslas žurnālu, bet MA ieguva augstu reputāciju līdz ar citiem starptautiskiem izdevumiem. Viņš sadarbojās ar Laslo Moholi-Nag(Laszlo Moholy-Nagy), kurš dzīvoja Berlīnē un vēlāk strādāja Bauhaus skolā. Kasaks pats aizsāka gleznot 20. gs. 20. gados, radot kompozīcijas, kuras apzīmēja kā Bildarchitektur (attēlu arhitektūru). 20. gs. 20. gadu otrajā pusē, pēc Pirmā pasaules kara radītās iznīcības, Ungārijas kultūrpolitikā tika veicināta modernās mākslas veidošanās atbilstoši estētiskajai kārtībai, kas balstīta uz klasiskām vērtībām. T.s. Arkādija filozofija izpaudās jauno mākslinieku darbos. Vēlāk viņi kļuva par neoklasiskās Romas skolas pārstāvjiem Ungārijā.

12

Nataša Ivančēviča (Nataša Ivančević)

Zagrebas Mūsdienu mākslas muzeja direktora vietniece. Nataša Ivančēviča dzimusi Rijekā, Horvātijā 1968. gadā. Viņa ieguvusi maģistra grādu Mākslas vēsturē un salīdzināmā literatūrā (1994. g.) Zagrebas universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu fakultātē. 1995. gadā viņa kļuva par Modernās un mūsdienu mākslas muzeja fondu glabātāju Rijekā, vēlāk iecelta par vecāko fondu glabātāju (2003. g.). Viņa ieņēma arī Tēlniecības, fotogrāfijas un mediju mākslas kolekcijas vadītājas posteni. 2008. gadā viņa bija muzeja direktora pienākumu izpildītāja. Kopš 2010. gada viņa strādājusi par galveno krājuma glabātāju un tēlniecības kolekcijas galveno glabātāju Mūsdienu mākslas muzejā Zagrebā, par kura direktora vietnieci viņa kļuva 2011. gadā, bet 2013. gadā paaugstināta par galveno krājuma glabātāju. Papildus darbam muzejā, jau piecpadsmit gadus N. Ivančēviča sistemātiski iesaistījusies mūsdienu mākslas izstāžu organizēšanā.Viņa jau ilgus gadus ir dažādu profesionālo asociāciju biedre (ICOM, CIMAM, Horvātijas Muzeju asociācija). Viņa aktīvi piedalās nacionāla un starptautiska mēroga simpozijos, kā arī zinātniskās un profesionālās konferencēs.2013. gadā viņa iestājās Zagrebas universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu fakultātes mākslas vēstures doktorantūras programmā.

JOSIPA SEISELA (JOSIP SEISSEL) JEB DŽO KLEKA (JO KLEK) AGRĪNIE DARBI ZAGREBAS MŪSDIENU MĀKSLAS MUZEJA KOLEKCIJĀ UN VIŅA LOMA AVANGARDA ATTĪSTĪBĀ HORVĀTIJĀ

Mūsdienu mākslas muzeja kolekcijā ietilpst daži no svarīgākajiem Josipa Seisela 20. gs. 20. gadu darbiem, kurus viņš radīja zem pseidonīma „Džo Kleks”. Izmantojot formālo analīzi, interpretāciju un salīdzināšanu, mēģināsim izgaismot šo darbu tapšanas gaitu, kā arī to iedvesmas avotus un ietekmes. Visradikālākais darbs ir kolāža „Pavama” (1922), kas sastāv no ģeometriskiem elementiem un tīrām krāsām un tiek uzskatīts par pirmo abstrakto kompozīciju horvātu mākslā (darba nosaukums veidots, saīsinot vārdus Papier Farben Malerei). Šis hrestomātiskais attēls no Mūsdienu mākslas muzeja fondiem, kas kļuvis par tādu kā muzeja simbolu, ieņem dominējošu vietu pastāvīgajā ekspozīcijā, kur tas iekļauts sadaļā Projekt i sudbina [„Projekts un liktenis”]. Jaunībā Seisels iepazinās ar krievu konstruktīvismu un supremātismu, lasot starptautiskos žurnālus, kā arī žurnālu Zenit, kas iznāca Zagrebā 1921.–1923. gadā. Ar žurnālu sadarbojās daļa tā laika ietekmīgāko mākslinieku un teorētiķu. Seisela iepazīšanos ar krievu avangardu īpaši sekmēja 1922. gadā iznākušais dubultais17./18. numurs, kura redaktori bija Iļja Ērenburgs un Els Ļisickis, un kurš bija veltīts jaunajai krievu mākslai. Ļisickis bija vāka autors un žurnāla numuru ilustrēja ar saviem, kā arī Tatlina, Rodčenko un Maļeviča darbiem. Reakcionārā satura dēļ žurnālu Zagrebā aizliedza, bet Zenit dibinātājs un redaktors, dzejnieks Ļubomirs Mičičs (Ljubomir Micic), pārcēlās uz Belgradu, kur žurnāls turpināja iznākts no 1924.–1926. gadam. Kad par komunisma propagandas izplatīšanu tika aizliegts pēdējais, 43. numurs, Mičičs atstāja Belgradu un devās uz Parīzi.

13

Zenītisms bija avangarda kustība, kas attīstījās no žurnāla. 1921. gadā proklamētais Zenītistu manifests sludināja humānisma un pretkara ideālus, aicinot uz jaunas, vienotas Eiropas izveidi. Josipa Seisela izmantotajā kadrēšanā izpaužas arī tā laika filmu telpiskās izjūtas ietekme. 1923. gadā Seisels sarīkoja pirmo dadaistu performanci Zagrebā, kurā pats piedalījās, ar nosaukumu I oni će doći [„Viņi nāk”]. Šo zenītisma performanci Seisels kopā ar draugu grupu, kuri veidoja neformālu teātra trupu ar nosaukumu Traveleri [„Ceļinieki”], noturēja savas augstskolas auditorijā. Pamatā tā bija dažādu žurnālā Zenit publicētu tekstu kolāža, un reizē arī Marineti futūristiskās lugas „Vengono” pirmizrāde Dienvidslāvijā. Izrādes nobeigumā atklājas, ka jaunie vīrieši ir ļoti kritiski noskaņoti pret sabiedrību un konservatīvo vidi. Uz skatuves tiek uzvests ēzelis, un, kad aktieris prasa, no kurienes ir šis ēzelis, balss no skatītāju zāles atbild: „No skatītājiem”. Izcēlās skandāls, un studentiem bija jābēg no Belgradas, lai izvairītos no represijām. „Ceļinieku” uzstāšanās Josipa Seisela vadībā uzskatāmas par agrīniem hepeningu priekšvēstnešiem. Ierodoties Belgradā, Josips Seisels sadarbojās ar Mičiču pie žurnāla Zenit veidošanas, kā arī veidoja reklāmas un izrāžu scenogrāfijas. Kopā ar vadošiem futūrisma, konstruktīvisma un supremātisma pārstāvjiem, viņš piedalījās Pirmajā starptautiskajā Zenit jaunās mākslas izstādē, kuru Mičičs sarīkoja Belgradā 1924. gadā.

14

Ph. D. Bojans Jovičs (Bojan Jovic)

Dzimis Belgradā 1963. gada 25. aprīlī, kur viņš ieguva pamatskolas un vidējo izglītību. 1986. gadā viņš pabeidza Filoloģijas fakultātes Pasaules literatūras un literatūras teorijas katedru Belgradā kā sava kursa labākais students.1989. gadā viņš ieguva maģistra grādu, aizstāvot maģistra darbu par tēmu “Liriskais romāns (pēc serbu ekspresionisma materiāliem)”. Doktora grādu viņām piešķīra 2000. gadā, promocijas darba tēma: “Rastko Petroviča (Rastko Petrović) poētikas principi Eiropas avangarda kontekstā”. Kopš 1988. gada viņš strādā Literatūras un mākslas institūtā Belgradā. Kā institūta darbinieks viņš pēta attiecības starp serbu un Eiropas avangardu, zinātnisko fantastiku, utopisko un nopietni komisko literatūru, kā arī salīdzina serbu un ārzemju literatūras formas un žanrus, to raksturīgās īpašības un attīstības vēsturi. Viņš pēta arī poētiskās tendences 19. un 20. gs. serbu literatūrā un teorētiski metodiskos jautājumus, kas saistīti ar salīdzinošo literatūru un literatūras teoriju. Projekta „Salīdzināmie pētījumi par serbu literatūru (Eiropas kontekstā)” vadītājs (2006.–2011. g.). Kopš 2011. g. vada projektu “Serbu literatūra Eiropas kultūrtelpā”. Strādājis kā redaktors izdevniecībās Književna reč, Itaka, Ezoterija, Stubovi kulture, ZepterBookWorld, Književna istorija. Izdevniecības Književna reč galvenais redaktors no 1994. līdz1995. gadam. Serbijas pārstāvis un vadības komitejas loceklis COST akcijā A32 „Atklātās zinātniskās kopienas Internetā” Eiropas zinātniskās un tehniskās sadarbības jomas „Indivīdi, sabiedrības, kultūras un veselība” ietvaros. Eiropas avangarda un modernisma studiju tīkla loceklis. Starptautiskā sirreālisma izpētes projekta dalībnieks, kur sadarbojas Francijas CNRS (GDR 222) un Literatūras un mākslas institūts Belgradā.Publicējis 4 monogrāfijas: „Serbu ekspresionisma liriskais romāns” (1995), „Rastko Petroviča poētika: struktūra un konteksts” (2005), „Žanra dzimšana – serbu zinātniskās fantastikas literatūras tapšana” (2006), „Mūsdienu varoņi: Čārlijs Čaplins Eiropas avangarda acīm” (2012), kā arī 150 zinātniskos rakstus un divdesmit tulkojumus no angļu, vācu, franču un itāļu valodām. Viņa grāmata „Serbu ekspresionisma liriskais romāns” 1995. gadā ieguva Staņislava Vinavera balvu kā labākais literārās teorijas eseju krājums.

SERBU AVANGARDS UN LIELAIS KARŠ

Referātā tiek atklāta Pirmā pasaules kara izšķirošā nozīme serbu avangarda pirmā viļņa grupas dinamikas, kā arī poētikas veidošanā. 1915.–1918. g. kopīgi piedzīvotais trimdinieku liktenis veicināja ciešu personīgo saišu veidošanos serbu rakstnieki un mākslinieku starpā. Tas izpaudās viņu sadarbībā pie periodiskā izdevuma Krfski zabavnik (Corfu izklaidējošais laikraksts), kas iznāca Korfu salā Pirmā pasaules kara laikā. Šīs draudzības turpinājās pēc atbrīvošanas (Parīzē) un radīja pamatu vairākām avangarda grupām un žurnāliem Serbijā un Dienvidslāvijā. Pirmās serbu avangarda rakstnieku un dzejnieku paaudzes darbos karš ir vienmēr klātesoša un daudzos gadījumos pati svarīgākā tēma. Visbiežāk tā parādās ekspresionistiskas/liriskas ievirzes novelēs. Tomēr, neskatoties uz konflikta labvēlīgo iznākumu, trūkst jebkāda triumfālisma, jo pats pārdzīvojums bija pārāk sāpīgs un traumatisks jauno autoru paaudzei, tas radīja vispārēju kritisku attieksmi pret bezjēdzīgu nāvi un iznīcināšanu, kam sekoja ilgošanās pēc Jaunās cilvēces. Jāatzīmē, ka citos mākslas veidos, sevišķi glezniecībā, kara pieredze atspoguļojas ļoti reti.

15

Ph. D. Katarīna Bajcurova (Katarína Bajcurová)

Beigusi Komeniusa universitātes Bratislavā Filozofijas fakultāti, iegūstot diplomu Mākslas vēsturē un teorijā. Viņa iestājās darbā Slovākijas Zinātņu akadēmijas Mākslas vēstures institūtā. Kopš 1994. gada viņa strādā Slovākijas Nacionālajā galerijā, kur no 1999. līdz 2009. gadam ieņēma ģenerāldirektores posteni. Viņas specialitāte ir slovāku 20. gs. glezniecība un tēlniecība. Strādājot Slovākijas Nacionālajā galerijā, viņa sagatavojusi daudzas izstādes un katalogus pašu mājās un ārzemēs. Viņa publicējusi vairākas monogrāfijas, t. sk. “Māksla laikmetu griežos. Glezniecība un tēlniecība Slovākijā no 1890. līdz 1949. gadam” (līdzautors: Jans Abelovskis (Ján Abelovský). Publicēta slovāku valodā 1997., 2000. g. un angļu valodā 2000. g.); “Martins Benka” (2005. g.); „Ludovits Fulla” (2009).

MODERNISMS UN 1. PASAULES KARA SEKAS – SLOVĀKIJAS GADĪJUMS

1. pasaules karam un tā sekām bija tālejoša ietekme uz vairāku Centrāleiropas nāciju sociālo, politisko un kultūras dzīvi. Slovāki sasaistīja savu likteni ar vēsturiski un garīgi vistuvāko slāvu kaimiņu, un Čehoslovākijas Republika (1918) kļuva par vienu no valstīm, kas izveidojās uz Austroungārijas monarhijas drupām. Līdz 1918. gadam nevaram runāt par nepārtrauktu “slovāku” mākslas kultūras attīstību. No pašiem pirmsākumiem slovāku kultūra veidojās, pamatojoties uz izolētām, reģionālām parādībām, kuras visas balstījās uz etniski jauktām tradīcijām, kas iekļāvās plašākā Centrāleiropas kontekstā. Līdz ar to, par būtiskiem faktoriem mākslas attīstībā Slovākijā pēc 1900. gada var uzskatīt multikulturālismu un multinacionālismu. Jauni kultūras konteksti, labvēlīgi slovāku mākslas attīstībai, izveidojās pēc Čehoslovākijas Republikas nodibināšanās, kad tā beidzot rada “savas eksistences un mērķu attaisnojumu”. Divas galvenās strāvas, kas tolaik veidojās (starptautiskā/kosmopolītiskā un vietējā/nacionālā), var klasificēt kā piederīgas slovāku modernismam. Pirmā bija saistīta ar Košices pilsētu Austrumslovākijā, kura20. gs. 20. gados izvirzījās kā svarīgākais attīstības punkts un patiešām internacionāls centrs starptautiskajam mākslas avangardam. Jaunizveidotajā Čehoslovākijā Košice kļuva par pagaidu patvēruma vietu daudziem kreisi noskaņotiem ungāru avangarda pārstāvjiem, kuri bēga no Hortija režīma (Aleksandram Bortnikam (Alexander Bortnyik), Gejzam Šilleram (Gejza Schiller), Eiženam Kronam (Eugen Krón)) u.c., kā arī čehu māksliniekiem (Františekam Foltinam (František Foltýn)), bet ar šo mākslinieku darbu sabalsojās arī vietējo mākslinieku (Antona Jasuša (Anton Jasusch), Konstantīna Bauera (Konštantín Bauer) darbība. Māksla, ko radīja Košices modernisti laikā no 1919. līdz 1928. gadam, no jūgendstila ekspresionisma ar kubisma un simbolisma ietekmēm (sinkrētismam) līdz pat sociālās mākslas primitivizēšanai sezanisma ietvaros, bija pirmā autentiskā modernisma izpausme Slovākijā. Otrā modernisma strāva uzsvēra nacionālās identitātes meklējumus, un Rietumeiropas modernisma kustību „nacionalizēšana” palīdzēja radīt specifisku vietējo variantu. Galvenā figūra te bija Martins Benka, kurš ieviesa slovāku zemes un tautas mītu monumentalizācijas un slavinājuma koncepciju. Citi alternatīvie – t.sk. kritiskie – „slovākietības” modeļi (Janko Aleksijs (Janko Alexy), Milošs Aleksandrs Bazovskis (Miloš Alexander Bazovský)), kas vainagojās ar radikāli modernistisko sintēzi (Mikulašs Galanda (Mikuláš Galanda), Ludovits Fulla (Ľudovít Fulla)), vēlāk parādījās nacionālajā žanra glezniecībā. Šajā darbā aplūkošu modernisma izcelsmi, recepciju un attīstību Slovākijā pirmajās desmitgadēs pēc neatkarīgās Čehoslovākijas valsts dibināšanās.

16

Barbara Vujanoviča (Barbara Vujanović)

Kuratore, pētniece. 2007. gadā pabeigusi Humanitāro un sociālo zinātņu fakultāti, kur studējusi Mākslas vēstures, Franču valodas un literatūras katedrās. Kopš 2009. gada viņa strādājusi par fondu glabātāju Meštroviča ateljē (Ivana Meštroviča muzejos) Zagrebā. Kopš 2003. gada viņa regulāri publicējusi recenzijas un rakstus laikrakstos, žurnālos un specializētajā periodikā. Viņa rakstījusi priekšvārdus katalogiem un izstrādājusi koncepcijas personālizstādēm un grupu izstādēm modernās un mūsdienu mākslas jomā. Viņa piedalījusies vairākās vietējās un ārzemju konferencēs, kur informējusi par saviem pētījumiem par Ivana Meštroviča (Ivan Meštrović) dzīvi un darbu.2012. gadā viņa piedalījās kā pieaicināta eksperte iztādē „Ivans Meštrovičs – horvātu ekspresija” Rodēna muzejā Parīzē. 2013. gadā viņa bija kataloga „Meštrovičs-Milless” (Meštrović – Milles) redaktore un līdzautore vienam no tekstiem izstādei „Milless un Meštrovičs”, kas tika sarīkota Meštroviča ateljē sadarbībā ar Ivana Mestroviča muzejiem un Millesgården muzeju. Tajā pašā gadā viņa bija līdzautore un kuratore izstādei „Meštrovičs un Milless” Millesgården muzejā Stokholmā.Viņa ir autore MEŠTART programmai, kas aizsākta, lai skaidrotu Ivana Meštroviča darbu mūsdienu aktualitāti, pamatojoties uz jaunu izpratni, ko iedvesmojušas mūsdienu mākslas izpausmes. Viņa ir autore projektam „Meštroviča zīmes Zagrebā”, kurā Ivana Meštroviča muzeji prezentē Meštroviča publiskās skulptūras, pieminekļus, arhitektūru , kā arī darbus citos muzejos un baznīcās Zagrebā, sagatavojot publikācijas un dažādas akcijas.Viņa šobrīd strādā pie promocijas darba par Ivanu Meštroviču Zagrebas universitātes Humanitāro un sociālo zinātņu fakultātes Mākslas vēstures katedrā.

IVANS MEŠTROVIČS (IVAN MEŠTROVIĆ) UN LIELAIS KARŠ – TĒLNIEKS POLITIKAS UN RELIĢIJAS KRUSTPUNKTOS

Pirmajam pasaules karam bija ļoti nozīmīga ietekme uz horvātu tēlnieka Ivana Meštroviča dzīvi un mākslu (Vrpolje, Horvātija, 1883. g. – Sautbenda, ASV, 1962. g.). Studiju laikā Vīnē (1901.–1906. g.) un laikā, kad viņš piedalījās Secesijas kustībā (1903.–1910. g.), Meštrovičs pauda savus politiskos uzskatus caur saviem darbiem, izstāžu darbību, kā arī, iestājoties centrālās un Austrumeiropas nacionāli orientētās mākslinieku biedrībās.Laikposmā, ko viņš pavadīja Parīzē (1908.–1909. g.), viņš attīstīja domu par Vidovdanas templi, mitoloģisku paradigmu par slāvu tautu atbrīvošanos un viņu pārnacionālo identitāti, ar kuru viņš pirmoreiz iepazīstināja XXXV Secesijas izstādē (Vīnē 1910. g.). Nākošajā gadā kad viņš piedalījās Starptautiskajā ekspozīcijā Romā, viņš nolēma izstādīties Serbijas nevis Austroungārijas paviljonā, tādējādi paužot stingru politisku uzskatu.

17

Turpmākajos gados viņa politiskā darbība arvien pieauga – viņš bija viens no Dienvidslāvu komitejas (1914.–1918. g.) dibinātājiem. Tā bija dienvidslāvu grupa no Austroungārijas, kuru mērķis bija apvienoties neatkarīgā valstī ar tām dienvidslāvu tautām, kas jau bija patstāvīgas. Meštrovičs izmantoja personālizstādes (Viktorijas un Alberta muzejs, Londona, 1915) un kopīgus projektus (Jauno mākslinieku izstāde, Petit Palais, Parīze, 1919) kā līdzekļus kultūras un politiskajai diplomātijai.Tomēr laikā, kad Lielais karš izpostīja Eiropu, mainījās gan Meštroviča darbu tematika, gan viņa stilistiskās intereses. Viņš atteicās no kara tēmas, no karotāju un atraitņu tematikas un no savas monumentālisma retorikas, pievēršoties reliģiskām tēmām, ekspresionismam un misticismam. Viņš vēlāk atzina, ka karš viņam atklājis visas cilvēka drausmīgākās īpašības un uz visiem laikiem izmainījis viņa domāšanu.Prezentācijas mērķis ir izsekot Ivana Meštroviča iesaistei politikā laikā, kad izjuka Austroungārija un izveidojās Dienvidslāvija. Papildus tam, tiks iztirzāta saistība starp karu un modernismu šī mākslinieka darbībā: kā kara notikumi ietekmēja Ivana Meštroviča stilistiskā virziena maiņu.

18

Ph. Lic. Timo Hūsko (Timo Huusko)

Somijas Nacionālās galerijas Ateneuma mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs, šobrīd arī muzeja direktora pienākumu izpildītājs. Viņš publicējis pētījumu par mākslas kritiku Somijā no 1908. līdz 1924. gadam, kur uzmanības centrā ir jautājumi par estētisko modernism un tā saistību ar nacionālo mākslu.

MĀKSLAS KRITIKA UNSOMIJAS CEĻŠ UZ NEATKARĪBU

Tēzes: Laikposmā no 1908. līdz 1920. gadam avangards ieņēma nozīmīgu lomu diskusijās par Somijas nacionālās kultūras raksturu un pamatelementiem. Īpaši interesanti ir Tiko Salinena (Tyko Sallinen) darbi un “Novembra grupas” aktivitātes, kurus vērtēja kā īstenu somiskuma manifestāciju vai arī – no primitīvisma viedokļa – kā somu tautas “aziātiskās” vai “mongoliskās” dabas izpausmi. Modernistiskais jēdziens par glezniecību kā autonomu vienību, kura jāvērtē pēc kompozīcijas, krāsām un formām, īslaicīgi kļuva par valdošo mākslas kritikas diskursā Somijā 1912.–1914. gadā. Laikā pēc 1918. gada pieauga konservatīvā, nacionālistiskā tradīcija, bet avangards arvien vairāk tika uzskatīts par “kultūras boļševismu”, kas nav savienojams ar somu nacionālo identitāti.

19

Dr. hist. Vita Zelče

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas profesore. Zinātniskās intereses – komunikācijas un mediju vēsture, sociālā vēsture, sieviešu vēsture, sociālā atmiņa un vēstures politika. Nozīmīgākās publikācijas “Krišjānis Valdemārs. Lietišķā un privātā sarakste” (zinātniskā redaktore), “Nezināmā: Latvijas sievietes 19. gadsimta otrajā pusē”, “Marginālās jeb 1376. fonds” (līdzautore Vineta Sprugaine), “Latviešu avīžniecība. Laikraksti savā laikmetā un sabiedrībā. 1822–1865)”, “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās” (zinātniskā redaktore, kopā ar Uldi Neiburgu).

SIEVIETES UN PIRMAIS PASAULES KARŠ

Pirmais pasaules karš cilvēces vēsturē bija pirmais totālais karš: vairākums karojošo valstu tajā iesaistīja visus iedzīvotājus un ekonomiskos resursus. Rezultāts bija vēl nepiedzīvota militāri īstenota/motivēta destrukcija un slaktiņš, kas prasīja miljoniem cilvēku dzīvību. Karā gāja bojā arī belle époque jeb veco labo dienu pamatvērtības, piemēram, patriotiskā lojalitāte, ticība progresam, uzticība cilvēka saprātam, pārliecība par patriarhālās kultūras pamatu nesatricināmību. Cilvēki guva kardināli jaunu sociālo pieredzi, kas radīja pārmaiņas viņu dzīvē, ikdienā, savstarpējās attiecībās un attieksmē pret valsti, sabiedrību un kultūru.Sieviete un karš – tēma, kas pēdējos gados gūst aizvien lielāku ievērību, jo militāro konfliktu izvērtējumi vairs neaprobežojas tikai ar uzvaru un zaudējumu reģistru, nonāvēto un ievainoto karavīru, militārās tehnikas u.tml. uzskaiti. Aizvien svarīgāka un interesi saistošāka ir izdzīvošanas pieredze militāru konfliktu un eksistencei ekstrēmos apstākļos. Sievietes kā lielas sociālās grupas pastāvēšanas pamati Rietumu pasaulē būtiski un strauji sāka mainīties tieši Pirmā pasaules kara laikā. Proti, sievietes masveidīgi ienāca publiskajā sfērā, – viņas aizvien vairāk strādāja algotu darbu, apguva jaunas profesijas, uzņēmās ģimenes “galvas” un apgādātāja lomu, patstāvīgi rīkojās ar finansēm u.c. materiālajiem resursiem; mainījās arī sievietes ārējais veidols un sadzīves un uzvedības normas. Sievietes darbs un sociālā aktivitāte ietekmēja valstu politisko dzīvi un militārās norises. Tomēr šie procesi vēstures naratīvā atainojumu gūst vien pēdējos gados.Latvijas – piefrontes, frontes un okupētas zemes – situācija veidoja arī visai sarežģītus sievietes eksistences apstākļus Pirmā pasaules karā. Šā laika sievietes vēsture ir stāstāma vairākos stāstos. Pirmais no tiem – sievietes bēgļu gaitās Krievijā. Otrais – cīņa par eksistenci vācu karaspēka okupētājā teritorijā. Trešais – sievietes un frontes līnijas tuvums, tikumisko un seksualitātes normu maiņa. Ceturtā – sievietes, ģimene, bērni un ikdiena. Piektā – sievietes un nācija. Spilgtas ir arī citas tēmas, tās vieno dzīve eksitenciālās krīzes situācijā.

20

Edvarda Šmite

Mākslas maģistre (1997). No 1967–1976. studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, mākslas vēstures un teorijas specialitātē, iegūstot mākslas zinātnieka kvalifikāciju. No 1972. gada strādā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (tolaik Valsts mākslas muzejs) dažādos amatos: muzeja vecākā zinātniskā līdzstrādniece, tēlniecības fondu glabātāja, Zinātniskās propagandas nodaļas vadītāja, galvenā specialist, sabiedrisko attiecību specialist, mākslas vēsturniece.

FRONTES LĪNIJĀ AR ZĪMULI

Referāts iecerēts ieskatam tajā kara gadu tēlotājas mākslas daļā,kas praktiski atrodas ārpus modernisma sfēras:Sākoties karam, mākslinieka darbs vispirms bija nepieciešams dažādu ilustrēto izdevumu noformēšanai. Kara sākumā – apm. 9–10 mēnešus – latviešu māksliniekiem nav tiešas saskarsmes ar frontē notiekošo. Šī saikne veidojās, topot latviešu strēlnieku pulkiem, kad māksliniekiem tika izvirzīti jau citi uzdevumi, vispirms vērot un dokumentēt notiekošo, lai uzkrātu materiālus iecerētajam Latviešu Kara muzejam un, lai būtu pamats nākamajiem lielajiem mākslas darbiem. Modernisma izpausmes te ierobežotas, jo iespieddarbos nākas rēķināties ar auditorijas specifiku, tāpat savus noteikumus izvirza nepieciešamība ātri un precīzi reaģēt vai dokumentēt.

21

Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja. Starptautiskās muzeju padomes (ICOM) Latvijas Nacionālās komitejas priekšsēdētāja (2004–2010). Izstāžu kuratore, mākslas vēstures lektore Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. (1995–1998). Doktora darba tēma: „Tēlotājas mākslas dzīve un Latvijas valsts. 1918–1940”, Latvijas Mākslas akadēmija (2011). Nozīmīgākie izstāžu projekti: Marka Rotko simtgades izstāde (no Vašingtonas Nacionālās galerijas). (2003); Francijas - Latvijas festivāla „Pārsteidzošā Latvija” un „Francijas pavasaris 2007” izstāžu koordinācija (Parīze, Bordo, Strasbūra). (2005–2007); Gleznots Normandijā sadarbībā ar Lilles mākslas muzeju un asociāciju Les Flux des Arts, Francijas institūtu Latvijā. (2010). Nozīmīgākās publikācijas: Latvijas glezniecības meistardarbi.20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2013; Oļģerds Grosvalds(1884–1962). Diplomātijas loma Latvijas mākslas starptautiskajā reprezentācijā. 20. gs. 20.–30. gadi. Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis. Jelgava: Jelgavas tipogrāfija, 2013.; 1914. Konflikta ģenealoģija un rezonanse. 1914. Rīga: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs; Neputns, 2013. Regulāra dalība starptautiskajās konferencēs. Rīga-Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 projekta „1914” vadītāja.

JAUNĀ EIROPA.INTELEKTUĀLIE UN KULTŪRAS RESURSI TAUTU SAVIENĪBĀ

Tā sauktā Lielā kara notikumi Eiropai bija vienlaikus gan traģiski, gan labvēlīgi, jo impēriju sabrukums, revolūcijas Krievijā un Vācijā, katras valsts spēka samēru revīzija noveda pie „komplicēta miera”, noslēdzot simbolisko Versaļas miera līgumu. Tautu savienības izveidošana (1919–1920) viesa lielas cerības Eiropas vienotības idejas attīstībā. Referāts sniedz vispārēju vērtējumu Tautu savienības piedāvātajās iniciatīvās kultūras un zinātnes nozarēs, pārlūko Starptautiskās intelektuālās kopdarbības komisijas (1922), Starptautiskā Intelektuālās kopdarbības institūta (1924) un Muzeju biroja (1926) aktivitātes, raksturo Institūta rosinātās pacifisma kustības un miera aizstāvības ideju nozīmi Eiropā starpkaru periodā. Informācijas apmaiņa bija aktuāla arī jaunizveidotajām valstīm, t.sk. Latvijai. Referātā tiks aktualizēta Latvijas Nacionālās Intelektuālās kopdarbības komisijas darbība, kā arī pārskatīta minētās organizācijas programma kultūras sakaru veicināšanā.

22