Alojas pilsētas bibliotēkas kaķa, vārdā Draudziņš, dzīvesstāsts

“Savas agrīnās bērnības mājas, savu mammu, māsu vai brāļu saimi, es nepavisam vairs neatceros. Neatceros to, kā paliku bez savām mājām, kā nokļuvu uz ielas pavisam aukstā gadalaikā – janvāra mēnesī, cik ļoti man sala ķepiņas, austiņas un cik tukšs bija mans vēderiņš.

Kādu dienu bez cerībām, staigādams pa sniegotām taciņām un celiņiem, es savu patvērumu no aukstuma atradu kādā šķūnīti starp malkas ieliņām, taču ēdama un dzerama gan tur nekā nebija. Taču man galvenais bija nedaudz aizvējā un drošībā nokļūt. Ļoti, ļoti nobijies biju tajās reizēs, kad šķūnīti kāds ienāca, es nerādījos nevienam, jo man bija bail. Taču reiz laikam biju pavisam cieši aizsnaudies, zaudēju modrību un nepaspēju aizmukt aiz malkas ieliņām, kad kārtējo reizi šķūnītī ienāca cilvēks pēc sniega lāpstas.

Mani ieraudzīja un tad nu tikai sākās, mani sauca un centās visādi pielabināt, bet kā es varēju neizrādīt savas patiesās izbailes, es nedevos rokās itin nevienam. Taču manā šķūnītī pēkšņi uzradās kaut kas ļoti interesants – pēc formas to varētu dēvēt par kasti, taču līdzīga mājiņai, kurai ir gan jumtiņš, gan ieeja. Un kas tur iekšā atradās, murr…,cik siltas, mīkstas un jaukas sedziņas. Es atmetu savas patiesās izbailes un steidzīgi vien ietrausos siltajā guļvietā. Kas tad tas, kas tik jauki smaržo? Pie manas mājiņas uzradās trauciņi pilni ar gardum gardu maltīti. Neko tik garšīgu savā mūžiņā nebiju ēdis. Cik interesanti, kad vien man sagribējās ēst, cilvēki pie manis nāca un mani trauciņi allaž bija pilni ar gardumiem, nevienu mirkli man nebija vairs jādomā, ko likt uz kārā zobiņa. Hmm…, laikam būs savas bailes jāmet pie malas un ar šiem cilvēkiem jāsadraudzējas. Es viņus vēl pavērošu…

Pavadot augas dienas bezrūpībā, nemaz nemanīju kā ir pienācis pavasaris. Cik gan laukā viss kļūst skaists un interesants, cik bezgala jauki ir pasēdēt rīta saules staros tepat pie šķūnīša jaukajā lapenītē. Mani jau vairs pat arī netraucē čalojošie bērni, kas ienāk pa sētas vārtiņiem, lai dotos uz rotaļu laukumiņu. Vienīgais, ko es nepiemirstu, ikreiz, kad vārtiņi atveras, es palūkojos, kas ienāk manā teritorijā.

Pienāca vasara un mani arvien vairāk sāka ieinteresēt tā lielā māja, kurai durvis visu dienu ir atvērtas, pa kurām staigā gan mazi, gan lieli cilvēki. Varbūt pakāpties pa trepītēm un ieskatīties šajā mājā? Nejūtos tomēr vēl gana drošs, ja nu kas, vai paspēšu aizskriet līdz šķūnītim, kas ir mans drošais patvērums? Labi, drīz tomēr pamēģināšu…

Cik šajā lielajā mājā, ko sauc par bibliotēku, gan ir interesanti. Esmu jau pa šo laiku diezgan cieši sadraudzējies ar cilvēkiem, kas strādā bibliotēkā, zinu arī kā viņus sauc. Mani viņi iesaukuši par Draudziņu, un man jau nav nekas pretī šim vārdam.

Hmm…, varbūt ir laiks pienācis man pašam sākt uzņemties kādus ikdienas pienākumus šajā bibliotēkā? Labi, iesāku ar to, ka katru darba dienu es sagaidu savas draudzenes pie bibliotēkas sētas vārtiņiem. Viņas laipni mani aicina iekšā, pacienā ar dažādiem kārumiem, un reizēm man jau pat sāk likties, ka šis tas jau lāga pat neiet vairs pie dūšas, bet es protu pateikties un esmu vienmēr pateicīgs par ēdienu.

Redzu, ka ikdienā bibliotēkā ienāk gan mazi, gan lieli apmeklētāji. Es pat sajūtu to, cik reizēm gan kādam kas nospiež sirsniņu, un es labprāt pieglaužos, ļauju savu skaisto kažoku pabužināt, pat parunājos, un esmu priecīgs, ka atnācējs kļūst smaidīgs. Esmu jau pieradis, kad atnāk liels skaits bērnu, vesela klase, tad mani grib vienlaicīgi bužināt desmitiem roku, taču es esmu ļoti pacietīgs, lai bērni papriecājas, jo viņi ir ļoti labi bērni, viņi mani bužina ļoti mīļi, saudzīgi un vienmēr mani uzrunā par Draudziņu.

Nu jau esmu krietni paaudzies, sagaidīju bibliotēkā arī savus pirmos Ziemassvētkus. Izrotātā eglīte man ļoti patika, pa reizītei pavisam nedaudz es parotaļājos ar košajām bumbiņām eglītes zaros. Es vispār esmu skaists, iznesīgs un arī ļoti kārtīgs kaķis, manos gēnos noteikti ir kādu izcilu senču pēdas, jo ikdienu es dzirdu kā bibliotekāres un apmeklētāji slavē mani un kā mani meklē, ja es kaut kur uz kāda krēsla esmu aizsnaudies. Es jūtos ļoti svarīgs, ļoti laimīgs kaķis, kuram ir paveicies kā varbūt ne vairumam citu kaķu.

Manas bibliotekāres mani ir pieradinājušas un ikdienā ir ļoti atbildīgas par to!Es to savā kaķa mūžiņā nekad neaizmirsīšu!”

Kaķis, vārdā Draudziņš

30.01.2017

Kaķis un pele

IT uzraugs

Draudziņa pirmie Ziemassvētki

Gaidot bibliotēkas mazos un lielos apmeklētājus

Neliels miega pārtraukums