1

Apmācību materiāli

nevalstisko organizāciju ekspertiem sociālās

jomas publisko pakalpojumu kvalitātes

izvērtēšanas apguvei

Projekta „Biedrības „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” kapacitātes

stiprināšana līdzdalībai sociālo pakalpojumu cilvēkiem ar invaliditāti

plānošanas un kvalitātes izvērtēšanas procesos” (Līguma identif. nr.

1DP/1.5.2.2.2./11/APIA/SIF/015/50) ietvaros

Autors: Ausma Pastore

Rīgā, 2012.g. augustā

„Šis materiāls „Apmācību materiāli nevalstisko organizāciju ekspertiem sociālās jomas publisko

pakalpojumu kvalitātes izvērtēšanas apguvei.” ir veidots ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda

finansiālu atbalstu. Par materiāla „ Apmācību materiāli nevalstisko organizāciju ekspertiem sociālās jomas

publisko pakalpojumu kvalitātes izvērtēšanas apguvei.” saturu atbild biedrība „Latvijas Kustība par

neatkarīgu dzīvi”.

92,07 % no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti

administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.

IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ EIROPAS SAVIENĪBA

2

Izdale (2.nodarbība)

Likumdošanas jautājumi dzīves kvalitātes izvērtējuma sociālos

pakalpojumos kontekstā

Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti

1990. gada 4. maijā, kad Latvija de iure vēl nebija neatkarīga un nebija arī ANO

dalībvalsts, tūlīt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas toreizējā Latvijas Republikas

Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas pievienošanos

starptautiskajiem instrumentiem cilvēktiesību jautājumos, tādējādi pievienojoties 51

starptautiskam dokumentam cilvēktiesību jautājumos. To starpā Latvija pievienojās:

Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai (1948. gada 10. Decembris)

ANO Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tā

fakultatīvajam protokolam (1966. gada 16. Decembris)

ANO Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām (1966. gada 16. Decembris)

Konvencijai pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu

pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (1984. gada 10. Decembris)

Bērna tiesību konvencija (1989. gada 20. Novembris)

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka:

1. pants

Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un

sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.

3. pants

Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.

5. pants

Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties

un sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.

3

13. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu....

ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām nosaka, ka:

7. pants

Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam, necilvēcīgam vai viņa pašcieņu

aizskarošam sodam vai apieties ar viņu tādā veidā.

9. pants

1. Katram cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību.

12. pants

1. Katram, kas likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības šajā teritorijā brīvi

pārvietoties un brīvi izvēlēties dzīvesvietu.

17. pants

1. Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties kāda privātajā vai ģimenes dzīvē, patvarīgi

vai nelikumīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences

noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju.

2. Katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem

apdraudējumiem.

ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām

nosaka, ka:

6. pants

1. Šā pakta dalībvalstis atzīst tiesības uz darbu, kuras ietver katra cilvēka tiesības uz to,

lai viņam būtu iespēja pelnīt sev iztiku ar darbu, ko viņš brīvi izvēlas vai pieņem, un

veiks attiecīgos pasākumus šo tiesību garantēšanai.

2. Pasākumos, kas šā pakta dalībvalstīm jāveic minēto tiesību pilnīgai īstenošanai, ietilpst

tehniskā un arodapmācība un sagatavošanas programmas, kā arī citi veidi un metodes, lai

4

panāktu nemitīgu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību un pilnīgu produktīvu

nodarbinātību apstākļos, kas garantē cilvēka politiskās un ekonomiskās pamatbrīvības.

9. pants

Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ieskaitot

sociālo apdrošināšanu.

11. pants

1. Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu

dzīves līmeni. Tas ir nepieciešamais uzturs, apģērbs un mājoklis, un tiesības nemitīgi

uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo

tiesību īstenošanu, atzīstot, ka šai ziņā svarīga nozīme ir brīvprātīgai starptautiskajai

sadarbībai.

12. pants

1. Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un

psihiskās veselības līmeni.

13. pants

1. Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz izglītību. Tās vienojas, ka izglītības

mērķim jābūt pilnīgai cilvēka personības un tā cieņas apziņas attīstībai un tai jāstiprina

cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšana.

Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu

pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem nosaka, ka:

Šajā konvencijā ar terminu "spīdzināšana" apzīmē jebkādu darbību, ar kuru kādai

personai tīši tiek sagādātas stipras fiziskas vai morālas sāpes vai ciešanas nolūkā iegūt no

tās vai no trešās personas ziņas vai atzīšanos, sodīt to par rīcību, kuru izdarījusi šī persona

vai trešā persona vai par kuras izdarīšanu tā tiek turēta aizdomās, kā arī nolūkā iebiedēt

vai piespiest šo personu vai trešo personu vai jebkura cita iemesla dēļ, kas balstās uz

jebkāda rakstura diskrimināciju, ja šādas sāpes vai ciešanas sagādā valsts amatpersona vai

cita oficiāla persona vai tās tiek sagādātas šādas amatpersonas vai oficiālas personas

izdarītās kūdīšanas dēļ vai ar to ziņu vai klusu piekrišanu.

Konvencija nosaka, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam,

necilvēcīgam vai pašcieņu aizskarošam sodam.

5

Bērnu tiesību konvencija nosaka, ka:

23. pants

1. Dalībvalstis atzīst, ka garīgā vai fiziskā ziņā nepilnvērtīgam bērnam jādzīvo pilnvērtīga

un cienīga dzīve apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību saviem

spēkiem un atvieglo viņa iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē.

2. Dalībvalstis atzīst nepilnvērtīga bērna tiesības uz īpašu gādību un stimulē un

nodrošina, ja ir resursi, palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir tiesības, un par viņa

aprūpi atbildīgajām personām, saskaņā ar iesniegto lūgumu un atbilstoši bērna stāvoklim

un viņa vecāku vai citu personu apstākļiem, kuras gādā par bērnu.

3. Atzīstot nepilnvērtīga bērna īpašās vajadzības, palīdzība saskaņā ar šā panta 2.punktu

tiek sniegta pēc iespējas bez maksas, ņemot vērā vecāku vai citu personu, kas gādā par

bērnu, finansiālos resursus, un tās mērķis ir nodrošināt, lai nepilnvērtīgam bērnam būtu

efektīvi pieejami pakalpojumi izglītības sfērā, profesionālajā sagatavošanā, medicīniskajā

apkalpošanā, veselības atjaunošanā, sagatavošanā darba gaitām un pieejami atpūtas

līdzekļi tādā veidā, kāds ļautu pēc iespējas pilnīgāk iesaistīt bērnu sociālajā dzīvē un

panākt viņa personības attīstību, arī bērna kulturālo un garīgo attīstību.

4. Dalībvalstis starptautiskās sadarbības garā sekmē apmainīšanos ar attiecīgu

informāciju profilaktiskās veselības aizsardzības jomā un nepilnvērtīgu bērnu

medicīniskajā, psiholoģiskajā un funkcionālajā ārstēšanā, ieskaitot informācijas

izplatīšanu par rehabilitācijas metodēm, vispārizglītojošo un profesionālo sagatavošanu,

kā arī pieeju šādai informācijai, lai ļautu dalībvalstīm uzlabot savas iespējas un zināšanas

un paplašināt savu pieredzi minētajā jomā. Šai sakarā sevišķa uzmanība jāpievērš

jaunattīstības valstu vajadzībām.

27. pants

1. Dalībvalstis atzīst katra bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna

fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai.

6

Reģionālie cilvēktiesību dokumenti

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (LR pievienojas

1997.gadā) nosaka, ka:

5. pants

Tiesības uz brīvību un drošību

1. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot

likumā noteikto kārtību...

8. pants

Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi

1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un

dzīvokļa neaizskaramību.

ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (ratificēta

2010.gada 28.janvārī, parakstīts fakultatīvais protokols).

Konvencija ir visaptverošs dokuments cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzībai.

Konvencijas mērķis ir panākt esošo tiesību mehānismu efektīvu izmantošanu personu ar

invaliditāti tiesību aizsardzībai un īstenošanai, nevis meklēt jaunas tiesības. Konvencija

aicina uz nediskriminējošu attieksmi un vienlīdzīgu, taisnīgu pieeju visās dzīves jomās –

izglītībā, veselības aprūpē, darbavietā, ģimenes dzīvē, kultūras un sporta pasākumos, kā

arī piedaloties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Konvencija iezīmē pāreju no politikas,

kas koncentrēta uz personām ar invaliditāti kā uz līdzjūtības, medicīniskās aprūpes un

sociālās aprūpes „objektu”, uz politiku jaunā kvalitātē. Tas nozīmē - visu veidu šķēršļu

novēršana cilvēku ar invaliditāti pilnvērtīgai iekļaušanai sabiedrībā, apzinoties viņu

patieso vērtību un tiesības. Vienlaikus tās ir minēto cilvēku iespējas pieprasīt šīs tiesības

un pašiem pieņemt lēmumus, kuri balstīti uz viņu informētību un piekrišanu līdzdarboties

savā un sabiedrības interešu labā.

2010.gada 22. janvārī ANO Ģenerālās asamblejas galvenajā mītnē Ņujorkā Latvijas

Republikas vārdā tika parakstīts arī Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām

Fakultatīvais protokols. Tā ir iespēja personām ar invaliditāti, kuras uzskata, ka

Konvencijas dalībvalsts pārkāpj dokumentā noteiktās tiesības, iesniegt paziņojumus ANO

Personu ar invaliditāti tiesību komitejai.

7

Konvencijā noteiktās tiesības

Konvencija papildina esošos starptautisko cilvēktiesību aktus. Tā neatzīst nekādas jaunas

cilvēktiesības personām ar invaliditāti, bet gan paskaidro dalībvalstu saistības un

likumīgos pienākumus ievērot un nodrošināt iespēju visām personām ar invaliditāti

izmantot visas cilvēktiesības. Konvencija nosaka sfēras, kur ir nepieciešams veikt

pielāgojumus, lai personas ar invaliditāti varētu realizēt savas tiesības, kā arī jomas, kurās

ir jāpastiprina viņu tiesību aizsardzība, jo šīs tiesības parasti netiek ņemtas vērā. Tā arī

nosaka universālas minimālās prasības, kas attiecas uz ikvienu cilvēku, un kas nodrošina

pamatu ikviena cilvēka pastāvēšanai. Saskaņā ar konvencijas noteikumiem dalībvalstīm,

izstrādājot un ieviešot likumdošanu un politiskās nostādnes konvencijas realizēšanai, kā

arī visos citos politiskajos jautājumos, kas skar personas ar invaliditāti, ir jākonsultējas ar

personām ar invaliditāti ar viņus pārstāvošo organizāciju starpniecību.

Parasti personām ar invaliditāti tiek liegtas šādas pamata tiesības:

o Iespējas iegūt izglītību.

o Pārvietošanās brīvība.

o Iespēja dzīvot sabiedrībā patstāvīgi, saņemot atbilstošu atbalstu.

o Darba ieguve pat cilvēkiem ar labu kvalifikāciju.

o Informācijas pieejamība.

o Piemērotas medicīniskās aprūpes saņemšana.

o Politisko tiesību īstenošana, piemēram, piedalīšanās vēlēšanās.

o Patstāvīga lēmumu pieņemšana, nepieciešamības gadījumā saņemot

atbalstu.

Konvencijas vispārīgie principi

Vispārīgie principi sniedz dalībvalstīm un citām institūcijām vadlīnijas par konvencijas

interpretēšanu un īstenošanu. Konvencijai ir astoņi vispārīgie principi:

- Cieņa pret personas cieņu, autonomiju, tostarp brīvību pašam pieņemt lēmumus

un neatkarību no citām personām;

- Nediskriminēšana;

- Pilnvērtīga un efektīva līdzdalība un iekļaušana sabiedrībā;

- Atšķirību respektēšana un personu ar invaliditāti atšķirību pieņemšana kā daļa no

humānisma un

- atšķirīgā cilvēkos;

- Iespēju vienlīdzība;

- Pieejamība;

- Vienlīdzība vīriešu un sieviešu starpā;

- Cieņa pret bērnu ar invaliditāti attīstības iespējām un viņu tiesībām saglabāt savu

identitāti.

-

8

Konvencijā ietvertās tiesības

Lai gan pilsoņu, kultūras, ekonomiskās, politiskās un sociālās tiesības, kas ir

norādītas konvencijā, attiecas uz visiem cilvēkiem, konvencija uzmanību pievērš

darbībām, kas ir jāveic dalībvalstij, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar invaliditāti varētu

baudīt šīs tiesības vienlīdzīgi ar citiem.

Konvencijā ietvertās tiesības:

o Vienlīdzība likuma priekšā bez diskriminācijas;

o Cilvēka tiesības uz dzīvību, brīvību un drošību.

o Vienlīdzīga atzīšana likuma priekšā un vienlīdzīga likumīgo tiesību

izmantošana;

o Spīdzināšanas aizliegums;

o Ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums;

o Tiesības cienīt personas fizisko un garīgo integritāti;

o Pārvietošanās un pilsonības izvēles brīvība;

o Tiesības dzīvot sabiedrībā;

o Tiesības uz savu viedokli un tā paušanu;

o Cieņa pret privāto dzīvi;

o Cieņa pret mājām un ģimeni;

o Tiesības uz izglītību;

o Tiesības uz veselību;

o Tiesības strādāt;

o Tiesības uz piemērotiem dzīves apstākļiem;

o Tiesības piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē;

o Tiesības piedalīties kultūras dzīvē.

Konvencija atzīst, ka atsevišķi cilvēki ir pakļauti diskriminācijai ne tikai savas

invaliditātes dēļ, bet arī dzimuma, vecuma, etniskās piederības un/vai citu iemeslu dēļ.

Tādēļ konvencijā ir ietverti divi panti, kas ir veltīti noteikta veida personu ar invaliditāti

grupām: sievietēm un bērniem ar invaliditāti.

Konvencija apraksta noteiktas sfēras, kurās dalībvalstij ir jāveic noteiktas darbības.

Tiesību noteikšana nav tas pats, kas tiesību īstenošanas nodrošināšana. Tādēļ konvencija

liek dalībvalstīm nodrošināt tādu vidi, lai personas ar invaliditāti varētu pilnvērtīgi baudīt

savas tiesības vienlīdzīgi ar citiem. Šie nosacījumi attiecas uz:

o Sabiedrības apziņas stiprināšanu;

o Pieejamību, kas ir pamats visu tiesību izbaudīšanai.

o

9

Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām

(būtiskākie panti dzīves kvalitātes nodrošinājuma izvērtēšanas kontekstā)

1. pants.

Mērķis

Šās konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar

invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības,

un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu.

Pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli

vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to

pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.

19. pants.

Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā

Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas

tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic

efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību

izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē, tostarp nodrošinot,

ka:

a) personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem ir iespējas izvēlēties dzīvesvietu un to,

kur un ar ko tās dzīvo, un ka tām neliek dzīvot kādos noteiktos apstākļos;

b) personām ar invaliditāti ir pieejami dažādi mājās un dzīvesvietā sniegtie pakalpojumi

un citi sociālā atbalsta pasākumi, tostarp personīgā palīdzība, kas nepieciešama, lai

dzīvotu un iekļautos sabiedrībā un lai nepieļautu izolēšanu vai nošķiršanu no sabiedrības;

c) plašai sabiedrībai paredzētie sociālie pakalpojumi un objekti ir vienlīdz pieejami arī

personām ar invaliditāti un atbilst to vajadzībām.

20. pants.

Individuālā pārvietošanās

Dalībvalstis veic efektīvus pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu

individuālo pārvietošanos ar pēc iespējas lielāku personīgo patstāvību, tostarp:

a) atvieglojot personu ar invaliditāti individuālo pārvietošanos viņu izvēlētā veidā un

laikā un par pieejamu cenu;

10

b) atvieglojot personām ar invaliditāti kvalitatīvu pārvietošanās palīglīdzekļu, ierīču,

atbalsta tehnoloģiju un palīgu un starpnieku pakalpojumu pieejamību, tostarp nodrošinot

tos par pieejamu cenu;

c) nodrošinot personām ar invaliditāti un speciālistiem, kuri strādā ar personām ar

invaliditāti, pārvietošanās iemaņu apmācību....

21. pants.

Vārda un uzskatu brīvība un pieeja informācijai

Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti

var īstenot tiesības uz vārda un uzskatu brīvību, tostarp brīvību meklēt, saņemt un izplatīt

informāciju un idejas vienlīdzīgi ar citiem un visos komunikācijas veidos pēc savas

izvēles, kā definēts šīs konvencijas 2. pantā, tostarp:

a) informāciju, kas paredzēta plašai sabiedrībai, savlaicīgi un bez papildu maksas

sniedzot personām ar invaliditāti pieejamos formātos un ar tehnoloģijām, kas

atbilst dažādiem invaliditātes veidiem...

22. pants.

Privātās dzīves neaizskaramība

1. Nevienu personu ar invaliditāti neatkarīgi no dzīvesvietas vai sadzīves apstākļiem

nedrīkst pakļaut patvaļīgiem vai nelikumīgiem privātās dzīves, ģimenes dzīves, mājas vai

korespondences, vai citu veidu komunikācijas traucējumiem, vai nelikumīgi aizskart tās

godu un reputāciju. Personām ar invaliditāti ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādiem

traucējumiem vai aizskārumiem....

24. pants.

Izglītība

1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz izglītību. Lai šīs tiesības varētu bez

diskriminācijas un ar vienlīdzīgām iespējām īstenot, dalībvalstis nodrošina, ka izglītības

sistēmā var iekļauties visos līmeņos un visu mūžu gūt izglītību ar mērķi:

a) pilnībā attīstīt cilvēka potenciālu, kā arī pašcieņu un savas vērtības apzināšanos un

nostiprināt cieņu pret cilvēktiesībām, pamatbrīvībām un cilvēku dažādību;

b) attīstīt personu ar invaliditāti personību, talantus un radošo garu, kā arī viņu garīgās un

fiziskās spējas, pilnībā izmantojot to potenciālu;

11

c) dot personām ar invaliditāti iespēju efektīvi piedalīties brīvas sabiedrības dzīvē....

27. pants.

Darbs un nodarbinātība

1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz darbu vienlīdzīgi ar citiem; tās

ietver iespēju pelnīt iztikas līdzekļus ar darbu, kuru persona ar invaliditāti brīvi izvēlas

vai kuram piekrīt darba tirgū un darba vidē, kas ir atklāta, veicina integrāciju un ir

pieejama personām ar invaliditāti.....

28. pants.

Pienācīgs dzīves līmenis un sociālā aizsardzība

1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni sev un

saviem ģimenes locekļiem, tostarp uz pienācīgu pārtiku, apģērbu un mājokli un uz

pastāvīgu dzīves apstākļu uzlabošanos, un veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu un

veicinātu šo tiesību īstenošanu bez diskriminācijas invaliditātes dēļ.

30. pants.

Līdzdalība kultūras dzīvē, atpūta, brīvā laika pavadīšana un sports

1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības piedalīties kultūras dzīvē vienlīdzīgi

ar citiem un veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti:

a) ir pieejami kultūras materiāli pieejamos formātos;

b) ir pieejamas televīzijas programmas, filmas, teātris un citi kultūras pasākumi

pieejamos formātos;

c) ir pieejamas tādas kultūras pasākumu vai pakalpojumu vietas kā teātri, muzeji,

kinoteātri, bibliotēkas un tūrisma pakalpojumi, un pēc iespējas lielākā mērā ir pieejami

valsts nozīmes kultūras pieminekļi un objekti.

2. Dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai personas ar invaliditāti varētu attīstīt un

izmantot savu radošo, māksliniecisko un intelektuālo potenciālu ne tikai savā labā, bet arī

sabiedrības bagātināšanai.

12

Latvijas likumdošana (dzīves kvalitātes nodrošinājuma izvērtēšanas

kontekstā)

Cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitātes izvērtējums un tajā ietvertās

sfēras un rādītāji ir sasaistāmi ar vairākiem Latvijas Republikā spēkā esošiem

normatīvajiem aktiem:

1. 31.10.2002. likums "Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums"’

2. 03.06.2003. MK noteikumi Nr.291 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem"

3. 12.12.2000. MK noteikumi Nr.431 "Higiēnas prasības sociālās aprūpes

institūcijām"

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

3) dzīves kvalitāte — personas, ģimenes, personu grupas, sabiedrības labklājības

rādītājs, kas ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, saikni

ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo

nodrošinājumu.

3.pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem,

nepilsoņiem un ārzemniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir

saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru

kabinets un pašvaldību domes.

(3) Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka pašvaldību

saistošajos noteikumos.

4.pants. Sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipi

13

(1) Sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu

personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu.

(2) Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai

tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un

sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(3) Sniedzot sociālos pakalpojumus, institūcijas nodrošina starpprofesionālu un

starpinstitucionālu sadarbību.

(6) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās darbs organizējams

tā, lai institūcijas vidi tuvinātu ģimeniskai videi un nodrošinātu patstāvīgas dzīves iemaņu

apgūšanu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.

II nodaļa

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības organizēšana

9.pants. Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības

sniegšanā

(1) Pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums

nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un

sociālo palīdzību.

9.1 pants. Valsts finansētie ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas

institūciju pakalpojumi

No valsts budžeta, ievērojot šā likuma 13.1 panta noteikumus, finansē ilgstošas sociālās

aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus:

1) personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz

2003.gada 1.janvārim;

2) pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura

traucējumiem;

3) bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz

astoņpadsmit gadiem;

14

4) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un

bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.

17.pants. Sociālo pakalpojumu sniedzējs

(1) Sociālos pakalpojumus šajā likumā minētajos gadījumos drīkst sniegt tikai tāds

sociālo pakalpojumu sniedzējs, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām un ir

reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

22.pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas veidi

Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti:

1) personas dzīvesvietā, nodrošinot aprūpi mājās, rehabilitāciju dzīvesvietā, dienas

aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, grupu dzīvokļos (grupu mājās), servisa

dzīvokļos, naktspatversmēs vai patversmēs un citur;

2) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.

27.pants. Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina aprūpi un iespēju

iesaistīties fiziskās un garīgās aktivitātēs:

2) invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem;

3) personām ar garīga rakstura traucējumiem;

27.1 pants. Grupu mājas (dzīvokļa), pusceļa mājas un servisa dzīvokļa pakalpojumi

(1) Grupu mājā (dzīvoklī) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā

personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi,

bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas

institūcijā.

(2) Pusceļa mājā sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura

traucējumiem, lai apgūtu iemaņas patstāvīgai dzīvei vai dzīvei grupu mājā (dzīvoklī).

15

(3) Servisa dzīvoklī personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošina

neatkarīgas dzīves iespējas, palielinot šīs personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes

spējas.

28.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju

pakalpojumi

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli,

sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju:

4) pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām nav

nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud

apkārtējos, ja nepieciešamā pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās, dienas aprūpes

centrā vai grupu mājā (dzīvoklī) noteikto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas

pakalpojuma apjomu.

IV nodaļa

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu

tiesības

29.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientu

tiesības

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas klientam ir tiesības:

1) patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot tiktāl, ciktāl tas neierobežo citu personu

tiesības un brīvības vai neapdraud personas veselību vai dzīvību;

2) baudīt individuālu personāla pieeju sociālo pakalpojumu sniegšanā;

3) ja viņš ir pilngadīga persona, — laikposmu no viena mēneša līdz trim mēnešiem

uzturēties ārpus institūcijas citas personas (ģimenes) aprūpē. Ilgstošas sociālās aprūpes un

sociālās rehabilitācijas institūcija, rakstveidā vienojoties ar personu (ģimeni), nosaka šīs

uzturēšanās ilgumu, pušu tiesības un pienākumus, kā arī izmaksā klienta uzturnaudu vai

uztura pabalstu atbilstoši laikposmam, kuru viņš atrodas citas personas (ģimenes) aprūpē;

(2) Ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas klientam ir tiesības uz noteiktu naudas summu

personiskiem izdevumiem šādā apmērā:

16

1) pilngadīgai personai, kura ir pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

saņēmēja, naudas summa, kas paliek tās rīcībā pēc ilgstošas sociālās aprūpes

pakalpojuma samaksas, nedrīkst būt mazāka par 10 procentiem no šīs personas pensijas,

ieskaitot piemaksu pie pensijas, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;

2) pilngadīgai personai, kura nav pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

saņēmēja, naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas

budžeta, ir 10 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;

30.pants. Sociālās aprūpes padomes kompetence

(1) Lai sekmētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās

dzīvojošo personu tiesību ievērošanu, attiecīgās institūcijas vadītājs izveido sociālās

aprūpes padomi (turpmāk — padome), kuras sastāvā ietilpst ilgstošas sociālās aprūpes un

sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošās personas, to radinieki, institūcijas darbinieki

un vietējās pašvaldības pārstāvji. Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs.

(2) Padome:

1) saskaņo institūcijas iekšējās kārtības noteikumus;

2) iesniedz priekšlikumus institūcijas darbības uzlabošanai;

3) izskata konfliktus starp klientiem un institūcijas administrāciju;

4) piedalās institūcijas sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtēšanā.

31.pants. Personas tiesību ierobežojumi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās

rehabilitācijas institūcijā

(1) Lai nepieļautu personas atstāšanu bez uzraudzības un aizsargātu citu personu tiesības

un brīvības, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs vai

viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par nepieciešamību ierobežot personas

tiesības brīvi pārvietoties.

(2) Ja persona ar savu rīcību apdraud savu vai citu personu veselību vai dzīvību,

attiecīgās institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu, izdarot

atzīmi personas lietā, par personas izolēšanu uz laiku, ne ilgāku par 24 stundām, īpaši šim

nolūkam iekārtotā telpā, kur personai tiek nodrošināta nepieciešamā aprūpe un

nepārtraukta uzraudzība.

17

(4) Pensijas, piemaksas pie pensijas un valsts pabalstu izmaksu klientiem, ievērojot šā

likuma 29.panta otrās daļas 1.punkta nosacījumus, nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes

un sociālās rehabilitācijas institūcijas, kuru kontā Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūra, pamatojoties uz klienta iesniegumu, pārskaita pensiju, piemaksu pie pensijas

vai valsts pabalstu.

Ministru kabineta noteikumi Nr.291

Rīgā 2003.gada 3.jūnijā (prot. Nr.32 31.§)

Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem

Izdoti saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 17.panta pirmo daļu

I. Vispārīgais jautājums

1. Noteikumi nosaka prasības, kas jāievēro sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un

sociālā darba sociālo pakalpojumu sniedzējiem (turpmāk — sociālo pakalpojumu

sniedzējs):

1.1. vispārīgās prasības sociālo pakalpojumu sniedzēju darbībai;

1.2. prasības, kas sociālo pakalpojumu sniedzējiem jāievēro pakalpojumu sniegšanas

procesā;

1.3. prasības, kas noteiktas sociālo pakalpojumu sniegšanas vietai, ja attiecīgais sociālais

pakalpojums netiek sniegts klienta dzīvesvietā.

II. Vispārīgās prasības sociālo pakalpojumu sniedzēju darbībai

2. Lai optimāli apmierinātu klienta vajadzības, sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina:

2.1. informācijas pieejamību par sociālo pakalpojumu sniedzēja mērķiem, uzdevumiem,

funkcijām un organizatorisko struktūru;

2.2. atbilstošu skaitu darbinieku (nepieciešamo darbinieku skaitu nosaka sociālā

pakalpojuma sniedzēja institūcijas vadītājs vai augstāka institūcija pēc sociālo

pakalpojumu sniedzēja institūcijas vadītāja priekšlikuma) ar attiecīgu izglītību

(darbinieki, kuriem ir Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 41. un 42.pantā

noteiktā izglītība);

18

2.3. vienmērīgu un racionālu darba uzdevumu sadali starp darbiniekiem;

2.4. regulāru kvalifikācijas celšanu katru gadu darbiniekiem, kuri strādā ar klientiem:

2.4.1. institūcijas vadītājam un sociālajam darbiniekam — ne mazāk par 24 stundām

gadā;

2.4.2. sociālās palīdzības organizatoram, sociālajam aprūpētājam un sociālajam

rehabilitētājam — ne mazāk par 16 stundām gadā;

2.4.3. aprūpētājam — ne mazāk par astoņām stundām gadā;

2.4.4. pārējiem darbiniekiem — atbilstoši nepieciešamībai;

2.5. sociālo pakalpojumu sniedzēja uzturēšanai nepieciešamo resursu piesaisti;

2.6. finansējuma racionālu un efektīvu izlietojumu;

2.7. darba aizsardzības, vides drošības, ugunsdrošības un higiēnas prasību ievērošanu;

2.8. ar klientu saistītās informācijas iegūšanu, lietošanu un glabāšanu atbilstoši

ierobežotas pieejamības informācijas statusam;

2.9. klienta privātās dzīves neaizskaramību;

2.10. klienta funkcionālo spēju novērtēšanu;

2.11. iespēju klientam saņemt pirmo palīdzību;

2.12. sadarbību ar klienta pašvaldības sociālo dienestu un citām institūcijām;

2.13. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes procesa izvērtēšanu ne retāk kā reizi

sešos mēnešos sociālo pakalpojumu sniedzēju institūcijās, kur nodrošina izmitināšanu;

2.14. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes procesa izvērtēšanu ne retāk kā reizi 12

mēnešos vai pēc attiecīgā sociālo pakalpojumu kursa beigām sociālo pakalpojumu

sniedzēju institūcijās, kur nenodrošina izmitināšanu.

3. Sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina iespēju klientam vai viņa likumiskajam

pārstāvim iesniegt sūdzības vai sniegt mutiskus vai rakstiskus priekšlikumus par sociālo

pakalpojumu sniedzēja darba uzlabošanu, kā arī izskata un izvērtē iesniegtos

priekšlikumus un sūdzības.

4. Sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina klientam informāciju:

4.1. par sociālo pakalpojumu sniedzēja darba organizāciju;

4.2. par sniedzamajiem sociālajiem pakalpojumiem un to saņemšanas iespējām, mērķiem,

iespējamo ietekmi uz klienta pašaprūpi un sociālās funkcionēšanas uzlabošanos;

19

5. Sociālo pakalpojumu sniedzēja institūcijas teritorijā vide ir piemērota personām ar

pārvietošanās grūtībām.

6. Sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina klientiem un apmeklētājiem uzgaidāmo telpu

ar sēdvietām un iespēju izmantot sanitāro telpu.

V. Prasības pilngadīgu personu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas

institūcijām

26. Pilngadīgu personu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija

(turpmāk – pieaugušo aprūpes institūcija) nodrošina pensijas vecuma personām, kā arī

personām ar invaliditāti, kurām noteikta I un II invaliditātes grupa, diennakts aprūpi,

sociālo rehabilitāciju un pastāvīgu dzīvesvietu.

26.1 Prasības pieaugušo aprūpes institūcijām attiecas arī uz pansijām un citām sociālās

aprūpes institūcijām, kuras nodrošina īslaicīgu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas

pakalpojumu ar izmitināšanu pensijas vecuma personām un personām ar invaliditāti,

kurām noteikta I un II invaliditātes grupa, diennakts aprūpi, sociālo rehabilitāciju un

pastāvīgu dzīvesvietu.

27. Pieaugušo aprūpes institūcijā ar klientiem strādā sociālie darbinieki, sociālie

aprūpētāji, praktizēttiesīgu māsu reģistrā reģistrētas medicīnas māsas un aprūpētāji.

Pieaugušo aprūpes institūcijas vadītājs ir tiesīgs sociālās aprūpes un sociālās

rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai piesaistīt citus speciālistus.

28. Klientam pieaugušo aprūpes institūcijā ir nodrošināts atbalsts viņa problēmu

risināšanā.

29. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir nepieciešamie apstākļi, lai klients varētu saturīgi

pavadīt laiku:

29.1. ir atpūtai un nodarbībām piemērotas telpas un atbilstošs inventārs;

29.2. tās teritorija ir piemērota atpūtai;

29.3. klientiem ir nodrošināta iespēja apmeklēt kultūras un sporta nodarbības un

pasākumus, kā arī iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs ārpus pieaugušo aprūpes

institūcijas;

29.4. tikties ar draugiem, ģimenes locekļiem un radiniekiem.

30. Pieaugušo aprūpes institūcijā klientam atbilstoši viņa funkcionālajam stāvoklim ir

nodrošināta iespēja apgūt šādas sadzīves un pašaprūpes iemaņas:

20

30.1. personiskās naudas izlietojuma plānošana;

30.2. iepirkšanās un citu sadzīves iemaņu iegūšana;

30.3. dzīvojamo telpu un teritorijas uzkopšana;

30.4. apģērba mazgāšana, gludināšana un apavu kopšana;

30.5. ēdiena gatavošana;

30.6. darba prasmju saglabāšana, atjaunošana vai apgūšana atbilstoši individuālās

sociālās rehabilitācijas plānā paredzētajam.

31. Klientiem ir nodrošināta reģistrācija pie ģimenes ārsta, kā arī ģimenes ārsta un citu

speciālistu nozīmētā ārstēšanas plāna izpilde.

31.1 Pieaugušo aprūpes institūcija nodrošina Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības

likuma 31.panta ceturtajā daļā minēto Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras

pārskaitīto naudas līdzekļu izmaksu klientiem, ievērojot likuma 29.panta otrās daļas

1.punkta nosacījumus.

32. Pieaugušo aprūpes institūcija klientam atbilstoši viņa vajadzībām nodrošina

nepieciešamos tehniskos palīglīdzekļus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

33. Pieaugušo aprūpes institūcija klientu nodrošina ar viņa dzimumam un gadalaikam

piemērotiem apaviem, apģērbu, gultas piederumiem un gultas veļu, kā arī dvieļiem un

personīgās higiēnas priekšmetiem.

34. Pieaugušo aprūpes institūcija nodrošina klienta apģērba un apavu individuālu

lietošanu, kā arī to atdošanu atpakaļ lietotājam, ja apģērbu un apavus mazgā vai kopj

centralizēti.

35. Klientam ir nodrošināta viņa vecumam un veselības stāvoklim atbilstoša ēdināšana ne

retāk kā trīs reizes dienā.

36. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir nodrošināta klientu uzturēšanās piemērotās telpās:

36.1. vienā istabā dzīvojošo personu skaits atbilst normatīvajos aktos noteiktajām

higiēnas prasībām sociālās aprūpes institūcijām;

36.2. istabas aprīkojums un iekārtojums atbilst klienta vecumam un funkcionālajam

stāvoklim.

37. Pieaugušo aprūpes institūcijā klientam ir nodrošināta iespēja lietot sanitāro telpu.

Sanitārā telpa izvietota iespējami tuvu klienta dzīvojamai telpai, un tā ir iekārtota

atbilstoši viņa funkcionālajam stāvoklim.

21

38. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir noteikta kārtība, kādā klients, ja nepieciešams, tiek

izolēts uz laiku, ne ilgāku par 24 stundām, un uzraudzīts.

39. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir apkopoti klienta dokumenti, izveidojot klienta lietu,

kurā iekļauti šādi dokumenti:

39.1. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojums;

39.2. invaliditāti apliecinošs dokuments vai dokuments, kas apliecina, ka personai ir

piešķirta pensija, piemaksas pie pensijas, apdrošināšanas atlīdzība, kaitējuma atlīdzības

vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (kopija);

39.3. klienta personīgo mantu pieņemšanas akts;

39.4. personas vajadzību pēc sociālajiem pakalpojumiem novērtēšanas karte;

39.5. līgums par sociālā pakalpojuma samaksas kārtību;

39.7. individuālā sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plāna kopija, ja klients

sociālo pakalpojumu saņēmis pašvaldības sociālajā dienestā vai citās institūcijās, kas

sniedz sociālos pakalpojumus.

39.1 Katram klientam izstrādā un kā atsevišķu nomenklatūras lietu noformē individuālo

sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plānu. Plānā ietver:

39.1 1. risināmās problēmas definējumu;

39.1 2. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes mērķi;

39.1 3. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes uzdevumus un veicamos pasākumus;

39.1 4. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes procesa novērtējumu.

IX. Prasības dienas aprūpes centram

52. Dienas aprūpes centrā sociālos pakalpojumus sniedz sociālie darbinieki un sociālie

aprūpētāji. Dienas aprūpes centra vadītājs ir tiesīgs sociālo pakalpojumu nodrošināšanai

piesaistīt citus speciālistus.

53. Dienas aprūpes centrā klientam un viņa likumiskajiem pārstāvjiem tiek sniegts

atbalsts problēmu risināšanā.

54. Klients var uzturēties dienas aprūpes centrā pilnu darbdienu vai atbilstoši noslēgtajam

līgumam.

55. Dienas aprūpes centrā klientam ir nodrošināta ēdināšana atbilstoši līgumam starp

klientu un dienas aprūpes centru.

22

56. Dienas aprūpes centrs sniedz klienta likumiskajam pārstāvim informāciju par klienta

veselības stāvokļa izmaiņām.

57. Dienas aprūpes centrs klientam nodrošina:

57.1. atpūtai un nodarbībām piemērotas telpas un inventāru;

57.2. personām ar funkcionālajiem traucējumiem piemērotu aprīkojumu;

58. Dienas aprūpes centrā ir:

58.1. klientu vajadzībām pielāgotas sanitārās telpas;

58.2. klientiem nepieciešamie higiēnas līdzekļi.

58.1 Dienas aprūpes centrā ir apkopoti klienta dokumenti, izveidojot klienta lietu. Klienta

lietā iekļauj šādus dokumentus:

58.11. klienta vai tā likumiskā pārstāvja iesniegumu;

58.12. ģimenes ārsta izziņu;

58.13. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojumu;

58.14. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes plānu atbilstoši klienta funkcionālajam

stāvoklim.

XVII. Prasības grupu mājām (dzīvokļiem)

90. Grupu māja (dzīvoklis) paredzēts pilngadīgām personām ar garīga rakstura

traucējumiem.

91. Sociālos pakalpojumus klientiem grupu mājā (dzīvoklī) sniedz sociālais darbinieks.

Sociālo pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs sociālās rehabilitācijas pakalpojuma

nodrošināšanai piesaistīt citus speciālistus.

92. Grupu mājā (dzīvoklī) klientam nodrošina:

92.1. mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;

92.2. uzraudzību, kuru nodrošina vismaz viens darbinieks uz 16 personām;

92.3. dzīvojamo istabu (ne mazāk kā 6 m2 vienai personai), kurā izvieto ne vairāk kā

divas personas;

92.4. koplietošanas telpu ar galdu un krēsliem;

92.5. virtuvi, kurā ir:

92.5.1. elektriskā cepeškrāsns;

92.5.2. elektriskā plīts;

92.5.3. galds vai darba virsma ēdiena sagatavošanai;

23

92.5.4. ledusskapis;

92.5.5. skapis traukiem un virtuves piederumiem;

92.6. ne mazāk kā vienu dušu, tualeti ar roku mazgātni sešām personām;

92.7. telpu vai vietu klientu personīgās veļas mazgāšanai un žāvēšanai;

92.8. dušu un tualeti ar roku mazgātni personālam;

92.10. sociālo rehabilitāciju.

93. Sociālā pakalpojuma sniedzējs sociālo pakalpojumu klientam grupu mājā (dzīvoklī)

uzsāk sniegt pēc līguma noslēgšanas ar klientu vai tā likumisko pārstāvi. Līgumā nosaka

sniegtā sociālā pakalpojuma saturu un apjomu un mājokļa nodrošināšanas izdevumu

segšanas kārtību.

94. Sociālā pakalpojuma sniedzējs grupu mājā (dzīvoklī) izveido klienta lietu, kurā

iekļauj vismaz šādus dokumentus:

94.1. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojumu;

94.2. dokumentu, kas apliecina nepieciešamību klientam dzīvot grupu mājā (dzīvoklī);

94.3. personas vajadzību pēc sociālajiem pakalpojumiem novērtēšanas karti;

94.4. līgumu par grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanu.

94.1 Katram klientam izstrādā sociālās rehabilitācijas plānu, kuru sociālās rehabilitācijas

laikā papildina un pilnveido, norādot veikto pasākumu rezultātus.

XVIII. Prasības specializētajām darbnīcām

95. Specializētās darbnīcas nodrošina darba vietu un speciālistu atbalstu redzes

invalīdiem un personām ar garīga rakstura traucējumiem.

96. Specializētajā darbnīcā ar klientiem strādā specializētās darbnīcas profilam atbilstošs

speciālists.

97. Specializētajā darbnīcā atbilstoši klientu grupai ir izstrādāti darba drošības noteikumi

viegli uztveramā valodā vai Braila rakstā, vai audioierakstā.

98. Specializētajā darbnīcā ir ierīkota:

98.1. darba telpa ar aprīkojumu atbilstoši profilam, darba aizsardzības noteikumiem un

higiēnas prasībām;

98.2. tualete ar roku mazgātni;

98.3. duša (izņemot darbnīcas, kuras izveidotas kā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās

24

rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība);

98.4. garderobe vai pārģērbšanās vieta;

98.5. atpūtas telpa klientiem;

98.6. telpa personālam.

99. Sociālo pakalpojumu klientam specializētajā darbnīcā uzsāk sniegt pēc līguma

noslēgšanas ar klientu vai tā likumisko pārstāvi. Līgumā nosaka sniegtā sociālā

pakalpojuma saturu un apjomu.

100. Specializētās darbnīcas sociālā pakalpojuma sniedzējs izveido klienta lietu, kurā

iekļauj vismaz šādus dokumentus:

100.1. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojumu;

100.2. dokumentus, kas apliecina personas atbilstību darbam specializētajā darbnīcā.

Ministru kabineta noteikumi Nr.431

Rīgā 2000.gada 12.decembrī (prot. Nr.58 13.§)

Higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām

I. Vispārīgais jautājums

1. Šie noteikumi nosaka higiēnas prasības (to skaitā medicīniski sanitārās prasības)

sociālās aprūpes institūcijām, izņemot tās institūcijas, kurās tiek veikta ģimenes tipa

aprūpe.

II. Prasības telpām un aprīkojumam

3. Telpu funkcionālais lietojums, platība, aprīkojums un inventārs atbilst aprūpējamās

personas vajadzībām, veselības stāvoklim un spējai pārvietoties.

4. Bērniem, kuri sasnieguši septiņu gadu vecumu, un pieaugušajiem guļamtelpas un

sanitārās telpas ierīko atsevišķi katram dzimumam.

5. Darbiniekiem paredz atsevišķas sanitārās telpas ar tualeti, roku mazgātni un dušu.

7. Telpu uzturēšanas prasības:

7.1. telpas uztur tīras. Telpu mitro uzkopšanu veic ne retāk kā reizi dienā, lietojot

mazgāšanas līdzekļus, bet sanitārajās telpās — dezinfekcijas līdzekļus atbilstoši to

lietošanas instrukcijām. Telpās nepieļauj sinantropo kukaiņu un grauzēju klātbūtni;

25

7.3. atkritumus savāc aizveramos atkritumu savākšanas traukos, kurus regulāri iztukšo un

dezinficē.

8. Prasības veļai un gultas piederumiem:

8.1. gultas veļu maina pēc nepieciešamības, bet ne retāk kā vienu reizi septiņās dienās

gulošām personām un ne retāk kā reizi 10 dienās pārējām personām;

8.2. veļu mazgā centralizēti attiecīgās sociālās aprūpes institūcijas veļas mazgātavā.

Pieļaujama veļas mazgāšana arī citās veļas mazgātavās, ja attiecīgo veļu mazgā atsevišķi

no pārējās veļas;

III. Prasības ūdensapgādei un kanalizācijai, apkurei, ventilācijai un

apgaismojumam

9. Dzīvojamās ēkas nodrošina ar nepārtrauktu dzeramā ūdens prasībām atbilstoša aukstā

un karstā ūdens padevi.

12. Telpās nodrošina dabīgo vai mehānisko ventilāciju, relatīvo gaisa mitrumu 30-60 %

un gaisa kustības ātrumu, kas nepārsniedz 0,15 m/s.

13. Visās dzīvojamās telpās ir dabiskais apgaismojums.

IV. Prasības aprūpējamo personu un sociālās aprūpes institūcijas darbinieku

personīgajai higiēnai

14. Aprūpējamām personām nodrošina iespēju ne retāk kā reizi 10 dienās siltā ūdenī

nomazgāt visu ķermeni, noskūt bārdu, apgriezt matus un nagus.

VII. Īpašas prasības pieaugušo sociālās aprūpes institūcijām

27. Dzīvojamā istabā–guļamtelpā un guļamtelpā izvieto ne vairāk kā sešas personas.

28. Gaiteņos margas ierīko vienā pusē, kāpnēs – abās pusēs.

29. Personām nodrošina iespēju dzīvojamā ēkā iekļūt ar riteņkrēsliem. Ieeja ēkā ir labi

apgaismota. Pie ieejas atrodas telpa riteņkrēslu novietošanai.

30. Personām nodrošina iespēju liftā iekļūt ar riteņkrēslu. Liftā ir margas un nodrošināta

iespēja apsēsties.

VIII. Noslēguma jautājumi

26

31. Par šo noteikumu ievērošanu un izpildi ir atbildīgs sociālās aprūpes institūcijas

vadītājs.

35. Līdz 2012.gada 31.decembrim šo noteikumu 1.pielikuma 3.1.apakšpunktā minētajā

pieaugušo sociālās aprūpes institūcijas dzīvojamā istabā–guļamtelpā minimālā platība uz

vienu cilvēku nedrīkst būt mazāka par 4 m2 un minimālajā aprīkojumā ietilpst individuālā

gulta un skapītis personīgajām mantām. Ja persona lieto ratiņkrēslu vai ir pozicionējama,

minimālā platība uz vienu cilvēku nedrīkst būt mazāka par 6 m2 un minimālais

aprīkojums tiek noteikts atbilstoši individuālajām vajadzībām.

1.pielikums

Ministru kabineta

2000.gada 12.decembra noteikumiem Nr.431

Sociālās aprūpes institūciju telpu minimālā platība un aprīkojums

(Pielikums grozīts ar MK 26.07.2005. noteikumiem Nr.542)

Nr.

p.k.

Institūcija un

telpas nosaukums

Platība

(m2 uz vienu

cilvēku)

Aprīkojums

1 2 3 4

3. Pieaugušo sociālās aprūpes

institūcija:

3.1. dzīvojamā istaba-guļamtelpa 6,0 koplietošanas skapis, galds, individuāla gulta, krēsls, skapītis

personīgajām mantām

3.2. sadzīves telpa 0,5 -

3.3. ēdamtelpa 0,9 -

3.4. sanitārā telpa tualete, izlietne

3.5. koplietošanas sanitārā telpa uz

20 personām

- vanna, pārvietojamā duša, rokturis, stienis, kur pieturēties,

sēdeklis vannā, tualete

3.6. guļamtelpa 4,0 individuāla gulta, skapītis personīgajām mantām

2.pielikums

Ministru kabineta

2000.gada 12.decembra noteikumiem Nr.431

Minimālā gaisa temperatūra sociālās aprūpes institūciju telpās

Nr. p.k. Institūcija un telpas nosaukums Temperatūra (oC)

3. Pieaugušo sociālās aprūpes institūcija:

3.1. dzīvojamā istaba-guļamtelpa, ēdamtelpa 18

3.2. vannas istaba (vannošanās laikā) 24

3.3. tualete 18

27

Izdale 1 (3.nodarbība)

Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem raksturojums

Izmantota grāmata: Skaidrīte Liepiņa, „Speciālā psiholoģija”, RAKa, 2003.g.

„Latvijā par garīgi atpalikušu uzskatām bērnu, kam psihiskās darbības ainā centrālo

raksturojumu ieņem stabili, izteikti un neatgriezeniski intelektuālās darbības traucējumi,

kas radušies organisku galvas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā”. (10., 49. lpp)

1. tabula

Garīgās atpalicības līmeņi (pēc starptautiskās Slimību klasifikācijas Levels of Mental

Retardation)

F 70 Viegla garīgā atpalicība Mild

IQ aptuveni starp 50 un 69 (pieaugušā garīgais

vecums starp 9 un 12 gadiem). Iespējams, ka ir

mācīšanās grūtības skolā. Daudzi pieaugušie

spēj strādāt un iekļauties sabiedrībā. Jāiekļauj:

viegla psihiskā atpalicība.

F 71 Vidēji smaga garīgā atpalicība Moderate

IQ aptuveni starp 35 un 49 (pieaugušā vecums

starp 6 un 9 gadiem). Pieaugušiem būs

vajadzīgs dažādas pakāpes atbalsts, lai spētu

dzīvot un strādāt sabiedrībā.

F 72 Smaga garīgā atpalicība Severe IQ aptuveni starp 24 un 34 (atbilst 3 – 6

gadiem). Nepieciešams nepārtraukts atbalsts.

F 73 Dziļa garīga atpalicība Profound IQ zem 20 (atbilst mazāk par trim gadiem.

(10., 59. lpp.)

Jēdziens „intelektuālās attīstības traucējumi” Latvijas tiesību aktos netiek lietots. Tā vietā

plaši tiek izmantoti jēdzieni „garīgā atpalicība”, un „personas ar garīga rakstura

traucējumiem” (lai gan pēdējais jēdziens nav definēts tiesību aktos un nav skaidras

nostājas, vai tas ietver sevī arī cilvēkus ar psihiskās veselības traucējumiem). Tiek

izmantots plašāks jēdziens – „cilvēki ar īpašām vajadzībām”.

28

Garīgās atpalicības cēloņi (10., 51.lpp.)

Kā redzams attēlā, cilvēka ierobežotā intelekta attīstība noved pie funkciju

pasliktināšanās, kas kļūst par atpalicību.

Pēc Pasaules Veselības Organizācijas datiem 1 – 3% iedzīvotāju ir ar intelektuālās

attīstības traucējumiem. Šo traucējumu cēloņi 70% gadījumu ir attīstībā esoša organisma

ievainojums jeb prenatāli traucējumi, perinatāli jeb dzemdību traucējumi (15%),

postnatāli jeb pēcdzemdību tracējumi (15% gadījumu). Tāpat cēlonis var būt intelektuālās

attīstības traucējumu klīniskās formas, tādas kā oligofrēnija (nepietiekama attīstība

prenatālajā stadijā un dzīves 1. – 3. gadā) un demence (smadzeņu garozas bojājums pēc

agrīnās attīstības stadijas).

Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem šie traucējumi ir stabili, izteikti

un neatgriezeniski, kas radušies organisku galvas smadzeņu darbības traucējumu

rezultātā. Domāšanas traucējumi izpaužas visos psihiskajos procesos – uztvere, atmiņa,

iztēle – tāpat emocionālajā un gribas sfērā, valodā, visos darbības veidos, kā arī

personībā. Šiem cilvēkiem ir raksturīgi domāšanas spēju (vispārināšanas, abstrakcijas),

loģiskās atmiņas, uzmanības, iztēles u.c. izziņas procesu traucējumi, valodas attīstības

aizture. Tikai ilgstoši un noturīgi izziņas darbības traucējumi liecina par garīgo atpalicību

(īslaicīgi traucējumi var būt pēc smadzeņu traumām, slimības, dziļa psihiska

pārdzīvojuma, bada u.c. apstākļu ietekmē). Raugoties no sociālā aspekta, intelektuālās

attīstības traucējumi ir viens no smagākajiem cilvēka attīstības traucējumiem.

Amerikas Garīgo traucējumu asociācija (AAMD – The American Assotiacion of

Mental Deficiency) ir definējusi garīgās attīstības traucējumus kā „nozīmīgu, ievērojamu,

neparastu vispārējo intelektuālo funkcionēšanu, kas pastāv vienlaicīgi ar adaptīvās

uzvedības nepietiekamību, kura parādījusies attīstības laikā”.

Intelektuālās attīstības traucējumus raksturo trīs faktori – intelektuālo funkciju

traucējumi, adaptācijas traucējumi un attīstības periodu nobīdes. (10., 52. – 60. lpp.)

Intelektuālo funkciju traucējumi izpaužas kā atmiņas, uzmanības un domāšanas

procesu traucējumi. Traucēti un ar īpatnībām ir visi atmiņas procesi – iegaumēšana,

Slimība vai

attīstības

traucējums

Funkciju

pasliktināšanās

vai invaliditāte

Atpalicība

29

saglabāšana, reproducēšana un aizmiršana. Iegaumēšanai trūkst mērķtieksmes, ir

reproducēšanas grūtības, mazs apjoms īslaicīgajai atmiņai, iegaumēt ar vārdiskās uztveres

palīdzību vieglāk ir to, ko saka otrs, grūtāk – paša lasīto, vēl grūtāk – pie sevis lasīto

tekstu, paātrināta aizmiršana. Uzmanībā dominē netīšā, pievēršanās kontrastiem,

emocionāli piesaistošiem objektiem, ar iekšējās runas palīdzību veidojama paškontrole un

tīšā uzmanība. Mazs uzmanības apjoms, zemas koncentrācijas spējas, noturība,

sadalīšanas spējas, pārslēgšana. Intelektuālo funkciju traucējumiem raksturīgas

domāšanas formu īpatnības. Spriedumiem nav objektīva pamatojuma, ir gadījuma

raksturs, tie neatspoguļo reālo īstenību, nav vispusīgi. Spriedumi ir kategoriski (nelieto

„varbūt”, iespējams” u.c.), tie nav patstāvīgi veidoti, bet ir kaut kur noklausīti. Spriedumi

ir nekritiski, bet rodas kāda spilgta vai maznozīmīga notikuma ietekmē. Slēdzieni ir

neobjektīvi, veidojušies no gadījuma rakstura spriedumiem (analoģiskie), tiem trūkst

pamatojuma, piemīt kategoriskums, nekritiskums un tendence nepabeigt aizsākto, jo tiek

zaudēts domu pavediens. (10., 130. – 135. lpp.)

Cilvēku ar garīgo atpalicību personībai raksturīgas uztveres grūtības, kuras

izpaužas kā uztveres pasivitāte, lēnāks uztveres temps, tātad ir palēnināta arī apkārtējās

pasaules iepazīšana. Viņiem trūkst virzības, nav mērķtiecības, reti uzdod jautājumus un

negaida atbildes, jo trūkst zinātkāres. Sašaurinātais uztveres apjoms apgrūtina vienlaicīgi

uztvert vairākus objektus. Uztvere bieži ir neprecīza, var izlaist svarīgāko, bet uztvert

nebūtisko. (10., 126. lpp.)

Personības attīstības procesā cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem

sastopas ar lielākām grūtībām, viņiem var būt traucēta pamatuzticēšanās, trūkt droša

pamata un var būt traucēta pozitīva paštēla veidošanās. Šo cilvēku personības virzībai

raksturīgs zems motīvu apzinības līmenis, ātra motīvu maiņa, grūtības izvirzīt galveno

mērķi un pakļaut tam darbību, viņu izziņas intereses ir situatīvas, nenoturīgas, sociālās

vajadzības izpaužas kā tieksme pēc tuvības, vecākiem, draugiem, sabiedrības. Tās

veidojas ar novēlošanos. Interese par objektu ir šaura, pasīva, bez tuvākas, dziļākas

izpētes.

Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem piemīt tādas vērtējuma un

pašvērtējuma īpatnības kā pašapziņas trūkums, nekritiska attieksme pret savu rīcību un

darbību, nesamērīgi augsts pretenziju līmenis, kas veidojies audzināšanas rezultātā,

paaugstināts (neadekvāts) pašvērtējums kopā ar neobjektīvu kritiskumu pret citiem, īpaši

tad, ja ir papildus traucējumi – neirotiskas, šizofrēniskas iezīmes, pazemināts

pašvērtējums, bailes kļūdīties zaudēt, saņemt kritiku.

Personības un emocionālajai sfērā cilvēkiem ar intelektuālās attīstības

traucējumiem var atzīmēt šauru emociju diapazonu (prieks, dusmas, bēdas, bailes), kas

saistās ar pamatvajadzību apmierināšanu. Emociju intensitātes īpatnības raksturojamas ar

ekspansiju vai zemu emocionalitāti, piemīt emociju polaritāte, nepamatotas emociju

30

svārstības vai vienveidīgi emocionālie stāvokļi, tādi kā epileptiskā, šizofrēniskā demence.

Emocionālie pārdzīvojumi ir neadekvāti un emocionālās izpausmes neatbilstošas

situācijai, piemīt disforijas un eiforijas, kā arī afekts, stress un frustrācija var būt par

cēloni bīstamām reakcijām. (10., 72. lpp.)

Gribas struktūras īpatnības var raksturot kā mērķtiecības un neatlaidības trūkumu,

grūtības plānot savu darbību, paredzēt rezultātu, jo vāji ir attīstīta domāšana un iekšējā

runa. Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem rīkojas pēc instrukcijas, viņiem

dominē tuvākie mērķi, viņi darbojas vadoties pēc iekšējiem motīviem. Vairumā gadījumu

pārsvaru šo cilvēku rīcībā gūst subjektīvie ieradumi – viņi izvairās no grūtībām, atstāj

darbu nepabeigtu, ko vēl stimulē ieaudzinātā bezpalīdzība, paļaušanās uz citiem, bailes,

neticība saviem spēkiem, kūtrums. Gribas īpatnības nosacīti var iedalīt pozitīvajās un

negatīvajās atkarībā no tā, vai šīs īpatnības veicina vai bremzē produktīvu darbību. Pie

negatīvajām īpatnībām var minēt impulsivitāti, nesavaldīgu rīcību, negatīvismu un

rīkošanos pretēji prasībām vai citu rīcībai, ietiepību – vēlmi rīkoties pēc savām iedomām,

neizlēmību (nespēju pieņemt savu lēmumu, jo trūkst argumentu, spītību, kas saistīta ar

kritiskās domāšanas traucējumiem, kā arī infantilismu – agrīnam vecumam raksturīgas

iezīmes. Turpretī tādas gribas īpatnības kā paklausība un neatlaidība, izturība un spēja

ilgstoši veikt vienveidīgu, monotonu darbu, atbildība var būt noteicošās, lai cilvēkam

tiktu iespēja izpaust sevi produktīvā, algotā darbā.

Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem saskarsmē nespēj pietiekami

atšķirt lietišķu kontaktu no personiskās saskarsmes, viņiem ir grūtības izprast savu

stāvokli kolektīvā.

31

Izdale 2 (3.nodarbība)

Attīstības psiholoģija

Attīstībai ir saistība ar:

1. uzvedības strukturālajām izmaiņām, kuras ir saistītas ar dzīves gājumu;

2. veidu, kādā talanti, apstākļi un notikumi, kā arī tikšanās vienam ar otru ir

saistītas, lai tālāk noteiktu dažādos ceļus uz pieaugušo pasauli;

3. virkni kvalitatīvu pārmaiņu personai, kura attīstās, kā ietekmē viņa funkcionē

citādi (un labāk) dažādās jomās.

Attīstība nebeidzas nekad, arī vecāki cilvēki sevi pilnveido. Lai gan pirmie dzīves gadi

(īpaši pirmie dzīves mēneši) ir īpaši svarīgi. Vairākas prasmes vēlākā dzīves posmā vairs

nevar vai ar ļoti lielām grūtībām var attīstīt. Tā veidojas izšķirošās fāzes, lai veidotos

saprātīgums, attīstītos valoda, justos droši un pasargāti utt.

Attīstība ir ļoti plašs jēdziens un ietver daudz vairāk nekā tikai kognitīvo attīstību. Bērni

un pieaugušie attīstās arī kustībās, emocionāli, bioloģiski, neiroloģiski, izjūtās…

Jautājumā par to, kā attīstās bērni un pieaugušie, domas dalās, tāpat kā nākamajos

aprakstos, kuros ir parādīti daži svarīgākie atzarojumi.

Piažē

Piažē /Piaget/, franču attīstības psihologs, koncentrējas uz kognitīvās attīstības loģiku.

Par citām jomām viņš izsakās maz vai gandrīz nemaz. Viņš vecumu ierobežo līdz 12

gadiem, lai gan citi psihologi, kā, piemēram, Eriksons, izstrādā savu teoriju līdz pat

veciem cilvēkiem.

Viņa teorija balstās uz fāzēm. Viņš nodala dažādas fāzes. Bērns attīstās no zemākas

kvalitātes fāzes uz augstākas kvalitātes fāzi, kas tiek skaidri nodalīta no iepriekšējās.

Tiklīdz bērns sasniedz līdzsvaru esošajā fāzē, tā viņš ir gatavs pāriet uz nākamo fāzi –

augstāku.

Četras Piažē fāzes

Bērns attīstās no zemākas kvalitātes fāzes uz augstākas kvalitātes fāzi, kas tiek skaidri

nodalīta no iepriekšējās:

sensomotoriskā fāze (no dzimšanas līdz divu gadu vecumam);

pirmsoperatīvā fāze (no diviem līdz sešiem vai septiņiem gadiem);

konkrētu darbību fāze (no sešiem septiņiem līdz apmēram vienpadsmit gadiem);

32

formālo darbību fāze (sākot no apmēram divpadsmit gadiem).

Sensomotoriskā fāze

Galvenā pazīme sensomotoriskajai fāzei ir tā, ka bērnam ir tikai ierobežotas iespējas, lai

saprastu, kas notiek viņam apkārt, un tātad arī lai domātu.

Bērni šajā vecumā nepārtraukti izzina pasauli. Sagadīšanās pēc viņi atklāj, ka viņi var

manipulēt ar apkārtējo pasauli. Sākumā viņi to dara tikai ar priekšmetiem un personām,

kuras atrodas viņu sasniedzamības robežās, vēlāk arī ar lietām, kas atrodas ārpus viņu

sasniedzamības. Sagadīšanās aspekts pakāpeniski pazūd, un tā vietā rodas virzīta

manipulācija.

Sensomotoriskais periods sastāv no vairākām apakšfāzēm:

a) Tikko dzimis bērns pavisam nedaudz reaģē uz kādām lietām. Tā ir nekoordinētu

refleksu darbību fāze.

b) Otrā fāze ilgst no diviem līdz četriem mēnešiem. Tajā paplašinās jūtīgums pa visu

ķermeni. Kustības uzlabojas. Bērns atkārto kādu noteiktu darbību. Tās ir primārās

cirkulārās reakcijas.

c) Trešajā fāzē, kas ir starp četriem un astoņiem mēnešiem, bērns ar minējumu un

neveiksmju palīdzību turpina mācīties un izveido vairāk un vairāk sakarību. Šeit Piažē

runā par sekundārajām cirkulārajām reakcijām.

d) Ceturtajā fāzē (8 līdz 12 mēneši) bērns sāk atpazīt objektus un iedomājas objektus,

kuri nav viņam tieši uztverami. To Piažē sauc par objektu nemainīgumu.

e) Piektajā fāzē (otrajā dzīves gadā) bērns aktīvi eksperimentēs, ņemot vērā konkrēti

noteiktu rezultātu. Sensorajā jomā nenotiek tik liela attīstība, bet liela attīstība notiek

kustību jomā. Bērna reakcijas ir trešējās cirkulārās reakcijas.

f) Sākot no astoņpadsmitā mēneša (pēdējā sestā fāze), bērna priekšstati kļūs arvien

spēcīgāki, atceroties iepriekšējo pieredzi. Bērns ir gatavs iekšēji eksperimentēt, tātad

paredzēt noteiktas savas darbības sekas. Piažē runā par iekšējo trešējo cirkulāro reakciju.

Pirmsoperatīvā fāze

Visu šo fāzi bērns veido iekšējo pasaules uztveri. Viņš simboliski spēlējas, pielieto bildi

(veidolu), valodu un sāk zīmēt. Viņš var uzvesties tā, it kā tā būtu īsta.

33

Operacionālās domāšanas fāze

Bērns ir tādā stāvoklī, lai izpildītu dažus noteiktus, loģiskus procesus. Tas notiek ar

konkrētiem materiāliem: piemēram, sašķiro klucīšus. Izpratne vēl joprojām ir atkarīga no

konkrētas pieredzes un objektiem un vēl ir ierobežota ar abstraktu hipotētisku uztveri.

Formālās domāšanas fāze

Bērns sāk aptvert iespēju loģiski saprast un formulēt, un pārbaudīt abstraktās hipotēzes.

Teorija

Būtisks jautājums ir, kā bērni nonāk līdz tam, ka tiek attīstīts līdzsvarots domāšanas

modelis, lai tad ar jauna nelīdzsvara (pārtraukšanas) palīdzību attīstītos uz nākamo fāzi.

Bērni (paši) attīstās bioloģiski, kā dēļ mainās viņu intereses un iespējas. Paralēli tam

bērns uzkrāj milzīgu pieredzi. Mijiedarbība starp bērnu (ar viņa bioloģiskajām iespējām

un ierobežojumiem) un pasauli, kas griežas ap viņu, veido viņa teorijas galveno punktu.

Bērns uzkrāj un pielāgo jaunas (gadījuma rakstura) pieredzes savā esošajā domāšanas

laukumā. To Piažē sauc par asimilāciju.

Kādā noteiktā momentā bērns piedzīvos to, ka viņa domāšanas laukums nav apmierinošs

un, tiklīdz viņš būs bioloģiski tam gatavs, veidos jaunu kvalitatīvi labāku domāšanas

lauku. To mēs saucam par pielāgošanu. Bērni savu domāšanas veidu piesaista realitātei.

Tātad bērni mācās spontāni.

Šeit Piažē ignorē sociālās mijiedarbības nozīmi un attīstību. Ja mēs varam ticēt tam, ko

apgalvo Piažē, bērnam pastāv iespējas veidot pieredzi, kas ir piemērota viņa

bioloģiskajam vecumam. Šis apgalvojums viņam sagādāja daudz kritikas, īpaši no

Vigotska, kuru mēs tūlīt aprakstīsim un kurš bija nozīmīgākais Piažē teorijas pretinieks.

Tomēr mēs uzsveram apkārtējās vides nozīmi, kas ir izaicinoša un stimulējoša un ir

piemērota bērna vecuma bioloģiskajai attīstībai. Gan nepietiekamu stimulu, gan pārāk

daudz vai pārāk grūtu stimulu ietekmē attīstība kļūst inerta vai pat noved pie tā, ka sākas

regresija.

Vigotskis

Piažē uzsvēra, ka skolēniem pārsvarā nozīme ir viņu pašu aktivitātēs ar apkārtējo vidi,

Vigotskis uzsver bērna kulturālo nozīmīgumu un sociālo kontekstu kā pamatavotus

aprūpē un atbalstu mācībās. Vecāki, skolotāji vai citi aprūpētāji iegūst daudz svarīgāku

funkciju.

34

Bērns ir aktīvs mācību procesa laikā un tik tiešām uzkrāj dažādas pieredzes un no tām

mācās, bet to viņš nedara viens. Bērni mācās domāt ar konstruēšanas vai

līdzkonstruēšanas palīdzību. To viņi iemācās galvenokārt ar norādījumiem un aprūpētāju

instrukcijām. Turklāt bērni daudz mācās no pieredzējušākiem citiem bērniem.

Pieredzējušāka persona palīdz bērnam paredzēt pazīmes, piedāvā padomdevēju (gidu),

sniedz piemērus, uzdod jautājumus, iemāca stratēģiju…

Lai efektīvāk izvietotu šo palīdzību, mēs uzdodam jautājumu „Kas tad ir nākamais

solis?” un piedāvājam skolēnam jaunu izaicinājumu, kas ir nedaudz sarežģītāks kā

iepriekšējais.

Svarīga sastāvdaļa Vigotska norobežojumos ir valoda. Piedāvātā palīdzība neierobežo

mutiskās instrukcijas. Arī pedagoģiskās pieejas, piemēram, parādīt priekšā un darīt kopā,

ir ļoti būtiskas. Bērni tiek nepārtraukti stimulēti, lai mācītos un sasniegtu nedaudz vairāk,

pārvarētu šķēršļus.

Piažē – Vigotskis

Piažē saskata ierobežotāku aprūpētāja darbu, bet Vigotskis uzskata, ka aprūpētāji kā

starpnieki ieņem izšķirošu lomu. Piažē teorijā aprūpētājiem ir jāpiedāvā pareizie materiāli

atbilstoši bērna bioloģiskajam attīstības vecumam, bet bērniem pašiem ir jāiemācās ar to

apieties. Vigotskis nemitīgi iesaista aprūpētājus. Viņu esamībai ir daudz lielāka nozīme.

Eriksons

Eriksons ir Freida sekotājs un neliek tik lielu uzsvaru uz kognitīvo aspektu, bet gan

attīstību vairāk apskata no emocionālā viedokļa. Tāpat kā Piažē, Eriksons izdala vairākas

fāzes, bet viņš tās apraksta daudz tālāk nekā tikai līdz 12 gadu vecumam. Eriksons

pieņem, ka katrā fāzē mēs pārdzīvojam konfliktu. Tiklīdz kā tiek pārdzīvots konflikts,

mēs esam gatavi pāriet uz nākamo fāzi, kur mūs atkal sagaida jauns konflikts. Konfliktu

var atrisināt gan pozitīvi, gan negatīvi. Protams, visi tiecas uz pozitīvu rezultātu: uz

uzticēšanos, pašcieņu, mācībām, kompetenci…

Krīze

Pozitīvs rezultāts

Negatīvs rezultāts

Uzticēšanās pret neuzticību (no dzimšanas līdz 18 mēnešiem).

Uzticēšanās aprūpētājam un pareģojumiem noved līdz uzticībai plašākai sabiedrībai.

35

Bailes, bažas un neuzticēšanās. Rūpju trūkums – gan fizisku, gan psiholoģisku – noved

pie neuzticēšanās sabiedrībai.

Autonomija pret šaubām (18 mēneši līdz trīs gadi).

Pašvērtības izjūta. Pārliecība par izvēli un vēlēšanos. Apkārtējā vide iedrošina neatkarību,

kas rada lepnumu un labvēlību.

Pazūd pašcieņa. Sajūta, ka kāds no augšas ārēji kontrolē, izsauc šaubas par sevi un citiem.

Iniciatīva pret vainas apziņu (trīs līdz seši gadi).

Spējīgs uz visu gan mācībās, gan sākot aktivitātes, gan piedzīvojot patiku un lepnumu par

paša sniegumu.

Nav spējīgs kontrolēt jaunu sajūtošu spēku. Iespējama krišana noved pie vainas izjūtas un

bailēm no nosodījuma.

Būt neuzņēmīgam pret pakļautību, mazvērtību (seši gadi līdz pubertātei).

Iemācās darba vērtību, uzlabo prasmes un līdzekļus. Kompetence palīdz sakārtot

procesus un rūpējas par to, lai tie strādātu.

Atkārtota vilšanās un krišana noved pie nespējas un mazvērtīguma sajūtas, kas ietekmē

vīziju par dzīvi.

Nākamās fāzes ir šādas:

- Identitāte – identitātes krīze

- Intimitāte – izolācija

- Radoša rīcība – egocentrisms

- Integritāte – izmisums

Uzvedība

Uzvedība un attīstība ir saistītas lietas. Lai izskaustu slikto uzvedību un iemācītu vēlamo

uzvedību, pastāv vairāki veidi, kā to izdarīt. Pazīstamākais ir veidot sarunu, bet bieži tiek

izmantotas arī soda un uzslavu metodes.

Uzvedības speciālisti uzskata, ka vēlamā uzvedība pastiprināsies, ja tā tiks uzslavēta, bet

nevēlamā saruks, ja mēs to nosodīsim, un arī nevēlamas uzvedības ignorēšana novedīs

pie tās izzušanas (vai vismaz samazināšanās).

Zināmākie psihologi, kas specializējas uzvedības jautājumos, ir Skinners un Pavlovs.

Viņi atklāja, ka uzslavas izraisa kādu noteiktu uzvedības veidu, arī uzvedību, kas pirms

tam netika pamanīta vai bija tikai refleksu veidā.

36

Viņu modelis piedāvā iespēju pielietot uzvedību un sniedz mums arī ieskatu, kā uzvedība

rodas. Iespējams, nav nemaz nepieciešams norādīt, ka nākamā shēma ir realitātes

vienkāršots variants, bet mēs iesakām paturēt prātā, ka tā ir vienkāršota.

Runa ir par faktoriem, kas izprovocē uzvedību. Tos sauc par stimuliem. Katram stimulam

ir reakcija, kāda noteikta uzvedība. Šajā uzvedībā reakcija ir pozitīva, ignorējoša vai

negatīva.

C+ = uzslava

C0 = ignorēšana

C- = nosodīšana

Tas, protams, ir ļoti primitīvi teikts, ka uzslava izsauc vēlamo uzvedību un ignorēšana vai

nosodījums mazina nevēlamo uzvedību. Šādā gadījumā mēs nerēķināmies ar veidu, kādā

bērns saprot lietas. Dažreiz mums ir maz ko ignorēt, nosodīt vai uzslavēt. Ja bērns pasaka

ko tādu, kas nav pareizi, bieži pieaugušie sāk smieties. Tā ir uzslava, kas tajā pašā laikā

noved pie nevēlamas uzvedības. Ignorēšana ir kas tāds, ko mēs reti konsekventi

piekopjam, un sods bērnam dažreiz pat sagādā prieku, jo tas ir uzmanības (tiesa gan,

negatīvas) apliecinājums. Tomēr šī shēma kaut ko izskaidro. Mēs, piemēram,

iemācāmies, ka bieži nevēlamu uzvedību uzslavējam, tiklīdz tai vispār pievēršam

uzmanību. Pat kriminālnoziedznieki, kuriem ir piemērots ļoti smags sods, bauda to

uzmanību, kas tiek viņiem pievērsta tiesas procesa laikā.

Pirms tam jau mēs rakstījām, ka, pēc Piažē modeļa, bērni mācās, uzkrājot pieredzi, un tā

iekļaujas viņu domāšanas laukā. Runa ir par pozitīvu pieredzi, kuru bērns integrēs savā

domāšanas procesā. Bērni kaut ko pēkšņi piedzīvo, tā saukto aha-erlebnis, un uz tā

pamata mācās ļoti pozitīvā veidā. Viņu uzvedība tiek uzslavēta.

Lai nu kā, bērni ar ierobežotām mācīšanās iespējām bieži vien ir neapmierināti un

vīlušies. Viņi izzina mazāk un līdz ar to iegūst arī mazāku pieredzi, kā dēļ viņu iespēja

gūt panākumus mazinās. Tieši tāpēc ir nepieciešams iejaukšanās virziens.

Mūsu shēma tiek paplašināta:

- Starpnieks piedāvā palīdzību, kā dēļ skolēnam ir lielākas iespējas parādīt

vēlamo uzvedību un tātad tikt uzslavētam.

Šajā punktā mēs atsaucamies uz Vigotski, kurš uzsvēra aprūpētāja nozīmi, un pārsvarā

mācāmies instrukcijas veidā, kopā domājam, kopā mācāmies un kopā pārdomājam.

Lai gan ne tikai starpnieks iejauksies starp stimuliem un skolēna uzvedību. Mēs varam arī

skolēnu stimulēt skaļi, pateikt to, ko viņš redz, ko viņš domā un kas viņam ir jādara…

37

Ļaujot viņam to izteikt, mēs rosinām viņa iekšējo domāšanu. Mazi bērni, jo īpaši bērni un

pieaugušie ar garīgo invaliditāti, daudzas lietas dara nepareizi, un mēs nesaprotam, kāpēc.

Bieži iemesls tam ir nepareiza domāšana un spriestspēja. Vēlāk mēs pie šīs tēmas

atgriezīsimies, kad runāsim par “Think Aloud Program”.

- Mēs ļaujam skolēnam pateikt to, ko viņš redz, domā, un izteikt skaļi savu

risinājumu.

Bērni, kuri nerunā, var izmantot piktogrammas, krāsainas kartītes, dažādus priekšmetus...

lai parādītu savu iekšējo domāšanas veidu.

Neiroloģja

Bērniem, kuri slimo ar cerebrālo trieku, ir neattīstītas smadzenes. Tāpēc rodas anormālas

darbības un kustības, kuras tā arī izpaužas uz āru. Bērni to nevar kontrolēt.

Kopā ar šīm anormālajām darbībām ir arī nozīmīgi koordinācijas traucējumi (acu-roku

koordinācija, vizuālās un mutiskās informācijas integrācija). Bieži garīgā atpalicība ir

vienojošs faktors cerebrālajai triekai. Esošais smadzeņu bojājums neattīstās. Bērna

kustības gan attīstās. Bērns kādā noteiktā veidā var iemācīties apieties ar savām

neattīstītajām kustībām.

Šādu bērnu aprūpē ir divi galvenie elementi:

- anormālās kustību problēmas censties pēc iespējas uzlabot;

- ietekmēt pārējos attīstības procesus.

Neiropsiholoģija

Vienas no saistītajām problēmām bērniem ar CT ir problēmas mācīties un mācību

traucējumi. Šīs problēmas vai traucējumi mācīties īpaši izpaužas no sešu gadu vecuma. Ir

ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk noteikt, vai tās ir problēmas vai traucējumi mācīties, lai pēc

iespējas ātrāk varētu iesaistīties.

Izmantotie materiāli:

http://www.wecare4.org/cms/Documenten/about%20handicap/intro%20+%20link/Hanbo

ek%20Lets%20Aluksnes%20rokasgramata_final.doc

38

Izdale 3 (3.nodarbība)

Attīstības programmas

FEUERŠTEINA „INSTRUMENTĀLĀ BAGĀTINĀŠANAS” PROGRAMMA

Feueršteins apgalvo, ka mācīšanās ietekmē strukturāli kognitīvās pārmaiņas. Tas nozīmē,

ka mācīšanās izmaina smadzeņu struktūru.

Mācīšanās pieredze ar starpniecības palīdzību.

Mācīšanās pieredze ar starpniecības palīdzību ir svarīgs aspekts Feueršteina teorijā. Tā ir

tāda mācīšanās pieredze, kur starpnieks (pieaugušais, piemēram, skolotājs) nostāda sevi

starp to, kas ir jāiemācās, un starp pašu skolēnu.

Starpniecība ir īpašs iejaukšanās process, kam ir jāatbilst vairākiem būtiskiem

kritērijiem:

- Starpniekam ir jārūpējas par to, lai mācību prasmes ir savienojamas ar skolēna

attīstības līmeni, tas ir svarīgi skolēnam, un lai to varētu izmantot citās

situācijās.

- Pēc Feueršteina teorijas, bērni nemācās faktus, bet viņiem ir jāmācās prasmes.

Ņemot vērā kognitīvās funkcijas vai domāšanas instrumentus, bērni tiek

iemācīti domāt un mācīties tā, lai viņi kļūtu patstāvīgāki un lai varētu optimāli

izmantot apzinātus piedāvājumus, kā arī nejaušus mācību momentus.

- Runa ir par domāšanas procesu visās trijās fāzēs: ieguldījums, apstrāde un

ieguve. Tie ir aktīvi domāšanas procesi, kuri nefunkcionē vai nefunkcionē

optimāli un kuri var ietekmēt funkcionēšanas līmeni un piemērotību.

„Instrumentālā bagātināšanas” programma

Viens no profesora Feueršteina metodes nodalījumiem ir „instrumentālā bagātināšana”

(IE) vai „instrumentālās bagātināšanas programma” (IVP). Tā ir programma, ar kuras

palīdzību tiek mācīts saskatīt kādas attīstības iespējas, tās izcelt un stimulēt. Feueršteins

tam attīstīja 14 instrumentus: 14 sērijas ar darba lapām, kas attīsta dažādus domāšanas

līdzekļus un mācību stratēģiju. Svarīgi ir tas, ka neviens šeit neiemācās kādas specifiskas

prasmes, bet gan mācās domāt un spriest.

Priekšnosacījumi, lai lietotu IVP:

- saprast valodu;

39

- minimālas vizuālas un kustību funkcijas (tā lai, piemēram, varētu savienot

divus punktus lapā, pastāv arī versija neredzīgajiem un cilvēkiem ar sliktu

redzi);

- programma ir pielāgota cilvēkiem, kuri (vēl) neprot lasīt vai rakstīt.

Apraksts

- 14 sērijas reiz 30 lapaspuses ar zīmuļa un papīra vingrinājumiem, nosauktiem

par instrumentiem.

- Katrā darba lapā skolēns iemācās vienu vai vairākus domāšanas principus.

- Skolēns sistemātiski apgūst veidot tiltu (= bridging) starp iemācīto un

ikdienišķām dzīves situācijām (mācības skolā, mājās, ārpus mājas, darbā utt.).

- Programma ir sistemātiski izveidota tā, lai var vienkārši sasniegt panākumus,

un tā motivē darboties tālāk. Iespēju līmenis tiek sistemātiski paaugstināts.

Darba gaita

– Pilns IVP cikls sastāv no 330 stundām (3 x 1 stunda nedēļā, kas ilgst

apmēram divus trīs gadus), vēlams grupu veidā. Tas ir motivējošāk, kā

arī tas ir būtiski stratēģiju maiņai.

– IVP ir jāizdomā, kā mēs kaut ko būtībā sasniedzam. Piemēram,

jautājums „kā mēs to paveicām?”.

– IVP vislabāk darbojas, ja tas tiek pielietots skolā vai kādā citā

izglītības centrā, kur cilvēks izvēlas mācības veicinošu, uz procesu

orientētu novērtējumu. Visiem skolotājiem būs jāzina starpnieka

mācīšanas veids. Kad centrs ar IVP darbojas kā projekts, tad ir lielāka

garantija, ka skolotāji šo domāšanas stilu un darbības veidu pielietos

ne tikai IVP mācību stundās, bet arī citos priekšmetos un citos

momentos.

– Svarīga ir attiecību kvalitāte starp pasniedzēju un skolēnu: tas tiek

saukts par starpniecisko mijiedarbības stilu. IVP ir tikai instruments,

lai izveidotu starpniecisko mācību pieredzi. Nav nekādas nozīmes

patstāvīgi likt veidot darba lapas. Starpnieks ieņem svarīgu lomu, kas

ir daudz lielāka nekā tikai programmas pielāgošana. Ņemot vērā šo

domāšanas stilu, tas var darboties citās aktivitātēs. Tas patiešām ir

vairāk vērsts uz mācību sekmēšanu, ko veic aprūpētāji, nevis uz pašu

programmu. Programma izveido spēcīgu un nepieciešamu atbalstu, bet

attiecības starp aprūpētāju un personu ar invaliditāti veido šīs sistēmas

mugurkaulu.

BAZĀLĀ STIMULĀCIJA – FROLIHS

Šīs koncepcijas pamatlicējs ir Andreass Frolihs /Andreas Fröhlich/. Bazālā stimulācija ir

attīstības sniedzējs. Tas ir kopums, kad pamatidejas tiek piemērotas klientam. Otrs vārds,

kas bieži tiek pieminēts, ir Vinfrids Malls. Viņš tiek minēts kā bazālās komunikācijas

tēvs. Abas koncepcijas ir ļoti cieši saistītas un bieži praksē pārklājas.

40

Bazālā stimulācija ir darbība, kura ietekmē visas ikdienas dzīves aktivitātes. Tas ir veids,

kā cilvēkus ar smagiem ierobežojumiem kustībās, novērošanā un komunikācijā novērtēt.

„Tur ir” ir vienīgais šīs novērtēšanas metodes priekšnosacījums. Ar pieejas, kustību un

vibrāciju palīdzību šie cilvēki iepazīst paši savu ķermeni. Šī pieredze veido pamatu, lai

kontaktētos ar plašāku sabiedrību.

Kāds ir mērķis?

Svarīgākais ir tas, ka persona sevi iepazīst, viņam/viņai ir jāiepazīst sava ķermeņa

attīstība un dažādie aspekti. Tāpēc viņam/viņai, pirmkārt, pašam sevi ir jāorganizē un ir

jābūt tādām primārām funkcijām kā, piemēram, elpošana, gremošana utt. Paralēli tam

persona arī iegūst izpratni par novērošanu un kustībām.

Novērošana var notikt tikai ar kustību un pārmaiņu palīdzību. Kāds priekšmets, kuru

turam rokās, pēc laika vairs netiks novērots, tomēr šis priekšmets kustēsies. Pastāvīgu

troksni pēc laika mēs vairs nedzirdēsim, tomēr troksnis pats mainīsies.

Ņemot vērā to, ka persona pati sevi izzinās, aprūpētājam jāizraisa jaunas vestibulārās,

somatiskās un vibratorās pieredzes.

Somatiskā pieredze tiek panākta ar spiediena, temperatūras, kustību palīdzību: masāža,

pieskaršanās ādai...

Vestibulārā pieredze ir ķermeņa pieredze, kuru panāk ar kustībām, novērojot izturēšanās

izmaiņas, klients jūt savu ķermeni apkārtnē: pārvietojoties, šūpojoties, dejojot, ejot…

Vibratorā pieredze ir vibrācijas novērošana: skaņu viļņi, sarunas, vibrējošie spilveni,

burbuļvanna…

Bazālā stimulācija ir orientēta uz blakus esošo maņu pieredzi. Arī smarža un garša veido

šo pieredzi. Doma ir, lai klients pievērstu uzmanību tam, ko viņš/viņa piedzīvo. Bazālajā

stimulācijā runa ir par nelielām lietām: pieskārieni, kopā elpot, sīkas kustības... Cilvēkam

ar (spēcīgu) garīgu invaliditāti tas ir vesels pasākums.

Ar bazālās stimulācijas palīdzību tiek meklēti komunikāciju kanāli starp klientu un

viņa/viņas apkārtējo pasauli. Šī komunikācija darbojas divos virzienos. Aprūpētājs ir tas,

kam jāpamana komunikāciju signāli, kurus sūta klients. Tajā pašā laikā tas ir aprūpētājs,

kurš reaģē uz šiem izsūtītajiem komunikāciju signāliem.

Šādā veidā klients izjūt savu ķermeni, un viņš/viņa var kontaktēties ar plašāku sabiedrību.

Kustības, novērošana un komunikācija tiek sasaistīti kopā kontaktā. Tas ir tas, ap ko

notiek bazālās stimulācijas process: kontakts pašam ar sevi un plašāku sabiedrību.

Kam tas ir domāts?

41

Sākumā šī novērtēšanas metode tika pielietota darbā ar bērniem, kuriem ir smaga garīga

invaliditāte. Tagad tā tiek pielietota arī darbā ar pacientiem bezsamaņā, pieaugušajiem ar

garīgu invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem ar smadzeņu bojājumiem…

Vispārējie principi bazālās stimulācijas aktivitāšu izstrādāšanā:

- Bazālajā stimulācijā runa ir par ķermenisko kontaktu.

- Aprūpētājam ir jādod atbildes uz klienta signāliem. Svarīgi ir turpināt novērot

klientu.

- Aktivitātes, kuras klients veido pats, ir jāstimulē.

- Ir svarīgi, ka pats aprūpētājs jūtas mierīgs un drošs. Tikai tādā veidā to var

pārnest uz klientu.

- Būtu labi, ja tu pats vispirms izbaudītu to, ko vēlies, lai piedzīvo klients. Tādā

veidā cilvēks var labāk iejusties un to visu labāk pārnest uz klientu.

- Aktivitāšu laikā aprūpētājam ir jābūt pilnībā orientētam uz klientu.

- Stimulē abas ķermeņa puses un vienādi ilgu laiku velti katrai ķermeņa pusei.

- Pieņem klientu, tādu kāds viņš/viņa ir, nemēģini viņu pārveidot.

Stimulācija ir sava veida uzaicinājums, pamudinājums, bakstīšana.

Bazālās stimulācijas kodols ir atrast (satikt) pašam sevi. Pamatdoma ir sasniegt to, ka

cilvēks ir tas, kas viņš ir, ka viņš/viņa apzinās savu ķermeni. Lai to sasniegtu, ir jāiegūst

līdzsvars:

- vitāls līdzsvars: varēt elpot, obstipācija, plaušu problēmas, gremošanas

problēmas;

- sensomotoriskais līdzsvars (līdzsvars starp novērošanu un kustībām).

Cilvēkam ir stimulācija un apkārtējā vide jāsasniedz ar šādiem līdzekļiem: somatiskā,

vestibulārā un vibratorā pieredze.

- Somatiskā pieredze: paša ķermeņa novērošana ar piekļūšanas palīdzību, paša

kustības.

- Vestibulārā pieredze: paša ķermeņa novērošana kustībās, novērot izmaiņas

attieksmē.

- Vibratorā pieredze: skaņu viļņu novērošana, skeleta stipruma novērošana.

Mērķa grupa

Frolihs bazālo stimulāciju izveidoja galvenokārt bērniem ar daudzpusēju invaliditāti, kuri

nevarēja kustēties, un personām ar spēcīgi pazeminātu novērošanu.

Mērķi

Frolihs izdalīja deviņus mērķus:

1. uzturēt dzīvību;

2. izjust paša dzīvi;

42

3. piedzīvot drošību un būvēt uzticību;

4. izstrādāt pašam savu ritmu;

5. izbaudīt apkārtējo vidi;

6. veidot attiecības un piedot tām formu;

7. apjaust nozīmi atļauties;

8. paša dzīvei piešķirt formu;

9. uzkrāt patstāvību un atbildības izjūtu.

Rūpīgi tiek pievērsta uzmanība tam, kādā veidā kaut kas tiek piedāvāts. Respektējot

bērnu un vecākus, cilvēks vēlas panākt to, lai bērna vietā izlūkotu pasauli un iespējas.

Bērns un apkārtējā vide ir nepārtraukti jānovēro. Aprūpētājs ir starpnieks kontaktā ar

apkārtējo vidi, un viņam ir jāapzinās, ko viņš ar bērnu dara un kā bērns uz to reaģē.

MEIHENBAUMA PAŠINSTRUKCIJU METODE – “THINK ALOUD PROGRAM”

(DOMĀ SKAĻI PROGRAMMA)

Koncepcija

Daudziem tas ir vesels pasākums – kādu uzdevumu izpildīt labi un līdz galam. Bieži vien

tas neizdodas izpratnes spējā, struktūrā un efektivitātē, lai sasniegtu mērķi. Pašinstrukciju

metode ir noderīgs palīglīdzeklis, lai klientu rosinātu darboties patstāvīgi un virzītu viņu

uz priekšu. Šī koncepcija tika izstrādāta „Meihenbauma lācēnu” formā. Tā ir kognitīva

metode, kas palīdz klientam viņa/viņas darbības apzināti vadīt.

Meihenbaums /Meichenbaum/ nosaka četras fāzes, lai nonāktu pie labas rīcības:

1. Problēmas analīze

2. Meklēt atrisinājuma stratēģiju

3. Izstrādāt iepriekš sagatavotu darba plānu

4. Izvērtēšanas fāze

Četras fāzes šīs koncepcijas ietvaros tiek vienmēr izrunātas un vizualizētas.

1. Kas man ir jādara?

Klientam ir kārtīgi jāizlasa, jāaplūko, jāuzklausa uzdevums. Viņš/viņa var uzdot papildu

jautājumus, lai iegūtu vairāk skaidrības par saņemto uzdevumu. Lai kontrolētu to, vai

klients ir pareizi izpratis uzdoto uzdevumu, viņš pats saviem vārdiem var atstāstīt.

2. Kā es to paveikšu? Es izveidoju plānu.

43

Klients pārdomā, kā sekot stratēģijai. Tiek pārdomāti iespējamie starpsoļi. Ir jāatbild arī

uz jautājumu „Kas man ir nepieciešams?”. Ir nepieciešams, lai tas viss atkal tiktu izteikts

saviem vārdiem.

3. Es daru savu darbu.

Klients izpilda to, ko viņš/viņa otrajā punktā izteica saviem vārdiem.

4. Es aplūkoju: ko es par to domāju?

Jautājumi, uz kuriem ir jāatbild:

· Vai mērķis ir sasniegts? Vai uzdevums ir izpildīts?

· Vai es pieturējos pie sava iepriekš izstrādātā plāna?

· Ja uz kādu no iepriekšējiem jautājumiem atbilde ir „nē”, tad kur bija

kļūda?

Šī kontrole ir jāveic, kad tiek izpildīts trešais solis: „Vai es izpildīju iepriekš noteiktos

starpposmus? Vai es vēl sekoju savam plānam?” 4. solis ir tikai beigu novērtējums.

Vizualizācija

Paralēli tam, ka šīs dažādās fāzes tiek izrunātas, tajā pašā laikā tās tiek vizualizētas ar

lācīšiem. Protams, ka šīs figūras var aizstāt ar citām bildēm, kuras ir piemērotas

attiecīgajam klienta vecumam.

Aprūpe

Atbilstoši procesa attīstībai mēs saskatām dažādas iespējas izmantot šo metodi. Jo vairāk

klients uzticas šai darba pieejai, jo vairāk viņš/viņa var procesu pats pārņemt savās rokās.

Sākumā aprūpētājs klientu turēs pavisam ciešā redzeslokā. Aprūpētājs pats kopā ar

klientu skaļi izsaka darbības soļus. Eventuāli aprūpētājs pats var izpildīt uzdevumu

pirmajā instancē. Vēlākā stadijā tas būs pats klients, kurš, aprūpētāja pamudināts, izpildīs

uzdevumu. Otrajā fāzē klients patstāvīgi izpilda uzdevumu, vienlaicīgi skaļi aprakstot

dažādas fāzes. Kā pēdējais, klientam šī saruna būs palikusi atmiņā. Tādā veidā klients

pats sevi uzraudzīs, izpildot uzdevumu.

Ir svarīgi, ka šajā metodē tiek iesaistītas dažādas puses. Gan mājās, gan darba grupā, gan

jebkurā citā vietā var pielietot šo metodi. Ir svarīgi, lai klients iemācās šo metodi vienmēr

un visur pielietot. Tikai tādā veidā viņa vai viņas uzdevums noritēs kārtīgi un tiks

sasniegti vairāk un labāki panākumi.

VLASKAMPA IZGLĪTĪBAS PROGRAMMA

44

Vlaskamps /Vlaskamp/, Nakkens /Nakken/ un van Veiks /Van Wijk/ izveidoja darba

metodi, lai pastiprinātu pedagoģiskās aprūpes efektivitāti kādai noteiktai klientu grupai.

Viņi strādā Gruningenas Valsts universitātē Nīderlandē.

Mērķa grupa

Šī specifiskā mērķa grupa apvieno cilvēkus ar smagiem kustību, garīgajiem un

sensorajiem ierobežojumiem. Lielā mērā viņi ir atkarīgi no apkārtējās vides.

Koncepcija

Karla Vlaskampa izglītības programma iemāca audzinātājiem, kā saskatīt bērnu ar smagu

daudzpusīgu invaliditāti vajadzības un kā uz tām adekvāti reaģēt.

Programma ietver divus izejas punktus:

– normatīvais izejas punkts noteic, ka arī personai ar smagu, daudzpusēju invaliditāti ir

tiesības izteikt savas vajadzības un vēlmes un ieņemt aktīvu lomu sev apkārtesošajā

dzīvē;

– metodiskais izejas punkts nosaka sistemātisku darbību un izvērtēšanu, kas ir orientēta

uz mērķi personām ar smagu, daudzpusēju invaliditāti.

Ir izstrādāts darbības modelis, kas sastāv no astoņiem soļiem:

1. solis ietver personas aprakstu: tiek apkopoti dati par saturiskiem aspektiem

pedagoģiskajā rīcībā, ņemot vērā konkrētu klientu.

2. solī tiek noteikta perspektīva, kas nosaka, ko nozīmē aprūpētāju izvirzītie mērķi

nākotnē. Perspektīva vairumā gadījumu ir noderīga no pusgada līdz diviem gadiem.

3. solī tiek noteikti daži galvenie mērķi, izejot no perspektīvas, un tie noder visiem

aprūpētājiem. Šie galvenie mērķi nozīmē starpsoli, lai realizētu perspektīvu.

4. solī tiek izvirzīti darba mērķi. Tie tiek nodalīti no galvenajiem mērķiem. Darba mērķī

tiek noteikts, ko var sasniegt īsā termiņā.

5. solī nosaka, ar kādu aktivitāšu palīdzību var sasniegt darba mērķi un kas un kad to

noteiks.

6. solī tiek izveidots pārskats par gaitu un aktivitāšu rezultātu.

7. solī ar četru punktu novērtējuma sistēmas palīdzību tiek noteikts, vai mērķis ir

sasniegts.

45

8. solī notiek faktiskā novērtēšana. Novērtētais darba mērķis noved pie kopējā attēla

izveidošanas.

BOBATA KONCEPCIJA

Bobata /Bobath/ koncepcija aprakstīta kā “Neuro – Developmental – Treatment” (NDT)

(Neiro – Attīstības – Ārstēšana). Koncepciju vispirms aprakstīja Karels un Berta Bobati

/Karel; Bertha Bobath/. Šie koncepcijas pamatlicēji ir jau miruši, bet koncepcija turpina

pastāvēt un attīstīties, ņemot vērā mūsdienīgus ieskatus.

Galvenais mērķis ir kavēt (apspiest) bērnu un pieaugušo anormālas kustības un veicināt

normālas kustības. Sākumā šī koncepcija piesaistīja milzīgu uzmanību. Tajā pašā laikā

uzmanība tiek vērsta uz muskuļu izturības ilgumu (stiepšanos), izmanto ortēzes (nevis

aizstāt, bet atbalstīt, veicina labu stāju…) un uzlabo muskuļu spēku (ceļot svarus,

līdzsvars, piemērotas kustības, kas stimulē sensoro darbību…).

Mērķa grupa

Šo koncepciju var izmantot gan darbā ar pieaugušajiem, gan ar bērniem. Daudzās vietās

šo terapijas veidu izmanto bērniem ar centrāliem kustību traucējumiem un pieaugušajiem

ar cerebrāli vaskulāro patoloģiju (“Cerebraal Vasculair Accident”).

Šo metodi var izmantot ikvienai personai ar centrālās nervu sistēmas bojājumiem līdz pat

patoloģiskai stājai un kustībām, kuriem parādās traucējumi normālās stājas un kustību

funkcijās.

Kā to var attiecināt un izmantot?

Tā kā šī koncepcija balstās uz anormālu kustību aizkavēšanu un normālu kustību

veicināšanu, ir svarīgi zināt anormālās un normālās kustības. Tāpēc ir labi daudzpusīgi

sadarboties ar terapeitiem, vecākiem, aprūpētājiem...

Koncepcija mēģina patoloģisku stāju un kustības aizvietot ar normālām kustībām. Izejot

no pareizas pozīcijas, klients tiks stimulēts attīstīt normālas kustības. Dažādi

terapeiti/darbinieki var izvirzīt priekšnosacījumus. Izejot no šiem labajiem nosacījumiem,

var attīstīt normālas kustības.

Katram klientam tiek izvirzīti individuāli mērķi. Katrs darbinieks/terapeits mēģina

izvirzīt vairākus nosacījumus, lai tādā veidā sasniegtu normālas funkcijas.

46

Daži nosacījumu un funkciju piemēri:

Nosacījumi

· Kāju muskuļiem jābūt pietiekami spēcīgiem

· Jābūt pietiekami stabiliem iegurņiem

· Pietiekama simetrija

Ar iesaistīto terapeitu ieskatu tiek iepazīstinātas citas iesaistītās personas, piemēram,

vecāki un aprūpētāji. Šādā veidā šo koncepciju var izmantot klienta ikdienas dzīvē:

novietojot personu labā izejas punktā, tiek attīstītas normālas kustības.

Šajā koncepcijā var izmantot dažādus materiālus. Daži piemēri:

· lielas bumbas,

· lieli ruļļi,

· ortozes,

· sēžamkrēsli

·

Arī bez dažādu materiālu izmantošanas var tikt kavētas anormālās kustības un veicinātas

normālās kustības.

KONTEKSTUĀLĀ ĢIMENES TERAPIJA – IVANS OSZORMENIJS-NAGIJS

Kontekstuālā terapija ir ģimenes terapijas virziens. Ivans Boszormenijs-Nagijs /Ivan

Oszormenyi-Nagy/ apraksta apkārtējo vidi, kādā parādās cilvēka uzvedība. Kā pamatu

viņš izmanto Martina Bubera teoriju.

Koncepcija

Termins “kontekstuālā terapija” attiecas uz saistību ar kādu (nozīmīgu) cilvēku no viņa

apkārtējās vides. Tiek likts arī uzsvars uz attiecībām starp dažādām paaudzēm. Vairākas

pozīcijas atkārtojas vēlākās paaudzēs. Kontekstuālajā terapijā simptomi netiek atstumti

malā, bet uzmanība tiek pievērsta „neizmantotajām pozīcijām” un iespējām. Liela

uzmanība tiek pievērsta tam, kādu iespaidu citi atstāj uz iesaistīto personu, lai gan varbūt

šīs personas nav tieši iesaistītas.

Šī terapija izvirza četras dimensijas:

1. Faktu dimensija: runa ir par cilvēka rasi, ķermeņa īpašībām, šķiršanos, adopciju,

invaliditāti, bezdarbu utt. ...

2. Psiholoģiskā dimensija: kontekstuālajam terapeitam ir jābūt ieskatam, kādas ir

indivīda vajadzības, izjūtas, domas.

47

3. Mijiedarbības dimensija: tā ir vērsta uz redzamu uzvedību un komunikāciju starp

personām: ģimenes struktūrā, sistēmas noteikumos, koalīcijas veidošanā,

atgriezeniskās saites mehānismā utt. ...

4. Racionālas ētikas dimensija: terapija principā ir balstīta uz ieguldījumu attiecībās,

palielinot uzticēšanos attiecībās ar piemērotu rūpju un atbildības palīdzību.

5.

Kontekstuālais terapeits izmanto šīs dimensijas terapijas laikā.

Lai varētu runāt par sekmīgu konceptuālo terapiju, ir jānosaka arī dažas pamatnostājas:

A. Daudzpusējā neobjektivitāte

Kontekstuālajā terapijā tiek noslēgts līgums ar klientu (bērnu) un ikvienu, kurš ir vai bija

ar viņu saistīts (vecāki). Terapeits nosaka dažādu iesaistīto personu nozīmīguma secību,

lai tādā veidā nodalītu katra pozīciju.

B. Orientācija uz palīglīdzekļiem

Kontekstuālā terapija ir orientēta uz to, lai izsekotu pirmsākumiem, no kuriem var iegūt

jaunu uzticēšanos. Pirmsākumi bieži vien atrodas tieši tur, kur ir bijusi spēcīga vilšanās.

C. Rīcības nozīmīgums

Rīcība, kas rūpējas par sabalansētību starp ņemšanu un došanu. Nodomi, nozīmes, izjūtas

ir nozīmīgas terapeitiskajā procesā, bet tā ir pati rīcība, kas noved pie eksistences.

Piemērs:

Vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas sāk darboties, kad viņi tiek iesaistīti. To sauc par

daudzpusējo sadarbību.

Lojalitāte var kāda uzvedību vadīt un kontrolēt. Primārā lojalitāte pastāv kopš dzimšanas.

Katra nākamā paaudze tiek saistīta ar vertikālo lojalitāti, kura pastāv visu mūžu

(piemēram, tu nevari pārstāt būt kādam meita...). Horizontālā lojalitāte – partnera izvēle –

to gan var pārtraukt.

Katru reizi, kad krustojas horizontālā un vertikālā lojalitāte, var rasties lojalitātes

konflikts. Kontekstuālās terapijas mērķis ir esošās neredzamās lojalitātes padarīt

redzamas.

Dažiem bērniem pēc vecāku šķiršanās rodas jauna ģimene. Tas var bērnu bagātināt vai

apdraudēt.

48

EEP UN PERSONĪGĀS NĀKOTNES PLĀNOŠANA

EEP un PTP (Pašrocīgs pieredzes plāns un Personīgās nākotnes plānošana)

EEP un PTP noteikti nav viens un tas pats, bet abiem ir vienojošs faktors – cilvēki ar

invaliditāti paši kopā ar apkārtējo vidi veido savu dzīvi. Pirmajā vietā nav attīstību

stimulējoša metode, bet gan metode, kas palīdz attīstīties tādā virzienā, kā katrs to vēlas.

Ir vairākas programmas un koncepcijas, kas ir saistītas ar šīm metodēm. Tām visām ir

viena filozofija. Šo koncepciju pamati izriet no vieniem un tiem pašiem principiem:

- klients ir kā indivīds un sākumpunkts visam pārējam,

- daudz ko ir iespējams paveikt, iesaistot ģimeni, draugus, paziņas, ar kuriem

klientam ir attiecības,

- uzsvars tiek likts uz klienta iespējām, talantiem un sapņiem, un mazāk uz

viņa/viņas defektu,

- tiek meklēti pēc iespējas vairāk (atbalstoši) pakalpojumi, kas ir pieejami un

izmantojami katram iedzīvotājam,

- netiek apietas diskusijas,

- ļoti liela uzmanība tiek pievērsta klienta dzīves kvalitātei.

Bieži sākums ir tad, kad cilvēks ar invaliditāti piedzīvo kādu krīzi. Persona „ir ieslēgta”.

Tiek saaicināti kopā vairāki cilvēki, kuri ir svarīgi klienta dzīvē. Protams, pirms tam ir

jāsagatavojas, lai zinātu, kuras tad ir šīs personas. Šis process notiek tādā tempā, kādā

strādā klients, bet ikvienā gadījumā var izdalīt trīs lielus soļus:

1. Personiskais profils: Kas es esmu? Ko es daru? Ko es varu? Kāda tagad izskatās

mana dzīve?

2. Personiskās nākotnes vīzija, nākotnes plāni. Ir arī jāizrunā nakts murgi, ja tādi ir.

3. Personiskās nākotnes plānošana: prāta vētra, idejas, stratēģijas un rīcība.

Tā kā klients ir šī procesa centrālais punkts, ir svarīgi pielāgoties klienta tempam, ir

jāpielāgo komunikācijas līdzekļi un veidi atbilstoši šim klientam. Bieži sarunas tiek

vizualizētas ar plakātu un krāsu palīdzību. Tieši tāpat kā visi šī procesa pieraksti, arī šie

plakāti ir klienta īpašums. Pārējām personām, kuras ir iesaistītas šajā procesā, ir

uzdevums atrast, kāds ir vai bija viņu uzdevums šajā stāstā. Mērķis ir, lai tas viss sniegtu

rezultātu stratēģijā, plānā ar noteiktu laika limitu.

Kas ir PTP?

Personiskās nākotnes plānošana ir stratēģija, kurā centrālais punkts ir cilvēks ar

invaliditāti un viņa attiecības. Tā ir stratēģija, kas ir atzars emancipētai domāšanai, un

sākumā šo stratēģiju izveidoja dr. Beta Mounta /Beth Mount/ no Ņujorkas.

49

Darba procesā visuzkrītošākais ir izvēlētais izejas punkts. Tradicionālajā aprūpes plānā

centrā atrodas aprūpes jautājums un tas tiek apskatīts no palīdzības sniedzējas

organizācijas puses, kā tajā var iesaistīties, bet personiskās nākotnes plānošanā tiek

izvēlēta „nozīmīguma sekmēšanas perspektīva”.

Tā vietā, lai skatītos uz līdzekļiem, organizāciju un vajadzību novērtēšanu, tiek ņemta

vērā visa personas dzīve: „kas ir šī persona”, „ko vēlas šī persona” un “kā mēs varam

palīdzēt”.

Pieejas veids: plānošana kopā ar personu un pielietot to, ko viņš vai viņa uzaicina –

dažreiz mutiska, aktīvas darbības veidā, dažreiz, pamatojoties uz vislabāko iespēju

pievērst uzmanību kāda reakcijai un uzvedībai. Tas izraisa elementāras sarunas par

dažādām dzīves tēmām. Ne vienmēr tam ir saistība ar nepieciešamo palīdzības

piedāvājumu. Pārsvarā runa ir par sadzīvošanu ikdienā un pārējo lomu tajā: kaimiņu,

draugu, ģimenes, kluba biedru, kolēģu un profesionāļu. Sākums vienmēr ir pašā klientā.

Vienojoties ar personu un pakāpeniski atklājot, ko kāds viņa/viņas dzīvē grib un var

nozīmēt.

Svarīgākās pamattēmas ir:

- kļūt pazīstamam ir priekšnosacījums esošajam;

- visi cilvēki kaut ko viens otram sniedz, dzīvojot kopā;

- sadzīvošana uzlabojas, ja cilvēkam ir iespēja pielietot savus talantus;

- izdarīt izvēles un trenēties kontrolēt var reāli dzīvē, pēc tam izvēloties visu

noderīgo.

Izmantotie materiāli:

http://www.wecare4.org/cms/Documenten/about%20handicap/intro%20+%20link/Hanbo

ek%20Lets%20Aluksnes%20rokasgramata_final.doc

50

Darba lapa (4.nodarbība)

Normalizācijas

principa komponenti

Mana izpratne Komentāri

Normāls dienas ritms

Normāls nedēļas ritms

Normāls gada ritms

Cilvēka dzīves ciklam

atbilstošas pieredzes

veidošanās

Normāla cieņa un

pašnoteikšanās tiesības

Normālas seksuālas

normas, kas atbilst

indivīda kultūras videi

Normāli ekonomiskie

un tiesību modeļi, kas

atbilsts tās valsts

likumiem, kurā

indivīds dzīvo

Normālas vides un

dzīvojamo ēku

standartu prasības, kas

atbilst sabiedrībai, kurā

indivīds dzīvo

51

Izdale (4.nodarbība)

Situācija Latvijas Republikā personu ar intelektuālās attīstības

traucējumiem dzīves apstākļu normalizēšanā

Latvijas Republika pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ir nostājusies uz

demokrātiskas sabiedrības veidošanas ceļa, tomēr daudzās sabiedrības dzīves sfērās vēl

joprojām ir jūtamas pusgadsimtu ilgā totalitārā režīma sekas, tajā skaitā arī cilvēku ar

invaliditāti sociālās aizsardzības un rehabilitācijas jomā un, konkrēti, cilvēku ar

intelektuālās attīstības traucējumiem rehabilitācijā un integrēšanā sabiedrībā. Piemēram,

vēl joprojām ilgstošās aprūpes institūcijās atrodas daudzi no šiem invalīdiem, kuru

intelektuālo spēju līmenis ļautu apgūt darba iemaņas un, saņemot sākumposmā zināmu

atbalstu un palīdzību, veiksmīgi strādāt algotu darbu, tādējādi ievērojami paaugstinot

savu dzīves kvalitāti, un iekļauties sabiedrības dzīvē kā līdztiesīgam tās loceklim.

Latvijas likumdošana pamatā garantē visu cilvēktiesību normu īstenošanu, taču tā

nepasargā cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimenes locekļus no

pazemojumiem un cilvēka cieņas aizskaršanas ikdienas situācijās un saskarsmē ar

atbildīgajām institūcijām. Diskriminējošas situācijas ir vērojamas gan saskarsmē ar

izglītības sistēmu, gan saskarsmē ar medicīnas aprūpes sistēmu, gan nodarbinātības,

ienākumu uzturēšanas un sociālās drošības jomās. Cilvēki ar intelektuālās attīstības

traucējumiem joprojām ir viena no atstumtākajām un neaizsargātākajām iedzīvotāju

grupām. Latvijā nav pietiekamas atbalsta sistēmas, kas sekmētu cilvēku ar intelektuālās

attīstības traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā.

Valsts līmenī ir panāktas lielas izmaiņas cilvēku ar intelektuālās attīstības

traucējumiem tiesību nodrošinājumā, taču turpmākās darbības koordinēšanai ir

nepieciešama cieša valsts pārvaldes institūciju, nevalstisko organizāciju cieša sadarbība,

kas sekmētu tālāku procesu veiksmīgu attīstību un netiktu zaudēts jau sasniegtais. (15., 5.

lpp.)

Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem normalizācijas

principa apraksts

Normalizācijas princips, kurš ir guvis starptautisku atzinību jau 1969. gadā, pašlaik

rietumu pasaulē ir kļuvis par vadošo principu personu ar garīgās attīstības traucējumiem

aprūpē. Ievērojot tikai humānus principus, var īstenot 1993.gada ANO Paraugnoteikumos

izvirzīto mērķi – panākt personu ar funkcionāliem traucējumiem pilnīgu līdzdalību un

vienlīdzību sabiedrībā.

52

Humānā skatījuma kodols – cieņa pret cilvēka vērtību - nozīmē, ka ikvienu sabiedrības

locekli uztver kā personu, kam ir vērtība. Tā nav dalāma vai apspriežama un nesaistās ar

to, kas cilvēkam pieder un ko viņš dara. Visu cilvēku vērtība ir vienāda.

Veseluma skatījums nozīmē, ka, strādājot ar cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, tiek

ievēroti visi viņa dzīves apstākļi.

Bērniem un jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem jānodrošina tādi paši apstākļi,

kādus atzīst par labiem visiem pārējiem bērniem un jauniešiem.

Normalizācijas princips nozīmē, ka visām personām ar garīgās attīstības un citiem

funkcionāliem traucējumiem tiek padarīts pieejams ikdienas dzīvesveids un dzīves

nosacījumi tiek pielīdzināti tiem, kas pašlaik pastāv apkārtējā sabiedrībā, vai arī faktiski

padara tos vienādus. (7., 11. lpp.)

Normalizācijas principa komponenti ir šādi:

normāls dienas ritms:

Tas nozīmē, ka arī cilvēkam ar garīgās attīstības traucējumiem, kam ir nopietni kustību

traucējumi, no rītiem ir jāpieceļas un jāapģērbjas. Tāpat arī ēdienreizēm jānotiek

normālos apstākļos: kādu maltīti var ieturēt lielākā grupā - skolā vai darbā, bet pārējām

jānorit ģimenes apstākļiem tuvā vidē, kur nodrošināts miers, harmonija un bauda.

Normāls dienas ritms ietver arī to, ka cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem nav

jāiet agrāk gulēt nekā viņa vieaudžiem vai jaunākiem brāļiem un māsām, vai arī vienkārši

tāpēc, ka trūkst aprūpes darbinieku. Apkārtējai videi jābūt izveidotai ar cieņu pret

indivīda vajadzībām pēc sava dienas ritma. Tas reizēm nosaka nepieciešamību atturēties

no novecojušiem un uz visiem vienādi attiecinātiem ieradumiem grupas darbā.

Normāla dienas ritma neievērošana ir viens no spilgtākiem piemēriem tam, kā lielas,

slēgtas aprūpes iestādes rada invaliditāti. Tajās nav iespēju ārpus noteiktās kārtības

veicināt pasākumus, nodarbības, kurās būtu kas jauns. Disciplīna un novecojušie

ieradumi sekmē nevarību un bezpalīdzības palielināšanos.

Visiem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem jānodrošina iespēja dienas laikā

atstāt mājvietas, lai piedalītos pirmskolas vai skolas nodarbībās, darbā vai citā nodarbē,

kā arī brīvā laika pasākumos.

normāls nedēļas ritms:

Nedēļas pamata ritms: dzīvesvieta - skola vai darbs - brīvais laiks – dzīvesvieta – izvirza

prasību saskaņot funkcionālo plānošanu un aprūpes pasākumus. Dienas centriem,

pirmskolas iestādēm un skolām jāplāno pasākumi bērniem ar garīgās attīstības

traucējumiem neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo ģimenēs, internātos vai grupu dzīvokļos.

53

Tas pats attiecas uz darbnīcām un dienas centriem, kur nodrošināti piemēroti apstākļi

pieaugušajiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Plānošanai jāaptver visi, kas dzīvo

grupu mājās (dzīvokļos). Brīvā laika programmās, ko piedāvā sabiedrībā, jāievēro visu

indivīdu ar garīgās attīstības traucējumiem vajadzības nedēļas brīvajās dienās, paredzot

dažādas nodarbības.

Funkcionālā plānošana palīdz mainīt cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem dzīves

veidu un viņiem domāto iestāžu darba stilu. Tā faktiski apšauba šo iestāžu

nepieciešamību un vienlaikus rada lielāku izvēli vecākiem, kuru bērns dzīvo mājās. Kad

šie bērni būs pieauguši, izraudzīsies tādu dzīves vietu, kas līdzināsies tām, pie kurām

pieraduši jau no mazotnes, vēl dzīvojot ģimenē.

Normāls nedēļas ritms cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem sagādā vairāk iespēju

sociālai attīstībai un pieredzes paplašināšanai. Viņi saņem labāku atbalstu savai

izaugsmei, jo gūst ieskatu tajos dzīves nosacījumos, kādi pastāv pārējiem sabiedrības

locekļiem.

Normālu nedēļas ritmu nevarēja un nevar ievērot lielā, slēgtā aprūpes iestādē. Lai to

ieviestu, jāsaskaņo sabiedrības aprūpes pasākumi.

normāls gada ritms:

Normalizācija nozīmē arī iespējas izjust normālu gada ritmu ar gadalaiku maiņu, ar

tradicionāliem un personīgi svarīgiem svētkiem.

Normālu gada ritmu raksturo ne tikai gadalaiku maiņa un tradīcijas sakarā ar ģimenes

locekļu jubilejām. Tam pieskaitāmi arī sociāli pasākumi un svētki, kas ir nozīmīgi

sabiedrībai un valstij, kā arī tie, kas saistās ar dažādām reliģiskām tradīcijām un rituāliem.

Svētki rada pārmaiņas ikdienas vienmuļībā, kā arī gada gaita nosaka dažādas aktivitātes,

apģērbu un ēdienu, uzturēšanos telpās vai ārā utt. Piemēram, piedalīšanās svinībās kādā

baznīcas pasākumā, kultūras vai sporta aktivitātē prasa noteiktas sociālās iemaņas, bet

nevienam nedrīkst liegt piedalīties svētkos garīgās attīstības vai citu funkcionālu

traucējumu dēļ.

Līdzdalība dažādos sabiedriskos pasākumos ļauj izjust pilsonības jēgu, drošību,

pašapziņu un cilvēku cieņu.

cilvēka dzīves ciklam atbilstošas pieredzes veidošanās:

Agrīna bērnība - Bērnam ar funkcionāliem traucējumiem ir tāda pati vajadzība pēc

sirsnības un tuvības, vecāku balsīm, ģimenes un pārējiem kontaktiem kā jebkuram

bērnam.

54

Skolas vecums - Skolas vecuma bērniem un pusaudžiem ar funkcionāliem traucējumiem

nekad nevajadzētu dzīvot slēgtā vidē, kas piedāvā tikai ierobežotus un izkropļotus

iespaidus. Viņu sociālās pieredzes veidošanās būtu vispusīgi jāsekmē atklātā sabiedrībā,

kur var iepazīties ar parastu dzīvesveidu un dibināt kontaktus ar vienaudžiem, kam nav

funkcionālu traucējumu.

Lai izpildītu obligātās izglītības prasības arī bērniem ar dziļiem garīgās attīstības

traucējumiem, ir nepieciešami mērķtiecīgi mācību plāni un pedagoģiskie palīglīdzekļi.

Kā vieni, tā otri ir izstrādāti daudzās pasaules valstīs.

Mācības skolā palielina vecāku iespējas paturēt mājās bērnu ar garīgās attīstības

traucējumiem, jo skola sniedz viņiem zināmu atslodzi. Tas arī ir nosacījums, lai jaunieši,

kas vēl dzīvo lielās aprūpes iestādēs, pārietu grupu mājās un izmantotu priekšrocības, ko

sniedz integrācija sabiedrībā.

Pieauguša cilvēka dzīve – Normālos apstākļos bērns dzīvo pie saviem vecākiem, bet

jaunietis mēdz atstāt mājas, lai sāktu dzīvot pēc iespējas patstāvīgi. Jaunības izbeigšanās

un pieauguša cilvēka dzīves posma sākšanās personām ar garīgās attīstības traucējumiem

prasa ilgāku laiku, noris grūtāk un rada lielāku nedrošību nekā pārējiem. Viņu priekšstats

par sevi bieži vien ir sagrozīts un neskaidrs. Viņi ne vienmēr tiek pieņemti un cienīti

pieaugušo pasaulē. Tādēļ apkārtējo attieksme ir sevišķi nozīmīga, vienalga, vai tie ir

vecāki, radinieki, aprūpes personāls vai sabiedrība plašākā nozīmē.

Tāpēc aprūpei ir jābūt virzītai uz piemērotas profesijas apguvi vai darba iemaņu un

sociālo prasmju attīstīšanu. Tāpat ir jāmāca spēja dzīvot atsevišķi – pašam savā istabā

grupu dzīvokļos, jāprot iekļauties pieaugušo izglītības sistēmā un jābūt informētam par

seksuālajiem jautājumiem.

Jauniešu ar garīgās attīstības traucējumiem attīstības programmām maksimāli jāveicina

viņu patstāvību un sociālās prasmes ikdienā. Tad viņi varēs piedalīties sabiedrības dzīvē

tik daudz, cik viņi spēs un vēlēsies. Šādas programmas nodrošina ne tikai reālāku

motivāciju, bet apmierina arī personīgās intereses. Bez tam rodas labas iespējas

vingrināties lēmumu pieņemšanā, kas ir svarīga brieduma sastāvdaļa un ļauj indivīdam

apzināties savu pieaugušā cilvēka vērtību.

Situāciju varētu uzlabot izglītības sistēmas piedāvājumi pieaugušajiem. Tie paplašina

interešu loku un veicina jaunu prasmju apgūšanu. Viegli lasāmas grāmatas, laikraksti un

žurnāli rada iespējas bagātākai kultūras un sociālajai dzīvei. Līdzvērtīgu ceļu

ieinteresētajiem paver sports.

Kursos, kuros māca par savstarpējām attiecībām un sociālo saskarsmi, kā arī skaidro

demokrātijas jautājumus, stiprina dalībnieku iemaņas veidot savus klubus un komitejas,

55

pieņemt lēmumus, formulēt un izteikt vēlmes par brīvā laika pavadīšanu, nobriest

gatavība uzņemties pienākumus dažādās organizācijās.

Vecums – Vecumā, kad strādāt vairs nav iespējams vai nevar atrast sev piemērotu darbu,

vairums cilvēku saglabā kontaktus ar to, kas dzīvei dod saturu un jēgu, vai arī uzturas labi

zināmas vides tuvumā, kur atrodas draugi un paziņas. Tāpēc gados vecāku cilvēku ar

garīgās attīstības traucējumiem mītnēm būtu jāatrodas netālu no tām vietām, kur viņi

pavadījuši savu pieaugušā cilvēka dzīvi. Tas ir tajā gadījumā, ja viņi nevar turpināt dzīvot

tur, kur dzīvojuši .

Cilvēka dzīves ciklam atbilstošas pieredzes veidošanās modelis liecina, ka liela, slēgta

aprūpes iestāde ir līdzīga mūža ieslodzījumam cietumā. Īstus attīstības nosacījumus

cilvēkam piedāvā tikai dzīve atklātā sabiedrībā.

Laika ritums - tagadne un pagātne, sekunde pēc sekundes, diena pēc dienas, nedēļas,

gadi – mūžīgais un mainīgais laiks nosaka normalizācijas principa pamatus, tā saturu,

mērķi un kopsakaru.

normāla cieņa un pašnoteikšanās tiesības:

Tas nozīmē, ka personas ar funkcionāliem traucējumiem izvēle, vēlēšanās, prasības un

pašnoteikšanās tiesības jāciena un jāievēro, cik vien iespējams. Tie, kas var,

jāuzmundrina veidot savas organizācijas, un to pārstāvjiem jāpiedalās diskusijās ar

aprūpes personālu par noteikumiem, ieradumiem un pasākumiem. Normalizācijas

principa būtība nozīmē, ka jāieklausās tajos, kas nevar runāt vai kam ir grūti izteikties.

Šis princips nozīmē arī cieņu pret indivīda personīgajām lietām. Cilvēkam ar garīgās

attīstības traucējumiem ir japērk savs apģērbs, mēbeles, utt., vismaz vienmēr jāpiedalās

šo priekšmetu iegādē.

Visiem indivīdiem ar funkcionāliem traucējumiem ir svarīgi piedalīties diskusijās par

jautājumiem, kas uz viņiem attiecas gan vietējā, gan valsts mērogā. Zviedrijā cilvēki ar

garīgās attīstības traucējumiem divas reizes ir piedalījušies likumdošanas procesā

parlamentā, kad tika pieņemti jauni likumi par šo cilvēku tiesībām uz sabiedriskajiem

pakalpojumiem. Lai izteiktu savu viedokli, visā Zviedrijā cilvēki ar garīgās attīstības

traucējumiem, tāpat kā citi pilsoņi, piedalījās normālā demokrātiskā likumdošanas

procesā. Tas ievērojami ietekmēja visus, ko skāra jaunais likums. Pašiem cilvēkiem ar

garīgās attīstības traucējumiem tas nozīmēja pierādījumu savām spējām un apliecinājumu

sabiedrības cieņai, ko garantē katra pilsoņa tiesības.

Personām, kuru funkcionālie traucējumi ir dziļi, kam ir grūtības runāt, šāda cieņa ir

sevišķi svarīga. Spēt izteikties, panākt, ka citi saprot, uzticēties cilvēkiem savā tuvākajā

apkārtnē – tam ir nenovērtējama nozīme. Lai iztulkotu cilvēku ar garīgās attīstības

56

traucējumiem „kluso valodu”, jāizmanto visi pieejamie līdzekļi. Mūsdienās to skaits ir

pieaudzis, ietverot zīmju valodu un datortehniku.

Normāla cieņa un pašnoteikšanās tiesības lielā, slēgtā aprūpes iestādē netiek ievērota.

Sabiedrībā tā izpaužas kā pilsoniska līdzdalība, solidaritāte un iedarbīga demokrātija.

normālas seksuālas normas, kas atbilst indivīda kultūras videi:

Normalizācija nozīmē arī dzīvot divu dzimumu pasaulē. Risks, kas šajā ziņā saistās ar

garīgās attīstības traucējumiem, ir krietni pārspīlēts. Tas nereti novedis pie nedabiskas un

nelaimīgas segregācijas, kas viņiem kaitējusi un kavējusi viņu attīstību. Tāpat kā

pērējiem cilvēkiem, cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem jāsatiekas ar citiem pēc

iespējas brīvi un dabiski arī savās dzīvesvietās, nevis dienas centros, darba vietās un brīvā

laika pasākumos. Pieredze liecina, ka vīriešu un sieviešu dzīvošanai līdzās grupu

dzīvokļos un aprūpes iestāžu nodaļās ir lielas priekšrocības. Uzlabojas uzvedība, un vides

atmosfēra kļūst dabiskāka.

Mums visiem jāiemācās saprast, ka juteklība un seksualitāte dažādās pakāpēs ir dzīves

daļa, kas atšķirīgās izpausmes formās pastāv un ir līdzās vienmēr – no bērnības līdz

vecumam. Mēs uzzinām, ka mīlestība, kad tā rodas, ir kaut kas vērtīgs, ko varam dāvāt

otram, attīstīt un labākajā gadījumā – saglabāt ilgi. Mēs zinām, ka bērni ir būtnes, ko

nepieciešams mīlēt, aprupēt un daudzus gadus gādāt par viņu attīstību.

Seksuālā izglītība katram jāsniedz saprotamā veidā. Tai jāietver zināšanas par labu

kopdzīvi un savstarpējo cieņu, par higiēnu un dažādiem pretapaugļošanās līdzekļiem, kā

arī grūtniecību.

Nepieciešama arī informācija par infekciju slimībām, ko iegūst dzimumceļā, par risku tikt

izmantotam, pakļautam varmācībai, par pašaizsardzības paņēmieniem un to, kā griezties

pēc palīdzības pie apkārtējiem cilvēkiem vai policijas izvarošanas mēģinājuma gadījumā.

Dažiem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem nepieciešams izskaidrot, kā darbojas

laulību regulējoši likumi, kādas ir bērna tiesības un bērna aprūpe sabiedrībā.

Normālas seksuālās normas neattīstās lielās, slēgtās aprūpes iestādēs. Reālas prasības un

iespējas pastāv tikai sabiedrībā.

normāli ekonomiskie un tiesību modeļi, kas atbilsts tās valsts likumiem, kurā

indivīds dzīvo:

Viens no nosacījumiem, lai cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem varētu sasniegt

dzīvesveidu, kas ir iespējami tuvs normālajam, ir nodrošināt tādas pašas sociālās un

ekonomiskās tiesības kā visai sabiedrībai. Tās nosaka vispārējā likumdošana un

57

kompensējošs atbalsts, piemēram, pabalsts bērnu audzināšanai, pirmstermiņa

pensionēšanās iespējas, pabalsts dzīvokļa uzturēšanai, vecuma pensija, minimālā alga utt.

To personu pabalsti, kas dzīvo aprūpes iestādēs, lielākoties tiek izmantoti samaksai par

uzturu un mītni. Taču katram ir vajadzīga normāla kabatas nauda privātai lietošanai. Pie

tam šī naudas summa jāsaņem regulāri, lai varētu attīstīt sociālās iemaņas, lai saglabātos

indivīda izvēles tiesības un pieaugtu savas varēšanas apziņa. Darbs, ko veic personas ar

garīgās attīstības traucējumiem, apmaksājams atbilstoši ieguldītajām pūlēm.

Raugoties, no sociāli ekonomiskā viedokļa, jāatzīst, ka lielās, slēgtas aprūpes iestādes ir

pilnīgi nerentablas. Tās veicina aprūpējamo garīgo atpalicību, samazina viņu sociālo

kompetenci un padara personālu profesionāli nepilnvērtīgu. Tas tāpēc, ka aprūpes

darbinieki nespēj savu darba ieguldījumu saistīt ar jēgpilnu rezultātu sociālajā jomā.

Lielo, slēgto aprūpes iestāžu pastāvēšana palielina arī risku, ka izmaksas netiek

aprēķinātas no cenu efektivitātes viedokļa. Ieguldījumi ir nepieciešami cilvēkiem –

personāla izglītošanai, lai gadu gaitā augtu kompetence un pieredze, nevis ēkām un to

aprīkojumam, kas kļūst arvien dārgāks.

Tradicionālās aprūpes iestādes izkropļo normālus ekonomiskos un tiesību modeļus.

Investīcijas izdarāmas aprūpes un personāla un cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem

izglītošanā.

normālas vides un dzīvojamo ēku standartu prasības, kas atbilst sabiedrībai, kurā

indivīds dzīvo:

Normalizācijas princips nozīmē, ka dzīvojamo ēku prasībām, piemēram, audzēkņu

mītnēm, grupu dzīvokļiem utt. jābūt tādām pašām kā citu sabiedrības locekļu mājokļiem.

Personām, kurām ir fiziski trūkumi, nepieciešama tehniski īpaši aprīkota vide, kas

atvieglo kustēšanos un sociālo mijiedarbību. Teniskie palīglīdzekļi šiem indivīdiem

nodrošina lielāku neatkarību un patstāvību personīgajā dzīvē.

Izolācija un segregācija sekmē vispārēju zināšanu trūkumu un aizspriedumus, turpretī

cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem integrācija sabiedrībā un viņu dzīves

normalizācija ģimenē un mazākās grupās veicina pozitīvu cilvēcisku attiecību

veidošanos. Tas, savukārt, ir priekšnosacījums sapratnei un pieņemšanai sabiedrībā.

Normāla piekļūšana sabiedrībai, dažādiem pasākumiem, interesantām vietām,

neparastākām vidēm – tas ir svarīgi arī indivīdam ar dziļiem garīgās attīstības

traucējumiem, kam ir vairāki funkcionālie traucējumi. Jāņem vērā, ka viņiem var būt

nepieciešams speciāls transports, un pārvietošanās prasīs papildus priekšdarbus.

58

Liela, slēgta aprūpes iestāde ir pretstats normālai videi. Personu ar funkcionāliem

traucējumiem mājokļi sabiedrībā nereti prasa to piemērošanu, kas var noderēt arī citām

sabiedrības grupām.

(pēc „Dzīvesapstākļu normalizēšana personām ar garīga rakstura un citiem

funkcionāliem traucējumiem”, 12.-26.lpp., Karla Grunevalda redakcija , Velku Fonds,

2003.)

Ievērojot šīs astoņas normalizācijas principa sastāvdaļas, kļūst iespējama katra indivīda ar

garīgas attīstības traucējumiem dzīves situācijas normalizācija. Šis process var daudziem

pavērt iespēju sasniegt pilnīgu patstāvību un sociālo integrāciju. Kaut arī lielai daļai no

šiem cilvēkiem arī turpmāk būs nepieciešama aprūpe, tomēr normalizācijas principu

realizācija ļaus viņiem dzīvot apstākļos, kas atbilst normālam sabiedrības modelim.

Persona tiek uzņemta sabiedrībā, to cienot.

59

Izdale 1. (5.nodarbība)

Sociālie pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem

Latvijā

Valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums

- sociālās aprūpes centrs (VSAC)

Valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums

sociālās aprūpes centrā (pansionāts) tiek nodrošināts personām ar garīga rakstura

traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim un

pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura

traucējumiem;

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums - sociālās

aprūpes centrs (pašvaldībās).

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums sociālās

aprūpes centrā (pansionāts) tiek nodrošināts pensijas vecuma personām un personām ar

fiziska rakstura invaliditāti, ja pakalpojumu apjoms, ko nodrošina klienta dzīvesvietā

(aprūpe mājās) vai iespējami tuvu tai (dienas aprūpes centrs), un tikai tad, ja tie nav

pietiekam (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums).

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas (pansionāti), kas

nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, pilnu

aprūpi un sociālo rehabilitāciju:

• nodrošina personu ar dzīvojamo platību, kurā ir sadzīvei nepieciešamais

inventārs;

• apgādā personu ar veļu, apģērbu un apaviem, organizē ēdināšanu;

• nodrošina personas medicīnisko aprūpi;

• veic sociālo, darba un medicīnisko rehabilitāciju atbilstoši katras personas

fiziskajam un psihiskajam stāvoklim;

• organizē kultūras pasākumus, kā arī pēc personas vēlēšanās organizē garīgo

aprūpi atbilstoši personas konfesionālajai piederībai;

• ja nepieciešams, organizē palīdzību personas individuālo sociālo problēmu

risināšanā.

Alternatīvie pakalpojumi

Sociālie pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem

Dienas aprūpes centrs personām ar garīga rakstura traucējumiem ir institūcija, kas dienas

laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo

prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas (Sociālo pakalpojumu

un sociālās palīdzības likums).

Specializētā darbnīcā tiek nodrošinātas iemaņu apguves iespējas kvalificētu speciālistu

uzraudzībā personām ar garīgās attīstības traucējumiem.

60

Grupu mājas/dzīvokļi ir pastāvīgās uzturēšanās mītne, kurā personas ar garīgās attīstības

traucējumiem zinošu profesionāļu vadībā realizē savas patstāvīgās dzīves iemaņas. Grupu

māja (dzīvoklis) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā personām ar

garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav

nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā

(Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums).

Grupu māja "Rožkalni" Camphill

ir pastāvīgās uzturēšanās mītne, kurā personas ar garīgās attīstības traucējumiem zinošu

profesionāļu vadībā realizē savas patstāvīgās dzīves iemaņas, tiekot nodarbināti

lauksaimniecības jomā.

Ilgstošas sociālās aprūpes un

sociālās rehabilitācijas institūcijas

pakalpojumi - sociālās aprūpes

centri

Alternatīvie sociālie pakalpojumi personām

ar garīga rakstura traucējumiem pašvaldībā

Valsts Ilgstošas sociālās aprūpes un

sociālās rehabilitācijas institūcijas

pakalpojums - sociālās aprūpes centrs

(VSAC)

Mājoklis:

Grupu dzīvoklis/māja

Dzīvoklis ar periodisku atbalstu

Pusceļa māja

Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās

rehabilitācijas institūcijas pakalpojums -

sociālās aprūpes centrs (SAC) pašvaldībā

Nodarbinātība:

Dienas aprūpes un rehabilitācijas centrs

Dienas centrs

Specializētās darbnīcas

Atbalstītais darbs

Sociālais uzņēmums

Atbalsta pakalpojumi:

Ģimenes asistents

Pavadonis

Īsa laika uzturēšanās vietas

Atbalsta grupas / pašpalīdzības grupas

61

Izdale 2. (5.nodarbība)

Iekšējie normatīvie akti sociālos pakalpojumos dzīves kvalitātes izvērtēšanas

kontekstā

Iekšējie normatīvie akti (nolikumi, statūti, instrukcijas, kārtības un ieteikumi) ir tiesību

akti, kurus organizācijas vadītājs ir izdevis ar mērķi noteikt savas sev padotās

organizācijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārēja normatīva akta

piemērošanas kārtību.

Visu organizācijas iekšējo darbības kārtību, organizācijas darbinieku un klientu tiesības

un pienākumus nosaka pašas organizācijas izstrādāti un pieņemti normatīvie akti.

Galvenie iekšējo normatīvo aktu veidi ir:

1. Nolikumi, statūti, kas regulē organizācijas uzbūvi un darba organizāciju.

2. Instrukcijas vai kārtības, kas regulē ārējo tiesību normu piemērošanu

vai organizācijas darbības.

Iekšējās izcelsmes dokumentu identifikācija:

Nr. Nosaukums Apstiprināšana/atbildība Prasības saturam

1. Organizācijas /

struktūrvienības

nolikums

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Vispārējie noteikumi

Mērķis

Galvenie uzdevumi

Darba organizācija

Klientu tiesības un

pienākumi

Darbinieku tiesības un

pienākumi

Rakstiski fiksēta

62

darbinieku iepazīšanās

Rakstiski fiksēta klientu

iepazīšanās

2. Struktūrshēma

(organizācijas

struktūra)

Apstiprina organizācijas

vadītājs

3. Organizācijā

nodarbināto

darba līgumi un

amata apraksti

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Vispārējie noteikumi

Pamatuzdevumi un

pienākumi

Tiesības

Rakstiski fiksēta

darbinieku iepazīšanās

4. Darbinieku amatu

saraksts

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Amata nosaukums

Profesiju klasifikatora

kods

Amatu vienību skaits

Amatalgas likme

Amatalga mēnesī

Piemaksa

Amatalga kopā gadā

5. Darba kārtības

noteikumi

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Rakstiski fiksēta

darbinieku iepazīšanās

6. Organizācijas

ētikas kodekss

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Rakstiski fiksēta

darbinieku iepazīšanās

7. Iekšējās kārtības Apstiprina organizācijas Rakstiski fiksēta

63

noteikumi

darbiniekiem

vadītājs

darbinieku iepazīšanās

8. Darba

aizsardzības

instrukcijas un

parakstu

reģistrācijas

žurnāli

Apstiprina organizācijas

vadītājs un darba

aizsardzības speciālists

Rakstiski fiksēta

darbinieku iepazīšanās

9. Ugunsdrošības

instrukcijas un

parakstu

reģistrācijas

žurnāli, rīcības

plāns ugunsgrēkā

gadījumā,

evakuācijas plāni

Rakstiski fiksēta

darbinieku iepazīšanās

10. Rīkojumi Izdod organizācijas

vadītājs

Rīkojumā ietilpst:

adresāts

darbības norāde

darbības

izpildes laika

norāde

darbības

izpildes kontrole

Rakstiski fiksēta

darbinieku iepazīšanās

11. Stratēģiskais

plāns

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Izvirzītais mērķis

Laika periods mērķa

64

Darbinieku sanāksmes

protokolā atspoguļota

darba

plāna apspriešana un

pieņemšana

sasniegšanai

Uzdevumi/pasākumi

mērķa sasniegšanai

Pasākumu atbildīgās

personas

12. Darba plāns

kārtējam gadam

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Darbinieku sanāksmes

protokolā atspoguļota

darba

plāna apspriešana un

pieņemšana

Gadā paredzamie

veicamie pasākumi

Pasākumu termiņi

Pasākumu atbildīgās

personas

Atzīme par pasākumu

izpildi

13. Darbinieku

apmācības plāns

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Darbinieku sanāksmju

protokolā atspoguļotā

darbinieku apmācības

plāna apspriešana

Darbinieka vārds,

uzvārds, amats

Mācību tēma, kuru

nepieciešams

vai ir vēlams apgūt

Nepieciešamo stundu

skaits

Atzīme par izpildi

14. Darbinieku darba

grafiks (tabula)

Apstiprina organizācijas/

struktūrvienības vadītājs

Attiecīgais mēnesis

Darbinieka vārds

uzvārds

Nostrādāto stundu

skaits katrā dienā

Grafika aizpildīšanas

datums un atbildīgās

65

personas paraksts

15. Darba kolektīva

sanāksmju

protokoli

Ar organizācijas vadītāja

rīkojuma nozīmēta

atbildīgā

persona (protokolists)

Sanāksmes datums un

protokola Nr.

Sanāksmes dalībnieki

Dienas kārtība

Ziņojumi un pieņemtie

lēmumi

Sanāksmes vadītāja un

protokolista paraksti

16. Klienta lieta Atbild struktūrvienības

vadītājs

Lēmums par klienta

vajadzībām

atbilstošu pakalpojumu

Pakalpojuma līgums ar

klientu

Ziņas par klientu

17. Klienta mape /

sociālās

rehabilitācijas un

aprūpes

dokumentācija

Atbild struktūrvienības

vadītājs / sociālais

darbinieks

Anamnēze

Klienta spēju un

prasmju novērtēšana

Sociālās rehabilitācijas

un aprūpes plāns un

plāna pārskats

Cita dokumentācija, kas

atspoguļo sadarbību ar

klientu

18. Iekšējās kārtības

noteikumi

klientiem

Apstiprina organizācijas /

struktūrvienības vadītājs

Rakstiski fiksēta klientu

iepazīšanās

19. Klientu Apstiprina

struktūrvienības

Aktivitāšu sadalījums

pa dienām

66

nodarbinātības/

aktivitāšu grafiks

vadītājs

Dienas

Aktivitāšu laiks

Klienti, kuri piedalās

nodarbībā

20. Lūgumu, sūdzību

un priekšlikumu

vai jautājumu

iesniegšanas un

izskatīšanas

kārtība

Apstiprina organizācijas

vadītājs

Kam un kādā veidā var

izteikt lūgumus,

sūdzības, priekšlikumus

vai jautājumus

Cik dienu laikā

jautājums tiek

izskatīts un sniegta

atbilde.

Kas izskata jautājumu

Kas kontrolē pieņemtā

lēmumu izpildi

21. Darbinieku

pieraksti/ žurnāli

Darbinieku sanāksmju

protokolā atspoguļotā

lēmuma pieņemšana par

žurnāla/pierakstu

nepieciešamību,

aizpildīšanas biežumu un

saturu

Aprūpētāju maiņas

nodošanas žurnāls

Ciemiņu reģistrācijas

žurnāls

Telefonu zvanu

reģistrācijas žurnāls

Sociālo pakalpojumu sniedzēju iekšējie normatīvie akti (iespējamie)

Sociālo pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas jomā:

- Darbinieku ētikas kodekss

- Sociālās aprūpes padomes nolikums (atbilstoši sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likumam)

- Iekšējās kārtības noteikumi klientiem

67

- Apmeklētāju iekšējās kārtības noteikumi / kārtība

- Klientu uzņemšanas un samaksas par pakalpojumu kārtība

- Sociālās aprūpes un/vai sociālās rehabilitācijas procesa norises kārtība (t. sk.

klienta spēju un prasmju izvērtēšana, pakalpojuma apjoma plānošana, procesa

dokumentēšana, novērtēšana u.c.)

- Kārtība, kādā klienti tiek iesaistīti darba terapijā

- Kārtība, kādā nodrošina ar klientu saistītas informācijas iegūšanu, lietošanu,

pieejamību un glabāšanu, atbilstoši pieejamības informācijas statusam

- Klientu dokumentu uzglabāšanas un aprites kārtība (t.sk. klientu personīgas

korespondences privātuma nodrošināšana)

- Pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanas kārtība

- Higiēnas līdzekļu izsniegšanas regularitāte un kārtība

- Kārtība kādā klientu nodrošina ar tehniskajiem palīglīdzekļiem

- Klienta izolācijas kārtība, ja viņa/-as uzvedība kļūst bīstama pārējiem klientiem

un apkārtējiem

- Kārtība, kādā organizācijā iesniedz un izskata iesniegumus (t.sk. alternatīvas

komunikācijas pielietošana)

- Klientu pensijas un kabatas naudas izmaksas, izlietošanas un uzskaites kārtība

- Kārtība, kādā tiek nodrošināta apģērba, veļas, apavu un mīkstā inventāra uzskaite,

lietošana un higiēna

- Noteikumi par telefona un interneta izmantošanu (klientiem)

- Kārtība kādā pakalpojuma klients atstāj teritoriju (noteikumi, uzskaites žurnāls,

utt.)

- Kārtība par personāla skaitu un darba pienākumiem (rīcību) nakts stundās un

brīvdienās

- Kārtība par rīcību krīzes situācijās

- Kārtība, kādā pakalpojuma darbinieki darbojas, konstatējot klientu iekšējās

kārtības noteikumu pārkāpumu

68

Darba lapa (5.nodarbība)

Uzdevumi grupām:

1.uzdevums: Uzrakstīt katra darbinieka lomu / pienākumus (sociālais darbinieks,

sociālais aprūpētājs, aprūpētājs)

1. grupa: klienta funkcionālo spēju un prasmju izvērtēšanā

2. grupa: klienta sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas plāna izstrādē

3. grupa: klienta personisko naudas līdzekļu lietošanā

4. grupa: komandas darbā, subordinācijā

2. uzdevums: Atrast amata aprakstos pienākumus, kuri, jūsuprāt, neatbilst

ieņemamajam amatam, pamatojot savu viedokli.

69

Izdale darba grupām (6.un 7.nodarbības)

Amata apraksts

APRŪPĒTĀJS

PROFESIJU KLASIFIKATORA KODS 5322 02

• Valsts pārvaldes iestāde

Valsts sociālās aprūpes centrs XXXXXX (turpmāk – centrs)

• Struktūrvienība

Filiāle XXXXXX (turpmāk – filiāle)

• Amata saime (apakšsaime) un līmenis

39 I

• Mēnešalgu grupa

3

• Amata pakļautība

Tieši pakļauts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam.

• Amata aizvietošana

Aizvieto cita aprūpētāja.

• Amata pienākumi:

Uzraudzīt klientus un atbildēt par viņu drošību dežūras laikā.

Iesaistīties sociālā darba speciālistu organizētajās klientu aktivitātēs (ikdienas

pastaigas, pasākumi, nodarbības, iepirkšanās u.c.)

Veikt dzīvojamo telpu uzkopšanu un regulāru vēdināšanu, iesaistot tajā klientus.

Mazgāt klientus ne retāk kā reizi 7 – 10 dienās vai pēc vajadzības biežāk, veikt

klientu sanitāro apstrādi (vannošana, nagu un matu sakopšana u.c.), netraucējot klientam

piedalīties nodarbībās un filiāles pasākumos.

Palīdzēt klientiem apģērbties un klāt gultas, mainīt gultas veļu, atkarībā no

klienta spējām, veicināt klienta pašaprūpi.

Sekot līdzi klienta ārējam izskatam, personīgajai higiēnai, apģērba tīrībai un

atbilstībai sezonai.

Nepieciešamības gadījumā (klienta slimība, klients ir gulošs), pēc ēdiena

saņemšanas no virtuves personāla, veikt ēdiena porciju sadali un asistēt klientam ēšanas

laikā. Nepieļaut ēdienreizes dzīvojamās istabās, ja tam nav pamatota nepieciešamība.

Palīdzēt klientiem apgūt galda kultūras iemaņas.

Veikt slimo klientu kopšanas inventāra, sanitāri higiēnisko priekšmetu un

klientu personīgā lietošanā esošo trauku tīrību un dezinfekciju.

Veikt mirušo klientu sanitāro apkopšanu un iezārkošanu.

70

Nepieļaut klientu istabās bojātu un pārtikas produktu, kuriem beidzies

realizācijas termiņš, uzglabāšanu.

Bez uzraudzības nepieļaut klientu piedalīšanos ēdienu dalīšanā, vannošanā,

gulošo klientu barošanā un citos darbos, kas saistīti ar klientu aprūpi (veļas, gultas veļas,

apģērba sadale) .

Veikt sanitāro mezglu uzkopšanu. Reizi mēnesī vai pēc vajadzības biežāk veikt

pastiprināto uzkopšanu.

Veikt piesaistīto telpu pastiprinātu uzkopšanu (matraču vēdināšana, skapīšu un

drēbju skapju tīrīšana, radiatoru tīrīšanu utt.) reizi mēnesī vai pēc vajadzības biežāk.

Rūpēties par piesaistīto telpu estētisko noformējumu (sedziņas, telpaugi u.c.).

Veikt piesaistīto telpu ģenerāltīrīšanu divas reizes gadā (logu tīrīšana,

siltināšana, lampu un radiatoru tīrīšana, sienu mazgāšana) vai pēc vajadzības biežāk.

Rūpēties, lai klienti ievērotu filiāles iekšējās kārtības noteikumus. Par

pārkāpumu ziņot sociālā darba speciālistam un veikt ierakstu Klientu ikdienas aprūpes

žurnālā.

Ziņot par klienta veselības stāvokļa izmaiņām sociālam aprūpētājam un

dežurējošai medicīnas (psihiatrijas) māsai, palīdzēt medicīnas (psihiatrijas) māsām veikt

ārstnieciskas procedūras.

Medicīnas personāla prombūtnes laikā, akūtas veselības pasliktināšanās

gadījumos, ziņot neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam.

Pavadīt klientu ārpus institūcijas uz profilaktiskajām pārbaudēm, piedalīties

klienta transportēšanā.

Klientu traumu gadījumā, izdarīt ierakstus Klientu ikdienas aprūpes žurnālā un

par notikušo informēt dežurējošo medicīnas ( psihiatrijas) māsu.

Nododot maiņu, veikt ierakstus Klientu ikdienas aprūpes žurnālā, fiksējot

klientu problēmas. Pieņemot maiņu, iepazīties ar Klientu ikdienas aprūpes žurnālā

veiktajiem ierakstiem.

Atbildēt par kvalitatīvu klientu uzvedības uzraudzību, novērojumus fiksēt

Klientu ikdienas aprūpes žurnālā un par notikušo informēt dežurējošo medicīnas

(psihiatrijas) māsu.

Nodrošināt sanitāri higiēnisko prasību ievērošanu klientu istabās un sanitārajos

mezglos.

Nepieļaut familiāras attiecības ar klientiem un viņu piederīgajiem.

Uzraudzīt un nepieļaut, lai filiālē esošais mīkstais un cietais inventārs tiktu tīši

bojāts.

Nodrošināt pozitīvu saskarsmi ar klientiem un darbiniekiem.

Ar savu darbību/bezdarbību netraucēt citiem darbiniekiem pildīt amata

pienākumus.

Sniegt informāciju par ikvienu svarīgu notikumu savas kompetences ietvaros

bez ārējas pamudināšanas nodaļas vadītājam vai filiāles vadītājam.

Sniegt rakstisku paskaidrojumu/ziņojumu par darba devēja uzdotiem

jautājumiem par amata pienākumu izpildi.

Ievērot konfidencialitāti un darba ētiku, neizplatīt nepamatotas ziņas par filiāles

klientiem, personālu un filiāles darbību.

Nepieļaut nepiederošu personu atrašanos darba vietā.

71

Veikt citus ar amatu (darba vietu) saistītus pienākumus, kas nepieciešami, lai

nodrošinātu filiāles darbību.

Neizmantot filiāles resursus personīgo vai trešo personu vajadzībām, ja tas nav

tieši saistīts ar filiāles darbības vai interešu nodrošināšanu.

Nostrādāt noteikto darba laiku, ievērojot darba grafiku.

Savlaicīgi veikt veselības pārbaudes.

• Amata tiesības:

Pieprasīt no darba devēja darbinieka ieņemamajam amatam nepieciešamo

informāciju un aprīkojumu pilnvērtīga darba procesa veikšanai.

Iesniegt tiešajam vadītājam motivētus priekšlikumus.

Īstenot citas tiesību aktos noteiktās tiesības.

• Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā kompetence

Vispārējā pamatizglītība.

Prasme sarunāties vieglajā valodā.

Prasme organizēt savu darbu, patstāvīgi analizēt situācijas, pieņemt lēmumus un

uzņemties atbildību .

Augsta atbildības sajūta un radoša, analītiska pieeja veicamajiem uzdevumiem,

gatavība apgūt jaunas zināšanas un prasmes.

Obligāta regulāra profesionālo zināšanu papildināšana.

• Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā sadarbība

Sadarboties ar centra un filiāles vadību, klientiem un citiem darbiniekiem.

• Atbildība par darba norisi un rezultātiem. Atbild par:

11.1. Veikto amata pienākumu izpildes norisi un radītajām sekām. 11.2. Paša pieņemtajiem lēmumiem.

11.3. Higiēnas prasību, darba drošības, elektrodrošības un ugunsdrošības noteikumu

ievērošanu.

11.4. Savlaicīgu obligātās veselības pārbaužu veikšanu.

11.5. Uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem.

11.6. Citu savā darbībā skarto personu drošību.

• Darba raksturojums

12.1. Fizisks darbs, kas ir saistīts ar konkrētu pienākumu veikšanu.

12.2. Darbu veic atbilstoši tiešā vadītāja norādēm un rīkojumiem, filiāles

vadītāja norādījumiem, filiāles un centra reglamentiem, šim amata

aprakstam un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

12.3. Pieņem lēmumus savas kompetences un atbildības ietvaros. Principiālus

jautājumus saskaņo ar filiāles vadītāju.

Ar amata aprakstu iepazinos:

Aprūpētājs _________________________

72

Amata apraksts

SOCIĀLAIS APRŪPĒTĀJS

PROFESIJU KLASIFIKATORA KODS 3412 01

1. Valsts pārvaldes iestāde

Valsts sociālās aprūpes centrs XXXXXXX(turpmāk – centrs)

2. Struktūrvienība

Filiāle XXXXX (turpmāk – filiāle)

3. Amata saime (apakšsaime) un līmenis

39 II

4. Mēnešalgu grupa

5

5. Amata pakļautība

Tieši pakļauts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam.

6. Amata aizvietošana

Aizvieto cits sociālais aprūpētājs.

7. Amata pienākumi:

7.1.Identificēt, novērtēt, plānot un sniegt sociālās aprūpes pakalpojumus, to

dinamiku.

7.2.Palīdzēt klientiem sociālo problēmu risināšanā.

7.3.Vadīt un koordinēt aprūpētāju darbību.

7.4.Atbilstoši klienta vēlmēm un vajadzībām, noteikt sociālās aprūpes veidus.

7.5.Palīdzēt klientiem adaptēties kolektīvā, orientēties telpās.

7.6.Palīdzēt klientam integrēties sabiedrībā un apkārtējā vidē (organizējot

ekskursijas, muzeju, koncertu utt. apmeklējumus).

7.7.Sniegt klientiem, viņu piederīgajiem un likumīgajiem pārstāvjiem,

informāciju par filiālē pieejamiem pakalpojumiem.

7.8.Palīdzēt klientiem apģērbties un sekot līdzi klientu ārējam izskatam,

personīgajai higiēnai, apģērba tīrībai un atbilstībai sezonai.

7.9.Plānot un vadīt klientu ikdienas nodarbinātības (nodarbības klasē, pulciņos,

treniņvirtuvē, pastaigas un fiziskās aktivitātes utt.).

7.10. Motivēt un piesaistīt klientus pašaprūpei un darbam.

7.11. Izvērtēt klientu individuālās vēlmes un vajadzības, to atbilstību iespējām.

7.12. Palīdzēt klientiem apgūt komunikatīvās un pašaprūpes prasmes.

7.13. Iespēju robežās mazināt un kavēt klientu regresu.

7.14. Uzklausīt un novērtēt klientu vēlmes un ieteikumus attiecībā uz brīvā

laika pavadīšanu, realizēt tās atbilstoši reālajām iespējām.

7.15. Palīdzēt plānot klientiem personisko naudas līdzekļu izlietošanu.

7.16. Kopā ar klientu, veikt pirkumu plānošanu, iepirkšanos un, ja

nepieciešams, sagatavot veikto pirkumu atskaiti.

73

7.17. Pavadīt klientu ārpus filiāles uz profilaktiskajām pārbaudēm.

7.18. Informēt klienta piederīgos un likumīgos pārstāvjus par izmaiņām klienta

veselības stāvoklī, konstatētajām problēmām, nāvi.

7.19. Saskaņojot ar veselības aprūpes personālu, pieņemt lēmumu par

nepieciešamību klientam uz laiku līdz vienai dienai atstāt filiāles teritoriju, ar

parakstu apstiprinot klienta iesniegumu.

7.20. Uzraudzīt un nepieļaut, lai filiālē esošais mīkstais un cietais inventārs

tiktu tīši bojāts. Konstatējot elektroierīču, mēbeļu vai higiēnas ierīču

bojājumus klientu dzīvojamās istabās un palīgtelpās, ziņot tiešajam vadītājam

7.21. Pildīt klientu kartes un citus normatīvajos aktos paredzētos dokumentus.

7.22. Ievērot klientu personas datu aizsardzību.

7.23. Rūpēties, lai klients ievērotu filiāles klientu iekšējās kārtības noteikumus.

7.24. Veikt konfliktu risināšanu miermīlīgā ceļā. Pārkāpumus un konfliktus

fiksēt klientu kartēs.

7.25. Nepieļaut familiāras attiecības ar klientiem un viņu piederīgajiem.

7.26. Organizēt un iesaistīties filiāles klientus kultūras, sporta un atpūtas

aktivitātēs, sagatavojot pasākumu atskaites.

7.27. Iesaistīties filiāles komandas darbā, pasākumos.

7.28. Organizēt mirušo klientu izvadīšanu pēdējā gaitā.

7.29. Nostrādāt noteikto darba laiku, ievērot darba grafiku.

7.30. Nodrošināt pozitīvu saskarsmi ar klientiem un darbiniekiem.

7.31. Ar savu darbību/bezdarbību netraucēt citiem darbiniekiem pildīt amata

pienākumus.

7.32. Sniegt informāciju par ikvienu svarīgu notikumu savas kompetences

ietvaros bez ārējas pamudināšanas nodaļas vadītājam vai filiāles vadītājam.

7.33. Sniegt rakstisku paskaidrojumu/ziņojumu par darba devēja uzdotiem

jautājumiem par amata pienākumu izpildi.

7.34. Ievērot konfidencialitāti un darba ētiku, neizplatīt nepamatotas ziņas par

filiāles klientiem, personālu un filiāles darbību.

7.35. Nepieļaut nepiederošu personu atrašanos darba vietā.

7.36. Veikt citus ar amatu (darba vietu) saistītus pienākumus, kas nepieciešami,

lai nodrošinātu filiāles darbību.

7.37. Aizliegts izmantot filiāles resursus personīgo vai trešo personu

vajadzībām, ja tas nav tieši saistīts ar filiāles darbības vai interešu

nodrošināšanu.

7.38. Savlaicīgi veikt veselības pārbaudes.

8. Amata tiesības:

8.1.Pieprasīt no darba devēja darbinieka ieņemamajam amatam nepieciešamo

informāciju un aprīkojumu pilnvērtīga darba procesa veikšanai.

8.2. Iesniegt tiešajam vadītājam motivētus priekšlikumus.

8.3. Īstenot citas tiesību aktos noteiktās tiesības.

9. Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā kompetence

9.1. Pirmā līmeņa augstākā profesionālā izglītība.

74

9.2. Profesionālie kursi sociālajā aprūpē.

9.3. Obligāta regulāra profesionālo zināšanu papildināšana.

9.4. Prasme sarunāties vieglajā valodā.

9.5. Prasme strādāt psiholoģiski sarežģītās situācijās.

9.6. Spēja strādāt komandā un organizēt komandas darbu.

9.7. Prasme organizēt savu darbu, patstāvīgi analizēt situācijas, pieņemt lēmumus un

uzņemties atbildību .

9.8. Augsta atbildības sajūta un radoša, analītiska pieeja veicamajiem uzdevumiem,

gatavība apgūt jaunas zināšanas un prasmes.

10. Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā sadarbība

Sadarboties ar centra un filiāles vadību, klientiem un citiem darbiniekiem.

11. Atbildība par darba norisi un rezultātiem. Atbild par:

11.1. Veikto amata pienākumu izpildes norisi un radītajām sekām.

11.2. Paša pieņemtajiem lēmumiem.

11.3. Higiēnas prasību, darba drošības, elektrodrošības un ugunsdrošības noteikumu

ievērošanu.

11.4. Savlaicīgu obligātās veselības pārbaužu veikšanu.

11.5. Uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem.

11.6. Citu savā darbībā skarto personu drošību.

12. Darba raksturojums

12.1. Darbs, kas saistīts ar liela apjoma informācijas analizēšanu, dokumentu

izstrādi, konkrēto problēmu risinājumu.

12.2. Darbu veic atbilstoši filiāles vadītāja norādījumiem, tiešā vadītāja norādēm un

rīkojumiem, filiāles un centra reglamentiem, šim amata aprakstam un citiem

spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

12.3. Pieņem lēmumus savas kompetences un atbildības ietvaros. Principiālus

jautājumus saskaņo ar filiāles vadītāju.

Ar amata aprakstu iepazinos: ___________________________

75

„APSTIPRINU”

.....................................................

XXXXXX valdes priekšsēdētāja XXXXXX

XXXX. gada „ ___” _________________

1. Amata nosaukums: Sociālais aprūpētājs

2. Amata kods: 3412 01

3. Vārds uzvārds: XXXXXXXXXXXX

4. personas kods: XXXXXXXXXXXX

5. Struktūrvienība: Sociālās rehabilitācijas nodaļa

6. Pakļautība: Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam

7. Tiešo padoto skaits un amata nosaukumi:

8. Darbinieks aizvieto: Sociālo aprūpētāju, sociālo rehabilitētāju

9.Darbinieku aizvieto: Sociālais aprūpētais

10. Izstrādes datums: XXXXXXXXXXXXX

11. Pārskatīšanas datums: Pēc nepieciešamības

12. Profesionālas darbības pamatuzdevumi:

12.1.Aizpildīt dokumentus:

12.1.1.novērošanas žurnālu/sadarbības/;

12.1.2.maiņas žurnālu;

12.1.3.sarunu aprakstus ( pēc nepieciešamības);

12.1.4.klientu kustības reģistrācija žurnālu;

12.1.5.atbalstīt klientus, uzrakstot iesniegumus izbraukumiem;

12.1.6.ciemiņu reģistrācijas žurnālu

12.2.Veikt ikdienas darbus:

76

12.2.1.organizēt darbu grupu dzīvoklī, atbildēt par klientu ikdienu;

12.2.2.pēc soc. darbinieka norādēm piedalīties soc. reh. plāna uzdevumu izpildē;

12.2.3.sekot iekšējās klientu kārtības noteikumu ievērošanai;

12.2.4.sekot klientu personīgai higiēnai un telpu uzkopšanai;

12.2.5.sniegt atbalstu klientiem iepirkumu sastādīšanā;

12.2.6.sniegt atbalstu klientiem iepērkoties;

12,2.7.sniegt atbalstu klientiem veļas mazgāšanā, žāvēšanā;

12.2.8. sniegt atbalstu klientiem ēdiena gatavošanā;

12.2.9.sniegt atbalstu klientiem ārsta apmeklējumos;

12.2.10.sniegt atbalstu klientiem rēķinu apmaksā;

12.2.11.sniegt atbalstu klientiem tēriņu lapas aizpildīšanā;

12.2.12.sniegt atbalstu klientiem datora lietošanā;

12.2.13.piemērot sociālo aprūpi klienta mainīgajām vajadzībām;

12.2.14. palīdzēt klientam uzlabot esošās un apgūt jaunas pašaprūpes un sociālās prasmes;

12.2.15. informēt klientu par viņa tiesībām uz sociālo palīdzību;

12.2.16. nodrošināt klientam palīdzību krīzes situācijā;

12.2.17.veikt sarunas ar klientiem;

12.2.18.sekot klientu dzīvei / jāzina par viņu dzīvi un rūpēm ;

12.2.19.strādāt ar ne-darbnīcu klientiem / vairāk uzmanības jāpievērš nestrādājošiem

klientiem;

12.2.20.organizēt brīvo laiku / ir jāmotivē klientu uz aktīvu atpūtu;

12.2.21.organizēt pasākumus, ikdienas svētkus;

12.2.22.risināt neatliekamās problēmas.

12.3. Medicīnas jautājumi:

12.3.1.veikt zāļu sadali;

12.3.2.aizpildīt medikamentu lietošanas žurnālu;

77

12.3.3. sniegt atbalstu klientiem pierakstoties pie ārstiem;

12.3.4.sekot klienta veselības stāvokļa izmaiņām;

12.3.5.risināt krīzes situācijas, nepieciešamības gadījumā izsaukt Ātro palīdzību.

12.4.Komandas darbs:

12.4.1.piedalīties iknedēļas sapulcēs dežūras laikā;

12.4.2.piedalīties klientu-darbinieku sapulcēs dežūras laikā;

12.4.3.piedalīties ikmēneša profesionāļu sanāksmēs/komandas supervīzijās;

12.4.4.pēc soc. darbinieka uzaicinājuma piedalīties klientu izvērtēšanas sapulcēs.

12.5.Veikt citus pienākumus pēc sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja norādījuma;

12.6.Savā darbā ievēro:

12.6.1.Latvijas Republikas Satversmi;

12.6.2.Latvijas Republikas likumu „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”;

12.6.3.Latvijas Republikas likumu „Par sociālo drošību”.

12.6.4.Latvijas Republikas Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pieņemtos normatīvos

aktus;

12.6.5.Rīgas domes un RD Labklājības departamenta izdotos lēmumus un rīkojumus;

12.6.6.Organizācijas statūtus;

12.6.7.Grupu dzīvokļa nolikumu;

12.6.8.Vadītāja rīkojumus.

13.Jāprot:

13.1.veidot kontaktu ar klientu un piemēroties apstākļiem;

13.2. sniegt klientam informāciju viņam saprotamā valodā ( rakstiski, mutiski, vieglajā valoda, ar

zīmēm, žestiem vai piktogrammām), nodrošinot tulkojumā satura pilnīgu atveidi, stilistisku

atbilstību un gramatisko pareizību;

13.3. pielietot sociālā darba prasmes un metodes;

13.4. noteikt problēmu situāciju;

78

13.5. motivēt klientu pārmaiņām;

13.6. risināt konfliktsituācijas;

13.7. izmantot datortehniku;

13.8. sadarboties un strādāt komandā ar citiem speciālistiem;

13.9. analizēt savu darbu;

13.10. ievērot un realizēt praksē Vispārējo Cilvēktiesību un ētikas normas;

13.11. ieverot sociālā taisnīguma principus.

14. Atbildība:

14.1.uzņemties atbildību par individuālās aprūpes sniegšanu klientam;

14.2.uzņemties atbildību par aprūpes programmas izpildes kvalitāti;

14.3.nodrošināt par klientu saņemtās informācijas konfidencialitāti;

14.4.sniegt klientam informāciju viņam saprotamā valodā ( rakstiski, mutiski, ar zīmēm un

žestiem vai piktogrammām);

14.5.par pareizu, savlaicīgu un precīzu šajā amata aprakstā un darba līgumā noteikto

pienākumu izpildes norisi, rezultātiem un radītajām sekām;

14.6.par paša pieņemtajiem lēmumiem;

14.7.par sniegtā pakalpojuma kvalitāti;

14.8.par daba kārtības noteikumu, par darba aizsardzības normatīvu, ugunsdrošības

noteikumu un citu saistošo noteikumu, nolikumu un instrukciju ievērošanu;

14.9.par uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem;

14.10.par organizācijas iekšējās informācijas konfidencialitāti;

14.11.par pastāvošajos tiesiskajos aktos un šajā aprakstā paredzēto tiesību neizmantošanu;

14.12.par savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu atbilstoši likumam;

14.13.par Latvijas sociālo darbinieku ētikas kodeksa ievērošanu.

15.Tiesības:

15.1.klientu problēmas risināšanas nolūkos sadarboties ar valsts, pašvaldības un

79

nevalstiskajām institūcijām, iepriekšminēto darbību saskaņojot ar struktūrvienības vadītāju;

15.2.pārbaudīt klienta sniegto un par klientu saņemto informāciju;

15.3.paaugstināt kvalifikāciju, apmeklējot seminārus, kursus, konferences un kongresus;

15.4.iesniegt priekšlikumus jautājumos par darbības uzlabošanu un pilnveidošanu;

15.5.iesniegt ieteikumus, sūdzības vai priekšlikumus apejot struktūrvienības vadītāju.

16.Kompetence:

16.1.izglītība – 1. līmeņa profesionālā izglītība sociālajā darbā;

16.2.zināšanas un prasmes: zināšanas par sociālā darba teorijām, metodēm, funkcijām un lomām;

16.3.prasme organizēt un plānot;

16.4.spēja veidot un strādāt starpprofesionāļu komandā;

16.5.krievu valodas zināšanas.

17. Personīgās īpašības:

17.1.empātija;

17.2.iecietība;

17.3.organizētība;

17.4.pacietība

Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja paraksts: __________________ Datums: _______

Darbinieka paraksts: ___________________ Datums: _______

Ar amata aprakstu iepazinos un vienu eksemplāru saņēmu:

....................................................................................................

XXXX .gada „ ......” .................................

80

„APSTIPRINU”

......................................................

XXXXXXX valdes priekšsēdētāja XXXXXXX

2012. gada „ ___” _________________

1. Amata nosaukums:

SOCIĀLĀ DARBINIECE

2. Amata kods: 2635 08

3. Vārds uzvārds: XXXXXXXXXX

4. Personas kods: XXXXXXXXXX

5. Struktūrvienība: Sociālās rehabilitācijas nodaļa

6. Pakļautība: Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam

7.Tiešo padoto skaits un amata nosaukumi:

8. Darbinieks aizvieto:

Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāju, sociālo rehabilitētāju

9.Darbinieku aizvieto:

Sociālais rehabilitētājs, sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājs

10. Izstrādes datums: XXX

11. Pārskatīšanas datums:

Pēc nepieciešamības

12. Profesionālas darbības pamatuzdevumi:

12.1.Dokumentācija:

12.1.1. kopā ar klientu kārto dokumentus Sociālā dienestā;

12.1.2. Aizstāv klientu intereses citās iestādēs, pavadot klientus uz nepieciešamajām

81

iestādēm. Transporta izdevumus, kas saistīti ar klientu asistēšanu, apmeklējot iestādes

un institūcijas, sedz darba devējs;

12.1.3.Veic klientu dokumentu (mapes) aizpildīšanas pārraudzību:

12.1.3.1.nepieciešamo dokumentu (mapes) izveide klientam iestājoties

struktūrvienībā;

12.1.3.2.nodrošinā klientu lietu konfidencialitāti;

12.1.3.3.uzrauga vajadzīgo dokumentu atjaunošanu un nepieciešamo izziņu

esamību;

12.1.3.3. vienu reizi gadā apkopo klientu spēju un prasmju izvērtēšanu;

12.1.3.4. veic kopsavilkumu ikmēneša klientu spēju un prasmju izvērtēšanā;

12.1.3.5.reiz mēnesi apkopo darbu ar klientu sociālās rehabilitācijas mērķu

realizācijā;

12.1.3.6.divas reizes gadā apkopo un sastāda klientu sociālās rehabilitācijas plānu;

12.1.3.7.atspoguļo sadarbību ar klientu - aizpilda sadarbības lapu;

12.1.3.8.apkopo informāciju par sadarbību ar klientu un klientu problēmu

risināšanu, analizējot sarunu aprakstus, sociālo aprūpētāju sadarbības ar klientu

lapas un informējot citus speciālistus komandas sapulcē;

12.1.3.9.iepazistas ar sociālo aprūpētāju maiņas nodošanas un pieņemšanas

žurnālā veiktiem ierakstiem;

12.2.Veic sekojošus darbus:

12.2.1.Vada klienta problēmu risināšanas procesu kopīgi ar klientu un citiem iesaistītiem

speciālistiem:

12.2.1.1. nosaka klienta vajadzības un identificē sociālās problēmas;

12.2.1.2.vada klienta individuālās sociālās un darba rehabilitācijas plāna izveidē;

12.2.1.3.vada klienta individuālās sociālās un darba rehabilitācijas plāna

realizāciju;

12.2.1.4.vada klienta individuālās sociālās un darba rehabilitācijas plāna gala

rezultāta analīzē un pilnveidē;

12.2.2.plāno ikdienas darbu kopā ar sociālo rehabilitētāju un citiem speciālistiem;

12.2.3. Organizē izglītojošās nodarbības klientiem.

12.3. Sadarbojas ar institūcijām:

82

12.3.1. Kārto jautājumus , kas saistīti ar klientu atbalstu sociālajā dienestā;

12.3.2. Kārto jautājumus , kas saistīti ar klientu atbalstu bankā, vai citas

institūcijās.

12.4.Piedalās komandas darbā:

12.4.1.piedalās iknedēļas darbinieku sapulcēs;

12.4.2organizē klientu-darbinieku sapulcēs;

12.4.3.piedalās ikmēneša profesionāļu sanāksmēs/komandas supervīzijās;

12.4.4.organizē klientu izvērtēšanas sapulcēs, kur tiek veikti ikmēneša

kopsavilkumi un pusgada sociālo rehabilitācijas plānu dokumentēšana;

12.4.5. deleģē sociālās rehabilitācijas plāna uzdevumu izpildi sociālam

rehabilitētājam, sociālajam aprūpētājām.

12.5. Risina klientu problēmas:

12.5.1. starp citām organizācijām;

12.5.2.struktūrvienības ietvaros;

12.5.3.starp klientiem un darbiniekiem;

12.5.4.sniedzot informāciju par klientu tiesībām un pienākumiem.

12.5.5. pārstāve klienta intereses un tiesības citās institūcijās.

12.6.Sniedz klientam informāciju viņam saprotamā valodā un formā:

12.6.1. mutiski;

12.6.2. rakstiski;

12.6.3. ja nepieciešams, ar zīmēm, žestiem vai piktogrammām.

12.7. Piedalās struktūrvienības darbības izvērtējumā:

12.7.1.ik mēnesi sniedz mutisko izvērtējumu nodaļas vadītājam;

12.7.2. izstrādā ieteikumus struktūrvienības darbības uzlabošanai;

12.7.3. vienu reizi gada piedalas struktūrvienības darba kvalitātes izvērtēšanā;

12.7.4. vienu reizi gada veic sava darba pašnovērtējumu.

12.8. Organizē izglītojošās nodarbības klientiem.

12.9. Nes atbildību par uzticētajiem dokumentiem.

12.10.Strādā sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja pārraudzībā.

12.11.Savā darbā ievēro:

83

12.11.1.Latvijas Republikas Satversmi;

12.11.2.Latvijas Republikas likumu „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības

likums”;

12.11.3.Latvijas Republikas likumu „Par sociālo drošību”.

12.11.4.Latvijas Republikas Ministru kabineta un Labklājības ministrijas

pieņemtos normatīvos aktus;

12.11.5.Rīgas domes un RD Labklājības departamenta izdotos lēmumus un

rīkojumus;

12.11.6.organizācijas statūtus;

12.11.7.grupu dzīvokļu un specializēto darbnīcu nolikumu;

12.11.8.vadītāja rīkojumus;

12.11.9. darba kārtības noteikumus, darba aizsardzības normatīvus, ugunsdrošības

noteikumus un citus saistošos noteikumus, nolikumus un instrukcijas.

13.Jāprot:

13.1.veidot kontaktu ar klientu un piemēroties apstākļiem;

13.2. sniegt klientam informāciju viņam saprotamā valodā ( rakstiski, mutiski, vieglajā

valoda, ar zīmēm, žestiem vai piktogrammām), nodrošinot tulkojumā satura pilnīgu

atveidi, stilistisku atbilstību un gramatisko pareizību;

13.3. pielietot sociālā darba prasmes un metodes;

13.4. noteikt problēmu situāciju;

13.5. motivēt klientu pārmaiņām;

13.6. risināt konfliktsituācijas;

13.7. izmantot datortehniku;

13.8. sadarboties un strādāt komandā ar citiem speciālistiem;

13.9. analizēt savu darbu;

13.10. ievērot un realizēt praksē Vispārējo Cilvēktiesību un ētikas normas;

13.11. ieverot sociālā taisnīguma princips.

84

14. Atbildība:

14.1.par uzdotā darba norisi un rezultātiem;

14.2.par savlaicīgu un precīzu amata aprakstā un darba līgumā noteikto

pienākumu izpildi;

14.3.par pieņemtajiem lēmumiem;

14.4.par sniegtā pakalpojuma kvalitāti;

14.5.par darba kārtības noteikumu, par darba aizsardzības normatīvu, ugunsdrošības

noteikumu un citu saistošo noteikumu, nolikumu un instrukciju ievērošanu;

14.6.par uzticētajiem darba līdzekļiem;

14.7.par organizācijas iekšējās informācijas konfidencialitāti;

14.8.par pastāvošajos tiesiskajos aktos un aprakstā paredzēto tiesību

neizmantošanu;

14.9.par savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu atbilstoši

likumam;

14.10.par Latvijas sociālo darbinieku ētikas un organizācijas ētikas kodeksa ievērošanu.

15.Tiesības:

15.1.klientu problēmas risināšanas nolūkos sadarboties ar valsts, pašvaldības un

nevalstiskajām institūcijām, iepriekšminēto darbību saskaņojot ar struktūrvienības

vadītāju;

15.2.pārbaudīt klienta sniegto un par klientu saņemto informāciju;

15.3.paaugstināt kvalifikāciju, apmeklējot seminārus, kursus, konferences un kongresus;

15.4.iesniegt priekšlikumus jautājumos par darbības uzlabošanu un pilnveidošanu;

15.5.iesniegt ieteikumus, sūdzības vai priekšlikumus apejot struktūrvienības vadītāju.

16.Kompetence:

16.1.izglītība – 2. līmeņa profesionālā izglītība sociālajā darbā, vai studē šajā jomā;

16.2.zināšanas un prasmes: zināšanas par sociālā darba teorijām, metodēm, funkcijām un

lomām;

16.3.prasme organizēt un plānot;

16.4.spēja veidot un strādāt starpprofesionāļu komandā;

16.5.krievu valodas zināšanas.

17. Personīgās īpašības:

85

17.1.humānisms, dažādību respektēšana, jebkura cilvēka cieņa, empātija, tolerance,

diskrētums;

17.2.mērķtiecība, organizētība, precizitāte, paškontrole, pacietība;

17.3.pārliecība par savām spējam, pašcieņa, iekšējā harmonija;

17.4.elastība, kreativitāte, dinamiskums;

17.5.atbildība, patstāvība.

Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja paraksts: __________________

Datums: _______

Darbinieka paraksts: ___________________

Datums: _______

Ar amata aprakstu iepazinos un vienu eksemplāru saņēmu:

....................................................................................................

XXXX .gada „ ......” ..................................

86

Amata apraksts

SOCIĀLAIS DARBINIEKS

PROFESIJU KLASIFIKATORA KODS 2635 01

1. Valsts pārvaldes iestāde

Valsts sociālās aprūpes centrs XXXXXXX(turpmāk – centrs)

2. Struktūrvienība

Filiāle XXXXX (turpmāk – filiāle)

3. Amata saime (apakšsaime) un līmenis

39 III

4. Mēnešalgu grupa

8

5. Amata pakļautība

Tieši pakļauts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam

6. Amata aizvietošana

Aizvieto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājs

7. Amata pienākumi:

1.1.Identificēt klienta sociālās problēmas un vadīt sociālā gadījuma risināšanas gaitu.

1.2.Palīdzēt klientiem personīgo un sociālo problēmu risināšanā.

1.3.Veikt klientu sociālās dokumentācijas uzskaiti, saskaņā ar izstrādāto

datorprogrammu.

1.4.Regulāri sniegt pārskatus, atskaites, ziņojumus un iesniegumus citām institūcijām

atbilstoši normatīvajiem aktiem.

1.5.Piedalīties klienta uzņemšanā.

1.6.Izveidot klienta karti, atbildēt par nepieciešamo ierakstu veikšanu tajās.

1.7.Izstrādāt klientu funkcionālo spēju novērtēšanas un gaitas grafiku, sekot tā

izpildei.

1.8.Izstrādāt klientu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas plānus, veikt

regulāras korekcijas, ievērot to izpildi.

1.9.Organizēt sociālo resursu sistēmu piesaisti konkrētā indivīda sociālo problēmu

risināšanā.

1.10.Piedalīties klientu sociālās aktivitātēs, dažādos pasākumos un nodarbībās,

profesionālās un radošās nodarbībās, kultūras un sporta pasākumos, kontrolēt to

izpildi, sagatavot pasākumu atskaites.

1.11.Noteikt klientam sniegto sociālo pakalpojumu kvalitāti un atbilstību klienta

specifiskām vajadzībām, sniegt ieteikumus.

87

1.12.Saskaņojot ar veselības aprūpes personālu, pieņemt lēmumu par nepieciešamību

klientam uz laiku līdz vienai dienai atstāt filiāles teritoriju, ar parakstu apstiprinot

klienta iesniegumu.

1.13.Iesaistīties, klientu personisko naudas līdzekļu izlietošanas plānošanā, kontrolēt

to izlietojumu.

1.14.Vadīt un koordinēt sociālo aprūpētāju, sociālo rehabilitētāju un aprūpētāju

darbību.

1.15.Kontrolēt ierakstus klientu „Konfliktu reģistrācijas žurnālā” un risinājuma gaitu.

1.16.Reģistrēt klientu sūdzības un priekšlikumus, izskatīt tās kopā ar sociālās aprūpes

un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāju, sniegt klientiem rakstiskas vai mutiskas

atbildes.

1.17.Piedalīties sociālās un aprūpes nodaļas darbu plānošanā.

1.18.Iesaistīties starpprofesionāļu komandas darbā, koordinēt to.

1.19.Kontaktēties ar oficiālām iestādēm un atbildīgām personām klienta interesēs:

Par klientu kustību – VSAC XXXXX;

Par pensijām un sociālajiem pabalstiem – VSAA (paziņojot par izmaiņām VSAC

XXXXXX);

Par dzīves vietas deklarēšanu un izrakstīšanu – pašvaldībai (paziņojot par

izmaiņām VSAC XXXXXX);

Par klientu pasu maiņu- pasu daļu (paziņojot par izmaiņām VSAC XXXXXX);

Par klientu invaliditātes apliecībām- DEĀK (paziņojot par izmaiņām VSAC

XXXXXX).

1.20.Nodrošināt klientu personas datu konfidencialitāti un aizsardzību.

1.21.Rūpēties par savas profesionālas kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu,

piedalīties profesionālās pilnveides un tālākizglītības programmās.

1.22.1.9.2.Ievērot nediskriminējošu praksi, cilvēktiesības un ētikas normas.

1.23.1.9.3.Nostrādāt noteikto darba laiku, ievērot darba grafiku.

1.24.Ievērot Filiāles darba kārtības noteikumus, darba drošības un ugunsdrošības

noteikumus.

1.25.Veikt citus ar amata (darba vietas) saistītus pienākumus; pienākumus, kas

nepieciešami, lai nodrošinātu Filiāles darbību.

1.26.Ar savu darbību/bezdarbību netraucēt citiem darbiniekiem pildīt amata

pienākumus.

1.27.Ievērot amata pienākumu izmaiņas.

1.28.Savlaicīgi veikt obligātās veselības pārbaudes.

1.29.Sniegt rakstisku paskaidrojumu/ ziņojumu par darba devēja uzdotiem

jautājumiem par amata pienākumu izpildi un ar konkrēto amatu saistīto amatu izpildi.

1.30.Neizmantot Filiāles resursus personīgo vai trešo personu vajadzību

apmierināšanai, ja tas nav tieši saistīts ar Filiāles darbības vai interešu nodrošināšanu.

8. Amata tiesības :

8.1. Apzinīgi un godprātīgi veikt savus amata pienākumus.

88

8.2. Pieprasīt atbilstoši ieņemamajam amatam nepieciešamo informāciju no

citām filiāles nodaļām.

8.3. Pieprasīt no darba devēja atbilstoši ieņemamajam amatam nepieciešamo

inventāru un aprīkojumu pilnvērtīga darba veikšanai.

8.4. Īstenot citas tiesību aktos noteiktās tiesības.

9. Amata pienākumu veikšanai nepieciešamā kompetence

a. Otrā līmeņa augstākā profesionālā izglītība sociālā darba jomā.

b. Regulāri kvalifikācijas celšanas kursi.

c. Zināšanas psiholoģijā, pedagoģijā, cilvēktiesībās, sociālā politikā, sociālā

likumdošanā, sociālā darba vadībā.

d. Pieredze darba ar datoru (lietotāja līmenī). Darbam nepieciešamo tehnisko

līdzekļu darbības principu un lietošanas pārzināšana.

e. Pārvaldīt valsts valodu augstākajā līmenī.

f. Prasme sarunāties vieglajā valodā un prasme strādāt psiholoģiski sarežģītās

situācijās, spēja risināt problēmsituācijas.

g. Spēja strādāt komandā un organizēt komandas darbu.

h. Spēja strādāt patstāvīgi.

i. Īpašās prasības amata veikšanai –humānisms, jebkura cilvēka cieņa, tolerance,

mērķtiecība, precizitāte, empātija, kreativitāte, pacietība, pieklājība,

saskarsmes spējas, aktivitāte, atbildības izjūta, organizētība, elastība,

korektums.

j. Komunikācijas prasmes krievu valodā.

10. Amata pildīšanai nepieciešamā sadarbība

Sadarboties ar filiāles vadību, nodaļu vadītājiem un citiem darbiniekiem.

11. Atbildība par darba norisi un rezultātiem: Atbild par:

a. Sociālā pakalpojuma procesa darba norisi un rezultātiem.

b. Savu pienākumu kvalitatīvu izpildi saskaņā ar darbu reglamentējošiem

normatīviem aktiem.

c. Savu pieņemto lēmumu un rīcības likumību un rīcības sekām.

d. Informācijas konfidencialitātes un personas datu aizsardzības nodrošināšanu.

e. Savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu.

f. Uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem.

12. Darba raksturojums

Darbs, kas saistīts ar liela apjoma informācijas analizēšanu, dokumentu

izstrādi, konkrēto problēmu risināšanu, patstāvīgu komunikāciju ar klientiem,

lielu garīgu piepūli.

Darbu veic atbilstoši sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas

89

vadītāja un filiāles vadītāja norādījumiem, centra direktora rīkojumiem un

norādēm, filiāles un centra reglamentiem, šim amata aprakstam un citiem

spēkā esošiem normatīvajiem aktiem.

Pieņem lēmumus savas kompetences un atbildības ietvaros. Principiālus jautājumus

saskaņo ar sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāju un

filiāles vadītāju.

Ar amata pienākumiem iepazinos ________________

90

Darba lapa 1. (9.nodarbība)

Dzīves kvalitātes novērtēšana

Rādītāji Ko tieši novērtēsim? Kā novērtēsim?

Fiziskā

labsajūta

Dzīves vide

Mobilitāte

Miegs

Ēšana

Personīgā higiēna

91

Apģērbs

Brīvais laiks

Individuālās

fiziskās

vajadzības

Veselības aprūpe

Rehabilitācija

Emocionālā

labsajūta

Emociju

izpausmes

Aktivitāte

92

Uzvedības

traucējumi

Starppersonu

attiecības

Attiecības ar

ģimeni (ja ir

ģimene/tuvinieki)

Attiecības ar

cilvēkiem ārpus

pakalpojuma

Attiecības ar

citiem klientiem

Attiecības ar

pakalpojuma

personālu

Atbalsts

Drošība

starppersonu

attiecībās

93

Materiālā

labklājība

Personīgais

īpašums

Nodarbinātība

Personības

attīstība

Komunikācija

Izglītība un

habilitācija

Ikdienas

aktivitātes

Pašnoteikšanās Izvēles iespējas

Līdzdalība

94

Lēmumu

pieņemšana

Sociālā

iekļaušana

Iekļaujoša vide

Tiesības No barjerām

brīva vide

Privātums

Procesuālās

tiesības

Īpašums

95

Darba lapa 2.(9.nodarbība)

Uzdevums: Pamatojiet, kādos gadījumos Jūs izmantosiet vērtējumus 0, 1, 2

Rādītājs: Dzīves vide

Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Iekārtojums atbilst

cilvēka

individuālām

fiziskām

vajadzībām.

Dzīves vide mājīga,

iekārtota atbilstoši

cilvēka vēlmēm.

Rādītājs: Ēšana

Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Ēšanas process

atbilst individuālām

fiziskām

vajadzībām.

96

Rādītājs: Personīgā higiēna

Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem,

dokumenti

0 1 2

Intimitātes

nodrošinājums

mazgāšanās laikā

Mazgāšanās

iespējas atbilstoši

vajadzībām un

vēlmēm

Rādītājs: Brīvais laiks

Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Iespēja pavadīt

brīvo laiku

atbilstoši interesēm

un vēlmēm (telpās)

Regulāra iespēja

pavadīt brīvo laiku

laukā

97

Rādītājs: Individuālās fiziskās vajadzības

Metodoloģija: Novērojumi, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Cilvēki tiek

pozicionēti

atbilstoši

speciālista

norādījumiem

Vēdera izejas

regularitāte ir

fiksēta un

kontrolēta

Rādītājs: Aktivitāte

Metodoloģija: Vērojumi, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Cilvēka aktivitāte

tiek mērķtiecīgi

veicināta

Pietiekams atbalsts,

lai cilvēks varētu

būt aktīvs ikdienā

98

Rādītājs: Attiecības ar cilvēkiem ārpus pakalpojuma

Metodoloģija: Intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Iespēja veidot

attiecības ar

cilvēkiem ārpus

pakalpojuma

Draugi, kuri nav

apmaksāts

personāls

Rādītājs: Attiecības ar pakalpojuma personālu

Metodoloģija: Intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Cilvēka iesaiste

individuālo plānu

izstrādē

Personāla izpratne

par cilvēka

individuālām

spējām

99

Rādītājs: Izglītība un habilitācija

Metodoloģija: Vērojumi, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti

0 1 2

Iespēja

pakalpojuma

ietvaros piedalīties

nodarbībās

atbilstoši interesēm

Spēju un talantu

attīstības iespējas

ārpus pakalpojuma

100

Izdale (9.nodarbība)

Cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitātes izvērtēšanas

sociālos pakalpojumos process

Ekspertu komandas izveide.

Katrai izvērtēšanai tiek veidota ekspertu komanda. Viena un tā pati ekspertu komanda var

veikt vairākas izvērtēšanas un darboties regulāri, kā arī var tikt veidota jauna komanda

katrai izvērtēšanai. Lēmuma par ekspertu komandas izveidi un sastāvu pieņem biedrības

valde. Ekspertu skaits komandā parasti ir četri cilvēki. Viens no ekspertiem tiek

nozīmēts, kā vadošais eksperts, kurš veic izvērtēšanas sagatavošanās darbu koordināciju

un pārraudzību. Veidojot ekspertu komandu, tiek ņemts vērā, vai komandā

iesaistāmajiem ekspertiem neveidojas interešu konflikts ar izvērtējamo sociālo

pakalpojumu. Eksperts, kurš pats ir sociālā pakalpojuma sniedzējs netiek iekļauts

komandā, kura vērtē konkrēto pakalpojumu.

Sagatavošanās izvērtējumam.

Pirms dzīves kvalitātes izvērtēšanas uzsākšanas ekspertu komandai ir jāveic

sagatavošanās izvērtējumam. Sagatavošanās plānotai izvērtēšanai atšķiras no

sagatavošanās neplānotai izvērtēšanai.

Plānotā izvērtēšana:

Biedrības valde vienojas ar pakalpojuma sniedzēju par plānotās izvērtēšanas

laiku;

Biedrības valde lūdz sociālā pakalpojuma sniedzējam elektronisku pieeju

pakalpojuma dokumentācijai:

Darbinieku amata aprakstiem;

Iekšējās kārtības noteikumiem;

Pakalpojuma ētikas kodeksam;

Dienas kārtībai;

101

Nodarbību sarakstam;

Iestādes iekšējās kārtības noteikumiem, kas saistīti ar personāla rīcību

noteiktās situācijās (visi iespējamie);

Izolācijas noteikumiem;

Apmeklējuma noteikumiem, u.c.

No pakalpojuma sniedzēja tiek uzzināta informācija par klientu skaitu,

funkcionālo traucējumu smaguma pakāpēm un dalījumu grupās( ja tāds

pakalpojumā ir);

Biedrības valde informē pakalpojuma sniedzēju par izvērtēšanas ilgumu un

ekspertu komandas sastāvu;

Ekspertu komanda, balstoties uz pieejamo informāciju, izstrādā izvērtējuma

plānu.

Neplānotā izvērtēšana.

- Biedrības valde pieņem lēmumu par neplānotās izvērtēšanas veikšanu;

- Biedrības valde vienojas ar LR Labklājības ministriju vai pašvaldību (alternatīvā

sociālā pakalpojuma izvērtēšanas gadījumā) par neplānotās izvērtēšanas

veikšanu;

- Ekspertu komanda izzina visu publiski pieejamo informāciju par izvērtējamo

sociālo pakalpojumu;

- Ekspertu komanda, balstoties uz pieejamo informāciju, izstrādā izvērtējuma

plānu.

Izvērtējuma veikšanas process. Sākuma posms.

Izvērtējuma veikšanas process plānotai un neplānotai izvērtēšanai ir atšķirīgs sākuma un

nobeiguma posmā.

Neplānotās izvērtēšanas sākuma posmā pakalpojuma darbinieki tiek iepazīstināti ar

rīkojumu par neplānoto izvērtēšanu, darbiniekiem tiek sniegta vispārīga informācija par

plānotajām aktivitātēm, informējot par to, kādi dokumenti būs nepieciešami izvērtēšanas

laikā, un lūdzot informēt darbiniekus, ka viņi tiks intervēti izvērtēšanas gaitā.

Pakalpojuma personāls tiek informēts, ka izvērtētāji piedalīsies visās pakalpojumu

saņēmēju ikdienas aktivitātēs. Nobeidzot neplānoto izvērtēšanu, pakalpojuma darbinieki

tiek informēti par izvērtēšanas beigšanu, bet nesniedz komentārus vai sākotnējos

secinājumus par izvērtēšanas laikā izzināto. Sociālā pakalpojuma sniedzējs izvērtēšanas

rezultātus uzzina pēc atzinuma sagatavošanas un iesniegšanas Labklājības ministrijai vai

konkrētajai pašvaldībai.

102

Plānotās izvērtēšanas sākuma posmā tiek organizēta tikšanās ar sociālā pakalpojuma

vadošo personālu. Ekspertu komanda informē personālu par apmeklējuma mērķi un

izvērtēšanas gaitu, kā arī informē par darba kārtību un ieskicē metodes, kuras tiks

izmantotas izvērtēšanas laikā.

Eksperti ar pakalpojuma vadošo personālu vienojas par pieeju nepieciešamajiem

dokumentiem. Tiek lūgta iespēja intervēt darbiniekus, kā arī personāls tiek informēts, ka

eksperti piedalīsies visās pakalpojumu saņēmēju ikdienas aktivitātēs.

Ja izvērtēšanas sagatavošanas posmā ir identificēta papildus informācija, kura

nepieciešama izvērtēšanai, personāls par to tiek informēts.

Pakalpojuma sniedzējam tiek piedāvāta iespēja tiktiem izvērtēšanas noslēgumā, lai

pārrunātu izvērtēšanas gaitu un sniegtu sākotnējo novērtējumu.

Izvērtējuma veikšanas process. Pamata posms.

1. Pirms izvērtēšanas uzsākšanas eksperti iepazīstas par pakalpojuma struktūru un

izvietojumu. Iepazīšanās laikā ir nepieciešama pakalpojuma sniedzēja pārstāvja

klātbūtne. Ekspertiem ir vēlams izstaigāt visu ēku un iepazīties ar visām telpām.

Iepazīšanās laikā eksperti izvērtē pakalpojumu saņēmēju izvietojuma struktūru.

Izvērtēšanas laikā ekspertiem ir jāizdara izvēli , kuras klientu grupas tiks

izvērtētas (ja pakalpojumā klienti tiek dalīti grupās) un tiek izvēlēta konkrēta

klientu reprezentatīvā grupa.

2. Pakalpojumu sniedzējs tiek informēts par nepieciešamību nodrošināt pieejamību

konkrētu klientu dokumentācijai.

3. Eksperti veic pakalpojumu saņēmēju dzīves kvalitātes izvērtēšanu. Katrs eksperts

izvērtē 2 – maksimāli 3 klientus. Izvērtēšana tiek veikta saskaņā ar metodoloģiju.

4. Eksperti paredz laiku neformālām sarunām ar pakalpojuma klientiem, lai gūtu

iespējami vispusīgāku informāciju par pakalpojumu.

103

Izvērtējuma veikšanas process. Noslēguma posms.

Plānotās izvērtēšanas noslēgumā sociālā pakalpojuma personāls tiek informēts par

izvērtēšanas gaitu un sākotnējiem secinājumiem. Nepieciešamības gadījumā eksperti

tikšanos izmanto, lai uzzinātu nepieciešamo papildus informāciju.

Noslēguma tikšanās laikā ekspertu komanda informē pakalpojumu sniedzēju par laiku,

kādā tiks sagatavots atzinums par dzīves kvalitātes novērtējumu, kā arī informē par

kārtību, kādā pakalpojuma sniedzējs tiks iepazīstināts ar atzinumu. Ekspertu komanda var

izstrādāt rekomendācijas, tomēr tas nav obligāts atzinuma pielikums. Rekomendācijas

tiek izstrādātas tikai gadījumā, ja sociālā pakalpojuma sniedzējs un biedrības valde ir

vienojušies par rekomendāciju izstrādi.

Atzinuma sagatavošana

Ekspertu komanda veic atzinuma sagatavošanu. Atzinuma sagatavošanā iesaistās visi

ekspertu komandas dalībnieki. Atzinuma galējo formulējumu veic ekspertu komandas

vadošais eksperts. Atzinums pirms publiskošanas tiek saskaņots ar biedrības valdi.

104

Izdale (10.nodarbība)

Dzīves kvalitātes novērtēšanas metodes

Anketēšana - salīdzinoši ātrs un vienkāršs veids, lai iegūtu informāciju no cilvēkiem

diezgan drošā veidā.

Šis ir viens no anketēšanas veidiem, kur informācijas iegūšanai tiek izmantota iepriekš

sagatavota anketa. Intervētājs tiekas ar respondentu klātienē, iedod respondentiem

anketas, dod laiku to aizpildīšanai, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par anketas

aizpildīšanu, un saņem anketu atpakaļ no respondenta.

Respondents pats lasa jautājumus un ieraksta atbildes uz tiem.

Anketēšanu izmanto, ja nepieciešams aptaujāt klientus uz vietas pakalpojuma saņemšanas

vietā.

Priekšrocības:

- var aizpildīt anonīmi

- viegli salīdzināt un analizēt

- var aptaujāt diezgan lielu cilvēku grupu

- var iegūt daudz datus

- ir pieejami dažādi anketu paraugi

Trūkumi:

- nav iespējama laba atgriezeniskā saite

- jautājumu neprecīzs formulējums var ietekmēt atbildes

- bezpersoniska

- nepieciešams atlases eksperts

- nav iespējams iegūt pilnu kopskatu par problēmu

Specifiskas ētiskās prasības, normas - Nodrošināt respondentu anonimitāti un to, lai

dati tiktu analizēti tikai apkopotā veidā.

105

Intervija - piemērota metode, lai pilnīgi saprastu respondenta viedokli, attieksmi vai

pieredzi, kā arī, lai labāk izprastu atbildes uz jautājumiem.

Priekšrocības:

- iegūst pilnu informācijas apjomu un dziļumu

- attīsta attiecības ar respondentu

- var būt elastīga, jo nonāk ciešā kontaktā ar respondentu

Trūkumi:

- var aizņemt daudz laika

- var būt grūti analizējama un salīdzināma

- intervētājs var ietekmēt respondenta atbildes

Dokumentu pārskats – metode izmantojama, lai iegūtu datus par klientu,

pakalpojuma aktivitāšu atbilstību klienta vajadzībām, utt.

Priekšrocības:

- var iegūt visaptverošu un vēsturisku informāciju

- pētījumu var veikt, neiejaucoties darbinieku un klientu ikdienas darbā

- informācija pastāv arī ārpus izpētes un apkopošanas

Trūkumi:

- parasti aizņem daudz laika

- informācija var būt neprecīza

- jābūt skaidram, kāda informācija tiek meklēta

- nav fleksibla datu ieguvē, dati ir tādi, kādi jau reģistrēti

Novērošana - metode, kas ļauj iegūt visaptverošu informāciju par konkrētu procesu.

Priekšrocības:

- aplūko lietas un parādības to rašanās brīdī

- var pielāgoties notikumiem, ja tādi risinās

Trūkumi:

- komplicēta redzēto notikumu (uzvedības, rīcības) interpretēšana

- sarežģīta novērojumu klasificēšana un iegūtās informācijas analīze

- novērojuma dalībnieku uzvedība ir ietekmējama

106

Darba lapa (10.nodarbība)

Novērošana

Kur? Ko?

Ēdnīca

Guļamistaba

Vannas istaba

Nodarbību telpa

Koridors

...

107

Izdale (11.nodarbība)

Komunikācija. Jautājumi. Aktīvā klausīšanās. Sarunu vešana.

Komunikācija.

Cilvēks ir labā un sliktā nozīmē atkarīgs no saviem līdzcilvēkiem. Vairums no

mūsu daudzajām, dažādajām vēlmēm un vajadzībām var tikt apmierinātas tikai

mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem.

Priekšnoteikums - mums jākomunicējas ar to apkārtējās pasaules daļu, kura var

apmierināt mūsu vajadzības, t. i., jāiesaista pārējie mūsu vēlmēs, domās, jūtās, utt. un,

pamatojoties uz to, jāvienojas par darbībām, kuras ir kopējās interesēs.

Komunikācija ietver sūtītāju un uztvērēju, kā arī kanālu, caur kuru noris

komunikācija, kurai jānotiek valodā, ko vienādi saprot abas puses. Parasti sūtītājs izjūt

komunikācijas nepieciešamību un viņam ir priekšstati par komunikācijas nolūku un

saturu.

Šie priekšstati viņam jāpārveido vārdos, kuri spēj radīt atbilstošus priekšstatus

uztvērējā. Šī norise var notikt šādi:

Efektīvs veids, kā pārbaudīt, vai komunikācija ir noritējusi pietiekami sekmīgi, ir

likt uztvērējam komunicēt atpakaļ uztvērējam, ko viņš ir uztvēris no komunikācijas. To

sauc par atsauksmēm. Tad sūtītājs zina, ko uztvērējs ir sapratis, kā arī, iespējams, nav

sapratis, un var savā nākamajā gājienā izdarīt korekcijas un pēc tam saņemt jaunas

atsauksmes. Šo precizēšanas procesu var turpināt, līdz starp sūtītāju un uztvērēju

izveidojas kopīga izpratne par sacīto.

nolūks formulējums komunikācijas interpretācija izpratne

saturs kanāls

Sūtītājs Uztvērējs

108

Komunikācijas process ar atsauksmēm:

SŪTĪTĀJS INFORMĀCIJA UZTVĒRĒJS

ATSAUKSMES

Brīvā sarunā starp diviem cilvēkiem notiek sūtītāja - uztvērēja lomu maiņa.

Sūtītājs ir tas, kuram attiecīgajā mirklī pieder iniciatīva. Ja atsauksmju došanas iespēja

nepastāv, ir runa par vienvirziena komunikāciju, kura būtībā ir vienpusēja. Pretējā

gadījumā - par divvirzienu komunikāciju, kura ir abpusēja, bet līdz ar to nav teikts, ka

divvirzienu komunikācija ir labāka par vienvirziena komunikāciju.

Komunikācijas līdzekļus pamatā var iedalīt divās galvenajās grupās - verbālā un

neverbālā komunikācijā.

Verbālā komunikācija

Verbālā komunikācija prasa apzinātus formulējumus un vārdu izvēli. Un šeit var

rasties pirmie komunikācijas traucējumi, jo mēs nebūt ne vienmēr vienādi izprotam vārdu

nozīmi. Līdzīgā veidā vārdu izvēle pati par sevi var būt par pamatu pārpratumiem, jo par

izejas punktu komunikācijai un diskusijai ar citiem cilvēki lieto atšķirīgas kulturālās

atskaites sistēmas; cilvēkiem no dažādām iedzīvotāju grupām, kultūrām un vidēm ir gan

ļoti dažādi vārdu krājumi, gan atšķirīgs profesionālo terminu un žargona pielietojums.

Taču verbālajā komunikācijā daudz svarīgāka par vārdu izvēli ir intonācija. Ja

vārdi saka vienu, bet intonācija - ko citu, tad vēstījuma uztverē izšķirošā vienmēr būs

intonācija, jo vēstījumu nodod intonācija.

109

Neverbāla komunikācija

Komunikācijas pētnieki piešķir lielāku nozīmi tā sauktajai neverbālajai

komunikācijai. Proti, komunikācijai, kura notiek bez vārdiem. Viņi uzskata, ka normālā

komunikācijā neverbālie signāli ir svarīgāki par verbālajiem.

Neverbālā komunikācija notiek caur to, ko varētu nosaukt par ķermeņa valodu, t.

i., sejas izteiksmi, elpošanu un balss toni, kustībām un ķermeņa pozu utt.

Par ķermeņa valodu var runāt tāpēc, ka mūsu muskuļu grupas savelkas mainīgā rakstā,

kurš atspoguļo mūsu izjūtas, ko šādā veidā diezgan precīzi var nolasīt citi cilvēki. Gan

sūtītājam, gan uztvērējam ķermeņa valoda bieži darbojas bez jebkādas gribas un saprāta

kontroles, tā kā sajūta pāriet no viena cilvēka uz citu, ne vienam, ne otram to

neapzinoties, kā tas notiek.

Tas var būt nepatīkami, ja mums nepatīk, ka citi uzzina par mūsu emocijām. Jo

vairāk no savām jūtām mēs spējam pieņemt un bez pūlēm atklāti izpaust, jo lielāka ir

mūsu brīvība. Viens veids, kā pievērst uzmanību savai un citu ķermeņa valodai un

tādējādi iemācīties pieņemt savu ķermeni un tā reakcijas, ir ļaut savām emocijām

izpausties.

Neverbālās komunikācijas formas

Izskats

Ģērbšanās veids

Mīmika, sejas izteiksme

Stāja

Acu kontakts

Žesti

Balss intonācija (tonis, ritms, temps, pauzes, stostīšanās)

Pieskārieni

Fiziskais attālums

Neverbālās komunikācijas funkcijas

Neverbālā komunikācija (NV) nodod tālāk attieksmi un emocijas starp cilvēkiem

mijiedarbībā. NV tiek izmantota, lai izteiktu attieksmi un emocijas, turpretī verbāla

komunikācija tiek izmantota informācijas nodošanai un uztveršanai.

110

NV atbalsta verbālo komunikāciju, papildina un bagātina verbālās komunikācijas

nozīmi. NV var aizvietot valodu, kad kontakts ar valodas palīdzību nav iespējams.

Neverbālie signāli, kuri pauž "siltumu” un "vēsumu"

Signāls Siltums Vēsums

Balss Maiga Stingra

Sejas izteiksme Smaidoša Pārakmeņojusies, stingra,

vienaldzīga

Stāja Atslābināta

Ķermenis pagriezts pret

personu

Saspringta

Ķermenis aizgriezts no

personas

Acu kontakts Skatās acīs Izvairās no acu kontakta

Pieskāriens Maigs Izvairās pieskarties

Žesti Atvērti, aicinoši Slēgti, noraidoši, piesardzīgi

Fiziskais attālums Tuvums Distance

Praktiski ieteikumi komunikācijas veicināšanai:

1. saglabā acu kontaktu,

2. izrādi ieinteresētību (ķermeņa valoda),

3. koncentrējies uz otra cilvēka vārdiem, balss toni un ķermeņa valodu,

4. uzdod precizējošus jautājumus,

5. pievērs uzmanību tam, kāda patiesībā ir vēstījuma nozīme:

saklausi vēstījumā galveno,

nogaidi vēstījuma beigas (nepārtrauc),

nevērtē, nekritizē,

nesaki: "jā, bet...",

vingrinies pacietībā.

6. pastāvīgi kontrolē, vai esi sapratis vēstījumu. Vari pajautāt: “Vai tas nozīmē, ka...",

"Ja es tevi pareizi saprotu, tad...",

111

7. mēģini norobežoties no savām emocijām un attieksmes,

8. mēģini izdarīt kopsavilkumu.

Desmit veselīgas komunikācijas likumi

Komunikācijai ir izšķiroša nozīme sadarbībā - mūsu attiecībās ar citiem

cilvēkiem. Mūsu komunikācija ietekmē to, kā mēs uztveram citus un paši sevi. Veselīga

komunikācija ar citiem un pašam ar sevi var būt daļa no personiskās izaugsmes. Šos

desmit likumus izstrādājis Gentoftes slimnīcas virsārsts psihiatrs Mogenss Jakobsens.

1. Runā savā vārdā

Saki: „es varu..., „man liekas...” - runā savā vārdā.

Nesaki: „Var...”, „Daudzi uzskata...”, „Visiem taču skaidrs, ka...”, jo tad tu netieši iesaisti

citus.

Tu vari izteikties tikai pats par savām emocijām un uzskatiem, ne citu.

Tas, ko tu pats redzi, domā, jūti, pārdzīvo utt., ir joma, par kuru vislabāk vari izteikties tu.

2. Lūdz to, ko vēlies saņemt

Par to, kāds klimats veidojas starp tevi un citiem cilvēkiem, esi atbildīgs arī tu. Tev

jāuztver citi kā pieauguši cilvēki, kas paši spēj izvēlēties - pateikt „jā” un „nē”. Izvairies

no mīklu minēšanas, līkumotiem apkārtceļiem un viltīgiem manevriem, lai mēģinātu

iegūt kaut ko no citiem. Lūdz to, ko vēlies saņemt - izsaki savas vēlmes un vajadzības

skaidri. Tu esi tas, kam tās vislabāk zināmas, un tās izsakot, tu pastāsti citiem par sevi.

3. Neizliecies

Nevajag izlikties. Nesaki „jā”, ja tu domā „nē”. Neizliecies, ka tu piedod, mīli vai saproti,

kad nespēj vai nevēlies piedot, mīlēt vai saprast. Nesaki, ka tu kaut ko atbalsti, kad nevari

vai negribi to atbalstīt. Izvairies no nepatiesības. Skaidri pasakot „nē”, tu parādi arī daļu

sevis.

4. Sniedz pilnīgu informāciju

Sniedz pilnīgu informāciju. Nesaki: „Tu mani tracini!” Jo ir taču tā, ka otrs dara kaut ko,

kas tevi satracina. Izsakies tikai par to, ko pats jūti. Protams, tu vari pateikt: „Es uz tevi

dusmojos...”, bet tas taču ne pie kā nenoved. Ja teiksi: „Šobrīd es uz tevi dusmojos, jo,

manuprāt, nav taisnīgi, ka tu...” - tad mēs nonākam pie sarunas par netaisnību vai

iespējamiem pārpratumiem. Tavas emocijas neviens nevar apšaubīt.

112

Tu vari izteikties arī šādi: „Kad tu tā bez brīdinājuma lūdz mani palikt darbā ilgāk (fakts),

man rodas sajūta, ka varētu būt riskanti pateikt „nē”. (Tavas emocijas.) Te var arī iet tālāk

„Ja tu vēlies...”

5. Izvairies no atvainošanās

Izvairies no atvainošanās. Paruna saka: „Ceļš uz elli ir bruģēts ar atvainošanos.” Tā katrā

ziņā ir efektīvs līdzeklis, lai izvairītos no konfrontācijas un pašizziņas. Atvainošanās ir

briesmīgs manipulācijas līdzeklis. Emocijas un vaina tiek pārvietotas. Tā vietā, lai

turpinātu justies vainīgs par savu nepareizo uzvedību, es atvainojos, un tad tu vairs nevari

atļauties būt dusmīgs uz mani - tad tev katrā ziņā piemetīsies vainas apziņa.

Arvien no jauna atvainojoties, es izvairos izvērtēt savu nepareizo uzvedību. Es izvairos

kaut ko mainīt. Ja es pats spēju saskatīt, ka esmu uzvedies nepareizi, tad varētu taču arī

izvēlēties labot savu uzvedību.

6. Dzīvo šeit un tagad

Dzīvo savu dzīvi - šeit un tagad. Nešķied enerģiju sirdsapziņas mokām un dusmām par

pagātnes notikumiem. Neizmanto arī pagātni par aizbildinājumu. „Tāpēc, ka bija tā, ir

noticis tā...”, liekot saprast, ka tur neko nevar darīt. Šādi cilvēks efektīvi bloķē savu

personisko attīstību.

Tu arī noteikti esi izjutis, ka lielākā daļa no tā, par ko tu baidījies, ka tas varētu notikt,

faktiski nav piepildījusies, tāpēc nebaidies par nākotni. Protams, ir jāmācās no pagātnes

pieredzes un jāplāno sava nākotne. Taču nav gudri izmantot dusmas un bailes tam, lai

bēgtu no šī brīža situācijas. Ja nekad pa īstam neesi tagadnē, tad tu neizdzīvo dzīvi

pilnībā.

7. Esi konkrēts

Izvairies no vispārīgā - esi konkrēts. Nesaki: „Viss ir vienalga", jo tas nav tiesa. Nosauc,

kas ir „vienaldzīgs”. Nosauc dažas lietas, kuras tev tieši šobrīd daudz nozīmē. Nu, lūk.

Viss nav vienaldzīgs.

Vispārīgi Konkrēti

Visi vēl man ļaunu Nosauc, kas tev vēl ļaunu. Vai tie bija

visi?

Neviens ar mani nerēķinās Kas ar tevi nerēķinās?

113

Neviens taču negrib... Vai tu negribi? Kurš negrib?

Mums neizdosies... Vai tev neizdosies?

8.Izsakies

Nejautā par to, ko zini. Labāk izsakies. Bieži, jautājumu uzdodot, nolūks nav saņemt

atbildi, jo atbilde ir zināma. Taču, saņemot atbildi, varēs teikt, piemēram: „Tur es tev

nepiekrītu...”, „Pirms tam tu gan teici ko citu...”, „Dokumentos gan ir rakstīts kas cits”.

Jautātājs grib novest otru ķezā, iedzīt viņu stūrī, nostādīt neērtā situācijā vai izdabāt

(piemēram, izrādot interesi), parādīt, ka pats zina labāk, izjaukt diskusiju utt. Tā vietā, lai

uzdotu jautājumus, labāk pateikt, ko pats zini, domā un jūti. „Tu pirmīt teici, ka..”,

„Dokumentos rakstīts, ka...”, „Man šķiet, ka...”, „Manuprāt...”.

9. Ieklausies savā ķermenī

Ieklausies savā ķermenī. Sirds pukst, un rīkle ir sausa. Piemetušies krampji. Bet citi neko

nedrīkst manīt. Mēs esam tā uzaudzināti, lai spēlētu lomas - izliktos mierīgi un zinoši, pat

ja esam izmisumā un nezinām ne rīta, ne vakara. Mums var iestāties personības dalīšanās.

Mēs varam no tā saslimt. Mēs izjūtam stresu. Mums rodas „nervi”. Ir svarīgi būt veselam

cilvēkam - t. i., lai rīcība atbilstu emocijām.

10. Jautā "kā?" un "kas?"

Jautā „kā?” un „kas?” Šādi jautājumi paver ceļu paskaidrojumiem. „Kāpēc?” var

izklausīties uzbrūkoši. Tas prasa paskaidrojumus, pamatojumus un bieži izsauc

taisnošanos, pieņēmumus un izlocīšanos. „Kāpēc tu esi tāds?” var aizstāt ar „Kā tu šobrīd

jūties?” Vai var paust pats savas emocijas: „Es nejūtos drošs par tevi.”

Komunikāciju pamatlikumi

1. Ja A kaut ko saka, tad B sapratīs tikai daļu no teiktā.

2. Komunikācijā izšķirošs ir ne tikai tas, ko saka A, bet arī tas, ko B saprot.

3. Divvirzienu komunikācija aktīvai sadarbībai ir vērtīgāka par viena ceļa

komunikāciju.

4. Nekomunicēties ir neiespējami.

114

5. Katrai ziņai ir satura un attieksmes aspekts, pie tam, pēdējais ietekmē pirmo.

6. Atbildību par komunikāciju vienmēr nes pats raidītājs!

Komunikatīvās barjeras

Izvairīšanās

Autoritāte

Nesapratne

fonētiskā nesapratne

semantiskā nesapratne

stilistiskā barjera

loģiskā barjera

Atbildību uztiepšana

Ceļi, kā pārvarēt barjeras:

1. jārada uzticama cilvēka iespaids ( autoritāte )

2. lieto frāzes "pievērs uzmanību, ņem vērā, pats galvenais" ( izvairīšanās)

3. lieto uzsvarus, pauzes ( neuzmanība )

4. jāatceras, ka pastāv nesapratne un ar to ir jārēķinās ( nesapratne )

runā skaidri, lēni ( fonētiskā barjera )

vienojies ar sarunu biedru par jēdzieniem, lai būtu vienāda sapratne ( semantiskā

barjera )

neizsakies garos teikumos ( stilistiskā barjera )

Barjeru veicinošie faktori:

draudi

pavēles

pienākumu uzdošana

svarīgas informācijas noslēpšana

apsaukāšana

negatīvā kritika

pārliecināšana ar loģiku

nomierināšana ar noliegumu ( „Neuztraucies, viņš nav tevis vērts...” )

nelūgti padomi

sacensība, kurā dominē egoisms, nevērība pret otru

temata maiņa

atteikšanās apspriest kādu jautājumu ( „Tā ir tava problēma...” )

uzslava ar "āķīti" ( „Tu esi tik izpalīdzīgs, padari man to un to...” )

115

Jautājumi

Kāpēc vajadzīgi jautājumi?

1. Jautājumi „iedarbina” izziņas darbību, kas virzīta uz kādu problēmu risināšanu.

Jautājumi palīdz noteikt, noformulēt problēmu.

2. Ar jautājumu palīdzību cilvēks veido tiltu nezināmajā. Šis nezināmais var izskatīties

pievilcīgs, bet reizēm arī biedēt.

3. „Tie, kas prot domāt, prot arī uzdot jautājumus” (King, 1994).

4. Jautājumi nepieciešami, lai orientētos apkārtējā pasaulē, un tas, kurš prot tos uzdot,

orientējas tajā labāk, nekā tas, kurš neprot.

Apstākļi, kas veicina prasmi uzdot jautājumus.

1. Ekspertam labvēlīgi jāpieņem situāciju, kad cilvēki nevar atbildēt uz jautājumiem.

2. Ekspertam jāizmanto vairāk atvērtus, radošus jautājumus, uz kuriem iespējamas

vairākas atbildes.

3. Jautājums jāuzdod tā, lai tie neliktu cilvēkam aizstāvēties.

4. Cilvēkiem jābūt izvēlei, pie tam šo izvēli viņi nosaka paši.

Jautājumu veidi

Jautājumi sistematizēti, balstoties uz B.Blūma izveidoto taksonomiju jeb domāšanas

līmeņu secības skalu.

116

Domāšanas līmeņi Jautājumi Jautājumu piemēri

Zināšanas Vienkāršie, burtiskā līmeņa jautājumi -jautājumi, ar kuru palīdzību noskaidro faktisku informāciju.

Tie prasa informāciju atcerēties un reproducēt.

Kas bija...

Kas notika...

Nosauciet...

Kā sauc...

Izpratne Precizējošie jautājumi

Jautājumu mērķis ir dot iespēju atgriezties pie sacītā, lasītā, to precizēt. Tos uzdod, lai precizētu informāciju, kas nepilnīga.

Tātad jūs teicāt, ka...

Interpretācija Interpretācijas jautājumi

(izskaidrošanas, iztulkošanas jautājumi)

Kā jūs domājat, kāpēc...

Kāds pēc jūsu domām bija cēlonis tam, ka...

Analīze Analītiskie jautājumi.

Jautājums ir radošs, ja tajā ir prognozes, pieņēmumu elementi. Tie palīdz noskaidrot, vai notikums aprakstīts adekvāti, vai kāda cita atbilde nebūtu piemērotāka.

Kas izmainītos, ja...

Kā jūs domājat, kas notiks tālāk...

Sintēze Radošie jautājumi ir virzīti, lai novērtētu notikumus, faktus, parādības pēc noteiktiem kritērijiem.

Kāpēc tas. ir labi?

Kāpēc tas ir slikti?

Kāpēc viena lieta atšķiras no citas?

Ja cilvēks rīkojās pareizi, kāpēc...?

Kā vēl varētu rīkoties?

117

Novērtēšana Novērtējuma jautājumi virzīti, lai savienotu teoriju un praksi.

Kā jūs rīkotos šādā situācijā? Kas šādā gadījumā notiktu mūsu pakalpojumā?

Jautājumu uzdošana

Slēgtie jautājumi - tie, uz kuriem ir pareizas vai nepareizas atbildes, piemēram, „Vai tu

brokastīs ēdi maizi?”, „Ko tu ēdi brokastīs?”

Atvērtie jautājumi – tie, uz kuriem ir vairāk par vienu atbildi, piemēram, „Kur tu pavadi

savu brīvo laiku?”.

Uz tēmu centrēti jautājumi – jautā tieši par tēmu, piemēram, „Kādas nodarbības piedāvā

pakalpojums?”

Uz personu centrēti jautājumi – noskaidro personas domas par doto tēmu, piemēram,

„Kuras no nodarbībām tev patīk vislabāk, pastāsti par tām...”

Kā atvērt sarunu partneri?

Atbalstoši ir:

uzdot atvērtos jautājumus, t.i., k-jautājumus (Kas? Kā? Par ko?). Tie mudina uz

stāstīšanu un nav atbildami ar „jā” vai „nē”

atbalstīt ar komentāriem, piem., „jā, mmm, aha...”

pieļaut pauzes, ļaujot otram pārdomāt

118

aktīvi klausīties, lūgt pastāstīt vairāk, piemēram, „Tu sākumā teici, ka..”, „.Lūdzu,

pastāsti man vairāk par šo...”

apkopot teikto, pieļaut kļūdu labojumus un papildinājumus

ar žestiem atbalstīt stāstītāju

Neveikli ir

slēgtie jautājumi, kurus var atbildēt tikai ar „jā” vai „nē”. Izņemot situācijas,

kad tiek apkopota informācija vai precizēti fakti

„vai” jautājumi – tie nepieļauj vairākas iespējas

vienā virzienā virzoši jautājumi, kas pieprasa vienu, pareizo atbildi

„kāpēc” jautājumi. Tas ir vienīgais neveiklais k-jautājums, jo sarunu partneris

nonāk pārbaudījumam līdzīgā situācijā un tiek provocēts atbildēt prātīgi, pareizi.

„Kāpēc” motivācijai jākļūst skaidrai no informācijas, ko gūst sarunas laikā

pārtraukt runātāju.

runāt pretī.

Dažādu jautājumu piemēri

Slēgtie jautājumi

- Cik reizes pēdējā gada laikā Tu esi apmeklējis pasākumus ārpus pakalpojuma?

a) nevienu

b) 1 – 2

c) 3 – 5

d) vairāk nekā 5

Daļēji slēgtie jautājumi

- Kādi ir Tavi iecienītākie brīvā laika pavadīšanas veidi? (atzīmē trīs nozīmīgākos)

a) sports

b) atpūta kopā ar draugiem

c) interešu izglītības pulciņi

d) atpūta kopā ar ģimeni

e) datorspēles, internets

f) TV grāmatu lasīšana

g) cits ....

- Kā Tu iegūsti informāciju par notikumiem pakalpojumā? (Sarindo informācijas avotus

nozīmīguma secībā, ar 1 atzīmē nozīmīgāko)

a) no citiem klientiem

b) no pakalpojuma darbiniekiem

c) no informācijas uz ziņojumu dēļa

119

cits veids . Atvērtie jautājumi

- Izsaki savu viedokli par pusdienu kvalitāti ēdnīcā

1 2 3 4 5

ļoti slikta ļoti laba

Pamatojums

................................................................................................................................................

- Kāds ir Tavs viedoklis par iespējām apmeklēt pasākumus ārpus pakalpojuma?

Aktīvā klausīšanās

Klausīšanās līmeņi:

Neklausīšanās:

Vēlas vairāk runāt, nevis klausīties

Bieži pārtrauc citu runātāju

Vēlas paturēt pēdējo vārdu

Vāja klausīšanās:

Klausās pavirši

Domā, ko un kā pats vēlas teikt

Dzird vārdus, bet nemēģina saprast to nozīmi

Ieklausās noteiktās lietās, bet ne visā teiktajā

120

Vērtējoša klausīšanās:

Koncentrēta uz vārdiem, zaudējot domu

Koncentrēta uz saturu, nevis uz sajūtām

Aktīvā klausīšanās:

Cenšas saprast runātāja ziņu un skata punktu

Novēro verbālo un neverbālo komunikāciju

Sniedz verbālu un neverbālu atgriezenisko saiti

Noklausās visu ziņu un tikai tad sāk to apspriest

Kā izkopt aktīvās klausīšanās prasmes

Aktīvās klausīšanās prasmes izkopj, ja

klausoties nedara neko citu,

cenšas uzdot pēc iespējas vairāk jautājumu, lai iegūtu informāciju un iedziļinātos

tematā,

pārliecinās, ka izprot, ko no viņa sagaida sarunas partneris,

izsaka savas pārdomas, izjūtas, neapvainojot sarunu partneri,

nepārtrauc runātāju, pieļauj pauzes, ļaujot otram padomāt,

saglabā acu kontaktu, sniedz verbālu un neverbālu atgriezenisko saiti,

saklausa vēstījumā galveno, nevērtē, nekritizē, bet patstāvīgi kontrolē, vai saprasts

dzirdētais,

mēģina norobežoties no savām emocijām un attieksmes pret runātāju,

nesāk vērtēt, pirms nav noklausīta visa ziņa,

atzīst ziņu pat tad, ja tai nepiekrīt,

mēģina veidot kopsavilkumu,

izsakās pozitīvi, izrādīs cieņu citu vajadzībām un interesēm.

Iesaistot sarunā, noder izteicieni:

Pastāstiet vēl kaut ko par...

Bet ko jūs teiktu, ja...

121

Vai jūs nevarētu izstāstīt sīkāk...?

Es gribētu papildināt... Ko jūs par to sakāt?

Lai ieklausītos sarunu biedrā, noder izteicieni:

Jūs domājat, ka...

Jūs vēlaties teikt, ka ...

Vai es esmu pareizi sapratusi?

Es jūtu, ka ...

Mani uztrauc ...

Izsakot priekšlikumus, noder izteicieni:

Es piedāvāju

Domāju, ka ...

Es gribētu, lai jūs ņemtu vērā ...

Argumentējot, noder izteicieni:

Šī iemesla dēļ ...

Ņemot vērā, ka ...

Manuprāt, ir vairāki iemesli (iespējas, problēmas utt.)

Trīs pamata soļi uz aktīvo klausīšanos

Klausīties – tas nozīmē, ka ir ne tikai jādzird, bet arī jāklausās tas, ko runātājs stāsta..

Saprast – tas nozīmē, ka esat dzirdējis teikto un sapratis to pa savam.

122

Spriest – tas nozīmē, klausītājs ir dzirdējis ziņu, izpratis to un izdara spriedumu, vai tas ir

svarīgi.

Aktīvās klausīšanās barjeras

Jūs iedomājaties, ka zināt, ko cilvēks Jums teiks.

Jūs izmaināt teikto tā, ka rezultātā cilvēks jums saka to, ko jūs vēlaties, lai viņš

teiktu.

Jūs iespaido jūsu emocijas.

Jums ir viedoklis par konkrēto cilvēku, viņa spējām un uz tā pamata Jūs izdarāt

secinājums par viņa teiktā nozīmīgumu vai nenozīmīgumu.

Sarunu vešana.

Trīs sarunu stilu salīdzinājums (pēc Fišera (Fisher) un Arija (Ury))

Sadarbības stils (maigais

stils)

Sacensības stils {stingrais

stils)

Lietišķs stils (profesionālais

stils)

Dalībnieki ir draugi. Dalībnieki ir ienaidnieki. Dalībnieki kopīgi risina

problēmu.

Mērķis ir izlīgums. Mērķis ir uzvarēt. Mērķis ir panākt saprātīgu

rezultātu patīkamā atmosfērā.

Cilvēks padodas, lai

saglabātu kontaktu.

Tiek pieprasīts, lai pārējie

padotos, ja vēlas saglabāt

kontaktu.

Cilvēkus nošķir no problēmām.

Gan pret problēmām, gan

cilvēkiem izturas maigi.

Gan pret problēmām, gan

cilvēkiem izturas stingri.

Pret problēmām izturas stingri,

pret cilvēkiem maigi.

Uzticība otrai pusei. Nav uzticības otrai pusei. Rīkojas neatkarīgi no uzticības.

Cilvēki viegli atkāpjas no

savas nostājas.

No savas nostājas

neatkāpjas.

Koncentrējas uz uzdevumu,

nevis uz nostāju.

123

Tiek izteikti piedāvājumi. Izmanto draudus. Tiek izpētītas dažādās intereses.

Cilvēki parāda, cik tālu ir

gatavi iet

Cilvēki neatklāj, cik tālu ir

gatavi iet.

Cilvēki izvairās formulēt, cik

tālu ir gatavi iet.

Tiek pieņemts, ka būs

jārēķinās ar sekām, ja vien

var vienoties.

Kā priekšnoteikums

sarunām tiek pieprasīts, lai

otra puse padotos.

Tiek radītas abām pusēm

izdevīgas iespējas.

Tiek meklēts otrai pusei

pieņemams risinājums.

Cilvēks pieprasa risinājumu,

kurš atnes labumu viņam

pašam.

Tiek meklēti vairāki iespējamie

risinājumi, lai vēlāk izvēlētos

vienu no tiem.

Tiek izdarīts spiediens, lai

panāktu vienošanos.

Tiek izdarīts spiediens, lai

panāktu sava viedokļa

pieņemšanu.

Tiek mēģināts panākt rezultātu,

pamatojoties uz kritērijiem, kuri

ir neatkarīgi no subjektīvajām

vēlmēm.

Tiek mēģināts izvairīties

no „vēlmju programmas”,

t.i., piedāvājumiem, kas

balstās uz „...jo es gribu,

lai...”.

Tiek mēģināts dabūt cauri

„vēlmju programmu”.

Tiek mēģināts panākt rezultātu,

pamatojoties uz kritērijiem, kuri,

kā tiek pieņemts, ir neatkarīgi no

subjektīvajām vēlmēm.

Cilvēks pakļaujas

spiedienam.

Tiek izdarīts spiediens. Cilvēki ir atvērti argumentiem;

spiedienam nepakļaujas, bet ļauj

sevi pārliecināt ar argumentu

palīdzību.

Lietišķa komunikācijas stila likumi

Nošķirt cilvēkus no problēmām

Tev jāuzbrūk problēmai, nevis cilvēkam, un jāuztver pretējā puse kā kāds, kurš

uzbrūk problēmai, nevis tev personīgi.

Tu dod otrai pusei tiesības noformulēt problēmu pēc savas izpratnes.

Tu kontrolē savas emocijas, jo tas ir būtisks priekšnoteikums panākumu gūšanai.

Ļaušanās emocijām, īpaši niknumam, šīs izredzes samazina. Otru pusi ietekmēs tavs

noskaņojums.

Koncentrēties uz uzdevumiem, nevis uz nostāju

Iespējams, ka tava nostāja slēpj tavus patiesos nolūkus.

124

Jautā. Tas dod tev iespēju noskaidrot, ko grib pretējā puse attiecībā pret to, ko gribi

tu, un var norādīt uz iespējamiem risinājumiem, kuri ir pieņemami abām pusēm.

Meklēt vairākus risinājumus, kuri nāk par labu abām pusēm

Prasmīgs sarunu partneris meklē risinājumu, kurš apmierina pretējās puses

vajadzības, jo zina - ja pretējai pusei netiks dotas iespējas, sarunas izgāzīsies, ja vien

netiks izmantota vara vai varmācība.

Strādāt pie tā, lai vienotos par objektīviem vērtēšanas kritērijiem

Atcerieties, ka sarunu virzītājs ir atvērtie jautājumi, jo tie mudina uz stāstīšanu . Slēgtos

jautājumus lietojiet tikai tad, ja gribat precizēt faktus vai apkopot informāciju.

Domāšanas atvērtība

Stereotipu trūkums

Kritiskās un analītiskās domāšanas prasmes

Aizspriedumu atmaskošana sevī un citos

Autoritāšu apšaubīšana

Tolerances kritēriji

Labvēlība, pieklājība, pacietība, cieņa

Patstāvība

Brīva, nesaspringta uzvedība

Emocionālā stabilitāte

Sociālā atbildība

Līdzcilvēka izjūta

Augsts līdzpārdzīvojuma līmenis

Attīstību veicinošas domas:

domā par uzvedību

domā par risinājumiem

domā pozitīvi

domā soli pa solītim

domā fleksibli

domā par nākotni

Izmantotā literatūra:

Risinājumu darbnīcas treniņu materiāli

Training Programmr for Managers and Staff at Social Institutions worrking with

socially Threatened Children and Youth in Latvia)

IAC treniņu materiāli

125

Darba lapa 1 (11.nodarbība)

Jautājumu uzdošana

Dzīves kvalitātes sfēras Mani atvērtie jautājumi Citu kolēģu piemēri

Fiziskā

labsajūta

mājoklis, veselības aprūpe,

mobilitāte, pārtika,

labsajūta

Emocionālā labsajūta

drošība, stabila un

paredzama vide, pozitīvas

attiecības

126

Starppersonu attiecības

piederība, pieķeršanās,

intimitāte, draudzība,

mijiedarbība, atbalsts

Materiālā labklājība

personīgais īpašums,

nodarbinātība

Personības attīstība

izglītība un habilitācija,

jēgpilnas aktivitātes,

palīgtehnoloģijas

127

Pašnoteikšanās

izvēle, personīgā kontrole,

līdzdalība, lēmumu

pieņemšana, personīgie

mērķi

Sociālā iekļaušana

atbalsts, iekļaujoša vide,

līdzdalība

Tiesības

privātums, īpašums,

procesuālās tiesības, no

barjerām brīva vide

128

Darba lapa 2. (11.nodarbība)

Kā tu izrādi savas emocijas?

Atbildi uz jautājumiem:

1. Diskusija tevi garlaiko. Kā tu izpaud šīs emocijas? Ar vārdiem... Bez vārdiem...

2. Kolēģis darbā tevi sadusmo. Kā tu izpaud šīs emocijas? Ar vārdiem... Bez

vārdiem...

3. Kāds izdara vai pasaka kaut ko tev aizskarošu. Kā tu to paud? Ar vārdiem... Bez

vārdiem...

4. Tu jūti, ka tev kāds cilvēks patīk, un esi drošs, ka šīs jūtas ir abpusējas. Kā tu tās

izpaud? Ar vārdiem... Bez vārdiem...

5. Tavs paziņa ir aizbraucis. Tev viņa (viņas) pietrūkst. Šis cilvēks atgriežas. Kā tu

paud savas jūtas? Ar vārdiem... Bez vārdiem...

129

Izdale (14.nodarbība)

Stress, stresa pārvarēšana

Stress ir tava organisma atbildes reakcija uz ārēju vai iekšēju spēku, spiedienu. Lai

izprastu stresa cēloni, jāņem vērā gan situācijas, notikumi, gan arī tava attieksme pret

tiem.

Stresa izraisītāji var būt vai nu pozitīvi vai negatīvi

Organisms uz stresu var reaģēt gan pozitīvi, gan negatīvi

Katru dienu mums nepieciešams neliels stresa daudzums

Lai kontrolētu stresu, pirmkārt, ir godīgi jāanalizē pašam sevi

Ja tu nespēj tikt galā ar šķietamiem vai reāliem draudiem savai fiziskajai

un/vai emocionālajai labsajūtai, tas var radīt fizioloģiskas reakcijas

Veselīgs stress – to izraisa situācijas, kuras rada pozitīvas emocijas (bērna piedzimšana,

sasniegums sportā vai karjerā, augsts novērtējums...). Pozitīvais stress motivē cilvēku

aktīvai rīcībai, ir līdzsvars starp sasprindzinājumu un atpūtu.

Negatīvais stress – to izraisa ilgstoša spriedze, emocionāli „smagas”, negāciju izraisošas

situācijas (neveiksmes darba meklējumos, domstarpības ar kolēģiem, tuvinieka

slimība...). Negatīvais stress rada organismam nepatīkamas reakcijas, var novest līdz

spēku izsīkumam, pat „izdegšanai”.

STRESS

Hiperstress

Stress, kura ir pārāk daudz

Negatīvais stress,

kas rada enerģijas

izsīkumu un

veselības

traucējumus

Pozitīvais stress,

kas cilvēkus

motivē aktīvai

darbībai

Hipostress Nepietiekošs stresa un

aktivitātes līmenis, sevis

pašrealizācijas trūkums

130

To, kādas ir mūsu spējas tikt galā ar negatīvajām stresa situācijām, ietekmē:

Cik lielā mērā mēs uztveram sevi kā vērtīgus un nozīmīgus, spējīgus un

pietiekami labus vai pretēji

Cik lielā mērā mēs uzņemamies atbildību par savu dzīvi vai uzskatam, ka

visu nosaka apstākļi un citi cilvēki

Cik lielā mērā mēs uztveram citus cilvēkus kā pieņemošus, saprotošus,

mīlestības vērtus un draudzīgus vai pretēji

Izdegšanas sindromā var izdalīt 3 galvenos komponentus (Maslačs):

1. Emocionālās un fiziskās labklājības traucējumi: depresīvas izjūtas,

trauksmainība, tukšuma izjūta, fiziskas pašsajūtas traucējumu sindromi

2. Depersonalizācija: pieaugošs empātijas zudums darbā ar cilvēkiem,

vienaldzība un distancēšanās no citu grūtībām

3. Savu profesionālo sasniegumu devalvācija: sevis un savu panākumu

nenovērtēšana, dažkārt pārsteidzīgi lēmumi aiziet no darba

Izdegšanas pakāpes

1. Brīdinājuma pazīmes: satraukums, spriedze, apātija, darbaholisms

2. Viegla izdegšana: samazināta spēja kontrolēt emocijas, spriedze palielinās,

depresīvs garastāvoklis

3. Vidēja izdegšana: vispārējs fizisks nespēks, emocionāli izvirdumi,

panākumu un dzīvesprieka zudums, dzīvesveida izmaiņas, uzmācīgas

domas un atmiņas

4. Nopietna izdegšana: nopietni veselības traucējumi, norobežošanās no

cilvēkiem, emocionāla nestabilitāte, smaga depresija, nopietni psihiski

traucējumi

Kā izvairīties no izdegšanas sindroma

1. Darba vērtību un apjoma pārskatīšana:

Spēja izvērtēt svarīgākās prioritātes darbā

Laika prasmīga plānošana

Prasme sabalansēt darbu ar atpūtu

Spēja noteikt robežas gan darbam, tā apjomam, kā arī savai personīgai dzīvei

Savas garīgās veselības uzturēšana

Atbildību deleģēšana

131

2. Personības un emocionālās kompetences attīstīšana:

Spēja izteikt savas vajadzības un grūtības

Veselīga paštēla nozīme

Spēja saprast savas emocijas un varēt par tām runāt un tās adekvāti izpaust

Optimisma un humora aktivizēšana

Komunikācijas spēju paaugstināšana: mācīties sarunāties un dalīties

Sevis izzināšana: laiks, kas veltīts sev

Iemācīties nesatraukties par lietām, ko nevar kontrolēt

Dusmu kontrole un vadība

Darbs ar savām bailēm: no neveiksmes, nezināmā, nāves, izolācijas,

atstumšanas u.c.

Savu pozitīvo resursu un panākumu apzināšana

3. Stresa tolerances kompetences paaugstināšana:

Pašnovērošana - iepazīsti sevi un saproti, kā stress tevi ietekmē, kā tavs

ķermenis uz to reaģē

Relaksācijas tehnikas: meditācija, elpas novērošana, vizualizācija, atslābināšanās

Domu pārstrukturizācija

Domu apstādināšana

Domu pārvirzīšana - nomainīt nepatīkamās domas ar pozitīvas pieredzes

atcerēšanos

Situācijas izmēģināšana - nākotnē gaidāmās stresa situācijas izspēle iztēlē

Jūtīguma samazināšana, mazinot trauksmi par gaidāmajām situācijām

4. Sociālā atbalsta nozīmīgums:

Mācības un kvalifikācijas celšana

Tikšanās ar kolēģiem, supervīzijas, pieredzes apmaiņa

Spēja nepieciešamības gadījumā lūgt palīdzību un dalīties grūtībās

Ģimenes, draugu, svarīgu cilvēku atbalsta nozīmība

Interešu un personības realizēšana ārpus darba - sociāli aktīva dzīve

Psihologa un psihoterapeita konsultācijas - meklē palīdzību!

5. Fiziskās nodarbes kā atjaunošanās veids:

Aktivitātes brīvā dabā

Fiziskie rituāli no rītiem

Fiziskās aktivitātes ar lielu slodzi un tās, kuras vērstas uz relaksāciju

Fizisko aktivitāšu un meditācijas savienojums

Veselīgas baudas

132

Pozitīvā domāšana - Palīdzi pats sev!

Tu esi vērtīgs, unikāls un labs!

Atceries labo!

Velti laiku pašsajūtas uzlabošanai!

Nosvītro prātā NĒ!

Izturies pret citiem tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi!

Esi aktīvs!

Atceries patīkamos notikumus!

Domā pozitīvi!

Atrodi nodarbošanos, kas sagādā prieku!

133

Darba lapa 1. (14.nodarbība)

Stress Skaidrojums Piemēri

Laika stress Satraukums par to, ka kaut

kas būtu jāizdara līdz

noteiktajam datumam, kā arī

vispārēja sajūta par to, ka

nevar visu paspēt, ka laiks

kaut kur pazūd

Priekšlaicīgais

stress

Bažas par kādu no gaidāmajiem

notikumiem, apdraudētības sajūta

bez zināmiem iemesliem

Situatīvais

stress

Spriedze par kādu konkrētu

situāciju, kuru cilvēks iedomājās

kā tādu, kas ir ārpus viņa kontroles,

kas apdraud viņu

Sastapšanās

stress

Spriedze par kādu konkrētu cilvēku

vai grupu, kuru uzvedība šķiet

negaidīta, neparedzama vai

nepatīkama

134

Darba lapa 2. (14.nodarbība)

Stresa izraisītāji darba vidē

Cēloņi Ietekmē

vienmēr

Ietekmē

dažreiz

Neietekmē Ko darīt

Fiziskā vide

Atalgojums

Informācijas

trūkums

Konflikti ar

kolēģiem

Regulāra pārslodze

Darba

nepietiekamība

Mazas karjeras

iespējas

Atzinības trūkums

Laika trūkums

135

Augstas prasības

Atkarība no citiem

Neparedzētas

situācijas

Veselības problēmas

Grūtības uzņemties

lielu atbildību

Bailes no

neveiksmes

Zema pašapziņa

Bailes no

sagaidāmajiem

notikumiem

Nedrošība par

nākotni

Grūtības pieņemt

lēmumus

136

Darba lapa 3. (14.nodarbība)

Atceries kādu situāciju, kas tevī izraisīja stresu, piefiksē savu uzvedību, domas,

izjūtas, fizisko stāvokli

Ko es daru?

Ko es domāju?

Kā es jūtos?

Kas notiek manā ķermenī?

137

Izdale (15.nodarbība)

Atzinuma par cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitātes

nodrošinājumu sociālo pakalpojumos sagatavošana.

Saskaņā ar biedrības „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” mērķiem un uzdevumiem,

biedrība veic cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitātes nodrošinājuma

izvērtēšanu sociālos pakalpojumos.

Atzinums par cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitātes nodrošinājumu

sociālo pakalpojumos tiek sagatavots par katru veikto izvērtējumu. Atzinuma

sagatavošana ir komandas darbs un tajā piedalās visi izvērtēšanā iesaistīties eksperti.

Izstrādājot atzinumu jāņem vērā, ka tas var ietekmēt svarīgu lēmumu pieņemšanu par

konkrētā pakalpojuma turpmāko darbību, tāpēc atzinumam ir jābūt sagatavotam

specifiski, profesionāli, ietvertajiem secinājumiem ir jābūt skaidri noformulētiem un nav

pieļaujama divdomīga faktu interpretācija.

Šis materiāls ir paredzēts, lai sniegtu praktiskus padomus dzīves kvalitātes nodrošinājuma

izvērtēšanas ekspertiem, kā sagatavot kvalitatīvu atzinumu.

Atzinuma mērķis.

Atzinuma mērķis ir atspoguļot dzīves kvalitātes izvērtēšanas laikā konstatētos faktus un

savlaicīgi darīt zināmu biedrības viedokli par konstatēto izvērtētajam sociālam

pakalpojumam un atbildīgajām institūcijām.

Atzinums tiek izmantots kā instruments, lai veicinātu sociālo pakalpojumu pozitīvu

ietekmi uz cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitāti.

Atzinuma apjoms.

Atzinuma apjoms ir vēlams līdz 45 000 zīmēm (30 lappusēm). Ir pieļaujams lielāks

atzinuma apjoms komplicētu izvērtējumu gadījumā. Ja ir nepieciešamība palielināt

atzinuma apjomu, izvērtēšanas vadošais eksperts šo faktu saskaņo ar biedrības valdi.

Atzinuma formāts.

138

Atzinumi tiek noformēti vienotā formātā. Atzinumam ir četras daļas:

1) Titullapa;

2) Reglamentējošais apraksts;

3) Ar dzīves kvalitātes rādītājiem nesaistītā izvērtējuma daļa;

4) Dzīves kvalitātes nodrošinājuma izvērtējums.

Atzinumu apstiprina biedrības valde un paraksta valdes priekšsēdētājs. Iesniedzot atzinu

atbildīgai institūcijai, tas tiek papildināts ar pavadvēstuli.

Atzinuma daļa Ietveramā informācija

Titullapa Biedrības nosaukums, sociālais pakalpojums, kur veikta

dzīves kvalitātes izvērtēšana, datums

Reglamentējošais

apraksts

Sociālā pakalpojuma īss raksturojums;

Izvērtēšanā izmantotās metodes;

Izvērtējuma apjoms.

Ar dzīves kvalitātes

rādītājiem nesaistītā

izvērtējuma daļa

Konstatāciju analīze, kuras ir netieši saistītas ar dzīves

kvalitātes rādītājiem un nav tajos iekļautas. Piemēram,

ugunsdrošības nodrošinājums pakalpojumā.

Dzīves kvalitātes

nodrošinājuma

izvērtējums

Dzīves kvalitātes rādītāju izvērtējums. Tiek analizēts katrs

izvērtētais rādītājs. Rādītāju izvēli veic ekspertu komanda.

Grozījumi atzinumā.

Pēc atzinuma izstrādes un iesniegšanas biedrības valdei, tajos var veikt grozījumus.

Lēmumu par grozījumu veikšanu pieņem ekspertu komanda kopā ar biedrības valdi. Ja

lēmuma pieņemšanā par grozījumu izdarīšanu nevar piedalīties visa ekspertu komanda,

tad to pārstāv izvērtējuma vadošais eksperts. Pēc tam, kad atzinumu apstiprina biedrības

valde, grozījumi atzinumā vairs nav izdarāmi.

139

Atzinuma teksts.

Atzinuma teksta apjoms un teksta skaidrs formulējums ir būtisks priekšnoteikums

atzinuma teksta vieglai uztveramībai un izpratnei:

- Atzinuma teikumiem nevajadzētu būt pārāk gariem un komplicētiem;

- Jāizvairās no neskaidriem formulējumiem, kam iespējamas dažādas

interpretācijas;

- Atzinuma teksts ir balstīts uz faktiem, nevis viedokļiem;

- Tekstā jānodrošina terminoloģijas konsekvence;

- Ja tekstā tiek lietoti saīsinājumi, tie jāatšifrē;

- Pirms atzinuma publiskošanas jāveic teksta rediģēšana.

Atzinuma izstrādes termiņi.

Atzinums ir jāizstrādā divu nedēļu laikā (14 dienas) pēc izvērtēšanas veikšanas. Ja

nepieciešams ilgāks izstrādes laiks, vadošais eksperts to saskaņo ar biedrības valdi.

Atzinuma teksta, saskaņošana ar biedrības valdi, grozījumu veikšana un teksta

apstiprināšana jāveic vienas nedēļas laikā (7 dienas).

Atzinuma sagatavošanā iesaistīto personu pienākumi.

Atzinuma sagatavošana ir komandas darbs. Atzinuma sagatavošanā iesaistās visi eksperti,

kuri ir piedalījušies izvērtēšanā. Nav pieļaujama situācija, kad kāds no ekspertiem

nepiedalās atzinuma sagatavošanā.

Atzinuma sagatavošanas sākuma posmā katrs no ekspertiem apkopo izvērtēšanas laikā

konstatētos faktus, sagatavo konstatāciju aprakstu un iesniedz to vadošajam ekspertam.

Pēc visu apkopojumu saņemšanas, vadošais eksperts veic kopējo secinājumu sākotnējo

izstrādi, ņemot vērā katru izvērtēto dzīves kvalitātes rādītāju. Atzinuma teksta

formulēšanā piedalās vismaz 50% no ekspertu komandas. Pēc teksta formulēšanas tas ir

jāsaskaņo ar ekspertiem, kuri nav piedalījušies teksta formulēšanā (ja kāds no ekspertiem

nav piedalījies).

Teksta saskaņošanā ar biedrības valdi piedalās vadošais eksperts. Ja ir nepieciešamība,

tiek pieaicināti arī pārējie eksperti, kuri piedalījās izvērtēšanā.

Atzinuma publiskošana.

Atzinumu publiskot ir tiesīga tikai biedrības valde. Biedrības valde nosaka katra atzinuma

publiskošanas kārtību un vienojas par to ar sociālā pakalpojuma sniedzēju un atbildīgo

140

institūciju (ja attiecināms). Biedrības valde var pieaicināt ekspertus, kuri piedalījās

izvērtēšanā, atzinuma publiskošanas sanāksmēs.

141

Biedrība „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” Vienotais reģistrācijas numurs 40008150439

Juridiskā adrese: Robežu iela 6-1, Rīga, LV–1004, Latvija

Faktiskā adrese: Robežu iela 6-1, Rīga, LV–1004, Latvija

Tālr.: +371 26176901, e-pasts: inga.skestere@lkndz.lv

DZĪVES KVALITĀTES IZVĒRTĒŠANAS EKSPERTU

ĒTIKAS KODEKSS

Ētikas kodekss ir saistošs visiem biedrības ekspertiem, kuri veic cilvēku ar funkcionāliem

traucējumiem dzīves kvalitātes izvērtēšanu sociālos pakalpojumos.

1. Dzīves kvalitātes izvērtējums cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem sociālos

pakalpojumos (turpmāk tekstā – dzīves kvalitātes izvērtējums) ir biedrības

„Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” (turpmāk tekstā – LKNDz) organizēta un

īstenota aktivitāte, kuras mērķis ir novērtēt sociālo pakalpojumu ietekmi uz

cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitāti un, sagatavojot atzinumu

sociālā pakalpojuma sniedzējam, veicināt kvalitatīvu un cilvēku vajadzībām

atbilstošu sociālo pakalpojumu attīstību.

2. Ētikas kodeksa galvenais mērķis ir aizsargāt sociālo pakalpojumu saņēmējus un

sniedzējus no kaitējuma, ko var izraisīt neētiska prakse, un ievērot, ka sociālo

pakalpojumu saņēmēju dzīves kvalitāte vienmēr ir prioritāra pār citiem

apsvērumiem un prioritātēm.

3. Ekspertu darbības pamatprincipi:

- Veicot dzīves kvalitātes izvērtēšanu, uzklausīt, cienīt, respektēt un neietekmēt

sociālā pakalpojuma saņēmēju un sniedzēju viedokli.

- Veicot dzīves kvalitātes izvērtēšanu ekspertiem nav pieļaujams iejaukties

personāla ikdienas darbā, sniegt komentārus vai pamācības.

- Nodrošināt sociālā pakalpojuma saņēmēju un sniedzēju personu datu

neaizskaramību un sniegtās informācijas konfidencialitāti gan izvērtēšanas

laikā, gan arī pēc izvērtēšanas. Izvērtēšanas laikā veiktos pierakstus pēc

atzinuma izstrādes mehāniski iznīcina.

142

- Veicot dzīves kvalitātes izvērtēšanu eksperti ciena un respektē pakalpojuma

saņēmēju privāto dzīves telpu.

- Pakalpojuma saņēmēja personība, uzvedības īpatnības, funkcionālais

stāvoklis, spēju līmenis netiek apspriests viņa klātbūtnē vai ārpus profesionālo

kompetenču robežām.

- Uzsākot dzīves kvalitātes izvērtēšanu ekspertiem jāsniedz informācija par

plānoto aktivitāti gan pakalpojumu sniedzējiem, gan pakalpojumu

saņēmējiem.

- Izvērtēšanā iesaistītie eksperti ievēro komandas darba principus, iesniedz

savlaicīgi izstrādātos atzinumus.

- Pirms atzinuma iesniegšanas eksperts nav tiesīgs apspriest atzinuma saturu ar

izvērtētā sociālā pakalpojuma sniedzējiem vai saņēmējiem.

- Profesionālie un privātie konflikti starp ekspertiem netiek risināti izvērtējamo

pakalpojumu saņēmēju un sniedzēju klātbūtnē.

- Dzīves kvalitātes izvērtēšanu sociālā pakalpojumā eksperti veic tikai ar

biedrības valdes rīkojumu. Plānotas izvērtēšanas gadījumā, saskaņošanu ar

pakalpojuma sniedzēju veic biedrības valde.

- Veicot dzīves kvalitātes izvērtēšanu eksperts nav tiesīgs parakstīt nekādus

dokumentus sociālajā pakalpojumā, kurš tiek izvērtēts.

- Publisku informāciju par dzīves kvalitātes izvērtēšanu un tās rezultātiem ir

tiesīga sniegt tikai biedrības valde. Nepieciešamības gadījumā biedrības valde

pieaicina ekspertus atzinuma publiskošanā.

143