�

Sociālā darba teorija

Sociālais darbs ir profesija, kuras pamata uzdevums ir transformēt jeb pārveidot un pārvērst.1 Lai gan sociālā darba literatūrā, kā arī 2000. gadā Starptautiskās sociālo darbinieku federācijas (angļu val. International Fede-ration of Social Workers) apstiprinātajā starptautiskajā sociālā darba definīcijā tiek lietoti jēdzieni „pārmaiņu panākšana”, „izmaiņu veicināšana”, savukārt sociālais darbinieks vai organizācija, kura nodrošina sociālā darba intervenci, tiek definēts kā „pārmaiņu aģents” (angļu val. - change agent) (International Federation of Social Workers), jāatzīmē, ka ar „pārmaiņām” bieži tiek saprasta „pārveide”. Pārmaiņas sabiedrības mikro (indivīdā vai ģimenē), mezo (personu grupā vai organi-zācijā) un makro (kopienā vai sabiedrībā) līmeņos var panākt ar kvantitatīvu izmaiņu palīdzību – palielinot vai samazinot finansējumu, materiālo atbalstu, pakalpojumu apjomu, pabalsta vai pakalpojuma saņemšanas ilgumu u.tml., tomēr būtiska ir kvalitatīvu pārmaiņu panākšana iepriekš nosauktajos līmeņos. Piemēram, mikro līmenī kvalitatīvas pārmaiņas ietver indivīda pārveidi jeb trans-formāciju, kad ir mainījusies personas uztvere, uztvertā interpretācijas un emocionālo reakciju modeļi, uzskati, vērtības un rīcība. Tātad persona ne tikai rīkojas ieras-tajā veidā biežāk vai retāk (vairāk vai mazāk), bet arī uztver, interpretē, reaģē un rīkojas jaunā veidā.

Identitātes jēdziens plaši tiek izmantots etnoloģijā,

kultūras un sociālajā antropoloģijā. Mūsdienu teorē-tiskajā (un pseidoteorētiskajā) leksikā tas ienāk no angļu valodas (identity). Analizējot ārvalstu literatūru jākonstatē, ka arī tajā vārda lietojums ir visai nenoteikts: personība, individualitāte, tāpatība, identitāte policijā, muitā, sociālajā darbā. Šī termina nenoteiktība liedz to vairāk vai mazāk viennozīmīgi, nepārprotami pārtulkot latviešu valodā. Šī termina vispārīgā izpratne nozīmē indivīda piederību kādai sociālkultūras grupai, ļaujot atrast savu vietu sociālkultūras vidē un orientēties apkār-tējā pasaulē. Tā kā katrs indivīds ir vienlaikus piederīgs daudzām sociālām un kultūras grupām, tad, runājot par cilvēka identitāti, ir pieņemts runāt par viņa daudzajām identitātēm: profesionālo, sociālo, etnisko, politisko, ticības, kultūras u.c.

Psiholoģijā identitāte ir viena no cilvēka pamata psi-holoģiskajām vajadzībām, tā ir sevis izjūta, kura mainās mūža garumā. Viens no identitātes faktoriem ir pieredze, kas balstīta uz cilvēka spēju atcerēties. Personiskā identitāte ir indivīda pašuztvere, kas balstās uz savām fiziskajām, intelektuālajām un morālajām īpašībām. Psihologam Eriksonam (E. Ericson) šis jēdziens būtiski saistīts ar personības teoriju, attīstības psiholoģiju, un nepārprotami tam piemīt arī klīniskas teorijas elementa raksturs. Bieži viņš vārdam “identitāte” pievieno apzīmē-jumu – “psihosociāla”. Eriksons cenšas atklāt saiknes

Ar rīcībspējas perspektīvuKlienta identitātes transformācija sociālā darba procesā

Dr. Vita Roga, Mg. EVija apinE,LU Sociālo un politisko pētījumu institūts

Raksts tapis Valsts pētniecības programmas „Nacionālā identitāte” ietvaros. Projektu īsteno Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūts, Latvijas Nacionālā bibliotēka, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte un Vidzemes Augstskolas pētnieki. Raksta autores realizēja apakšprogrammas „Nacionālā identitāte un sociālā cilvēkdrošība” teorētisko segmentu.

VitaEVija

10

Sociālā darba teorija

starp cilvēka Es koncepciju, dzīves pieredzi un sociālo situāciju. Šāda sasaiste ir ļoti svarīga sociālā darba procesā ar klientu. Savukārt vācu autors R. Krekels (R. Kreckel, 1994) raksta: “Tikai indivīdi var izveidot iden-titāti. Grupas to nevar. Arī sabiedrībām (vai “nācijām”) nepiemīt nekāda īpaša identitāte”.

Sociālajā darbā identitāte ir īpaši svarīga sociālā darba intervences procesā, attiecinot to uz klientu un arī sociālā darbinieka profesionālo identitāti. Identitātes attīstību ietekmē apkārtējo reakcija (angl. - labeling pro-cess), ko citi par personu ir teikuši, ko viņš atceras, un paša cilvēka spriedumi par sevi (iekšējais dialogs).

Filozofijā šis jautājums saistās ar katru no mums un mūsu cilvēciskās esamības veidolu. Parasti tiek uzdots jautājums: „Kas es esmu?, „Kur es sākos?”.

Socioloģijā sociālā identitāte tiek definēta kā veids, kādā indivīdi apzīmē sevi kā noteiktas grupas locekli (sociālā klase, nācija, subkultūra, etniskums, dzimums). Šie ir ļoti plaši skaidrojumi un sociālā darba mikro prak-sē tiem ir sava noteikta loma, kur galvenais rezultāts ir piederības sajūta, kā arī šo sociālo grupu pozitīvā vai negatīvā ietekme.

Problēmu risināšana ir viens no sociālā darba pa-mata uzdevumiem. Vienmēr svarīgi izprast problēmas cēloņus, veidošanos un sekas, kas prasa sociālā darbinieka un klienta cie-šu sadarbību. Sociālajā darbā problēmas „ne-sējs” ir persona, kas ir so-ciālā darbinieka klients. Kāds ir šis cilvēks, kāda ir viņa identitāte, tāda ir viņa problēmas uztvere, izpratne un spējas to ri-sināt. Līdz ar to aktuāls ir jautājums par klienta personisko, grupas un sociālo identitāti. Sociālā darba intervencē svarīgi veicināt klienta identitā-tes maiņu – no neveiks-mes identitātes uz veiksmes identitāti, klienta negatīvo paštēlu mazināt un stiprināt pozitīvo, piesaistīt resursus, iedrošināt un atbalstīt. Klienta identitātes maiņa izpaus-tos klienta uzvedības/rīcības maiņā un pozitīvas sociālās funkcionēšanas (projektā kā rīcībspēja) pieaugumā. Tas arī ir sociālā darba rezultāts.

Identitāte kā sociāla kategorija tiek aplūkota sociālajā darbā, īpaši analizējot sociālā darbinieka identitāti. Zināt-niece B. Junga (B. Jung, 2001) izceļ trīs pieejas:

1. sociālais darbinieks kā altruistiska persona, kas veido ar klientu akceptējošas, autentiskas un tuvas at-tiecības;

2. sociālais darbinieks kā sociālais inženieris, kura darba pamatā ir analīze, tehnika, racionalitāte;

3. sociālais darbinieks kā hermeneitiska persona, kas strādā ar klientu kopējā komandā, novēro un inter-pretē situāciju, konfliktus un klienta vidi. Tiek izmantota pašrefleksija, dialogs un spēcināšanas pieeja.

Minētā pieeja liek iedziļināties jautājumā par to, kā sociālais darbinieks spēj ietekmēt klienta identitātes transformāciju ar savu identitāti un cik lielā mērā. Tādē-

jādi pētījuma ietvaros uzmanība tiek vērsta uz sociālā darbinieka un klienta attiecību veidošanu, kam pamatā vispirms ir klienta identitātes pieņemšana un izpratne no sociālā darbinieka puses, un tikai tad transformējošu pārmaiņu plānošana un panākšana. Plānojot intervenci darbā ar klientu, vienmēr jāņem vērā klienta identitātes izpausme. Raksturojot situāciju, sociālais darbinieks ņem vērā iespējamo klienta identitātes transformāciju un tas nozīmē, ka viens no sociālā darbinieka uzde-vumiem sociālā darba procesā ir klienta identitātes maiņas sekmēšana. Autores to saprot kā identitātes spēcināšanu, atjaunošanu, stiprināšanu vai veidošanu. Savukārt klients vienmēr pieprasīs no sociālā darbinieka orientāciju uz viņa atpazīto problēmu, raugoties no sa-vas pozīcijas, vides nosacījumiem un esošās sociālās identitātes.

Sociālā darba mikro prakses uzmanības centrā ir ne tikai konkrēta persona, bet arī vide kā daudzdimen-sionāls kopums, kas sasaucas ar piederības jēdziena skaidrojumu. Piederība (angl. – belonging) sekmē ieju-šanos ( angl. – becoming), kas savukārt veicina sociālo iekļaušanos (angl. – social inclusion). Samērā vienkārša un veiksmīga shēma, pie nosacījuma, ja personas vidē ir pietiekoši laba sociālā atbalsta sistēma. Sociālajā dar-

bā sociālā atbalsta sistēmas veicina ie-kļaušanos un tām ir noteicoša nozīme, nosakot klienta so-ciālās funkcionēša-nas līmeni.

Piederībai ir trīs apakšsfēras jeb do-mēni:

1) Fiziskā pie-derība – definēta kā saikne ar fizisko vidi: māja, darba vieta, kaimiņi, skola un kopiena.

2) Sociālā pie-derība – pieņemša-

nas un iekļaušanas izjūta, ko personai sniedz sociālā vide: nozīmīgas personas, ģimene un tuvinieki, draugi, kolēģi, kaimiņi, kopiena.

3) Kopienas piederība attiecas uz piekļuvi kopienas resursiem un iespējām tos izmantot: gūt ienākumus, saņemt veselības un sociālos pakalpojumus, būt nodar-binātam, iegūt izglītību, piedalīties interešu programmās un citās kopienas aktivitātēs.

Sekojoši autores kā galvenos klienta identitātes rā-dītājus jeb atspoguļotājus izvirza šādus:

1) pašuztvere – kas un kāds es esmu? Pašuztvere nosaka ne tikai sevis, bet arī apkārtējo notikumu, lietu, cilvēku un problēmu uztveri. Pašuztvere ietekmē lēmu-mu pieņemšanu, jo kalpo kā kritērijs izvērtēšanai, kas ir man piemērots un kas nav piemērots. Personas (klienta) pašuztvere sociālā darba procesā atklājas personas izteikumos par sevi, sevis raksturojumā un arī neverbā-lajos komunikācijas signālos.

2) Piederība–personas piederības izjūta un piede-rības ietekme uz personas pašuztveri un pašizpausmi. Piederība var stiprināt, atbalstīt morāli un materiāli, sek-

11

Sociālā darba teorija

mēt drošības izjūtu, nodrošināt piekļuvi informācijai un citiem resursiem, bet piederība var arī negatīvi ietekmēt personu, būt apgrūtinājums vai šķērslis pozitīvu pārmai-ņu panākšanai personas pašuztverē un pašizpausmē, personas dzīves situācijā.

3) pašizpausme ir personas identitāte darbībā, pašrealizācija, kas bieži izpaužas kā lomu īstenošana. Sociālā darba procesā tiek vērsta uzmanība uz lomām personas dzīvē, kāda ir šo lomu izpratne, iespējas tās īstenot, tiek risinātas lomu konfliktu problēmas, attīstītas personas prasmes, īstenot nepieciešamās lomas u.tml. Sociālās funkcionēšanas jēdziens sociālajā darbā ak-centē nepieciešamību izvērtēt personas spējas pašai sev palīdzēt, rast risinājumus un nepieciešamo palīdzī-bu problēmu risināšanā, izvērtēt personas uzvedības un komunikācijas spēju ietekmi uz problēmsituācijas esamību, atbalstīt personas spēju līdzdarboties un veikt noteiktu rīcību (rīcībspēja).

Starp šiem trim identitātes aspektiem pastāv savstar-pēja ietekme un mijiedarbība.

Pašuztveri jeb priekšstatu par sevi veido: 1) fiziskais, intelektuālais un sociālais paštēls,2) kā arī reālais, ideālais un refleksīvais paštēls.Fiziskais paštēls ietver personas priekšstatus un

novērtējumu par savu fizisko ķermeni, dotumu, izskatu atbilstoši tās dzimumam, un sava veselības stāvokļa novērtējumu. Fiziskais paštēls var ietekmēt personas izvēles attiecībā uz nodarbošanos, brīvā laika pavadīša-nas iespējām, partnera izvēli u.c. Intelektuālais paštēls atspoguļo personas uzskatus par savām kognitīvajām spējām un īpašībām, bet sociālais paštēls – personas viedokli par savām komunikācijas spējām, prasmēm veidot un uzturēt attiecības ar citiem cilvēkiem.

Reālais paštēls attiecas uz personas sevis novērtē-jumu tagadnē, turpretim ideālais atspoguļo personīgās attīstības mērķi – kāds(a) vēlos būt, kļūt, kas vēlos būt. Ideālais paštēls ir nozīmīgs rīcības motivators un mērķis. Refleksīvais paštēls atspoguļo personas uztveri par to, kā viņu novērtē un uztver citi, kādu iespaidu uz citiem atstāj viņa(s) rīcība un uzvedība.

Transakciju analīzē Franklins Ernsts (Franklin Ernst, 1971) ir izdalījis četras dzīves pozīcijas, kuras raksturo personas pašuztveri un citu uztveri, un attiecīgi ietekmē personas attieksmi, komunikācijas un uzvedī-bas veidu. F. Ernsts uzskatīja, ka bērnībā līdz divu gadu vecumam piedzīvotā komunikācija ar aprūpētājiem (vecākiem) nosaka vienas no četrām dzīves pozīcijām nostiprināšanos, kuras izpaužas un virza personas uz-vedību visā tālākajā dzīvē. Tomēr Ēriks Berns uzsvēra, ka šīs pozīcijas ir dinamiskas, dzīves gaitā var mainīties, turklāt var mainīties pat vienas dienas laikā, esot dažā-dās saskarsmes situācijās ar dažādiem saskarsmes partneriem.

Sociālajā darbā tiek sastapti cilvēki ar vēl viena veida problemātisku identitāti, kas izpaužas kā bezpalīdzības stāvoklis un kuru apzīmē kā iemācīto bezpalīdzību. Iemācītā bezpalīdzība izpaužas kā apātija, motivācijas trūkums, reaktīvā depresija un ir sekas tam, ka:

1) sociālā vide nav devusi iespēju indivīdam attīstīt personīgās kompetences izjūtu un

2) sociālā vide ir ierobežojusi indivīda centienus tikt galā ar dzīves grūtībām, nav devusi iespēju atrisināt problēmas.2

Tātad dzīvē pieredzētais ir iemācījis un nostiprinājis pārliecību, ka personas pašas veiktās darbības neie-tekmē rezultātu un sekas. Šāda situācija ir raksturīga, piemēram, bērniem, kuri ir bijuši hiperaprūpēti vai pretēji – auguši valdonīgā (varmācīgā) vidē, kas nav devusi ie-spēju attīstīt pašnoteikšanās spēju, pieaugušajiem, kuri ir pakļauti citu gribai, lēmumiem, kuriem ir atņemtas paš-noteikšanās iespējas, ir sastapušies ar noraidījumiem un atraidījumiem, viņu tiesību neievērošanu un pārkāpšanu formālā un neformālā saskarsmē. Iepriekšējā negatīvā pieredze personai ir nostiprinājusi negatīvu pašvērtēju-mu. Iemācītā bezpalīdzība tiek raksturota kā depresijas forma, jo šādiem cilvēkiem pastāv kognitīvs, motivējošs un emocionāls deficīts, viņi ir pakļauti šai depresijai, jo nespēj kontrolēt dzīves situācijas.

Tāpēc īpaša nozīme sociālajā darbā ir rīcībspējas perspektīvai, lai arī atšķirībā no citām prakses pieejām tā nenodrošina sociālos darbiniekus ar skaidru un secīgu intervences algoritmu, tā piedāvā darbības principus un raksturo rīcībspējas pieejas pielietošanai atbilstīgu sociālā darbinieka attieksmi un vērtības. Rīcībspējas perspektīva sociālajā darbā attīstījās ASV un nostiprinā-jās 20. gadsimta 70. gados kustības par pilsoņu tiesībām laikā, bet divdesmit gadus vēlāk tā tika jau uzskatīta par pamata stratēģiju vispārējā sociālā darba praksē darbā ar sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām. (Guo & Tsui, 2010) Rīcībspējas perspektīva akcentē nepie-ciešamību personai atgūt vai iegūt varu pār savu dzīvi un arī pār norisēm kopienā vai sabiedrībā. Rīcībspējas perspektīvas ietvaros sociālā darbinieka uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, ģimenēm, grupām un kopienām at-klāt resursus sevī un apkārtējos un izmantot tos savas

Mūsdienu jeb progresīvo sociālo darbu raksturo

partnerattiecību principa – klients un sociālais darbinieks

sadarbojas kā līdzvērtīgi partneri, ievērošana sadarbības

gaitā. Tas nozīmē, ka klients ir pilnībā iesaistīts problēmas izpētē, risinājumu meklēšanā, pieņem lēmumus un izpilda

tos. Sociālais darbinieks strādā kopā ar klientu, atbalsta un

palīdz klientam pašam risināt savas problēmas, nevis risina

tās klienta vietā.

12

Sociālā darba teorija

dzīves uzlabošanai. Rīcībspējas iegūšana var notikt, ja indivīdam ir izvēles iespējas risinājumu, resursu, kā arī lemšanas ziņā. D.Salībijs uzsver, ka dialogs un rīcība ir būtiski priekšnoteikumi tam, lai rīcībspējas veicinā-šanai būtu transformējoša iedarbība. (Saleebey, 2002) Autori Barijs Loks, Rebeka Garisone, Džeims Vinšips (B. Locke, R. Garrison, J. Winship) par būtiskākajiem rīcībspējas attīstīšanas principiem uzskata:

„1. Cilvēki ir rīcībspējīgi, kad ir kompetenti vai pras-mīgi savas dzīves veidošanā un savu vajadzību apmie-rināšanā dabiskajā, sociālajā un fiziskajā vidē.

2. Cilvēki ir rīcībspējīgi, kad attīsta aktīvu paštēlu un savas kompetences izjūtu. Parasti cilvēki necenšas ietekmēt pasauli, ja viņiem nav sajūtas, ka pūliņi nesīs rezultātus.

3. Cilvēki ir rīcībspējīgi, kad labāk apzinās ārējo spēku faktisko ietekmi uz viņu dzīvi un spēj attīstīt kritisku attieksmi pret realitāti (angl. - sense of „critical realism”), kas veicina dabiskās, sociālās un fiziskās vides izpratni”. 3

Barbara Saimone (Barbara Levy Simon, 1994; citēts Saleebey, 2002) rīcībspējas pieeju balsta uz pieciem principiem: uz sadarbību balstīta partnerība (angļu – col-laborative partnership) ar klientiem un citām iesaistīta-jām personām, uzsvars uz klienta spēku un spēju papla-šināšanu, uzmanības lokā tiek ietverta gan persona (jeb ģimene), gan vide; balstīšanās uz pieņēmumu, ka klienti ir aktīvi subjekti un aģenti; pievēršanās darbam ar tiem, kuri ir atstumti, apspiesti vai beztiesīgi. 4

Manns Hvaiang Hars (Mann Hyung Hur) ir izstrādājis rīcībspējas perspektīvas ietvaru, kas raksturo rīcībspē-jas attīstīšanas procesu un komponentus individuālās un kolektīvās rīcībspējas līmenī. Autors norāda, ka rīcībspējas attīstīšanas process ietver piecus secīgus

posmus, no kuriem pirmais ir apstākļi, kurus var rakstu-rot kā sociāli nepieņemamus, nelabvēlīgus, kuri ietver atstumtību un apspiestību; nākamais solis ietver šo apstākļu atzīšanu par nepieņemamiem; trešais posms ir vērsts uz mobilizēšanu; ceturtais - uz maksimizēšanu; bet pēdējais – jaunas sociālās kārtības radīšanu. Šajā procesā individuālās rīcībspējas attīstīšanas mērķis ir panākt tādu indivīda stāvokli, kad tas ir spējīgs atgūt rīcības brīvību, lai ietekmētu savas dzīves norises un no-rises kopienā, turpretī kolektīvās rīcībspējas attīstīšanas mērķis ir izveidot tādu kopienu, kuras locekļi jūtas brīvi un pietiekami spēcīgi, lai ieviestu konstruktīvas sociālās izmaiņas. Autors uzskata, ka individuālo rīcībspējas at-tīstīšanu nevar aplūkot atrauti no kolektīvās rīcībspējas veidošanas un ka abu rīcībspējas attīstīšanas mērķiem ir jābūt vienotiem. Nozīmīgākie individuālās rīcībspējas attīstīšanas komponenti ir: nozīme/jēga (angl.- mea-ning), kompetence, pašnoteikšanās un ietekme, bet kolektīvās rīcībspējas attīstīšanas komponenti ir: pie-derība kolektīvam, iesaistīšanās kopienas aktivitātēs, kopienas organizēšanas pārvaldība (angl. - control over organization in the community) un kopienas veidošana (angl. -community building). 5

Neatkarīgi no sociālā darba pieejas, perspektīvas un intervences veida, sociālajam darbiniekam ir jābūt prasmīgam saskarsmes veidošanā un konsultēšanā, ar to saprotot mērķtiecīga dialoga veidošanu ar klientu, lai palīdzētu klientam pilnveidoties kā personībai, rast risinājumu problēmām, uzlabot savu dzīves situāciju. Sociālajam darbiniekam nepieciešamās sarunas vadī-šanas prasmes ietver virkni tehniku, kuru uzdevums ir stimulēt klienta esošā skatījuma, viedokļa apzināšanos un izvērtēšanu, kā arī veicināt jauna viedokļa vai skatī-juma veidošanos. Šīs tehnikas ir: normalizēšana, kon-frontēšana, pārveidošana (angļu - reframing), iracionālu uzskatu atklāšana un apstrīdēšana.

Vēsturiski sociālajam darbam ir bijusi raksturīga pa-ternālistiska attieksme un attiecības ar klientiem, kuras raksturo sociālā darbinieka pārliecība, ka viņš labāk zina, kas klientam ir vajadzīgs un kāds ir klienta problēmas pa-reizais risinājums. Arī sociālā darba praksē Latvijā šāda attieksme ir novērota un sastopama joprojām, tomēr tā nav savienojama ar spēka perspektīvas un rīcībspējas attīstīšanas pielietojumu praksē. Tāpat autoru vēroju-mi par sociālā darba prakses attīstību Latvijā sakrīt ar Veihes Gao un Mingsama Tsai (Wei-he Guo, Ming-sum Tsui) vērtējumu par tendencēm sociālajā darbā vispārīgi, kas ir orientēšanās uz pakalpojumu nodrošināšanu, tā vietā lai veicinātu reformas un transformāciju.6

Mūsdienu jeb progresīvo sociālo darbu raksturo partnerattiecību principa – klients un sociālais darbinieks sadarbojas kā līdzvērtīgi partneri, ievērošana sadar-bības gaitā. Tas nozīmē, ka klients ir pilnībā iesaistīts problēmas izpētē, risinājumu meklēšanā, pieņem lēmu-mus un izpilda tos. Sociālais darbinieks strādā kopā ar klientu, atbalsta un palīdz klientam pašam risināt savas problēmas, nevis risina tās klienta vietā. Sociālā darba teorijā bieži tiek lietots jēdziens „pozitīvas attiecības”, kuras raksturo empātija, beznosacījumu labvēlība (angļu - unconditional warmth) un patiesums. (Cournoyer, B. R., 2008)

Ir veikti pētījumi, lai noskaidrotu, kādai ir jābūt sociālā darbinieka attieksmei, lai sadarbība būtu rezultatīva.

Sociālā darba praksē Latvijā ir novērots, ka darbinieki steidzas

ar rīcības plānu izstrādāšanu un to realizācijas pieprasīšanu no klienta, pirms vēl ar klientu ir izveidotas pozitīvas darba

attiecības jeb darba alianse. Kaut gan darba alianses jēdziens ir

radies psihoterapijā, tas attiecas arī uz sociālo darbu.

Pozitīvu darba attiecību ar klientu pamatā ir palīdzošās attiecības, kas jāveido tā, lai klients pats spētu saskatīt savu problēmu.

13

Sociālā darba teorija

Balstoties uz rezultātiem, tika izveidots efektīva palī-dzētāja raksturojums. Efektīvs palīdzētājs redz klien-tus: kā spējīgus, nevis nespējīgus; kā vērtīgus, nevis nevērtīgus; kā iekšēji motivētus, nevis ārēji motivētus; kā uzticamus, nevis kā tādus, uz kuriem nevar paļauties; kā noderīgus, nevis traucējošus. Tāpat tiek akcentēts, ka sociālajam darbiniekam ir jābūt ar optimistisku skatu uz klientu un cilvēkiem vispār; jāorientējas uz klientu spēcināšanu, nevis kontrolēšanu; jābalstās uz klienta izvēli, nevis pamācīšanu un izrīkošanu; jābūt atvērtam un patiesam, atklātam, kurš netēlo, neslēpj savu vājumu, kļūdas, kā arī savu spēku.7

Sociālā darba praksē Latvijā ir novērots, ka darbinieki steidzas ar rīcības plānu izstrādāšanu un to realizācijas pieprasīšanu no klienta, pirms vēl ar klientu ir izveidotas pozitīvas darba attiecības jeb darba alianse. Kaut gan darba alianses jēdziens ir radies psihoterapijā, tas attie-cas arī uz sociālo darbu.

Pozitīvu darba attiecību ar klientu pamatā ir palī-dzošās attiecības, kas jāveido tā, lai klients pats spētu saskatīt savu problēmu. Līdz ar to pastāv lielāka iespēja, ka klients uzņemas aktīvi līdzdarboties savas problēmas risināšanā, savukārt sociālajam darbiniekam ir jāpalīdz tā, lai klients nemazinātu savu autonomiju mērķa sa-sniegšanā. Analizējot palīdzošo attiecību nozīmi, zināt-nieks Deivids Elermans (David Ellerman, 2001) izvirzīja piecus principus, kuri palīdz klientam aktīvi rīkoties un saglābāt viņa autonomiju:

1. Palīdzība ir jāuzsāk no esošās klienta situācijas.2. Sociālajam darbiniekam jāredz problēma ar klien-

ta acīm.3. Palīdzība nevar būt uzspiesta klientam, tad tas

pārkāps klienta autonomiju.4. Palīdzība nav labvēlības dāvana, jo tā var izraisīt

atkarību.5. Klientam jābūt „autovadītāja sēdeklī”.Sociālajam darbiniekam jābūt darba procesa virzītāja

nevis darītāja lomā. Sociālajam darbiniekam ir jāsaredz problēma no klienta puses un jāpalīdz klientam tā, it kā

1 Transformēšana - Pārveidošana, pārvēršana; pārveidošanās, pārvēršanās. www.letonika.lv Svešvārdu vārdnīca2 Seligman, M. 1975; grām. Compton, B.R. & Galaway, B. (1989) Social Work Processes3 Locke, B. G. Generalist Social Work Practice: Context, Story, and Partnerships. Pacific Grove, California, United States of America: Brooks /Cole Publishing Company, 1998, 64 p4 Saleebey, D. Introduction: Power in the People. In D. Saleebey (Ed.), The Strengths Perspective in social work practice (4th Edition). Boston: Pearson Education, Inc., 2002. pp. 1-22.5 Hur, M. H. Empowerment in Terms of Theoretical Perspectives: Exploring Typology of The Process and Components Across Disciplines. Journal of Community Psychology. 2006. 34 (5), 532-540.6 Guo, W.-h., & Tsui, M.-s. From resilience to resistance: A reconstruction of the strengths perspective in social work practice. International Social Work. 2010. 53 (2), 233-245.7 Cournoyer, B. R. The Social Work Skills Workbook. (5th edition). Belmont, CA: Thomson Brooks/Cole, 2008.

viņš pats būtu sev palīdzējis, taču jāatceras par palīdzo-šu attiecību robežām. Sociālajam darbiniekam ir jādod iespēja klientam pašam rīkoties un virzīties uz savu mēr-ķu sasniegšanu. Klientam ir jāapzinās, ka viņam ir nozī-mīga loma savas sociālās funkcionēšanas uzlabošanā, tas arī saglabās klienta autonomiju un vēlmi rīkoties.

Palīdzošām attiecībām tāpat kā sociālā darba proce-sam ir sākuma posms, vidus posms un beigas, kad klien-ta problēma ir atrisināta, mērķi ir sasniegti un sociālā darbinieka palīdzība vairs nav nepieciešama. Zinātnieks G. Ehans (G. Ehan, 2002, cit.int. tiešsaiste http://www.in-fed.org/helping/helping_relationships.htm,28.10.2010.) palīdzošas attiecības iedala trīs posmos:

1. posms. Kas notiek? Palīdzēt izprast klienta situā-ciju, atpazīt galvenās problēmas, saprast, kāda ir vēlme mainīt situāciju.

2. posms. Kādi problēmas risinājumi man ir svarīgi? Palīdzēt klientam noteikt vēlamo rezultātu.

3. posms. Kas man ir jādara, lai saņemtu to, ko es vēlos vai kas ir nepieciešams? Palīdzēt klientam izstrā-dāt stratēģijas mērķu sasniegšanai. r

Reiz, kad bijām runājuši par to, vai ir pareizi sniegt jebkuru palīdzību gluži par brīvu, māte Terēze sacīja: „Daudzi saka tā: „Māte Terēze, jūs nabagus izlutināt, dodot viņiem visu par velti.” Bet neviens mūs tik ļoti nelutina kā pats Dievs. Redziet, jums ir laba redze un jūs varat lasīt. Kā būtu, ja Dievs jums par to prasītu naudu, ka Viņš jums devis acis? Vai – palūkojieties laukā, kā saulīte spīd. Kā būtu, ja Dievs teiktu, ka jums piecas stundas jāstrādā, lai dabūtu divas stundas saules? Es reiz kādai ordeņa māsai sacīju: ir daudzas kongregācijas, kas lutina bagātos, tāpēc noteikti nav slikti, ja kāds palutina arī nabagus.””

Leo Māsburgs grāmatā „Brīnišķīgie atgadījumi mātes Terēzes dzīvē”