30

sociālpedagoģiskais darbs

Māte grib bērnu tad, kad bērns vairs negrib māti

Jēdziens “bērna intereses” ietver jautājumu par to, kādas ir bērna vajadzības viņa labvēlīgai attīs-tībai. Tas attiecas uz daudzām jomām – veselību, izglītību, juridiskām un morālām tiesībām, sociāliem apstākļiem u.c. Šajā rakstā pievērsīšos tikai jautāju-mam par to, kas ir labvēlīgai bērna attīstībai pilnīgi nepieciešams no psiholoģiskā viedokļa, ņemot vērā starptautiskajā likumdošanā ietverto.

Augstākās tiesas spriedumā ir runa par bērnu, kas kopš mēneša vecuma 15 gadus nodzīvojis pie vecmāmiņas, kad bāriņtiesa nolēma atjaunot mātei aprūpes tiesības, jo apstākļi, kuru dēļ bērns bija pie vecmāmiņas, ir mainījušies. Augstākās tiesas sprie-duma Aprakstošajā daļā rakstīts sekojošais:

“Administratīvā apgabaltiesa, izskatot pieteicējas apelācijas sūdzību, ar 2008.gada 20.marta sprie-dumu noraidīja pieteikumu. Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[4.1] Civillikuma 203.panta pirmās daļas 1.punkts paredz, ka bērna aprūpes tiesības vecākam tiek at-ņemtas, ja pastāv faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu.

Atbilstoši minētā panta trešajai daļai atņemtās

Bērna interešu centrā – bērnsLiene Liepiņa,sociālā darbiniece,Sociālo darbinieku biedrības biedre

Šo rakstu mani pamudināja rakstīt gan nesen pieņemts Augstākās tiesas spriedums, gan personiskā pieredze jautājumā par bērna interesēm, atjaunojot vecākiem aprūpes tiesības.

aprūpes tiesības vecākam atjauno, kad bāriņtiesa at-zīst, ka vairs nepastāv šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi.

[4.2] Lietā ir iespējams konstatēt nepietiekamu uzmanību dēla aprūpē no mātes puses un to, ka viņas un dēla starpā nav izveidojušās tuvas attiecības. (pa-svītrojums mans – L.L.). Tomēr, ņemot vērā ģimenes izjukšanas iemeslus (G.Z. vardarbība, L.Z. slimība), bērna vecāku savstarpējos konfliktus, L.Z. konfliktu ar pieteicēju, faktus, ka tuvāka kontakta meklēšanas process ar dēlu ir uzsācies un ka L.Z. ir uzsākusi re-gulāru līdzekļu nosūtīšanu dēla aprūpei, nav pamata apgalvot, ka vēl pastāvētu kāds no Civillikuma 203.panta pirmajā daļā norādītajiem aprūpes tiesību at-ņemšanas iemesliem. Līdz ar to aprūpes tiesības L.Z. atjaunotas pamatoti.”

Jēdziens “bērna intereses”

Bērna intereses ir juridisks jēdziens. Ar to it sevišķi saskaras sociālie darbinieki, kas strādā ar ģimenēm ar bērniem, un bāriņtiesu darbinieki. Kad rodas jautā-jums, vai izņemt bērnu no ģimenes, vai izņemtu bērnu atgriezt bioloģiskajā ģimenē, noteicošajam faktoram jābūt tam, kas nāk par labu bērnam, kur būs iespējami labākie priekšnosacījumi bērna attīstībai. Tādējādi

31

sociālpedagoģiskais darbs

šis jēdziens nav vien juridisks, bet gan arī lielā mērā psiholoģisks.

Bērna intereses ir prioritāras. To nosaka gan Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību kon-vencija, gan Bērnu tiesību aizsardzības likums un citi normatīvie akti. Ko tieši nozīmē bērna intereses, tas gan nekur nav un nevar būt noteikts. Tas izskaid-rojams ar to, ka jēdziens, kam ir darīšana ar dzīvām būtnēm, mainīgiem sociāliem apstākļiem, sabiedrī-bas attīstību, mūsdienu pētniecības atziņām un ci-tiem aspektiem, nevar tikt „pareizi” definēts uz visiem laikiem un visiem apstākļiem. Tomēr tas ir ticis un tiek daudz diskutēts juristu, sociālo darbinieku, psihologu un citu speciālistu vidū, kas ar to saskaras.

Bērna vajadzības

Visiem cilvēkiem ir fiziskās, psiholoģiskās, soci-ālās un citas vajadzības. Dažas ir dzīvībai nepiecie-šamas, citas var arī netikt pilnībā apmierinātas, un cilvēks tomēr dzīvo. Maslova pazīstamā vajadzību piramīda liek pirmajā vietā fizioloģiskās vajadzības – pēc ēdiena, apģērba u.c. Kā centrālais faktors bērna attīstībā, blakus fizisko vajadzību apmierināšanai mūsu laikā tiek atzīta bērna piesaiste pie aprūpējošās personas, parasti mātes. Līdzās piesaistes kvalitātei svarīga ir arī kontinuitāte, pēctecība, kas pasargā bērnu no atkārtotām šķiršanās traumām.

Piesaistes teoriju pirmais noformulēja Džons Bol-bijs (John Bowlby), ANO uzdevumā pētot bērnu un māšu attiecību problemātiku pēc II Pasaules kara. Tā ir vairākus gadu desmitus pētīta un pamatota, plaši pieņemta profesionāļu un akadēmiķu vidū.

Piesaistes teorija

Piesaistes teorija ir aptveroša koncepcija par cilvēka emocionālo attīstību kā dzīvei nepiecieša-mās sociālās pieredzes kodolu. Tās centrālā tēma ir priekšnoteikumi, kas saistās ar jūtu organizēšanu, kā arī to ietekme uz visu cilvēka mūžu. Piesaiste ir bērna īpašas attiecības ar saviem vecākiem vai citām personām, kas viņu pastāvīgi kopj un audzina. Tā ir nostiprināta jūtās un saista indivīdu ar šo citu, īpašo personu ārpus telpas un laika robežām. Aprūpes aps-tākļiem agrā bērnībā ir ļoti liela nozīme bērna attīstī-bā, ietekmējot vēlākas bērna izredzes un iznākumus. Piesaistes pieredze liek pamatus tam, kā cita, vēlāka pieredze individuālās attīstības laikā tiek uztverta, kvalitatīvi asimilēta un integrēta.

Piesaistes attīstībaCilvēkam ir iedzimta vajadzība izveidot un uzturēt

saikni ar aizsargājošu aprūpētāju. Piesaiste un tās kvalitāte attīstās bērna pirmajā dzīves gadā kā bērna

un piesaistes personas (parasti mātes) mijiedarbības rezultāts. Piesaistes kvalitāti nosaka emocionālā pie-redze ar piesaistes personu. Aprūpējošās personas piesaistes izturēšanās mērķis ir bērna pasargāšana no bīstamā un nepazīstamā. Piesaistei ir funkcija ra-dīt bērnam drošības un uzticēšanās sajūtu, it sevišķi emocionāli smagos apstākļos, kad paša resursi ir izsmelti un ir vajadzīgs kādas stiprākas un gudrākas personas atbalsts. Piesaistes kvalitātes noteicošais faktors ir šīs galvenās personas iejūtība un pieeja-mība. Tā veido bērnam drošības bāzi, no kuras viņš turpina pētīt pasauli.

Piesaistes kvalitāteDaļai bērnu rodas drošas saiknes ar saviem ve-

cākiem, daļai nedrošas. Šīs individuālās atšķirības nav ģenētiski noteiktas, bet gan sakņojas bērna un sociālās vides mijiedarbībā viņa pirmo dzīves gadu laikā. Iejūtīgai vai neiejūtīgai vecāku funkcijas pildī-šanai ir atslēgas loma drošas vai nedrošas saiknes izveidošanā.

Drošas piesaistes radīšanai ārkārtīgi svarīga ir piesaistes personas emocionālā pieejamība un psiholoģiskais patvērums, ko tā var sniegt. Bērniem nepieciešama pastavīga, iejūtīga un atsaucīgi mīloša aprūpe, kas ir tikpat svarīga kā barība [Attachment Relationships]. Piesaistes personai piemīt vismaz trīs īpašības - tai jābūt uzticamai, tā pasargā bērnu no apkārtnes draudiem un tā ir spējīga dot mierināju-mu stresa situācijās. Zīdainis nevar pats apmierināt savas vajadzības, nevar piekļūt pie mātes vai citas aprūpējošās personas, zīdainim jāpaļaujas uz paša dotiem signāliem pieaugušo pievilināšanai. Šo signā-

Jēdziens “bērna intereses” ietver jautājumu par to,

kādas ir bērna vajadzības viņa labvēlīgai attīstībai. Tas attiecas uz daudzām

jomām – veselību, izglītību, juridiskām

un morālām tiesībām, sociāliem apstākļiem u.c.

32

sociālpedagoģiskais darbs

lu lietderība ir atkarīga no efektivitātes, ar kādu tiek izvilināta pieaugušo atsaucība. Drošas piesaistes bērnu mātes atsaucas iejūtīgi uz bērna signāliem, tas nozīmē, ka viņas ir spējīgas uztvert bērna signālus, tos pareizi interpretēt un nekavējoties un piemēroti uz tiem reaģēt. Savukārt bērna piesaistes izturēša-nās ietver vizuālu sekošanu, tuvuma uzturēšanu un kontakta meklēšanu ar drošības bāzi – piesaistes personu.

Nedrošas piesaistes bērnu mātes turpretī nerea-ģē nemaz vai reaģē noraidoši, kad bērns mēģina pievērst sev uzmanību. Tās it sevišķi novēršas, kad bērns izrāda negatīvas sajūtas, piemēram, raud, bēdājas. Ir arī nedrošas piesaistes bērnu mātes, kas izturas neprognozējami un pretrunīgi, brīžiem viņas var būt sirsnīgas un atsaucīgas, brīžiem noraidošas un nesasniedzamas.

Saikne starp bērnu un aprūpējošo personu var būt stipra vai vāja neatkarīgi no tā, vai tā ir droša vai nedroša. Stipra piesaiste var būt neatkarīga no tās kvalitātes. Arī no vardarbības cietušajiem bērniem var būt stipra, intensīva un dziļa piesaiste pie piesaistes personas.

Piesaistes nozīmeLaika gaitā bērns organizē piesaistei svarīgās

attiecību pieredzes un uz tās pamatotās gaidas kā plānus ar izvirzītiem mērķiem un kā „iekšējo darba modeli” starp piesaistes personu, vidi un sevi. Šim „iekšējam darba modelim” ir emocionāli un kognitīvi komponenti, ar tā palīdzību bērns cenšas risināt attīstības gaitā radušos uzdevumus. Uz tā pamata cilvēks piedzīvo un reaģē uz attiecībām un apkārtējo vidi pusaudža vecumā un vēlāk, pašam esot vecāku lomā.

Piesaistei, emocionālajai saiknei starp bērnu un pieaugušo, ir centrālā loma stresa regulēšanā drau-du, baiļu, slimības un citu izaicinājumu laikā. Piesais-tes pārtraukšana nozīmē to, ka bērnam nav drošības bāze un viņš ir disponēts pieņemt konfliktējošus „iekšējos darba modeļus” ar piesaistes personām un vidi. Agrā bērnībā izveidotie “iekšējie darba modeļi” ir samērā stabili. Pirms 20 gadiem vēl valdīja uzskats, ka tie vispār nav izmaināmi. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka tie ir ietekmējami, tomēr tas ir ilgstošs, mērķtiecīgs un darbietilpīgs process.

KontinuitāteBērnam ir nepieciešamas pastāvīgas, ilgstošas

attiecības, uz kurām var paļauties. Tas ir svarīgi, lai bērnam izveidotos paļāvība, uzticība, orientēšanās, piederības sajūta u.c. Pārtrauktas vai nepietieka-mas attiecības ar piesaistes personu var radīt tādas sekas kā dezorientāciju, identitātes traucējumus, vienaldzību u.c. Audžubērniem bieži ir attīstības

problēmas un nopietni uzvedības traucējumi. Nereti viņi tiek pārvietoti no vienas ģimenes uz citu, kas vēl vairāk rada piesaistes traucējumus. Lai izsargātos no šādu problēmu rašanās, Montreālā tika izveidota Piesaistes klīnika (Attachment Clinic). Bieži klīnikas speciālisti saskārās ar problēmu, vai būtu audžubērni jāatgriež pie bioloģiskajiem vecākiem, ja viņi ir attīs-tījuši jau ciešu piesaisti pie audžuvecākiem. Šī izvēle rodas tad, ja bioloģisko vecāku kompetence audzināt savu bērnu ir paaugstinājusies. Piesaistes teorijas koncepts ir palīdzējis saprast šādas problēmas un ir novedis pie secinājuma, ka bērna interesēs ir sa-glabāt viņa piesaisti, un ka šādu saikņu pārtraukums nozīmē nopietnu bērna traumēšanu.

Bērna viedoklis

Bērna viedoklis neapšaubāmi ir daļa no bērna in-teresēm. Bērns ir aktīvs savas dzīves veidotājs, nevis tikai pasīvs pakalpojumu saņēmējs. Apvienoto Nāciju komentāros par mazu bērnu tiesībām lasāms sekojo-šais: “12. pants nosaka, ka bērnam ir tiesības paust savu viedokli brīvi visās lietās, kas uz viņu attiecas, tas ņemams vērā. Šīs tiesības pastiprina maza bērna statusu kā savu tiesību sekmēšanas, aizsargāšanas un pārraudzīšanas aktīvu līdzdalībnieku. Respekts maza bērna kā ģimenes, kopienas un sabiedrības dalībnieka priekšā bieži netiek izradīts vai atteikts, pamatojoties uz bērna vecumu un brieduma trūkumu. Daudzās valstīs un reģionos tradicionālais uzskats ir pasvītrojis bērna mācīšanās un socializēšanās nepie-ciešamību. Bērnus uzskatīja par neattīstītām būtnēm, kam pietrūkst pat pamata saprašanas, sazināšanās un izvēles izdarīšanas spējas. Viņi ir bijuši bezspē-cīgi savās ģimenēs un bieži bez balss un neredzami sabiedrībā. Kā tiesību subjektiem arī visjaunākajiem bērniem ir tiesības izrādīt savu viedokli, kam jāpievērš pienācīga uzmanība attiecīgi bērna vecumam un brie-dumam. Mazi bērni ir ļoti jūtīgi iepretī savai apkārtnei un ļoti strauji iegūst sapratni par cilvēkiem, vietām un rutīnām viņu dzīvē, reizē gūstot apziņu par savu vienreizējo identitāti. Viņi izdara izvēles un izrāda savas sajūtas, domas un vēlmes daudzos dažādos veidos, ilgi pirms viņi ir spējīgi komunicēt ar runas vai rakstītas valodas starpniecību.” Turpinājumā seko jomu uzskaitījums, kādās jāievēro bērna viedoklis, tai skaitā juridiskos jautājumos.

Bērna viedoklis nevar būt noteicošais visās si-tuācijās, ņemot vērā to, ka bērna piesaiste var būt stipra un tajā pašā laikā nekvalitatīva. Situācija, kādā atrodas bērns, piemēram, vecākiem atņemot aprūpes tiesības, tomēr ir ārkārtīgi sarežģīta. Bērns, nelabvē-līgos apstākļos attīstījies, dvēseliski traucēts, atrodas starp vecākiem un amatpersonu. Parasti viņš turēsies pie vecākiem, lai arī cik baiļu pilnas būtu viņu attiecī-

33

sociālpedagoģiskais darbs

bas. Novārtā atstāšanas gadījumos nav pat bailes, ir tikai mīlestība pret vecākiem, lai arī cik izkropļota. Bērna dēļ amatpersona kā cilvēks no ārpuses iejau-cas, iespējams, izjauc ģimenes dzīvi. Bērna nepie-tiekamības sajūta un vainas apziņa pastiprinās. Viņš darīs visu, lai kā centrālā persona sargātu ģimeni. Tajā pašā laikā neapmierinošos apstākļus – vecāku klaiņošanu, pārtikas trūkumu, aukstumu u.c. – bērns kā neaizsargāta un nepatstāvīga būtne pārdzīvo ļoti skaudri.

Nepieciešams diferencēti aplūkot bērna stāvok-li, jautājot, no kādas situācijas un apstākļiem viņš, iespējams, tiek izrauts. Bērns, kas atrodas drošos apstākļos, kam ir droša piesaiste pie aprūpējošās personas, ir spējīgs izrādīt savu attieksmi un viedokli. Nav nekāda iemesla to neņemt vērā.

Bērna atgriešana ģimenē nedrīkst būt pašmērķis

Ievadā minētā gadījumā Augstākā tiesa sprieda: “Rezolutīvā daļaPamatojoties uz Administratīvā procesa likuma

348.panta 2.punktu un 351.pantu, Latvijas Repub-likas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

n o s p r i e d a

Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2008.gada 20.marta spriedumu un nodot lietu Administratīvajai apgabaltiesai jaunai izskatīšanai.

Spriedums nav pārsūdzams.”Motīvu daļā lasāms sekojošais:“ [11] Kā norādīts psiholoģijas literatūrā, bērna

piesaiste (pieķeršanās) vecākiem (vecāku aizstājē-jiem) veidojas zīdaiņa vecumā un agrā bērnībā. Kaut arī attiecības var veidoties ar vairākiem cilvēkiem, pieķeršanās saikne veidojas ar ļoti nedaudziem cilvēkiem. Šī pieķeršanās saikne ir ārkārtīgi svarīga turpmākajā bērna attīstībā un emocionālā līdzsvara saglabāšanā. Tās apdraudēšana bērnā rada bēdas un depresiju. Draudi, ka bērnam varētu zust saikne ar pieķeršanās objektu, bērnā rada ne tikai bailes, bet arī dusmas un agresiju (jo īpaši vecākos bērnos un pusaudžos). Tas var ietekmēt visu viņa turpmāko dzīvi (sk., piemēram, Boulbijs Dž. Drošais pamats.

Vecāku un bērnu savstarpējā pieķeršanās – cilvēka veselīgas attīstības priekšnoteikums. Rīga: apgāds „Rasa ABC”, 1998.).

Kā izriet no apgabaltiesas sprieduma un lietas materiāliem, R. pieteicēja audzina kopš mēneša vecuma. No tā secināms, ka zēna attiecības ar bio-loģisko māti var arī nebūt veidojušās kā mātes un dēla attiecības. Tādējādi, ievērojot iepriekš minētās psiholoģijas atziņas, vecāku tiesību atjaunošana mātei var radīt R. psiholoģiskas dabas problēmas un nenodrošināt zēna interešu ievērošanu. Bērna atgriešana ģimenē nedrīkst būt pašmērķis

[12] Tāpat Senāta ieskatā, lemjot par aprūpes tiesību atjaunošanu, noteikti ņemams vērā bērna viedoklis atbilstoši bērna vecumam un brieduma pa-kāpei. Ja bērns ir nobrieduša pusaudža vecumā, viņa viedoklim jābūt noteicošajam. Ja tiesa izlemj pretēji bērna viedoklim, tiesai tas īpaši ir jāmotivē.”

Cik man zināms, šis ir otrais gadījums, kad Aug-stākā tiesa izspriež bērna lietu, pamatojoties uz bērna interesēm un bērna viedokli. Izbrīnu rada tas, ka šādai lietai vispār ir jānonāk līdz Augstākajai tiesai. Bērna atgriešana ģimenē nedrīkst būt pašmērķis. Bērns, kas jau tā ir dzīves apdalīts, tādā gadījumā piedzīvos at-kārtotu apstiprinājumu viņa bērnības traumām – viņš pats, bērns kā personība, nav nekas.

Liksim patiesi bērnu centrā, gādājot par viņa tie-sībām. Tad, iespējams, uzlabosim stāvokli sociālajā jomā. r

izmantotā literatūra1. Lieta Nr.A42527807 www.tiesas.lv/files/AL/2008/09_2008/05_09_2008/AL_0509_raj_A-1703-08_13.pdf -2. Keller, H., Handbuch der Kleindkindforschung, Bern 20033. The Making and Breaking of Affectional Bonds, Bowlby, J., London, NewYork 1979, 20054. Carter, C.S. u.c. Attachment and Bonding, Cambridge, Massachusetts, London, England 20055. ECiF1 - Attachment Relationships, www.crin.org/resources/infoDetail.asp ID=16444&flag=report6. www.child-encyclopedia.com/documents/van_IJzendoornANGxp.pdf7. GENERAL COMMENT No. 7, www.crin.org/resources/infoDetail.asp?ID=16444&flag=report8. Infant Mental Health Journal, www3.interscience.wiley.com/journal/109086669/abstract?CRETRY=1&SRETRY=09. Kindeswohl-Kriterien, www.sgipt.org/forpsy/kw_krit0.htm#FN10 [12] In: ”Jenseits des Kindeswohls”