' cJxapec jAmerika kūda uz karuKatrs, kas sekojis Savienoto valstu ārpo­

litikai pēdējos gados pirms otrā pasau­les kapa, būs ievērojis to aktivitāti un ne­atlaidību, ar kādu prezidents Huzvelts cen tās iejaukties tiri eiropejiskās lietās, pretēji tradicionālajai Monreo doktrīnai (Ameri­ka —• amerikāņiem), un neievērojot izolā- cionistu centienus izsargāt Ameriku no ieraušanas Eiropas konfliktos. Daudziem f>ī politika šķita mīklaina un nesaprotamu. Nekādas dzīvības intereses Savienotam vai stlm Eiropā nav jāsargā un tām nekādas briesmas no Eiropas puses nevar draudēt, jo abus kontinentus Šķir plašais Atlantijas okeāns. Bez tam amerikāņiem vel vajadzē­ja būl atmiņā pirmām pasaules kaļam, ku­rā viņus iegrūda prezidents Vilsons, un kas tiem un pašam prezidentam sagādāja tikai rūgtu vilšanos. Ja nu oficiālā Amerika to­mēr gadiem ilgi centās kurināt naidu Eiro­pas valstu starpā un uzpūst jaunu pasau­les ugunsgrēku, tad dabīgi rodas iespaids, ka mums še ir darīšana ne ar kādu valsts politiku ši vārda istajā nozīmē, bet ar pre­zidenta Ruzvelta un tā tuvākās apkārtnes un kliķes personīgo interešu, simpātiju un aniipaliju politiku. Ievērojot to, ka ap pre zidentu Ruzveltu galvenā kārtā grupējas žīdiski • plūlokratiskfis un kara spekulantu aprindas, mēs sapratīsim, aiz kādiem mo­tīviem un kā labā amerikāņu valdībai bija vajadzīgs jauns pasaules kapš un aktīva iejaukšanas tanī.

Amerikāņu politikā, spriežot no reālpoli tiskā un valsts interešu viedokļa, daudz kas agrāk likās nesaprotams. Pēc to doku mentu publicēšanas, kupis atrada Polijas ārlietu ministrijas telpās (Polnische Doku mente zur Vorgescbicbte des Krieges, Ber lin, 19-40), vairs nevar būt nekādu šaubu, ka Ruzvelts un viņa valdība apzināti un konsekventi kūdījusi Eiropu uz jaunu ka ru, apsolot dēmokratijām visplašāko palī­dzību kara gadījumā un draudot tām ar saimnieciskām un financiālām represijām nepaklausišanas gadījumā. No dokumen­tiem arī redzams, kādas amerikāņu aprin das un personas bijušas visvairāk ieintere sētas bruņota konflikta radīšanā.

Jau 1938. gada vasarā, tā tad priekš (V choslovakijas notikumiem, Polijas milltā rais atašejs Lisabonā ziņo poļu ģenerālštā­bam, ka viņam bijusi saruna ar amerikāņu inilitāralašeju majoru Gedu (Gade), kurš izteicies: „Idejiski mēs pilnīgi stāvam de­mokrātiju pusē. Patlaban Amerikā ap­spriež iespējamības ātras palīdzības snieg­šanai Anglijai un Francijai; pie mums nā­kuši pie pārliecības, ka palīdzībai jānāk nevis tā kā pasaules karā, tikai pēc viena gada, kad pirmie amerikāņu kareivji aktī­vi iejaucās cīņās, bet ka 7— 10 dienās pēc kara izcelšanās jānosūta 1000 lidmašīnu.“

Tālāk Polijas militārais atašejs paskaid ro, ka majors Geds esot Ruzvelta personīgs draugs un uzticības vīrs. Pret Vāciju viņš izturoties loti nedraudzīgi. Personīgi esot Joti bagāts.

Sevišķi interesanti ir Polijas vēstnieku (Vašingtonā un Parīzē) slepenie ziņojumi poļu ārlietu ministram par sarunām ar amerikāņu vēstnieku Bullitu. Šis Ruzvelta uzticības vīrs ir nesamierināms autoritāro valstu ienaidnieks un visdedzīgākais kūdī­tājs uz karu. Savā 1938. gada 21. novem­bra ziņojumā poļu vēstnieks Vašingtonā

Potockis raksta, ka viņam bijusi garāka sa­runa ar Bullitu, kurš patlaban pavadot Ame­rikā savu atvaļinājumu. Bullits pastāvīgi informējot prezidentu Buzveltu par starp­tautisko stāvokli Eiropu, un viņu ziņoju­miem prezidents un vulsts departaments veltījot lielu vērību. Bullits par Vāciju un valstskancleru Hitleru izteicies ar lielu nik­numu, apgalvodams, ku tikai vara un bei­dzot karš varot nospraust robežas „vācu tu- lākai ekspansijai.“ Uz jautājumu, kā viņš iedomājas šo karu, Bullits atbildējis, ku vis­pirms Savienotām valstīm, Anglijai un Francijai vajagot stipri palielināt savu bru­ņošanos, kas prasīšot divus gadus. „Demo­krātiskās valstis“ vēloties, lai starplaikā austrumos izceltos bruņots konflikts starp Vāciju un Krieviju. Esot ļoti iespējams, ka Vācijai šis karš būs nogurdinošs.. Pēc lam demokrātiskās valstis varētu uzbruki Vācijai un panākt tās kapitulāciju.

1939, gadu 12. janvāru ziņojumā vēstnieks Potockis ziņo, ka Savienotas valstīs iezīmē­joties arvien lielāks naids pret fašismu un visu, kas atgādina nacionālsociālismu. Pro­paganda galvenā kārtā atrodoties žīdu ro­kas. kuriem piederot gandrīz 100% radio,

Ruzvelta uzticības virs amerikāņu vēstnieksBullits.

filmu rūpniecība un prese, š ī propagan­da gan šūta rupjiem diegiem, tomēr tai, amerikāņu sabiedrības ignorances dēļ, esot panākumi. Amerikāņu tautas lielākai da­ļai neesot sajēgas par patieso stāvokli Ei­ropā, un tāpēc tā, žīdu propagandas noska­ņota, uzskatot kancleru Hitleru un na­cionālsociālismu par lielāko ļaunumu un briesmām visai pasaulei.

Tālāk vēstnieks Potockis raksta: „Prezi­dents Ruzvelts bija pirmais, kas atklāti sā­ka sludināt naidu pret fašismu. Uz to vi­ņu pamudinājuši divējādi mērķi: 1) viņš gribēja novērst amerikāņu sabiedrības uz­manību no sarežģītām un smagām iekšpo­litiskām problēmām, galvenā kārtā no kapi­tālistu cīņas ar darba tautu; 2) radot kapa noskaņojumu un tēlojot briesmas, kādas draud Eiropai, viņš gribēja piespiest ame-

rikaņu sabiedrību akceptēt Amerikas milzu bruņošanās programmu, kas pārsniedz Sa- ļ vienoto valstu defensivās vajadzības.“

Tālāk Potockis aizrāda, ka naidu pret Vāciju un nacionālsociālismu it īpaši kuri- liot atsevišķi žīdu inteliģenti, kas esot sais­tīti ar prezidentu Ruzveltu draudzības sai­tēm, kā, piemēram, Bernhards Baruchs, IŅIu jorkas štata gubernātors Lēmans, augstākās tiesa loceklis 1‘raukf urters, finanču ministrs Morgentaus u. c. Šī ļaužu grupa ieņem augstākos posteņus valdībā un esot nesa raujamām saitēm saistīta ar starptautisko žīdismu. šai žīdu internacionālei pirmā vietā slāv žīdu rases intereses. Savienoto valstu prezidenta nostādīšana „lielajā c il­vēku tiesību“ aizstāvja lomā tai bijusi tikai ģeniāls Šachu gājiens, lai radītu bīstamu naida pavardu un sadalītu pasauli divās naidīgās nometnēs.

Vēl noteiktāk prezidenta Buzveltu resp. viņa valdības politika — aizkavēt un no­vērst katru saprašanās un izlīguma mēģi- nājunm Eiropā — izpaužas vēstnieka Po- toeka 1939. g. 16. janvāra ziņojumā. Potoc- kim atkal bijusi garāka saruna ar Bullitu, kas pēc trīs mēnešu atvaļinājuma gatavo jies atgriezties savā vēstnieka postenī Pa­rīzē. Potockis guvis iespaidu, ka Bullits at­griežas Parīzē ar plašām prezidenta Ruzvel- ta instrukcijām un direktīvām. Šo direk- 1 tīvu saturs, pēc paša Bullitu izteicieniem, bijis sekojošs: 1) ārējās politikas aktivizē* cija prezidenta Ruzvelta vadībā, nepārpro­tamā un asā veidā nosodot totalitārās val­stis; 2) noteikts prezidenta uzskats, ka Francijai un Lielbritānijai jāizbeidz katra kompromisu politika attiecībā pret totalitā­rām valstīm un ka tās nedrīkst ar pēdējām ielaisties nekādās sarunās, kuru mērķis bū­tu kaut kādas teritoriālas pārgrozības; 3) morālisks solījums, ka Savienotās valstis atkāpsies no izolācijas politikas un kara gadījumā nostāsies Lielbritānijas un Fran­cijas pusē, nododot to rīcībā visus savus fi- nanciālos un izejvielu resursus.

To prezidenta Ruzvelta viedokli Bullits apstiprina arī poļu vēstniekam Parīzē Lu- kaševicam. Lukaševics ziņo, ka Bullits starp citu izteicies, ka Savienoto valstu n o ­stāšanās Anglijas un Francijas pusē esot jau paredzēta, bet tā notiks zināmu laiku pēc kara izcelšanās. „Ja karš izcelsies,- teicis Bullits, „mēs tanī neņemsim dalību no paša sākuma, bet mēs to nobeigsim.“

Tālāk amerikāņu vēstnieks uzstājies pret katru Francijas piekāpšanos iepretim Itali- jai. Viņš izteicis bažas, ka Anglija varētu mēģināt uzspiest Francijai tās interesēm neizdevīgu kompromisu. Bet šādā gadīju­mā, piedraudējis Bullits, Savienoto valstu rīcībā esot dažādi, pie tam ļoti svarīgi ie­spaidošanas līdzekļi. Šo līdzekļu iespēja­mās pielietošanas draudi atturēšot Angliju no kompromisu politikas. Sava ziņojuma beigās Lukaševics izsakās, ka pēc sarunām ar Bullitu viņam liekoties skaidrs, ka prezi­denta Ruzvelta politika tuvākā nākotnē iz­ies uz Francijas atbalstīšanu un Anglijas kompromisa tendenču vājināšanu.

Tāds ir īsumā poļu vēstnieka Potocka un Lukaševica interesanto, varētu pat teikt — sensācionālo ziņojumu saturs, kas nepār­protamā kārtā rāda Amerikas Savienotās valstis un to prezidentu kā katras sapraša­nās un izlīgšanas politikas pretinieku un kara kūdītāju. R. L.

V alsts marsals čTCermanns Q^oeHngs

/ 8. -10/12.J ū r a s x a u j a

*"Y /7/e Hovajos / y

Qioni/b*cH

raid Z ā ) ^

Ko/orrfi<fa / J Ä P A N A .

b l t N V I D / j

K Ī N A S i ̂ Manila'

Z a # i h a {j.inqay*t

Q r a m a i sta-u/fz.

K L U 5 A I S \ 0 K E A N S

AircfoAa-̂ __

Jjton <r - ■«%, rlaloKQf c c j f

Celebes IfcU

"HOLANDESE K v a t o r L

B o r n e o

' Jū rc r sM -o u / a / 1 / t

rtcr/OJCfSJ a v a s ITC»!

Ä U S T f r Ä L l U A

cfapaņu uzvaras gājiens

Japaņu bumbvedēji u/. ņem bumbu kravu un sa

gatavoju» startam.

r~**" * S.. I n o 1 j 9______ J/o/jAs rohrjaj^Surmos c*/s ^ 1 ^ A

0 500 MO ,S°° KilnmmlH

M h ' S

l l l l t t l

SÄ

Fagūjis mēnesis kopš Tālajos Austrumos risinās kafš. Amerikāņu kara kūdītāji sa­ņēmuši pienācīgo Japānas atbildi. Jau pir­majā kara dienā Japānas bruņotie spēki straujos un labi pārdomātos triecienos iz­jauca ienaidnieka cerības izsēdināt desantus japāņu salās. Japāņu aviācijas uzbrukumu virkne 8. decembra rītā amerikāņu flotei nodarīja smagus zaudējumus. 10. decembri japāņu lidmašīnas nogremdēja kaujas ku­ģus „Repulse“ un „Prince of W ales“. Ša­jos gaļsa uzbrukumos amerikāņu un angļu gaisa spēki cieta smagus zaudējumus, un japāņi pārvaldīja visu gaisa telpu.

Amerikāņi zaudēja vienu atbalsta punktu pēc otra. Honkongu ieņēmuši japāņu spēki, arī lielākā da|a Malajas pussalas jau atro­das japāņu rokās. Malajā japāņi ieguvuši vērtīgas kaučuka plantācijas un alvas rak­tuves. Malajas pussalā ang|i zaudējuši arī savus lielākos un modernākos aerodromus. Ciešā sadarbībā ar Taizemi un Indoķīnu, japāņi ieņēmuši arī Vēkas un Guamas salas. Borneo salas ziemeļu piekrastē izsēdināts japāņu desants, kas jau ievadījis ofensīvu. Pēc saņemtām ziņām, angļi atstājuši Angļu Borneo, atkāpjoties uz salas dienvidiem.

Japāņu gaisa un jūras flotes uzbrukumos amerikāņu flote jau zaudējusi 7 kaujas ku­ģus un vairākus kreiserus. Nogremdēti arī daudzi mazāki kuģi un vairāki kaujas kuģi smagi bojāti. Līdz decembra beigām ame-

rikāņu gaisa flote bija zaudējusi vairāk kā 1000 lidaparātu.

Gaisa satiksme starp Filipinām un Ha- vaju; ko a m e r i k ā ņ i uzskatīja par nodroši­nātu, līdz ar Vēkas un Guamas salas ieņem­šanu pārtraukta.

Ar ievadīto uzbrukumu Borneo salai, ja­pāņi ieguvu&i bagātus naftas avotus, kas sa­tur ap 1 milj. to naftas. No Borneo salas ziemeļu krasta japāņu spēkiem iespējams ari nodrošināt satiksmi pa Dienvidķīnasjū ru . t

Japāņu uzvaras gājiens Tālajos Austru mos turpinās.

Amerikas Savie­noto valstu at­balsta punkts

Guama, ko ja­pāņu aviācija

bombardēja jau pirmā kar*

dienā.

Viens no vl8stiprākiem angļu nocieti­nājumiem Tālajos Austrumos — Sin- gapura jau pirmajā kapa dienā pie­dzīvoja japāņu aviācijas uzbrukumus. Tiem tagad seko arī armijas tle ile uzbrukumi. 30 km gafā un 18 km platā Singapuras sala, kufu apdzīvo vairāk kā pusm iljons iedzīvotāju, lr stipri nocietināta ar labi izbūvētam krasta baterijām, lidlaukiem , dokiem un zenītartilerijas baterijām, šo no-

i f ļ l 1 TffffflfffffrļTff

m r. —

*

cietinājum u galvenais uzdevums Ir nodrošināt Malakas ceļu, pa kufu virzās 80% no visas tirdzniecības sa­tiksmes. Miera laikā Singapuras ostā piestāja puse no visas pasaules tāl­

satiksm es tvaikoņiem.

Manilas ostas skats

Honkongas ostas skats. P riek lp lān i

Vlktorla-Sitl, kas atrodas uz Honkon­

gas salas; tā­lāk Kaulu- nas pussala.

Foto „Weltbild".

Ielas skats Vlganā — vienā no Lueo- nas salas austrumu piekrastes pilsētām .

LCauri sniegotiem mežiem slēpotāju vb**

»ct,slltu „ '

?«A-,

-**

Viens pēc otra tiek iznicināti boļševiku tanki. Tikai dumu m utu|i norāda trāpījumu vietu.

VVestbild uzņēmumi

Zenltartllerijas poste­nis savā ziem as novie­tojumā dienu un nakti Ir gatavs atvalrit ie­naidnieka lldmaSinu

uzbrukumu.

* -

tā lu 'z iem e|os — Norvēģijas ziem e|u piekraste — vācu Iz­

lūks stāv savā sarga vietā.:

■ is

Rttuju starpbriir's jasagatavo tirināmais, lai .uzvārītu pusdie­

nas un^psilditus.

■

•īdas Iz lūku gā j ienā .

£ A l i A r i l t i

Tāj»at kā austrumos, ari Zieineļafrikā no oāzet^uz oāzi virzās gūstekņu kolonnu».

♦ .

'savām tradīcijām, angļi ari Afrlkas'fron- tē pirmā karti raida Vtļļfis iedzim to'

1— vienības. .

Ziem eļafrikas tuksnešainos klajum os notli sīvas cīņas. Vācu Āfrikas korpusam jāt tur skaitliski spēcīgāka pretinieka uzbr kumi. Še risinās cīņas par sm ilšu paugi riem un oāzēm, kurām nav nekādas ml! tāras vērtības. Karš Āfrikā nav „otrā froi teM, tas neiespaidos un arī neizšķirs lielās t

ņas gala Iznākumu.

Vācu tanku un m torlzētās vienības pēc gapāka pārgā­jiena pa tuksnešai­niem klajumiem apstājušās īsai at­pūtai. Pēc īsa brlia pārgājiens atkal turpināsies, lai

Izejas pozī­cijas cīņai.

A. FKEIMANIS

H W PTO®»WReti k ad vēlējumi piepildās tik pilnīgi kā

tas noticis pagā jušā gadā. P riekš viena ga­da sagaidot Jau ng adu līksm i neskanēja zvani, b ija a p s i lu š a s svētku dziesmas, t i ­kai dziļi visu latviešu sirdis b ija slēpts vē­lē jums — lai nāk am a is gads sa tr iek tu un p a ­dzītu buļševisitisko nezvēru no latviešu zemes. So vēlējumu bez vārdiem, tikai ar sirsnīgu rokas spiedienu, pagājušā Jau n g ad ā draugs deva draugam , latvietis latvietim. Simti un tūkstoši latviešu 1941. gadu sagaidīja dzi­ļās skum jās p a r čekas pagrabos smokošiem tuviniekiem un bažās pa r savu un p ieder ī­go likteni nākošās dienās. Pilsētu nam os un lauku sētās vald īja viena dom a — Kungs Dievs, sūti a tb r īvo tā ju m ūsu zemei.

Klusi teiktais un sirdīs glabātais vēlējums piepildījās. Pēc sešu mēnešu ilga va ld īša­nas laika boļševisma varu satrieca un p a ­dzina. Latviešu zeme b ija a tbr īvota jau na i dzīvei, jau n am radošam darbam . Kā asu zobenu cirsts pagājušais gads latviešu ta u ­tai ir sadalīts divos pusgados. Liktenis, šķiet, gribējis uzskatām i parād ī t divas p a ­saules, divas dzīves — ārdošo boļševisma pasauli un tai pre ts ta tā — jaunceļošo, j a u n ­radošo ārisko pasauli. Skatot un vērtējot pagājušo gadu, šie divi pusgadi palīdz sa ­skatīt daudzus no tikum us un redzēt tos p a ­reizā gaismā. Gadu divos p re ts ta ta pusga ­dos sadalot, liktenis, šķiet, gribējis palīdzēt rast pareizo ceļu ar ī tiem latviešiem, kas, pagātnes maldos iestiguši, bū tu n o m ald ī ju ­šies no īstā savas tautas ceļa.

1941. gads sākās a r skaļiem lozungiem un raibiem plakātiem. Pēc Maskavas žīdu p a ­vēles Latvijā vajadzēja r īkot vēlēšanas d a ­žādām padomēm . Nevienam vairs nebija nekādu illūziju pa r šo vēlēšanu rezultātiem. Pietiekami ilgi boļševiki jau b ija valdījuši Latvijā, lai visa tau ta jau bū tu iepaz inu­sies ar viņu paņēmieniem . Nevienam ne­bija noslēpums, ka „vēlēšanas“ iederas p lā ­nā paredzētā dažādo sar īk o jum u sacensību, kongresu un konferenču rindā, kam visam b ija tikai viens m ērķis — novērst tau tas uzmanību no posta Hin briesmām , kādas v a l­dīja zemē. T au ta b ija p ieradusi pie visa tā un — klusēja. T e rro ra šausm as auga no dienas dienā. Katrs rī ts nesa jau nas bēdu ziņas — pagā jušā n ak t ī b ija apcie tināti vai bez vēsts pazuduši latvieši, kas šķita p ā ­rāk bīstami čekai. Čekas upu r i n āca no visām aprindām . S trādnieki nebija vairāk pasargāti kā studenti, skolnieki un zem nie­ki. Latvieši k ā tau ta bija kļuvusi bīs tama boļševiku varas vīriem.

Ja iepriekšējā gadā te r ro rs vēl neb ija tik acīm redzams, tad tagad žīdu čekisti jau pilnīgi a tk lā ti veica savu bendes darbu . T a ­jā pašā la ikā fabrikās, iestādēs un citās d a r ­ba vietās sam aksāti aģitā tori s lud inā ja p a ­radīzes iestāšanos. S trādnieki k laus ījās un klusēja. Latviešu zeme b ija pēkšņi kļuvusi mēma.

Laukos ā rd īšanas un postīšanas darbs ti­ka veikts klusi, bet sistēmatiski. Lauku saimniecības b i ja d ragātas . jau iepriekšējā gadā ar dažādiem atgriezumiem u n 10 ha jaunsaim niecībām. 1941. g. postīšanas darbs tu rpinājās . Bija veikti visi p riekšdarbi kolchozu d ib ināšanai L aikrakstos gan vēl

norād ī ja , ka kolchozu nebūšot, be t pavasa­rī jau ap s t ip r inā ja p irm o kolchozu s ta tū ­tus. Zemnieki a r b ažām gaidī ja tu r p m ā ­kos r īko ju m us pa r v ispārē ju kollektīvizā- ciju.

So r īk o ju m u vietā nāca citi — vienā n a k ­tī pilnīgi nopost ī ja veselas saimniecības, ēkas nodedzinā ja , sē jum us no l īdz ināja — sākās ae ro d rom u ie r īkošana . Latviešu zem ­nieks a izm irsa bēdas p a r zudušām m ā jām un sāka klausīties, vai tālu pam alē ja u ne- dun lielgabali, kas vēstītu a tb r īvošanas stundu.

Latviešu gara darb in iekus pagā ju šā gada p irm ais pusgads b i ja aizdzinis no viņu darba. P ro feso ru ka ted ras b i ja ieņēmuši „p ro feso ri“ a r nepabeigtu p am atsko las izglī­tību. R akstn ieki un m āks lin iek i klusēja. Gandrīz neviens no viņiem nespē ja neko r a ­dīt a r ī vē lākam laikam. G rām atu veikalu p lauk tus p ild īja dažādas b ro šū ra s pa r vissa­vienības „sasn iegum iem “.

Aprīļa vidū p ad om ju telegrāfā aģen tū ra sniedza oficiālu a tsau ku m u , i t k ā P ad o m ju savienība gatavotos k a ra m p re t Vāciju un koncentrē tu savu k a ra spēk u pie r ie tum u robežām. T a jā pašā la ikā Latvijā, L ie tu­vā un p ā rē jā P ad o m ju savienības p ie robe­žā drudža in i būvēja nocie t inā jum us, ae ro ­drom us un koncen trē ja m iljonu a rm ijas . S trādnieku sapulcēs boļševiku ru n ā tā j i jau pavisam a tk lā ti ru n ā ja p a r karu .

Saspīlē jums auga. Čekas te r ro rs sasn ie ­dza ne iedom ājam us apm ērus. Apcietināja vīrus un jaunekļus , p a t skolnieki un sievie­tes neglābās no čekas pagrabiem. T ikai žīdi jo p ro jām s ta igā ja augstu paceltām galvām un gatavojās „soļot uz Berlīn i“.

Latviešu tau ta klusēja. Šī k lusēšana se­višķi dem onstrā t īv i izpaudās 1. m a i ja „m a ­nifestāc ijas“ ā jienā gar boļševiku varas vīru tr ibīnēm. Izdzīti no fab r ikām , sko ­lām un iestādēm, latvieši zemu n o d u r tām galvām k lusē jo t soļoja gar tr ibīnēm. Ne­viens sauciens, neviena dziesma n ea tskan ē­ja no „apsveicē ju“ r indām . Tā b ija latvie­šu tau tas p ro tes ta dem onstrāc ija . T ikai če­kas aģenti k ļuva vēl rosīgāki.

14. jū n i jā čekas te r ro rs sasniedza savu ku lm ināc i jas punk tu . Latviešu m asu apcie­tināšanas no tika pavisam atklāti . Pa L a t­vijas pilsētu ielām un lauk u ceļiem šajā n ak tī traucās simtiem au tom aš īn u a r b r u ­ņotiem čekistiem un žīdu sa rk an iem gvar­diem. No dzīvokļiem un d a rb a vietām iz­rāva desm itus tūkstošu® vīru ar ģimenēm un maziem bērniem. Ceka ne taup ī ja nevie­nu. Zīdaiņus un s l im niekus izrāva no gul­tām un iegrūda mašīnās. Viens ešalons pēc o tra a izb rauca a u s t ru m u virzienā. 35.000 latviešu b ija a trau ti savai tau ta i un aizdzī­ti uz S ib iri jas tun d rām . Nezvērs b ija sācis t r ak o t pilnīgi atklāti . Tagad a r ī tiem n ed au ­dzajiem latviešiem, kas vēl b ija cerējuši uz n o rm ālu dzīvi, a tvērās acis — boļševiku valdīšana latviešiem v arē ja nest tikai vienu— pilnīgu iznīcību.

22. jūn i js latviešiem b ija svētdiena — ta ­ču boļševiki to bija izsludinājuši p a r p a ra s ­tu da rb a d ienu un visiem bija jāb ū t darbā. Un tom ēr šī d iena latviešu tau ta i izvērtās

par lielāko svētku dienu. Jau ag ra rīta , vēl p irm s Rīgas rad io fona p az iņo jum a, visiem b ija z ināms, ka a tb r īvošanas s tu nd a ir t u ­vu. Lielvācija b i ja aizsteigusies priekšā boļševiku nodomiem. Agrā r ī tā vācu a rm i­ja s p riekšpu lk i jau visās vietās b i ja p ā rg ā ­juši P a d o m ju savienības robežu. Vācu lid­m ašīnas b o m b ard ē ja m il i tā rus no c ie t in ā ju ­m us L iepājā , Ventspili un Daugavpilī.

Sajā d ienā daudzi latviešu jaun ek ļ i un vīri a ts tā ja savas m ā jas un d a ro a vietas un devās mežā. Latvi jas silos veidojās p irm ās b r īvprā tīgo vienības, lai b ū tu gatavas pa līdzēt vācu. a rm ija i m ūsu zemes a tbr īvošanā .

Vācu a rm ija s t rau j i virz ījās uz priekšu. 26. jū n i jā a tb r īvo ja Daugavpili , 29. jū n i jā vācu a rm ija iesoļoja L iepājā, 1. jū l i jā p i r ­m ās vienības iegāja Rīgā un Ventspili. L a t ­viešu galvaspilsētā a tka l p līvoja nacionālie karog i b lak us a tb r īv o tā ju karogam . Īsā la i­kā latviešu zeme b i ja brīva.

J a u p i rm ā a tb r īvošanas d ienā sākās m ū ­su zemes jaunu zbū ve s darbs. Brīvprātīgo s t rādn ieku vienības s tā jās darbā , izlabojot k a ra un boļševiku nodarī tos p ost ī jum us un a t ja u n o jo t satiksmi. Militāro iestāžu iecel­tās a m a ta personas sāk a veidot un o rg an i­zēt dzīvi pēc ja u n a s kārtības.

F ron te i virzoties arv ien tā lāk uz austru- miiem, 1. sep tem brī L a tv i jā n o d ib in ā jā s ci­vilā pārvalde. Tās galvenais uzdevums b ija gādāt p a r k a ra post ī jum u novēršanu un boļševiku vald īšanas la iku n ek ā r t ību labo­šanu. Viens no p irm iem civīlvaras r īk o ju ­miem a t j a u n o ja ag rāk o kā r t īb u lau k sa im ­niecībā, likvidējo t boļševiku rad ī tā s 10 ha dzīvot nespējīgās saimniecības. L au k sa im ­niecībai ra d ī ja ja u n u s veselīgus pam atus, lai tā varē tu dot augstāko ražību.

N ākam ais solis b i ja boļševiku saā rd ī tā stirdzniecības, rūpn iec ības un amatn iec ības a t jaun ošana . Ar A ustrum zem es valsts k o ­m isā ra 17. o k to b ra r īk o ju m u noteica k ā r t ī ­bu nacionā lizē to u zņ ēm um u nodošanai a t ­paka ļ b i juša j iem īpašniekiem, pāre ja s laikā bijušos īpašn iekus p iesaisto t uzņēm um u va­dībā.

P agā ju šā gada o tra is pusgads a r p irm o dienu dzīvei devis ja u n u virzienu. Visās nozarēs sācies jaunuzbūves darbs. R akst­nieki un m āks lin iek i pēc gada ilgas k lusēša­nas a tk a l va rē ja rad ī t lielus un la ikmetīgus darbus . Dzīve pulsēja.

Boļševiku vald īšanas la ikā latviešu tauta b ija smagi cietusi. D audzas brūces vēl n e ­b ija sadzijušas . Tālu ziemeļu tu nd rās sm a­ka aizvestie latvieši. Latvieši neb ija a iz ­mirsuši a r ī vēl svaigās kapu kopas, ku r gu l­dīti tūkstoši čekas upuru . Apzinoties lielās c īņas nozīmi, la tviešu br īvprā tīg ie pulcē jās savās vienībās, lai plecu pie pleca ar vācu, itāliešu, somu, slovaku, rum āņu , ungāru , spāņu , dāņu, norvēģu, kroātu , franču, holandiešu un beļģu karav īr iem ietu cīņā p a r Ja u n o E iropu.

Ar ziediem un m ūziku izvadītas*, latviešu brīvprā tīgo vienības a izb rauca uz au s t ru ­miem, lai da rbos izcīnītu savu vietu J a u n a jā Eiropā. K aravīrus fron tē a tbalsta visa latviešu tau ta — visā zemē rit rosīgs darbs, rūpējo ties un gādājot, lai frontei n e ­trū k tu ne pārt ikas , ne apģērbu, ne munici- jas. Pa te ic ībā saviem atbr īvo tā jiem latvie­šu zemes novadi z iedojuši p ā r t iku un siltus apģērbus dāv anām vācu karavīriem. D āva­nu s trau m e tu rp in a plūst, apliecinot latvie­šu tau tas gatavību visiem spēkiem atbalst īt cīņu p a r ja u n u un labāku dzīvi.

9

(1. turpinājums.)Kas gan nepazina Griķa šķau tn a in ās

stikla pudeles a r uzrakstu : „Pusnak ts S iguldā“, „Medus p u ķ e “, „V alm ierie te“, „ J ā ­ņu va inags“, 110 kupām lija sm aržu rasa! P ū d era vāceles un sm aržu trau ku s Griķim zīm ēja mākslinieki, uz svētkiem cenzda­mies a t ra s t tām jaun u , savdabīgu veidolu, jo Griķa veikalos v isvairāk iepirkās dāva ­nām. B ērnībā Griķu Daila dab ū ja pelēku vilku suni, k am p lucināt ausis, bet jaun īb ā— au to a r š o f e r i . . . Daila b ija u n tum u bērns.

Un taisni viņu, dz īvajā ielu k ru s tā ie r a u ­dzīdam s p ū d e ra rek lām u, iedom āja Tālavs, kūpam piederē ja tikai Rekordis te un ž u rn ā ­lista alga. Viņam tai b r īd ī b ija tik rūgta mute kā pēc vērmeļu dziras. Gaidas kundze b ija viņu izdzinusi. Un Tālavs dusmīgi p a ­grieza m aš īnu uz Viestura dā rza pusi. Daila p a r viņa ierašanos bū tu priecīga p a t p u s ­naktī . Vecie Griķi b ija aizgājuši c i e m ā . . . Kāpēc gan neļau t Dailai viegliem p i rk ­stiem noglaudīt īgnum ā savilkto pier i? Ar slaidu loku Rekordis te p ieb rauca pie jauna , vientuļa smilšu k rāsas nam a, k u rā gar la i­ko jās Rīgas b agā tākā tēva meita.

Saimniece b ija a izb raukusi uz Dzērbenes m ā jām pēc rudens svētības: kau tiem p u t ­niem, cūkas šķ iņķ iem un kviešu miltiem, bet viņas palīdzei, daiļa ja i Alcei, kas Ildzi­nājās pašai Dailai, p iešķirts brīvs vakars , tāpēc Daila tēloja nam am āti . Viņa nebija vēl p a r laimi gulēt gājusi, bet pētī jusi m o ­des lapas, kad Tālavs ieradās. Viņš iz lu­tināto gaišm ata ino meiteni pārs te idza zilā m ājas ģērbā a r nak ti j ie taukotu seju. Daila nem az neapm ulsa. Viņa ienesa gaišajā viesistabā e lektrisko krūzi, uzvārī ja meža- rožu tēju, dab ū ja ko n jak u un cienā ja T ā ­lavu k ā labu draugu.

Atkritis m īk s ta jā sēdeklī, Tālavs aizm irsa Sniega Rozi. Viņam pa tika tējas sm arža, Dailas ba ltās rokas, p la tā mute, k u ra i neb i­ja taup īts pīlādžu k rāsas lūpu zīmulis, un sm agās dz in ta ra krelles. P irm o reiz viņam radās ka rs ta vēlēšanās ap sk au t Dailas s la i­do vidu tā, lai meitenei elpa a izraujas . Kad Daila noliecās v iņam pasniegt tē jas tasi, Tālavs ju ta viņas sejas ziedes tvanu un a t ­cerējās Sniega Rozi, k u ras seja panesa t i ­kai sauli, sniegu un ūdeni. Jā , viņš pa ts b ija kalnos redzējis , ka Baiba iziet no rī ta

ā rā un berž seju a r t ī ru sniegu, k a m ēr tā sāk b lāzm ot kā d e b e s is . . . Bet Daila! Cik mīļa viņa šovakar izskatījās, nem az tik sveša un uzposusies kā c i t re iz . . .

T ālavs b ū tu a r ī Griķu Dailu n oskū ps t ī­jis, j a tan ī b r īd ī pie durv īm nea tskanē tu spalgs zvans. Daila gan d rusku saviebās p a r to, ka Alces nav m ājā , tom ēr a izskrē ja atvērt, ka kurpes vien noklaudzē ja . „Gaidas kundze, jū s ? “ Daila pārs te ig ta izsaucās, jo paz ina m asē tā ju ; viņa b ija Ķemeros Dailas m ātei kā ja s masējusi .

Gaidas kundze apm ulsa . P ašu j a u n k u n ­dzi v iņa nebija cerējusi sastapt. Bet nu Daila sitāvēja p iesārtuš iem vaigiem. Viņas meitas sāncense. Gaidas kundze atvainojās . Viņa pa tumsai sam ain ī jusi n u m u ru s un b lakus nam a vietā ienākusi pie Griķiem. Jā, viņai la ikam galva jau paliekot veca. Lai Dailas ja u n k u n d ze piedodot.

„Kas tu r b i j a ? “ Tālavs aizdomīgi j a u t ā ­ja, k ad Daila atgriezās.

„Mūsu m asē tā ja Gaidas kund ze ,“ Daila vienaldzīgi a tm eta un taus tī ja uz galdiņa cigareti .

„Gaidas kundze? Ko viņa te meklē ja? T ā tak ir Sniega Rozes m ā te ,“ Tālavs n e ­apdom īgi izsaucās, bet tūlīt iekoda lūpā. Daila pagrieza v iņam muguru . Viņa bija gan dzirdējusi šo slēpotāju, šo sportisti , k u ra s a ttēls g reznoja žu rnā lu vākus, dau- dz inam Tālavam.

T ad tāpēc viņas m āte te ložņāja! Kāda nekaunība! Un līdz asa rām n ikn a Daila a izrāva loga a izkarus. „Es viņu uzvarēšu ,“ pū d e ra princese sev solījās. „Nelga tāda !“

Kā vienā kokā var uzaugt dažādi augļi, tā a r ī Griķu pārim ka trs bērns b ija savā­dāks. Tēvam, sirmam , sā r tam u n dzīves­priecīgam vīram, va irāk sila sirds p re t balto pūpēdi — meitu, k u ra i neliedza n e ­kādas ro tas lietas, bet klusajai , a t tu r īga ja i mātei m īļāks b ija dēls. Antons, p a r spīti laba ja i dzīvei, b ija izaudzis patstāvīgs. Viņš drosmīgi s t rād ā ja tēva uzņ ēm um ā un m ācījās t i rdzniecības augstskolā. Dailu un Antonu varē ja pa t Alce novērtēt u zk o p d a ­m a is tabas: k u r m āsai m ētā jās sa ldum u k ā rb as un k rā jā s nelāp ī tas zīda zeķes, tu r b rā l im auga glīti g rām atu p laukti a r b ie­ziem sējumiem, bet uz galda gulēja lēses un ā rzem ju la ikrakst i. Viņš izmeklēja

m ākslin iekus, p ā rsp r ied a a r sm aržu m eis­ta ru francūzi P jē ra kungu ja u n u s sm aržu iz la idum us un tā vecajam Griķim a tņēm a pusi rūp ju , tas varē ja nodoties t ikai n a u ­das un rek lām as lietām.

Antons cītīgi sekoja sm aržu rūpniecībai v i­sā pasaulē , a p b ra u k ā ja F ran c i ja s rožu un n e ļ­ķu laukus , iepazinās a r tur ienes fabrikām . Viņš b ija darb īgs cilvēks. Ar Dailu v iņam b ija maz kopē ju gaitu. Ja u no zēna gadiem Antons tu rē jā s savrup, zēģelēja, s lēpoja un mācījās . Dailas d raudzenes viņu dēvēja p a r jau k u puisi, bet ja u n a ja m Griķim m ā ­sas „ b a rs“, kā viņš d raudzenes sauca, daudz pie sirds negāja . Viņš dzīvoja savu dzīvi.

T an ī vakarā , kad Tālavs b ija pie māsas, jaun a is Griķis iegāja D ārza p ag rabā paēst

vakariņas. Viņš zināja , ka vecāku nav m ājā , tāpēc negribēja steigties. D rusku noguris no dienas darbiem, pelēkā, labā u z ­valkā, gludi sasukā tiem matiem, tāds viņš tur sēdēja. „Griķa kungs, Griķa kung s ,“ viesmīlis vēlīgi locījās k ā kaņepe vējā pie tā paša galdiņa, k u r daudzre iz b ija a p k a l­pojis veco Griķi, bet, sastapis d ru sk u zob­galīgas acis, apk lusa un pie sevis nopuko- jās p a r to, ka ja un a is tik skopi pasūta dzērienus. Ej nu sazini, kas tād am aiz ādas! V arbūt grib d ib inā t pa ts savu u z ­ņēm um u un sacensties a r tēvu!

Antonu apk ā r tn e nesaistīja . P ag rab ā n ā ­ca augstskolas puiši, naudīgi tirgotāji , n a ­baga gleznotāji , daži pazīs tam i, daži ne. Viņš te bieži iegriezās a r tēvu k ā r to t vei­ka la lietas. Bet ta i vak a rā Antons ie rau ­dzīja kādu cilvēku, k u r u . . .

Tā bija jaunava . Viņa ienāca Dārza pa­grabā viena pa ti bez pavadoņa, pavisam neparasti , ģērbusies p la tā mētelī, m azu k a ­žokādas cepuri galvā, spilgti k rāsa inu vil­nas laka tu ap kaklu , kas, A ntonam šķita, b ija nācis no kāda norvēģu spor ta veikala. Jaun ava droši apsēdās pie sm agā ozola gal­da nom aļā vietā un pasū tī ja vīnu. Brīvi viņa nora is ī ja dzirkstošo kak lau tu , novilka c imdus un paska t ī jās Antonā. Lielā izbrī­nā Antons saliecās uz priekšu. Kas b ija šī jaunava? Tik ļoti redzēta l i k ā s . . . Antons s trau ji pam āja . Viesmīlis klusi p u r in ā ja galvu un ta is ī ja lielas acis — varbū t svešā kādu gaidot. Bet ja u n a ja m Griķim b i ja tā, it kā siltajā, sm acīgajā telpā no ienācējas plūstu tīrs vēsums. Viņai b ija augsta p ie­re, platas uzacis un dzidri sā r ta ādas k rāsa kā caurspīdīgs ābols. Nē, lūpas viņai ne ­bija krāsotas, nē. Nevienam Griķa f irmas lūpu zīmulim nebija tāda tum šum a un val­guma.

,,Ledus lāse,“ viesmīlis smaidīja, p ienes­dams svešniecei tāda paša n osaukum a p u ­to tāju vīnu, kupā viņa pārgalvīgi iemērca

krāšņās lupas. Kas viņa tada bija, Griķu Antons nerimās. Viņš b ija gandrīz gatavs iet tai klāt un jautāt.

Pēc pāris m alkiem Sniega Roze kļuva jautra . Ja to zinātu Ziemas biedrības priekšnieks treneris Daugavietis, māte, ka viņa izbēgusi no gultas, sēd viena pati vē­lā vakarā Dārza p agrabā un dzep vīnu kā kāds vīrietis! Ko gan teiktu Tālavs, kas pat „Šodienā“ ap raks t ī ja viņas stingro dzī­vi pa r priekšzīmi cit iem? Tie tikai bū tu joki! Sniega Rozei svila no vīna vaigi. Vi­ņa tā nebija priecājusies pat pēc sacīkstēm.

kad Ziemas b iedr ība vienu v aka ru spor t is ­tiem „a tla ida grožus va ļīgāk“.

Baiba noņēm a cepuri un pasū t ī ja vēl vienu pudeli . „Ledus lā se“ garšo ja labāk kā glumā zivju eļļa. Tikai — ko tas p u i­sis a r z ila jām acīm tik neatlaidīgi viņā r a u ­dzījās? V arbūt paz ina? Nu, vienalga. Un Sniega Roze dzēra a tkal. Viesmīlis sk a t ī­jās un sm aidīja . Sm aidīja a r ī Griķis, ka u t gan v iņam gribē jās pieiet k lā t un jaun avu sarāt. Tik jaun a , bet tāda liela dzērāja!

Gaidas kundzei b i ja kauns, bet tom ēr vi­ņa gāja iekšā. Viņa b ija apņēm usies meitu m eklēt visās vielās. Gluži bez elpas viņa b ija izskrējusi „Šodienas“ redakciju , bet nesas tapusi tu r ne Tālavu, nedz Baibu. No­jau ta Gaidas kundzei lika m eklēt m eitu pa vietām, k u r r īdzinieki vakaros kavēja laiku, varbū t viņa b ija tur, varbūt. . .

Baibai acis b ija jau miglainas, kad māte viņu a trada . Gaidas kundze b ija sašutusi. Viņa iecirta meitai vienkārši sāpīgu p ļauku pa vaigu. „Tu, nepateicīgā! Es ziedoju sa ­vu dzīvi tava spor ta labā, bet tu nāc te piedzerties kā pašp u ik a . . . Tu . . . “ mātei sa ­

skrē ja asaras acīs u n balss kļuva asa. „Tu esi meistare, bet n ieka dēļ m et savu godu ugunī! Kaunies! Septiņus gadus celties, lai vienā vak a rā k r is tu !“

Galvu nodūrus i Baiba sekoja mātei. K auns dedzinā ja vairāk kā pļauka. Tāds tracis! Viesmīlis, svešais puisis un vēl daži dzirdēja. Rīt zinās visa Rīga, ka Sniega Roze dzep! Viņu izsviedīs no Ziemas b ied ­rības, nepielaidīs s ac īk s tē s . . . Viņu — Baibu Lielupi. . .

T ikusi uz ielas, Baiba iebāza c im du m u ­tē un elsoja kā šūpuļa bērns. Viņa pat n e ­

m anīja , ka m āte to iesēd ināja kam an ās , ne­dzirdēja , k ā šķ indē ja zvārguļi uz m ā ju b r a u c o t . . . Gaidas kundze rā ja m eitu visu ceļu. Sirds viņai sāpēs un dusm ās p lūda pāri kā upe palos. Tas tak b ija neprā ts un negods. Viņas meita, kas Davosā zie­m as spor ta o lim piādē ieguva su d rab a m e ­daļu un lau ru vainagu, sta igāja pa k r o ­giem! . . . .

Griķis u z trau k ts piecēlās. Svešā b ijusi Sniega Roze! T ā pati, kupu viņš b ija r e ­dzējis Siguldā kop ā a r sniega virpuli trak ā ā t ru m ā d rāžam ies pa stāvu n obrauc ienu ceļu lejā, tā pati, kupas uzņēm um us p ā r ­deva visos spo r ta veikalos, p a r kupu zēni dz iedā ja dziesmiņu: „Zied Sniega Roze Gai- ziņā. . . “ Nē, viņa b ija tiešām daiļa. Gri­ķis Lielupi redzēja tuv um ā p irm o reizi. Svaiga un st ingra, īs ta Sniega Roze. Un sa ­vādas noskaņ as p ā rņ em ts jau n a is rūpn ieks p ā rg ā ja m ājā .

Nelaime b i ja tā, ka tan ī vak a rā Dārza p ag rab ā b i ja ieklīdis a r ī T ālava spor ta n o ­daļas līdzs trādn ieks Ausmiņš, gribēdams satikt paz iņas un palielīties p a r „Šodienas“ vareno s lēpo tā ju sacensību. Viņš ie raudz ī­ja Baibu, un tā b i ja uguns sausās skaidās. O lim piskā m eis ta re krogū! Kur nu bija Ziemas b iedr ības cerība. Nē, nē, no tādas jau neiztais īs E iropas meistari. V arbūt vi­ņa gāja k a t ru vakaru , tikai citā vietā, kas to lai zina. P a ra u g ’, k ā dzīvoja norveģietes, so m ie te s . . . No tām gan iznāk uzva rē tā ­jas, bet Baiba L ie lu p e . . .

Vispirms n o t iku m u pēc pu sn ak ts dedzīgi pā rsp r ieda „Šodienas“ redakci jā , un Tālavs gandrīz jau nosolījās raks t ī t bezvārda r a k ­stu p a r spor tis tu „ izp r iecām “, tad tas no ­nāca Ziemas b iedr ības valdes vīru ausīs. P a t Griķu Daila to d a b ū ja z inā t no Tālava un slepeni pr iecā jās p a r sāncenses nelaimi, bet mazie sportis ti , kas Sniega Rozi ap- skaud a no sāk ta gala, centās tai uzvelt vēl pa akm enim uz slavas c e ļa . . . T ikai L ī­dum s un citi, kas a r Baibu b i ja slēpojuši plecu pie pleca, viņu aizstāvēja godīgi kā b iedru, kā brāli , a r kupu ko pā bū tu pie vie­na u gu n sk u ra ka lnos g rū tā pārgā j ienā zvē­rējuši viens o tram mūžīgu uzticību. Tas b ija īstais d raudz ības zars , ko viņu vidū za ļo jam ju ta pateicīgā Baiba.

O trā dienā Ziemas b iedr ībā viņai b ija j ā ­a tb ild p a r vīna glāzēm goda tiesai. Kāds no ja u n āk a j iem sportis tiem b ija pasteidzies iesniegt p r iekšn iekam raks t isku sūdzību p a r b iedr ības no te ikum u p ā rk āp šan u un m eistares goda ap tra ip īšanu . Lieta vairs neb ija jauka . Daļa sportis tu p iepras īja Bai­bas izslēgšanu. Bet ziemas vidū b ija Šveicē noliktas E iro pas meistarsacīkstes , uz ku- pām Sniega Roze g a ta v o jā s . . . Šogad viņai b ija jāuzvar. Viņa b ija no rūd ī ta kā tē rau ­da atspere, vēl tikai va jadzēja padeldēt slē­pes sniegā. Ziemas b iedr ības vīriem nebija viegli. Viņi z ināja, ko a r Baibu zaudē. T ā ­das slēpo tā jas vairs o tras neb ija visā val­

Jaunava droši apscdas pie smaga ozola galda nomaļā vietā un pasūtīja vīnu.

stī. Pa ie tu a tka l pieci gadi, k am ēr kād u no ja u n a jā m d abū tu Baibas slavā. Bet Baibai jau b i ja Dieva dota dzirksts sportam. K u­ra i jaun ava i vēl tāda b ū tu? Ar vīr iešiem tas b i ja citādi. T u r b ija lielāka izvēle.

No r ī ta Sniega Roze vēl domāja, ka T ā ­lavs v iņu glābs. Viņš tak labi viņu pazina, paz ina a r ī Ziemas b iedrības valdi, viņš va­rē ja a izlūgt un galvot p a r viņu. Bet pēc­pusd ienā Baiba sapra ta , ka cerē velti. Vīna sku rbu m s ja u b ija nozudis, galva ska id ra k ā stāvot ka lngalā p irms piecu k ilom etru gara nobrauciena. Baiba atcerē jās sp o r ­tistu likum u: godam uzvarē t un godam zaudēt. Viņa b ija gatava saņem t savu so­da tiesu un negaidīt citu palīdzības. Viņa b ija s t ip ra kā vēju izlocīts dadžu k rū m s sausā tīrelī. Lai Tālavs un mīla norie t kā saule, lai pazūd slava, Baiba paliks sava!

Bija agra ziemas pēcpusdiena a r pelēku krēslu , kad Ziemas b iedrības zālē pie zaļu d rān u apk lā ta svinīga galda apspr iedās go­da tiesas locekļi. Tum šos ko ka svečturos dega mākslīgas stikla sveces, m ezdam as slāpētu gaismu tiesnešiem sejās. Baiba gai­d īja aiz durvīm. Viņas liktenis griezās kā laimes rats. Asinis joņ o ja kā p irm s liela­jām ziemas spor ta sacensībām. Uzvara vai— zaudējum s?

„Vai meistare Baiba Lielupe dzer un sm ēķē?“ Ziemas b iedrības priekšnieks Igāts, vecs, d ru kn s vīrs, bet liels sporta draugs, vaicā ja t renerim Daugavietim.

„Sapro tam s, ka ne,“ treneris strup i a tb i l ­dēja. „Vai viņa bū tu tik tālu tikusi, ja to d a r ī tu ? “ Sportistu pārs tāvji , a tska ito t Lī­du m u un Baibas draugu , lēkšanas m eis ta ru Doraini , p ras ī ja Baibas izslēgšanu. D auga­vietis ieteica rā j ienu . Izcēlās gandrīz ķ i l ­da, k ad L īdum s sāka Sniega Rozi a izs tā ­vēt. Milzīgs viņš izslējās galda galā, p i r ­m ais s lēpošanas m eistars un spor ta skolo­tājs. Sparīgi a tm e ta a tp aka ļ gaišos m atus un sāka ru n ā t dz irks tošām acīm, k ā kalnu ērglis aizstāvēdam s ligzdu. Viņa balss d ā r ­dēja.

„Kungi, jūs p rasā t meistares Lielupes iz­slēgšanu,“ L īdum s nikni teica, „bet jū s paši v ija t sev p ā tagu a r to. Vai a tce ra ties p a ­gājušo ziemu un olimpiādi Šveicē? V aro­nīgi v iņa tu r c īnījās a r pasaules lab āk a jām s lēpotā jām , a r norveģietēm, vācie tēm, a m e ­r ikānietēm , līdz ieguva te icamo otro vietu. Jū s lepojāties a r savu Lielupi, n ēsā jā t viņu uz rokām , jūs gavilējāt. Jū s zināt, ka p a ­rasti sievietes ne trenējas tā kā vīrieši, v i­ņas nevar iz turēt sacīkstes un treniņus. Bet ko d a ra m ūsu Lielupe? Piecus gadus viņa ir a trāvusies no visas dzīves, viņa t r e n ē ­jās va irāk un cītīgāk kā dažs labs vīrietis. T āpēc viņa ar ī ir d is tanču meistare, garo, grūto distanču. Cik spēka un iz turības tas prasa! Lielupe ir vienīgā sieviete Baltijas valstīs, k u ra lec a r slēpēm. Jū s visi esat redzējuši, cik bezbailīgi un apzinīgi viņa lido no tram plīna. Es dom āju , m an nebūs

ju m s jāa tgad in a viņas sasniegumi sla lom ā pie m u m s un ā rz e m ē s . . . Un ko jūs g r i­b a t da r ī t a r šo, es teikšu pēc labākās s irds­apziņas, ievērojam o sportis ti? Jū s gribat v iņu aizmest p ro jā m k ā aizm et nederīgu a šķu sauju, k ad visi katl i ja u noberzti. Jūs griba t padzīt Lielupi no biedrības, kas ti­kai viņas dēļ kļuvusi slavena, laup īt iespē­ju īstai sportis te i p iedalīties sacensībās? Es pazīs tu Sniega Rozi un zinu, ka viņa to v a ­ronīgi panesīs, bet jū s būsie t ka itē juš i paši sev, padz īdam i labāko s lēpotā ju no sp o r ­tistu vidus. Lielupe jum s ziedojusi visu, bet ko Ziemas b iedr ība devusi viņai? T ikai t reneri un ceļu uz ārzem ēm. Vai Ziemas b ied r ība ir apdroš in ā ju s i viņas dzīvību, kā to p ra sa s ta rp tau t isk ie spor ta note ikum i? Vienā skais tā nobrauc ienā — m azas vainas dēļ — meistare var pa l ik t k ro p la uz visu mūžu. Un ko viņa darīs pēc tam ? Sakiet

J Ā N I S V E S E L IS

PĒKŠŅĀ LIESMA9

T ad tavas acis m ani noglāstīja,K ad svešā ielā v ien tu līg i gā ju .Tu šķ iti iedama uz m anu m āju,Jo solis strau jš un līksm i drebošs bija.

Tev seja pavīda ar tīksm i va lgu ,Un augum s aizšūpojās ga itā cēlā .7 ik kaira biji novakarā vēlā,Pār m ani m etot laimes staru zaigu.

Jau pēkšņa liesma tev pār va igu klājās, Un pats es sam ulsu , u z vietas stādam s Un savu neprātīgo sirdi rādams,Tad ž ig li pagriezos, lai steigtos mājā.Un tevi ga id ītu , p ilns ja u sm u klusu ,Ik skaņu klausīdam s, kas nodim telpā, Ir asins dunoņā un nakšu elpā. —B et tum šās ielās tu sen pagaisusi.

man, ko Baiba Lielupe v ispār darīs tad, k ad k ļūs veca un nevarēs vairs slēpot? L a ­bi, v iņa būs spor ta sko lo tā ja un mācīs ie­sācējus, bet cik ilgi? Jū s v is labāk zināt, kungi, k a spor tis ta mūžs nav gaj-š. Sm a­gos tren iņos un k a rs tā s cīņās tas sadilst ā tr i. Vecumā spor tis tu vairs nemeklē. No kā tad dzīvos Sniega Roze, kas slēpošanas dēļ pam etusi augstsko lu u n d a rb u ? No a t ­m iņām un su d raba balvām varbū t? . . . Vi ņa ir sieviete, j a u n a un daiļa tu rk lā t . Bet— Lielupe dejo t ikai reizi gadā un g an ­drīz nekā nezina no pasaules. Es še ie­droš inos teikt, ka, varbūt, spor ta dēļ viņa paliks visu m ūžu viena. . . Ar kādu sodu jūs viņu griba t sodīt, t iesnešu kungi, pāris vīna glāžu dēļ? Mēs tak nem az vēl nezi­nām, kāpēc Baiba Lielupe gājusi Dārza pagrabā . T reneris Daugavietis v iņu vakar tik agri a iz ra id ī ja no eg l ī te s . . . “

B iedrības p riekšn ieks Igāts p am āja : „ P a ­sauciet L ielupi.“

Seši vīri pagriezās un uzmanīgi ra u d z ī­jā s uz durvīm, pa k u rām ienāca Baiba.

K atrs redzēja viņas lielisko augum u. B rū n ­gans, Gaidas kundzes adīts, tē rps rād ī ja Sniega Rozes platos plecus, s t ingro vidu un sla idās kājas . Droša un mierīga viņa n o ­s tā jās tiesnešu priekšā. Sniega Roze vald ī­ja p ā r sevi.

„B aiba L ielupe,“ gausi, k ā negribēdam s p ras ī ja Igāts, „kādus p ask a id ro ju m u s jūs va ra t dot goda tiesai p a r Ziemas b iedr ības no te ik um u p ā rk ā p š a n u un sportis tes cieņas a izskaršanu , — p a r savu v akard ienas iz tu­rē ša n o s? “

B aibas ru d a jā s acīs nozibēja ze lta ina liesma. L īdu m am aizrāvās elpa. Ko gan p r iekšn iekam atbildēs šī jaun ā , s t ip rā sie­viete? Igāts b i ja jau saliecies uz priekšu , lai labāk dzirdētu sportis tes atbildi, kad n o t ik a k a u t kas pavisam negaidīts.

Zālē iedrāzās jau ns cilvēks tu m šā mētelī, un tas neb ija neviens cits k ā ja un a is Gri­ķis! Viņš b ija ļoti steidzies, lai Ziemas b ied r ībā nok ļū tu īs tā laikā, tikko no T ā la ­va, ku rš gāja a r Dailu uz kino, padzirdis, ka „Sniega Rozi, la ikam , šodien izslēgšot...“ Iz jukušiem matiem , aizelsies, tāds viņš te i­ca Igā tam savu vārdu : „Antons Griķis.“

Baibai apžilba acis k ā b īs tam ā pagriez ie­nā. Tas tak b i ja tas pats, kas pagrabā sēdē­ja viņai p re t im un smīnēja! Jā, ko tad viņš īsti g ribēja?! Kasi v iņ am n ā ca p r ā t ā ? . . . Antons G r iķ is . . . Vai tas neb ija Griķu D ai­las brā lis? Viņas sāncenses brālis! Ko viņš gan teiks? . . .

„G odājam ie kungi,“ Antons nevilcinājās, „Baiba Lielupe ir m an a līgava. Mēs jau daudzus gadus esam paz īs tam i,“ viņš teica, „un es varu ju m s galvot, ka, a tska ito t pār is vieglas vīna glāzes vakar, ka d b i ju ielūdzis Lielupes jau n k u n d z i D ārza p ag ra b ā v a k a r i ­ņās, viņa nav n eku r c itur dzērusi, ne citādi p ā rk āp u s i b iedr ības no te ikum us. Es šinī g ad ījum ā a tb ildu p a r viņas r īc ību!“

T ad Griķis pa locī jās un a izgā ja tikpat ā tr i kā nācis, negaid īdam s Baibas pateicību.

Tiesneši pa lika apmulsuši , be t Sniega Ro­ze b ija glābta.

P irm ais a ttapās Igāts. Viņš šķelmīgi p a ­ska t ī jās pārs te ig ta jā L īdum ā un noteica: „Nu, Līdum, ko jūsu skais tā ru n a līdzēja? S porta slava ja u tikai tādas lietas veicina. Apsveicam, apsveicam meistari! Bet tagad, Lielupe, ejiet m ā jās un labi atpūšaties. Rīt treneris Daugavietis b rau k s jum s līdzi uz G aiziņkalnu un uzm anīs jūs līdz fe b ru ā ­rim, kad Davosā nolik tas sacensības. Un pēc tam — lauziet m ūsu dēļ k a u t k a k lu !“ Labsird īgais Igāts pa ts nosm ējās p a r savu kup lo joku.

Baibai ka isa vaigi. Svešs vīr ietis b ija vi­ņu aizstāvējis, nosaucis p a r savu līgavu! Un Griķis vēl! H a— h a— ha! Tālavs m ei­tai, v iņa dēlam. Tas tikai gan b ija liktenis. Un viņa b ija ļāvusi visam tam notikt! T i­kai tādēļ, lai neizm et no biedrības, lai var slēpot, cīnīties, u z v a rē t . . .

(T urp inā jum s sekos.)

12

Pasaules rekordista Naonrio Tajiuias Ieciena dinamika.

v z p № k / u,' VZPtļlEĶillI

Es eju uz priekšu, uz priekšu tik vien, Un dažādas zem es es redzu.Uu skumjas un milu, kas domas sien, Es sirdi par dzimteni dedzu . . .

Omon's.

Šie Jap ānas varoņ u eposa popu lā rā dzies­minieka vārdi viszīmīgāk rak s tu ro saules lēkta zemes apbr īno jam i s trau jo progresu visās nozarēs pēdē jā gadu pussimtā. Šai laika sprīdī J a p ā n a izveidojusies p a r m o ­dernu lielvalsti, t raukdam ās , savas dzīves telpas t rūk um a dēļ, iespiesties arvien vai­rāk un p lašāk visos kontinentos. Japān as gandrīz neticami ātra is technikas u zp lau ­

Dižāko uzvaru J ap ān a s k rāsām izcīnīja neizsīkstošas enerģ i jas un neatla id ības dzīvs p a raugs s tuden ts Kitei Sons, m azāka is a u ­gum ā (1,60 m) Berlīnes o limpiādes dalībnieks, uzvaro t vienā no g rū tāk ām sacensībām — m a ra to n ā pasau les un o lim piskā rekorda la ikā 2.29.19,2.

E. T.

Kitei Sons jau priekš Berlīnes olim piādes spēja veikt 42,2 km 2 stundās 26 minūtēs

kādās sacīkstēs Mandžuko.

m itīgajās cīņās pa r dzīves telpu. Vēl vai­rāk tautas m orā lisko spēku izveidošanos veicinājusi va ldošā k a ro tā ju šķ ira sam uraji , liekot p a r p am a tu dzīves veidam s tingru „bush ido“ kodeku, kas a r ī kļuvis p a r v a ­došo pasaules uzskatu . Tas p rasa no ka tra nevien varon ību un neaprobežotu iz turību, bet a r ī l īdzcietību un vājo aizsardzību, p rasa u p u ru s sociālās ta isn ības labā.

kum s devis tai iespēju sekmīgi sacensties a r je b k u ru citu lielvalsti ir miera , ir k a ra apstākļos. J a p ā n a s m od ernās technikas gandrīz neticam i ā tra is u zp laukum s iz­ska id ro jam s a r ja p ā ņ u ā t r ām uztveres spē­jām , ā rkār t īgo cītību, ap b r īn o jam o pieticību, p ienākum a un nacionā lās apziņas augsto p a ­kāpi. Visam augstākā m ērau k la ir ko lek ­tīvās — nācijas un nevis personīgās in te re ­ses. Šie ja p ā ņ u iau las augstie m orālisk ie spēki veidojušies gadu sim teņu ilgajās, ne-

un 4 b ronzas m edaļas . N am bu izcīnīja zelta medaļu t r īsso ļlēkšanā a r o lim piskā un p a ­saules r e k o rd a sasniegum u 15,72 m. Berlīnes olimpiādē, k u r kon ku rence b i ja lie lāka kā jeb kad līdz tam, jap āņ i ieguva 6 zelta, 4 su d rab a un 9 b ronzas medaļas, gūstot l a b ā ­kos p anā k u m u s , tā p a t kā iepriekšē jās olimpiādēs, vieglatlē tikā un peldēšanā. S īk ­stais ja p ā ņ u s tudents T a j im a izcīnīja zelta m edaļu tr īsso ļlēkšanā a r fenom enālu p a sa u ­les rek o rd a sasn iegum u — 16 m. Uzvarē­tā ju god ināšanas m as tā līdzās viens o tram a tka l plīvoja 2 Ja p ā n a s karogi, jo H arad a a r 15,66 m izvirzījās 2. vietā. T a j im a p ie­devām guva a r ī vēl b ronzas m edaļu tāllēk- šanā a r 7,74 m.

Ja p ā ņ u centība, čaklums, neatla id ība un cīņas spars spilgti izpaužas a r ī sportā. Ei- ropejiskiem spor ta veidiem J a p ā n ā likts p a ­mats 1870. gadā. P irm ās sporta sacīkstes r is inā jās tikai 1878. gadā Sopparo lau k sa im ­niecības augstākās skolas sar īko jum ā.

Pionieri sp o r tā b ija studenti un skolnieki.Tokijas k ara l iskās ūniversitā tes s tudentu p iem ēram , organ izējo t sacīkstes p lašākā m ē­rogā 1883. gadā, sekoja pārē jās ūn ivers itā ­tes. Jau 1906. gadā Ja p ā n a varē ja lepoties a r p irm o pasaules rekordu. To sasniedza Minora Fujii, veicot 3.90 m augstum u. Līdz 1911. gadam m oderno spor tu a tt īs tība J a ­pānā vēl b ija sam ērā vā ja s ta rp tau t isk u sa ­cīkšu un ie ros inā jum u t rū k u m a dēļ. P irm o reizi austošās saules karogs o limpiādē p lī­voja S tokholm as sitadionā 1912. gadā, k ad tu r s ta r tē ja 2 ja p ā ņ u sportisti . Tas b ija p irm ais ja p ā ņ u sportis tu s tar ts Eiropā. Uzvaras m as tā saules lēk ta zemes dēli savu karogu p irm o reizi redzēja o lim piādē to m ēr tikai 1928. gadā. 80.000 ska t ī tā ju p irm o reizi dz irdēja sērīgi svinīgo Ja p ā n a s h im nu p a r go­du o lim piska jam u zvarē tā jam trīssoļlēkšanā (15,21 m) — Odam, kas Parīzes olimpiādē 1924. gadā spēja ierindoties vēl tikai 6. vie­tā. Vēl jo lie lākā p r iekā un lepnum ā iem ir­dzējās ja p ā ņ u sportis tu acis, kad uzvaras m as tā h im nai a tsk ano t uzvijās a r ī vēl otrs Ja p ā n a s karogs, jo 2. vietu Jap ān as k rāsām b ija izcīnījis Nambu. O tru zelta medaļu J a ­pānas k rā sām izcīnīja T su ru ta 200 m peldē­ju m ā uz krū t īm . N ākam ajā o lim piādē — Masao Harada tāllēkšanā spējis veikt 7,59 m, 1932. gadā Los-Andželosā — ja p ā ņ i 26 nāc iju trīssolī — 15,75 m, 100 m — 10,7 sek. un konku rencē izcīnīja jau 6 zelta, 7 su d raba 200 m — 21,6 sek.

13

Astoņpadsmitgadīgie jaunek ļ i un vīri p ā ­ri pusm ūžam , a r šauteni un lāps tu p ieda­loties karā , apvienojuši c īņas un da rb a j ē ­dzienus. Arī v isv ienkāršākais da rb s fron tē vai a izm ugurē, ja tas kalpo k opē jam m ē r ­ķim, ir līdzvērtīgs cīņai. Tā a r ī d a rb a die nesta locekļi a r savu d a rbu sevi ie r indo­juši aktīvo c īn ī tā ju rindās. Daudzi Dzelzs K rusta nesēji d a rb a dienesta vīru vidū lie­cina, ka viņu darbs bieži vien bijis a ug s tā ­kās varon ības piemērs.

Valsts d a rb a dienesta organizācijas tap ša ­nai nav g ad ījum a raks tu rs . T ā izaugusi kā nacionālsociālis tiskā pasaules uzska ta dabīgā sastāvdaļa . Ja u 1932. gadā b ija p il­nīgi izs trādā ts d a rb a d ienes ta o rganizācijas p lāns un tā uzdevumi. D arba d ienes tam b ija jāapvieno jaunieši no 18— 25 gadiem, no dažādām iedzīvotāju g ru pām nākošie jaun ieš i b ija jā s akau sē p a r vienotu d arba kopu. Studenti, s trādnieki, t irgotāji un m ā ­cekļi b ija jāapvieno kopējā saimē — vācu jau n a tn e s da rb a kopā.

A u g š ā : f iziskā darbā norū­dās vācu jaunieši, m ācoties pazīt un cieuīt arī vivnkkr

šakos darbus.

Lielo un atbildīgo uzdevum u uzņēm ās pulkvedis K onstantins Hierls, ja u p i rm a jā d a rb a dienesta sanāksm ē N irnbergā dodot V adonim solījum u: „Mans Vadoni, Jū s v a ­ra t paļauties* uz Jū su d a rb a dienesitu g rū ­tās dienās ne m azāk kā labās .“

ī s ā la ik ā izveidojās p laša organizācija , ‘ iesaistot sevī jauniešus, kas a t radās pusceļā

(T urp inā jum s 24. lapp.)

V IR I ,d P M l f f e n i

u n l l ļ M TU^ m

Ciešā sadarbībā ar frontes kara­vīriem darba frontes viri izlabo boļševiku sapostītos dzelz­ceļus. Tiešā kauju ugunī tie pārliek dzelzce|a slie­des no krievu pla­tuma uz normālo

platumu.

Trieciena vienības s t rau jā pā rgā j ienā bija sasniegušas D ņepras upi. No pre tē jā k ras ta nemitīgi dā rd ē ja boļševiku lielgabali, un g ranā tas ā rd ī ja k au jas lauku. Neraugoties uz pre t in ieka viesuļuguni, vācu tr ieciena g rupas nocietinājās k ras tā un sagatavojās upes pārejai. Visi tilti b ija uzspridzināti. Lai tiktu pāri, b ija jāuzceļ tilts.

T riec iena vienībai sekojošie da rb a die­nesta vīri s tā jās darbā. G ranātu un lo­žu lietū pāri D ņepra i pam azām , bet no te ik ­ti cēlās tilts. Baļķis p ievienojās baļķim, dēlis t ika pienaglots dēlim, un, kam ēr upes k ras tu sasniedza ar ī pārē jā s motorizē tās un k ā jn iek u vienības, tilts b ija gatavs. V ā­cu vienības v arē ja tu rp in ā t savu tr iecienu.

Taču izrādījās, ka otrs upes krasts , k u r vēl jo p ro jām b ija nocietinājušies boļševiki, ir st ipri stāvs un tank iem grūti pārvaram s. Atkal reiz da rb a d ienes ta v īriem b i ja j ā ­dodas uz priekšu , lai stāvo nogāzi n o rak tu

un atviegiotu tan k u virzīšanos. Viss šis da rb s b ija jāveic n e p ā r t ra u k tā ienaidnieka ugunī. T ikai tagad tr ieciena daļas devās pāri jau n ce l ta jam ti ltam. T an k u k o lo nn as un tām sekojošās motorizē tās v ienības viegli p ā rv a rē ja no rak to nogāzi un s t ra u jā uz ­b ru k u m ā boļševiku daļas atsvieda tālu a t ­pakaļ.

D ņepra b ija pārieta . F ron te visā garum ā virzījās uz priekšu. Un līdz a r ak tīvām cī­ņas v ienībām uz priekšu devās a r ī da rb a dienesta vīri — karav īri , ku r iem vienlīdz la ­bi b ija jāp ro t rīkoties a r šauteni un lāpstu.

T a jā pašā la ikā k ād ā citā frontes sek to ­rā vācu vienības b i ja ieņēm ušas lielāku rūpniec ības pilsētu. Boļševiki a tkāp jo ties b i ja sapostījuši un iznīcinājuši visu, ko vien paspējuši. F ab r ik as un spēkstacijas b i ja izpostītas, ūdensvadi saspridzināti , dzelzceļi izjaukti . Še a tka l da rb ā stā jās b rū n a jā s fo rm ās tērp tie vīri un jaunekļi ,

kas savās zīmotnēs nes lāps tas atveidu. Sa­dalī jušies pa grupām , d a rb a dienesta locekļi ie radās fab r ikās un stacijās, sāka k laudzē t ām u r i un dziedāt zāģi. Pagāja stundas, un vie­na pēc o tras d a rbus a t ja u n o ja elektriskā spēkstacija , dzelzceļ- mezgla p u n k ts un pāri upei pacēlās ko ka p a ­gaidu tilts a r lepnu uzraks tu — „Celtspēja8 tonnas .“

Visu to b ija veikuši vīri, kas nebija k a r a ­vīri tiešā nozīm ē un tom ēr v ienm ēr b ija lī­dzās p i rm a jā m k a r a ­spēka vienībām. Viņi arvien b i ja tur, ku r vajadzē ja celt, labot vai a t jaunot. Vīriem ar lāps tu k a rš nav t i ­

kai ērts un pa t īkam s pasta igas dienests aizm ugurē.

Parades gājienā vīri ar lāpstām rāda savu stāju.

Studentes, ierēdnes un skolotājas strā-

" dā bruņošanās rūp­niecībā, gādājot, lai arvien no jauna papildinātu m unīci­

jas krājumus.

K am ēr miljoni d rosm īgu vīru f ron tē a r ieročiem rokās cī­nās p a r ja u n u un lab āku dzīvi, v iņu vietās dzim tenes fabrikās, laukos un citās d a rb a vietās stā jusies sieviete, lai a r savu d a rb u palīdzētu jau n ās dzīves veidošanā.

K arav īru mātes, māsas un līgavas, s t rādā jo t v isdažādākās darba nozarēs, palīdz ne tikai saviem tuviniekiem, bet visai t a u ­tai. P i rm ā k ā r tā sas topam sievieti san i tā rā dienestā. Māsas un kopējas ar S a rkanā k rus ta zīmi b a lta jos lakat iņos stāv pie ie­vainoto gultām, jau n a s meitenes palīdz sa imniecībā ģimenēm, kur daudz bērnu un tēvs a trodas frontē.

Mēs sas topam sievietes sak a ru dienestā — telefonistes, te le­grāfistes un radiotelegrafistes. Sieviete stā jusies d a rbā a r ī s a ­tiksmē, aizvietojot vīriešus, kas devušies uz k a fa lau ku . Šajā lie la jā cīņā, kas tagad pārņēm usi visu pasauli, sieviete nav p a ­likusi pasīva vērotāja , bet a r savu d a rbu palīdz celt un veidot jauho Eiropu.

Visa tauta sim tprocentīgi iekļāvusies lielajā cīņā par Eiropas brīvību. Kamēr ģim enes galva atrodas kaj-alaukā, viņa vietā fabrikā stājusies sieviete. Dodoties darbā, mātes atstāj savus bēr­nus īpašos bērnu namos, kur tos uzrauga Sarkanā krusta māsa.

Ari satiksm es dienesta daudzus atbildīgus amatus ieņem sieviete, ar savu darbu apliecinot līdzdalību kopējā lietā.

Tads tas bija 1941. g. jūnija pēdējas dienas.

2. Melngalvju nams Rīgā.

Kad 1330. gadā Ri­gas pilsēta pēc sīvas un ilgstošas aizstāvē­šanās b i ja spiesta pa­doties, ta i līdz a r ci­tiem īpašum iem bija jānodod o rden im ari Rīgas ģilžu nam i — sabiedrisko sanāksmju vietas. Lai šo pilsētas dzīvei sāpīgo robu aiz­pildītu, pilsoņi nolē­m a tirgus laukum ā, ie­pretī R ā tsnam am , celi īpašu ēku. Un jau pēc dažiem gadiem, šķiet 1334. g., „ J a u n ā na­m a “ būvi pabeidza. Jaun a is nam s kļuva par Rīgas sabiedriskās dzīves centru. Tā dur­vis b i ja a tvērtas kā nam niekiem , tā tirgo­tājiem un amatnie­kiem. Kopš 1477. gada šeit apm etās a r i ne­

precējušos t i rgotā ju , jū rn ie k u un zeltkaļu brā l ība — t. s. Sv. M auric ija b rāļi jeb Meln­galvji, k u ru p irm ā m ītne a t rad ās Svērtuves un Ja u n av u ielas stūrī.

Gandrīz simts gadus Jau n a is nams palika nepārveidots . Neliela pā rbūve izdar īta ti­kai 1428. gadā. Mums visiem labi pazīs ta­m ās akm ens p lāksnes a r Sv. M arijas un Sv. M auricija ciļņu attēliem un uz raks tiem uz­s tād ītas 1522. gadā galvenās ieejas sānos, divu stabu veidā, kas noslēdza toreiz na­m a priekšā esošos akm ens solus. Vēlāk lau­k um s nam a priekšā p ā rk lā ts a r jum tu un pārvērs ts slēgtās tirgotavu telpās. Jaunu V seju Jaun a is nam s ieguva XVII gs. sākumā, kad 1619. gadā holandiešu m eistari — brā- . |i Jansen i s tā jās pie nam a zelm eņa pārvei- * došanas renesanses stilā. Tai pašā laikā (1622. g.) iebūvēja a r ī pazīs tam o pulksteni *ir mūžīgo ka lendāriju . Pārve idošanu pa­beidza 1625. g. Visā v isumā Melngalvju nam a ja u n ā fasāde, neskai to t dažus m azā­kus pārveido jum us, piem., šauro piebūvi Mazās Grēcinieku ielas pusē un dažus ci­tus, b ija uzglabā jusies līdz pat m ūsu lai­kiem. Agrāk pie galvenās ieejas a tradās kāpnes, kas tieši no tirgus lau k u m a veda uz lielo svētku zāli. K āpņu uzeju augš­galā noslēdza 1699. gadā celtais akmens portāls , kas tu r b ija redzam s līdz pa t 1843. gadam, tad kāpnes no jau ca un ieeju p ā r ­k lā ja a r jum tu . Č etrpadsm it gadu vēlāk ieeju vēlreiz pārveido ja un portā lu no­jauca.

Līdz 1886. gadam galvenās fasādes zel­m eņa nišu iedobum us ro tā ja gleznojumi, kas atvietoti a r če trām tē ln ieka A. Folca veidotām figūrām un Rīgas, Brēmenes, Lī- bekas un H am burgas ģerboņiem. Tad pat fasādes priekšbūves s tū ri uzstādīts Sv. J u ­ra ak m ens tēls, kas d a r inā ts pēc Melngalv­jiem piederošās XVI gs. sud raba statuetes, un divas lauvas virs jau m inētiem priekš- k būves ieejas stabiem. Vismazāk sk a r ta uz- * g labājusies nam a m ugurfron te , t. i. Svaru ielas pusē esošā siena, kas a r savu vien­kāršo, nedaudz grozīto gotisko form u dod zinām u jēgum u p a r Melngalvju nam a pir- . m a tn ē jo izskatu.

Cauri visiem laikiem, daudzajiem kariem un ugunsgrēk iem Melngalvju nam s — Rī­gas vecākā p ro fān ā celtne — stāvēja ne­skarts , līdz boļševiku visu postošās rokas to sagrāva.

V. VELARS

Rīga var lepoties, ka tai ir zemes p la t ī ­bas, kādu nav nevienai cilai lielpilsētai E i­ropā.. Zeme, kas līdz boļševiku varas la i­kiem a t r a d ā s p ilsētas p ilnā vai virs- īpašumā, a izs tiepjas Līdz p a t L im b a­žiem un sniedzas tuvu 90.000 ha, kam ēr Berlīnei, p iem ēram (pēc 1924. g. datiem), b ija tikai 60.000 ha. l£elnei — 10.000 ha, Štetīnai — 9000 ha, H anovera i — 5000 ha. Kēnigsbergai — 3000 ha, Kīlei — 2200 ha. Rīga arī pulcējusi savos m ū ro s va irāk kā vienu piekto daļu latviešu. Labier īc ību ziņā Rīga stāv tuvu savām l ie lākajām un vecāka­jām māsām. Rīgas pilsētas zemju robežās uz Rīgas jū r a s līci savus ūdeņus ra ida tr īs lielas upes — Daugava, G auja un Lielupe. Uz Rīgu aizvijas pusducis „lielu, p la tu tēva jostu, ko nevar pū rā sa locīt“ — pirmklasīgu, asfaltē tu lielceļu. P iecas dzelzceļa stigas no tr im pusēm un jū ra s ceļš no ce turtās puses no­drošina rīdziniekiem ērtu visa nepiecie­šamā piegādi.

Lielā zemju platība, kas apjož Rīgu, ir gan bagāta daudziem jauk iem apvidiem, skatam tīkam ām ainavām, kas tā vilina a t ­pūtas m eklē tā jus un izklaidēšanās t īko tā ­jus, bet pilsētnieku apg ādā tā ja — čaklā ze- m es rūķa zemnieka — sirdi tā maz ieprieci­na. Purvi s ta rp smilšu kāpām , staignas pļavas, meži, zivju bagātas upes un ezeri ir gan patīkam i svētdienas medniekiem, m akšķerniekiem , ogotājām un sēņotājām , bet m azāk p rieka sagādā tiem, kas ap sa im ­nieko savu zemi šais pu rva ina jos vai smilšai­najos apvidos.

Lielas ir Rīgas purvu platības, no kuriem Rīgai vistuvākie — Olaines T īreļa purvi vien aizņem zemes joslu 90 km garum ā un12 km p latumā. Šai t ip iskajā sūnu purvā bez p a ras tās sūnu veģetācijas gandrīz nav nekādu koku. Vienīgā šo purvu bagātība, ja neskaita dzērvenes un lācenes, ir kūdra .I ikai purvm alās pa rādās pa kropla i prie-

dītei. Tai tā lāk pievienojas sīks bērzs, ūdeņainas vietās a r ī melnalksnis. Ar diez’ cik lepniem kokiem nevar lepoties arī smilšainās vietas purvmalā.

Zemīte a p k ā r t purv iem ir nabadzīga. Visgarām ba lta un pelēka smilts. P a s t a r ­pām purv a paliekas — kūdrā js . Zeme stipri cieš no s lapjum a. T īre ļa purva slap jum s no vienas puses, Lielupes un Babītes ezera ūdeņi no o tras puses, neraugoties uz ūdens novadgrāvjiem , vēl arvien še ap d rau d k a t ­ru pasākum u. L ° t i m aza is zemes m in e rā l ­vielu sa turs nav p ie tiekam s k u ltū ra s a u ­giem. tādēļ tās jāatv ie to a r mākslīgiem lī ­dzekļiem. Vēlas nak tssa lnas p iedevām stipri ierobežo purva sa im nieku ku lt iv ē ja ­mo augu izvēli. N aktssa lnas dažreiz pat jūn i jā nokož zaļumus. Augļu koku un d a ­žu dārzā ju kult ivēšanai tās ir gandrīz n e ­p ā rv a ram s šķērslis. Agra sēja p u rv a ze­mēs nav iespējam a. Purva sa im nieku viss tas piespiež novirzīties uz zālā ju ku lt ivēša­nu un lopkopību, bet zemo pļavu un meža zāle ir un paliek vāja ba r ība pat vispieticī­g āka jām ra iba ļām un aitām. W un N W vētras, sadzīdam as ūdeni Lielupē, ne reti vien, kad zāle a trodas savā v isaugstāka jā augšanas stadijā , pienes zāli a r dūnām un smiltīm, pad a ra to nederīgu. L a b ā k a jā ga- d ī ium ā vēlāk p ļau ta is siens ir ļoti p u te k ­ļains un lopu veselībai kaitīgs. Pa mežu un purvu nomalēm izkaisītās pļavas ir pa lielākai daļai m azvērtīgas kā zāļu sastāva, tā b a r īb as ziņā. Šīm purva zemēm tom ēr ir liels p ievilkšanas spēks.

Rīgas tuvums, k u r tirgū var izdevīgi p ā r ­dot k a t ru ražoto saknīti , nāk p a r labu ir pārdevējam , ir p ircējam . Purva zemju saimnieki, pā rdodo t savus p ro d uk tus p a r sam ērā zemām cenām, piepalīdz reālizēt dzī­vē t irgus u z d e v u m u : apgādā t pilsētas iedzī­votājus a r svaigām un Lētām precēm. Kopš gadu desm itiem šīs zemes rū ķ u gaitas še sā­kumi simtiem sīkzemnieku, iebūviešu, a m a t ­n ieku un jaunsa im nieku . Agrie kartupeļi , d ā r ­zāji, piens, k rē jum s, sviests, siers, gaļa, p a ­teicoties čaklo roku neatla id ībai un darba priekam, dod iespēju iztikt nevien pašiem, bet atl ic ināt vēl ar ī labu m azu m iņ u tirgum

pat no tām sa imniecībām , k u ru zemes p la ­tība nepārsn iedz 10 ha, kād u te ir va i­rums.

M ārtiņš P ū r iņ š — pasaules k a ra da l īb ­nieks, k am no tiem la ik iem vēl lode k r ū ­tīs, savu m azsaim niecību T renču ciemā pil­nīgi paša spēkiem izveidojis p a r p r iekšz ī­mīgu. Ciņaino zemi uzplēsis a r t r a k to ru un drīz vien šo lau k u pārvē r t is ziedošā druvā, kas tagad d od līdz 2000 p ū ru graudu. P ā r ē ­jos laukos P ū r iņ š panāc is s t iebru garum u sev līdz k rū t īm un tād u g raud u b irum u, par k u ru viņu var apsk aus t pa t vecsaimnieki no auglīgā Zemgales līdzenum a. Ar savu uzņēm ību P ū r iņ š 15 gados, bez graša aiz­ņēm um a, uzbūvējis visas lauksaim niecībā nepiec iešam ās ēkas. U zkoptās p u rva p ļa ­vas a tļau j v iņam tu rē t tik lielu ra ibaļu skaitu, ka pietiek p iena un citas pārt ikas 8 nm jn iek iem un ir vēl tirgum.

T ā paša ciema sīksa im niekam Ansim Trencim uz viņa 5 ha p la t ības dabas a p ­stākļi b ijuši un vēl tagad ir sevišķi nežēlī­gi. Viņš, p a r spīti v isām pūlēm, arvien vēl ir pu rv a varā . T agad novadgrāvis gan vi­ņam stipri palīdz, bet citas likstas vēl a r ­vien neļau j izraisīties no rāva ino ūdeņu v a ­ras. Viņa jaunsa im niec ība a t ro das tieši T īre ļa p u rvm alā — a ts ta tus no citām sa im ­niecībām. P av a sa ra un rudens ūdeņi rēgu- lāri p ā rk lā j t ī rum us, jo lielais novadgrāvis a r k a t ru gadu aizsērē arvien vairāk , bet vēl arvien nav nok ār to ts jau tā jum s, kā to iztī­rīt. V iņam pacietīgi jāgaida atplūdi, lai n e ­nogrim tu a r visu zirgu tīrum ā. Arī kuļam - m aš īna pie v iņa rudeņos iegriežas tikai tad, k ad ka im iņos jau visa raža izkulta. „Šogad „V aivariņos“ kū lām tikai īsi priekš Ziem as­svētkiem,“ s tāsta neatla id īgais zemesrūķis.

Viņš, tāpa t kā daudzi citi T īreļa purva apka im es zemesrūķi, gaida lie lāku vērību savu trū k u m u novēršanai. Sliktie satiksm es ceļi līdz šosejai un e lektrības trūkum s, lai gan elektriskie augstsp ra igum a vadi iet pāri viņu galvām, gaida savu a tr is inā jum u.

E. Tūbelis.

1 7

Anša Trenca saimniecība „Vaivariņi“.Mārtiņā Pūriņa sainip;c ....

K. KRŪMĀJS

v/^olb^ pie f i l j

Jēkabs RasmanLs

Pēc as iņa inām k au jām pie Lugas, p ag ā ­ju šā gada septembrī , b ija ietriekts dziļš ķ ī ­lis a r i šai boļševiku frontes posmā. Divi pussakau ti krievu a rm ija s korpusi b i ja ie­lenkti p u rva inā mežā. T u r tie nocie t inā­jās. Visas pieejas b ija minētas.

SS vienība traucas uz priekšu un n onāk pie kādas apm. 30 m p la tas upes. Aiz tās liels mežs. T u r jā b ū t krieviem, bet nekas nav saskatāms. Klusums. Karsē saule. Pļavā aiz upes čirkst sienāži.

„Mums jāuzzin, kas notiek m ežā,“ no upes kras ta , b inoklī vērodam s mežmalu, sa ­ka SS ba ta l jon a komandieris .

„Atļaujie t noskaidrot, kom an d ie ra kungs!“ pieteicas b a ta l jon a tulks.

„ Jū s? Jū s gribat iet k opā a r iz lūk iem ?“ „Nē, viens pats , j a a tļaus ie t .“ K omandieris m irk l i pārdom ā. V iņam p a ­

tīk šis uzņēmīgais vīrs, kas seko b a ta l jo ­nam kopš Rīgas.

„Labi, mēģiniet, bet uzmanīgi. Veltīgam riskam nav nozīmes.“

— Ej nu sazini, kad risks nav veltīgs, — dom ā tulks. Viņš sam eklējis gafu k ā r t i un p ies tiprina pie tās baltu lakatu . Viņš ceļas, lai pa laipu ietu pāri upei.

„Pagaidiet! T ādā apģērbā taču jūs ne­vara t iet, tas nav vācu a rm ijas tē rps .“

„Cita m an pagaidām nav,“ tulks uzmet skatu savam Latvijas nacionā lās a rm ija s frencim.

„Zēni, aizdodiet viņam m ēteli l“Tā, zili pe lēka jā mētelī nu viņš ir vācu

a rm ija s piederīgais a r visām ka rav īra tiesī­bām, cik vispār tās boļševiki ievēro.

K ārti a r balto karogu gaisā izslējis, tulks p ārie t upi un lēnām tuvojas mežam. Saule karsē.

— Mētelī tiešām p a r kars tu , — viņš d o ­mā. V arbūt tā nem az nav saule, bet sa ­t r a u k u m s no nezinām ā, kas liek uz pieres raso t s īkām sviedru lāsēm? Mežs klusē. Bet vai tu r no k rū m a neglūn boļševika sna i­pera stobrs?

Soļus desmit no meža gājējs apstājas , dziļi ievelk elpu un tad, cik p laušas spēj, krieviski sauc šim noslēpu m aina jam k lu su ­m am mežā:

„Uzklausiet! U zklausiet!“T ālu a izskan atbalss. K aut k u r būkšķ

lielgabali. Tas ir vēl tālāk. T uv um ā — klusums.

„Uzklausiet! Es nāku pie jum s, biedri k r ievu karavīri , šai mežā a r svarīgu p r iek š­likum u. Jū s esat ielenkti no visām pusēm un, ja g r ibat palik t dzīvi un vēl kādre iz a t ­griezties dz im tenē un redzēt savus p ied e r ī­gos, ju m s jān āk ā rā no meža, jānoliek ie­roči un jāp ad od as gūstā!“

Izskan atbalss, un a tka l ir tikai klusums. Bet vai tu r mežā zem uzm anīgiem soļiem nelūza k āds zars? Mežā, šķiet, tūks tošiem ausu k lausās un grib vēl k au t ko dzirdēt.

Tulks pavep vaļā mēteli un sauc šīm a u ­sīm:

„Skatieties, es neesmu vācietis, es esmu latvietis. K amēr boļševiki neb ija ie rad u ­šies m ūsu zemē un neb ija ieveduši savu ko- m ūnis t isko režīmu, m um s b ija visa k ā pa pilnam. Viena gada la ikā jūsu kom isāri izsa im niekoja m ūsu zemi līdz nabadzībai. Tāpēc mēs esam nostā jušies p re t kom ūnis- tisko režīmu. Arī jum s nav vērts p a r to ziedot savas dzīvības. V airāk kā nab ad z ī­bu, verdzību un čekas te r ro ru šis režīms nav devis a r ī jums. Nāciet ā rā un nolieciet ie­ročus! Ja poli truk i neļauj, nogādājie t tos pie m a las .“

Nav vēl izskanējuši šie vārdi, k ad mežā pavisam tuvu norīb va irāk i šāvieni.

— Tie b ija m an domāti! — iešaujas p r ā ­tā tu lkam . Bet savādi: trāp īts nav, a r ī lo ­des nedzirdēja sīcam.

No meža nedroši iznāk pelēks stāvs, a i / tā otrs, t r e š a is . . . daudzi, daudzi.

— Šai p i rm a jā k a u jā ā r m ēm o k lusum u esm u uzvarējis , — dom ā tulks.

„E jie t tur, nolieciet ieročus šaipus upes pie la ipas!“ viņš r īko nācējus. „N ea izm ir­stiet, ka no o tras puses uz jum s tēmē m ūsu ložm etē jn iek i .“

Tai dienā — 1941. g. 10. sep tem brī — gūstā padodas 185 vīri. Viņi visi noskran- duši, netīri, novārguši, slimi.

P irm ais jau tā jum s: „Vai s ta rp jum s ir kāds p o l i t ru k s?“

„Nav. Palika mežā. Nošāvām,“ nāk a t ­bildes.

„Viņš gribēja nošau t sa ru n u vedēju ,“ kāds vēl piebilst.

„P a tu r ie t dažus s īkāka i iztaujai , bet citus p ro m uz a izm uguri!“ pavēl kom andieris .

T u lk a skats taus tīdam s pārs līd pelēkās, b ā rd a inās sejas. Viņš intuitīvi nojauš, ku rš derīgs, ku rš nē.

„Tu, tu, tu!“ n o rād a a r pirkstu . Jā a t ro d inteliģentākie, saprā tīgāk ie , k u ru n o p ra t in ā ­šana var sniegt vērtīgus m ateriā lus .

Sākas d arbs kopā a r kom and ieri : gūs tek­ņu iztauja. Atklājas k lusā meža noslē­pums, sakau to boļševiku k o rp usu traģēdija . Mežā ieslēgtajiem ir ap 2000 smago a u to ­m aš īnu , 60 tanku , 1500 vezumnieku, dažādu ieroču šķ iru vienības, t ikai viss bez no te ik ­tas vadības, nogriezts no virspavēlniecības, bez sakar iem un apgādes. Viņi pam azām apēd vezum nieku zirgus. Ed bez sāls, jo tās nav; dažreiz pat jēlu, jo baidās sakur t uguni, lai dūmi nenodotu viņu a tra šanās vietas. Barība sen jau nep ietiekam a, s ā k u ­šās slimības. Nav nek āda cīņas spara, bet no p adošanās a t tu r ko m isā ru un po li truku m aš īn p is to le s . . .

D abū juš i paēst un uzpīpot, gūstekņi j ū ­tas labi. O trā dienā daži p iesakās iet m e ­žā, lai uza ic inā tu padoties savus biedrus. Pieci tu lka pavad ībā pār ie t upi, bet meža tuv um ā k ļūs t arvien gausāki.

„Nu, kas i r ? “„Nudien, bail, ka pašus nenošauj. . . “ be i­

dzot atzīstas krievi.„Es ja u tūlīt brīn ījos, ka jūs tik d ro š s i r ­

dīgi!“ nosm ejas tulks. „E jie t a tpaka ļ, es iešu viens.“

Gūstekņi kaunīg i a tkāp jas , iet a tpaka ļ. Kāds pagriežas un čukst tu lkam :

„Uzmanieties! Neejiet tā lu mežā: īstie kom ūnis t i neskatīsies uz balto karogu , n o ­šaus! Jei bogu! Mums tikai no viņiem ba il .“

Bet tulks iet d ienu pēc dienas. Viņa s a u ­cienus sadzird arvien ja u n as grupas. Tās n āk ārā , lai padotos gūstā. Mežu sāk graut vācu sm agā art ilē rija . Ielenktos ik dienas apciemo stukasi, sēdam i nāvi un iznīcību. Pēdējie gūstekņi stāsta, ka ieslēgtos var sa ­tu rē t t ikai a r ā rk ā r tē j ie m līdzekļiem; gar meža m a lām norīko tas īstu, uz ticam u ko- m ūnis tu pa tru ļas . T om ēr SS ba ta l jona tu lks tu rp in a savu d a r b u . . .

*Uz brīd i pievērsīsimies šī vīra person ī­

bai. Viņš i r latvietis no Rīgas, m ū su b i j u ­šās a rm ija s v irsn ieka vietnieks Jēkabs Ras- manis, 38 g. vecs. P a g ā ju šā gada beigās viņu SS vienību tē rpā varē ja sas tap t Rīgas ielās, kad viņš b i ja ieradies īsā a tv a ļ in ā ju ­m ā apciem ot sievu un m azo dēlu.

Jē k a b a m Rasm anim , tāpa t kā tūkstošiem citu latviešu, a r boļševikiem ir a r ī person ī­gi asinsrēķini. Viņš pats ievainots jau 1919. g., bet to varē tu piemirst, tas b i ja k a ­rā. Cita lieta, ko nekad nevarēs a izm irst un piedot, tā, ka boļševiki 1941. g. noslep­kavo ja viņa brāli. Jēk abs Rasmanis to uz­z inā ja 27. jūn i jā , un tad a r ī izšķīrās pa r tu rp m āk o ; p a r to, ka v iņam jā ie t p ras ī t un jā saņ em norēķins. Un trīs dienas vēlāk — 1. jū l i jā — viņš sa tvēra šauteni, lai stātos b lakus citiem cīn ī tā j iem p re t boļševismu. Viņam kopā a r sešiem citiem latviešu zē niem uzdeva p ā rņ em t un apsargā t m uitas dārzu. Un tu r viņu arī sagaid īja p irm ās ugunskr is t ības: k au t k u r no s tū ra uz viņu ra id ī ja va irākus šāvienus, jo Rīga vēl ne-

1 8

d

bija iztīr īta, šur tur vēl s lapstī jās boļševiki. Viņam, kā vienam 110 daudziem, ar ī p iek r i­ta goda pilnais uzdevums iztīr īt Rīgu. Pēc tam viņš pieteicās SS vienībā, lai dotos uz fronti, un viņu, kā valodu pra tē ju , pieņēma kādā SS ba ta l jon ā par tulku.

*„Kāds pārdzīvo jum s fron tē jū s visvairāk

u z t rau ca?“ rodas jau tā jum s draudzīgā sa ­run ā a r Rasmani.

„Vai tas nebija p i rm a jā gājienā, kad tu ­vojāties m eža m ?“

„Nē, toreiz ne, bet labu laiciņu vēlāk.“ Viņš pastāsta , un tas nav ikdienišķs ga­

dījum s a r frontes c īn ītā ju b rāzm aina jās dienās.

Kādreiz tu lka R asm aņa tiešais p r iekš­nieks jokodam s saka:

„Jūs jau te pasta igāja ties kā svētdienas pēcpusdienā pa pilsētas parku . Vai neva­ra t kādreiz tai mežā pam eklē t nomestu krievu rokas kom pasu un pistoli, bū tu m an a tm iņa i .“

„Labi!“ saka Rasmanis. „Es pam ek lēšu .“ Viņš zina, mežā nomestu m an tu daudz,

kau t ar ī pas ta igāšanās pēdējā la ikā tu r ne­maz vairs nav kā pa parku . Kā d au dz­reiz cilvēkam izšķirīgā brīdī, a r ī šoreiz Rasm anim it kā kāda balss čukst: „N eat­liec! Ej tū l ī t !“

Viņš dodas mežā. Uzmanīgi arvien tā ­lāk. Pēkšņi viņš dzird kāda pre t im nācē ja glunīgus soļus. Pam etas sāņus, pieplok aiz ki ūma. Roka pistole. Citu ieroču nav. Tiem arī nebū tu lielas nozīmes, jo ieroču un cilvēku pārsvars te v ienm ēr būs ie lenk­ta jam mežam. Soļi tuvojas. Rasmanis p a ­bāž galvu. Viņa priekšā stāv boļševiks ar pa tšauteni rokās, aiz tā uz taciņas redz citus.

„Stāt! Nomest ieročus! Rokas augšā!“ Rasmanis sauc, izlēkdams no krūm a.

Viņam nepaklausa , bet a r ī nešauj, tā tad viss nav vēl zaudēts.

„Vai g riba t nāk t g ūs tā?“ viņš jautā .„Nē!“ a tbild kada balss.Ar šaušanai paceltiem ieročiem viņam tu ­

vojas vairāki desmiti vīru. Viņš saskaita četras patšautenes, redz a r ī citus s tobrus vēršamies p re t sevi. Daudz glūnīgu aziātu seju. Nevar saprast, vai tie smīn, vai tā ­pat vēro svešo rie tum u zemju karo tā ju , kas iedrošinājies viens ienākt šajos džungļos.

Rasmanis acum irk l ī aptver, ka nav nozī­mes sak t ieroču cīņu, un a trod citu taktiku.

„Uzklausiet, ko jum s te ikšu ,“ viņš šķ ie ta­mi mierīgi saka, kau t gan krū t īs bango sa ­trauk ta sirds. „Es te esmu viens, un redziet. ..“ Viņš lēni, it kā apm ācības s tundā d e m o n ­strēdams, izņem aptveri no savas pistoles un tad to un pistoli noglabā kabatās. „Es esmu bez ieročiem. Jū s vara t m ani nošaut, bet tad zināt, ka neviens no jum s nepaliks dzīvs! Mežs ir ielenkts, un mani b iedri jūs nežēlos. Es jum s ieteicu nāk t m an līdzi un padoties gūstā .“

Vēl daži pārliec ināti teikti vārdi, tad Ras­manis mierīgi pagriežas un lēni iet pa taku uz meža malu. Liekas, ka pie pašas m u ­guras durtos nāvētāji šau teņu stobri. Auss gaida šāvienu troksni. Kājas grib cilāties skrējienam. Kā šādā b rīd ī jāapva lda p a ­šam sevi! Un balss skan mierīgi un pat p a ­vēloši, kad iedams viņš pāri plecam vēl uz­sauc:

„Netūļājieties ilgi, sekojiet m an !“Aiz m uguras m an ām a mīņāšanās, a p ju ­

kums, sa runas pusbalsī. Rasmanis iet un domā: kā viņi izšķirsies, vai nāks, vai šaus?

Meža m ala jau klāt. Vēl solis, tad iz­šķirsies — dzīvība vai nāve. Aiz upes otrā

k ra s tā redz savējos a r ieročiem. Arī viņi sasprindz inā ti gaida. Vēl solis, un vēl. Viņš pagriež galvu a tpak a ļ u n . . . pēkšņi vieglums p ā rņ e m sirdi un k ļūs t tik līksmi un labi: no b iezokņa viņam nāk pakaļ, kā ganam aitu bars, 32 pelēki stāvi! Pie laipas viņi saliek kaudzītē savus au tom ātiskos ie­ročus, šautenes un rokas granātas . Viens n eapbruņo ts vīrs viņus saņēm is gūstā! Viņi paši to nesaprot. Viņi nezina, ka cilvēka gars ir s t ip rāks pa r ieročiem, bet viņi s a ­jū t, ka nav pre tin ieki arm ija i , k am tādi k a ­reivji.

N o pra t ināšanā noskaidrojās , ka šie 32 vīri bijuši no uz t icam ākajiem , kam uzdots a iz turēt pārbēdzējus.

„Draugi, dodiet uzsmēķēt! bija mani p i r ­mie vārdi, ko toreiz te icu,“ a tceras R asm a­nis. „K āda l idotā ja pu lka k om and ier is b ija ieradies viesos pie m ūsu priekšniec ības, un viņš pasniedza savu etviju. T a jā b ija tikai viena cigarete. Es atteicos, bet viņš mani piespieda paņem t pēdējo. Ja tev fron tē kāds a tdod savu pēdējo cigareti , tad tie­šām vari bū t pārliecināts, ka viņš p a r tevi labi domā. Šī c igarete b i ja m an vērt īgā­kais a ta lgo jum s p a r pārdz īvo to!“

♦Ie lenkum u iztīr īja. Bija n iknas cīņas

mežā. Boļševiku snaiperi slēpās kokos un b ija jāno tr iec kā medņi 110 zariem. Bija zaudējum i a r ī SS vienībai, bet niecīgi. Viņi gāja uzmanīgi. Viņi zināia , kas k a trā b r ī ­dī darām s, jo b ija speciāli apm ācīti ar! meža kau jām . Pēc meža iz t īr īšanas SS vie­nība, k u rā a t rad ās Rasmanis, tuvojās Pēter- pilij un ieņēm a pozīcijas šī boļševisma „šū p u ļa“ ie lenkum a lokā.

*

Novembra sākums. Ieslēgtie Pēterpils aizstāvji r īko izm isuma pilnus iz laušanās m ēģinājum us, bet ielencēju loku nevar p ā r ­raut. Tā vācu ieroču ugunīs sab rūk P ē te r ­pils boļševiku tr iecieni 4., 5. un 6. no vem ­brī. K aujās raidīt i fabr iku strādnieki, sie­vietes un pusaudži. Gūstekņi stāsta , ka ok tobra revolūcijas svētkos — 7. novembrī —

gatavojas galvenais tr ieciens, kam beidzot jā p ā r r a u j ie lenkums.

Labi, k a to zina! Ielencēji a r sasprindzi- 9 nātu u zm an īb u vēro ienaidn ieka kustību . Visi ieroči pilnā k au jas k ā r t īb ā gaida a s i ­ņaino p ļau ju . P ienāk 7. novembris, tam seko 8., be t — kas p a r jok u? — nav pa t p a ­ras to vietēja ra k s tu ra uzb ru ku m u . Beidzot 9. novem bri k au t kas notiek.

„T an k i!“ ziņo novērotāji .P a dzelzceļa uzbērum u aiz neizbrienam a

purva dzelžaini dā rd ēdam i veļas 72 to m il­zeņi, tiem seko 52 to un mazāki.

P re t tan k u lielgabalu apka lpe gaida savu laiku. L ielgabala k om and ier is mierīgi vē­ro un gaida. T uvodam ies tank s izaug a r ­vien lielāks kā drausm īgs nezvērs , kas uz visām pusēm spļau j uguni un dzelzi.

„U guni!“ beidzot pavēl kom andieris . Tai p ašā m irk l ī sāk dārdē t p re t ta n k u lielgabali pa labi un kreisi. Un p irm ais nezvērs , ie ­tinies liesmās un dūmos, beidz savu gaitu. T anks aiz ta n k a saņem labi tēmētos šāvi­ņus gan k au ja s tornī, gan ķerm enī. Kā m e ­dību vanagi tank iem u zb rū k lidmašīnas.T u r n ikn ā viesulī m utu ļo smiltis un dzelzs. Kāds tanks , kam šāviņš saārd īj is vienas p u ­ses kāpu rķēd i , griežas uz vietas kā vilciņš.No a izm ugures pāri galvām k rāk d am i lido smago ka l ib ru lādiņi. V isapkārt kā a p m ā ­ti ā rd ās ložmetēji, jo aiz tank iem nāk k ā j ­nieku ķēdes. Šau teņu lodes purvā lodā un šņāc kā čūsku lēnu bars.

„T anki a tk āp ja s !“ ziņo novērotāji .Jā, a tk āp ja s gan, bet tikai nedaudzi, kas

to vēl spēj. Lielākā daļa paliek uz dzelz­ceļa uzbē ru m a kā nožēlojami vraki. Tāpat saplok k ā jn iek u ķēdes, un vairo jas gūstek ­ņu skaits, kas laimīgi, ka viņu cīņas nu galā.

„Kāpēc nenācā t 7. novembri, kad mēs jūs a tp les tām rokām ga id ī jām ?" viņiem jau tā .

„Streiks iz jauca!“ viņi atbild.D īvainas lietas notiek Pēterpilī! Tiešām,

7. novem brī va jadzējis notikt lielam izlau­šanās m ēģ inā jum am . Apbruņoti daudzu

(T urp inā jum s 24. lapp.)

V iņš leni, it ka apmacības stunda dem onstrēdam s, izņem aptveri no savas pistoles.

1 9

PADOMJU ACEMTtLATVUPēc W a lte r ’a M. Pogge’s tē lo jum a Der S ti irm er’a.

Tas bija kādā šabu vakarā.1934. gada janvār is Rīgā. M arijas ielā no

agra r ī ta līdz vēlam vak aram ri t rosīga dzī­ve. Arī šai šabu vakarā , kad Jozefs Finger- gauts, steidzīgiem soļiem no Daugavpils s ta ­cijas nākdam s, iegriezās Marijas ielā, ļaužu pā rp i ld ī ta jā ielā tikko var pavirzīt ies. Bet Jozefam F ingergau tam jāsteidzas. Viņu a p ­g rū t ina divi smagi saiņi padusēs. S traum ēm plūst sviedri zem melnās žīdu cepures un pil dze lten sa rk ana jā bārdā . Iekaisušās acis nemierīgi klīst ļaužu d rūzm ā; n ea tsk a t īda ­mies viņš traucas tai cauri.

Beidzot viņš atviegloti nopūšas, ā tr i p a ­met vēlreiz skatu v isapkārt un pazūd vienā no d aud za jām ne tīra jām bodeiēm. Tas ir p a ras ta is M arijas ielas konfekciju veikals. R abuchina kungs, kas tupējis aiz letes, p ie­t rūkstas un steidz pre t im savam svainim:

„Kas ir? Vai jū s esat mišuge, ka nāka t dienas laikā, kad ka trs var red zē t?“

Otrs pam et a r roku: „Chaverim, nāciet līdz; jum s šie jāp as lēp j!“ Viņš spiež pie k rū t īm abus saiņus.

„Rebe!“ R abuchina kungs uzsauc savai sievai, kas kū ko pie kases. „Slēdz ciet vei­ka lu !“ Tad abi vīrieši pazūd aiz p lauktiem .

Rebeka Rabuchina miegaini pieceļas un šļūc uz du rv ju pusi. Šai b r īd ī veikalā ie­nāk kāds pircējs. Zīdiete ātr i pagriež gal­vu uz p lauk tu pusi, bet vīrieši nav vairs redzami. Vina apm ierinā ta ja u tā p ircē jam : ,.Ko jums gribē t?“

Lielais Nepazīstam ais.Bet pircējs, šķiet, lāga nezina ko grib.

Vispirms viņš p rasa gatavu uzvalku, tad a p ­tau jā jas , cik m ak sā tu pēc m ēra šūts, b e i­dzot paziņo, ka tas viss p a r dārgu.

Rebeka R abuchina iekaist. Šo dum jo la t ­vieti v iņa taču pra t īs ieziepēt. Viņas ru na plūst kā ūdenskr itum s. Viņa velk nost p i r ­cēja svārkus, piela iko jau no s un ieteic tos vis jūsm īgākiem vārdiem. Uzvalku, kas m a k ­sā deviņdesmit deviņus latus. ,,tik labam un vecam k u n d ē m “ atdod p a r 65 latiem, bet kunde vēl nav apm ierinā ts . V iņam vairs nepatīk aud um a krāsa . Rebeka Rabuchina vandās pa d rēb ju p akaram iem . Un caur d rēbju čaukstoņu pēkšņi p ircē ja sa sp r in ­dzinātā dzirde uztver tālu un u z trau k tu b a l ­su m urdoņu . Viņš pagriežas, iet lēnām nie loga un skatās ārā. Tad viņš paceļ roku un noglauž sev matus. V iņam izmeklēts „visskais tākais uzvalks, kāds vien Rīgā d a ­b ū ja m s “. Kunde nu šķiet tiešām sa jū sm i­nāts. Rebeka R abuchina u z t ra u k u m ā gud­ro. cik varē tu prasīt , k ad dzirdam i soļi un veikalā ienāk citi pircēji : d i v i p o 1 i c i s­t i. Viņa palīdz uzģērbt svārkus p irm a jam p ircējam , bet apburoš i uzsm aida ienāk uša ­jiem un jau tā : „Ko kungi vēlētos?“ Šiem kungiem ir pavisam savādas vēlēšanās. Viens policists aizslēdz durvis, o trs k opā ar svārku pircēju vienkārši p as tu m j žīdieti sā ­ņus un pazūd aiz plauktiem . Un policis­tam pie durv īm rokās p a rā d ā s revolveris. R ebeķa vaidēdam a noslīgst krēslā.

D ibenis tabā d rām a tu rpinās. Kad po li­cists a r poli tiskās pārvaldes ierēdni paveļ* durvis, viņš ie rauga abus žīdus. Viņus iz­kra ta . Pārla ižo t skatu telpai, a trod abus sa i­ņus. T a j o s i r k o m ū n i s t i s k a k ū ­d ī š a n a s l i t e r ā t ū r a .

Kā parasts, abi žīdi p a r to nekā nezina. R abuchins s tāsta: „Šos saiņus te a ts tā ja kāds latvietis , pēc izskata godīgs lauku cil­vēks, kas p irka uzvalku. Viņš solījās vēlāk tos paņem t. Un tas ir viss.“

Ierēdņi sm ejas: „T ā tad a tk a l ta s Lielais N epazīs tam ais!“ T ad visu ban du aizved.

Žīdi, protams, nav vainīgi.P a r „ s a rk a n u “ izkliegtās s t rādn iec ības vi­

d ū ir daudzi latviešu nacionālis ti , kas po li­t iskās pārvaldes uzdevum ā uzdodas p a r „ sa rk a n ie m “ un veic novērošanas dienestu. Gandrīz k a t ru mēnesi poli tiska ja i policijai iz­dodas „ķ ē r iens“, bet v ienm ēr tas ir ķēriens tukšum ā. Konfiscē kom ūnis t isko l i te rā tūru , vainīgie saņem dažus gadiņus, bet sasniegts nav nekas. „ L i e l i e “ n a v s a ķ e r t i .

F in ge rgau ta un R abuchina prāva noris tā ­pat k ā iepriekšējās. Po li tiskā policija vei­kusi lielu darbu . P ad o m ju robežas tuvum ā, K rāslavas pilsētiņā, ilgi novērota žīdu d a r ­bība. K ādu nakti, ķ ad robežsargi ziņoja pa r p ad o m iu aģentu p ā rn āk šan u , a tk lā ta

Rabuchins stasta: „Šos saiņus te atstaja kāds latvietis.“

k o m ū n is tu sapulce. Jozefam F ingergau tam neuzkrī toši sekots .līdz Rīgai, viņš saķerts sava svaiņa R abuch ina veikalā, bet tom ēr pats p ad om ju aģents nav atrasts . Pagrīdes d a rb ība tom ēr turp inās, — to ierēdņi zina. Galu galā t ik pa t labi viņi varē tu ares tēt vi­sus Krāslavas vai M arijas ielas žīdus: va i­ru m ā tie ir kom ūnisti . Ret kom ūnis tu p a r ­t i ja L a tv i jā ir valdības a tļau ta . T ika i tad tiem vīriem var piekļūt, ja p ie rād ām a valsti grāvēja d a rb īb a vai r īc ība „kādas svešas v a ­ra s “, tas bū tu Maskavas, uzdevumā.

Un a r ī R abuchina, F ingergau ta un b iedru p rāv ā žīdi ir „nevainīgi pavest ie“, kā v ien­mēr. „Lielais N ezinām ais“, kas uzpeld k a t rā ko m ū n is tu prāvā, a ts tā jis sainīti. Zīds par to nekā nezina. Viņš tiek cauri veselu ādu vai saņem niecīgu sodu.

Ierēdņi Lamā valdību un likumus, kas vi­ņiem saista rokas. Dažas reizes policisti gūsto t — ne ja u tīšām — nošāva k ād u žīdu. Bet tad nāca neticams izverdums „no au gšas“. Saeima nostā jās uz galvas. Un ie­r ēd ņ u s sodīja , vai ar ī a t la id a no dienesta.

V ienm ēr no jau n a pie ap v āršņ a uz­peld žīdiski-komū- n is iiskās briesmas.T ad — vienā nak ti— valdību gāž unnodib ina nac ionā lu valdību. 1934. gada 15. m a i jā beidzot slēdz kom ū n is tu part i ju .

Pavēļu nav.J a u n ā „n ac ion ā lā“ valdība a r ī ned a ra žī­

d iem lielas galvassāpes. Drīz izrādās, ka šī va ld ība nen o ra id a labus veikalus a r žīdiem un K rem ļa varasv īrus negrib kait inā t . V ā­ciešus padzen no visām sa im nieciskām po- zicijām, bet žīdi tiek uz priekšu . Nav m a ­zum s latviešu, kas šādu rīcību asi nosoda. V a irāk k ā r t latvieši u zb rū k žīdiem uz ielas. Bet a r ī tas rimstas, jo nāk pavēle „no aug­šas“ . Neskatoties uz kom ūn is tu p a r t i ja s slēgšanu, lie la jā poli tikā tu rp inās m īl ināša­nās a r P adom iju . Z ī d i a t k a l s a k u s­t a s. Bez šaubām , pēc visu sasniedzam o kom ū n is tu šūn iņu likvidēšanas un oficiālo vad ītā ju apc ie tināšanas kād u la iku neb ija pavēļu no Maskavas. N evarē ia sanrast, kas darām s. Bet k ad noska id ro jās , ka Staļins s trādā tā lāk pie ž īdiskās pasaules revolūci­jas, sākum ā k lusāk i k ļuvušie žīdi a t ja u n o ja savu ā rd ī tā ju darb ību . P a r „ m iru šu “ p a ­s lud inā ta is kom ūnism s Latv i jā drīz vien a t ­kal pacēla savu galvu un iz rād ījās visai dzīvespriecīgs. P a t žīdu tak t ikā nekas ne­m ain ījās . K atrreiz s ta rp apcie tinā t iem žī­d iem bija m azāka is viens latvietis. Šis gojs tad ņēm a visu vainu uz sevi; v i ņ a m b i ju ­šas d a r īšanas a r „Lielo N epaz īs tam o“, v i ņ š saņēm is un tā lāk nodevis l i te rā tūru . Nabaga žīdi p a r to nekā nav zinājuši un darījuši . Tā a r ī paliek: žīdi d a rbo jas tā ­lāk. bet ne ļau jas noķerties.

T ikai viens b ija slikti: robeža kļuvusi p ā ­rāk noslēgta. In fo rm āc i ju nav. Tā žīdiem jā ta is a ā rzem ju ceļojumi, lai saņem tu j a u ­nas ins trukci jas . Un viņi ceļo. Viņi u z r ā ­da Latv i jas ā rzem ju pases un ceļo cauri V āciia i uz Parīzi vai Briseli. Un no Vāri- jas emigrē jušie žīdi no L ac h m a ņ a un bied^- ru sugas rū p ē ja s p a r va jadz īgajiem „ sa k a ­r i e m “.

Un nepagā ja ilgs laiks, k ad a tkal uzpe l­dē ja „biedri no tu r ien es“. Dažus no šiem p ad om ju aģentiem uz robežas noķēra la t ­viešu robežsargi. Avīzes rak s t ī ja : visus. Bet visi neb ija vis.

Vai Igors Barodovs ir gojs?B agātākais koku tirgo tā js Daugavpili s a u ­

cās īsi un skaidri — Levi. Zamuels Levi ir liels vīrs un k ā kapitā lists , sapro tam s, n o ­teik ts an tikom ūnists . Kad viņš run ā a r la t ­viešu zemniekiem, no ku r iem viņš izkrāp j kokus, Levi izsaka savas bailes p a r vald ī­bas „ p ā rāk an tikom ūnis t isko iz tu rēša no s“, kas varo t san ikn o t P ad o m ju savienību. LTn cik šausmīgi b ū tu viņam, ja kom ūnis t i n ā k ­tu un visu nacionālizētu. Ļ audīm jau tu r viņā pusē robežām klā jo ties labi, pa t ļoti labi; s trādn iek i p a do m ju zemē saņem ot p a ­saka inas algas; visiem ejot labi. bet viņam— Levijam — gan jāsako t: „Ļ au jie t m an iekš mierem. Kad tik vald ība nebūtu tik ba rg a pre t kom ūnis t iem .“

K as nepaz īs t lielo Levi? Kas nezina, ka ja u n ā s sinagogas būvi gandrīz viņš viens

20

pats sam aksājis? T ikai viena liela nelaime šim vīram: viņa vienīgais dēls Zems p azu ­dis pasaules karā , kad zemē ienākuši s a r ­kanie. Neviens nekā pa r viņu nezina. Tikai k ad Levi ru n ā a r rab i Mandelbaumu, viņš b rīžam saka: „Zem am iet labi, nav ko r u ­nā t!“ Un rab i m āj a r galvu u n m urm ina svētus vārdus.

Viņš nav vairs Zems Levijs, bet gan Igors Barodovs, be t vai tādēļ viņš ir gojs? Kas gan tūlīt tik ļauni domās?

Pazudušais dēls atgriežas.Rudens šai gadā sevišķi lietains, naktis

ir p iķa melnas, un m itra migla klāj zemi kā l īķau tā ja u agrās v aka ra stundās. Pie tam ir nepa t īkam i auksts.

Kādā vakarā , l ie tum s trau m ēm līstot, pie rabi M andelbaum a durv īm klauvē. Jauna- kais dēls Iciks atver- Ārpusē stāv netīrs ce­ļinieks.

„Es gribu a r rab i runāt . Pasak i viņam, ka te ir Igors Barodovs.“

Kad Iciks piemin šo vārdu, rab i lec k ā ­jās un izskrej no is tabas. Viņš sa ru nā jas ar svešo. T ad apklus t viss. Tikai lietus sit loga rūtīs.

Es uzbūvēšu jum s vēl vienu sinagogu!Igors Barodovs pazemīgi skūpsta vecā

žīda mēteļa stērbeli. Rabi svētīdams liek roku uz ceļinieka galvu. T ad Igors B aro ­dovs saņem as un k ā pavēlēdam s saka: „Man tūlīt vajag labu uzvalku un mēteli. Tad iesim pie ta tes.“ Viņa balss k ļūs t m a i­gāka: „Dzird, k a viņš esot kļuvis bagāts vīrs.“

„Tavs tēvs nav tikai bagāts, bet a r ī labs vīrs. Viņš m um s uzbūvēja ja u n u s inagogu.“

Barodovs sm aidot pakus t ina galvu: „Ai, ai! Es uzbūvēšu jum s otru, drīz vien!“

Abi pazūd p iķa m elna jā naktī. Rabi Man­delbaum s saka: „Šeit“. Viņš pieklauvē. Aiz veikaliņa durv īm iedegas gaisma. Durvis paveras.

„Es tas esmu, jū su rabi. P iem ērojie t vi­ņ am labu, ja u n u uzvalku, mēteli un ce­puri!“

Un k ad viņi drīz aiziet no veikala, Igors Barodovs ir kļuvis sm alks kungs, k u fā n e ­viens vairs nepazītu dubļaino ceļinieku.

Man vajadzīgi visu nacionālo virsnieku saraksti.

Trīs žīdi kopā: tēvs, dēls un rabi.,,Kā tu tiki pāri robeža i?“„Kā ja u tiek. Pēdējo reizi daudzi apcie­

tināti? Cik vēl atlicis Jozefam Fingergau- ta m ? “

„Tu esi labi in form ēts ,“ uzslavē tēvs. „Jā, daudzi apcietināti, bet lielāki sodi ir tikai šmokiem. F ingergau tam vēl atliek divi gadi.“

Barodova skats du ras te tēvā, te rabī. „Nebūs vairs ilgi, kad viņi visi tiks b r ī ­

vībā.“„Kad tas b ū s? “„Es saku: ļoti drīz. Bet jū s doda t pā rāk

maz m ateriāla . Kad mēs nāksim, visam jā- būt sagatavotam. Vienā s tundā viņiem vi­siem, cūkām , jāb ū t m ūsu rok ās !“

„R unā sk a id rāk !“ saka rabi.„Ko jūs pēdē jā la ikā esat devuši, tas ir

pa r maz. Man vajag visu latviešu a rm ijas nacionālo v irsnieku sarakstu! Visiem ja u ­najiem žīdiem, kas pašla ik ir a rm ijā , jā z i ­ņo pa r k a t ru virsnieku, kā viņš iz turas pret žīdiem, ko viņš saka, ko domā. Adreses va­jadzīgas! Visu latviešu nacionā lis tu s a r a k ­stus pa r saimniecības, kam eru , rūpniecības darb in iek iem !“

„Kamdēļ to tev v a jag?“ jau tā vecais Levi. Jauna is smejas. „Mēs atbr īvosim tau tu

no viņiem! P adom ju a rm ija m aršēs uz

Latviju, Lietuvu, Vāciju, F ranc i ju , Angli­ju .“ Un pēc īsas pauzes: „Uz A m eriku!“

Rabi sak a klusi: „Un tu, Zem Levi, nāci no m ūsu P ad om ijas p āri robežai pie m um s a r šo Jehovas vēsti! Vai tu būsi pie m um s k om isā rs?“

„K om isārs es esmu ja u tagad un vēl vai­rāk! Bet ko es runā ju . Sagatavojiet visu. Rīt agri es b raucu uz Rīgu.“

„Vai tas nav b īs tam i?“„Kas tad m an i pazīs t? Un Latvijas pasi

es dabūšu vēl šovakar. V iņam drīz vajag bū t k lā t .“

„K am ? “„Gojam a r pasi, k am gan c itam .“

Sardzē.Latviešu robežsargi i r vīri, kas b a ud a pil­

nīgu uzticību. Antiboļševistiskā no s tā ja ir k a t ra k a rav ī ra p r iekšno te ikum s u z ņem ša­nai robežsargos. P a ra s t i šiem karav īr iem robežas tuvum ā ir viņu zem nieku mājas. Viņi n āk no visām valsts m a lām un a p m e­tas te, P a d o m ju savienības robežas tuvumā. Valdība mēģina neuzkrī toši uzcelt te uz ti­cam u cilvēku valni.

P ēdē jā la ikā arvien biežāk a tgadās rob e ­žas a iz ska ršana no P a d o m ju puses. T u m ­šās nak tīs posteņiem uzduras žīdu aģenti. Daudziem izdodas iekļū t Latvijā, bet dažus notver- Dažreiz izceļas apšaude s ta rp aģen­tiem un robežsargiem . T ad šauj a r ī p a ­dom ju robežsarg i no o tras puses. Un n e ­reti la tviešu robežsargu m a iņ a a trod k r i tu ­šus sargus. Un dažreiz postenis p azūd bez pēdām.

I r ziema. Biezs sniegs guļ mežos. Ro­bežsargs K alniņš priecīgi a tgriežas no a p ­gaitas savā m ājiņā . Pi6 durv īm stāv leit­nants .

„No Grīvas robežpos teņa ziņo, ka viņi notvēruši divus aģentus. Mums jād ivkāršo uzmanība. Arī jums, Kalniņ, šonakt jāiet vēlreiz .“

„Tieši tā, le i tnan ta k ungs!“ Kalniņš sasit papēžus. Viņi reizē ieiet m āj iņā . „N olā­dētie p ad o m ju cūk as!“ m u rm in a Kalniņš. „Visus va jadzētu likt pie sienas un šaut nost, ko notver-“

L eitnan ts sm ejas: „Tas gan neiet, bet mēs viņus va ram sū t ī t a tp ak a ļ .“

„Viņus ja u tik un tā izdod P ad o m ju sa ­vienībai. .

„Bet m ēs v a ram uz savu roku, — tikai m uti turēt! J a mēs tagad kā d u saķersim , tad d rusc iņ n o p ra t inās im un r ī t agri a tp a ­kaļ pie robežas: s k r ē j i“

„Tas b ū tu ka u t k a s!“ saka Kalniņš, tēju dzerdam s.

N eveiksm īgais likvidēts.Kad Kalniņš a ts tā j robežsargu m ājiņu ,

ā rā melna nakts. Mitrs vējš šņāc mežā. Nāk a tkusnis . Ceļu nevar saredzēt. K al­niņš ska i ta soļus: septiņi simti līdz p i r m a ­jam robežgrāvim . Drīz būs klāt.

Šādā n a k t ī jā b ū t uzm anīgam . J a latviešu robežsargs ne jauš i iemaldīsies p ad o m ju ze­mē, neviens v iņu vairs neredzēs. Tas jau d ažk ā r t gadījies.

Robežsargs aps tā ja s un klausās. Klusu visapkārt. Pēkšņi šāvieni. Dobji tie skan no kre isās puses. Divi šāvieni, un atkal klusums. Atkal šāvieni, sērija.

Kalniņš sagatavo savu šauteni. V arbūt kas notiek! P ad o m ju vīriem sava īpa ta tak t ika : p ēkšņ i viņi sāk šau t kā negudri, tā savelk latviešu robežsargus vienkopus, bet tai la ikā simts m e tru tā lāk robežai p ā ­ri ie t kāds aģents.

Klusi stāv robežsargs zem lielas priedes, ska tās tum sā un klausās. Šauteņu uguns tā lum ā brīž iem pieaug, b rīž iem apklus t dobji sk an atsevišķi šāvieni. Pēkšņ i Kalni ņ am aiz m u g u ra s pie priedes kas ieskrāpē jas. Viņš pagriežas un sit a r šautenes laid p re t sniega čupu. N okrakšķ , skan klusi vaidi.

(Beigas n ā k a m ā numurā.)

VIŅU JAUNGADA LAIME.Staļins un Čerčils jaungada nakti cerību pilni lēja laim es un drebēdami gai­

dīja, kas būs.„Nu, vai nav mūsu lielais palīgs Ruzvelts?“ priecīgi iesaucās Čerčils, izceldams

no ūdens bļodas izlieto „laim i“.„Ir gan, bet tas jau beigtāks par mūsu Ļeņinu!“ atteica Staļins, pētīdams ēnu

uz sienas.

2 1

I

%

%

00000mmmmmceooo

I. RĪGAS ALUSDARiTAVAc\ •

H f G Ā , T V A I K A I I L A 4 4 ) T A L R . » l 4 M n H

m Modernākā alus un bezalkohola dzērienu fabrika Austrumu apgabalā, pilnīgi mēchanizēta ražošana, pašu speciālas laborātorijas pastāvīgā uzraudzībā

22

VAÖONI. DZaZSKONSTRUKCIJAS, tērauda UN Ķ£TA u e r u v e s , PAKAVI, NAGLAÔ U.C.

23

' PADOMI NAMAMĀTĒMVeselīgi edieni.

Vācu m odern ie diētiķi saka: „Tavi h o r ­moni ir tavs l ik ten is“. Bet horm oni stāv visciešākā sada rb ībā un a tk a r īb ā a r barību. Un a r k a t ru dienu z inātne va irāk p ie rāda un dzīvē novērojam , ka b a r īb a ir tā deg­viela, kas dzīvības m o to ra ri teņiem liek k u s ­tēties un strādāt.

P a r v isp ieņem am āko bar ību uzskata n,or- m ālbarību . Un no rm ālba r īb a ir tāda, kuj-ā 1) nedom inē t ikai olbaltums, 2) kas n ep a ­stāv vienīgi no vārītas barības, 3) ku ra i g a r ­šu nepiedod tikai sāls, cukurs , etiķis, pipari, krus tnag liņas, 4) ku rā p ie t iekam ā m ērā pārs tāvēti ne tikai tauki, olbaltums, bet gan tikpat a ttiecīgā m ērā vītāmīni, horm oni un minerālvielas, 5) kas nav va irākkārt īg i uz­sildīta un 6) kas nav s tundām ilgi vārīta.

SACHST. M elngaiļa vadība.

Atspēkots asprātīgs uzbrukums.Partija Nr. 2

Baltie: Krūzkops J. Melnie: Ozols K.P a r t i j a spēlēta T irdzniecības darb in ieku

arodb ied rības šacha tu rn īra g rupā 9. XI 1941. g.

1. d4 e6 2. c4 L b 4 + 3. Zc3 f5 4. d5 (šeit neparas ts tu rp in ā ju m s, kas balt iem nedod nekādas priekšrocības) 4 . . . . Zf6! 5. de6; d6 6. Ld2 Le6: 7. Db3 (tu rp inājum s, uz ko balt ie likuši savas ceribas, taču, k ā p a r ­tijas gaita rāda , balt iem nekādas p r iek šro ­cības nedod). 7 . . . . Zc6 8. 0— 0—0 0—0 9. a3 Lc3: 10. Lc3: Ze4 11. L e l Dd71 12. e3 (protams, nevar 12. Db7:? Tfb8 13. Da6 Ze5, un melnie iegūst dāmu). 1 2 . . . b5! 13. Z1'3 (protams, tagad uz Db5: sekotu Zc5)13___ Tab8 14. Dc2 b4 15. Zd4 ba3: 16.ba3: Zc5 (draudot Zd4: un Z b 3 + ) 17. Dc3 Tb6 18. Ld3? (Balto pozicija ja u sāk šķo ­bīties, jo melnie d rau d izšķiroši okupēt ,,b“ līniju) 1 8 . . . . Ze5 19. Lc2 Zc4: 20. Ze6: (Baltie šeit spēlējot 18. Ld3 b i ja paredzē ­juši tu rp in ā t a r 20. Lf5:, bet tagad tie pa-

LATVIEŠU TULKA PIEDZĪVOJUMI KADAH VIENĪBA PIE PETERPILS(Sākum u skat. 18. un 19. lapp.)

fab r iku s trādnieki , bet viņi apdom ājušies un a tte ikušies iet uzb ru ku m ā . Vēl vairāk, viņi ieslēgušies savās fab r ikās un a t te ik u ­šies ta jās ielaist pa t karaspēku . Saprotams, viņiem a r ī b ija iemesls iespītēties un kau t ok tobra revolūcijas dēļ p iep ras īt sev un ģi­m enēm pa m ārc iņa i maizes. Bez tam vi­ņiem nepavisam nepatīk , ka karš izposta fabr ikas un sagrau j visas iespējas k a u t tu ­vākā nākotnē , pēc pilsētas krišanas, nopel­nīt sev iztiku. Ar saukļiem vien vēl ne­viens nav -paēdis ar ī kom ū n ism a „šūp u l ī“. Un tā fab r iku s t rādn ieku streiks b i ja iz jau ­cis lielo ka rav ad o ņ u p lānus revolūcijas svētkos uzdāvinā t S ta ļ inam „uz v a ru “. V a­jad zē ja divas dienas, k am ēr čeka sa lauza šo pre testības ligzdu un virspavēlniecība a t ­sauca no somu puses dažas d rošākas divī­zijas, kas sekotu tankiem.

*T ajās dienās, kad nav iz laušanās m ēģ inā­

jum u, dzīve aplencēju lokā r i t p a ras ta jā s

Lietpratīg i rīkojoties ka tr s ik d ienas var sas tād īt veselīgus ēdienus, kas pilnīgi a t ­bilst d iētikas p ieprasīta i norm ālbar ība i.

Pievedīšu, p iem ēram , vienas dienas ēdie­nus, kas p ieskaitām i n o rm ālbar ība i, jeb kā pazīs tam ais barības re fo rm ā to rs Dr. Bir- chers-Benners izsakās, kas atbils t dzīvības likumībai.

Pēc šī pa ra u g a vārītus un za ļba rības ēdie­nus var kom binē t ar ī c itādā sastāvā, t ika1 jā sk a tā s uz to, lai ka tra s dienas b a r īb ā b ū ­tu a r ī v ītāmīni un minerālvielas.

Veselīgas brokastis.K afija vai zāļu tēja. R upja rudzu vai

ru p ja kviešu maize a r p lānu k ā r t iņ u svies­ta. Sviestmaižu apliekamie, skatoties pēc ēdēju vecuma un zobu st ip rum a, var bū t vai nu sar īvētas vai sagrieztas šādas ne­

m ana, k a uz 20. Lf5: sekotu 2 0 . . . . Tf5:I 21. Zf5: Zb3 22. Kc2 un Lf5:). 2 0 . . . De6: 21. Td4 Ze5 22. Tb4 a5 23. Tb6: cb6: 24. Kbl Tc8 25. h3 Ze4 26. Db3 Zc4 27. Dd3 De5 28. Db3 Kf8 29. Ka2 Dd5 30. f3 Zc5 31. e4 Zb3: 32. ed5: Z c l + 33. K al Ze3 34. La4 Zd3 35. Ld2 Zd5: 36. g4 f4 37. T b l Zc5 38. Lc2 a4 39. Ka2 g6 40. Le4 Ze4: 41. fe4: T c 2 + 42. Tb2 Tb2: 43. Kb2: f3! 44. L e l Zf6 45. Kc2 Ze4: 46. Kd3 f2, un baltie padevās.

E. Lazdiņa divvilcis.Latv i jā p irm publicē jum s.

(Publicēts 1935. g. 8. V „B ottroper Volks­ze itung“)

Mats 2 gājienos.

sliedēs. A izmugurē dobji dun tā lšāvēju b a ­terijas. P ā r i galvām gaudo smagie lādiņi, g raudam i svarīgus m ili tā rus m ērķu s Pēter- pilī. Novērošanas punk tos tā lskatos redz pilsētā paceļam ies d ūm u m utu ļus un vēro, kā cits pēc cita sab rūk lielo fab r ik u dūmeņi. P ilsētas nomales rūpniecībai dū m eņ u vairs nav. Nav svarīgi, vai sad ragā ts pats fab r i ­kas korpuss: ja dūm enis sagrauts, d a rbam tā kā tā tu r jāaps tā jas!

P ien āk pusd ienas laiks un p iebrauc ,,gu- laša l ie lgabals“, izplatīdam s pa t īk am u spēcī­gas v iras sm aršu . Apgāde a r p ā r t ik u d a r ­bo jas t ikpa t noteikti kā m unic ijas apgāde. Ja ne jauš i sašau j vienu lauk u virtuvi, tās vietā s tā jas cita. J a tiešām nelaimējas, —• tas ir ā rkār t īgs retums! — un jāiztiek bez s i ltām pusdienām , tad a td a rā s pārt ikas k am bar is un k-atrs saņem k r ie tn u devu konservu un citu labu ēdamo. Katrs taču zina, ka karav īrs a r tukšu vēderu nav k a ro ­tājs! Tāpēc, stāstot p a r dzīvi frontē, nav lieki teikt atzinīgu vārdu laba ja i lauk u v ir­tuvei un tās pašaizliedzīgajai apkalpei, kas kopā a r cit iem lie lajā un sarežģīta jā k a ra m ēchan ism ā sagatavo uzvaru.

vāri tas saknes: m ā rru lk i , selerijas, baltie vai melnie ru tk i , ķiploki. Šāds kom binē jum s dos veselīgas un k a t ru d ienu dažādākas brokastis .

Pusd ienā .Gaļa jau apēsta. Gaļas vairs nav. Mums

tās a r ī va irāk p a r divām reizēm nedēļā, ja esam gaļas ēdēji, nem az nevajaga.

Zupa (divām personām ). Vienu ce tu r t­daļu purava , t ik pa t daudz pētersīļu , 2 labi nom azgā tus k a r tup e ļu s a r visu mizu un ga­b a l iņu selerijas sm alki sagriež un labā naž- galā sviesta apcep. Pielej mazlie t ūdeni un k a t l iņ ā su t ina mīkstus. Kad saknes pus- mīkstas, pieber nomizotus kartupeļus,pielej ūdeni un vāra, k am ēr k artupe ļi m īk ­sti. Piegriež zaļum us: m a jo rān u , dilles vai pēters īļu lapiņas, pieliek vēl nedaudz svies­ta, sāls un dod galdā.

Dora Švīkule.♦

Sērkociņu mīkla.Astoņus sērkociņus sa lik t tā, lai iznāk tu

divi k vadrā t i un četr i vienlīdzīgi trīss tūri .

iUzdevumu atrisinājum i.(Skat. L aikm ets Nr. 1.)

Atrisinājum s Valciņa divvilcim.1. Zc6! d rau d o t 2. Zb8 mats.1 . . . . , fe 2. Kg81___ , f6 2. Kh81........f5 2. Kh6 .

Krustvārdu m īkla Nr. 1.L ī m e n i s k i : 2. Bumba. 5. Upe. 7. Aka.

9. E rudīts . 11. Nineva. 12. Sakari. 14. A na­nass. 16. Sala. 17. Sods. 18. Vārna. S t a t e ­n i s k i : 1. Smaids. 3. Ape. 4. Iks. 6. Ere- vana. 7. Atbalss. 8. Bailes. 10. Parīts . 13. U n ­gārs. 14. Ala. 15. SOS .

M antojuma dalīšana.A rtu ram jā sa d a la viss m an to ju m s divās

līdzīgās daļās un jā ļau j P au lam izvēlēties, k u ru daļu viņš grib. Atlikušā daļa paliek pašam Arturam.

VIRI AR ŠAUTENI UN LĀPSTU(Sākums 14. lapp.)

s ta rp vecāku m ā ju un dzīvi. D arba d ienes­tā jaun ieši m āc ījās cienīt vienota d a rba vē r­tību, m ācījās cienīt k a tru , a r ī šķ ietam i vis­v ienkāršāko darbu , m āc ījās cienīt o tra cil­vēka dom as un uzskatus. T ā d a rb a d ienes­ta la ikā vācu jau n a tn e apvienojās ciešā vie­nībā, k ļuva p a r vienu saimi a r kopējiem m ērķ iem un kopē ju gribu. D arba dienests k ļuva pa r audz inā šanas organizāciju , kas no nepiedzīvojuš iem jauniešiem izveidoja pilnvērtīgus tau ta s locekļus.

Šo audz inā šan as nozīmi jo sevišķi p asv īt­ro jis Vadonis Ādolfs Hitlers, norādot , ka d a rb a d ienesta skolā būs jā ie t v i s a i ta u ­tai. Mierīgam d a rb am un jaunuzbūve i d ib in ā ­tā vācu d a rb a dienesta organ izācija savu nozīm i un nepiec iešam ību p ie rād ījus i a r ī k a ra apstākļos. D arba dienesta un T od ta o r ­ganizācijas veiktie darb i dažādās fron tēs lie­cina, ka d a rb a dienests ir varens spēks, kas līdzās k au ja s ieročiem b ruņo ta i a rm ija i p il­da savu p ienāk um u Ja u n ās E iropas uzb ū ­ves darbā . A. Klišāns.

2 4

LATVIEŠU SPORTA DZĪVES VADĪTĀJS.

Par fiziskās kultūras un sporta dzīves vadītāju Latvi­jā iecelts pazīstam ais sporta darbinieks notārs Roberts Plūme. Rob. Plūm es aktīvās sporta gaitās pavadītie 25 gadi, ilggadīgā pieredze ro­sīga sporta darbinieka gaitās un viņa neizsīkstošā enerģi­ja ir labākā garantija, ka boļševiku laikā galīgi sagan­dētais latviešu sports Izvei­dosies elropejiskā garā. Par saviem pailgiem Plūme iz­raudzījies sporta darbiniekus Arvīdu Bertiņ-Bērzlņu kā FK un SP operātīvās daļas vadī­tāju un Jēkabu Kārkllņu kā adminl8trātīvās daļas vadī­

tāju.

Latviešu brīvprātīgo vienī­bām pievienojas arvien jau­ni cīnītāji. Draugu un tu­vinieku Izvadīti, latvIeSu brīvprātīgie 1. janvāri dodas

uz staciju. •

Ziemassvētku balvas lzciņā ātr­slidošanā pārliecinoši u/varēja Eiropas meistars Alfons Bērziņš. Aleksandrs Tabaks ierindojās 2. vietā. Balvu bija dāvinājusi laikraksta ..Tēvija“ reilnkHja.

Rūpējoties par strādnieku ērtībām. Arodbiedrību centrālā savienība iekār­tojusi strādniekiem daudzus kopgal- dus, kur Izsniedz siltas pusdienas. Strādnieku kopgalds kādā Liepājas

kokapstrādāšanas fabrikā.

Vai jūs tS protat?šī elegantā cepurīte īstenībā ir vien­

kārša vilnas šalle, kas nokļuvusi veiklās rokās. Cepure izveidota bez griežņu pa­līdzības, ņemot talkā tikai pāris adatu dūrienu, kroku saturēšanai. Pašā galv­vidū iediegta samta lenta, kuras krāsa atšķiras no rūšu krāsas. Šalle sgali, sa­ņemti pazodē, lieliski silda ausis. šis modernais šalles veidojums tagad stājies līdz šim pierastās kapuces vietā. '

Sievietes modernais apbruņojums

Jau kopš tiem laikiem, kad feļetonus rak­stīja uz ķieģeļiem, sievietes ir apbruņo­

tas kādai lielai, nezināmai cīņai. Pašķir­stiet grāmatas, sākot ar visvairāk nodzeltē­jušām, un jūs lasīsiet: sievietes ierocis ir skaistums, sievietes ierocis ir viņas vājība... Un tā raibā rindā seko viss arsenāls: mai­gums, nevarība, pacietība, pavārnīca, lūpu zīmulis un ļoti izreklāmētā.. . valodlba. Un kāds franču rakstnieks no savas puses sie­vietes vēl apbruņojis ar uizdomu adatu, greizsirdības šķērēm un dzimuma vairogu.

Liekas, ka ar šim ieroču šķirām un mu niciju sievietēm pilnīgi pietiktu savas Ievas līnijas aizstāvēšanai. Taču kara māksla nestāv uz vietas un, lūk, nesen kāds zvied­ru rakstnieks atklājis sievietes modernāko ieroci: „Tālrunis — nāvīgākais ierocis sie­vietes rokās,“ viņš nopūšas.

Jāatzlstas, sievietes labprāt runā vīrie šiem pretim. Tādēļ es, itin nikni aizcirtusi zviedra grāmatu, iesaucos: „Ak, ko gan vi­su vīrieši neizdomā, lai būtu asprātīgi uz sieviešu rēķina,“ un piezvanīju draudzenei. Numurs bija aizņemts. Piezvanīju vēl v ie­nai drairdzenei. Numurs bija aizņemts. Pēc pusstundas bez kādām pārmaiņām ne­nocietos un aizgāju pie pirmās draudzenes. Kad iegāju viņas istabā, viņa sēdēja, kājas sakrustojusi uz vira rakstāmgalda, un tāl­ruņa stieple tai bija apvijusies kā čūska. „Jā, jā, es jau domāju, ka viņa ir tāda,“ viņa sirsnīgi teica klausuli, tad, mani ie­raudzījusi, it kā drusku satrūkās un pamā­ja ar roku apsēsties. „N6, nē, nekas nebi­ja,“ viņa tūdaļ pēc tam skaidroja klausuli, „tikai Ieva a tnāca . . .**

Es sēdēju uz dīvāna, apēdu piparkūkas par kuponu E5, kas bija greznumam noliktas uz galda, izlasīju avīzi, noskaitīju līdz sim­tam un atpakaļ, atklāju, ka mēbelēm ne­bija noslaucīti putekļi, noklausījos radio priekšlasījumu par mākslu, izcepu kotletes bez gaļas un aiziedama pametu uz galda zī­mīti: „Tālrunis ir nāvīgākais ierocis sievie­tes rokās.“

Jo patiesi: ar šo ieroci sieviete pusstundā iznicina draudzeņu tikumus, izposta citu sieviešu savstarpējo palīdzības paktu, sa­ņem gūstā vīriešus, aizmuguriski uzbrūk neaizsargātām māsām, aizstāv veselu „vai jūs to zināt, k a . . . “ sēriju, izcīna vārdu kaujas, nogalina — laiku, laiku, la ik u . . .

Vai nebūtu pēdējais laiks iekārtot īpašas ieroču atļaujas ari tālrunim?

Ieva.%

1-Vecmāmiņas padomiDaudz laimes jaunajā t?adāl To, maz

meitiņ, es vēlu no sirds, un nemaz ne­klājas tik ironiski pavīpsnāt. Jā, ari šai nopietnajā laikā vēlēsim viens otram lai­mes, jo laimi mēs taču nesaņemam no ār­pasaules, to neražo nevienā fabrikā un neizdala uz kartiņām visiem vienlīdzīgi. Laime slēpjas tevi pašā. Koncentrēšanās spēja un pašsavaldlba ir tās divas laimīgās īpašības, kas veido mūsu gara brīvību un virza to tā, ka mēs radām laim> ne tikai sev, bet spējam to sniegt ari citiem.

Tas bija pirmais labi domātais padoms. Bet tagad — kaut ko lietišķāku, vai ne?

9 ik ai sīkumi...B et tiem ir liela nozīme, ja kādā dienā

Vecais tērps liekas tik gaužam vien­muļš un, šķiet, nav nekādu cerību to labot. Protams, ir karu laiki, mēs esam prātīgi, un vecais tērps īstenībā ir tikai pērngada. Bet tas nu reiz ir sievietes dabā, ka jauns ap­ģērbs arī viņas personībai piešķir jaunu zī- mīgumti. Taču jauns apģērbs nenozīmē vis 3 metrus jauna auduma. Jauns apģērbs-— tas būs sasniegts jau tad, kad veco mazliet pārveidosim, piešķirot tam jaunu apkaklīti, interesantas pogas vai kabatiņas, ar vārdu sakot, kaut ko jaunu. Palūkojieties zīmē­jumā un tad — lādē, kur glabājas dažādi drēbju atgriezumi. Varbūt iznāk tērpam jauna viegli raibota plecu daļa vai ari brī- num vienkārša, bet eleganta apkaklīte un aprocītes vai jauna vestīte vecajiem svār­kiem un jaciņai. Ja tikai labi grib, tad no sīkumiem var veidot lielas lietas.

Piemēram, kā būtu, ja mēs gada sākumā pārbaudītu savus mantu krājumus, atmestu nevērtīgo un nenozīmīgo, paturētu tikai la­bo? Šķirsimies bez liekas sentimentālitā tes arī no vecām bēdām un atmiņām. Bet kas attiecas uz laicīgo mantu — tad pa­meklēsim atvilktnēs, — varbūt būs kas labs un silts, ko nosūtīt mūsu karavīriem? Ja mēs Ziemassvētkos dedzinājām kādu svecīti kādam zināmam vai nezināmam draugam tālumā, tad neaizmirsīsim viņu arī ta^ad, gādāsim par savu karavīru, jo viņam mūsu gādība nepieciešamāka kā visiem citiem draugiem. Neļausim izdzist svecītei, ko aiz­dedzinājām Ziemassvētkos.

Bet nu, mazmeitiņ, lietišķs padoms, kas nav peļams: laiks sameties auksts, un cik viegli tagad apsaldēt kādu locekli, īpaši ja negrib klausīt vecmāmiņu un silti apģērb­ties. Ja nu nelaime ir notikusi, tad jāsa­meklē 30 gramu stērķeļu vai kartupeļu miltu (tos viegli pašai pagatavot no zaļa kartupeļa), jāiemalsa aukstā ūdeni un tad ši putriņa jfisavāra karstā ūdeni, kamēr ro­das receklis. To tad, ietītu marles apsējā, uzliek nosaldētajai vietai.

Šogad kurināmais jātaupa vairāk kā jel» *ad. Nekad neaizmirsti aizvākot katlus uz plīts. Un kad saknes vai vira sāk mesi mutuļus, tad turpmākam pilnīgi pietiek ar vismazāko liesmu.

Mazgāšanās ar aukstu ūdeni aukstos jan vāra rītos? B rr. . . Bet tas nav tik nežēlī­gi, ja tikām kājas ieliek siltā ūdeni. No mazgāšanās ar aukstu ūdeni rītos nekad ne- vajaga atteikties, jo tā dod labsajūtu visai dienai.

Pamēģini taču indiešu jogu metodi pēr mazgāšanās ķermeni noberzt nevis ar dvie­li, bet kailu roku, kamēr tas kļūst gluži sauss.

Ziepju paliekas katrā ziņā jāsakrāj, tad visa bagātība jāsakarsē ūdens peldē — (Vi glāze ūdens uz mārciņu ziepju) — jā ­pielej iegūtajam šķidrumam mazliet smarž Ūdens un tad masa jāielej skārda bundžā. Kad tS sažuvusi, rokā jaunas ziepes.

Ja bērni viegli apaukstējas, tad nevajaga sevi mierināt ar to, ka tas, lūk, aukstā la i­kā bieži gadās. Ja kāds bieži slimo, tad tam par cēloni ir kāds organisks trūkums— satūkušas mandeles, dažādi izaugumi starp degunu un rīkli u. t. t. šādas vainas kavē fizisko un garīgo attīstību.

Notikum s pie Temzas.Pastaigādamies pa Londonu, kāds anglis

ieraudzīja uz Tovera tilta nelaimīgu cil­vēku, kas taisījās lēkt Temzā. D žentlm e­nis viņu atrāva atpakaļ un apjautājās par izmisuma iem eslu.

„Anglijai beigas! Kaffi zaudēts!“ vaim a­nāja pašnāvnieks.

„Neprāts! Panāciet līdzi, aprunāsimies prātīgi par Anglijas stāvokli.“

Viņi tā izdarīja. Pēc desmit minūtēm viņi nāca atpakaļ un abi ielēca Temzā.

Diemžēl.Pilsētā iebraucis svešinieks. Sarunā ar kā

du vietējo iedzīvotāju svešais saka: „Liekas, ka šai pilsētā muļķi vis neizmirst?“

Vietējais atbild: „Diemžēl ne, jo vienmēr iebrauc jauni no citurienes.“

(„D. I.“)Birojā.

„Redzi, Franci, tas ir otrs nodaļas vadī­tājs, iesaukts par aklo zarnu: viņš vienmēr ātri iekaist un ir pilnīgi lieks.“

(,.Deutsche Sport-lllustrierte“.)

Palīdz Staļinam.Kenterberijas arcblbīskaps Ziemassvētkos sa­

ņēmis kā dāvanu lūgSanu dzirnaviņas, kas maļ bezgalīgo lūgftanu: „Jehova, palīdz Staļinam “.

(„Kladderadatsch“)

2tid i cAlartenKādas sardzes dziesma.

Kazarmas prlekSā, kur tās vārti blāv Uz ielas blj’ spuldze, kas tagad vēl tur stāv. Kā vēlam ies tur būt labprāt,Pie ielas spuldzes blakus stāt,Kā reiz L illl Marlēn, kā reiz LUll Marlēn.Mūs abu ēnas tur kā viena Rķiet,Un ka mēs mīļi esam — to katrs tūliņ vled. Lai atkal visi skata vien,Kā spuldze mūsu ēnas sien,Kā reiz Lilll Marlēn, kā reiz L illl Marlēn.Jau postens sauca, jundas signāls skan.Tas var trīs dienas maksāt, jā, biedri,

jāsteidz man. Tad sakām mēs: Uz redzi, draugs,Cik brīdis bij ar tevi jauks,Ak jā, Lilll Marlēn, mans draugs, Lillt

Marlēn.Zln tavus soļus, tavu galtu lenc,Nāk vakars, jau spīd tā, tik man tas nav

vairs lem ts.Ak, ja nu mani ļaunum s velks,Kas tad gan tur pie spuldzes steigs,Kur tu, Lllli Marlēn, kur tu, Lilll Marlēn?Tur klusā mājā, kur būs dusēt ļauts,Kā sapņos liksies — tavas lūpas sauc.Kad vēlā migla ielu klās,Tad es vai gars pie spuldzes stās,Kā reiz Lilll Marlēn, kā reiz L illl Marlēn.

Novērtējums.„Kāpēc jās tik dusmīgs?“„Es Šorīt iekritu Daugavā un kāds ga­

rāmgājējs mani izglāba.“„Tad taču labi?“„Labi, labi, bet kad es viņam iedevu vie­

nu mārku atlīdzības, viņš paskatījās uz ma­ni, izdeva 70 feniņus atpakaļ un teica: „Tā būs pareizi!“

Jāzlna, kāda manta.„Es domāju dāvināt jubilāram 5o pudeli

konjaka. Varbūt kāds zina ko labāku?“ „Atļaujiet nogaršot, lai var spriest.“

Dzīve KulblSevā. Augstākās Padomes slep en i sēde.

(„Kladderadatsch“)

Taupības krāsniņa.„Ar šo krāsniņu jūs ietaupiet pusi m al­

kas.“„Tādā gadījumā atsūtiet man divas, tad

es varēiu iztikt pilnīgi bez malkas, vai ne?“(„Koralle“)

Prātīgs padoms.Dēls beidzis skolu. „Kādu amatu lai vi­

ņam māca?“ māte jautā kaimiņam.„Tikai par lidotāju!“„Bet vai tas nav ļoti bīstami?“„Toties tā viņam vienīgā iespēja tikt āt­

ri uz augšu un tālu uz priekšu!“Tramvajā.

„Draugs, vai tu guli?“„Nē.“„Kādēļ tad tev acis ciet?“„Lai neredzētu, ka sievietes stāv kājās,

bet mēs abi sēdām.“

Ģeogrāfija.Kapteinis uzskata par vēlamu, ka viņa vi­

ri padziļina savas ģeografijas zināšanas par Krieviju. Kādam seržantam, kas privātā dzīvē bijis skolotājs, uzdots pasniegt stun­das. Kādreiz viņš jautā kareivim:

„Kur ietek Volga?“„Kaspijas jūrā, seržanta kungs,“ atbild

kareivis.„Pareizi, bet kur atrodas tās izteka?“„Otrā galā, seržanta kungs.“

Glābj, ko var.„Mīļo kalm lņien, pieņem iet nu ut laiciņu

manus putniņus.“„Val tad jūs kur aizbrauksiet?“„Nē, b e t . . . pie mums brauc viesos radi

no pilsētas.“(„Kölnische Illustrierte Zeitung“)

un allēgoriska satura tēlojumi. Tā, piem., Tērvetes baznīcas altāra glezna, kur uz lauku ainavas fona redzams Pestītājs svētījam zemnieku ģimenes azaidu.

Annuss veicis arī dažus portretus, starp tiem Krišjāni Baronu simbolisks uztvērumā. Seit ievietotā ekspresīvajā figūras gleznojumā, tēlojot aizrautīgo čello spēlētāju (Sonāta), ar! vēroja­mas zināmas ģīmetnes pieskaņas.

Visur Annuss uzsver kustību un rit­mu, kas izmanāms tiklab tēlotos cil­vēkos kā arī dinamiskajā un reizē maigā triepumā.

Savā mākslinieciskā attīstībā An­nuss kolorista centienus lūko saistīt ar liela stila dekorātīvu kompozīciju. Cilvēks savā dzīves vidē, telpiskā ap­kārtnē ir pamatuzdevums, kam apdā­vinātais meistars velti spējas un uz­manību. Veidojot savu izteiksmi un stilu, Annusam nācies pieredzēt zinā­mu saspīlējumu meklējot monumen­tāli dekorātīvo un stājglezniecisko pie­eju. Šo spriegumu Annuss sekmīgi pārvarēs, kuplinot mūsu mākslu ar monumentāli sacerētām sienas glez­nām. J. SillpS.

Augusts Annuss — Kristus svētī darba ļaudis. Tērvetes baznīcas attupi glezna.

* Oiitma un dzīves brieduma gleznotājsAp 1890. g. dzimušo latviešu mākslinieku paau­

dzē kursenieks Augusts Annuss ieņem savu īpatu vietu. Viņa darbos veras savdabīga pasaule. Te atmirdz senā Lejaskurzeme ar diženiem zemnie­ciskiem stāviem, savu pirmatnējo skaistumu un svaigumu. Gleznotāja tēlotās jaunās zvejnieces ar gaišās miesas krāšņo apaļotlbu, zeltainiem m a­tiem, kas plivinās vējā viņām sēžot lalv# vai no tikliem ņemot zivis — ver rasigu daiļumu. Tas

ir veselīga dzīves brieduma un auglības spēka sla­vinājums. Annusa gleznotiem sieviešu stāviem piemīt zemniecisks dižcilt īgums un brivums, tie pauž savā pilnasinīgumā saules mirdzumu, jūras vēju un dzimtenes lauku elpu.

Otrs novads, kam gleznotājs pievēršas līdztekus zvejnieku dzīves figūrāliem žanriem, ir strādnieku dzīve: kuģu būvētāji, ostas strādnieki, darba ļaudis svētdienas atpūtā. Beidzot jāatzlmē ari reliģiska

Modernās Som i­jas galvaspilsē­

tas Helsinku m azliet atturigo,

ziem eļnieciski cienīgo seju vis­spilgtāk rakstu­

ro tās m onu­m entālās celtnes — ievērojamā

somu architekta Saarinena darbi. Viena no skais­tākām Sīm celt­nēm ir Kallio

baznīca.

Sīksto lapu zemes dēlu lielāku bagātību Ir ziemeļbriedis.

īpatna lēru ainava pie Sortavala*.

ILLUSTRĒTS NEDĒĻAS 2URNĀLS „LAIKMETS*. Atb. Izdevējs ARTURS FREIMANIS. Atb. redaktors EDUARDS TtfBEUS. Atb. redaktora vietnieks ALBERTS PHANDE. Žurnāla „Laikmets“ redakcija un apgāds Rīgā, Kaļķu ielā 25. Numurs maksā 30 Rpf. Abonēšanas maksa par 3 mēn, ar piesūtīšanu — RM 3,50. Abonementu pieņem visās pasta iestāde». Nākamais numurs iznāks 16. janvāri. Tālruņi: Atbildīgais redaktors 22588, redakcija 22614.

1412(9)141. MDZ. t. Osti." u>lettuvc Ri*l, Kalēja teli 38.

Viena no tūk­stoš ezeru ze­mes jaukākām vietām ir I»un- kaharju — ne­tālu no vēstu­risko ciņu vie­tas pret krievu iebrukumiem —

Olavsburgas.

Posteni par dzimteni.

c^lekos rosīgi sagatavo malku un būvmateriālus. ^ v * Jtf. _ ^ ^ m + f ' %