1

Digitālais vārds

Rakstniece no deviņu gadu vecuma Intervija ar Ilzi Lillianu Milleri

7 rakstnieku nāves grēki

Audiogrāmatas Ieguvumi un trūkumi

Konkursa „Miega pele” laureāte

Grāmatu recenzijas

Dzeja

Īsstāsti

Ne-dzeja un rakstošo mokas

Trilleris 3.nodaļa

Nr.3

13.09.2012

Izaicini sevi! Piedalies NaNoWriMo

2

7 rakstnieku nāves grēki 4 Tukšuma melodija (dzeja) 8 Intervija ar Ilzi Lillianu Milleri 10 Negaiss (īsstāsts) 15 Konkursa „Miega pele” laureāte 16 Apburtais koka klucis (recenzija) 22 Glōsopoēze (2.daļa) 24 Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis: 28 Audiogrāmata: trūkumi un ieguvumi 31 Trilleris 3.nodaļa (garstāsts) 34 Dzīve kā skatuve 40 Kad kaķis apgāza tējas krūzi (2.daļa) 42 Gardie āboli 46 Ne-dzeja 48 Rakstošo mokas 49 Konkursi un iespējas 50

Saturs

Vai esi sakrājis dzejoļus? Vai varbūt īsstāstus? Varbūt esi pabei-dzis garstāstu? Varbūt ir kas tāds, ko tu ļoti, ļoti vēlētos izlasīt „Digitālajā vārdā”? Nekautrējies, nebīsties. Uzdrīksties! Raksti „Digitālā vārda” redakcijai, un varbūt tieši tavs darbs tiks publi-cēts jau nākamajā žurnālā. Kontaktinformācija: dvredakcija@karneola.lv

3

V ai esmu vienīgā, kurai šķiet, ka šogad va-sara bijusi īpaši īsa, par spīti tam, ka tā

bija notikumiem bagāta? Bija gan Karneolas literā-rā nometne, gan otrā romāna pabeigšana, tikšanās ar draugiem un daudz kas cits. Vai esmu vienīgā, kura ne reizi nav šogad peldējusies un siltā dienā zvilnējusi pludmalē? Tik tiešām, tāda apmērcēša-nās ūdenī vien sanāca, kad aiz loga laikapstākļi jau teica priekšā, ka iestājies rudens. Grūti tam noticēt, jo lapas vēl zaļas un debesis spilgtas, taču saulīte vairs nesilda kā agrāk un septembris ir klāt. Pir-mais mācību mēnesis. Nezinu, kā jums, bet es pir-mo mācību nedēļu vienmēr sagaidu ar dalītām jū-tām.

No vienas puses intriga: kā tad mani draugi iz-mainījušies divu mēnešu laikā? Kādu haosu šogad mums sagādājusi mācību iestāde? Kāds būs stundu vai lekciju saraksts?

No otras puses, kur palika vasara? Ko – vai tie-šām jau viss? Atkal jāatgriežas rutīnā, kas garlaikos nākamo pusgadu?

Varu teikt godīgi, vienīgā reize, kad patiesi ar aizrautību gaidīju mācību sākumu bija tad, kad uz-sāku apgūt Japāņu valodu. Degu nepacietībā satik-ties ar pasniedzējiem un kursabiedriem un līdz ausīm iestigt hieroglifu un kanas jūrā.

Šogad septembri sagaidu ar bijību un lielu sa-traukumu, jo pirmoreiz mūžā dodos prom no Lat-vijas uz gadu dzīvot un mācīties Japānā un jau skai-tu dienas līdz izlidošanai.

Vienmēr, kad zinu, ka gaidāms kas aizraujošs, tā vien gribas, lai tas pienāktu ātrāk. Tā ir arī ar rak-stīšanu. Katru reizi, kad sāku plānot jaunu stāstu, rokas tā vien niez pēc iespējas ātrāk ķerties klāt rakstīšanai, it īpaši tad, ja ideja ienākusi prātā pavi-sam nesen, tā ir svaiga gluži kā garda odziņa. To-mēr mans ieteikums jums visiem, dārgie autori, ir neķerties klāt svaigi izceptai idejai kā karstam pī-rāga gabalam. Apdedzināsieties! Ideja ir jāizauklē – kārtīgi jāizplāno un jāpārdomā. Īpaši tas attiecas uz tiem gadījumiem, kad jau esat iesācis kādu darbu un šķiet, ka tas ir iestrēdzis un nekādi nespējat tikt laukā no purva, bet jaunā ideja ir gluži kā spīdīga zelta monēta – tā vien gribas to paņemt rokās.

Ja šķiet, ka nespējat atrisināt stāstā radušos problēmu un tā traucē jums to pabeigt, lūdziet pa-domu draugiem, vecākiem vai kolēģiem rakstnie-kiem. Gadījumā, ja šādu cilvēku blakus nav vai arī viņu padoms šķiet nederīgs, Karneolas rakstnieku forumā jūs gaidīs jaunie autori, kuri sniegs derīgus padomus problēmas atrisināšanai.

Šomēnes karneola.lv rīko izaicinājumu, kurā var piedalīties ikviens. 30 dienās jāuzraksta 22 tūkstoši vārdu, tātad tikai 750 vārdu dienā. Rakstīsim kopā un iesildīsimies starptautiskajam izaicinājumam NaNoWriMo, kas notiek katru gadu Novembrī.

Daudz iedvesmas un radošā gara vēlot, Ellena R. Landara

Uzsaukums jaunajiem latvju autoriem nr.3 jeb „Akmanudebestiņ, septembris jau klāt!”

Foto

no p

erso

nīgā

arhī

va

4

1. Biklums V ārda māksliniekam ir jātver šodie-nas prieks, bēdas, mīlestība vai nai-

da un jāprot to visu pasniegt lasītājam tā, lai aizrautos elpa. Ja stāstā ir mīlestība, tai jābūt kaislīgai; ja ciešanas – tad patiesas. Biklajiem tas nebūs pa spēkam, jo bikls rakstnieks ne-labprāt pakļaus savu varoni pārbaudījumiem, it īpaši, ja darbā tiek izmantota personīgā pieredze un ar tēlu rak-sturiem autors asociē pats sevi. Beigu beigās tēli sanāk stingi un rīcībnespējīgi gluži tāpat kā cil-vēks reālajā dzīvē, nonācis grūtību priekšā. Ja gribat lasītāju patiesi aizkustināt, tad bez traģiskām epi-zodēm neiztikt. Ļaujiet varoņiem riskēt, ie-kulties nepatikšanās un pašu spēkiem tikt ga-lā ar konfliktiem.

Tāpat biklajiem nebūs pa spēkam izturēt

kritiku. Biklais jau pēc pirmajiem, viņaprāt, nepatiesi iznīcinošajiem vārdiem, nolaidīs rokas un centīsies atrast maigāku kritiķi, kas pārsvarā cildinātu darbu, īpaši neiedziļinoties tā detaļās. Tā viņi turpinās rakstīt ūdeņainus gabalus, kamēr stiprie izturēs kritiku un, to uzklausot, uzspodrinās savus darbus tuvu pil-nībai.

Aizmirstiet par biklumu! Rakst-niekam ir jābūt ar stingru mu-gurkaulu. Pieņemiet kritiku, ar tās palīdzību iemācoties veidot aizraujošu sižetu un spilgtus tēlus.

2. Centieni būt literātam Otrais jauno autoru grēks ir centieni atda-

rināt un pārspēt savus elkus – jau atzītus rakstniekus, pieņemot viņu sarakstīto par pa-raugu. Tā vietā, lai mācītos veidot ticamu si-

7 rakstnieku nāves grēki Inga Puriņa

1.grēks Biklums

„biklajiem ne-būs pa spē-kam izturēt

kritiku”

Fo

to:

chris

tian-

datin

g-se

rvice

-plu

s.com

5

žetu, izteiksmīgus varoņus un apgūtu vārda mākslas principus, viņi – jaunizceptie literāti – kopē savus elkus. Lielākā atdarinājumu ne-laime ir tā, ka tie nevienam nepatīk. Labs rakstnieks centīsies atrast pats savu stilu, izveidot aiz-raujošu un pārdomātu siže-tu un izveidot tēlus, kas la-sītāja atmiņā kavēsies arī pēc pēdējās lappuses izlasī-šanas.

Necentieties būs otrs Stīvens Kings vai Kurts Vonnegūts, esiet jūs pats – neatkārtojams, nepārspē-jams un neaizmirstams.

3. Ego rakstīšana

Lasītājam nav pienākuma pret autoru pie-ņemt uzrakstīto darbu un noteikumus bez vārda runas, bet autoram gan ir pienākums ievilināt lasītāju sava stāsta pasaulē, likt iejus-ties varoņu ādā un pārdzīvot to pašu, ko pār-dzīvo viņi. Aizmirstiet par savu ego! Nerak-stiet tikai sev par patikšanu, neiedziļinoties

tajā, kādus tēlus un sižetu jūsu stāstā vēlētos sastapt lasītājs, pēc garas darba dienas ieslīg-stot atpūtas krēslā ar grāmatu rokās! Ļaujiet viņam ieskatīties varoņu prāta dzīlēs un pa-matojiet, kas viņus virza no viena notikuma pretī nākamajam, lai pēc grāmatas izlasīšanas nerastos sajūta, ka laiks izšķiests velti. Labam rakstniekam jāizvirza sev mērķis – iepriecināt lasītāju un noturēt viņa uzmanību no grāma-tas pirmās lappuses līdz pat pēdējai.

Rakstiet lasītājam, nevis sev! Pats sev varat veltīt dienasgrāmatu.

4. Nespēja pārsapņot

Nereti nokritizēts, vājš darbs tiek iemests papīrgrozā vai labākajā gadījumā ieslēgts dziļi rakstāmgalda atvilktnē, un autors ķeras pie jauna darba. Vecais sapnis tiek aizmirsts un vārdu pa vārdam dzimst jauns. Tomēr, pirms roka pastiepjas uz papīrgroza pusi, ir vērts

pārdomāt. Nepadodieties, ja uz-rakstītais darbs nav visai izde-vies. Tas taču bija jūsu sapnis un to ir iespējams un vajag pārsap-ņot. Kā to iemācīties izdarīt? Atgriezieties stāsta sākumpun-ktā un piešķiriet raksturiem jaunus mērķus un jaunas vēl-mes, paspilgtiniet viņu rakstu-rus. Ir vērts apdomāt iespēju no diviem visnotaļ neinteresantiem

tēliem izveidot vienu spilgtu, izmest dažas nenozīmīgas ainas, to vietā ieviešot stāstā kā-du liktenīgu pavērsienu. Labojiet un pārrak-stiet savu darbu, pārsapņojiet to, līdz tas ie-gūst mirdzumu.

Ja neiemācīsieties pārsapņot savu darbu, tas tā arī paliks nekad neuzrakstīts.

2. un3. grēks, Centieni būt literāram un Ego rakstī-šana. Foto

„Ja nu neveik-smēm bruģēts

ceļš līdz atzinībai ejams vairāku ga-

du garumā?”

Fo

to: c

olleg

eadm

issio

nses

say.c

om :

6

5. Ticības saviem spēkiem zudums Lielākajai daļai rakstnieku līdz ar stāsta

idejas dzimšanu rodas pārliecība, ka viņam izdosies radīt kaut ko patiesi ģeniālu, kas īsā laikā gūs atzinību. Bet ja nu tā nenotiek? Ja nu neveiksmēm bruģēts ceļš līdz atzinībai ejams vairāku gadu garumā? Ja nu kritika noplacina pārliecī-bu, ka darbs ir patiesi labs? Tad pirmītējā apņēmība mazliet noplok un pama-zām citas svarīgas lietas – darbs, bērni, augstskola – izvirzās priekšplānā. Rakstī-šana neviļus tiek nobīdīta malā ar domu, ka varbūt kaut kad vēlāk… Laikam ritot, ir pazaudēta ticība saviem spēkiem un roka vairs nestiep-jas pēc pildspalvas un papīra, bet žēl, jo gan-darījums par izdotu un atzītu darbu būtu ne-veiksmju bruģētā ceļa vērts.

Ticība saviem spēkiem ir pirmais priekšno-sacījums, lai sāktu lielus darbus. Nezaudējiet to!

6. Nepareizs dzīvesveids Lai kļūtu par rakstnieku, ir jāievēro divi

svarīgi priekšnosacījumi. Pirmkārt, tuvinie-kiem jūs jāatbalsta, un, otrkārt, jūsu dzīvē zi-nāms laiks būs jāatvēl rakstīšanai un sevis pilnveidošanai.

Ir grūti, gandrīz neiespējami kļūt par rakstnieku, ja tuvinieki jūs neatbalsta. Viņiem nāksies saprast, ka jums nepieciešams laiks rakstīšanai, kad itin neviens nedrīkstēs jūs traucēt. Daudz vairāk laika nāksies veltīt arī lasīšanai, darot to ne tikai izklaides pēc, bet arī izpētot grāmatas uzbūves principus, varo-ņu motivāciju, konfliktu veidošanu un rakstu-ru attīstību. Ja tuvinieki sapratīs jūsu vēlmi un vajadzību stundām ilgi pavadīt neviena netraucētam kādā klusā kaktiņā, tad pirmais solis ceļā uz panākumiem ir sperts.

Tagad tas pats jums jāpasaka sev: – Ja es rakstu, tad rakstu.

Tieši tā – laiks, kas atvēlēts rakstīšanai, tai arī jāizmanto. Ignorējiet telefona zvanus,

draugu aicinājumu doties uz ballīti, vai gluži vienkārši burvīgu vasaras dienu, kas vilināt vilina doties uz plud-mali. Ja padosieties šiem aicinājumiem, nekad nekļū-siet par labu rakstnieku, jo tam, gluži vienkārši, neatliks laika. Lai par tādu kļūtu, jums nāksies ziedot lielāko

daļu savas dzīves, pametot novārtā to, ko dara visi pārējie nerakstošie cilvēki. Iespējams, ka pat kļūsiet par dīvaini citu acīs. Veltiet savu laiku rakstīšanai, lasīšanai un sevis pilnveido-šanai. Izmantojiet ik brīdi, lai studētu arī ap-kārtējos cilvēkus un viņu dzīvi visos sīkumos. Tas viss var lieti noderēt.

Jums nāksies iemācīties pakārtot dzīvi rak-stīšanai, nevis otrādi.

4. un 5. grēks Nespēja pārsapņot un ticības zudums

„ Jums nāksies iemācīties pakār-tot dzīvi rakstīša-nai, nevis otrādi.”

Foto

: gho

stwor

ds.co

m :

7

7. Neproduktivitāte

Ja reiz esat izvēlējies rakstnieka likteni, pirmajā vietā jānostāda rakstīšana. Tātad – ieplānojiet, cikos un cik daudz rakstīsiet. Ne-ļaujiet aizslīdēt laikam, pakļaujoties dienas ne-beidzamajiem darbiem – mājas uzkopšanai, veļas mazgāšanai, dārza ravē-šanai utt. Ja reiz ir ieplā-nots sākt rakstīt desmitos no rīta, tad tajā laikā arī ir jāsāk rakstīt, nelieko-ties ne zinis par netīrajiem traukiem izlietnē, vai tukšo kafijas krūzi, kura brēc pēc piepildī-šanas. Tiklīdz padosieties kārdinājumam vis-pirms izdarīt visus nebūt ne tik svarīgos dar-bus, laiks aizplūdīs kā smiltis caur pirkstiem.

Izvirziet sev ražošanas mērķi, piemēram, trīs lappuses dienā, un, nenovirzoties no tā, jau pēc trīs mēnešiem būsiet pielicis punktu

visai pieklājīga apjoma romāna meln-rakstam. Romāna rakstīšana sastāv no diviem posmiem – vienā top melnraksts un otrā tas tiek izlabots. Kamēr rakstāt melnrakstu, izslēdziet sevī redaktoru. Nekavējiet laiku, atkal un atkal atgrie-žoties pie jau uzrakstītā, lai to izlabotu. To varēsiet darīt, kad melnraksts būs pabeigts. Saplūstot abiem rakstīšanas posmiem, iekritīsiet neproduktivitātes slazdā. Septiņos nāves grēkos ieskatīties palī-dzēja rakstnieks Džeimss N. Frejs savas grāmatas „Kā uzrakstīt sasodīti labu romānu” lappusēs.

6. un 7. grēks Nepareizs dzīvesveids un Neproduktivitāte.

„ Izvirziet sev ra-žošanas mērķi,– piemēram, trīs lappuses dienā”

Foto

: mar

ketin

gchr

istian

book

s.wor

dpre

ss.co

m

8

*

izravē tīģera nagus no pulsa

un asfaltā dusi

zem izēstas debesu bļodas

kur apbedīs tavas kļūdas,

nedīgs mūžzaļi krusti

*

viss kas no tevis palicis

meloņu tabakas pēdas uz pleca

viss no kā pārtikt mēnešus trīs

ar kabatās nolaistiem īkšķiem

būs dūmi gar acīm un atstātā šmuce

es nešaubos vecais

ka proti būt brīvs

bet mani pelēkie pleci

tam nepiekrīt

Tukšuma melodija Alise Miļūna

Fotto no personīgā arhīva

Kad tu sāki rakstīt/ kad ar to aizrā-

vies?

Brīvajā laikā rakstīt sāku apm. 9 ga-

du vecumā (cik nu nopietni bērnam ie-

spējams), taču kopš tā laika viss ir gājis

kā pa viļņiem ar vairākām pauzēm un

"otrajām pirmajām baltajām lapām".

Dzejot sāku nesen.

Kādēļ dzeja? Vai raksti arī prozu?

Mani valdzina vārdu spēles, neat-

šķaidīti mirkļi un simboli, un kodolīgi

mesidži. Dzejā tas viss ir atrodams ar

daudzām šķautnēm. Pie tam tā ir lieliska

terapija - personīga, taču ar savu anoni-

mitātes devu. :D

Rakstu arī prozu, taču tas ir pilnīgi

citādāk. Par izņēmumu varētu saukt mi-

niatūras, kuras nereti pārtop dzejoļos.

Kur tu smelies iedvesmu dzejoļiem?

Svaigā gaisā, naktīs, jaunās sajūtās,

attiecībās un soc. antropoloģijā. Vārdi

parasti nāk negaidīti.

Pastāsti lasītājiem ko interesantu, ko

tie par tevi nezina

Esmu ar ģitāras skaņām hipnotizēja-

ma pasīva anarhiste un vairumā gadīju-

mu, līdzko kaut ko par sevi pastāstu,

mainos.

9

POST-AIJĀ-ŽŪŽŪ

Klausies, kā soļo tumsā

profānais mīms pēdām klusām,

bet lipīgām. Mirdz pusmēness gaismā

uz parketa izlietais vīns,

apkaltis, sarāvies, blīvs... Lien

peļu sekstets (ģimenes bizness) no šķirbām

un plaisām

uzlasīt bordo medu tavu sapņu melnajā

maisā, un skrien

uz iknakts kāršanu, kur soģis, mirējs un

miega dievs

vienmēr ir viens.

PAR BĒRNIEM, DIEVIEM UN AIZAU-

GUŠIEM MĀJUPCEĻIEM

Todien, kad pārgriezu nabas saiti

un aprīlis brūcē elsa kā aizkauts,

mēs ar Ēģiptes maitu liju

meklējām slepkavas

nepļautos laukos.

Varbūt tas nebija pareizais laiks,

rudens, nudien, būtu piemērotāks.

- Nāve mums arvien met līkumu, Nehbet. –

Lija klusējot iesēdās ērtāk

un pieglauda kūkumu krūtīm, bet

bija par smagu, ceļš – par grūtu.

Aprīlis izgāja cauri kā bulta.

*

Abortu, lūdzu, mercy!

Mans prāts, ser, nebija

kastrēts.

Tā doma, kas aug, ir dēmons,

dzīvs dinamīts sestajā čakrā...

...abortu, lūdzu, mercy.

Ser, mēs vēl varam paspēt!

Es negribu daudz, vien pārdot

gurķus Parlamentam, karot,

palikt zonā un zonai fonā...

Ak nē, ser, vai neredzat,

dēmons nāk .

Esmu sācis domāt atskaņās.

10

I lzes Liliānas Milleres (Muižzemnieces) pir-mais izdotais darbs tapa, kad autorei bija

tikai deviņi gadi. Šobrīd Ilzei Liliānai ir sešpadsmit un viņa var lepoties ar četrām grāmatām. Drīzumā grāmatnīcu plauktu sasniegs vēl divi romāni, kā arī top arvien jauni darbi. Intervijā jaunā rakst-niece stāsta par savu grāmatu ceļu līdz izdošanai, kā arī atklāj savu lielāko aizraušanos.

Cik gadu vecumā Jūs sākāt rakstīt? Rakstīt sāku astoņu gadu vecumā.

Skolā dažreiz vajadzēja rakstīt kādu sa-cerējumu vai dzejoli, un man vienmēr tas ļoti patika. Tad es sapratu, ka man tas diezgan labi sanāk, tāpēc arī mājās sāku rakstīt dažādas pasakas un dzejoļus. Sko-

lotāji jau pirmajās klasēs brīnījās par to, ka man ir laba valodas izjūta, jo es lielāko daļu komatu mācēju salikt pati, lai gan nebiju to mācījusies. Tieši tāpēc man rakstīšana vien-mēr ir patikusi, jo tas man nekad nav sagādā-jis īpašas grūtības.

Kas pamudināja izdot pirmo grāmatu? Tie noteikti bija mani vecāki. Es biju jau

uzrakstījusi vairākas pasakas, kad kādu dienu sāku rakstīt pasaku „Mazais eņģelītis”. Pirmā to izlasīja mana mamma, un viņai ļoti patika. Kad pasaka bija pabeigta, vecāki deva izlasīt arī citiem draugiem, radiniekiem, un visi brī-nījās, ka es to esmu uzrakstījusi tikai deviņu gadu vecumā, lai gan es pati neuzskatīju, ka tas ir kaut kas īpašs. Vecāki vēlējās šo darbu iespiest, lai ir skaista grāmatiņa, ko citiem parādīt. Bet beigās mans tētis izlēma, ka grā-matu vajag iespiest, lai var nopirkt arī citi cil-vēki.

Kāda bija izdevniecību attieksme pret manu-skriptu? Vai tiem neradās šaubas par to, ka jūs pati to esat rakstījusi?

Ar izdevniecības atrašanu gāja ļoti grūti. Vecāki apmēram gadu meklēja izdevniecību, kura būtu ar mieru izdot manu grāmatu. Lie-lākās grūtības sagādāja tas, ka es to biju uz-rakstījusi tikai deviņu gadu vecumā, tāpēc bija tādas izdevniecības, kur neviens šo darbu

pat nepaskatījās, uzzinot manu vecumu. Kad iz-devniecībā Juma-va izlasīja „Mazo eņģelīti”, viņi bija pārsteigti

par to, ka es to esmu uzrakstījusi. Taču arī vi-

Rakstniece kopš deviņu gadu vecuma Laura Melne

Fo

to n

o p

erso

nīg

ā ar

hīv

a

„ Ar izdevniecības atrašanu

gāja ļoti grūti”

11

ņi vēl nebija pilnībā droši par to, ka šādu grā-matu pirks, tāpēc uz ceturtā vāka nelika ano-tāciju un nekur nepublicēja informāciju par manu vecumu. Tomēr diezgan drīz „Mazais eņģelītis” bija pilnībā izpirkts, un, izdodot ot-ro metienu, Jumava anotācijā uzrakstīja arī manu vecumu, rakstot grā-matu, jo saprata, ka šo grā-matiņu cilvēki pērk.

Kā reaģēja klasesbiedri un skolotāji, kad uzzināja, ka ir izdota Jūsu grāmata?

Kad tika izdots „Mazais eņģelītis”, es laikam mācījos sestajā klasē. Protams, paras-ti visi ir patīkami pārsteigti. Sākumā daudzi tam netic, dažreiz citi joko, ka to jau es pati nerakstīju un kāds cits uzrakstīja manā vietā, lai arī gan klasesbiedri, gan skolotāji zināja, ka man lat-viešu valoda un rakstīšana padodas diezgan labi.

Vēlāk, kad iznāca mana otrā grāmata „Kaķu meitene”, pārsteigums bija lielāks, jo tas ir daudz apjomīgāks darbs. Tomēr ir bijuši gadījumi, kad klasesbiedri ar tādu kā lepnumu citiem saka, ka viņu klasē mācās rakstniece, daudzi bieži interesējas par manām esošajām

un vēl topošajām grāma-tām, un tas ir ļoti patīkami. Vai otro grāmatu izdot bija vieglāk? Varbūt pati izdevnie-cība piedāvāja izdot vēl kādu darbu? Jā, ar otro grāmatu bija daudz vieglāk. Mēs uzreiz to iesniedzām izdevniecībai Jumava, un viņi uzreiz pie-krita to izdot. Šoreiz bija

vēl lielāks pārsteigums, daudzi pārprasīja, vai to tiešām rakstīju es. Redaktori kādreiz arī pajautā par kādu nākamo darbu, vai es to jau rakstu vai esmu ieplānojusi. Pērn man tika piedāvāts piedalīties grāmatas „Latvijas le-

„ Pērn man tika piedāvāts piedalī-

ties grāmatas „Latvijas leģendas”

tapšanā”

Fo

to n

o p

erso

nīg

ā ar

hīv

a

12

ģendas” tapšanā, tāpēc uzrakstīju arī nelielu, vēsturisku stāstu par Pirmajiem vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem.

Vai arī šobrīd top kāds literārs darbs? Izdevniecībā Jumava šobrīd tiek gatavota

„Kaķu meitenes” sērijas trešā daļa par to, kā galvenā varone Aurēlija ar drau-gu Džeredu sāk mācīties skolā, kas ir tieši tā-diem īpašu spēju apveltītiem cil-vēkiem kā viņi. Šī grāmata ir par jauniešu attiecī-bām; te kā jauni varoņi parādās daudzi savva-ļas dzīvnieki – lauvas, tīģeri, hiēnsuņi un citi. Toties izdevniecībā Zvaigzne ABC šobrīd ir mans vēsturiskais fantāzijas romāns „Safīru uguns” – stāsts par patriotismu, bruņinieku laikmetu, mīlestību. Galvenā varone ir zem-nieku meitene Santana, kuras dzīve tiek ie-rauta piedzīvojumos, un viņa nokļūst daudzās skaistās, neparastās vietās un satiek dažādas būtnes. Svarīgākais šajā darbā ir sarežģītās viduslaiku zemnieku un bruņinieku attiecī-bas, kā arī savas zemes dārgumu un noslēpu-mu nosargāšana no citiem, kas vēlas tās iegūt.

Un vēl šobrīd es veicu pēdē-jos labojumus fantāzijas darbam „Ledus pieskāriens”, kas ir stāsts par četriem elementiem (uguns, ūdens, zeme, gaiss) un par ieju-šanos sabiedrībā, ja esi citādāks par citiem.

Arī ideju līmenī jau ir daži citi darbi.

Vai esat saņēmusi lasītāju atsauksmes par grā-matām? Kādas tās ir?

Jā, portālā draugiem.lv esmu saņēmusi vai-rākas atsauksmes no lasītājiem, pārsvarā par grāmatu „Kaķu meitene”, kuras ir ļoti pozitī-vas, kas mani reizēm patīkami pārsteidz. Rei-zēm, tiekoties ar lasītājiem dažādu pilsētu skolās un bibliotēkās, arī saņemu labas at-

sauksmes, kas vienmēr mani ļoti iepriecina. Arī skolā un no drau-giem dzirdu labus vārdus, kā arī ieteikumus un idejas citiem dar-biem, kurus vienmēr uzklausu un parasti ņemu vērā. Vispatīkamā-kais ir tas, ka manas grāmatas lasa visdažādāko vecumu cilvēki un parasti visiem tās liekas interesan-tas un aizraujošas.

Kas ir Jūsu iecienītākie rakstnieki? Grūti pateikt, kuri ir mani iecienītākie

rakstnieki. Iespējams, šobrīd tādu nemaz nav. Es vienmēr esmu lasījusi daudz grāmatu, tā-pēc ir grūti nosaukt kādu konkrētu, kas man patiktu vairāk. Man patīk lasīt dažādu stilu grāmatas – romantiku, detektīvus, piedzīvoju-mu stāstus –, tomēr visvairāk man patīk fan-tāzijas literatūra, kurā rakstu arī pati. Bērnībā man patika E. Blaitona, Dž. Deila, Dž. K. Ro-ulinga. Pēdējās grāmatas, kuras lasīju un ku-ras man patika, bija uzrakstījuši M. Stīvotera,

P. K. Kasta un Kristīna Kasta, U. Poznanski, Dž. Samersa. Starp šiem autoriem neti-ka nosaukti latviešu rakst-nieki. Kāds ir jūsu viedok-lis par latviešu literatūru? Man ļoti patīk tas, ka starp latviešu autoriem parādās diezgan daudzi jauni autori, jo īpaši fan-

tāzijas žanrā. Esmu lasījusi dažus jaunākos darbus, un, manuprāt, tie ir tiešām labi. Jācer,

„Man ļoti patīk tas, ka starp latviešu auto-

riem parādās diezgan daudzi jauni autori”

„ šobrīd veicu pē-dējos labojumus

fantāzijas darbam „ Ledus pieskā-

riens”

13

ka latviešu autoriem izdosies pierādīt sevi arī starp pasaules rakstniekiem. No daudz senā-kas literatūras šogad lasīju visiem zināmo V. Lāča darbu „Zvejnieka dēls”, kas, manuprāt, ir diezgan iespaidīgs – viegli sa-protams, ar plašu sižetu, dau-dziem varoņiem. No latviešu autoriem varu nosaukt Z. Ērgli, Ē. Kūli, K. Skalbi, R. Blaumani un M. Runguli, kuru grāmatas man patika lasīt, kā arī M. Stārasti, kura bija mana mīļākā bērnības rakstniece un māksliniece.

Vai vēlaties arī savu nākotni saistīt tikai ar rakstniecību?

Nākotnē es rakstniecību do-māju atstāt tikai kā vaļasprieku brīvajā laikā, jo to es noteikti nekad negribēšu pamest, kamēr vien man būs iedvesma rak-

stīt. Taču mana sapņu profesija ir kino režija, ko es arī esmu nolēmusi studēt. Filmas un ki-no ir mana lielākā aizraušanās, un es domāju kādreiz ekranizēt arī pati savas grāmatas.

Studēt vēlaties Latvijā vai ārvalstīs? Droši vien studēt nāksies ārzemēs, jo Latvi-

jā nav tik daudz iespēju šajā jomā. Bet to jau vēl redzēs tad, kad pabeigšu vidusskolu, tā kā vēl jau neko īsti nevar zināt.

Vai bez rakstīšanas un kino jums ir vēl citas aizraušanās?

Jā, man ir daudz vaļasprieku. Vienu no gal-venajiem varētu minēt mūziku. Man patīk dziedāt, vienmēr esmu dziedājusi koros. Es spēlēju klavieres un mēdzu izdomāt dažādām populārām dziesmām pavadījumus. Man ļoti patīk dejošana, esmu mācījusies dejot dažādas dejas un bieži izdomāju dejas pati, ko pēc tam mācu draudzenēm. Man patīk arī valodu ap-gūšana, jo tas man diezgan labi sanāk – gan dzimtā latviešu valoda, gan svešvalodas, īpaši angļu, kurā es lasu grāmatas un esmu tulkoju-si tekstus. Arī fotografēšana un fotografēša-nās ir mans vaļasprieks, bieži vien visur ņemu līdzi savu fotoaparātu. Reizēm, kad rodas ie-dvesma, man patīk kaut ko uzzīmēt, izveidot

kādu rokdarbu, arī ga-tavot ēst. Man patīk labi un jautri pavadīt laiku ar draugiem un ģimeni, piemēram, pie jūras, braucot ar riteni, taču dažreiz gribas vienkārši iekārtoties gultā, ieslēgt labu mū-ziku un palasīt kādu grāmatu. Cik valodās Jūs spējat sazināties?

Dzimtā valoda man ir latviešu, un labi es runāju angliski. Esmu mācījusies vācu valodu,

„ rakstniecību do-māju atstāt tikai kā vaļas-prieku brīvajā

laikā” jo to es no-teikti nekad

negribēšu pamest

Fo

to n

o p

erso

nīg

ā ar

hīv

a

14

kuru vēlētos kaut kad atkal turpināt apgūt. Skolā mācos krievu valodu un nākamgad mā-cīšos arī franču. Man ir mērķis kādreiz apgūt arī itāļu vai spāņu valodu, kuras esmu ne-daudz mācījusies pavisam minimālā sarunva-lodas līmenī.

Vai neesat domājusi nākotnē profesionāli no-darboties ar tulkošanu?

Pagaidām neesmu par to domājusi, taču, iespējams, to varētu, jo tekstus no angļu valo-das man ļoti patīk tulkot. Tad jau redzēs, kā būs.

Vai kā jauniete varat piekrist apgalvojumam, ka Jūsu vienaudži grāmatas nelasa?

Es domāju, ka jaunieši lasa grāmatas. Pro-tams, mūsdienās visi domā, ka svarīgāks ir dators un citas tehnoloģijas, bet es pavisam droši varu teikt, ka mani vienaudži lasa. Ma-nuprāt, tas ir atkarīgs no katra cilvēka, arī no ģimenes. Protams, ir daži, kuriem lasīt nepa-tīk, bet tādi noteikti nav visi pusaudži. Es biju pat diezgan pārsteigta, kad uzzināju, cik daudz lasa mani klasesbiedri. Arī tad, kad braucu tikties ar citiem skolēniem, uzzinu, ka lasa daudzi. Mani tas vienmēr ļoti iepriecina, kad es ar stāstījumu par savām grāmatām ci-tus ieinteresēju un jaunieši piekrīt izlasīt ma-nas grāmatas vai vispār sākt lasīt. Galvenais jau ir katram atrast to, kas patīk un interesē visvairāk – romāni, detektīvi, doku-mentāli stāsti utt. Katram cilvēkam noteikti ir kaut kas, ko viņam patiks lasīt. Jo lasīšana tomēr ir ļoti labs un noderīgs vaļasprieks – gan inte-resantai laika pavadīšanai, gan daudz kā jauna un interesanta uzzi-nāšanai.

Ilzes Lilianas Milleres izdotās grāmatas:

Ilze Liliāna Millere (Muižzemniece) Dzimusi 1995.gadā Rudenī uzsāks mācības Rīgas Centra

humanitārās vidusskolas 10. klasē Par savām interesēm un vaļasprie-

kiem sauc valodas, mūziku, dziedāšanu un dejošanu, grāmatas, kino.

Grāmatu „Mazais eņģelītis”, „Kaķu meitene”, „Starp divām pasau-lēm” („Kaķu meitenes” turpinājums), „Elīsija un Taurenis” autore

Drīzumā tiks izdota romāna „Kaķu meitene” trešā daļa un romāns „Safīru uguns” (ieguvis veicināšanas prēmiju konkursā „Zvaigznes grāmata 2011”)

15

P amalē nerimstoši drūzmējās mākoņi, aptumšojot zilās debesis un radot

draudu spožajai saulei. Tie nemitīgi mainījās, sabiezēja un izklīda, no negaisa, lietus un pa-rastajiem mākoņiem veidojot visdažādākās pelēkuma nokrāsas. Mākoņi bija uzstājīgi, tie visu laiku uzglūnēja saulei, cenšoties to ap-tumšot, pārklāt gaišumu ar savu pelēcību. To-mē saule, reiz ieguvusi ceriņkrāsas vairogu un spēku, cīnījās pretī. Tā smēlās drosmi no ne-gaisa mākoņiem, uzņemot enerģiju no pērko-na dārdu dusmām un plaiksnījošajiem zibe-ņiem, lai lepni atraidītu lietus mākoņus.

Un tad pēkšņi tas nāca. Vairogs negaidīti ieplaisāja un lietus mākoņi nekavējās izman-tot situāciju, apņemot sauli un, neņemot vērā tās izmisīgos centienus tos apturēt, apslacīja apkārtni ar lāsēm, ko tā sen nebija jutusi.

Naktī saule pielāpīja savu vairogu, un mā-koņi zaudēja, bet nepagāja necik ilgs laiks, kad saules vēl līdz galam nesalabotais vairogs atkal tika pārspēts – tikai nu jau to paveica spēcīgs un visaptverošs negaiss. Saule necīnī-jās, tā ļāva negaisam iztrakoties, taupot spē-kus, lai atraidītu uzmācīgos lietus mākoņus. Pērkons dārdēja ar nebijušu spēku, zibens spēra ar nepieredzētu gaismu un asumu. Lie-tus izmanīgi centās ielauzties negaisa teritori-jā, bet saule to vairs nepieļāva.

Tad viss beidzās. Melnie mākoņi izklīda, sauli sedza tikai viegla pelēkuma kārtiņa, ku-rai cauri brīdi pa brīdim sāka izspraukties da-ži spoži stari. Galu galā – pēc negaisa vienmēr nāk saule. Saule, kas ar jaunu spēku atspīd no sastāvējušās tveices attīrītajā gaisā.

Bet mākoņi atkal jau drūzmējas pamalē, lai gaidītu jaunu izdevību, jaunu brīdi, kad atkal

uzbrukt… Bet pienāks brīdis, kad saule uzva-rēs. Jo labais vienmēr uzvar ļauno. Tā taču ir…?

Uzvēdī ceriņu smarža. Vai tā ir mājas

priekšā noziedējušā ceriņkrūma sniegtā atva-du cerība, vai arī tikai mazgājamā līdzekļa aromāts no svaigi izberztās grīdas? Ak, kaut sirdi būtu tikpat viegli notīrīt no putekļiem un gružiem…

Negaiss Madara Ņevodņičenko

Kad tu sāki rakstīt? Romantiskajā žanrā sāku darboties 2005. ga-dā, bet sākumskolas gados tapa divas pasakas. Kā tapa šis stāsts? „Negaiss” ir viens no manā rakstniecības „karjerā” vienīgajiem četriem līdzīga veida darbiņiem, kas visi tapa konkrētā manas dzī-ves posmā – pirmās mīlestības beigu pārdzī-vojumu laikā. Vairs neatminos īsti iemeslu, bet todien mani kaut kas bija ļoti sadusmojis, un šādi izliku savas emocijas. Kādēļ tieši proza? Vai mēdz rakstīt arī dzeju? Dzeju nerakstu, jo vienkārši nemāku tajā iz-teikties. Būtībā vairs rakstu tikai garstāstus romantikas žanrā, kas ir arī mana iecienītā literatūra, līdz ar to tur jūtos ērti. Pastāsti kādu interesantu faktu par sevi. Esmu neglābjama romantiķe (kas izpaužas kā rakstīšanā, tā arī filmu, seriālu un grāmatu izvēlē), aizrautīgs ciparu cilvēks (skolā mīlēju matemātiku, profesionāli darbojos finanšu lauciņā), mērena valodu mīle (apsvēru kā al-ternatīvu, izvēloties augstāko izglītību) un pārliecināta katoliete.

16

Š ajā vasarā karneola.lv rīkoja konkursu ar nosaukumu „Miega pele”, kura dalīb-

niekiem bija jāuzraksta pasaka. Vismaz tāda pasaka, kā šo vārdu saprot katrs autors. No-teikumi dažiem varbūt šķita sarežģīti, tomēr uzvarēja darbs, kas iekļāvās visās prasībās un vēl vairāk.

Lai būtu pilnīga skaidrība, atgādināsim, kādi tad bija noteikumi.

1. Jāuzraksta tāda pasaka, lai tai varētu likt U reitingu, tas ir, lai tā būtu lasāma priekšā arī vismazākajiem klausītājiem.

2. Darbā jāiekļauj vismaz trīs no dotajiem septiņiem teikumiem.

3. Jāiekļaujas noteiktā vārdu skaitā. Ja pirmie divi punkti prasīja iekļaušanos

noteiktos rāmjos, trešais bija nepieciešams ļoti vienkāršu apsvērumu dēļ: cik garu pasaku jūs varētu vienā vakarā izlasīt priekšā maza-jam brālim, māsai vai savai atvasei? Pasakas garums tika izvēlēts tāds, lai, to lasot kādam priekšā, nevajadzētu ņemt blakus ūdens glāzi.

Konkursā pirmo vietu pēc žūrijas atzinuma izcīnīja Ede Haine, kurai uzdevām dažus jau-

tājumus, lai vienkāršā veidolā varētu rast priekšstatu par sarežģītu personu.

Vai raksti tikai īsstāstus? Ja nē, ko vēl? Jāatzīst, īsstāstus vairāk vai mazāk rakstu

tikai Karneolas konkursiem. Ja top kaut kas īss, tad drīzāk tas būs saistīts ar kādu no jau esošajām idejām īsas ainas formā. Šis te bija izņēmums un atnāca mirkļa iespaidā kā daži pirmie teikumi un beigu aina, kuru vēlāk mazliet pārveidoju, kad sapratu kurā virzienā stāsts ies.

Bet tagad var teikt, ka nu jau divus gadus spītīgi turos pie pašreizējā stāsta, kaut arī pā-rējie grib pievērst sev manu uzmanību. Rei-zēm tiem tas padodas, bet uz neilgu laiku.

Cik ilgi jau raksti? Tā… droši vien par pirmo pieredzi var uz-

skatīt pamatskolas mazo klasīšu laikā rakstī-tos pantiņus. Droši nevarēšu pateikt kura tā bija. Vēlāk ar ilgākiem pārtraukumiem iemē-ģināju roku arī stāstiņu rakstīšanā. Tiesa ta-gad tās klades labprātāk paslēptu tālākajā plauktiņā. Vairāk tajā laikā zīmēju un procesa

Foto

no p

erso

nīgā

arhī

va

Konkurss „Miega pele” Ede Haina

Pašp

ortr

ets

17

laikā izdomāju tēla vārdu, dažādus notikumus un pavērsienus, kuri tā arī nekur netika pie-rakstīti. Zīmēšana vispār nereti palīdz saprast kāds tad ir tas varonis, kas cenšas pievērst sev nedalītu uzmanību.

Vai ir kādi obligāti priekšnosacījumi rakstīša-nai? Piemēram, siltas vilnas zeķes vai termoss?

Atslēgšanās no apkārtnes. Manu uzmanību ir ļoti vienkārši novērst. Ja vēl tajā brīdī pa-zūd noskaņa…

Vai bija grūti uzrakstīt īsstāstu pēc noteiktām prasībām?

Jā un nē. Pēc pirmā obligātā teikuma stāsts pats deva norādes vajadzīgajā virzienā un tei-kums par pūķi ierāva fantāzijas pasaulē, kur maģija ir tikpat ikdienišķa kā mums televīzija un internets. Mīnuss slēpās tajā, ka varoņi sāka vilkt uz ko nopietnāku nekā pasaka. To-mēr kopumā tā bija patīkama pieredze.

Kāda žanra literatūru tu vislabprātāk lasi? Nesmādēju nevienu. Galvenais, lai pats

stāsts piesaistītu ar kādu īpašu „odziņu”. Vai bieži gadās vilties, nopērkot grāmatu labas

anotācijas dēļ? Nevar teikt, ka tā nebūtu gadījies. Uz vāka

glīts attēls, it kā apraksts arī labs, bet saturs… labāk nebūtu ņēmusi. Jāsaka, ka man grāma-tas vizuālais noformējums ir ļoti svarīgs, tādēļ var gadīties, ka labu brīdi neievēroju citādi labu grāmatu. Bet, ja esmu iepazinusi autoru un atzinusi par labu esam, tad pat neveik-smīgs vāks neatturēs mani no grāmatas izlasī-šanas.

Cik daudz laika velti lasīšanai? Atkarīgs no grāmatas. Bibliotēkā ņemtās ir

ļoti labs stimuls izlasīt ātri jebkurā gadījumā. No pašas īpašumā esošajām – kā kura grāma-ta. Vienu varu pilnīgi pamest vai arī lēnā garā principa pēc pabeigt, kamēr citu izrauju ļoti ātri. Pirmajā variantā gan ir gadījušās arī tā-das, kas sākotnēji šķita nelasāmas, tomēr pēc

nodaļas vai divām pilnīgi ierāva stāstā, tādēļ reizēm ir vērts dot otro iespēju – ja nu izrā-dās, ka rokās ir pērles.

Kur smelies iedvesmu? Mirklī.

*** E līza, ar patiesu interesi vērojot blakus sēdētāju, šūpoja pāri gultas malai pār-

kārtās kājas. Blakus esošais cilvēks, ik pa brī-dim smagi nopūšoties, izbrauca ar pirkstiem cauri salmu krāsas matiem un atsāka glaudīt biezas grāmatas apbružāto muguriņu. Puisis tā arī nespēja saņemties un atšķirt pirmo la-paspusi. Beidzot ar dziļu ieelpu Džo izslējās, paverot grāmatas vākus. Skatam atklāja sniegbaltas lapas, ko rotāja ne pārāk rūpīgi izstrādāts zīmējums.

– Reiz, sen senos laikos, nebūt ne tik tālā zemē… – meitene iesmējās, ķircinādama brāli. – Tu taču netaisies to man lasīt.

Puiša nopietnais skatiens pievērsās Elīzai, uz mirkli liekot apraut smieklus.

– Tu taču joko vai ne? – smīns viņas sejā pastiepās platāks nekā pirmīt; acīs iegūla sap-ņaina izteiksme. – Vai varbūt stāsts būs par kādu nezināmu pasauli?

Džo saspringa un dziļi ievilka elpu, tomēr pāri lūpām nenāca ne viens vārds. Tie arī ne-nāktu. Nevarētu. Puisis nekad nerunāja vai-rāk, kā tikai, lai lasītu kārtējo stāstu. Viņa ska-tiens, gluži kā piekalts, kavējās pie attēla, ku-rā bija attēlota pilsēta. Drūmas un pelēkas naksnīgas ielas, kuru tālumā pavīdēja spožs zibsnis. Pat veseli divi. Viņi abi skaidri zināja, kas tas ir – automobilis. Kaut kas tāds šķita tik dīvains un nereāls. Nu kā gan pajūgs var kus-tēties bez maģijas palīdzības? Tas gluži vien-kārši nebija iespējams. Tomēr pretēji pasaules likumiem abi saskārās ar šo neparasto lietu ne reizi vien.

18

Elīza sašūpoja kājas augstāk un, zīda nakts-kreklam nošvīkstot, slaidā lokā izlēca no gul-tas, lai paņemtu no galdiņa svečturi. Nez kā-pēc viņai šķita, ka ierastais lasāmā laika ap-gaismojums neder šai reizei. Vajadzēja ko iz-teiktāku. Elīza ar pirkstiem uzvilka gaisā kā-das zīmes, un jau pēc mirkļa iedegās vēl trīs liesmiņas, kuras pievienojās jau tādu pašu piecu spozmei.

– Tā būs labāk, – meitene klusi noteica un atgriezās vietā. Viņa gaidīja stāsta sākumu, mezdama zinātkāru skatienu pāri puiša ple-cam. –Džo… es vairs nespēju. Lasi taču!

Vēlreiz dziļi ievilcis elpu, puisis negribīgi pāršķīra nākamo lappusi. Arī tajā bija attēls, tikai krietni vien mazāks. Pārējo lapas daļu klāja košās krāsās izrakstīti simboli, ko spēja saprast tikai lasītājs, un Vējspārnu ģimene varēja ar tādu lepoties. Jo īpaši ar tik reti ta-lantīgu. Elīza saspringa. Džo lūpas nodrebēja un telpu pāršķēla košas gaismas strēle.

Meitene, brīdi vilcinājusies, paspēra ne-drošu soli, kam sekoja vēl citi, jau drīz pārvēr-šot kustības skrējienā. Viņa metās strauji tu-vojošos lukturu virzienā. Pēkšņs sitiens lika sarauties. Cauri ķermenim izskrēja nepatī-kams drebulis, kad vēsā metāla ierīce izšāvās cauri. Aiz muguras atskanot griezīgai skaņai, viņa apcirtās ap savu asi. Nāsīs iesitās nepatī-kama smaka.

No auto izlēca kāds jauns cilvēks. Viņa acis satraukti zibēja, cenšoties kaut ko saskatīt. Elīza skaidri zināja ko šis cilvēks meklē. Tā nebija pirmā reize, kad meiteni pārsvieda citā pasaulē tik pēkšņi, un nereti nācās attapties visneparastākajās situācijās. Pirms katras nā-kamās viņa nozvērējās vairs nekad nesabīties, tomēr vienmēr iznāca citādi. Sirds krūtīs sitās kā negudra, un viņa varēja apzvērēt, ka ne mazāk strauji kā jauneklim, kurš neticīgi

mirkšķināja acis, nespējot tās nolaist no trauslā naktskreklā tērptā stāva.

– Paldies dievam… – viņš pēc īsa klusuma noelsās. –A… ar tevi viss kārtībā?

Jau pēc sekundes jauneklis bija blakus un ņēmās drudžaini aplūkot meiteni vai nav re-dzami kādi savainojumi. Pāri lūpām plūda sa-raustītas frāzes, kurās viņa pat necentās ie-dziļināties.

– Nevajag… – Elīza klusi noteica. – Ko? – puisis pievērsa viņas bālajai sejai

satrauktu skatienu. – Nevajag, – meitene jau noteiktāk atkāro-

ja. – Tu esi pārliecināta? – Viņa skatiens ap-

stājās pie Elīzas basajām kājām. Jauneklis sa-mirkšķināja acis un pārvilka pierei plaukstas virspusi, lai noslaucītu pāri plūstošo slapju-mu. Tikai tagad viņa atskārta, ka lietus lija aumaļām, aizskalojot visus putekļus un gru-žus no netīrajām pilsētas ietvēm. Tālāk tas rēcot pazuda noteku melnajās rīklēs. Meite-nes salmu krāsas mati slapjās šķipsnās lipa pie sejas.

– Nāc… Viņas basās kājas atrāvās no zemes. Mazajā dzīvoklītī sasmakušais gaiss nepatī-

kami oda. Elīzas kājas skāra vēsu grīdas segu-mu, kad viņa tika nolaista zemē. Slapjais naktskrekls lipa pie miesas kā mitras ūdens-zāles. Gaiss te bija vēss, tomēr uz pleciem uz-mestā ādas jaka sildīja. Viņa sarauca degunu.

– Piedod par nekārtību, – jauneklis vainīgā balsī bilda, – bet es šovakar negaidīju ciemi-ņus.

Paspēris malā apbružātus zābakus ar biezo zoli, viņš platiem soļiem devās telpas dziļumā. Atskanēja kluss klikšķis un kaut kas sienās ierūcās. Meitenes sejā iesitās teju jūtama svai-ga gaisa vēsma. Tajā jautās kaut kas pazīs-

19

tams. Viegls, bet tajā pat laikā pilnīgi svešs. Tas atsauca atmiņā pavasara pastaigas Vēj-spārnu dzimtai piederošajās pļavās. Gružiem duroties basajās kājās, viņa sekoja puisim ar koši oranžajiem matiem uz tuvāko istabu.

Elīza gandrīz vai paklupa, kad kaut kas sa-skārās ar seju. Par laimi tas bija kaut kas mīksts un patīkami smaržoja pēc svaigām ka-nēļmaizītēm. Pirms tas nokrita zemē, viņa paspēja to satvert rokās. Dvielis… Materiālu, no kā tas bija gatavots, meitene nepazina. Pat ja vēlētos kaut ko paņemt līdzi, lai vēlāk to izpētītu tuvāk, viņa to nevarētu. Rakstnieks spēja tikai ceļot.

– Nebaidies, – puisis mulsi pasmaidīja, no-rādot uz kaudzē samestām drēbēm. –Es uzlik-šu ūdeni vārīties, bet tu tikmēr vari sameklēt ko sausu un pārģērbies.

Tējas garaiņi patīkami kņudināja Elīzas nā-

sis. Smarža atgādināja piemājas dārzā augošās pūķogas. Droši vien šajā pasaulē tās sauca ci-tādi, tomēr meitene neuzdrošinājās par to jautāt. Viņa, nedaudz vilcinoties, iemalkoja dzērienu un labpatikā pasmaidīja. Cukurs to padarīja vēl gardāku. Gluži kā medus ledeņu tūtas dārgumus, ko Raimonda gatavoja svēt-kiem.

– Vai vēlies kaut ko uzkost? – puisis ieru-nājās.

Elīza par atbildi papurināja galvu. Viņa at-kal pieķēra sevi vērojam jaunekļa neparastās krāsas matus – gluži kā kliņģerītes piemājas dārzā. Attapusies, ka nav pieklājīgi tā blenzt, meitene pievērsās tējai.

– Kā tu tur nonāci? – viņa balss skanēja plūdeni. – Nakts vidū, lietus laikā, ne tajā sil-tākajā gadalaikā?

Puiša skatiens bija pievērsts meitenei. Uz brīdi Elīza saminstinājās, nezinot ko sacīt. Pa-rasti viņai nebija sanācis nonākt aktīva dalīb-

nieka lomā kādā no brāļa lasītajiem stāstiem. Šoreiz viss izvērtās citādi. Ar meiteni sarunā-jās, viņu redzēja nekārtīgajā, tomēr samērā patīkamajā istabiņā. Tas viss viņai šķita tik neparasti, tādēļ Elīza izlēma atbildēt.

– Es esmu rakstniece, – viņa droši bilda, negaidot, ka tiks saprasta.

– Rakstniece? – rudmatis pārjautāja. Elīza pamāja ar galvu. Tālākais meiteni

pārsteidza – puisis pilnā rīklē iesmējās. Viņa negaidīja tādu reakciju. Pagāja brīdis pirms jauneklis, sizdams pa ceļiem, atvilka elpu.

– Ak, tad rakstniece, – sejā izstiepās plats smaids, slaukot smieklu asaras no acīm. Ple-cus vēl ik pa brīdim noraustīja drudžainas trīsas. – Piedod, negribēju, bet… bet tas skan tik smieklīgi. Mana māsa… mana māsa, pirms kāda laika izlasījusi kādu no meitenītēm do-mātajām grāmatām par mīlas rotaļām ar mir-gojošiem puisēniem un vilkačiem, apgalvoja tieši to pašu. Ja godīgi, teikšu – neviens no viņas gara darbiem nebija pat ne tuvu lasāms. Vismaz ne nopietni ņemot.

– Tu nesaprati, – Elīza iebilda. – Es nerak-stu, es parādu stāstniekam stāstu.

– Man gan šķiet, ka visi, kas cenšas apgal-vot, ka ir rakstnieki, raksta. Cits vairāk, bet cits mazāk, tomēr raksta.

– Noteikti nē, – meitene papurināja vēl mitrās cirtas. Redzot puiša jautājoši izliekto uzaci, viņa steidzās paskaidrot situāciju, vēl pirms iedomāsies pateikt vēl ko pārsteidzošu. – Tur, no kurienes es nāku, neviens neraksta burtiskā nozīmē. Mēs, rakstnieki, parādam stāstniekam stāsta norisi un būtību, lai viņš to spētu sakārtot grāmatās. Elementāra maģija, ja iemanās kā to darīt.

Elīzas lūpās atplauka burvīgs smaids. – Aha! Burvju nūjiņas, slotas un citas muļ-

ķības. – Ne, taču, – meitene iesprauslojās. Ko tik

20

muļķīgu viņa sen nebija dzirdējusi. Ja nu vie-nīgi vecās Raimondas minētās teiksmās, ko vecā pūķene bija dzirdējusi kādā no saviem pārlidojumiem. – Ar tādām lietām neviens nenodarbojas. Visi taču zina, ka slotas nelido. Tam ir domātas laivas ar vēja ķērājiem.

– Fantastiski, – viņš noteica. – Tev tiešām ir talants.

– Tu tā tiešām domā? – meitene sarosījās laika zoba apskādētajā, tomēr tik ērtajā krēs-lā. Kaut kas zem tā iekrakšķējās, liekot Elīzai sastingt. No apakšas ar metālisku skaņu izri-poja kāda neliela, mirdzoša lietiņa.

– Neapstrīdami, – sekojot viņas skatienam, puisis izklaidīgi atbildēja. –Ak, tad redz kur tu esi…

Nometies uz ceļiem, jauneklis pieliecās, lai paskatītos zem krēsla. Elīza, cik vien ātri ie-spējams, parāva kājas augšup, kad viņš pastie-pa rokas un izvilka no tā sēdekļa apakšas kādu nobružātu priekšmetu. Tas metāliski spīdēja, veidojot sarežģītas formas, tomēr meitene neko tādu pirms tam nebija redzējusi. Metāla stienīši veidoja cilvēka figūrai līdzīgu siluetu. Tomēr līdzība beidzās ar divu roku un galvas klātesamību. Šim te kāju vietā bija vairāki ma-zi ritenīši, kurus apvija savādas formas ķēde.

– Kas tas ir? – viņa jautāja. – Tas bija robots. – Puiša balsī jautās neliels

rūgtums. – Tas bija krāmu bodē nopirkts ro-bots… pirms daudziem gadiem.

– Bija? Kāpēc gan bija, ja tas atrodas te? – meitene neizpratnē jautāja.

– Tas ir salūzis. – Ak, tam taču ir tik vienkāršs risinājums, –

Elīza iesaucās. Ar ierastu kustību viņa virs ro-bota uzvilka vajadzīgās zīmes; gaiss ietrīsējās un smalkajā mehānismā kaut kas iedūcās. Ie-degās sarkani lukturi. Robota rokas noraustī-jās. Tā galva pāris reizes apgriezās ap savu asi, taču mehānisms atkal apklusa un tas kļuva

tāds pats kā bija pirms tam. – Gandrīz sanāca. Viņa jau dzīrās atkārtot darbību, kad istabu

pāršķēla spalgs troksnis. Puisis, saraukdams gaišās uzacis, paskatījās uz pīkstošo ierīci, kas bija aplikta ap roku. Steigšus nolicis robotu, viņš piecēlās un devās uz durvju pusi, pat ne-pievēršot meitenei ne mazāko uzmanību. Soļi gaitenī apstājās. Viņš pagriezās un nostājās durvju ailē.

– Vēlies es tev kaut ko parādīšu? Elīza neatbildēja. Meitene piecēlās kājās un

sekoja.

Siltais gaiss automašīnā bija pilnīgi pretējs vēsajam, kas šajā nakts stundā aiz auto dur-vīm traucās garām un ietina mehānisko ierīci. Viņi vēja ātrumā traucās cauri mežam. Stun-das laikā šķita, ka braucamrīkā vairs nebija nevienas lietas, par ko meitene nebūtu puisi iztaujājusi. Brīžiem pat vairākas reizes, tomēr viņam tas nelikās liels traucēklis. Gluži pretēji – viņš sarunu izbaudīja līdz pēdējam vārdam. Elīza tik ļoti aizrāvās, ka pat nemanīja, ka auto samazina ātrumu un, iegriežoties brīvā lauku-mā kalna galā, apstājas pavisam.

– Esam klāt. Viņa pieplaka pie stikla, cenšoties kaut ko

saskatīt. Visapkārt tumsa. Vienīgi vāja gais-mas atblāzma caur kokiem meta garas ēnas. Stiklu vēl klāja ūdens lāses, kaut arī lietus bija beidzies. Tās šķita kā smalki dimanti otrpus logam.

Rejs, kā viņš sevi sarunas laikā bija nosau-cis, atvēra durvis.

– Nāc, ejam. – Uz kurieni? – Elīza vēlējās uzzināt ko vai-

rāk. – Redzēsi, – puisis paņēma viņu aiz rokas

un veda sev līdzi. Koku audze, caur kuru abi gāja, patīkami smaržoja pēc mitras zemes un

21

svaigām skujām. Taka bija šaura, līkumaina, gluži kā šeit par ceļa būvnieku būtu strādājis zaķis – cilpām vien. Vietām izlocījās vecu priežu saknes. Meitene gandrīz vai pakrita, aiz kādas aizķeroties, tomēr puiša stingrais tvēriens viņu noturēja kājās. Viņas īsajām kā-jām gājiens bija krietni par strauju. Vienīgā iespēja – paļauties uz Reju, kurš acīmredzami šo vietu pietiekami labi pārzināja.

– Tā, lūk… esam klāt. Viņu priekšā pacēlās kupols. Nupat no mā-

koņiem izirušais mēness to izgaismoja tā, it kā tas būtu sudrabā kalts.

Elīza pārsteigumā noelsās. – Cik skaisti. Kas tas ir? – Tūlīt redzēsi. Puisis pasmaidīja. Atlaidis viņas roku, viņš

devās iekšā pa kādām nelielām durvīm, lai pēc mirkļa kaut ko iznestu laukā. Mēnesgais-mā tas izrādījās gluži parasts teleskops.

– Skaties, – to uzstādījis viņš norādīja kādu punktu debesīs. – Tā ir Astra. Komēta. Senais pūķis.

Meitene pietuvojās teleskopam. Sākumā nedroši, tomēr, atrodot debesīs minēto, vairs nespēja no tā atraut ne acu , kamēr Rejs pēc iespējas izsmeļošāk centās izklāstīt visu sev zināmo informāciju par minēto debess ķer-meni. Meitene gan lielāko daļu laida gar ausīm. Viņa, tajā lūkojoties, spēja skaidri iztē-loties Raimondu vai kādu no pūķenes radiem, metam debesīs lokus. Varbūt tas tiešām bija ar kādu seno burvestību cilvēku acīm apslēpts pūķis? Aukle savos lidojumos no attāluma diez ko neatšķīrās.

Virs pamales jau rotājās pirmie saules sta-ri.

– Šis bija pēdējais saullēkts Astras ceļojumā šeit, – puisis beidza runāt.

Elīza apmulsa un pievērsa viņam skatienu. Izteikts skaļi tas izklausījās skumji.

– Var teikt.. tā devās prom. – Reja balsī jau-tās sāpīga ironija.

Meitene izslējās pilnā augumā. Smalkā ro-ka gulēja uz teleskopa virsmas. Viņa dzīrās kaut ko atbildēt, bet gluži negaidīti apkārt sagriezās spēcīga vēja brāzma. Sejā tas iemeta vismaz krietnu sauju mitru lapu, liekot gan-drīz aizrīties pārsteigumā. Pamats zem kājām zuda. Aizcirtās elpa. Elīza pat nespēja attap-ties tik tālu, lai ieliegtos, kad pasaule apkārt satumsa. Viņa devās mājup.

Elīza skaļi ievilka plaušās elpu. Pagāja mir-klis, pirms viņa aptvēra, ka visapkārt bija ie-rastās četras guļamistabas sienas. Džo sēdēja blakus – turpat, kur bija sēdējis pirms viņa devās ceļojumā, – un, kā gaidot, lūkojās viņas sejā. Izteiksme pauda skaidru „kā bija?”.

Viņa neatbildēja. Elīza strauji izlēca no gul-tas un, naktskreklam plandot, metās uz virtu-ves pusi.

– Raimonda, Raimonda!!! – meitene sa-traukti sauca, skrienot uz virtuvi, kur trīsgal-vainais pūķis, kā katru trešdienas vakaru, žēli raudāja. – Ak, Raimonda.

Meitene metās aukles skavās un iespieda seju pēc maizes smaržojošā priekšautā, kas apvija zaļās miesas.

– Kas tad nu? –pūķene nošņaukājās. Elīza pat nepacēlusi skatienu papurināja

galvu. Asaras pašas plūda pāri vaigiem, mēr-cējot svītraino audumu. Pirmo reizi viņas rakstnieka pieredzē, meitenei gribējās raudāt. Sirds krūtīs patīkami ietrīsējās.

– Mani redzēja, – viņa klusi čukstēja. – Ma-ni pirmo reizi redzēja.

Klusi soļi sekoja aiz muguras. Pat nepace-ļot galvu, viņa zināja, ka nācējs ir Džo. Aizdo-mas tikai apstiprināja skaņa ar kādu uz koka virsmas tiek nolikta grāmata.

– Mani redzēja…

22

A tzīšos uzreiz – es latviešu valodā grāmatas lasu reti. Manu iecienītāko

žanru (fantāzijas, zinātniskās fantastikas un šausmu) literatūras skopais klāsts ātri vien lika apgūt angļu valodu, turklāt esmu ļoti nepacietīga un bieži vien labāk izlasu grāmatu oriģinālā tūlīt pēc iznākšanas, nevis sevi moku ar tulkojuma gaidām. Tomēr paturu acīs arī tulkotās literatūras piedāvājumu, un laiku pa laikam kaut kas piesaista manu uzmanību. Tā pavisam nejauši aizķēros pie Džilianas Samersas (patiesībā – divu rakstnieču, Bertas Platasas un Mišelas Rūperas) fantāzijas romāna jauniešiem Meža burvja meita (The Tree Shepherd's Daughter). Anotācija sola stāstu par meiteni vārdā Kīlija Hārtvuda, kura ir spiesta pārcelties uz jaunu dzīvesvietu, ko apvij daudz neatklātu noslēpumu. Nekā jauna un neredzēta, tomēr interesi modināja darbības vide – viduslaiku festivāls –, kā arī dabas maģija. Ar to pietika, lai es izšķirtos par labu pirkumam un priecīgi dotos mājup.

Diemžēl prieks kā samīts pūpēdis saplaka

tik ātri, ka nokūpēja vien. Kīlija cieš no paras-tās kaites, kas piemeklē pusaudžu fantasy ro-mānu galvenās varones: viņa nevis pieņem jaunos apstākļus un cenšas tajos atrast ko pozitīvu, bet čīkst un vaid skaļāk par neeļļotu eņģi. Pro-tams, ir smagi, ka pēc mātes nāves jāpārceļas dzīvot pie tēva, kurš Kīlijas bērnība pametis ģimeni (tiesa, super-naturālu iemeslu dēļ)... bet vai tāpēc nemitīgi jāuzvedas kā princesei uz

zirņa? Nemitīgie apgalvojumi, ka tēti pat ne-drīkst saukt par tēti, jo tā tikšot aptraipīta mātes piemiņa, man likās, maigi izsakoties, smieklīgi. Protams, tiklīdz Kīlija atklāj, ka – pārsteigums! – nav īsti parasta mirstīgā, viņa kļūst par pašaizliedzības iemiesojumu... un metas iekšā visās briesmās un ignorē visus

pieredzējušāku ļaužu ieteikumus, kas vien trā-pās ceļā. Netrūkst arī ierasto "skolas romānu" klišeju: noslēpumains puisis,

skaista (bet riebīga) sāncense, tēva asistents,

„Viņa kļūst par pašaizliedzības iemiesojumu”

Apburts koka klucis Laura Dreiže

23

kurš savu pieķeršanos Kīlijai izrāda otrklas-nieku stilā (es-tevi-raustu-aiz-bizēm-tātad-tu-man-patīc). Interesi noturēja vienīgi viduslaiku festivāla atmosfēra: grāmatas lap-pusēs ir sastopama rotaslietu tirgotāja, zāļu sieva, medniece ar vanagiem un pat pirāti, kā arī ļoti nekaunīgs un pašapzinīgs kaķis vārdā Mezgls. Tieši viņš mani intriģēja un uzjautri-nāja vairāk par galvenajiem varoņiem, kuri bija tik kokaini, ka viņus neatdzīvinātu pat īsts burvis.

Tiesa gan, pilnīgi

pieļauju, ka sižetu traucēja uztvert ļoti vājais tulkojums un, ja es būtu grāmatu lasī-jusi oriģinālvalodā, tad nevērtētu tik bargi. Grūti pateikt, kurš ir no-haltūrējis vairāk: tulkotāja vai redaktore. Problēmas sākas jau ar nosaukumu. Angliski romānu sauc The Tree Shepherd's Daughter, burtiski – Koku gana meita. Manuprāt, šis ne-būtu sliktākais variants, bet tulkotāja par la-bāku ir atzinusi versiju Meža burvja meita. Arī labi... tikai romānā ne reizi netiek pieminēts meža burvis. Tā vietā Kīlijas tēvu visi dēvē par koku vārdotāju (163. lpp.). Lasītājs gandrīz ir spiests zīmēt tabulu, lai tiktu skaidrībā ar tēliem un viņu daudzajiem un dažādajiem vārdiem, jo arī Kīlija nieka 262 lappušu ietva-ros paspēj nomainīt vārdu. 54. lpp. tiek piemi-nēta viņas vecmāmiņa Kīliatele, kuras vārdā meitene nosaukta, savukārt 102. lpp. mistiska balss viņu dēvē par Kelielu. Rezultātā rodas pamatīgs apjukums par to, kurš īsti nav spējis ar sevi vienoties par galvenās varones vārdu: autore vai tulkotāja. Viscaur tekstā čum un mudž stila kļūdas, nepareizi tulkoti vietvārdi un veseli jēdzieni. No personas vietniekvārdu "viņš, viņa" atkārtošanās raibs metas gar

acīm. Rocky mountains šeit parādās kā Rokija, nevis Klinšu kalni (gluži kā par godu slavena-jam fiktīvajam bokserim). Pirātu kapteinis Rendijs kādā epizodē tiek nodēvēts par ris-kanto pirātu (137. lpp.), kaut gan risqué nozīmē nevis riskants, bet pikants vai pavedinošs. Turk-lāt ļoti bieži parādās pilnīgas aplamības, kas rodas, tulkojot tieši un ignorējot valodu īpat-nības, piemēram: Elijas acis sadūrās ar Kīlijas acīm (146. lpp.) un Izbaudi savus makaronus! (156. lpp.). Visas šīs nepilnības ļoti novērš

uzmanību no citādi var-būt pat lasāma sižeta. Kopumā Meža burvja meita ir visnotaļ parasts fan t āz i j as r om ā n s pusaudžiem, kas neizce-

ļas ne ar ko sevišķu. Iespējams, tā pat būtu piemērota grāmata laiskam rudens vakaram, kad negribas piepūlēt smadzenes... ja vien tulkojums lasīšanu no izklaides nepārvērstu smagā darbā.

„Interesi noturēja viduslaiku festivāla

atmosfēra”

24

Ievadam

P agājušoreiz solījām pastāstīt sīkāk par māksliniecisko valodu – glōsu – vei-

došanu. Šoreiz uzzināsim, kādi ir glōsas radī-šanas posmi. Jau esam mazliet apskatījuši fōnoloģiju un morfoloģiju, taču šajā rakstā padziļināsim savas zināšanas arī par vārdšķi-rām un sintaksi, jo beidzot varēsim sākt vei-dot teikumus.

Piezīme: pēdiņās šajā rakstā liksim skaņas pēc to apzīmējuma latviešu valodā, bet slīp-svītrās – attiecīgo starptautiskā fōnētiskā al-fabēta (IPA) simbolu.

Nu tad ķersimies pie darba!

Mans pirmais vārds būs „üĝąťȳłũṁà” Pacietību. Kā jau vēstījām pagājušoreiz, ir

jāsāk ar valodas skanējumu. Labs paņēmiens, ko lietot, ir t. s. reducējošā alfabētizācija, ku-ŗas pamatprincips – atteikties no esošām ska-ņām. Latviešu valoda tam ir ļoti pateicīga, jo mums skaņu netrūkst. Daudzi glōsopoētiķi par vienu no saviem mērķiem uzskata glōsas dabiskumu, citiem vārdiem sakot, viņi vēlas radīt glōsas, kas varētu būt izveidojušās dabī-gi un vēsturiski. Taču mēs šodien par tādiem smalkumiem nedomāsim un izklaidēsimies.

Lūk, kādas pārmaiņas veiksim (arī man šis ir eksperiments):

[1] Atteiksimies no visiem lūpeņiem („m, p, b, f, v”) un velārajiem mēleņiem („k, g, ng, h, ch”), atstājot sev slēdzeņus „t, d, ķ, ģ”, berze-ņus „s, z, š, ž”, afrikātas „c, dz, č, dž”, puspat-skani „j” un skaneņus „n, ņ, l, ļ, r, ŗ”. Daudz terminu? Neuztraucies, to zināšana nav obli-gāta.

[2] Atteiksimies no pakaļējās rindas no-apaļotajiem patskaņiem „o, ō, u, ū”, atstājot nenoapaļotos patskaņus „a, ā, i, ī, e, ē”. Plato „e, ē” apzīmēsim ar „æ, ”

[3] Attiecīgi atteiksimies no visiem div-skaņiem, kuŗos sastopami izmestie patskaņi – „au, eu, ui, iu, oi, ou, o” –, atstājot sev „ai, ei, ie”.

Uzmanību! H. Laila, šīs metodes autore, at-gādina: kā jau visās lietās, arī šeit nedrīkst pārspīlēt. Pat no diviem patskaņiem „a” un „u” ir iespējams izveidot funkcionējošu glōsu, taču, ja lasītājs tajā vispār saskatīs valodu, tad tikai tādu, kuŗā varētu runāt gorillas.

Kad skaņu atmešanu esam beiguši, varam pēc vēlēšanās pievienot jaunas, aizņemoties no citām valodām.

[4] No angļu valodas aizņemsimies dentā-los berzeņus /θ, ð/ kā vārdos thing un this, ko pagaidām apzīmēsim ar burtiem „th, dh”.

[5] No krievu valodas aizņemsimies vidējās rindas augsto patskani /ɨ/ (t. s. cieto i) kā vār-dā ты, ko apzīmēsim ar burtu „y”, un pievie-nosim tam arī gaŗo variantu „ȳ”.

[6] Ieviesīsim divskani „æi”.

„Taidūņa” vai „spraņšķātcim”? Kad esam tikuši pie fōnēmu inventāra, re-

ducējošās alfabētizācijas metode ir noslēgta. Mēs pārejam pie nākamā posma: zilbju struk-tūras.

No tā, cik daudz patskaņu un līdzskaņu drīkst būt vienā zilbē, ļoti atkarīgs valodas skanējums. Japāņu valodas zilbes struktūra ir (L)(j)P(n), kur L apzīmē līdzskani, bet P – īsu patskani (mazie burti apzīmē konkrētas ska-

Glōsopoēze: Kā radīt māksliniecisko valodu – glōsu?

Ingus Macats

25

ņas, bet iekavas – fōnēmas, kuŗu var nebūt): sākot ar vienkāršo ki un beidzot ar nosacīti sarežģīto pjon. Latviešu valodā turpretī re-dzam arī tādus monstrus kā LLLPLLL (piemēram, vārdā saspringt). Šoreiz savā glōsā izlemsim par labu vidusceļam un atļausim zilbes struktūru (L)P(L), kur P var apzīmēt arī gaŗu patskani vai divskani, taču variāciju ie-spējas ir bezgalīgas. Kad zilbju struktūra kļūst sarežģītāka, var runāt arī par citiem nosacīju-miem (piemēram, latviešu valodā zilbe var sākties ar spr-, bet ne ar šdm-).

Pavisam īsi par to, kas ir morfēma un lek-sēma, un ar ko tās atšķiras no vārda. Morfēma ir vārda vismazākā jēgpilnā daļa (piem., vārds k ā p o s t g a l v a sas tāv no m or fēm ām kāpost+galv+a). Latviešu valodā ir pamatmorfē-ma – sakne – un atkarīgās morfēmas: priedēk-lis, piedēklis, galotne. Toties leksēma ir vārds ar visām tā formām un nozīmēm (es un mani

nav viens un tas pats vārds, taču tā ir viena un tā pati leksēma).

Tā kā mums vēl joprojām nav gramatisko likumu, īstu vārdu radīt vēl nevaram, taču savu pirmās morfēmas gan. Pieņemsim, ka „sādhil” = mēle, valoda, bet „æiņir” = cilvēks.

„Es tevi redzu” vai „Redzu tevi es”?

Nu jau mēs esam ļoti tuvu pirmo vārdu ra-dīšanai. Ja valodas likumu iegaumēšana nav gluži mūsu stiprā puse un uzskatām, ka paša glōsa tam nebūs nekāds izņēmums, vienmēr varam atdarināt dzimtās valodas gramatiskos likumus vai pat tos vienkāršot. (Uzmanību: glōsopoētiķu aprindās dažkārt valda zināms snobisms attiecībā pret angļu valodas grama-tikas atdarināšanu, tāpēc ar vienkāršošanu pārāk aizrauties arī nevajadzētu.)

Pieņemsim, ka mūsu glōsā lietvārdam nōminātīvā galotnes nav. Līdz ar to mūsu morfēmas „sādhil” un „æiņir” kļūst par piln-

Nepilna līdzskaņu tabula starptautiskā fōnētiskā alfabēta simbolos (glōsas piemērā izmestās skaņas atzī-mētas ar sarkanu, saglabātās ar dzeltenu, bet no jauna ieviestās – ar zaļu krāsu)

26

tiesīgiem vārdiem. (No otras puses, ja mēs vēlētos saglabāt gramatiskās dzimtes, mēs varētu noteikt, ka galotne -il atbilst sieviešu, bet -ir – vīriešu dzimtei.) Mēģināsim izveidot šo abu vārdu savienojum – cilvēku valoda. Ie-spēju ir daudz: varam izveidot salikteni, norā-dīt daudzskaitli un ģenitīvu ar vienu vai di-viem dažādiem piedēkļiem, vai tieši otrādi, kaut ko nenorādīt vispār. Šoreiz izvēlēsimies latvisku pieeju: „æiņiren sādhil” = cilvēku valo-da, kur -en apzīmē daudzskaitļa ģenitīvu.

Pāris vārdu par skaitli un locījumiem. Lat-viešu valodā izšķir vienskaitli un daudzskaitli, taču kādreiz bija arī divskaitlis, citās valodās eksistē arī trijskaitlis un pat mazskaitlis (piemēram, nelielam daudzumam, kas nav viens). Tas pats attiecas uz locījumiem – lat-viešu valodā to ir septiņi, taču var iztikt pavi-sam bez locījumiem, kā arī ir iespējams daudz lielāks locījumu skaits – rekordistē Kaukāza reģiona cezu valodā to ir 128. Būtībā visu, ko latviešu valodā izsakām ar prievārdiem, var izteikt, izmantojot locījumus, – un otrādi.

Kad ķeŗamies pie darbības vārdiem, esam jau tik tuvu teikumiem, ka paveŗas vesela pa-saule – personas, laiki, kārtas, ilgstošums, pa-beigtība, pārejošums, izteiksmes un tā tālāk. Bet stop! Varbūt mums to nemaz nevajag. Pa-gaidām pietiks apdomāt vien dažas lietas – stāstījumu, noliegumu, jautājumu un vārdu kārtību. Kāda būs vārdu kārtība stāstījuma teikumā? Teik. priekšmets (TP) – izteicējs (I) – papildinātājs (P) (kā angļu)? I-TP-P (kā ara-bu)? TP-P-I (kā japāņu)? Vai jautājuma teiku-mā vārdu kārtība būs tāda pati? Vācu valodā neatkarīgās teik. daļās ir TP-I-P vārdu kārtība, taču palīgteikumos tā kļūst par TP-P-I.

Lūk, mūsu pirmais teikums: „Æiņir dyn sādhilen ģærca.” = Cilvēks ir valodu tēvs., kur vārds „dyn” apzīmē saitiņu ir (pieņemsim, ka nenoteiksme „dynim” = būt). Taču, kā zināms, starp dažādu valodu vārdiem reti ir pilnīga atbilstība, tā arī vārdam „ģærca” nav pilnīgi jāatbilst latviešu „tēvs”. Varbūt ar to var apzī-mēt arī māti? Autoru? Radītāju, bet ne dzem-dētāju? Ar nozīmēm allaž varam spēlēties.

Patskaņu tabula starptautiskā fōnētiskā alfabēta simbolos

27

Lai izmēģinātu, kā strādā pārejošs teikums, pārveidojam lietvārdu „ģærca” par darbības vārdu „ģærcim” = radīt, saliksim visu teikumā un iegūstam „Æiņir ģærcas sādhilai.” = Cilvēks rada valodu., kur -as ir tagadnes trešā persona, bet -ai vienskaitļa akuzātīva galotne. Kas tas par -as un kāpēc tas neparādījās vārda „dynim” locījumā? Izņēmums (vārds „būt” bieži vien ir neregulārs) vai arī kļūda, kas no-zīmē, ka mums jāatgriežas un tā jāizlabo: „Æiņir dynas sādhilen ģærca”.

Kā pavēstīsim, ka cilvēks rodas? Latviešu valodā radīt un rasties ir divi dažādi vārdi, taču tik pat labi mums varēja būt atgriezenisks *radīties. Kā norādīsim atgriezeniskus vai ne-pārejošus darbības vārdus? Ar vēl vienu izska-ņu grupu? Pavisam citiem vārdiem? Pievieno-jot mazus palīgvārdiņus? Katrai no šīm stratē-ģijām ir savas priekšrocības un trūkumi, taču izvēle ir glōsas autora rokās.

Augšup un projām Esam apskatījuši pašus pamatus, taču tālā-

kā darbība jau ir atkarīga no katra autora paša

un tā, ar kādu mērķi glōsa tiek radīta. Ja vaja-dzīgs tikai kaut kas, ko iestarpināt pa vidu di-alogiem, būs nepieciešams mazāk darba nekā tad, ja vēlaties jaunajā glōsā rakstīt, piemē-ram, dzeju.

Protams, ir ļoti dauz kā tāda, kam šeit ne-esam pievērsuši uzmanību – Dienvidāfrikas khōsu valodu skaņu inventārā atrodami arī klikšķi un tikšķi, Ķīnas mandarīnu valodā iz-šķir 5 dažādas intonācijas, Austrālijas ģirbalu valodā atrodam gramatisko dzimti, kur ie-tilpst sievietes, uguns un bīstamas lietas, ja-pāņu valodā darbības vārdiem nav nenoteik-smes, kamēr frančiem ir pat pagātnes neno-teiksme, un tā tālāk, un tā joprojām. Glōsopoēzes pasaule ir plaša, tās robežas atro-das turpat, kur mūsu iztēlei.

Nākamajā numurā runāsim par ne-cilvēku valodām.

Ja kaut kas ir palicis neskaidrs vai arī vēlies

iegūt vairāk informācijas, raksti @daeiribu Tviterī vai Miglasvālam Karneolas forumā!

Patskaņu tabulā ar bultiņām atzīmēti rakstā pieminētie divskaņi

28

Š ī gada 1. novembrī, plkst. 00:01, sāksies ikga-dējais Nacionālais Romānu Rakstīšanas

Mēnesis (National Novel Writing Month jeb NaNoWriMo), kurā jau ceturto reizi kā atsevišķi izdalīts reģions piedalīsies arī Latvija.

Kas īsti ir NaNoWriMo?

Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis (National Novel Writing Month, NaNoWriMo vai vienkārši NaNo) ir rakstīšanas pasākums, kura dalībnieku mērķis ir novembra laikā uzrakstīt 50000 vārdu garu romānu jebkādā žanrā un jebkādā valodā. NaNo pirmsākumi meklējami 1999. gadā Sanfrancisko, ASV, taču nu jau tas izpla-tījies visā pasaulē. 2011. gadā pasākumā piedalījās 256618 cilvēku, no kuriem vairāk nekā 36000 sasnie-dza vajadzīgo vārdu skaitu un ieguva uzvarētāja serti-fikātu.

Kad tas notiek?

Reģistrācija NaNoWriMo oficiālajā mājasla-pā (www.nanowrimo.org) notiek visa gada garumā, bet pats pasākums noris no 1. no-vembra plkst. 00:01 līdz 30. novembra plkst. 23:59 pēc vietējā laika. Šajā mēnesī notiek ak-tīva rakstīšana (lai sasniegtu 50000 vārdu at-zīmi, dienā jāuzraksta vismaz 1667 vārdi). Ja tiek izpildīts mērķis un pabeigtais manu-skripts elektroniskā veidā iesūtīts vārdu skai-ta pārbaudei, ko veic īpaša programma, dalīb-nieka vārds tiek pievienots uzvarētāju sarak-stam.

Kā tas notiek?

Galvenais noteikums: stāstam, kas tiks rak-stīts NaNo ietvaros, jābūt pilnīgi jaunam. Plā-nošana ir atļauta, drīkst veidot gan varoņu anketas, gan sižeta līnijas un zīmēt kartes, taču pati rakstīšana jāsāk ne ātrāk kā 1. no-vembrī iepriekš norādītajā laikā. Līdz pat 30. novembrim notiek aktīva rakstīšana. Pro-tams, nav iespējams noteikt krāpšanos, taču tas tiek atstāts uz dalībnieka sirdsapziņas. Īsts gandarījums iespējams vien tad, ja tiek sekots

visiem noteikumiem. Ja 50000 atzīme ir sasniegta pirms 30. novembra, var droši turpināt rakstīt līdz pat pēdējai dienai. Ja novembris beidzies, bet stāsts vēl ne, arī tad to var turpināt, tikai vairs ne NaNo ietvaros (tam paredzēts Naci-onālais Romāna Pabeigšanas Mēnesis (NaNoWriMo), kas no-ris decembrī).

Ko var rakstīt?

Jebko. Fanstāstu, savstarpēji saistītus īsos stāstus, balādes, eposus, pasakas. Fantāzijas vai romantisko romānu, piedzīvojumu stāstu, mistēriju, šausmu romānu, parodiju. Citāts no NaNoWriMo „Biežāk uzdotajiem jautājumiem”: „Ja tu tici, ka raksti romānu, tam ticam arī mēs."

Ko es iegūstu, ja sasniedzu mērķi?

Apziņu, ka vari mēneša laikā uzrakstīt ve-selu romānu. Vienīgā balva ir gandarījums par paveikto un uzrakstītais stāsts. Ja tiek iz-

Nacionālais Romānu Rakstīšanas Mēnesis: lielākais rakstīšanas izaicinājums pasaulē.

Laura Dreiže, Latvijas reģionālā pārstāve

„dalībnieku mērķis ir novembra laikā

uzrakstīt 50000 vārdu garu romānu”

29

pildīts mērķis un pabeigtais darbs iesūtīts vārdu skaita pārbaudei, ko veic īpaša prog-ramma, dalībnieka vārds tiek pievienots uzva-rētāju sarakstam, un viņš saņem PDF sertifi-kātu, kas apliecina, ka uzdevums ir paveikts. Pēdējo gadu laikā notiek sadarbība ar vietni CreateSpace, kas NaNo uzvarētājiem piešķir īpašu kodu. Tas dod iespēju 6 mēnešu laikā iesūtīt savu manuskriptu šai vietnē un to sa-ņemt grāmatas formātā, turklāt pilnīgi par brīvu (nav jāmaksā ne par iesiešanu, ne pasta pakalpojumiem).

Ko pēc tam iesākt ar uzrakstīto?

Ko vien vēlies. To var rediģēt, saglabāt, iz-mest vai sūtīt izdevniecībai, lēmums paliek autora ziņā. Pēc vārdu skaita pārbaudīšanas iesūtītais stāsts tiek izdzēsts no pārbaudi vei-cošās programmas, tāpēc nepastāv iespēja, ka kāds to varētu piesavināties vai pat izlasīt.

Kāpēc kas tāds vispār vajadzīgs?

NaNo mērķis ir salīdzinoši īsā laika posmā uzrakstīt salīdzinoši garu romānu. Protams, to var darīt arī citā mēnesī vai vienkārši rak-stīt savos tempos, taču NaNo brīnišķīgākā īpa-šība ir tā, rakstīšanas laiks ir ierobežots, tātad, lai sasniegtu mērķi, sevi jādisciplinē. Turklāt apziņa, ka šajā projektā piedalās tūkstošiem cilvēku no visas pasaules (aizpagājušajā gadā dalībnieku skaits pārsniedza 79000) dod papil-du enerģiju un kopības sajūtu - es neesmu vienīgais, kurš ir tik traks. Galu galā - tas tiek darīts paša priekam.

2009. gadā Latvija pirmoreiz piedalījās

NaNoWriMo kā pilntiesīgs reģions ar savu mu-nicipālo pārstāvi un sadaļu oficiālajā forumā (http://nanowrimo.org/en/regions/europe -latvia). Atsaucība bija lielāka nekā iepriekš – NaNo piedalījās 33 rakstītāji no visas Latvijas, turklāt gandrīz puse (15 dalībnieki) pēc pasā-kuma noslēguma lepojas ar uzvarētāju sertifi-

Novembrī var reizēm uzrakstīt vairāk kā visa gada laikā.

Foto

no p

erso

nīgā

arhī

va

30

kātiem. Vēl viens nopietns sasniegums kā pil-nīgi jaunam un nelielam reģionam jāmin Lat-vijas iegūtā vieta tabulā, kurā tiek reģistrēts katra apgabala sasniegtais vārdu skaits uz vie-nu cilvēku. Latvija šajā sarakstā ierindojās 17. vietā no 484 reģioniem, apsteidzot daudzus krietni vien plašākus apgabalus ar ievērojami lielāku dalībnieku skaitu.

2010. gadā reģistrēto dalībnieku skaits pār-

sniedza simtu, un uzvarētāju sertifikātus sa-ņēma 28 rakstītāji. Visa mēneša garumā noti-ka vārdu karš ar Igauniju, kurā uzvarētāju no-teica pēc vidējā vārdu skaita uz vienu dalīb-nieku. Latvija tabulā ierindojās 142. vietā, sa-vukārt Igaunija – 488. (no 540).

2011. gadā NaNo rakstīja vairāk nekā 200

dalībnieki no Latvijas, un par uzvarētājiem

kļuva 33 rakstītāji. Tabulā Latvija iekļuva vien 320. vietā no 566, mudinot sasparoties un šo-gad atgūt vietu pirmajā simtniekā.

Ja vēlaties uzzināt vairāk par Nacionālo

Romānu Rakstīšanas Mēnesi, apmeklējiet NaNoWriMo mājaslapu www.nanowrimo.org vai arī varat rakstīt man uz e-pastu laura.dreize@gmail.com. Tiksimies novembrī!

Tomēr galu galā ir milzīgs prieks un gandarījums par paveikto.

Foto

no p

erso

nīgā

arhī

va.

31

D audzu gadsimtu garumā grāmatu uzskatījuši par fizisku priekšmetu ar

lapām, kuras var šķirstīt, un saturu, ko var saglabāt atmiņā uz priekšdienām. Tomēr mūsdienu pasaule ir mainījusies. Grāmata ir saglabājusi savu „fizisko” saturu, tomēr lapas aizvietojusi ar digitālām opcijām vai balsi. Tieši balss ir audiogrāmatas pamatā. Kas tad īsti ir audiogrāmata? Kādi ir tās plusi un mī-nusi? Un vissvarīgākais – vai mums tā jāievieš arī savā ikdienas dzīvē?

Skaidrojums audiogrā-matai ir ārkārtīgi vien-kāršs – tas ir ieraksts, ku-rā grāmatas saturu klau-sās, nevis lasa. Tās sākot-ne meklējama jau 20. gadsimtā, kad tās primā-rie mērķi galvenokārt saistījās ar izglītošanu, piemēram, neredzīgajiem tika nodrošināta literārā bāze, ko viņi varēja

noklausīties. Ar mainīgiem panākumiem audiogrāmata tika ieviesta kā jauns produkts aizvien pieaugošajā patērētājsabiedrībā. Tie-sa, jaunus apvāršņus tai pavēris internets. Kalpodams par ātrās informācijas piegādātāju un steigas popularizētāju, tas ir ievedis audio-grāmatu digitālajā ērā. Un kas no tā ir sanā-cis?

Trūkums: atvadīšanās no tradīcijām

Audiogrāmatu pretinieki saka: – Grāmata ir konservatīva. Tai ir savas iezīmes, kas tai piemīt no 15. gadsimta, līdz ar to grāmatai ir tradīcijas, ko nekādas tehno-loģijas nedrīkst mainīt. It kā varot necerēt, ka audiogrā-mata dos tādu pašu gandarīju-mu kā grāmata, kurai ir lapas, vāciņš un varbūt pat zīmējumi. Audiogrāmata šķiet kā ierīce,

kas izveidota, lai atvieglinātu kādu uzdevu-mu, šoreiz lasīšanu, līdz ar to tai nav nekāda sakara ar tradi-cionālo izpratni. Kas tad ir tradīcija? Tas ir pie-ņēmums par kādreiz pieņem-tām normām, ko akceptējis sabiedrības vairākums. Tradī-cija ir komforts, pragmatisms. Tradīcija neļauj mainīt paradu-mus tikai tāpēc, ka kādam tas varētu būt izdevīgi. Patiesībā tā veido cilvēka veselumu. Cenšoties aizsākt jaunu tradīci-ju, tiek mainīts arī cilvēks, un ne visi ir gatavi tam pakļauties.

Audiogrāmata: trūkumi un ieguvumi Inese Mūrniece

Dzirde ir viena no cilvēkam būtiskām maņām

„ Tradīcija neļauj mainīt paradumus

tikai tāpēc, ka kādam tas varētu

būt izdevīgi”

Foto

http

://ali

socr

eek.n

et

32

Trūkums: sajūtas pieradināšana

Viens no fiziskas grāmatas galvenajiem plusiem ietver sajūtas attīstīšanu. Ko tas nozī-mē? Lasot cilvēks iejūtas grāmatā, dodot ik-vienai situācijai savu interpretāciju. Iztēle ir katra lasītāja rokās, un tā pastarpināti netiek ietek-mēta. Piemēram, ja grā-matā lasām, ka varonis ir nikns un viņš kliedz uz citu varoni, tad mūsu prāts saslēdzas ar pieredzi, ko esam piedzīvojuši, un, izmantojot iztēli, veido pamatu grāmatas izprat-nei.

Audiogrāmata visu pasaka priekšā: intonā-ciju, varoņu attiecības, pat noskaņu. Iztēlei vairs nav darbības lauka. Mēs pakļaujamies tam, ko mums iedod, palaižot savu radošumu brīvdienās. Gluži tāpat kā grāmatas ekranizā-cija filmā veido konceptus, ap ko mūsu sma-dzenes vēlāk veidos ikvienu grāmatas epizodi, tā arī audiogrāmata iedod mums pieradinātu

sajūtu, tādu, ko kāds cits akcentējis kā parei-zo, atņemot mums iespēju veidot pašiem savu sajūtu.

Ieguvums: grāmatas funkciju paplašinājums

Pie pirmā trūkuma minēju, ka grāmata ir konservatīva. Tāda tā patiešām ir. Tomēr arī tai ir nepieciešams progress, jo pasaulē – lai cik banāli tas neizklausītos – nudien nekas nestāv uz vietas. Audiogrāmata ļauj paplaši-nāt grāmatas funkcijas, un tas it nemaz neno-zīmē, ka tiktu apdraudēta fiziskās grāmatas hierarhijas pozīcija.

Kādas funkcijas tad tiek papildinātas? Pirmkārt, audiogrāmata divkārt nostiprina valodas izpratni. Ja fiziska grāmata vien māca valodas īpatnības un likumsakarības, tad audiogrāmata šai funkcijai iedod tik ļoti ne-pieciešamo „odziņu” – klausīšanos.

Piemēram, portāls pasakas.lv ļauj klausīties pasakas, paralēli tās lasot. Ieguvums rodas, bērnam iemācoties pareizi izrunāt vārdus un

redzēt, kā rakstāms katrs vārds, kas tiek izteikts. Otrkārt, audiogrāmata var kalpot kā labs fona aizpildī-tājs. Mēs esam pieraduši pie radio un televizora kā fona ierīcēm, bet arī audiogrā-mata par tādu var kļūt, ļau-jot apvienot patīkamo ar lietderīgo. Pētījumi liecina, ka mūsdienu cilvēks var

darīt vairākas lietas vienlaicīgi, izdarot tās tikpat kvalitatīvi.

Ieguvums: iespēja izvēlēties derīgo

Audiogrāmatas ļauj klausīties to, kas der. Tie, kas vēl atceras pasakas skaņuplatēs, no-teikti zinās teikt, cik tās bijušas lieliskas. Šo-brīd savukārt es varu sacīt, ka izcila biznesa

Cilvēks klausās jau no bērnības.

„ Audiogrāmata visu pasaka priekšā:

intonāciju, varoņu attiecības, pat

noskaņu”

Foto

: http

://ias

os.co

m

33

audiogrāmata var sniegt daudzkārt vairāk ne-kā fiziskā grāmata. Kāpēc? Atrodot pareizo toni, efekts ir lielāks.

Lai cik savādi tas nebūtu, sajūtas pieradi-nāšana var būt gan pluss, gan mīnuss, un to ieguvums ir saprotams vienīgi tad, ja apzinā-mies, kā uz mums iedar-bojas runātāja balss to-nis. Ja tas ir monotons, tad ieguvums būs ma-zāks. Ja tas ir iedvesmo-jošs, ieguvums būs lie-lāks, mums pašiem apjau-šot, ka mums tiek piedā-vāta pieradināta sajūta. Tomēr mums tā der, jo sniedz labumu. Tādējādi mēs labprāt klausītos grāmatas, kuras ierunājuši Ričards Brensons vai Stīvs Džobss, vai priecātos par semināru ciklu, ko ierunājis Pēps Vains.

Audiogrāmatas ieguvums ir subjektīvs, ta-ču precīzi un tālredzīgi izvēlēts. Kā jau sacīju – atrodot pareizo toni, tiek iegūts maksimāls efekts. Vai fiziska grāmata var to dot? Diem-žēl nē.

Kam der audiogrāmatas? Ikvienam bez vecuma ierobežojuma. Bez jeb-kāda ierobežojuma. Galvenais ir apzināties, vai esi gatavs pārkāpt tradicionālās grāmatas robežai, jo atpakaļceļa vairs nebūs. Tas skan draudīgi, bet tā nemaz nav. Audio-grāmata nesīs jaunas izpratnes, vai tās būtu pozitīvas vai negatīvas, tomēr tās neļaus apstāties, liekot meklēt savu audiogrāmatu gaumi. Tāpat kā mūzikā – kad cienām kā-du mākslinieku, viņa mūzika at-skaņotājā var skanēt bez apstājas.

Skaidrs ir viens – grāmata vairs nav sapro-tama tikai ar priekšmetu ar lapām, uz kurām ir kas uzrakstīts un ko kāda izdevniecība ir laipni publicējusi savā paspārnē. Šodien grā-mata nes līdzi daudz jaunu funkciju, un tās

progress ir atkarīgs no tā, cik progresīvi būs tās lasītāji. Vai ir vērts riskēt? Es domāju, ka jā. Ne-skatoties uz tehnoloģiju ēras uz-plaukumu, fiziskajai grāmatai briesmas nedraud. Kāpēc? Lai katrs atbild pēc savas patikas…

Pārlieku skaļš vai nepatīkams troksnis rada diskomfortu, tāpat neatbilstošas intonācijas vai nekvalitatīvs ieraksts.

„ Audiogrāmatas ieguvums ir

subjektīvs, taču precīzi un tālredzīgi izvēlēts”

Foto

http

://ww

w.eh

ow.co

m

34

3. NODAĻA K āds tur augšā noteikti šodien mani

ienīda, jo kā gan citādi šī diena varē-tu būt tik draņķīga?

Ceļā uz skolu es saliju, un pirmajā stundā nācās sēdēt kā tādai slapjai nelaimes čupai, jo man nebija sagatavots mājasdarbs un turklāt skolotāja šodien bija sevišķi nelabā omā. Vē-lāk sporta stundā mēs spēlējām volejbolu, un es pamanījos pāris reizes „ārkārtīgi eleganti” gan dabūt pa galvu ar bumbu, gan vienreiz nogāzties un sāpīgi sasist celi. Pēc tam vairā-kas asas piezīmes no Teilores Straikeres pus-es, kuras parastā dienā itin viegli būtu laidusi gar ausīm, lika man justies tikai draņķīgāk.

Tagad, stāvot Pablo bodītē pie letes, nožē-loju, ka šodien vispār izkāpu no gultas. Labāk būtu palikusi mājās, notēlojusi slimu, visu

dienu skatījusies seriālus un dusmojusies. Nu, jā, bija pilnīgi iespējams, ka tādā gadījumā būtu kaut ko dusmās salauzusi, bet šobrīd tas šķita tīrais sīkums.

– Hei, Nika, ko tik skābs ģīmis? – Džena man uzsmaidīja caur konservētu tomātu bun-džām un jau nākamajā mirklī iznira no plauk-tu rindām, lai nostātos manā priekšā.

– Garš stāsts, – saviebos un palūkojos, kur gan pazudis mans šefs Pablo Ortega. Droši vien atkal kaulējās ar piegādātājiem vai palī-dzēja savai lēnīgajai, bet valdonīgajai sievai savaldīt trīņus.

Manos darba pienākumos Pablo nelielajā veikaliņā ietilpa ne vien produktu kārtošana stendos, veikala grīdu mazgāšana un laiku pa laikam pasēdēšana pie kases, kad veikala īpaš-nieks pats bija aizņemts, bet arī Pablo bērnu pieskatīšana, pasta iznēsāšana, trīņu pazaudē-

Foto

:http

://sa

rahc

hilco

te.w

ordp

ress

.com

Trilleris Lāsma Markeviča

35

to rotaļlietu meklēšana un vēl visādi citādi sīki darbiņi, ar kuriem, sākot šeit strādāt, ne-biju rēķinājusies.

Bet man vajadzēja naudu studijām, turklāt ieskati par to, cik daudz naudas nepieciešams tēva prombūtnes laikā, man un Henkam šad tad mēdza atšķirties. Lai nu kā galvenā bija mācību nauda, no kuras man vajadzēja sapel-nīt vismaz pusi, jo otru daļu bija apsolījusi samaksāt Elisa „drošās nākotnes vārdā”, kā viņa mēdza teikt.

– Stāsti vien, – Džena teica, atbalstīdamās pret mazgājamo slotu.

Tomēr man nebija pārliecības, vai vēlos dalīties ar draudzeni vakardienas notikumos. Džena bija… nu, Džena. Viņai bija savas pro-blēmas, kuras man nesaprast, tāpēc man arī šķita, ka viņa nesapratīs manas reizes un drīz vien ļaus savam prātam aizklīst, kā tas notika vienmēr, kad mēģināju izkratīt viņai sirdi.

– Sīkumi, – noņurdēju un paviļāju rokās kases aparāta atslēgas, kurām bija piekarināta smaidoša meksikāņa lellīte, ietērpta košā pončo un milzīgā sambrēro. Ja to spēcīgāk paspieda, tas varēja vārgi nodziedāt „La cuca-racha”.

– Par piektdienu neesi domājusi, ko? – draudzene iesāka un atstutēja mazgājamo slo-tu pret plauktu, bet pati devās pie žurnālu stenda, kas atradās blakus kasei.

– Es neiešu, – atbildēju. – Pati redzi, kā man iet mācībās.

– Ha! – Džena iesmējās, pavēcinādama gai-sā kādu autosporta žurnālu. – Man klājas vēl trakāk, bet es vienmēr tieku cauri. Nevajag pārāk iespringt, Nika!

Es tikai nobolīju acis un paspiedu amizanto piekariņu, ļaudams, lai tas padzied, raustīda-mies tā, it kā tam būtu uznākusi epilepsijas lēkme. Džena tāpat kā es nezināja, ko īsti vē-las, bet vienā ziņā es viņu no sirds apskaudu –

viņa lieliski apzinājās, ko negrib. Draudzene nemitējās atkārtot, ka pēc vidusskolas beigša-nas pieliks treknu punktu mācībām.

– Tu visu dzīvi mācies, izmet tūkstošus, lai kļūtu par kaut kādu tur pārgudreli, bet beigās attopies tur pat, kur visi – nekur! – Džena mē-dza teikt. – Nu vai zini, Nika, tad jau es labāk kārtīgi izklaidējos!

Kortnij! – pa durvju šķirbu pabāzis savu neglīto galvu, nikni iebrēcās Anhels Ortega, Pablo vecākais brālis. – A, nu, pie darba! Es vēlos, lai pēc sešiem es varētu no tās nolāpītās grīdas ēst!

– Es tev parādīšu ēšanu! – Džena nikni no-ņurdēja, zaglīgi parādīdama Anhelam labās rokas vidējo pirkstu, bet tomēr nolika iesākto žurnālu atpakaļ un paņēma slotu, un atsāka berzt grīdu.

– Es vispār nesaprotu, kāpēc tas nejēga ar jums ķēpājas! Jūs abas tāpat visu laiku to vien darāt, kā slaistāties, – Anhels nolamājās, pa-glūnēdams uz manu pusi, un atkal nozuda aiz durvīm.

Nezinu, kā bija pirms Henks man sagādāja šo darbu, kad te strādāja tikai Džena, bet ta-gad lielākā daļa darba bija jādara man. Tur-klāt man bija aizdomas, ka Pablo klusībā Dže-nai neuzticas, jo viņa lielākoties bija tā, kas tīra grīdas un kārto plauktus, kamēr man uz-ticēja kā kases atslēgas, tā Pablo bērnus, kuri laikam mani ienīda. Vismaz ne Huans, ne Hu-lio, ne Huanita, kas bija visnepaklausīgākā no visiem, neslēpa, ka viņiem labāk patīk mana draudzene.

Atvainojiet, bet es vēlētos samaksāt par pirkumu, – mani no domām izrāva kāda ļoti patīkama balss. Mans skatiens pacēlās augšup un sastapa tumši zilu acu pāri, kas raudzījās tieši man acīs. Jaunā vīrieša skatienā bija kaut kas savāds, šķita, ka viņš ieskatās dziļi manī, redzēdams mana prāta tumšākos nostūrus un

36

domas, par kuru eksistenci man nebija ne jausmas.

Viņam bija īsi, bet biezi mati, kas mīkstās cirtās ieskāva puiša bālo, labi veidoto seju ar augstajiem vaigu kauliem un mazliet kumpo degunu. Zilās acis izcēla krekls, kas bija tādā pašā krāsā, bet lūpas bija savilktas grimasē, kas bija kaut kas starp draudzīgu smaidu un nicīgu smīnu.

– Jā, – izdvesu, un mana roka tīri instinktī-vi savilkās ap piekariņu, jau atkal saspiezda-ma nabaga meksikāņa lellīti, kura atsāka savu vārgo, šķībo dziedājumu un slimīgo tirināša-nos.

– Mani sauc Patriks, – svešinieks ierunājās un uzsmaidīja. – Bet tu esi…

– Veronika, – samulsusi nomurmināju un ķēros klāt precēm. Vairākas pudeles ūdens, desmit burkas marinētu biešu, gaļas konser-vu, enerģijas batoniņi… Un vēl kaudze pārti-kas…

„It kā viņš gatavotos atomkaram vai apo-kalipsei,” neviļus nodomāju.

– Pieskaiti vēl šo, lūdzu. – Patriks uzsmaidī-ja, nolikdams man priekšā košļeņu paciņu.

– Jā, – nomurmināju. – Varu iedot kasti, lai būtu vieglāk aiznest.

Paldies, – viņš pateicās, – tas būtu lieliski. – To visu droši vien būs grūti nest, – iemi-

nējos, novērtēdama preču kalnu letes galā. Man ir palīgi, – Patriks pamāja uz durvju

pusi, kur ārpusē pret sienu atspiedušies stā-vēja divi vīrieši, ar kuriem Džena bija uzsākusi sarunu. – Bet tas ir jauki, ka par mums raizē-jies.

Veltīdama viņam smaidu, devos uz nolikta-vu, kur vajadzēja būt pāris kartona kastēm. Aiztraucos garām plauktiem, kuros rindojās saldumi visās varavīksnes krāsas un šķebīgi saldas limonādes pildītas gan pudelēs, gan skārdenēs, un ieslīdēju aiz baltajām durvīm,

kurām virsū karājās zīmīte „Nepiederošiem ieeja liegta”, paskrēju garām kāpnēm, kuras veda uz Pablo mājokli, un tur jau tieši pirms nelielās noliktavas durvīm atradās iespaidīgs kartona kastu krāvums.

– Ar divām būs gana, – manas domas par to, cik kastu Patrikam vajadzēs, pārtrauca vi-ņa patīkamā balss ar tik tikko jaušamu akcen-tu.

– Dieva dēļ! Es gandrīz no biksēm izlēcu! – noelsos un pagriezos pret klientu, iesprauzda-ma rokas sānos. – Vai tu lasīt nemāki? Nepie-derošiem ieeja aizliegta!

– Nu, piedod, mīļā! – viņš pasmaidīja, no-bolīdams acis, un paņēma divas kastes. – Es nevēlējos, lai tu pārpūlies.

– Tās ir tikai pāris kastes, – iebildu, par spī-ti paņemdama vēl vienu kasti, un aizspraucos pa priekšu Patrikam, – es nepārstiepšos, ne-uztraucies.

– Paklau, – puisis ierunājās, kad mēs bijām nonākuši līdz kasei, – mēs ar draugiem te esam pavisam nesen, un varbūt tu mums va-rētu parādīt tuvākās vietas, kur iet izklaidē-ties.

– Piedod, bet tu runā ar nepareizo meiteni, – iesmējos un palūkojos uz durvju pusi, kur Džena joprojām aizrautīgi runāja ar abiem svešiniekiem. Viens bija gara auguma puisis, kuram irokēza frizūras dēļ nevarēju dot vai-rāk kā divdesmit piecus gadus. Viņam mugurā bija tumši pelēks bezpiedurkņu krekls ar ērgļa attēlu, kas atklāja puiša muskuļotās, tetovēju-miem klātās rokas. Blakus viņam stāvēja otrs vīrietis, kas noteikti bija vismaz pāris gadus vecāks, bet nedaudz īsāks un slaidāks par jaunāko. Viņam bija tumši, astē sasieti mati un mazliet apbružāta ādas jaka, kuras kabatās viņš bija sabāzis rokas, cieši vērdamies Dženā, kas par abiem tipiem izskatījās esam stāvā sajūsmā.

37

Ieraudzījusi viņus kādā tumšā ieliņā, es vis-ticamāk daudz nedomājot izlemtu par labu kādam citam ceļam, bet Patriks… man atlika vien brīnīties, ko viņš dara kopā ar tiem abiem.

– Džena, mana draudzene, par to daudz zina, – turpināju, pamādama uz draudzenes pusi. – Tev vajadzētu pavaicāt viņai.

– Izskatās, ka Karloss un Džeisons jau pie tā ir ķērušies, – Patriks pamāja un atkal paskatī-jās uz mani. – Un tomēr, ko tu saki?

Mirkli vēros Patrikā, līdz viņa caururbjo-šais tumši zilo acu skatiens mani sagrāba savā varā. Šķita, ka puisis pats apzinās, kāds spēks viņam piemīt, jo nebilda ne vārda. Kāds cits jau sen būtu man uzrējis, ko es tik ilgi kā tāda idiote blenžu.

– Jā, – stulbi izdvesu. – Lieliski, – Patriks plati pasmaidīja un

priecīgi uzsita pa leti. – Cikos tu beidz? Es at-

nākšu tev pretī. – Es šodien nevaru, – atteicu, koncentrēda-

ma skatienu uz kukurūzas nūjiņām Patrikam aiz muguras. Nu, gluži patiesībā tā nebija. Šo-vakar es nekur negribēju iet, tikai palikt mā-jās un mēģināt sazvanīt Henku. Un, ja tas ne-izdosies, visu vakaru pavadīt īgņojoties un dusmojoties.

– Cik žēl! – puisis sadrūma. – Bet kā ar kādu citu dienu?

– Jā, labi. – Pamāju. – Lieliski! – Patriks pamāja, žilbinoši pa-

smaidīdams, un sāka rakņāties pa džinsu ka-batām. – Vai tev ir pildspalva?

– Mhm, – pamāju un paniru zem kases tās meklējumos. Jutu, kā mana sirds sāk dauzīties kā neprātīga un vaigus sāk svilināt neciešams karstums.

„Nomierinies, Veronika,” atgādināju sev, cieši satverdama Pablo mīļāko zilo pildspalvu,

Foto

: (sim

ply4

brill

iance

.dev

ianta

rt.co

m)

38

kas laimīgā kārtā (droši vien pateicoties trī-ņiem, kuri par vienu no labākajām izklaidēm uzskatīja vecāku mantu paslēpšanu) atradās zem letes „Ie-el-po dzi-ļi.”

– Te būs! – Iznirdama no letes apakšas, uz-smaidīju Patrikam, cenzdamās neizskatīties pārāk satraukta. Ar atbildes smaidu sejā pui-sis paņēma pildspalvu un uz kāda papīra ga-baliņa uzkricelēja savu telefona numuru.

– Bet tikai apmaiņā pret tavējo! – Viņš ar triumfējošu smīnu sejā pavicināja papīra strē-melīti.

– Dod šurp! – iesmējos, izraudama no Patri-ka rokām pildspalvu, un satvēru puiša delmu, uz kura uzrakstīju savu numuru.

– Tā, lūk. – Pasmaidīju, atlaizdama viņu. – Tas ir ultimāts – tev šovakar man jāpiezvana.

– Sarunāts, – Patriks teica, savādi paskatī-damies uz mani. – Tagad es par tevi noteikti neaizmirsīšu.

Man bija uzmācīga sajūta, ka šajā mirklī kaut ko noteikti vajadzētu bilst, bet mēle, šķiet, bija it kā samežģījusies sarežģītā mezglā un atteicās man klausīt, tāpēc ar dumju ska-tienu īsi pamāju.

Kamēr iekšēji izcīnīju smagu kauju ar sevi un savu spītīgo mēli, veikaliņā Dženas pavadī-bā ienāca abi vīrieši. Draudzene nebeidza vien slavēt kādu vietējo klubu, kur iekšā laidējs apmaiņā pret pāris banknotēm pievēra acis uz vecumu.

– Sen nebiju tā iztrakojusies! – meitene jūs-moja, bet izskatījās, ka neviens no abiem vī-riešiem sevišķi viņā neklausās. Abi pāris rei-zes pamāja un izmeta pa kādam „labi” vai „jā”, bet tas arī bija viss.

– Esi beidzis? – tips ar melno ādas jaku un zirgasti asi vaicāja Patrikam. Viņam bija zema balss, kas nepieļāva iebildumus un lika man iekšēji mazliet nodrebēt. It kā pār viņa lūpām nāktu nevis vārdi, bet gan tumsa. Nav brī-

nums, ka Džena uz viņu skatījās ar tik sapņai-nu skatienu – viņš droši vien iemiesoja visas draudzenes fantāzijas.

– Jā, – viņš pamāja. – Ņemiet kastes un ejiet, es jūs panākšu.

– Nē, – tumšmatis strupi atcirta, un Patriks saviebās nepatikā un izvilka maku, lai samak-sātu, kamēr abi pārējie vīrieši katrs paņēma pa kastei.

– Neaizmirsti, – atgādināju, paņemdama no puiša naudu.

– Kā gan es varētu? – viņš teica, veltīdams man īsu smaidu, un, iebāzis maku atpakaļ ka-batā, paņēma pēdējo kasti. – Uz redzi, Veroni-ka!

– Atā! – pamāju.

* * * Pēc tam, kad puiši bija aizgājuši, Džena ne-

spēja vien beigt pļāpāt par abiem baisajiem tipiem, bet es tikai pacietīgi klausījos. Un to-mēr mans prāts pamanījās itin bieži atslēgties no sarunas (patiesībā Džena bija vienīgā runā-tāja, bet es tikai pāris reizes pie vajadzības pamāju) un aizklīst atpakaļ pie Patrika, par ko man tūlīt sametās kauns, kad sevi pieķēru.

Atgriezusies mājās, uzreiz sameklēju austi-ņas un sāku klausīties mūziku, uzslēgdama to tik skaļi, lai tā nomāktu visas nelūgtās domas galvā. Par laimi metode darbojās itin labi, un drīz vien vienīgais, kas aizņēma manu prātu, bija U2 un centieni, griežot salātus, nejauši sevi nesavainot.

Tiesa, kad sāku ķerties pie mājasdarbiem, mūzika sāka traucēt, tomēr kaut kā pamanījos tikt galā. Pēc tam nolēmu palasīt grāmatu, bet tur mūzika traucēja uztvert tekstu, kamēr bez tās es ik pa mirklim pieķēru sevi šķielējam uz mobilo.

Drīz jau grāmata bija atstāta novārtā, un

39

tās vietā manās rokas stāvēja telefons. Prāts jau sāka veidot neskaitāmas teorijas un var-būtības par to, kas gan ir atgadījies, kāpēc Patriks man jau nav piezvanījis.

„Varbūt viņš ir aizmirsis? Nē, tā nevar būt! Viņš droši vien ir aizņemts. Bet ar ko? Varbūt viņam ir draudzene, bet mani viņš tikai āzē? Bet kāda no tā jēga? Ir jau deviņi! Kur viņš kavējas? Varbūt ar viņu kaut kas ir atgadījies? Notriekusi mašīna vai kaut kur neveiksmīgi paklupis un nonācis slimnīcā? Varbūt man vajadzētu Patrikam piezvanīt pašai? Bet vai tā būs pareizi?” Sasodīts, man tiešām nebija ne-kādas nojausmas par smalko robežu starp pašcieņu un izmisumu, kad kaut ko vienkārši vairs nespēj sagaidīt.

– Piezvani man! – nikni noburkšķēju, cieši skatīdamās uz telefonu, it kā cenšoties nohip-notizēt to vai cilvēku, no kura gaidīju zvanu. – Piezvani man!

Galu galā atmetu bezjēdzīgo nodarbi un nolēmu sagatavoties rītdienai – salikt drēbes, sakārtot somu. Džena teiktu, ka esmu līdz ne-labumam apzinīga, un viņai būtu taisnība. To-mēr Elisa centās mani par tādu izaudzināt, un daļēji viņai tas bija izdevies.

Vecmāmiņa pati mēdza atkārtot, ka nevē-las, lai es būtu kā mamma – bezatbildīga, iz-

klaidīga, vieglprātīga, pārgalvīga. Un tomēr, lai arī ko Elisa teiktu par mammu, es par viņu domāju tikai to labāko. Citādi es nemaz neva-rētu, jo viss, kas man palicis pāri no Džoannas Hārperes, bija neskaidras četrgadīgas meite-nītes atmiņas, skopi stāsti, kuros ne vienmēr teikts tas labākais, un viņai līdzīgā meitene, ko ik rītu redzēju, ieskatoties spogulī.

Dažbrīd vēlējos atdot visu, lai mamma būtu šeit, lai tētim būtu pastāvīgs darbs un viņš nevazātos apkārt pa pasauli, darīdams sazin ko, lai mums būtu normālas mājas, lai man būtu brālītis vai māsiņa, lai mums būtu lem-pīgs suns, kas nosiekalo katru savā ceļā, vai kaķis, kas neko citu nedara kā vien guļ uz dī-vāna un resnē, lai arī man būtu brīži, ko mā-tes dala ar meitām, lai mēs kopā ietu iepir-kties vai ceptu pīrāgus un cepumus, lai viņa mani laiku pa laikam norātu, lai mēs visi kopā varētu ēst viņas gatavoto ēdienu, vienkārši lai man būtu tas pats, kas citiem.

Foto

:theh

ope-

life.b

logs

pot.c

om

40

Viljams Samersets Moems (1874 –1965) Teātris (1937)

D žūlija Lamberte šovakar bija satrie-coša.”

„Jā, viņa ir lieliska aktrise.” „Sava laika lielākā aktrise.” Tā varētu skanēt saruna Londonā, pie teāt-

ra durvīm, pa tām pēc izrādes nākot ārā cilvē-kiem.

Autors mūs aizved uz Londonu, kas pama-zām atkopusies pēc kara, iepazīstina ar aktie-ru sabiedrību, augstajām aprindām, kur Džūli-ja un Maiks apgrozās, vai ir spiesti apgrozī-ties. Dzīve ir tieši tik rožaina, cik mēs to gri-bam redzēt un cik labu to spējam padarīt.

Autors savā garajā mūžā ir ne tikai daudz redzējis, bet arī atzīts daudzu grāmatu autors.

Lai gan sižets ir vecs kā pasaule, tas tomēr ir arī mūsdienīgs un patiess. Uz mirkli, kad grāmatu noliktu maliņā, pēc tam meklēju, ko tik aizraujošu darīju, ka šķi-ta, aizmirstas visa pasaule. Vai tā bija kāda filma? Spēle, vai kas cits elpu aizraujošs? Nē, tā izrādās grāmata, kuras autors savus tēlus spējis pa-rādīt tik dzīvi un patiesi, ka lasītājs tos redz acu priekšā kustamies un dzīvojam. Pats pārdzīvo Džūlijas jaunību, darbu un mīlestību. Acu priekšā redz viņas lauku mājas un skatuvi. Šajā stāstā nav lieliskākas aktrises par Džūliju Lamberti. Viena no darba slavenākajām frā-zēm ir iegājusies arī mūsu zemes kultūrā „Nekad lieki nepauzē, bet ja paņem pauzi, tad

izturi to līdz galam.” Ir lietas, kas ir nemirstīgas un viena to tām

ir māksla. Šī grāmata, manuprāt, katram no-teikti ir jāievieto savā plauktiņā, ja vien ir tā-

da izdevība, bet, ja to izlasī-siet, grantēju, ka izņemsiet no plaukta to atkal un atkal. Te-ātris paņem visu, bez tā citas dzīves vairs nav. Džūlija visu savu dzīvi ir atdevusi teātrim un mīlestībai pret vīru, bet, kad jūtas sāk bālēt, tad atliek vienīgi skatuve. Tomēr viņa to nenožēlo un negrimst grūt-sirdībā, nē. Viņa ir sieviete,

kas stāv tam visam pāri. Viņai ir viņas māksla. Tomēr, kā mēdz gadīties, būdama pusmū-

žā, vēl ziedoša un nu gana veiksmīga aktrise viņa iemīlas Tomā, jauniņā klerkā. Lasītājs pats sev pēc tam var jautāt, vai viņa tiešām

Dzīve kā skatuve Ligita Aka

„ Vai tā bija kāda filma? Spēle, vai kas cits elpu aiz-

raujošs? Nē, tā iz-rādās grāmata”

41

Tomu mīlēja, un vai viņš patiešām mīlēja Džū-liju? Varbūt patiesībā Džūlija vienmēr ir mīlē-jusi tikai Maiklu un savu dēlu? Bet iespējams būs citi, kas apgalvot, ka Džūlija ir spējīga mī-lēt tikai sevi un sevis radīto mākslu, jo:

„Pasaule ir skatuve, un ļaudis ir tikai aktie-ri. Ilūzija ir tur, aiz arkādes; mēs aktieri esam īstenība”

Lai gan grāmatā romantiskā līnija ir visai liela, tomēr rosinu no tās nenobīties tos, ku-riem mīlasstāsti jau sen apnikuši. Tā nav sal-kana, un, lai gan ir spilgta un ārkārtīgi spēcī-ga, tā tomēr ir izsmalcināta un detalizēta. Au-tors ar apbrīnojumu preci-zitāti atklāj Džūlijas iekšējo pasauli, kā tā grūst, mainās un atkal ceļas augšā. Kā tajā visā iekļaujas gan viņas vīrs, gan mīļākais, gan dēls. Džūlija ir tipiska sieviete, un nav jābrīnās, ka autors savā laikā ir bijis tik popu-lārs. Viņš precīzi ir aprak-stījis „maigā dzimuma” pārstāvi ar visu viņas iekšē-jo pasauli.

Džūlija ir arī māte, un lai gan šīs rūpes viņu māc ma-zāk, tomēr dēlu viņa mīl, kamēr Rodžers māti redz tikai kā aktrisi.

Grāmata ir savam laikam pat visai atklāta, ar detaļām, kas citādāk šķistu, parādījušās ti-kai pēdējos desmit, divdesmit gados. Tomēr, autors spēj cilvēku tieksmes un vēlmes aprak-stīt tām pieskaroties tik viegli un filigrāni, ka šaubām nav vietas, bet nav nepieciešamības pēc detalizētiem aprakstiem. Es gan neietieku grāmatu lasītājiem, kas jaunāki par 16 ga-diem. Viņiem tā varētu šķist neinteresanta, varbūt pat vedināt uz tādām domām, kas nav prātā nākušas vai šķiet nepiedienīgas un amo-

rālas. Grāmata ir arī ekrani-zēta un, ja televīzija pauž savu labvēlību, mums reizēm ir iespēja noskatīties mūsu pašu režisora Jāņa Streiča uzņemto filmu ar tādu pašu nosaukumu „Teātris” (1978) ar Viju Artmani galvenajā lo-mā. Es gribētu mudināt ikkatru vismaz vien-reiz to noskatīties, vis-labāk gan vispirms iz-lasot grāmatu. Vilties

man nenācās ne vienā, ne otrā.

„Pasaule ir skatuve, un ļaudis ir tikai aktieri.

Ilūzija ir tur, aiz arkādes;

mēs aktieri esam īstenība”

42

Tēju iedalījums I epriekšējā reizē īsumā ieskatījāmies tē-jas vēsturē. Ja neskaita zāļu uzlējumus

(piemēram, kumelīšu, liepziedu u. tml.), visas tējas tiek iegūtas no viena auga – tējas krūma. Galvenokārt šī dzēriena pagatavošanai ievāc lapas no Ķīnā audzētā Camellia sinensis var. si-nensis, kā arī Indijā audzētā Camellia sinensis var. assamica, kas no sava radinieka atšķiras ar lielākām lapām, ko pamatā izmanto melnās tējas gatavošanā.

Tējas iedala pēc to apstrādes veida. Pastāv vismaz sešu veidu tējas – bal-tā, melnā, zaļā, oolong, dzelte-nā un Pueras tēja. Visbiežāk gan veikalu plauktos ir atro-damas pirmās četras no minē-tajām. Par viskvalitatīvākajām tējām tiek uzskatītas tās, ko iegūst no tējas krūma pašas galotnes lapiņām un pumpu-riem, kaut arī mēdz ievākt arī vecākas lapas zemas kvalitā-tes tējām. Tomēr tējas veidi nerodas savācot lapiņas un sadalot pēc noteiktiem kritērijiem, lai to izžāvētu un sabērtu maisiņos. Vairā-kums, pirms nonāk tējas mīļotāju kanniņās, tiek pakļautas ilgstošam apstrādes procesam, tādēļ neliels ieskats tējas apstrādes procesos nebūs mazsvarīgākā lieta pirms ķeršanās „vērsim pie ragiem”.

Tējas apstrāde Pēc lapu ievākšanas tās tiek sašķirotas un,

ņemot vērā vēlamo rezultātu, pakļautas dažā-du veidu apstrādei. Tieši šis ir tas brīdis, kas nosaka, kāda tēja radīsies visu šo procesu bei-gās.

Parasti šķirošanai seko vītināšana. Šī pro-cesa mērķis ir izvadīt lieko šķidrumu no tējas lapām pirms tālākās apstrādes. Ūdens zudums mēdz sasniegt līdz 60-70%. Vītināšanu veic labi vēdinātās telpās aptuveni 25-30°C, tomēr ir šķirnes, kuras tiek vītinātas saulē. Procesa ilgums ir atkarīgs no iegūstamās šķirnes, kā arī laika apstākļiem, ja tas noris dabīgos ap-stākļos.

Lapas tiek izklātas grozos vai uz speciāliem paliktņiem. Šajā laikā lapas dzīslojums zaudē savu stingrību un kļūst elastīgākas, bet sula –

viskozāka un biezāka. Tas krietni atvieglo turpmāko apstrādi. Ko-pumā tējas krūma lapas var zau-dēt aptuveni 40% no savas sākot-nējas masas. Pēc vītināšanas lapiņas saritina. Šajā procesā lapu dzīslojums tiek salauzts, izdalās sula un sākas fer-mentācijas process. Saritināšanas laikā tiek noteikts, kāds būs vēla-mais rezultāts, un tēja iegūst sa-

vu galīgo izskatu. Izdala divus saritināšanas veidus – tradici-

onālo un CTC (cut, tear, curl) metodi. Izman-tojot tradicionālo metodi, lapas saritina un saloka, lai salauztu dzīslojumu un veicinātu fermentāciju. Savukārt CTC laikā lapas tiek sasmalcinātas un saveltas granulās starp di-viem dažādos ātrumos rotējošiem veltņiem. Šo metodi pielieto tikai īpaši stipru tēju veidu ar izteiktu garšu pagatavošanai.

Pēc saritināšanas nereti rodas nepiecieša-mība izjaukt piciņas – mazās lodītes nereti ir salipušas kopā, veidojot lielas pikas. Lai to no-vērstu, tējas lapas atdzesē un vēdina. Tas

Kad kaķis apgāza tējas krūzi Ede Haina

„Izdala divus saritināšanas

veidus – tradicionālo

un CTC”

43

krietni atvieglo apstrādes nākamo posmu. Fermentācija sākas, līdzko beidzas saritinā-

šana un sāk darboties tējas lapās esošie fer-menti. Šo apzīmējumu (fermentācija) ieviesa 1901. Gadā, ar to apzīmējot oksidēšanās pro-cesu, kas nosaka tējas garšu.

Lapas pārvieto uz tumšām, mitrām un vē-sām telpām, kur tās izklāj uz līdzenas virsmas 5-8 centimetrus biezā slānī. Process noris 24-29°C temperatūrā ar gaisa mitrumu līdz 90%, nodrošinot periodisku gaisa cirkulāciju. Ja temperatūra ir augstāka, var sākties nekon-trolēta oksidācija, bet, ja zemāka, process ap-stājas. Videi ir jābūt teju sterilai, lai nekas lieks nereaģētu ar tējas lapu sulu.

Šajā laikā lapas zaudē zaļo krāsu, sākot brūnēt. Fermentācijas procesa ilgums ir atka-rīgs no vēlamā rezultāta. Vieglākas oolong tē-jas var fermentēties neilgā laikā, sasniedzot 5-40%, kamēr spēcīgākajām fermentācija var sasniegt pat 80%, taču melnās tējas izies pilnu apstrādes laiku – 100% fermentācija. Atkarībā no tējas veida, garšas var variēties no maiga zāles aromāta līdz spēcīgai, piesātinātai un

pat rūgtai garšai. Zaļās tējas pagatavošanā fermentāciju iz-

laiž. Tikko kā lapiņas apvīst, tās tvaicē, šādi neļaujot sākties oksidācijai, tomēr daži zaļās tējas veidi var būt viegli fermentēti (2-3%). Šādi pagatavotā tējā ir mazāk kofeīna, toties saglabājas vairāk vitamīnu. Pēc tvaicēšanas to ritina, kamēr lapiņas kļūst mitras un tumši zaļas vai reizēm ar tumšzilu nokrāsu. Sariti-nāšanu veic ar rokām, tādēļ šis process ir laik-ietilpīgs.

Šos procesus noslēdz žāvēšana. Šajā laikā tiek pilnībā apturēta jebkāda turpmāka oksi-dācija un tējas lapas iegūst savu galējo izska-tu, turklāt, zaudējot atlikušo šķidrumu, tiek izslēgta iespēja, ka tās var sapelēt pārmērīga mitruma ietekmē.

Žāvēšana noris 95°C temperatūrā, tādejādi samazinot mitrumu līdz 4-6% aptuveni pus-stundas laikā. Tas ir atbildības pilns process, jo pāržāvējot tēja apdegs, bet nepietiekamas apstrādes rezultātā tā sabojāsies pārāk ātri.

Agrāk to paveica, cepot tējas lapiņas pan-nās uz atklātas uguns līdz tās ieguva nepiecie-

Foto

: www

.wik

iped

ia.co

m

44

šamo formu. Tomēr, attīstoties mūsdienīgā-kām tehnoloģijām, sākot ar 19. gs tēju sāka žāvēt krāsnīs, līdz ar to at-vieglojot apstrādes procesu.

Svarīgs nosacījums ir tē-jas savlaicīga izņemšana no krāsns un atdzesēšana, jo kā jebkura organiska viela, tā var sāk gruzdēt un apdegt pat pēc izņemšanas no ce-peškrāsns. Saritināšanas procesā izdalījusies sula ta-gad ir stipri piecepusies pie lapiņām un saglabās savas īpašības līdz brī-dim, kad tējas lapiņas tiks aplietas ar karstu ūdeni un sula izdalīsies.

Pēc žāvēšanas tēju šķiro, izsijājot lapiņas pēc lieluma. Tam izmanto dažāda lieluma sie-tus.

Veselu lapu formu saglabā tikai kādi pieci procenti no visa ievāktā daudzuma, ar nosacī-jumu, ka tika ievāktas tikai augšējās lapiņas un pumpuri. Šāda tēja ir viskvalitatīvākā un dārgākā. Pēc sašķirošanas tā beidzot ir gatava sasaiņošanai un transportēšanai uz kādu no daudzajām firmām, kur tiks safasēta zem vai-rāk vai mazāk zināma logo, ko mēs ikdienā redzam veikalu plauktos.

Tējas daudzveidība stendos nereti pār-

steidz – dažādi aromāti un tik pat daudz dažā-di nosaukumi, tomēr, kā jau tika minēts, pa-matā pastāv seši veidi, kuri, lai panāktu šo daudzveidību, tiek sajaukti dažādās proporci-jās, pievienojot aromatizētājus. Tradicionāli tēju klasificē pēc fermentācijas pakāpes. Vis-mazāk tas skar vienu no dārgākajām un retā-kajam tējām pasaulē – balto tēju.

Baltā tēja

Baltā tēja ir gana liels retums, lai tiktu uz-skatīta par elitāru. Pamatā to audzē un ievāc Ķīnā Fudzjaņas provincē, tādēļ arī nebūs liels pārsteigums, ka tieši šajā valstī ir visvairāk

tās lietotāju. Tā ir pietiekami dār-ga, lai nebūtu pieejama visiem, par ko liecina ironisks ķīniešu sakāmvārds „Viņš dzer tikai balto tēju”, kas pārnestā nozīmē ir tīrs ūdens un laiki ir pietiekami grūti, lai nevarētu neko tādu atļauties. Šo tējas veidu nepakļauj fermen-tācijai, bet žāvē, lai pēc iespējas labāk saglabātu tās dabīgo izska-tu. Pēc vītināšanas lapiņas tiek uz

īsu brīdi paturētas tvaikā, bet ne pietiekami ilgi, lai sāktos fermentācija, tomēr dažiem veidiem pieļaujama pavisam neliela oksidāci-ja. Baltajai tējai nav nepieciešams ilgstošs ap-strādes laiks, taču tās atlases kritēriji ir stin-

Tējas lapu žāvēšana

„Balto tēju ne-fermentē, bet

žāvē, lai tā labāk saglabātu dabīgo izskatu”

Baltās tējas lapiņas ir maigas un pūkainas. Foto: http://ommorphiabeautybar.com

Foto

: www

.tea-

cam

paig

n.ne

t

45

gri. Ievāc tikai vienu vai divas mazākās lapi-ņas no dzinuma vai pat pašu pumpuru. Lapi-ņas baltajai tējai ievāc tikai dažas dienas gadā, sausā un skaidrā laikā, kad garšas īpašības ir vismaigākās. Apstrāde ir pietiekami maiga, lai pumpura apvalks saglabātu neskartus smal-kos, sudrabainos matiņus, kas klāj tā iekšpusi. Pēc žāvēša-nas tējas lapiņas tiek vēlreiz pārlasītas, tādejādi nodrošinot augstu kvalitāti.

Kaut gan baltā tēja ir vairāk rakstu-rīga Ķīnai, tā tiek ievākta arī citur, piemēram, Indijā un Āfrikas valstīs, tomēr nekas nespēj līdzināties Ķīnas gadu tūkstošus koptajām un attīstītajām tra-dīcijām.

Baltā tēja izceļas uz citu fona ar tikai tai raksturīgajām maigajām garšas īpašībām. Uz-lējumā tās izskatās kā sausas lapas, ko nav skāris oksidācijas process, nav ne lauztas, ne rullētas. Tās ir saglabājušas sākotnējo krāsu – zaļu vai pelēcīgi zaļu, kā arī lapu baltajai

apakšpusei ir jābūt skaidri redzamai. To dēļ šo tēju sauc par „Baltajām skropstiņām” jeb „Bai hao”. Divas populārākās šķirnes ir „Sudraba adata” (Bai hao yin zhen) un „Baltā peoni-ja” (Bai mu dan), bet pastāv arī zemākas kvali-tātes tējas kā „Ilggadības uzacis” (Shou mei). Protams, nevar nepieminēt arī Indijas māsu – Dardžilingas baltās tējas paveidu, kaut arī šis Indijas reģions vairāk pazīstams tieši ar mel-nās tējas daudzveidību.

Ievelkoties lapiņas rada bāli dzeltenu vai zaļi zeltainu uzlējumu ar vieglu ziedu vai zā-les aromātu. Šīs tējas pagatavošanai nepiecie-šams ne pārāk karsts ūdens (50-70°C). Aplejot tēju ar pārāk karstu ūdeni, zūd liela daļa dzē-riena īpašību, turklāt tai ir jāievelkas aptuve-ni piecas minūtes. No „Sudraba adatas” lapi-ņām aromātiskās vielas izdalās mazliet īsākā laikā – 4 minūtēs.

Diemžēl balto tēju ir grūti ilgstoši uzglabāt, jo tā netiek pakļauta fermentācijai, tādēļ tā ir

ļoti prasīga pret uzglabāšanas ap-stākļiem. Pārējo tēju sīkākus aprakstus lasiet nākamajos „Digitālā Vārda” izdevu-mos!

„tās izskatās kā sausas lapas, ko

nav skārusi oksidācija”

Tējas krūma lapiņas uz fermentācijas platēm

Foto

: www

.tea-

cam

paig

n.ne

t

46

P atīk mums tas vai nē, tomēr ir pienā-cis rudens un līdz ar to – ābolu raža.

Šajā numurā parādīsim, kā tikt ar tiem galā, pavisam vienkārši pagatavojot garšīgu našķi, ar ko aizstāt šokolādi un citus veikalos nopēr-kamos gardumus.

Vajadzēs: 22 ābolus no pašu vai izpalīdzīgu kaimiņu

dārza (ar īpašnieka atļauju!) Pildījumam: 300 g skābā krējuma 2 ēdamkarotes cukura 1 tējkaroti kanēļa 1 strīķētu tējkaroti kartupeļu cietes Pagatavošanas laiks: 40 min Piezīme: visi lielumi šeit norādīti aptuveni;

vislabāk sanāks, liekot lietā intuīciju, ožu un garšas kārpiņas!

Pagatavošana: 1. Uzsilda cepeškrāsni līdz 200° C. Kamēr

krāsns silst, ābolus pārgriež uz pusēm, izgriež serdi, kārto uz pannas ar mizas pusi uz leju. (Jo lielāks viducis, jo vairāk vietas pildīju-mam!)

2. Kad krāsns uzsilusi, liek pannu cepeš-

krāsnī un cep apm. 20 min.

Gardie āboli Ingus & Co

47

3. Bļodiņā sajauc skābo krējumu, ar cuku-ru, kanēli un kartupeļu cieti.

4. Kad āboli sāk smaržot, ņem pannu laukā

un ar karotīti ābolu vidučos saliek pildījumu. Liek pannu ar āboliem atpakaļ cepeškrāsnī un cep vēl apm. 12-15 min.

5. Kad pildījums sāk čurkstēt, ņem pannu laukā no krāsns. Ēd pats un dod citiem, kamēr āboli beidzas.

Lai labi garšo!

48

I veta jau gribēja tikai kā labāk, un, ierau-dzījuši meistarklasi, nenoturējās ne Ar-

tūrs, ne Francis. Ja reiz dzeju radīt var jeb-kurš, vienalga, saprot no tās kaut ko vai nesa-prot, arī viņi bija gatavi izmēģināt roku un mesties šajā kolosālajā izaicinājumā. Kā gan citādi, ja katrs taču grib kļūt par dzejdari? To-mēr mūsu jaunizceptie talanti izvēlējās viegli specifisku dzejas virzienu – tādu postmoder-nismu, ka pat paši pēcāk no savas daiļrades nekā nesaprata.

Atliek vien novērtēt viņu augsto meistar-klasi.

—- Dzīve ir skaista Rozes ir zilas Dzejot es neprotu Un lāga ir negribu —- Rozes ir sarkanas, Vijolītes lillā Atskaņas grūtas Ledusskapis. —- Rozes ir skaistas Vijole čīkst Tālāk man nevedas Mirst kamēr svīst —- Es izkāpu no gultas ar kreiso kāju paslīdēju un nokritu tas bija sāpīgi

Ļoti —- Cik ļoti Man Bet varbūt ka tomēr Tev, Gribas aizmirst vakardienu. Galva sāp pārmērīgi Rokas Un kājas arī Nav labākas. — Paņemu krūzi ielēju kafiju vai tomēr tēju, nē abus un miegs ir pilnīgi prom un nomākts zinu no rīta sāpēs galva. —- —- atraksti man īsziņu rītā JO vakarā nenāk miegs. Sulu pārdzēros —- Šodien slikti Rīt gan jau ka būs labi Tāpēc Parīt labāk Atturēšos

Ne-dzeja Iveta Krabis, Artūrs Meža, Francis Vista

49

Neviens tik labi nesaprot cits citu, kā rakstošais rakstošo. Neviens otra mokās un mocībās nav tik nežēlīgs kā rakstošais pret rakstošo.

Mokas par kancelejas piederumiem Pirmais: Tik dievīga kladīte! Ieraudzīju veikalā, iemīlējos. Pat zinu, ko tur rakstīt. Otrais: Tad tik pērc nost. Pirmais: Bet man jau tā mājās daudz viņu. Otrais: Nekas, pērc. Pirmais: Puspierakstītas, lapu daudz. Otrais: Puspierakstītas neder. Ja patīk, pērc to, kas iekrita acīs. Pirmais: Cenas nav. Otrais: Nu paskaties pēc svītru koda! Pirmais: Cena pieņemama. Es gribu, bet man nevajag. Otrais: Nu kad es tev saku, pērc un ļauj man rakstīt! Pirmais: Piedod, bet tu zini, ka es kladēs rakstu maz. Otrais: Jā, bet šo tev vajag, citādāk jau man ne-traucētu! Pirmais: Tu raksti? Otrais: JĀ! Pirmais: Nu labi, raksti, raksti, es paņemšu to kladīti. Otrais: Beidzot!

Mokas par nāvi

Pirmais: Nē, es to nevaru izdarīt, bet tas ir tik loģiski, tik pareizi. Es taču zinu, ka viņam jā-mirst, bet tas tēls ir tik piemīlīgs, jauks un sau-lains un, un, un visi pārējie pūkainie apzīmēju-mi. Otrais: Noskuj viņu, nebūs pūkains.

Mokas par pasauli Pirmais: Man šķiet, es kaut ko salaidu dēlī. Otrais: Tu, visticamākais, to arī izdarīji. Nu, kas notika? Pirmais: Krokodili evolūcijas ceļā ir sākuši lidot. Otrais: Un tas ir viss? Pirmais: Bet tie ir briesmīgi draudi cilvēcei. Otrais: Cilvēce tiks galā, bet varoņiem vismaz būs nepieciešamība piesargāt galvas. Burtiski.

Mokas ar bezmiegu

Pirmais: Kā, tavuprāt, ir labāk – iemidzināt, no-šaut vai nožņaugt? Otrais: Ir trīs naktī. Ja tu man neļausi gulēt, es tevi pašu nožņaugšu.

Mokas ar saprātu

Pirmais: Es viņam prasu: – „Kāpēc tu tā uzve-dies, tev bērnības trauma, vai?” Šis man atbild, ka… Otrais: Pagaidi, tu sarunājies ar tēlu? Pirmais: Nu jā, tu taču arī tā dari, vai tad nē? Otrais. Nē. Pirmais: Es domāju, ka tā ir visiem. Otrais Nē, tā dara tie, kam patiesībā būtu jāno-drošina istabiņa ar polsterētām sienām un no-mierinošiem līdzekļiem.

Mokas ar personībām

Pirmais: Un es viņam saku: – „Ej, meklē piedzī-vojumus, noskaidro, kurš vainīgs. Dari kaut ko!” Otrais: Un? Pirmais: Šis neko, paskatās uz mani, parausta plecus un iet gulēt. Neciešu pārlieku lielas per-sonības.

Rakstošo mokas

50

I zdevniecība „Iespēju grāmata” vēlētos paplašināt latviešu pasaku klāstu, tāpēc

apņēmusies radīt pasaku grāmatu sēriju „Mīļumpasaciņas” ar jūsu radītām pasakām! Vienā „Mīļumpasaciņas” grāmatā paredzēta viena pasaciņa ar jaukām ilustrācijām.

Vai Tu raksti pasakas? Vai vēlies kļūt par

pasaku autoru? Vēlies iemūžināt savu pasaku grāmatā, kura priecēs simtiem mazuļu pirms miedziņa, vai čaklo lasītāju saulainā pēcpus-dienā? Tad ķeries pie darba un radi savu pasa-ku! Mēs parūpēsimies par to, lai pasakai tiktu radīta jauka ilustrācija!

Gaidīsim Jūsu pasakas uz e-pasta adresi

i e s p e j u g r a ma t a @ g m a i l . c o m l īd z pa t 30.novembrim. Sākot no 30. septembra, ik ne-dēļu, tiks izvēlēta viena pasaka, kura tiks iz-dota. Laimīgie autori tiks izziņoti publiski, kā arī tiks informēti personīgi.

Konkursa nolikums:

1. Viens autors drīkst iesūtīt pasakas neie-robežotā skaitā, bet katra pasaka iesūtāma atsevišķi un katra pasaka piedalās konkursā individuāli.

2. Autora gadu skaitam nav nozīmes - sva-rīga ir fantāziju pasaule, notikumi un pasaku sižets.

3. Pasakas nedrīkst saturēt vardarbīgu, nai-du kurinošu un citādi bērniem nepiemērotu sižetu.

Grāmatas sagatavošanas noteikumi: Teksta burtu izmērs 12, attālumi no lapas

malām 2cm, bez atstarpēm starp rindiņām. Vienas pasakas apjoms ne mazāks par 5 A4

formāta lapas pusēm (bez titullapas), bet ne lielāks par 7 A4 formāta lapas pusēm.

Titullapā nepieciešams norādīt - vārdu, uzvārdu (ja plānots segvārds, tad arī segvār-du), mobilā tālruņa numuru, e-pasta adresi, pilsētu vai rajonu, kurā dzīvo un noteikti PASAKAS NOSAUKUMU!

Izdevniecība apkopos un izvērtēs iesūtītās

pasakas un paziņos, kuras pasakas tiks izdotas „Mīļumpasaciņas” pasaku sērijā. Katrs autors, kura pasaka tiks izvēlēta izdošanai, saņems dāvanā 5 savas pasaku grāmatas.

_____________________________________ Izdevniecība sedz visus ar pasaku grāmatas

izdošanu saistītos sagatavošanas un izdošanas izdevumus.

„Iespēju grāmata” piedāvā

Foto

: http

://ww

w.ies

peju

gram

ata.l

v/

51

K ad šorīt pamodos, pirmais, ko ieraudzīju, bija tumsa. Pilnīgi nopietni, es neredzēju

ne tik, cik deguns garš. Kad jau pārbijos, ka pēc nakts spilgtā sapņa mani piemeklējis aklums, at-klāju, ka līdz ausīm esmu ievīstījies segā. Kad bei-dzot no tās izpiņķerējos, atklāju, ka diena jau sāku-sies un pa logu iekšā spīd spilgta saule.

Tas varētu būt arī tava īsstāsta sākums jaunajam konkursam „Šodien”. Tomēr šoreiz tas nav noteikums, kas jāievēro.

Lai gan ikdiena mēdz šķist vienmuļa un bezkrāsaina, tā tas nebūt nav, tāpēc aicinām visus gribētājus piedalīties konkursā „Šodien” un izstāstīt par kādu dienu viena konkrēta tēla mūžā.

Konkursa noteikumi ir visai vienkārši. 1. Jūsu darbam jāiekļaujas 2,5-3k vārdu ro-

bežās (t.i. 2500-3000 vārdi) 2. Džo – galvenais varonis, kura dienu jūs

aprakstāt. 3. Darbam jābūt ar humoristisku pieskaņu. 4. Darbs jāiesūta līdz 2012. Gada 15. oktob-

rim (ieskaitot) 5. Darbs jānosūta uz kvvva@inbox.lv Balva! Pirmās vietas ieguvēja darbs tiks

publicēt literatūrai veltītajā e-žurnālā „Digitālais Vārds”

(Baumo arī, ka pastāvot īpaša, neliela balva „Citrona buča”, kuras saturs ir liels noslē-pums, un to subjektīvi piešķiršot Citrons sa-vam favorītam)

Iesūtot darbu konkursam, autors apliecina, ka uzvaras gadījumā piekrīt darba publicēša-nai e-žurnālā. Darbus nosūtīt kā .doc(x) failus, tikai nosaukumā minot savu identitāti, lai pa-šā darbā neparādītos ne autora segvārds, ne vārds.

Jauns konkurss “Šodien”

Fo

to n

o p

erso

nīg

ā ar

hīv

a

52

Seko mums: Twitter—@DigitalaisVards (https://twitter.com/DigitalaisVards) Facebook—Digitālais Vārds (http://www.facebook.com/DigitalaisVards)

Paldies sakām visai Digitālā vārda radošā komandai: „Digitālā Vārda” vadītājai Ellenai R. Landarai Galvenajam redaktoram: Ingum Macatam Par vāka foto īpaši pateicamies Anei Laskei Īpašs paldies www.rakstniekiem.lv vadītājai Inesei Mūrniecei, par atbalstu un pa-līdzīgas rokas sniegšanu. Visiem rakstu un literāro darbu autoriem, literārajam forumam karneola.lv par

daudzajām idejām, atbalstu un uzmundrinājumu.