Gaismas gads

9 460 730 472 580 800 m ≈ 9,46 × 1012 km

Kas ir folklora?Kādēļ tā šķiet saistāma ar senatni?

Cik īsti sena tā ir?Cik sens ir folkloras jēdziens?

Vai tā ir vērtība vai pagātnes palieka?

Henrijs Borns (Henry Bourne 1696-1733)Antiquitates vulgares..

Džeimss Makfērsons (James MacPherson, 1736-1796)

juristsskolotājsdzejniekspolitiķis

folkloras vācējstulkotājs

krāpnieks?

1761. gadā viņš publicēja pirmo, kā pats apgalvoja, tulkojumu no gēļu valodā rakstīta 3. gadsimta

manuskripta, kas 1765. gadā tika apvienots ar vēl citiem fragmentiem un ieguva kopnosaukumu

“Osiāna darbi” (The Works of Ossian)

Džeimss Makfērsons

1760 Fragments of Ancient Poetry collected in the Highlands of Scotland1761 Fingal, an Ancient Epic Poem in Six Books,

together with Several Other Poems composed by Ossian, the Son of Fingal, translated from the Gaelic Language

1763 Temora: An ancient epic poem1765 The Works of Ossian

Cienītāji:Tomass Džefersons (13.04.1743 – 4.07.1826) un Napoleons

Bonaparts (1769-1821) pastāvīgi nēsājis līdzi tulkojumu, pasūtījis Engram (Jean Auguste Dominique Ingres) gleznu “Osiāna sapnis”

IespaidojušiesValters Skots, Johans Volfgangs fon Gēte (“Jaunā Vertera

ciešanas” satur Makfērsona darba fragmentu tulkojumu; 1774).

Gētes līdzgaitnieks Johans Gotfrīds Herders sarakstījis eseju “Izvilkumi no sarakstes par Osiānu un seno tautu dziesmām” (Auszug aus einem Briefwechsel über Ossian und die Lieder alter Völker; 1773).

Semjuels Džonsons (Samuel Johnson, 18.09.1709 – 13.12.1784)

Leksikogrāfs, dzejnieks, kritiķis, rakstnieks.

“Doktors Džonsons”

Semjuels Džonsons pret to asi iebilda,jo ķeltiem trešajā gadsimtā nevarēja būt šādu

manuskriptu.

Ja šajā ziņā viņam bija neapšaubāma taisnība, iespējams, ka kāda nozīme tomēr bija arī angļu

un skotu attiecībām.

Doktors Džonsons par “Osiānu”

...nav autentisks un dzejas ziņā nevērtīgs...

...tīrā krāpšana...

...Makfērsons ir lielības maiss, melis un krāpnieks, šie dzejoļi ir viltojums...

"Bet Doktor Džonson, vai tiešām domājat, ka jebkurš mūsdienās var sarakstīt šādu dzeju?" - "Jā. Daudzi vīri. Daudzas sievas. Un daudzi bērni."

...Osiāns ir vissmagākais krāpšanas gadījums, ar kādu pasaule jebkad apgrūtināta...

...pārāk garš, lai to paturētu atmiņā necivilizēta tauta, kurai nav rakstības...

...trešajā gadsimtā gēļu valodā nav nekādu rakstu, šādu manuskriptu nevar būt...

1707. – Anglijas un Skotijas parlamentārā ūnija. Skotijas parlaments faktiski tiek atlaists.

1745. - “Jaukais princis Čārlijs” (Bonnie prince Charlie, Charles Edward Louis John Casimir Sylvester Severino Maria Stuart) neveiksmīgi mēģina ar varu ieņemt Anglijas troni, izmantojot skotu atbalstu. Skotija piedzīvo izšķirošu militāru sakāvi Kalodenas kaujā (1746.)

Makfērsons apgalvo, ka ir atradis skotu eposu.

Dr. Džonsons iebilst, norādot, ka tas veidots no citu materiālu motīviem, tādēļ pieprasa manuskriptu. Praktiski tikai Anglijā Makfērsona darbam nav pozitīva vērtējuma.

Makfērsons raksta laikā, kad izglītotās sabiedrības daļas literatūra un vienkāršās (neizglītotās) tautas tradīcijas ir stingri nošķirtas.

Tas ir laiks, kad veidojās pamats Oto Bekela (Böckel) izteikumam, ka “lasīšana ir dziedāšanas ienaidniece”.

“[..]the Ossian poems are the best-known instance of a wider tendency shared by many mid- and late eighteenth-century authors to make oral traditions—considered politically and geographically marginal to civilized Britain— central to the period’s most innovative poetic experiments.”

James Mulholland. James Macpherson’s Ossian Poems, Oral Traditions, and the Invention of Voice// Oral Tradition, 24/2 (2009): 393-414

Apmēram tajā pašā laikā par līdzīgu atradumu Anglijā ziņoja

Tomass Pērsijs (Thomas Percy; 1729-1811).

Vācot dažādus materiālus, viņš sava

drauga Hamfrija Pita mājā esot atradis senu manuskriptu, kuru kalpones izmantojušas pavarda iekuršanai.

Pērsijs savai publikācijai “Reliques of Ancient English Poetry” (1765.) gadā “uzlabojis” 36 no 45 izmantotajām

manuskripta balādēm.

Johans Gotfrīds HerdersJohann Gottfried von Herder

1744-1803Vācu filozofs un publicists

Izveidoja ideju par domāšanas saistību ar valodu, savukārt tautas dzejas saistība ar

valodu viņaprāt ir visdabiskākā.Publicēja vairākus tautas dzejas

krājumus.

1846. gada 22. augustā Londonā iznākošais žurnāls “The Athenaeum” publicē kāda Ambroza Mertona vēstuli, kurā autors mudina žurnālu un tā lasītājus pievērsties “laukam, kurā mūsu sentēvi reiz vākuši bagātu ražu” un vākt “paradumus, ieražas, novērojumus, ticējumus, balādes, sakāmvārdus u.c.”. Viņš iesaka to saukt par “Folk-Lore”.

Šīs vēstules autors ir Viljams Džons Tomss (William John Thoms 1803-1885.

Folkloras jēdziens ir pastāvējis jau vairākus gadsimtus, taču tieši terminu

folklora

ieteica angļu pētnieks un publicists Viljams Džons Tomss

izveidojot to no angļu vārdiem (good Anglo-Saxon compound)folk – '(vienkāršā) tauta'lore – '(sena) gudrība'

Tas aizstāja iepriekš lietoto latīnisko

popular antiquities.

Piecus gadus vēlāk šis termins pirmoreiz parādījās grāmatas virsrakstā.

Pašreiz zināmo folkloras definīciju skaits ir vismaz 40.

Somija 1809. gadā pēc ilgāka sašķeltības perioda kļūst par vienotu teritoriju citā, lielākā valstī (Krievijas impērijā).

Tieši somu tradīciju apvienojums vienā darbā ar žanra apzīmējumu “tautas eposs” izveidoja sava veida kanonu, paraugu, kam sekot.

Pirmais “Kalevalas” variants, ko veido 32 dziedājumi, iznāk 1835. gadā, paplašināts un rediģēts izdevums ar 50 dziedājumiem – 1849.

“”Kalevala” ir tipisks tādas intelektuālas kopienas ražojums, kas cenšas radīt 'pagātni' savas identitātes definēšanas procesa ietvaros.”

Michael Branch. The Invention of a National Epic. The Uses of Tradition, London, 1994, 195.-212. lpp.

“Ir divi veidi, kā var atrast kādu kopienu ('locate') un atklāt tās 'patieso stāvokli': izmantojot poētisko telpu ('poetic spaces') vai zelta laikmetu.”

Anthony Smith. The Ethnic Origins of Nations. Oxford, 1986, 183.lpp.

Arī “Kalevalas” izveidi iespaidoja romantiskā interese par vienkāršo ļaužu (seno) kultūru, ko aizsāka Džeimsa Makfērsona Osiāna cikls.

Turklāt, jau zviedru valdīšanas laikos 17. gs. pirmajā pusē ticis izdots karaļa rīkojums vākt gan senas hronikas, gan stāstus par senajiem laikiem – lai vairāk uzzinātu “kā viss bija senos laikos”. Vācamo materiālu uzskaitījumā arī “seni dzejojumi par varoņiem un burvestībām”.

“Negribētu, ka šīs dziesmas tiek noniecinātas vai, gluži otrādi aplami uzskatītas par ārkārtīgi dižām. Šīs dziesmas nekādā ziņā nav pielīdzināmas grieķu un romiešu dzejai, bet būtu gluži labi, ja tās vismaz parādītu, ka mūsu priekšteči nebūt nebija neapgaismoti savos garīgajos (intelektuālajos) centienos un šīs dziesmas vismaz to pierāda.“

Eliass Lēnrūts. Ievads “Kalevalas” pirmajam izdevumam (1835)

“Bet no visiem šiem stāstiem redzams, ka latvieši citkārt nebūt nebij tādi nemācīti ļaudis par kādiem tie allaž izdaudzināti; jo tā tauta - lai nu ir pagāni vai ne - kas ticības lietās ir pieņēmusēs, arī citās gudrībās un zināšanās nebūs vārga.”

Juris Alunāns.Dievi un gari, kādus vecie latvieši citkārt cienījuši (1856)

Dans Bens-Amoss (Dan Ben-Amos):

Folkloras jēdziens izveidojās Eiropā 19. gadsimta vidū. Sākotnēji tas apzīmēja tradīcijas, senas parašas un vēl pastāvošus svētkus, senas dziesmiņas un balādes no neatminamiem laikiem, arhaiskus mītus, teikas un fabulas, senus stāstus un sakāmvārdus. Tā kā šie stāsti reti spēji izturēt veselā saprāta un pieredzes pārbaudījumu, folklora ietvēra arī iracionalitāti: ticību spokiem un dēmoniem, fejām un rūķiem, elfām un gariem; tā vēstīja par ticību zīmēm, amuletiem un talismaniem. No to pilsētas izglītoto ļaužu (urbane literati) viedokļa, kas radīja folkloras ideju, šīs abas – tradicionalitātes un iracionalitātes – īpašības varēja attiekties vienīgi uz zemnieku vai primitīvu sabiedrību. Tādēļ tie piedēvēja folklorai vēl vienu īpašību: ruralitāti.”

The Idea of Folklore: An Essay Grām.: Issachar Ben-Ami and Joseph Dan, eds. Studies in Aggadah and Jewish Folklore. Folklore Research Center Studies VII. Jerusalem: The Magnes Press, 1983, pp. 11-17

NibelungenliedNibelungu dziesma

● Kopš 2009. gada UNESCO Pasaules atmiņas saraksta objekts.● Esošie 3 manuskripti radušies ap 12. gadsimtu, stāsta par laiku ap 4.-6.

gadsimtu.● Saukta par vācu “Īliādu”, atzīta par vācu eposu.● Rihards Vāgners savās Nibelungu cikla operās centās jaunā veidā iedzīvināt

seno kultu un pārdzīvojumu.

Vilhelms Jordans (Carl Friedrich Wilhelm Jordan;

8.02.1819 – 25.06.1904)

● Literāts un politiķis. ● Dzimis Austrumprūsijā.● 1867. gadā publicē savu

“Nibelungu dziesmu”.● 1876. gadā publicē “Episkās

vēstules” (Epische Briefe)

Andrejs Pumpurs. Ievads “Lāčplēsim” (1888.)

Tādi epi bija pazīstami jau priekš tūkstošiem gadiem pie indiešiem, perziešiem un grieķiem. Pēc kristīgas ticības izplatīšanās pasaulē tika izskaustas pie tautām dievu un varoņu teikas, un ilgi domāja, ka līdz ar to arī epi nevarot vairs izcelties, kamēr jaunākā laikā ģermāņu tautas caur savu Zigfrida teiku pierādīja, ka epu laiki vēl nav izmiruši. Visas četras minētās episkās tautas pieder pie indo-ģermāņu tautu sugas; viņu epi, vispārīgi ņemot, ir viens otram ļoti līdzīgi, Tas pierāda, ka viņu dievu un varoņu teikas atvasinājušās iz kādas vispārīgas mitoloģijas un šī pēdējā piederīga kādai aizvēsturīgai pirmtautai. Tāda pirmtauta jeb indo-ģermāņu sugas mātes-tauta ir tiešām bijuse un, kā caur valodu salīdzināšanas zinību izpētīts, atradusies uz diezgan augsta kultūras stāvokļa, — Tā ir vecā āriešu tauta.

Mitoloģija, latvietība un eposs 19. gadsimta otrajā pusē

Andrejs Pumpurs. Ievads “Lāčplēsim” (turp.)

Zigfrida teikas apstrādātājs Vilhelms Jordans lepni saka, ka citām tautām, par piem., itāliešiem, spāniešiem, frančiem, nebūs iespējams nekad sagatavot kādu epu, tādēļ ka epus viela nav vairs tautā atrodama un pašas tautas nav tādu laika periodu aizsniegušas kā ģermāņu tautas, tas ir, nav ieņēmušas visaugstāko stāvokli kultūrā un politikā, nav palikušas par pasaules valdniecēm[..]

Mitoloģija, latvietība un eposs 19. gadsimta otrajā pusē

Andrejs Pumpurs. Ievads “Lāčplēsim” (turp.)

Par itāliešiem, spāniešiem un frančiem nav daļas Jordanam ko pretim runāt, bet to gan cerēju, ka pie leišu-latviešu tautām, kuras laikam vecajai āriešu tautai stāvēs tuvāku nekā ģermāņi, atradīsies vairāk dzīvas vielas priekš epus, nekā to Jordans atrada pie vācu tautas.

Šīs teikas un dziesmas mūs aizved tālā sirmā senatnē pie dabas un dievu mitoloģijas, pie tiem pašiem avotiem, iz kuriem cēlušies mums jau zināmie četri tautu epi. Nav jāšaubās, ka leišu-latviešu tautas, pie kultūras nākušas, lai ar nebūdamas pasaules valdnieces, tomēr pasniegs izglītotai pasaulei kādu piekto epu iz mūsu āriešu pirmtautas dabas un dievu mitoloģijas.

Gustav Wilhelm Sigmund Brasche (1803-1882)

[..]Bet tas tomēr visādā ziņā ir nožēlojami, jo tas kopā ar citām parādībām, kā, piemēram, ar jauno latviešu avīzi «Mājas Viesi», noved pie nevajadzīgas to spēku skaldīšanas, kas strādā latviešu tautas labā un no kā mūsu gādībai nodotie tikai zaudēs. Bet, ja ir ļaudis, kam jaunā Latvija «kā skaista jaunava brīnišķi sēž tur augšā», tad tie mums sirsnīgi jābrīdina no Lorelejas.

Das Inland, 1856

Apgaismības asais asmens

Gustav Wilhelm Sigmund Brasche (1803-1882)

No tā laika, kad tas bija neatkarīgs vai vismaz nesaistīts, un no viņa smago cīņu laika palikusi tam pāri vienīgi viņa galīgi samaitātā valoda un naids pret vāciešiem, ko tie izrāda katrā izdevīgā gadījumā. Šis naids savā laikā bija dabisks, bet tagad pilnīgi neattaisnojams, jo latvietim vajadzētu zināt, ka par visu to, kas tam tagad ir labāks nekā viņa vienvalstniekiem — viņa ticība, atbrīvošana no dzimtbūšanas, viņa ātri pieaugošā izglītība, viņa, kā zemes īpašnieka, arvien drošāks topošais stāvoklis, par to visu viņam jāpateicas tam, ka tas bija zem tālo vāciešu, bet ne tuvo kaimiņu jūga un vācieši tagad visādā veidā un ceļā, bieži pat ar pārliecīgu centību, cenšas iepriekšējo gadu simteņu netaisnības izlabot. Tāpat palicis viņa neuzticīgais un nepateicīgais raksturs.

Apgaismības asais asmens

Gustav Wilhelm Sigmund Brasche (1803-1882)

Katrs mēģinājums atdzīvināt viņu latvietību, katrs aizrādījums par to, kādu postu viņu nacionalitātei, pie kuras pieder arī valoda, ir nesuši vācieši, un tā tālāk, noved tikai pie tā, ka modina naidu pret vāciešiem, un to, kas pats ar savām kājām vairs nevar iet un vispārīgi tagad atrodas pārejas stāvoklī, novedīs citu atvērtos apkampienos, bet ne to, kas to tagad ar mīlestību auklē.

Gustav Wilhelm Sigmund Brasche

Kas mūsu nacionāļus pazīst, ir sen pazaudējis ticību patstāvīgai latvietībai. Šīs mazās tautiņas liktenis ir tāds pats kā pārējo jau no dzimšanas nespējīgo tautiņu, kas nezin no kurienes un kādā kārtā uz ziemeļiem izlauzušās: tās mirst jau mātes miesās. Lai atminamies tikai lībiešus, krieviņus un vissīkstākos no visiem — igauņus. Latvietim nav nekādas nacionālas pagātnes, tādēļ tas nezina, nedomā un necer uz nacionālu nākotni. Tas pazīst sevi tikai kā kārtas locekli, kas tiešām vēl priekš dažiem gadu desmitiem atradās neapskaužamā stāvoklī, bet tagad no viņiem tikai aiz nezināšanas — nicinātā zemnieku kārtā.

August Johann Gottfried Bielenstein (1826-1907)

“Kāda laimīga dzīve” , 1905

August Johann Gottfried Bielenstein (1826-1907)

Mums nācās apkarot nekompetentos jaunlatviešu jūsmotājus, kuri prūšu hroniku autoru maldus un izdomājumus par senprūšu kultu gribēja ar skubu attiecināt uz latviešiem pie Daugavas, tādā veidā radot latviešiem jaunu Olimpu, apdzīvotu ar vairāk vai mazāk patvarīgi izdomātām dievībām, it kā šāda mitoloģija darītu godu latviešu tautai.

“Kāda laimīga dzīve”, 1905

Saglabāt aukstasinību, kad noziegumā pret cilvēci līdzvainīgais (vai gan kādas tautas cilvēka un pilsoņu tiesību iznīcināšana ar dzimtbūšanu ir kas mazāks?) uzliek vienkāršības un bezpartejiskuma masku, lai to ar labākiem panākumiem aizstāvētu, ja viņš ir gana bezkaunīgs, lai pašas cilvēces tribunāla priekšā gribētu sagrozīt tās visļaunākās ienaidnieces - lieliskās tirānijas - lietu ar viltu: tad saglabāt aukstasinību, es atzīstu, ka neesmu uz to spējīgs.

Garlībs Merķelis. Supplement zu den Letten, 1798

Karl Philip Michael Snell (1753-1806)Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee, 1794

Tikpat, cik nožēlojams ir Vidzemes un Igaunijas zemnieku stāvoklis, tik slikts ir viņu morālais raksturs. Viņu viltīgums un ļaunprātība bieži liek kungam uzsprāgt, un es esmu redzējis, ka miermīlīgākie un labsirdīgākie kungi pie zemnieku sliktās un tiepīgās izturēšanās nevarēja palikt aukstasinīgi. Vergu stāvoklis nevar nest līdzi neko citu. Kas zemniekus īpaši iezīmē ir viņu cietsirdība pret kustoņiem, sevišķi zirgiem.

Karl Philip Michael Snell (1753-1806)Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee, 1794

Zemnieku apģērbs ir no vilnas auduma, ko izgatavo viņi paši. Svārki ir sašūti no trim auduma gabaliem. Latvieši valkā pelēkus, bet igauņi brūnus svārkus. [..] Kārtīgas zeķes tiem ir reti, to vietā tie ap kājām ar lūkiem piesien linu vai vilnas lupatas [..] Kurpju vietā tie visi bez izņēmuma nēsā vīzes, tas ir tupeļu veidu, ko pin no liepu lūkiem un kas laiž cauri sniegu un ūdeni.

Karl Philip Michael Snell (1753-1806)Beschreibung der russischen Provinzen an der Ostsee, 1794

Zemnieku ēdiens caurcaurēm ir ļoti nožēlojams. Maize, ko viņi cep no samaisītiem skrotētiem miltiem, ir ļoti rupja un slikti izcepta. [..] Ja ir piens, daži no tā gatavo biezpienu, kas ir viņu lielākais gardums.

Johann Heinrich Liebeskind (1768 - 1847)Rückerinnerungen von einer Reise durch einen Teil von Teutschland,

Preußen, Kurland und Livland [..] – Strasburg und Königsberg 1795

Liekas, ka Kurzemes zemnieks latvietis dažās lietās atpaliek no krieva. Viņš ir slinks un truls, krievs turpretī nenogurdināms un viltīgs. Ja kaut ko var nopelnīt, krievu vienmēr ir labi izmantot. Taču arī tur, kur neko nevar nopelnīt, krievs aiz dabiska rosīguma labprāt dodas palīgā. Latvietis tā nedara.

Johann Heinrich Liebeskind (1768 - 1847)Rückerinnerungen von einer Reise durch einen Teil von Teutschland,

Preußen, Kurland und Livland [..] – Strasburg und Königsberg 1795

[..] Viņi parasti ar maziem ratiem un mazu latviešu [..] zirdziņu garos stiepienos laiž uz pilsētu. Kad viņi dodas atpakaļ uz mājām, gandrīz katru reizi daudzus no viņiem redz guļam piedzērušus savos ratos, kuriem nav pat nevienas dzelzs naglas. Daži ar savu paklīdušo raksturu nonākuši tik tālu, ka atņem sievai un bērniem maizi, lai [..] nodzertu brandvīnā.

Johann Christoph Petri (1762 – 1851)Neue Pittoresken aus Norden, oder Statistisch-historische Darstellungen aus

Ehst- und Liefland - Erfurt, 1805

Zemnieku mitekļi ir nožēlojamāki nekā to varētu iedomāties. Pamati sasniedz augstākais puspēdas, reti veselas pēdas augstumu, un liekas, ka tie būtu tapuši aiz nejaušības. [..] Daudzām mājām vispār nav pamatu. Gari baļķi vai arī tikai šķībi apcirsti koku stumbri, sakrauti viens uz otra un stūros savienoti, veido četras sienas. ir dabīgi, ka pie tāda būvpaņēmiena, starp baļķiem ir spraugas, ko aizbāž ar sūnām[..]

Johann Christoph Petri (1762 – 1851)Neue Pittoresken aus Norden, oder Statistisch-historische Darstellungen

aus Ehst- und Liefland - Erfurt, 1805

Nevienam zemniekam kājās nav apavu, to vietā abu dzimumu pārstāvji nēsā neģērētas ādas gabalu, kam tikai nokasītas spalvas. [..] Ja tas ir sakaltis, to liek ūdenī, lai padarītu lokanu [..]

[..] Bet arī šo zeķu paskats nav iepriecinošāks par visu lupataino ietērpu. [..] Tā kā zeķes ir daudz lielākas un garākas nekā būtu vajadzīgs, šie šausminoši biezie maisi nokarājas virsū uz kājām [..] - patiesi pretīgs skats!

Johann Christoph Petri (1762 – 1851)Neue Pittoresken aus Norden, oder Statistisch-historische Darstellungen

aus Ehst- und Liefland - Erfurt, 1805

Vīriešu bikses vasarā ir no nebalināta, ārkārtīgi rupja linu auduma [..]. Tās ir ļoti netīras un tik saplīsušas, ka tik tikko nosedz miesu. [..] Vīriešu svārki tāpat ir samērā plati un netīri [..] Parasti tiem nav ne pogu, ne āķu [..]. Lai svārkus tomēr kaut kā saturētu, tie tiek sasieti ar platu vilnas jostu, kuras krāsu netīruma dēļ nav iespējams noteikt [..]

[..] Ziņģe ir tas vārds, ar kuru latvieši apzīmē savas pasaulīgās dziesmas. Latviešu dzejas māksla un mūzika ir gluži īpaša un parāda dabu, kas bijusi viņu skolotājs un tāda ir aizvien. Viņu dzejai ir atskaņas, bet tikai vīrišķās. Viņu auss arī tās vērtēšanā ir ne īpaši smalka. Viens un tas pats vārds divreiz atkārtots pie viņiem jau saucas atskaņa.

Viņu mūzika ir visai rupja un neattīstīta. Kad tie grib dziedāt, tad izvēlas vienu vai divas meitenes, kas tekstu dzied, pārējie tur tikai vienu vienīgu toni, apmēram kā dūdu bass. Īstās dziedātājas nepaceļ balsis vairāk kā par tercu, un šī vienmuļība turpinās, līdz teksts ir beidzies, tad basisti paņem oktāvu no līdz tam dūktā pamattoņa, un dziesma ar to arī ir cauri.

Gotthard Friedrich Stender(1714 – 1796)

Rāms laiks pēc pērkona briesmas. Königsberg, 1753. Neue vollständigere lettische Grammatik, nebst einem hinlänglichen Lexico, wie auch einigen

Gedichten, verfasset von Gotthard Friedrich Stender. Braunschweig, 1761.Jaukas pasakas in stāsti, tiem latviešiem par gudru mācību sarakstīti no mācītāja Gedert

Fridrik Stender. Jelgava, 1766.Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas. Sarakstīta no Sērpils un Sunākstes

baznīckunga Stendera. Jelgava, Aizpute, 1774. Jaunas ziņģes pēc jaukām meldijām, par gudru izlustēšanu. Jelgava, Aizpute, 1774.Jauna ABC un lasīšanas mācība. Jelgava, 1782., (1787., 1797.)Bildu Ābice. Jelgava, 1787.

Lettisches Lexikon. In zween Theilen abgefasset, und den Liebhabern der lettischne Literatur gewidmet von Gotthard Friedrich Stender, Praepositus emeritus zu Selburg, [..]. Mitau, 1789. - 773 S. (Theil 1: Lettisches Woerter und Nahmen - ca. 7000 Woerter, Theil 2: Deutschlettisches Woerter und Nahmen - ca. 14000 Woerter)

Elīzes divpadsmit svētas dziesmas, latviešu valodā pārtulkotas no tā vecā mācītāja Stendera. Jelgava, 1789.

Ziņģu lustes. Otra daļa. Jelgava, 1789.

Gotthard Friedrich Stender(1714 – 1796)

1632. gads

Mane balte mamelytDod mann weene Kackenyt

Mann pelyte peejukusPyta sweeste bundeling.

(līdzīga K. Barona LD 34388)

Kas ir mēmie pagasti?

No 526 Latvijas pagastiem 218 “Latvju Dainām”nav devuši nevienu tekstu

Jūlijs KrūnsJulius Krohn19.04.1835. – 28.08.1888

Anna Bērzkalne15.01.1891. – 01.03.1958

Typenverzeichnis lettischen Volksromanzen in den Sammlung Kr. Barons Latvju Dainas

FFC 123 (1933)

Rainis – izglītības ministrs (19.12.1926.—23.01.1928.)Parakstījis LFK noteikumus 1927. gada 27. aprīlī

Folkloras vākšanas un pētniecības institūcija vairākkārt mainījusi nosaukumu un institucionālo piederību:

1924. - 1944. - Latviešu folkloras krātuve;1945. - 1950. - Folkloras institūts (sākotnēji pie Latvijas Universitātes, Zinātņu akadēmijas sastāvā no 1946. gada);1950. - 1956. - Etnogrāfijas un folkloras institūts;1956. -1992. - A. Upīša Valodas un literatūras institūta Folkloras sektors (Folkloras daļa);1992.-1999. - Latviešu folkloras krātuve kā Literatūras, folkloras un mākslas institūta sastāvdaļa,līdz 1999. gadam - Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā, pašlaik - atkal pie Latvijas Universitātes. Pēc veiktās reorganizācijas Literatūras, folkloras un mākslas institūts ir Latvijas Universitātes aģentūra.

Dažādie materiāla veidi un žanri LFK tiek apzīmēti ar burtu šifriem. Šifrs v sākotnēji apzīmēja tikai zīmējumus.

Tomēr pamazām krājās arī fotogrāfijas, tās kopā ar teksta materiāliem iesūtīja arī – Kārlis Bukums (1884-1979) no Strenčiem

un Mārtiņš Bērziņš (1874 – 1950) no Umurgas. Līdz 1940. gadam fotogrāfiju skaits jau pārsniedza 70.

Emilis Melngailis (1874-1954) bija viens no pirmajiem, kas savos materiālos iekļāva arī fotogrāfijas. Kopā viņa nošu burtnīcās ir 46

fotoattēli. 1930.gadā, kad pirmo reizi LFK vēsturē teicējas tiek pilnīgi dokumentētas – pierakstītas manuskriptā (melodija un

teksts), nofotografētas un ieskaņotas, arī piedalās E. Melngailis.

Latviešu folkloras krātuve un Dainu skapis

Pieejamie LU LFMI LFK informācijas resursi:

• savākto rokrakstu materiālu arhīvs ar žanriski un principiāli dažādiem rādītājiem;• attēlu arhīvs;• Dainu skapis, Dainu skapja skenētais saturs;• audioarhīvs;• videoarhīvs • jaunais portāls garamantas.lv

Paldies par uzmanību!

Nāciet ciemos!