http://www.iveta.lv/gramata/HTML/Ps_15.htm

8. Latgaļu un kuršu seno valstu pieminekļi

Latvijas un Igaunijas teritorijā ir zināmas kādas 8 vai 10 kopš 10. gs p. m. ē. veidoties sākušas ķēniņu valstis, kuru teritoriju centri sakrita ar viensētu kopu, ciematu un pagastu ģeogrāfisko izvietojumu, bet ārpus kopienu apdzīvotajām teritorijām pie upēm un ezeriem arvien vēl bija drumi, kuri šķīra un saskaldīja kopienu novadus patstāvīgās saimnieciski, sakrāli un politiski izolētās teritorijās, bet satiksmi varēja uzturēt pa upēm laivās un gar upēm jāšus vai kājām pa takām.

Tātad varam runāt vairs ne par ciltīm, bet gan par tautām, jo par tautu sauc kādu teritoriju apdzīvojošu cilvēku kopumu, kuram ir savs valstiskais veidojums un kopīga valdība, šajā gadījumā ─ ķēniņš.

Rāmeķes ķēniņvalstsRāmeķes ķēniņa valsts teritorija atradās

Pērnavas  Burtnieku  Virtsjerva apgabalā, bija skaitliski visapdzīvotākais latgaļu novads, kura pieminekļi tika atrasti Burtnieku ezera, Salacas upes iztekas, Rūjas, Hallistes, Tannasilmas upju, Virtsjerva, visu ar tām saistīto upju (ietekošo un iztekošo), Vīlandes ezera, Pērnavas upes un tās pieteku piekrastēs. Rāmēķē iegāja Burtnieku, Pērnavas, Eglienes (Tannasilmas), Velnezera (Valmas, Virtsjerva) virsaišu novadi jeb pavalstis.

Burtnieku pavalststeritorijā ir zināmi šādi dažādu laikmetu pieminekļi:

paloolitā un mezolitā (11. līdz 4. g. tk p. m. ē.)  Zvejnieku apmetne un kapulauks pie Rūjas ietekas Burtnieku ezerā, epipaleolita

apmetne Pantenes purvā pie Rūjas upes, Riņņu kalna, Braukšu un Kārklēnu apmetnes;

agrajā metālu laikmetā (4. g. tk p. m. ē. − m. ē. 13. gs)  daudzi kapulauki, tai. skaitā Briedes piekrastē  4, Salacas piekrastē 2, Valmieras apriņķa Gaujas labā krasta pagastos 7 u.c. Tie liecina, ka tuvumā ir bijušas plašas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, kuras agri sākušas nolīst mežus tīrumiem, kālab savrūpatradumi atklāti tikai aramzemē, bet apmetņu vietas jau sen izartas un izecētas;

dzelzs laikmeta sākumā  Imeras pilskalns ar plašu nocietināto priekšpilsētu, eposā "Lāčplēsis" minētā Burtnieku pils.

Zvejnieku mezolita un neolita apmetnes pie Rūjas ietekas Burtnieku ezerā sniedz informāciju par laikmetiem, ko raksturo iepriekšējā sadaļā minētās senkultūras, bet kapulaukos atrastie 9.  6. g. tk p. m. ē. dzīvojušo cilvēku gargalvainās varietātes galvaskausi sniedz ziņas par latgaļu antropoloģisko tipu. Šie galvaskausi tika skulpturāli rekonstruēti.

24. attēls. Zvejnieku kapulaukā atrasta 25. 29. g. vecas sievietes galvaskausa skulpturāla rekonstrukcija. Apbedīta aptuveni 9. 8. g. tk p. m. ē. (45).

25. attēls. Zvejnieku kapulaukā aptuveni 40 45 g. veca, 9. vai 8. g. tk p. m. ē. apbedīta latgaļa (daugavieša, svīdra)galvaskausa skulpturāla rekonstrukcija (45).

Zvejnieku apmetnes atradās nelielā paugurā purvu vidū netālu no Rūjas grīvas. Epipaleolita beigās un mezolita sākumā (10900. 8000. g. p. m. ē.) apdzīvota paugura ziemeļa nogāze, kur bijušas 2 3 mītnes (10 15 cilvēku liela ģimene), bet līdz 7. 6. g. tk p. m. ē. apmetne paplašinājusies. Atrasti Kundas senkultūras rīki, akmens un krama cirvji, Svidru tipa uzgali bultām un šķēpiem, daudz kaula žebērkļu, raga kaltu, kapļu, dzīvnieku zobu piekariņu, ziemeļbriežu, aļņu, stirnu, lāču un citu dzīvnieku kaulu, aļņa galvas un ūdensputnu, lidvāveres kaula figūriņas, pavārdu ugunskuru vietas, šur un tur arī pāļu atrašanās vietas upēs un ezeru piekrastēs.

Riņņukalns  mezolita, neolita un metālu laikmetu sākuma arheoloģiskais piemineklis Valmieras apriņķī, Salacas upes kreisajā krastā, pie tās iztekas no Burtnieku ezera, Tur bija būtībā viens vienīgs kultūrslānis, kurā atrastas pavārdu vietas, dažādu tipu māla trauku lauskas, Kundas senkultūras kaula un raga rīki, kaula makšķerāķi, putnu, zivju, čūsku figūriņas, zobu piekariņi, vītola lapas formas

krama un šifera uzgali bultām un šķēpiem, meža zvēru un mājlopu (aitu, kazu, govju, zirgu, cūku, suņu) kauli, kā arī dzintara ripiņas, gliemežnīcas ar caurumiņiem savēršanai krellēs un citas senlietas. Visintensīvāk apdzīvots 2. g. tk sākumā p. m. ēras. Bijušas vismaz 6  7 pavārdu vietas jeb namiņi, celtnes, kuras apdzīvoja 30  40 cilvēku liela dzimta.

Valmas jeb Valamas pavalstīVelnezera (Virtsjerva) rieteņa krasta augstā

terasē bija pirmā labāk izpētītā neolita apmetne Igaunijā, nebūt ne vienīgā un vecākā, kālab Eglienes novadam piešķirts Valmas mezolita un neolita apmetņu grupas nosaukums, kaut gan ir zināma viena epipaleolita apmetne (99b).

Eglienes, Velnezera un Pērnavas novados ir zināmi vairāki seni un ne tik seni pieminekļi, kuri liecina par latgaļu dzīvi Igaunijas vidienē pirms igauņu ierašanās: mezolitā  divas apmetnes Pērnavas deltas apvidū, divas apmetnes pie Raudnas upes iztekas no Vīlandes ezera, viena apmetne Tannasilmas vidustecē, Valmas apmetne Velnezera rietumkrastā lejpus Tannasilmas ieteces, divas Kivisāres apmetnes 50 m augstā klinšainā Peltsamas krastā pie tās ietekas Pedjā  Emaiigi pietekā, trīs apmetnes Velnezera dienvidu piekrastē pie Ehnas ietekas, viena apmetne Hallistes upes piekrastē pie Nuijas tilta.

Līdz metālu laikmeta sākumam bija klāt nākušas Kio un Kivisares apmetnes Petsamas piekrastē, trīs apmetnes Hallistesaugšteces apvidū starp upi un Kūlmuižu (Müizaküla), 9 jaunas apmetnes Pērnavas upes piekrastē, vairāk par 200 kapulauku Pērnavas upes un abu krastu pieteku baseinos, Eglienas un Velnezera novados, kas liek lēst, ka šie novadi bija vairāk apdzīvoti, nekā visa Vidzeme kopā (ap 2500  3000 cilvēku).

Tālavas ķēniņvalstsTā sauca ķēniņvalsti un plašu novadu, kurā

iegāja apgabals Gaujas kreisā krasta ielokā, ieskaitot

Igaunijas novadus no Valgas līdz Mustajegi labajai piekrastei, Anslas un Harglas rajonus, Virešus, Lejasciemu, tad Tālavas robeža gāja dienvidos aptuvenā līnijā no Līgatnes uz Nītauri, no Nītaures līdz Gaiziņa kalnam, bet Gaujas labajā krastā Tālavā iegāja novads starp Gauju un Tirzu. Tātad Tālavasķēniņvalsts bija tikai nedaudz mazāka par Rāmēķi. Galvaspilsēta  Tālava, kuras vārdā nosaukta ķēniņvalsts un latgaļu apdzīvotais novads. Tad vēl bija Pietālavas novads ─ Abrenes apriņķis, kuru kopš 2. g. tk p.m.ē. apdzīvoja ienācēji umbri (obri) un Atzeles ķēniņa valsts, kas kādu laiku daļēji piederēja Tālavai.

Tālavā ir apzināti un daļēji izpētīti vairāki arheoloģiskie pieminekļi, kuri atklāj Tālavas latgaļu etniskās vēstures sākumu: Liezeres, Virānes, Zvejnieku (ne Burtnieku) un Gala Jukānu kopienas jeb ciematu tipa apmetnes (3000.  2500. g. p. m. ē.) Gaujas labajā piekrastē; dažāda tipa 30  32 kapulauki, kuru skaits dzelzs laikmetā papildinājies ar 19 kapulaukiem un liecina, ka dzelzs laikmeta sākumā Tālavā bija vismaz 50  55 kopienas, rēķinot 25  30 cilvēkus katrā kopienā pēc Igaunijas kopienu parauga. Bronzas laikmetā Tālavā dzīvoja aptuveni 1375  1500 cilvēki. Aptuveni 2000. g. p. m. ē. celtas pāļu pilis Āraišu, Auļu kalna, Dūķu un Brīcuezeros, kuras vēl nav līdz galam izpētītas. Bija Sāruma kalna un Tanīsa kalna nocietinātie pilsētas tipa ciemati, Tālavas, Trikātas un Vijciema nocietinātās pilsētas ap pilskalniem.

Sāruma pilskalns ar priekšpilsētu tika atklāts 1877. g. Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta Sāruma saimniecības īpašumos. Pilskalnā atrada dzintara rotas, bedrīšu un ķemmīšu keramikas laikmeta sākumā taisīti koniskos vārāmos podus (kunhas, čānus) ar sīku dūrienu rotājumiem, auklas keramikas trauku lauskas, kas izrotātas ar apaļu, gludu gredzentiņu iespiedumu kombinācijām.

Osas apmetne atklāta Balvu apriņķī, Piestiņas upes krastā, nosaukta pēc tuvākās zemnieku saimniecības. Atšķirībā no Zvidzes, tajā atrasti Latvijā pirmie apaļdibena māla trauki, kuri nosaukti par Osas tipa auklas keramiku, kas, nešaubos par to, bija umbru roku darbs. Rīku un keramikas lausku

atradumi zem kūdras slāņiem liek domāt, ka Osas ezerā atradusies pāļu apmetne (ezerpils).

Vaives upes kraujā, vietā, kur Vaivē ietek Kaupupīte atradās pilskalns ar nocietinātu ciematu. Kalns ir izstiepts no vasaras saulgriežu saullēktu punkta pret ziemas saulgriežu saulrietu punktu, 96 m garš, saullēktu galā 30 m augsts, vidū 26 m, saulrietu galā 12 m augsts. To no trim pusēm sargā abu upīšu dziļās gravas. Uzskata, ka pilsēta celta 10. gs sākumā p. m. ē. un pastāvējusi līdz 13. gs m. e., respektīvi, līdz sakšu un teitoņu svēto ordeņu iebrukumam Vidzemē.

Kultūrslāņu biezums svārstījies no 5 m vidū līdz 10 cm malās. Minētas kaula sprēslīcas, kaula adatas, bultu akmens uzgali, kāda trauka lauskas ar bedrīšu un ķemmīšu ornamentiem, auklas iespiedumiem, krama gabals ar retušu, izkausēta metāla izliešanas tīģelis un izgatavojamās detaļas forma (abas no keramikas), mājlopu kauli.

Pēc apraksta kalns atgādina Lāča (Pērkona, Zalkša) svētkalnu, jo augstais saulrietu gala pacēlums ir augstāks un apaļš, kamēr saulrietu gals stipri izstiepts un šaurs, tāpēc jāšaubās vai tajā varēja izvietoties ciematiņš, kurā būtu vairāk par 4 5 mājām, kur tad vēl palīgēkas, komunikācijas, lopu staļļi, slēptuves. Nav zināms, vai zem tā bija dobums un tradicionālie apbedījumi tajā, jo kalns nav norakts. Ja tas bija tā, tad pēc Prūsijas labi zināmajiem piemēriem nocietinājumus svētkalnos sāka celt tikai 9. 10. gs m. e., ko apstiprina kalna augstā gala kultūrslāņa apakšā atrastie ilgstoši dedzināta upurēšanas ugunskura pelni, kas citās vietās nav atrasti. Tātad ugunsgrēka nebija tās bija ziedojumu vietas. Tostarp bija vīkingu laiki un krievu laiku sākums.

Tanīskalns atrodas Cēsu apriņķa Raunas pagastā, Raunas upes labajā krastā lejpus Liepupes un Raunītes ieteku gravām. Kalns ir apaļš, ar vienādā augstumā noplacinātu galu un atgādina nošķeltu konusu, respektīvi, dobjo Raganu kalnu. Kalns nav norakts, kādēļ nav zināms, kas zem tā ir. Starp citu, tādu kalnu Latvijā ir daudz ─ neviens nav pētīts.

26. attēls. Skulpturāls kulta akmens ar uzrakstiem no Drustu "Silniekiem" (neolits vai bronzas laikmeta sākums).

Pēc J.Graudoņa apraksta kalna 0,8 x 3,8 m lielajā plakumā bijusi 4 10 cm bieza pelnu un ogļu kārta, kāpēc domā, ka tā bijusi nodegusi pils, bet 0,8 1 m biezajā kultūrslānī atrasti mājlopu kauli un kāda ornamentēta māla trauka lauskas. Plakuma ziemeļa malā atrada 2 x 1,4 m lielu bedri, iekšpusē apkrautu akmeņiem, bet ziemeļaustreņa malā otras, 3 x 2 m lielas bedres iekšējās sienas bijušas noziestas ar māliem un apdedzinātas. Bedrē atrada pelnus un ogles. Tajā bija melna, organiskām vielām piesātināta zeme, dzīvnieku kauli un kāda māla trauka sīkas lauskiņas. Kalnā vēl atrasta laivascirvja piete, kaula uzgalis bultai, kaula adatas fragments. Kaut gan J.Graudonis domā, ka tur "bijusi nocietinātā apmetne", bet tam

negribētos piekrist, jo kalna atribūtika rāda tipisku svētvietas ainu.

Interesi izraisa daži kapukalni citās apskatāmā reģiona vietās, kuru uzbūve un novietojums sakrīt ar N.Reriha aprakstītajiem kalendāra kalniem kapulauka vidū (Raiskuma Avotiņu kapukalns, Baužu kapukalns Vaidavas pagastā, Lielstraupes Lielgaujmaļukapukalns u. c.). Katrā kopienu grupā, spriežot pēc kapulaukiem, bijis šāds vai citāds kalendāra kalniņš, jo bez tā nebija iedomājama zemkopība.

Atzeles ķēniņvalsts Novadā (galā) un senvalstī Atzelē

iegāja Autreņa Vidzemes Abrenes, Ābelienes, Bērzenes, Purnoves, Madonas ziemeļa gala un Alūksnes kopienas Latvijā, kā arī Igaunijas dienvidaustreņa novads līdz Mustajegi un Piuzas upei un līdz Pleskavas ezeram, Izborskaspagasta 2 latgaļu zemkopības un lopkopības kopienas. Atezeles apgūšana sākās no Lubānas un Pleskavas ezera rietumkrasta epipaleolita pieminekļu atrašanas vietām (Osa, Zvidze, Isborska u.c.) un Tālavas mezolita apmetnēm. Vietām teritorija sakrūt ar Tālavas ķēniņvalsts teritoriju, kas būtu pieļaujami, ja runājam par dažādiem laikiem. Tad iznāk, ka Atzeles ķēniņvalsts bija jaunāka un daļēji atkarīga no Tālavas virsķēniņa varas.

Zvidzes apmetni atklāja Madonas apriņķa Lubānas ieplakas Zvidzes ezera dienvidu krastā. Tajā atklāja agrā mezolita, neolita un vēlāko laikmetu kultūrslāņus. Salīdzinot ar Zvejnieku un Riņņukalna apmetņu senlietām, Zvidzes apmetnē tika minētas šādi atradumi: neolita zivju tacis, skalu

murdi, puspagraba stāvbaļķu mājokļi ar divpusēji slīpiem jumtiem, koka kapļi, koka vālītes, kāši, starplocekļi akmens vai raga rīku saturēšanai.

Atzeles novados ir atklāti vairāki pieminekļi. Neolita laikmetā Osas un Zvidzes apmetnēm klāt nākušas 8 jaunas kopienas Gulbenes apriņķa dienvidu pagastu teritorijās, bet Alūksnes, Otepes, Abrenes apriņķos neolita pieminekļi nav atklāti, bet ap 2. g. tk p. m. ē. sākās zemkopība (rudzi, mieži, auzas, zirņi) un piemājas lopkopība (govis, aitas, zirgi, cūkas, pīles, zosis, suņi) kļuva par noteicošo saimniecības nozari (30  46 % mājlopu kaulu), bet saimniecības pamats aizvien bija medniecība (40 42 %), zvejniecība (10  12 %), vākšana (6  8 %). Nomedīto zvēru un mājlopu kaulu attiecība atkritumu bedrēs bija aptuveni šāda: bebru  26,5 %, aļņu 22,9 %, govju, buļļu, vēršu un teļu  12,2 %, zirgu  11,8 %, aitu  10, 1 %, mājas cūku  8,8 %, vepru  2,5 %, caunu  1,8 %, lāču 1,4 %, sumbru  1,2 %, vilku  0,1 %), zvejniecība (10  12 %), vākšana (6  8 %)  vāca lazdu riekstus, ezerriekstus, kastaņas, ozolzīles, čiekuru sēklas, meža bišu un kameņu medu, ziedputekšņus (ārstniecībai) un vasku (svecēm, auklu, striķu, buru un laivu apdarei, tirgum), ogas  dzērvenes, lācenes, brūklenes, mellenes, zilenes, meža zemenes un avenes, upmalu jāņogas un upenes, ievu ogas, irbeņu ogas, krūkļu ogas, paegļu ogas, dažādas ēdamas saknes (cigoriņu, topinambūru, burkānu, diždadžu u.c.), lapas (zaķa kāpostu, liepu, cūkpieneņu  pavasarī, dižnātru, balandu), bērzu un liepu pumpurus, liepziedus, dažādus ziedaugus tējām un ārstniecības vajadzībām.

Zvejoja ezeru un upju zivis ar liepu lūku, skalu un linu diegu tīkliem un venteriem, dūra kaula žebērkļiem. Visās apmetnēs atrastas zvīņas. Ķēra upju pērlenes pērlēm, rotām, ēšanai, upju vēžus.

Laikā no 3. līdz 2. g. tk p. m. ē. 1. gs m. ē. radušās Aboras, Asnes, Liesenes, Nauduševas apmetnes un Rijnieku kapulauks Madonas apriņķī, Brikuļu, Īdēnu un Ičas apmetnes Balvu apriņķī. Agrajā dzelzs laikmetā (2.  3. gs m.ē.) klāt nākušas 29 apmetnes jeb līdumu zemkopības un piemājas lopkopības kopienas ar kalendāra kalniņiem un kapulaukiem. Alūksnes

apriņķī no tām atklātas 11, kuras pulcējušās loku lokiem ap Kapeniešu Raganas svētkalnu, bet Otepes un Abrenes apriņķos apzinātas 6 kopienas, pārējās Madonas, Balvu apriņķī.

Vidējā dzelzs laikmetā (5.  9. gs m. e.) klāt nākuši ap 20 līdzenumu skeletkapu lauki dažādās vietās Latvijā, Igaunijā un Pleskavas novados (99k).

Reugumejas robežu rajonā gar Mustajēgi piekrasti mūsu ēras 8.  10.gs bija uzcelta nocietinājumu līnija pret ziemeļrieteni  18 pilskalni un nocietinātie ciemati, kas varēja nozīmēt tikai vienu  no tās puses gaidīja igauņu un vīkingu uzbrukumus. Tas liek domāt, ka igauņi, līdzīgi līviem, ir ieradušies Igaunijā no jūras puses vīkingu laiku sākumā un ne būt ne miermīlīgi, bet kā iekarotāji.

Reugumejas ķēniņvalstsReugumejas41 dienvidu kaimiņu novadi

bija Atzele, Tālava, Kundas piejūras novads, Peipus, Pliskavas un tos savienojošais Siltais ezers. Starpās bija drumi.

Igaunijas ziemeļrieteņa rajonos bija pavisam retas kopienas Kazari upes un Virtsezera piekrastē. Reugumejā dzīvoja Kundas un Narvas senkultūru dibinātāji, kam savu valstu retās apdzīvotības dēļ nebija. Pēc senkultūrām šie attālie novadi iegāja Piejūras latgaļu novados. Tāpēc šīs vietas iekaroja igauņu senči un uzsāka pakāpenisku igauņu ziemeļa novadu paplašināšanu. Par to liecina pilskalnu virknes, kas stiepās rindām vien pret ziemeļrieteni.

Reugumejā ir apzināti: 12 Raganu un 9 Zalkša svētkalni; 7 agro apbedījumu līdzenumu kapi ar guldījumiem uz sāna, pievilktiem ceļgaliem, sarkanās minerālās krāsas iekaisījumiem, kas rāda, ka sākumā ir bijušas 7 dzimtu kopienas (mezolits, neolita sākums), kuras bija izvietotas Mustajegi labā krasta baseinā, augstās vietās un bija līdzīgas

Zvejnieku kopienai. Tātad novada apgūšana sākusies no epipaleolita apmetnes pie Harglas. Tur bija 83 vai 84 uzkalniņu kapulauki ar apbedījumiem dolmenos, kas nākuši modē metālu laikmeta sākumā ap 1500. 1000. g. p. m. ē., bija izkaisīti gar upju piekrastēm, galvenā kārtā Otepes augstienē starp Emaiigi un Vihandas upēm; 63 uzkalniņu skeletu kapulauki pie tik pat daudzu kopienu ciematiņiem (metālu laikmets), bet pēc tiem nevar spriest par patieso kopienu skaitu, drīzāk jāsasummē uzkalniņu kapulauki ar apbedījumiem dolmenos, jo šie apbedījumu veidi bija pastāvējuši vienā laikā dažādās vietās. Tātad mūsu ēras sākumā (± 500 g.) bija 147 zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, kuras dzīvoja 9 konglomerācijās ar kopējām Raganu un Krīvu svētvietām, bet 4 atlikušie Raganas svētkalni bija izvietoti Otepes senās pilsētas pilskalna apkaimē ap lielo svētkalnu, kas norāda, ka Otepe bija novada ķēniņvalsts centrs.

27. attēls. Reuges senpilsētā atrastās senlietas:

bronzas rotaslietas un apģērbu detaļas.

Ir zināmas četras nocietinātās senpilsētas ar pilskalniem un pilīm (Tērbata, Reuge, Otepe, Peda), kuras celtas aptuveni 200. 500. g. m. ē.. Vēl tika atklāti 4 pilskalni ar priekšpilsētām gar Otepes augstienes ziemeļrieteņa nogāzēm starp Tērbatu un Tervu Ehnespiekrasti, 3 pilskalni Pleskava ezera piekrastē aizsardzībai pret normāņu un sāmu vīkingiem, kuri ieradās kuģos pa Narvas upi Peipusaezerā, pa Emaiigi vai Pērnavu Virtsezerā, Pleskavas ezerā, no kurienes devās sirot Vihandas un Piuzas piekrastēs. Tālab bija uzcelti 4 pilskalni Hānjas augstienē pie Piuzas un 3 pilskalni Pečeros pie Pliskavas ezera. Pečeros senos laikos ir bijusi liela Raganu svētvieta ar apakšzemes būvēm, kuras izmantoja krievu mūki.

Reuges nocietinātā senpilsēta ar pilskalnu un pili atradās 17 km pret dienvidu rieteni no Igaunijas tagadējās Viru pilsētas, dabiskas izcelsmes pauguru grēdā, kurai pret ziemeļa un rieteņa puses strautu, aizaugošo Linas ezeru (Leinasjärv) ir kraujas nogāzes, kur veidojās dabīga ūdens un krauju aizsardzības sistēma visapkārt garajai pauguru grēdai, kura iestiepās kā zemesrags starp strautu un ezeru. Pilsētiņas platība bija 0,85 ha. Tai blakus, ārpus aizsardzības vaļņa, atradās 0,75 ha plaša piepilsēta. Abās daļās atrasti rupju oļu un apdedzināta māla klona ielu un laukumu segumi, puspagraba stāvbaļķu un virszemes guļbaļķu celtņu paliekas. Celtnēm bijuši divpusēji slīpi niedru seguma jumti. Vairākās dzīvojamas mājās bijušas 2  3 istabas. Atrastas smēdes, akmeņkaļu un podnieku darbnīcu vietas, lopu novietnes, pārtikas glabāšanas pagrabi, pirtis, klētis, kādas plašas sabiedriskās celtnes paliekas, pils pamati, aizsardzības vaļņi, mietu un akmens mūra aizsardzības žoga paliekas, dažāda lieluma kaula adatas, raga rīku paliekas, kaula, akmens un māla sprēslīcas, šķiļamie akmeņi, galodas akmeņi, laivas cirvis, kaula ķemmes (ieapaļas vienkāršas, ar čūskas un lidojoša putna figūriņu rotājumiem), ūdensputnu un zalkšu figūriņas, pakariņi ar smalkiem

izgriezumiem, lāpstiņas, karotes, zobu krelles un amuleti, dzelzs vītola lapas formas šķēpu un bultu uzgaļi ar iestiprināšanas īlena veida kātiņu, āmuri un veseri, naži, makšķeru āķi, adatas un īleni, durkļi ar atkarpēm; lemeši, iejūga detaļas.

Īdumejas ķēniņvalstsPar Īdumeju sauca ķeniņvalsti, kas bija

atdalījusies no Ramēķes un Tālavas kā Vidzemes latgaļu un līvu jaukti apdzīvotais gals, kura ķēniņš Svētās Romas impērijas ordeņu iebrukuma sākumā bija līvu virsaitis un Romas pāvestam zvērējis, par tautas nodevēju uzskatītais pirmais Baltijas zemju priesteris Kaupo, kā sacīts Indriķa hronikā un eposā "Lāčplēsis" (A.Pumpura interpretācijā).

Līvu virsaiša jeb ķēniņa Kaupo vadītajā novadā iegāja vairāki Cēsu un Valmieras apriņķu tagadējie Gaujas labā krasta pagasti un Straupes novads, kura nosaukums ir nācis no Īdumejas pilskalna ar priekšpilsētu un svētkalnu, kamēr citur dzīvoja latgaļi, pakāpeniski asimilēdami līvus, kas Latvijā ieceļoja kopā ar vikingiem kā vikingu apmetņu sargi. Vīkingu apmetnes atradās upju grīvās un pie krācēm.

Īdumejas novadā ir apzināti šādi pieminekļi: laikā no 2. g. tk p. m. ē. līdz mūsu ēras 1. gs bijuši 9 uzkalniņu kapi ar pelnu urnām, kuri izvietoti ap augstiem pauguriem (Raganas svētkalniem), zem kuriem virszemes līmenī bijušas dažādas akmeņu konstrukcijas, kā arī viens depozīts (bronzas, sudraba rotas) un viens bronzas senlietu savrups atradums. Tātad kopienu bija vismaz 2 reizes vairāk, nekā kapulauku. Senlietas ir atzītas par līdzīgām arī citur Vidzemē atrastajām latgaļu lietām; starp dzelzs laikmeta (2.  5. gs m. ē.) pieminekļiem 3 uzkalniņu kapu lauki zemkopības un piemājas lopkopības Pūricu, Lielgaujmaļu un Ķūķu, Upītes, Cēsnieku, Zaļkalnu, Galdēnu un Dumpju kopienās, svētkalni ar dolmenu tipa būvēm Cēsnieku, Lielgaujmaļu un Galdēnu kapulauku vidū. Somugru klātbūtnes pazīmju nav. Agrajos viduslaikos mākslīgi uzbērts Straupes pilskalns ar plašu priekšpilsētu, kurā bija vairāk par 40 dzīvojamo māju, neskaitot darbnīcas, lopu

novietnes, noliktavas, pirtis un citas saimniecības ēkas, kā arī ir zināms Īdumejas pilskalns ar priekšpilsētu un Cēsu atklātā tipa pilsētciemats. Somugru klātbūtnes pazīmju līdz 9. gs m. ē. vēl nebija, kaut gan Īdumeju uzskata par līvu novadu, kas nebūs vis tiesa.

Metsepoles un Rozulas ķēniņvalsts

 Tā sauca līvu apdzīvotos novadus no Lemmes ietekas līdz Ķīšupes ietekai Rīgas jūraslīcī, no Vidzemes jūrmalas līdz Ramēķes un Īdumejas novadiem. Apdzīvotas bija tikai Rīgas jūraslīcī ieplūstošo upju un upīšu piekrastes, tai skaitā Salacas piekrastes līdz Ramatas un Iģes ietekām, Iģes kreisais krasts, kā arī Glāžupes, Pērļupes, Svētupes, Vitrupes, Aģes, Ķīšupes lejteču piekrastes, bet no Ķīšupes pret dienvidiem Gaujas krastos vismaz līdz 9. gs bija tikai latgaļu kopienas, kuras neiegāja Mesepoles un Rozulas novados, par ko liecina tur atrastie uzkalniņu kapi apvidos līdz Murjāņiem, bet 10. gs tiem blakus bija parādījušies tipiskie akmeņu krāvumu kapi, kas apliecina pakāpenisku līvu infiltrēšanos un saplūšanu ar latgaļiem (88).

Šajā teritorijā ir apzināti tikai daži arheoloģiskie pieminekļi, starp tiem Metsepoles, Rozulas un Lēdurgas pilskalni, pirmās Vidzemes līvu kopienas kapulauks Ivašos (Vitrupes vidustecē) un līvu svētala (8. 9. gs m. ē.). Šīs ziņas sakrīt ar agrāk teikto, ka zviedru iekarotāji jeb vīkingi atveda līdz līvu senčus un nometināja savās apmešanās vietās par sargiem, runājot mūsdienu valodā, viņi būtu jāuzskata par iekarotājiem, kaut gan apmetās neapdzīvotās vietās un lieki nevienam neuzbāzās, jo viņu mērķis bija atrast jaunas, neizmantotas, lauksaimniecībai node4rīgas zemes vietās, kur bija labas zvejas un medību vietas, kādu netrūka ne Metsapolē, ne Rozulā, kuru centrā atradās vīkingu celts nocietināts ciemats ( latg. piļsāts).

 Turaidas jeb Turīnes ķēniņvalsts

Turaida jeb Turīne (latgaļu 'Turiene') bija patstāvīga ķēniņvalsts blakus Īdumejai, Jersikai, dienvidos no Rozulas un pret austreni līdz Lielvārdes novadam.

Turaidas robežās iegāja Krīmuldas (‘Krīva akmens muldas’) Krīva (Pērkona, Zalkša, Lāča) svētkalna novads un tā kopienas, Sātezeles, Ropāžu, Īkšķeles, Salaspils un Rīdzenes kopienas līdz Daugavai.

Pēc hronikās atstātajām ziņām to apdzīvoja Vidzemes latgaļi (Krīmulda, Satēzele, Ropāži), sēļi (Īkšķīle, Salaspils, Zaķusala) un līvi (Daugavas labā krasta novadi no Salaspils un leju, Vecāķi, Saulkrasti), kuri agrajos viduslaikos bija sajaukušies ar sēļiem, bet atsevišķas līvu kopienas bija iegājušas Īkšķīles, Ciemupes, Ķeguma un citos novados, kā arī Lielvārdē, kaut gan arheoloģisku apstiprinājumu tam nav par līvu kapiem uzskatītie dolmenu tipa kapi un kapukalni patiesībā bija izplatīti visā Latas galā, bija latgaļu, nevis somugru (līvu) kapi.

Zaķusalā un Rīdzenes upītes krastā ir atrastas Kundas senkultūras kaula un raga senlietas, kuras liecina par sēļu ģimeņu apmešanos šajās vietās 11. g. tk beigās vai 10. g. tk sākumā p. m. ē., bet tālākais šo cilvēku liktenis nav zināms, pieminekļi nav meklēti un pētīti, tagad gājuši bojā celtniecības darbos.

Turīnes tuvumā bija zināmas tikai sēļu neolita sākuma (6. 5. g. tk p. m. ē.) apmetnes: apmetne un kapulauks Daugavas labajā krastā pie Lejasbitēniem Aizkraukles apriņķī, Pārdaugavas Vārnaskroga apmetne un kapulauks, kam blakus bija Zaķusalas epipaleolita apmetne. Tuvākās epipaleolita un mezolita apmetnes pret ziemeli bija Burtnieku ezera Zvejniekos, Riņņukalnā un Pantenes purvā.

Lejasbitēnu apmetne esot pastāvējusi līdz pat mūsu ēras 11. 12. gs vai pat ilgāk. Galvenais piemineklis kapulauks, kurā dažādos laikmetos apbedīti latgaļi un sēļi. Atsegti 459 kapi. Atrastas 2797 senlietas, sākot ar Kundas senkultūras raga un kaula rīkiem, bultām, žebērkļiem un retiem Svidru

tipa krama uzgaļiem bultām un šķēpiem, beidzot ar bronzas saktām, rotadatām, gredzeniem, kaklariņķiem ar piekariņiem un jaunavu vaiņagiem, dzelzs lemešiem, nažiem, cirvjiem, šķēpu galiem, Damaskas tērauda zobenu, krievu stikla krellēm un normaņu rokassprādzēm, kauriem jeb Spondylus gliemežnīcām piemiņai no Poseidonijas pelasgiem (20. 11. gs p. m. ē.).

Kapulauka vidū zem kāda uzkalna atrasts dolmens, ap kuru izvietoti uzkalniņu kapi. Laikā ap 9. 10. gs tai pašā kapulaukā guldīti līvi atrakti daži tipiskie virszemes akmeņkrāvumu kapi, kuros miroņi tika guldīti uz muguras.

Sēļu apbedījumus var pazīt no tā, ka mironim kājgalī tika nolikts nelaiķa lietoto darbarīku komplekts, bet latgaļu kapos nebija vairāk par vienu darbarīku cirvi, laivascirvi, māla trauku, izkapti, kaltu, zobenu, šķēpu, bultu, bet rotaslietas kā latgaļu, tā arī sēļu un lībiešu kapos bija svētku apģērbu sastāvdaļas.

No agrā metālu laikmeta (2. 1. g. tk p. m. ē.) pieminekļiem ir mināmi divi bronzas cirvji un šķēpa uzgalis, kas atrasti Parumbā, padziļinot Daugavas gultni, masīva rokassprādze, kas atrasta Doles Kivutkalnā, šķēpa uzmavas tipa uzgalis, kas atrasts Druvīšos, Lejaskalnu pilskalns ar priekšpilsētu, Reznes uzkalniņu kapulauks, kurā atrastas ķemmes švīkātās keramikas lauskas (blakus bijusi apmetne), kā arī zempības un piemājas lopkopības Vīnakalna divi, Ķeipenes Ūsiņu un Lejaskalna nocietinātie ciemati ar kapulaukiem blakus, Vangažu kapsētas svētkalns ar dolmenu konstrukciju apakšā, Krimuldas Batariņš Krīva Zalkša svētkalns, Inčukalna Melkertu kapukalni jeb svētkalni, kur "reģistrēti trīs batariņu tipa paaugsti kurgāni ar akmeņu krāvumiem apkārt" (356). Kā dzelzs laikmeta pieminekļi tiek minētas Vējastūru un Laukskolas apmetnes Daugavas piekrastē, 4 apmetnes ar uzkalniņu kapulaukiem Ogres upes piekrastēs, Liepāderu kopiena un kapulauks Lielās Juglas upes piekrastē, piecas kopienas un uzkalniņu kapulauki pie Gaujas upes Murjāņu pagastā, Puigu uzkalniņu kapulauks Daugavas piekrastē. Pēc 5. gs m. e. bija nākuši klāt jauni kapulauki Melkertos un Jaunajā muižā.

Agrajos viduslaikos (9. 12. gs m. e.) Turaidas novados bija zināma Turaidas nocietinātā pilsēta ar pilskalnu, Satezeles nocietinātā pilsēta, Rīdzenes pilskalns (līvu riia ‘rija’ kā latv. vārdā rīdze ‘zeķes vai cimda adījuma noraukums’, kas cēlies no ide *rīkt ‘griezt, plēst, raut par lūku plēšanu un sist, dauzīt, klapēt par labības kulšanu ar spriguļiem’, prūšu *rīckawje ‘rīkot un vadīt kādus darbus, piemēram, kuļot rijā’,no šejienes rīga ‘rinda, kārta, slānis labībai kūlumā’), Salaspils un Īkšķele (kopš Livonijas laikmeta Ikšķile), kas bija virsaišu un Raganu pārvaldīto pagastu atklātā tipa galvas pilsētiņas jeb pilskalni ar priekšpilsētām.

 Lielvārdes un Aizkraukles ķēniņvalstis

 Lielvārde un Aizkraukle bija atsevišķas zemkopības un piemājas lopkopības kopienu apvienību vēlētu virsaišu un Raganu vadītas valstiņas Daugavas labajā krastā, kuras A. Pumpurs iemūžināja latviešu eposā "Lāčplēsis". Pēc jaunākajiem pētījumiem abas valstiņas agrajos viduslaikos, vismaz Svētās Romas impērijas ordeņu iebrukuma laikā, veidojušas vienu kopīgu valstiņu, kuru vadījis par ķēniņu ievēlētais Lielvārdes virsaitis.

Lielvārdes ķēniņš vedis šķeltniecisku politiku pret Jersiku un Turaidu, kuras savukārt iesaistījušās politiskos darījumos ar Rozulas līvu virsaišiem, kādēļ Lielvārdē bija ienākuši līvi, bet gar Turaidas robežu tika uzcelti nocietinājumi. Jersikas ķēniņi savukārt cēluši nocietinājumus gar Lielvārdes novadu robežām. Gaužām žēl apzināties, ka atsevišķo sīko ķēniņvalstu šķelšanās dēļ Latgale un Vidzeme nespēja vienoti uzstāties pret Svētās Romas impērijas ordeņiem.

Priekšstatu par Lielvārdes un Aizkraukles ķēniņisti sniedz šī senā novada arheoloģiskie pieminekļi, kuri aizved mūs no viduslaikiem epipaleolitā, kad kāda ģimene no Lubānas puses bija sekojusi ziemeļbriežu baram, kurš ganījies Daugavas labā krasta paugurainēs. Mednieku pēcnācēji

palikuši Lielvārdes pusē uz visiem laikiem. Minēšu tikai raksturīgākos un labāk izpētītos pieminekļus.

Laukskolas arheoloģisko pieminekļu grupa, kurā atklāta epipaleolita apmetne (11. 10.g, tk p. m. ē.) ar protokundas senlietām (kaula un raga senlietām), no kuras izauga mezolita, neolita, metālu laikmetu un agro viduslaiku latgaļu kopienas apmetnes, un divas līvu apmetnes ar kapulaukiem Rīgas rajonā, Daugavas labajā krastā, ir pats spilgtākais Latvijas aizvēstures notikumu apliecinājums.

Kapulaukos atrastās senlietas un audumu paliekas ir ļāvušas rekonstruēt līvietes 11. gs svētku apģērbu. Atrastas dzintara krelles, dažādas saktas, krūšu važiņas, bronzas šķēpi un bultu uzgaļi, cirvis (ķelcis), nazis (ģelzis), dažādi darbarīki. Par Jaunmuižas kapulauku kāds B. Morics 1894. gadā ir rakstījis, ka Rāmnieku un Vecozolu pieminekļu grupā, kāda augsta kurgāna apakšā atrasts ‘sarkofāgs’, kas celts no granīta plāksnēm. A.Buholcs (A.Buchholz) 1899. gadā izpētījis trīs neskārtus kurgānus blakus B.Morica atklājumam, kuros J.Graudonis atpazinis akmeņkrāvumu kapus, uzskatīdams tos par līvu kapiem.

Viena daļēji norakta kurgāna apakšā atrada pret saullēktu orientētu akmens mūra kameru ar skeletu un granīta plākšņu konstrukciju, kuras vidū bijis laukums bez akmeņiem. Konstrukcijai ir bijusi ieeja no āra. Laukumā atrasti 0, 9 kg kalcinējušos kaulu palieku. Ap kurgānu salikti 25 menhiri. Dedzināti četri ugunskuri.

Arī otrajā un trešajā kurgānā ir bijuši akmens zārki un 2,8 x 1,2 m lielas kameras, bet ap kalniņiem bijuši ovāli akmens loki, kuri atkal orientēti pret saullēktu.

Vēlāk atrasti un izpētīti vēl citi dolmenu tipa kapu kalniņi, kuri atradušies ap B.Morica atrakto kurgānu. Piektajā paugurā atrasts bronzas uzmavas tipa šķēpa uzgalis, kas izkalts no umbru bronzas. Tātad pastāvējusi maiņas tirdzniecība.

Murjāņu vasarnīcu rajonā bijis zināms augsts paugurs ar "akmeņu vaiņagu un plakanu galu, kurā bijušas ugunskura paliekas" (356). No šīm ziņām izriet, ka Murjāņos atradusies sena svētvieta, bet tās diemžēl vairs nav.

 Aizkraukles pavalsts Aizkraukles pavalsts, dažbrīd patstāvīgā

virsaiša valstiņas, centrs bija nocietināta pilsētiņa Augstajos jeb Kraukļu kalnos tagadējā Skrīveru pagastā. Daugavas augstajā labajā krastā pie Ašķeres ietekas Daugavā, atrastas Kundas senkultūras kaula un raga senlietas un daži Svidru tipa krama uzgaļi bultām, no kā var spriest, ka šī vieta bija apdzīvota vismaz kopš mezolita sākuma, ja ne epipaleolitā. Kultūrslāņos virs šīm senlietām atrastas primitīvu māla trauku lauskas, mājdzīvnieku kauli. Pilskalns tika uzcelts 9. 10 gs m. e.

 Kokneses pavalstsKokneses pavalsts, dažbrīd patstāvīgā virsaiša

valstiņa, robežojās ar Lielvārdi, Jersiku un otrpus Daugavai ar Sēliju, laiku pa laikam iegāja Lielvārdes ķēniņvalstī. Tā atradās Daugavas labajā krastā pretī Staburagam, daudzkārt pieminēta Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis".

Arheoloģijā to raksturo Lejasbitēnu apmetne kā Kokneses novada pirmo iedzīvotāju dzīvesvieta. Nekādas citas neolita apmetnes šajā teritorijā nav atrastas, pareizāk nav meklētas. Taču starplaikā no 2. līdz 1. g. tk p. m. ē. jau saradušās 4 nocietinātās apmetnes, Kokneses pilskalns ar priekšpilsētu, Mūkukalna un Lokstenes pilskalni, Lejasziedu apmetne, Iršu, Sausnējas, Zutēnu un Priedaines zemkopības un piemājas lopkopības kopienas un uzkalniņu kapulauki.

Dzelzs laikmetā Kokneses novads ir bijis biezi apdzīvots. Tajā no jauna nākušas klāt 18 kopienas, bet agrajos viduslaikos Koknese pārtapa nocietinātā pilsētā ar pilskalnu un pili, bet Jersikas ķēniņi cēla pilskalnus visgarām Kokneses novadam, kamēr paši koknesieši ne sevišķi rūpējās par aizsardzību. No tā var secināt, ka Kokneses ķēniņi un virsaiši ir bijuši kareivīgi noskaņoti pret Jersiku, veduši šķeltniecisku politiku, jo kādēļ gan citādi Jersikas ķēniņš būtu licis uzcelt nocietinājumus un pilskalnus gar Kokneses robežām. Kokneses nocietinātā pilsētiņa tika uzcelta tikai 10. gs p. m. ē.. Tās teritorijā atsegts daudzkārtains kultūrslānis, kurš bez pārtraukuma

veidojies no mezolita sākuma līdz agrajiem viduslaikiem.

Apakšējos slāņos atrasti primitīvi Kundas senkultūras tipa kaula, raga un krama priekšmeti, virs kuriem atrasti kaula uzgaļi bultām un šķēpiem, kaula adatas, žebērkļi, krama un akmens cirvju un kaltu lauskas, dzintars, rupjas nerotātas keramikas lauskas. Trešajā slānī atrada švīkātās, bedrīšu un ķemmītes keramikas lauskas.

Astotajā izrakumu bedrē atrada aizsardzības nocietinājumu būves un kādas nodegušas koka celtnes paliekas.

Kokneses nocietinātā pilsētiņa pastāvējusi vienlaikus ar Mukukalna kopienas nocietināto apmetni. Mūkukalns atradās 97. km no Rīgas starp šoseju un Daugavu pie Lejasdaudziešānu mājām, pacēlās virs dolomīta slāņa, tagad jau daļēji norakts daudzajos atrakumos kopš 1839. g. 29. jūnija (F.Krūze).

 Jersikas ķēniņvalsts Jersika bija lielākā ķēniņvalsts Latvijas un

Krievijas teritorijās agrajos viduslaikos. Cik tālu gāja tās robežas citos latgaļu novados tagadējā Krievijā, nav zināms, nav arī zināms vai Pliskas jeb Pleskavas valsts bija patstāvīga vai arī iegāja Jersikas ķēniņvalstī. Tas pats būtu sakāms par Polockas latgaļu novadu. Tā tika minēta Indriķa, Novgorodas un citās hronikās kā latgaļu lielvalsts.

Latvijā Jersikas ķēniņvalstī iegāja teritorijas Daugavas labajā piekrastē: Krāslavas, Rēzeknes, Ludzas, Dagdas, Preiļu apriņķis, Madonas apriņķa dienvidu daļa, ieskaitot Cēsvaini. Pret rieteni Jersikas robeža gāja taisnā līnijā pa 57. platuma grādu līdz Ineša ezeram, tad gar sateces krastu līdz Alaukstam, no Alauksta gar upēm līdz Meļļu ezeram, gar Rauņa kreiso krastu līdz ietekai Raunā, gar Raunas kreiso krastu līdz Gaujai, gar Gaujas kreiso krastu uz leju aptuvenā līnijā no Vecpils līdz Madonas pilsēta, tālāk novadi pret dienvidiem no Madonas Ineša ezera līnijas līdz Siguldai, pret saullēktiem no Gaujas kreisā krasta līdz Silciemam, gar upēm uz augšu, apejot purvus, līdz Sidgungai,

gar Lielvārdes un Kokneses robežu līdz Daugavai (zempus Pļaviņām).

Vecākie pieminekļi Lubānas ezera, Ludzas Lielā ezera un Leimanišķu epipaleolita un mezolita apmetnes.

Neolita sākumā ap Lielo Ludzas ezeru bija Kreiču, Budjankas, Jurisdikas un Kubolovas kopienas, bet Lubānas dienvidu novados Smaudžu, Asnes I un II, Malmutes I un II, Malmutes grīvas, Suļķu, Zvejsalas, Jašubovas, Īdeņu, Kvāpānu I un II, Ičas, Upesgala līča apmetnes. Ap 2000. g. p. m. ē. un 5. 7. gs m. e. vai vēlāk bija nākušas klāt aptuveni 30 kopienas, starp kurām minēti Jersikas un Gutiņu pilskalni, pie tam zemkopības un piemājas lopkopības kopienas ir bijušas izkaisītas gar upēm Ludzas, Rēzeknes, Preiļu, Krāslavas un Dagdas apriņķos, kur pirms tam agrāku apmetņu nebija.

Agro viduslaiku pieminekļu kartēs atzīmēti Cēsvaines, Negestes, Asotes, Alenes, Mārciema, Ludzas un Jersikas pilskalni ar priekšpili vai priekšpilsētu, Rēzeknes, Autīnes, Naujenes, 14 nenosaukti pilskalni.

Jersikā iegāja Autīnes novads ar galvaspilsētu Autīni, Cēsvaines novads ar galvaspilsētu Cēsvaini (Pededze Alauksts Aiviekste Ogres augštece), Varkas novads ar galvaspilsētu Ludzu, Gardenes novads ar galvaspilsētu Asoti, Jersikas novads un divi novadi Krievijas un Baltkrievijas teritorijās.

Jersikas nocietinātā pilsēta un pilskalns ar pili atradās Daugavas labajā, augstajā krastā pie tagadējā Preiļu apriņķa Jersikas pagasta Pilskalnu mājām starp šoseju un upi, 197. km no Rīgas. Kalnu no abām pusēm apliec divi strauti, kuri bijuši savienoti ar kanālu. Atklāta senpilsēta un kapulauks. Atsevišķa pilskalna nebija, pils celta kalna augstākajā galā virs plakuma, torņi izvietoti gar pils sētu uz vaļņa. Jersikas pilsētai blakus atrasts uzkalniņu skeletu un pelnu urnu kapulauks.

Pirmie iedzīvotāji apmetušies Daugavas krastā aiz pils sētas neolitā, bet pēc 20. gs p. m. ē. sākuši apdzīvot nākamās pilsētas teritoriju, izveidodami plašu zemkopības un lopkopības kopienu, kuras zemes atradās Daugavas palienē, bet dažus gadsimtus vēlāk sākuši nolīst mežus tagadējās Rīgas

Daugavpils šosejas apvidū. Jerska no zemnieku ciemata pārauga nocietinātā pilsētā 10. gs p. m. ē.

Arheoloģiskajos izrakumos atrasti krama bultu uzgaļi, akmens cirvji, kaula un raga rīki, mājlopu kauli, bet jaunākajos slāņos šķēpu uzmavas tipa bronzas uzgaļi, naži, akmens cirvji un kapļi, dažādas keramikas lauskas (švīkātās, Narvas, tipiskās bedrīšu, ķemmīšu, protosperringa auklas, apaļdibena un smaildibena). Šie pieminekļi pierāda, cik nepatiesi ir apgalvojumi, ka pirmie iedzīvotāji bija somugri.

Kalna plakums bijis apjozts ar valni, virs tā stāvbaļķu un guļbaļķu žogs. Atrasta gan stāvbaļķu, gan guļbaļķu celtņu un kleķa krāšņu paliekas, podnieku un kalēju darbnīcas, kurās atrada saktas, piekariņus, dzintara sagataves, kā arī no Krievzemes ievestus krustiņus, kas liecina par hronikās minēto piesliešanos krievu Novgorodas un Pliskavas kņazu pareizticīgo baznīcai (10. 13. gs m. e.) Jersikas ķēniņš Visvaldis 12. gs m. e. brīvprātīgi kļuva par krievu Polockas kņaza vasali, lai izvairītos no teitoņu un sakšu ordeņu iebrukuma, jo Polockā valdīja mēreni kriviču kņazi.

 Zemgaļu novadi   Zemgales senākais nosaukums esot bijis

Ziemgals, kas esot cēlies no Zemgalē un Augštaitijā ienākušo ziemas gala (Ziemeļa Daugavas, Augšvolgas, Polockas, Valdaja novadu) cilšu nosaukuma, ko tiem ir devuši Latvijas sēļi, latgaļi, līvi, kurši, līdzīgi tam, kā Leta ciltis, kas dzīvoja Sindas vidusteces nonados, Polockas latgaļi, galindi un sudāvi sauca par lejiešiem.

Zemgalē bija zināmi vairāki valstiskie veidojumi gan ar vēlētiem ķēniņiem, gan vēlētiem virsaišiem vadībā kara laikos, kam blakus “valdīja pār zemgaļu prātiem” gan Raganas, gan Krīvi. Starp tām tika minētas Dobeles, Kamardes, Iecavas, Tērvetes, Dobes un citas virsaišu vadītas valstiņas, kas nekādi nespēja apvienoties etniskās izcelsmes dēļ.

Starp Zemgales novadiem izcēlās Upmale.

Upmales novads praktiski aptvēra Lielupes baseina kopienas un agrajos viduslaikos izveidojās par sīku ķēniņvalstiņu savienību jeb konfederatīvo valsti tās vai citas kēniņvalstiņas ķēniņa vadībā, bet šī konfederācija nebūt nebija tik spēcīga, kā Hattijā (hetu valstu konfederācija), turklāt bija reti apdzīvota, kas traucēja apvienoties. Tās galvaspilsēta bija Mežotne, kas patiesībā bija Sēlijas valstiņas galvaspilsēta Sēlija konkurēja ar Kamardi, Tērveti un Dobeli par virsvadību.

Upmales un Sēlijas robeža gāja aptuveni pa tagadējā Bauskas apriņķa robežu, tad gar Daugavas kreiso krastu līdz jūras līcim. Upmalē iegāja Bauskas, Jelgavas un Olaines apriņķi, Jūrmalas rajons, Lietuvas Jonišķu un Linkuvas rajons, Biržu rajona daļa Apaščas un Aglonas kreisā krastā.

Upmales teritorijā ir pazīstama neolita sākuma Romi Kalniņu apmetne Lielupes grīvā un Lejascīsku apmetne Dobeles apriņķī, vēlā neolita (2500. g. p. m. ē.) Jūrmalas Vārnu kroga apmetne un Bauskas apriņķa Rutenieku apmetne ar kapulauku blakus. Kopš 2000. g. p. m. ē. un līdz 5. gs m. e. Zemgalē sākās jauni ieceļojumi, sāka veidoties samērā kompaktas, reti izvietojušās apmetņu konglomerācijas ar savu pilskalnu:

Kamardes novads (Kamardes pilskalna apmetne Mūsas krastā pie Gailīšu pagasta, Vedgu, Plūdoņu un Kalves apmetnes kopskaitā 4);

Tērvetes novads (Tērvetes un Stūru apmetne);

Žagares novads: Žagare, Dameči, Judaiči, Ažišķi, Dīcmaņi, Pilsiņķi, Skare, Stinkas 9 kopienas;

Dobeles novads: Rūsīšu Debešu trīs kopienas, Ķaķenieki, Oši, Dobele, Ozolkalns, Gailīši, Cibēni, Ozolkalns jeb Lapīķe9, Īle, Vecpokaiņi, Pokaiņi, Jāņogas, Stūri, Blīdene, Penkule, Auce, Vītiņi, Vadakste 18 kopienas). To bija agrāk un visbiezāk apdzīvojuši sēļi un lejieši, kam pievienojās ziemas gala ieceļojušās dzimtas, ar ko, salīdzinot ar

citiem Zemgales novadiem, arī ir izskaidrojama lielākā apdzīvotība;

 28. attēls. Tērvetes pils rekonstrukcija.

Iecavas novads: Lieliecava, Ibenti, Strēlnieki, Deprejas, Galvas, Urlas , pavisam 6 kopienas, tātad diezgan reti apdzīvots;

piecas atsevišķas kopienas: Daugmāles pilskalna, Bērvircavas, Cīzaru, Džūkstes un Svarēnu, Ķeirēnu un Jaunjelgavas.

Augštaitijā un Zemgalē no jūras līdz tagadējai Jelgavai cilvēki nevarēja apmesties līdz Ancilus ezera regresijai, jo Ledus ezera un Joldijas jūras līcis stiepās līdz Jelgavai, pat vēl tālāk līkločiem pret dienvidiem, kur bija neizbrienami purvāji, bet priedes, kārkli, alkšņi un bērzi kopš 13. g. tk p. m. ē. divu gadu tūkstošu laikā līdz svīdru ienākšanai Kurzemē bija saaugušas morēnu pauguros, tāpēc cilvēkiem vajadzēja iet tikai pa augstienēm, kur arī pēc R. Rimantienes pētījumiem atrastas pirmās apmetnes. Vecākā no tām ir Ziedoņu apmetne (skat. apskatu par kuršu zemēm).

Kurzemes svīdri pēc savairošanās laikā no 11000. līdz 10000. g. p. m. ē. bēga no Kurzemes un atstāja apmetņu vietas gar Jelgavas jūraslīča rieteņa piekrasti pie Dobeles, Īles, Žagares, Ziedoņos (140e). Protosēļi no Dvietes apmetnes devušies gar Daugavas kreiso krastu uz leju un atstājuši savas senlietas Daugmalē un Zaķu salā. Tātad pirmie Zemgales rieteņa puses iedzīvotāji bija Kurzemes svīdri, kamēr austreņa galā gar Daugavu ieceļoja sēļi

no daugaviešu dzimtas, kas būtībā arī bija svīdri. Vēlāk ieceļojušās ziemeļa ciltis arī piederēja pie tā paša mezocefālo cilvēku gargalvainās varietātes atzara, tāpēc antropoloģiskā ziņā senie zemgaļi būtiski neatšķīrās no lejiešiem, sēļiem, kuršiem un latgaļiem, kuri pēc sajaukšanās ar Māras ģints ciltīm mainīja savu ārējo izskatu, proti, piederēja klasiski mezocefālo baltu varietātei.

 

 29. attēls. Zīmējums “Muzikants” uz zemgaļu

Tēvetespils sienas māla apmetuma gabala.

 Kaut gan Rimantienes minētajās vietās

mezolita pieminekļi nav meklēti, palieku pie savas hipotēzes par Dobeles, Īles, Mežotnes un Žagares novadu neolita beigu un agro metālu laikmeta sākuma apmetņu rašanos no Rimantienes minēto epipaleolita un mezolita sākuma pieminekļu atstājējiem, respektīvi Kurzemes svīdriem, jo citādi nav izskaidrojama šo novadu straujā apmetņu konglomerātu izveidošanās, ne Kurzemes austreņa novados jeb tā sauktajās "Zemēs starp Skrundu un Zemgali", kur plaši drumi saglabājās līdz hercoga Jēkaba valdīšanas laikam, ne arī Lielupes un tās pieteku piekrastēs līdz pat agro metālu laikmeta vidum (5. gs p. m. ē. 5. gs m. ē.) nebija apmetņu. Vidējā dzelzs laikmetā (5. 9. gs m. ē.) bija nākušas klāt 43 apmetnes Žageres, Tērvetes, Dobeles novados; Dobeles novada tālākās apmetnes bija Audaros un Grabju kapsētas vietā, bet Kamardes novada apmetnes bija izplētušās līdz Vilcei (Vilces

parka kopiena, Vilces pilskalns) un Vecsvirlaukai, Lietuvai tuvos novados un Lietuvas vidienes ziemeļa novados, kur bija uzcelti ap 15 pilskalnu, no kā var spriest, ka straujās jaunu kopienu rašanās cēlonis bija Ziemas gala cilšu bēgšana no vīkingiem un krievu kņazu slepkavībām uz Zemgali un Latgali, jo arī Latgolā bija vērojama līdzīga migrācijas aina. Tajā laikā sākās arī aktīva Augštaitijas apgūšana un Lietuvas saullēktu puses novadu apdzīvotības palielināšanās

 Kuršu ķēniņvalstu pieminekļi

 Kuršu novadi kopā tika nosaukti par Kurzemi. Kuršu civilizāciju paleolitā iesāka latgaļu radinieki Nemūnas svīdri, pēc senrakstiem Latvijas teritorijā pastāvēja 7 novadi, Lietuvā – 2 novadi, katrs ar savu agro feodālo pārvaldi vēlētu ķoniņu (ķēniņu), vecāko starpnovadu priesterieni Spīganu, pagastu jeb laucku virsaišu, Krīvu un Spīganu domi kā Prūsijā jeb Hattijā. Tie bija kuršu un žemaišu novadi, bet pieminekļus minēšu tikai Latvijas teritorijā.

Līvu novadi atradās aptuveni 50 100 km joslā gar jūras krastu, sākot no Sila upes pie Sasmakas (tagad Valdemārpils) līdz Ventas ietekai jūrā. Līvu novadi tikpat kā nav arheoloģiski izpētīti. Viņu svētvietas ar uzrakstiem alās vai atsegtās smilšakmens klintīs ir atklājis Eniņš.

Pirms līvu ierašanās, aptuveni 8. gs m. ē., šajos novados bija kuršu Sila upes un Purva ciema apmetnes, kuras pastāvēja kopš epipaleolita beigām un mezolilita sākuma, bet interesantā kārtā ap tām metālu laikmetā jaunas apmetnes nebija radušās klāt vai arī arheologi tās nav atklājuši. Vīkingu laikā tur tika nodibinātas vīkingu apmetnes un tajās par sargiem tika izvietoti sāmi nākamie līvi.

Dzelzs laikmetā aptuveni 8. gs m. ē. ir radušies Popes meža, Ošbirzes, Laidzes Lazdiņu, Strazdes un Reiņu akmeņkrāvumu kapi, kurus uzskata par līvu pieminekļiem Talsu apriņķī bija radušies vairāki pilskalni, kas rāda, ka sadzīvošana

ar līviem vismaz sākumā nav bijusi visai miermīlīga. Par to liecina arī līvu apdzīvoto teritoriju izvietojums joslām, kas ietiecās mežainēs kuršu Vanēmas ķēniņvalsts teritorijā pie Sabiles, Kabiles un augstāk pret ziemeli (88: karte LPE sējuma 52 143. lpp u.c. vēstures apcerējumi).

Purciema kopiena radās epipaleolitā un pārdzīvoja daudzus laikmetus līdz līvu ienākšanai. Tā atradās netālu no Rojas, Kaļķu upītes krastā.

Laikā ap 3. g. tk vidu p. m. ē. Kurzemē ir bijušas 7 patstāvīgu mednieku un zvejnieku dzimtu kopienas, kas bija izkaisītas pie upēm drumu vidū. Visu septiņu kopienu mājokļu vietās tika atrastas porainās keramikas lauskas, dzintara rotas, cilvēku, putnu un dzīvnieku māla figūriņas, bet 7. kopienas mājokļa vietā atrada tipiskās ķemmes un bedrīšu keramikas lauskas, kā arī Tūrovas krama rīkus, kas rāda, ka šiem cilvēkiem ir bijuši maiņas tirdzniecības sakari ar Prūsiju un Sembriju. Zem šiem kultūrslāņiem atrada dažas Kundas senkultūras tipa primitīvas kaula un raga senlietas, kuras atzina par ļoti senām un attiecināja uz Baltijas Ledusezera laikiem (epipaleolitu). Tātad Purva ciemā ir bijusi svīdru apmetne, kurā tie gluži neticamā kārtā ir pārdzīvojuši pēdējos šļūdoņus, plūdu, upju veidošanās laikus.

VanēmaTā sauca kuršu ziemeļrieteņa ķoniņa valsti,

kuras robežas gāja no Ventspils gar Ventas labo krastu, līdz līvu novadiem pret ziemeli, Dobeles novadam un "Drumiem no Skrundas līdz Zemgalei".

Šajā teritorijā ir atklātas neolita Lejascisku un Tojātu apmetnes, dzelzs laikmeta Džūkstes, Daibju, Strīķu, Kapsēdes, Mežkatūžu, Popes meža, Arlavas Lielmuižas, Laidzes Lazdiņu, Strazdes, Saldus, Matkules Drubžu un Matkules Tojātu kopienu apmetnes ar kapulaukiem, kuros tika atsegtas dolmenu tipa akmeņu konstrukcijas, kā arī skeletkapi (vīriešu un sieviešu skeleti vienādi orientēti ar galvām pret saullēktu), uzkalniņu uguns kapi (pelni bērti bedrītēs vai urnās), kā arī Talsu, Sabiles, Kandavas, Matkules un Tukuma Milzu kalna pilskalni. 

Sabile Sabiles centrs bija  pilskalns Abavas senlejas

krastā (platība 1 ha). Sabili bija apdzīvota vieta kopš neolita sākuma (Toljātu apmetne), agrajos viduslaikos kļuva par kuršu Sabiles novada centru un galveno cietoksni ar aizsargvaļņiem, augstu mietu dubulto žogu, apvades kanālu.

Atrastas puspagraba stāvbaļķu un guļbaļķu celtņu paliekas, akmeņu mūra pavārdi, dzelzs kausēšanas krāsnis, kalves, podnieku darbnīcas, metālu sārņi, dažāda vecuma raga un kaula senlietas, mājlopu kauli, keramikas lauskas, rotaslietas, apbedījumi ārpus apūdeņošanas kanāla, svētvietas dabīgos pauguros, ozolu svētbirzis.

Bandava Tā sauca ķoniņa valsts novadus Ventas

kreisajā piekrastē no Ventspils līdz Ceklim, gar jūras krastu līdz Pāvilostai, gar Tebras labo krastu uz augšu, aptuveni līdz Saldus Liepājas dzelzceļa līnijai. Svarīgākais Bandavas piemineklis bija Pāvilostas (Sakas) un Užavas epipaleolita un mezolita (140), Sarnātes neolita (547), Kazdangas, Strīķu un Almales, Varves Striķu un Užavas Birznieku metālu laikmeta apmetnes ar kapulaukiem, Skrundas Krievu kalna zemkopības un piemājas lopkopības kopiena (356). Užavas epipaleolita apmetne ir atklāta Užavas upē, kurā atrada no ziemeļbrieža raga darināta šķēpa metamā spieķa lauskas (140h).

Pāvilostas epipaleolita apmetne tika atklāta Sakas upes krastā pie Pāvilostas, kur atrasts no ziemeļbrieža raga taisīta tā sauktā kaula sirpja fragments, kas atrasts. tīrot Sakas upes gultni, 2 m dziļumā. Tā kā ziemeļbrieži Latvijā dzīvoja tikai apledojuma laikā, tad šis sirpis varēja būt taisīts vienīgi epipaleolitā (140h),

Sarnātes purva mītnes tika atklātas Ventspils apriņķa Užavas pagastā, netālu no Sarnātes ezera, un tiek uzskatītas par neolita pieminekli (546).

Sarnātē tika atsegtas 25 četrstūrainu mītņu paliekas, no kokiem, lubām un smiltīm veidoti pavārdi, atrasti koka airi, šķēpi, loki, bumerangi

(umbru teiti), slēpes, vienkoča laivas, skalu murdi, zvejas tīkla paliekas, tīklu piederumi pludiņi un atsvariņi, siešanas adatas, grebti trauki, lazdu un ezera riekstu čaumalas, putnu, zivju, čūsku un cilvēku figūras, ovālas māla bļodiņas un koniskas kunhas.

Atsegtas svētnīcas paliekas ar lielu koka elku, kuram bija pūces galva, un dzintara rotaslietu izgatavošanas darbnīca. Piecpadsmit celtņu vietās atrada tipiskās ķemmes un bedrīšu keramikas senkultūrai raksturīgus priekšmetus.

Traukus ir gatavojuši no māliem ar kapātu stiebru un berztu gliemežnīcu piedevu. Tie bija labi apdedzināti. Smailā dibena kunhu diametrs 40 50 cm. Kunhām lietoja māla masu tikai ar berztu gliemežnīcu piejaukumu, bet vairāku sēriju agro trauku māla masai piejauca kapātus stiebrus, kuri pēc apdedzināšanas izzuda, bet trauks kļuva skatā porains, taču poras negāja cauri trauka sieniņām, kas būtu noticis, lietojot rupji kapātus stiebrus. Lietojuši ovālas bļodiņas vai šķīvjus 20 cm garus, 10 cm platus, 5 cm dziļus. Šādi trauki ir atrasti tikai Sarnātē. 

30. attēls. Sarnātes apmetnes mītnes rekonstrukcija (88).

 Tā kā katrā mājā pietika vietas 6 8 cilvēku lielai ģimenei, tad Sarnātes apmetnēs būs dzīvojusi 200 ─ 250 cilvēku liela dzimta (546). Kaut gan arheoloģe L.Vankina to nav minējusi, taču atsevišķu atradumu uzņēmumi un shēmas liecina par stāvbaļķu tīklotu izvietojumu, kas nevar būt nekas cits, kā vienīgi pāļu mītņu paliekas.

 Piemare

 Tā sauca kuršu ķoniņu valstu novadu tagadējā Liepājas apriņķī, kura robežas gāja no Tebras upes kreisā krasta līdz jūrai, dienvidos no Kalvenes līdz Priekulei, no tās līdz Nīcai un tālāk līdz pat Elbas upes grīvai Vācas galā.

Piemarē ir zināms 1 paleolita piemineklis Pleču purvā, kur atrasts ziemeļbrieža raga dūrescirvis un bultu uzgaļi, 2 mezolita pieminekļi Liepājas ezera krastā ar tipiskām Kundas kultūras senlietām, 5 neolita un metālu laikmetu sākuma pieminekļi (Kapsēdes, Jaunarāju, Varmsātu, Līgutu, Kazdangas apmetnes un plašas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, 13 dzelzs laikmeta (2 . 9. gs m. ē.) pieminekļi (Grobiņas un Iļģu depozīti, Grobiņas un Vartājas pilskalni ar kopienu apmetnēm un kapulaukiem, Kapsēdes, Porānu, Priedulāju, Remešu, Dīru, Sauleslauku, Bunku, Dārznieku, Raču un Smukumu kopienas ar uzkalniņu un dolmenu kapu laukiem), trīs Raganu svētkalni un 4 cita veida svētvietas šūpakmeņi, menhiri, lieli laukakmeņi ar zīmēm u. c. (211), bet starp agro viduslaiku pieminekļiem minēta Piemares galvaspilsēta Grobiņa un Vartājas pilskalns ar pilsētu, pēc debespusēm un savstarpēji orientētu dižakmeņu rindas.

Plečupurva epipaleolita apmetne atklāta rokot kūdru: 4 m dziļumā atrada ziemeļbrieža raga cirvi ar caurumu kātam, gropi krama asmenīšu iestiprināšanai, kas bija līdzīgs Plostakroga atradumam, un fragmentētus epipaleolita ziemeļbrieža raga un kaula bultu uzgaļus un žebērkļus (140h).

Raču kopiena atradās Liepājas apriņķa Kalētu pagasta Raču saimniecībā un tuvākā apkārtnē. Mītņu vietas ar 30 cm biezu kultūrslāni atrada vietā, kur tika izarts laivascirvis. Atrastas vairāku četrstūrainu mītņu vietas, mājlopu kauli. Pēc atradumu rakstura secināts, ka kopiena pastāvējusi vismaz kopš 10. gs p. m. ē. (365).

Plostakroga epipaleolita apmetne tika atklāta Ventas labajā krastā (Ventspils apriņķis) pretī epipaleolita atradumam: ziemeļbrieža raga cirvim (140h).

Grobiņas arheoloģiskais piemineklis ir pieminekļu komplekss: Grobiņas pilskalns ar

senpilsētu, plaša apmetne, kuršu kapulauks, vīkingu kapulauks, svētkalns, svētbirzs, senās Grobiņas ordeņa un fogta pils drupas, 2 depozīti.

Groboņas apmetne ir pastāvējusi kopš neolita no Liepājas ezera iztekošās Alandes upes piekrastē, kur ir bijusi ezerpils. Apmetnes kultūrslāņos atrada visu Latvijai tipisko keramikas senkultūru senlietas un trauku lauskas, mājdzīvnieku kaulus. Pastāvējusi ūdens satiksme pa Ālandes upi caur Liepājas ezeru vai Tosmares ezeru un to iztekām jūrā, kas nodrošināja jūras medniecību un zvejniecību, turpmākajos laikmetos, arī jūras kuģniecību, pēc senrakstiem kurši bijuši Ziemeļeiropā labi pazīstami jūras kuģinieki, pat Dāniju, Gotlandes salu un Zviedriju apmeklējuši.

Arheologi atsedza ugunskapu svētbirzī, kurā atradās arī svētkalns, Svētkalna augšējā laukumā atrada ilgstoši dedzināta ugunskura vietas, kurām blakus ir bijusi kaut kāda akmens konstrukcija vai piemineklis, kas nav saglabājies, bet tam blakus savukārt atrada Kurzemē pirmo 11. 12. gs depozītu apslēptas bronzas senlietas.

Grobiņas pilskalna pils un priekšpilsētas celtnes ir nodedzinātas. Krāsmatās atrada kuršiem raksturīgos miniatūros māla trauciņus, stopa saktas, bruņurupuča saktas, un kārbiņsaktas, dzintara krelles, karavīru delma aproces un umbu saktas, senus vairogus ar umbru bronzas umboniem (pēc Liepājas muzeja materiāliem).

1929. 1930. g. zviedru zinātnieks B.Nermans (B.Nermann) pētījis Grobiņas  pieminekļus, atradis vairākus ļoti senus līdzenuma kapus, uzkalniņu kapus, neolita un metālu laikmetu apmetnes, vairākus pieminekļus, kuros ir bijušas vīkingu senlietas, kas bijušas pazīstamas Gotlandes salās, kaut gan viņa atskaites diemžēl nav pieejamas (V.Urtāns, 1970. gadā), bet P. Stepiņš 1969. gadā šajā novadā atklāja Priedienas Pastorāta kapulauku. Tajā viņš savāca ļoti bagātīgu sieviešu rotaslietu kolekciju, kurā bija bērzu tāšu kārbiņa, kas sašūta ar bronzas spirālītēm. 1984. g. tika atklāts Rudzukalnu un Smukumu līdzenumu kapulauks, kuru datē ar mūsu ēras 200. gadu. Sevišķu vērību starp šī kapulauka atradumiem esot guvis bronzas

rokassprādzes fragments ar sīki, precīzi izpildītu pinuma ornamentu un sprēslīcas (543h).

Priedienes kapulaukā tika atrakts 280 m2 liels, 12 m diametra un 1,25 m augsts mākslīgi uzbērts paugurs, kurš bijis pastiepts vasaras saulgriežu saullēktu un ziemas saulgriežu saulrietu ass virzienos, bet abos galos bijušas bedres, kurās ilgstoši kurināta upurēšanas uguns un atrasti upuru kaulu gabali, kuru piederību neesot iespējams noteikt. Kalna gals bijis plakans. Tajā atradies stabs. Ap to bijis grāvītis, kurā sabērti upurējuma pelni (graudu, dzīvnieku, varbūt arī cilvēku vai zirgu). Pie minētajām bedrēm atrasti upuru kalcinēto kaulu paliekas, keramikas lauskas, akmens cirvis un daži dzelzs priekšmeti.

Uzkalna uzbēršanai izmantoti četri grāvīši, kuru malās bijuši akmeņi (acīm redzot mēness ciklu pētniecībai). Senos laikos pirms deformācijas mākslīgi uzbērtais kalns bijis pēc V.Petrenko vērtējuma vismaz 1,7 m augsts, ja ne vēl augstāks, tā atribūti, piemēram, akmeņi, nav saglabājušies, kas atradies zem kalniņa, nav izpētīts. V.Petrenko pēc Lādogas latgaļu, Augšvolgas Timerevas līdzīgu pieminekļu piemēra secināja, ka tā ir bijusi Grobiņas galvenā svētvieta (543h), kam gan nevar piekrist, jo Grobiņas svētbirzī svētkalns bijis augstāks, atradies kapulauka vidū. Salīdzinot skopās ziņas par Svētbirzs un Priedienas svētkalniem, neviļus rodas secinājums, ka svētbirzī ir bijis Raganas svētkalns, bet Priedienā Pērkona svētkalns, abi kalpojuši kalendāra vajadzībām, vienā bija priesteriene, otrā priesteris.

 Duvzare bija kuršu ķoniņa valsts Bārtas upes kreisā krasta ielokā, ietvēra Liepājas apriņķa Bārtas, Rucavas, Nīcas un Dunalkas pagastu teritorijas, robežojās ar Piemari, Bandavu un Cekli. Duvzares teritorijā ir pazīstami pavisam reti pieminekļi: agrā dzelzs laikmeta (2. 4. gs m. e.) Ģeistautu, Aizsviķu Tiltiņu un Mazkatūžu kopienas, Bašķu kapulauks.

 Ceklis

 bija kuršu un zemaišu kopīgā ķoniņa valsts, kurā ir zināma vienīgi Apoles senpilsēta ar pilskalnu un ķēniņa (kņaza) vai virsaiša pili. Kartē ir iezīmēta senpilsēta bez nosaukuma Lietavas teritorijā un Bašķu "kurgānu kapi ar apbedīšanas urnām". Pārējie pieminekļi ir izpostīti un tāpēc palikuši nezināmi (546). Patiesības dēļ būtu jāsaka, ka atšķirības starp senprūšiem, žemaišiem nebija līdz  Livonijas laikmetam ne valodas, ne paražu, ne kultūras ziņā.

Bašķu "kurgānu kapi ar apbedīšanas urnām" (546) tika atklāti jau 1929. g., bet izpētīti 1962. g. (Vankina, 1962. g.). Šis piemineklis tika atklāts Liepājas apriņķa Rucavas pagastā pie bijušās Bašķu saimniecības, pie pašas Cekļa ziemeļa robežas, Šventojas upes ieplakas pļavā, 100 m no upes, 270 m pret dienvidaustreni no Bašķiem, kur ir zināmi 3 samērā augsti pauguri, no kuriem viens bija atradies dabīgā paugurītī, bet divi pārējie uzbērti.

Pirmais 14 m diametra un ap 1 m augstais paugurs bija uzbērts mākslīgi, izmantojot organiskām vielām bagātu melnzemi. Velēnā un zem tās tika atrasti kalcinēti kauli un māla trauku lauskas lauku arot saplēstu urnu paliekas, kādas atrastas lielā daudzumā zemākos slāņos. Konstatētas dažas urnas 25 50 cm dziļumā zem velēnas. Pirmajā urnā atrada kalcinētu kaulu drumslas. Otrā un ceturtā urnā kalcinētu kaulu nebija. Trešās urnas lauskas atrada zem akmens. Bija redzams, ka urna sasista ar akmeni apzināti sīkās drumslās. Urnas esot bijušas plānas, aplipinātas smiltīm, tā kā trauku tipu neesot izdevies noteikt.

Tika atsegts pirmā kalniņa akmens vaiņags, kas darināts no lieliem akmens bluķiem, kuri vietām bija krauti cits uz cita, it kā sienu veidodami. Zem šī akmeņu klājuma tiešām atradās pakavveida akmens mūra siena virs aptuveni 10 cm biezas melnzemes kārtas. Vidū atrada tikai vienu akmens zārkā apbedīta cilvēka skeletu. Akmens loka iekšpusē atrada bronzas saktu, šķiļakmeņa lausku (kvarcs), māla urnas fragmentu (7 9 cm diametrā un 150 cm augstumā), citu dažāda biezuma un kvalitātes māla trauku lauskas, starp kurām kaulu palieku vai pelnu nebija. Tātad tās bija rituālu, nevis apbedīšanas urnas. Spiežot pēc senlietām, tās taisītas aptuveni bronzas laikmeta vidū (ap 10. gs. p. m. ē.), bet

novietotas pakalna dolmenā aptuveni 1. 2. gs m. ē. (arheologu vērtējums).

Otrs kalniņš jau esot bijis nolīdzināts un aparts, bet šis un tas vēl palicis arī arheologiem. Tas esot bijis smilšu uzbērums, kas atradās pret dienvidaustreni (ziemas saulgriežu saullēkta pusi), bet vaiņaga akmeņi esot bijuši novietoti attālu viens no otra pa apli. Kalna galā atrada kalcinētu kaulu paliekas. Paugura lejā atrada keramikas lauskas. Tātad šis kalniņš ir kalpojis kalendāra vajadzībām.

Trešais kalniņš esot atradies pret rieteni, aptuveni pret vasaras saulgriežu saulrietu punktu. Tuvāku ziņu nav. Nezinu kādēļ tas bija tā, ka lietuviešu arheologi tikpat kā nav pievērsušies Žemaitijai un Lietavas Prūsijas daļai. Tāpēc nav arī ziņu šajā monogrāfijā visai bēdīgs fakts.

Apole Apoles centrs bija pilskalns ar ķēniņa (ķoniņa)

vai virsaiša pili, kas tika atklāts Lietavā pie Škodas apriņķa Apoles ciemata, kas saglabājis seno pieminekļa nosaukumu. Apole bija Cekļa ķēniņvalsts galvaspilsēta.

Pilskalns ir aizņēmis 0,5 ha, izpētīti tikai 0,45 ha. Tas bijis 10 m plats, ~75 m garš, virs 3 m dziļā apūdeņošanas kanāla 7 m augsts. Gar stāvo kalna malu bijis akmeņu aizsargvalnis un žogs, kas veidots no dubultām stāvbaļķu rindām, starp kurām sabērti akmeņi, sajaukti ar māliem un noblietēti. Arheologs E.Volters 1928. 1929. g. pārbaudes izrakumos un V.Nagevičs 1931. 1932. g. pētījumos atsedza vārtu un stabu vietas, ceļa segumu, akas grodus, degušu graudu kaudzi, dzīvnieku kaulus, dažādu laikmetu keramikas lauskas, daudz bultu, māla atsvariņus u.c. senlietas. Pēc arheologu vērtējuma kalns apdzīvots ļoti sen, bet pilsētiņu sāka celt aptuveni mūsu ēras 5. 6. gs, bet pils un nocietinājumi uzcelti aptuveni 8. 9. gs, jo Rimberta hronikā bija rakstīts, ka 9. gs Apolē ar viltu, pēc sargu piedzirdīšanas un piekukuļošanas, esot iebrucis vīkingu konungs Olafs, kas atveda Lādogā slovēņus, un izlaupījis pilsētu, kura tajā laikā bijusi Cekļa galvaspilsēta ar koka pili un nocietinājumiem (88).

 Žemaitijabija kuršu un prūšu kopēji apdzīvotā zeme, kas stiepās no Ventas gar jūrmalu un tālāk līdz Prūsijai.

Taču iegūt konkrētas ziņas lietuviešu valodas neprasmes dēļ neizdevās, turklāt, kā norādīja lietuviešu ievērojamā arheoloģe Rimantiene, Žemaitijas teritorijā ir sākti pētīt tikai dzelzs laikmeta pieminekļi, bet jūras izskalotās epipaleolita senlietas norāda, ka kuršu senči bija svīdri, kas gar topošās Joldijas jūras piekrasti vēl sasaluma laikā ienāca Kurzemē, par ko varot spriest pēc tā, ka tās bija tipiskās Svidru senkultūras senlietas (99c).

Šajā apskatā esmu sniedzis visiem pieejamus faktus par latviešu tautas agro izaugsmi, papildus pierādījumus Ivara Vīka grāmatā “Mūsu dižā senatne” (R., Vieda, 2002.) sniegtajām atziņām par baltu tautu pastāvēšanu jau ļoti sen.

9. Piejūras latgaļiNo tās  daugaviešu ģimeņu kopas,  kas   sasniedza  Ledus 

ezera   Narvas   līci,   dažas   ģimenes   atdalījās   un   gāja   pakaļ ziemeļbriežu baram gar Narvas līča ziemeļaustreņa piekrasti un nonāca tagadējā Somu jūras līča piekrastē, kur no viņiem izauga Piejūras   latgaļu   kopienas.   Tas   redzams   pēc   arheoloģiskajiem pieminekļiem, kuri tur ir labāk izpētīti nekā Latvijā.

Veļu   ezera  piekrastē  viņi   apstājušies,   atstājuši   Kundas senkultūras tipa senlietas. Saglabāt bērnus varēja, ja vien būtu krams  pieejams   (88),  bet   tā  nebija.  Vajadzēja  meklēt  vietējos materiālus    kaulus,   ragus,   kvarca   akmeni.   Tikai   vēlāk   sāka izmantot  Baltijā   sastopamos  krama oļus  un   lauskas.   Tā   radās sīkie, mikrolitiskie bultu uzgaļi un kaula naži, raga cirvji ar krama ieliktņu   asmeņiem,   kādi   atrasti   gandrīz   visās   epipaleolita   un mezolita apmetnēs. 

Medīja   ziemeļbriežus,   ķēra   zivis,   vāca   gliemenes,   bet gliemežvāciņus   izmantoja  krāšņuma  lietām.  Gan figūriņas,  gan gliemežnīcas nēsāja ādas sloksnītē kā talismanus (177).

Piejūras novadā neolitu sagaidīja ne vairāk par 25 30 cilvēkiem.

Rudicas apmetni Kovačas un Melnupes sateces pussalas augstajā   kraujā  un  Vorpeļu   apmetni   pretējā  Melnupes   krastā uzskata par pirmo ienācēju dzīves vietu, kuras liecina, ka Piejūras novadā  ieradās divas nelielas  ziemeļbriežu mednieku ģimenes, no kurām saradās pārējās apmetnes nu jau plašākā apkaimē.

A.Uvarovs   tajās   atrada   vienīgi   kvarcīta   un   slānekļu kasīkļus,   kaltus,   nažus,   zāģus   un   dažus   no   Polockas   krama izkaltus Svidru bultu uzgaļus, kuriem bijusi vītollapas forma (26). Tā  kā  apmetnes  atradās  augšējā   terasē,   tad   jādomā,  ka  upes paloja.   Kultūrslāņos   manāmas   sasaluma   pazīmes,   kaut   gan tagadējās ziemās zeme nesasalst tik dziļi. Tāpēc tās uzskata par pirmajām   apmetnēm,   kuras   cēluši   kādā   belinga   siltā   laika periodā  jeb aleroda sākumā,  laikā ap 11020. g.  p.  m. ē.,   laiku nosakot grafiski pēc Baltijas jūras attīstības fāzēm (177). Vistālāk pret   rieteni   atradās   Lomnu   apmetne,   kura   celta   pie   Lomnas upītes ietekas Lugas upē, kādus 3  4 km pret rieteni no tagadējas Pulkovas pilsētas. Mītnes cēluši otrajā upes terasē, kas pacēlās 4 m pāri pirmajai senlejas terasei, kas liecināja pa to, ka apmetne radusies savus 500  600 g. vēlāk par norādīto laiku, ka tas noticis kādā Joldijas jūras regresijas fāzē vai Ehines fāzē (10000  9700 g. p. m. ē.).

Lomnu   apmetnes   kultūrslāņi   aizņēma   800  m2  platību upju sateces  pussalā.  Tajā  bija   trīs  dažādos   laikmetos  radušās nepārtrauktas kārtas.  Apakšējā  slānī,  kuru atzina par  mezolita kultūrslāni,   atrada   Polockas   pelēki   brūnā   krama   un   vietējā kvarcīta kalumus, kaula un raga cirvjus, bultu uzgaļus, žebērkļus ar slīpi iegrieztiem zobiem, no raga izdrāztas sievietes, meža pīles un ziemeļbrieža  figūriņas  ar   caurumiņu nēsāšanas  saitē.  Bultu krama uzgaļiem bija vītola lapas vai trīsstūra piramīdas forma. Kaula   lietām   bija   jumīšu,   skujiņas   un   līkloču   raksti,   spirāles meandra elementu rotājumi. Atrada arī meža pīles, ziemeļbrieža, mežacūkas   (vepra)   figūriņas,   kā   arī   kaulā   grieztas   sieviešu figūriņas ar izceltām mātišķajām ķermeņa daļām. Figūriņām bija stipri   apdeldēti   caurumiņi    tās   nēsātas   kā   talismani   ādas sloksnītē kaklā (26).

Arheoloģisko pētījumu ir maz. 

Arot muižas tīrumus Melnupes un Kovačas upes sateces apvidū, tika izceltas ķemmīšu un bedrīšu keramikas lauskas (pēc M. Gimbutienes ziņām šī keramika esot izgudrota 2400. g. p. m. ē.),   galīgi   sadēdējuši   cilvēku   galvaskausi,   pēc   kuriem   varēja konstatēt, ka tie bijuši mezocefālie gargalvaiņi, krāšņi rotāts raga šķēpu mešanas ierīces uzgalis, kaula žebērkļi ar rotājumiem un zobiņiem   vienā   pusē   un   abās   pusēs,   kādus   lietoja   pirmie ieceļotāji  un viņu pēcteči mezolitā (11.    7. g. tk p. m. ē.).  Šie 

materiāli   ir   eksponēti   Sanktpeterburgas   Ermitāžā.   Pētījumus veica N.Gurina. 

Pēc N.Gurinas atzinuma Melnupes piekrastē ir bijušas vēl citas latgaļu apmetnes, kuras agrāk netika atklātas un izpētītas, bet   tagad   karos,   celtniecībā   un  meliorācijas   darbos   apmetņu kultūrslāņi esot iznīcināti. Cilvēki šajās apmetnēs esot dzīvojuši kopš Piejūras novada atklāšanas (11300.    11200.  g.  p.  m. ē.). Dažas   mālu   trauku   lauskas   esot   jāuzskatot   par   Kundas senkultūras   keramiku   (6390.    3350.   g.   p.  m.   ē.),   citas    par Sperringa   keramiku   (4500.    2500.   g.   p.   m.   ē.),   ķemmes   un bedrīšu keramiku (2400.  2350. g. p. m. ē.) un auklas keramiku (2220.    1290.   g.   p.  m.   ē.).   Tika   atrasts   viens   slīpēts   krama laivascirvis ( 4350.  1290. g. p. m. ē.). 

Paulova pilsētas ziemeļa pievārtē A.Uvarvs atklāja Ižoru apmetni, kuras kultūrslānī esot atradis Svidru tipa bultu krama uzgaļus, krama lausku ādas kasīkļus, kvarcīta kapļus un cirvjus, kaula   un   raga   darbarīkus,   bet   keramikas   lauskas   neesot neatradis,   kālab   šī   apmetne   esot   jāuzskata   par   epipaleolita apmetni,   jo  vēlāk krama rīki  esot taisīti tikai  neolita  laikmetā, turklāt sīki  no krama šķembām, bet starplaikā – mezolitā esot lietojuši   tikai   kvarcīta,   kaula   un   raga   senlietas,   proti,   līdzi paņemtā  krama krājumi  esot   izlietoti.  Viņš  minēja  vēl  Rodicu sādžas apmetni un izteica hipotēzi, ka Narvā un Kundā (Igaunijā) būšot ienākuši pēcnācēji no Paulovas apmetnes pirms Joldijas II transgresijas  (26).  Kāpēc gan nē no Tannasilmas vai  Mustajegi apmetnēm tur pat Igaunijā, bet tas jau nav tik būtiski – radinieki vien bija, turklāt Narvas jūraslīcis, Kundas un Narvas epipaleolita apmetnes  pēc  N.  Gurinas  pētījumiem esot   vismaz  par   500  g. vēlākas   par   Piejūras   apmetnēm,   kuras   esot   sinhronas epipaleolita apmetnēm Latvijā, kas neizslēdzot abas ieceļošanas iespējas, proti, proti, no Piejūras novada vai Mustajegi (177). 

Piejūras  latgaļi  dzīvoja stacionārās apmetnēs  pie upēm un ezeriem kopš ienākšanās sākuma, bija ziemeļbriežu mednieki un zvejnieki, esot nākuši no Polockas Tulznu apmetnes, tāpat kā Latvijā  un   Igaunijā   ienākušās  ģimenes;  pamata ģimenes  nekur neesot  aizgājušas,  esot  dzīvojušas  stacionārās  apmetnēs  vienā un tai pašā vietā simtiem paaudžu, jo Joldijas II trangresijas laikā, kā arī Ancilus ezera transgresijas laikā bija iesprostotas kopā ar zvēriem nelielajās Piejūras augstienēs, par ko liecina zem Somu jūras līča ūdens 3    10 m dziļumā atklāto pāļu mītņu paliekas, kaut   gan   nevarot   izslēgt   tālākus   pārbraucienus   plostos.   Pāļu apmetnēs  esot  atrastas   jūras  zivju  zvīņas,   roņu kauli,  no roņa ribām taisītas spraužamās, šujamās un sienamās adatas ar aci, ar āķi un taisnās.

Par   Kaspeļu   apmetnes   izcelsmi   epipaleolitā   liecinot Kundas senkultūras tipa kaula un raga senlietas un tas, ka nebija krama,  citu  akmeņu senlietu un keramikas  lausku,  bet  neolita apmetnes (7.  4. g. tk p. m. ē.) esot izvietojušās ap epipaleolita un mezolita apmetnēm (11.  7. g. tk p. m. ē.) nelielā skaitā, kas liecinot par ļoti zemu iedzīvotāju skaitlisko pieaugumu (177).

Kopš mezolita vidus (7. g. tk p. m. ē.) viņi esot cēluši puspagraba stāvbaļķu taisnstūra un apaļas formas namiņus nogāzēs ar ieeju pret upi vai ezeru. Namiņos esot bijuši akmeņkrāvumu pavārdi bedrēs, virs kuriem vārījuši ēdienu lielās, koniskas formas māla kunhās (vāramajos podos), kurus esot iestiprinājuši ar smailo galu zemē vai starp akmeņiem, lai uguns apņēmtu podu visapkārt, nevis meta tajā akmeņus, kā to darīja smagajos dobakmens katlos.

Atsevišķās vietās esot saglabājušies govju, zirgu un aitu kauli, trauku māla masā iespiedušies labības graudi, atrasti kapļi, kaula   sirpji   ar   sīkiem   krama   nazīšiem,   bet   blakus   mājlopu kauliem   esot   atrasti   ziemeļbriežu,   staltradžu,   briežu,   vepru42, lapsu, vilku, lāču, suņu, bebru, lūšu, amriju43, caunu, ūdru, vāveru un ūdensputnu kauli, zivju zvīņas un roņu kauli (177).

Par apbedījumiem un svētvietām nav pietiekamu ziņu. A.Uvarovs   rakstīja,   ka   uzkalniņu   kapulauki   upju   un   ezeru piekrastēs   esot   redzami   it   bieži   līdz   Somu   jūras   līcim   un Sestroreckai. Vietām kapulauku vidū atradušies līdz 10 m augsti uzkalni,   ap   kuriem  uzkalniņi  bijuši   sakārtoti   starveidīgi   saules stāvokļa noteikšanai. Šie augstie pauguri bijuši uzbērti ar rokām dabīgos  morēnu   pauguros,   kur   esot   pavērusies   plaša   ainava, visbiežāk   ezeru   un   purvu  malās,   salās,   dažiem   pauguriem   ir bijušas ieejas (26).

N. Rerihs vēl redzējis pašā Somu jūraslīča piekrastē, pretī Pulkovai   un   Petrodvorecam,   augstus   dobjus   svētkalnus,   kuru apakšā mirušā priesteriene apbedīta sēdus akmens tronī. Rerihs redzējis   arī   vietējo   iedzīvotāju   atraktos   kapus,   kuros  mirušie guldīti   akmens   šķirstā   guļus   uz   sāniem,   galvu   pret   rītausmu, pievilktiem ceļgaliem, par ko zemnieki un muižnieki brīnījušies. Blakus   šiem   apbedījumiem  esot   bijuši   arī   citi,   kuros  mirušais guldīts   izstiepts   uz   muguras   bedrē,   ar   galvu   pret   ziemeli. Apbedījumi, kuros mirušie guldīti guļus uz muguras un ar galvu pret   ziemeli   bijuši   apkrauti   ar   akmeņiem   bez   uzbēruma.   N. Rerihs  domāja,   ka  tie  bijuši   ingeru,  nākamo  igauņu kapi,  kuri radušies ne agrāk par 8.    9. gs m. ē. reizē ar vikingu konunga Torvalda ierašanos no Somijas ziemeļa gala, kur tos saucot par 

sāmiem. Sāmu jeb ingeru galvaskausi bijuši gandrīz kvadrātiski, bet zoda daļas sašaurinātas (286).

Līdzīgus apbedījumus un svētkalnus teicās redzējis arī A. Spicins,  piebilzdams,  ka  Piejūras  novada kapulauki  pēc  Reriha neesot   vairāk   pētīti   un   apzināti   iznīcināti,   jo   tajos  meklējuši noslēptu   mantu,   kā   arī   aizspriedumu   dēļ,   jo   tajos   neesot redzama krievu senatne (288). Tuvāk par Piejūras latgaļu dzīves veidu   var   spriest  no  divu  pēdējos   gadu   simteņu  arheoloģisko atklājumu aprakstiem. 

Strelņas zvejnieku pāļu ciematā Somu jūras līča piekrastē bija   septiņas   dzīvojamās   un   saimniecības   ēkas   uz   kopīgas platformas,   kas   celtas   Joldijas   jūras  pirmās   transgresijas   laikā (8250. g. p. m. ē.), kad Streļņa bija Joldijas jūras līča piekraste, kas Ancilus ezera fāzes maksimuma stadijā (6600. g.  p.  m. ē.). pārtapa ezerā. Šo ezeru no jūras atdalīja klintāju un smilšu sēklis. Sēklī   pāris  metrus   zem ūdens   tad   arī   atklāja   šī   pāļu   ciemata paliekas,  kuras klintājs  bija  saudzējis  pret   jūras  uzbrukumiem. Pēc arheologa Inostranceva domām ciemats pastāvējis vairākus gadu   tūkstošus,   vismaz   līdz   Limneā   jūras   regresijas   sākumam (3050. g.  p.  m.  ē.),  kad tagadējais  sēklis  pārtapa sauszemē un pāļu celtne zaudēja jēgu. Šajā ilgajā laikā celtne daudzkārt bija pārbūvēta, jo pāļi jau atradās cieši cits pie cita kā bieza sieta acis. Tajā laikā Piejūras novadā ingeru vēl nebija, nebija arī vepsu un igauņu. 

Streļņas  purvā   zem kūdras   slāņa  atrada  pāļu   ciematu, kam blakus   atrada   grebtas   vienkoča   laivas  paliekas,   Polockas krama bultu uzgaļus vītollapas formā, ziemeļbrieža raga kapļus, kaula žebērkļus ar rotājumiem, keramikas lauskas (36).

Sena pāļu apmetne ir bijusi pret ziemeli no tagadējās Lomonosova pilsētas kādas senupes grīvā zem kūdras slāņa. Arī tajā atrada grebtas vienkoča laivas paliekas, kuras glabājas Ermitaža muzejā. Šajā vietā ir atradusies Piejūras latgaļu nocietināta ostas un tirdzniecības pilsēta, kura celta pirms vīkingu un ingru (somugru) ekspansijas. Vīkingi šo pilsētu bija iekarojuši aptuveni 820. g. m. ē. un nodibinājuši tajā savu balsta punktu tika atrasti vīkingu apbedījumi laivās. Reizē ar vīkingiem esot ieradušies sāmi, kuri pēc sajaukšanās ar normaņiem un latgaļiem esot izveidojuši ingru jeb ingermanlaniešu cilti, no kuras esot cēlušies igauņi un vepsi, turklāt šis nosaukums esot nācis no tā, ka normaņus uzskatīja par ģermāņiem.

Lugas upes grīvā ir atradies otrs Piejūras latgaļu cietoksnis, kas arī kļuva par vīkingu balsta un sāmu ekspansijas vietu. Šim cietoksnim ir bijuši akmens pamati un koka sienas, mākslīgs uzbērums, kuru upe gandrīz jau

pilnīgi esot noskalojusi. Arī šajās vietās esot atrastas tekstilās keramikas lauskas.

Piejūras latgaļu senākā keramika bija rotāta pirkstu un zivs asaku iespiedumiem, kuri bijuši izvietoti pa visu trauku bez jebkādas sistēmas. Traukiem esot bijusi augšmalas atloce, kura šķērsgriezumā esot atgādinājusi pīles galvu. Atlocē esot bijuši ‘jumīšu kolonu iespiedumi’, kas mijušies ar ‘ūdensputna stilizētām kontūrām’. Dažos traukos esot iespiesti riņķīši, ko izdarījuši ar savītām augu šķiedrām un klūgu gredzeniem jeb ar stibai aptītu auklu. Dažiem šī tipa traukiem ornamenti esot veidoti ar zivs mugurkaula asakas skriemeli, kālab N.Gurina šos traukus nosauca par Sperringa keramiku ar auklas keramikas elementiem.

Trauku rotājumus veidoja arī no sīkām māla piciņām, kas bija salipinātas skujiņas rakstā, kā arī ar klūgas galu vai akmens smaili   ievelkot raustīti izceltas  un  iespiestas  līnijas  un līkločus, kas atgādināja dzeloņdrāts nospiedumu, ar ķemmes švīkājumiem veidotas figūras, kas atgādināja pazīstamās zīmes “uzartā zeme” (apvilkti krustiski švīkājumi) un “vieta, kurā es dzīvoju” (atklāti švīkājumi).   “Uzartās   zemes”   ornamenti   bija   apvilkti   gan   ar “dzeloņdrāts”,   gan   ar   klūgai   uztītas   auklas   nospiedumu.   Šie trauki ir nosaukti par “neīsto jeb kombinēto tekstila keramiku ar pirmssperringa   keramikas   elementiem”.   N.Gurina   rakstīja,   ka minēto   veidu   keramikas   lauskas   esot   atrastas   visās   Piejūras latgaļu   neolīta   apmetnēs,   ka   bronzas   laikmetā   no   neīstās Sperringa   keramikas   esot   izaugusi   aukliņas   keramika,   kuras raksti esot  parādījušies  aptuveni  2500.  g.  p.  m.  ē.  vai  agrāk   apaļīgie aukliņas iespiedumi esot agri (177).

Līdzīgas   domas   pauda   R.Indreiko:   latgaļu   apdzīvotajos novados   trauki   esot   saturējuši   visus   Sperringa   keramikas elementus,   kaut   gan   vienkopus  tie  esot   atrasti   reti,  bet   kopš 3500. g. p. m. ē. Piejūras latgaļi esot jau lietojuši pašu taisītus traukus   ar   aukliņas   nospiedumiem.   Viņš   atzina,   ka   visiem Sperringa traukiem Somijā, Karēlijā,  Igaunijā, Sanktpeterburgas guberņā, Lādogas un Oņegas ezeru piekrastēs un citās vietās esot bijuši aukliņas iespiedumi  joslas un gredzeni. Tāpēc viņš atzina aukliņas keramiku, kas lietota laivascirvju laikmetā, par latgaļu izgudrojumu un noraidīja hipotēzes par aukliņas keramikas un laivascirvju senkultūras ekspansiju no citām vietām un ar to it kā saistītās   etniskās   pārmaiņas,   kā   arī   noraidīja   agru   somugru ierašanos Somijā, Karēlijā un Latgolā  ne agrāk par 8.  9. gs m. ē., kā arī neizslēdza tādu iespēju, ka aukliņas keramikas paraugus varēja izplatīt tirgotāji, kas ieradušies pa upēm un pāri Baltijas 

jūrai  savos  kuģos no Umbrijas,  kur šī  keramika esot  bijusi  vēl agrāka. Bet, ai, kā viņš kļūdījās (493).

Trauki ar ūdensputnu kontūrām pēc N.Gurinas pētījumu atziņām   esot   saglabājušies   no   neolīta   sākuma   līdz   dzelzs laikmetam un bijuši   izplatīti no Daugavas  līdz  Oņegas  ezeram, Igaunijā,   Vidzemē,   Latgalē,   Saktpeterburgas   apgabala, Novgorodas   un   Lādogas   apmetnēs,   Rževā,   Pievolgā,   Valdajā, Karēlijas  dienvidu  galā,  Botnijas   līča  piekrastēs,  Kolas  pussalā, Somijā un Norvēģijā,  bet par  iedzīvotāju izplatības centru esot jāuzskata   Polockas   epipaleolita   Tulznu   apmetnes   iedzīvotāju pēcnācēju apmetnes tajā pašā Polockas novadā, jo tur šis raksts esot bijis izplatīts agrāk (177).

Par   ingru   jeb   ingermanlamdiešu   ierašanos   N.Gurina rakstīja: “Pretstatot  apskatāmajā teritorijā atklātos epipaleolita, mezolita, neolita un vēlāko laikmetu pieminekļus, kuros atrasta tekstīlā keramika visos paveidos,  sevišķi  Baltijas somugru cilšu izplatības rajonos, kuri fiksēti senatnes rakstos, nevar neievērot tekstilās keramikas izplatību PSRS Ziemeļa Eiropā un Somijā, t.i. tagadējo somugru tautu apdzīvotajā teritorijā (Igaunijā, Somijā, Karēlijā)…   Patiesībā   viens   gan   ir   jāsaka,   ka   pārliecinoši   ir vērojama   tekstilās  keramikas   ģenētiska   saistība   ar   iepriekšējo keramiku, kas rotāta švīkājumiem un bedrītēm, pie kam nekādi citi atšķirīgi pieminekļi nav atrasti", kuri "liktu tagadējo karēļu un citu somugru cilšu priekšteču vēsturi atbīdīt pagātnē pirms mūsu ēras, arī ne agrāk par mūsu ēras sākumu, bet daži uzskata par somugriem   pirmos   iedzīvotājus   Baltijā,   kas   būtu   pretrunā   ar antropologu   atziņām…,   būtu   pretrunā   arī   ar   senajiem   rakstu pieminekļiem un valodnieku pētījumiem,  jo senrakstos Baltijas somugru   ciltis   ir   pieminētas   tikai   mūsu   ēras   12.   gs   sākuma rakstos kā ienācējas" (177).

10. Anakes vepru kāvēji Anakes jeb, kā tagad saka, Oņegas ezera

piekrastes latgaļi tiešām bija vepru42 kāvēji, anāķu44

(nēģu) zvejnieki un Piejūras latgaļu tuvākie kaimiņi, kuru tuvākie radinieki bija cāmi tagadējā Karēlijā un Somijā.

Tādu etnonīmu Anakes jeb Oņegas latgaļiem izvēlējos tādēļ, ka visās viņu apmetnēs tika atrasti mežacūku kauli, kas vidēji sastādīja: 20 25 % no atkritumu bedrēs atrasto kaulu daudzuma (177), turklāt vepsu nosaukums ir radies no vārda vepris, jo vepsi pārmantoja šo tradīciju, turklāt ezera

nosaukuma pamatā ir senākais nēģu nosaukums, rakstos ir minēts, par nēģu nozvejas sezonām Oņegas ezerā.

Herodots viņus sauca par vienacainajiem āresmāniem (123), jo braukdams dzintara meklējumos, būs dzirdējis Anakes ezera latgaļu teikas par anakiem (nēģiem), kas grieķu valodā skanēja kā oinos ‘viens’, kas nav ņemams vērā, jo skar cāmus.

Tātad kāda daugaviešu ziemeļa gala dzimta gāja no Mozoļevas apmetnes, dzīdama pēdas ziemeļbriežiem, nonāca Sjasas upes pietekas Voložbas un Voložbas pietekas Ļeņinkas satecē Anakes (Oņegas) ezera dienvidu piekrastē, kur apmetās uz ilgu laiku. Kāda cita daugaviešu mednieku ģimene apgāja Anakes ezeru no rītausmas puses un iegāja Karēlijā, atstādama ugunskuru vietas un apmetni Medvežegorskas X apmetnē, kas liecina, ka tas bija noticis aptuveni 11200. g. p. m. ē., jo tik veca bija Medvežegorskas X apmetne Karēlija (177).

Anakes ezera un Sviras upes piekrastēs tika atklātas deviņas epipaleolita un mezolita apmetnes, kuru centrā bija Gimreku epipaleolita apmetne. Tajā atrada ļoti senus Polockas brūnganpelēkā krama kalumus, arī Svidru senkultūras tipa bultu un šķēpu uzgaļus, dūrescirvjus, kasīkļus un nažus. Mezolita sākumā kramu sāka aizvietot ar kvarcītiem, kaulu un ragu.

Gimreku apmetne atradās Anakes ezera augstajā, klinšainajā piekrastē, Sviras upes ieteces rajonā.

Grimeku apmetnei sinhrona bija Negežinas apmetne, kuru atklāja kādus 4 5 km augšpus dzelzceļa stacijas Lodeinoje Poļe tilta. N.Timofejevs un M.Edemskis 1920. 1921. gadā izdarīja ģeoloģiskos pētījumus Negežinas ciema apkārtnē sakarā ar dzelzscela līnijas iztaisnošanu un tilta būvi, kur atklāja vēl 4 apmetnes ar 3 4 mītņu vietām katrā. Abi zinātnieki rakstīja, ka apmetnēs nav atraduši keramikas lauskas, kālab Negežinas apmetnes būšot celtas mezolitā. Arheologs Kaņivecs izpētīja ģeologu savāktās senlietas un veica dažus atrakumus, kas deva pamatu secināt par šo apmetņu izcelsmi no Polockas daugaviešu apmetnēm, kuras

celtas paleolīta beigu posmā, jo kalumi bija parupji, primitīvi, starp tiem bija tipiskie Svidru bultu uzgaļi, bet kalšanai esot izmantojuši Valdaja augstienes ziemeļrieteņa stūrī un Polockā iegūstamo pelēkbrūno kramu, mītnes cēluši augšējās terasēs, tātad Anakes ezera pirmās transgresijas laikā, kura sākās aptuveni 11500. g. p. m. ē. (132).

N.Gurina rakstīja, ka Anakes rieteņa gala apmetņu inventārs esot tik līdzīgs Zivju upes (Ribnaja) treju apmetņu, patiesībā ciematu, un Piejūras, kā arī Karēlijas dienvidu gala un Lādogas apmetņu inventāram, ka neesot jēgas sniegt atsevišķu pārskatu, jo arī N.Brandenburgs, sniegdams pārskatu par Lādogas piekrastes svētvietām, atzīmēja, ka tādi paši svētkalni esot bijuši Lādogas, tādi Piejūras, tādi Anakes ezera piekrastēs, kaut gan ne jau visas senās apmetnes esot atklātas un izpētas, ne arī to varot paveikt apmetņu vietas esot nopostītas (177).

Šajos skopajos rakstos bija pieminēti bedrīšu un ķemmīšu, Sperringa, tekstilās un aukliņas keramikas trauki, pulēti kvarcīta laivas cirvji, uzkalniņu kapu lauki, dzintara rotas, Karēlijas bronzas kalumi (Pēgrēmas bronza saturēja varu un dzelzi, nedaudz mangana), kaula žebērkļi ar rotājumiem, sieviešu, pīļu, čūsku un vepru kaulā izdrāztas vai no apdedzināta māla salipinātas figūriņas, kurām bijuši stipri izdiluši caurumiņi nēsāšanai ādas sloksnē (132).

Anakes austreņa piekrastē bija vairāk apmetņu. Tās būtu Vačezera 3 vai 4 ciemati un tik pat daudz apmetņu Sviras upes lejteces labajā krastā. Šajās apmetnēs atrada gan epipaleolita, gan mezolita, gan neolita krama un kvarcīta kalumus, Piejūras novada sakarā minētas vairāku veidu māla trauku lauskas, tostarp aukliņas keramikas lauskas, atrada kvarcīta laivas cirvjus, vairākus uzkalniņu uguns kapu laukus ap dobjajiem svētkalniem, kuri atradušies kapu lauku vidū, dzintara kreļļu ripiņas, minētās kaula un māla figūriņas, kurās bija izdeldēti caurumiņi saitītes piesiešanai.

Anekes ezera austreņa krastā varam izdalīt trīs apmetņu grupas:

trīs 5 vai 7 māju lielās Toibu apmetnes Sviras upes kreisās piekrastes augšējās

terasēs, kurās atrada Sperringa, bedrīšu un ķemmīšu, kā arī aukliņas keramikas lauskas, kvarcīta cirvjus;

divi Prokinu un vismaz trīs Vīksnezera apmetņu ciemati, 2 pāļu ciemati Vīksnezera salā. Šo apmetņu senlietas pielīdzināja Toibu apmetnes senlietām (170);

trīs Stikla fabrikas apmetņu ciemati Anekes ezera piekrastē;

Vozņeseņjes un Bečevņiku 5 6 apmetņu ciematiņi ar 7 8 mājām Sviras upes iztekas labajā krastā (177).

Pētnieces G.Gvozdilova un N.Čerņagina savā pārskatā rakstīja, ka izlūkošanas izrakumi esot uzrādījuši daudzslāņu apmetņu paliekas, kurās esot redzamas gan paleolīta beigu, gan bronzas laikmeta senlietas; tās esot bijušas stacionāras kādas etniski vienveidīgas cilts dzīves vietas; šai ciltij esot bijusi kopīga izcelsme ar augšminēto Latgolas novadu ciltīm, par ko liecinot atraktie galvaskausi, bet lielajā, slaidajā līkumā, ko Anekis met pret dienvidaustreni, senvietas praktiski nesot pētītas. Anekes rītausmas piekrastē, tagadējā Vologdas apgabala rieteņa malā, bija zināmas 23 vēlā paleolīta, mezolita un neolīta apmetnes, pareizāk teikt ciemati, jo katrā apmetnē bijušas 6 7 pavārdu vietas. Uzskata, ka vismaz dažas neolīta (6. g. tk p. m. ē.) apmetnes esot cēluši ienācēji no Augšvolgas novadiem, respektīvi, Māras pēcnācēji, par ko liecinot apbedīšanas tradīciju maiņa, kapulauki bijuši šķirti no lielā, apaļā kurgāna, pie kam netālu bijuši arī garenie vīrišķās auglības daudzināšanas kurgāni, zem kuriem apbedījumi nav atrasti, respektīvi, katrā ciematu grupā bija viens Raganas un viens Zalkša jeb Pērkona kurgāns. Tie rāda, ka sākusi izplatīties piemājas lopkopība un sākuši irdināt zemi sējumiem, jo blakus pelnu bedrītēm atrada kapļus vai cirvjus, gliemežnīcu krelles. Šīs grupas apmetnes tika atklātas Muromas ezera piekrastēs. Dažās apmetnēs bijušas ap 10 pavārdu vietas. No celtnēm nekas neesot saglabājies, bet pavārdi bijuši bedrēs, kas apliktas akmeņiem (177)

 

 31. attēls. Raganas svētkalnu shēmas: A svētkalns ar zirnekļa kontūrām; B svētkalns ar sievietes kontūrām; C vispārināts šķērsgriezums, kurā 1 uzbērums, 2 dolmens vai cita apakšzemes celtne, 3 akmens bruģis, 4 parasti akmens, koka bluķu vai klona kāpnes.

 G.Pankruševam bija zināmas 46 ciematu tipa

apmetnes Anakes dienvidaustreņa piekrastē, tostarp arī minētās Muromas ezera piekrastes apmetnes. Šīs apmetnes esot pastāvējuša laikā vismaz no 9500. g. un vismaz līdz 5500. g. p. m. ē.. Muromas ezera piekrastes vecākās apmetnes pēc stratigrafiskiem apsvērumiem esot radušās tikai ap 6500. g. p. m. ē. un pāris simt gados no tām esot saradušies 20 ciemati ar 7 10 pavārdiem katrā, tātad Muromas ezera piekrastēs dzīvoja daudz cilvēku.

Pārējo upju piekrastēs atklāti vēl citi neolita ciemati: Vodlas upes rajonā ir 4 ļoti seni ciemati, deltas zemes ragā 4 pāļu ciemati, Pudošas upes piekrastē 18  virszemes ciemati, Vīgas upes deltas piekrastēs 5 ciemati, lejpus Vitegras ietekas 1 liels ciemats, bet starp Oņegas upes deltu un Lāčezeru atrastas vēl 4 apmetnes, kuras Pankruševs

nosauca par vēlā paleolīta un mezolita sākuma apmetnēm ne tikai pēc stratigrafiskiem apsvērumiem, bet arī pēc senlietām apakšējos kultūrslāņos esot atrasti rupji apstrādāti un no Polockas rūsganā krama izkalti Svidru bultu uzgaļi, apmetnes atradušās augšējās terasēs, kas norādot, ka tās celtas vēl alerodā. Ciemati bijuši izkaisīti 20 km attālumā cits no cita, katrs no tiem bija dzimtas kopiena.

Apzināti Anakes latgaļu ciemati jeb apmetnes, kurās esot bijušas 5 10 mājas. Ja katrā mājā dzīvoja 5 cilvēku ģimene. Šo apmetņu aprakstos arheologi minējuši nomedīto zvēru kaulus, starp kuriem sevišķi daudz atrasti vepru kauli, kādu 7 zivju sugu zvīņas; salīdzinājumos pierādījuši, ka Anakes apmetņu senlietas esot līdzīgas Karēlijas apmetņu un Kundas senkultūras senlietām. Jaunākajos kultūrslāņos viņi esot atraduši retus, stipri sadalījušos Pēgrēmas bronzas kaklariņķus, piekariņus, kā arī dzintara ripiņas ar caurumiņu (krelles vai piekariņi), ūdensputnu un čūsku kaula figūriņas, daudz bedrīšu, ķemmītes un Sperringa keramikas lausku, kā arī auklas keramikas lauskas, dažus pulētus kvarcīta laivas cirvjus (93).

Anakes ezera alas bija apdzīvotas. Tas atklātas katrā Anakes ezera degunā, kā tai pusē sauc šauros, ezerā ietiecošos klinšu zemesragus. Par alām izteiktas dalītas domas tās varēja būt svētvietas, taču tikušas izmantotas nēģu zvejas sezonās, par ko liecinot kaula makšķeru āķi un nēģu mugurkaulu asaku kaudzes. Tagad šai ezerā nēģi nenārstojot, bet agrāk, kā redzams, tā esot bijusi nēģu nārstošanas vieta, kad latgaļi, kā minēts normaņu sāgās, esot rīkojuši zvejas talkas.

Velna deguna klintī ir Velna ala, kura atrodas pašā Anekes ezera piekrastē un izvietojusies tā, ka no tās ieejas priekšējā laukuma klints bluķa tiešām varēja noraudzīties ezera ūdeņos un vērot zivju dzīvi, jo ūdens ir ļoti dzidrs kā Karēlijas vidienes lielajos ezeros, kurus salīdzina ar Baikāla ezera ūdens dzidrumu.

Velna alas sienas bija izdaiļotas seniem sarkanas un melnas krāsas zīmējumiem, kuros attēlotas kolektīvās zvejas ainas: vīri stāv laivā žebērkļiem un klūgu pinuma murdiem rokās; kāda

sieviete pacēlusi rokas pret debesīm it kā bur, it kā daudzina dievus un senčus vai svētī zvejniekus, izlūdzas veiksmi nozvejā Ūdensmāti vai arī kādam ūdens garam, augstāk dzērvju kāsis.

Blakus alai atrada vairāku ugunskuru vietas, dažus sīkus kvarcīta nažus, duramo šķēpu uzgaļus, kaula žebērkļus, kuri tā arī palikuši kaudzītē salikti, blakus ugunskura vietai, it kā nākamajai zvejas sezonai nolikti. Atrada arī koniskas zivju zupas vārāmās kunhas lauskas, kādas apaļa dibena bļodas lauskas. Abiem traukiem bijuši Sperringa keramikas raksti. Izskatījies tā, it kā zvejniekus būtu pārsteigušas kādas briesmas, bet vēlāk vairs nav varējuši atgriezties Velna alas zvejas vietā. Nekas neliecināja, ka tur būtu bijušas mītnes jeb cilvēki būtu ilgstoši dzīvojuši alā. Tāpēc domā, ka tā bijusi svētala un reizē arī zvejnieku sezonas apmetne.

Gūru jeb Gāgu salas alā, kura atrodas Anekes ezerā, tieši pretī Velna alai, atklāta līdzīga aina, taču nedaudz atšķirīga. Gūru salā ir augsta sarkanā granīta klints, bet klints pakājē Ūdens māte bija atstājusi alu un 20 25 m2 lielu laukumu zemu klints platformu, kuras malas nogludinājis ūdens, lai būtu kur nārām apmesties, bet laukuma vidū un alā atklāja neolita un metālu laikmetu kultūrslāņus.

Gūru salas nosaukums nāca no vārda gāju putni, proti, par gūrām sauca gājputnus (gulbjus, zosis, dzērves), atdarinot gāju putnu kliedzienus. Gāju putnu atlidošana nozīmēja pavasara sākumu. Beidzās pavasara bada laiki, sākās meža pīļu un zosu medības, bet zvejniekiem un zemkopjiem sākās svarīgāko darbu laiks. Tāpēc gājputniem arī bija veltīti petroglīfi, bet alas kultūrslānī tika atrastas putnu figūriņas, kuras nēsāja kaklā pakārtas kā talismanus. Dzērves, gulbjus un stārķus nemedīja tie bija svētie putni.

Gūru alā bija divkrāsaini ģeometriskas formas simboli, ugunskrusts, jumīši, Māras koks, riņķa spirālisko meandrs, kā arī meža pīļu, gulbju un dzērvju reālistiskas kontūras, sieviešu kontūras. Taču sievietēm kāju vietā bijušas zivs astes. Petroglīfus atzina par neolitā zīmētiem.

Alas priekšā bija vairāku ugunskuru vietas, lielas koniskās kunhas, bedrīšu un ķemmīšu, Sperringa, auklas un tekstilās keramikas lauskas,

zivju āķi, duramo šķēpu kvarcīta uzgaļi, naži, kasīkļi (181).

Pera degunā klints pacēluma zemes ragā, kādus 800 m gar krastu pret ziemeli no Velna alas, atradās Pēra ala. Pēra alā bija petroglīfi līdzīgi zīmējumiem Gūru alā, bet blakus tiem bija uzzīmēti slēpotāji ar šaujamiem lokiem un bultām pār plecu. Tātad tā bijusi svētala to trīs vai četru palielo ciematu iedzīvotājiem, kuru apmetnes atklāja Anaķa piekrastē starp Velna un Pēra deguniem ezera. Ciematu 0,5 m biezie kultūrslāņi nav izpētīti. Apmetņu vietas esot atrastas ik pēc pāris kilometriem gar ezera piekrasti līdz Laipu degunam, kurš atrodas kādus 600 m no Velna deguna pret dienvidiem, un turpinājušās gar piekrasti līdz Zalkša degunam.

Laipu deguns bija neliela piekrastes klints saliņa, kurā atradās Laipu ala. Laipu alā esot bijuši tādi paši petroglīfi, kā Pēra deguna alā. Pieeja Laipu degunam bijusi purvaina. Purvam pāri vedušas apaļkoku laipas, no kā arī esot radies šis nosaukums. Laipu alā esot atrasti Polockas krama un vietējā kvarcīta viena un divu atskaldes laukumu koniskie nukleji un sagataves, kalti, kasīkļi, rupji Svidru bultu uzgaļi, krama un kvarcīta lauskas, kas liek domāt, ka šī ala bijusi apdzīvota kopš pirmo cilvēku ienākšanas Anakes rītu puses novados.

Laipu alu uzskata par ļoti senu un ilgi pastāvējušu akmeņkaļu darbnīcu, kura reizē bijusi arī svētnīca, jo senie amatnieki bija arī tā laika inteliģence.

Zalkša deguns atrodas kādus 500 m pret dienvidiem no Laipu salas. Zalkša alā, atšķirībā no citu alu petroglīfiem, bija sazīmēti čūsku, lidojošu rāpuļu attēli, liela sievietes figūra, daudz dažādu ģeometrisko rakstu, zīmju, kuras palikušas neatminētas. Sievietei jostas vietā apvijies zalktis, galvā vaiņags no čūskām. Tātad tā bija Zalkšu karaliene, kuras motīvi mūs aizved vismaz 7 9 tūkstoši gadu tālā pagātnē. Tā, acīm redzot, bija Ragana.

Korecka deguns pats lielākais Anakes deguns pret dienvidiem no Zalkša alas. Tam dots kādreizējā šī apvidus muižnieka Korecka vārds. Korecka degunā ala bija bagāta ar ļoti seniem

petroglīfiem, tostarp uzrakstiem senkrievu valodā pāri petroglīfiem pazīstamiem mātes vārdiem, bez kuriem krievs nevar dzīvot.

Kopsavilkumā var teikt, ka, izņemot alas, Anakes pieminekļi un senlietas veido vienotu Latgolas senkultūras apgabalu, kādu pārejas senkultūru starp Baltijas, Karēlijas un Skandināvijas pieminekļiem, apliecinot hipotēzi par Latgolas latgaļu plašo izplatību un ietekmi pārējo reģionu iedzīvotāju tradīcijās.

11. Čermeņezera latgaļi Biezi un tumši egļu meži. Purvs aiz purva.

Platas un lēnas upes. Zilo ezeru spulgās acis. Slapjas un ciņainas pļavas. Rets pakalns. Vēl retākas kraujas. Tāds bija Čermeņezera novads, kurā dzīvoja kāda latgaļu pazare, kuru esmu nosaucis par Čermeņezera latgaļiem, jo viņu senkultūrā bija manāmas atšķirības, ja salīdzina ar citu Latgolas novadu senkultūrām, pie kam tas bija drumu norobežots novads, kurā varēja iekļūt tikai pa upēm. Varbūt tieši tāpēc Čermeņezera latgaļi tika pakļauti Polockas un Lādogas slovēņu (krievu) kņaziem visvēlāk.

Černeņezera novadu atklāja sembru daugavieši 11. 10. g. tk p. m. ē., kad ceļā uz Fenoskandiju kādas ģimenes palika dzīvot Čūdu augstieni norobežojošās daudzvārdu Lugas, Ļūģes jeb Ļiugnas upes piekrastēs un šo upju iztekas ezeru augstajos krastos. Šai upei tā arī palika divdomīgais nosaukums ar nozīmi Staignā upe, Dumbrāju, Slapjo pļavu upe, upe slīgšnā, kurā ne reizi vien stiga raibaļiņas, ganiņi, zvejnieki un mednieki, kur labākās medības bija ziemas salā.

Visvecākā   latgaļu   apmetne  tika atklāta Lūgas upes augšteces ūdens šķirtnē, Čermeņa ezera augstajā krastā. Kopš 11. g. tk p. m. ē. dzīve šajā vietā nav pārtraukta. Tagad tas ir Pētera pagasts, kurš minēts rakstos m. ē. 15. gs beigās nodokļa (obroka) uzlikšanas un "latigolu nepaklausības" sakarā kādā Novgorodas kņaza

sotņika atskaitē par karadraudzes briesmu darbiem (276).

Kad cilvēki savairojās un vēl nebija atmetuši medību trakumus, atsevišķas ģimenes pārcēlās uz Plūsas jeb Pleudas un uz Veļu upes piekrastēm. Veļu upi, kuras ielejā pat vasaras rītos klīda un vēlās balti miglas vāli, krievi nosauca par Lielo upi jeb par Veļikaju, jo tā bija šī novada lielākā upe.

Par Pētera pagasta pirmajiem iedzīvotājiem vēsta vienīgi svētkalni un kapulauki, kas izvietojušies gar Čermeņezera dienvidu piekrasti, jo mājvietas nav meklētas. Arī austrumu piekrastē stiepās pagara kapu uzkalniņu virkne, svētbirzis, svētkalni, par kurām lasāms N.Reriha atstātajos pētījumu aprakstos.

Dienvidus un austreņa teritorijas atdalīja liels egļu mežu masīvs. Tajā bija reti priedulāji un vēl retāki lapu koku puduri. Starp eglāju mūža mežiem upju un Čermeņa ezera piekrastēs apmetās pirmie ieceļojušie mednieki, kur laiduši savu dzimtu saknes un palikuši dzīvot līdz pat krievu kņazu ekspansijai. Pašā ezera malā ir bijušas pāļu mītnes, kuru vietās atrada mezolita un neolita senlietas Svidru krama bultu uzgaļus, kaula žebērkļus, kaula plāksnītes ar saulīšu, zalkšu līkloču un dažu jumīšu iegravējumiem. Senlietas izcēla no Čermeņa ezera gultnes, tīrot kuģu ceļu (276).

Raptu ciemats Raptas upītes krastā, kuru tagad sauc par Raptu strautu, bija Pētera pagasta centrs. Rapta met līkumu līkumus pa mežiem, cauri drumiem, iztek pļavās un ietek Čermaņa ezerā, izgrauzusies cauri smilšainam, augstam krastam. Raptu ciemata apkārtnē ir reģistrēti 30 ovālas formas, pret rītausmu pavērsti, iegareni kapu kalni, kas liecina par vismaz 30 kopienu pastāvēšanu, kuru

kapsētas bija svētvietas: katras kapu kalnu kopas vidū bija kāds visai augsts, mākslīgi uzbērts paugurs, no kura pavērās plašs skats pāri ezeram, mežiem un purviem.

Šie kapu kalnu kompleksi esot atradušies Čermeņezera piekrastes pašā augstākajā vietā. N. Rerihs esot redzējis akmens klonu svētkalna galā, kuram apkārt stāvējuši lieli akmeņi. Akmeņi bijuši orientēti abos gada saulgriežu asu virzienos. Saullēktu un saulrietu punkti bijuši labi saskatāmi, ja apsēžoties kalna plakanā akmens klona vidū. Plakanajā kalna galā bijusi bedrīte, kurai apkārt salikts atsevišķi stāvošu akmeņu loks. Akmeņos bijušas iegravētas zīmes kā saules pulkstenim. N. Rerihs rakstīja, ka bedres vidū atradies kāds stabs, kas metis ēnu uz apkārt simetriski salikto akmeņu iezīmēm. Tātad svētkalna galā tiešām ir bijis saules pulkstenis, kurš ticis taisīts neolīta beigās (5. g. tk p. m. ē.) vai nedaudz vēlāk (287).

Pāris kilometrus no zemes raga, strauta pretējā piekrastē, 1970. gadā atklāja kādus 0,7 m augstu mākslīgu pauguru. Tā diametrs bija 7 m, uzbērums daudziem slāņainiem. Paugura pamatu veidoja koši sārta smiltis. Tāda smilts tika atrasta pāris kilometrus no zemes raga, Čermeņa ezera krasta nogruvuma iežos.

Tuvumā atrada trīs kremēšanas ugunskuru vietas. Ap kapu kalniņu bija izrakts grāvis. Tajā atrada sadegušu salmu, niedru un žagaru pelnus un ogles. Ceļamaizes traukiem bija gan Sperringa, gan aukliņas raksti, kas ļauj šo pieminekli datēt ar 3. g. tk p. m. ē. (177). Kādus 700 m dienvidu pusē no priežu sila kapukalna, atradās Čermeņa ezera Sila līča kapulauks pie Sila līča peldētavas.

Silciems atradās līča dienvidaustrumu pusē. Silciema kultūrslānis bija vecs, nepārtraukts, veidojies līdz pat slāvu ekspansijai. Tajā dzīvoja kāda pirmo ieceļotāju jaunā ģimene. Kad bērni paaugās un paaugās arī mazbērni, apmetne pārtapa par lielu ciematu.

Ap 4. 3. g. tk p. m. ē. silciemieši sāka nolīst āres un audzēt mājlopus. Tai pašā laikā pirmie podnieki salipināja vēl rupjos, vāji apdedzinātos māla olveida podus, kuros ar pirksta galu iespieda bedrītes un ar naža galu ieskrāpēja raustītas vītnītes. 

N.Gurina rakstīja, ka, arot zemi tīrumā starp Raptiem un Čermeņezeru, arkls esot izcēlis brūnganā krama Svidru bultu uzgaļus, kaula un raga putnu un zivju bultas (Federmesser), žebērkļus, kādi atrasti Lubānas ezerā, Kurzemē, Kundā (177). Sila līča ziemeļaustrumu stūrī atradās otrs Silciema svētkalns. Tas bija uzbērts dabīga paugura galā kādus 2,2 m virs pamata, 12 m plats un 20 m garš, ar galu pret vasaras saulgriežu rītausmu. Uzbēruma saullēktu gals bijis paplašināts kā zalkša galva ar dzeltenās smilts bedrēm acu un vaigu plankumu vietās. Uzbērumam ņemta rupja dzeltenā smilts no ezera. Tātad pauguru ir pārveidojuši Zalkša jeb vīrišķas auglības svētkalnā, kurā iesvētīti jaunekļi vīru kārtā. Tajos saimniekoja Krīvs. Citkārt to sauca par Pērkona kalniņu (kr. Peruna gorka).

Ap kalnu dedzināts riņķa sārts. Sārts kurināts arī mākslīgā uzbēruma astes galā, kurš bijis noplacināts, pakāpeniski nolaidies uz leju pret ezeru. Tas ir bijis garais Krīva jeb Lāču svētkalns. Plakums Pautu kalnā bija ap 2 m2 liels akmens bruģis, bet svirpja daļā 2 m plats un 6 7 m garš māla klons. Pakalnā varēja uzkāpt no rītausmas puses pa akmeņu bluķu kāpnēm. Pagrabos varēja nokļūt pa akmens arku vārtiem no abām pusēm

Svirpja kalnam. Ejas bijušas 10 15 m garas un apdarinātas ar ozolkoka sienām.

Pagrabos atrada māla trauku lauskas ar aukliņas rakstiem, divu sieviešu un trīs bērnu kaulus. Pagraba koka sienas bija degušas un pagrabs iebrucis izdegušo pārsegumu dēļ. Tas liecina par vardarbību, jo sievietes un bērni te būs paslēpti briesmu brīdī, ko apliecina fakts, ka pagrabā atrada dārglietu depozītu.

Silciema Zalkša tuvumā esot atradušies četri mākslīgi uzbērti kalniņi galveno saulgriežu asu virzienos (287).

Izdarot kontroles šahtu atrakumus bijušā Silciema apkārtnē, tika konstatēts, ka pirmās, vecākās mītnes celtas druma vidū esošā pļavā vēl mezolitā.

Silciema ezera pusē ir bijusi dabīga pļava ap kādu avotu, kura ūdens izmantots saimnieciskām vajadzībām. Taču ciemats arvien vairāk attālinājies no svētvietas un ieaudzis mežā.

Mežā esot bijuši arī miežu, rudzu, auzu un linu sējumi, bijušas burkānu, kāpostu, biešu un kāļu dobes, no meža atnesti un pārstādīti jāņogu un aveņu krūmi, dažas mežābeles. Tas bija pirmais gadījums, kad konstatēta agra zemkopība palienās un līdumu līšana Latgolā (288).

Kādus 5 vai 6 km pret ziemeli, Čermeņezera pretējā pusē, kādā paugurā, purva malā atradās trešā senākā apmetne. Par to tik vien zināms no N.Gurinas pieminējumiem, ka arī tur, arot bijušajā, tagad nosusinātajā purvā tīrumu, tika uzvērstas jau minētās senlietas Polockas krama Svidru bultu uzgaļi, kaula un raga zivju un putnu bultas, žebērkļi un plāksnītes ar ornamentiem, kaulā grieztas

dzīvnieku un putnu, kā arī sieviešu figūriņas ar caurumiņiem nēsāšanai auklā (177).

Tiek minēti vēl divi neolīta un bronzas laikmeta ciemati citās šī ezera piekrastēs. Taču atradumi ne ar ko neatšķīrās no minētajiem stūrainas mītnes ar māla klonu un pavārdu vidū, svētkalns, ap kuru spirālēm un stariem izvietoti uzkalniņu kapi. Svētkalns atkal esot bijis dobjš, ar ieeju. Tātad katrā ciematā ir bijis savs svētkalns un kapulauks, savs celtniecības stils. Tātad katra kopiena ir dzīvojusi pa sevi, valstisku kopību nebija, kālab kareivīgajiem vīkingiem, sāmiem un krievu kņaziem izdevās ziemeļa latgaļus tik viegli pakļaut un asimilēt.

Ābeļdārza svētkalns tā nosaukts tādēļ, ka tas atradās kolhoza ābeļu dārza vidu. Ābeļu dārzs sastādīts jau pieminētajā nosusinātajā purvā, kurš agrāk bijis aizaudzis ezers. Ezera vidū bijusi sala. Bijušajā salā atrada pāļu mītnes paliekas.

Kādreiz salā pacēlās kādus 20 metrus augsts dobjais svētkalns, apaļš, mākslīgi izveidots paugurs ar stāvām jo stāvām nogāzēm. Ārēji tas atgādinājis skitu kurgānu Ukrainas stepēs. Paugurs noslēdzies ar akmens bruģi un dziļu bedri bruģa vidū. Bedrē kurināts ugunskurs. Pelni pa piltuvi biruši lejā uz apbedījumiem. Pelnos atrada sadegušus dzīvnieku kaulus, tostarp zirga un auna kaulus. Virs uzkalna atradies jauns apbedījums koka zārkā, kādos 14. 15. gs m. ē. guldīja lielkrievu kņazus un sotņikus ar brūti un kalpu piedevām, visiem kunga dārgumiem blakus.

Kalna apakšā bija uzcelta akmens bluķu siena 1,5 m augstumā. Rokot tālāk, šī siena izrādījās par pamatīgu krusta veida būvi, kura kalnu sadalīja četros sektoros. Tie atradās pretī ziemas un vasaras

saulgriežu saullēkta un saulrieta punktiem. Katrā sekcija ir bijusi atsevišķa ieeja. Katrā sekcijā atrada 25 cilvēku, vīriešu, sieviešu un bērnu, kaulus. Sievietes esot mirušas sēdus ar bērniņu klēpī. Sievietes bijušas ģērbtas svētku drānās, apkārušās ar rotām. Vecāki cilvēki esot miruši sēdus, atspiedušies pret sienu. Vidū gulējuši vīrieši, kuriem esot bijušas acīm redzamas vardarbīgas nāves pazīmes (286).

Tātad svētkalna pagrabā ir bijusi lazarete un slēptuve.

Sievietēm daudz rotu:

šauri galvas vainadziņi, veidoti no dzintarā inkrustētiem sudraba kvadrātiņiem un riņķīšiem, kuri savienoti ar bronzas ķēdītēm;

vīti sudraba gredzeni; sudraba zvīņu rakstiem rotātatas seģeņu

malas; seģenes un blūzes saspraustas ar

masīvām bronzas umbu saktām, kurās iekalti zalkšu līkloči, ugunskrusts, jumīšu un auseklīšu zīmes, caur saktas caurumu izvelkot auduma stūrus un saspraužot ar krāšņu bronzas adatu, kuras galā bijusi spirāliska galviņa ar dzintara actiņu vidū;

kaklā uzkārtas kaula gredzentiņu un gliemežvāku krelles;

zem kreļļu lokiem bronzas kakla riņķi; kakla riņķu malas rotātas sudraba

gredzentiņos iekārtiem trīsstūra pakariņiem, kuri ejot skanēja;

delnām uzmaukti spirālēs griezti bronzas riņķi;

vienai sievietei uz labās rokas esot bijusi dzintara rokas sprādze, kurā dzintara klucīši sasaistīti ar sīku bronzas gredzentiņu ķēdītēm. Pāri līķiem bija

nokrituši griestu seguma sadegušie baļķi. (286).

Tātad šajā svētkalnā ir slēpušas sievietes vai nu vīkingu vai arī slovēņu kņazu uzbrukuma laikā, bet kādu nenoskaidrotu apstākļu dēļ ieeja ir aizgruvusi, sievietes, bērni un vecie cilvēki nosmakuši. Domā, ka tas ir bijis vai nu vīkingu, slovēņu vai arī somugru varas darbs.

12. Lūgas latgaļiKādus 20 km uz saulrietiem no Lūgas pilsētas

sākas pauguru grēda, kuru sauc par Čudu jeb Lūgas augstieni. Čudu augstienē atradās Novgorodas krievu kņaza cietoksnis Gorodeca. Cietoksnis esot pastāvējis kādus 100 gadus līdz 1242. g.

Kad 1973. gadā Gorodecas drupās izdarīja arheoloģiskos pētījumus, tad atrada vikingu cietokšņa drupas, zem kurām uzgāja paleolita beigu laika apmetnes paliekas, bet virs tām nodedzināta latgaļu ciemata drupas. Ciemats bijis nocietināts vaļņiem un ar mietu žogu. Tātad tas bija latgaļu cietoksnis Lūga. Šie atklājumi ierosināja arheologus labāk izpētīt Lūgas pieminekļus.

Lūgas latgaļu cietokšņa vidū atradās koka pils ar vairākiem torņiem un dzīvojamās mājas, darbnīcas, lopu kūtis, noliktavas. Pilskalna dienvidu pusē atradās priekšpilsēta. Priekšpilsētas dzīvojamās mājas bija saceltas gar piekalnes slīpumu. Tās bija puspagraba guļbaļķu mājiņas ar māla klonu un rijas krāsnij līdzīgu pavārdu vidū, niedru seguma divpusēji slīpo jumtu. Bijušas arī vairākas palīgbūves, kuru uzbūvi nav izdevies rekonstruēt.

Palīgbūvēs bija smēde, akmeņkaļa, podnieka, koka amatnieka, mucinieka, laivu grebēja, audēju

un juvelieru darbnīcas, pirts, ratnieku darbnīca, kurā atrada piecu spieķu riteņu ratus, ragavu slieču bronzas apkalumus, dzelzs lemešu arklu. Bijusi arī rija, kūts zirgiem, kūts sīklopiem un govīm. Pie lopu kūts bijusi saglabājusies liela mēslu čupa. Priekšpilsētas gala augstienē atradās latgaļu virsaiša koka pils ar novērošanas torņiem. Apkārt pilsētiņai bija mietu žogs, uzbērums ar stāvām nogāzēm, kas noslīdēja līdz Lūgas upei. Upe ietvēra pakalnu no trim pusēm.

Par nocietinājuma iedzīvotāju etnisko piederību stāsta atrastie laivascirvji, rotas lietu sagataves, aukliņas keramikas lauskas, pārakmeņojušies graudi, mājlopu kauli, zivju zvīņas, steļļu diegu atsvariņi, kaula žebērkļi.

Otrpus šosejai, kas tagad savieno Lūgas un Pleskavas pilsētas, atradās kapulauks. Tie bija uzkalniņu uguns kapi. Kapi bija sakārtoti spirālē un staros ap augstu dobjo svētkalnu ap 2,5 m augstu stāvu sienu pakalnu ar plakanu, akmeņiem bruģētu augšpusi un pagrabu.

Lūgas pilsētas pievārtē, Lūgas upes augštecē, daudzo ezeru piekrastēs pēc 1972. gada tika izdarīti arheoloģiskie kontroles izrakumi. Atklāja ''ļoti senu apmetņu, nocietinātu ciematu paliekas, aukliņas keramikas lauskas, dažus pulētus krama laivas cirvjus, uzkalniņu uguns kapus un somugru 10. gs akmeņu krāvumu kapus'' (276). Gar Lūgas upi uz leju, gar Veļupi, Čūdu augstienē ir atklāti vairāki uzkalniņu uguns kapi, kuru pārbaudes atrakumos atrada pulēta krama laivas cirvjus, bronzas cirvjus un aukliņas keramikas lauskas. Kādā dobjā svētkalnā, ap kuru atkal atradās spirālē sagrieztie un rindām izvietotie uzkalniņu uguns kapi ar aukliņas keramikas lauskām, akmens un bronzas cirvjiem,

bija izvietoti menhiri saulgriežu asu virzienos. Dobjajā svētkalnā N. Rerihs atklāja lokveida akmens sienu, pie kuras, ar muguru atspiedies un uz ozola bluķa atsēdies, bija nomiris kāds sirmgalvis, un šādā pozā bija kāds skelets pilnā antropoloģiskā kārtībā.

Tādus kapulaukus, kuru centrālā, augstā uzkalna dobulī mirušais apbedīts sēdus, N. Reihs atklājis Nabīļu, Aiztūļu, Panteļu, Kaširu, Jaunķešu, Vecķešu, Baurīšu, Pīstatnes, Fratu, Līņu, Gārņu un citu bijušo, pagājušā gadsimtā vēl saglabājušajās latgaļu sādžās (179).

G. Ļebedevs zināja teikt, ka Ižoru un Čūdu augstienēs esot bijuši pāri par 10000 uzkalniņu ugunskapu, kas tā arī palikuši neizpētīti un nu esot celtnieku, kara un melioratoru iznīcināti (179).

Kaļitēnu   sādžā  atklāja 800 uzkalniņu uguns kapus, bet aiz Kaļitēniem arheologi Ivanovskis un Rerihs atraka 142 apbedījumus. Kapulauka vidū bija 4 ap 7 8 pēdas augsti pauguri, kuri simetriski izvietoti ap vēl augstāku pauguru. Tātad kapi ir bijuši arī svētvieta un kapu kalniņi ir kalpojuši par kalendāra zīmēm.

Centrālais paugurs esot bijis plakans, tā vidū – “liels, tukšs paupers” (dobums). Astoņi uzkalni ap to bijuši izvietoti pavasara, vasaras, rudens un ziemas saulgriežu asu abos virzienos. Ap pakalnu grupu spirāliski un rindās atradušies mazie uguns kapu uzkalniņi, kuri spirāliski savienoti ar akmens bruģi. Jo tālāk no lielā kalna, jo katra stara uzkalniņi bijuši mazāki, katru staru (pavisam 12) esot noslēdzis visai augsts stāvu sienu paugurītis, kura pamatā bijusi liela akmeņu kaudze, kas aplieta ar māla un asins sajaukuma masu, tad apbērta ar melnzemi, aplikta ar velēnām. Rerihs izteicās, ka šiem paugurīšiem esot kāda ar Zemes māti saistīta

ticējuma pazīmes. Šie akmeņu pauguri esot noslēguši katru bruģa spirāli ap kapulauka uguns kapu kopiņām. Atraktajos uguns kapos esot atraduši pa vienam akmens laivascirvim un aukliņas rakstā izrakstīta māla trauka lauskas, dažas krelles, dzintara gabaliņus, saktas, bronzas kaklariņķus ar piekariņiem, no kā secināja, ka apbedītajam esot devuši līdz viņa svētku apģērbu un iemīļotos darba rīkus..

Sestajā lokā aiz svētkalna esot bijuši akmens krāvumu uzkalniņu skeletkapi. Kapa bedrēs bijis izveidots velēnu sēdeklis ar rokturiem, kurā iesēdināts krāšņi apģērbtais nelaiķis. Bedres pārsegtas ar dēļiem vai koka plankām. Lokā ap bedri sakrauta akmeņu kaudze laivas formā, kurai pāri uzbērts ap 5 6 pēdas augsts smilšu kalniņš. Tātad ieceres pamats veļu laiva ar tajā sēdošu airētāju. Septītajā lokā esot bijuši tādā pašā kartībā izvietoti laivas veida akmens krāvumu apbedījumi bez uzbēruma. Šajos apbedījumos mirušie guldīti uz muguras dažādos virzienos. Tie esot bijuši somugru kapi, kuros apbedījumi izdarīti ne agrāk par 9. 10. gs m. ē.

Minētas rotaslietas kakla riņķi, delmu spirāles, sudraba plāksnīšu un bronzas ķēdīšu vainadziņi un jostas, vītie sudraba gredzeni, piespraudes un saktas ar dzintara inkrustāciju, sudraba zvīņām un skanošiem piekariņiem rotātās seģenes. Vīriešu kapos atrastas lielās umbu saktas ar caurumu vidū, kakla riņķi, tā sauktie karavīru roku sargi biezu un platu bronzas spirāļu veidā, jau minētās jostas, kurām sānos bijuši āķi kādu piederumu uzkarināšanai, arī bronzas stieplīšu gredzenu bruņu vestes, caunu cepuru paliekas, lieli uzpletņi un mazas vilnainītes ar sidraba zvīņu

rotājumiem. Minēti gaiši, balināti linu un vilnas audumi, pastalas, lūku vīzes.

Dažos vīriešu apbedījumos atrada bronzas un dzelzs izkaptis, sirpjus, akmens kapļus, zirga iemauktu metāla daļas, bronzas kara cirvjus un bērza vai ozola tā saucamos umbru vairogus ar māzeri un umbas uzkalumu uz māzera.

Pašos agrākajos uzkalniņu uguns kapos atrada mājlopu kaulus zirga, govs, cūkas, aitas, kazas, suņa, kā arī Svīdru krama bultu uzgaļus, kaula žebērkļus, rotātas kaula plāksnītes, kaulā grieztas zvēru, putnu un zalkšu galviņas, sieviešu figūriņas ar izdilušiem caurumiņiem uzkarināšanai aukliņā vai ādas strēmelē. Tos uzskata par mezolita kapiem. Kādam bruņu kreklā un lepnā apģērbā tērptam vienveidīgajam eiropeīdam guldījuši blakus kara zirgu, zobenu, bronzas kara cirvi un vairogu. Tas esot bijis virsaitis.

Arheologs Ivanovskis daudzos atrakumos atrada sudraba pakavsaktas ar zalkša galviņām galos, bet kādā dobjajā svētkalnā blakus vecas māmuļas un vecīša skeletiem atrada zemē ieraktas pūra lādes paliekas. Pūra lādē bija sudraba, bronzas, kaula un dzintara rotas lietu sagataves un juveliera darbarīki: īleni, raga, krama un bronzas veseri un kalti, metāla kausēšanas kausi, metāla liešanas māla formas, kurās bija iedarināti rotājumu izciļņi un iedobes. Pūra lādē bija arī krama latiņas, jau gatava umbu sakta, kurā iekalti Māras krusti. Sakta bija inkrustēta ar apstrādāta dzintara gabaliņiem. Blakus saktai atrada dzintara krelles, kurās starp apstrādāta dzintara gabaliņiem noteiktā kārtībā bija savērtas gliemežnīcas, raga, bronzas un sudraba bumbulīši ar sīkām līkloču līnijām, tam esot bijusi "vēstījuma iedaba",

Lūgas   upes   lejtecē  Nikolajs Rerihs atrada 12. 13. gs kapus. Tajos bija guldīti 24 sakropļoti vīrieši, neievērojot tradīcijas. Tur pat blakus esot bijis kāds cietoksnis, kura drupās izraka

vikingiem un Lādogas slovēņiem raksturīgas senlietas.

N.Rerihs uzskatīja, ka sakropļotie cilvēki apbedīti pēc vikingu laika, un tāpēc šos varas darbus esot varējuši pastrādāt vienīgi Lādogas slovēņi, kad tie esot kļuvuši neatkarīgi no vīkingiem.

13. Pliskavas latgaļiPirmo cilvēku ienākšanas laikā Pliskavas

novadā ir bijuši šādi klimatiskie, floras, faunas un hidroloģiskie apstākļi:

13,7 13,1 tk g. p. m. ē.: mēreni siltāks laiks, kurš noteikts pēc atsegumiem Raunas upes krastā; augstienēs vietumis jau ieviesās skuju koki (priedes), tundras flora un fauna (ziemeļbrieži, ūdensputni);

13,1 12,6 tk g. p. m. ē.: apakšējā driasa aukstais laiks; koku izplatība apstājās, bet aukstuma izturīgā tundras flora un fauna turpināja attīstīties; saglabājās atsevišķi ledus blāķi un to tuvumā ieplakās veidojās ezeri un purvi, sākās intensīva pārplūdušu upju tīkla veidošanās;

12,6 12,3 tk g. p. m. ē.: ievērojami siltāks laiks; strauji izplatījās meži, ieviesās priedes un bērzi, tundru pakāpeniski nomainīja reti meži un krūmāji, saglabājās tundras augi, ienāca plēsēji (lapsas, vilki, lūši), dominēja ziemeļbrieži; turpināja veidoties lokālie ledāju ezeri, paloja upes, veidojās purvi;

12,3 12,0 tk g. p. m. ē.: vidējā driasa aukstais laiks; sāka izplatīties pārsvarā zālaugi un stiebrzāles; turpinājās iepriekšējā perioda procesi;

12,0 11,0 tk g. p. m. ē.: mēreni vēss, bet daudz siltāks laiks, nekā iepriekšējos periodos; mainīgs garas, dziļas un aukstas ziemas, mēreni siltas vasaras,

ziemā ūdens baseini aizsala, vasarā atkal paloja, tā ka ziemā cilvēki varēja pārvietoties brīvi, vasarā pa augstienēm; augstienēs veidojās skrajmeži, saglabājās tundras flora un fauna, dominēja ziemeļbrieži, kaut gan vietām ieceļoja lāči, aļņi, citi tagadējie meža zvēri un ūdensputni;

11,0 10,0 tk g. p. m. ē.: auksts, sauss, mainīgs laiks; pārsvaru ņēma skrajmeži, kaut gan saglabājās tundras floras un faunas klajumi; augstieņu un morēnu pauguru mežos saradās Baltijā pazīstamie mežu, ūdeņu dzīvnieki un dziedātājputni. Baltijas ledus ezera piekrastēs veidojās plaši ūdens klajumi.

Rāpakivi jūra Karēlijā un Somijā savienoja Baltijas jūras baseinu ar Ziemeļu ledus okeāna jūrām, no kurām ienāca sāļūdeņu zivis un jūras dzīvnieki. Mežos bija izplatītas lazdas, arī meža bites, brūklenes, dzērvenes, lācenes, zilenes, mellenes, kuras bija saaugušas jau iepriekšējā siltākajā periodā, kā arī ievas, paegļi, alkšņi, vītoli u.c. krūmi un augi (pēc 88 un 199).

Tādējādi priekšpēdējais periods bija pats piemērotākais laiks ziemeļbriežu mednieku klejojumiem, jo ziemās bija pārvarami arī lielie ūdens klajumi un purvi, vieglāk nomedījami sniegā iestrēgušie zvēri, bet vasarā varēja lasīt ogas, ūdensputnu olas, lazdu riekstus, priežu un graudzāļu sēklas, ēst bērzu pumpurus.

Par   Pliskavas   novada   apdzīvotību mezolitā un neolitā var atrast pretrunīgas ziņas: 20. gs 30. 50. gados, uzskatīja, ka šajā apvidū nav pieminekļu, kas būtu agrāki par 1000. g. p. m. ē., jo tur esot bijis tik slapjš, tik purvains apvidus, ka cilvēkam tur nebijis ko darīt, ko meklēt (177).

Nikolajs Rerihs rakstīja, ka, garām braukdams, iegriezies dažās Pliskavas guberņas muižās apskatīt tur iekrājušās senlietas, kas izartas tīrumos vai atrastas novadgrāvju rakšanas darbos muižu laukos un liecinot, ka Pliskavas guberņa esot apdzīvota kopš mezolita un tur dzīvojuši latgaļi, bet krievi okupējuši Pliskavas novadu 12. 13. gs m. e. (288).

Baltijas arheologu ekspedīcija 1955. 1956. g. N. Gurinas vadībā veica sistemātiskus Pliskavas novadu pētījumus Pleskavas ezera un Veļupes (kr. Veļikaja) baseinā atrada ļoti senas latgaļu apmetnes, kas veidoja sešas pieminekļu grupas:

Opočkas apvidū ap Veļupi un tās pieteku bija 3 neolita apmetnes, kuras nosauktas par Opočkas konglo-merāciju jeb grupu;

ap Sorotas ieteci Veļupē bija 10 neolita apmetnes, kuras nosauktas par Sortotas konglomerāciju jeb grupu;

ap Čerehas ieteci Veļupē un ap tagadējo Pleskavas pilsētu bija 14 mezolita un neolita apmetnes, kuras nosauktas par Čerehas konglomerāciju jeb grupu;

ap Veļupes deltu bija 15 neolita apmetnes, kuras nosauktas pēc Muromcu apdzīvotās vietas par Muromcu konglomerāciju jeb grupu;

no Izborskas gar strautu, kas ietek Pleskavas ezera dienvidrieteņa līcī, gar ezera piekrasti pret ziemeli, līdz bijušajai Būdvīžu sādžai un Pečeros (divas apmetnes) bija 27 mezolita un neolita apmetnes, kuras nosauktas par Izborskas konglomerāciju jeb grupu;

otrā Pleskavas jeb Pliskavas ezera piekrastē, kur tas savienojas ar Peipusa ezeru, no Žeļčas ietekas līdz Putjkovu sādžai bija 3 neolita apmetnes, kuras piederēja pie Lūgas latgaļu novadiem.

Sebežas novadā augšminētās ekspedīcijas darba laikā Vetas, Nevedras, Idras Veļupes izteces pieteku, Sebežas, Orona, Vjatereva, Baltā, Motūža, Vormas un Ošu ezeru piekrastēs 30 km rādiusā ap Sebežas pilsētu tika atklāti 90 pieminekļi: 20 pilskalni un nocietinātie ciemati, 11 atklātā tipa zemkopības un piemājas lopkopības kopienu sādžas, 55 kurgāni ar kapulaukiem apkārt, resp. svētkalni (99d).

Sebežas pilskalns tika atklāts Sebežas pilsētas nomalē, Sebežas ezera ziemeļa austreņa piekrastes izstieptā zemes ragā, kura augstākā vieta ir zemes raga galā. Zemes raga galam ir ļoti stāvas nogāzes. Abās pusēs zemes ragam ezerā ietecēja nelielas upītes, kuras bijušas savienotas ar 3,5 4,5 m platu un aptuveni 2,5 3 m dziļu kanālu, tātad pilskalnam apkārt bija krietna aizsardzības josla. Kalna galā tagad ierīkoti ģimenes dārziņi. Tāpēc izpēti vajadzēja veikt ar šurfēšanas metodi. Visos četros šurfos kultūrslānis bija 1,1 1,2 m biezs un nepārtraukts.

Visapkārt kalna plakumam ir bijuši divi vaļņi ar mietu un akmeņu dubulta žogiem, stāvām nogāzēm un 2 m dziļu grāvi starp tiem. Grāvī uzturēta šķidra māla zampa. Vēlāk grāvis aizbērts, iekšējais valnis izmantots celtniecībā, bet lejpusē uzbērts jauns valnis, izrakts jauns aizsardzības grāvis, kurā māla zampu uzturējis no ezera ieplūstošais ūdens. Tātad pilsētele divas reizes pārbūvēta. Otrā pārbūve notikusi aptuveni mūsu ēras 9. 10. gs.

Uļjanovščinas un Jazbovas pilskalni tika atklāt kādus 0,5 km attālu no Sebežas ezera. Šurfēšanas ceļā iegūtās senlietas apliecināja, ka šajos pauguros bijušas neolita apmetnes un tikai mūsu ēras 5. 8.gs uzcelti nocietinājumi. Kā jau minēju, Sebežas 30 km

plašā apkārtnē tika atklāti 20 pilskalni. Tātad latgaļiem pastāvējusi pamatīga aizsardzības sistēma pret vīkingu un slovēņu kņazu ekspansiju (99d).

Šie S.Tarahanovas atklājumi apliecina, ka Sebeža ir bijusi valstiska veidojuma centrs.

Pleskavas apgabala Bezaņicu, Veļikoluku, Kņiginas, Neveles, Novosokoļņiku, Rustošķu, Sebežas un Usvjatas rajonos, Smoļemskas apgabala Vēlīšu rajonā, t.i., bijušajā Pliskavas guberņas teritorijā, atrada kopskaitā 2000 arheoloģisko pieminekļu, starp tiem 30 epipaleolita pieminekļus, 10 mezolita, tik pat daudz neolīta, vairāk par 20 bronzas laikmeta pieminekļu, 6 pāļu apmetnes, 3 krama kalves, ap 20 bronzas un dzelzs laikmeta ciematu, ap 200 kapulauku ar vairāk par 2000 uzkalniņu uguns kapiem, ļoti senu apbedījumu (skeletkapu), vienu purva rūdas kausēšanas, liešanas un kalšanas darbnīcu, kurai pieslējās podnieku darbnīca, kā arī vienu dzelzs laikmetā celtu nocietināto koka pili kādā stāvbaļķiem apjoztā uzkalnā.

Epipaleolita pieminekļus atklāja Ivaņčovboras kāpā, Lukašas un Sartejas upju satecē, Fedosejevkas, Jūhovas un Sartejas ezeru piekrastēs, pavisam 30 apmetnes.

Atrasti laivascirvji un aukliņas keramikas lauskas, bet ap 2. g. tk p. m. ē. bijusi "labi attīstīta lopkopība un laukkopība", atrastas arī rotas lietas, kuras bijušas “līdzīgas N.Reriha un A.Spicina aprakstītajām rotas lietām, Latvijā un Prūsijā izplatītajām dzelzs laikmeta rotas lietām” (263).

14. Lādogas latgaļiDodami ezeram Lādogas vārdu, latgaļi

negribēja kādam ļaunu vēlēt vai kādu nolādēt, jo mūsu vārdam lādēt toreiz ir bijusi cita jēga, proti, 'daudzināt, apdziedāt, skandēt (kokles, trijdeksni,

kāda senča vārdu)’, jo vārds Lādoga cēlies no latgaļu valodas vārda ‘lādēt’ (4;12).

Volhovas   jeb   Vilku   upes kreisajā krastā, Cirīšu apvidū, atradās nelielā Podsopjes (Miroņu) sādža. Sādžas nomalē atklāja nocietināta pilskalna paliekas un plašus uzkalniņu uguns kapu laukus. Šī pilskalna vietā laikā no 8. g. tk p. m. ē. līdz m.ē. 9.gs atradās daudzkārt pārbūvēts ciemats. Tā vidū ir bijis dobjais svētkalns. Vēlāk šajā svētkalnā uzcelta pils un ciemats nocietināts. Šis piemineklis esot atgādinājis Latenas pilskalnu Šveicē. Tas esot celts umbru tirgotāju vai pārceļotāju iespaidā.

Miroņu sādžas ("Mertveckoe selo") nosaukums runā par krievu senču slovēņu varas darbiem labāk par citām aizvēstures liecībām, jo, patiesi, tur ir bijušas 9. 10. gs masu apbedījumu vietas, cilvēki pat sadeguši kopā ar lopiem mājokļos un kūtīs, kā arī Mātes un Pērkona svētkalnu apakšzemes dobumos. Cietokšņa atklājējs kņazs S.Orlovs (19.gs) rakstīja, ka esot atklājis ļitovcu (lietuviešu) pili un kapus, jo tur pat blakus esot bijuši ļoti veci skeletu kapi, kuros mirušie esot vēl guldīti uz sāniem, ar pievilktiem ceļgaliem un galvu pret rītausmu. Kapos esot iekaisīta sarkana minerālā krāsa. Skeletu kapu uzkalniņu lauks esot bijis visai liels vairāki simti, uzkalniņi bijuši koncentrēti lokos ap lielu kurgānu, ko kņazs Orlovs licis norakt. Zem tā esot bijis koka pagrabs, kurā atradis keramikas lauskas ar auklas iespiedumiem, bet pils kalnā viņš esot atradis sudraba pakava saktu ar zalkša galviņām galos, auklas keramikas lauskas, uz kurām esot bijuši ar rupju kaula ķemmi veidots slīps tīklojums un iespiestas bedrītes (149).

Lejāk, kur Volhova sadalās divās straumēs, ir 5 km garā Vēja sala. Salas ziemeļgalā S. Orlovs

atklāja neolīta un bronzas laikmeta cilvēku apmetni, bet kādu kilometru pirms salas, Volhovas krastā, esot bijis 6 m augsts pilskalns, bijuši uzkalniņu kapi un svētbirzs ar minētā tipa seniem skeletu kapiem, tālāk plaši uzkalniņu ugunskapi. Kādā atraktajā kapu kalniņā viņš esot atradis laivascirvi un auklas keramikas lauskas ar minētajiem švīkājumiem un bedrītēm. No Podsopjes līdz Vēja salai un no Vēja salas līdz krācēm neesot atrastas ne apmetnes, ne arī kādas senlietas, toties esot bijuši kapulauki, kuros cilvēkiem ir bijušas nepārprotamas vardarbīgas nāves pazīmes, līķi samesti bedrēs cits citam virsū kā pagadās. Viņš tos nosauca par karavīru kapsētām (273).

Skandināvijas sāgas stāsta par vīkingu kuģu braukšanu no Neivas (Ņevas) upes deltas līdz Volhovas upes Vilku krācēm. Tām pāri kuģus esot nācies pārvilkt pa sauszemi. Tāpēc konungs te uzcēlis lielu apmetni un nolicis pārcēlāju brigādi. Tas neesot bijis grūti, jo vietējie latgaļi labprāt palīdzējuši, arī latgaļiem pašiem tur esot bijuši savi pāri cēlāji, kuri palīdzējuši laiviniekiem pārvarēt krāces, glābuši slīcējus. Tur esot atradušies palieli ciemati abos Volhovas krastos, kurus vīkingi aplaupījuši. Vēlāk, kad latgaļi esot sadumpojušies vīkingu un slovēņu sargu pārmērīgās laupīšanas dēļ, vikingu konungs esot licis nodedzināt latgaļu ciematus un uzcelt savu nocietināto apmetni, tajā atstādams 2 simtus labi bruņotu slovēņu kaujinieku, kuri sevi apgādājuši ar iztiku paši, aplaupot latgaļu ciematus.

Krievu   kņaza   Jaroslava   laikos pie krācēm esot bijis krievu kņaza tivunu, t.i., pāri vilcēju un cēlēju dienests, kas kalpojis tādam pašam laupīšanas mērķim. Tivunu dzīvības kņazs

apdrošinājis par 80 sudraba grivnām, jo notikuši it bieži latgaļu un vepsu dumpji pret krievu kņaziem. Tīvuna dzīvība bijusi 16 reizes dārgāka par balto vergu latgaļu vai vepsu vīrieti, salīdzinot soda maksu ar verga cenu.

Beznosaukuma strauta ietekas vietā, pirms Volhovas upes asā līkuma, esot atradusies vēl viena liela, mūsu ēras 9. 10.gs nodedzināta latgaļu sādža. Zem 1,5 m bieza kultūrslāņa arheologi atrada Kundas senkultūras senlietas un daudz amuletu cilvēka, zalkšu, ūdensputnu, aļņu, suņu kaula figūriņas ar izdeldētu caurumiņu saitei nēsāšanai kaklā. Virs tā esot bijis nepārtraukti izaudzis kultūrslānis, kurā starp līdzīgām senlietām bijušas keramikas lauskas.

Tātad šis kultūrslānis bija veidojies neolitā, bet virs tā atrada stāvbaļķu un guļbaļķu celtņu krāsmatas, kurās esot bijuši sadegušu cilvēku un mājlopu kauli, dzelzs kausēšanas un kalšanas darbnīcas paliekas, kas pierāda, ka šajā vietā latgaļi dzīvoja nepārtraukti no mezolita sākuma (10. 9. g. tk p. m. ē.) un vismaz līdz slovēņu vardarbībām mūsu ēras 9.gs vidū, kad normaņu vīkingi atvilka uz Lādogu slovēņus un sāmus, aplaupīja un nodedzināja ciematus. Latgaļi nepadevās, taču sāmi pēc latgaļu asimilēšanas kļuva par vepsiem, kas kopā ar latgaļiem cīnījās pret slovēņu patvaļu.

Augstāk gar beznosaukuma strautu atrada senu kapulauku, kurš nav izpētīts. Aiz tā, kādu gabalu tālāk, esot bijis vēl viens neolīta bronzas laikmeta agro viduslaiku ciemats, kurš esot tikai apzināts, bet tagad kultūrslāņi esot izpostīti.

Pretī Volhovas spēkstacijas dambim kādreiz atradās Erceņģeļa Mihaila sādža un ļoti sena klostera drupas. N.Brandenburgs šajā vietā 1880. gadā atrada divus augstus, arhitektoniski sarežģītus, mākslīgi būvētus kalnus, zem kuriem esot bijušas “zemnīcas

ar ieejām”, bet tajās keramikas lauskas un laivas cirvis.

Kāda citā vietā arī esot bijis mākslīgi uzbērts kalns. Tā pamatnē esot bijis 1,5 aršīnu augsts akmens cokols, kas ierāmējis uzbērumu. Paris aršinu atstatumā no kalna pamata esot atradušies vienlieli menhiri. Laukums no menhiriem līdz cokolam esot bijis klāts ar akmeņu bruģi. Cokola grīdā no akmens plātnēm esot bijis izveidots disks un sirpim līdzīga figūra saule un mēness. Pa starpām esot bijušas oļu kaudzītes, kas esot atgādinājušas kāda zvaigznāja karti.

Vēl kāda pakalna apakšzemes pagrabā esot bijušas sadegušu baļķu paliekas, zem kurām atrasti apdeguši cilvēka kauli. N.Brandenburgs domāja, ka tas esot bijis ''atklātais'' apbedījums, virs kura esot atradies baļķu slietenis, bet tajā esot kurināts ugunskurs, kas aizdedzinājis slieteni. N Brandenburgs ir minējis vēl kādu apakšzemes akmeņu mūra būvi, virs kuras cokola esot bijis mākslīgs uzbērums. Kalna kopējais augstums esot pārsniedzis 10 aršīnas. Kalna gals esot bijis plakans akmens bruģis ar bedri vidū un muldakmeni blakus bedrei. Kalns esot sastāvējis no vairākām smilšu un melnzemes kārtām. Starp tām esot bijuši kādi sīku akmeņu veidojumi, kuri neesot izpētīti. Šim kalnam blakus esot bijuši vēl divi līdzīgi, tik pat augsti kalni, kurus N.Brandenburgs neesot paspējis atrakt līdz rudens lietavām. Ap vienu no šiem kalniem esot bijuši četri kapu kalniņi. N. Brandenburgs vienu esot atracis. Tas esot bijis skeleta kaps ar guldījumu uz sāniem, pievilktiem ceļgaliem, galvu pret rītausmu. N.Brandenburgs rakstīja, ka tur esot apbedīts tipisks latgaļu vīrietis. Blakus esot likuši akmens bultu uzgaļus un māla trauku, kura lauskās esot saskatāmas bedrītes un švīkājumi.

Pie Lovates upes N.Brandenburgs esot redzējis līdzīgu svētkalnu grupu. Lejpus šīs vietas esot bijusi kāda neliela Lovates pieteka. Tās abos krastos, ik pa jūdzei, Orlovs esot atklājis neolīta un bronzas laikmeta apmetnes, divus uzkalniņu kapu laukus. Pretī vienam no tiem, otrā strauta krastā, esot bijis bronzas laikmeta ciemats ar 10 mājām, kuras esot bijušas līdzīgas Vecās Lādogas ciemata mājām (290).

Vecās Ladogas senpilsētas kultūrslāņa biezums esot pārsniedzis 3 m. Apakšējā kultūrslānī daži disidenti atraka 40 puspagraba stāvbaļķu četrstūrainu namiņu paliekas. Tajos ir bijis māla klons un akmeņu krāvuma pavārds. Divpusēji slīpie niedru jumti. Aukliņas keramikas lauskas. Mājas celtas neolītā un pastāvējušas līdz 9.gs m. ē., kad tās nodedzinājuši slovēņi (290).

Kāda mītne bijusi 7,5 x 6,6 m plaša. Tās vidū bijis tēstu akmens bluķu pavārds. Grīda māla klons. Sienas celtas no stāvbaļķiem, iekšpusē apmestas ar māliem. Grīda pilnīgi keramizējusies. Jumts balstījies uz stabiem un noklāts ar velēnām pāri baļķu divpusēji slīpajam, lēzenajam segumam. Seguma gali balstījušies zemē, veidojot plašas pažobeles. Griesti bijuši noklāti ar māla rūtām. Mājas ziemeļpusē atradusies 5 x 5 m plaša stāvbaļķu klēts, kuras grīdas baļķu segums ar māla pārsegumu balstījies uz stabiem, bet spāres, kā pirmajā namā, veidojušas plašas pažobeles. Domā, ka pažobelēs turēti mājlopi, tās izmantotas par klētīm un noliktavām, guļvietām vasarā.

Tālāk ir bijusi neliela pirtiņa un vēl pāris nelielas puspagraba celtnes un kūts. Kūts bija nodegusi ar visiem mājlopiem pāris zirgiem, 3 4 govīm, kādām 10 15 aitām, cūkām. Sadedzis arī

suns. No lielā nama uz kūti, klēti, piedarbu un pirti ir vedis akmens bruģis, kurā likti tēsti akmeņi. Kūts galā esot atradusies pamatīga kūtsmēslu kaudze. Divas mītnēs ugunsgrēkā, kas noticis 9. gs, sadegušas sievietes, bērni un sirmgalvis (290). Tātad vēl viens normaņu vīkingu un viņu rokaspuišu slovēņu (nākamo krievu) nedarbs.

Kad visas šīs būves un to iemītnieki jau atradās aizsaulē, uguns aiznesti, uz drupām uzbērta zemes kārta un uzceltas divas, šķūņiem līdzīgas celtnes. Tur pat esot bijušas vergu mītnes, kurās dzīvojuši slovēņi, kas, vēlāk vīkingu apžēloti un iecelti karavīru kārtā, tad arī pasākuši vardarbības. Tas noticis 860. g, kad pēc vīkingu aiziešanas klejojumos pa upēm Lādogas slovēņi mēģināja sākt dzīvi patstāvīgi un mēģināt taisīt savu tautu un jaunu dzimteni..

Zem Vecās Ladogas pilsētas drupām esot atrasti 804. 808. g. m. ē. (vīkingu laika sākumā) apslēpti dārgumi, kas ierakti bedrē zem mājas klona: dzintara krelles, sudraba saktas, jau pazīstamās metāla jostas un vainadziņi. Ļebedevs gan rakstīja, ka tie esot slovēņu sazagtie dārgumi, bet ... atrasti zem nodedzinātas latgaļu mājas klona, kuram pāri klājās baļķu nodeguļi un pelni, sadegušu cilvēku kauli.

Latgaļu rotas lietu depozīts atklāts arī Kņažčinu sādžā, kura celta uz neolīta apmetnes drupām. Blakus sādžai atrada vīkingu apbedījumus laivās. Tiem blakus atradušies 9.gs uzkalniņu akmens krāvumu un līdzenuma skeletkapi, kuri pārsegti akmeņiem. Šie kapi apstiprina, ka somugri patiešām, kā teikts normāņu sāgās, ieradušies Lādogā kopā ar vikingu konungu 8. gs m. ē.

Ladogā esot bijusi tāda vieta, ko saukuši par Raudu kalnu (Plačgora). Tajā esot apglabāts kāds Rērihu Rērihsenu valdīšanas laika slovēņu kņazs, kas "kritis kaujā no ienaidnieku bultas, nodevas vācot no latigoļciem". Kņaziene esot apraudājusi vīru dienu un nakti, zvērējusi atriebt nejaukajiem latgaļiem. Šīs teikas sakarā N. Brandenburgs šajā kalnā veicis pētījumus un atradis jau augšminētā tipa akmens pagrabu ar īpaši ierīkotām atverēm.

Kņaza kapu neatrada. Toties atklāja neolīta apmetni un kādu dobjo svētkalnu, spirāliski un stariem pret to izvietotu uzkalniņu uguns kapus. Dobulī atrada bērniņa uguns kapu, bet pie tā zirga ziedojuma paliekas.

Kādā sievietes uguns kapā atrada samestas jau pazīstamās latgaļu rotas, kuras piederējušas viņas svētku tērpam. Kādas meitenītes daļēji apdegušie kauliņi bijuši iebērti māla podā, kuram pāri pārvāzta māla bļoda ar aukliņas rakstiem.

Raudu kalna dobuli esot veidojis 2 aršīnas (1 aršīna = 711,2 mm) augsts un vienādsānu trīsstūrī izvietots akmeņu mūris ar ozola baļķu pārsegumu zem mākslīgā uzbēruma. Viena dobuļa šķautne esot bijusi pagriezta pret rītausmu, bet ieeja bijusi saulrietu malā. Pats 18 aršīnu augstā kalna gals esot bijis plakans un tajā stāvējis milzīgs akmens bluķis cilvēka izskatā, skatīdamies saullēktā. Kalna galā esot bijis māla klons. Klona mala bijusi aplikta ar vienlielu akmeņu gredzenu. Pretī skulptūras skatienam esot atradusies akmens mulda buršanai. Kalna galā varējuši nokļūt pa akmens kāpieniem no ieejas puses, kalna rieteņa pusē. Kalnam esot bijusi sfēriska forma. Tātad tas ir bijis raganas svētkalns.

Tālākajos uzkalniņos esot bijuši kolektīvie skeletu kapi ar acīm redzamām vardarbīgas nāves pazīmēm. Tātad nikna kauja pret slovēņiem un vīkingiem bijusi gan!

Ja ejot gar Lādogas ezera piekrasti pret rītausmu, gājējs nonākšot pie Sasas upes deltas. Sasas upes piekrastē no Deltas ciemata līdz Tihvinas pilsētai esot zināmi plašu ciematu paliekas, uzkalniņu kapulauki, starp kuriem esot bijuši 9 12

aršīnu augsti kurgāni ar apakšzemes pagrabiem un ieeju no rieteņa puses.

V.Raudonikas izpētīja divus šādu kapsētu masīvus. Tur Raganas kalna akmens mūru pamatā bijuši apaļi, savstarpēji sajūgti dobumi, kas pārsegti ar ozola bluķiem. Senlietas un apbedījumus šī kalna apakšā neatrada, bet akmens un bronzas cirvjus un aukliņas keramikas lauskas gan, vienu laivascirvi piedevām. Kapu kalniņi atkal bijuši izvietoti spirālē ap svētkalnu 12 stariem pret saules stāvokļa asīm pa mēnešiem, ─ kalendārs jau ticis pilnveidots, bet tradīcijas saglabātas (293).

Tihvinas   apkaimē Krievijas arheologs A.Kolmogorovs 1911. g. izpētīja plašu kapulauku, kas atradās egļu silā. Arī tur esot bijusi jau minēta aina ar svētkalnu vidū un uzkalniņu uguns kapiem ap to stariem un spirālēs ar akmens bruģa celiņiem. Starpība esot tāda, ka svētkalna pamatā esot bijusi trīsstūra formas akmeņu mūra piramīda ar ieeju rieteņa malā, kamēr piramīdas pamatnes virsotne esot vērsta pret vasaras saulgriežu saullēkta punktu. Kalna pakājē, visapkārt tam pa apli, esot bijušas aukliņas keramikas urnas ar pelniem, kurām pārvāztas bļodas. Iekšējā lokā ap kalnu esot bijuši astoņi uguns kapu kalniņi, kuri savienoti ar akmens bruģējumu pa riņķi ap centrālo kalnu.

Kalns esot uzbērs pakāpeniski, par ko esot liecinājušas katras jaunās uzbērumu kārtas pamatā atrasto ugunskuru vietas. Ugunskuri visās kārtās esot kurināti ilgstoši, pelnos atrada kalcinētu kaulu paliekas.

Arheoloģe S.Kočkurkina ir sniegusi līdzīgu svētvietu un kapulauku aprakstus, kuri atklāti Pašas upes augštecē, Ojates upes un tās izteces tāda paša nosaukuma ezera piekrastēs, tātad visā Lādogas

novadā. Tā kā Lādogā atklātie kulta pieminekļi izceļoties starp citiem Latgolas novadu kulta pieminekļiem ar savdabībām un daudzumu, tad Lādoga esot jāuzskata par baltu cilšu garīgo centru, uz kuru pēc sengrieķu rakstiem esot braukuši padoma lūgt pat no Grieķijas un Āzijas (296). Ar to var izskaidrot, kālab latgaļu Raganas tika dēvētas par viešajām (viedajām, zinošajām, paredzēt spējīgajām) mātēm, no kā ir cēlies etnonīms latvieši kā viešo māšu pēcnācēju pašnosaukums.

No   teiktā   izriet,  ka  Lādogas apkārtnē latgaļi dzīvoja no 11. g. tk p. m. ē. līdz krievu ekspansijai, pavisam 11 tūkstoši 800 gadu jeb vidēji 230 un vairāk paaudžu, rēķinot 1 paaudzes mūžu 50 g. garu, bet krievi un vepsi tur dzīvo tikai 37 paaudzes. Vīkingu laikos latgaļus atspieda pret dienvidiem un daļēji asimilēja vepsi, kas cēlušies no vīkingu atvestajiem sāmiem, bet vepsus asimilēja krievi, kas cēlušies no vīkingu atvestajiem 200 slovēņu vīriem. Vepsus nav izdevies nošķirt no latgaļiem ne pēc antropoloģiskā tipa, ne senkultūrām. Ziņas par vepsiem sniedz vienīgi Novgorogas hronika. Tos vepsus, kuru pēcnācēji bija cēlušies no normaņu vīkingu un sāmu vecākiem, sauca par ingriem, ingeriem jeb pilnā vārdā par ingermanlandiešiem, no kuriem, sajaucoties ar Igaunijas latgaļiem, ir cēlušies igauņi. Sāmus atvilināja Zviedrijas princis un vīkings Torvalds 856. 860. g. m. ē.

15. Polockas latgaļi Polockas latgaļi arī ir nākuši no seno

daugaviešu epipaleolita Tulznu apmetnes dzimtas, dzīvojuši Dņepras un Daugavas senkultūru apgabalā, Daugavas labajā piekrastē no Egļupes, Osvejas ezera līdz Lovates un Usvačas ūdensšķirtnei, kā arī Daugavas kreisajā krastā no Ušačas ietekas līdz

Kaspeļas ietekai, dalot teritoriju tagadējā Baltkrievijas Vitebskas apgabalā ar Smoļenskas galindiem, lejiešiem un sēļiem. Nemaz nav iespējams pateikt, kādas apmetnes piederēja vieniem, kādas otriem un trešajiem. Cik var spriest no baltiskajiem hidronīmiem, tad Daugavas labajā piekrastē viņu apmetnes ir bijušas jauktas, proti, viņiem piejaukušies Māras pēcnācēji.

Polockas   novadā   ir   apzināti 485 pieminekļi, kuri vēl nav sistematizēti un līdz galam izpētīti, izņemot jaunākos, kas skar krievu laikus.

N.Gurina rakstīja, ka blakus Kalniešu (Nadgornaja) un Aldaru (Pivovarovo) kopienu sādžām augstajā Daugavas krastā, Polockas senpilsētā, Drisas pilsētas apkaimes 1811. 1812. g. nocietinājumu "Drisas nometne" 3. baterijas novietnes nogruvumā zem velēnas un aptuveni 60 cm biezas sanesumu iežu kārtas, Daugavā pretī Polotas ietecei, Užices un Strelkas upēs, pavisam 7 8 vietās tika atrastas Kundas senkultūras tipa ziemeļbrieža raga un kaula, vietējā krama senlietas. Ap Veļupes deltu bija 15 neolita apmetnēs. Tās tika nosauktas pēc Muromcu apdzīvotās vietas par Muromcu konglomerāciju jeb grupu. Tātad aptuvēni tik pat daudz daugaviešu ģimeņu palika Polockas novadā, cik aizceļoja pret ziemeli, uz Latviju un Igauniju. No tām tad arī ir radušās Polockas novada latgaļu dzimtas un 7 8 ciltis.

Starp Valdaja senkultūru apgabala neolita apmetnēm Polockas novadā (bijušajā Vitebskas guberņā) tika minētas 39 apzinātas, bet vēl neizpētītas neolita apmetnes, kuras esot veidojušas šķirtas konglomerācijas ap kādu mezolita apmetni. Tās esot bijušas izvietotas Lovates un Usvatas ūdensšķirtnes augstienē, Drisas augštecē, Ušačas vidustecē līdz Lukomkas ietecei Daugavā, Vitebskas pilsētas pievārtē un Drisas augštecē (175).

Arheologu Baltijas ekspedīcijas atskaitēs šāds novadu dalījums ir saglabāts, bet no jauna tikušas atklātas konglomerācijas Ulas baseinā, Druckas, Oršas, Lukomļas apvidos, Daugavas kreisā krasta novados, Plotas un Sosņicas piekrastēs, ap Osvejas ezeru un Lovates augštecē.

Tās esot bijušas plašas zemkopības un piemājas lopkopības kopienas, kurās esot izplatītas Krievijas ziemeļa rieteņa gala vienveidīgās senkultūras, bet vecāko kapulauku izrakumi pierādot, ka tie esot bijuši latgaļi. Katrā konglomerācijā tika atklāti pussfēriskie augstie svētkalni, 3 4 pilskalni vai nocietinātie ciemati, uzkalniņu uguns un skeletu kapi ar apbedījumiem bedrēs vai akmens zārkos, kuri izkārtoti starveidīgi ap kādu pussfērisko kurgānu (99c).

Polockas   apkaimē,  Daugavas labajā piekrastē, no Daugavas kreisā krasta pietekas Ušačas ietekas līdz Daugavas kreisā krasta pietekas Priežupes ietekai Daugavā ir apzināti 14 latgaļu pieminekļi:

Polockas novada senā pilsēta ar pilskalnu, ķēniņa pili un kopienas ciematu;

Polockas virsaiša Piepilsētas, Palūčas un Akmeņaines pilskalni;

Kovārņu, Katlu kalēju, Aldaru, Polockas virsaiša, Sēkļu, Smarīgu, Jurviču, Vepru, Kalniešu un Zirgaišu zemkopju un piemājas lopkopju kopienu sādžas jeb ciemati, kuros bijušas 7 10 ģimeņu mājas, tātad aptuveni 700 cilvēku. Sādžu nosaukumi saglabāti;

katram minētajam objektam blakus ir bijuši kapulauki;

kādus 10 12 km lejup pa Daugavas straumi no Polockas pilsētas tika atrasts

liels menhirs un šūpakmens ar iekaltām rakstu zīmēm, kas rāda, ka latgaļiem ir bijusi sava rakstība, kurai nav atrasts salīdzinājums, kā arī nav atšifrētas rakstu zīmes un teksti. Domā, ka tā ir bijusi umbru (obru) rakstība (697)

Usvačas   kopienu konglomerācija nebija liela atklāti tikai 19 pieminekļi, kuri izvietojušies galvenokārt pie ezeriem divās grupās. Pirmās grupas centrs bija pilskalns ar Raganas svētkalnu, ar kapsētu un Krīva svētkalnu atklātā laukā, purva malā, Pahomu sādžas apkaimē. Tajā iegāja deviņi zemkopības un piemājas lopkopības kopienu ciemati Lovates izteces ezeru (Mežnas, Sosņensu, Strustu, Sesitu) un Lovates upes piekrastēs.

Počanku pilskalns ar priekšpilsētu ir atradies klajumā, tīrumu vidū 8 10 m augstā morēnu paugurā, kura augšējais plakums bija 10 m2 plašs. Pēc 1873. g. pētījumu uzskaites ziņām plakumu apjozuši divi vaļņi ar mietu dubulto žogiem, iekšā biušas fortifikācijas, darbnīcas, smēde, vairākas dzīvojamās ēkas, lopu kūtis, pils ar vairākiem torņiem.

Pie Ostapkoviču, Lalelščinas sādžām ir bijuši pilskalni, kuri celti mūsu ēras 7. gs. Černastu ezera Pahomu zemes ragā bijusi nocietināta senpilsēta ar novada virsaiša pili ezera puses 8 m augstajā daļā (30 x 18 m) un vairākām koka ēkām. Priekšpilsēta celta pakāpieniem nokalnē. Tajā bijušas stāvbaļķu puspagraba celtnes ar divpusēji slīpiem jumtiem, darbnīcas, lopu novietnes, tirdzniecības jeb svētku laukums. Zemes raga atklātajā galā esot bijuši divi vaļņi ar stāvus ieraktu stabu dubulto žogu un

akmens krāvumiem. Nocietinājumi celti 7. 8. gs m. ē.

Otru kopienu grupu (25 27 pieminekļi) atklāja Daugavas labā krasta pietekas un Lovates ūdensšķirtnes augstienē. Arī tur bija trīs četri pilskalni, nocietinātā senā pilsēta, svētvietas bijušās Berevnas sādžas vecajā kapsētā, kur pieminekļus sabojājuši kapu racēji. Pēc 1875. g. pierakstiem kapsētas svētvietā ir bijuši pieci "kurgāni": vidū viens liels, apaļš; pārējie esot bijuši izvietoti puslokā vasaras un ziemas saulgriežu saullēktu un saulrietu virzienos ap lielo “kurgānu” 7 uzkalniņi saullēktu pusē un 5 uzkalniņi saulrietu pusē.

Visos mazajos svētkalnos agrāk esot stāvējušas augstas “koka bābas” ar atšķirīgām galvām un sejām. Vienai “koka bābai” esot bijusi pūces galva, otrai matu vietā esot bijuši zalkši, bet trešā esot bijusi večiņa ar spieķi, ceturtajai rokā slota, piektajai zobens. Līdzīgas koka figūras ar vīrišķām iezīmēm un simboliem esot stāvējušas pārējos 7 mazajos, gari izstieptajos pauguros, bet paša augstākajā “kurgānā” esot stāvējis augsts koka stabs, ap kuru lokā pret ziemeli no saullēktiem uz saulrietiem esot salikti 12 akmeņi. Tātad tas bija saules pulkstenis. Lielā svētkalna galā esot bijis klons, klona rītu pusē akmeņiem apkrauta bedre, kurā esot atrastas ilgi kurināta ugunskura un upurēto dzīvnieku kaulu paliekas, to skaitā zirga pēdas kauls. Tādu informāciju mums atstāja N.Rerihs.

Trešo kopienu grupu (7 pieminekļi) atklāja Usačas ietekas un Daugavas līkumā ap Vimnu ezeru un Daugavas piekrastē. Pieminekļu raksturs saglabājies, bet tur bijuši tikai 2 nocietinātie ciemati, bet vecpilsēta, svētkalni un pilskalni netika atrasti. Domā, ka šī kopienu grupa esot jaunāka un radusies tikai ap 1500. 500. g. p. m. ē., jo tā bijusi tipiska Dņepras Daugavas senkultūras apmetne, kurā atrastas metāla senlietas un guļbaļķu celtņu paliekas (99j).

L.Aļeksejevs, viens no Viņicas arheoloģiskās kartes autoriem, rakstīja, ka Dņepras augšteces piekrastes ir ļoti sen un bieži apdzīvotas, ka daudzajos pieminekļos atrastās senlietas tiecas uz Lietuvas Nemūnas kultūru, bet starp tām atrodot visādas importa senlietas gan no Bizantijas, gan arābu zemēm, tostarp normaņu senlietas, tipiskos vīkingu apbedījumus laivās ar zirgu blakus, ko varot izskaidrot ar to, ka pa Lovati uz Usvaču, pa Daugavu caur Vitebsku ir gājis sens ūdensceļš no Senās Lādogas uz Dņepru, vēlākais vīkingu ūdens ceļš.

Vitebskas pilsētas apkaimē ir atklāti vairāki pieminekļi, arī senpilsētas Vitebskas Ostrovna, Vitebskas senpilsēta (Augstais kalns), vīkingu un Lādogas slovēņu 1021. g. celtais Vitebskas cietoksnis, kurš pastāvējis blakus latgaļu senpilsētām līdz 14. gs sākumam m. ē., kad tās esot nodedzinātas un nolīdzinātas līdz zemei, apbērtas, pauguros uzceltas krievu baznīcas, bet vēlāk Augstajā kalnā uzcelta Vitebskas vīriešu ģimnāzija, kuras dēļ veikti pirmie pētījumi 1895.g.

Ticis noskaidrots, ka Vitebskas pilsētas kalns esot bijis 5 6 sāženus46 augsts. Tajā esot atradušās trīs priekšpilsētas ar trim koka pilīm un novērošanas torņiem. Tam esot bijuši divi nocietinājumu vaļņi ar stāvbaļķu un akmeņu mūra žogiem, ūdens apvades kanāls, daudzas koka puspagraba celtnes nogāzēs pret upēm. Atrastas Kundas senkultūras tipa kaula un raga žebērkļi, bronzas un dzelzs senlietas, cilvēku un mājlopu kauli, primitīvas ķemmēm švīkātās, bedrīšu, auklas keramikas lauskas, viens pulētais krama laivascirvis, vairāki krama un brieža raga kapļi, kā arī kāda Bizantijas stikla trauka lauskas, divas normaņu rotas, sudraba pakava sakta un

bronzas loka sakta, dzintara krelles un citas rotas lietas.

Tātad šajā kalnā ir bijusi sena apmetne, kura ir pastāvējusi kopš mezolita, pārtapusi no mednieku un zvejnieku apmetnes par zemkopības un piemājas lopkopības kopienas centru, laika gaitā kļuvusi par nocietinātu ciematu, kas dzelzs laikmetā (7. 8. gs m. ē.) pārtapa par cietoksni. Kalnā bija saglabājies arī krievu kņazu piemineklis 14. gs m. ē. celta Kristus Pasludināšanas katedrāle (546).

Otra senpilsēta atradās 2 km aiz Vitebskas, Lučesas upes krastā, kādā augstā morēnu paugurā. Arī tajā ir bijuši līdzīgi nocietinājumi. Metru biezajā kultūrslānī atrada minēto veidu senlietas.

Aptuveni 10 km rādiusā ap Vitebsku, Daugavas labajā piekrastē pavisam atklāja 9 pilskalnus, trīs uzkalniņu kapulaukus, tostarp kapulaukus ar akmens zārkiem, svētvietas (99j). Tātad Polockas latgaļi sagaidīja krievus visai nikni, kāpēc krievu kņazi spēja iekundzēties tikai pēc 400 gadiem, kad tuvākā apkārtnē jau bija krievu kņazu cietokšņi, tostarp arī Izborskā, Peipusa ezera krastā.

Lukomļas   pilsētas   apkaimē tika atklāti vairāki pauguri, kuros bija uzstādīti akmens krusti ar iekaltām zīmēm. Tos neatzina par krievu kultūrai piederīgiem pieminekļiem, jo tie esot bijuši ļoti veci. Zem šiem pakalniem ir bijušas akmens celtnes (dolmeni) ar vienu apbedījumu. Tāpēc izteiktas domas, ka tā ir bijusi plaša latgaļu svētvieta. Krustiem nav bijis sakara ar pareizticību, jo tādi krusti esot bijuši tikai katoļiem, bet katoļticība nevarēja izpausties pagānu Raganu svētvietā. Vēl ir teikts, ka šī kurgānu grupa esot bijusi izvietota 10 20 saženu (1 sažens = 2,336 m.)

plašā lokā pret ausmas un rietu pusi. Nav atrastas nekādas dārglietas vai kapi, izņemot ugunskuru vietas kalnu galos, pēc pēdējās upurēšanas palikušās apdegušu kaulu paliekas, reti sastaptas auklas keramikas lauskas (546).

Māras   pēcteču   ienākšanas problēma tiek saistīts ar tā sauktās kurgānu senkultūras izplatīšanos, kas jāuzskata par samākslotu hipotēzi, ko apstiprina vēsturiskais fakts, ka Māras galā bija izplatīti vīriešu auglībai veltītie un mākslīgi uzbērtie, garenie lāča jeb zalkša kalni, bet Latgolā dominēja apaļie Raganu svētkalni. Tikai 2. 1. g. tk mijā p. m. ē. tā sauktie garie svētkalni bija parādījušies Polockas, Lādogas, Pliskavas, Vidzemes, Igaunijas, Augštaitijas, galindu, sudāvu, prūšu apdzīvotajās vietās, arī Zemgalē, kas sakrīt ar intensīvas zemkopības sākumu. Tālab domā, ka Māras ciltis būšot ienākušas Latgolā aptuveni šajā laikā, kaut gan, piemēram, nevar teikt, ka garos svētkalnus Sindijā, Armēnijā, Sibīrijā un Pelasgijā būtu izplatījuši bolgi, jo garie svētkalni, kas simbolizēja Zalkti un Indra spieķi, tika uzcelti Čongaras universitātē jau aptuveni 5. g. tk vidū p. m. ē., bet tādi paši svētkalni vēl agrāk, tika celti pelasgu kolonijās Mazāzijā, kuriem ar Māru jeb sindiem nebija nekāda sakara. Tātad Māras cilšu ekspansija no šī viedokļa paliek nenoskaidrojama, jo nekādu citu pazīmju nav. Taisni otrādi apaļie svētkalni un tipiskie latgaļu trauki tajā laikā bija parādījušies Pievolgas novados, turklāt Rževas rozā krama senlietas tika atrastas arī Latgolā, kas vairāk liecina par maiņas tirdzniecības un kultūras (Dabas reliģijas un kalendāra kalniņu) sakariem.

Polockas latgaļi bija pati vecākā latgaļu cilts, kuras senči Polockas novadā ir dzīvojuši kopš 11750. g. p. m. ē.

Tikai pēc 5. gs, jo sevišķi krievu okupantu uzmākšanās laikā. viņu vairums pārcēlās uz Augštaitiju, Sēliju un Zemgali.

16. Lielkaļi Lielkaļi ienāca Baltezera piekrastē aptuveni

11500. 11300. g. p. m. ē. pa ceļam uz Karēliju. Par tādu pārgājienu nevajadzētu brīnīties, jo Ledusezeram vēl nebija savienojuma ar Balto jūru. Tolaik kāda ģimene apmetās Jilgas (Volgas) piekrastē un palika dzīvot tagadējās Rževas pilsētas apkaimē. Tātad pēc izcelsmes viņi bija daugavieši un piederēja pie Latas (senču totēma) gala latgaļu ciltīm. Viņu izplatība arheoloģijā tiek atpazīta pēc Volosovas senkultūras pieminekļiem, kas maz atšķīrās no pārējiem latgaļu pieminekļiem. Lielkaļus pieskaitu latgaļiem tādēļ, ka viņiem bija kopīgi senči.

Arheoloģe N.Gurina baltu senkultūras pētījumu aprakstos izdalīja Augšvolgā starp Novgorodu un Jaroslavu, pret ziemeļaustreni no Polockas, plašu apgabalu, kuru nosauca par "Valdaja austrumbaltu cilšu senkultūras izplatības apgabalu, kurā atklāti Baltijai raksturīgi pieminekļi, kādi bija Polockā, Latvijā, Igaunijā, Pleskavas apgabalā un Sanktpeterburgas apgabalā, ieskaitot Oņegas ezera dienvidu piekrasti, un kurā izmantoja ļoti cieto un izturīgo rozā kramu ar violētām svēdrām, kāds ir sastopams Eiropā un Āzijā vienīgajā vietā Rževā, turklāt rozā krama senlietas bija ļoti labi apstrādātas, bieži pulētas un ar to izcēlās citu senlietu vidū" (99c), kālab šo novadu apdzīvojušos cilvēkus, kuriem bija gargalvainās varietātes mezocefālie galvaskausi (110), esmu nosaucis par lielkaļiem, jo viņi saglabāja šo cilvēku tipu nesajauktu pat pēc krievu ekspansijas un radīja tā sauktos lielkrievus, kam bija vienīgi izspiedušies vaigu kauli, smailāki zodi, zemākas pieres. Metālu

laikmetos lielkaļi izplatīja Volosovas senkultūru un Daugavas_ Dņepras senkultūru .

32. attēls. Polockas un Rževas epipaleolita un mezolita apmetņu Rževas rozā un Valdaja augstienes pelēkbrūnā krama senlietas, kādas tika atrastas arī arheoloģijā pazīstamajā un Baltijā vecākajā, kopš 11750. g. p. m. ē. pastāvējušajā Tulznu apmetnē (151).

Ja ielūkojamies eipaleolita pieminekļu izplatības geogrāfijā, tad blakus minējumiem šī pastāsta sākumā un pastāstā par cāmiem, ir redzams, ka dažas lielkaļu brāļmāsu ģimenes no Tulznu apmetnes aizklīda medību lauku meklējumos pret ziemeli no Jilgas kreisā krasta, gar Suhonas upes piekrasti Vologdas guberņā; attālākās ziemas gala lielkaļu dzimtas iegāja Māras ģints ziemeļa piemaros, lielkaļi būtībā bija daugaviešu centra un ziemeļa atzara cilšu grupas, kuru kodols palika dzīvot samērā kompaktās vairāku kopienu

konglomerācijās Rževa novados. Šīs konglomerācijas bija izkaisītas Mologas upes un tās pieteku baseinā un Baltezera (Beloje ozero) piekrastes augstienēs, līdz Suhonas upei, kur sākās ziemeļa piemaru teritorija, Valdaja ezera, Seligera ezera, Piena ezera (Moločnoe ozero), Ohvata ezera, Žižicas ezera piekrastēs. Minētajās vietās tika atklāti šādi epipaleolita, mezolita, neolita un agrā metālu laikmeta (11. 2. g. tk p. m. ē.) arheoloģiskie pieminekļi:

Žižicas ezera piekrastēs ir apzinātas 3 kopienas starp ezeru un Naumovu sādžu, ziemeļaustreņa piekrastē ietekošā beznosaukuma strauta lejtecē starp sādžām Mihailovskoje un Podkolodje, ezera austreņa piekrastē aiz sādžas Mihailovskoje;

Ohvata ezera piekrastēs ir apzinātas 34 kopienas;

Pienezera piekrastē ir apzinātas 25 kopienas;

Seligera ezera piekrastē ir apzinātas 14 kopienas;

Valdaja ezera piekrastē ir apzinātas 7 kopienas;

Pirosa ezera piekrastē ir apzinātas 3 kopienas;

Volgas piekrastē starp Rževas un Kaļiņina pilsētām ir apzinātas vairāk par 30 kopienām, to skaitā 2 epipaleolita un mezolita apmetnes pie Rževas pilsētas;

Rževas apkaimē ap 20 kopienu, kuru atsevišķos ciematos bijušas pat 150 mājas, bet vidēji katrā kopienā bijušas aptuveni 14 mājas,

Maidakas kopienā 60, Sutiru 17 mājas (182: N. Nikitins).

Tātad kopskaitā ir apzināti lielkaļu galā vairāk par 136 kopienu 389 ciematiem, kuros katrā vidēji esot bijušas 10 14 mājas (99c), bet Rževas piepilsētās apkaimē vien tika atklāti 30 eneolita laimeta ciemati, kuros vidēji bijušas 80 mājas, kas nozīmē, ka metālu laikmeta sākumā (3000. 2500.

g. p. m. ē.) lielkaļu galā dzīvoja aptuveni 14700 cilvēku.

"Rudzu maizes rīmu" kopienas47 akmeņkaļi bija pazīstami plašā apkārtnē, pat sindu galā un Eiropas vidienē, Pelasgijā un citās vietās ar sava krama kalumiem. Tāds krams sastopams vienīgajā vietā pasaulē: rozā ar violetām dzīsliņām, ļoti izturīgs, viegli šķeļams, bet krama asmeņi ātri nesadila.

Rozā krama atradnes ir atklātas Volgas nelielo kreisā un labā krasta pieteku un strautu piekrastēs, kur šo kramu ieguva jau tikko ienākušie daugavieši, bet mezolitā rozā krama kalumi bija izplatīti visā lielkaļu galā. N.Gurinara, raksturodama Valdaja senkultūru un vēlāko Volosovas senkultūru, kas izvietojās tās teritorijā, rakstīja, ka “Valdaja mezolita un neolita senkultūras izceļas ar sevišķa rozā krama izmantošanu rīku kalšanā un ar īpašu tehnoloģiju, jo kalumi bija gludi, precīzi, asmeņi asi un izturīgi, bieži vien bez retušas, kaut gan formas ziņā tie ir tuvi Svidru senkultūras krama rīkiem, turklāt šie rozā krama rīki ar violetām svēdrām dominēja pat metālu laikmetā blakus bronzas un dzelzs senlietām. Šos kalumus cietības un izturības ziņā var salīdzināt vienīgi ar vulkāniskā stikla senlietām Kikladu senkultūrā un tērauda kalumiem mūsu dienās. Neviens nav mēģinājis kalt rozā kramu. Tāpēc nav zināms, vai tas bija kalēju augstās meistarības noslēpums, vai krama kristāliskā struktūra, kas ļāva iegūt precīzus atšķēlumus, ļoti asas griezošās malas ar apbrīnojami gludām virsmām" (175).

"Sākot aptuveni no bronzas laikmeta vidus, viņi sāka izmantot metāla senlietas, kas izcēlās ar vieglumu, atturīgumu, formas vienkāršību, kaut gan turpināja izmantot rozā krama senlietas. Katrā apmetņu grupā jeb konglomerācijā tika atklātas

metāla kausēšanas krāsnis, kalves ar ādas plēšām, tīģeļi un izliešanas formas (māla, akmens). Kaluši rotas lietas, lemešus, ieročus, katlus, karotes. Tās bija izplatītas ne tikai tā sauktajā Baltijas Valdaja senkultūras apgabalā, bet krietni pret ziemeli no Volgas, visā Augsvolgā" (175). Spriežot pēc metāla senlietu ķīmiskās analīzes datiem, viņi ir lietojuši gan Pegrēmas, gan Ūralu, gan umbru bronzu, vietējo dzelzi. Viņiem bija ļoti krāšņas saktas, ļoti izsmalcināta kaluma naži, kakla riņķi, aproces, deniņu spraudes, matadatas, galvas vaiņagi, kas atgādināja diadēmas, kā arī cirvji, kapļi, lemeši

Apģērbi esot atgādinājuši latgaļu gaišos tērpus, kuri esot kontrastējuši ar koši sarkanām, melnām, zilām, dzeltenām apšuvēm (kā Nīcas tērpam), ieaustiem un izšūtiem rakstiem, svārku, blūžu, ņieburu un vestu apdarēm, rūtoti raibām zeķēm, brūniem un melniem ādas apaviem, krāšņām metāla galvas rotām un jostām, bet sagšas un vīriešu mēteļus esot rotājuši ar sudraba zvīņām. Jaunas meitas esot valkājušas lepnas važiņu galvas rotas, Lāčplēša caunādas cepures, kuras nēsāja gan vīrieši, gan sievietes. No važiņām darinātās, ar emaljas lodītēm un dzintara gabaliņiem inkrustētās "Lāča ausis" par kādiem 10 cm esot pacēlušās abās pusēs virs galvas. No "Lāča ausu" vidus uz pleciem esot nokarājušās smalkas važiņas, kuru galos esot bijuši vai nu zvana veida pakariņi, trīsstūra formas zelta zvārgulīši, vai arī emaljas lodītes. Īsākas važiņas ar zvārgulīšiem esot nokarājušās arī aizmugurē, uz pieres. Precētas sievas un vecenes esot nēsājušas aubes, kurām bijuši piekārti minētie piekariņi. Auskarus neesot pazinuši. Lietojuši loka, pūces, umbu (apaļās) saktas, kurās neesot aizmirsuši iestrādāt apbrīnojami precīzās bronzas un sudraba gredzentiņu ķēdītēs iekārtus zvārgulīšus. Valkājuši

krustiski, sīki grieztus gredzenus, gliemežnīcu, emaljas un dzintara krelles, krūšu un kakla pusriņķus ar zvārgulīšiem, metāla un ādas rokas sprādzes, delmu spirāles, matu saspraudes ar rozetēm un spirālēm.

Sievietēm esot bijuši gari, dzelteni, divās resnās un garās bizēs sapīti mati, kas nokarājušies uz muguras, bet mazas bizītes deniņos esot bijušas savītas spirālēs un saspraustas ar bagātīgi inkrustētām deniņu matu saspraudēm. Baltās vilnas seģenes jeb mēteļu malas esot rotājuši ar ieaustu, platu sarkanu, zilu vai zaļu ornamentu joslu, kuras elementi esot atgādinājuši Lielvārdes jostas elementus, tikai vienmēr trijās krāsās. Seģenes jeb mēteļus kā sievietes, tā arī vīrieši esot piesprauduši ar lielām, inkrustētām umbu saktām pie blūzes vai krekla virs abām krūtīm, izceļot sieviešu krūšu augstumu. Sagšas bijuša platas un garas kā mēteļi gan sievietēm, gan arī vīriešiem, jaunavām, jaunekļiem, karavīriem, virsaišiem, ķēniņiem; taču rangā augstākajām personām raganām, brammaņiem, virsaišiem, ķēniņiem, dzimtu zemes īpašniekiem un mantiniekiem sagšas un mēteļi esot bijuši krāšņāki, pie kam pašas krāšņākās sagšas esot bijušas raganām – rūtotas, tumšas ar gaišiem rotājumiem, sudraba un zelta diegu izšuvumiem. Vīriešu sagšas dažos novados esot bijušas zaļas, citos brūnganas vai rūtainas atturīgos krāsu toņos kā zemgaļu novados, biežāk baltas, bet malas bijušas apšūtas ar platām citas krāsas lentām un caunādas sloksnēm.

Vīrieši esot valkājuši krāsainus ādas zābakus ar atlokiem, pie kuriem esot piekarinājuši važiņas ar zvārgulīšiem; baltas, pūkainas cepures ar "Lāča ausīm", kuru malas esot rotājuši zaļi, zili un sarkani

dārgakmeņi un pusdārgakmeņi, kas esot sastopami Ūralu kalnos (522).

Antropoloģiskie pētījumi rāda, ka būtu jāizdala Valdaja, Aizvolgas un Muromas ciltis trīs atsevišķās etniskajās grupās, jo Valdaja grupā iegāja daugaviešu tipa gargalvaiņi, bet Aizvolgas grupā klasiskie mezocefāļi, Muromas apkaimes grupā brahimezocefāļi (platgalvaiņi), pie kam šāds īpatņu pārsvars esot saglabājies arī agrajos viduslaikos, kuri tika atzīti par pārbaltiskotiem (mūsdienu nozīmē) ugriem, kas ienākuši caur taigu no Austreņa Sibīrijas. Tādi bija udmurti, mari, vepsi, ingeri, igauņi, līvi, somi u.c. tagad jau pārkrievotas Baltijas sāmu ciltis (110).

Mūsu ēras 10. gs vīkingu konungi uzcēla savu cietoksni Muromaru Jilgas piekrastē un izvietoja tajā par sargiem Lādogas slovēņu desmitu slovēņu kņaza vadībā. Kā teikts hronikā, "redzēdami labas un dažādām mantām pārbagātas zemes starp mežiem un ezeriem, kņazi paņēma tās sev, apmetās tajās zemēs katrs pa sevi, savā dzimtā, pilī gan starp merjiem, gan muromiem, gan veļikokovačiem (lielkaļiem) un uzlika tiem nodevas" (522).

Lielkaļu galā tiešām palika nodedzināti ciemati, krāsmatas, masu kapi. Visplašākie noslepkavoto vīriešu kapi tika atsegti Jilgas piekrastēs lejpus Kostromas: 64 kapulauki ar šā tā samestiem vīriešu, sieviešu un bērnu līķiem, 23 krievu kapulauki. Šajos mūsu ēras 10. 12. gs apbedījumos cilvēki bija miruši vardarbīgi (522).

Līdzīgs liktenis bija piemeklējis arī pārējās Pievolgas ciltis. Krievu kņazi iznīcināja lielisko Latgolas lielkaļu kultūru, neko nedodami tās vietā, apņēma lielkaļu meitas par verdzenēm, kas viņiem dzemdēja lielkrievus.

Līdzīgs liktenis piemeklēja arī pārējās latgaļu un citas baltu zemkopju ciltis.

Palika pāri no milzīgajām Latgolas ciltīm Latvijā saspiedusies latgaļu saujiņa, kas radīja latviešu tautu, tās pamata substrātu starp citām baltu ciltīm, saglabāja latviešu (Latas viešo ‘viedo, zinošo, senajai dabas reliģijai uzticīgo’) un Latvijas vārdu.

Tik leģendu pēdas vēl vējā

Kā smilšu saēstās lapas paliek;

Varbūt rītdienas skolotais dzejnieksPateiks visu gadsimtu dzēsto.

Vecais Reimers

2.3. pastāsts

SindiUn "rītdienas skolotais dzejnieks" rakstīja tā:

"Sindi tauta, Sindas vēsturiskā novada (Pakistānā) pamatiedzīvotāji, dzīvo arī Indijas Rietumos... Valoda pieder pie indoeiropiešu valodas indoariešu grupas (senākie literatūras pieminējumi IX X gs, nepārtrauktas literārās tradīcijas kopš XVI gs; arābu alfabēts) " (88). Tās bija tikai vēsturisku notikumu sekas mūsdienu skatījumā. Sākums bija citāds un tas ir meklējams citur.

Sindas upe, tagadējā Dņepra, sindu pirmdzimtene atradās tagadējā Ukrainā, kur viņi kā Apja un Sāras pēcnācēji dzīvoja no 12584. g. p. m. ē. līdz 6. 7. gs m. ē. Ukrainā. Taču viņi iejuka starp ienācējiem no Āzijas un Eiropā izzuda.

Sindi dzīvoja arī Armēnijā, Irānā, Kurdistānā, arī Indijā un Turcijā nelielās kopienās, bet nekad nav bijuši šo zemju pamata iedzīvotāji, ieceļotāji gan. Izceļojuši no dzimtenes, tie visai agri iejuka starp ariešiem Āzijā, bet tagad dzīvo vairs viņu relikts

Indijā un Pakistānā, kur kāds novads ir nosaukts viņu cilts un cilts vecmāmiņas Sindas vārdā.

Sindu aizvēsture nav pētīta nemaz. Ziņas par viņiem ir balstītas uz vadošo vēstures pētnieku autoritārām, nepierādītām hipotēzēm. Pa rakstu rakstiem izkaisītas ziņas tomēr ir vēl savācamas vienkopus, un tās ļauj izteikt pietiekami pierādāmas hipotēzes par viņu izcelsmi un likteni, kas sakrīt ar M.Zonenbergas pierakstos izteiktajām tēzēm.

Kuras sadaļas lasīsim ?

1. Apja pēcnācēju vissenākie pieminekļi

2. Mezolita un neolita sākuma pieminekļi

3. Sindu ciltis

4. Novadi

5. Meotija

6. Baugaine

7. Tridaure jeb ‘Sindas vārti'

8. Taurida jeb Dujdaure (Krima)

9. Sindika jeb Sindaure

10. Sindu kolonijas Aizkalnē

11. Savdabīgākās Sindu senkultūras

12. Zelta aunāda

13. Metalurģija

14. Čongaras universitāte

15. Skiti