LV LV

EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 16.11.2017.

C(2017) 6505 final

ANNEX 1

PIELIKUMS

dokumentam

KOMISIJAS IETEIKUMS,

ar kuru izveido kopīgu "Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos" dalībvalstu

kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā

ROKASGRĀMATA ATGRIEŠANAS

JAUTĀJUMOS

2

1.1. Trešās valsts valstspiederīgais .......................................................................... 7

1.2. Nelikumīga uzturēšanās .................................................................................... 8

1.3. Atgriešana ........................................................................................................... 9

1.4. Atgriešanas lēmums ......................................................................................... 10

1.5. Izraidīšanas rīkojums ...................................................................................... 11

1.6. Bēgšanas iespējamība ...................................................................................... 11

1.7. Brīvprātīga izceļošana ..................................................................................... 13

1.8. Mazāk aizsargātas personas ............................................................................ 13

2. DARBĪBAS JOMA ..................................................................................................... 14

2.1. “Robežas šķērsošanas gadījumi” — 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts .... 15

2.2. Īpaši aizsardzības pasākumi robežas šķērsošanas gadījumiem ................... 17

2.3. Krimināltiesiskie un izdošanas gadījumi ....................................................... 18

3. LABVĒLĪGĀKI NOTEIKUMI ................................................................................. 18

4. SANKCIJAS PAR MIGRĀCIJAS NOTEIKUMU PĀRKĀPŠANU ..................... 19

5. AIZTURĒŠANA UN PIENĀKUMS PIEŅEMT ATGRIEŠANAS LĒMUMU .... 21

5.1. Aizturēšana robežkontroles punktā, izceļojot no valsts ............................... 23

5.2. Citas dalībvalsts pieņemta atgriešanas lēmuma saņēmēji ........................... 24

5.3. Saistība ar Dublinas regulas noteikumiem .................................................... 25

5.4. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram

ir tiesības uzturēties citā dalībvalstī ............................................................ 27

5.5. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un uz kuru

attiecas spēkā esošie starp dalībvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi .... 29

5.6. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram

humānu (vai citu) apsvērumu dēļ ir izsniegta uzturēšanās atļauja .......... 30

5.7. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un

attiecībā uz kuru ir uzsākta procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai31

5.8. Īpaši noteikumi direktīvās par likumīgu migrāciju attiecībā uz

atpakaļuzņemšanu dalībvalstu starpā gadījumos, kas saistīti ar mobilitāti

Savienības iekšienē ........................................................................................ 31

6. BRĪVPRĀTĪGA IZCEĻOŠANA ............................................................................... 31

6.1. Brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājums ......................... 33

6.2. Pienākumi brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā ........................... 34

6.3. Kontrindikācijas .............................................................................................. 34

6.4. Praktiskā izpilde — tranzīts pa sauszemi ...................................................... 36

6.5. Praktiskā izpilde — tranzīts, izmantojot gaisa ceļu ..................................... 37

6.6. Brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšana ............................................................ 37

7. IZRAIDĪŠANA ............................................................................................................ 38

7.1. 7.1. Izraidīšana pa gaisa ceļu .......................................................................... 40

7.2. Tranzīts pa gaisa ceļu ...................................................................................... 44

7.3. Kopīga izraidīšana pa gaisa ceļu .................................................................... 44

3

7.4. Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētie atgriešanas

pasākumi ........................................................................................................ 44

8. PIESPIEDU ATGRIEŠANAS UZRAUDZĪBA ....................................................... 45

9. IZRAIDĪŠANAS ATLIKŠANA ................................................................................. 46

10. NEPAVADĪTU NEPILNGADĪGO ATGRIEŠANA ............................................. 47

10.1. Attiecīgo iestāžu palīdzība ............................................................................. 48

10.2. Nogādāšana pie ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām

uzņemšanas telpām ....................................................................................... 49

11. IECEĻOŠANAS AIZLIEGUMI .............................................................................. 50

11.1. ES mēroga ietekme ........................................................................................ 51

11.2. SIS II izmantošana ......................................................................................... 51

11.3. Procedūras jautājumi .................................................................................... 52

11.4. Ieceļošanas aizlieguma noteikšanas iemesli ................................................. 52

11.5. Ieceļošanas aizlieguma ilgums ...................................................................... 53

11.6. Ieceļošanas aizliegumu atsaukšana, saīsināšana un pārtraukšana ........... 55

11.7. Sankcijas par ieceļošanas aizlieguma neievērošanu ................................... 56

11.8. Konsultēšanās dalībvalstu starpā ................................................................. 56

11.9. “Senāki” ieceļošanas aizliegumi .................................................................... 57

12. PROCESUĀLĀS GARANTIJAS ............................................................................ 58

12.1. Tiesības uz labu pārvaldību un tiesības tikt uzklausītam .......................... 58

12.2. Ar atgriešanu saistītie lēmumi ...................................................................... 60

12.3. Lēmumu veids un tulkojums ......................................................................... 62

12.4. Tiesiskās aizsardzības līdzekļi ...................................................................... 63

12.5. Palīdzība valodas ziņā un bezmaksas juridiskā palīdzība ......................... 65

13. GARANTIJAS PIRMS ATGRIEŠANAS ............................................................... 66

13.1. Rakstisks apstiprinājums .............................................................................. 68

13.2. Ieilgusi nelikumīgā situācija .......................................................................... 68

14. AIZTURĒŠANA........................................................................................................ 69

14.1. Apstākļi, kas pamato aizturēšanu ................................................................ 69

14.2. Rīkojuma par aizturēšanu veids un sākotnējā pārskatīšana ..................... 72

14.3. Aizturēšanas sistemātiska pārskatīšana ...................................................... 73

14.4. Aizturēšanas izbeigšana ................................................................................. 74

14.4.1. Pamatotas izraidīšanas iespējamības neesība [Pamatota iemesla

izraidīšanai neesība] ......................................................................... 75

14.4.2. Aizturēšanas maksimālā laikposma sasniegšana ............................. 76

14.5. Atgriežamo personu atkārtota aizturēšana ................................................. 77

14.6. Vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana pēc aizturēšanas beigām ............ 78

15. AIZTURĒŠANAS APSTĀKĻI ................................................................................ 78

15.1. Sākotnēja policijas uzraudzība ..................................................................... 78

4

15.2. Īpaši paredzētu telpu izmantošana kā vispārējs noteikums ...................... 79

15.3. Nošķiršana no parastajiem ieslodzītajiem ................................................... 80

15.4. Aizturēšanas materiālie apstākļi .................................................................. 81

16. NEPILNGADĪGO UN ĢIMEŅU AIZTURĒŠANA .............................................. 87

17. ĀRKĀRTAS SITUĀCIJAS ..................................................................................... 89

18. TRANSPONĒŠANAS, INTERPRETĀCIJAS UN PĀREJAS NOTEIKUMI .... 90

19. AVOTI UN ATSAUCES DOKUMENTI ................................................................ 91

20. SAĪSINĀJUMI .......................................................................................................... 94

5

PRIEKŠVĀRDS

Šī rokasgrāmata atgriešanas jautājumos sniedz norādījumus tām valsts iestādēm, tostarp policijai,

robežsardzei, migrācijas dienestiem, aizturēšanas iestāžu personālam un uzraudzības struktūrām,

kuras ir pilnvarotas veikt ar atgriešanu saistītus uzdevumus.

Tajā aplūkoti standarti un procedūras dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo

atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, un tā ir pamatota uz ES tiesību aktiem, kas

reglamentē šo jomu, galvenokārt uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK1

(Atgriešanas direktīva). Atgriešanas procedūras praksē ir bieži saistītas ar citu veidu procedūrām

(patvēruma procedūras, robežkontroles procedūras, procedūras, kas nodrošina tiesības uz

ieceļošanu, uzturēšanos vai pastāvīgu uzturēšanos), ko reglamentē citi attiecīgie Savienības un

dalībvalstu tiesību akti. Minētajos gadījumos dalībvalstīm jānodrošina cieša sadarbība starp

dažādajām iestādēm, kas ir iesaistītas šādās procedūrās.

Rokasgrāmatas pirmā redakcija tika pieņemta 2015. gada oktobrī2. Pašreizējā redakcija, kas

pārskatīta 2017. gadā, pamatojas uz Komisijas 2017. gada 7. marta ieteikumu3, un tajā ietverti

papildu norādījumi valsts iestādēm attiecībā uz to, kā izmantot Atgriešanas direktīvas noteikumus,

lai uzlabotu atgriešanas sistēmu efektivitāti, vienlaikus nodrošinot pamattiesību ievērošanu pilnā

mērā.

Papildus atbilstīgiem standartiem un procedūrām, efektīvai atgriešanas sistēmai jābalstās uz

racionālu un cieši integrētu pilnvaru sadalījumu valsts līmenī. Tas nozīmē — spēt mobilizēt visus

dalībniekus, kas iesaistīti ar atgriešanu saistītajās procedūrās (piemēram, tiesībaizsardzības iestādes

un imigrācijas dienestus, kā arī tiesu sistēmu, bērnu aizsardzības iestādes, medicīniskos un sociālos

dienestus, aizturēšanas iestāžu personālu), un koordinēt to darbības atbilstīgi to lomai un

uzdevumiem, lai, izskatot atsevišķus atgriešanas gadījumus, rastu ātrus un pienācīgus starpnozaru

risinājumus. Dalībvalstu atgriešanas sistēmām jābalstās uz pietiekamu skaitu apmācītu un

kompetentu darbinieku, ko var ātri mobilizēt — ja nepieciešams, 24 stundas dienā un 7 dienas

nedēļā — it sevišķi tad, ja, īstenojot atgriešanas, rodas papildu slogs, un ko var izvietot, ja

nepieciešams, pie Savienības ārējās robežas, lai, reaģējot uz migrācijas spiedienu, veiktu tūlītējus

pasākumus. Šim nolūkam viņiem būtu jānodrošina pastāvīga operatīvās informācijas apmaiņa ar

Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūru un citām dalībvalstīm, un viņi var paļauties uz

tehnisko un operatīvo atbalstu, ko šī aģentūra var sniegt.

Lai atgriešanas sistēmas spētu reaģēt uz problēmām, dalībvalstīm vajadzētu pēc iespējas pilnīgāk

izmantot Atgriešanas direktīvā paredzēto elastīgumu un regulāri pārskatīt, un pielāgot savas

struktūras un atgriešanas spējas, lai reaģētu uz faktiskajām vajadzībām un saglabātu efektivitāti.

Rokasgrāmata nerada dalībvalstīm juridiski saistošus pienākumus, un tajā nav noteiktas jaunas

tiesības un pienākumi. Rokasgrāmata lielākoties ir balstīta uz darbu, ko laikposmā no 2009. gada

līdz 2017. gadam paveikušas dalībvalstis un Atgriešanas direktīvas 2008/115/EK kontaktpersonu

komiteja, un tajā ir sistemātiski un kopsavilkuma veidā sagrupētas šī foruma ietvaros notikušās

diskusijas, kuras ne vienmēr atspoguļo dalībvalstu vienprātību par tiesību aktu interpretāciju.

Rokasgrāmatas skaidrojošā daļa ir papildināta ar norādījumiem par aktuāliem jautājumiem

(piemēram, jaunie Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, starptautiskie standarti). Juridiski saistošs

spēks ir tikai tiesību aktiem, uz kuriem ir pamatota šī rokasgrāmata vai uz kuriem tajā ir atsauces,

1 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (2008. gada 16. decembris) par kopīgiem standartiem un

procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

OV L 348, 24.12.2008., 98. lpp. 2 C(2015) 6250. 3 C(2017) 1600 galīgā redakcija.

6

un tikai šie tiesību akti var būt par pamatu tiesvedībai dalībvalsts tiesā. Tikai Eiropas Savienības

Tiesa var sniegt juridiski saistošu interpretāciju par Savienības tiesību aktu saturu.

7

1. Definīcijas

1.1. Trešās valsts valstspiederīgais

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 1. punkts Šengenas Robežu kodekss4 — 2. panta 5. punkts

Jebkura persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis Eiropas Kopienas dibināšanas līguma

17. panta 1. punkta nozīmē un kas nav persona, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību Kopienā,

kā noteikts Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā.

Tālāk uzskaitītās personu kategorijas netiek uzskatītas par “trešo valstu valstspiederīgajiem”:

personas, kuras ir Savienības pilsoņi LESD 20. panta 1. punkta izpratnē (iepriekš

Līguma 17. panta 1. punkts) = ikviena persona, kam ir kādas ES dalībvalsts

pilsonība5;

personas, kurām ir EEZ/CH pilsonība;

Savienības pilsoņu ģimenes locekļi, kuri izmanto tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar

LESD 21. pantu vai Direktīvu 2004/38/EK6;

EEZ/CH pilsoņu ģimenes locekļi, kuri izmanto tādas pašas tiesības brīvi pārvietoties

kā Savienības pilsoņi.

Pārējās personas, tostarp bezvalstniekus7, uzskata par “trešo valstu valstspiederīgajiem”.

Papildu skaidrojums

ES/EEZ/CH pilsoņu ģimenes locekļi, kuriem tādēļ ir tiesības ieceļot un dzīvot uzņemošajā

dalībvalstī kopā ar Savienības pilsoni neatkarīgi no to valstspiederības, ir:

(a) laulātais vai partneris, ar kuru ES/EEZ/CH pilsonim ir reģistrētas partnerattiecības,

ja tās ir reģistrētas, pamatojoties uz dalībvalsts tiesību aktiem, un uzņemošās

dalībvalsts tiesību aktos tiek atzītas par līdzvērtīgām laulībai;

(b) laulātā vai reģistrētā partnera tiešie pēcnācēji, kas nav sasnieguši 21 gada vecumu,

vai apgādājamie;

(c) laulātā vai reģistrētā partnera apgādībā esošie tiešie augšupējie radinieki.

Līdztekus no a) līdz c) apakšpunktā minētajām kategorijām citi ģimenes locekļi noteiktos apstākļos

arī var iegūt tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar Savienības tiesību aktiem — proti, kad

viņiem ir piešķirtas ieceļošanas un uzturēšanās tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kuros

transponēts Direktīvas 2004/38/EK 3. panta 2. punkts.

Trešās valsts valstspiederīgos, kuru iesniegumu par piederību tāda Savienības pilsoņa ģimenes

locekļiem, kuram ir tiesības brīvi pārvietoties Savienībā saskaņā ar LESD 21. pantu vai Direktīvu

2004/38/EK, ir noraidījusi kāda dalībvalsts, var uzskatīt par trešo valstu valstspiederīgajiem.

Tādējādi uz minētajām personām var attiecināt Atgriešanas direktīvu, un tām būs piemērojami šajā

direktīvā paredzētie obligātie standarti, procedūras un tiesības. Tomēr attiecībā uz lēmuma par

4 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par

noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (kodificēta

redakcija), OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp. 5 Saskaņā ar Apvienotās Karalistes pievienošanās līguma īpašajiem noteikumiem tikai tie Lielbritānijas

valstspiederīgie, kuri ir “Apvienotās Karalistes valstspiederīgie saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām”, ir arī

Eiropas Savienības pilsoņi. 6 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu

ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68

un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK,

90/365/EEK un 93/96/EEK, OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp. 7 Saskaņā ar 1954. gada Konvencijas par bezvalstnieka statusu 1. panta 1. punktu bezvalstnieks ir “persona, kurai

nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”.

8

saņēmēja statusa Direktīvas 2004/38/EK izpratnē noraidīšanu iespējamo pārsūdzību Komisija

uzskata, ka attiecīgā persona arī turpmāk — ņemot vērā labvēlīgākos nosacījumus saskaņā ar

Atgriešanas direktīvas 4. pantu — var paļauties uz procesuālajām garantijām, kas paredzētas

Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļā (piemēram, attiecībā uz lēmuma paziņošanu un pamatošanu,

laiku, kas paredzēts brīvprātīgai izceļošanai no teritorijas, tiesiskās pārsūdzības procedūrām).

1.2. Nelikumīga uzturēšanās

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 2. punkts Šengenas Robežu kodekss — 6. pants

Tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst

ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem

ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī.

Šī plašā definīcija attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem nav likumīgu tiesību

uzturēties dalībvalstī. Ikviens trešās valsts valstspiederīgais fiziski uzturas kādas ES dalībvalsts

teritorijā vai nu likumīgi, vai nelikumīgi. Trešās iespējas nav.

Juridiskajiem pieņēmumiem, ka personas, kuras fiziski uzturas īpaši noteiktās dalībvalsts teritorijas

daļās (piemēram, tranzīta zonās vai noteiktos pierobežas apgabalos), ir personas, kuras “neuzturas

teritorijā”, šajā saistībā nav nozīmes, jo tas vājinātu ES tiesību aktu kopuma atgriešanas jomā

saskaņotu piemērošanu. Tomēr dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šai personu kategorijai

noteiktus tiesību aktu kopuma atgriešanas jomā noteikumus (skat. 2. iedaļu).

Pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa (ŠRK) 2016. gada kodificēto redakciju, ar Atgriešanas

direktīvas 3. panta 2. punktā minēto atsauci uz ŠRK 5. pantu saprot atsauci uz ŠRK pašreizējo

6. pantu.

Tālāk norādītas tādu trešās valsts valstspiederīgo kategorijas, kas ir, piemēram, uzskatāmi par

tādiem, kas nelikumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī:

personas, kuru uzturēšanās atļaujai vai vīzai beidzies derīguma termiņš;

personas, kuru uzturēšanās atļauja vai vīza ir anulēta;

noraidītie patvēruma meklētāji;

patvēruma pieteikuma iesniedzēji, kuri saņēmuši lēmumu, ar ko tiek pārtrauktas viņu

tiesības uz patvēruma meklētāja statusu;

personas, kuras saņēmušas ieceļošanas atteikumu pie robežas;

personas, kuras aizturētas par nelikumīgu robežas šķērsošanu;

neatbilstīgie migranti, kuri aizturēti dalībvalstu teritorijā;

personas, kuras aizturētas, šķērsojot bez likumīgām tiesībām to darīt dalībvalsts

teritoriju, lai nokļūtu citā dalībvalstī;

personas, kuras nav tiesīgas uzturēties dalībvalstī, kurā tās aizturētas (pat, ja tās ir

tiesīgas uzturēties citā dalībvalstī);

personas, kuras uzturas dalībvalsts teritorijā brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā

laikposmā;

personas, kuru izraidīšana ir atlikta.

Tālāk norādītās personas netiek uzskatītas par tādām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, jo tām ir

likumīgas tiesības (kas var būt tikai noteiktas uz laiku) uzturēties attiecīgajā dalībvalstī:

patvēruma pieteikuma iesniedzēji, kuri uzturas dalībvalstī, kurā tie ir tiesīgi

uzturēties patvēruma procedūras laikā;

bezvalstnieki, kuri uzturas dalībvalstī, kurā tie saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir

tiesīgi uzturēties bezvalstnieka statusa noteikšanas procedūras laikā;

9

personas, kuras uzturas dalībvalstī, kurā tām ir pieļaujamas uzturēšanās statuss (ar

nosacījumu, ka valsts tiesību aktos šāds statuss ir uzskatāms par “likumīgu

uzturēšanos”);

krāpnieciskā ceļā iegūtu uzturēšanās atļauju turētāji līdz brīdim, kamēr uzturēšanās

atļauja netiek anulēta vai atsaukta un kamēr tā tiek uzskatīta par derīgu.

Papildu skaidrojums

Personas, kuru uzturēšanās atļaujas pieteikums tiek izskatīts, var uzskatīt par tādām, kas uzturas

valstī likumīgi vai nelikumīgi, atkarībā no tā, vai tām ir derīga vīza vai citas uzturēšanās tiesības.

Lai uzturēšanās būtu nelikumīga, nav nepieciešams minimālais uzturēšanās ilgums vai trešās

valsts valstspiederīgā nodoms nelikumīgi uzturēties dalībvalsts teritorijā — skat. Tiesas spriedumu

lietā C-47/15, Affum8 (48. punkts).

Personas, kuras iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas, kurai beidzies derīguma termiņš,

atjaunošanai, uzskata par tādām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ja vien dalībvalsts tiesību aktos

nav noteikts citādi (sk. arī 5.7. iedaļu).

Trešo valstu valstspiederīgie, kuriem piemērota Atgriešanas direktīvā noteiktā atgriešanas

procedūra un kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā bez pamatota neatgriešanās iemesla

(Tiesas sprieduma lietā C-329/11 Achoughbabian 48. punktā minētais scenārijs9) ir uzskatāmi par

personām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Īpašā atsauce Tiesas spriedumā Achoughbabian lietā

attiecas tikai uz valsts krimināltiesību noteikumu atbilstību Atgriešanas direktīvai. Minētajā

spriedumā nav minēta Atgriešanas direktīvas darbības joma un piemērojamība, tātad ir piemērojams

2. panta 1. punktā noteiktais vispārējais noteikums: “vai nu A, vai B” nozīmē, ka persona vai nu

uzturas valstī nelikumīgi, un Atgriešanas direktīva ir piemērojama, vai arī personai ir tiesības

uzturēties valstī, un Atgriešanas direktīvu nepiemēro.

1.3. Atgriešana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 3. punkts

Attiecīgai personai brīvprātīgi ievērojot atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā, došanās

atpakaļ uz:

1) personas izcelsmes valsti; vai

2) tranzīta valsti saskaņā ar Kopienas vai divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai

citiem režīmiem, vai

3) citu trešo valsti, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais brīvprātīgi nolemj

atgriezties un kurā viņu uzņems.

Šī definīcija ietver ierobežojumus attiecībā uz to, ko var uzskatīt par “atgriešanu” un ko nevar

uzskatīt par “atgriešanu” Atgriešanas direktīvas īstenošanas nolūkā. Saskaņā ar Savienības tiesību

aktiem trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, nosūtīšana atpakaļ uz citu

dalībvalsti nav uzskatāma par “atgriešanu”. Tomēr šāda rīcība izņēmuma gadījumā ir iespējama

saskaņā ar divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai Dublinas regulu; tāpēc minēto procesu

ir ieteicams dēvēt nevis par “atgriešanu”, bet gan par “nosūtīšanu atpakaļ” vai “pārvietošanu”.

Definīcija ietver arī to, ka dalībvalstis var īstenot trešās valsts valstspiederīgā atgriešanu tikai

apstākļos, kuri sīki norādīti kādā no šā punkta trim ievilkumiem. Tādēļ, piemēram, nav iespējams

izraidīt atgriežamo personu uz trešo valsti, kas nav personas izcelsmes valsts vai tranzīta valsts, bez

atgriežamās personas piekrišanas.

8 Tiesas 2016. gada 7. jūnija spriedums, Affum, lieta C-47/15, ECLI:EU:C:2016:408. 9 Tiesas 2011. gada 6. decembra spriedums, Achoughbabian, lieta C-329/11, ECLI:EU:C:2011:807.

10

Papildu skaidrojums

“Izcelsmes valsts” pirmajā ievilkumā attiecas uz trešās valsts valstspiederīgā valstspiederības

valsti; bezvalstniekiem par to parasti uzskata agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

“Tranzīta valsts” otrajā ievilkumā attiecas tikai uz trešām valstīm, nevis ES dalībvalstīm.

“Kopienas vai divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi vai citi režīmi” otrajā ievilkumā attiecas

tikai uz nolīgumiem ar trešām valstīm. Divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi starp dalībvalstīm

šajā kontekstā nav būtiski. Tomēr šādi nolīgumi starp dalībvalstīm var atsevišķos gadījumos ļaut

nosūtīt neatbilstīgos migrantus uz citām dalībvalstīm saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta

3. punktu (skat. 5.5. iedaļu).

Jēdziens “brīvprātīgi nolemj atgriezties” trešajā ievilkumā nav tas pats, kas brīvprātīga

izceļošana. Jēdziens “brīvprātīgi” šajā saistībā attiecas uz atgriežamās personas galamērķa izvēli.

Galamērķa brīvprātīga izvēle var būt iespējama arī izraidīšanas procedūras sagatavošanas laikā: var

būt gadījumi, kuros atgriežamā persona izvēlas izraidīšanu uz citu trešo valsti, nevis uz tranzīta

valsti vai izcelsmes valsti.

Atgriešanās valsts norādīšana izraidīšanas gadījumā: ja ir noteikts laikposms brīvprātīgai

izceļošanai, atgriežamajai personai noteiktajā laikā ir jāizpilda atgriešanās pienākums un pēc

būtības nav jānorāda atgriešanās valsts. Trešo valsti, uz kuru tiks izraidīta persona, norāda tikai tajā

gadījumā, ja dalībvalstīm ir jāizmanto piespiedu līdzekļi (skat. 1.5. iedaļu).

1.4. Atgriešanas lēmums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 4. punkts un 6 panta 6. punkts

Administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts

valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums.

“Atgriešanas lēmuma” definīcijā galvenā uzmanība ir vērsta uz diviem pamatelementiem.

Atgriešanas lēmumā jāietver:

1) paziņojums saistībā ar uzturēšanās nelikumību; un

2) atgriešanās pienākuma uzlikšana.

Atgriešanas lēmumā var ietvert tādus papildu elementus kā ieceļošanas aizliegums, laikposms

brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanās valsts norādīšana; ja atgriešanās valsts nav minēta, dalībvalstīm

jānodrošina neizdošanas (non-refoulement) principa ievērošana saskaņā ar Atgriešanas direktīvas

5. pantu.

Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā var pieņemt atgriešanas lēmumu

(lēmums vai akts, tiesas vai administratīvs).

Atgriešanas lēmumu var pieņemt kā atsevišķu aktu vai lēmumu vai kopā ar citiem lēmumiem,

piemēram, kā izraidīšanas rīkojumu vai lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu (skat.

12.1 iedaļu).

Atgriešanas lēmumā nosaka uzturēšanās nelikumību dalībvalstī, kurā lēmums pieņemts, vienlaikus

nosakot pienākumu izceļot no ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām. Turklāt

jāuzsver, ka saskaņā ar 11. pantu atgriešanas lēmumiem var pievienot ieceļošanas aizliegumu, kam

ir Eiropas mēroga ietekme (saistošs visām valstīm, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva).

Papildu skaidrojums

11

“Atgriešanas lēmuma” elastīgā definīcija neliedz pieņemt lēmumu, kas uzliek atgriešanās

pienākumu kā spriedumu krimināllietā un saistībā ar kriminālprocesu — skat. Tiesas spriedumu

lietā C-430/11, Sagor10

(39. punkts).

1.5. Izraidīšanas rīkojums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 5. punkts un 8 panta 3. punkts

Administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā noteikta atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu

kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts.

Izraidīšanas rīkojumu var izdot vai nu kopā ar atgriešanas lēmumu (viena posma procedūra), vai

atsevišķi (divu posmu procedūra). Gadījumos, kad atgriešanas lēmums un izraidīšanas rīkojums ir

izdots kopā, izmantojot viena posma procedūru, ir jāpaskaidro — tajā gadījumā, ja ir noteikts

laikposms brīvprātīgai izceļošanai —, ka izraidīšana tiks veikta tikai tad, ja brīvprātīgai izceļošanai

noteiktajā laikposmā nebūs izpildīts atgriešanās pienākums.

Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu vienmēr ievērot neizdošanas (non-refoulement) principu,

personu nevar izraidīt (fiziski izvest no dalībvalsts) uz nenorādītu galamērķi; izraidīt var tikai uz

norādītu atgriešanās valsti. Atgriežamā persona ir iepriekš jāinformē par izraidīšanas procedūras

galamērķi, lai tā varētu paust iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka izraidīšana uz ierosināto galamērķi

būtu pretrunā neizdošanas (non-refoulement) principam, un izmantot tiesības iesniegt apelāciju.

Komisija iesaka norādīt atgriešanās valsti atsevišķā izraidīšanas lēmumā (divu posmu procedūra)

vai norādīt valsti, uz kuru persona tiks izraidīta atgriešanās pienākuma nepildīšanas gadījumā,

apvienotā atgriešanas un izraidīšanas lēmumā (viena posma procedūra), vai arī informēt trešās

valsts valstspiederīgo ar cita lēmuma vai akta palīdzību.

1.6. Bēgšanas iespējamība

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 7. punkts, 6. apsvērums

Attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls

uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas atgriešanas procedūras, varētu aizbēgt.

Bēgšanas iespējamības esība (vai neesība) ir izšķirīgs faktors, lai noteiktu, vai ir jānosaka laikposms

brīvprātīgai izceļošanai, kā arī lai lemtu par to, vai jāpiemēro turēšana apsardzībā.

Dalībvalstīm jāpamato bēgšanas iespējamības novērtējums uz objektīviem kritērijiem, kuri noteikti

valsts tiesību aktos. To netieši apstiprina Tiesas spriedums lietā C-528/15, Al Chodor11

, saistībā ar

Dublinas regulas 2. panta n) apakšpunktā12

noteikto “bēgšanas iespējamības” definīciju, kuras teksts

būtībā ir identisks Atgriešanas direktīvas 3. panta 7. punktā noteiktajai definīcijai. Tiesa šajā

spriedumā noteica, ka šādi objektīvi kritēriji ir skaidri jānosaka vispārējas piemērojamības saistošos

noteikumos un ka nepietiek tikai ar valsts iedibināto judikatūru, kas apstiprina pastāvīgo

administratīvo praksi. Tiesa arī secināja, ka turēšana apsardzībā ir jāatzīst par nelikumīgu, ja šādi

kritēriji vispārējas piemērojamības saistošos noteikumos nav noteikti.

10 Tiesas 2012. gada 6. decembra spriedums, Sagor, lieta C-430/11, ECLI:EU:C:2012:777. 11 Tiesas 2017. gada 15. marta spriedums, Al Chodor u.c., lieta C-528/15, ECLI:EU:C:2017:213. 12 2. panta n) apakšpunkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko

paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai

bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta

redakcija) (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.): ““bēgšanas iespējamība” nozīmē to, ka attiecīgā gadījumā,

pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs vai

trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram piemēro pārsūtīšanas procedūru, varētu aizbēgt”.

12

Lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot šādus kritērijus, tām ir pienācīgi jāņem vērā

tālāk minētie kritēriji, kas norāda uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas

nelikumīgi, varētu aizbēgt:

dokumentu neesība;

dzīvesvietas, pastāvīgas uzturēšanās vietas vai ticamas adreses trūkums;

nereģistrēšanās attiecīgajās iestādēs;

skaidri redzams nodoms nepildīt ar atgriešanu saistītās prasības (piemēram,

atgriešanas lēmumu, prasības bēgšanas novēršanai);

kriminālsodāmība, tostarp par smagu noziedzīgu nodarījumu citā dalībvalstī13

;

notiekoša kriminālizmeklēšana un kriminālprocess;

atgriešanas lēmuma nepildīšana, tostarp atgriešanās pienākuma nepildīšana

noteiktajā brīvprātīgas izceļošanas laikposmā;

iepriekšējā rīcība (piemēram, bēgšana);

finanšu līdzekļu trūkums;

attiecīgs citā dalībvalstī izsniegts atgriešanas lēmums;

netiek pildīta prasība doties uz citas dalībvalsts teritoriju, kura piešķīrusi derīgu

uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod uzturēšanās tiesības;

nelikumīga ieceļošana ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijā.

Valsts tiesību aktos var noteikt citus objektīvus kritērijus, lai noteiktu bēgšanas iespējamības esību.

Savienības tiesību aktu vispārējie principi un īpaši proporcionalitātes princips nosaka, ka visi

lēmumi, kas pieņemti saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, ir jāpieņem, novērtējot katru gadījumu

atsevišķi. Iepriekš minētie kritēriji būtu jāņem vērā kā atsevišķas situācijas vispārīgā novērtējuma

elements, bet tie nevar būt vienīgais pamatojums, lai automātiski pieņemtu “bēgšanas iespējamību”,

jo bieži vien tikai vairāku iepriekš minēto kritēriju kopums var būt pamatojums secinājumam par

šādas iespējamības esību. Jāizvairās no jebkādiem automātiskiem secinājumiem, piemēram, ka

nelikumīga ieceļošana vai dokumentu trūkums nozīmē bēgšanas iespējamības esību. Minētajā

atsevišķajā novērtējumā ir jāņem vērā visi būtiskie faktori, tostarp attiecīgo personu vecums,

veselības stāvoklis un sociālie apstākļi, kas var tieši ietekmēt iespējamību, ka trešās valsts

valstspiederīgais varētu aizbēgt, un atsevišķos gadījumos tajā var secināt, ka bēgšanas iespējamība

nepastāv arī tad, ja ir konstatēta atbilstība vienam vai vairākiem valsts tiesību aktos noteiktajiem

kritērijiem.

Papildus iepriekš minētajiem kritērijiem, kas var norādīt uz bēgšanas iespējamību, un neierobežojot

attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo tiesības tikt uzklausītiem un tiesības uz efektīvu tiesisko

aizsardzību, valsts tiesību aktos var arī noteikt, ka atsevišķi objektīvi apstākļi pamato atspēkojamu

pieņēmumu, ka pastāv bēgšanas iespējamība (piemēram, trešās valsts valstspiederīgajam būtu

jāatspēko pieņēmums, ka neatkarīgi no tālāk minēto apstākļu pastāvēšanas šāda iespējamība

nepastāv), piemēram:

atsacīšanās sadarboties identificēšanas procesā, nepatiesu vai viltotu personu

apliecinošo dokumentu izmantošana, esošo dokumentu iznīcināšana vai cita veida

atbrīvošanās no tiem, vai atsacīšanās sniegt pirkstu nospiedumus;

13 Šo informāciju var iegūt, izmantojot Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmu, kas izveidota ar Padomes

Pamatlēmumu 2009/315/TI (2009. gada 26. februāris) par organizatoriskiem pasākumiem un saturu no sodāmības

reģistra iegūtas informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm, OV L 93, 7.4.2009., 23. lpp., un ar Padomes Lēmumu

2009/316/TI (2009. gada 6. aprīlis) par Eiropas Sodāmības reģistru informācijas sistēmas (ECRIS ) izveidi,

piemērojot Pamatlēmuma 2009/315/TI 11. pantu, OV L 93, 7.4.2009., 33. lpp. 2016. gada 19. janvārī Komisija

izvirzīja priekšlikumu COM(2016) 7 galīgā redakcija, lai ES veicinātu apmaiņu ar sodāmības reģistru informāciju

attiecībā uz personām, kas nav ES pilsoņi.

13

vardarbīga vai krāpnieciska pretošanās atgriešanas procedūrai;

tādas prasības nepildīšana, kuras mērķis ir novērst bēgšanu (skat. 6.2. iedaļu);

spēkā esoša ieceļošanas aizlieguma neievērošana;

neatļautas sekundāras kustības veikšana uz citu dalībvalsti.

Komisija iesaka paredzēt šādus atspēkojamus pieņēmumus valsts tiesību aktos.

1.7. Brīvprātīga izceļošana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 8. punkts

Atgriešanās pienākuma izpilde laikposmā, kas šim mērķim paredzēts atgriešanas lēmumā.

Brīvprātīga izceļošana saskaņā ar Savienības tiesību aktu kopumu atgriešanas jomā attiecas uz

brīvprātīgu pienākuma atgriezties trešajā valstī izpildi. Jēdziens “brīvprātīga izceļošana” neattiecas

uz gadījumiem, kad trešo valstu valstspiederīgie, kuri likumīgi uzturas dalībvalstī, paši vēlas

atgriezties atpakaļ savā piederības valstī. Šāda “patiesi” brīvprātīga atgriešanās (1. scenārijs tālāk

ievietotajā attēlā) Atgriešanas direktīvas darbības jomā neietilpst, jo attiecas uz trešo valstu

valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas valstī. Trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī

uzturas nelikumīgi un kuri vēl nav atklāti vai aizturēti (piemēram, personas, kas pārsniedz

uzturēšanās termiņu), var uzskatīt par tādiem, uz kuriem ir attiecināma “brīvprātīgas izceļošanas”

definīcija. Uz minētajām personām jau attiecas “abstrakts” atgriešanās pienākums saskaņā ar

Atgriešanas direktīvu, un attiecībā uz tām var pieņemt atgriešanas lēmumu, kā arī ieceļošanas

aizliegumu, tiklīdz iestādes ir ieguvušas informāciju par šo personu nelikumīgo uzturēšanos

(vēlākais robežkontroles punktā, izceļojot no valsts — skat. 5.1. un 11.3. iedaļu).

Tāpēc Atgriešanas direktīva attiecas tikai uz tālāk minēto 2. un 3. scenāriju:

Došanās no vienas dalībvalsts teritorijas uz citas dalībvalsts teritoriju saskaņā ar 6. panta 2. punktu

(skat. tālāk 5.4. iedaļu) nav uzskatāma par brīvprātīgu izceļošanu. Brīvprātīgas izceļošanas

definīcija vienmēr attiecas uz izceļošanu uz trešo valsti. Īpaši noteikumi par sauszemes transporta

tranzītu, šķērsojot citu dalībvalstu teritorijas, saistībā ar brīvprātīgu izceļošanu ir noteikti 6.4. iedaļā.

1.8. Mazāk aizsargātas personas

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 9. punkts

Nepilngadīgie, nepavadīti nepilngadīgie, invalīdi, vecāka gadagājuma cilvēki, grūtnieces, vientuļi

vecāki ar nepilngadīgiem bērniem un personas, kas ir spīdzinātas, izvarotas vai cietušas no citas

nopietnas psiholoģiskas, fiziskas vai seksuālas vardarbības.

Pretēji mazāk aizsargātu personu definīcijai, kura izmantota tiesību aktu kopumā patvēruma jomā

(piemēram, Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2013/33/ES14

21. pants vai Kvalifikācijas direktīvas

14 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (2013. gada 26. jūnijs), ar ko nosaka standartus

starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai, OV L 180, 29.6.2013., 96. lpp.

1. BRĪVPRĀTĪGA

ATGRIEŠANĀS: trešo

valstu valstspiederīgo, kas

dalībvalstī uzturas likumīgi,

brīvprātīga atgriešanās

2. BRĪVPRĀTĪGA

IZCEĻOŠANA: trešo valstu

valstspiederīgo, kas dalībvalstī

uzturas nelikumīgi, atgriešanās

pienākuma brīvprātīga izpilde

3. IZRAIDĪŠANA: trešo

valstu valstspiederīgo,

kas dalībvalstī uzturas

nelikumīgi, atgriešanās

pienākuma izpilde

piespiedu kārtā 2 + 3 = “atgriešana” (Atgriešanas direktīvas 3. panta

3. punkta izpratnē)

14

2011/95/ES15

20. panta 3. punkts), Atgriešanas direktīvā šī definīcija ir izstrādāta pilnīga saraksta

veidā.

Tomēr īpašā uzmanība, kas saistībā ar atgriešanu jāvelta mazāk aizsargātu personu situācijai un šo

personu īpašajām vajadzībām, jāvelta ne tikai 3. panta 9. punktā precīzi uzskaitītajām mazāk

aizsargātu personu kategorijām. Komisija iesaka dalībvalstīm pievērst uzmanību arī citiem īpašiem

neaizsargātības gadījumiem, piemēram, tiem, kas minēti tiesību aktu kopumā patvēruma jomā:

cilvēku tirdzniecības upuriem vai sievietēm, kas kļuvušas par dzimumorgānu kropļošanas upuriem,

personām, kas cieš no smagas slimības vai garīgiem traucējumiem.

Īpašas uzmanības veltīšana mazāk aizsargātu personu situācijai nav attiecināma tikai uz

gadījumiem, kas precīzi norādīti Atgriešanas direktīvā (brīvprātīgas izceļošanas laikposmā, laikā,

kad atgriešana ir atlikta, un turēšanas apsardzībā laikposmā). Tāpēc Komisija iesaka dalībvalstīm

pievērst uzmanību mazāk aizsargātu personu vajadzībām visos atgriešanas procedūras posmos,

katra gadījuma konkrēto apstākļu novērtējuma ietvaros.

2. Darbības joma

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 2. pants un 4 panta 4. punkts

Atgriešanas direktīvas darbības joma ir plaša un tā attiecas uz visiem trešo valstu

valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā. Atgriešanas direktīva

patlaban ir saistoša šādām dalībvalstīm:

– visām ES dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju;

– Šveicei, Norvēģijai, Islandei un Lihtenšteinai.

Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz noteiktām trešo valstu

valstspiederīgo kategorijām:

– “robežas šķērsošanas gadījumos” saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta

a) apakšpunktu (skat. 2.1. iedaļu) un

– “krimināltiesiskos gadījumos” saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta

b) apakšpunktu (skat. 2.2. iedaļu).

Dalībvalsts lēmums izmantot atkāpi no direktīvas noteikumiem un nepiemērot direktīvu “robežas

šķērsošanas gadījumos” vai “krimināltiesiskos gadījumos” ir iepriekš skaidri jānorāda valsts

īstenošanas tiesību aktos16

, pretējā gadījumā ir iespējams, ka šādam lēmumam nav tiesisku seku.

Attiecībā uz paziņošanu par šādu lēmumu nav īpašu oficiālu prasību. Tomēr ir svarīgi, lai valsts

tiesību aktos būtu skaidri (tieši vai netieši) norādīts, vai un cik lielā mērā dalībvalsts izmanto minēto

atkāpi.

Ja dalībvalsts nav iepriekš publiskojusi savu lēmumu izmantot atkāpes saskaņā ar Atgriešanas

direktīvas 2. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktu, šos noteikumus nevar izmantot kā pamatojumu

Atgriešanas direktīvas nepiemērošanai atsevišķos gadījumos.

15 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu

valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas

tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu, OV L 337,

20.12.2011., 9. lpp. 16 Atšķirībā no ES dalībvalstīm ES direktīvas, pamatojoties uz LESD 288. pantu, nav saistošas Šveicei, Norvēģijai,

Islandei un Lihtenšteinai, bet tikai līdz brīdim, kamēr minētās valstis nav apstiprinājušas šīs direktīvas un saskaņā

ar vispārējiem starptautisko publisko tiesību principiem. Tādējādi atšķirībā no ES dalībvalstīm Šveicei, Norvēģijai,

Islandei un Lihtenšteinai nav saistoša Tiesas judikatūra attiecībā uz direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos, un

šīs valstis var brīvi izvēlēties Atgriešanas direktīvā noteikto saistību transponēšanas veidu (piemēram, norādot tiešu

atsauci uz direktīvas tekstu) atbilstīgi savām starptautiskajām saistībām.)

15

Nekas neliedz dalībvalstīm ierobežot atkāpes no Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) vai

b) apakšpunkta izmantošanu attiecībā uz noteiktām personu kategorijām (piemēram, tikai

ieceļošanas atteikumi pie gaisa telpas robežām vai jūras robežām), ar nosacījumu, ka tas ir skaidri

noteikts valsts īstenošanas tiesību aktos.

Dalībvalstis var pieņemt lēmumu izmantot atkāpi vēlākā posmā, pēc Atgriešanas direktīvas

sākotnējās transponēšanas valsts tiesību aktos. Tomēr tas nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas tām

personām, kurām Atgriešanas direktīvas iedarbība jau bija piemērojama (skat. Tiesas spriedumu

lietā C-297/12, Filev un Osmani17

: “[..] ja vien dalībvalsts vēl nav izmantojusi šo iespēju [..] tā

nevar atsaukties uz tiesībām ierobežot šīs direktīvas piemērojamību personām saskaņā ar tās

2. panta 2. punkta b) apakšpunktu attiecībā uz personām, kurām minētās direktīvas iedarbība jau

bija piemērojama”).

2.1. “Robežas šķērsošanas gadījumi” — 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts

Personām, kurām atteikta ieceļošana un kuras atrodas tranzīta zonā vai dalībvalsts pierobežas

apgabalā, dalībvalstīs bieži piemēro īpašus noteikumus — pamatojoties uz “juridisku pieņēmumu”,

dažkārt netiek uzskatīts, ka šādas personas“ uzturas attiecīgās dalībvalsts teritorijā”, un tām tiek

piemēroti īpaši noteikumi. Atgriešanas direktīvā šī pieeja nav izmantota, un tajā uzskatīts, ka

ikviens trešās valsts valstspiederīgais fiziski uzturas dalībvalsts teritorijā, uz kuru attiecas tās

darbības joma.

Tomēr dalībvalstis var brīvi pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu “robežas šķērsošanas

gadījumiem”, kas definēti kā trešo valstu valstspiederīgie:

– uz kuriem attiecas ieceļošanas atteikums saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksa18

13. pantu vai

– kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu

dalībvalsts ārējās (zemes, jūras vai gaisa) robežas šķērsošanu un kuri vēlāk nav ieguvuši

atļauju vai tiesības palikt attiecīgajā dalībvalstī.

Šīs atkāpes izmantošana var būt lietderīga, piemēram, dalībvalstīs, kas ir robežvalstis un izjūt

ievērojamu migrācijas spiedienu, kad tā var nodrošināt efektīvākas procedūras; šādos gadījumos

Komisija iesaka izmantot šādu atkāpi.

“Robežas šķērsošanas gadījumiem” paredzētajās valsts procedūrās ir jāievēro starptautisko tiesību

aktu vispārējie principi un attiecīgo trešo valstu valstspiederīgo pamattiesības, kā arī Atgriešanas

direktīvas 4. panta 4. punktā noteiktās garantijas (skat. 2.2. iedaļu).

Papildu skaidrojums

2. panta 2. punkta a) apakšpunkts paredz tiešu laika un telpas saikni ar ārējās robežas šķērsošanu.

Tāpēc tas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai

notvērušas tieši ārējās robežas nelikumīgas šķērsošanas laikā vai šīs ārējās robežas tuvumā pēc tās

šķērsošanas — skat. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (72. punkts).

Uz tālāk norādītajām personu kategorijām attiecas, piemēram, jēdziens “kurus kompetentās

iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās [..] robežas

šķērsošanu”, jo tam ir TIEŠA saistība ar nelikumīgu robežas šķērsošanu:

personas, kuras nelikumīgi ierodas ar kuģi un kuras ir aizturētas ierašanās brīdī vai

neilgi pēc ierašanās;

personas, kuras policija aizturējusi brīdī, kad tās pārrāpušās pār robežas žogu;

17 Tiesas 2013. gada 19. septembra spriedums, Filev un Osmani, lieta C-297/12, ECLI:EU:C:2013:569. 18 Pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 2016. gada kodificēto redakciju, ar atsauci uz kodeksa 13. pantu saprot

atsauci uz Regulas (ES) 2016/399 14. pantu.

16

nelikumīgie ieceļotāji, kuri izkāpj no vilciena/autobusa, ar ko tie nogādāti tieši

dalībvalsts teritorijā (bez iepriekšējas apstāšanās dalībvalsts teritorijā).

Uz tālāk norādītajām personu kategorijām, neattiecas jēdziens “kurus kompetentās iestādes ir

aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās [..] robežas šķērsošanu”, jo

tam vairs nav TIEŠAS saistības ar nelikumīgu robežas šķērsošanu:

nelikumīgie ieceļotāji, kuri aizturēti dalībvalsts teritorijā noteiktā laikposmā pēc

nelikumīgās ieceļošanas;

nelikumīgie migranti, kuri aizturēti pierobežas reģionā, ja vien tam nav tiešas

saistības ar nelikumīgu robežas šķērsošanu;

nelikumīgie migranti, kuri izkāpj no autobusa, kas ierodas no trešās valsts, ja

autobuss jau ir veicis vairākas apstāšanās ES teritorijā;

nelikumīgie migranti, kuri iepriekš ir bijuši izraidīti un kuri pārkāpj joprojām spēkā

esošo ieceļošanas aizliegumu (ja vien aizturēšanai nav tiešas saistības ar nelikumīgu

robežas šķērsošanu);

nelikumīgie migranti, kuri šķērso iekšējo robežu — skat. Tiesas spriedumu lietā C-

47/15, Affum (69. punkts), direktīvas 2. panta 2. punktu attiecībā uz ārējām robežām

un ŠRK 14. pantu, ko piemēro pie ārējām robežām;

trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri izceļo no

dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām — skat. Tiesas spriedumu lietā C-

47/15, Affum (71. punkts).

Praktisks piemērs gadījumiem, uz kuriem attiecas klauzula “un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju

vai tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī”, kuriem atkāpi nepiemēro:

nelikumīgie ieceļotāji, kuri aizturēti pie ārējās robežas un vēlāk ieguvuši tiesības

palikt valstī kā patvēruma meklētāji. Arī tajā gadījumā, kad pēc patvēruma

pieteikuma galīgās noraidīšanas viņi atkal kļūst par “personām, kuras dalībvalstī

uzturas nelikumīgi”, viņus nedrīkst izslēgt no direktīvas darbības jomas kā “robežas

šķērsošanas gadījumus”;

trešās valsts valstspiederīgais, kuram atteikta ieceļošana un kurš uzturas lidostas

tranzīta zonā (un tādējādi viņam var nepiemērot šo direktīvu), medicīnisku iemeslu

dēļ tiek pārvests uz slimnīcu, un viņam ir dalībvalsts izsniegta īstermiņa uzturēšanās

atļauja (nevis tikai izraidīšanas atlikšana saskaņā ar 9. panta 2. punkta

a) apakšpunktu) uz hospitalizācijas laiku.

Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem saskaņā ar 2. panta 2. punkta

a) apakšpunktu nepiemēro Atgriešanas direktīvu, pieņemto lēmumu veidu, saturu un tiesiskās

aizsardzības līdzekļus reglamentē valsts tiesību akti.

Ieceļošanas atteikums saskaņā ar ŠRK 14. pantu attiecas uz ikvienu personu, kura nav izpildījusi

ieceļošanas noteikumus saskaņā ar ŠRK 6. panta 1. punktu.

Personām, kurām atteikta ieceļošana lidostas tranzīta zonā vai kuras atrodas robežšķērsošanas

vietā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, piemēro Atgriešanas direktīvu (jo tās jau fiziski atrodas

dalībvalsts teritorijā). Tomēr dalībvalstis var izmantot atkāpi no 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta,

norādot, ka dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot direktīvu minētajos gadījumos.

Izņēmumus robežu šķērsošanas gadījumiem saskaņā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu

piemēro tikai tad, ja aizturēšana veikta pie ārējām robežām, nevis iekšējām robežām — skat. Tiesas

spriedumu lietā C-47/15, Affum.

17

Iekšējās robežkontroles pagaidu ieviešana nepadara iekšējās robežas par ārējām robežām. Tāpēc

šī situācija neietekmē Atgriešanas direktīvas darbības jomu.

Robežu šķērsošanas gadījumi un līdzīgi gadījumi, kuriem var nepiemērot direktīvu saskaņā ar

2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nav tas pats, kas šīs direktīvas 12. panta 3. punktā minētie

gadījumi (vienkāršota procedūra nelikumīgas ieceļošanas gadījumā). Nelikumīga ieceļošana

(12. panta 3. punktā minētais termins) nav sinonīms “robežu šķērsošanas un līdzīgiem” gadījumiem,

kas minēti Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā. Piemērs: trešās valsts

valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalstī un kurš ir aizturēts dalībvalsts teritorijā pēc

trim mēnešiem kopš viņa nelikumīgās ieceļošanas, nepiemēro Atgriešanas direktīvas 2. panta

2. punkta a) apakšpunktu, bet var piemērot šīs direktīvas 12. panta 3. punktu.

2.2. Īpaši aizsardzības pasākumi robežas šķērsošanas gadījumiem

Ja dalībvalstis izvēlas nepiemērot direktīvu robežas šķērsošanas gadījumiem, tām tomēr ir jāievēro

neizdošanas (non-refoulement) princips un jānodrošina — saskaņā ar Atgriešanas direktīvas

4. panta 4. punktu —, ka personu, uz kurām tā attiecas, aizsardzība nav mazāk labvēlīga, nekā

noteikts Atgriešanas direktīvas pantos par:

piespiedu līdzekļu izmantošanas ierobežojumiem;

izraidīšanas atlikšanu;

neatliekamo medicīnisko aprūpi un nepieciešamo slimību ārstēšanu, ievērojot mazāk

aizsargātu personu īpašās vajadzības; un

turēšanas apsardzībā apstākļiem.

Turklāt jāuzsver, ka aizsardzības pasākumus saskaņā ar Savienības tiesību aktu kopumu patvēruma

jomā (piemēram, īpaši attiecībā uz patvēruma procedūras pieejamību) nekādā gadījumā nevar atcelt

ar dalībvalstu lēmumu nepiemērot Atgriešanas direktīvu robežas šķērsošanas gadījumiem.

Savienības tiesību aktu kopumā patvēruma jomā noteiktās saistības ietver dalībvalstu pienākumu:

informēt trešo valstu valstspiederīgos, kuri varētu vēlēties pieteikties starptautiskajai

aizsardzībai, par šādu iespēju;

nodrošināt, ka robežsargiem un citām kompetentajām amatpersonām ir pieejama

atbilstīgā informācija un ka personāls saņem vajadzīgo apmācību par to, kā noteikt

pieteikuma iesniedzējus, un norādījumi pieteikuma iesniedzēju informēšanai par

starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniegšanas vietu un veidu;

nodrošināt tulka pakalpojumus, ciktāl tas vajadzīgs, lai vienkāršotu piekļuvi

procedūrai;

nodrošināt efektīvu piekļuvi organizācijām un personām, kuras sniedz konsultācijas

pieteikuma iesniedzējiem, kuri atrodas robežšķērsošanas vietās, tostarp tranzīta zonā,

pie ārējām robežām.

Papildu skaidrojums

Minēto noteikumu praktiska piemērošana gadījumos, kad atteikta ieceļošana pie robežas — ir

divas iespējas: persona fiziski atrodas dalībvalsts teritorijā pēc tam, kad tā ir saņēmusi ieceļošanas

atteikumu pie robežas (piemēram, lidostas tranzīta zonā), vai persona fiziski neatrodas dalībvalsts

teritorijā (piemēram, persona, kura saņēmusi ieceļošanas atteikumu pie sauszemes robežas un kura

joprojām fiziski atrodas trešās valsts teritorijā). Pirmajā gadījumā jāpiemēro Atgriešanas direktīvas

4. panta 4. punktā minētās garantijas; otrajā gadījumā 4. panta 4. punktu nepiemēro.

Neizdošanas (non-refoulement) principa ievērošana, kas atzīts Atgriešanas direktīvas 4. panta

4. punkta b) apakšpunktā — un noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (CFR) 19. panta

2. punktā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) 3. pantā —, ir absolūta, un to nekādā

18

gadījumā nedrīkst ierobežot, pat tad, ja ārvalstnieki apdraud sabiedrisko kārtību vai ir izdarījuši

īpaši smagu noziegumu. Šādām personām var atņemt bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statusu, bet

tās joprojām nedrīkst nosūtīt atpakaļ uz teritoriju, kurā šīs personas var tikt spīdzinātas vai

nogalinātas.

2.3. Krimināltiesiskie un izdošanas gadījumi

Dalībvalstis var brīvi pieņemt lēmumu nepiemērot šo direktīvu attiecībā uz trešo valstu

valstspiederīgajiem:

– kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai kā

krimināltiesiskai sankcijai,

– kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pakļauti atpakaļnosūtīšanas procedūrai

krimināltiesisku sankciju rezultātā, vai

– kuriem piemēro izdošanas procedūras.

Papildu skaidrojums

Šajos noteikumos paredzētie krimināltiesiskie gadījumi ir tādi gadījumi, kurus dalībvalstu valsts

tiesiskajā sistēmā parasti uzskata par noziegumiem.

Lietā C-297/12, Filev un Osmani, Tiesa skaidri norādīja, ka valsts tiesību aktu

narkotisko vielu jomā noteikumu pārkāpumi un notiesāšana par narkotisko vielu

tirdzniecību var būt gadījumi, kuriem ir piemērojams šis izņēmums.

Lietā C-329/11, Achoughbabian, Tiesa apstiprināja, ka šo izņēmumu nevar piemērot

attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir izdarījuši pārkāpumu, kas saistīts

tikai ar nelikumīgu uzturēšanos valstī, tā, ka Atgriešanas direktīva zaudē savu mērķi

un saistošo iedarbību.

Sīki pārkāpumi migrācijas jomā, piemēram, nelikumīga ieceļošana vai uzturēšanās,

nevar būt pamatojums šā izņēmuma piemērošanai.

Izdošanas procedūras ne vienmēr ir saistītas ar atgriešanas procedūrām. 1957. gada Eiropas

Padomes konvencijā19

izdošanas jēdziens ir ierobežots kā to personu nodošana no valsts valstij,

“attiecībā uz kurām Pieprasītājas Puses kompetentās varas iestādes ir uzsākušas procesuālās

darbības sakarā ar nodarījumu vai arī attiecībā uz kurām minētās varas iestādes vēlas izpildīt

sodu vai aresta orderi”. Tomēr minētās procedūras var pārklāties, un šīs atkāpes mērķis ir

skaidri noteikt, ka dalībvalstīm, īstenojot atgriešanas procedūru saistībā ar izdošanas

procedūrām, ir iespēja nepiemērot Atgriešanas direktīvā ietvertās procesuālās garantijas.

3. Labvēlīgāki noteikumi

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 4. pants

Lai gan Atgriešanas direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu atgriešanas procedūras, tajā skaidri

norādīts, ka tā neierobežo labvēlīgākus noteikumus, kas ietverti divpusējos vai daudzpusējos

starptautiskos nolīgumos (4. panta 1. punkts).

Atgriešanas direktīva neskar “noteikumus, kas varētu būt labvēlīgāki trešās valsts

valstspiederīgajiem, kuri noteikti Kopienas tiesību aktos imigrācijas un patvēruma jomā” (4. panta

2. punkts), kā arī “dalībvalstu tiesības pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki

personām, uz kurām tie attiecas, ar nosacījumu, ka šādi noteikumi atbilst šai direktīvai” (4. panta

3. punkts).

19 Eiropas padome, Eiropas Konvencija par izdošanu, 1957. gads.

19

Papildu skaidrojums

Ņemot vērā, ka Atgriešanas direktīvas mērķis ir nodrošināt kopīgus obligātos standartus attiecībā

uz personu pamattiesību ievērošanu atgriešanas procedūru laikā, jēdzienu “labvēlīgāks” vienmēr

interpretē kā “labvēlīgāks atgriežamajai personai”, nevis labvēlīgāks izraidošajai/nosūtošajai valstij.

Dalībvalstis nevar brīvi piemērot stingrākus standartus jomās, uz kurām attiecas Atgriešanas

direktīva: skat. Tiesas spriedumu lietā C-61/11, El Dridi20

(33. punkts): “[..] Direktīvā 2008/115 [..]

dalībvalstīm tomēr nav ļauts saistībā ar tajā reglamentēto jomu piemērot stingrākus noteikumus.”

Soda naudas uzlikšana atgriešanas lēmuma pieņemšanas vietā Atgriešanas direktīva neļauj

ieviest mehānismu, kurā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgas uzturēšanās

dalībvalsts teritorijā gadījumā atkarībā no apstākļiem piemēro vai nu naudas sodu, vai izraidīšanu,

jo šie pasākumi ir savstarpēji izslēdzoši (sk. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune21

).

Atsevišķu Atgriešanas direktīvas daļu piemērošana personām, uz kurām neattiecas 2. panta

2. punkta a) un b) apakšpunkts, ir saderīga ar direktīvu, un var uzskatīt, ka uz to attiecas 4. panta

3. punkts, jo šāda prakse būtu labvēlīgāka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam.

4. Sankcijas par migrācijas noteikumu pārkāpšanu

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — kā interpretējusi Tiesa lietās C-61/11, El Dridi, C-329/11,

Achoughbabian, C-430/11, Sagor, C-297/12, Filev un Osmani, C-38/14, Zaizoune, C-290/14, Celaj, C-47/15, Affum.

Dalībvalstis var brīvi noteikt efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, tostarp brīvības

atņemšanu kā krimināltiesisku sankciju, par migrācijas noteikumu pārkāpumiem, ar nosacījumu, ka

šādi pasākumi neietekmē Atgriešanas direktīvas piemērošanu un nodrošina pamattiesību ievērošanu

pilnā mērā, it īpaši to, kas noteiktas CFR un interpretētas saskaņā ar attiecīgajiem ECTK

noteikumiem. Migrācijas noteikumu pārkāpumu veidus, par kuriem piemērojamas sankcijas, nosaka

valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis var savas krimināltiesības brīvi attiecināt uz migrācijas noteikumu pārkāpumiem, kuri

izdarīti arī citās dalībvalstīs, un ņemt vērā šādus pārkāpumus savās krimināltiesībās.

Ieceļošanas aizlieguma nepildīšana Dalībvalstis var piemērot krimināltiesiskas sankcijas pret tiem

trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, kuri ir tikuši nosūtīti atpakaļ,

bet, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu, atkārtoti ieceļo dalībvalsts teritorijā. Šāda krimināltiesiska

sankcija ir pieļaujama tikai ar nosacījumu, ka attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo izdotais

ieceļošanas aizliegums atbilst direktīvas noteikumiem. Šādām krimināltiesiskām sankcijām ir pilnā

mērā jāatbilst pamattiesībām un 1951. gada Ženēvas Konvencijai22

, proti, 31. panta 1. punktam23

(skat. Tiesas spriedumu lietā C-290/14, Celaj24

).

Atgriešanas direktīva neliedz piemērot kriminālsodu, ievērojot valsts kriminālprocesa normas,

attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem saskaņā ar Atgriešanas direktīvu izveidotās

atgriešanas procedūras piemērotas nesekmīgi un kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā bez

pamatotiem iemesliem, lai neīstenotu personas atgriešanu. Kriminālsodam, kura mērķis ir atturēt

šādas atgriežamās personas no nelikumīgas uzturēšanās dalībvalstī, ir pilnā mērā jāatbilst

20 Tiesas 2011. gada 28. aprīļa spriedums, El Dridi, lieta C-61/11 PPU, ECLI:EU:C:2011:268. 21 Tiesas 2015. gada 23. aprīļa spriedums, Zaizoune, lieta C-38/14, ECLI:EU:C:2015:260. 22 ANO, Konvencija par bēgļu statusu, 1951. gads. 23 Konvencijas par bēgļu statusu 31. panta 1. punkts: “1. Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos

vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši

1. panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi

ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.” 24 Tiesas 2015. gada 1. oktobra spriedums, Skerdjan Celaj, lieta C-290/14, ECLI:EU:C:2015:640.

20

pamattiesībām, it īpaši tām, kas noteiktas ECTK (skat. Tiesas spriedumu lietā C-329/11,

Achoughbabian, 48. un 49. punkts), un tam jāatbilst proporcionalitātes principam.

Komisija iesaka dalībvalstīm paredzēt valsts tiesību aktos efektīvas, samērīgas un preventīvas

sankcijas (piemēram, naudas sodi, dokumentu izņemšana, pabalstu/maksājumu samazināšana vai

atteikums piešķirt pabalstus/maksājumus, atteikums izsniegt darba atļauju) attiecībā uz trešo valstu

valstspiederīgajiem, kuri ar nodomu traucē atgriešanas procesam (piemēram, iznīcinot ceļošanas

dokumentu, sniedzot nepatiesas ziņas par savu identitāti, pretojoties identificēšanai, atkārtoti

atsakoties iekāpt transportlīdzeklī), ar nosacījumu, ka šādas sankcijas neapdraud Atgriešanas

direktīvas mērķa sasniegšanu un pilnā mērā atbilst pamattiesībām.

Kriminālatbildības noteikšana par nelikumīgu uzturēšanos Dalībvalstis nevar piemērot brīvības

atņemšanas sodu saskaņā ar valsts krimināltiesībām, tikai pamatojoties uz nelikumīgu uzturēšanos,

pirms atgriešanas procedūru īstenošanas vai atgriešanas procedūru īstenošanas laikā, jo tas kavētu

atgriešanu (sk. Tiesas spriedumu lietā C-61/11, El Dridi). Tomēr Atgriešanas direktīva neaizliedz

dalībvalstīm noteikt brīvības atņemšanas sodu, lai sodītu par izdarītajiem pārkāpumiem, kuri

neizriet no nelikumīgas uzturēšanās, tostarp situācijās, kad atgriešanas procedūras vēl nav pabeigtas

(skat. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum, 65. punkts).

Finansiāli sodi (Samērīga) naudas soda uzlikšana saskaņā ar valsts krimināltiesībām par

nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī pati par sevi nav nesavienojama ar Atgriešanas direktīvas

mērķiem, jo tā nekavē atgriešanas lēmuma pieņemšanu un īstenošanu, pilnībā ievērojot Atgriešanas

direktīvas noteikumus (skat. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor). Valsts tiesiskais regulējums,

kurā ir paredzēts — nelikumīgas uzturēšanās valstī gadījumā — piemērot vai nu naudas sodu, vai

izraidīšanu, ir pretrunā Atgriešanas direktīvai, jo šie divi pasākumi ir savstarpēji izslēdzoši, mazinot

Direktīvas lietderīgo iedarbību (skat. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune).

Saskaņā ar 5. pantu Direktīvā par sankcijām pret darba devējiem 2009/52/EK25

darba devējiem,

kas bez atļaujas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, ir

piemērojamas finansiālas sankcijas, kas ietver maksājumus atgriešanas izdevumu segšanai

gadījumos, kad īsteno atgriešanas procedūras. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu ietvert finansiālajās

sankcijās vismaz atgriešanas procedūras vidējās izmaksas.

Tūlītēja izraidīšana saskaņā ar valsts krimināltiesībām (gadījumos, kuri nav izslēgti no

Atgriešanas direktīvas darbības jomas saskaņā ar 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu — skat. iepriekš

2.3. iedaļu) — tā ir atļauta tikai ciktāl spriedumā noteikts, ka šis sods atbilst visām Atgriešanas

direktīvā noteiktajām garantijām (tostarp par atgriešanas lēmuma formu, tiesiskajām garantijām un

par iepriekšēju brīvprātīgas izceļošanas iespējas apsvēršanu) (skat. Tiesas spriedumu lietā C-430/11,

Sagor).

Mājas arests saskaņā ar valsts krimināltiesībām To var noteikt tikai tad, ja ir nodrošinātas

garantijas, ka mājas arests nekavē atgriešanu un ka tas tiek noņemts, tiklīdz ir iespējama attiecīgās

personas fiziska izvešana no attiecīgās dalībvalsts (skat. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor).

Papildu skaidrojums

“Pamatoti iemesli, lai neīstenotu personas atgriešanu”, var ietvert:

vai nu iemeslus, ko atgriežamā persona nevar ietekmēt (piemēram, sliktās sadarbības

ar trešo valstu iestādēm dēļ kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām

25 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK (2009. gada 18. jūnijs), ar ko nosaka minimālos standartus

sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs

uzturas nelikumīgi (OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.). Šī direktīva nav saistoša Dānijai, Šveicei, Norvēģijai, Islandei

un Lihtenšteinai.

21

valstīm; droša atgriešanās nav iespējama, jo atgriešanās valstī ir krīzes situācija;

atgriešana tiek oficiāli atlikta noteiktām atgriežamo personu kategorijām); vai

iemeslus, kas skar atgriežamo personu un kuri Savienības vai valsts tiesību aktos ir

atzīti par likumīgiem vai pamatotiem (piemēram, veselības problēmas vai ģimenes

apstākļi, kuru dēļ izraidīšana tiek atlikta; norisinās pārsūdzības procedūra, kuras dēļ

atgriešana ir atlikta; lēmums sadarboties ar iestādēm liecinieka statusā). Subjektīvu

vēlmi palikt ES nekad nevar uzskatīt par “pamatotu iemeslu”.

“Nepamatoti iemesli, lai neīstenotu personas atgriešanu”, var būt iemesli, kurus atgriežamā

persona var ietekmēt un kuri Savienības vai valsts tiesību aktos nav atzīti par likumīgiem vai

pamatotiem (piemēram, atsacīšanās sadarboties, lai iegūtu ceļošanas dokumentus, atsacīšanās

sadarboties, lai noteiktu personas identitāti, dokumentu iznīcināšana, bēgšana, izraidīšanas centienu

kavēšana).

5. Aizturēšana un pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 1. punkts

Dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi

uzturas to teritorijā.

Dalībvalstu pienākums ir pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts

valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ja vien Savienības tiesību aktos nav skaidri

noteikts izņēmums (skat. tālāk izņēmumu sarakstu). Dalībvalstis nedrīkst praktiski pieļaut, ka trešo

valstu valstspiederīgie nelikumīgi uzturas šo valstu teritorijā, bez atgriešanas procedūras sākšanas

vai uzturēšanās tiesību piešķiršanas. Dalībvalstu pienākums sākt atgriešanas procedūras vai piešķirt

uzturēšanās tiesības ir noteikts, lai mazinātu “pelēkās zonas”, novērstu trešo valstu valstspiederīgo,

kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ekspluatāciju un palielinātu juridisko noteiktību visām

iesaistītajām personām.

Dalībvalstīm ir jāpieņem atgriešanas lēmums neatkarīgi, no tā, vai trešās valsts valstspiederīgajam ir

derīgs personu apliecinošs vai ceļošanas dokuments, un neatkarīgi no tā, vai atpakaļuzņemšana trešā

valstī ir iespējama.

Atgriešanas lēmumu spēkā esamības termiņs nebūtu jāierobežo. Kompetentajām valsts iestādēm

būtu jāspēj izpildīt atgriešanas lēmumi, tā lai procedūru nevajadzētu atkārtot pēc noteikta laikposma

(piemēram, viena gada), ar nosacījumu, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā konkrētā situācija

nav ievērojami mainījusies ne faktiski, ne arī juridiski (piemēram, juridiskā statusa izmaiņas,

izdošanas (refoulement) risks), un neierobežojot to tiesības tikt uzklausītiem un tiesības uz efektīvu

tiesisko aizsardzību.

Parasti attiecīgais kritērijs tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par atgriešanas procedūru

sākšanu, ir aizturēšanas vieta. Piemērs: ja neatbilstīgaismigrants ir ieradies ES caur A dalībvalsti

(nepamanīts), pēc tam ir ceļojis caur B dalībvalsti un C dalībvalsti (nepamanīts) un visbeidzot ir

aizturēts D dalībvalstī, atbildīga par atgriešanas procedūras veikšanu ir D dalībvalsts. Iekšējās

robežkontroles starp Šengenas valstīm pagaidu ieviešana neskar šo principu. Izņēmumi no minētā

vispārējā noteikuma ir norādīti tālāk 5.2., 5.3., 5.4., 5.5. un 5.8. iedaļā.

Papildu skaidrojums

Administratīvo naudas sodu saskaņā ar valsts tiesību aktiem par nelikumīgu uzturēšanos

dalībvalstī var uzlikt kopā ar atgriešanas lēmuma pieņemšanu. Minētais administratīvais naudas

sods tomēr nevar aizstāt dalībvalstu pienākumu pieņemt atgriešanas lēmumu un īstenot izraidīšanu

(skat. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune).

22

Atgriešanas lēmumos jānorāda, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir pienākums

izceļot no dalībvalsts, kas šo lēmumu pieņēmusi, lai nokļūtu trešā valstī saskaņā ar “atgriešanas”

definīciju (skat. 1.3. iedaļu) vai, citiem vārdiem sakot, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jāizceļo

no ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām. Skaidrības trūkums par trešās valsts

valstspiederīgā pienākumu var radīt nevēlamas sekas un neatļautas sekundāras kustības risku.

Atgriešanas lēmums saskaņā ar Atgriešanas direktīvu ir jāpieņem arī tad, ja atgriešanas

procedūra tiek veikta, izmantojot atpakaļuzņemšanas nolīgumu — atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar

trešo valsti (skar attiecības starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm) izmantošana neietekmē

Atgriešanas direktīvas pilnīgu un visaptverošu piemērošanu (skar attiecības starp izraidošo valsti un

atgriežamo personu) katrā atsevišķā atgriešanas gadījumā. Faktiski ir pieņemts, ka pirms

atpakaļuzņemšanas nolīguma izmantošanas ir jāpieņem atgriešanas lēmums.

Valsts tiesību aktos var paredzēt, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pienākums pamest ES

teritoriju, ja viņš uzturas dalībvalstī nelikumīgi. Šāds abstrakts juridisks pienākums nav atgriešanas

lēmums. Tas katrā gadījumā ir jāpamato ar individuālu atgriešanas lēmumu.

Kompetentajām valsts iestādēm ir pilnībā jāizmanto Savienības attiecīgās IT sistēmas,

piemēram, Šengenas Informācijas sistēma II (“SIS II”), Eurodac un Vīzu informācijas sistēma

(“VIS”), lai veicinātu identifikāciju un katra gadījuma atsevišķu novērtējumu, kā arī lai veicinātu un

atbalstītu sadarbību starp dalībvalstīm atgriešanas un atpakaļuzņemšanas procedūru jomā.

Dalībvalstīm ir jāveic efektīvi un samērīgi pasākumi, lai atrastu, konstatētu un aizturētu trešo

valstu valstspiederīgos, kas to teritorijā uzturas nelikumīgi, ņemot vērā pienākuma izpildi attiecībā

uz atgriešanas lēmumu pieņemšanu. Šajā sakarā jāatgādina, ka ŠRK 13. panta 1. punktā ir noteikts,

ka dalībvalstīm ir jāaiztur un jāsāk atgriešanas procedūras attiecībā uz trešo valstu

valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi šķērsojuši ārējo robežu un kuriem nav tiesību uzturēties ES.

Turklāt Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem 2009/52/EK 14. pantā paredzēts, ka

Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā veic efektīvas un pienācīgas pārbaudes, lai kontrolētu vai

netiek nodarbināti to trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi.

Aizturēšanas prakse — pamattiesību ievērošana

Dalībvalstu pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts

valstspiederīgo, kurš uzturas to teritorijā, ietver pamattiesību ievērošanu, tostarp proporcionalitātes

principa ievērošanu (24. apsvērums). Nelikumīgas migrācijas novēršanas likumīgo nolūku var

saskaņot ar citām likumīgām valsts interesēm, piemēram, sabiedrības veselības apsvērumiem,

valsts interesēm noziedzības novēršanas nolūkā, interesēm ieviest visaptverošu dzimšanas

reģistrācijas sistēmu, bērna interešu ievērošanu (skaidri uzsvērts 22. apsvērumā), Ženēvas

konvenciju (uzsvērta 23. apsvērumā), kā arī attiecīgās pamattiesības, kas atzītas CFR.

Komisija atsaucas uz Pamattiesību aģentūras 2012. gada dokumentā “Neatbilstīgā situācijā esošu

migrantu aizturēšana — pamattiesību apsvērumi” (Padomes dok. Nr. 13847/12) izklāstītajiem

apsvērumiem kā norādījumiem attiecībā uz to, kā var īstenot aizturēšanas praksi attiecībā uz trešo

valstu valstspiederīgo pamattiesībām, vienlaikus nodrošinot efektīvas atgriešanas procedūras.

Praksi, kas īstenota dalībvalstīs, kuras ievēro minētos norādījumus, var neuzskatīt par pienākuma

saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 1. punktu pieņemt atgriešanas lēmumus par trešās valsts

valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstī, pārkāpumu.

Piekļuve veselības aprūpei

Neatbilstīgā situācijā esošus migrantus, kuri lūdz medicīnisko palīdzību, nevajadzētu aizturēt

medicīnas iestādēs vai to tiešā tuvumā.

Medicīnas iestādēm nebūtu jāuzliek pienākums sniegt migrantu personas datus

23

tiesībaizsardzības iestādēm iespējamas atgriešanas nolūkā.

Piekļuve izglītībai

Neatbilstīgā situācijā esošus migrantus nebūtu jāaiztur skolās vai to skolu tuvumā, kuras

apmeklē šo migrantu bērni.

Skolām nebūtu jāuzliek pienākums sniegt migrantu personas datus tiesībaizsardzības iestādēm

iespējamas atgriešanas nolūkā.

Ticības brīvība

Neatbilstīgā situācijā esošus migrantus nebūtu jāaiztur atzītās reliģiskās iestādēs, kuras tie

apmeklē, vai to tiešā tuvumā.

Dzimšanas reģistrācija

Neatbilstīgā situācijā esošiem migrantiem jābūt iespējai reģistrēt savu bērnu dzimšanu un iegūt

dzimšanas apliecību bez riska tikt aizturētiem.

Civilstāvokļa reģistrācijas iestādēm nebūtu jāuzliek pienākums sniegt migrantu personas datus

tiesībaizsardzības iestādēm iespējamas atgriešanas nolūkā.

Tiesu iestāžu pieejamība

Noziedzības novēršanas nolūkā dalībvalstis var apsvērt iespējas nodrošināšanu cietušajiem un

lieciniekiem ziņot par noziegumu bez riska tikt aizturētiem. Šajā saistībā var apsvērt šādus labas

prakses pasākumus:

– ieviest iespēju ziņot anonīmi vai daļēji anonīmi vai citu efektīvu ziņošanas veidu;

– sniegt smagos noziegumos cietušajiem un lieciniekiem iespēju vērsties policijā ar trešo

pušu starpniecību (piemēram, migrantu ombuds, īpaši norīkoti ierēdņi; vai iestādes, kas

sniedz humāno un juridisko palīdzību);

– noteikt nosacījumus, saskaņā ar kuriem noziegumā, tostarp no vardarbības ģimenē,

cietušajiem vai lieciniekiem varētu nodrošināt uzturēšanās atļaujas, pamatojoties uz

Direktīvā 2004/81/EK26

un Direktīvā 2009/52/EK noteiktajiem standartiem;

– apsvērt vajadzību nesaistīt no vardarbības cietušas personas migrācijas statusu ar galveno

atļaujas turētāju, kurš vienlaikus ir nozieguma pastrādātājs;

– sadarbībā ar darba inspekciju vai citām attiecīgām iestādēm sagatavot informatīvas lapas,

lai sistemātiski un objektīvi informētu migrantus, kuri aizturēti darba vietās, par iespēju

iesniegt sūdzības par saviem darba devējiem, pamatojoties uz Direktīvu 2009/52/EK un

šajā saistībā veicot pasākumus, lai saglabātu attiecīgos pierādījumus.

Nelikumīgā situācijā esošos migrantus, kuri meklē juridisko palīdzību, nebūtu jāaiztur

arodbiedrībās vai citās iestādēs, kuras sniedz šādu palīdzību, vai šādu iestāžu tiešā tuvumā.

Turklāt Komisija iesaka, ka nelikumīgā situācijā esošus trešo valstu valstspiederīgos, kuri vēlas

piekļūt valsts dienestiem, kuros reģistrē starptautiskās aizsardzības pieteikumus vai pieteikumus

bezvalstnieka statusam, nebūtu jāaiztur šādās iestādēs vai to tiešā tuvumā.

Īpaši gadījumi:

5.1. Aizturēšana robežkontroles punktā, izceļojot no valsts

26 Padomes Direktīva 2004/81/EK (2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu

valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju,

kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, OV L 261, 6.8.2004., 19. lpp.

24

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. pants

Atgriešanas lēmumu noteiktos apstākļos var pieņemt arī tad, ja trešās valsts valstspiederīgais, kurš

dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izceļojot no ES teritorijas, ir aizturēts pie ES ārējās robežas,

analizējot katru gadījumu atsevišķi un ņemot vērā proporcionalitātes principu. To varētu pamatot

gadījumos, kad uzturēšanās ievērojami ilgāk par atļauto laiku vai nelikumīga uzturēšanās ir

konstatēta robežkontroles laikā, izceļojot no valsts. Šādos gadījumos dalībvalstis varētu sākt

atgriešanas procedūru, kamēr tiek iegūta informācija par nelikumīgo uzturēšanos , un turpināt šo

procedūru, in absentia pieņemot atgriešanas lēmumu kopā ar ieceļošanas aizliegumu, ievērojot tālāk

11.3. un 12. iedaļā noteiktās procesuālās garantijas.

Atgriešanas lēmuma pieņemšanai var būt nozīme arī tad, ja šādā specifiskā situācijā attiecīgā

persona jebkurā gadījumā ir sagatavojusies izceļot no ES, jo šāda lēmuma pieņemšana ļauj

dalībvalstīm pieņemt arī ieceļošanas aizliegumu un tādējādi nepieļaut turpmāku ieceļošanu un

iespējamo nelikumīgas uzturēšanās risku.

Komisija aicina dalībvalstis izstrādāt procedūras atgriešanas lēmumu pieņemšanai un — ja tādi

piemērojami — ieceļošanas aizliegumu noteikšanai tieši lidostā, citos ārējās robežas šķērsošanas

punktos vai ieceļošanas aizliegumu noteikšanai in absentia (skat.11.3. iedaļu) šādos īpašos

gadījumos.

Ja trešās valsts valstspiederīgais ir pārsniedzis atļauto vīzas vai uzturēšanās atļaujas termiņu pirmajā

dalībvalstī un izceļo no Savienības caur otro/tranzīta dalībvalsti, atgriešanas lēmumu un ieceļošanas

aizliegumu vajadzēs pieņemt otrajai dalībvalstij (“uzturēšanās laika pārsniedzējs” parasti ir arī

“persona, kas nelikumīgi uzturas” otrajā dalībvalstī Atgriešanas direktīvas izpratnē).

5.2. Citas dalībvalsts pieņemta atgriešanas lēmuma saņēmēji

Juridiskais pamats: Direktīva 2001/40/EK

Atgādinājums/skaidrojums: uz vienas dalībvalsts atgriešanas lēmuma ietekmi citā dalībvalstī attiecas Komisijas

2005. gada priekšlikuma par Atgriešanas direktīvu V nodaļa (“Aizturēšana citās dalībvalstīs”). Minētā nodaļa un

Komisijas priekšlikuma 20. pants, kurā bija paredzēts atcelt Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju

atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu27, sarunu gaitā tomēr tika svītrots, un

Direktīva 2001/40 palika spēkā. Direktīvā 2001/40/EK skaidri sniegta iespēja atzīt izraidīšanas lēmumu, ko izdevusi

kādas dalībvalsts kompetentā iestāde attiecībā uz kādu trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas citas dalībvalsts

teritorijā. Atgriešanas direktīvas 6. pantā nav skaidri norādīts gadījums, kad otrā dalībvalsts atzīst atgriešanas lēmumu,

ko izdevusi pirmā dalībvalsts saskaņā ar Direktīvu 2001/40/EK. Direktīvas 6. panta burtiska interpretācija, kas šādā

gadījumā nozīmētu, ka dalībvalsts, kura atzinusi šo lēmumu, pieņem arī otru atgriešanas lēmumu saskaņā ar Direktīvu

2008/115/EK, mazinātu Direktīvas 2001/40/EK pievienoto vērtību. Lai Direktīvas 2001/40/EK turpmākā spēkā esība

būtu lietderīga (effet utile), bija jāpanāk tāda interpretācija, kas pamatotu abu minēto direktīvu turpmāku

līdzāspastāvēšanu.

Ja A dalībvalsts aiztur personu, kura jau saņēmusi B dalībvalsts pieņemtu atgriešanas lēmumu,

A dalībvalstij ir iespēja vai nu:

(a) pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta

1. punktu; vai

(b) nosūtīt attiecīgo personu atpakaļ uz B dalībvalsti saskaņā ar spēkā esošo divpusējo

vienošanos atbilstīgi Atgriešanas direktīvas 6. panta 3. punktam; vai

(c) atzīt atgriešanas lēmumu, ko pieņēmusi B dalībvalsts saskaņā ar Direktīvu

2001/40/EK.

27 Padomes 2001. gada 28. maija Direktīva 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo

valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu, OV L 149, 2.6.2001., 34. lpp.

25

Ja A dalībvalsts atzīst atgriešanas lēmumu, ko B dalībvalsts pieņēmusi saskaņā ar

Direktīvu 2001/40/EK, tai joprojām ir pienākums piemērot garantijas saistībā Atgriešanas direktīvā

paredzēto atgriešanu (izraidīšanu), izpildot atzīto atgriešanas lēmumu.

Atgriešanas lēmumu savstarpēja atzīšana var nodrošināt būtisku pievienoto vērtību — galvenokārt

saistībā ar atgriežamo personu tranzītu pa sauszemi (skat. tālāk 6.4. iedaļu). Komisija mudina

dalībvalstis izmantot savstarpējas atzīšanas iespēju, ja tā var paātrināt atgriešanas procedūras un

samazināt administratīvo slogu.

5.3. Saistība ar Dublinas regulas noteikumiem

Juridiskais pamats: Dublinas Regula (ES) Nr. 604/201328 — 19. un 24. pants

Atgriešanas direktīvas 6. pantā nav skaidri norādīts, kādā gadījumā otrā dalībvalsts izmanto

Dublinas regulā 604/2013 paredzēto iespēju pieprasīt pirmajai dalībvalstij uzņemt atpakaļ trešās

valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Direktīvas 6. panta burtiska

interpretācija, kas šādā gadījumā nozīmētu, ka (otrā) dalībvalsts, kura veic pieprasījumu, arī pieņem

atgriešanas lēmumu saskaņā ar Direktīvu 2008/115/EK, atņemtu Dublinas regulas noteikumiem to

pievienoto vērtību. Šī problēma tiek risināta Dublinas regulā, un tajā ir skaidri noteikti noteikumi

attiecībā uz Atgriešanas direktīvas un Dublinas regulas piemērošanu.

Gadījumi, kad trešās valsts valstspiederīgais ir iesniedzis patvēruma pieteikumu un ieguvis

uzturēšanās tiesības kā patvēruma meklētājs otrajā dalībvalstī, neattiecas uz Atgriešanas direktīvas

darbības jomu, jo trešās valsts valstspiederīgajam ir uzturēšanās atļauja kā patvēruma meklētājam

un tādēļ to nevar uzskatīt par personu, kura nelikumīgi uzturas otrajā dalībvalstī.

Gadījumi, kad trešās valsts valstspiederīgais nav iesniedzis patvēruma pieteikumu un nav ieguvis

tiesības uzturēties otrajā dalībvalstī kā patvēruma meklētājs, savukārt attiecas uz Atgriešanas

direktīvas darbības jomu. Vajadzētu paredzēt šādas situācijas29

:

(a) Trešās valsts valstspiederīgajam ir piešķirts patvēruma meklētāja statuss pirmajā

dalībvalstī (notiekoša procedūra, galīgais lēmums nav pieņemts): Dublinas regulu

piemēro, pamatojoties uz pamatprincipu, ka attiecībā uz katru trešās valsts

valstspiederīgo, kurš iesniedz patvēruma pieteikumu kādā no dalībvalstīm, starptautiskās

aizsardzības nepieciešamība būtu pilnībā jānovērtē vienai dalībvalstij. Dalībvalsts nevar

atgriezt šo trešās valsts valstspiederīgo atpakaļ uz trešo valsti; tā vietā dalībvalsts var

nosūtīt šo personu uz atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu, lai šī dalībvalsts

izskatītu attiecīgās personas pieteikumu;

(b) Trešās valsts valstspiederīgais ir atsaucis savu patvēruma pieteikumu pirmajā dalībvalstī:

ja pieteikuma atsaukšanas rezultātā pieteikums ir noraidīts (pamatojoties uz pārskatītās

Patvēruma procedūru direktīvas 27. vai 28. pantu), var piemērot tālāk minētos iii punkta

noteikumus (izvēle starp Dublinas regulas vai Atgriešanas direktīvas piemērošanu). Ja

pieteikuma atsaukšanas rezultātā pieteikums nav noraidīts, piemēro Dublinas regulu (kā

lex specialis), pamatojoties uz pamatprincipu, ka attiecībā uz katru trešās valsts

valstspiederīgo, kurš iesniedz patvēruma pieteikumu kādā no dalībvalstīm, starptautiskās

aizsardzības nepieciešamība būtu pilnībā jānovērtē vienai dalībvalstij.

28 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko paredz kritērijus un

mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka

starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, OV L 180, 29.6.2013.,

31. lpp. 29 Skaidrojošā nolūkā sniegtie piemēri ir vienkāršoti. Praksē katru gadījumu jānovērtē, pamatojoties uz konkrētiem

apstākļiem.

26

(c) Trešās valsts valstspiederīgais ir saņēmis galīgo lēmumu pirmajā dalībvalstī par

patvēruma pieteikuma noraidījumu: var izdarīt izvēli starp Dublinas regulas vai

Atgriešanas direktīvas piemērošanu. Dublinas regulā šī izvēle ir skaidri noteikta

24. panta 4. pantā, un ir pievienots skaidrojums, ka no brīža, kad iestādes pieņem

lēmumu veikt pieprasījumu saskaņā ar Dublinas regulu, Atgriešanas direktīvas

piemērošana un atgriešanas procedūras tiek apturētas un tiek piemēroti tikai Dublinas

regulas noteikumi (tas skar arī noteikumus attiecībā uz turēšanu apsardzībā un tiesiskās

aizsardzības līdzekļiem).

(d) Trešās valsts valstspiederīgajam jau ir bijusi sekmīgi piemērota atgriešana/izraidīšana

(pēc patvēruma pieteikuma noraidīšanas vai atsaukšanas) no pirmās dalībvalsts uz trešo

valsti: ja trešās valsts valstspiederīgais atkārtoti ieceļo ES teritorijā, Dublinas regulas

19. panta 3. punktā ir noteikts, ka pirmā dalībvalsts vairs nevar būt atbildīga par trešās

valsts valstspiederīgo — tādējādi nevar plānot personas nodošanu šai dalībvalstij. Tāpēc

piemēro Atgriešanas direktīvu.

Praktiski piemēri

Pieteikuma par starptautisko aizsardzību A dalībvalstī iesniedzējs, kuram nav tiesību izceļot,

dodas uz kaimiņos esošo B dalībvalsti (šķērsojot iekšējās robežas), kur šo personu aiztur policija. Šī

persona kā Dublinas regulas subjekts tiek nosūtīta no B dalībvalsts atpakaļ uz A dalībvalsti. Vai

B dalībvalstij šajā gadījumā būtu jāpieņem atgriešanas lēmums attiecībā uz minēto personu par

nelikumīgu uzturēšanos dalībvalsts teritorijā?

Dublinas regulas noteikumiem ir augstāks spēks. B dalībvalsts nevar pieņemt

atgriešanas lēmumu.

Vai A dalībvalsts (iepriekš minētajā gadījumā) var pati pieņemt atgriešanas lēmumu (kopā ar

ieceļošanas aizliegumu, kas tiks atlikts līdz patvēruma procedūras beigām)?

Nē. Kamēr personai ir tiesības patvēruma meklētāja statusā uzturēties A dalībvalstī, šīs

personas uzturēšanās tās teritorijā nav nelikumīga Atgriešanas direktīvas izpratnē, un

A dalībvalsts nevar pieņemt atgriešanas lēmumu.

Trešās valsts valstspiederīgais, kuram A dalībvalsts ir piešķīrusi starptautisko aizsardzību,

nelikumīgi uzturas B dalībvalstī (piemēram, uzturēšanās laiks pārsniegts par 90 dienām). Vai šādos

gadījumos piemēro Atgriešanas direktīvu? Kādas procedūras jāpiemēro, ja persona atsakās

brīvprātīgi doties atpakaļ uz pirmo dalībvalsti, kurā tai piešķirta aizsardzība?

Dublinas regulā nav noteikumu par starptautiskās aizsardzības saņēmēju

atpakaļuzņemšanu. Tādējādi piemēro Atgriešanas direktīvas 6. panta 2. punktā

paredzēto “vispārējo režīmu”. Tas nozīmē, ka B dalībvalstij būs jāpieprasa, lai persona

dodas atpakaļ uz A dalībvalsti, un, ja persona to nedara brīvprātīgi, B dalībvalstij ir

jāizskata atgriešanas lēmuma pieņemšana, ņemot vērā visas Atgriešanas direktīvā

paredzētās garantijas, tostarp neizdošanas (non-refoulement) principu. Noteiktos

apstākļos, kad atgriešana/izraidīšana uz trešo valsti nav iespējama un personas

“nosūtīšanu atpakaļ” uz citu dalībvalsti var uzskatīt par “labvēlīgāku nosacījumu” (skat.

3. iedaļu), B dalībvalsts var īstenot personas “nosūtīšanu atpakaļ” uz A dalībvalsti;

procedūras saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

“nosūtīšanu atpakaļ” uz citu dalībvalsti, reglamentē valsts tiesību akti.

Trešās valsts valstspiederīgais, kuram noņemti pirkstu nospiedumi pēc nelikumīgas ierašanās

A dalībvalstī un kurš nav lūdzis patvērumu A dalībvalstī, vēlāk ir aizturēts B dalībvalstī. Vai

B dalībvalsts var nosūtīt šo personu atpakaļ uz A dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu?

27

Nē. Ņemot vērā, ka šim gadījumam nav nekādas saistības ar patvēruma procedūru,

Dublinas regulu nepiemēro.

5.4. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram ir tiesības

uzturēties citā dalībvalstī

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 2. punkts

Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā un kuriem ir

derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur

uzturēties, lūdz nekavējoties doties uz šīs dalībvalsts teritoriju. Ja minētais trešās valsts

valstspiederīgais nepilda šo lūgumu vai ja trešās valsts valstspiederīgā nekavējoša izceļošana ir

vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, piemēro 1. punktu.

Šajos noteikumos — kas aizstāj līdzīgus noteikumus, kas ietverti Šengenas līguma īstenošanas

konvencijas (SIC)30

23. panta 2. un 3. punktā — paredzēts, ka atgriešanas lēmumu nepieņem

attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram ir derīga

uzturēšanās atļauja, kas sniedz tiesības uzturēties citā dalībvalstī. Šādos gadījumos trešās valsts

valstspiederīgajam vispirms pieprasa nekavējoties doties atpakaļ uz dalībvalsti, kurā tam ir tiesības

uzturēties. Atgriešanas lēmumu pieņem tikai tad, ja persona nepilda šo prasību vai tad, ja ir

apdraudēta sabiedriskā kārtība vai valsts drošība.

Papildu skaidrojums

Pieprasījuma “nekavējoties doties uz citas dalībvalsts teritoriju” izdošanas veidu nosaka saskaņā

ar valsts tiesību aktiem. Ir ieteicams izdot lēmumu rakstveidā un norādot iemeslus. Lai novērstu

neskaidrību, šo lēmumu nevajadzētu dēvēt par “atgriešanas lēmumu”.

Laikposms izceļošanai atpakaļ uz citu dalībvalsti: nav iespējams sniegt vispārējus norādījumus

par laikposmu, kāds vajadzīgs no brīža, kad izdots pieprasījums doties uz citas dalībvalsts teritoriju,

līdz brīdim, kad tiek pieņemts atgriešanas lēmums saskaņā ar 6. panta 1. punktu. Atbilstīgo

laikposmu izvēlas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ņemot vērā konkrētos apstākļus,

proporcionalitātes principu un to, ka jēdziens “nekavējoties” ir lietots tiesību normā. Laiku no

pieprasījuma doties uz citu dalībvalsti izdošanas līdz atgriešanas lēmuma pieņemšanai saskaņā ar

6. panta 1. punktu nedrīkst uzskatīt par iespējamo brīvprātīgās izceļošanas laikposmu, jo šāds

laikposms ir atgriešanas lēmuma elements un tas sākas, tikai pieņemot atgriešanas lēmumu.

Izceļošanas uz citu dalībvalsti kontrole: Savienības tiesību aktos nav noteikts, kā veicama

pienākuma doties atpakaļ uz citu dalībvalsti izpildes kontrole. Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību

aktiem nodrošina, lai to lēmumu izpilde tiktu atbilstīgi pārbaudīta.

Citas dalībvalsts izsniegtu atļauju derīguma pārbaude: saistībā ar šo jautājumu patlaban nav

ieviesta centrāla sistēma informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm. Dalībvalstis tiek mudinātas

sadarboties divpusēji un nekavējoties sniegt viena otrai attiecīgo informāciju saskaņā ar valsts

tiesību aktiem un divpusējās sadarbības nolīgumu. Šajā nolūkā var izmantot arī esošos valstu

kontaktpunktus (piemēram, tos, kuri uzskaitīti Šengenas rokasgrāmatas31

2. pielikumā).

30 Konvencija, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu

valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles

atcelšanu pie kopīgām robežām, OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.

31 Komisijas Ieteikums C(2006) 5186 (2006. gada 6. novembris) par kopējas “Robežsargu rokasgrāmatas (Šengenas

rokasgrāmatas)” izveidi dalībvalstu kompetento iestāžu lietošanai, veicot personu kontroli uz robežas, un vēlāki

grozījumi.

28

Jēdziens “uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiesības uzturēties”32

ir ļoti vispārināts

un attiecas uz visu veidu statusu vai atļaujām, ko piešķīrusi dalībvalsts, kura nodrošina likumīgas

uzturēšanās tiesības, nevis tikai atgriešanas/izraidīšanas pagaidu atlikšanas apstiprinājums.

Jēdziens attiecas uz šādiem gadījumiem:

ilgtermiņa vīza (nepārprotami nodrošina uzturēšanās tiesības);

humānu apsvērumu dēļ izsniegta pagaidu uzturēšanās atļauja (ja šāda atļauja piešķir

tiesības uzturēties valstī, nevis tikai uz laiku atliek atgriešanu);

uzturēšanās atļauja, kurai beidzies derīguma termiņš, bet kura pamatota uz joprojām

spēkā esošu starptautiskās aizsardzības statusu (starptautiskās aizsardzības statuss

nav atkarīgs no to apliecinošā dokumenta derīguma termiņa);

derīga vīza nederīgā (beidzies derīguma termiņš) ceļošanas dokumentā — saskaņā ar

attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem nedrīkst izsniegt vīzu, kuras derīguma

termiņš pārsniedz pases derīguma termiņu. Tādējādi praksē nekad nevar būt

gadījums, kad nederīgā pasē ir derīga vīza. Ja šāds gadījums tomēr notiek, attiecīgais

trešās valsts valstspiederīgais nebūtu nepamatoti jāsoda. Plašākus norādījumus par

attiecīgajiem vīzu noteikumiem skat. atjauninātās Rokasgrāmatas par vīzu

izsniegšanu II daļas 4.1.1. un 4.1.2. punktā33

.

Jēdziens neattiecas uz šādiem gadījumiem:

uzturēšanās atļauja, kurai beidzies derīguma termiņš un kura pamatota ar spēkā

neesošu uzturēšanās statusu;

viltotas pases vai uzturēšanās atļaujas;

dokuments, kas apliecina izraidīšanas pagaidu atlikšanu;

pieļaujamas uzturēšanās atļauja (ja vien pieļaujama uzturēšanās nenozīmē likumīgas

uzturēšanās tiesības).

Izraidīšana uz citu dalībvalsti parasti netiek veikta: ja trešās valsts valstspiederīgais nepiekrīt

brīvprātīgi atgriezties saskaņā ar 6. panta 2. punktu dalībvalstī, kura tam izsniegusi uzturēšanās

atļauju, piemēro 6. panta 1. punktu un pieņem atgriešanas lēmumu, ar noteikumu, ka tiek pieņemta

tieša atpakaļnosūtīšana uz trešo valsti. Personu nevar ar varu nosūtīt atpakaļ uz citu dalībvalsti, ja

vien spēkā esošajā dalībvalstu divpusējā nolīgumā, kas jau bija spēkā 2009. gada 13. janvārī (skat.

5.5. iedaļu) šāda iespēja nav skaidri noteikta vai konkrētos apstākļos atgriešana/izraidīšana uz trešo

valsti nav iespējama un dalībvalsts, kas izsniegusi uzturēšanās atļauju, nepiekrīt uzņemt personu

atpakaļ.

Ja piemēro 6. panta 2. punktu, ieceļošanas aizliegumu neizdod: nosūtot trešās valsts

valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uz citu dalībvalsti saskaņā ar 6. panta 2. punktu,

ieceļošanas aizliegumu var izdot saskaņā ar 11. pantu, jo šo pantu piemēro tikai saistībā ar

atgriešanas lēmuma pieņemšanu, nevis gadījumos, kad tiek veikta nosūtīšana atpakaļ uz citu

dalībvalsti. Turklāt praktiskā ziņā nav nozīmes izdot ieceļošanas aizliegumu, ja persona turpina

likumīgi uzturēties citā dalībvalstī.

Nekavējoša izceļošana vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nolūkā: izņēmuma

gadījumos saskaņā ar 6. panta 2. punktu (2. teikums) (2. gadījums) personai nekavējoties piemēro

atgriešanas lēmumu un izraida uz trešo valsti. Par šo faktu informē dalībvalsti, kurā attiecīgā

persona ir tiesīga uzturēties.

32 Šis jēdziens ir visaptverošs noteikums, kas attiecas arī uz tiem gadījumiem, kas ar nolūku netika iekļauti

“uzturēšanās atļaujas” definīcijā Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 16. punkta b) apakšpunkta i) un ii) punktā. 33 Komisijas Lēmums C(2010) 1260 (2010. gada 19. marts) ar ko izstrādā rokasgrāmatu par vīzu pieteikumu apstrādi

un grozījumiem izsniegtajās vīzās, un vēlāki grozījumi.

29

Praktisks piemērs

Kādus Atgriešanas direktīvas noteikumus jāpiemēro attiecībā uz trešās valsts

valstspiederīgajiem, kuri aizturēti A dalībvalstī un kuriem ir derīga uzturēšanās atļauja, kas

izsniegta B dalībvalstī, bet attiecībā uz kuriem C dalībvalsts ir izdevusi SIS brīdinājumu

(ieceļošanas aizliegumu)?

A dalībvalstij būtu jāpiemēro direktīvas 6. panta 2. punkts un jāpieprasa, lai persona

dodas atpakaļ uz B dalībvalsti. C dalībvalsts izdotā ieceļošanas aizlieguma un

B dalībvalsts izsniegtās uzturēšanās atļaujas līdzāspastāvēšana jārisina divpusēji

dalībvalstij, kas izdod brīdinājumu (C) un dalībvalstij, kura izsniegusi atļauju (B)

saskaņā ar Šengenas līguma īstenošanas konvencijas 25. panta 2. punktu.

5.5. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un uz kuru attiecas

spēkā esošie starp dalībvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 3. punkts

Spēkā esošo starp dalībvalstīm noslēgto divpusējo atpakaļuzņemšanas nolīgumu saraksts sniegts

šajā tīmekļa vietnē: http://rsc.eui.eu/RDP/research/analyses/ra/

Dalībvalstis var atturēties pieņemt atgriešanas lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo, kurš

nelikumīgi uzturas to teritorijā, ja attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo uzņem atpakaļ cita

dalībvalsts, ievērojot divpusējus nolīgumus vai vienošanās, kas ir spēkā dienā, kad stājas spēkā šī

direktīva (piemēram,13.1.2009.). Šajā gadījumā dalībvalsts, kura ir uzņēmusi atpakaļ attiecīgo

trešās valsts valstspiederīgo, piemēro 1. punktu.

Minētie noteikumi — kā izņēmums un atturēšanās no jebkādas darbības klauzulas veidā — paredz

iespēju dalībvalstīm nosūtīt nelikumīgos migrantus atpakaļ uz citu dalībvalsti saskaņā ar

divpusējiem nolīgumiem, kuri bija spēkā 2009. gada 13. janvārī.

Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums: šie noteikumi tika iekļauti Atgriešanas direktīvā sarunu noslēdzošajā

kārtā pēc tam, kad atsevišķas dalībvalstis stingri uzstāja, ka ar Atgriešanas direktīvu tām nevar noteikt pienākumu

mainīt vispāratzīto praksi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

atpakaļuzņemšanu/nosūtīšanu atpakaļ uz citām dalībvalstīm saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem.

Atgriešanas direktīva ir pamatota uz principu par trešo valstu valstspiederīgo, kuri uzturas

dalībvalstī nelikumīgi, tiešu nosūtīšanu atpakaļ uz trešām valstīm. Tāpēc direktīvas 6. panta

3. punkts paredz izņēmumu, kas attiecas tikai uz tās dalībvalsts pienākumu pieņemt atgriešanas

lēmumu, kuras teritorijā atrodas trešās valsts valstspiederīgais, un vēlāk šis pienākums attiecas uz

dalībvalsti, kas uzņem to atpakaļ. Tas neparedz izņēmumus attiecībā uz Atgriešanas direktīvas

darbības jomu papildus tiem izņēmumiem, kas noteikti 2. panta 2. punktā — sk Tiesas spriedumu

lietā C-47/15, Affum (82.-85. punkts).

Papildu skaidrojums

Divpusējo nolīgumu starp A-B un B-C dalībvalstīm turpmāka izmantošana: Atgriešanas

direktīvā, proti, tās 6. panta 3. punktā — nav nepārprotami aizliegta “domino efekta”

atpakaļuzņemšana saskaņā ar spēkā esošajiem divpusējiem nolīgumiem. Tomēr ir svarīgi, lai visu

atgriešanas procedūru saskaņā ar Atgriešanas direktīvu īstenotu viena dalībvalsts. Ņemot vērā, ka

šādas turpmākas procedūras rada lielas izmaksas pārvaldēm un papildu diskomfortu atgriežamajai

personai, dalībvalstis tiek mudinātas atturēties no šādas prakses izmantošanas.

Ja piemēro 6. panta 3. punktu, Eiropas mēroga ieceļošanas aizliegumu neizdod: nosūtot trešās

valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uz citu dalībvalsti saskaņā ar 6. panta

3. punktu, aizliegumu ieceļošanai ES nevar izdot saskaņā ar 11. pantu, jo šo pantu piemēro tikai

30

saistībā ar atgriešanas lēmuma pieņemšanu, nevis gadījumos, kad tiek veikta tikai nosūtīšana

atpakaļ uz citu dalībvalsti. Turklāt no praktiskā viedokļa nav nozīmes izdot aizliegumu ieceļošanai

ES, ja persona vēl nav izceļojusi no ES. Attiecībā uz iespēju ārkārtas gadījumos saskaņā ar SIC

25. panta 2. punktu izdot ieceļošanas aizliegumus, ko nosaka tikai dalībvalstis, skat. tālāk

11.8. iedaļu.

Lēmums par trešās valsts valstspiederīgā nosūtīšanu uz citu dalībvalsti: šāds lēmums ir viens no

pasākumiem, kas paredzēti Atgriešanas direktīvā, lai izbeigtu nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī,

un tas ir sagatavošanās posms personas izraidīšanai no Savienības teritorijas. Tāpēc dalībvalstīm ir

jāpieņem šāds lēmums rūpīgi un ātri, lai nosūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par atgriešanas

procedūru, notiktu pēc iespējas drīzāk — skat. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (87. punkts).

Ņemot vērā, ka jēdziens “atgriešana” saskaņā ar Atgriešanas direktīvu vienmēr nozīmē

atgriešanu uz trešo valsti, ir ieteicams dēvēt šādu dalībvalstu lēmumu par “pārsūtīšanas lēmumu”

vai “atpakaļnosūtīšanas lēmumu”, nevis par “atgriešanas lēmumu”.

Atturēšanās no jebkādas darbības klauzula: Direktīvas 6. panta 3. punkts ir skaidri noteikta

“atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula. Dalībvalstis var tikai izmantot iespēju, ko 6. panta

3. punkts sniedz saistībā ar divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, kuri stājušies spēkā pirms

2009. gada 13. janvāra. Spēkā esošajiem nolīgumiem, kuri no jauna apspriesti vai atjaunināti pēc

2009. gada 13. janvāra, var piemērot 6. panta 3. punktu, ja no jauna apspriestais/atjauninātais

nolīgums ir jau spēkā esoša nolīguma grozījums un ir skaidri apzīmēts kā šāds grozījums. Ja no

jauna apspriestais/atjauninātais nolīgums ir aliud (pilnīgi jauns nolīgums ar atšķirīgu saturu), tam

vairs nepiemēro 6. panta 3. punktu.

Atpakaļuzņemšanas nolīgumi starp Šengenas dalībvalstīm un Apvienoto Karalisti: direktīvas

6. panta 3. punkta interpretēšanas nolūkā Apvienoto Karalisti uzskata par dalībvalsti.

5.6. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram humānu (vai

citu) apsvērumu dēļ ir izsniegta uzturēšanās atļauja

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 4. punkts

Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju,

kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar

līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu

nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu

likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.

Dalībvalstis var jebkurā laikā piešķirt uzturēšanās atļauju vai tiesības uzturēties dalībvalstī trešās

valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Šajā gadījumā ir jāpārtrauc visas

nepabeigtās atgriešanas procedūras un jāatceļ vai uz laiku jāatliek jau pieņemtais atgriešanas

lēmums vai atgriešanas rīkojums, ņemot vērā atļaujas veidu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kuros

dalībvalstīm ir jāpiešķir tiesības uzturēties to teritorijā, piemēram, pēc patvēruma pieteikuma

iesniegšanas.

Dalībvalstis var pašas lemt, kuru pieeju (atgriešanas lēmuma atcelšana vai atlikšana uz laiku)

piemērot, ņemot vērā piešķirtās uzturēšanās atļaujas vai uzturēšanās tiesību veidu un iespējamo

termiņu, un nepieciešamību nodrošināt efektīvas atgriešanas procedūras. Tomēr saskaņā ar Tiesas

spriedumu lietā C-601/15, J.N34

(75.–80. punkts), ja dalībvalsts piešķir tiesības palikt tās teritorijā

trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu un kuram

pirms tā iesniegšanas jau ir piemērots atgriešanas lēmums, dalībvalstij būtu jāpārtrauc atgriešanas

34 Tiesas 2016. gada 15. februāra spriedums, J.N., lieta C-601/15 PPU, ECLI:EU:C:2016:84.

31

lēmuma izpilde (bet nav jāatceļ minētais lēmums) līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums attiecībā

uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu (skat. arī 7. iedaļu).

5.7. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un attiecībā uz kuru ir

uzsākta procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 5. punkts

Ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, ir uzsākta

procedūra viņa uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas atjaunošanai, kas dod tiesības uzturēties,

attiecīgā dalībvalsts, neskarot 6. punktu, var nepieņemt atgriešanas lēmumu, līdz uzsāktā procedūra

ir pabeigta.

Dalībvalstis var atturēties no atgriešanas lēmuma pieņemšanas attiecībā uz trešās valsts

valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri gaida lēmumu par uzturēšanās

atļaujas atjaunošanu. Šie noteikumi paredzēti, lai aizsargātu tos trešo valstu valstspiederīgos, kuri

likumīgi uzturas dalībvalstī noteiktā laikposmā un kuru uzturēšanās dalībvalstī uzturēšanās atļaujas

procedūras kavēšanās dēļ uz laiku kļuvusi nelikumīga. Šie noteikumi attiecas uz uzsāktu procedūru

uzturēšanās atļaujas atjaunošanai tikai tajā dalībvalstī, kurā persona aizturēta (“attiecīgā

dalībvalsts”). Dalībvalstis tiek mudinātas piemērot šos noteikumus arī tajos gadījumos, kuros pastāv

iespēja, ka pieteikums uz atļaujas atjaunošanu būs sekmīgs, un nodrošināt, ka attieksme pret

attiecīgajām personām ir līdzīga kā attieksme pret atgriežamajām personām brīvprātīgai izceļošanai

noteiktajā laikposmā vai laikā, kamēr atgriešanas procedūra ir atlikta.

Šie noteikumi neattiecas uz uzsāktu procedūru uzturēšanās atļaujas atjaunošanai citā dalībvalstī.

Tas, ka attiecībā uz personu ir uzsākat procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai citā dalībvalstī,

tomēr īpašos apstākļos var pamatot atgriešanas atlikšanu saskaņā ar 9. panta 2. punktu vai

labvēlīgāku nosacījumu piemērošanu saskaņā ar 4. panta 3. punktu.

5.8. Īpaši noteikumi direktīvās par likumīgu migrāciju attiecībā uz atpakaļuzņemšanu

dalībvalstu starpā gadījumos, kas saistīti ar mobilitāti Savienības iekšienē

Juridiskais pamats: Pārcelšanas uzņēmuma ietvaros direktīva 2014/66/ES35 — 23. pants; Pastāvīgo iedzīvotāju

direktīva 2003/109/EK36 (grozīta ar Direktīvu 2011/51/ES37) — 12. un 22. pants; Zilās kartes direktīva 2009/50/EK38 —

18. pants

Iepriekš minētās direktīvas satur īpašus noteikumus par atpakaļuzņemšanu dalībvalstu starpā

gadījumos, kas saistīti ar noteiktu kategoriju trešo valstu valstspiederīgo (uzņēmuma ietvaros

pārceltās personas, ES Zilās kartes turētāji, pastāvīgie iedzīvotāji) mobilitāti ES iekšienē. Šos

noteikumus uzskata par leges speciales (konkrētāki noteikumi), kuri jāpiemēro vispirms tajos

gadījumos, uz kuriem attiecas iepriekš minētās direktīvas.

6. Brīvprātīga izceļošana

35 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās

nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros, OV L 157, 27.5.2014.,

1. lpp. 36 Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas

dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, OV L 16, 23.1.2003., 44. lpp. 37 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/51/ES (2011. gada 11. maijs), ar ko groza Padomes Direktīvu

2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiskās aizsardzības saņēmējus. Dokuments attiecas uz EEZ,

OV L 132, 19.5.2011., 1. lpp. 38 Padomes Direktīva 2009/50/EK (2009. gada 25. maijs) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos

augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos, OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp.

32

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 7. panta 1. punkts

Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām

līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. Dalībvalstis savos valsts

tiesību aktos var paredzēt, ka šādu laika posmu nosaka tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts

valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā dalībvalstis informē attiecīgos trešo valstu

valstspiederīgos par iespēju iesniegt šādu pieteikumu.

Viens no Atgriešanas direktīvas pamatmērķiem ir brīvprātīgas izceļošanas veicināšana. Ja nav

pamata uzskatīt, ka tas varētu negatīvi ietekmēt atgriešanas mērķi, pienākuma atgriezties brīvprātīga

izpilde ir vēlamāka par izraidīšanu trejādu iemeslu dēļ, jo tas ir cieņpilnāks, drošāks un parasti

izmaksu ziņā lietderīgāks atgriešanas veids.

Brīvprātīgas izceļošanas laikposmā uz attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo attiecas atgriešanās

pienākums, lai gan šis pienākums nevar tikt izpildīts līdz šāda laikposma beigām vai, ja pastāv

bēgšanas iespējamība vai tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība, sabiedrības drošība vai valsts drošība,

vai likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir

krāpšana (skat. 6.3. iedaļu). Dalībvalstis tiek mudinātas sniegt iespēju brīvprātīgi izceļot pēc

iespējas lielākam atgriežamo personu skaitam un atturēties no šādas iespējas tajos gadījumos, kad

pastāv risks, ka tas var traucēt atgriešanas procedūras nolūkam.

7. panta 1. punkta pēdējais teikums ļauj dalībvalstīm noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai,

pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā attiecīgie trešo

valstu valstspiederīgie personiski jāinformē par iespēju iesniegt pieteikumu attiecībā uz laikposmu

brīvprātīgai izceļošanai. Vispārīgas informācijas lapas sabiedrībai (piemēram, paziņojums par

iespēju iesniegt šādu pieteikumu imigrācijas dienesta tīmekļa vietnē vai reklāmas drukāšana un

izvietošana uz informācijas stendiem vietējo imigrācijas dienestu telpās) var būt noderīgas, tomēr

papildus tām personiski jāinformē attiecīgā persona. Šāda informācija jāsniedz nepilngadīgajiem

veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai, un īpaša uzmanība būtu jāvelta

nepavadītiem nepilngadīgajiem.

Dalībvalstis var arī noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz pieteikumu, ko

iesniedz atsevišķu kategoriju trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi

(piemēram, tie, kuru likumīgas uzturēšanās pieteikums ir noraidīts kā nepārprotami nepamatots vai

tā pamatā ir krāpšana), vai atbalsta iegūšanai (piemēram, palīdzība reintegrācijai), un noteikt to bez

iepriekšēja pieteikuma citos gadījumos.

Komisija iesaka noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts

valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu, vienlaikus nodrošinot visas pieteikuma iesniegšanai

nepieciešamās informācijas sniegšanu trešo valstu valstspiederīgajiem pienācīgā un sistemātiskā

veidā.

Atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmas: Atgriešanas direktīvā nav noteikta prasība

dalībvalstīm izveidot atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmu, taču tās 10. apsvērumā ir

uzsvērts, ka, “lai sekmētu brīvprātīgu atgriešanos, dalībvalstīm būtu jāsniedz lielāka atgriešanās

palīdzība un konsultācijas, kā arī pēc iespējas labāk jāizmanto attiecīgas finansēšanas iespējas”.

Tāpēc dalībvalstis ir stingri mudinātas darīt pieejamas atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas

programmas visās procedūrās, kā daļu no centieniem, lai veicinātu cilvēcīgāku un cieņas pilnu

atgriešanu un kopumā palielinātu atgriešanas efektivitāti. Lai atvieglotu piekļuvi tādām shēmām un

nodrošinātu to, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie pieņem uz informāciju balstītu lēmumu,

dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstīga informācijas par brīvprātīgu izceļošanu un atbalstītas

brīvprātīgas atgriešanas programmām izplatīšana, tostarp sadarbībā ar valsts iestādēm, kam var būt

tieša saskare ar trešo valstu valstspiederīgajiem (piemēram, izglītības iestādes, sociālie un veselības

aprūpes dienesti), nevalstiskajām organizācijām un citām iestādēm. Nepilngadīgajiem šāda

33

informācija jāsniedz veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai. Valsts

programmās būtu jāņem vērā nesaistošie vienotie standarti atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas (un

reintegrācijas) programmām, ko īsteno dalībvalstis 39

, kurus izstrādāja Komisija sadarbībā ar

dalībvalstīm, un 2016. gada 9.-10. jūnija secinājumos40

apstiprināja Tieslietu un iekšlietu padome.

Eiropas migrācijas tīkla (EMT) ekspertu grupas atgriešanas jomā (REG) darbības mērķis ir veicināt

labāku praktisko sadarbību valstu un ieinteresēto personu starpā atgriešanas, atbalstītas brīvprātīgas

atgriešanas un reintegrācijas programmu jomā. Tai jābūt kā informācijas apkopošanas un

izplatīšanas pamatinstrumentam, un dalībvalstis tiek mudinātas to aktīvi izmantot.

Papildu skaidrojums

Septiņu līdz 30 dienu termiņš ir vispārējs princips. Dalībvalstīm ir saistošs pienākums noteikt

laikposmu, kurā tiek ievērots minētais termiņš, ja vien termiņa pagarināšana nav pamatota ar

konkrētā gadījuma īpašiem apstākļiem saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 7. panta 2. punktu (skat.

6.1. iedaļu).

60 dienu termiņš kā vispārējs noteikums nebūtu savienojams ar saskaņošanu un “vienoto

kārtību”, kas paredzēta Atgriešanas direktīvā, lai noteiktu 7–30 dienu termiņu, tādēļ tas nav

attaisnojams kā labvēlīgāks nosacījums saskaņā ar 4. panta 3. punktu. Tomēr 30–60 dienu termiņam

(pārsniedz 1. punktā saskaņoto laikposmu), kas tiek piešķirts tikai īpašu apstākļu dēļ (minēti

2. punktā), piemēro Atgriešanas direktīvas 7. panta 2. punktu.

Ņemot vērā prasības, kas izriet no tiesībām tikt uzklausītam, kas atzītas CFR 41. panta 2. punktā,

dalībvalstīm ir jānodrošina atgriežamajai personai iespēja noteikt konkrētos apstākļus un

vajadzības, kas jāņem vērā, nosakot laikposmu gadījumos, kad brīvprātīgai izceļošanai

paredzētais laikposms tiek noteikts ex-officio, un gadījumos, kad šis laikposms tiek noteikts,

pamatojoties uz atgriežamās personas pieteikumu.

Lai gan Atgriešanas direktīva aizliedz piespiedu kārtā atgriezt trešās valsts valstspiederīgo, kas

nelikumīgi uzturas dalībvalstī, brīvprātīgas izceļošanas laikposmā, tas neliedz dalībvalstīm uzsākt

šajā laikposmā nepieciešamās administratīvās procedūras, ņemot vērā iespējamo atgriešanas

lēmuma izpildi (piemēram, sazināšanās ar trešo valstu iestādēm, lai iegūtu ceļošanas dokumentus,

loģistikas organizēšana izraidīšanas procedūrai).

Pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā situācijas atsevišķu novērtējumu un it īpaši ņemot vērā

atgriešanas izredzes un trešās valsts valstspiederīgā vēlmi sadarboties ar kompetentajām iestādēm,

Komisija iesaka dalībvalstīm noteikt brīvprātīgai izceļošanai īsāko laikposmu, kas ir nepieciešams

atgriešanas organizēšanai un īstenošanai. Par septiņām dienām ilgāks laikposms būtu jāpiešķir tikai

tad, ja trešās valsts valstspiederīgais aktīvi sadarbojas atgriešanas procesa jomā.

6.1. Brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 7. panta 2. punkts

Dalībvalstis vajadzības gadījumā pagarina brīvprātīgai izceļošanai noteikto laika posmu uz

piemērotu laiku, ņemot vērā konkrētā gadījuma īpašos apstākļus, piemēram, uzturēšanās ilgumu,

to, vai ir bērni, kuri apmeklē skolu, vai citi ģimenes locekļi un sociālās saites.

Nav iepriekš noteikta maksimālā termiņa brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarināšanai,

un katrs konkrētais gadījums būtu jāizskata atsevišķi saskaņā ar valsts īstenošanas tiesību aktiem un

administratīvo praksi. Dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība, nosakot, vai brīvprātīgai

izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājums būtu “piemērots”. Ņemot vērā atsauci tekstā uz

39 Padomes dokuments 8829/16. 40 Padomes dokuments 9979/16.

34

bērniem, kuri apmeklē skolu, brīvprātīgai izceļošanai noteiktā laikposma pagarinājumu līdz

semestra vai mācību gada beigām, vai uz termiņu līdz vienam mācību gadam var piešķirt ar

nosacījumu, ka tas ir bērna interesēs un ka visi attiecīgie gadījuma apstākļi ir pienācīgi ņemti vērā.

30 dienu laikposma pagarināšanu var nodrošināt sākumposmā (atgriešanas lēmuma pieņemšanas

brīdī), ja to pamato šī gadījuma apstākļu atsevišķais novērtējums. Nav vajadzīgs vispirms noteikt

30 dienu laikposmu un pēc tam to pagarināt.

Jēdziens “vajadzības gadījumā” attiecas uz apstākļiem gan atgriežamās personas gadījumā, gan

atgriešanās valsts gadījumā. Dalībvalstīm ir rīcības brīvība attiecībā uz valsts īstenošanas tiesību

aktu saturu un reglamentēšanas pakāpi šajā jautājumā.

Dalībvalstu īstenošanas tiesību aktos un administratīvajā praksē ir jāievēro 7. panta 2. punktā

minētie trīs gadījumi (uzturēšanās ilgums, bērni, kuri apmeklē skolu, ģimenes saites). Dalībvalstu

administratīvie noteikumi var būt sīkāk izklāstīti, un var arī paredzēt citus iemeslus termiņa

pagarināšanai, tomēr tie nedrīkst būt neprecīzāki un vājināt saskaņošanu.

6.2. Pienākumi brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 7. panta 3. punkts

Attiecībā uz brīvprātīgai izceļošanai noteikto laika posmu var paredzēt dažus pienākumus, kuru

mērķis ir novērst bēgšanas iespējamību, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs,

atbilstošas finanšu garantijas depozītu, dokumentu iesniegšanu vai pienākumu uzturēties noteiktā

vietā.

Atgriešanas direktīvas 7. panta 3. punktā noteiktās prasības var piemērot tad, ja pastāv bēgšanas

iespējamība, kura ir jānovērš. Ja gadījuma atsevišķais novērtējums liecina, ka īpašu apstākļu nav,

šādi pienākumi nav pamatoti — skat. Tiesas spriedumu lietā C-61/11, El Dridi, 3. punkts: “no šīs

direktīvas 7. panta 3. un 4. punkta izriet, ka tikai īpašos apstākļos, piemēram, bēgšanas

iespējamības gadījumā, dalībvalstis var, pirmkārt, noteikt atgriešanas lēmuma adresātam

pienākumu regulāri reģistrēties attiecīgās iestādēs, iesniegt atbilstošas finanšu garantijas depozītu,

iesniegt dokumentus vai paredzēt pienākumu uzturēties noteiktā vietā, vai, otrkārt, noteikt laika

posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām, brīvprātīgai izceļošanai vai pat nenoteikt šādu laika

posmu”. Komisija iesaka dalībvalstīm izmantot šādu iespēju, ja brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā

laikposmā pastāv bēgšanas iespējamība, kura ir jānovērš.

Jāpievērš uzmanība tam, ka dalībvalstīm paredzētā iespēja uzlikt noteiktus pienākumus var būt

izdevīga atgriežamajai personai, jo tādējādi var nodrošināt laiku brīvprātīgai izceļošanai gadījumos,

kuros parasti to nevarētu darīt.

Nav iespējams noteikt vispārēji piemērojamu “atbilstošas finanšu garantijas” summu. Jebkurā

gadījumā ir jāievēro samērīguma princips, kas nozīmē to, ka, nosakot summu, jāņem vērā

atgriežamās personas situācija. Patlaban dalībvalstu praksē paredzētās summas ir dažādas, sākot no

200 euro līdz 5 000 euro.

Ja tas ir vajadzīgs atsevišķā gadījumā, 7. panta 3. punktā minētās prasības var piemērot arī

kumulatīvā veidā.

Piemērojot 7. panta 3. punkta noteikumus, dalībvalstīm jāņem vērā atgriežamās personas personiskā

situācija un jānodrošina, ka tiek pilnībā ievērots samērīguma princips. Dalībvalstīm jāizvairās no

tādu pienākumu uzlikšanas, kuri nav faktiski izpildāmi (piemēram, ja personai nav pases, tā nevarēs

to iesniegt).

6.3. Kontrindikācijas

35

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 7. panta 4. punkts

Ja pastāv bēgšanas iespējamība vai ja likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami

nepamatotu vai tā pamatā ir krāpšana, vai arī, ja attiecīgā persona apdraud sabiedrības kārtību,

drošību vai valsts drošību, dalībvalstis var nenoteikt laika posmu brīvprātīgai izceļošanai vai var

noteikt laika posmu, kas ir īsāks par septiņām dienām.

Dalībvalstis var atturēties no brīvprātīgai izceļošanai paredzēta laikposma noteikšanas gadījumos —

pilnībā uzskaitīti 7. panta 4. punktā —, kuros pastāv “kontrindikācijas”, piemēram, trešās valsts

valstspiederīgais rada bēgšanas risku (skat.. 1.6. iedaļu) vai apdraud sabiedriskos kārtību,

sabiedrības drošību vai valsts drošību (piemēram, iepriekšēja notiesāšana par smagiem krimināliem

nodarījumiem, kas izdarīti arī citās dalībvalstīs), un gadījumos, kad likumīgas uzturēšanās prasība

(piemēram, patvēruma pieteikums, atļaujas prasība vai atjaunošana) ir atzīta par nepārprotami

nepamatotu vai tās pamatā ir krāpšana.

Kad, pamatojoties uz atsevišķu novērtējumu, var noteikt, ka šādas “kontrindikācijas” pastāv kādā

konkrētā gadījumā, laikposms brīvprātīgai izceļošanai nebūtu jāpiešķir un par 7 dienām īsāks

periods būtu jāpiešķir tikai tad, ja tas neliedz valsts iestādēm īstenot izraidīšanu.

Tomēr dalībvalstis var jebkurā laikā veikt izmaiņas situācijas novērtējumā (atgriežamā persona,

kura līdz šim atteicās sadarboties, var mainīt savu attieksmi un pieņemt atbalstītas brīvprātīgas

atgriešanās piedāvājumu) un noteikt brīvprātīgai izceļošanai paredzētu laikposmu arī tad, ja

sākotnēji pastāvēja bēgšanas iespējamība.

Papildu skaidrojums

Kopumā nav iespējams izslēgt iespēju visiem nelikumīgajiem ieceļotājiem iegūt laiku

brīvprātīgai izceļošanai. Šāda vispārināta prasība būtu pretrunā bēgšanas iespējamības definīcijai,

proporcionalitātes principam un prasībai veikt novērtējumu katram gadījumam atsevišķi, vājinot

7. panta effet utile (brīvprātīgas izceļošanas veicināšana).

Saskaņā ar 7. panta 4. punktu var izslēgt trešo valstu valstspiederīgos, kuri iesnieguši

pieteikumus ļaunprātīgā nolūkā. Minētais 7. panta 4. punkts attiecas uz pieteikumiem, kuri ir

nepārprotami nepamatoti vai kuru pamatā ir krāpšana. Ļaunprātīgā nolūkā iesniegti pieteikumi

salīdzinājumā ar nepārprotami nepamatotajiem iesniegumiem parasti ir saistīti ar nosodāmāku

rīcību, tādēļ 7. panta 4. punkts būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas arī uz ļaunprātīgā nolūkā

iesniegtiem pieteikumiem.

Pastāv arī iespēja izslēgt personas, kuras apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai

valsts drošību. Šajā saistībā lietā C-554/13, Zh. un O41

., Tiesa paskaidroja, ka dalībvalstīm saskaņā

ar to vajadzībām principā ir tiesības noteikt sabiedriskās kārtības prasības. Jēdziens “bēgšanas

iespējamība” atšķiras no jēdziena “sabiedriskās kārtības apdraudējums”. Jēdziens “sabiedriskās

kārtības apdraudējums” paredz, ka papildus sociālas kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš

likumpārkāpums, pastāv faktisks, pastāvošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas skar kādu no

sabiedrības pamatinteresēm. Dalībvalsts nevar uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais apdraud

sabiedrisko kārtību tikai tāpēc vien, ka pastāv aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu, par kuru paredzēts sods atbilstīgi valsts tiesiskajam regulējumam, vai tā par šādu

nodarījumu ir notiesāta krimināllietā. Citiem apstākļiem, piemēram, šā nodarījuma veidam un

nopietnībai, no tā izdarīšanas pagājušajam laikam un jebkuram apstāklim, kas ir saistīts ar aizdomu

par attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam pārmesto noziedzīgo nodarījumu ticamību, arī ir

nozīme katra atsevišķa gadījuma novērtējumā, kas ir jāveic jebkurā gadījumā.

41 Tiesas 2015. gada 11. jūnija spriedums, Zh. un O., lieta C-554/13, ECLI:EU:C:2015:377.

36

6.4. Praktiskā izpilde — tranzīts pa sauszemi

Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikums “Standarta veidlapa, ar ko tiek atzīts atgriešanas lēmums

tranzīta veikšanai pa sauszemi”.

Iesaistītās dalībvalstis (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015)

Atgādinājums/skaidrojums: atgriežamajai personai, kura plāno izceļot no ES teritorijas pa sauszemi laikposmā, kas

paredzēts brīvprātīgai izceļošanai, nav derīgas vīzas vai citas atļaujas šķērsot citu dalībvalstu teritoriju, lai nokļūtu savā

atgriešanās valstī, tādēļ pastāv iespēja, ka mājupceļā policija aizturēs šo personu un tranzīta dalībvalsts pieņems otru

atgriešanas lēmumu attiecībā uz šo personu. Tas ir pretrunā Atgriešanas direktīvas mērķim nodrošināt efektīvu

atgriešanu, tostarp izmantojot brīvprātīgu izceļošanu.

Tranzīta vīzas izsniegšana atgriežamajai personai nebūtu piemērots un atbilstīgs risinājums, jo vīzas izsniegšana trešo

valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuriem ir pienākums izceļot no šīs valsts, būtu pretrunā

ES tiesību aktiem vīzu jomā. Turklāt nešķiet, ka tranzīta dalībvalstis būtu ieinteresētas izsniegt šādas vīzas (risks, ka

personas var aizbēgt un/vai radīt ar izraidīšanu saistītas izmaksas), tādēļ tās visbiežāk atteiks šādu vīzu izsniegšanu.

Risinājums nav arī “Eiropas laissez-passer” nodrošināšana atgriežamajai personai. Ja šādam “laissez-passer”

dokumentam nav precīzi noteikts juridiskais pamatojums un tiesiskās sekas, atgriežamā persona no juridiskā viedokļa

joprojām būs uzskatāma par personu, kura “nelikumīgi uzturas” tranzīta dalībvalstī, un tādējādi attiecībā uz šo personu

var pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu saskaņā ar 6. panta 1. punktu.

Viens no veidiem, kā izvairīties no minētās problēmas, ir veicināt personu tiešu atgriešanu atpakaļ trešajās valstīs,

izmantojot gaisa ceļu. Tomēr atgriežamajai personai tas var būt dārgi un nepraktiski.

Komisijas ieteiktā pieeja ir tāda, ka tranzīta dalībvalstīm būtu jāatzīst pirmajā dalībvalstī pieņemtie

atgriešanas lēmumi saskaņā ar Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikumu “Standarta veidlapa, ar ko

tiek atzīts atgriešanas lēmums tranzīta veikšanai pa sauszemi” (izdevusi Komisija 2011. gada

septembrī pēc apspriešanās ar attiecīgajām dalībvalstīm tehniskā līmenī un ar Eiropas Savienības

Padomes darba grupu migrācijas un izraidīšanas jautājumos).

Saskaņā ar šo pieeju tranzīta dalībvalsts var atzīt atgriešanas lēmumu, tostarp brīvprātīgai

izceļošanai paredzēto laikposmu, ko piešķīrusi pirmā dalībvalsts un ļaut atgriežamajai personai

šķērsot savu teritoriju, pamatojoties uz atzīto lēmumu un atzīto brīvprātīgai izceļošanai noteikto

laikposmu. Minētās pieejas priekšrocība ir tāda, ka tranzīta dalībvalstij nav pienākuma pieņemt

jaunu atgriešanas lēmumu, un tā var pieprasīt pirmajai dalībvalstij segt visas ar izraidīšanu saistītās

izmaksas, ja radīsies kādas problēmas un tranzīta valstij nāksies veikt atgriežamās personas

izraidīšanu par saviem līdzekļiem (piemērojot Padomes Lēmumu 2004/191/EK42

).

Tās dalībvalstis, kuras joprojām nelabprāt izmanto šo brīvprātīgo pieeju (gan nosūtošā, gan

uzņemošā dalībvalsts), tiek rosinātas iesaistīties un informēt par savu dalību Komisiju un pārējās

dalībvalstis.

Papildu skaidrojums

Atzīšanas veids: Direktīvas 2001/40/EK plašais un vispārīgais formulējums sniedz rīcības

brīvību attiecībā uz savstarpējas atzīšanas praktisko kārtību (procedūras elementi) saskaņā ar

praktiskajām vajadzībām un valsts tiesību aktiem. Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikumā

ierosinātais veids ir viena no iespējām, bet ne vienīgā iespēja, ko izmantot.

No juridiskā viedokļa visi A dalībvalsts pieņemtā atgriešanas lēmuma attiecīgie elementi tiek

atzīti B dalībvalstī, tostarp tiek atzīts paziņojums, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturas

dalībvalstī nelikumīgi un viņam ir noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai — derīgs attiecībā uz

B dalībvalsts, kura atzinusi lēmumu, teritoriju.

Dalībvalstij, kura atzinusi lēmumu, ir trīs dažādas “garantijas”, proti:

42 Padomes Lēmums (2004. gada 23. februāris), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu

kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz

trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu, OV L 60, 27.2.2004., 55. lpp.

37

1) rokasgrāmatas 39. pielikumā ietvertās standarta veidlapas izmantošana ir brīvprātīga;

tādējādi dalībvalstīm jebkurā gadījumā ir iespēja īpašā konkrētā gadījumā neatzīt citas

dalībvalsts pieņemto atgriešanas lēmumu;

2) pirmā dalībvalsts var tikai piešķirt brīvprātīgai izceļošanai paredzētu laikposmu saskaņā

ar Atgriešanas direktīvas 7. pantu, ja nepastāv “kontrindikācijas”, piemēram, bēgšanas

iespējamība. Atgriežamo personu personiskās situācijas novērtējums saskaņā ar

7. pantu, kurš jāveic pirmajai dalībvalstij, var būt noderīgs apliecinājums tranzīta

dalībvalstij, kura atzinusi lēmumu;

3) ja rodas kādas problēmas un atgriežamā persona ir jāizraida par tranzīta valsts

līdzekļiem, var pieprasīt, lai visas ar izraidīšanu saistītās izmaksas sedz pirmā

dalībvalsts, piemērojot Padomes Lēmumu 2004/191/EK.

6.5. Praktiskā izpilde — tranzīts, izmantojot gaisa ceļu

Direktīvā 2003/110/EK43

par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu,

paredzēts tiesiskais regulējums sadarbībai starp kompetentajām iestādēm dalībvalstu tranzīta

lidostās attiecībā uz izraidīšanu pa gaisa ceļu ar eskortu vai bez tā. Jēdzienu “izraidīšana bez

eskorta” šajā direktīvā (ko pieņēma piecus gadus pirms Atgriešanas direktīvas) var interpretēt kā

tādu, kas attiecas arī uz “brīvprātīgu izceļošanu” Atgriešanas direktīvas44

izpratnē. Komisija iesaka

sistemātiski izmantot Direktīvu 2003/110/EK, organizējot tranzītu pa gaisa ceļu saistībā ar

brīvprātīgu izceļošanu (skat. arī 7.2. iedaļu).

6.6. Brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšana

Patlaban nav izveidota centralizēta ES sistēma brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšanai. Gadījumos,

kad atgriežamās personas tiek izraidītas, veicot tranzītu pa sauszemi saskaņā ar Šengenas

rokasgrāmatas 39. pielikumā ietvertajiem ieteikumiem, robežsargs nosūta apstiprinājumu pa faksu

dalībvalstij, kas ir pieņēmusi atgriešanas lēmumu. Pārējos gadījumos atgriežamās personas dažkārt

ziņo par sevi, izmantojot dalībvalstu konsulātus trešās valstīs. Dažreiz izceļošanu reģistrē arī

robežsargi, kuri veic izceļošanas pārbaudi. Centrālas Savienības sistēmas brīvprātīgas izceļošanas

reģistrēšanai trūkums rada nepilnības gan no īstenošanas pārbaudes viedokļa, gan statistikas ziņā.

Komisijas priekšlikuma Regulai par Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu to trešo valstu

valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi45

, mērķis ir risināt šo situāciju.

Īstermiņā dalībvalstīm būtu jāparedz līdzekļi, lai pārbaudītu, vai trešās valsts valstspiederīgais ir

izceļojis no Savienības, tostarp arī laikposmā brīvprātīgai izceļošanai un bez palīdzības, lai

nodrošinātu efektīvu pārbaudi neizpildes gadījumā. Dalībvalstis tiek rosinātas pēc iespējas labāk

izmantot pieejamos informācijas kanālus un šādā nolūkā:

1) sistemātiski mudināt tās atgriežamās personas, kurām noteikts laiks brīvprātīgai

izceļošanai, informēt varas iestādes, kuras pieņēmušas lēmumu (un ieceļošanas

aizliegumu) par sekmīgu izceļošanu. Atgriežamā persona var ziņot par savu izceļošanu

robežsargam pirms izceļošanas, konsulārajai dalībvalsts pārstāvniecībai viņa izcelsmes

valstī pēc atgriešanās vai arī rakstiski, pievienojot pārliecinošu pierādījumu. Minētās

prakses uzlabošanas nolūkā atgriešanas lēmumam vai ceļošanas dokumentam var

sistemātiski pievienot informācijas lapu, ietverot tajā trešās valsts valstspiederīgā vārdu,

uzvārdu un citas identifikācijas pazīmes, norādījumus un izdevējas iestādes

43 Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu

izraidīšanu pa gaisa ceļu, OV L 321, 6.12.2003., 26. lpp. 44 NB: šī interpretācija nenozīmē, ka izraidīšana bez eskorta ir tas pats, kas brīvprātīga izceļošana. Jēdziens

“izraidīšana bez eskorta” var attiekties arī uz piespiedu atgriešanas/izraidīšanas gadījumiem bez policijas eskorta. 45 COM(2016) 881 galīgā redakcija.

38

kontaktinformāciju, lai robežsargs to, personai izceļojot, varētu apzīmogot un nosūtīt

atpakaļ kā izceļošanas pierādījumu izdevējai iestādei. Šādā informācijas lapā varētu

norādīt arī, kādēļ atgriežamajai personai ir izdevīgi ziņot varas iestādēm par savu

sekmīgo izceļošanu.

2) pieprasīt, lai robežsardze — kad tā tika informēta par nelikumīgā migranta

izceļošanu —, veicot izceļošanas pārbaudes, noskaidrotu, vai attiecībā uz atgriežamo

personu ir pieņemts atgriešanas lēmums un noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai,

un šādā gadījumā sistemātiski informēt iestādes, kuras pieņēma atgriešanas lēmumu par

izceļošanu no valsts.

3) izmantot 39. pielikumu (sk. 6.4. iedaļu), lai apstiprinātu trešo valstu valstspiederīgo,

kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izceļošanu, veicot tranzītu pa sauszemi caur

dalībvalsts teritoriju, kas nav tā dalībvalsts, kas pieņēma atgriešanas lēmumu.

Dalībvalstīm būtu arī jāizskata iespēja sazināties ar aviosabiedrībām, lai iegūtu informāciju par to,

vai trešo valstu valstspiederīgie, kas tika atgriezti bez eskorta, atradās lidmašīnā paredzētās

izlidošanas brīdī.

7. Izraidīšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 8. panta 1.–4. punkts

1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar

7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums

nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.

2. Ja dalībvalsts saskaņā ar 7. pantu ir noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanas

lēmumu var izpildīt tikai pēc šā laika posma beigām, ja vien šajā laika posmā nerodas 7. panta

4. punktā minētie draudi.

3. Dalībvalstis var pieņemt atsevišķus administratīvus vai tiesas lēmumus vai aktus, kuros noteikta

izraidīšana.

4. Ja dalībvalstis kā pēdējo iespēju izmanto piespiedu līdzekļus, lai veiktu tāda trešās valsts

valstspiederīgā izraidīšanu, kas pretojas izraidīšanai, minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz

saprātīgi vajadzīgu spēku. Tos piemēro kā tas noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar

pamattiesībām un pienācīgi ievērojot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā cieņas neaizskaramību

un veselības stāvokli.

Atgriešanas direktīvā ir noteikts mērķis (“izpildīt atgriešanas lēmumu”), kurš jāsasniedz efektīvi un

samērīgi veicot “visus vajadzīgos pasākumus”, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm pašām noteikt

konkrētos izpildes veidus (“kā”) saskaņā ar saviem tiesību aktiem un administratīvo praksi — sk.

Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian, 36. punkts: “[..] ietvertie jēdzieni “pasākumi” un

“piespiedu līdzekļi” attiecas uz ikvienu darbību, kas efektīvā un samērīgā veidā nodrošina

ieinteresētās personas atgriešanu”.

Neatkarīgi no trešo valstu valstspiederīgo pienākuma sadarboties attiecībā uz to identifikāciju un

pieprasīt savām valsts iestādēm nepieciešamos dokumentus, dalībvalstu pienākums veikt “visus

vajadzīgos pasākumus” ietver arī savlaicīgu prasību trešai atpakaļuzņemšanas valstij izsniegt derīgu

personu apliecinošu vai ceļošanas dokumentu, vai lūgt atzīt Eiropas ceļošanas dokumenta personu

atgriešanai46

izmantošanu, ja tas paredzēts spēkā esošajos nolīgumos, kas noslēgti ar trešām valstīm,

lai ļautu trešās valsts valstspiederīgo fiziski izvest no dalībvalsts. Eiropas ceļošanas dokumenta

46 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1953 (2016. gada 26. oktobris) par Eiropas ceļošanas

dokumentu izveidi tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, un ar ko atceļ

Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikumu, OV L 311, 17.11.2016., 13. lpp.

39

personu atgriešanai izmantošana būtu jāveicina arī turpmāk sarunās ar trešām valstīm un,

piemērojot divpusējos un ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus un citus nolīgumus ar trešām valstīm.

Administratīvās procedūras ar trešām valstīm, kuru mērķis ir sagatavoties izraidīšanas procedūrai

(piemēram, nepieciešamo ceļošanas dokumentu un atļauju iegūšana), var uzsākt brīvprātīgai

izceļošanai noteiktajā laikposmā, nepakļaujot riskam attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo (sk. arī

6. iedaļu).

Lai samazinātu iespējamo pārkāpumu ietekmi, it sevišķi saistībā ar nepamatotiem, vairākiem un

“pēdējā brīža” patvēruma pieteikumiem, kā arī nepamatotām pārsūdzībām attiecībā uz lēmumiem

saistībā ar patvērumu vai atgriešanu, kuru iesniegšanas vienīgais mērķis ir kavēt vai apgrūtināt

atgriešanas lēmumu izpildi, Komisija iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai organizētu

paātrinātas procedūras starptautiskās aizsardzības pieteikumu pārbaudei vai atbilstīgos

gadījumos — procedūras pie robežas, saskaņā ar Direktīvu 2013/32/ES47

(“Patvēruma procedūru

direktīva”).

Robežlīnija starp brīvprātīgu izceļošanu un izraidīšanu: atgriešana ir ļoti plašs jēdziens, kas attiecas

uz došanos atpakaļ uz trešo valsti (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā) izpildot atgriešanās pienākumu.

Izraidīšanas jēdziens ir ievērojami šaurāks. Izraidīšana ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu

kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts. Tiesa jau ir uzsvērusi lietā C-61/11, El Dridi

(41. punkts) un lietā C-329/11, Achoughbabian, ka Atgriešanas direktīvā ir paredzēta “pasākumu

gradācija” no brīvprātīgiem līdz piespiedu pasākumiem. Praksē bieži ir gadījumi, kuros vērojami

abi elementi — piespiedu atgriešana (turēšana apsardzībā) un brīvprātīga rīcība (brīvprātīga

izceļošana bez vajadzības izmantot fizisku spēku). Dalībvalstis tiek mudinātas visos procedūras

posmos izmantot mazāk agresīvas metodes. Ja atgriežamās personas, kuras tiek izraidītas/turētas

apsardzībā, maina savu attieksmi un izrāda vēlmi sadarboties un izceļot brīvprātīgi, dalībvalstis tiek

mudinātas un ir tiesīgas rīkoties elastīgāk.

Atgriešanas lēmuma izpilde pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas: Tiesa

spriedumā lietā C-601/15, J.N. (75.-76., 80. punkts) noteica, ka pēc patvēruma pieteikuma

noraidīšanas pirmajā instancē, iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma izpilde ir jāatsāk tajā posmā,

kurā tā tika pārtraukta, un ka atgriešanas procedūras nebūtu jāsāk no jauna: “[..] Direktīvas

2008/115 lietderīgā iedarbība prasa, lai atbilstoši šai direktīvai uzsākta procedūra, kuras ietvaros

ir ticis pieņemts atgriešanas lēmums, kas [..] ir papildināts ar ieceļošanas aizliegumu, varētu tikt

atsākta tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas

dēļ, tiklīdz šis pieteikums ir ticis noraidīts pirmajā instancē [..]. Šajā ziņā gan no dalībvalstu

lojalitātes pienākuma, kurš izriet no LES 4. panta 3. punkta un ir atgādināts sprieduma El Dridi [..]

56. punktā, gan no efektivitātes prasībām [..] izriet, ka šīs direktīvas 8. pantā dalībvalstīm

noteiktais pienākums šī panta 1. punktā paredzētajos gadījumos īstenot izraidīšanu ir jāizpilda cik

vien iespējams drīzāk [..]. Tomēr šis pienākums nav ievērots, ja izraidīšana tiek aizkavēta tādēļ, ka

pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas pirmajā instancē tāda procedūra [..] ir

jāatsāk nevis tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta, bet gan no paša sākuma.”

Apcietināšana kā krimināltiesiska sankcija par nelikumīgu uzturēšanos nekādā gadījumā nevar būt

“vajadzīgs pasākums” Atgriešanas direktīvas 8. panta 1. punkta izpratnē (sk. 4. iedaļu). Saskaņā ar

CFR 6. pantu par tiesībām uz brīvību, kura interpretācijā ņemts vērā ECTK 5. pants, brīvības

atņemšana saistībā ar atgriešanu ir atļauta tikai izraidīšanas nolūkā saskaņā ar Atgriešanas direktīvas

15. pantu — sk. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian (37. punkts): “[..] brīvības

atņemšanas soda noteikšana un izpilde Direktīvā 2008/115 paredzētās atgriešanas procedūras

norises laikā nesekmē izraidīšanas īstenošanu, kas ir šīs procedūras mērķis, proti, fizisku

47 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām

starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (pārstrādāta redakcija), OV L 180, 29.6.2013.,

60. lpp.

40

ieinteresētās personas izvešanu no attiecīgās dalībvalsts. Tādējādi šāds sods nav “pasākums” vai

“piespiedu līdzeklis” Direktīvas 2008/115 8. panta nozīmē”.

Īstenojot Atgriešanas direktīvu saskaņā ar 5. panta c) apakšpunktu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā

trešo valstu valstspiederīgo veselības stāvokli; turklāt, izpildot atgriešanas lēmumus, piemērojot

direktīvas 8. panta 1. punktu, tās pienācīgi ievēro trešās valsts valstspiederīgo cieņas

neaizskaramību un veselības stāvokli. Pilnībā ievērojot tiesības uz veselību un, ņemot vērā, ka

direktīva neuzliek pienākumu veikt sistemātiskas veselības pārbaudes vai izdot atzinumu “vesels

lidošanai” (fit-to-fly) attiecībā uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus paredzēts izraidīt,

Komisija iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai novērstu iespējamos pārkāpumus saistībā ar trešo

valstu valstspiederīgo iesniegtām nepatiesām medicīniskajām prasībām, kā rezultātā izraidīšana

tiktu nepamatoti kavēta vai atlikta medicīnisku iemeslu dēļ (sk. arī 12.4. iedaļu), piemēram,

nodrošinot to, ka ir pieejams kvalificēts medicīniskais personāls, ko iecēlusi attiecīgā valsts iestāde,

lai sniegtu neatkarīgu un objektīvu medicīnisko atzinumu par konkrēto gadījumu.

7.1. 7.1. Izraidīšana pa gaisa ceļu

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 8. panta 5. punkts Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem

attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Lēmumam 2004/573/EK48; Regula (ES)

2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi49 — 28. panta 3. punkts

Īstenojot izraidīšanu pa gaisa ceļu, dalībvalstis ievēro Kopīgās pamatnostādnes par drošības

noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Lēmumam

2004/573/EK.

Saskaņā ar Atgriešanas direktīvu dalībvalstīm ir jāņem vērā Lēmuma Nr. 2004/573/EK pielikumā

ietvertās Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa

gaisa ceļu attiecībā uz visām izraidīšanām pa gaisa ceļu, nevis tikai attiecībā uz kopīgu izraidīšanu,

kā tas sākotnēji paredzēts šajā lēmumā.

Atsevišķas minēto pamatnostādņu daļas pēc būtības ir jāņem vērā tikai attiecībā uz kopējiem

lidojumiem, piemēram, noteikumi par organizētājas dalībvalsts un iesaistītās dalībvalsts

pienākumiem un uzdevumu sadali, jo tās nevar ņemt vērā tikai vienas valsts kontekstā. Tomēr visas

pārējās pamatnostādnes (sk. būtiskākos izvilkumus tālāk ievietotajā izcēlumā) ir jāņem vērā arī

vienas valsts veiktās izraidīšanas darbībās.

KOPĪGAS PAMATNOSTĀDNES PAR DROŠĪBAS NOTEIKUMIEM ATTIECĪBĀ UZ KOPĪGU

IZRAIDĪŠANU PA GAISA CEĻU

(izraksti)

1. PIRMSIZRAIDĪŠANAS POSMS

1.1.2. Veselības stāvoklis un medicīniskie dati

Organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodrošina, ka izraidāmajām personām, par kurām tās

ir atbildīgas, ir pietiekami labs veselības stāvoklis, lai tās juridiski un faktiski varētu droši pārvadāt pa gaisa

ceļu. Par izraidāmajām personām, kam ir zināmas veselības problēmas vai vajadzīga medicīniskā aprūpe,

nodrošina medicīniskos datus. Šajos medicīniskajos datos norāda medicīniskās apskates rezultātus, diagnozi

48 Padomes Lēmums (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku

dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas

izraidīšanas pasākumi (OV L 261, 6.8.2004., 28. lpp.). 49 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1624 (2016. gada 14. septembris) par Eiropas Robežu un krasta

apsardzi un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta

un Padomes Regulu (EK) Nr. 863/2007, Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK

(OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.).

41

un attiecīgā gadījumā iespējamo vajadzīgo ārstēšanu, lai varētu nodrošināt vajadzīgos medicīniskos

pasākumus. [..]

1.1.3. Dokumentācija

Organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodrošina, ka katrai izraidāmajai personai ir derīgi

ceļošanas dokumenti un citi vajadzīgie papildu dokumenti, apliecības vai dati. Pilnvarota persona glabā šos

dokumentus līdz ierašanās brīdim galamērķa valstī [..].

1.2.3. Privātā sektora eskortu izmantošana

Ja iesaistītā dalībvalsts izmanto privātā sektora eskortus, minētās dalībvalsts iestādes nodrošina vismaz

vienu oficiālo pārstāvi uz lidaparāta klāja.

1.2.4. Eskorta prasmes un apmācība

Eskorts, kas pilnvarots atrasties uz klāja kopīgajos lidojumos, ir iepriekš īpaši apmācīts šādu uzdevumu

veikšanai; eskortam ir jāspēj sniegt vajadzīgo medicīnisko atbalstu, ņemot vērā attiecīgo uzdevumu.

[..]

1.2.5. Eskorta rīcības kodekss

Eskorts nav bruņots. Eskorta darbinieki var būt civilā apģērbā, uz kura identifikācijas nolūkā ir atšķirības

emblēma. Arī pārējam pienācīgi akreditētajam pavadošajam personālam uz apģērba ir atšķirības emblēma.

Eskorta darbinieki ir stratēģiski izvietoti lidaparātā tā, lai nodrošinātu optimālu drošību. Turklāt šie

darbinieki ir nosēdināti kopā ar izraidāmajām personām, par kurām tie ir atbildīgi.

1.2.6. Noteikumi par eskorta darbinieku skaitu

Eskorta darbinieku skaitu nosaka katram attiecīgajam lidojumam, veicot iespējamo risku analīzi un

savstarpēji apspriežoties. Vairumā gadījumu ir ieteicams, lai eskorta darbinieku skaits būtu vismaz vienāds

ar lidaparātā esošo izraidāmo personu skaitu. Vajadzības gadījumā (piemēram, lidojumiem lielos attālumos)

nodrošina eskorta papildvienību.

2. PIRMSLIDOJUMA POSMS IZLIDOŠANAS VAI NOLAIŠANĀS LIDOSTĀS

2.1. Pārvešana uz lidostu un uzturēšanās tajā

Attiecībā uz pārvešanu uz lidostu un uzturēšanos tajā piemēro šādus noteikumus:

a) eskortam un izraidāmajām personām jāierodas lidostā vismaz trīs stundas pirms izlidošanas;

b) izraidāmās personas īsi informē par viņu izraidīšanas izpildi un to, ka viņu interesēs ir pilnībā

sadarboties ar eskortu. Ir skaidri jānorāda, ka netiks paciesta traucējoša uzvedība un tās dēļ izraidīšanu

neatcels;

[..]

2.2. Reģistrēšanās, iekāpšana lidaparātā un drošības pārbaude pirms pacelšanās

Noteikumi attiecībā uz reģistrēšanos, iekāpšanu lidaparātā un drošības pārbaudi pirms pacelšanās ir šādi:

a) konkrētās atrašanās vietas dalībvalsts eskorts ir atbildīgs par reģistrēšanos un palīdzību, šķērsojot

dispečerrajonus;

b) visas izraidāmās personas, pirms tās iekāpj kopīgā reisa lidaparātā, drošības apsvērumu dēļ rūpīgi

pārmeklē. Visus priekšmetus, kas varētu apdraudēt personu un kopīgā lidojuma drošību, konfiscē un novieto

bagāžas nodalījumā;

c) izraidāmo personu bagāžu nenovieto pasažieru salonā. Visu bagāžas nodalījumā novietojamo bagāžu

drošības apsvērumu dēļ pārbauda un marķē, norādot īpašnieka vārdu un uzvārdu. Visu, ko saskaņā ar

Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas (ICAO) noteikumiem uzskata par bīstamu, no bagāžas izņem;

42

d) naudu un vērtīgus priekšmetus ievieto caurspīdīgā iepakojumā, ko marķē, norādot īpašnieka vārdu un

uzvārdu. Izraidāmās personas informē par procedūru attiecībā uz atsevišķi novietotajiem priekšmetiem un

naudu;

[..]

3. LIDOJUMA PROCEDŪRA

[..]

3.2. Piespiedu līdzekļu pielietošana

Piespiedu līdzekļus pielieto šādi:

a) piespiedu līdzekļus pielieto, pienācīgi ievērojot izraidāmo personu individuālās tiesības;

b) piespiedu līdzekļus drīkst pielietot pret personām, kas atsakās no izraidīšanas vai izrāda pretestību. Visi

piespiedu līdzekļi ir samērīgi un saprātīgi. Nodrošina izraidāmo personu cieņas un fiziskās veselības

saglabāšanu. Tādējādi šaubu gadījumā izraidīšanu, tostarp piespiedu līdzekļu pielietošanu izraidāmās

personas pretestības vai bīstamas uzvedības gadījumā, pārtrauc, ievērojot principu "izraidīšanu neveic par

katru cenu";

c) piespiedu līdzekļu pielietošana nedrīkst apdraudēt izraidāmās personas spēju normāli elpot. Ja piespiedu

kārtā pielieto spēku, tad nodrošina, ka izraidāmās personas krūšu kurvis paliek vertikālā stāvoklī un nav

skarts, lai saglabātu elpošanas orgānu normālu stāvokli;

d) izraidāmo personu izrādīto pretestību pārtrauc, veicot ierobežojošus pasākumus, kas neapdraud to cieņu

un veselības stāvokli;

e) organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts pirms izraidīšanas vienojas par atļauto

ierobežojošo pasākumu sarakstu. Nomierinošu līdzekļu izmantošana, lai veicinātu izraidīšanu, ir aizliegta,

neskarot ārkārtas pasākumus lidojuma drošības nodrošināšanai;

f) visus eskorta darbiniekus informē par atļautajiem un aizliegtajiem ierobežojošiem pasākumiem;

g) apvaldītās izraidāmās personas ir pastāvīgā uzraudzībā visu lidojuma laiku;

h) lēmumu uz pagaidu laiku nepiemērot ierobežojošus pasākumus pieņem izraidīšanas vadītājs vai vadītāja

vietnieks.

3.3. Medicīniskais personāls un tulki

Noteikumi attiecībā uz medicīnisko personālu un tulkiem ir šādi:

a) kopīgā lidojumā uz klāja ir vismaz viens ārsts;

b) ārstam ir piekļuve visiem attiecīgajiem izraidāmo personu medicīniskajiem datiem un viņu pirms

izlidošanas informē par izraidāmajām personām, kam ir īpašas veselības problēmas. Iepriekš nezināmas

veselības problēmas, ko atklāj īsi pirms izlidošanas un kas var ietekmēt izraidīšanas veikšanu, izvērtē kopā

ar atbildīgajām iestādēm;

c) pēc tam, kad ir noteikta precīza medicīniskā diagnoze, konkrētu ārstēšanu izraidāmajām personām var

noteikt tikai ārsts. Uz klāja nodrošina medikamentus, kas izraidāmajai personai vajadzīgi lidojuma laikā;

d) katrai izraidāmajai personai ir iespēja ārstu vai eskortu uzrunāt tieši vai ar tulka palīdzību valodā, kurā

tā var brīvi izteikties;

e) organizētāja dalībvalsts nodrošina, ka izraidīšanai ir pieejams attiecīgs medicīniskais personāls un tulki.

3.4. Izraidīšanas dokumentēšana un uzraudzība

3.4.1. Ierakstīšana un novērotāji – trešās personas

Organizētāja dalībvalsts un iesaistītās dalībvalstis iepriekš vienojas par video un/vai audioierakstu veikšanu

vai novērotāju – trešo personu veiktu uzraudzību kopīgos lidojumos.

[..]

43

5. IELIDOŠANAS POSMS

Ierodoties galamērķa valstī:

[..]

c) organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodod galamērķa valsts iestādēm izraidāmās

personas, par kurām tās ir atbildīgas, kā arī to bagāžu un priekšmetus, kas konfiscēti pirms iekāpšanas

lidaparātā. Organizētājas dalībvalsts un iesaistīto dalībvalstu vadošie pārstāvji ir atbildīgi par izraidāmo

personu nodošanu vietējām iestādēm pēc ielidošanas. Eskorts parasti neizkāpj no lidaparāta;

d) attiecīgā gadījumā un ja iespējams, organizētājai dalībvalstij un iesaistītajām dalībvalstīm ir jāaicina

attiecīgo dalībvalstu konsulāro pārstāvniecību darbinieki, imigrācijas sadarbības koordinatori vai citas

personas sekmēt izraidāmo personu nodošanu vietējām iestādēm, ciktāl tas atbilst attiecīgās valsts praksei

un procedūrai;

e) kad izraidāmās personas nodod vietējām iestādēm, tām neuzliek roku dzelžus vai nepiemēro citus

ierobežojošus pasākumus;

f) izraidāmo personu nodošanu veic ārpus lidaparāta (attiecīgā gadījumā vai nu lejā pie trapa vai

piemērotās lidostas telpās). Ciktāl iespējams, vietējo iestāžu pārstāvjiem neļauj iekāpt lidaparātā;

g) galamērķa lidostā pavadītajam laikam jābūt iespējami īsam;

h) organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts ir atbildīga par to, lai būtu paredzēti ārkārtas

rīcības noteikumi attiecībā uz eskortu un pārstāvjiem (un arī izraidāmajām personām, kuru

atpakaļuzņemšana nav atļauta), ja lidaparāta izlidošana pēc izraidāmo personu izkāpšanas aizkavējas. Šajos

noteikumos ir jāparedz noteikums par attiecīgā gadījumā vajadzīgu izmitināšanu pa nakti.

6. NEVEIKSMĪGA IZRAIDĪŠANA

Ja galamērķa valsts iestādes atsaka ielidošanu savā teritorijā vai izraidīšana ir jāpārtrauc citu iemeslu dēļ,

organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts uzņemas atbildību uz sava rēķina nogādāt atpakaļ

izraidāmās personas, par kurām tā ir atbildīga, uz savām attiecīgajām teritorijām.

Papildu skaidrojums

Atgriežamo personu eskortēšana ar aviosabiedrības drošības personālu vai nolīgtu ārēju

personālu pēc būtības ir saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. pantu. Dalībvalstīm tomēr ir vispārējs

pienākums veikt izraidīšanas procedūru (izraidīšanas rīkojuma izdošana un samērīga piespiedu

līdzekļu/eskortēšanas izmantošana). Iepriekš minēto Pamatnostādņu 1.2.3. iedaļā noteikts: “ja

dalībvalsts izmanto privātā sektora eskortu, minētās dalībvalsts iestādes nodrošina vismaz vienu

oficiālo pārstāvi uz lidaparāta klāja”. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir vispārējs pienākums veikt

uzraudzību visos gadījumos, kad izraidīšanas izpildē ir piesaistīti ārpakalpojumi, un ka nav izslēgta

iespēja eskortēšanā izmantot aviosabiedrības drošības personālu, un to apstiprina un tam tiek

piesaistīts vismaz viens dalībvalsts oficiālais pārstāvis.

Savākšanas atgriešanas pasākumi (trešās valsts iestādes nosūta lidmašīnu uz ES, lai savā

uzraudzībā īstenotu savu valstspiederīgo repatriāciju). Dalībvalstīm ir vispārējs pienākums veikt

izraidīšanas procedūru līdz to pilnībā pārņem attiecīgās galamērķa valsts iestādes, un gaisa kuģis ir

atstājis ES teritoriju. Tomēr visā izraidīšanas procedūras laikā ir jānodrošina pamattiesību

ievērošana, kā arī piespiedu līdzekļu samērīga izmantošana saskaņā ar iepriekš minētajiem

kopējiem ES standartiem. Uzraudzības nolūkā dalībvalsts pārstāvim jānovēro izraidīšanas posms,

kuru veic galamērķa valsts. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1624

par Eiropas Robežu un krasta apsardzi (“Eiropas Robežu un krasta apsardzes regula”) 28. panta

3. punktu Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra var sniegt palīdzību savākšanas atgriešanas

pasākumu organizēšanā. Iesaistītajām dalībvalstīm un aģentūrai šādu pasākumu laikā jānodrošina

pamattiesību, neizdošanas (non-refoulement) principa, kā arī piespiedu līdzekļu samērīgas

izmantošanas ievērošana. Šajā nolūkā vismaz tās dalībvalsts pārstāvim, kura ir iesaistīta pasākumā,

44

un piespiedu atgriešanas novērotājam (vai nu no iesaistītās dalībvalsts, vai no grupas, kas izveidota

saskaņā ar regulas 29. pantu) ir jāatrodas lidmašīnā visa pasākuma laikā līdz ierašanās brīdim

galamērķa valstī.

7.2. Tranzīts pa gaisa ceļu

Juridiskais pamats: Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai

veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu

Pieprasījums tranzītam pa gaisa ceļu: Direktīvas 2003/110/EK pielikums

To Direktīvas 2003/110/EK 4. panta 5. punktā minēto centrālo iestāžu saraksts, kurām nosūta

pieprasījumus tranzītam pa gaisa ceļu (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc

query, return, 2015)

Direktīvā 2003/110/EK ir noteikti sīki izstrādāti palīdzības pasākumi starp kompetentajām iestādēm

dalībvalstu tranzīta lidostās attiecībā uz izraidīšanu pa gaisa ceļu ar eskortu vai bez tā. Tajā ietverts

noteikumu kopums nolūkā veicināt izraidāmo personu tranzītu tās dalībvalsts lidostā, kas nav

dalībvalsts, kura pieņēmusi un īstenojusi atgriešanas lēmumu. Šajā saistībā minētajā noteikumu

kopumā ir definēti nosacījumi tranzīta procedūru veikšanai un norādīti palīdzības pasākumi, kādus

sniedz dalībvalsts, kura saņēmusi pieprasījumu. Pieprasījumus palīdzības pasākumiem veic,

izmantojot Direktīvas 2003/110/EK pielikumā ietverto standarta veidlapu. Šos pieprasījumus nosūta

šajā nolūkā noteiktajām dalībvalsts centrālajām iestādēm.

7.3. Kopīga izraidīšana pa gaisa ceļu

Juridiskais pamats: Padomes Lēmums (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai

vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas

izraidīšanas pasākumi (2004/573/EK)

To Lēmuma 2004/573/EK 3. pantā minēto valsts iestāžu saraksts, kuras ir atbildīgas par kopīgu

lidojumu organizēšanu un/vai kuras piedalās kopīgajos lidojumos (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN

Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015).

Lēmums 2004/573/EK īpaši attiecas uz kopīgiem un īpašiem uzdevumiem, kas jāveic iestādēm,

kuras ir atbildīgas par minēto procedūru organizēšanu un piedalīšanos tajās. Kopīgās

pamatnostādnes par drošības noteikumiem kopīgai izraidīšanai pa gaisa ceļu ir ietvertas minētā

Padomes lēmuma pielikumā. Saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. panta 5. punktu, šīs

pamatnostādnes ir jāņem vērā, īstenojot visas izraidīšanas pa gaisa ceļu, tostarp arī vienas valsts

veiktās procedūrās (sk. 7.1. iedaļu).

7.4. Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētie atgriešanas pasākumi

Juridiskais pamats: Regula (ES) 2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi — 28. pants

Viens no Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras uzdevumiem ir (saskaņā ar Savienības

atgriešanas politiku un īpaši ievērojot Atgriešanas direktīvu kā galveno Savienības tiesību aktu

atgriešanas jomā) nodrošināt dalībvalstīm nepieciešamo atbalstu atgriešanas procedūru

organizēšanā un īstenošanā. Aģentūras nozīme atgriešanas jautājumos un tās atbilstība

pamattiesībām ir palielināta Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulā 2016. gadā.

Aģentūras koordinēto atgriešanas pasākumu īstenošanai ir acīmredzama pievienotā vērtība, un

dalībvalstis tiek mudinātas pienācīgi izmantot šo iespēju.

Aģentūras koordinētajiem atgriešanas pasākumiem ir jāveic piespiedu atgriešanas uzraudzība

(sk.8. iedaļu).

45

8. Piespiedu atgriešanas uzraudzība

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 8. panta 6. punkts

Valsts piespiedu atgriešanas uzraudzības iestāžu saraksts: EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN

ad-hoc query, return, 2015; Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) pārskats par valsts piespiedu

atgriešanas uzraudzības iestādēm ir pieejams: http://fra.europa.eu/en/theme/asylum-migration-borders/forced-return.

Dalībvalstis nodrošina efektīvu piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu.

Piespiedu atgriešanas uzraudzība ir svarīgs instruments, kas var darboties atgriežamās personas

interesēs un iestāžu, kuras īsteno piespiedu atgriešanu, interesēs kā iekšējs kontroles mehānisms

valsts ikdienas praktiskajā darbā atgriešanas jomā. Efektīva uzraudzība var palīdzēt mazināt

spriedzi. Tā ļauj ātri konstatēt un koriģēt iespējamos trūkumus. Tā arī aizsargā iestādes, kuras īsteno

piespiedu atgriešanu (kuras dažkārt nepamatoti kritizē plašsaziņas līdzekļi un NVO), sniedzot

objektīvus un neitrālus ziņojumus.

Atgriešanas direktīvā nav sīki aprakstīts valsts piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu veids.

Šajā jomā direktīva sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību. Tomēr šajā saistībā un, pamatojoties

uz direktīvas formulējumu, var sniegt dažas norādes:

1) piespiedu atgriešanas uzraudzība jāsaprot kā uzraudzības, kas attiecas uz visām

dalībvalstu veiktajām darbībām izraidīšanas jomā — no izceļošanas sagatavošanas līdz

uzņemšanai atgriešanas valstī vai, ja izraidīšana neizdodas, līdz atgriešanai atpakaļ

sākumpunktā. Tā neattiecas uz pēcatgriešanās posma uzraudzību, t. i., laikposmu pēc

atgriežamās personas uzņemšanas trešā valstī;

2) uzraudzības sistēmas ietver tādu organizāciju/struktūru iesaisti, kuras nav iestādes, kas

īsteno piespiedu atgriešanu, un neatkarīgi no šīm iestādēm (“nemo monitor in res sua”);

3) valsts iestādes, piemēram, valsts ombuds vai neatkarīga vispārīgā inspekcija, var

darboties kā novērotājs. Tomēr šķiet problemātiski sasaistīt uzraudzības pienākumu ar

tās pašas pārvaldes apakšnodaļu, kura izpilda arī atgriešanas/izraidīšanas procedūras;

4) tas, ka atsevišķos gadījumos ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi vai valsts

atgriešanas politikas efektivitātes uzraudzības sistēmas, nenozīmē, ka Atgriešanas

direktīvas 8. panta 6. punktu var uzskatīt par izpildītu;

5) dalībvalstīm nav automātiska pienākuma segt visas ar uzraudzību saistītās izmaksas

(piemēram, personāla izmaksas), bet dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai piespiedu

atgriešanas uzraudzības sistēma būtu ieviesta un darbotos (effet utile);

6) Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. pants neuzliek pienākumu uzraudzīt katru atsevišķu

izraidīšanas procedūru. Uzraudzības sistēmu, kuras pamatā ir pārbaudes uz vietas un

pēc nejaušas izvēles principa izraudzītu gadījumu uzraudzība, var uzskatīt par atbilstīgu,

ja vien uzraudzības intensitāte ir pietiekama, lai nodrošinātu uzraudzības vispārējo

efektivitāti;

7) Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. punkts nenozīmē, ka atgriežamajai personai ir

subjektīvas tiesības tikt uzraudzītai.

Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētā atgriešanas pasākumu uzraudzība:

Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulas 28. panta 6. punktā ir noteikts, ka “Katru

atgriešanas operāciju uzrauga saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK 8. panta 6. punktu [..]

pamatojoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, visu atgriešanas operācijas laiku — no

laikposma pirms aizbraukšanas līdz atgriežamo personu nodošanai atgriešanas trešai valstij”. Tas

nozīmē, ka katra piespiedu atgriešanas procedūra, ko koordinē aģentūra un kas ietver tehnisko un

operatīvo atbalstu, ko sniedz viena vai vairākas dalībvalstis, ir jāuzrauga saskaņā ar valsts

noteikumiem, ar kuriem transponē Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. punktu, un tajos paredzēto

kārtību.

46

Neierobežojot valsts tiesību aktos paredzētos ziņošanas pienākumus, piespiedu atgriešanas

novērotājiem ir jāsniedz ziņojums pēc katras procedūras aģentūras izpilddirektoram, pamattiesību

amatpersonai un kompetentajām valsts iestādēm visās dalībvalstīs, kuras ir iesaistītas šajā

procedūrā.

9. Izraidīšanas atlikšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 9. pants

1. Dalībvalstis atliek izraidīšanu:

a) ja ar izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas (non-refoulement) princips vai

b) tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana saskaņā ar 13. panta 2. punktu.

2. Dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstošu laika posmu, ņemot vērā konkrēta

gadījuma īpašos apstākļus. Dalībvalstis jo īpaši ņem vērā:

a) trešās valsts valstspiederīgā fizisko stāvokli vai garīgās spējas;

b) tehniskus iemeslus, piemēram, transporta trūkums, vai izraidīšanas neiespējamību personu

apliecinošu datu trūkuma dēļ.

3. Ja izraidīšanu atliek, kā paredzēts 1. un 2. punktā, attiecīgam trešās valsts valstspiederīgajam

var piemērot 7. panta 3. punktā izklāstītos pienākumus.

Atgriešanas direktīvā ir noteikti divi absolūti aizliegumi: dalībvalstis nedrīkst izraidīt personu, ja ar

izraidīšanu tiktu pārkāpts neizdošanas (non-refoulement) princips, un tās nedrīkst veikt izraidīšanu

arī tik ilgi, kamēr ir noteikta izpildes pārtraukšana pārsūdzības procedūras norises laikā.

Citos gadījumos dalībvalstis var atlikt izraidīšanas izpildi uz atbilstīgu laikposmu, ņemot vērā

konkrēta gadījuma īpašos apstākļus. Iespējamo iemeslu uzskaitījums nav ierobežots, un dalībvalstis

var elastīgi reaģēt uz jauniem apstākļiem vai jauniem konstatējumiem, kuri pamato atgriešanas

atlikšanu. Konkrētie piemēri, kuri minēti Atgriešanas direktīvā (attiecīgās personas fiziskais

stāvoklis vai garīgās spējas, tehniski iemesli, piemēram, atbilstīga transporta trūkums), ir orientējoši

piemēri. Dalībvalstis var savos īstenošanas tiesību aktos vai administratīvajā praksē paredzēt arī

citus gadījumus.

Papildu skaidrojums

Atšķirība starp brīvprātīgai izceļošanai noteikto laikposmu un izraidīšanas atlikšanu. Atgriešanas

direktīvas 7. pants (brīvprātīga izceļošana) paredz “papildu termiņu”, lai nodrošinātu organizētu un

labi sagatavotu izceļošanu; tas attiecas tikai uz tām atgriežamajām personām, kuras varētu izpildīt

brīvprātīgas atgriešanās pienākumu. Šīs direktīvas 9. pants (izraidīšanas atlikšana) attiecas uz tiem

gadījumiem, kuros atgriešanās pienākumu piespiedu kārtā uzliek valsts, ja brīvprātīga izceļošana

nav iespējama vai nav noteikta.

Juridiskais statuss, gaidot atlikto izraidīšanu. Gaidot atlikto izraidīšanu, atgriežamā persona var

izmantot Atgriešanas direktīvas 14. pantā minētās garantijas (rakstisks apstiprinājums par to, ka

pienākums atgriezties ir atlikts, un atsevišķas pamatgarantijas, piemēram, piekļuve neatliekamai

veselības aprūpei un nepieciešamā slimību ārstēšana, un ģimenes vienotība — sk. šīs rokasgrāmatas

13. iedaļu). Tomēr atgriežamās personas uzturēšanos dalībvalstī neuzskata par likumīgu, ja vien

dalībvalsts nolemj, piemērojot Atgriešanas direktīvas 6. panta 4. punktu, piešķirt trešās valsts

valstspiederīgajam uzturēšanās atļauju vai likumīgas uzturēšanās tiesības.

Rīkojums uzturēties noteiktā dzīvesvietā, gaidot atlikto izraidīšanu. Direktīvas 9. panta 3. punktā

ir tieša atsauce uz iespējām, kuras uzskaitītas 7. panta 3. punktā, lai novērstu bēgšanu (sk.

6.2. iedaļu), tostarp uz iespēju uzlikt pienākumu uzturēties noteiktā vietā.

47

10. Nepavadītu nepilngadīgo atgriešana

Atgriešanas direktīva attiecas arī uz nepilngadīgajiem, tostarp nepavadītiem nepilngadīgajiem, un

sniedz īpašas garantijas, kuras dalībvalstīm ir jāievēro. Šādas garantijas tādējādi piemēro ikvienai

personai, kas nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu (t.i., nepilngadīgais), kas ierodas

dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kuri ir par viņu atbildīgi, un kamēr šāda persona

nav par viņu uzņēmusies aizgādību (tas ietver nepilngadīgo, kas palicis bez pavadības pēc ierašanās

dalībvalstīs). Dažās dalībvalstīs pusaudži, kas nav sasnieguši 18 gadu vecumu, ir tiesīgi patstāvīgi

rīkoties atgriešanas (un patvēruma) procedūrās; tomēr Atgriešanas direktīvā paredzētās garantijas ir

saistošas dalībvalstīm attiecībā uz visiem nepilngadīgajiem vecumā līdz 18 gadiem.

Noturīgiem risinājumiem ir izšķirīga nozīme, lai nodrošinātu ierasto dzīvi un stabilitāti visiem

nepilngadīgajiem ilgtermiņā. Atgriešana ir viena no izskatāmām iespējām, rodot noturīgu

risinājumu attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem, un visās dalībvalsts veiktajās darbībās kā

galvenais apsvērums ir jāņem vērā bērna intereses. Pirms lēmuma pieņemšanas par nepavadīta

nepilngadīgā atgriešanu un saskaņā ar Konvencijas par bērna tiesībām50

12. panta 2. punktu,

attiecīgie nepilngadīgie ir jāuzklausa — vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgās iestādes

starpniecību, un vienmēr ir jāveic individuāls bērna interešu novērtējums, tostarp arī attiecībā uz

īpašajām vajadzībām, pašreizējo situāciju ģimenē un situāciju un uzņemšanas apstākļiem

atgriešanās valstī. Šādā novērtējumā būtu sistemātiski jāanalizē, vai atgriešana izcelsmes valstī,

tostarp arī atkalapvienošanās ar ģimeni, ir nepilngadīgā interesēs.

Kompetentajām iestādēm ir jāveic novērtējums, pamatojoties uz daudzveidīgu pieeju, iesaistot

nepilngadīgajam iecelto aizbildni un/vai kompetento bērnu aizsardzības iestādi. Dalībvalstīm ir arī

periodiski jāveic atkārtots bērna interešu novērtējums, ņemot vērā atsevišķā gadījuma attīstību.

Dalībvalstis tiek mudinātas apsvērt skaidrojošos un operatīvās darbības norādījumus, kas ietverti

ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) un ANO Bērnu fonda (UNICEF) kopīgajās

pamatnostādnēs par bērna interešu noteikšanu51

, ANO Bērnu tiesību komitejas Vispārējo komentāru

Nr. 14 par to, lai primārais apsvērums būtu bērna intereses52

, UNHCR Bērna interešu noteikšanas

pamatnostādnes53

un Praktisko rokasgrāmatu UNHCR Bērna interešu noteikšanas pamatnostādņu

ieviešanai54

.

Nepilngadīgo tiesības tikt uzklausītiem atgriešanas procedūrās, kurās tie iesaistīti vai kuras tos

ietekmē, ir jebkura interešu novērtējuma neatņemama daļa (sk. Konvencijas par bērna

tiesībām12. pantu) un tās ir jāievēro kā pamattiesības, kas atzītas par ES tiesību vispārējo principu

un ietvertas ES Pamattiesību hartā. Tas ietver nepilngadīgo viedokļa pienācīgu ņemšanu vērā,

ņemot vērā to vecumu un brieduma pakāpi, un jebkādas saziņas grūtības, kādas tiem varētu būt, lai

šo iesaisti padarītu saturīgu, un nepilngadīgā tiesību brīvi paust savu viedokli ievērošanu (tālākus

norādījumus sk. 12.1. iedaļā).

Nepavadīta nepilngadīgā definīcija. Atgriešanas direktīvā nav definēts termins “nepavadīts

nepilngadīgais”. Ņemot vērā to, ka nepavadīti nepilngadīgie bieži ir vai ir bijuši patvēruma

meklētāji, ieteicams izmantot definīciju, kas sniegta jaunākajās patvēruma jomas direktīvās, proti,

pārskatītās Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2013/33/ES 2. panta e) punktā: “nepilngadīgais, kas

ieradies dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kuri ir par viņu atbildīgi saskaņā ar

50 ANO, Konvencija par bērna tiesībām, 1989. gads. 51 UNHCR-UNICEF, “Safe and sound”, 2014. gads, pieejamas: http://www.refworld.org/docid/5423da264.html. 52 ANO, Vispārējais komentārs Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņa intereses

(3. panta 1. punkts)*, 2013. gads, pieejams:

http://www2.ohchr.org/English/bodies/crc/docs/GC/CRC_C_GC_14_ENG.pdf. 53 UNHCR, Bērna interešu noteikšanas pamatnostādnes, 2008. gads, http://www.unhcr.org/4566b16b2.pdf. 54 UNHCR, Praktiskā rokasgrāmata UNHCR Bērna interešu noteikšanas pamatnostādņu ieviešanai, 2011. gads,

pieejama: http://www.refworld.org/pdfid/4e4a57d02.pdf.

48

attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi, kamēr šāda persona nav par viņu uzņēmusies

aizgādību; tas ietver nepilngadīgo, kas palicis bez pavadības pēc ierašanās dalībvalstīs”.

Atturēšanās pieņemt atgriešanas lēmumus attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem. Atgriešanas

direktīvas 6. panta 4. punkts skaidri atļauj dalībvalstīm katrā laikā saskaņā ar valsts tiesību aktiem

piešķirt trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uzturēšanās atļauju vai

likumīgas uzturēšanās tiesības. Šo vispārējo noteikumu piemēro arī nepilngadīgajiem. Tādējādi

dalībvalstis, kas neatgriež/neizraida nepilngadīgos, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie un kuri

nelikumīgi uzturas šo valstu teritorijā, vai ir atturējušās izraidīt nepavadītu nepilngadīgo,

pamatojoties uz bērna interešu novērtējumu, var piešķirt tam uzturēšanās atļauju vai likumīgas

uzturēšanās tiesības (piemēram, pagaidu atļauja uzturēties dalībvalstī līdz 18 gadu vecuma

sasniegšanai).

Atgriešanas direktīvas 6. panta 1. punktā dalībvalstij ir uzlikts pienākums izpildīt vai nu “A”

(piešķirt uzturēšanās atļauju vai likumīgas tiesības uzturēties dalībvalstī), vai “B” (īstenot

atgriešanas procedūras) pasākumu (sk. 5. iedaļu). Tāpēc dalībvalstīm ir jāievieš skaidri noteikumi

attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo tiesisko statusu, kas ļautu vai nu pieņemt atgriešanas lēmumus

un veikt atgriešanas procedūras, vai arī piešķirt tiem uzturēšanās tiesības saskaņā ar valsts tiesību

aktiem. Dalībvalstīm jācenšas nodrošināt, lai būtu pieejamas statusa noteikšanas procedūras

attiecībā uz tiem nepavadītajiem nepilngadīgajiem, kuri nav atgriezti. Tā ir vienkāršota pieeja, kuras

mērķis ir samazināt “pelēkās zonas” un uzlabot juridisko noteiktību visiem iesaistītajiem

dalībniekiem. Ņemot vērā iepriekš teikto, lai nodrošinātu atbilstību Atgriešanas direktīvai, attiecībā

uz nepavadītiem nepilngadīgajiem dalībvalstīs, kuras, pamatojoties uz bērna interešu novērtējumu,

neatgriež vai neizraida trešo valstu nepilngadīgos, būtu jānosaka tiesiskā ziņā vai nu (pagaidu)

atļaujas piešķiršana, vai tiesības uzturēties dalībvalstī (piemēram, līdz 18 gadu vecuma

sasniegšanai), piemērojot Direktīvas 6. panta 4. punktu, vai atgriešanas lēmuma pieņemšana un

izraidīšanas atlikšana saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. un 9. pantu.

10.1. Attiecīgo iestāžu palīdzība

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 10. panta 1. punkts

Pirms lemt par atgriešanas lēmuma pieņemšanu attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo, attiecīgas

iestādes, kas nav iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanos, sniedz atbilstīgu palīdzību, pienācīgi

ņemot vērā bērna intereses.

Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums: Direktīvas 10. panta 1. punkts nebija ietverts Komisijas priekšlikumā.

To iekļāva tekstā sarunu laikā un tajā ņemts vērā Eiropas Padomes “Divdesmit pamatnostādņu piespiedu atgriešanai”55

2. pamatnostādnes 5. punkts, kurā noteikts, ka “pirms lemt par izraidīšanas rīkojuma pieņemšanu attiecībā uz nošķirtu

bērnu, nodrošina palīdzību — jo īpaši juridisko palīdzību —, pienācīgi ņemot vērā bērna intereses”.

“Attiecīgo iestāžu” būtība. “Attiecīgajai iestādei” jābūt nošķirtai no iestādes, kura īsteno piespiedu

atgriešanu, un tā var būt valsts iestāde (iespējams, atsevišķs dienests ministrijā), nevalstiska

organizācija vai abu apvienojums, kas nodrošina daudzveidīgu sadarbību starp valsts atbalstītām un

nevalstiskām aizbildnības sistēmām, un/vai bērnu aizsardzības iestādēm. Iestādēm, kuras ir

atbildīgas par bērnu aprūpi un aizsardzību, jāatbilst standartiem, kuri noteikti drošības, veselības,

personāla piemērotības un kompetentas uzraudzības jomā. Dalībnieku atšķirīgajiem pienākumiem

un atbildībai jābūt skaidri noteiktai un pārredzamai, jo īpaši attiecībā uz nepavadītu nepilngadīgo,

lai nodrošinātu viņa aktīvu iesaistīšanu un efektīvu līdzdalību visos ar viņu saistītajos jautājumos.

“Palīdzības” būtība. Palīdzība ir jāattiecina ne tikai uz juridisko palīdzību. Jāņem vērā arī citi

Atgriešanas direktīvā minētie aspekti, piemēram, vajadzīgās medicīniskās palīdzības un veselības

55 Eiropas Padome, Divdesmit pamatnostādnes piespiedu atgriešanai, 2005. gads.

49

aprūpes nodrošināšana, sazināšanās ar ģimeni, piekļuve pamatizglītībai, lai sekmētu bērna tiesību

īstenošanu, kā noteikts ANO Konvencijā par bērna tiesībām. Īpašs uzsvars jāliek uz nepieciešamību

iepriekš apspriest ar nepilngadīgo visus ar viņu saistītos procesus un procedūras, kā arī lēmumus.

Nepilngadīgajiem jāsniedz informācija par to tiesībām, procedūrām un dienestiem, kas pieejami to

aizsardzībai, darot to veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai.

“Palīdzības” sniegšanas termiņa noteikšana. Attiecīgās iestādes sāk palīdzības sniegšanu pēc

iespējas agrāk, un to sāk pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas. Tā ietver vecuma noteikšanu,

pamatojoties uz labticību. Palīdzībai jābūt kā nepārtrauktam un stabilam procesam, tostarp

atgriešanas posma laikā. To var attiecināt arī uz pēcatgriešanās posmu, lai nodrošinātu pienācīgu

atgriešanās pārraudzību. Vajadzības gadījumā jāpanāk aizbildnības tiesību nodošana no dalībvalsts

atgriešanās valstij saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 10. panta 2. punktu.

Vecuma noteikšana. Atgriešanas direktīvā nav noteikumu par vecuma noteikšanu. Pamatojoties uz

sistemātisku Savienības imigrācijas un patvēruma tiesību aktu kopuma interpretāciju, Komisija

iesaka izmantot Patvēruma procedūru direktīvas 25. panta 5. punkta noteikumus, kā arī ņemt vērā

attiecīgos dokumentus, ko izstrādājis, piemēram, Eiropas Patvēruma atbalsta birojs56

.

Palīdzības nepārtrauktība patvēruma un atgriešanas procedūrās. Lai gan atgriešanas procesā

patvēruma meklētājiem nodrošinātās aizbildnības un nepavadītiem nepilngadīgajiem/bērniem

vajadzīgās “palīdzības” juridiskais pamats ir atšķirīgs, pastāv cieša saikne starp tiesību aktu kopumā

patvēruma jomā noteiktajām prasībām un Atgriešanas direktīvas prasībām, un ir jāapsver

nepārtraukta palīdzības nodrošināšana patvēruma un atgriešanas procedūrās.

Ja tiek nodrošināta tikai aizbildnība, tad tas nav pietiekami, lai būtu izpildīta prasība nodrošināt

palīdzību nepilngadīgajiem, jo “palīdzība, ko sniedz attiecīgās iestādes” nozīmē vairāk nekā tikai

aizbildnību.

10.2. Nogādāšana pie ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas

telpām

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 10. panta 2. punkts

Pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek izraidīts no dalībvalsts teritorijas, minētās dalībvalsts iestādes

pārliecinās, ka nepilngadīgo nogādā pie

– viņa ģimenes locekļa,

– noteikta aizbildņa vai

– uz piemērotām uzņemšanas telpām valstī, uz kuru veic atgriešanu.

Kā prioritāro iespēju no Atgriešanas direktīvas 10. panta 2. punktā piedāvātajām iespējām ir

ieteicams izvēlēties nogādāšanu pie ģimenes locekļa, ja vien tas nepārprotami nav bērna interesēs.

Tāpēc dalībvalstīm jācenšas noteikt nepavadītā nepilngadīgā identitāte un pilsonība, un atrast

ģimenes locekļus. Nogādāšana pie aizbildņa vai uz piemērotu uzņemšanas telpu noteiktos apstākļos

var būt pieņemama alternatīva.

Komisija iesaka Dalībvalstīm ieviest attiecīgus reintegrācijas pasākumus, kas paredzēti

nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri atgriežas savā izcelsmes valstī, un nodrošināt ātru piekļuvi

šādiem pasākumiem gan pirms izceļošanas, gan pēc ierašanās trešajā atgriešanās valstī.

Papildu skaidrojums

56 Eiropas Patvēruma atbalsta birojs, Vecuma noteikšanas prakse Eiropā, 2014. gads, pieejams:

https://www.easo.europa.eu/sites/default/files/public/EASO-Age-assessment-practice-in-Europe.pdf. Tiek

sagatavots jauns vadlīniju dokuments.

50

Ģimenes locekļu atrašana. Dalībvalstīm pēc iespējas drīzāk jāuzsāk procedūras, lai atrastu

nepavadītu nepilngadīgo vecākus vai ģimenes locekļus, iesaistot iecelto aizbildni un/vai personu,

kas atbildīga par bērnu aizsardzību. Lai veicinātu ģimenes locekļu atrašanu, kā arī lai noteiktu

aizbildni vai piemērotu telpu attiecībā uz atgriešanu, kompetentajām valsts iestādēm jāveic

pasākumi, lai sadarbotos ar konsulārajiem dienestiem, sadarbības koordinatoriem, bērnu

aizsardzības iestādēm, starptautiskām organizācijām un NVO atgriešanās valstī, pilnībā izmantojot

esošos pārrobežu sadarbības kanālus.

Nepilngadīgo brīvprātīga izceļošana. Pēc būtības 10. panta 2. punkts attiecas tikai uz

gadījumiem, kad nepilngadīgais tiek izraidīts, nevis uz gadījumiem, kad nepilngadīgais brīvprātīgi

pamet dalībvalsti. Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu, kas izriet no prasības pienācīgi ievērot bērna

intereses, brīvprātīgas izceļošanas gadījumā ir ieteicams arī novērtēt situāciju ģimenē un situāciju

un uzņemšanas apstākļus atgriešanās valstī.

Uzņemšanas telpu piemērotība atgriešanās valstī jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā

konkrētos apstākļus un atgriežamā nepilngadīgā vecumu. Uzņemšanu, ko atgriešanās valstī veic

robežpolicija, neveicot vajadzīgos pārbaudes vai palīdzības pasākumus, nevar uzskatīt par

“piemērotu uzņemšanu”. Dalībvalstīm jāvelta īpaša uzmanība atbilstīga mājokļa pieejamībai,

piekļuvei veselības aprūpei un izglītībai atgriešanās valstī. Dalībvalstīm jāievēro ANO Konvencijas

par bērna tiesībām 20. pants, un tās tiek mudinātas ievērot ANO Vadlīnijas bērnu alternatīvai

aprūpei57

.

11. Ieceļošanas aizliegumi

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 6. punkts un 11. pants

“Ieceļošanas aizliegums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu

aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam.

Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:

a) ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas laika posms vai

b) ja nav ievērota atgriešanās pienākuma izpilde.

Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus

attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja

trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai

vai valsts drošībai.

Ar atgriešanu saistītais ieceļošanas aizliegums Atgriešanas direktīvā paredzēts preventīvā nolūkā un

lai sekmētu Savienības atgriešanas politikas uzticamību, skaidri norādot, ka tiem, kuri neievēro

migrācijas noteikumus ES dalībvalstīs, noteiktā laikposmā nebūs ļauts atkārtoti ieceļot kādā no ES

dalībvalstīm.

Direktīvā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izdot ieceļošanas aizliegumu divos noteiktos gadījumos:

(i) nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai un (ii) atgriešanās pienākums nav izpildīts.

Pārējos gadījumos atgriešanas lēmumus var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.

Atkārtotas ieceļošanas aizlieguma ilgums jānosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma

visus attiecīgos apstākļus. Šis laikposms principā nepārsniedz piecus gadus. Tikai gadījumos, kad ir

57 ANO, Vadlīnijas bērnu alternatīvai aprūpei, 2010. gads, pieejamas:

http://www.refworld.org/docid/4c3acd162.html.

51

nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai, ieceļošanas

aizliegumu var izdot uz ilgāku laikposmu.

Atgriešanas direktīvas noteikumi par ieceļošanas aizliegumu saistībā ar atgriešanu neattiecas uz

ieceļošanas aizliegumu, kurš izdots citā nolūkā, kas nav saistīts ar migrāciju, piemēram, ieceļošanas

aizliegums trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri izdarījuši smagus noziedzīgus nodarījumus vai

attiecībā uz kuriem ir skaidras norādes par viņu nodomu izdarīt šādu noziedzīgu nodarījumu (sk.

24. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1987/2006) (SIS II regula)58

,

vai ieceļošanas aizliegums kā ierobežojošs pasākums, kas pieņemts saskaņā ar LES V sadaļas

2. nodaļu, tostarp pasākumi, ar kuriem īsteno ceļošanas aizliegumus, ko izdevusi ANO Drošības

padome.

11.1. ES mēroga ietekme

Ieceļošanas aizliegums liedz ieceļot visu dalībvalstu teritorijā: Atgriešanas direktīvas 14. apsvēruma

formulējums un sistemātiska visu direktīvas valodu versiju (īpaši EN un FR) salīdzināšana skaidri

norāda, ka ieceļošanas aizliegums aizliedz ieceļošanu un uzturēšanos visu dalībvalstu teritorijā. DK

versijā, kurā lietota vienskaitļa forma (“ophold på en medlemsstats”), ir acīmredzama tulkošanas

kļūda. Ieceļošanas aizlieguma ES mēroga ietekme ir viena no direktīvas galvenajām Eiropas

pievienotām vērtībām. Ieceļošanas aizlieguma ES mēroga ietekme ir skaidri jānorāda ieceļošanas

aizliegumā, ko izdod attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo.

Ieceļošanas aizliegums ir saistošs visām dalībvalstīm, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva, t.i.,

visām dalībvalstīm (izņemot Apvienoto Karalisti un Īriju) plus Šengenas asociētajām valstīm

(Šveice, Norvēģija, Islande un Lihtenšteina).

Citu dalībvalstu informēšana par izdoto ieceļošanas aizliegumu. Ir ļoti svarīgi informēt pārējās

dalībvalstis par izdotajiem ieceļošanas aizliegumiem. Ieceļošanas aizlieguma brīdinājuma

iekļaušana SIS, piemērojot SIS II regulas 24. panta 3. punktu, ir galvenais, bet ne vienīgais

līdzeklis, lai informētu citas dalībvalstis par ieceļošanas aizlieguma esību un nodrošinātu tā sekmīgu

izpildi. Tāpēc dalībvalstīm ir jānodrošina ieceļošanas aizlieguma brīdinājumu sistemātiska

iekļaušana SIS. Attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām nav piekļuves SIS, informācijas apmaiņu var

veikt, izmantojot citus kanālus (piemēram, divpusēju saziņu).

Ieceļošanas aizliegumu nosaka tikai viena dalībvalsts. Tādu ieceļošanas aizliegumu noteikšana

migrācijas jomā, ko veic tikai viena dalībvalsts, neatbilst Atgriešanas direktīvai. Valsts tiesību aktos

jāparedz, ka ieceļošanas aizliegums, kas izdots saistībā ar atgriešanas lēmumiem, aizliedz ieceļot un

uzturēties visās dalībvalstīs, piemēram, nosakot prasību sistemātiski iekļaut visus šāda veida

ieceļošanas aizliegumus SIS. Tomēr, ja trešās valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru

A dalībvalsts ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu, ir B dalībvalsts izdota uzturēšanās atļauja, turklāt

B dalībvalsts nevēlas atcelt šo atļauju, pēc Atgriešanas direktīvas 11. panta 4. punktā minētajām

konsultācijām saskaņā ar SIC 25. pantu A dalībvalsts atsauc ES mēroga ieceļošanas aizliegumu, bet

var ietvert trešās valsts valstspiederīgo dalībvalstu brīdinājumu sarakstā saskaņā ar SIC 25. panta

2. punkta pēdējo teikumu (lex specialis) (sk. arī 11.8. iedaļu).

11.2. SIS II izmantošana

Ieceļošanas aizliegumu reģistrēšana SIS. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem dalībvalstis var

reģistrēt SIS brīdinājumus saistībā ar ieceļošanas aizliegumiem, kuri izdoti saskaņā ar Atgriešanas

direktīvu, bet tām nav pienākuma to darīt. Tomēr dalībvalstīm tas būtu sistemātiski jādara, lai

58 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1987/2006 (2006. gada 20. decembris) par otrās paaudzes

Šengenas Informācijas sistēmas (SIS II) izveidi, darbību un izmantošanu, OV L 381, 28.12.2006., 4. lpp.

52

ieceļošanas aizliegumi, kas izdoti saskaņā ar Atgriešanas direktīvu, būtu pilnībā piemērojami

Eiropas mērogā.

Saistība starp SIS reģistrēto brīdinājumu pārskatīšanu ik pēc trīs gadiem (saskaņā ar SIC 112. pantu

un SIS II regulas 29. pantu) un saskaņā ar Atgriešanas direktīvu noteiktā ieceļošanas aizlieguma

termiņu. SIS reģistrēto brīdinājumu pārskatīšana ir procedūras prasība, kuras mērķis ir nodrošināt

brīdinājumu saglabāšanu vienīgi tik ilgi, cik vajadzīgs, lai sasniegtu mērķus, kādiem tie reģistrēti.

Tā neietekmē dalībvalstu neatkarīgo lēmumu noteikt ieceļošanas aizlieguma ilgumu saskaņā ar

Atgriešanas direktīvu. Ja trīs gadu pārskatīšanas laikā ieceļošanas aizliegums, kas izdots saskaņā ar

Atgriešanas direktīvu, vēl ir spēkā (piemēram, aizliegums noteikts uz pieciem gadiem un šajā laikā

nav atsaukts), dalībvalstis var saglabāt brīdinājumu SIS vēl divus gadus, ja brīdinājums joprojām ir

nepieciešams, ņemot vērā piemērojamos novērtēšanas kritērijus, proti, Atgriešanas direktīvas

11. pantu kopā ar Šengenas konvencijas 112. panta 4. punktu vai SIS II regulas 29. panta 4. punktu.

11.3. Procedūras jautājumi

Ieceļošanas aizlieguma izdošana pie robežas, izceļojot no valsts, izmantojot in absentia procedūru

(piemēram, gadījumos, kad personas, kuras pārsniegušas vīzas termiņu, ierodas lidostas

robežkontroles punktā īsi pirms izlidošanas). Nekas neliedz dalībvalstīm sākt atgriešanas procedūru,

kamēr tiek iegūta informācija par atļautā vīzas termiņa pārsniegšanu, un pieņemt atgriešanas

lēmumu (sk. 5.1. iedaļu) kopā ar ieceļošanas aizliegumu, izmantojot in absentia procedūru, ja:

1) valsts administratīvajos aktos ir paredzēta in absentia procedūru izmantošanas iespēja;

un

2) minētās valsts procedūras ir saskaņā ar Savienības tiesību vispārējiem principiem un

pamattiesībām, kā noteikts CFR, jo īpaši tiesībām tikt uzklausītam un tiesībām uz

efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu tiesu.

Ieceļošanas aizlieguma izdošana attiecībā uz atgriežamajām personām, kuras līdz izceļošanas

brīdim nav izpildījušas atgriešanās pienākumu brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā.

Ieceļošanas aizliegumu izdod vēlākā posmā (piemēram, pirms izceļošanas) kā papildu elementu jau

pieņemtam atgriešanas lēmumam, ja atgriežamā persona nav izpildījusi atgriešanās pienākumu

brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā laikposmā.

Uzturēšanās dalībvalsts teritorijā. Nelikumīga uzturēšanās ir priekšnoteikums atgriešanas lēmuma

un tam pievienota ieceļošanas aizlieguma pieņemšanai. Dalībvalsts nevar pieņemt atgriešanas

lēmumu un tam pievienotu ieceļošanas aizliegumu attiecībā uz personām, kuras neatrodas to

teritorijā. Situācijā, kad persona ir aizbēgusi (piemēram, pēc noraidoša lēmuma saņemšanas saistībā

ar patvēruma pieteikumu), bet var uzskatīt, ka tā joprojām atrodas attiecīgās dalībvalsts teritorijā,

var pieņemt atgriešanas lēmumu (kā arī ieceļošanas aizliegumu), izmantojot in absentia procedūru

saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Nelikumīga uzturēšanās iepriekš (senāk). Dalībvalstis nevar pieņemt atgriešanas lēmumu un

papildus ieceļošanas aizliegumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvu attiecībā uz personām, kuras

neatrodas to teritorijā, tostarp uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri iepriekš (senāk) tajā ir

uzturējušies nelikumīgi un ir atgriezušās trešajā valstī pirms nelikumīgā uzturēšanās tika konstatēta.

Ja minētās personas atkārtoti ieceļo dalībvalstī, un ir veikti pasākumi saskaņā ar Atgriešanas

direktīvu (atgriešanas lēmums, ieceļošanas aizliegums), iepriekšējo nelikumīgo uzturēšanos var

ņemt vērā kā vainu pastiprinošu apstākli, nosakot ieceļošanas aizlieguma ilgumu. Kā vainu

pastiprinošu apstākli ieceļošanas aizlieguma ilguma noteikšanā var ņemt vērā arī iepriekšēju

nelikumīgu uzturēšanos citu dalībvalstu teritorijā.

11.4. Ieceļošanas aizlieguma noteikšanas iemesli

53

Atgriešanas direktīvā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izdot ieceļošanas aizliegumu divos noteiktos

gadījumos:

1) ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas laikposms vai

2) ja nav ievērota atgriešanās pienākuma izpilde.

Visos pārējos gadījumos (visi atgriešanas lēmumi, kuri pieņemti saskaņā ar Atgriešanas direktīvu

un kuriem nav saistības ar abiem minētajiem noteiktajiem gadījumiem) atgriešanas lēmumam var

pievienot ieceļošanas aizliegumu. Tas nozīmē, ka ieceļošanas aizliegumu var paredzēt arī tad, ja

persona ir izceļojusi brīvprātīgi. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm šajā jomā ir dota rīcības brīvība, un

tās tiek mudinātas izmantot šo rīcības brīvību tā, lai sekmētu brīvprātīgu izceļošanu.

11.5. Ieceļošanas aizlieguma ilgums

Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponē

Atgriešanas direktīvu, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus.

Nosakot ieceļošanas aizlieguma ilgumu, īpaši jāņem vērā vainu pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi,

kas zināmi izsniedzējai iestādei, piemēram, vai:

– trešās valsts valstspiederīgajam iepriekš ir piemērots atgriešanas lēmums vai

izraidīšanas rīkojums;

– trešās valsts valstspiederīgais iepriekš jau ir saņēmis palīdzību brīvprātīgai izceļošanai

un/vai reintegrācijai;

– trešās valsts valstspiederīgais ir ieceļojis bez atļaujas kādas dalībvalsts teritorijā, kamēr

ieceļošanas aizliegums vēl bija spēkā;

– trešās valsts valstspiederīgais ir sadarbojies vai atteicies sadarboties atgriešanas

procedūras laikā;

– trešās valsts valstspiederīgais ir izrādījis vēlmi izceļot brīvprātīgi.

Parasti ieceļošanas aizliegums nepārsniedz piecus gadus. Nosakot konkrētu ieceļošanas aizlieguma

ilgumu, dalībvalstu pienākums ir izskatīt katra konkrētā gadījuma visus attiecīgos apstākļus un ņemt

vērā proporcionalitātes principu. Dalībvalsts var paredzēt dažādu termiņu attiecībā uz tipisku

gadījumu kategorijām, piemēram, trīs gadus kā vispārēju standarta noteikumu, piecus gadus, ja ir

vainu pastiprinoši apstākļi (piemēram, atkārtoti migrācijas likuma pārkāpumi), un vienu gadu, ja ir

vainu mīkstinoši apstākļi (piemēram, pārkāpumi izdarīti nevērības dēļ), kā vispārīgas vadlīnijas tās

pārvaldei, bet dalībvalstij jānodrošina, lai katrs gadījums tiktu novērtēts atsevišķi, ievērojot

proporcionalitātes principu. Dalībvalstis var savos tiesību aktos vai administratīvajos noteikumos

noteikt vispārīgus kritērijus, kuri tiks ņemti vērā, katrā atsevišķā gadījumā nosakot ieceļošanas

aizlieguma ilgumu saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktu.

Nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai Gadījumos, kad ir

nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai un valsts drošībai, ieceļošanas

aizliegumu var izdot uz laikposmu, kas pārsniedz piecus gadus. Faktori, kuri dalībvalstīm būtu

jāņem vērā, nosakot šādus draudus, var būt noziedzīgi nodarījumi, kā arī nopietni administratīvie

pārkāpumi (piemēram, viltotu dokumentu atkārtota izmantošana, migrācijas likuma atkārtota un tīša

neievērošana). Tomēr nevienu no minētajiem faktoriem pašu par sevi nevar uzskatīt par

automātisku sabiedriskās kārtības apdraudējumu. Dalībvalstīm jebkurā gadījumā ir pienākums

izskatīt katra konkrētā gadījuma visus attiecīgos apstākļus un ņemt vērā proporcionalitātes principu.

Atgriešanas direktīvā nav sniegta definīcija attiecībā uz to, ko tieši nozīmē minētais termins, un

Atgriešanas direktīvas kontekstā nav tieši piemērojama Tiesas judikatūra attiecībā uz šā termina

izmantošanu citās migrācijas direktīvās un saistībā ar brīvu pārvietošanos. Tomēr daži apsvērumi,

kas ietverti Tiesas judikatūrā (jo īpaši attiecībā uz tādiem horizontāliem jēdzieniem kā direktīvu

samērīgums un lietderīgums), var sniegt dažus norādījumus. Komisijas Paziņojuma par

54

norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Komisijas Direktīvu 2004/38/EK par Savienības

pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā59

3. nodaļā sniegti sīki izstrādāti norādījumi par sabiedriskās kārtības un sabiedrības drošības jēdziena

interpretēšanu brīvas pārvietošanās kontekstā. Turklāt salīdzinošu informāciju par minētā jēdziena

interpretēšanu dalībvalstīs migrācijas kontekstā sniedz EMT ad-hoc aptauja (140) par jēdzienu

“sabiedriskā kārtība” un “sabiedrības drošība” izpratni. Tiesas sprieduma 48. punktā lietā C-

554/13, Zh. un O., kas attiecās uz “sabiedrisko kārtību” saistībā ar Atgriešanas direktīvu (sk.

6.3. iedaļu). Tiesa skaidri apstiprināja, ka var izdarīt salīdzinājumu ar judikatūru saistībā ar

Direktīvu 2004/38/EK (Tiesas spriedums lietā C-430/10, Gaydarov60

, 32. punkts).

Ieceļošanas aizlieguma ilgums saistībā ar sabiedriskās kārtības apdraudējumu Ieceļošanas

aizlieguma ilgums saistībā ar sabiedriskās kārtības apdraudējumu ir jānosaka katrā gadījumā

atsevišķi, ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo izdarīto pārkāpumu nopietnību, saistīto

apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai un attiecīgo personu

konkrēto situāciju. Jebkurā gadījumā jāievēro proporcionalitātes princips. Sistemātiska ieceļošanas

aizlieguma noteikšana uz mūžu visos ar sabiedrisko kārtību saistītajos gadījumos, neņemot vērā

atsevišķā gadījuma apstākļus (piemēram, pārkāpumu un draudu nopietnība) ir pretrunā direktīvas

noteikumiem. Dalībvalsts var paredzēt dažādu termiņu attiecībā uz tipisku gadījumu kategorijām,

piemēram, 10 gadus kā vispārēju standarta noteikumu sabiedriskās kārtības apdraudējuma

gadījumos un 20 gadus īpaši nopietnos gadījumos. Dalībvalstu pienākums būtu nodrošināt iespēju

vai nu ex officio, vai pēc attiecīgās personas pieprasījuma pārskatīt lēmumu par ieceļošanas

aizliegumu, it īpaši to, vai pastāv šo lēmumu pamatojoši apstākļi.

Papildu skaidrojums

Ieceļošanas aizliegumi, kuru ilgums nav neierobežots. Ieceļošanas aizlieguma ilgums ir lēmuma par

ieceļošanas aizliegumu pamatelements. Tas katrā konkrētā gadījumā jānosaka ex-officio iepriekš.

Tiesa to skaidri apstiprināja spriedumā lietā C-297/12, Filev un Osmani (27. un 34. punkts):

“Jākonstatē, ka no vārdiem “ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka” skaidri izriet, ka dalībvalstīm

ir pienākums noteikt jebkura ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības ierobežojumus laikā, principā

maksimāli uz pieciem gadiem, un neatkarīgi no attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā šajā nolūkā

iesniegtā pieteikuma. [..] Direktīvas 2008/115 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to

netiek pieļauta tāda valsts norma [..], ar kuru ieceļošanas aizlieguma ilguma ierobežojums ir

pakārtots pieteikuma, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais lūdz noteikt šādu

ierobežojumu, iesniegšanai.”

Brīdis, kad sākas laika atskaite Atgriešanas direktīvā nav skaidri noteikts sākuma brīdis, no kura

jāaprēķina ar ieceļošanas aizlieguma piemērošanu saistītā laikposma ilgums. Tomēr Tiesa lietā

C-225/16, Ouhrami61

ieviesa skaidrību šajā jautājumā.

Tiesa skaidroja, ka ieceļošanas aizlieguma sākuma brīža noteikšanu nevar atstāt katras dalībvalsts

ziņā, jo tas vājinātu Atgriešanas direktīvas mērķi un ieceļošanas aizliegumu nolūku. Tiesa secināja,

ka “tādējādi no Direktīvas 2008/115 formulējuma, struktūras un mērķa izriet, ka ieceļošanas

aizlieguma laikposms sākas tikai datumā, kurā attiecīgā persona faktiski atstāj dalībvalstu

teritoriju“ (53. punkts). Patiešām, ja ieceļošanas aizliegums tiktu piemērots pirms trešās valsts

valstspiederīgā faktiskās izceļošanas, tā ilgums tiktu nepamatoti samazināts.

Tāpēc Tiesa nolēma, ka “ieceļošanas aizlieguma ilgums [..] ir jāaprēķina, sākot no dienas, kurā

ieinteresētā persona faktiski atstāja dalībvalstu teritoriju“ (58. punkts).

59 COM(2009) 313 galīgā redakcija. 60 Tiesas 2011. gada 17. novembra spriedums, Gaydarov, lieta C-430/10, ECLI:EU:C:2011:749. 61 Tiesas 2017. gada 26. jūlija spriedums, Ouhrami, lieta C-225/16, ECLI:EU:C:2017:590.

55

Dalībvalstīm būtu jāparedz līdzekļi, lai apstiprinātu un pārbaudītu trešo valstu valstspiederīgo

faktisko izceļošanas datumu (sk. 6.4. un 6.6. iedaļu), lai nodrošinātu to, ka ieceļošanas aizliegumu

sāk piemērot no brīža, kad tie faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju.

11.6. Ieceļošanas aizliegumu atsaukšana, saīsināšana un pārtraukšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 11. panta 3. punkts

1. daļa. Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts

valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu,

var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/-usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.

Iespēja atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu gadījumos, kad atgriežamā persona ir atstājusi

dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu (proti, brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā

laikposmā), ir jāizmanto kā pamudinājums, kas sekmē brīvprātīgu izceļošanu. Dalībvalstis savos

tiesību aktos un administratīvajā praksē paredz iespēju šādos gadījumos atsaukt vai pārtraukt

ieceļošanas aizliegumu. Jācenšas panākt, lai minētās procedūras būtu viegli pieejamas atgriežamajai

personai un lai tās praktiski darbotos. Ir dažādas iespējas, kā atgriežamā persona var iesniegt

pierādījumu par izceļošanu no ES teritorijas, piemēram: izceļošanas zīmogs atgriežamās personas

pasē, dati, kas ievadīti valsts robežšķērsošanas datu reģistros vai atgriežamās personas pieteikšanās

konsulārajā dalībvalsts pārstāvniecībā trešajā valstī.

Ieceļošanas aizlieguma ilguma saīsināšana. Dalībvalstis var arī pēc izvēles saīsināt spēkā esošā

ieceļošanas aizlieguma ilgumu gadījumos, kas minēti Atgriešanas direktīvas 11. panta 3. punktā.

Dalībvalstīm sniegto iespēju saskaņā ar 11. panta 3. punktu atsaukt ieceļošanas aizliegumu var

interpretēt arī kā tādu, kas attiecas arī uz ieceļošanas aizlieguma daļēju atsaukšanu (t.i.,

saīsināšanu).

2. daļa. Trešo valstu valstspiederīgajiem, kas saskaņā ar Padomes Direktīvu 2004/81/EK

(2004. gada 29. aprīlis) par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu

valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina

nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, nepiemēro ieceļošanas

aizliegumu, neskarot 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, ar noteikumu, ka attiecīgais trešās

valsts valstspiederīgais nerada draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts

drošībai.

Attiecībā uz cilvēku tirdzniecības upuriem, kuriem iepriekš ir bijusi piešķirta uzturēšanās atļauja

saskaņā ar Direktīvu 2004/81/EK, nedrīkst izdot ieceļošanas aizliegumu, ja vien attiecīgā persona

nav izpildījusi atgriešanās pienākumu brīvprātīgas izceļošanas laikposmā vai, ja attiecīgā persona

rada apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai. Minētais noteikums attiecas tikai uz nelikumīgas

uzturēšanās laikposmu uzreiz pēc likumīgas uzturēšanās, uz ko attiecas Direktīva 2004/81/EK, un

tas nerada mūžīgu izņēmumu tiem, kuriem iepriekš bijušas piešķirtas šādas atļaujas.

3. daļa. Atsevišķos gadījumos dalībvalstis var atturēties izdot, atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas

aizliegumu humānu apsvērumu dēļ.

Dalībvalstis var pēc izvēles konkrētos gadījumos neizdot ieceļošanas aizliegumu, proti, obligātajos

gadījumos, kas paredzēti Atgriešanas direktīvas 11. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, tikai

humānu apsvērumu dēļ; šādi apsvērumi jānosaka valsts līmenī. Dalībvalstis var arī atsaukt vai

pārtraukt spēkā esošo ieceļošanas aizliegumu.

Šo klauzulu var piemērot pēc izvēles, un tā sniedz dalībvalstīm iespēju to izmantot saskaņā ar

saviem valsts tiesību aktiem un administratīvo praksi.

56

4. daļa. Atsevišķos gadījumos vai konkrētām kategorijām dalībvalstis var atsaukt vai apturēt

ieceļošanas aizliegumu citu iemeslu dēļ.

Dalībvalstis var pēc izvēles atsaukt vai apturēt spēkā esošu ieceļošanas aizliegumu arī citu

apsvērumu dēļ, kas nav humāni apsvērumi un kas jānosaka valsts līmenī.

Trešās valstīs notikušu humānu katastrofu gadījumos (piemēram, zemestrīces, citas dabas

katastrofas vai bruņoti konflikti), kas var izraisīt pārvietoto personu masveida pieplūdumu, oficiālās

ieceļošanas aizlieguma procedūras konkrētos gadījumos var būt laikietilpīgas un neizpildāmas.

Tādēļ ir iespēja nodrošināt spēkā esošu ieceļošanas aizliegumu horizontālu pārtraukšanu vai

atsaukšanu attiecībā uz konkrētajām personu grupām.

Nepieciešamība atsaukt ieceļošanas aizliegumu, kas pienācīgi izdots saskaņā ar Atgriešanas

direktīvu, var rasties arī attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri vēlāk varētu pierādīt, ka

viņiem ir tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, piemēram, kļūstot par to

ES/EEZ/CH pilsoņu ģimenes locekļiem, uz kuriem attiecas LESD 21. pants vai Direktīva

2004/38/EK.

11.7. Sankcijas par ieceļošanas aizlieguma neievērošanu

Ieceļošanas aizlieguma neievērošana dalībvalstīm jāņem vērā, apsverot jauna ieceļošanas

aizlieguma ilguma noteikšanu. Šajā sakarā Atgriešanas direktīvas 14. apsvērums skaidri nosaka, ka

“ieceļošanas aizlieguma ilgums būtu jānosaka, pienācīgi apsverot visus atsevišķa gadījuma

attiecīgos apstākļus, un tas nedrīkstētu pārsniegt piecus gadus. Šajā sakarā īpaši būtu jāņem vērā

tas, ka par attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo ir jau pieņemts vairāk nekā viens

atpakaļnosūtīšanas lēmums vai izraidīšanas rīkojums, vai ka tas ieceļojis dalībvalsts teritorijā

ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības laikā”.

Atgriešanas direktīva nodrošina dalībvalstīm iespēju noteikt papildu sankcijas saskaņā ar valsts

administratīvajiem aktiem (piemēram, naudas sods), ievērojot direktīvas effet utile un attiecīgo

Tiesas judikatūru šajā saistībā. Nosakot sankcijas, dalībvalstis nenošķir ieceļošanas aizliegumus, ko

izdevušas šo valstu iestādes, un ieceļošanas aizliegumus, ko izdevušas citu dalībvalstu iestādes, jo

tas nelabvēlīgi ietekmētu Atgriešanas direktīvā ietverto ES mēroga ieceļošanas aizlieguma

saskaņoto koncepciju.

Dalībvalstis var piemērot krimināltiesiskas sankcijas pret tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri

dalībvalstī uzturas nelikumīgi, kuri pēc to atgriešanas nav ievērojuši spēkā esošu ieceļošanas

aizliegumu (Tiesas spriedums lietā C-290/14, Celaj, sk. 4. iedaļu).

Atgriešanas direktīvas 11. panta 5. punktā paskaidrots, ka noteikumus par ieceļošanas aizliegumu,

kas saistīti ar atgriešanu, piemēro, neierobežojot tiesības uz starptautisku aizsardzību saskaņā ar ES

tiesību aktu kopumu patvēruma jomā. Tas nozīmē, ka iepriekš izdotie ieceļošanas aizliegumi

saskaņā ar Atgriešanas direktīvu nevar būt pamatojums to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai

vai sodīšanai, kuriem ir atļauja ieceļot vai uzturēties ES patvēruma meklētāja statusā vai

starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusā — sk. Tiesas spriedumu lietā C-290/14, Celaj

(32. punkts). Šādi ieceļošanas aizliegumi jāatliek (patvēruma procedūras laikā) vai jāatceļ (tiklīdz ir

piešķirta starptautiskā aizsardzība).

11.8. Konsultēšanās dalībvalstu starpā

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 11. panta 4. punkts Šengenas līguma īstenošanas Konvencija — 25. pants

Ja kāda dalībvalsts izskata iespēju izsniegt pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod

tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas citas valsts izdots ieceļošanas

57

aizliegums, tā vispirms konsultējas ar dalībvalsti, kas ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu, un ņem

vērā tās intereses, ievērojot Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas 25. pantu.

Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas 25. panta noteikumos paredzēts, ka:

1. Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju, tā sistemātiski veic meklēšanu

Šengenas Informācijas sistēmā. Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju

ārvalstniekam, par kuru izdots ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu, tā vispirms apspriežas ar

dalībvalsti, kas izdevusi ziņojumu, un ņem vērā tās intereses; uzturēšanās atļauju izsniedz tikai tad,

ja ir nopietni iemesli, jo īpaši humānu apsvērumu dēļ, vai arī tad, ja tas izriet no starptautiskām

saistībām.

Ja uzturēšanās atļauju izsniedz, dalībvalsts, kas izdevusi ziņojumu, to atsauc, tomēr var iekļaut šo

ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.

1a. Pirms izdot ziņojumu nolūkā liegt ieceļošanu 96. panta nozīmē, dalībvalstis pārbauda savus

sniegto ilgtermiņa vīzu vai uzturēšanās atļauju valsts reģistrus.

2. Ja konstatē, ka par ārvalstnieku, kam ir vienas Līgumslēdzējas Puses izdota derīga uzturēšanās

atļauja, ir ziņots nolūkā liegt ieceļošanu, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu,

apspriežas ar Pusi, kura izsniegusi uzturēšanās atļauju, lai noteiktu, vai ir pietiekami iemesli

atņemt šo uzturēšanās atļauju.

Ja uzturēšanās atļauju neatņem, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu, ziņojumu

atsauc, tomēr var iekļaut šo ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.

3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro arī attiecībā uz ilgtermiņa vīzām.”.

SIC 25. panta noteikumi ir tieši piemērojami, un dalībvalstis var tos piemērot bez transponēšanas

valsts tiesību aktos.

Ieceļošanas aizliegumu var atcelt tikai tā dalībvalsts, kura izdevusi ieceļošanas aizliegumu

(A dalībvalsts). Ja cita dalībvalsts (B dalībvalsts) nolemj izsniegt uzturēšanās atļauju tai pašai

personai vai neatsaukt spēkā esošu atļauju (pēc konsultēšanās ar dalībvalsti, kura ir izdevusi

ieceļošanas aizliegumu), A dalībvalsts pienākums ir atsaukt brīdinājumu (SIC 25. panta 2. punkts),

lai gan tā var iekļaut attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo savā valsts brīdinājumu reģistrā.

B dalībvalstij pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas vai lēmuma pieņemšanas par tās neatsaukšanu

(piemēram, ģimenes atkalapvienošanās nolūkā) jāizskata un jāņem vērā A dalībvalsts izdotā spēkā

esošā ieceļošanas aizlieguma pamatā esošie iemesli, kā arī šīs dalībvalsts intereses. Lai

B dalībvalsts varētu ņemt vērā ieceļošanas aizlieguma pamatā esošos iemeslus, ir būtiski, lai

A dalībvalsts laikus sniegtu B dalībvalstij attiecīgo informāciju.

Tām dalībvalstīm, kuras vēl nepiemēro Šengenas noteikumus pilnā apmērā un tādēļ (vēl) nevar tieši

piemērot SIC 25. pantu, tomēr būtu jāņem vērā Atgriešanas direktīvas 11. panta 4. punkts un, ja tām

ir kļuvis zināms (no jebkura informācijas avota, tostarp no pieteikuma iesniedzēja), ka personai ir

piemērots ieceļošanas aizliegums, ko izdevusi cita dalībvalsts, ir jāsazinās ar iestādēm, kuras

izdevušas attiecīgo ieceļošanas aizliegumu. Pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas attiecīgajai

personai, dalībvalstij jācenšas ņemt vērā tās dalībvalsts intereses, kura ir izdevusi ieceļošanas

aizliegumu.

11.9. “Senāki” ieceļošanas aizliegumi

“Senāki” ieceļošanas aizliegumi, kuri izdoti pirms 2010. gada 24. decembra, jāpielāgo saskaņā ar

Atgriešanas direktīvas 11. pantā noteiktajiem standartiem, — t.i., nepārsniedz piecus gadus, katra

konkrēta gadījuma novērtējums, pienākums īpašos gadījumos atsaukt/apsvērt atsaukšanu —, ja to

58

ietekme skar laikposmu pēc 2010. gada 24. decembra un ja tie vēl neatbilst 11. pantā paredzētajām

būtiskajām garantijām.

Pielāgošanu veic jebkurā brīdī pēc attiecīgās personas pieteikuma vai ex-officio pēc iespējas ātrāk,

un katrā gadījumā ne vēlāk kā brīdī, kad tiek veikta ieceļošanas aizliegumu, par kuriem paredzēts

iekļaut brīdinājumu SIS, sistemātiskā (ik pēc trīs gadiem) pārskatīšana.

Tiesa lietā C-297/12, Filev un Osmani (39.–41. punkts un 44. punkts) paskaidroja, ka: “Šajā ziņā

vispirms ir jānorāda, ka minētajā direktīvā nav ietverts neviens pārejas noteikums, kas attiektos uz

aizliegumu nosakošiem lēmumiem, kuri pieņemti pirms tās piemērošanas. Tomēr no Tiesas

pastāvīgās judikatūras izriet, ka jauns noteikums, ja nav noteikti izņēmumi, ir nekavējoties

piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas

laikā [..]. No minētā izriet, ka Direktīva 2008/115 ir piemērojama lēmumu par ieceļošanas

aizliegumu, kas atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem pieņemti pirms šīs direktīvas

piemērošanas datuma attiecīgajā dalībvalstī, sekām, kuras ir vēlākas par šo datumu. [..] No tā

izriet, ka Direktīvas 2008/115 11. panta 2. punkts nepieļauj pirms Direktīvas 2008/115

piemērošanas datuma noteiktu un laikā neierobežotu ieceļošanas aizliegumu, [..], pārsniedzot šajā

normā paredzēto šāda aizlieguma maksimālo ilgumu, ja vien šie ieceļošanas aizliegumi nav noteikti

trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības

drošībai vai valsts drošībai.”

12. Procesuālās garantijas

12.1. Tiesības uz labu pārvaldību un tiesības tikt uzklausītam

Tiesības uz labu pārvaldību ir pamattiesības, kas atzītas par ES tiesību vispārējo principu un

ietvertas CFR, kas veido ES tiesību sistēmas neatņemamu daļu. Šīs tiesības ietver ikvienas personas

tiesības tikt uzklausītai pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi

ietekmēt vai būtiski ietekmēt šīs personas intereses, kas ir raksturīgi arī attiecībā uz tiesībām uz

aizsardzību — vēl viens ES tiesību vispārējais princips.

Tiesa spriedumos lietā C-383/13, G & R62

, un lietā C-249/13, Boudjlida63

, sniedza nozīmīgu

skaidrojumu par tiesībām tikt uzklausītam saistībā ar atgriešanas lēmumiem un lēmumiem par

turēšanu apsardzībā. Minētie spriedumi nozīmē, ka dalībvalstīm vienmēr jāievēro turpmāk noteiktās

garantijas, pieņemot lēmumus saistībā ar atgriešanu (t.i., atgriešanas lēmums, lēmums par

ieceļošanas aizliegumu, lēmums par izraidīšanu, rīkojums par turēšanu apsardzībā u.c.), arī tad, ja

tas nav skaidri norādīts attiecīgajos Atgriešanas direktīvas pantos:

1) ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums,

kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;

2) ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, analizēt visus pret tām

celtos pierādījumus, kuri pamato kompetentās valsts iestādes lēmumu, ievērojot

konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas

aizsardzības apsvērumus;

3) ikvienas personas tiesības saņemt jurista palīdzību pirms atgriešanas lēmuma

pieņemšanas, ar nosacījumu, ka šo tiesību izmantošana neietekmē atgriešanas

procedūras gaitu un nevājina direktīvas efektīvu īstenošanu. tas neietver dalībvalstu

pienākumu segt šādas palīdzības izmaksas;

4) pārvaldes pienākumu pienācīgi ņemt vērā attiecīgās personas apsvērumus un rūpīgi un

neatkarīgi pārbaudīt visus attiecīgos konkrētā gadījuma aspektus;

5) pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

62 Tiesas 2013. gada 10. septembra spriedums, G. un R., lieta C-383/13 PPU, ECLI:EU:C:2013:533. 63 Tiesas 2014. gada 11. decembra spriedums, Boudjlida, lieta C-249/13, ECLI:EU:C:2014:2431.

59

Dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam piešķiršanu praksē.

Šo tiesību neievērošanas rezultātā pieņemtais lēmums kļūst nederīgs tikai tad, ja šo tiesību

ievērošanas gadījumā procedūrai varētu būt cits rezultāts (Tiesas spriedums, lietā G & R.,

38. punkts).

Turklāt dalībvalsts iestāde var neuzklausīt trešās valsts valstspiederīgo konkrēti saistībā ar

atgriešanas lēmumu, ja šī valsts iestāde — pēc tam, kad iepriekšējās patvēruma procedūras, kurā

pilnībā tika ievērotas minētās personas tiesības tikt uzklausītai, laikā tā ir konstatējusi attiecīgā

trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos, — attiecībā uz viņu ir iecerējusi pieņemt

atgriešanas lēmumu (Tiesas spriedums lietā C-166/13, Mukarubega64

). Pamatojums, kas izklāstīts

Mukarubega lietā, ir šāds: “Tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas nevar

izmantot, lai nebeidzami atsāktu administratīvo procedūru, un tas tā ir tādēļ, lai saglabātu

līdzsvaru starp ieinteresētās personas pamattiesībām tikt uzklausītai pirms viņai nelabvēlīga

lēmuma pieņemšanas un dalībvalstu pienākumu apkarot nelegālo imigrāciju”.

Šo pamatojumu var piemērot arī citos gadījumos, piemēram, tajos, kas minēti Atgriešanas

direktīvas 6. panta 6. punktā (lēmums par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas

lēmumu), un no tā izriet, ka atkārtots neizdošanas (non-refoulement) principa pārkāpšanas riska

novērtējums nav nepieciešams, ja šī principa ievērošana jau tikusi novērtēta iepriekšējās

procedūrās, ja novērtējums ir galīgs un attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā konkrētā situācija nav

mainījusies. Tāpat ir jāizvairās no citu elementu atkārtota novērtējuma, uz ko varētu atsaukties, lai

novērstu atgriešanu. Dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai izvairītos no šādiem atkārtotiem

novērtējumiem, piemēram, apvienojot vienā procedūras posmā, ciktāl tas iespējams, kompetento

valsts iestāžu veiktās uzklausīšanas dažādos nolūkos (piemēram, uzturēšanās atļaujas atjaunošana

vai piešķiršana, tiesību ieceļot dalībvalsts teritorijā noteikšana, galīgs noraidošs lēmums attiecībā uz

starptautiskās aizsardzības pieteikumu), ar nosacījumu, ka tiek pilnībā ievērotas personas tiesības

tikt uzklausītai. Šajā sakarā un šajā nolūkā varētu tikt izstrādāti novatoriski instrumenti, piemēram,

video konferences. Dalībvalstīm jānodrošina, ka šādu līdzekļu izmantošana nekaitē procesuālo

garantiju ievērošanai, un jāvelta īpaša uzmanība personām, kurām nepieciešamas īpašas procesuālās

garantijas, it sevišķi nepilngadīgajiem (skat. tālāk).

Tiesības tikt uzklausītam ietver tiesības tikt uzklausītam par Atgriešanas direktīvas 5. panta un

6. panta 2. līdz 5. punkta iespējamu piemērošanu un par atgriešanas kārtību, piemēram, brīvprātīgai

izceļošanai paredzēto laikposmu un to, vai tā būs brīvprātīga atgriešanās vai piespiedu atgriešana.

Tomēr iestāde nedrīkst pirms uzklausīšanas brīdināt trešās valsts valstspiederīgo par to, ka ir

iecerēts pieņemt atgriešanas lēmumu, vai atklāt informāciju, ar ko tā vēlas pamatot minēto lēmumu,

vai atstāt laiku pārdomām, ar nosacījumu, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja efektīvi

sniegt savu viedokli par viņa uzturēšanās nelikumību un iemesliem, kas saskaņā ar valsts tiesībām

var pamatot, ka šī pati iestāde nepieņem atgriešanas lēmumu (skat. Tiesas lēmumu lietā C-249/13,

Boudjlida).

Atgriešanas direktīvas 12. un 13. pantā paredzētās procesuālās garantijas ir jāpiemēro visiem ar

atgriešanu saistītajiem lēmumiem un jāattiecina ne tikai uz šīs direktīvas 12. panta 1. punktā

norādītajiem trīs lēmumu veidiem.

Ir jāievēro nepilngadīgo tiesības tikt uzklausītiem atgriešanas procedūrās, kurās tie iesaistīti vai

kuras tos ietekmē. Saskaņā ar Konvencijas par bērna tiesībām12. pantu un ņemot vērā ANO Bērnu

tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 12 par bērnu tiesībām tikt uzklausītiem65

, attiecīgie

nepilngadīgie ir jāuzklausa — vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgās iestādes starpniecību;

jāievēro to tiesības brīvi paust savu viedokli, un nepilngadīgo viedoklis pienācīgi jāņem vērā,

64 Tiesas 2014. gada 6. novembra spriedums, Mukarubega, lieta C-166/13, ECLI:EU:C:2014:2336. 65 ANO, Vispārējais komentārs Nr. 12 (2009): Par bērnu tiesībām tikt uzklausītiem, 2009. gads, pieejams:

http://www.refworld.org/docid/4ae562c52.html.

60

atbilstoši to vecumam un brieduma pakāpei, un ņemot vērā jebkādas saziņas grūtības, kas tiem

varētu būt, lai to iesaisti padarītu saturīgu.

Lai nodrošinātu praksē nepilngadīgā tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, dalībvalstu veiktajiem

pasākumiem jāpamatojas uz šādiem galvenajiem principiem:

- viedokļa paušana ir izvēle un nevis pienākums;

- tiesībām tikt uzklausītam ne tiesību aktos, ne praksē nav jāpiemēro ne vecuma, ne

arī citi patvaļīgi ierobežojumi;

- nepilngadīgais jāuzklausa vidē, kas ir atbilstīga tā vajadzībām;

- līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai īstenotu tiesības tikt uzklausītam, jāpielāgo izpratnes

līmenim un spējai sazināties, un jāņem vērā gadījuma apstākļi;

- pilnībā ievērojot vajadzību pasargāt nepilngadīgos no kaitējuma, nepilngadīgais

nav jāintervē biežāk nekā nepieciešams;

- īpaši neaizsargāta nepilngadīgā viedokļa paušanas veicināšanai var būt

nepieciešami īpaši līdzekļi, tostarp mutiskās un rakstiskās tulkošanas pakalpojumi.

Informācijas vākšana par kontrabandu. Saskaņā ar prioritātēm, kas noteiktas ES Rīcības plānā cīņai

pret migrantu kontrabandu (2015.-2020. gads)66

, un īpaši ņemot vērā vajadzību uzlabot

informācijas apkopošanu un apmaiņu, Komisija iesaka dalībvalstīm ieviest atbilstīgus mehānismus,

lai nodrošinātu sistemātisku informācijas iegūšanu no aizturētajiem nelikumīgā situācijā esošajiem

trešo valstu valstspiederīgajiem, pilnībā ievērojot pamattiesības un ES tiesību aktu kopumu

patvēruma jomā. Piešķirot tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas,

dalībvalstis tiek mudinātas aicināt atgriežamās personas sniegt informāciju, kas tām varētu būt

saistībā ar kontrabandas tīklu darbības metodēm un maršrutiem, kā arī par saikni ar cilvēku

tirdzniecību un citiem noziegumiem un par finanšu pārvedumiem. Šajā saistībā iegūto informāciju

apkopo un apmaiņu ar informāciju veic attiecīgās (migrācijas, robežkontroles, policijas) iestādes un

aģentūras gan valsts, gan ES līmenī saskaņā ar valsts tiesību aktiem un paraugprakses apmaiņu ES

forumos.

12.2. Ar atgriešanu saistītie lēmumi

Atgriešanas direktīvā ir precīzi uzskaitīti dažādi ar atgriešanu saistīto lēmumu veidi; tie ir šādi:

1) atgriešanas lēmumi (3. panta 4. punkts un 6. panta 1. punkts);

2) lēmumi par brīvprātīgas izceļošanas laikposmu, kā arī par šā laikposma pagarināšanu

(7. pants);

3) izraidīšanas lēmumi (8. panta 3. punkts);

4) lēmumi par izraidīšanas atlikšanu (9. pants);

5) lēmumi par ieceļošanas aizliegumu, kā arī par ieceļošanas aizlieguma pārtraukšanu vai

atsaukšanu (11. pants);

6) lēmumi par turēšanu apsardzībā, kā arī par turēšanas apsardzībā laikposma pagarināšanu

(15. pants).

Lielākā daļa no minētajiem lēmumiem papildina atgriešanas lēmumu, un tos parasti pieņem kopā ar

atgriešanas lēmumu vienā administratīvajā aktā — atgriešanas lēmumi var ietvert brīvprātīgai

izceļošanai noteiktu laikposmu (7. pants), ieceļošanas aizliegumu (11. pants) un, iespējams, bet ne

obligāti, izraidīšanas rīkojumu (ja nav ievērots brīvprātīgai izceļošanai noteiktais laikposms).

Noteiktos gadījumos minētajos papildu lēmumos ir iespējams veikt šādas izmaiņas:

66 COM(2015) 285 galīgā redakcija.

61

– ieceļošanas aizliegumu var izdot vēlākā posmā kā papildu elementu jau pieņemtam

atgriešanas lēmumam, ja persona nav izpildījusi atgriešanās pienākumu brīvprātīgai

izceļošanai noteiktajā laikposmā (11. panta 1. punkta b) apakšpunkts);

– izdoto ieceļošanas aizliegumu var atsaukt vai pārtraukt (11. panta 3.-5. punkts);

– brīvprātīgai izceļošanai noteikto laikposmu var pagarināt (7. panta 2. punkts);

– pieņemta atgriešanas lēmuma (vai izraidīšanas rīkojuma) izpildi var atlikt (9. pants).

Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktā ir apstiprināts vispārējs princips, kas ļauj dalībvalstīm

apvienot vairākus atšķirīgus lēmumus (tostarp lēmumus, kuri nav tieši saistīti ar atgriešanu) vienā

administratīvā vai tiesas aktā, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas attiecīgās garantijas un noteikumi

attiecībā uz katru lēmumu. Tādējādi lēmumus par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu (piemēram,

patvēruma pieteikuma galīgā noraidīšana, vīzas atcelšana vai uzturēšanās atļaujas neatjaunošana)

var pieņemt vai nu atsevišķi, vai arī kopā ar atgriešanas lēmumu vienā administratīvā vai tiesas

aktā.

Dalībvalstīm ir jārīkojas ar pienācīgu rūpību un nekavējoties jāpieņem lēmums par trešo valstu

valstspiederīgo tiesisko statusu (skat. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian

(31. punkts): “[..] kompetentajām iestādēm, lai neapdraudētu Direktīvas 2008/115 mērķi, [..] ir

jārīkojas rūpīgi un nekavējoties jāieņem nostāja par attiecīgās personas uzturēšanās likumīgo vai

nelikumīgo raksturu”). Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas pieņemt atgriešanas lēmumus kopā ar

lēmumiem par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu vienā administratīvā vai tiesas aktā. Ja tas nav

iespējams (piemēram, iestāde, kas ir atbildīga par uzturēšanās atļaujas atjaunošanas atteikšanu, nav

pilnvarota izdot atgriešanas lēmumus), dalībvalstīm jāievieš ātras un efektīvas procedūras, iesaistot

kompetentās iestādes, lai nodrošinātu ātru informācijas apmaiņu un nekavējošu atgriešanas lēmumu

pieņemšanu pēc lēmuma par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu pieņemšanas, neierobežojot tiesības

piešķirt uzturēšanās atļauju vai likumīgas uzturēšanās tiesības saskaņā ar Atgriešanas direktīvas

6. panta 4. punktu.

Konkrēti piemēri

Ja dalībvalsts nolemj atcelt vīzu un izdod lēmumu, kas liek trešās valsts valstspiederīgajam

septiņu dienu laikā brīvprātīgi izceļot no dalībvalsts teritorijas, vai šāds lēmums ir atgriešanas

lēmums Atgriešanas direktīvas kontekstā? Vai uz šo lēmumu attiecas citi ES noteikumi vīzu jomā?

atgriešanas

lēmums Atgriešanas direktīvas izpratnē. Ja vīza tiek atcelta nekavējoties, trešās valsts

valstspiederīgā uzturēšanās kļūst nelikumīga Atgriešanas direktīvas 3. panta 2. punkta

izpratnē, tādējādi tiek piemērots direktīvas 6. pants (pienākums pieņemt atgriešanas

lēmumu). Vīzas atcelšanu var paralēli pārsūdzēt saskaņā ar Vīzu kodeksā67

ietvertajiem

vīzu noteikumiem (iespēja pieņemt vairākus lēmumus kopā ar atgriešanas lēmumu ir

skaidri paredzēta Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktā).

Ja trešās valsts valstspiederīgajam, uzturoties teritorijā, ir vajadzīgā vīza, bet tas (vai vairs)

neatbilst uzturēšanās nosacījumiem (Šengenas Robežu kodeksa 6. pants), būtu pietiekami, ja

dalībvalsts varētu izsniegt atgriešanas lēmumu. Vai šāds atgriešanas lēmums (iespējams, kopā ar

ieceļošanas aizliegumu) automātiski nozīmē, ka vīza vairs nav derīga?

panta 2. punktu “vīzu atceļ, ja konstatē, ka tās

izsniegšanas nosacījumi (t. i., Šengenas Robežu kodeksa ieceļošanas noteikumi) vairs

netiek pildīti”. Iestādes, kuras izsniedz atgriešanas lēmumu, arī nodrošina, ka vīza tiek

atcelta. Jebkurā gadījumā abus lēmumus var pieņemt vienā administratīvā aktā.

67 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 810/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Kopienas Vīzu

kodeksu (Vīzu kodekss), OV L 243, 15.9.2009., 1. lpp.

62

Jāizvairās no situācijas, ka, pieņemot atgriešanas lēmumu, persona var izceļot ar derīgu

(vienoto) vīzu.

Vai lēmums par patvēruma pieteikuma noraidīšanu uzliek arī atgriešanās pienākumu?

Jā. Patvēruma pieprasījuma galīgo noraidījumu un atgriešanas lēmumu var izdot vienā

aktā saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 6. punktu. Šādu apvienotu aktu pēc

loģikas veido divi secīgi un savstarpēji saistīti lēmumi, kuri ir loģiski atdalīti.

12.3. Lēmumu veids un tulkojums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 12. panta 1.–3. punkts

1. Atgriešanas lēmumus un – ja tos pieņem – lēmumus par ieceļošanas aizliegumu un lēmumus par

izraidīšanu noformē rakstiski un tajos norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kā arī informāciju

par pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Informāciju par faktiskajiem iemesliem var

ierobežot, ja attiecīgās valsts tiesību aktos ir paredzētas tiesības uz informācijas ierobežošanu, jo

īpaši, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un lai novērstu, izmeklētu,

atklātu noziedzīgus nodarījumus un sodītu par tiem.

Rakstisks lēmums ir galvenā procesuālā garantija, kas paredzēta Atgriešanas direktīvā. Šo prasību

nav iespējams atcelt. Tomēr atgriežamajai personai sniegtā informācija nebūtu jāierobežo ar

atsaucēm uz pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem: dalībvalstis tiek mudinātas arī sniegt

citu informāciju attiecībā uz praktiskiem līdzekļiem, kā nodrošināt atbilstību lēmumam. Ir ieteicams

sniegt atgriežamajai personai informāciju, vai, piemēram, dalībvalsts var segt transporta izmaksas,

atgriežamā persona var gūt priekšrocības no atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās programmas vai var

pagarināt atgriešanas lēmuma izpildes termiņu. Atgriežamajai personai būtu arī jābūt informētai par

pienākumu pamest ES dalībvalstu un Šengenas zonas asociēto valstu teritoriju, kā arī par

atgriešanās pienākuma neizpildīšanas sekām, lai veicinātu šīs personas brīvprātīgu došanos prom.

Saskaņā ar Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem 2009/52/EK 6. panta 2. punkta

2. apakšpunktu atgriežamās personas informē par viņu tiesībām, kas izriet no šīs direktīvas,

pieprasīt, lai darba devējs samaksā nesamaksāto atalgojumu, kā arī par pieejamajiem sūdzību

mehānismiem. Šo informāciju var ietvert vai pievienot atgriešanas lēmumam.

2. Šā panta 1. punktā minētā atgriešanas lēmuma galvenajām sastāvdaļām, tostarp informācijai par

pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, dalībvalstis pēc pieprasījuma nodrošina rakstisku vai

mutisku tulkojumu valodā, kuru trešās valsts valstspiederīgais saprot vai ko tam vajadzētu saprast.

Pieprasījumu nodrošināt tulkojumu var iesniegt atgriežamā persona vai šīs personas likumiskais

pārstāvis. Dalībvalsts var brīvi izvēlēties, vai nodrošināt rakstisku vai mutisku tulkojumu,

nodrošinot, ka trešās valsts valstspiederīgais var saprast kontekstu un saturu. Par tulkojuma

nodrošināšanu nevar prasīt samaksu, jo tas būtu pretrunā noteikumu būtībai, ka atgriežamajai

personai tiek nodrošināta vajadzīgā informācija, kas ļauj šai personai pilnībā apzināties savu

tiesisko stāvokli un, galu galā atbilst atgriešanas lēmumam.

Par valodas, ko ir pamats uzskatīt par trešās valsts valstspiederīgajam saprotamu, izvēli var lemt

saskaņā ar valsts īstenošanas tiesību aktiem un administratīvo praksi. Šo izvērtēšanu var veikt tādā

pašā veidā un saskaņā ar tiem pašiem kritērijiem kā patvēruma procedūrās (Patvēruma procedūras

direktīvas 2013/32/ES 12. pants, Kvalifikācijas direktīvas 2011/95/ES pārstrādātās redakcijas

22. pants un Uzņemšanas nosacījumu direktīvas 2013/33/ES 5. pants), ņemot vērā to, ka patvēruma

procedūru sarežģītības dēļ prasības attiecībā uz tulkošanu šajā jomā var būt augstākas nekā

atgriešanas jomā. Patvēruma tiesību aktu kopumā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāveic visi pamatotie

pasākumi, lai nodrošinātu tulkojumu valodā, ko attiecīgā persona faktiski saprot, un tulku trūkums

var būt attaisnojošs iemesls tikai ļoti retu valodu gadījumā, kad tulku neesība ir objektīva. Situācija,

63

kad attiecīgās valodas tulki ir pieejami, bet iekšēju administratīvu iemeslu dēļ tie netiek nodrošināti,

nav attaisnojošs iemesls tulkojuma nesniegšanai.

Iespēja izmantot veidlapas, lai racionalizētu administratīvo darbu, neattiecas tikai uz 12. panta

3. punkta piemērošanas jomu (skat. turpmāk tekstā). Ja veidlapā ir nodrošināts konkrēts lēmuma

tulkojums valodā, ko persona saprot vai ko ir pamats uzskatīt par personai saprotamu, šāds

tulkojums atbilst Atgriešanas direktīvas 12. panta 2. punkta prasībām, un nav vajadzības izmantot

12. panta 3. punktā minēto izņēmumu.

3. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šā panta 2. punktu trešo valstu valstspiederīgajiem,

kas nelikumīgi ieceļojuši dalībvalsts teritorijā un pēc tam nav ieguvuši atļauju vai tiesības

uzturēties šajā dalībvalstī.

Šādos gadījumos ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 1. punktā, noformē uz standarta

veidlapas, kā izklāstīts valsts tiesību aktos.

Dalībvalstis nodrošina vispārējas informācijas lapas, kurās izskaidroti standarta veidlapas

galvenie elementi vismaz piecās valodās no tām, kuras visbiežāk izmanto un saprot nelegālie

imigranti, kas ieceļo attiecīgajā dalībvalstī.

Standarta veidlapu izmantošana ar atgriešanu saistītos gadījumos saskaņā ar Atgriešanas direktīvas

12. panta 3. punktu ir atkāpe no vispārējā noteikuma, ko var izmantot tikai tad, ja trešās valsts

valstspiederīgais ir nelikumīgi ieceļojis dalībvalsts teritorijā.

Dalībvalstis var izvēlēties, vai šādos gadījumos izmantot standarta veidlapu. Jāpievērš uzmanība

tam, ka nelikumīgas ieceļošanas gadījumi, uz kuriem attiecas Atgriešanas direktīvas 12. panta

3. punkts, ne vienmēr ir tas pats, kas “robežu šķērsošanas gadījumi”, kas minēti šīs direktīvas

2. panta 2. punkta a) apakšpunktā — skat. 2.1. iedaļu. trešās valsts valstspiederīgajam, kurš

dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kurš ir aizturēts dalībvalsts teritorijā pēc trim mēnešiem kopš

nelikumīgās ieceļošanas, nepiemēro Atgriešanas direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā

minēto izņēmumu, bet var piemērot izņēmumu, kas minēts 12. panta 3. punktā.

Nelikumīga iekšējo robežu šķērsošana: 3. punktu piemēro tiem trešo valstu valstspiederīgajiem,

“kas nelikumīgi ieceļojuši dalībvalsts teritorijā un pēc tam nav ieguvuši atļauju vai tiesības

uzturēties šajā dalībvalstī”. Šī Atgriešanas direktīvas noteikuma konkrētajā kontekstā termins

“nelikumīga ieceļošana” var attiekties arī uz gadījumiem, kad nelikumīgi ieceļojis trešās valsts

valstspiederīgais ir ieceļojis no citas dalībvalsts, pārkāpjot ieceļošanas nosacījumus, un šo terminu

var piemērot šajā dalībvalstī. Jāpievērš uzmanība tam, ka šajos īpašajos gadījumos (ieceļošana no

citas dalībvalsts) var piemērot Atgriešanas direktīvas 6. panta 2. vai 3. punktu.

Direktīvas 12. panta 3. punkts neparedz izņēmumu attiecībā uz piemērojamajiem tiesiskās

aizsardzības līdzekļiem. Atgriešanas direktīvas 13. panta 1. punktā minētos tiesiskās aizsardzības

līdzekļus nodrošina arī tad, ja tiek izmantota 12. panta 3. punktā minētā standarta veidlapa.

12.4. Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 13. panta 1. un 2. punkts

1. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nodrošina efektīvus līdzekļus, lai pārsūdzētu vai

lūgtu pārskatīt ar atgriešanu saistītos lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, kompetentā tiesā

vai administratīvā iestādē, vai kompetentā struktūrā, kuras locekļi ir objektīvi un kuru neatkarība ir

garantēta.

Efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir jānodrošina attiecībā uz visiem ar atgriešanu saistītajiem

lēmumiem. Termins “ar atgriešanu saistīti lēmumi” jāsaprot plašā nozīmē, attiecinot to uz

lēmumiem, kas skar visus Atgriešanas direktīvā reglamentētos jautājumus, tostarp atgriešanas

64

lēmumiem, lēmumiem, ar kuriem nosaka vai pagarina laikposmu brīvprātīgai izceļošanai,

izraidīšanas lēmumiem, lēmumiem par izraidīšanas atlikšanu, lēmumiem par ieceļošanas

aizliegumu, kā arī par ieceļošanas aizlieguma pārtraukšanu vai atsaukšanu (skat. 12.2. iedaļu).

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas piemērojami, pieņemot lēmumu par turēšanu apsardzībā, kā arī

par turēšanas apsardzībā termiņa pagarināšanu, ir precīzāk noteikti Atgriešanas direktīvas 15. pantā

par turēšanu apsardzībā (skat. 14. iedaļu).

Izskatīšanas iestādes būtība: saskaņā ar ECTK 6. un 13. pantu un CFR 47. pantu pārsūdzības iestāde

pēc būtības ir neatkarīga un objektīva tiesa. Atgriešanas direktīvas 13. panta 1. punkta pamatā ir

Eiropas Padomes 5.1. vadlīnija, un to interpretē saskaņā ar attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas

(ECT) judikatūru. Saskaņā ar šo judikatūru izskatīšanas iestāde var būt arī administratīva iestāde, ar

nosacījumu, ka tās locekļi ir objektīvi un to neatkarība ir garantēta un ka valsts tiesību normās

paredzēta iespēja pārskatīt lēmumu tiesu iestādē saskaņā ar CFR 47. pantā noteiktajiem standartiem

attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību.

Vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir paredzēti, lai novērstu pārsūdzības iespējas ļaunprātīgas

izmantošanas iespējamību. [Direktīvas] 13. pants neparedz automātisku izpildes pārtraukšanu visos

gadījumos (2. punkts), un bezmaksas juridisko palīdzību var ierobežot, ja pārsūdzība visdrīzāk būs

nesekmīga (4. punkts). Būtu jāpievērš uzmanība arī Savienības tiesību vispārējam principam res

judicata.

Termiņi, kādos iesniedzamas apelācijas pret lēmumiem, kas saistīti ar atgriešanu, ir jānosaka valsts

tiesību aktos. Lai izvairītos no tiesību un procedūru iespējamas nepareizas izmantošanas, jo īpaši

saistībā ar pārsūdzībām, kas iesniegtas neilgi pirms paredzētā izraidīšanas datuma, Komisija iesaka

dalībvalstīm izmantot visīsāko valsts tiesību aktos noteikto termiņu pārsūdzību iesniegšanai pret

atgriešanas lēmumiem salīdzināmās situācijās, ja vien tas nerada nesamērīgu iejaukšanos tiesībās uz

efektīvu tiesību aizsardzību. Tiesu nolēmumi būtu jāiesaista bez nepamatotas kavēšanās.

2. [Direktīvas] 1. punktā minētā iestāde vai struktūra ir pilnvarota pārskatīt ar atgriešanu saistītos

lēmumus, kas minēti 12. panta 1. punktā, tostarp iespēju uz laiku pārtraukt to izpildi, ja vien jau

nepiemēro pagaidu pārtraukšanu saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

Izpildes pārtraukšana: pārsūdzības iestādei jābūt pilnvarotai konkrētos gadījumos pārtraukt

atgriešanas lēmuma izpildi. Valsts tiesību aktos ir skaidri jānorāda, ka izskatīšanas iestāde (iestāde,

kas izskata ar atgriešanu saistīto lēmumu) ir pilnvarota pārtraukt izpildi vienas procedūras ietvaros.

Pienākums nodrošināt automātisku izpildes pārtraukšanu, ja pastāv izdošanas (refoulement) risks:

Saskaņā ar ECT judikatūru izpilde automātiski jāpārtrauc gadījumos, kad ir pamatots iemesls

uzskatīt, ka personai atgriešanas gadījumā draudētu reāls nežēlīgas izturēšanās risks pretēji ECTK

3. pantā minētajiem draudiem (spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai pazemojošas apiešanās

iespējamība pēc atgriešanās) — skat. ECT reglamenta 39. pantu. Atgriešanas direktīvas 13. pants —

interpretējot kopā ar Atgriešanas direktīvas 5. un 9. pantu — tādējādi paredz, ka izskatīšanas iestāde

garantē ipso jure izpildes pārtraukšanu saskaņā ar minēto prasību, ja ir apdraudēts neizdošanas

(non-refoulement)princips.

Pienākums automātiski pārtraukt izpildi, ja pastāv būtisks veselības stāvokļa smagas un

neatgriezeniskas pasliktināšanās risks: spriedumā lietā C-562/13 Abdida68

(53. punktā) Tiesa ir

apstiprinājusi, ka: “Direktīvas 2008/115 5. un 13. pants, kas aplūkoti kopā ar Hartas 19. panta

2. punktu un 47. pantu, ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj tādus valsts tiesību aktus, kuros

nav paredzēts tiesību aizsardzības līdzeklis ar apturošu iedarbību, kas var tikt izmantots pret

atgriešanas lēmumu, kura izpilde attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam var radīt būtisku

viņa veselības stāvokļa smagas un neatgriezeniskas pasliktināšanās risku”.

68 Tiesas 2014. gada 18. decembra spriedums, Abdida, lieta C-562/13, ECLI:EU:C:2011:2453.

65

Komisija iesaka automātiski pārtraukt izpildi, ja pārsūdzības ir iesniegtas pret atgriešanas

lēmumiem tikai iepriekš minētajos obligātajos gadījumos, lai rastu pareizo līdzsvaru starp tiesībām

uz efektīvu tiesību aizsardzību un nepieciešamību nodrošināt atgriešanas procedūru efektivitāti. Ja

pārsūdzība attiecas uz citiem iemesliem (piemēram, procesuālajām nepilnībām, ģimenes vienotības

ievērošanu, citu tiesību vai interešu aizsardzību) un ja runa nav par neatgriezeniska kaitējuma

nodarīšanu dzīvībai vai par būtisku risku smagi un neatgriezeniski pasliktināt veselības stāvokli,

dalībvalsts var izlemt automātiski nepārtraukt lēmuma izpildi, ja pret to ir iesniegta pārsūdzība.

Taču valsts kompetentajām iestādēm vai struktūrām jebkurā gadījumā ir jāsaglabā pilnvaras lemt

par lēmuma izpildes īslaicīgu apturēšanu atsevišķos gadījumos, kad tas ir nepieciešams citu iemeslu

(piemēram, ģimenes dzīves, veselības aprūpes vai bērna labāko interešu) dēļ.

12.5. Palīdzība valodas ziņā un bezmaksas juridiskā palīdzība

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 13. panta 3. un 4. punkts; Patvēruma procedūras direktīva 2013/32/ES —

20. un 21. pants, ar ko aizstāj Direktīvas 2005/85/EK69 15. panta 3.–6. punktu

3. Attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja saņemt juridiskas konsultācijas,

pārstāvību un – vajadzības gadījumā – palīdzību valodas ziņā.

Palīdzība valodas ziņā ir ne vien pienākums nodrošināt lēmuma tulkojumu (uz jau to attiecas

Atgriešanas direktīvas 12. panta 2. punkts), bet arī pienākums nodrošināt tulka palīdzību, lai trešās

valsts valstspiederīgais varētu izmantot procesuālās tiesības, ko tam nodrošina Atgriešanas

direktīvas 13. pants.

Jāatgādina, ka lietā Conka pret Beļģiju70

ECT konstatēja, ka tulku pieejamība ir viens no faktoriem,

kas ietekmē piekļuvi efektīvai tiesiskajai aizsardzībai. Trešās valsts valstspiederīgā tiesības saņemt

palīdzību valodas ziņā dalībvalstīm jānodrošina tā, lai attiecīgajai personai tiktu nodrošināta

praktiska iespēja to izmantot (noteikumu efektīva piemērošana “effet utile”).

4. Dalībvalstis nodrošina, ka pēc pieprasījuma bez maksas tiek nodrošināta nepieciešamā juridiskā

palīdzība un/vai īstenota pārstāvība saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem vai noteikumiem

par juridisko atbalstu, un var noteikt, ka šādu bezmaksas juridisko palīdzību un/vai pārstāvību

reglamentē noteikumi, kas paredzēti 15. panta 3. līdz 6. punktā Padomes Direktīvā 2005/85/EK.

Juridiskā palīdzība un juridiskā pārstāvība: minētā panta 4. punktā norādīti gadījumi un nosacījumi,

kādos dalībvalstīm jāsedz juridisko konsultāciju un juridiskās pārstāvības izmaksas, pamatā

atsaucoties uz Patvēruma procedūru direktīvā uzskaitītajiem nosacījumiem. Dalībvalstu pienākums

ir nodrošināt bez maksas gan juridisko palīdzību, gan juridisko pārstāvību, ja ir izpildīti direktīvā un

valsts īstenošanas tiesību aktos paredzētie nosacījumi.

Pieprasījumu bezmaksas juridiskās palīdzības un/vai juridiskās pārstāvības nodrošināšanai

atgriežamā persona vai tās pārstāvis var iesniegt jebkurā atbilstīgā procedūras posmā.

Juridiskās konsultācijas, ko sniedz administratīvās iestādes: Juridiskās konsultācijas pēc būtības var

sniegt arī administratīvās iestādes, kuras atbild par atgriešanas lēmumu pieņemšanu, ja sniegtā

informācija ir objektīva un neitrāla (“effet utile”). Svarīgi, lai informāciju sniegtu persona, kas

rīkojas objektīvi/neatkarīgi, lai izvairītos no iespējamā interešu konflikta. Tādēļ šādu informāciju

nevar sniegt persona, kura, piemēram, pieņem lēmumu vai izskata lietu. Laba prakse, ko jau

izmanto dažās dalībvalstīs, ir iestāžu, kuras pieņem lēmumu, nodalīšana no iestādēm, kuras sniedz

juridisko vai procesuālo informāciju. Tomēr, ja dalībvalstis vēlas informācijas sniegšanas

69 Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimālajiem standartiem attiecībā uz dalībvalstu

procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp., kas atcelta ar Eiropas

Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES. 70 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 5. februāra spriedums, Čonka pret Beļģiju, pieteikuma Nr. 51664/99.

66

pienākumu uzlikt iestādēm, kuras pieņem lēmumu, ir skaidri jānodala iesaistītajam personālam

uzticētie uzdevumi, piemēram, izveidojot atsevišķu un neatkarīgu nodaļu, kura atbild tikai par

juridiskās un procesuālās informācijas nodrošināšanu.

Nosacījumi par bezmaksas juridisko palīdzību / pārstāvību — atsauce uz direktīvas 2005/85/EK

15. panta 3. līdz 6. punktu: atsauce uz noteiktiem nosacījumiem/ierobežojumiem, kurus dalībvalstis

var paredzēt attiecībā uz bezmaksas juridisko palīdzību, ir dinamiska atsauce un jāsaprot kā atsauce

uz šobrīd spēkā esošās Patvēruma procedūru direktīvas 2013/32/ES, ar ko aizstāj Direktīvu

2005/85/EK, 20. un 21. pantu. Saskaņā ar iepriekš minētajiem nosacījumiem dalībvalstis var

nodrošināt, ka bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība tiek nodrošināta tikai:

– ja tiesa vai cita kompetentā iestāde uzskata, ka pārsūdzībai ir reālas izredzes gūt

panākumus;

– tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu;

– izmantojot pakalpojumus, ko sniedz juridiskie konsultanti vai citi padomdevēji, kas ir

īpaši norādīti valsts tiesību aktos, lai palīdzētu pieteikuma iesniedzējiem un lai viņus

pārstāvētu;

– pārsūdzības procedūrās, kas noteikts pirmās instances tiesās, un nevienā turpmākā

pārsūdzībā vai pārskatīšanā.

Dalībvalstis arī var:

– noteikt finansiālus ierobežojumus un/vai termiņus bezmaksas juridiskās palīdzības un

pārstāvības sniegšanai, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi patvaļīgi neierobežo

juridiskās palīdzības un pārstāvības pieejamību;

– paredzēt, ka attiecībā uz maksām un citiem izdevumiem pieteikuma iesniedzējiem

nepiemēro labvēlīgākus nosacījumus kā tos, ko parasti piemēro dalībvalstu

valstspiederīgajiem jautājumos saistībā ar juridisko palīdzību;

– prasīt, lai tām pilnīgi vai daļēji atlīdzina jebkurus piešķirtos izdevumus, ja un kad

pieteikuma iesniedzēja finansiālais stāvoklis ir ievērojami uzlabojies vai ja lēmums

piešķirt šādus izdevumus ir pieņemts, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja sniegtu

nepatiesu informāciju.

Efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja saņemts atteikums piešķirt bezmaksas juridisko palīdzību:

ja lēmumu nepiešķirt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību pieņem iestāde, kas nav tiesa,

dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības

līdzekli, lai minēto lēmumu pārsūdzētu tiesā. Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu

tiesu ir to pamattiesību skaitā, kuras veido Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemamu daļu, un

šīs tiesības jāievēro pat tad, ja piemērojamajos tiesību aktos nav skaidri noteikta šāda procesuāla

prasība.

13. Garantijas pirms atgriešanas

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 14. panta 1. punkts

Dalībvalstis, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu

valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai, un laika

posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 9. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:

a) uztur ģimenes vienotību ar tiem ģimenes locekļiem, kas uzturas to teritorijā;

b) nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu;

c) nepilngadīgajiem nodrošina piekļuvi pamatizglītības sistēmai atkarībā no viņu

uzturēšanās ilguma;

d) ņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.

67

Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums. Atgriešanas direktīva dod iespēju dalībvalstīm izvēlēties, vai nu pieņemt

atgriešanas lēmumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, vai arī piešķirt

uzturēšanās tiesības. Šādai pieejai vajadzētu palīdzēt mazināt “pelēkās zonas”. Tomēr praksē tā var arī palielināt to

gadījumu absolūto skaitu, kuros dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumus, kurus nevar izpildīt praktisku vai juridisku

šķēršļu dēļ, kas rodas izraidīšanas procesā (piemēram, kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm un

neizdošanas (non-refoulement) gadījumos). Lai izvairītos no šo personu nokļūšanas tiesiskā vakuumā, Komisija ir

ierosinājusi noteikt obligātus uzturēšanās nosacījumus tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem ir

atlikta atgriešanas lēmuma izpilde vai kurus nevar izraidīt, atsaucoties uz nosacījumiem, kuri noteikti Uzņemšanas

nosacījumu direktīvas 2003/9/EK 7.–10. pantā, 15. pantā un 17.–20. pantā, kas pēc būtības attiecas uz četrām

pamattiesībām: 1) ģimenes vienotība, 2) veselības aprūpe, 3) nepilngadīgo skološana un izglītošana un 4) mazāk

aizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošana. Uz citām svarīgām Uzņemšanas nosacījumu direktīvā noteiktajām

tiesībām, piemēram, piekļuvi nodarbinātībai un uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, atsauces netika sniegtas. Pēc

sarunām, kuru laikā tika paustas bažas, ka atsauces uz Uzņemšanas nosacījumu direktīvu varētu uztvert kā nelikumīgo

migrantu situācijas “uzlabošanu” un tādējādi radīt nepareizu priekšstatu par politiku šajā jomā, tika izveidots atsevišķs

tiesību saraksts.

Situāciju tvērums, kam piemēro 14. panta 1. punktu, ir plašs: tas attiecas uz brīvprātīgai izceļošanai

noteikto laikposmu, kā arī uz laikposmu, uz kādu izraidīšana ir formāli vai faktiski atlikta saskaņā

ar Atgriešanas direktīvas 9. pantu (piemēram, pārsūdzība, kuras dēļ izpilde ir pārtraukta;

neizdošanas (non-refoulement)principa iespējams pārkāpums, veselības stāvoklis, tehniski iemesli,

izraidīšanas neiespējamība personu apliecinošu datu trūkuma dēļ). Aizturēšanas [turēšanas

apsardzībā] laikposms nav iekļauts speciāli, jo ar to saistītie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir

reglamentēti citur (skat. 15. iedaļu).

Neatliekamās veselības aprūpes un slimību atbilstīgas ārtstēšanas nodrošināšana ir obligātas

pamattiesības, un piekļuve neatliekamai veselības aprūpei nedrīkst būt atkarīga no samaksas.

Piekļuve izglītībai: ierobežojums “atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma” ir jāinterpretē sašaurināti.

Gadījumos, kad ir šaubas par iespējamo uzturēšanās ilgumu pirms atgriešanās, piekļuve izglītībai

drīzāk būtu, nevis nebūtu jānodrošina. Tādu valsts praksi, kad piekļuve izglītības sistēmai parasti

nodrošina tikai tad, ja uzturēšanās ilgums pārsniedz četrpadsmit dienas, var uzskatīt par

pieņemamu. Attiecībā uz praktiskām problēmām, piemēram, gadījumos, kad nepilngadīgajam nav

dokumentu, kas apliecina viņa izglītību, kas iegūta citās valstīs, vai gadījumos, kad nepilngadīgais

nepārvalda valodu, kurā var nodrošināt mācības dalībvalstī, atbilstīgais risinājums ir jāmeklē valsts

līmenī, ņemot vērā direktīvas normas un attiecīgos starptautisko tiesību instrumentus, piemēram,

1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās Vispārējo komentāru Nr. 671

. Risinājumu var

meklēt, izmantojot arī tiesību kopumu patvēruma jomā (īpaši Uzņemšanas nosacījumu direktīvas

2013/33/ES 14. pantu).

Pārējās pamatvajadzības: Tiesa spriedumā lietā C-562/13 Abdida konstatēja, ka dalībvalstu

pienākums ir arī apmierināt pārējās pamatvajadzības, lai garantētu, ka neatliekamā veselības aprūpe

un slimību primārā ārstēšana faktiski var tikt nodrošināta laikposmā, kurā šai dalībvalstij ir

pienākums atlikt izraidīšanu. Veidu, kādā apmierināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā

pamatvajadzības, nosaka dalībvalstis.

Ieviešot minēto pienākumu, Tiesa pamatojās uz to, ka Atgriešanas direktīvas 14. panta 1. punkta

b) apakšpunktā noteiktā prasība nodrošināt neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro

ārstēšanu var zaudēt jēgu, ja nav noteikta arī prasība apmierināt attiecīgā trešās valsts

valstspiederīgā pamatvajadzības. Ņemot vērā šo Tiesas pamatojumu un ECT judikatūrā sniegtās

norādes, var secināt, ka citu Atgriešanas direktīvas 14. panta 1. punktā minēto tiesību izmantošana

(piemēram, piekļuve izglītībai un mazāk aizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošana) arī var

radīt nepieciešamību ieviest papildu prasību apmierināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā

pamatvajadzības.

71 ANO, Vispārējais komentārs Nr. 6 (2005): Attieksme pret nepavadītiem bērniem un atšķirtiem bērniem ārpus viņu

izcelsmes valsts, 20015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.refworld.org/docid/42dd174b4.html.

68

Lai gan Savienības tiesību aktos nav noteikts vispārējs juridisks pienākums pirms atgriešanas

apmierināt visu trešās valsts valstspiederīgo pamatvajadzības, Komisija mudina dalībvalstis to darīt

saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai garantētu atgriežamajām personām humānus un cilvēka cienīgus

dzīves apstākļus.

13.1. Rakstisks apstiprinājums

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 14. panta 2. punkts

Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis 1. punktā minētajām personām rakstiski apstiprina, ka

brīvprātīgai izceļošanai noteiktais laika posms ir pagarināts saskaņā ar 7. panta 2. punktu vai ka

atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.

Atgriešanas direktīvas 12. apsvērumā noteikts: “Lai varētu uzskatāmi parādīt viņu īpašo stāvokli

administratīvu kontroļu vai pārbaužu gadījumā, šādām personām būtu jāizdod rakstisks

apstiprinājums par viņu situāciju. Dalībvalstīm būtu jābūt plašai rīcības brīvībai attiecībā uz

rakstiskā apstiprinājuma veidu un formu, un tām būtu jābūt iespējai šādu apstiprinājumu ietvert

lēmumos, kas saistīti ar atgriešanu un pieņemti saskaņā ar šo direktīvu”.

Rakstiskā apstiprinājuma veids. Dalībvalstīm tiek sniegta plaša rīcības brīvība. Apstiprinājums var

būt vai nu kā valsts iestādes izdots atsevišķs dokumenta, vai arī kā oficiāla lēmuma, kas saistīts ar

atgriešanu, daļa. Ir svarīgi, ka tas ļauj atgriežamajai personai skaidri apliecināt — policijas

kontroles gadījumā —, ka attiecībā uz to jau tiek pieņemts atgriešanas lēmums un ka tai ir noteikts

laikposms brīvprātīgai izceļošanai, izraidīšana ir oficiāli atlikta vai attiecībā uz to ir pieņemts

atgriešanas lēmums, ko var uz laiku nepildīt. Ja iespējams, apstiprinājumā norāda brīvprātīgai

izceļošanai noteiktā laikposma ilgumu vai atlikšanas termiņu.

Dalībvalstīs, kurās datu apmaiņas sistēmas ļauj policijas kontroles gadījumā ātri pārbaudīt

nelikumīgo migrantu statusu, pamatojoties uz noteiktiem personas datiem vai atsauces numuriem,

prasību nodrošināt rakstisku apstiprinājumu var uzskatīt par izpildītu, ja personai ir izsniegti (vai jau

ir tās rīcībā) dokumenti, kuri satur minētos personas datus vai atsauces numurus.

13.2. Ieilgusi nelikumīgā situācija

Nav pienākuma piešķirt uzturēšanās atļauju neizraidāmajām atgriežamām personām: dalībvalstīm

nav pienākuma piešķirt uzturēšanās atļauju atgriežamajām personām, ja kļūst skaidrs, ka vairs nav

pamatotu izredžu uz izraidīšanu, lai gan tās var izlemt to darīt, piemērojot Atgriešanas direktīvas

6. panta 4. punktu (skat. 5.6. iedaļu).

Šajā saistībā Tiesa spriedumā lietā C-146/14 Mahdi72

(87. un 88. punktā) ir paskaidrojusi, ka: “[..]

direktīvas mērķis nav regulēt tādu trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

uzturēšanās nosacījumus dalībvalstī, kuru atgriešanas lēmumu nevar vai nevarēja izpildīt. [..]

Tomēr Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm piešķirt atsevišķu uzturēšanās

atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi

uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ”.

Kritēriji, kas jāņem vērā, piešķirot uzturēšanās atļaujas: kā uzsvērts iepriekš, nav juridiska

pienākuma izdot uzturēšanās atļaujas neizraidāmajām atgriežamām personām, un dalībvalstīm šajā

saistībā ir dota plaša rīcības brīvība. Šajā saistībā ir ieteicams novērtēšanas kritērijos, ko dalībvalstis

varētu ņem vērā, iekļaut individuālus (saistīti ar konkrēto gadījumu), kā arī horizontālus (saistīti ar

politiku) elementus, piemēram:

– atgriežamās personas vēlēšanās sadarboties/nevēlēšanās sadarboties;

72 Tiesas 2014. gada 5. jūnija spriedums, Mahdi., lieta C-146/15 PPU, ECLI:EU:C:2016:1320.

69

– atgriežamās personas faktiskās uzturēšanās dalībvalstī ilgums;

– atgriežamās personas centieni integrēties;

– atgriežamās personas uzvedība;

– ģimenes saites;

– humānie apsvērumi;

– iespējamība atgriezties tuvākajā laikā;

– nepieciešamība nepieļaut nelikumīgas situācijas, kuras atmaksājas;

– legalizēšanas pasākumu ietekme uz iespējamo (nelikumīgo) migrantu migrācijas

tendencēm;

– otrreizējas plūsmas iespējamība Šengenas zonā.

14. Aizturēšana

Procesuālās garantijas, kas uzskaitītas Atgriešanas direktīvas 12. pantā (veids un tulkojums) un

13. pantā (efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un bezmaksas juridiskā palīdzība) izpaužas kā

pamattiesības uz labu pārvaldību, tikt uzklausītam, uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu,

kuras kopā veido Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemamu daļu. Tādējādi šīs tiesības ir

jāievēro arī attiecībā uz lēmumiem par aizturēšanu [turēšanu apsardzībā].

Kā galvenās no minētajām vispārīgajām prasībām Atgriešanas direktīvas 15. pantā ir noteiktas

konkrētas prasības, kas ir īpaši piemērojamas saistībā ar lēmumiem par aizturēšanu [turēšanu

apsardzībā].

14.1. Apstākļi, kas pamato aizturēšanu

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 15. panta 1. punkts

Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus

piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts

valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai

veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja

a) pastāv bēgšanas iespējamība vai

b) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas

procesa vai traucē tā sagatavošanu.

Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas

pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.

Aizturēšanas piemērošana izraidīšanas gadījumā ir nopietna iejaukšanās personas pamattiesībās uz

brīvību, tādēļ tā ir stingri jāierobežo.

Pienākums piemērot aizturēšanu tikai kā galējo līdzekli: Atgriešanas direktīvas 8. panta 1. punktā

dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt “visus vajadzīgos pasākumus”, lai izpildītu atgriešanas

lēmumus. Iespēja piemērot aizturēšanu ir tikai viens no iespējamiem pasākumiem, ko dalībvalstis

var izmantot tikai kā galējo līdzekli. Šajā saistībā Tiesa savā spriedumā lietā C-61/11 El Dridi

(41. punktā) ir skaidri uzsvērusi, ka Atgriešanas direktīvā ir paredzēta “atgriešanas lēmuma izpildei

veicamo pasākumu gradācija, kas nozīmē, ka vispirms ir piemērojams tāds pasākums, kas

attiecīgajai personai sniedz lielāku personisko brīvību, proti, termiņa noteikšana brīvprātīgai

izceļošanai, pēc tam – pasākumi, kas to ierobežo vairāk, proti, ievietošana īpašās aizturēšanas

telpās”.

Tādēļ dalībvalstu pienākums piemērot aizturēšanu ir jāpilda tikai situācijās, kad ir skaidrs, ka

aizturēšana ir vienīgais veids, lai varētu sagatavot atgriešanas procedūru un veikt izraidīšanas

procedūru (nepieciešamība aizturēt). Ikviena aizturēšana ir balstīta uz individuālu izvērtējumu un ir

70

iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar

pienācīgu rūpību (aizturēšanas samērīgums).

Iemesli aizturēšanai: saskaņā ar Atgriešanas direktīvu vienīgais likumīgais mērķis aizturēšanai ir

sagatavoties atgriešanai un/vai veikt izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja 1) pastāv bēgšanas

iespējamība vai; 2) atgriežamā persona izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā

sagatavošanu. Ja ir šādi iemesli aizturēšanai un ja konkrētā gadījumā kā galējos līdzekļus nevar

efektīvi piemērot vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis ir tiesīgas izmantot un tām būtu

jāizmanto aizturēšana uz tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs, lai nodrošinātu atgriešanas procedūru

veiksmīgu izpildi saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. panta noteikumiem.

Pat ja Atgriešanas direktīvas formulējums ir sniegts kā orientējošs saraksts (“jo īpaši”), šie divi

minētie konkrētie gadījumi aptver galvenās praksē sastopamās situācijas, kuras var būt pamatojums

aizturēšanai , lai varētu sagatavot un organizēt atgriešanu un īstenot izraidīšanas procesu. Īpaši

iemesli aizturēšanai — un vājāku efektīvu un pietiekamu piespiedu līdzekļu nepieejamība — ir

jāpārbauda katrā konkrētā gadījumā atsevišķi. Ieceļošanas atteikums pie robežas, SIS brīdinājuma

par ieceļošanas atteikumu esība, dokumentu trūkums, dzīvesvietas trūkums, atteikšanās sadarboties

un citas attiecīgas pazīmes/kritēriji ir jāņem vērā, novērtējot bēgšanas iespējamību (skat.

1.6. iedaļu), kas var būt par pamatu aizturēšanai.

Aizturēšanu nepiemēro sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nolūkā: Atgriešanas direktīvā nav

paredzēta iespēja aizturēt vai pagarināt aizturēšanu sabiedriskās kārtības nolūkā, un dalībvalstis

nedrīkst izmantot ar imigrāciju saistītu aizturēšanu izraidīšanas nolūkā “viegla apcietinājuma”

veidā. Aizturēšanas izraidīšanas nolūkā galvenais mērķis ir nodrošināt, ka atgriežamās personas

neizvairās no atgriešanās pienākuma izpildes, aizbēgot. Direktīvas 15. panta mērķis nav aizsargāt

sabiedrību no personām, kuras apdraud sabiedrisko kārtību vai drošību. Likumīgais mērķis aizsargāt

sabiedrību būtu jānosaka citos tiesību aktos, jo īpaši krimināllikumā, administratīvajā kodeksā un

tiesību aktos, kas attiecas uz likumīgas uzturēšanās izbeigšanu sabiedriskās kārtības nodrošināšanas

nolūkā. Šajā sakarā Tiesa savā spriedumā lietā C-357/08 Kadzoev73

(70. punktā) norādīja: “iespēja

aizturēt personu sabiedriskās kārtības un sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ nevar tikt pamatota

ar Direktīvu 2008/115. Tāpēc neviens apstāklis, ko minējusi attiecīgā tiesa (agresīva uzvedība;

atbalsta līdzekļu neesamība; nav izmitināšanas iespēju), pats par sevi nevar kalpot par iemeslu

turēšanai apsardzībā saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem”. Personas, kura rada apdraudējumu

sabiedriskajai kārtībai un drošībai, līdzšinējo uzvedību/rīcību (piemēram, administratīvo aktu

nepildīšana jomās, kas nav saistītas ar migrācijas likumu, vai krimināltiesiskie pārkāpumi) tomēr

var ņemt vērā, novērtējot bēgšanas iespējamību (skat. 1.6. iedaļu). Ja attiecīgās personas līdzšinējā

uzvedība/rīcība ļauj izdarīt secinājumus, ka šī persona, iespējams, nerīkosies saskaņā ar likumu un

izvairīsies no atgriešanas, tas var būt pamatojums lēmumam, ka pastāv bēgšanas iespējamība.

Pienākums nodrošināt efektīvas alternatīvas aizturēšanai:15. panta 1. punkts ir jāinterpretē kā

prasība katrai dalībvalstij savas valsts tiesību aktos paredzēt alternatīvas aizturēšanai; tas ir arī

saskaņā ar direktīvas 16. apsvēruma nosacījumiem (“[..] ja ar vājāku piespiedu līdzekļu

piemērošanu nebūtu pietiekami”). Spriedumā lietā C-61/11, El Dridi (39. punktā) Tiesa

apstiprināja, ka “[..] no iepriekš minētās direktīvas preambulas sešpadsmitā apsvēruma, kā arī no

tās 15. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm izraidīšana ir jāveic, piemērojot pēc

iespējas vājākus piespiedu līdzekļus. Tikai tad, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas rīcība varētu

apdraudēt atgriešanas lēmuma izpildi izraidīšanas formā, ņemot vērā katras konkrētās situācijas

novērtējumu, dalībvalstis var piemērot attiecīgās personas personiskās brīvības atņemšanas

pasākumus, īstenojot aizturēšanu”. Taču tas nenozīmē, ka aizturēšanas priekšnoteikums ir tas, ka

trešās valsts valstspiederīgajam jau ir bijis piemērots vājāks piespiedu līdzeklis.

73 Tiesas 2009. gada 30. novembra spriedums, Kadzoev, lieta C-357/09 PPU, ECLI:EU:C:2009:741.

71

Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punktā noteikts, ka vājākajiem piespiedu līdzekļiem ir jābūt

“pietiekamiem” un ka būtu jābūt iespējamam tos “efektīvi” piemērot attiecīgajam trešās valsts

valstspiederīgajam. Tādējādi, lai nodrošinātu atbilstību pienākumam nodrošināt efektīvas

alternatīvas aizturēšanai , dalībvalstīm valsts tiesību aktos ir jāparedz tādas alternatīvas aizturēšanai,

ar kādām var panākt tādus pašus mērķus, kādi ir aizturēšanai (t. i., novērst bēgšanu, izvairīties no tā,

ka trešās valsts valstspiederīgais izvairās no izraidīšanas vai traucē tās sagatavošanu), izmantojot

līdzekļus, kas ir mazāk traucējoši indivīda tiesībām uz brīvību. Valsts iestādēm, kas atbild par

lēmumu pieņemšanu saistībā ar aizturēšanu un aizturēšanas alternatīvām, ir jāizvērtē, vai katrā

konkrētajā gadījumā šādi vājāki piespiedu līdzekļi būtu pietiekami un efektīvi.

Aizturēšanas alternatīvu piemēri ir ierobežojumi attiecībā uz dzīvesvietu , ģimenēm pieejami

mājokļi , atbalsts gadījuma darbu strādniekiem, sistemātiska ziņošana , ID/ceļošanas dokumentu

nodošana, drošības nauda un elektroniskā uzraudzība. UNHCR sniedz dažus labas prakses

praktiskus piemērus74

par aizturēšanas alternatīvām.

Ieguvumi un riski — alternatīvi līdzekļi aizturēšanai

Ieguvumi, ko sniedz aizturēšanas alternatīvas var ietvert lielāku atgriešanās (tostarp brīvprātīgas

izceļošanas) īpatsvaru, labāku sadarbību ar atgriežamajām personām, lai iegūtu vajadzīgos

dokumentus, finansiālus ieguvumus (mazākas izmaksas valstij) un mazākas cilvēkresursu izmaksas

(izvairīšanās no grūtībām, kas saistītas ar aizturēšanu).

Riski ietver lielāku bēgšanas iespējamību, iespējamu veicinošo faktoru radīšanu (alternatīvas

aizturēšanas telpas, piemēram, ģimenes mājokļi, neatbilstīgajiem migrantiem var šķist saistoši) un

iespējamu spriedzi atklātā tipa centru apkaimē.

Ieteikums: uzdevums ir rast gudrus risinājumus, kuros ir samērīgi apvienoti atlīdzinoši un atturoši

līdzekļi. Pilnīga atturošu līdzekļu neesība var izraisīt nepietiekamu izraidīšanas īpatsvaru. Tajā pašā

laikā pārāk represīva sistēma ar sistemātisku aizturēšanu arī nebūtu efektīva, jo atgriežamajām

personām trūkst motivācijas vai pamudinājumu sadarboties atgriešanas procedūras laikā.

Dalībvalstīm būtu jāsagatavo un jāizmanto plašs klāsts alternatīvu risinājumu, lai risinātu dažādu

kategoriju situācijas saistībā ar trešo valstu valstspiederīgajiem. Pielāgota individuāla apmācība, kas

dod iespēju atgriežamajai personai pašai īstenot atgriešanos, drīza nodarbinātība un vienota lietas

pārvaldība, koncentrējoties uz lietas atrisināšanu, ir izrādījusies sekmīga. Par mērķi jāizvirza visu

iespējamo atgriežamo personu sistemātiska horizontāla apmācība, ietverot konsultācijas par

likumīgas uzturēšanās/patvēruma iespējām, kā arī par brīvprātīgu/piespiedu atgriešanu sākumposmā

(nevis tikai tad, kad pieņemts lēmums par piespiedu atgriešanu).

Papildu skaidrojums:

Personas, kam piemēro atgriešanas procedūras: Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punktā

oficiālā prasība “kam piemēro atgriešanas procedūru” nav sinonīms prasībai “attiecībā uz kuriem

pieņem atgriešanas lēmumu”. Aizturēšana var būt jau piemērota — ja ir izpildīti visi 15. panta

nosacījumi — pirms oficiālā atgriešanas lēmuma pieņemšanas, piemēram, kamēr notiek atgriešanas

lēmuma sagatavošana un tas vēl nav pieņemts.

Konkrēti piemēri:

Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, var slēpt (neatklāt) savu

identitāti, lai izvairītos no izraidīšanas. Vai aizturēšana šādos apstākļos ir likumīga, lai izdarītu

spiedienu uz trešās valsts valstspiederīgo, lai tas sadarbotos un padarītu izraidīšanu iespējamu?

74 UNHCR, Iespēju dokuments Nr. 2: Valdību iespējas saistībā ar atklātu uzņemšanu un aizturēšanas alternatīvām,

2015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.unhcr.org/protection/detention/5538e53d9/unhcr-options-paper-2-

options-governments-open-reception-alternatives-detention.html.

72

Uz šāda veida aizturēšanu attiecas Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punkta

b) apakšpunkts, kurā kā iemesls aizturēšanai ir skaidri minēts “izvairās no atgriešanas

[..] procesa vai traucē tā sagatavošanu”. 15. panta 6. punkta a) apakšpunktā

“atteikšanās sadarboties” ir viens no diviem iemesliem, kas var pamatot aizturēšanas

maksimālā laikposma pagarināšanu par 12 mēnešiem, un ka šādas aizturēšanas

(Beugehaft vai Durchsetzungshaft) vispārējais mērķis ir izraidīšana, nevis sodīšana.

Aizturēšana izraidīšanas nolūkā ir jāveic, ievērojot Atgriešanas direktīvas 15. panta

4. punktu: “ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav

pamatota iemesla, vai ja 1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu

apsardzībā vairs neuzskata par pamatotu un attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo”.

Tas nozīmē, ka tajos gadījumos, kad ir skaidrs, ka izraidīšanai vairs nav pamatotu

iemeslu, aizturēšanu ir jāpārtrauc, piemēram, kad kļuvis skaidrs, ka dokumenti, kurus

izsniedz trešā valsts, tiks atsūtīti novēloti vai netiks izdoti vispār, pat tad, ja aizturētā

persona sadarbotos.

Vai aizturēšana ir iespējama, ja atgriežamā persona iesniedz patvēruma pieteikumu?

Atbilde, kas sniegta Tiesas spriedumā lietā C-534/11, Arslan75

(49. un 63. punkts):

“Direktīvas 2008/115 2. panta 1. punkts [..] nav piemērojams trešo valstu

valstspiederīgajam, kurš ir iesniedzis starptautiskas aizsardzības pieteikumu Direktīvas

2005/85/EK nozīmē, laikposmā no minētā pieteikuma iesniegšanas brīža līdz lēmuma

par šo pieteikumu pieņemšanas pirmajā instancē brīdim vai – attiecīgajā gadījumā –

līdz prasības, kas celta par minēto lēmumu, izskatīšanas pabeigšanas brīdim. [..]

Direktīvai 2003/9 un Direktīvai 2005/85 nav pretrunā tas, ka trešās valsts

valstspiederīgo, kurš ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu Direktīvas

2005/85 izpratnē, pēc tam, kad viņš ir ticis aizturēts saskaņā ar Direktīvas 2008/115

15. pantu atgriešanai vai izraidīšanai, turpina aizturēt, pamatojoties uz valsts tiesību

normu, ja, katrā atsevišķajā gadījumā izvērtējot visus atbilstošos apstākļus, tiek

konstatēts, ka šis pieteikums tika iesniegts ar vienīgu mērķi kavēt vai izjaukt atgriešanas

lēmuma izpildi un ka ir objektīvi vajadzīgs saglabāt aizturēšanas līdzekli, lai novērstu,

ka ieinteresētā persona galīgi izvairās no atgriešanas”. NB: iepriekš norādītā atsauce

uz “valsts tiesību normu” attiecas uz tiem valsts noteikumiem par aizturēšanu saistībā ar

patvēruma pieteikumu, ar kuriem transponē — attiecīgā gadījumā — ES tiesību aktu

kopuma patvēruma jomā prasības, kas saistītas ar aizturēšanu.

14.2. Rīkojuma par aizturēšanu veids un sākotnējā pārskatīšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 15. panta 2. punkts

Rīkojumu par turēšanu apsardzībā izdod administratīvās vai tiesas iestādes.

Rīkojumu par turēšanu apsardzībā izdod rakstiski un norāda faktiskos un juridiskos iemeslus.

Ja rīkojumu par turēšanu apsardzībā ir izdevušas administratīvas iestādes, dalībvalstis:

a) vai nu paredz rīkojuma par turēšanu apsardzībā likumīguma ātru juridisku pārskatīšanu

iespējami īsā laikā no turēšanas apsardzībā sākuma brīža;

b) vai arī nodrošina attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam tiesības vērsties tiesā, lai

tā iespējami īsā laikā lemtu par viņa turēšanas apsardzībā likumību un pieņemtu

attiecīgu lēmumu pēc iespējas ātrāk no attiecīgā tiesas procesa sākšanas brīža. Šādā

gadījumā dalībvalstis nekavējoties informē attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo par

iespēju veikt šādas darbības.

75 Tiesas 2013. gada 30. maija spriedums, Arslan, lieta C-534/11, ECLI:EU:C:2013:343.

73

Attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo nekavējoties atbrīvo, ja turēšana apsardzībā nav likumīga.

Tiesu iestāžu darbinieki var būt tiesneši, bet šiem darbiniekiem nav obligāti jābūt tiesnešiem.

Saskaņā ar attiecīgo ECT judikatūru tiem jābūt neatkarīgiem, objektīviem un jānodrošina sacīkstes

principa tiesiskās garantijas.

Juridiskās pārskatīšanas tvērums: pārskatīšanā ir jānovērtē visi Atgriešanas direktīvas 15. pantā

minētie aspekti, ņemot vērā gan tiesību jautājumus (piemēram, aizturēšanas procedūras un lēmuma

par aizturēšanu pareizība no procesuālā/juridiskā viedokļa), gan faktiskos jautājumus (piemēram,

aizturētās personas personiskā situācija, ģimenes saites valstī, garantija izceļošanai no teritorijas,

pamatota izraidīšanas iespējamība).

“Ātras juridiskās pārskatīšanas” maksimālais ilgums: Atgriešanas direktīvas formulējuma pamatā ir

ECTK 5. panta 4. punkts, kurā pieprasīta “ātra juridiska pārskatīšana”. Atbilstīgajā ECT judikatūrā

skaidrots, ka pieņemamo maksimālo ilgumu (“t. i., saprātīgs laikposms”) nevar definēt abstraktā

veidā. Tas jādefinē, ņemot vērā katra gadījuma konkrētos apstākļus, procedūru sarežģītību, kā arī

iestāžu un pieteikuma iesniedzēja rīcību. Lēmuma pieņemšanu laikposmā, kas īsāks par vienu

nedēļu, var noteikti uzskatīt par labu praksi, kas ir atbilstīga juridiskajai prasībai par ātrumu.

Prasība par rakstisku lēmumu attiecas arī uz lēmumiem par pagarinājumu: prasība izdot rakstisku

pamatotu lēmumu attiecas arī uz lēmumiem par aizturēšanas pagarināšanu. Tiesa spriedumā lietā C-

146/14, Mahdi, (44. punkts) skaidri norādīja, ka: “šī prasība pieņemt lēmumu rakstveidā ir jāsaprot

tādējādi, ka tā noteikti attiecas uz ikvienu lēmumu par aizturēšanas pagarināšanu, ņemot vērā, ka,

pirmkārt, aizturēšanai un tās pagarināšanai ir analoga iedaba, jo to abu rezultātā attiecīgajam

trešās valsts valstspiederīgajam tiek atņemta brīvība, lai sagatavotu viņa atgriešanu un/vai

turpinātu viņa izraidīšanu, un, otrkārt, katrā no šiem abiem gadījumiem šim valstspiederīgajam ir

jābūt iespējai uzzināt attiecībā uz viņu pieņemtā lēmuma pamatojumu”.

Visas garantijas, ko ietver tiesību tikt uzklausītam ievērošana, piemēro attiecībā uz lēmumiem par

aizturēšanu un lēmumiem par aizturēšanas pagarināšanu. Tomēr šo tiesību neievērošanas rezultātā

pieņemtais lēmums nav spēkā tikai tad, ja šo tiesību ievērošanas gadījumā procedūrai varētu būt cits

rezultāts — skat. lietu C-383/13, G & R: “[..] Savienības tiesības, konkrētāk, Direktīvas 2008/115

15. panta 2. un 6. punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja, administratīvajā procesā lemjot par

aizturēšanas pasākuma pagarināšanu, nav ievērotas tiesības tikt uzklausītam, valsts tiesai, kura

veic šī lēmuma tiesiskuma izvērtēšanu, ir jānosaka aizturēšanas pasākuma atcelšana tikai tad, ja tā

uzskata, ņemot vērā visus katras lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, ka šis pārkāpums ir tiešām

liedzis tam, kurš uz to atsaucas, iespēju labāk aizstāvēties, kādēļ šim administratīvajam procesam

varētu būt bijis cits iznākums” (skat. 12. iedaļu).

14.3. Aizturēšanas sistemātiska pārskatīšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 15. panta 3. punkts

Visos gadījumos turēšanu apsardzībā pārskata ar pamatotu regularitāti vai nu pēc attiecīgā trešās

valsts valstspiederīgā pieteikuma saņemšanas, vai ex officio.

Saskaņā ar 15. panta 3. punkta pirmo teikumu lēmuma rakstiska pārskatīšana nav vajadzīga: Tiesa

to paskaidroja spriedumā lietā C-146/14, Mahdi, (47. punkts): “Direktīvas 2008/115 15. panta

noteikumos nav pieprasīts, lai tiktu pieņemts rakstveida “pārskatīšanas akts” [..]. Tādējādi

iestādēm, kas ar pamatotu regularitāti veic trešās valsts valstspiederīgā aizturēšanas pārskatīšanu,

piemērojot minētās direktīvas 15. panta 3. punkta pirmo teikumu, nav pienākuma katras

pārskatīšanas laikā pieņemt īpašu aktu rakstveida formā, kurā ietilptu faktisko un tiesisko iemeslu

izklāsts, kas pamato šo aktu”. Tomēr dalībvalstis var pēc izvēles pieņemt rakstisku lēmuma

pārskatīšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

74

Apvienoti lēmumi par pārskatīšanu un pagarinājumu ir jāpieņem rakstiski: Tiesa spriedumā lietā C-

146/14, Mahdi, (48. punkts) paskaidroja, ka: “šādā gadījumā aizturēšanas pārskatīšana un lēmuma

par aizturēšanas turpināšanu pieņemšana notiek viena un tā paša procesuālā posma laikā.

Tādējādi šim lēmumam ir jāatbilst prasībām, kas izriet no Direktīvas 2008/115 15. panta

2. punkta”.

Pagarinātas aizturēšanas gadījumā tiesu iestāde uzrauga minēto pārskatīšanu.

Jēdziens “pagarināta aizturēšana [turēšana apsardzībā]”: Atgriešanas direktīvas 15. panta 3. punkta

otrajā teikumā noteikta ex officio tiesas uzraudzība “pagarinātas aizturēšanas [turēšanas

apsardzībā]” gadījumā. Tas nozīmē, ka tiesu iestādēm ir jārīkojas arī tajos gadījumos, kad attiecīgā

persona neiesniedz pārsūdzību. Pamatojoties uz jēdziena “pagarināta aizturēšana [turēšana

apsardzībā]” lingvistisko salīdzinājumu (vāciski: “Bei längerer Haftdauer”; franciski: “En cas de

périodes de rétention prolongées”; holandiešu valodā: “In het geval van een lange periode van

bewaring”; spāniski: “En caso de periodos de internamiento prolongados”; itāliski: “Nel caso di

periodi di trattenimento prolungati”), ir skaidrs, ka šis termins pēc būtības attiecas uz ilgtermiņa

aizturēšanu neatkarīgi no tā, vai oficiāls lēmums par pagarināšanu jau ir vai nav pieņemts. Komisija

uzskata, ka sešu mēnešu posms pirmajai ex officio juridiskajai pārraudzībai neapšaubāmi ir pārāk

ilgs, bet trīs mēnešu ex officio juridisko pārraudzību varētu uzskatīt par atbilstīgu direktīvas

15. panta 3. punkta prasībām ar nosacījumu, ka vajadzības gadījumā ir arī iespēja pēc pieteikuma

saņemšanas veikt individuālu pārskatīšanu.

Tiesu iestādes, kas veic uzraudzību, pilnvaras: pārskatīšanas mehānisms, kurā izskata tikai tiesību

jautājumus, nevis faktiskos jautājumus, nav pietiekams. Tiesu iestādēm ir jābūt pilnvarām lemt gan

par faktiem, gan par juridiskajiem jautājumiem — skat. Tiesas spriedumu lietā C-146/14, Mahdi

(62. punkts): “[..] kompetentajai tiesu iestādei ir jābūt iespējai ar savu lēmumu aizstāt

administratīvās iestādes lēmumu vai, attiecīgā gadījumā, tās tiesu iestādes lēmumu, kas ir izdevusi

rīkojumu par sākotnējo aizturēšanu, un lemt par iespēju izdot rīkojumu par aizstājošu pasākumu

vai attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atbrīvošanu. Šim nolūkam tiesu iestādei, kas lemj par

aizturēšanas termiņa pagarināšanas pieteikumu, ir jāspēj ņemt vērā gan administratīvās iestādes,

kas ir izdevusi rīkojumu par sākotnējo aizturēšanu, norādītos faktiskos apstākļus un pierādījumus,

gan jebkādus apsvērumus, kurus, iespējams, iesniegs attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais.

Turklāt tai ir jāspēj veikt pētījumu par jebkādiem citiem apstākļiem, kas ir būtiski lēmuma

pieņemšanai, gadījumā, ja tā to uzskatītu par nepieciešamu [..]”.

14.4. Aizturēšanas izbeigšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 15. panta 4.–6. punkts

4. Ja izrādās, ka tiesisku vai citu apsvērumu dēļ izraidīšanai vairs nav pamatota iemesla, vai ja

1. punktā noteiktie apstākļi vairs nepastāv, turēšanu apsardzībā vairs neuzskata par pamatotu un

attiecīgo personu nekavējoties atbrīvo.

5. Turēšana apsardzībā ir spēkā tik ilgi, kamēr saglabājas 1. punktā noteiktie apstākļi un kamēr tā

ir nepieciešama, lai nodrošinātu sekmīgu izraidīšanu. Katra dalībvalsts nosaka ierobežotu

turēšanas apsardzībā laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.

6. Dalībvalstis nedrīkst pagarināt 5. punktā minēto termiņu, izņemot pagarinājumu uz ierobežotu

laikposmu, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem nepārsniedz papildu divpadsmit mēnešus

gadījumos, ja neatkarīgi no to pamatotiem centieniem izraidīšanas procedūra varētu ieilgt šādu

iemeslu dēļ:

a) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais atsakās sadarboties vai

b) kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm.

75

Aizturēšana jāizbeidz un atgriežamā persona jāatbrīvo vairākās atšķirīgās situācijās, piemēram, ja:

– izraidīšanai tiesisku vai citu apsvērumu dēļ vairs nav pamatota iemesla;

– iestādes pienācīgi nepilda izraidīšanas pasākumus;

– ir sasniegts aizturēšanas maksimālais laikposms.

Turklāt aizturēšana jāizbeidz katrā gadījumā atsevišķi, ja rodas atbilstīga alternatīva iespēja

aizturēšanai.

14.4.1. Pamatotas izraidīšanas iespējamības neesība [Pamatota iemesla izraidīšanai neesība]

Pamatotas izraidīšanas iespējamības neesība: spriedumā lietā C-357/09, Kadzoev (67. punkts), Tiesa

ir skaidrojusi jēdziena “pamatots iemesls” [pamatota iespējamība] interpretēšanu: “Tikai faktiski

pamatots iemesls, ka, ņemot vērā 15. panta 5. un 6. punktā paredzētos termiņus, var notikt sekmīga

izraidīšana, ir pamatots iemesls izraidīšanai. Pamatota iemesla nav, ja šķiet maz ticams, ka, ņemot

vērā minētos termiņus, ieinteresētā persona tiks uzņemta kādā trešā valstī”.

“Pamatotas iespējamības trūkums” nav tas pats, kas “neiespējamība izpildīt”: “neiespējamība

izpildīt” ir kategoriskāks apgalvojums, un to ir grūtāk pierādīt, nekā “pamatotas iespējamības

trūkumu”, kas attiecas tikai uz zināmu varbūtības pakāpi.

Aizturēšanas laikposms, kas jāņem vērā, novērtējot “pamatotu izraidīšanas iespējamību”: ņemot

vērā, ka 15. pantā (kā arī 6. apsvērumā) uzsvars likts uz konkrētu individuālu katra atsevišķa

gadījuma novērtējumu, nosakot brīvības atņemšanas samērīgumu, vienmēr jāpievērš uzmanība

aizturēšanas maksimālajam laikposmam attiecībā uz konkrēto personu konkrētajā gadījumā. Tas

nozīmē, ka maksimālajam laikposmam, kas noteikts attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos, ir būtiska

nozīme. Tas arī nozīmē, ka atgriežamā persona nebūtu jāaiztur dalībvalstī, ja no paša sākuma šķiet

maz ticams, ka konkrētā persona tiks uzņemta trešā valstī šīs dalībvalsts tiesību aktos atļautajā

maksimālajā aizturēšanas laikposmā (spriedumā lietā C-357/09, Kadzoev, Tiesa atsaucās uz

direktīvā noteiktajiem maksimālajiem laikposmiem, jo tie bija tādi paši kā attiecīgās dalībvalsts

tiesību aktos noteiktie maksimālie laikposmi).

Komisija iesaka kā maksimālo aizturēšanas laikposmu noteikt sešus mēnešus, kas būtu pielāgojams,

ņemot vērā lietas apstākļus un tiktu pārskatīts saprātīgos laika intervālos tiesu iestādes pārraudzībā,

un iespēju Atgriešanas direktīvas 15. panta 6. punktā minētajos gadījumos pagarināt aizturēšanas

laikposmu līdz 18 mēnešiem.

Ja ir sasniegts aizturēšanas maksimālais laiks, Atgriešanas direktīvas 15. panta 4. punktu vairs

nepiemēro un konkrētā persona katrā ziņā ir nekavējoties jāatbrīvo — skat. Tiesas spriedumu lietā

C-357/09, Kadzoev (60. un 61. punkts): “jānorāda, ka, tā kā Direktīvas 2008/115 15. panta

6. punktā paredzētais maksimālais aizturēšanas laiks ir sasniegts, jautājums par to, vai vairs nav

“pamatota iemesla izraidīšanai” šī paša panta 4. punkta nozīmē, nerodas. Tādā gadījumā konkrētā

persona katrā ziņā ir nekavējoties jāatbrīvo. Tādējādi Direktīvas 2008/115 15. panta 4. punkts var

tikt piemērots tikai tikmēr, kamēr nav beigušies šīs direktīvas 15. panta 5. un 6. punktā paredzētie

maksimālie aizturēšanas termiņi”.

Papildu paskaidrojumi:

Būtu jāpievērš īpaša uzmanība bezvalstnieku īpašajai situācijai, kam var nebūt iespējas izmantot

trešo valstu konsulāro palīdzību, lai iegūtu derīgu personu apliecinošu vai ceļošanas dokumentu.

Saskaņā ar Tiesas spriedumu lietā C-357/09, Kadzoev, dalībvalstīm būtu jāpārliecinās, ka pastāv

pamatotas izredzes uz izraidīšanu, kas attaisno aizturēšanas piemērošanu vai pagarināšanu.

Vai aizturēšana ir likumīga, ja trešās valsts valstspiederīgais attiecīgajā brīdī ir aizsargāts pret

izraidīšanu, pamatojoties uz neizdošanas (non-refoulement)principu?

76

Saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 15. panta 4. punktu, ja izrādās, ka izraidīšanas

iespējamība vairs nav pamatota (piemēram, sakarā ar iespējamu pastāvīgu neizdošanas

(non-refoulement) principa piemērošanu), trešās valsts valstspiederīgos ir jāatbrīvo. Ja

neizdošana (non-refoulement)ir ierobežota un spēkā tikai uz noteiktu laiku (piemēram,

ticama diplomātiska garantija, ko sniedz atgriešanās valsts, varētu būt izdota uz īsu

laikposmu vai atgriežamajai personai ir uz laiku vajadzīga vitāli svarīga ārstēšana, kas

nav pieejama atgriešanās valstī), aizturēšanu var turpināt, ja vēl aizvien ir izraidīšanas

iespējamība ir pamatota.

14.4.2. Aizturēšanas maksimālā laikposma sasniegšana

Atgriešanas direktīvas 15. panta 5. un 6. punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums saskaņā ar valsts

tiesību aktiem76

noteikt maksimālo aizturēšanas laikposmu, kas nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus

(parasti) vai 18 mēnešus (divos noteiktos gadījumos: atgriežamās personas atsakās sadarboties vai

kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm).

Valsts tiesību aktos noteiktais aizturēšanas īsākais maksimālais laikposms prevalē pār Atgriešanas

direktīvā noteikto 6/18 mēnešu laikposmu: izskatot konkrētus gadījumus, piemēro valsts tiesību

aktos (saskaņā ar Atgriešanas direktīvu) noteikto maksimālo laikposmu, nevis Atgriešanas direktīvā

noteikto maksimālo laikposmu. Tas nozīmē, ka dalībvalsts, kura valsts tiesību aktos noteikusi,

piemēram, 60 dienu maksimālo laikposmu attiecībā uz atgriežamajām personām, kuras atsakās

sadarboties, nevar turpināt turēšanu apsardzībā pēc šī 60 dienu termiņa beigām, arī tad, ja

Atgriešanas direktīvas 15. panta 6. punktā ir paredzēts laikposms līdz 18 mēnešiem.

Valsts tiesību aktos būtu jānosaka maksimālais aizturēšanas laikposms, kas ļautu valstu

kompetentajām iestādēm veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, līdz ar

to pabeigt vajadzīgās procedūras, lai veiksmīgi atgrieztu tos trešās valsts valstspiederīgos, kas

uzturas nelikumīgi, un nodrošinātu atpakaļuzņemšanu tajā trešajā valstī, uz kuru notiek atgriešana.

Komisija iesaka dalībvalstīm izmantot Atgriešanas direktīvas 15. pantā noteiktās laika rezerves, kas

paredz sešus mēnešus kā sākotnēji maksimālo aizturēšanas laikposmu un iespēju aizturēšanu

pagarināt līdz 18 mēnešiem šīs direktīvas 15. panta 6. punktā paredzētajos gadījumos. Tiek

atgādināts, ka aizturēšanas faktisko ilgumu ir jānosaka, izskatot katru gadījumu atsevišķi, un ka

atgriežamā persona ir jāatbrīvo, ja aizturēšanas apstākļi (piemēram, pamatota izraidīšanas

iespējamība) vairs nepastāv.

Piemēri iemesliem, kuri ir/nav pamatojums aizturēšanas laikposma pagarināšanai saskaņā ar

15. panta 6. punktu.

– Ar to, ka nav personu apliecinošu dokumentu, vien nepietiek, lai pamatotu aizturēšanas

pagarināšanu — skat. Tiesas spriedumu lietā-146/14, Mahdi (73. punkts): “[..] tas, ka

attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam nav personu apliecinošu dokumentu, pats

par sevi nevar pamatot Direktīvas 2008/115 15. panta 6. punktā paredzēto aizturēšanas

termiņa pagarināšanu”.

– Nesadarbošanās personu apliecinošu dokumentu iegūšanas procesā var būt par pamatu

aizturēšanas pagarināšanai, ja pastāv cēloņsakarība starp nesadarbošanos un

neatgriešanu — skat. Tiesas spriedumu lietā C-146/14, Mahdi (85. punkts): “[..] tikai

tad, ja, izvērtējot minētā valstspiederīgā uzvedību aizturēšanas periodā, izriet, ka viņš

nav sadarbojies, lai īstenotu izraidīšanas procedūru, un ka ir iespējams, ka šīs

uzvedības dēļ šī procedūra ieilgst, [..]”.

76 Pārskatu par atšķirīgajiem termiņiem, ko piemēro saskaņā ar valsts tiesību aktiem, sk.: http://ec.europa.eu/smart-

regulation/evaluation/search/download.do?documentId=10737855 (44.-50. lpp.). Pārskatā atspoguļota situācija

2013. gada decembrī, un kopš tā laika daži valsts noteikumi ir mainījušies.

77

Papildu paskaidrojumi:

Aizturēšanas laikposma patvēruma meklētāja statusā ņemšana vērā: aprēķinot aizturēšanas

laikposmu izraidīšanas nolūkā, nav jāņem vērā aizturēšanas laikposms patvēruma meklētāja statusā,

jo uz aizturēšanu izraidīšanas nolūkā un patvēruma meklētāju aizturēšanu attiecas citi tiesību akti un

regulējums — skatīt Tiesas spriedumu lietā C-237/09, Kadzoev (45. un 48. punkts): “tādējādi

aizturēšana izraidīšanas nolūkā, kas tiek reglamentēta Direktīvā 2008/115, un patvēruma meklētāja

aizturēšana cita starpā atbilstoši Direktīvai 2003/9 un Direktīvai 2005/85 un piemērojamām valsts

tiesību normām, ietilpst atšķirīgās tiesiskajās sistēmās. Līdz ar to [..] laikposms, kurā persona ir

bijusi izmitināta pagaidu izmitināšanas centrā, pamatojoties uz lēmumu, kas pieņemts atbilstoši

valsts un Kopienu tiesību normām par patvēruma meklētājiem, Direktīvas 2008/115 15. panta

nozīmē nav jāuzskata par aizturēšanu izraidīšanas nolūkā”.

Tā paša sprieduma 47. punktā pēc tam piebilsts: “ja izrādītos, ka to procedūru, kas uzsāktas pēc

Kadzojeva pieteikumiem [piešķirt] patvērumu, kuri minēti šī sprieduma 19. punktā, ietvaros nav

pieņemts neviens lēmums par viņa izmitināšanu pagaidu izmitināšanas centrā, un ja tā aizturēšana

tātad joprojām bija balstīta uz valsts agrāko tiesisko regulējumu par aizturēšanu izraidīšanas

nolūkā vai Direktīvas 2008/115 tiesisko regulējumu, lai aprēķinātu aizturēšanas izraidīšanas

nolūkā laikposmu, kas paredzēts Direktīvas 2008/115 15. panta 5. un 6. punktā, būtu jāņem vērā

Kadzojeva aizturēšanas laikposms, kas atbilst laikposmam, kurā norisinājās minētās patvēruma

[piešķiršanas] procedūras”.

Tādu aizturēšanas laikposmu ņemšana vērā, kamēr tiek sagatavota Dublinas pārsūtīšanas procedūra:

tiek piemērota tāda pati loģikā kā izklāstīts iepriekš saistībā ar patvēruma meklētāju aizturēšanas

laikposmiem.

Tādu aizturēšanas laikposmu ņemšana vērā, kuros iesniegta pārsūdzība, kuras dēļ izraidīšana ir

atlikta: šādi laikposmi ir jāņem vērā — skat. Tiesas spriedumu lietā C-357/09, Kadzoev (53.–

54. punkts): “tādējādi aizturēšanas laikposms, kas konkrētajai personai ir piemērots procedūras

laikā, kurā izraidīšanas lēmuma tiesiskums tiek pārbaudīts tiesā, ir jāņem vērā, lai aprēķinātu

maksimālo Direktīvas 2008/115 15. panta 5. un 6. punktā paredzēto aizturēšanas laiku. Ja būtu

citādi, tad aizturēšanas izraidīšanas nolūkā laiks vienā un tajā pašā dalībvalstī vai citā dalībvalstī

varētu būt katrā gadījumā atšķirīgs, turklāt izskatāmajā lietā būtiski atšķirīgs, sakarā ar valsts tiesu

procedūrām piemītošajām īpatnībām un apstākļiem, kas būtu pretrunā Direktīvas 2008/115

15. panta 5. un 6. punkta mērķim – dalībvalstīs garantēt kopēju maksimālo aizturēšanas laiku”.

To aizturēšanas izraidīšanas nolūkā laikposmu ņemšana vērā, kuri pavadīti (citā) A dalībvalstī un

kuriem nekavējoties sekojusi aizturēšana pirms izraidīšanas B dalībvalstī (piemēram, šāda situācija

var rasties saistībā ar trešās valsts valstspiederīgā pārvietošanu no A dalībvalsts uz B dalībvalsti

saskaņā ar divpusēju atpakaļuzņemšanas nolīgumu, kā noteikts Atgriešanas direktīvas 6. panta

3. punktā): Komisija uzskata, ka nevajadzētu pārsniegt galīgo 18 mēnešu termiņu nepārtrauktai

aizturēšanai pirms izraidīšanas, ņemot vērā, ka ir jāievēro Atgriešanas direktīvas 15. panta 6. punktā

noteiktā maksimālā laikposma effet utile. Informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm par aizturēšanas

laikposmu, kas jau pavadīts citā dalībvalstī, kā arī iespēju B dalībvalstij atteikt pārvietošanu no

A dalībvalsts, ja A dalībvalsts ir pārāk vēlu veikusi pieprasījumu, jārisina saskaņā ar attiecīgajiem

divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem.

To aizturēšanas laikposmu ņemšana vērā, kuri beigušies pirms Atgriešanas direktīvas noteikumu

stāšanās spēkā: šādi laikposmi ir jāņem vērā (skat. Tiesas spriedumu lietā C-357/09, Kadzoev (36.-

38. punkts).

14.5. Atgriežamo personu atkārtota aizturēšana

78

Nedrīkst neievērot Atgriešanas direktīvā noteiktos maksimālos aizturēšanas laikposmus un atkārtoti

aizturēt atgriežamās personas uzreiz pēc to atbrīvošanas no aizturēšanas.

Vienas un tās pašas personas atkārtota aizturēšana var būt likumīga tikai tad, ja ir radušās būtiskas

izmaiņas attiecīgajos apstākļos (piemēram, trešā valsts izsniedz vajadzīgos dokumentus vai ir

uzlabojusies situācija izcelsmes valstī, radot drošas atgriešanās iespēju), ja minētās izmaiņas rada

“pamatotu izraidīšanas iespējamību” [pamatotu iemeslu izraidīšanai] saskaņā ar Atgriešanas

direktīvas 15. panta 4. punktu un ja ir izpildīti visi pārējie nosacījumi aizturēšanas piemērošanai

saskaņā ar šīs direktīvas 15. pantu.

14.6. Vājāku piespiedu līdzekļu izmantošana pēc aizturēšanas beigām

Vājākus piespiedu līdzekļus, piemēram, regulāru reģistrēšanos attiecīgās iestādēs, atbilstošas

finanšu garantijas depozītu, dokumentu iesniegšanu vai pienākumu uzturēties noteiktā vietā, var

piemērot tikai tik ilgi un tādā mērā, kamēr tos var uzskatīt par atgriešanas izpildei “nepieciešamiem

pasākumiem”. Lai gan vājāku piespiedu līdzekļu izmantošanai nav paredzēti galīgi maksimālie

termiņi, attiecībā uz šādu pasākumu tvērumu un ilgumu veic visaptverošu novērtējumu par to

samērīgumu.

Turklāt, ja vājākie piespiedu līdzekļi pēc būtības un iedarbības ir līdzīgi vai līdzvērtīgi brīvības

atņemšanai (piemēram, neierobežots pienākums uzturēties konkrētās telpās, bez iespējas pamest šīs

telpas), tie de facto ir jāuzskata par aizturēšanu un jāpiemēro Atgriešanas direktīvas 15. panta 5. un

6. punktā paredzētie termiņi.

15. Aizturēšanas apstākļi

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 16. pants

1. Turēšanu apsardzībā parasti īsteno īpašās aizturēšanas telpās. Ja dalībvalsts nespēj nodrošināt

uzturēšanos īpašās aizturēšanas telpās un ir spiesta izmantot cietuma telpas, aizturētos trešo valstu

valstspiederīgos nošķir no parastiem ieslodzītiem.

2. Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem pēc viņu lūguma ļauj laicīgi sazināties ar

juridiskiem pārstāvjiem, ģimenes locekļiem un kompetentām konsulārām iestādēm.

3. Īpašu uzmanību pievērš mazāk aizsargātu personu stāvoklim. Tām nodrošina neatliekamo

veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu.

4. Attiecīgām un kompetentām valstu, starptautiskām un nevalstiskām organizācijām un struktūrām

jābūt iespējai apmeklēt 1. punktā minētās aizturēšanas telpas, lai pārliecinātos, ka saskaņā ar šo

nodaļu tās tiek izmantotas trešo valstu valstspiederīgo aizturēšanas nodrošināšanai. Var noteikt, ka

šādiem apmeklējumiem nepieciešama atļauja.

5. Aizturētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem sistemātiski nodrošina informāciju, kas skaidro

aizturēšanas telpu noteikumus un izklāsta to tiesības un pienākumus. Tajā ir ietverta arī

informācija par to tiesībām saskaņā ar valsts tiesību aktiem sazināties ar 4. punktā minētajām

organizācijām un struktūrām.

15.1. Sākotnēja policijas uzraudzība

Uz sākotnēju policijas veiktu arestu (aizturēšanu) identifikācijas nolūkā attiecas valsts tiesību akti:

tas ir skaidri norādīts Atgriešanas direktīvas 17. apsvērumā: “neskarot sākotnēju aizturēšanu, ko

veic tiesībaizsardzības iestādes un ko reglamentē valsts tiesību akti, turēšana apsardzībā parasti

būtu īstenojama šim nolūkam īpaši paredzētās telpās”. Tas nozīmē, ka sākotnējā posmā var turpināt

79

valsts tiesību aktu piemērošanu. Lai gan tas nav juridisks pienākums, dalībvalstis tiek mudinātas

nodrošināt, ka šajā posmā trešo valstu valstspiederīgos nošķir no parastajiem ieslodzītajiem.

Sākotnējās aizturēšanas laikposms, kurā iespējami neatbilstīgos migrantus var turēt policijas

uzraudzībā: īss, bet saprātīgs laikposms, lai identificētu aizturēto personu un lai sameklētu datus,

kas ļauj noskaidrot, vai šī persona ir trešās valsts valstspiederīgais, kas valstī uzturas nelikumīgi —

skat. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achughbabian (31. punkts): “Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka

kompetento iestāžu rīcībā ir jābūt laika posmam, kas gan, protams, ir īss, bet saprātīgs, lai

identificētu pārbaudīto personu un lai sameklētu datus, kas ļauj noskaidrot, vai šī persona ir trešās

valsts valstspiederīgais, kas valstī uzturas nelikumīgi. Uzvārda un pilsonības noskaidrošana

gadījumā, ja ieinteresētā persona nesadarbojas, var izrādīties sarežģīta. Var izrādīties sarežģīti

pārbaudīt arī to, vai personas uzturēšanās ir nelikumīga, īpaši tad, ja ieinteresētā persona atsaucas

uz patvēruma pieprasītāja vai bēgļa statusu. Ņemot vērā iepriekš norādīto, kompetentajām

iestādēm, lai neapdraudētu Direktīvas 2008/115 mērķi, kas ir atgādināts iepriekšējā punktā, ir

jārīkojas rūpīgi un nekavējoties jāieņem nostāja par attiecīgās personas uzturēšanās likumīgo vai

nelikumīgo raksturu”. Komisija mudina dalībvalstis nodrošināt, ka arī tad, ja nav noteikts konkrēts

saistošs laikposms, neatbilstīgo migrantu pārvietošanu uz īpašām aizturēšanas telpām parasti veic

48 stundu laikā no aizturēšanas brīža (izņemot gadījumus, kad ilgāks laikposms ir pieļaujams attālā

ģeogrāfiskā novietojuma dēļ).

15.2. Īpaši paredzētu telpu izmantošana kā vispārējs noteikums

Īpaši paredzētu telpu izmantošana ir vispārējs noteikums: atgriežamās personas nav noziedznieki,

un tās ir pelnījušas citādu attieksmi nekā parastie ieslodzītie. Tādējādi īpaši paredzētu telpu

izmantošana ir vispārējs noteikums, kas paredzēts Atgriešanas direktīvā. Dalībvalstīm ir izvirzīta

prasība izraidīšanas nolūkā turēt trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,

īpaši paredzētās aizturēšanas telpās, nevis parasto cietumu telpās. Tas nozīmē pienākumu

dalībvalstīm pārliecināties, ka īpaši paredzētās aizturēšanas telpās ir pieejams pietiekams daudzums

vietu, tādējādi aizturēšanas kapacitāti pielāgot faktiskajām vajadzībām, nodrošinot piemērotus

aizturēšanas materiālos apstākļus.

Izņēmumi no vispārējā noteikuma: Atgriešanas direktīvas 16. panta 1. punktā paredzētais

izņēmums, kas ļauj dalībvalstīm izņēmuma gadījumos ievietot pirms izraidīšanas aizturētās

personas parasto cietumu telpās, ir jāinterpretē sašaurināti. Tiesa to skaidri apstiprinājusi spriedumā

apvienotajās lietās C-473/13, Bero un C-514/13, Bouzalmate77

(25. punkts): “[..] 16. panta

1. punkta [..] otrajā teikumā ir paredzēta atkāpe no šī principa, kas kā tāda ir jāinterpretē šauri

(šajā ziņā sk. spriedumu lietā Kamberaj, C–571/10, EU:C:2012:233, 86. punkts)”. Izdarot šādu

izņēmumu, ir pilnībā jāievēro pamattiesības, pienācīgi apsverot tādus elementus kā situācijas, kad

aizturēto personu ir pārmērīgi daudz, nepieciešamība izvairīties no atkārtotas pārvietošanas un

iespējamais kaitējums atgriežamās personas labklājībai, īpaši mazāk aizsargātu personu gadījumā.

Neprognozējama aizturēto personu skaita palielināšanās: Atgriešanas direktīvas 16. panta 1. punktā

paredzēto izņēmumu var piemērot, kad neprognozējamo neatbilstīgajai migrācijai raksturīgo

kvantitatīvo svārstību dēļ aizturēto skaits ir neparedzēti liels (bet nerada Atgriešanas direktīvas

18. pantā norādīto “ārkārtas situāciju”), un ir problēmas izvietot aizturētās personas īpaši paredzētās

telpās dalībvalstī, kurai normālos apstākļos ir pieejams atbilstīgs/pietiekams vietu skaits īpaši

paredzētās telpās.

Agresīvas aizturētās personas: saskaņā ar ECT judikatūru dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt

atgriežamās personas aizturēšanas telpās pret citu aizturēto personu agresīvu vai nepiedienīgu

uzvedību. Dalībvalstis tiek mudinātas meklēt praktiskus risinājums šīs problēmas novēršanai

77 2014. gada 17. jūlija spriedums lietā Bero, lieta C-473/13, un Bouzalmate, lieta C-514/13, ECLI:EU:C:2014:2095.

80

aizturēšanai īpaši paredzētajās telpās, neizmantojot cietumu telpas. Iespējamie risinājumi var ietvert

noteiktu aizturēšanas centra daļu/spārnu paredzēšanu agresīvu personu izvietošanai vai īpaši šādai

personu kategorijai paredzētu aizturēšanas centru izveidi.

Aizturēšanai īpaši paredzētu telpu trūkums dalībvalsts reģionos: aizturēšanai īpaši paredzētu telpu

trūkums dalībvalsts reģionos laikā, kad citā tās pašas dalībvalsts daļā šādas telpas ir pieejamas, nav

pamatojums ievietošanai parasto cietumu telpās. Tiesa to skaidri apstiprinājusi spriedumā

apvienotajās lietās C-473/13, Bero un C-514/13, Bouzalmate (32. punkts): “Direktīvas 2008/115

16. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij principā trešo valstu pilsoņi, kuri uzturas

[valstī] nelikumīgi, izraidīšanas nolūkos ir jāpatur apsardzībā šīs dalībvalsts īpašās aizturēšanas

telpās, lai gan šai dalībvalstij ir federāla struktūra un federālajai zemei, kuras kompetencē ir lemt

par šādu izvietošanu un to izpildīt saskaņā ar valsts tiesībām, nav šādu aizturēšanas telpu”.

Īss aizturēšanas laikposms: tas, ka aizturēšana visticamāk būs tikai īsā laikposmā (piemēram,

septiņas dienas vai mazāk), nav likumīgs iemesls, lai izņēmuma kārtā izmantotu cietuma telpas.

Aizturēšana slēgtā medicīnas/psihiatriskās ārstniecības iestādē: aizturēšana pirms izraidīšanas

slēgtās medicīnas/psihiatriskās ārstēšanas iestādēs vai kopā ar personām, kuras aizturētas

medicīnisku apsvērumu dēļ, Atgriešanas direktīvas 16. panta 1. punktā nav paredzēta un būtu

pretrunā šā panta effet utile, ja vien, ņemot vērā attiecīgās personas medicīnisko un veselības

stāvokli, aizturēšanai vai pārvietošanai ir vajadzīga īpaši piemērota telpa, lai nodrošinātu šai

personai atbilstīgu un nepārtrauktu īpašu medicīnisko uzraudzību, palīdzību un aprūpi nolūkā

nepieļaut šīs personas veselības stāvokļa pasliktināšanos.

15.3. Nošķiršana no parastajiem ieslodzītajiem

Pienākums nošķirt atgriežamās personas no parastajiem ieslodzītajiem ir absolūta prasība:

Atgriešanas direktīvā ir paredzēts bezierunu nosacījums, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka trešo

valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, vienmēr nošķir no parastajiem

ieslodzītajiem, ja dalībvalsts izņēmuma kārtā nevar nodrošināt izvietošanu īpaši paredzētās

aizturēšanas telpās.

Bijušie ieslodzītie, kuriem piemēro atgriešanu: tiklīdz cietumsods ir izciests un persona ir jāatbrīvo,

stājas spēkā noteikumi par aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, tostarp Atgriešanas direktīvas 16. panta

1. punkta noteikumi par turēšanu apsardzībā īpaši paredzētās telpās. Ja izraidīšanas procesa

sagatavošana un, iespējams, izraidīšana tiek veikta laikposmā, uz kuru vēl attiecas cietumsods,

turēšanu cietumā var turpināt, jo šajā laikposmā joprojām tiek piemērots sods par iepriekš izdarīto

noziegumu. Dalībvalstis tiek mudinātas jau laicīgi iepriekš sākt visas izraidīšanai vajadzīgās

procedūras, kamēr attiecīgās personas vēl izcieš savu ar brīvības atņemšanu saistīto sodu cietumā,

lai nodrošinātu, ka trešās valsts valstspiederīgos varētu veiksmīgi atgriezt ne vēlāk kā tajā brīdī, kad

viņus izlaiž no cietuma.

Agresīvas aizturētās personas: atgriežamo personu agresīva vai nepiedienīga uzvedība nav

pamatojums to aizturēšanai kopā ar parastajiem ieslodzītajiem , izņemot gadījumus, kad agresīvā

rīcība ir uzskatāma par noziegumu un tiesa ir piespriedusi attiecīgu cietumsodu.

Termins “parastie ieslodzītie” attiecas gan uz notiesātiem ieslodzītajiem, gan uz apsūdzētiem

ieslodzītajiem: tas ir apstiprināts Eiropas Padomes Ministru komitejas 2005. gada 4. maijā

pieņemtajās “Divdesmit pamatnostādnēs piespiedu atgriešanai”, kurās skaidri norādīts, ka

“personas, kas pirms to izraidīšanas tiek turētas apsardzībā, parasti ir jānošķir no apsūdzētajiem

un notiesātajiem”. Tādējādi aizturētās personas ir jānošķir arī no apsūdzētiem ieslodzītajiem.

81

Atgriežamās personas piekrišana aizturēšanai kopā ar ieslodzītajiem nav iespējama: spriedumā lietā

C-474/13, Pham78

(21. un 22. punktā) Tiesa skaidri apstiprināja, ka: “Šajā ziņā pienākums nošķirt

trešo valstu valstspiederīgos, kas uzturas nelikumīgi, no parastajiem ieslodzītajiem, kas paredzēts

šīs direktīvas 16. panta 1. punkta otrajā teikumā, nav tikai trešās valsts valstspiederīgā ievietošanas

apsardzībā ieslodzījuma vietā īpašs izpildes nosacījums, bet ir šīs ievietošanas pamatnosacījums,

bez kura principā tā neatbilstu šai direktīvai. Šādā kontekstā dalībvalstij nav jāņem vērā attiecīgā

trešās valsts valstspiederīgā vēlme”.

15.4. Aizturēšanas materiālie apstākļi

Atgriešanas direktīva — 16. pants 1) EP pamatnostādņu piespiedu atgriešanai 10. pamatnostādnē (“turēšanas

apsardzībā apstākļi pirms izraidīšanas”); Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas standarti un faktu

lapa par imigrantu turēšanu apsardzībā; 2006. gada Eiropas cietumu noteikumi

Atgriešanas direktīvā ir paredzētas vairākas konkrētas garantijas. Dalībvalstīm ir pienākums:

– nodrošināt neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu;

– pievērst uzmanību mazāk aizsargātu personu situācijai, kas kopumā nozīmē arī to, ka ir

pienācīgi jāņem vērā tādi elementi kā attiecīgās personas vecums, invaliditāte un

veselība (tostarp garīgā veselība);

– nodrošināt aizturētajiem informāciju par noteikumiem, ko piemēro aizturēšanas telpās,

un izklāsta aizturēto tiesības un pienākumus; ieteicams šo informāciju sniegt pēc

iespējas ātrāk, un ne vēlāk kā 24 stundas pēc ierašanās;

– ļaut aizturētajiem sazināties ar juridiskajiem pārstāvjiem, ģimenes locekļiem un

kompetentām konsulārām iestādēm;

– dot iespēju attiecīgām un kompetentām valstu, starptautiskām un nevalstiskām

organizācijām un struktūrām apmeklēt aizturēšanas telpas; minētās tiesības

attiecīgajām struktūrām piešķir neatkarīgi no aizturētās personas izteikta uzaicinājuma.

Tajos jautājumos, kurus nereglamentē Atgriešanas direktīva, dalībvalstis ievēro attiecīgos EP

standartus, jo īpaši “CPT standartus”: Atgriešanas direktīva nereglamentē noteiktus aizturēšanas

materiālos apstākļus, piemēram, telpu lielumu, piekļuvi sanitārajām labierīcībām, piekļuvi āra

teritorijai, ēdināšanu. Direktīvas 17. apsvērumā noteikts, ka aizturētām personām ir jānodrošina

humāna un cieņpilna attieksme, ievērojot viņu pamattiesības un saskaņā ar starptautiskajiem tiesību

aktiem. Ja dalībvalstis piemēro aizturēšanu izraidīšanas nolūkā, tas ir jāveic saskaņā ar CFR

4. panta noteikumiem, kuri aizliedz necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi. Minētā dalībvalstu

pienākuma praktiskā ietekme ir sīkāk izklāstīta:

1) Eiropas Padomes pamatnostādņu piespiedu atgriešanai 10. pamatnostādnē

(“aizturēšanas apstākļi pirms izraidīšanas”);

2) Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas izstrādātajos standartos (CPT

standarti, dokuments CPT/Inf/E (2002) 1 – Rev. 2013; CPT faktu lapā par imigrantu

aizturēšanu , dokuments CPT/Inf(2017)3), kurā konkrēti aplūkotas aizturētu neatbilstīgo

migrantu īpašās vajadzības un statuss;

3) 2006. gada Eiropas cietumu noteikumos (Dalībvalstu Ministru komitejas ieteikumi

REC(2006)2) kā obligāti pamatstandarti attiecībā uz visiem jautājumiem, kuri nav

ietverti iepriekš minētajos standartos;

4) ANO Minimālajos standartnoteikumos par apiešanos ar ieslodzītajiem (apstiprinājusi

Ekonomikas un Sociālo lietu padome ar 1957. g. 31. jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un

1977. g. 13. maija rezolūciju 2076 (LXII)).

78 Tiesas 2014. gada 17. jūlija spriedums, Pham, lieta C-474/13, ECLI:EU:C:2011:2096.

82

Minētie standarti ir vispārēji atzītas ar aizturēšanu saistītas prasības, kuras dalībvalstīm obligāti

jāievēro, veicot jebkuru aizturēšanu, lai nodrošinātu atbilstību ECTK prasībām un prasībām, kuras

izriet no ES Pamattiesību hartas , piemērojot ES tiesību aktus.

Eiropas Padomes 10. pamatnostādne — aizturēšanas apstākļi pirms izraidīšanas

1. Personas, kas pirms to izraidīšanas tiek aizturētas, parasti visīsākajā iespējamajā termiņā ievieto

aizturēšanai īpaši paredzētās telpās, nodrošinot materiālos apstākļus un režīmu, kas ir piemērots to

tiesiskajam statusam, un atbilstīgi kvalificētu personālu.

2. Minētajās telpās nodrošina izmitināšanu atbilstīgi mēbelētās, tīrās un izremontētās telpās, kurās

paredzēta izvietoto cilvēku skaitam pietiekama dzīvojamā platība. Turklāt, projektējot un iekārtojot

telpas, jānodrošina, lai tās iespējami mazāk atgādinātu brīvības atņemšanas iestādes vidi.

Organizētajās nodarbībās jāiekļauj nodarbības svaigā gaisā, piekļuve atpūtas istabai,

radio/televīzijai un avīzēm/žurnāliem, kā arī atbilstīgam rekreācijas aprīkojumam.

3. Personālam, kas strādā šādās telpās, jābūt rūpīgi izraudzītam un tam nodrošina atbilstīgu

apmācību. Dalībvalstis tiek mudinātas pēc iespējas nodrošināt attiecīgajam personālam apmācību,

kas ļautu ne vien iegūt saziņas prasmes, bet arī iepazīstinātu ar aizturēto personu pārstāvēto

kultūru. Vēlams, lai dažiem darbiniekiem būtu atbilstīgās valodas prasmes un tie spētu pazīt

aizturēto personu reakcijas uz stresu iespējamos simptomus un atbilstoši rīkoties. Vajadzības

gadījumā personālam jābūt spējīgam izmantot ārējo atbalstu, it īpaši medicīnisko un sociālo

palīdzību.

4. Personas, kas pirms to izraidīšanas no teritorijas tiek aizturētas, parasti nošķir no parastajiem

ieslodzītajiem — gan no notiesātiem, gan no apsūdzētiem ieslodzītajiem. Vīriešus un sievietes

jāatdala no pretējā dzimuma pārstāvjiem, ja viņi to vēlas; taču jāievēro ģimenes vienotības

princips, un tāpēc ģimenes ir attiecīgi jāizmitina.

5. Valsts iestādes nodrošina, ka personām, kuras aiztur šādās iestādēs, saskaņā ar attiecīgajiem

valsts tiesību aktiem ir piekļuve advokātiem, ārstiem, nevalstiskajām organizācijām, saviem

ģimenes locekļiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojam

(UNHCR), un ka tām ir iespēja sazināties ar ārpasauli. Turklāt minēto iestāžu darbību sistemātiski

uzrauga, tostarp atzīti neatkarīgi novērotāji.

6. Aizturētajām personām ir tiesības iesniegt sūdzības par iespējamiem sliktas izturēšanās

gadījumiem un par to, ka tām nav nodrošināta aizsardzība pret citu aizturēto personu vardarbību.

Sūdzību iesniedzējiem un lieciniekiem nodrošina aizsardzību pret visu veidu sliktu izturēšanos vai

iebiedēšanu saistībā ar iesniegto sūdzību vai sniegto liecību.

7. Aizturētās personas sistemātiski informē par noteikumiem, ko piemēro aizturēšanas iestādē, par

šīm personām piemērojamo procedūru un par to tiesībām un pienākumiem. Minēto informāciju

nodrošina attiecīgo personu visbiežāk lietotajā valodā un vajadzības gadījumā nodrošina tulka

pakalpojumus. Aizturētās personas informē par to tiesībām sazināties ar pašu izraudzītu advokātu,

kompetento savas valsts diplomātisko pārstāvniecību, tādām starptautiskajām organizācijām kā

UNHCR un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM) un nevalstiskajām organizācijām. Šajā

saistībā nodrošina palīdzību.

Spīdzināšanas novēršanas standarti par aizturēšanu, kas saistīta ar imigrāciju — izvilkumi

29. (aizturēšanas telpas). [..] Protams, šādos centros jābūt atbilstīgi mēbelētām, tīrām un

izremontētām telpām, kurās paredzēta izvietoto cilvēku skaitam pietiekama dzīvojamā platība.

Turklāt, projektējot un iekārtojot telpas, jānodrošina, lai tās iespējami mazāk atgādinātu brīvības

atņemšanas iestādes vidi. Attiecībā uz režīmam atbilstīgām nodarbībām jānorāda, ka tajās būtu

83

jāiekļauj ārpustelpu nodarbības, dienas atpūtas telpas un piekļuve radio/televīzijai, laikrakstiem un

žurnāliem, kā arī citas piemērotas atpūtas iespējas (piemēram, galda spēles, galda teniss). Jo ilgāku

laiku cilvēki atrodas apcietinājumā, jo plašākam ir jābūt piedāvāto nodarbību klāstam.

Aizturēto imigrantu centru personālam ir īpaši sarežģīti pienākumi. Pirmkārt, valodas barjeru dēļ

viņiem nenovēršami būs saziņas grūtības. Otrkārt, daudziem aizturētajiem, kas nav aizdomās turamie

par nozieguma izdarīšanu, būs grūti pieņemt faktu, ka viņiem atņemta brīvība. Treškārt, iespējams

saspīlējuma risks starp dažādu tautību vai etnisko grupu pārstāvjiem. Tāpēc CPT uzskata, ka

galvenais uzdevums ir šādos centros strādājošo darbinieku rūpīga atlase un pienācīga apmācība.

Attiecīgajiem darbiniekiem ir nepieciešamas ļoti labas saskarsmes spējas; turklāt viņiem ir

nepieciešamas zināšanas par dažādām kultūrām, un vismaz dažiem no viņiem ir nepieciešamas

attiecīgās valodas zināšanas. Turklāt viņiem jābūt apmācītiem atpazīt aizturēto iespējamās stresa

reakcijas pazīmes (posttraumatiskas vai ar sociāli kulturālajām pārmaiņām saistītas) un attiecīgi

rīkoties.

79. Neatbilstīgo imigrantu aizturēšanas apstākļiem būtu jāatspoguļo viņiem piemērotās brīvības

atņemšanas būtība; tiem jābūt ar nelieliem ierobežojumiem un daudzveidīgu nodarbību režīmu.

Piemēram, aizturētajiem neatbilstīgajiem imigrantiem jābūt iespējai saglabāt pilnvērtīgus sakarus

ar ārpasauli (tostarp iespējai bieži izmantot tālruni un tikties ar apmeklētājiem), un viņu brīvība

pārvietoties brīvības atņemšanas iestādē ir ierobežojama, cik maz iespējams. Pat ja apcietinājuma

apstākļi brīvības atņemšanas iestādēs atbilst šīm prasībām — tas, protams, tā nav vienmēr —, CPT

uzskata, ka minēto iemeslu dēļ neatbilstīgo imigrantu turēšana brīvības atņemšanas iestādes vidē

būtībā ir nepareiza.

82. Tiesībām vērsties pie advokāta būtu jāietver tiesības runāt ar advokātu bez liecinieku

klātbūtnes, kā arī saņemt juridisku konsultāciju jautājumos, kas saistīti ar uzturēšanos, aizturēšanu

un izraidīšanu. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad neatbilstīgajiem imigrantiem pašiem nav iespējas

izvēlēties un apmaksāt advokātu, viņiem jābūt iespējai saņemt juridisko palīdzību.

Turklāt visi jaunpienākušie aizturētie būtu nekavējoties jāapskata ārstam vai atbilstīgi kvalificētai

medmāsai, kas sagatavo ziņojumu ārstam. Tiesībām uz ārsta konsultāciju jāietver tiesības — ja

neatbilstīgais imigrants vēlas tās izmantot — uz pārbaudi, ko veic viņa izvēlēts ārsts; tomēr

gaidāms, ka šādu atkārtotu pārbaudi apmaksā pats aizturētais.

Radinieka vai paša izvēlētas trešās personas informēšana par piemēroto aizturēšanu tiktu

ievērojami veicināta, ja neatbilstīgajiem imigrantiem atļautu brīvības atņemšanas laikā paturēt

mobilos tālruņus vai vismaz tie viņiem būtu pieejami.

90. Neatbilstīgo imigrantu veselības stāvokļa novērtējums brīvības atņemšanas laikā ir būtisks

pienākums gan attiecībā pret katru aizturēto atsevišķi, gan pret neatbilstīgo imigrantu grupu

kopumā. Neatbilstīgo imigrantu garīgo un fizisko veselību var būt negatīvi ietekmējusi iepriekšējā

traumatiskā pieredze. Turklāt ierastās personiskās un kultūras vides zaudējums un nedrošība par

nākotni var radīt garīgā stāvokļa pasliktināšanos, tostarp iepriekš novērotu depresijas simptomu

saasināšanos, trauksmi un pēctraumatiskus traucējumus.

91. Minimālā prasība ir, lai visos aizturēto neatbilstīgo imigrantu izmitināšanas centros katru

dienu būtu pieejama persona, kurai ir vismaz atzīta medmāsas kvalifikācija. Šādai personai jo īpaši

būtu jāveic jaunpienākušo aizturēto sākotnējā veselības pārbaude (jo īpaši attiecībā uz infekcijas

slimībām, tostarp tuberkulozi), jāpieņem lūgumi tikties ar ārstu, jānodrošina izrakstīto zāļu sagāde

un izdalīšana, jākārto medicīniskā dokumentācija un jāuzrauga vispārējie higiēnas apstākļi.

2006. gada Eiropas cietumu noteikumi - izvilkumi

Izmitināšana

84

18.1. Apstākļi ieslodzītajiem paredzētajās telpās, un jo īpaši guļamtelpās, ir tādi, kas neaizskar

cilvēka cieņu un, cik vien iespējams, nav pretrunā ieslodzīto tiesībām uz privāto dzīvi, kā arī atbilst

veselības un higiēnas prasībām, jo klimatiskajiem apstākļiem, un jo īpaši platībai, gaisa kubatūrai,

apgaismojumam, apkurei un ventilācijai šajās telpās tiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības.

18.2. Visās ēkās, kurās jādzīvo, jāstrādā vai jāpulcējas ieslodzītajiem,

a. logi ir pietiekami lieli, lai ieslodzītie normālos apstākļos varētu lasīt vai strādāt dabiskā

apgaismojumā un, ja vien ēkā nav atbilstošas gaisa kondicionēšanas sistēmas, lai pa tiem telpā

varētu ieplūst svaigs gaiss;

b. mākslīgais apgaismojums atbilst atzītiem tehniskiem standartiem; un

c. ir ierīkota signalizācijas sistēma, kas ļauj ieslodzītajiem nekavējoties sazināties ar ieslodzījuma

vietas darbiniekiem.

Higiēna

19.1. Visās ieslodzījuma vietās visas telpas uztur pienācīgā kārtībā, un tās vienmēr ir tīras.

19.2. Kad ieslodzītos pieņem ieslodzījuma vietā, kameras vai citas telpas, kurās tos izmitina, ir

tīras.

19.3. Ieslodzītajiem pastāvīgi ir pieejamas sanitārās labierīcības, kurās ievērotas higiēnas prasības

un ieslodzīto tiesības uz privātumu.

19.4. Nodrošina pietiekamu sanitāro labierīcību skaitu, lai ikviens ieslodzītais vispārējās higiēnas

labad varētu ik dienas vai vismaz divas reizes nedēļā (vai biežāk, ja tas nepieciešams) nomazgāties

vannā vai dušā, kurā ūdens temperatūra atbilst klimatiskajiem apstākļiem.

19.5. Ieslodzītie rūpējas par savu, sava apģērba un savu guļamtelpu tīrību un kārtību.

19.6. Cietuma administrācija izsniedz ieslodzītajiem visu tiem nepieciešamo, tostarp arī tualetes

piederumus un parastos tīrīšanas piederumus un līdzekļus.

19.7. Īpašu uzmanību pievērš tam, lai tiktu apmierinātas sieviešu higiēnas vajadzības.

Apģērbs un gultas piederumi

20.1. Ieslodzītajiem, kuriem nav piemērotu personīgo drēbju, izsniedz klimatiskajiem apstākļiem

atbilstošu apģērbu.

20.2. Minētais apģērbs nav aizskarošs vai pazemojošs.

20.3. Visus apģērbus uztur labā kārtībā un nomaina, ja nepieciešams.

20.4. Ieslodzītajiem, kuriem ir atļauts atstāt ieslodzījuma vietu, nav jāvalkā apģērbs, pēc kura

iespējams noteikt, ka viņi ir ieslodzītie.

21. Katram ieslodzītajam iekārto atsevišķu gultasvietu un izsniedz piemērotu individuālus gultas

piederumus, kas tiek turēti labā kārtībā un mainīti pietiekami bieži, lai nodrošinātu to tīrību.

Ēdināšana

22.1. Ieslodzītajiem nodrošina barojošu uzturu, kas atbilst viņu vecumam, veselībai, fiziskajam

stāvoklim, reliģiskajai pārliecībai, paražām un darba specifikai.

22.2. Prasības, kādām jāatbilst barojošam uzturam, tostarp arī uztura minimālo enerģētisko vērtību

un proteīnu saturu, paredz attiecīgās valsts tiesību aktos.

22.3. Gatavojot un pasniedzot ēdienu, tiek ievērotas higiēnas prasības.

22.4. Ieslodzītajiem nodrošina trīs ēdienreizes dienā, starp kurām ir pietiekami ilgs starplaiks.

85

22.5. Ieslodzītajiem vienmēr ir pieejams tīrs dzeramais ūdens.

22.6. Ja tas nepieciešams medicīnisku apsvērumu dēļ, ārstniecības personas vai kvalificēta

medicīnas māsa pieprasa mainīt attiecīgā ieslodzītā uzturu.

Ieslodzījuma režīms

25.1. Jebkurš ieslodzījuma režīms, kas noteikts ieslodzītajiem, ietver līdzsvarotu pasākumu

programmu.

25.2. Nosakot šo režīmu, visiem ieslodzītajiem atļauj ārpus kameras pavadīt tik daudz stundu dienā,

cik nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekamu savstarpējo un sociālo saskarsmi.

25.3. Nosakot ieslodzījuma režīmu, ņem vērā arī ieslodzīto sociālās labklājības vajadzības.

25.4. Īpašu uzmanību pievērš to ieslodzīto vajadzībām, kas cietuši no fiziskas, psiholoģiskas vai

seksuālas vardarbības.

Fiziskie vingrojumi un atpūta

27.1. Ikvienam ieslodzītajam dod iespēju katru dienu vismaz vienu stundu pavadīt svaigā gaisā, ja

vien to atļauj laika apstākļi.

27.2. Lai ieslodzīto pastaigas varētu notikt arī nelabvēlīgos laika apstākļos, nodrošina alternatīvu

risinājumu.

27.3. Pareizi organizētas nodarbības, kas uzlabo fizisko sagatavotību un nodrošina pietiekamu

fizisko slodzi un atpūtas iespējas, ir neatņemama ieslodzījuma režīma sastāvdaļa.

27.4. Cietuma administrācija veicina šādas nodarbības, sagādājot attiecīgās iekārtas un inventāru.

27.5. Cietuma administrācija paredz kārtību, kā organizēt īpašas nodarbības tiem ieslodzītajiem,

kuriem tās ir nepieciešamas.

27.6. Ieslodzītajiem nodrošina arī atpūtas iespējas, tostarp iespējas nodarboties ar sportu, spēlēt

spēles, piedalīties kultūras pasākumos un pievērsties vaļaspriekiem, kā arī citus brīvā laika

pavadīšanas veidus, turklāt, ja iespējams, ieslodzītajiem atļauj pašiem organizēt atpūtu

ieslodzījuma vietā.

27.7. Pastaigu laikā, kā arī, lai piedalītos atpūtas pasākumos, ieslodzītajiem ir atļauts satikties un

biedroties savā starpā.

Domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība

29.1. Tiek ievērotas ieslodzīto tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

29.2. Cik vien tas iespējams, ieslodzītajiem nosaka tādu režīmu, lai tie varētu paust savu reliģisko

pārliecību un uzskatus, apmeklēt dievkalpojumus vai sapulces, ko vada pilnvarots attiecīgās

konfesijas vai ticības pārstāvis, satikties ar šādu savas konfesijas vai ticības pārstāvi bez citu

personu klātbūtnes un glabāt pie sevis grāmatas vai literatūru, kas saistīta ar to reliģisko pārliecību

vai ticību.

29.3. Ieslodzītos nedrīkst piespiest nodoties kādai reliģijai vai ticībai, apmeklēt dievkalpojumus vai

sapulces, piedalīties reliģiskās ceremonijās vai tikties ar kādas konfesijas vai ticības pārstāvjiem.

Mazākumtautības vai valodas minoritātes

38.1. Veic īpašus pasākumus, lai apmierinātu to ieslodzīto vajadzības, kuri pieder

mazākumtautībām vai valodas minoritātēm.

38.2. Cik vien iespējams, dažādām grupām ieslodzījuma vietās ļauj saglabāt savas kultūras

tradīcijas.

86

38.3. Valodnieciskās prasības apmierina, izmantojot kvalificētu tulku pakalpojumus un sagatavojot

rakstiskus materiālus visās valodās, kas tiek lietotas attiecīgajā ieslodzījuma vietā.

Veselības aprūpe

40.3. Ieslodzītajiem, nediskriminējot tos tiesiskā statusa dēļ, ir pieejami valstī pieejamie medicīnas

pakalpojumi.

40.4. Ieslodzījuma vietā sniegto medicīnisko pakalpojumu mērķis ir atklāt un ārstēt fiziskas vai

garīgas slimības vai trūkumus, no kuriem varētu ciest ieslodzītie.

40.5. Tālab ieslodzītajam sniedz visus nepieciešamos medicīniskos, ķirurģiskos un psihiatriskos

pakalpojumus, arī tos, kas pieejami sabiedrībai ārpus ieslodzījuma vietas.

Medicīniskās un veselības aprūpes personāls

41.1 Katrā ieslodzījuma vietā pieejami vismaz vien kvalificēta vispārējā medicīnas prakses

speciālista pakalpojumi.

41.2. Veic attiecīgus pasākumus, lai pastāvīgi nodrošinātu to, ka ārkārtas gadījumos nekavējoties ir

pieejama kvalificētas ārstniecības personas palīdzība.

41.3. Ja ieslodzījuma vietā nav nodarbināta pilnas slodzes ārstniecības persona, to regulāri

apmeklē nepilnas slodzes ārstniecības persona.

41.4. Visās ieslodzījuma vietās strādā darbinieki, kas pienācīgi sagatavoti veselības aprūpei.

41.5. Ikvienam ieslodzītajam ir pieejami arī kvalificēta zobārsta un optiķa pakalpojumi.

Ārstniecības personas pienākumi

42.1. Ārstniecības persona vai kvalificēta medicīnas māsa, kura strādā minētās ārstniecības

personas pakļautībā, iespējami īsā laikā pēc to pieņemšanas apmeklē ikvienu ieslodzīto un arī

izmeklē to, izņemot tos gadījumus, kad ir pilnīgi skaidrs, ka šāda izmeklēšana ir lieka.

42.2. Ārstniecības persona vai kvalificēta medicīnas māsa, kas strādā minētās ārstniecības

personas pakļautībā, izmeklē ieslodzīto pirms atbrīvošanas no ieslodzījuma, ja ieslodzītais to ir

lūdzis, un, ja vajadzīgs, arī citos gadījumos.

42.3. Izmeklējot ieslodzītos, ārstniecības persona vai kvalificēta medicīnas māsa, kas strādā

minētās ārstniecības personas pakļautībā, īpašu uzmanību pievērš:

a. tam, lai tiktu ievēroti parastie medicīniskās konfidencialitātes noteikumi;

b. tam, lai fiziskās vai garīgās slimības tiktu diagnosticētas, un tam, lai tiktu veikti visi vajadzīgie

pasākumi šo slimību ārstēšanai un iepriekš noteiktās ārstēšanas turpināšanai;

c. tam, lai tiktu reģistrētas jebkuras pazīmes vai norādes, kas varētu liecināt par vardarbīgu

izturēšanos pret ieslodzītajiem, un tam, lai par tām tiktu ziņots attiecīgajām iestādēm;

d. narkotiku, medikamentu vai alkohola lietošanas radīto abstinences simptomu novēršanai;

e. brīvības atņemšanas izraisītās psiholoģiskās spriedzes un stresa konstatēšanai;

f. tam, lai ieslodzītie, kuri, iespējams, slimo ar infekcijas vai lipīgām slimībām, slimības laikā tiktu

izolēti un lai tiem tiktu nodrošināta pienācīga ārstēšana;

g. tam, lai ieslodzītie, kuri ir HIV nēsātāji, netiktu izolēti tikai šā iemesla dēļ;

h. tam, lai tiktu laikus pamanīti fiziski vai garīgi trūkumi, kas varētu kavēt atgriešanos sabiedrībā

pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma;

i. tam, lai tiktu noteikta katra ieslodzītā fiziskā sagatavotība un piemērotība darbam; un

87

j. tam, lai tiktu panākta vienošanās ar sabiedriskajām iestādēm par nepieciešamās ārstnieciskās un

psihiatriskās palīdzības sniegšanu arī pēc ieslodzītā atbrīvošanas no ieslodzījuma, ja vien

ieslodzītie tam piekrīt.

Veselības aprūpes nodrošināšana

46.1. Slimos ieslodzītos, kuriem nepieciešama tāda speciālistu palīdzība, kas ieslodzījuma vietā nav

pieejama, pārvieto uz specializētām ārstniecības iestādēm.

46.2. Ja ieslodzījuma vietām ir pašām savas slimnīcas telpas, tajās netrūkst personāla un

aprīkojuma, lai pienācīgi aprūpētu ieslodzītos un nodrošinātu tiem pienācīgu ārstēšanu.

16. Nepilngadīgo un ģimeņu aizturēšana

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 17. pants

1. Attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem un ģimenēm, kurās ir nepilngadīgie, turēšanu

apsardzībā piemēro tikai kā galējo līdzekli un uz īsāko atbilstošo laikposmu.

2. Ģimenēm, kas tiek turētas apsardzībā, gaidot izraidīšanu, nodrošina uzturēšanos atsevišķās

telpās, garantējot pietiekamu privātās dzīves aizsardzību.

3. Aizturētajiem nepilngadīgajiem ir iespēja iesaistīties atpūtas aktivitātēs, tostarp spēlēs, un

atpūtas pasākumos, kas atbilst viņu vecumam, un atkarībā no uzturēšanās ilguma – arī piekļuve

izglītībai.

4. Nepavadītiem nepilngadīgajiem pēc iespējas nodrošina uzturēšanos institūcijās, kurās ir

personāls un iekārtas, kuras atbilst attiecīgā vecuma personu vajadzībām.

5. Saistībā ar nepilngadīgajiem, kurus tur apsardzībā, gaidot izraidīšanu, vispirms ņem vērā bērna

intereses.

Atgriešanas direktīvā ir atļauts izraidīšanas nolūkā aizturēt nepavadītus nepilngadīgos un ģimenes

ar nepilngadīgajiem, piemērojot to tikai kā galējo līdzekli un uz īsāku atbilstošo laikposmu, ar

nosacījumu, ka tiek ievēroti īpaši piesardzības pasākumi.

Papildus šiem piesardzības pasākumiem, kas izklāstīti Atgriešanas regulas 17. pantā, ir jāievēro šīs

direktīvas 15. panta principi, kuri piemērojami vispārējiem noteikumiem saistībā ar aizturēšanu,

proti, aizturēšanu ir jāpiemēro tikai kā galējo līdzekli, ir jābūt pieejamam dzīvotspējīgu efektīvu

alternatīvu klāstam aizturēšanai , un ir jāveic katra gadījuma individuāla izvērtēšana (skat.

14. iedaļu). Bērna interesēm vienmēr ir jābūt primārajam apsvērumam saistībā ar nepilngadīgo un

ģimeņu aizturēšanu, dalībvalstis tiek mudinātas visās lietās, kas saistītas ar aizturēšanu, iesaistīt

bērnu aizsardzības struktūras un, ja ir pamats aizturēšanai, ir jādara viss iespējamais, lai

nepilngadīgajiem (gan nepavadītajiem, gan kopā ar ģimenēm esošajiem) būtu pieejams un

izmantojams dzīvotspējīgs efektīvu alternatīvu klāsts aizturēšanai.

UNHCR79

un FRA80

sniedz vairākus labas prakses piemērus par alternatīvām nepavadītu

nepilngadīgo un ģimeņu ar bērniem aizturēšanai.

Komisija iesaka, ka valstu tiesību aktiem nav jāaizkavē iespēja aizturēt nepilngadīgos, ja ir stingri

nepieciešams nodrošināt galīgā lēmuma par atgriešanu izpildi un tiktāl, ciktāl konkrētajā gadījumā

nav iespējams efektīvi piemērot vājākus piespiedu pasākumus.

79 UNHCR, Iespēju dokuments Nr. 1: Valdību iespējas saistībā ar aprūpes kārtību un alternatīvām bērnu un ģimeņu

aizturēšanai, 2015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.unhcr.org/553f58509.pdf. 80 Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Eiropas tiesību un politikas regulējums par bērnu imigrantu aizturēšana,

2017, pieejams tīmekļa vietnē: http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-immigration-detention-

children_en.pdf.

88

Atgriešanas direktīvas 17. panta noteikumi ir atbilstīgi EP 11. pamatnostādnei “Bērni un ģimenes”.

Turpmākas konkrētas norādes ir sniegtas šīs pamatnostādnes komentāros.

Eiropas Padomes 11. pamatnostādne — bērni un ģimenes

Piezīmes

1. Pamatnostādnes 1., 3. un 5. punkts aizgūts no attiecīgajiem noteikumiem, kuri ietverti Konvencijā

par bērna tiesībām, kas ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1989. gada

20. novembra Rezolūciju Nr. 44/25 ir pieņemta, atvērta parakstīšanai un ratificēšanai, un tai var

pievienoties, un kuru ir ratificējušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis. Attiecībā uz 2. punktu

varētu atgādināt, ka ECTK 8. pantā noteiktās tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ir

piemērojamas arī saistībā ar turēšanu apsardzībā.

2. Attiecībā uz brīvības atņemšanu bērniem Konvencijas par bērna tiesībām 37. pantā ir īpaši

noteikts, ka “bērna apcietināšanai, aizturēšanai vai ieslodzīšanai cietumā jānotiek saskaņā ar

likumu, un tas jāizmanto tikai kā galējas nepieciešamības līdzeklis un uz iespējami īsāku laiku”

(37. panta b) apakšpunkts). Saskaņā ar šīs konvencijas 20. panta 1. punktu “bērnam, kuram

īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa paša interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir

tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību”.

3. Iedvesmai kalpoja arī 38. punkts Apvienoto Nāciju Organizācijas Noteikumos par to

nepilngadīgo personu aizsardzību, kurām atņemta brīvība, Ģenerālās Asamblejas 1990. gada

14. decembra Rezolūcija 45/113, ko piemēro attiecībā uz jebkuru brīvības atņemšanu, kas jāsaprot

kā “visu veidu aizturēšana vai apcietināšana vai personas ievietošana valsts vai privātā

ieslodzījuma iestādē, kuru persona nedrīkst patvaļīgi atstāt, saskaņā ar rīkojumu, ko izdevusi

jebkura tiesu, administratīvā vai cita pārvaldes iestāde” (11.b punkts). Saskaņā ar 38. punktu:

“ikvienam bērnam obligātās izglītības vecumā ir tiesības uz izglītību, kas ir piemērota viņa

vajadzībām un spējām un izstrādāta tā, lai sagatavotu viņu atgriezties sabiedrībā. Šādu izglītību

pēc iespējas nodrošina ārpus aizturēšanas iestādes vietējās skolās un, jebkurā gadījumā, piesaistot

kvalificētus skolotājus un izmantojot valsts izglītības sistēmā integrētas programmas, lai pēc

atbrīvošanas bērns varētu bez grūtībām turpināt izglītību. Īpaša uzmanība aizturēšanas iestāžu

vadībai jāvelta to bērnu izglītošanai, kuriem ir ārvalstu izcelsme vai īpašas vajadzības kultūras vai

etniskā ziņā. Bērniem, kuri neprot lasīt vai kuriem ir kognitīvās vai mācīšanās grūtības, ir tiesības

saņemt speciālo izglītību.”

4. Pēdējais punkts atspoguļo pamatprincipu, kas ietverts Konvencijā par bērna tiesībām, kuras

3. panta 1. punktā noteikts, ka „visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs

darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības

jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt

bērna interesēm”. Parasti to piemēro arī lēmumiem par bērnu turēšanu apsardzībā pirms

izraidīšanas no teritorijas.

Attiecībā uz bērnu turēšanu apsardzībā CPT standartos ir paredzēti turpmāk norādītie noteikumi,

kurus dalībvalstīm jāievēro visos gadījumos, kad — izņēmuma kārtā un tikai kā galējais līdzeklis —

tiek piemērota turēšana apsardzībā:

CPT standarti attiecībā uz nepilngadīgo aizturēšanu —izvilkumi

97. CPT uzskata, ka jādara viss iespējamais, lai izvairītos no brīvības atņemšanas

neatbilstīgajiem migrantiem, kuri ir nepilngadīgi. Pamatojoties uz “bērna interešu prioritātes”

principu, kas noteikts ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantā, bērnu, tostarp nepavadītu un

nošķirtu bērnu, aizturēšana var būt attaisnojama tikai retos gadījumos, un komiteja uzskata, ka to

noteikti nevar pamatot vienīgi ar uzturēšanās statusa neesamību. Ja izņēmuma kārtā bērns ir

aizturēts, brīvības atņemšanai jāilgst pēc iespējas īsāku laika periodu; jādara viss iespējamais, lai

89

nekavējoties varētu atbrīvot nepavadītus vai nošķirtus bērnus no aizturēšanas iestādes un ievietotu

viņu piemērotākā aprūpē. Turklāt, ņemot vērā bērnu neaizsargātību, visos gadījumos, kad ir

aizturēts bērns, jāpiemēro papildu aizsardzības pasākumi, īpaši tajos gadījumos, kad bērni ir

nošķirti no saviem vecākiem vai citiem aprūpētājiem vai ir nepavadīti, bez vecākiem, aprūpētājiem

vai radiniekiem.

98. Tiklīdz varas iestādes uzzinājušas par bērna esamību, profesionāli kvalificētai personai

jāveic sākotnējā intervija bērnam saprotamā valodā. Jāizvērtē, kādā ziņā bērns ir neaizsargāts,

tostarp no vecuma, veselības, psihosociālo faktoru un citu aizsardzības vajadzību viedokļa,

ieskaitot tās vajadzības, kas izriet no pieredzētās vardarbības, cilvēku tirdzniecības vai traumas.

Nepavadītiem vai nošķirtiem bērniem, kuriem atņemta brīvība, jānodrošina tūlītēja bezmaksas

juridiskā palīdzība un citu veidu pienācīga palīdzība, ieskaitot aizbildņa vai likumiskā pārstāvja

iecelšanu. Lai uzraudzītu aizbildnības kvalitāti, jāievieš arī atbilstošs pārbaudes mehānisms.

99. Jāveic nepieciešamie pasākumi, lai iestādēs, kurās ievietoti aizturētie bērni, būtu

nodrošināta sociālā darbinieka un psihologa sistemātiska klātbūtne, kā arī individuāls kontakts ar

šo personālu. Abu dzimumu personāls ir vēl viens aizsardzības līdzeklis pret nežēlīgu rīcību; gan

sieviešu, gan vīriešu dzimuma darbinieku klātbūtnei var būt labvēlīga ietekme uz aizturēšanas

iestādes vidi, un tā sekmē parastajām normām tuvu vidi šādā iestādē. Bērniem, kuriem atņemta

brīvība, jāpiedāvā dažādas konstruktīvas aktivitātes (īpaši uzsverot bērna iespēju turpināt

izglītību).

100. Lai ierobežotu bērnu izmantošanas risku, jāveic speciāli pasākumi, lai dzīvojamās telpas

būtu piemērotas bērniem, piemēram, jānošķir viņi no pieaugušajiem, ja vien bērna interesēs nav to

nedarīt. Tas būtu, piemēram, gadījumos, kad bērni ir savu vecāku vai citu tuvu radinieku pavadībā.

Šādā gadījumā būtu jādara viss iespējamais, lai izvairītos no ģimenes izšķiršanas.

131. Efektīvas sūdzību un to izskatīšanas procedūras ir galvenā garantija pret nežēlīgu rīcību

visās aizturēšanas vietās, tostarp nepilngadīgo aizturēšanas centros. Nepilngadīgajiem (kā arī viņu

vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem) ir jābūt iespējām iesniegt sūdzību iestādes

administratīvajā sistēmā un tiesībām konfidenciāli vērsties ar sūdzību neatkarīgā iestādē. Sūdzību

procedūrām jābūt vienkāršām, efektīvām un bērniem piemērotām, it īpaši izmantotās valodas ziņā.

Nepilngadīgajiem (kā arī viņu vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem) jābūt tiesībām saņemt

juridisku konsultāciju par sūdzību un saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ja tas vajadzīgs

tiesvedības interesēs.

132. CPT arī piešķir īpašu nozīmi nepilngadīgo aizturēšanas centru apmeklējumiem, ko

sistemātiski veic neatkarīga struktūra, piemēram, uzraudzības komiteja, tiesnesis, bērnu ombuds vai

valsts preventīvais mehānisms (izveidots saskaņā ar Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo

protokolu — OPCAT), kas ir pilnvarota pieņemt nepilngadīgo vai viņu vecāku vai likumīgo

pārstāvju sūdzības un vajadzības gadījumā veikt pasākumus saistībā ar šīm sūdzībām, pārbaudīt

izmitināšanas vietas un iestādes un novērtēt, vai šīs iestādes darbojas saskaņā ar valsts tiesību aktu

prasībām un atbilstīgajiem starptautiskajiem standartiem. Pārbaudes struktūras locekļiem būtu

aktīvi jāstrādā tiešā saskarē ar nepilngadīgajiem, tostarp privāti intervējot iemītniekus.

17. Ārkārtas situācijas

Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 18. pants

1. Gadījumos, ja ārkārtīgi liels skaits trešo valstu valstspiederīgo, kuri ir atgriežami, izraisa

neparedzēti lielu turēšanai apsardzībā paredzēto telpu izmantojuma slodzi dalībvalstī vai izraisa

administratīvā vai tiesas iestāžu personāla slodzi, šāda dalībvalsts, ņemot vērā to, cik ilgi šāda

ārkārtas situācija turpinās, var nolemt noteikt ilgākus laika posmus juridiskai pārskatīšanai, nekā

tie, kas noteikti saskaņā ar 15. panta 2. punkta trešo daļu, un veikt steidzamus pasākumus attiecībā

90

uz turēšanas apsardzībā apstākļiem, atkāpjoties no tiem, kas paredzēti 16. panta 1. punktā un

17. panta 2. punktā.

2. Izšķiroties veikt šādus ārkārtas pasākumus, attiecīgā dalībvalsts ietekmē Komisiju. Tā arī

informē Komisiju, tiklīdz ir novērsti iemesli, lai šādus ārkārtas pasākumus vairs nepiemērotu.

3. Šo pantu netulko tā, ka tas ļautu dalībvalstīm atkāpties no to vispārējā pienākuma veikt visus

vispārējos un īpašus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kuri noteikti šajā

direktīvā.

Iespējamo izņēmumu darbības joma attiecināta uz trīs noteikumiem: Direktīvas 18. pantā paredzēta

iespēja, ka dalībvalstis var nepiemērot trīs ar aizturēšanu saistītus direktīvas noteikumus —

i) pienākums nodrošināt aizturēšanas steidzamu sākotnējo juridisko pārskatīšanu; ii) pienākums

aizturēt tikai tam īpaši paredzētās telpās un iii) pienākums nodrošināt ģimenēm uzturēšanos

atsevišķās telpās, garantējot pietiekamu privātās dzīves aizsardzību — ārkārtas situācijās, kad

pēkšņi ierodas liels skaits neatbilstīgo migrantu. Atkāpes no citiem Atgriešanas direktīvas

noteikumiem nav iespējamas.

Transponēšana valsts tiesību aktos ir priekšnosacījums ārkārtas situāciju klauzulas iespējamai

piemērošanai: Direktīvas 18. pantā ir norādītas un ierobežotas situācijas, uz kurām attiecas

iespējamie izņēmumi, kā arī iespējamo izņēmumu darbības joma, un pienākums informēt Komisiju.

Ja dalībvalsts vēlas iespēju piemērot šo drošības klauzulu ārkārtas situācijā, tai šī klauzula ir

iepriekš pienācīgi jātransponē valsts tiesību aktos81

— kā iespēja un atbilstīgi 18. panta kritērijiem.

NB: pretēji noteikumos ietvertajām drošības klauzulām (piemēram, Šengenas Robežu kodekss

saistībā ar iekšējās robežkontroles pagaidu ieviešanu), lai varētu izmantot direktīvās ietvertās

drošības klauzulas, tās vispirms jātransponē valsts tiesību aktos.

Dalībvalstīm ir jāinformē Komisija par to, kad šādu pasākumu piemērošana ir sākusies un

beigusies. Šāda informācija ir jānosūta, izmantojot parastos oficiālos kanālus, t. .i., Eiropas

Komisijas Ģenerālsekretariāta pastāvīgo pārstāvniecību.

18. Transponēšanas, interpretācijas un pārejas noteikumi

Atgriešanas direktīvas tiešā ietekme nepietiekamas vai novēlotas transponēšanas gadījumā: saskaņā

ar Tiesas doktrīnu direktīvas noteikumi, kas personām piešķir tiesības un kuri ir pietiekami skaidri

un bez nosacījumiem, ir tieši piemērojami līdz direktīvas īstenošanas termiņa beigām. Daudzi

Atgriešanas direktīvas noteikumi atbilst šīm prasībām, un dalībvalstu administratīvajām un tiesu

iestādēm tieši jāpiemēro gadījumos, kad dalībvalstis nav transponējušas (vai ir nepietiekami

transponējušas) noteiktus direktīvas noteikumus. Tas īpaši attiecas uz noteikumiem par:

– neizdošanas (non-refoulement) principa ievērošanu (Atgriešanas direktīvas 5. un

9. pants);

– prasību, ka atgriežamajām personām parasti nosaka pienācīgu laikposmu brīvprātīgai

izceļošanai no septiņām līdz trīsdesmit dienām (Atgriešanas direktīvas 7. pants);

– piespiedu līdzekļu izmantošanas ierobežošanu saistībā ar piespiedu atgriešanu

(Atgriešanas direktīvas 8. pants);

– nepavadītu nepilngadīgo, uz kuriem attiecas atgriešanas procedūras, tiesībām saņemt

palīdzību attiecīgās iestādēs, kas nav iestādes, kuras īsteno piespiedu atgriešanu, un

dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka nepavadītus nepilngadīgos tikai nogādā pie viņa

ģimenes locekļa, noteikta aizbildņa vai uz piemērotām uzņemšanas telpām valstī, uz

kuru veic atgriešanu (Atgriešanas direktīvas 10. pants);

81 Attiecībā uz Šveices, Norvēģijas, Islandes un Lihtenšteinas īpašo situāciju: sk. iepriekš attiecīgo zemsvītras piezīmi

2. iedaļā.

91

– ieceļošanas ierobežojumu ilgumu un nepieciešamību katru gadījumu izskatīt atsevišķi

(Atgriešanas direktīvas 11. pants) — kas skaidri apstiprināts Tiesas spriedumā lietā C-

297/12, Filev un Osmani (55. punkts);

– procesuālajām garantijām, tostarp tiesībām uz rakstisku pamatotu atgriešanas lēmumu,

kā arī tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību un palīdzību valodas ziņā (Atgriešanas

direktīvas 12. un 13. pants);

– ierobežojumiem saistībā ar aizturēšanu un maksimālajiem laika ierobežojumiem

aizturēšanai (Atgriešanas direktīvas 15. pants) un tiesībām uz humāniem un cilvēka

cienīgiem aizturēšanas apstākļiem (Atgriešanas direktīvas 16. pants) — kas skaidri

apstiprināts Tiesas spriedumā lietā C--61/11, El Dridi (46. un 47. punkts);

– ierobežojumiem un īpašām garantijām saistībā ar nepilngadīgo un ģimeņu aizturēšanu

(Atgriešanas direktīvas 17. pants).

Lūgums Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu: LESD 267. pantā paredzēts, ka Tiesas jurisdikcijā ir

sniegt prejudiciālus nolēmumus par Atgriešanas direktīvas interpretāciju un spēkā esamību. Ja šādu

jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par

šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo

jautājumu. Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā

ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāvēršas Tiesā. Ja šāds

jautājums ir radies lietā, kas tiesā tiek izskatīta attiecībā uz apcietinājumā esošu personu, Tiesa to

izlemj, izmantojot paātrinātu steidzamības procedūru. Prejudiciāliem nolēmumiem ir bijusi liela

nozīme vairāku Atgriešanas direktīvas galveno noteikumu saskaņotas interpretācijas nodrošināšanā.

Tiesu pārstāvji dalībvalstīs tiek mudināti nepārtraukti izmantot prejudiciālos nolēmumus un

nepieciešamības gadījumā lūgt Tiesu sniegt autentisku interpretāciju.

Pārejas noteikumi attiecībā uz lietām/procedūrām, kas attiecas uz laikposmu līdz 2010. gada

24. decembrim: Dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai visas personas, uz kurām attiecas direktīva,

var izmantot pamatgarantijas un tiesības, kas šajā direktīvā tām piešķirtas no 2010. gada

24. decembra (no pievienošanās dienas jaunu dalībvalstu gadījumā). Kaut arī var būt likumīgi

turpināt valsts atgriešanās procedūras, kas uzsāktas saskaņā ar iepriekš transponētiem valsts tiesību

aktiem, tas nedrīkst pēc būtības likvidēt direktīvas piešķirtās tiesības, piemēram, ierobežojumus

saistībā ar turēšanu apsardzībā un piespiedu pasākumu izmantošanu, procesuālās garantijas, tostarp

tiesības uz rakstisku lēmumu un apelācijas iesniegšanu pret to, prioritāti brīvprātīgai izceļošanai.

Attiecībā uz jebkuru atgriešanu, kas nav veikta līdz 2010. gada 24. decembrim, ir jāpieņem rakstisks

lēmums saskaņā ar direktīvas 12. panta noteikumiem un saskaņā ar direktīvas 13. pantu jānodrošina

efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi šā lēmuma pārsūdzēšanai.

“Senāki” ieceļošanas aizliegumi, kuri izdoti pirms 2010. gada 24. decembra, ir jāpielāgo

Atgriešanas direktīvas prasībām (skat. 11.9. iedaļu). Turēšanās apsardzībā laikposms pirms

Atgriešanas direktīvas noteikumu stāšanās spēkā ir jāņem vērā, aprēķinot kopējo maksimālo

termiņu, kas paredzēts Atgriešanas direktīvā (skat. 14.4.2. iedaļu).

Atkāpes no direktīvas darbības jomas ieviešana vēlākā posmā (pēc 2010. gada): Dalībvalstis var

vēlākā posmā pēc izvēles izmantot 2. pantā paredzēto atkāpi (“robežas šķērsošanas”gadījumi un

krimināltiesiskie gadījumi). Grozījumi valsts tiesību aktos nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas attiecībā

uz tām personām, kurām Atgriešanas direktīvas iedarbība jau bija piemērojama (skat. 2. iedaļu).

19. Avoti un atsauces dokumenti

Rokasgrāmatas pamatā ir šādi avoti:

1. Atgriešanas direktīvas kontaktgrupas sastādīts protokols.

92

2. Izvilkumi no attiecīgajām Tiesas lietām (atslēgas vārdi un saistītās dalībvalsts nosaukums

norādīti iekavās):

– 2009. gada 30. novembra spriedums, Kadzoev (C-357/09 PPU) ECLI:EU:C:2009:741

(turēšana apsardzībā — iemesli termiņa pagarināšanai; saikne ar turēšanu apsardzībā

saistībā ar patvērumu — BG)

– 2011. gada 28. aprīļa spriedums, El Dridi (C-61/11 PPU) ECLI:EU:C:2011:268

(kriminālatbildības noteikšana, brīvības atņemšanas sods par nelikumīgu uzturēšanos

dalībvalstī — IT)

– 2011. gada 6. decembra spriedums, Achoughbabian (C-329/11) ECLI:EU:C:2011:807

(kriminālatbildības noteikšana, brīvības atņemšanas sods par nelikumīgu uzturēšanos

dalībvalstī — FR)

– 2012. gada 6. decembra spriedums, Sagor (C-430/11) ECLI:EU:C:2011:777

(kriminālatbildības noteikšana, sods par nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī; rīkojums

par izraidīšanu; mājas arests — IT)

– 2013. gada 21. marta rīkojums, Mbaye (C-522/11) ECLI:EU:C:2013:190

(kriminālatbildības noteikšana par nelikumīgu uzturēšanos — IT)

– 2013. gada 30. maija spriedums, Arslan (C-534/11) ECLI:EU:C:2013:343 (turēšana

apsardzībā saistībā ar atgriešanu pret turēšanu apsardzībā saistībā ar patvēruma

pieteikumu — CZ)

– 2013. gada 10. septembra spriedums, G. un R. (C-383/13 PPU) ECLI:EU:C:2013:533

(tiesības tikt uzklausītam pirms aizturēšanas pagarināšanas — NL)

– 2013. gada 19. septembra spriedums, Filev un Osmani (C-297/12) ECLI:EU:C:2013:569

(ieceļošanas aizliegums, nepieciešamība noteikt ex-officio ilgumu; “senāki” ieceļošanas

aizliegumi — DE)

– 2014. gada 5. jūnija spriedums, Mahdi (C-146/14 PPU) ECLI:EU:C:2014:1320 (turēšana

apsardzībā, iemesli aizturēšanas pagarināšanai un tiesas uzraudzība — BG)

– 2014. gada 3. jūlija spriedums, Da Silva (C-189/13) ECLI:EU:C:2014:2043

(kriminālatbildības noteikšana, nelikumīga ieceļošana — FR)

– 2014. gada 17. jūlija spriedums, Bero (C-473/13) un Bouzalmate (C-514/13)

ECLI:EU:C:2014:2095 (turēšanas apsardzībā apstākļi, prasība nodrošināt īpaši

paredzētas telpas — DE)

– 2014. gada 17. jūlija spriedums, Pham (C-474/13) ECLI:EU:C:2014:2096 (turēšanas

apsardzībā apstākļi — DE)

– 2014. gada 6. novembra spriedums, Mukarubega (C-166/13) ECLI:EU:C:2014:2336

(tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas — FR)

– 2014. gada 11. decembra spriedums Boudjlida (C-249/13) ECLI:EU:C:2014:2431

(tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas — FR)

– 2014. gada 18. decembra spriedums, Abdida (C-562/13) ECLI:EU:C:2014:2453 (tiesības

pirms atliktas atgriešanās — BE)

– 2015. gada 23. aprīļa spriedums, Zaizoune (C-38/14), ECLI:EU:C:2015:260 (pienākums

pieņemt atgriešanas lēmumu - ES)

– 2015. gada 11. jūnija spriedums, Zh. un O. (C-554/13), ECLI:EU:C:2015:377 (kritēriji

brīvprātīgas izceļošanas laikposma noteikšanai — NL)

– 2015. gada 1. oktobra spriedums, Skerdjan Celaj (C-290/14), ECLI:EU:C:2015:640

(kriminālatbildības noteikšana par nelikumīgu ieceļošanu — IT)

– 2016. gada 15. februāra spriedums, J.N. (C-601/15 PPU), ECLI:EU:C:2016:84 (lēmuma

par atgriešanu izpilde pēc atteikuma piemērot starptautisko aizsardzību — NL)

– 2016. gada 7. jūnija spriedums, Affum (C-47/15) ECLI:EU:C:2016:408 (nelikumīgas

uzturēšanās definēšana, kriminālatbildības noteikšana, nelikumīga ieceļošana — FR)

93

– 2017. gada 15. marta spriedums, Al Chodor and others (C-528/15),

ECLI:EU:C:2017:213 (bēgšanas risku noteikšana Dublinas procedurās — CZ)

2017. gada 26. jūlija spriedums, Ouhrami (C-225/16), ECLI:EU:C:2017:590 (ieceļošanas

aizlieguma spēkā esības datums — NL)

3. ES tiesību aktu kopums atgriešanas jomā:

– Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīva 2008/115/EK par

kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu

valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi

– Padomes 2001. gada 28. maija Direktīva 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju

atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu

– Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta

gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu

– Padomes Lēmums 2004/191/EK, ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus

finanšu traucējumu kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK

– Padomes 2004. gada 29. aprīļa Lēmums 2004/573/EK par kopēju lidojumu organizēšanu

ar mērķi no divu vai vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz

kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas izraidīšanas pasākumi

– Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 14. septembra Regula (ES) 2016/1624 par

Eiropas Robežu un krasta apsardzi un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes

Regulu (ES) 2016/399 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK)

Nr. 863/2007, Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK

– Komisijas 2017. gada 1. marta Ieteikums par to, kā panākt efektīvāku atgriešanu,

īstenojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/115/EK, C(2017) 1600.

– Komisijas 2017. gada 12. aprīļa Paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei “Bērnu

migrantu aizsardzība”, COM(2017) 211 final.

4. Eiropas Padomes attiecīgie dokumenti:

– “Divdesmit pamatnostādnes piespiedu repatriācijai”, ko 2005. gada 4. maijā pieņēmusi

Eiropas Padomes Ministru komiteja, un komentāri (2005. gada septembris, ISBN 92-

871-5809-6)

– CPT standarti (dokuments CPT/Inf/E (2002) 1 — Rev. 2013)

– CPT faktu lapa par imigrantu turēšanu apsardzībā (dokuments CPT/Inf(2017),

2017. gada 3. marts)

– Dalībvalstu Ministru komitejas ieteikumi REC(2006)2 par Eiropas cietumu noteikumiem

(pieņēmusi Ministru komiteja 2006. gada 11. janvārī ministru vietnieku 952. sanāksmē)

5. Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras attiecīgie dokumenti:

– Vadlīniju dokuments „Neatbistīgā situācijā esošu migrantu aizturēšana – pamattiesību

apsvērumi”, 2012. gada oktobris

– Rokasgrāmata par Eiropas tiesībām patvēruma, robežu un imigrācijas jomā (izstrādājusi

Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra un ECT, 2014. gads

– Alternatīvas patvēruma meklētāju un personu, kam piemērotas atgriešanas procedūras,

turēšanai apsardzībā, 2015. gada oktobris

– Piezīme — Nelikumīgā stāvoklī esošo migrantu, kas nav atgriezti atpakaļ, pamattiesības,

pieejama tīmekļa vietnē: http://fra.europa.eu/en/Non-removed-migrants-rights

– Eiropas tiesību un politikas regulējums par bērnu imigrantu turēšanu apsardzībā,

2017. gada jūnijs, pieejams tīmekļa vietnē:

http://fra.europa.eu/en/publication/2017/child-migrant-detention.

6. Ziņojumi par Šengenas novērtējumiem atgriešanas jomā

94

20. Saīsinājumi

CFR — Eiropas Savienības Pamattiesību harta

EP — Eiropas Padome

ECTK — Eiropas Cilvēktiesību konvencija

ECT — Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Tiesa — Eiropas Savienības Tiesa

EEZ — Eiropas Ekonomikas zona

FRA — Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra

Dalībvalstis. Dalībvalstis, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva (visas ES dalībvalstis, izņemot

Apvienoto Karalisti un Īriju), kā arī Šveice, Norvēģija, Islande un Lihtenšteina

SBC: Šengenas Robežu kodekss

SIC — Šengenas Līguma īstenošanas konvencija

SIS — Šengenas informācijas sistēma

LES — Līgums par Eiropas Savienību

LESD — Līgums par Eiropas Savienības darbību