2020. gada 22. ap-rīlī ārlietu ministrs Ed-gars Rinkēvičs piedalī-jās neformālajā Eiropas Savienības (ES) Ārlietu padomes videokonferen-

cē par ES sadarbību ar Ukrainu un ES Austrumu partnerības valstīm. Sanāk-smē tika pārrunāti jautājumi, kas sais-tīti ar ES atbalstu Austrumu partne-

rības valstīm koronavīrusa Covid-19 pandēmijas novēršanai un gatavošanos gaidāmajam Austrumu partnerības sa-mitam, kā arī reformu gaitu Ukrainā un aktuālo situāciju saistībā ar Krie-vijas-Ukrainas konfliktu. Ministri apmainījās viedokļiem par situācijas attīstību saistībā ar starptautisko reak-ciju uz Covid-19 pandēmiju un drošī-bas situācijas pasliktināšanos Lībijā.

E. Rinkēvičs pauda atbalstu ES paustajai solidaritātei austrumu kai-miņiem, tostarp Ukrainai, cīņai pret Covid-19 vīrusa izplatību, kā arī tā ra-dītajām sekām. Vienotās Eiropas ko-mandas (Team Europe) pieeja atbalsta sniegšanā ES partnervalstīm cīņā ar Covid-19 krīzes radītajiem izaicināju-

Telefona zvans mani uzrauj no miega Klusās sestdienas rītā. Istabas pustumsā pulksteņa sar-kanais tablo rāda 6.39. Uzreiz atpazīstu ciparu virkni mobilajā ekrānā,

un sirds sāk neprātīgi skriet – es sa-protu, ka noticis nelabojamais.

Uz šo pašu telefona numuru divas nedēļas katru rītu un vakaru esmu zva-nījusi, lai reanimācijas nodaļā uzzinā-tu, kā vīram klājas. Viņš ir smagākais Covid-19 pacients Latvijas Infektoloģi-jas centrā – vīruss ir tā sabeidzis plau-šas, ka viņš pats elpojot vairs nespēj nodrošināt vajadzīgo skābekļa līmeni asinīs un kopš 29. marta viņa dzīvību uztur mākslīgās elpināšanas aparāts.

Vēl dažas sekundes izmisīgi ceru uz brīnumu, līdz beidzot paceļu klau-suli. „Mēs izdarījām visu iespējamo,“ ārsts saka nogurušā balsī. Rolands ir miris. Viņa sirds ir apstājusies, bet manējā panikā dauzās. Es dzirdu, ko ārsts vēl saka par turpmāko procesu, morgu un dokumentiem, bet visu šo daudzo vārdu īstā jēga ir viena – mana līdzšinējā pasaule ir sabrukusi.

Mūsu 26 gadus ilgo kopējo dzīvi 26 dienās ir izbeidzis vīruss, par kuru vēl pirms dažiem mēnešiem neko ne-zinājām, bet pirms četrām nedēļām pie vakariņu galda jokojāmies par karan-tīnai sapirktajiem pārtikas krājumiem.

Pēc nule ieviestās ārkārtas situācijas

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

Nr. 594 2020. gada 28. aprīlī TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas .........................2, 4, 5, 6, 10 Latvijas ziņas ...1, 2, 3, 6, 7, 8, 10, 11, 13, 15Latvieši pasaulē .......1, 2, 3, 4, 5, 6, 12, 15Redakcijā .............................................................3LR Ārlietu ministrija ................................. 1, 2LV prezidenta kanceleja ........................... 1, 9Nellija Ločmele ........................................1, 13Zinta Ozoliņa ....................................................2PBLA ......................................................................3Intervija – Zinta Haringtona ....................5Vītolu Fonds .....................................................6LV prezidents ....................................................7Intervija – Edgars Vērpe ........................8, 9Betija ................................................................... 10Jancis .................................................................. 10Sanita Dāboliņa ........................................... 10Vera Volgemute Rozīte ..................... 12, 15Sēru vēsts ................................................. 14, 15Datumi .........................................................15,16Sarīkojumi, ziņojumi...................................16Eiro kurss ...........................................................16

26 dienas pirms pasaules galaNellijas Ločmeles personīgais stāsts par Covid-19Statistikā viņš ir anonīms pacients ar smagu slimības gaitu. Rolands Tjar-ve – mans vīrs, kuru nonāvēja Covid-19.

Turpinājums 13. lpp.

Austrumu partnerības sadarbībaĀrlietu ministrs pauž atbalstu ES solidaritātei

Turpinājums 2. lpp.

Anemones Melburnā, aprīlī 2020. gadā.

FOTO

Ilze

Nāg

ela

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī

visiem LIVKS paju īpašniekiem no-drošināt, ka viņu adreses ir aktuālas vai arī pajas noziedot Dzintariem, tā atvieglinot valdes administratīvas at-bildības un saistītos izdevumus.

Informāciju var saņemt: info@dzintari.com.au.

Zinta Ozoliņa,LIVKS priekšsēde

Laikrakstam „Latvietis“

Arī Latviskās iz-glītības veicināšanas kooperatīvās sabiedrī-bas (LIVKS) īpašums Dzintari, Adelaides dienvidos ir Covida-19 iespaidā. Marta valdes sēdē, kurā valdes locekļi

piedalījās attālināti, visi vienojās par to, kā vislabāk pakļauties valdības ieteikumiem un noteikumiem, lai no-drošinātu īrnieku veselību un labklājī-bu. Pirmā vietā, tāpat kā citās iestādēs, biežāka, intensīvāka un uzmanīgāka tīrīšana, un otrā vietā – stingri notei-kumi par to, kas būtu Dzintaru lieto-tāju atbildības. Bet, kā jau esam piere-dzējuši, viss, kas ar vīrusu saistīts, var acumirklī mainīties, un tā, tikpat kā uz valdes sēdes pēdām, Dienvidaustrāli-jas valdība ieveda likumus, kas stingri ierobežoja iespējas ceļot un cilvēku sa-biedrisko darbību. Pēc neilga laika arī pieteikušies īrnieki sāka atteikt savus pasākumus.

Rīkojoties vispārējās sabiedrības labad, Dzintaru valde nolēma īpa-šumu uz trim mēnešiem slēgt, dodot īrniekiem izdevību savus pasākumus atcelt vai noturēt citā laikā. Dabīgi, tas nozīmē, ka Dzintariem arī būs jāpār-dzīvo ienākumu trūkums, bet varēja būt daudz, daudz sliktāk. Proti, pēdējo divu gadu valdes rīcība ir bijusi aug-līga: pasākumu un lietotāju skaits pa-lielinājies un ienākumi cēlušies, un tā, par spīti visiem veiktiem labojumiem un uzlabojumiem, Dzintari ir finan-siāli stabili.

Ir radušās arī neparedzētas pozi-tīvas sekas, jo spiestā pārtraukuma laikā ir iespēja veikt remonta darbus vienā no guļamtelpām, kur mitruma dēļ sienās radušās plaisas, kas vedušas

pie citiem istabu seguma bojāju-miem. Tie tagad tiek laboti. Pēc tam iecerēts gries-tos ielikt izolāciju un varbūt panākt solīto gaisa kondi-cioniera ielikšanu guļamtelpās.

Otra nepare-dzēta seka ir valdei dotais laiks ievilkt elpu un apsvērt procesus – vai viss tiek darīts visefek-tīvākā un produk-tīvā veidā. Valde darbojās brīvprā-tīgi, bez jebkāda atalgojuma, līdztekus viņu algotajām, profesionālām atbildībām. Šķietami to pūles veikt LIVKS jeb Dzintaru mēr-ķus ir bijušas tik sekmīgas, ka ir stin-gri palielinājusies darbu slodze un tam veltītais laiks. Nenoliedzami, valdes locekļi ir veikuši daudz un ir pelnī-juši milzīgu pateicību, bet ir jāmeklē iespējas kā ērtāk un ātrāk panākt va-jadzīgo. Paredzētas mazākas darba grupas, kas sīkāk izpētīs kā labāk visu veikt. Valdei ir arī plānoti vairāki sap-ņu projekti: mazgātavu remonti, vēl klašu telpas, gaisa dzesināšana telpās, kur vēl nav, vieta ugunskuriem, lauku virtuve un tamlīdzīgi. Bez šaubām, ne viss varēs īstenoties tā kā bija iecerēts, un to stingri iespaidos Austrālijas val-dības rīcība sakarā ar Covid-19.

Skats uz nākotni ir labs, vairums īrnieku jau ir pieteikuši citus datumus, un šobrīd turpinām ar darbiem, kas padarīs Dzintarus pievilcīgākus un ērtākus. Kā vienmēr, pastāv lūgums

Kas notiek „Dzintaros“?Skats uz nākotni ir labs

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) 98273753redakcija@laikraksts.comlatvietis@netspace.net.au

www.laikraksts.comEditor: Dr. Gunars Nagels

Associate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena drukātam

laikrakstam: $55 par 10 numuriem, $105 par 20 numuriem vai $260 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā.

Čekus rakstīt uz vārda:„Sterling Star Pty Ltd“.

Sludinājumu cena: $7 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star 2020.All rights reserved.

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

„Dzintari“.

FOTO

Zin

ta O

zoliņ

a

miem ir vērtējama pozitīvi.Ministrs norādīja, ka Austrumu

partnerības samita norise jūnijā Brise-lē klātienē būtu labs signāls ES Aus-trumu partnerībai. Viņš uzsvēra, ka ES ir jāturpina sniegt stingru atbalstu Gruzijai, sevišķi attiecībā uz Krievi-jas atbalstīto separātistu turpināto to saukto borderizācijas procesu Gruzi-jas Dienvidosetijas un Abhāzijas teri-torijās, kā arī jāstrādā pie sadarbības ar Moldovu un balansētas pieejas at-tiecībās ar Baltkrieviju.

E. Rinkēvičs atkārtoti apliecināja Latvijas atbalstu Ukrainas suvereni-tātei un teritoriālajai integritātei. Mi-nistrs uzteica Ukrainas panākumus reformu procesā, Augstākajai radai pieņemot likumu par lauksaimniecī-bas zemes privatizāciju un pirmajā

lasījumā atbalstot likuma projektu par grozījumiem banku darbības regulēša-nas mehānismu uzlabošanai. Ukrainai ir jāturpina uzsāktais reformu process, sevišķi tādās jomās kā likuma varas stiprināšana un cīņa pret korupciju. Ministrs uzsvēra, ka Minskas vieno-šanās īstenošana ir būtiska konflikta Austrumukrainā noregulēšanai, un ES sankciju politika ir jāsaglabā, kamēr Krievija nepārtrauc starptautisko tie-sību pārkāpumus un neīsteno Minskas vienošanās.

Tāpat ārlietu ministrs informēja savus ES kolēģus, ka Latvija sniegs divpusējo atbalstu ES Austrumu part-nerības un Centrālāzijas valstīm stei-dzamo ar Covid-19 krīzi saistīto jautā-jumu risināšanai. Tiks turpināts darbs arī pie iepriekš plānotajiem sadarbības projektiem Austrumu partnerības val-stīm prioritārajās jomās.

LR Ārlietu ministrija

Austrumu partnerības sadarbībaTurpinājums no 1. lpp.

Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

Aizvadītajā nedēļā noslēdzās lī-dzekļu sadale ASV, Kanādas, Austrāli-jas un Dienvidāfrikas latviešu skolām. Šogad latviešu nedēļas nogales skolām un vasaras vidusskolām ārpus Eiropas bija pieejams Latviešu valodas aģen-tūras (LVA) finansējums no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) budžeta programmas Valsts valodas politika un pārvalde 44 820 EUR apmērā. Sa-līdzinājumā ar 2018. un 2019. gadu, finansējums šogad ir pieaudzis par 20–25%. Finansējumu arī šogad adminis-trē Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA). Pieteikumu iesniegšana kon-kursam noslēdzās 23. martā, kopā sa-ņemti 21 skolas pieteikumi, no kuriem viens pieteikums skolas nometnei tika pārcelts uz konkursa pasākumu sadaļu.

Konkursa Finanšu komisija, ko veido PBLA Izglītības padomes lo-cekļi, skolas vērtēja pēc stingriem kritērijiem, kas bija noteikti konkursa nolikumā. Komisija vērtēja gan skolē-nu un mācību stundu skaitu attiecīgajā skolā, gan arī līdzekļu pieprasījuma mērķu atbilstību nolikumam. Rezul-tātā finansējums EUR 44 820 apmērā sadalīts šādi: 11 skolas ASV (tai skai-tā vasaras vidusskola Kursa) saņems 25 660 EUR; piecas skolas Austrālijā (tai skaitā Annas Ziedares Vasaras vidusskola) – 12,600 EUR; trīs sko-las Kanādā – 5817 EUR; viena skola Dienvidāfrikas Republikā – 743 EUR. Vidēji vienai skolai piešķirts ir ap 2135 EUR; lielākā summa, ko saņem viena skola ir nedaudz virs 5000 EUR, bet mazākā – 420 EUR. Lielākās sum-mas tika piešķirtas skolām, kurām ir augstākas telpu īres izmaksas, kā arī lielāki apdrošināšanas izdevumi.

Sakarā ar Covid-19 pandēmiju, arī diasporas skolas pasaulē mēģina pie-lāgoties jaunajiem apstākļiem savās valstīs, kur klātienes pulcēšanās ir aiz-

liegta. Daudzas skolas ārkārtas situācijas apstāk-ļos darbojas at-tālināti, tiekoties tiešsaistes plat-formās. Vairāki desmiti diasporas pedagogu, tajā skaitā arī ASV,

Austrālijas un Kanādas latviešu skolu skolotāji, šobrīd piedalās LVA organi-zētajos ClassFlow apguves intensīva-jos tālmācības kursos, lai nodrošinātu interaktīvas nodarbības savu skolu au-dzēkņiem. Tādēļ arī finansējumu sa-ņēmušās diasporas skolas ir aicinātas pielāgot un nepieciešamības gadījumā mainīt finanšu izlietojuma mērķi, ie-priekš to saskaņojot ar PBLA Finanšu komisiju. Skolas ir mudinātas iegādā-ties tiešsaistes mācību platformu lie-tošanas abonementus, nepieciešamo tehnisko aprīkojumu attālināto mācību nodrošināšanai u.tml.

Saistībā ar Covid-19 pandēmiju uz nenotiektu laiku – līdz brīdim, kad būs skaidrs, vai pasākumus rudenī būs ie-spējams īstenot klātienē, vai neklātie-nē – ir atlikta konkursa otra daļas, t.i. izglītojošo pasākumu (semināru, kur-su, meistarklašu, konferenču) finansē-juma sadale. LVA finansējums no IZM budžeta programmas Valsts valodas politika un pārvalde izglītojošu pasā-kumu nodrošināšanai ārpus Eiropas šogad ir 37 800 EUR.

PBLA Izglītības padome un LVA izsludināja konkursu diasporas lat-viešu skolu un izglītojošu pasākumu atbalstam valstīs ārpus Eiropas šī gada 14. februārī. Kā noteica konkursa no-likums, finansējumam drīkstēja pie-teikties latviešu skolas ASV, Kanādā, Austrālijā, Dienvidamerikā un Dien-vidāfrikā. Konkursu nolikumi pieeja-mi LVA mājaslapā www.valoda.lv un PBLA mājaslapā www.pbla.lv/izgliti-ba/. Eiropas latviešu nedēļas nogales skolu finansējumu administrē Eiropas Latviešu apvienība.

Raits Eglītis,PBLA izpilddirektors

Aija Otomere,LVA diasporas projektu koordinatore

Rīgā, 2020. gada 17. aprīlī

RedakcijāSveicināti, lasītāji!Gandrīz visā pasaulē

turpinās pamatīgi kustī-bas ierobežojumi – cīņa ar „Dižsērgu“ ir svarī-gākais. Lai gan pārsvarā cilvēki pieņem ierobe-

žojumus, ir tomēr zīmīgs skaits, kuri „netic“ vīrusam. Tie drīzāk tic dažā-dām sazvērestības teorijām un uzska-ta, ka ierobežojumi ir nepamatoti.

Amerikā organizētā veidā jau ir sākušās demonstrācijas pret kustības ierobežojumiem. Dalībnieku skaits tūkstošos. Acīmredzot viņi vai nu ne-tic „Dižsērgas“ esamībai, vai arī jūtas kaut kādā veida pasargāti, jo nemēģina distancēties viens no otra. Bērniem pat ar plikām rokām izsniedza saldumus.

Ir grūti saprast šo cilvēku moti-vāciju, jo viņi tur transparentus ar dažādām prasībām, bez kustības iero-bežojumu atcelšanu. Aizliegt viendzi-mumu laulības; aizliegt 5G bezvada tehnoloģiju (jo bez visa cita, tā esot atbildīga par vīrusa izplatīšanos). Kā jau Amerikā, daudzi nāk uz demons-trācijām bruņoti ar triecienšautenēm.

Mičigana štatā demonstranti se-višķi nikni vērsās pret štata guber-natori Grethenu Vitmeru, kura bija izsludinājusi ierobežojumus, nosaucot viņu par naciķi, un aicinot prezidentu Trampu viņu ieslodzīt.

Jāpieņem, ka sociālie mediji spēlē lielu lomu viltus, pretzinātnisku apgal-vojumu izplatīšanā. Pēdējā laikā ir sperti mazi soļi, lai ierobežotu melu izplatīša-nu, bet arī šiem soļiem ir liela pretestība. Līdz šim Facebook un līdzīgi sociālie mediji ir mazgājušas rokas no atbildī-bas, balstoties uz ASV likumu praksi, ka tās ir tikai platformas, bet nav atbil-dīgas par citu veidoto un uzlikto saturu.

Manuprāt, šāda atruna ir pilnīgi ga-rām, jo Facebook lieto savus algoritmus izvēlēties, kādus ierakstus katram lietotā-jam parādīt. Tātad, tā nav vairs tikai neit-rāla platforma, bet aktīvi piedalās sabied-riskās domas veidošanā, virzot attiecīgos ierakstus tur, kur būs atsaucīga publika.

Ko darīt ar pretzinātniskām muļķī-bām, ko kāds grib izplatīt? Loģiski būtu tādas nobloķēt un neizplatīt, jo tās var tieši novest pie cilvēku nāves. Bet tad pa-rādās praktiskās problēmas – kas vērtēs, cik ātri vērtēs, vai pareizi vērtēs? Un ko darīt, ja pretzinātnisko muļķību izplatī-tājs ir pats prezidents (kurš vēlāk cenšas iestāstīt, ka bija tikai dzinis jokus)?

Labāks atrisinājums būtu attīstīt cilvēkos kritisku domāšanu, lai tie ne-kļūtu par viltus ziņu vai viltus zinātnes upuriem. Bet ja tas nav bijis iespējams pat bagātā un it kā labi izglītotā Ame-rikā, tad vai tas ir vispār iespējams?

Jautājums ir tas pats, ar kuru sasta-pās Ādams – kam ticēt, un kādas būs sekas, ja ticēs nepareizam?

GN

LVA finansējums piešķirts20 diasporas latviešu skolām ārpus Eiropas

Mums vēl ir vieta Jūsu sveicieniem vai paziņojumiem.

Cena $7 par 1 cm vienā slejā. Minimums $10.

Tieši šis laukumiņš izmaksās tikai $56.

4. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī

„Pasaules latviešu mākslas centrs“ CēsīsAicina virtuāli iepazīties ar diasporas mākslu

Mūsu klasei sanākot kopā pēc 53 gadiem, Daugavas skolas 1967. g. ab-solventi pavadīja jauku pēcpusdienu š.g. 29. februārī Melburnas Latviešu nama omulīgajā kafejnīcā, kur paka-vējamies vairākas stundas patīkamās atmiņās.

Par jauku sagadīšanos, tieši šī ka-fejnīcas daļa bija mūsu beidzamā kla-ses telpa! Vairums no mums jau sāka skolas gaitas bērnudārzā pie Ķiploka kundzes, kur vairāki no mums nogāja 3 gadus jau no 3 gadu vecuma. Pārējos pamatskolas gadus mūs pārņēma au-dzināšanā klases audzinātāja Benita Rītiņa kundze.

Bija interesanti pārrunāt par to, kā-dus dzīves ceļus mēs katrs esam stai-gājuši un kur esam nonākuši.

Nolēmām šo patīkamo pasāku-mu atkārtot ik gadu un atjaunot senās draudzības saites, kuras manāmi vai arī nemanāmi ir saistījušas mūs visus šos gadus un tinušas mūs latviskās, kā arī bērnības siltās un labās atmiņās.

Dace Ezergaile (Ķiploka)Laikrakstam „Latvietis“

Klases salidojumsMelburnas Daugavas skolas 1967.g. absolventi atkal satiekas pēc vairāk nekā 50 gadiem

1967. gada absolventi un skolotāja: 1. rindā no kreisās: Zane Balode, Dace Ķiploka, Daina Stolnika, Laima Novacka; 2. rindā: Sandra Ābola, Ingrīda Eglāja, klases audzinātāja Benita Rītiņa kdze, Līga Vējiņa, Guna Briede, Zane Rolava; 3. rindā: Ivars Dragūns, Juris Rubenis, Pēters Nāgels, Harijs Piekalns; 4. rindā: Harijs Pavasars, Dāvis Melkus, Egils Dāvis. (Trūkst Jānis Dēliņš.)

FOTO

Erv

īns N

āgel

s

Mūsu klases atceres pēcpusdiena 2020. g. 29. februārī: 1. rindā no kreisās: Jānis Dēliņš, Harijs Pava-sars, Pēters Nāgels; 2. rindā: Dace Ezergaile (Ķiploka), Daina Leitma-ne (Stolnika), Ingrīda Grūme (Groo-me) (Eglāja), Sandra Krasta (Ābola), Līga Smita (Smith) (Vējiņa), Laima Novacka. FO

TO E

mm

a Ez

erga

ile

Kad tika izziņota pašreizējā ka-rantīna, Pasaules latviešu mākslas centrs (PLMC) Cēsīs gatavojās uzsākt savu septīto izstāžu sezonu. Ņemot vērā, ka nav zināms, kad centra gale-rijas varēs pulcēt uz izstādēm mākslas cienītājus, kopš šīsnedēļas PLMC pie-dāvā virtuālās pastaigas, tuvāk iepa-zīstinot ar diasporas latviešu māksli-nieku daiļradi.

Kā norāda PLMC izstāžu kurato-re Lelde Kalmīte: „PLMC septītajā darbības gadā bijām ieplānojuši Vil-

ņa Strazdiņa, Aleksandra Karpova un Rolanda Kaņepa personālizstādes, kā arī Filadelfijas (ASV) diasporas mākslinieku grupas izstādi. Mēs ce-ram, ka jums patiks aplūkot pagā-jušās sezonas Jāņa Mintika (ASV) personālizstādes virtuālo ceļojumu, kam sekos Zigfrīda Sapieša (Skotija) daiļrades atspoguļojums un izstāde ar labākajiem darbiem no mūsu pa-stāvīgās kolekcijas Sōpoliņa galerijā, ieskaitot jauniegūtus mākslas darbus no dažiem pazīstamākiem un izcilā-

kiem latviešu diasporas mākslinie-kiem, piemēram, Edvīns Strautmanis, Imants Tillers, Kārlis Rekevics un citi.“

Pirmā virtuālā pastaiga atspoguļo Jānim Mintikam veltīto izstādi:https://www.youtube.com/watch?v=1UnqtUGURUM&t=58s

Jānis Mintiks dzimis 1944. gadā Zalcburgā, Austrijā un uzaudzis Mil-vokos, Viskonsīnā, ASV. Viņš strādāja

Turpinājums 5. lpp.

Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 5. lpp.

Zinta Haringto-na (Harrington) ir ār-ste plaušu speciālistē, strādā Sidnejā. Zinta ir mūsu meita, un mums rūp viņas labklājība. Iztaujājot Zintu, esmu

uzdevusi jautājumus, drīzāk lai labāk saprastu viņas darba apstākļus, ne ti-kai COVID-19 slimību.

Baiba Haringtona (Harrington): Kā īsti sauc koronavīrusa slimību? Šķiet, ka tai ir dažādi vārdi!

Zinta Haringtona: Koronavīruss ir vīrusa parastais nosaukums. Īstais nosaukums ir SARS-CoV-2. Slimību sauc par COVID-19.

B. H.: Kā slimnīcas gatavojas in-ficēto pacientu uzņemšanai? Vai me-dicīnas darbiniekiem sagādāti pietie-kami personālie aizsardzības līdzekļi (angliski PPE)?

Zinta Haringtona: Visapkārt Austrālijā slimnīcas gatavojas, ne tik vien iegādājoties visu nepieciešamo: maskas, zāles, ventilatorus utt., bet arī apmācot darbiniekus.

B. H.: Ko dara Sabiedrības veselī-bas (Public Health) departaments, lai palīdzētu?

Zinta Haringtona: Austrālijā Sabiedrības veselības nodaļa ir gal-venais darba spēks, kas karo pret šo vīrusu. Viņi izpēta katru infekcijas gadījumu, lai uzzinātu, no kurienes tas parādījies (no kā katrs cilvēks ir inficēts, ja ir iespējams to uzzināt) un kuri kontakti varētu saslimt. Sabied-rības veselības nodaļa nosaka, cik ilgi katram ir jāizolējas, lai vīruss neiz-platītos sabiedrībā.

B. H.: Vai šobrīd Jūsu slimnīcā ir daudz COVID-19 slimnieku? Vai citu slimību un traumu slimnieku skaits sa-mazinājies?

Zinta Haringtona: Jaundienvi-dvelsā slimnīcās pagaidām ir maz (apmēram 50) COVID-19 slimnieku. Liekas gan, ka citu slimnieku skaits ir samazinājies; ne tikai to, kuri gai-dīja operācijas, kas pašlaik nenotiek, bet arī sirdstrieku, insultu slimnieki. Mēs vēl nesaprotam, vai patiešām šīs slimības ir samazinājušās, vai cilvēki vienkārši nemeklē palīdzību. Varbūt, ka cilvēki neatbilstoši baidās atbraukt uz slimnīcu, kad tiem tomēr vajadzē-tu. Ar laiku šis jautājums kļūs skaid-rāks.

B. H.: Vai Jaundienvidvelsā visus

apzinātos COVID-19 slimniekus liek slimnīcās? Vai inficētos ārstē arī mā-jās? Vai citur?

Zinta Haringtona: Jaundienvild-velsā COVID-19 slimnieki veseļojas gan slimnīcās, gan mājās, gan karan-tīnā, atkarājoties no apstākļiem un no tā, cik stipri ir saslimuši. Slimība var būt ļoti maiga, vai arī dzīvību apdrau-doša.

B. H.: Vai cilvēkus pēc izveseļoša-nās izsekojat, lai pārbaudītu veselību un imunitāti?

Zinta Haringtona: Tāpat kā ar citām slimībām, taisāmies izsekot tos slimniekus, kuri vissmagāk saslimuši. Ceru, ka daudz tādu nebūs.

B. H.: Vai ir bijusi iespēja novērot šo jauno, tikai četru mēnešu veco vī-rusu? Vai labāk saprotat, kā slimību ārstēt?

Zinta Haringtona: Četri mēne-ši nav ilgs laiks, lai izpētītu pavisam jaunu slimību. Gaidām pirmos rezul-tātus no pētījumiem, kas notiek paš-laik zemēs, kur infekcija ir ļoti izpla-tīta. Diemžēl tieši tur, kur ir daudz slimnieku, veselības nodaļas var būt pārslogotas un nespējīgas veikt sting-rus zinātniskus pētījumus. Lasām un klausāmies, ko saka kolēģi ārzemēs par koronavīrusa slimnieku ārstēšanu, bet viņi atzīst, ka runā tikai no piere-dzes, ka nav zinātnisku pamatu, un dalās tikai ar pašu viedokļiem.

B.H.: Vai medicīnas darbinieki tiek pārbaudīti, lai viņus nosargātu un lai viņi neaplipinātu pacientus, publi-ku un savas ģimenes?

Zinta Haringtona: Veselības ap-rūpes darbiniekiem katru dienu iero-doties darbā jāpierāda, ka ir veseli un temperatūra nav paaugstināta. Katram slimam darbiniekam tiek veikta ko-ronavīrusa analīze. Katram darbinie-kam, kurš ar koronavīrusu ir bijis tuvā kontaktā bez personāliem aizsardzības līdzekļiem, ir jāizolējas 14 dienas. Pro-tams, var gadīties, ka darbinieks neap-zinās, ka ir saslimis – tas ir nopietns risks.

B. H.: Vai esat gatavi koronavīru-sa slimnieku vilnim gadījumā, ja pēk-šņi inficēto cilvēku skaits strauji pa-lielinātos? Vai šo sērgu varēs apturēt, vai varbūt sagaidāms otrs – pat lielāks vilnis?

Zinta Haringtona: Gatavojamies cītīgi un ceram, ka būsim gatavi slim-nieku vilnim. Pareģojumi ir visādi.

Vai mēs spēsim apturēt šo slimību pa-visam, vai tā izspruks kaut kādā vidē un izplatīsies? Tas atkarājas no mums pašiem. Ne no ārstiem un medmāsām, bet no tautas.

B. H.: Vairums medmāsu ir sievie-tes. Ņemot vērā, ka parasti sievietes aprūpē bērnus un arī savus vecākus, vai nevajadzētu vairāk vīriešu? Med-brāļu?

Zinta Haringtona: Protams. Bet tas ir grūts darbs, un nav tik labi atal-gots kā daži vīriešu amati, piemēram santehnika. Gaidām medbrāļus piesa-kāmies!

B. H.: Cik drīz varam sagaidīt poti vai zāles, ar kurām varētu ārstēt slim-niekus?

Zinta Haringtona: Negaidu. Varu tikai cerēt.

B. H.: Cik ilgi vēl vajadzētu pastā-vēt tuvināšanās, ceļošanas un pulcē-šanās ierobežojumiem?

Zinta Haringtona: Ko lai saku? Tikmēr, kamēr mēs kā sabiedrība pie-ņemam, ka sargāt cilvēku dzīvības ir to vērts. Varbūt, ka būs pote, vai vismaz kādas zāles, kas palīdzētu, tad vārētu riskēt atjaunot sabiedrisko dzīvi. Vi-soptimistiskāk, varbūt mēs šajā valstī spēsim pilnīgi izdzēst šo slimību. Tas atļautu brīvi darboties, bet tikai mūsu valsts robežās.

B. H.: Ko Tu ieteiktu publikai šo-brīd?

Zinta Haringtona: Turēties! Dar-boties, rakstīt, lasīt, domāt, atbalstīt tos, kam iet grūti; cerēt, mīlēt, sargāt, nepadoties, pasmieties, dzīvot.  ■

Intervija – Zinta HaringtonaĀrste, plaušu slimību speciālistē Sidnejā

Ārste, plaušu slimību speciāliste Zinta Haringtona (Harrington).

FOTO

no

Zint

as H

arin

gton

as p

erso

nīgā

arh

īva

savās darbnīcas Ņujorkā, Norvēģijā un Ņūmeksikā. Pēc viņa nāves 2014.gadā, Mintika atraitne, čelliste Sallija Gin-

tere pārsūtīja vairākas Mintika monu-mentālās skulptūras, kā arī gleznas un grafiskos darbus uz Pasaules latviešu mākslas centru Cēsīs. Jāņa Minti-ka mākslu var raksturot kā dabas un tēlniecības apvienošanu liela mēroga

darbos. Mintika pazīstamākais darbs ir instalācija Zem Kurzemes Karoga, kas veltīta latviešu kolonijai Tobāgo salā, kas ir iecienīts tūristu apskates objekts.

Kārlis Kanderovskis

PLMC CēsīsTurpinājums no 4. lpp.

6. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī

2013. gada 21. oktobrī Vītolu fonds saņēma neticamu ziņu par As-jas Everts testamentāro novēlējumu – $1 000 000 Austrālijas dolāru Latvijas jauniešu izglītībā. Tas deva iespēju atbalstīt tos jauniešus, kuri satraucoši gaidīja ziņu par palīdzību, esot kandi-dātu sarakstā.

Š.g. 15. aprīlī fonds saņēma atli-kušo testamentāra novēlējuma daļu – $342 550 EUR. Asjas un Berndta Everts piemiņas stipendija šo gadu laikā sekmējusi jau 295 jauniešu ab-solvēšanu.

Asjas Everts stāsts aizsākās jau sen, bet tas turpina dzīvot to stipendi-ātu sirdīs, kuri bez šī atbalsta nebūtu varējuši iegūt izglītību. Asjas Everts (dz. Baltputnis) dzimusi 1919. gada 10. janvārī Vecpiebalgā. Kaut arī visa ģimene pārcēlās uz Rīgu, Vecpiebalgā vēl ilgi tiek pavadītas pašas skaistā-kās un saulainākās bērnības vasaras, gūstot to, kas vēlāk dzīvē būs ļoti ne-pieciešams – tikai piebaldzēniem rak-sturīgo prasmi nesūdzoties pārvarēt pašus grūtākos dzīves brīžus.

Trimdas ceļš Asju aizveda uz Vā-ciju, uz nometnēm Bevernā un Faling-bostelē. 1950. gadā viņa apprecējās ar Berndtu Evertu un kopā ar vecākiem

devās uz Austrāliju.Šajā ar savdabīgu skaistumu ap-

veltītajā zemē pagāja viss Asjas Everts mūžs. Vispirms divi smaga darba gadi austuvē, tad grāmatvedes pienākumi uzņēmumā Readers Digest, bet Bern-dts uzsāka veiksmīgu nekustamo īpa-šumu biznesu.

Austrālijā Asja Everts aktīvi ie-saistījās sabiedriskajā dzīvē – bija čakla Daugavas vanadze, dziedāja korī Sidrabene un Sidnejas latviešu jauktajā korī. Asju un Berndtu vieno-ja vēlme palīdzēt citiem – tika ziedo-tas nozīmīgas summas dažādiem lat-viskiem mērķiem – Sidnejas latviešu biedrībai, Daugavas vanagiem gan Sidnejā, gan Latvijā, Lestenes Brāļu kapiem u.c.

Asja Everts nodzīvoja skaistu, mīlestības pilnu mūžu un atstāja šo pasauli mēnesi pēc savas 94. dzimša-nas dienas. Viņas sapnis bija palīdzēt visiem, kuriem tas bija nepieciešams. Ikkatra stipendiāta sirds novērtēs As-jas un Berndta Everts ieguldījumu viņu izglītībā. To pamato stipendiātes Lindas Pundures rakstītais: „Nereti devums ir neliels, bet sekas nozīmī-gas. Sniedzot atbalstu stipendijas vei-dā, man ir iespēja studēt. Jūs devāt iespēju man, jaunietei no Latgales, iegūt izglītību. Paldies par atbalstu!“ Savukārt bijusī stipendiāte Signe Ada-moviča raksta: „Mēs katrs kaut uz mir-kli aizdomājamies par aizvadīto gadu, par cilvēkiem, kuri mūsu dzīvē ir sva-

rīgi, par notikumiem, kurus esam iz-dzīvojuši, par padarīto un to, kas vēl nepagūts, par laiku un dzīvi vispār... Tad no sirds dziļumiem izlaužas pa-teicības lūgsna par to, ka manā ceļā ir stāvējuši tik labi cilvēki ar atvērtu dvēseli, kuri nesavtīgi dāvā daļiņu no sevis otram. Nekad neaizmirsīšu at-balstu, kuru sniedzāt.“

Ar pateicību pieminam ziedotājus Asju un Berndtu Everts. Paldies no-tāram Dāvidam Dārziņam un Jurim Liepiņam par ieguldīto laiku un darbu testamenta kārtošanā!

Vītolu fondswww.vitolufonds.lv

22.04.2020.

Austrālijas latvietes atbalsts Latvijas jauniešiemSaņemts Asjas Everts testamentārā novēlējuma pēdējais ziedojums

Asja Everts 2008. gadā.

FOTO

no

ģim

enes

arh

īva

27. aprīlī internetā un 2. maijā Latvijas Televīzijā pirmizrādi piedzī-vos jaunākā latgaliešu dokumentālā filma Laiki. Cylvāki. Volūda. Tā stāsta par dažādu Latvijā pastāvējušu poli-tisko režīmu attieksmi pret latgaliešu valodu un centieniem ierobežot tās lietojumu laika periodā no 1920. līdz 1960. gadam.

Pilnmetrāžas dokumentālā filma Laiki. Cylvāki. Volūda izstāsta Latvi-jas vēsturē mazāk zināmus notikumus un atklāj piemirstus, bet varbūt arī ap-zināti aizmirstus, faktus, kas parāda politisko režīmu attieksmi pret Lat-gales latviešiem un latgaliešu valodu. Filma arī atklāj latgaliešu likteņus un viņu veikumu cīņā par savas valodas saglabāšanu, reizēm arī bezdarbību, iespēju neizmantošanu un pašu kļū-das. Dokumentālais stāsts sākas ar 1920. gadu, kad pēc uzvaras Neatka-rības karā Latgalē bija iestājies miers un sanāca Satversmes sapulce, un no-slēdzas ar 1960. gadu, kad okupētajā Latvijā tika pārtraukta desmitgadēm

pastāvējusī iespieddarbu izdošana lat-galiski.

„Dokumentaluo filma „Laiki. Cyl-vāki. Volūda“ aptver 40 godus ilgu laika pūsmu. Taišni itymā laika pūsmā var rast daudzys atbiļdis iz vaicuoju-mim, parkū ar tevi, ar mani, ar puore-jim latgalīšim ir nūtics taišni tai, kai ir nūtics. Parkū mes asam taišni tī, kur mes asam,“ saka filmas producents un režisors Arnis Slobožaņins.

Kā atzīst A. Slobožaņins, filmu nav viegli skatīties, tā ir piesātināta, daudzšķautņaina un skarba. Filmas veidotāji aicina to noskatīties ikvienu latgalieti un Latvijas iedzīvotāju, lai labāk izprastu latgaliskuma sarežģīto vēsturi, latgaliešu vēlmi lietot savu va-lodu un prasību latgaliešu valodai ie-rādīt pienācīgu vietu šodienas Latvijā.

Filmas Laiki. Cylvāki. Volūda pirmizrāde būs 27. aprīlī, Latgales kongresa dienā, plkst. 19.00 internetā, biedrības Latgolys Producentu grupa kontos Facebook un Youtube: https://ej.uz/LPGFacebook un https://ej.uz/

LPGYoutube. Savukārt televīzijas pirmizrāde būs 2. maijā plkst. 12.30

Pirmizrāde filmai „Laiki. Cylvāki. Volūda“Par politisko varu attieksmi pret latgaliešu valodu

Turpinājums 7. lpp.

Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 7. lpp.

LTV1. Filmas treileris: https://vimeo.com/394714464

Dokumentālā filma ir veltīta dzie-sminiekam un latgaliešu rokraksta grāmatniecības pārstāvim Andryvam Jūrdžam, godinot izcilo latgalieti 175 gadu jubilejā. Filma veidota latgaliešu valodā, bet tai būs pieejami subtitri lat-viešu literārajā valodā un angļu valodā.

Filmas idejas autors un līdzprodu-cents ir ASV dzīvojošais latgalietis, mecenāts un Latvijas goda konsuls Teksasas štatā Pīters Aloizs Ra-

gaušs. Režisora un producenta pienā-kumus veicis Arnis Slobožaņins, kurš arī iepriekš veidojis Latgales vēsturei veltītas filmas. Par video, skaņu un montāžu rūpējies Ivars Utināns. Fil-mas stāstu papildina ekspertu – Li-dijas Leikumas, Valtera Ščerbin-ska, Henriha Soma un Valentīna Lukaševiča komentāri. Savu roku vēsturiskā stāsta tapšanā pielikuši arī Guntis Rasims, Māris Susējs un Te-nis Bikovskis.

Vineta Vilcāne„Latgalīšu kulturys ziņu portala

lakuga.lv“ redaktoreRēzeknē, 20.04.2020.

„Paliec mājās – paliec cilvēks!“Valsts prezidenta Egila Levita runa tiešsaistes cilvēcības konferencē

Labrīt visiem, kuri ir jau pamodušies!

Labrīt tiem, kuri jau strādā tiešsaistes režīmā vai darbojas mājās!

Kad es dzirdēju šīs konferences nosauku-

mu – cilvēcības konference, es no-domāju – mēs visi esam cilvēki, bet cilvēcība ir īpašs jēdziens. Cilvēcība nozīmē to, kā mums citam pret citu būtu jāizturas – kā mēs solidāri iztu-ramies cits pret citu, kā mēs palīdzam un kā cits citu respektējam.

Šajā situācijā, kad ir jāsēž mājās, cilvēce līdz šim nekad vēl nav bijusi. Patiešām, tas vairāku tūkstošu gadu cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi. Šī situācija mums visiem ir jauna – gan mums Latvijā, gan Eiropā, gan visā pasaulē. Un tas arī rada šo jau-tājumu, kā mēs izturamies cits pret citu.

Vienlaikus es domāju, ka mums jāskatās arī, kā mēs varētu izmantot šo īpašo krīzes situāciju, ko varētu salīdzināt varbūt ar alu laikmetu. Mēs katrs pamatā sēžam savā „alā“. Pro-tams, mēs izejam ārā, bet vairāk nekā līdz šim tomēr atrodamies savā „alā“. Kā mēs šo laiku varam produktīvi un interesanti sev un visai sabiedrībai pa-vadīt?

Es domāju, ka tā ir izdevība izdo-māt tās domas, ko mēs vienmēr esam gribējuši domāt, bet tam mums nav atlicis laika. Mēs zinām, ka cilvēks vislabāk domā vienatnē. Filosofiem vajag zināmu klusumu un mieru, lai izdomātu kaut ko jaunu. Tagad mums ir iespēja būt par filosofiem pašiem sev. Bet es teiktu tā – tiem, kuriem ir šī izdevība būt sev par personīgajiem filosofiem, vēlu atrast domas, kas pa-plašina pasauli un redzesloku tā, lai pēc šīs situācijas mēs pasauli saprastu labāk. Mums nav laika ikdienas strau-jajā ritumā par to visu domāt, bet tagad mums ir vairāk laika, un es domāju, ka šī izdevība ir jāizmanto.

Taču, kā zinām, daudziem cilvē-kiem tas nav iespējams. Proti, pār-desmit kvadrātmetros, kur vairāki cilvēki ir kopā, ir skaļums, ir bērnu jautājumi, jo bērni mācās. Tur ne-kāda īpaša klusuma un miera šādai filozofēšanai nebūs. Šajā momentā, manuprāt, ir cita īpašība, ko mēs va-ram izkopt. Tā, varētu teikt, ir tāda daudzfunkcionāla personība – per-sonība, kura var vienlaikus cept kot-letes, palīdzēt 2. klases skolēnam un arī 7. klases skolēnam, kā arī veikt vēl visus citus mājas darbus un varbūt vēl attālināti atrasties savā darbavietā. Tas ir zināms izaicinājums sev, bet es domāju, ka šī daudzfunkcionalitāte ir arī zināma prasme, ko mēs varam izkopt.

Es domāju arī par tiem iestāžu, uz-ņēmumu, struktūrvienību vadītājiem, kuru darbinieki patlaban sēž mājās un strādā tiešsaistes režīmā. Padomājiet, lūdzu, par viņiem un pasakiet kādu labu vārdu, jo tas cilvēku vienmēr mo-tivē. Arī darbiniekiem šī situācija ir jauna.

Strādāšanai tiešsaistes režīmā ir gan plusi, gan mīnusi. Tas ir daļēji efektīvāk tādēļ, ka mēs varam komu-nicēt attālināti, bet, no otras puses, mēs arī šo to zaudējam, jo īsta, dzīva komunikācija vienmēr ir daudz nian-sētāka. Taču šis tiešsaistes darbs dod mums jaunu pieredzi.

Šajā īpatnējā situācijā latviešiem ir jau zināmas vēsturiskas iestrādnes. Mēs vienmēr sakām, ka latvietis ir viensētnieks un introverts. Šodien šī viensētniecība un introvertība ir tieši tās īpašības, kas mums ir vajadzīgas un kas dod mums šos plusus.

Turklāt latvietis kā viensētnieks nozīmē, ka viņš ir arī zināmā veidā autonoms. Autonomāks nekā, teik-sim, tās sabiedrības, kurās cilvēki visu laiku burzās cits ar citu. Tas nozīmē, ka, iespējams, mēs labāk tie-kam galā ar šo pašizolāciju un kontak-tu samazināšanu. Tomēr latviešiem

piemīt arī tas, ka viņi ir ne tikai viensētnieki, bet īpašās, kritiskās situācijās viņi spēj vienoties un bez īpašas vadības pieņemt kā kolek-tīvs, kā sabiedrība pareizos lēmumus.

Pēc dažām dienām būs 4. maijs, kad mēs atcerēsimies, kā pirms 30 gadiem atjaunojām Latvijas valsti. Tas ir pasaules vēsturē tiešām uni-kāls gadījums, ka vesela nācija spēja pašorganizēties, lai panāktu kopēju rezultātu – izpildītu uzdevumu, ko tā bija sev uzdevusi. Līdz ar to latviešu viensētniecība un vienlaikus spēja so-lidarizēties ir labs pamats, lai mēs ne-daudz vieglāk par citām sabiedrībām šo situāciju izturētu.

Arī mūsu tautasdziesmās ir ietver-ti zināmi principi. Mums daudzkārt ir gājis grūti, tomēr, ja salīdzina, tad tas ir bijis daudz, daudz grūtāk nekā pašreiz. Mums visiem ir zināma tau-tasdziesma: „Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama...“ Lai gan tā ir sieviete, kura to saka, arī vīrieši ir ai-cināti darīt tieši to pašu – ar mierīgu sirdi un ar reālu optimismu skatīties nākotnē.

Šodien, pateicoties organizato-riem, šajā konferencē, kas ilgs visu dienu, mums būs daudz jaunas infor-mācijas par dažādiem jautājumiem – par psiholoģiju, kā mums apieties ar šo situāciju un ko mēs varam darīt. Mums būs arī kultūras priekšnesu-mi – Gundars Āboliņš lasīs Jaun-sudrabiņa darbus. Arī lieliskā Baiba Sipeniece un Jānis Krīvēns dos savu pienesumu šai konferencei. Ja jums ir laiks un iespēja, skatieties to vai vismaz pieslēdzieties laiku pa lai-kam!

Paldies organizatoriem! Jauku un patīkamu dienu jums, neraugoties uz šo situāciju! Lai mums visiem veicas!

Valsts prezidents Egils Levits24.04.2020.

„Laiki. Cylvāki. Volūda“Turpinājums no 6. lpp.

Filmas uzņemšanas procesā. No krei-sās: Valentīns Lukaševičs un Arnis Slobožaņins.

FOTO

Pub

licitā

tes f

oto

8. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī

Daiga Rudzāte: Vai krīze ir mainī-jusi VKKF prioritātes un kādā virzienā?

Edgars Vērpe: Konkrēti prioritā-tes – nē. Šobrīd visai kardināli ir mai-nīts mūsu darbs. Iepriekšējā sēde bija veltīta konstrukcijas jautājumiem – ko un kā mēs darām.

Daiga Rudzāte: Nākamais, šī gada otrais konkurss notiks maijā. Kā-pēc šajā krīzes situācijā tika pārcelts tā norises termiņš?

Edgars Vērpe: Tālab, lai varētu iz-plānot iesniedzamos projektus ārkārtas situācijas laikā un lai varētu sagatavo-ties elektroniskajai iesniegšanai. Mūsu elektroniskās iesniegšanas sistēma šo-brīd ir daļēji gatava. Tagad steidzamības kārtā ir izveidota pagaidu platforma.

Daiga Rudzāte: Vai nākamā kon-kursa projektus vērtēs jaunās ekspertu komisijas, kurām būtu jāsāk darbs, vai tomēr iepriekšējās, kuru termiņš juri-diski jau ir beidzies?

Edgars Vērpe: Uz šo jautājumu šobrīd nevaru atbildēt. VKKF pado-me lēma, ka tuvākā konkursa projektu vērtēs līdzšinējais ekspertu sastāvs, bet, iespējams, tas mainīsies.

Daiga Rudzāte: Kādi bija iemesli, kuru dēļ tika lemts par iepriekšējā sa-saukuma ekspertu darba turpināšanu?

Edgars Vērpe: Padome uzskatīja, ka citādi būs sarežģīti nodrošināt sekmī-gu šā gada otrā konkursa pieteikumu iz-vērtēšanu. Padomei bija bažas par to, vai jaunievēlētie eksperti būs spējīgi strādāt krīzes apstākļos. Viņuprāt, tas, ka nāka-mā konkursa projektus vērtētu cilvēki ar jau zināmu pieredzi, būtu labāks ri-sinājums. Protams, piekrītu, ka, sākot strādāt jaunajām ekspertu komisijām, ir nepieciešams zināms laiks līdz viņi sa-prot, kas notiek. Tomēr vienlaikus vis-pārzināms ir fakts, ka daļa ekspertu rotē un pēc ilgāka perioda atkal atgriežas VKKF. Man šķiet, ka nebūtu problēmu iepazīstināt ar darba būtību arī jaunpie-nākušos. Un to var izdarīt attālināti.

Daiga Rudzāte: Vai, ņemot vērā šī brīža krīzes situāciju, kas dziļi ietek-mējusi kultūras jomu un tajā strādājo-šos, ir palielināts arī konkursa kopē-jais finansējuma apjoms?

Edgars Vērpe: Finansējums ir pali-cis nemainīgs. VKKF organizē trīs kon-kursus gadā, kuru kopējais finansējums ir aptuveni pieci miljoni eiro. Vasaras konkursā vienmēr tiek sadalīts vislielā-kais finansējuma apjoms. Ja palielināsim vasaras konkursa finansējumu, rudenī tas būs mazāks. Šobrīd tā ir ekspertu izšķiršanās, cik liels būs vasaras kon-kursa finansējums. Piemēram, vizuālās mākslas nozarei sadalīšanai konkursos un nozares mērķprogrammām šogad piešķirti 958 880 eiro. Tikai konkursos sadalāmais finansējums ir 638 897 eiro. Pirmajā konkursā jau tika atbalstīti pro-jekti kopumā par 228 639 eiro, otrajā un

trešajā tiks sadalīti 410 258 eiro.Manuprāt, konkrētajā brīdi aktu-

alitāte ir nevis vasaras konkursa finan-sējuma palielināšana, bet gan tas, cik mērķtiecīgi un kā to izlietot. Protams, šobrīd viss ir apstājies. Tā nauda, kas tiks piešķirta otrajā konkursā, attieksies uz laiku, kad beidzot kultūras pasākumi atsāks notikt. Vismaz es tā ceru. Tādējā-di ir jābūt pilnīgai skaidrībai, kam to pie-šķirt. Mans personīgais viedoklis ir, ka, piemēram, vizuālās mākslas nozarē tās varētu būt stipendijas, kas palīdz māksli-niekiem izdzīvot un strādāt. Katrai noza-res padomei ir jāapzina savas prioritātes.

Daiga Rudzāte: Vai ir izstrādātas vadlīnijas, pēc kurām ir jāvadās ek-spertiem un kāda ir viņu atbildība?

Edgars Vērpe: Ekspertiem, uz-sākot darbu, saistošie dokumenti ir VKKF likums, nolikums, ekspertu komisijas izveidošanas un darba kārtī-bas nolikums, VKKF ētikas kodekss, notiek arī instruktāža klātienē.

Daiga Rudzāte: Bet kas ir tie kri-tēriji, pēc kuriem viņiem ir jāvadās?

Edgars Vērpe: Kritēriji, kas ek-spertiem jāņem vērā, ir noteikti katra VKKF konkursa nolikumā. Un ek-spertiem ir jābūt godīgiem. Un jāpie-ņem lēmums attiekties pret citiem tā, kā viņi attiektos pret sevi. Tas ir vis-svarīgākais eksperta kritērijs.

Daiga Rudzāte: Vai, Tavuprāt, VKKF ekspertu lēmumus var uzskatīt par objektīviem?

Edgars Vērpe: Nē, ekspertu lēmu-mus nevar uzskatīt par objektīviem. Ek-spertu komisijas lēmums ir septiņu sub-jektīvu lēmumu summa. Mākslā vispār nav objektīvu kritēriju, jo neviens nevar objektīvi novērtēt mākslas darbu, kas var būt ģeniāls, bet kādam var nepa-tikt. Vai patikt visiem un vienlaikus būt ļoti viduvējs. Būtiski arī tas, ka VKKF konkursos tiek vērtēti nevis jau radīti mākslas darbi, bet idejas, pieteikumi. Un ir tādi, kas spoži var pasniegt ideju, bet nepavisam nav spējīgi tikpat izcili to realizēt. Un ir tādi, kas idejas attīsta tikai darba gaitā, kamēr projekta sta-dijā tā varbūt ir kusla. Tāpēc eksperti tiek izvēlēti no nozares, kas pārzina ne tikai lauku, bet pazīst arī cilvēkus. Tā ir ekspertu atbildība – pārzināt ne tikai scēnu, bet arī tās cilvēkus. Un tālab ko-misijā ir septiņi cilvēki. Ir bijuši jautāju-mi, kālab nevar būt trīs... Tāpēc, ka trīs būs daudz sliktāk informēti par nozari nekā septiņi. Katrs no viņiem pārstāv atsevišķu lauciņu, kas viņiem ir jāpār-zina. Ja nepārzina, tad veidojas kuslas komisijas, kas nav spējīgas izvērtēt.

Daiga Rudzāte: Nesen Māra Lāce savā komentārā Arterritory.com īpaši uzsvēra: „Šai mirklī gandrīz vienīgais ļoti nozīmīgais instruments, kas mums vēl palicis, lai palīdzētu kultūrai, ir Valsts kultūrkapitāla fonds. Tālab slo-

dze un morālā atbildība, kāda gulst uz nozaru ekspertiem, man šķiet būs vēl lielāka. Viņiem, sekojot valsts kultūrpo-litikas vadlīnijām, ko arī varbūt vēlams pārskatīt jauno apstākļu izgaismojumā, ir jāspēj paraudzīties uz ainu kopumā (ne tikai uz to, cik konkrētais darbs/pro-jekts svarīgs vienam autoram). Eksper-tiem vairāk kā jebkad, cenšoties nolikt malā subjektīvismu un, realizējot sava veida izlīgumu starp dažādām formā-cijām un nometnēm, vēlams spēt prog-nozēt un uzņemties atbildību. Par viņu galveno vadmotīvu būtu jākļūst solida-ritātei citam ar citu.“ Viņas teiktais ir apliecinājums, ka dažādu formāciju/no-metņu cīņa bijusi klātesoša piešķīrumā. Ko iespējams darīt, lai no tā izvairītos?

Edgars Vērpe: Nevaru pilnībā pie-krist šim apgalvojumam, bet problēma ik pa laikam parādās atsevišķās nozarēs. Ir ļoti slikti, ja eksperts, nākot uz šejieni strādāt, nespēj nolikt malā sava grupē-juma intereses. Tad tie ir slikti eksperti.

Daiga Rudzāte: Protams, pieprasīt absolūto objektivitāti, izvērtējot mākslas projektus, ir teju nereāli. Taču to nevar attiecināt uz nozaru mediju vērtējumu, kas tomēr klasificējas visai konkrētiem kritērijiem. Caurskatot piešķīrumus lai-kā no 2018. gada mediju jomā atklājas pārsteidzoša aina – paturot prātā, ka katrs no šiem projektiem/pretendentiem ir jau zināms „spēlētājs“ lokālajā kultū-ras ainā. Starpnozaru ekspertu padome dāsni atbalstījusi visdažādākos izdevu-mus – summas ir gana iespaidīgas Latvi-jas kontekstā. Savukārt vizuālās mākslas padomes stratēģija ir nesaprotama un neskaidra. Kas ir izšķirošais faktors šādai piešķīruma atšķirībai – eksperti konkrētajā nozarē, portālu unikālo ap-meklētāju skaits, publicēto oriģinālteks-tu skaits? Vai kāds vispār pamana šīs atšķirības un izvērtē rezultātus?

Edgars Vērpe: Man ir grūti atbil-dēt, jo es nepiedalos vērtēšanas proce-sā nevienā no nozarēm. Taču, protams, vizuālās mākslas komisijā strādā vieni cilvēki, kamēr starpnozaru komisijā pa-

Nav valstiskas izpratnes par kultūras nepieciešamībuKrīzes laika saruna ar Valsts kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi

Turpinājums 9. lpp.

Edgars Vērpe.

Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 9. lpp.

visam citi. Tas, kas viņiem ir jāvērtē, ir izdevuma loma nozares attīstībā, vērtē-šanā, kritikā utt., cik konkrētais medijs ir nozarei nepieciešams. Protams, viņiem nav vienkāršs uzdevums, jo ir jāpieņem lēmums, cik lielu finansējuma daļu no-virzīt radošajam darbam, cik lielu daļu saimnieciskajām darbībām un cik lielu daļu medijiem. Tā ir viņu izšķiršanās. Diemžēl šī izšķiršanās dažādās komisi-jās ir dažāda. Tas, ka ir salīdzināmi kri-tēriji... Manuprāt, arī mediju kontekstā kritēriju salīdzināšana tomēr līdz galam nestrādā. Kultūras ministrijā tieši šobrīd ir izveidota darba grupa, kas strādā pie tāda instrumenta izveidošanas, ar kura palīdzību varētu atbalstīt kultūras me-dijus. Taču arī šai gadījumā vienošanās par kritērijiem ir sarežģīts process. Arī tur, kur piedalās arī paši mediju pār-stāvji, joprojām katrs domā vairāk par sevi nevis par kopīgu lietu. Un šī ir arī VKKF komisiju problēma. Iepriekšējās krīzes laikā bija ekspertu komisijas, kas uzskatīja, ka mediji viņiem ir ļoti būtis-ki, un centās tos saglabāt. Tieši tāpat sa-vulaik, nodibinoties Kultūrkapitāla fon-dam, darbu uzsāka arī liela daļa kultūras mediju. Jo eksperti tolaik uzskatīja, ka nozarei ir vajadzīgs savs medijs, ka bez tā nevar iztikt. Savukārt bija laiks, kad mediji pazuda... tieši tā paša iemesla dēļ, ka nāca eksperti, kas uzskatīja, ka viņiem nav būtiski šo atgriezenisko saiti saņemt. Ka viņiem nav svarīgi, ko par viņu mākslu kāds domā.

Daiga Rudzāte: Vai situācija, ka Arterritory.com kultūras mediju nišā ir vismazākais valstiskais atbalsts un vairākkārt tā nav bijis vispār, nerau-goties uz faktu, ka Arterritory.com šo-brīd ir vienīgais specializētais vizuālās mākslas medijs Latvijā, turklāt ar starptautisku atpazīstamību un audito-riju trīs valodās, nozīmē, ka, ekspert-prāt, šāda medija attīstība Latvijas kultūrtelpā šobrīd nav nepieciešama?

Edgars Vērpe: Arterritory nav vie-nīgais vizuālās jomas medijs. VKKF atbalstījis arī Echo Gone Wrong, Foto kvartālu un komiksu kultūras žurnālu Kuš! Kas ir vajadzīgs un cik ir vaja-dzīgs... Mani uzskati ne vienmēr sakrīt ar nozares komisiju uzskatiem.

Daiga Rudzāte: Bet vai VKKF vadībai – VKKF padomei un direkto-ram – ir iespēja ietekmēt nozaru ek-spertu gala lēmumus?

Edgars Vērpe: Padomei ir visas ie-spējas, jo tieši padome ir tā, kas pieņem gala lēmumus; arī apstiprina nozaru konkursu gala rezultātus. Viņi ir valsts amatpersonas, un tā ir viņu atbildība, kā tiek sadalīta Kultūrkapitāla fonda nauda. Man kā direktoram nav iespējas lēmumus ietekmēt. Jo esmu pakļauts padomei un izpildu tās lēmumus.

Daiga Rudzāte: Šobrīd mecenā-tisma sistēma, kas ilgstoši uzturēja lielu daļu Latvijas kultūrtelpas (ABLV banka, Borisa un Ināras Teterevu

fonds, Jānis Zuzāns), ir – būsim tieši, kolapsējusi. Kā Tu (kā VKKF vadītājs) redzi ceļus, kā šo situāciju valsts mē-rogā risināt? Spilgts labais piemērs ir Vācija un tās krīzes atbalsts savas valsts kultūrai. Kāds varētu būt Latvi-jas kultūrpolitikas „Rūzvelta plāns“?

Edgars Vērpe: Ir virkne dīvainu lē-mumu, kas rezultējušies konkrētā situ-ācijā, kur VKKF ir palicis teju vienīgais instruments (vēl gan ir arī pašvaldību līdzekļi kultūras atbalstam), ar kuru palīdzēt kultūras ainai. Tas, ka privātais sektors kā atbalsta mehānisms pāris gadu laikā ir zudis, manuprāt, ir liecība rupjām valdības kļūdām. Šobrīd uzņē-mējiem ir kļuvis ļoti izdevīgi neziedot naudu. Protams, tas liek domāt arī par kādu citu aspektu – par to, ka ziedotā-jam būtu jābūt pietiekoši nesavtīgam – ja viņš vēlas ziedot mākslai. Ja ziedo-šana ir tikai biznesa sastāvdaļa – tas arī nešķiet pareizi. Taču es nespēju izprast, ko domāja valsts, pieņemot šādus lēmu-mus. Jo valsts nav kāda abstrakta parā-dība – tie ir ierēdņi, ministri...

Runājot par to, kas notiek šobrīd... Manuprāt (bet vienlaikus neesmu pārlie-cināts, ka tas ir iespējams), valstij būtu jādomā par programmu, kā atbalstīt kul-tūras sektorā strādājošos. Taču galvenā problēma valstiskā līmenī ir faktā, ka trūkst izpratnes par to, ka kultūra nodro-šina zīmīgu ieņēmumu daļu. Teju gadu desmitiem, diskutējot ar Finanšu minis-trijas ierēdņiem, esmu sapratis, ka viņu fokusā ir tikai maksājumi un ne aina pil-nā apjomā. Viņi redz, kur un no kurienes ienāk nauda. Viņi nespēj saskatīt, piemē-ram, kaut vai visas tūrisma industrijas ciešo sasaisti ar kultūras procesiem. Tū-risma industrija gan arī šobrīd ir apstāju-sies un nav sajūtas, ka tur kaut kas tiktu glābts. Drīzāk jau nolasāma attieksme... paši vainīgi, ka strādājat tādā nozarē.

Daiga Rudzāte: Iespējamie ins-trumenti jau varētu būt ļoti dažādi...

Edgars Vērpe: Pirmais instru-ments ir galva. Ja nav tā, pārējie vien-kārši netiek izmantoti. Un nav šeit tādas galvas, kas spētu pateikt, ka ir atsevišķas nozares, kuras, neatkarīgi no tā, vai spēj nodrošināt uzskatāmu vai pastarpinātu naudas plūsmu, ir ļoti svarīgas, jo to darbības mērķis ir kaut vai ilgtspējīgs valsts tēls.

Daiga Rudzāte: Bet varbūt vaina ir arī kultūras nozarē, kas ir pārāk kusla savā komunikācijā ar „valsti“?

Edgars Vērpe: Nedomāju, ka tā ir kusla.

Daiga Rudzāte: Tomēr mēs neno-nācām šai situācijā arī gluži vienā die-nā. Piemēram, šķiet, neskaitāmus ga-dus tiek runāts par to, ka būvniecības tāmēs varētu iekļaut obligāto prasību zināmu procentu no kopējās summas paredzēt mākslas dabu iepirkšanai.

Edgars Vērpe: Tie, kas tos pro-centus dala, vēl arvien ir vairāk iein-teresēti pavisam citās lietās. Nelgas māksliniekus, kas grib sev procentiņu, neviens tur klāt nelaidīs.

Daiga Rudzāte: Taču šī krīze pat

māksliniekiem, kas ir pieraduši dzīvot nepārtrauktā krīzē, varētu būt pārāk skarbs pārbaudījums, kuru viņi var arī neizturēt.

Edgars Vērpe: Es nezinu... Pēdējo šoka devu saņēmu pirms pāris dienām, kad izlasīju, ka, pieņemot Rīgas pilsē-tas budžetu, jaunieceltie tehnokrāti ir atbrīvojušies no līdzfinansējuma, kas bija paredzēts kopražojuma filmām. Tātad nogriezuši investīcijas kultūras industrijā. Es uzskatu, ka tas ir īstens dūriens mugurā. Un to izdarīja trīs jauni un pēc izskata inteliģenti cilvē-ki. Diemžēl viņi apstiprināja manus priekšstatus par šodienas birokrātu paaudzi, kā par labi izglītotu parādību ar ļoti šauru pasaulskatu. Viņi neredz kopsakarības. Tā ir šodienas liela ne-laime. Bet varbūt tas lēmums ir tīri pragmatisks, uzskatot, ka nebūs iespē-ju šogad īstenot šo programmu.

Kad pirms simt gadiem 1920. gadā tika nodibināts Kultūras fonds, kas ir tiešs Kultūrkapitāla fonda priekštecis, karš bija tikko beidzies. Bija bads, ame-rikāņi sūtīja pārtiku, bet fonds vienalga tika nodibināts, lai kultūras darbinieki varētu ceļot pa Eiropu un redzēt, kā strādā citur. Lai varētu Latviju padarīt par Eiropas kultūras nāciju. Stipendijas bija 1000, pat 2000 latu lielas, māksli-nieki brauca uz Parīzi, uz Romu, kur strādāja. Un kas interesantākais – Kul-tūras fonda pirmā padome darbojas trīs cilvēku sastāvā: Kārlis Ulmanis, Kon-stantīns Čakste un toreizējais Izglītības ministrs Juris Plāķis. Viņi saprata, ka kultūra jaunajai valstij ir vitāli nepie-ciešama. Varbūt pat vairāk vajadzīga par to maizi, ko dod amerikāņi. Un ka nākotnē ne jau eksporta sviests, bet gan kultūra ļaus nostāties līdzās pārējām Eiropas valstīm. Toreiz šī izpratne bija, šobrīd diemžēl vairs nav.

17.04.2020Pirmpublicējums Arterritory.com

No VKKF mājas lapasValsts kultūrkapitāla fonds (VKKF)

ir publisks nodibinājums, kas darbojas saskaņā ar tā likumu un nolikumu.

VKKF mērķis ir veicināt līdzsva-rotu kultūras un mākslas nozaru jaun-rades attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu valstī saskaņā ar valsts kultūrpolitikas vadlīnijām. Fonds ne-veic komercdarbību, un tā mērķis nav gūt peļņu.VKKF uzdevumi ir:• piesaistīt, uzkrāt, pārvaldīt un sa-

dalīt līdzekļus kultūras projektu īstenošanai un mūža stipendijām izciliem kultūras un mākslas darbi-niekiem par mūža ieguldījumu kul-tūras un mākslas attīstībā;

• izsludināt un organizēt projektu konkursus finansējuma saņemšanai;

• mērķtiecīgi un efektīvi apsaimniekot Fondam piešķirtos valsts līdzekļus, nodrošinot kontroli pār to izlietojumu;

• nodrošināt savas darbības pilnīgu atklātumu. ■

Nav valstiskas izpratnes...Turpinājums no 8. lpp.

10. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī

Seniors ir tas cilvēks, kas sasniedzis cienīja-mus gadus un var atpūs-ties. Viņu dzīvē ir daudz pārmaiņu bijis un visam bija jāpielāgojas jo...

Mūsu jaunības ga-dos vēl nebija izgudrota

televīzija, nebija ģimenē divas auto-mašīnas un bija jāstaigā uz skolu.

Ja mēs gribējām dabūt kādu atbildi nezināmajam, bija jāstaigā uz bibliotē-ku, tagad tikai piespied pogu un atbil-de redzama uz mazā ekrāna; arī reiz-rēķins bija jāmācās no galvas; tagad to dabūjam ar pogas un pirksta palīdzību.

Hardware nozīmēja biezu drēbi, Software – tāds vārds nemaz nebija.

Pusaudži nekad nevalkāja garās bikses. Mēs bijām pirms zeķubiksēm. Ja mazgāja veļu, to nekāra uz šņores tekošu. Nebija arī elektriskās segas un veļas žāvētāja.

Mēs vispirms dzērām kāzas un tad tikai dzīvojām kopā.

Mēs bijām pirms Betmen, prom metamiem bērnu autiņiem, instant kafijas un Kentucky Fried. Cigaretes smēķēt bija modē. Grass bija priekš zāļu pļāvēja, Pot – zupas vārīšanai.

Gay persona bija jautrības punkts katrā sabiedrībā.

Kad mēs bijām jauni, ja biksēm ceļgalos bija caurums, mēs uzlikām ielāpu. Šajās dienās izgriež vēl dažus, malas izplucina – tā ir jaunākā mode.

Šodien nav jāskatās kartēs grāma-tā ceļu, kur jābrauc; piespied pogu, un balss pasaka, kādā valodā tikai vēlies.

Sīknauda nav jānēsā kabatā, pie-tiek ar plastikas gabaliņu.

Traukus vairāk nemazgājam; sa-krājam tos, un pēc pāris dienām to iz-dara trauku mazgājamā mašīna.

Mēs priecājāmies, kad pārdevēja veikalā mūsu iepirkumus ielika skais-tā plastikas maisiņā, šodien ir lielas galvas sāpes, ko lai dara ar tiem? La-bākais, kas nācis mūsu – senioru dzīvē ir neplīstošie plastikas trauki. Mums

nav jāuztraucas, ja kāda krūze vai šķī-vis izkrīt no drebošām rokām, – tās neplīst.

Pienu mums pieveda katru rītu svaigu un veselīgu. Ielikām pudelē ti-kai naudu un pasūtījumu, nolikām ār-pus durvīm, lai pievedējs labi redzētu. Nekad naudiņa neaizstaigāja pa nakts melnumu.

Šodien telefonu nēsā rokas somā, ne šņores garumā. Vari runāt ērti savā mīkstā krēslā.

Visekonomiskākais izgudrojums ir kasiera darbs lielā iepirkšanās vei-kalā. Cilvēks sēž, paņem iepirkumu, parāda lodziņā, rezultāts parādās, areizi saskaitīta summa – ātri un labi. Cik kasieru bija vajadzīgs mūsu jaunī-bas dienās?

Pasaule un visvairāk ikdienas dzī-ve ir mainījušās, un tā ir mums jāiz-prot un jāpiemērojas tai. Par to tikai domājot, rodas galvas sāpes.

BetijaLaikrakstam „Latvietis“

SeniorsToreiz un tagad...

„Sveika, Gauja, plūsti knaši...“Jancis prāto par ūdeņiem...

Varbūt tomēr būs drošāk un pareizāk, ja mēs ļausim Gaujai plūst, kur viņa grib plūst un kā viņa grib plūst, un ne-maisīsimies viņai pa kā-jām. Arī mūsu sveicieni

viņai maz ko nozīmē. Viņai taču ir svarīgākas lietas, par ko domāt un rū-pēties. Viņai ir jātek un jātek, un jātek un jātek, un jātek.. dienu pēc dienas un gadu pēc gada! Brr...

Un kas mēs par tādiem virskun-giem esam, ka varam pasūtīt Gauju, lai tā plūst lēni vai knaši? Tā varbūt nemaz nezin, ko nozīmē vārdiņš kna-ši. Šajos laikos liela steigšanās nav ie-cienīta. Tā gan sāka jau tecēt sen sen atpakaļ, un tad knaša tecēšana droši vien bija modē. Vienādi vai otrādi,

Gauja plūdīs kā viņai jāplūst, un mēs stāvēsim malā un turēsim mutes.

Tas nu būtu nokārtots, un varam ķerties pie svarīgākām lietām. Ne jau ka Gaujas tecēšana būtu mazsvarī-ga – nē, nē, – tā es to nebiju domājis... Gauja mums ir ļoti svarīga. Ja nebūtu Gaujas, kā tad mēs varētu dziedāt Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas..., un tad vēl par līgaviņas gūšanu uz klinšu kraujas un šo un to vēl...

Vai, vai... tīri slābani palika, kad par tādam lietam sāku domāt. Varbūt tomēr būtu prātīgāk pameklēt kādu strautiņu vai vienkārši kādu ūdens paņčku, ja ūdens tiešām nepieciešams pie mūsu pārrunām. No otras puses skatoties, tie ļautiņi, kas pie Gaujas dzīvojuši, vai kam Gauja vienkārši ir tuva un mīļa, var apvainoties, vai pat

noskaisties par mūsu muldēšanu. Lū-dzu piedošanu!

Es taču varu ņemt un zirgoties par kādu citu upi vai strautu. Nē... neva-rēšu viss... Pie kuras katras upes tak kāds būs dzīvojis un kura katra ūdens peļķe būs kādam vai kādai mīļa. Kaut vai tikai atmiņu dēļ... (pie šī dīķīša viņš mani pirmo reiz...). Man šķiet, ka vispareizāk būs par ūdeņiem vis-pār šodien nerunāt. Ārā ir ļoti slapjš, jo līst lietus. Daudziem cilvēkiem tas nepatīk. Tāpēc par slapjumu šodien nerunāsim. Vispār par ūdeņiem – nē. Un upes taču ir ūdeņi; vai ne?

Nu redz, kā lietas noskaidrojas. Kad noskaidrosies debesis un beigs līt, tad varēsim atkal runāt tālāk.

JancisLaikrakstam „Latvietis“

TĀ KA vai TĀ KĀ? Abi labi. Gan TĀ KA, gan TĀ KĀ ir pakārtojuma saikļi, abi lietojami palīgteikumu ievadīšanai. Grūtākais (tāpēc arī ir radies šis jautājums) – atšķirt valodas situāci-jas, kad katru no tiem izmantot.

Saiklis TĀ KA norāda uz sekām, un to lie-to aiz virsteikuma, piemēram: piecēlos agri, tā ka ap pusdienlaiku jau sāku žāvāties; koridorā pēkšņi atskanēja skaļa balss, tā ka es satrūkos; nekādu palīdzību negaidu, tā ka atliek vien pa-ļauties uz sevi.

Saiklis TĀ KĀ norāda uz cēloņiem, un to

lieto virsteikuma priekšā, piemēram: tā kā pie-cēlos agri, ap pusdienlaiku jau sāku žāvāties; tā kā koridorā pēkšņi atskanēja skaļa balss, es satrūkos; tā kā nekādu palīdzību negaidu, atliek vien paļauties uz sevi.

Sanita DāboliņaLaikrakstam „Latvietis“

#latviešuvaloda #dzimtāvaloda#raksti #rakstītprieks#komunikācijakākvalitātesinstruments#ceļāuztavugrāmatu #valodairkāupe

Valoda, valodiņa...TĀ KĀ ir atšķirīgs, TĀ KA lieto pareizi!

Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 11. lpp.

Izdevniecība Liels un mazs nominēta 57. Starp-tautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus prestiža-jai balvai Gada labākais bērnu grāmatu izdevējs!

Balva Gada labākais bērnu grā-matu izdevējs tiks pasniegta astoto reizi, un ik gadu tai tiek nominētas izdevniecības no sešām pasaules da-ļām – Eiropas, Āzijas, Okeānijas, Āf-rikas, Latīņamerikas un Ziemeļame-rikas. Finālam no katra reģiona tiek izvirzīti pieci izdevēji. Ar Liels un mazs par labākā Eiropas bērnu grāma-tu izdevēja titulu sacenšas izdevēji no Itālijas, Beļģijas, Portugāles un Krie-vijas. Par nominētajām izdevniecībām līdz 23. aprīlim balso Starptautiskā Boloņas bērnu grāmatu tirgus reģis-trētie dalībnieki. Balsošanas rezultā-tus paziņos 4. maijā.

Šī ir jau trešā reize pēc kārtas, kad Liels un mazs tiek nominēts prestižajai balvai, kuru piešķir, izceļot izdevē-ju augsto profesionalitāti, ar kādu tie iepriekšējā gadā īstenojuši inovatīvus un intelektuāli augstvērtīgus bērnu grāmatu projektus. „Trīs lietas – la-bas lietas, tā labais tiek nostiprināts. Tas, ka izdevniecības „Liels un mazs“ vārds jau trešo reizi tiek daudzināts pasaulē starp pieciem gada labāka-jiem Eiropas bērnu grāmatu izdevē-jiem, palīdz mums apņēmīgi turēties

laikos, kas nav labvēlīgi ne maziem uzņēmumiem, ne kultūrai. Toties grā-matu lasīšana bērniem ir vēl jo vaja-dzīgāka. Gribu īpaši pateikties mūsu domu un darbu biedriem – mākslinie-kiem, rakstniekiem un tulkotājiem,“ saka izdevniecības galvenā redaktore, dzejniece Inese Zandere.

Starptautiskais Boloņas bērnu grāmatu tirgus ir pasaules nozīmīgā-kā bērnu grāmatniecības profesionāļu tikšanās, kurs šogad noritēs neierastā formātā – tiešsaistē (The BCBF Glob-al Rights Exchange). Esošajā situācijā starptautiskie panākumi un nominācija balvai Gada labākais bērnu grāmatu izdevējs, izdevniecībai Liels un mazs ir ļoti būtiska, jo šogad pirmo reizi 10 gadu laikā, kopš izdevniecība Liels un mazs piedalās Starptautiskajā Boloņas bērnu grāmatu tirgū, nebūs iespēja klā-tienē satikt izdevējus no visas pasaules, lai prezentētu jaunākos oriģināldarbus.

Izdevniecība Liels un mazs jau kopš savas darbības pirmsākumiem 2004. gadā ir centusies attīstīt un ba-gātināt Latvijas bērnu grāmatniecības nozari, īpaši uzsverot ilustrācijas no-zīmi. Unikāla ir BIKIBUKA sērija, kurā ietilpst 101 kabatas formāta grā-matiņa – katrā atrodams viens latvie-šu autora dzejolis, ko ilustrējis kāds mūsdienu latviešu mākslinieks. Tāpat Liels un mazs regulāri iepazīstina lat-viešu lasītājus ar izcilu pasaules bērnu

literatūras darbu tulkojumiem.Kopš 2014. gada veiksmīgi attīs-

tās arī Liels un mazs izdoto grāmatu tulkošana un izdošana pasaulē – jau vairāk kā 60 tulkojumi iznākuši 20 pasaules valodās. Šogad ir noslēgti jau četri tulkošanas tiesību pārdošanas da-rījumi: Rūtas Briedes bilžu grāmata Kaiju karalienes noslēpums tiks iz-dota Vācijā un Anetes Meleces bilžu grāmata Kiosks tiks izdota Slovēnijā, Horvātijā un Mongolijā.

Ar izdevniecības Liels un mazs grāmatām var iepazīties mājas lapā www.lielsmazs.lv. Mūsu biroja veikals Tērbatas ielā 49/51 apmeklētājiem šo-brīd ir slēgts, bet grāmatu piegāde tiek nodrošināta katru darba dienu ar Lat-vijas Pasta, velokurjera vai pakomāta Omniva starpniecību!

Alīse Nīgale,izdevniecības „Liels un mazs“ direktore

Borisa un Ināras Teterevu fondsPiešķir 50 000 eiro jaunā koronvīrusa izpētei

Lai stiprinātu Latvi-jas zinātnieku un medi-ķu cīņu pret COVID-19 izraisošo SARS-CoV-2 vīrusu, Borisa un Ināras Teterevu fonds ir pie-šķīris 50 tūkstošus eiro

koronvīrusa izpētei. Pirmo atbalstu gūs divi Rīgas Stradiņa universitātes pētījumi.

„Manam vīram vienmēr bijis svarī-gi, lai mūsu darbība padarītu pasauli par nedaudz labāku vietu. Šodien, kad pandēmija skar pilnīgi ikvienu, ir paš-saprotami, ka Fonds arī sniedz savu ar-tavu cīņai pret bīstamo vīrusu. Boriss bija ārsts, un Rīgas Stradiņa universi-tāte bija viņa augstskola. Boriss veltījis daudz tās izaugsmes veicināšanai, un viņš būtu lepns, zinot, ka tur tiek meklē-ti līdzekļi, kā pasargāt Latvijas mediķus un pacientus no šī koronvīrusa. Esmu pārliecināta, ka arī Latvijas zinātnieki un mediķi spēj dot būtisku ieguldījumu vīrusa nāvējošās ietekmes ierobežoša-nai, tāpēc uzskatu par mūsu pienāku-mu viņus atbalstīt. Mums visiem kopā ir jāatrod veids, kā savaldīt šo vīrusu,“

norāda mecenāte Ināra Tetereva.Borisa un Ināras Teterevu fonda

atbalsts sniedz savu artavu Rīgas Stra-diņa universitātes diviem pētījumiem. Pirmais pētījums paredz, izmantojot kvalitatīvi ievāktu COVID-19 pacientu materiālu, noteikt cilvēka imunoloģis-kos, ģenētiskos un vides faktorus, kas ietekmē SARS-CoV-2 izraisītās CO-VID-19 klīniskās izpausmes. Tas ir īpa-ši būtiski, lai varētu prognozēt slimības gaitu dažāda riska grupu pacientiem, un rezultāti varēs tikt izmantoti, lai izvēlē-tos atbilstošu ārstēšanu. Pacientu mate-riāls tiks uzglabāts Valsts iedzīvotāju genoma datu bāzē. Sadarbībā ar Latvi-jas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru, vadošajām Latvijas slimnīcām un citām zinātniskajām institūcijām izveidoto pacientu materiāla biobanka varēs izmantot Latvijā noteikto vīrusa mutāciju tālākai izpētei un citiem ar COVID-19 nākotnes pētījumiem Latvi-jā un starptautiskā mērogā.

Savukārt otrs pētījums paredz pie-vērst īpašu uzmanību mediķu aizsar-dzībai – ar virtuālās realitātes simu-lāciju palīdzību tiks uzlabota pareiza

individuālo aizsardzības līdzekļu lie-tošana sasirgušu pacientu ārstēšanas un uzraudzības laikā, tādējādi sama-zinot iespēju medicīnas darbiniekiem inficēties savās darbavietās. Turklāt šī pētījuma rezultāti būs operatīvi pielie-tojami slimnīcās Latvijā un arī citur.

Fonds atbalstījis Rīgas Stradiņa universitāti kopš savas darbības pirm-sākumiem. Borisa un Ināras Teterevu fonds ir piešķīris dažādas stipendijas universitātes studentiem un pasnie-dzējiem – Mecenāta Borisa Tetereva stipendija medicīnā līdz šim piešķirta jau 23 studentiem, savukārt studiju kursu modernizācijai kopumā piešķir-ta 91 mērķstipendija docētājiem un at-balstīti citi projekti.

Par Borisa un Ināras Teterevu fondu. Mecenātu Borisa un Ināras Te-terevu 2010. gadā nodibinātais ģime-nes labdarības fonds atbalsta izcilas un sabiedrībai noderīgas iniciatīvas un veicina kultūras, mākslas un izglītības attīstību Latvijā un pasaulē. Plašāka informācija: www.teterevufonds.lv.

Inga Vasiļjeva2020. gada 20. aprīlī

Bērnu grāmatu izdevniecība „Liels un Mazs“Nominēta prestižajai balvai

12. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī

Lieldienas ir nosvinē-tas. Kā nu katrs mācējis. Lieldienu laikā, kad Eiro-pā un citviet pasaulē Coro-na vīruss jau bija mainījis ierasto kārtību, un cilvēki, pašizolējušies ievēroja dro-

šības noteikumus, lai pasargātu sevi un ci-tus no saslimšanas un nāves, pat Kristus godināšana dievnamos notika pavisam neierasti. Tukšajās baznīcās tikai mācītājs un ērģelnieks. Caur televīzijas kanāliem vai interneta tīkliem cilvēki varēja neklā-tienē piedalīties dievkalpojumos, kas tika raidīti no dažādām valstīm un dažādu konfesiju kristīgajām baznīcām. Tā izpau-dās liela brīvība un vienotība.

Lieldienu laikā bija iespējams ne vien klausīties labus garīgās mūzikas ierak-stus, bet arī lasīt vairāk vai mazāk inte-resantus kristīgus vēstījumus un rakstus.

Viens no tiem man īpaši palicis atmi-ņā kā zīmīgs vēstījums par to, kā caurmēra kristietis sapratis Kristus ciešanu un Aug-šāmcelšanās jēgu. Kāds mācītājs apraksta draudzes dāmu komitejas pūles, krāšņi un pārbagāti klājot galdus Lieldienu mielas-tam. Iespējams, tas noticis gadu iepriekš.

Kad pēc svinīgā garīgā dievkalpojuma varēts sākt bagātināt arī katrs savu miesī-go daļu, tad acumirklī viss garīgums esot izgaisis kā dūmi, un cilvēki, kas atradušies tuvāk bagātīgajiem galdiem, krāvuši uz saviem šķīvjiem tādas kaudzes, ka ēdiens dažam vēlies no šķīvja ārā. Tie, kas atra-dušies rindas astes galā palikuši tukšā, un draudzes dāmas kā sadegušas meklējušas ledusskapjos vismaz kaut ko ēdamu, lai tie nedotos mājās kurkstošiem vēderiem.

Šajā rakstā nebija ne miņas no tā, ka šāda egoistiska grābšana ir pilnīgā pret-statā Kristus sludinātajai cilvēkmīles-tībai. Ārējā problēma tikusi atrisināta – ēdamais atrasts, un visi vairāk vai mazāk apmierināti varējuši doties mājās. Jā, pa-turot prātā, ka visi mēs esam nabaga grē-cinieki – kā to māca kristīgā dogmatika.

Bet vai tieši šajā piemērā nesakņojas visaptverošais globālais egoisms, rauša-nas un iedzīvošanās kāre uz citu cilvēku rēķina, kas bijis iemesls tam, ka pēdējos četrdesmit gados, izcērtot mežus un pie-sārņojot dabu, izzudusi puse no savvaļas dzīvās radības sugām? Un, ja tas tā turpi-nāsies, tad zinātnieki lēš, ka līdz 2050. ga-dam izmiršot apmēram 60 000 augu sugu. Gigantiskajās lopu fermās katru gadu no-slepkavo ap 60 miljardiem dzīvnieku, tos pārvēršot par steikiem un šnicelēm, it kā dzīvnieki nemaz neeksistētu. Augstākās pakāpes egoisms ved pasauli uz bojāeju.

Domāt tikai par savu labumu, ņirgāties par nelaimīgajiem, izman-tot nabadzīgos, nogalināt cilvēkus... un to dara mūsdienās – vairāk nekā 2000. gadu pēc Kristus mokpilnās nā-ves! To skatoties, arvien mazāk rodas

prieks par to, ka Viņš ir augšāmcēlies.Ja es nopērku kādu sliktas kvalitātes

lietu, es skatos, kas bijis izgatavotājs? Kāda firma to ražojusi? Ja manas kafijas dzirnaviņas ir brāķis un tās metamas ārā, es lūkoju pēc labas firmas, pēc tādas, ku-rai var uzticēties, ka ir garants – tā ir lai-ka gaitā apliecinājusi savu uzticamību.

Un, kaut arī samaksāšu daudz vai-rāk, es izvēlēšos šo.

Kur es šodien varu meklēt drošu un uzticamu garīgu patvērumu šajā raibajā visvisāda garīguma piedāvāju-mu karuselī?

Tā vien šķiet, ka Dzīvības kokam visi ziedi ir norauti un lapas noplēstas. Palikušas tikai saknes.

Pats Kristus Mateja evaņģēlijā saka: „Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar sak-nēm. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji. Bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.“

Visas reliģijas ir izdomājuši cilvēki, lai pārdzīvotu šo sarežģīto dzīvi. Arī kristietība ir kļuvusi lielā mērā par orga-nizāciju, kas attīstījusi sociālo un kultu-rālo dzīvi. Dievkalpojumi un rituāli baz-nīcās, kā jebkurš labs, ierasts paradums, nes mieru un psiholoģisku labsajūtu.

Bet mūsdienās daudziem vairs ne-pietiek ar šādu reliģiozitāti, un cilvēki sāk meklēt atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem. Katra reliģija runā savā dogmu valodā, tāpēc atbildes atrast grūti. Manuprāt, atbildes jāmeklē nevis plašumā, bet dziļumā. Un vispirms – jā-izprot, ko īsti nozīmē Evaņģēlijos paus-tais un tas, kas minēts Vecajā Derībā.

Līdz šim esam raduši lasīt Svētos Rakstus kā vēsturisku notikumu ap-rakstus konkrētai jūdu tautai. Tomēr, lai saprastu Rakstu īsto nozīmi, jāmeklē se-najos Avotos, vēl pirms Kristus, kur visi Bībelē aprakstītie notikumi izskaidroti kā universāla garīga instrukcija visai cilvēcei. Vecās Derības autors raksta par augstāko pasauli, tāpēc šo grāmatu sauc par Svētu, un, lai izteiktu garīgās norises, tiek izman-toti vēsturiski apraksti un cilvēku savstar-pējās attiecības. Taču nezinot simbolisko nozīmi, Svētie Raksti ir kā aizslēgti. Tos atslēdzot, cilvēkam paveras pavisam cits, jauns redzējums uz savu dvēseli un uz pasaules notikumu attīstību kopumā, kur redzama visas dzīvās radības savstarpējā mijiedarbība altruistiskā mīlestībā, kur at-klājam fascinējošu pasauli sevī un ap sevi, un sākam izprast, kāpēc mūsu personīgajā dzīvē un pasaulē kopumā iet tā, kā iet.

Ko īsti Kristus gribējis teikt ar vārdiem, kas rakstīti Mateja Evaņģēli-jā? – „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es nees-mu nācis tos atmest, bet PIEPILDĪT... tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne

raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek... ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnī-bu, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.“

Tātad, pastāv garīgas ceļa zīmes, ku-ras neievērojot, mēs aizietu bojā, līdzīgi kā braucot ar auto, mēs neievērotu braukšanas noteikumus un izliktās ceļa zīmes. Turklāt Debesu valstība neatrodas kādā nezināmā nākotnē, bet tā ir tepat un tagad, ja esam harmonijā ar savu Radītāju, ja iemācāmies nesavtīgi, ar mīlestību dot, tā līdzinoties Dievam, kurš ir visa labā Avots un devējs.

Minētie Jēzus vārdi norāda uz to, ka pastāv zināšanu atslēga, kas katram cilvēkam parādītu ceļu uz savas dzīves piepildījumu un dvēseles labklājību. Bet par ko dusmojas Jēzus? „Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu val-stību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem,kas vēlas, tur ieiet.“

Šie vārdi liecina par to, ka jau tolaik re-liģiskie vadītāji slēpuši no cilvēkiem šos iz-skaidrojumus par Svētajiem Rakstiem, šīs garīgās instrukcijas, kas palīdzētu cilvē-kiem atrast vienotību ar Dievu un smelties no Viņa spēku un labestības pilnu gudrību.

Atcerēsimies, ka pat Bībeles tulko-jumi dažādu tautību valodās radušies relatīvi nesen.

Lasot Evaņģēliju, rodas vēlēšanās, kā dažkārt, kad notikumi jau pagājuši, – pa-kavēties domās – kā būtu, ja...? Un, ja nu Jēzus būtu palicis dzīvs, ko Viņš turpinātu cilvēcei atklāt? Viņš nekādā gadījumā ne-

Saknes meklējot (11)Palikt nomodāDesmitais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579, LL582, LL586, LL590, LL591.

Ieva Krūmiņa. „Krusts“.

Turpinājums 15. lpp.

Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 13. lpp.

ģimenes lokā vienojāmies, ka drošības labad noteikti jāizolē vecāki. Paši par sevi nešaubījāmies, ka esam ārpus riska grupām, – uz ārzemēm tagad neesam braukuši, esam spēka gados, nesmēķē-jam un neslimojam. Jā, Rolanda darbs LU nozīmēja stresu pārpārēm, un imu-nitāti jau tas nekādi neuzlabo. Taču šajā sezonā abi kļuvām par roņiem un ikne-dēļas aukstajā peldē – lietus vai sniegs – jutāmies norūdījušies un veseli.

Tomēr vīruss izrādījās daudz viltī-gāks nekā riska grupu demogrāfija.

Rolands saslima pēkšņi un smagi. Svētdien, 15. martā, mēs vēl Lielupē pel-dējām, bet 16. martā viņš jau gulēja mā-jās ar augstu temperatūru un šausmīgām galvassāpēm. Klepus nebija, tas pievie-nojās krietni vēlāk. Ārsts diagnosticēja kādu plaši izplatītu vīrusu, izrakstīja zā-les. Taču temperatūra nepārgāja, nespēks lika palikt gultā. Drudža mocīts, savā dzimšanas dienā 20. martā viņš izmeta melnu jociņu par miršanas un dzimšanas datuma sakritību. Man tas nelikās smiek-līgi, lūdzu veikt analīzes. 23. martā uzzi-nājām rezultātu – SARS-CoV-2 Pozitīvs.

Koronavīrusa inficēšanās avots ne-bija izsekojams, diagnozes apstiprinā-šanas brīdī pacients jau nedēļu bija pa-vadījis mājās. Šis bija starp pirmajiem neizsekojamas inficēšanās gadījumiem Latvijā un epidemioloģiskajā izmeklē-šanā avots joprojām nav atrasts.

Ārsts nelika doties uz slimnīcu, iekai-suma ārstēšanai nozīmēja antibiotikas. Zāles sākotnēji iedarbojās, bet tad augstā temperatūra atgriezās. Pievienojās kle-pus, arī elpas trūkums. Tālākie notikumi risinājās kā paātrinātā filmā – 26. martā izsaucu ātro palīdzību, kas nogādāja Ro-landu Infektoloģijas centrā. Kad prom-ejot apskāvāmies, mēs nedomājām, ka redzam viens otru pēdējo reizi mūžā.

Tovakar sazvanījāmies, un Rolands teica, ka pieslēgts sistēmai, jūtas labāk. Taču plaušu rentgens bija briesmīgs – ab-pusēja pneimonija. Nākamajā dienā viņu pārcēla uz Reanimācijas nodaļu. Tobrīd vēl tikai drošības dēļ, lai pa brīvdienām smalkie aparāti rūpīgi uzmanītu veselības stāvokli. Rolands īsi piezvanīja, lai brīdi-nātu, ka tūlīt mobilais telefons jānodod un sakari pārtrūks. Viņam vēl bija spēks pa-sūkstīties par pārāk plānu segu un bargu nodaļas māsiņu – man tā šķita laba zīme. Pajokojām, ka esmu tomēr labāka aprūpē-tāja un īstenībā nebiju pelnījusi salīdzinā-jumu ar koncentrācijas nometnes uzraugu tikai tāpēc vien, ka mājās ik pa laikam mudināju viņu celties no gultas un mazliet pavingrot. Tā bija mūsu pēdējā saruna.

Sestdien stāvoklis strauji pasliktinā-jās, Rolandam sāka dot skābekli. Viņš vēl bija ticis pie telefona un atsūtīja īsziņu, ka guļ ietīts vados, ar masku galvā, tomēr ir vieglāk. Mīlu Tevi, viņš uzrakstīja ar pie-cām izsaukuma zīmēm, bet beidzamais teikums bija bez punkta – Viss būs labi.

Svētdien viņš vairs nespēja pats pietie-kami elpot, un ārsti pieslēdza plaušu ven-

tilācijas iekārtai, lai nodrošinātu skābek-li. Nākamās divas nedēļas bija mokoši amerikāņu kalniņi ar infekcijas saasi-nājumu un kritumu, zāļu nomaiņu, atkār-totiem rentgeniem. Slimība bija agresī-va, nepiekāpīga.

Šīs divas nedē-ļas bija elle manā dzīvē. Atrados mājas karantīnā kā Covid-19 pacienta tiešā kontaktper-sona. Mans vīrusa tests bija negatīvs, taču naktī reizēm modos aukstos sviedros, jo šķita – pati arī saslimstu. Nemitīgo roku mazgāša-nu, kas bija mana ikdiena, kamēr rūpē-jos par vīru mājās, tagad aizstāja tempe-ratūras mērīšana katrā brīdī, kad likās, ka piezogas vīrusa drebulis.

Turpināju attālināti vadīt redakci-jas darbu, bet patiesībā dzīvoju telefonā. Slimnīca, vīra mamma, ģimene, draugi, kolēģi – visi tuvākie gaidīja jaunumus. Un man bija uzticams atbalsta loks, ar ko izru-nāties. Lai gan centos saprātīgi organizēt informācijas plūsmu, bija dienas, kad zva-nu saraksts aizņēma piecus telefona ekrā-nus. Kad sākās stipras sāpes kaklā, biju pārliecināta, ka vīruss mani tiešām pieva-rējis, bet patiesībā iekaisa balss saites.

Taču nekas nebija stindzinošāks par bailēm, ar kādām rītos modos un noska-ņojos zvanam uz slimnīcu. Jau pirmajā dienā noskaidroju – ja pacients reani-mācijā nomirst, piederīgajiem to uzreiz paziņo. Tātad nakts bez slimnīcas zvana nozīmēja, ka viņš ir dzīvs. Bet mana cerī-bu latiņa, protams, bija daudz augstāka – gaidīju vīra atveseļošanos. Es gaidīju, ka plaušas atgūsies un viņš atsāks elpot pats. Es gaidīju, ka viņš no mākslīgi uz-turētā miega atmodīsies un piezvanīs. Es gaidīju, ka atgriezīsies mūsu dzīve.

Reanimācijas nodaļas dežūrās mai-nījās trīs ārsti, kuru balsis ir iegravētas manā atmiņā. Tās bija ļoti svarīgas balsis šajās divās nedēļās, kad Rolands vairs nespēja runāt. Profesionāli, pacietīgi un iejūtīgi viņi atbildēja uz jautājumiem. Bija godīgi un tieši. Taču mans prāts it kā sa-dalījās divās daļās: es neatlaidīgi taujāju pēc faktiem, tomēr tie nespēja ietekmēt manas cerības. Es nerakņājos internetā, man nerūpēja statistika – mani interesēja viena cilvēka izveseļošanās, pat ja tas būtu vienīgais gadījums no miljona, pat ja tam jābūt brīnumam. Dienu no dienas dzīvoju ar apņemšanos nepadoties un atkārtoju mantru: Rolands cīnās, ārsti cīnās, es cī-nos. Lai milzīgo stresu izturētu, turējos pie dzelžainas disciplīnas: cigun prakse, spēka vingrinājumi, auksta duša. Nekā-das gaušanās un sevis žēlošanas. Bet bija rīti, kad izkāpt no gultas likās grūtāk, nekā uzkāpt Fudzi kalnā, ko mēs ar Rolandu reiz bijām paveikuši kopā. Taču tagad mēs nebijām kopā – es biju viena, jo sasodītais vīruss bija vīru novedis reanimācijā.

Atrisinājumu jūs zināt, 11. aprīļa rītā mani pamodināja ārsta zvans.

Joprojām nespēju noticēt, ka Rolanda vairs nav. Viņš bija talantīgs vadītājs, izcils pasniedzējs, harismātiska personība ar lie-lisku humora izjūtu, jebkuras kompānijas dvēsele un vienkārši dāsns, labestīgs cil-vēks. Sāpes, ko viņa aiziešana rada ģime-nei, draugiem un kolēģiem, ir neaptverami smagas. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc nolēmu publiski dalīties ar šo traģis-ko pieredzi. Es laikam nebūtu saņēmusies to darīt, ja sāpēm nepievienotos dusmas.

Pirmdienas rītā, kad pirmo reizi pēc briesmīgās vēsts saņemšanas beidzot sa-jutu spēkus paņemt telefonu un sākt at-bildēt uz simtiem līdzjūtības apliecinā-jumu, mani apstulbināja ziņa WhatsApp čatā. Kāds vīra kursabiedrs – sakarīgs un tiešām sirsnīgs čalis – atrakstīja, ka pie viņa mājās tūlīt būs pulcēšanās Ro-landa piemiņai, un viņi gaida kādu vēsti arī no manis. Es uzsprāgu!

Cik cilvēkiem vēl ir jānonāk pie elpi-nāšanas aparāta un morgā, lai visi beidzot saprastu situācijas nopietnību? Ja pat kur-sabiedriem Rolanda pēkšņā nāve nav pie-tiekams brīdinājums, ka vīruss ir bīstams un ārkārtas situācijas aizliegums pulcēties ir jāņem nopietni, tad kas spēs pārliecināt? Kā jēdzīgi cilvēki var būt tādi covidioti?

Protams, mēs pieminēsim Rolandu. Viņa miesu kremēs, un pēc ārkārtas situā-cijas beigām mēs visi, kuriem viņš bijis svarīgs, sapulcēsimies skaistā atvadu pa-sākumā – tādā, kādu viņš ir pelnījis, bez 2 m distances. Bet tagad ir jāpaliek mājās!

Tāpēc nolēmu – man atklāti jāizstāsta mūsu stāsts. Jo Covid-19 upuri nav ano-nīmi cipari bezkaislīgā SPKC datu apko-pojumā, tie ir dzīvi cilvēki, kuru nāve ir pāragrs un ļoti sāpīgs zaudējums. Zau-dējums, kuru var aiztaupīt ar saprātīgu rīcību epidēmijas ierobežošanai. Lūdzu, palieciet mājās un ievērojiet visus citus aizliegumus, jo Rolanda pieredze rāda – vīruss ir viltīgs, un dzīvība ir trausla.

Nellija LočmelePirmpublicējums ir.lv

Red.:Nellija Ločmele – nedēļas žurnāla „IR“ galvenā redaktore.Rolands Tjarve – žurnālists, filologs, Lat-vijas Universitātes mācībspēks, Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors (1998-2002).

26 dienas pirms pasaules galaTurpinājums no 1. lpp.

Nellija Ločmele un Rolands Tjarve atvaļinājumā Melnkal-nē pērn augustā.

FOTO

no

pers

onīg

ā ar

hīva

14. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī

MĀRIS KUČERS BE Bcom MIE AustCPEngdzimis 1937. gada 31. jūlijā Rīgā, Latvijā

miris 2020. gada 21. aprīlī Melburnā, Austrālijā

…Dzīve aizviļņo daināsbalta pat sūrākās dienās.Viļņojas gadsimtiem ilgi,caur zemi spraucoties melnu,lai paliktu pagātnes ziedā... Mīlestība nekad nebeidzas, Aina

✝MĀRIS KUČERS BE Bcom MIE AustCPEng

dzimis 1937. gada 31. jūlijā Rīgā, Latvijāmiris 2020. gada 21. aprīlī Melburnā, Austrālijā

Vedat mani dziedādami,Nevedat raudādami;Lai iet mana dvēselītePie Dieviņa dziedādama.

Viņu mīļā piemiņā paturēsNora Žubecka

Zinta, Ilmārs, Tamāra, Mārtiņš Līdumi

✝Mūžībā aizgājis

MĀRIS KUČERSNāves jau nav, ir tikai iziešana no dārza dārzā, no saules saulē.

Zenta Mauriņa

Kommt ein Vogel geflogen – putniņš no mūsu dziesmas sēž Tev uz pleca un ievedīs Tevi citā saulē.Tupini dziedāt.

Ainiņ, izsaku Tev visdziļāko līdzjūtību.Trūdija

Otrdien, 2020. gada 28. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 15. lpp.

DatumiVārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi28. aprīlisGundega, Terēze1735. vācu tautības latviešu literāts un komponists Gotfrīds Georgs Mīlihs.1770. angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks sasniedz auglīgo Austrālijas aus-trumu krastu, to pasludina par Lielbri-tānijas Karalistes īpašumu un nosauca par Jaundienvidvelsu.1815. žurnālists, tulkotājs, pirmais lat-viešu tautības redaktors Ansis Leitān