LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

2

SatursRedaktora priekšvārds 3

Juris Gromovs, Migrācijas politika Eiropas Savienībā 4ES migrācijas politika un atbilstošs tiesiskais regulējums, tendences migrācijas jautājuma attīstībā Eiropas Savienībā.

Juris Gromovs, Galvenie Eiropas Savienības sekundārie tiesību akti migrācijas jomā 8Apkopoti būtiskākie ES dokumenti, kas tieši attiecas uz migrācijas likumdošanu un regulējumu.

Maira Roze, Migrācijas politika Latvijā 10Latvijas migrācijas politikas vēsturiskais apskats un analīze, migrācijas likumdošanas analīze pirms un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.

Ar brīvu darbaspēka kustību un migrāciju saistīto terminu skaidrojums 12Lai vieglāk orientētos migrācijas politikas, migrācijas un brīvas darbaspēka kustības tēmai veltītos dokumentos, šajā publikācijā sniegts ar šīm tēmām saistītu terminu skaidrojums.

Ivars Indāns, Aija Lulle, Latvijas darbaspēks Īrijā izmanto brīvas darbaspēka kustības iespējas 14Publikācijā aplūkoti jautājumi par to, cik daudz cilvēku aizbrauc, kādi ir aizbraukšanas iemesli un motivācija, kā vērtējama izceļošana brīvas darbaspēka kustības apstākļos.

Brīva darbaspēka kustība pēc Latvijas iestāšanās ES 18Tiesiskais pamats brīvai darbaspēka kustībai, Latvijas pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties, pārejas periodi brīvai darbaspēka kustībai, ES dalībvalstu pilsoņu uzturēšanās un darba atļauju iegūšana Latvijā.

Aija Lulle, Brīva darbaspēka kustība: pārbaudījumi un iespējas Latvijai 21Diskusijā piedalās: Aiva Vīksna, uzņēmēja, Lietišķās informācijas dienesta izpilddirektore, biedrības “Līdere” valdes priekšsēdētāja, Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs; Kārlis Šmits, Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta direktora vietnieks; Egils Baldzēns, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks.

Juris Vīgulis, Eiropas nauda – labklājības celšanai 25Kopš 2004. gada Latvijai ir pieejami četru Eiropas strukturālo fondu līdzekļi, tostarp Eiropas Sociālā fonda (ESF) nauda. Latvijā tā tiek izmantota labklājības, izglītības un ekonomikas nozarēs. To var lietot arī darbaspēka kvalitātes celšanā, stiprinot Latvijas spējas brīvas darbaspēka kustības apstākļos.

Kristīne Krūma, Trešo valstu pilsoņu statusa direktīva: pārbaudījums dalībvalstu migrācijas politikai 28Šī gada 23. janvārī beidzās direktīvas 2003/109/EK ieviešanas termiņš. Direktīva paredz ieviest īpašu statusu trešo valstu pilsoņiem, kas ir ilgtermiņa iedzīvotāji.

Ivars Indāns, Migrācija un tuvējie kaimiņi. Vai paredzama imigrācija no NVS valstīm? 30Publikācijā aplūkots jautājums, vai būtu nepieciešams pārskatīt imigrācijas politiku, atļaujot vieglāku piekļuvi Latvijas darba tirgum, kā arī jautājums par to, vai ir paredzams, ka valstī varētu ieceļot vairāk darbinieku no kaimiņvalstīm – Krievijas, Baltkrievijas, Moldovas un Ukrainas.

Liene Znotiņa, Valstij un skolām jānodrošina iespēja atgriezties Latvijas skolās 32Līdz ar brīvu darbaspēka kustību aizvien aktuālāks kļūst arī jautājums par Latvijas vispārējo skolu kapacitāti strādāt ar skolēniem, kuri kādu noteiktu laika periodu – gadu vai ilgāk – ir mācījušies ārpus Latvijas. Intervija ar Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta attīstības nodaļas vadītāju Edgaru Grīni.

Gunda Ignatāne, 21. gadsimta Trīsdesmitgadu karš Vācijā 34Publikācijā aplūkota Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanas pieredze migrācijas kontekstā. Vācija tiek uzskatīta par vienu no stabilākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, tomēr arī šī valsts saskaras ar Eiropu vienojošajām migrācijas problēmām.

Kristīne Sprice, Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija 37Konferences “Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija” diskutēto jautājumu apkopojums. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvija un Īrija ir pieredzējusi lielu darbaspēka aizplūšanu uz citām dalībvalstīm. Pašlaik Īrijas pilsoņi atgriežas dzimtenē un turpina strādāt savas valsts attīstības veicināšanai.

Notikumu kalendārs 39

Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” iznāk četras reizes gadā.Tirāža – 3000 eksemplāru.Žurnāls netiek izplatīts komerciālos nolūkos.

Izdevējs: Valsts aģentūra “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”Reģ. nr. 90001897078Adrese: Aspazijas bulvāris 28, Rīga, LV-1050

Žurnāla redakcijas padomeEsmeralda Balode-Buraka, Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu tiesas nodaļas vadītājaAinārs Dimants, biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājsMāra Dzirniece, Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra vadītājaLinda Jākobsone, Eiropas Savienības informācijas aģentūras vadītājaEdvards Kušners, Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieksSanita Pavļuta-Deslandes, Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumosJānis Vaivads, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docents

Pārpublicējot materiālus vai tos citējot, atsauce uz žurnālu ir obligāta. Žurnāla raksti neatspoguļo Eiropas Savienības informācijas aģentūras viedokli.Par faktu materiālu savos rakstos atbild autori.

3

Redaktora priekšvārds

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā“ redaktore

Pie lasītājiem ceļu sāk jauns Eiropas Savienības informācijas aģentūras izdevums “Latvija Eiropas Savienībā“. Kopš 2004. gada esam pilntiesīga ES dalībvalsts, un mūsu valsts iedzīvotāji aizvien vairāk iesaistās procesos, kas ir būtiski gan Latvijai, gan visam divdesmit piecu valstu blokam. Jaunā izdevuma mērķis ir sniegt informāciju par aktuāliem ES jautājumiem profesionāļiem, politiķiem, akadēmiķiem, skolēniem, studentiem un ikvienam sabiedrības loceklim, kuru interesē ES tematika.

Jaunais izdevums iznāks četras reizes gadā un ikreiz padziļināti aplūkos kādu noteiktu un sabiedrībā aktuālu tēmu. Šoreiz tas veltīts brīvai darbaspēka kustībai.

Ir pagājuši jau gandrīz divi gadi kopš vēsturē vislielākās Eiropas Savienības paplašināšanās, kad ES vienlaikus pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, tajā skaitā arī Latvija. Atminoties diskusijas, kas pievienošanās kontekstā saistījās ar brīvu darbaspēka kustību, bažas galvenokārt bija par straujo darbaspēka pieplūdumu no jaunajām dalībvalstīm un tā potenciāli negatīvo ietekmi uz veco dalībvalstu darba tirgu. Līdz ar to tikai trīs val-stis – Lielbritānija, Īrija un Zviedrija – nelika šķēršļus citu ES valstu darba meklētājiem. Savukārt pārējās divpadsmit izmantoja iespēju pilnībā neatvērt savu val-stu darba tirgus jaunajām dalībvalstīm (izņēmums bija iedzīvotāju skaita ziņā nelielā Malta un Kipra, kas atro-das ārpus Centrālās un Austrumeiropas).

Pašlaik jau tiešāk varam ieraudzīt to, kādus senāk sākušos procesus atklājusi brīva darbaspēka kustība un kādus rosinājusi no jauna. Diskusijas ir pavērsušās pretējā virzienā: jaunās dalībvalstis vairāk sāk raizēties par darbaspēka aizplūšanu, nevis par to, cik ātri tiks atvērti visu ES valstu darba tirgi.

Brīva darbaspēka kustība un migrācija ir sarežģīti jautājumi, kas jāaplūko plašā kontekstā. Ņemot vērā migrācijas tēmas aktualitāti gan Latvijā, gan visā ES, Eiropas Savienības informācijas aģentūra 2006. gada pirmā žurnāla numuru velta tieši šiem jautājumiem, analizējot gan Latvijas, gan ES migrācijas politiku, tās tiesisko regulējumu, kā arī tendences migrācijas jautājuma attīstībā Eiropas Savienībā. Imigrācijas kontekstā sniegta analīze par ES ilgstoši dzīvojošo trešo valstu pilsoņu tiesībām strādāt ES, kā arī aplūkots jautājums, vai ir paredzama darbaspēka ieplūšana no Latvijas kaimiņvalstīm, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības valstu bloka.

Ar migrācijas un brīvas darbaspēka kustības jau-tājumiem ir saskārušās visas valstis, tādēļ ir vērtīgi uzzināt iespējami vairāk par citu zemju pieredzi. Šajā žurnālā aicinām pievērst uzmanību Īrijas – populāras Latvijas iedzīvotāju ieceļošanas valsts – pieredzei, kā arī interesantiem faktiem par Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanos un darbaspēka pārvietošanās plūsmām pēc tās.

Brīva darbaspēka kustība ietekmē gan valsti kopumā, gan pašvaldības, gan privātos uzņēmējus un arī katru indivīdu. Kādi ir galvenie pārbaudījumi un iespējas, saskaroties ar pastiprinātu darbaspēka aizplūdi no Latvijas? Par šiem jautājumiem Eiropas Savienības informācijas aģentūrā diskutēja un kopīgus risinājumus meklēja valsts, pašvaldību, arodbiedrību un privātā biz-nesa pārstāvji. Viens no būtiskiem soļiem situācijas uzlabošanā ir Latvijai kā pilntiesīgai Eiropas Savienības dalībvalstij pieejamo līdzekļu efektīva apguve.

4

Juris Gromovs,tiesību maģistrs, tiesību zinātņu doktora kandidāts

Pēc dažādu avotu datiem, kopš Latvijas pie-vienošanās Eiropas Savienībai (ES) aptuveni 2,5–5% no kopējā Latvijas darbaspējīgā iedzīvotāju skaita ir devušies uz citām ES dalībvalstīm dar-ba meklējumos. Kas viņus aizstās? Kāda būs emigrācijas ietekme uz Latvijas tautsaimniecību?

Šie jautājumi neizbēgami noved pie pašiem pirmsākumiem – pie tā, kāda ir ES migrācijas poli-tika un atbilstošs tiesiskais regulējums.

Migrācijas prognozes un terminoloģija

Eiropas Kopienu statistikas biroja Eurostat 2005. ga-da 8. aprīļa ziņojumā “Iedzīvotāju plānošana no 2004. līdz 2025. gadam“ ir atzīts, ka nākamajos divdesmit gados ES-25 kopējais iedzīvotāju skaits pieaugs par aptuveni 13 miljoniem cilvēku – no 456,8 miljoniem 2004. gada 1. janvārī līdz 470,1 miljonam 2025. gada 1. janvārī.

Iedzīvotāju pieaugums līdz 2025. gadam ES-25 gal-venokārt notiks saistībā ar migrāciju, jo jau 2010. gadā iedzīvotāju dabiskais pieaugums, neieskaitot migran-tus, būs negatīvs.1

Ņemot vērā raksta ierobežoto apjomu, autors vēstu-riskā apskatā ieskicē tendences migrācijas jautājuma attīstībā Eiropas Savienībā.

Lai ieviestu lielāku skaidrību, pirmkārt, būtu jāvienojas par to, ko mēs saprotam ar terminu “migrācija”, un, otrkārt, jāpēta šī jautājuma vēsturiskā (hronoloģiskā) un tiesiskā dimensija. Termina “migrācija“ kontekstā būtu nošķirami šādi jautājumi un to atšķirīgais tiesis-kais regulējums, kuru pieņem ES:

1) personu brīva pārvietošanās;2) trešo valstu pilsoņu legālā migrācija;3) trešo valstu pilsoņu nelegālā migrācija; 4) personas, kuras ir pieprasījušas patvērumu vienā

no ES dalībvalstīm (šo jomu regulē ES tiesību akti, kas attiecas uz ES kopējo patvēruma politiku, tādēļ šis jautājums rakstā netiek apskatīts).

Jāpiebilst, ka Eiropas Savienībā terminu “ES kopējā imigrācijas politika“ attiecina vienīgi uz trešo valstu pilsoņu legālo imigrāciju ES dalībvalstīs un to nelegālās

migrācijas novēršanu un apkarošanu. Tādā nozīmē tas lietots arī šajā rakstā.

Migrācijas regulējuma attīstību Eiropas Kopienās un ES var iedalīt trijos vēsturiskos pamatposmos.

I. Migrācijas tiesiskais regulējums pirms Līguma par Eiropas Savienības izveidi spēkā stāšanās

Līdz ar trīs Eiropas Kopienu izveidošanu 20. gad-simta 50. gados šajās Kopienās ietilpstošās Eiropas valstis pakāpeniski novērsa ar pilsonību saistītos ierobežojumus savā starpā (sākumā tikai šo val-stu pilsoņu nodarbinātībai, vēlāk arī ekonomiski neaktīvajām pilsoņu grupām). Tādējādi tika radīta un īstenota personu brīvas pārvietošanās koncep-cija. Citi jautājumi (vīzu politika, patvēruma meklētāju un bēgļu tiesiskā aizsardzība, trešo valstu pilsoņu uzņemšana nodarbinātības nolūkos, nelegālās migrācijas apkarošana un novēršana) palika dalībvalstu kompetencē. No 1975. līdz 1993. gadam dalībvalstis sadarbojās patvēruma un migrācijas jomā, taču šī sadarbība nenoritēja Eiropas Kopienu līmenī un šajā sfērā netika pieņemti Eiropas Kopienas tiesību akti.

II. Līgums par Eiropas Savienību un tā ietekme

uz migrācijas politikuNo 1993. gada 1. novembra līdz 1999. gada 1. mai-

jam ES migrācijas politikai (ar to saprotot tikai trešo val-stu ieceļošanas, uzturēšanās un patvēruma jautājumus) tika piemēroti Līguma par Eiropas Savienību noteikumi. Šo jautājumu regulēja līguma VI nodaļas “Sadarbība iekšlietu un tieslietu jomā” noteikumi. Taču tieslietu un iekšlietu joma veidoja tā saukto trešo pīlāru, un Eiro-pas Kopienu institūcijām bija ierobežotas iespējas ietekmēt dalībvalstu lēmumus šajā sfērā. Piemēram, Eiropas Kopienu tiesai bija tiesības iztulkot konvenci-jas, kuras tika pieņemtas trešā pīlāra ietvaros tikai tad, ja tajās bija tiešas norādes uz šīm tiesībām.

III. Amsterdamas līgums – pavērsiens migrācijas tiesiskajā regulējumā

Amsterdamas līgums2 pēc savas būtības ir virkne grozījumu Eiropas Kopienu un ES dibināšanas līgumos. Daļā, kura attiecas uz migrāciju, grozījumu piekritēji pamatoja tos ar nepieciešamību mainīt pastāvošo sadarbību iekšlietu un tieslietu jomā. Trešajā pīlārā

Migrācijas politika Eiropas Savienībā

1 Kudrjašova N. Trešo valstu pilsoņu nodarbinātība Eiropas Savienībā: tiesiskais regulējums un ar to saistītās problēmas. – [nav publicēts], 2005.

2 Treaty of Amsterdam amending the Treaty on European Union, the Treaties establishing European Communities and certain related acts, as signed in Amsterdam on 2 October 1997, Office for Official Publications of the European Communities.

5

bija pārāk daudz dažādu darba līmeņu, un tā pārlieku sarežģītā konstrukcija nebija pietiekami caurspīdīga.

Amsterdamas līgums paredzēja piecu gadu laikā mainīt sadarbības formu iekšlietu un tieslietu jomā, pārveidojot to par sadarbību brīvības, drošības un tie-siskuma jomā. Migrācijas jautājumus sāka regulēt Eiro-pas Kopienas dibināšanas līguma jaunā IV nodaļa “Vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos“. Tādējādi ir veiktas būtiskas pārmaiņas ES lēmumu pieņemšanas procedūrās, pārvietojot ārējo robežu kontroles, vīzu politikas, patvēruma un imigrācijas jautājumus uz pirmo pīlāru. Iepriekšminētajā piecu gadu periodā Padomei bija jāpieņem vairāki tiesību akti migrācijas jautājumos. Šī procesa daļa, kas skar imigrācijas jomu, vairāku Eiropadomes sanāksmju secinājumos atbalstīta, kļuva pazīstama ar nosauku-mu “Eiropas Savienības kopējās imigrācijas politikas veidošana”.

Personu brīva pārvietošanāsVērtējot migrācijas tiesiskajā regulējumā ietilpstošos

jautājumus, jāsecina, ka ES tiesību aktu un Eiro-pas Kopienu tiesas judikatūras apjoma ziņā personu brīva pārvietošanās ir ierindojama pirmajā vietā. Per-sonu brīvas pārvietošanās princips ir viens no Eiro-pas Kopienu un ES pastāvēšanās stūrakmeņiem. Tas ir attiecināms pārsvarā uz ES dalībvalstu pilsoņiem (izņēmumi: strādājošo un pašnodarbināto ģimenes locekļi bauda šīs tiesības neatkarīgi no to pilsonības).

Personas, kurām ir brīvas pārvietošanās tiesības, būtu iedalāmas divās lielās grupās:1. ekonomiski aktīvas personas – strādājošie un paš-

nodarbinātie;2. ekonomiski neaktīvas personas – strādājošie un

pašnodarbinātie, kas pārtraukuši profesionālo dar-bību, studenti, personas ar pietiekamiem iztikas līdzekļiem (piemēram, pensionāri).

Ir arī divi izņēmumi no brīvas personu pārvietošanās principa, kad tas netiek piemērots ES dalībvalstu pilsoņiem:

tas neskar darbu valsts pārvaldē (ieskaitot dalīb-valsts iespējas ierobežot citas dalībvalsts pilsoņa tiesības veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpo-jumus savā teritorijā gadījumos, kas ir saistīti ar valsts varas īstenošanu); valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai veselības apsvērumi.

Pirms pēdējās ES paplašināšanās lielākā daļa tā saukto veco ES dalībvalstu ir atrunājusi Pievienošanās līgumā iespēju ierobežot darbaspēka pieplūdumu no jaunajām 10 dalībvalstīm, izmantojot shēmu “2+3+2”. Tādējādi tām ES dalībvalstīm, kuras ir noteikušas ierobežojumus, jau līdz 2006. gada aprīlim būs jāizlemj, vai tās pagarinās pārejas periodu par vēl trim gadiem.

Pašreiz dalībvalstis izmanto četras dažādas pieejas jauno dalībvalstu pilsoņu nodarbinātībai:3

1) Ierobežojošā politika (Beļģija, Vācija, Grieķija, Francija, Dānija, Luksemburga, Spānija un Somija) – strādātgribošie no jaunajām ES dalībvalstīm un trešo valstu pilsoņi ir vienādā pozīcijā un tiem ir jālūdz dar-ba atļauja, kuru var izsniegt vienīgi tajos gadījumos, kad šīs dalībvalsts pilsoņi vai pārējo veco dalībvalstu pilsoņi nepretendē uz attiecīgo amatu. Somija un Spānija pašlaik apsver iespēju nepagarināt pārejas periodu vēl par trim gadiem. Savukārt Vācija (kā arī citā grupā esošā Austrija) ir paziņojušas, ka pagarinās ierobežojumus vēl vismaz uz trim gadiem vai, iespējams, pat pieciem gadiem.4

2) Ierobežojošā politika, bet ir paredzētas kvotas jauno dalībvalstu pilsoņu nodarbināšanai (Austrija, Itālija, Nīderlande, Portugāle).

3) Ir pieeja darba tirgum, taču ir ierobežoti dažādi ar to saistītie pabalsti, uzturēšanās un darba atļau-ju izsniegšana ir saistīta ar noteiktu prasību izpildi. Personas palikšana bez darba var būt par pamatu uztu-rēšanās atļaujas zaudēšanai (Īrija, Apvienotā Karaliste).

4) ES normas par darbaspēka brīvu pārvietoša-nos tiek piemērotas pilnībā (Zviedrija).

Atšķirībā no Latvijas un lielākās daļas jauno ES dalībvalstu arī Ungārija un Polija ir noteikušas līdzīgus ierobežojumus tikai veco dalībvalstu pilsoņiem. Tam gan vairāk bija politiskās demonstrācijas nozīme, nevis ekonomisks pamatojums.

Brīvas personu pārvietošanās principu un ar to saistītos jautājumus (piemēram, profesionālo kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu, sociālās drošības shēmu koordināciju u. c.) regulē ne vien Eiropas Kopienu dibināšanas līgumi un daži desmiti sekundāro tiesību aktu, bet arī visai plaša Eiropas Kopienu tie-sas judikatūra, ar kuras palīdzību tika izšķirti šī principa interpretācijas un piemērošanas strīdu jautājumi un kuras secinājumi dalībvalstīm ir saistoši. Jāpiebilst, ka, neskatoties uz Eiropas Kopienu un Eiropas Savienības vēlmi tuvināt dalībvalstu likumus personu brīvas pārvietošanās jomā ES un šī procesa gandrīz 50 gadu ilgo norisi, dalībvalstu tiesību akti joprojām ietver vi-sai niansētu un atšķirīgu regulējumu tajos migrācijas jautājumos, kuri netiek regulēti ES tiesību aktu līmenī vai kuros dalībvalstīm ir izvēles iespējas.

Trešo valstu pilsoņu migrācija ES

Trešo valstu pilsoņu legālo migrāciju Eiropas Savienības teritorijā var iedalīt:

īstermiņa legālajā migrācijā; ilgtermiņa legālajā migrācijā.

Īstermiņa legālās migrācijas ietvaros ES līmenī tiek regulēta personu īslaicīga ieceļošana un

3 Traser J. Who’s afraid of EU enlargement? Report on the Free Movement of Workers in EU-25. – European Citizen Action Service, August 2005. – p. 8.

4 Somija apsver darba tirgus atvēršanu jauno ES valstu iedzīvotājiem. – LETA. – 2005. – 10. nov.

6

uzturēšanās kādā no ES dalībvalstīm (piemēram, tūrisma, ārstēšanās, izglītības iegūšanas nolūkos). ES sekundāro tiesību aktu līmenī tiek regulēti jautājumi, kas ir saistīti ar vīzu politiku, – par trešajām valstīm, kuru pilsoņiem ir tiesības ieceļot ES dalībvalstīs ar vīzām, par trešajām valstīm, kuru pilsoņiem ir tiesības ieceļot bez vīzām, prasības vīzu izsniegšanai, vīzu for-mas, gadījumi, kad vīzas netiek izsniegtas, un virkne citu jautājumu.

Ilgtermiņa migrācijas ietvaros dalībvalstīm salīdzinoši ātri izdevās panākt vienošanos par tās tiesisko regulējumu. Taču tādi ilgtermiņa legālās migrācijas jautājumi kā migrācijas plūsmu vadība ES līmenī, mi-grantu uzņemšana ES dalībvalstīs nodarbinātības nolūkos un trešo valstu pilsoņu (imigrantu) integrācija dalībvalstīs ilgi atradās dalībvalstu starpvaldību sadarbības līmenī.

No Amsterdamas līguma spēkā stāšanās līdz šai dienai ir pieņemtas tikai divas direktīvas ilgtermiņa migrācijas jautājumos5 (kā arī veikti grozījumi dažos citos ES sekundārajos tiesību aktos):

1) Padomes direktīva 2003/86/EK par tiesībām uz ģimenes apvienošanos.6 Patlaban ģimenes apvie-nošanās process ir viens no galvenajiem likumīgās migrācijas pamatiem ES. Taču iepriekš dalībvalstis iz-mantoja dažādus atšķirīgus noteikumus, kas regulēja kārtību, kādā ģimenes locekļi pievienojas šajās dalībvalstīs likumīgi dzīvojošajiem imigrantiem. Lai sekmētu trešo valstu pilsoņu migrantu cilvēktiesību (tiesību uz ģimenes dzīvi) ievērošanu un veicinātu vien-veidīgākas šo tiesību izmantošanas iespējas un tiesis-ko regulējumu, tika pieņemta iepriekšminētā direktīva.

2) Padomes direktīva 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kas ir pastāvīgi dzīvojošas personas.7 Šī direktīva nosaka to, ka ES dalībvalstī dzīvojošam trešās valsts pilsonim ir tiesības saņemt Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu attiecīgajā dalībvalstī, ja viņš nepārtraukti nodzīvojis šajā valstī piecus gadus pirms sava pieteikuma iesniegšanas, viņam ir regulāri un stabili ienākumi un viņš ir integrējies sabiedrībā. Šo statusu saņēmusī per-sona ir priviliģētākā stāvoklī Eiropas Savienībā nekā trešās valsts pilsonis, kurš šādu statusu nav saņēmis. Šāds statuss netiek piešķirts automātiski, bet gan

vienīgi balstoties uz attiecīgā ārzemnieka pieteikumu. Ja trešās valsts pilsonis nevēlas šādu priviliģētu sta-tusu saņemt, ES dalībvalstīs viņš var uzturēties tāpat kā jebkurš trešās valsts pilsonis vispārējā kārtībā. Šīs direktīvas prasības ir jāievieš Latvijā no 2006. gada 23. janvāra. Pašlaik Saeimā izskatīšanā atrodas likums par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā,8 un tas ieviesīs minētās direktīvas normas.

3) Kaut arī jau 2001. gadā Eiropas Komisija izstrādāja direktīvas projektu par trešo valstu pilsoņu, kas vēlas strādāt algotu darbu vai veikt pašnodarbinātā saimnieciskās darbības, ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, tās turpmākā apspriešana neno-tika.9 Sarežģījumi ar ekonomisko migrantu tiesiskā regulējuma saskaņošanu kļuva par iemeslu Zaļās grāmatas par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībā izstrādei, kuru ir paveikusi Eiropas Komisija. Šajā dokumentā ir iezīmēts gan ar trešo valstu pilsoņu migrācijas tiesiskā regulējuma saskaņošanu saistīto problēmu loks, gan Eiropas Komisijas piedāvātie risinājumi. Eiropadomes 2004. gada 4.–5. novembra sanāksmes secinājumos ir norādīts, ka minētais doku-ments kopā ar ES dalībvalstu labāko praksi kļūs par pamatu legālās migrācijas politikas plānam, kurš Eiro-pas Komisijai bija jāizstrādā līdz 2005. gada beigām.10 Tādējādi pavisam drīz uzzināsim, kādi būs nākamie ES soļi kopējās migrācijas politikas veidošanā.

Trešo valstu pilsoņu nelegālā migrācija

Pastāv noteikti nelegālās migrācijas izraisītie riska fak-tori, piemēram, noziedzības līmeņa paaugstināšanās, tā dēvētā darbaspēka melnā tirgus darbība vai terorisma draudi. Taču ir jāņem vērā, ka nelegālā migrācija nekad vienādi neietekmēs visas ES dalībvalstis. Proti, gan legālie, gan nelegālie migranti lielākoties vēlas doties uz tām ES dalībvalstīm, kurās ir augstāki labklājības standarti un lielākas izredzes nopelnīt. Tas ir radījis situācijas, kad ES varēja runāt par tādām dalībvalstīm, kuras nelegālie migranti šķērso vai mēģina šķērsot tranzītā, parasti ilgi tajās neuzturoties (piemēram, ES dalībvalstis, kurām ir kopīgas robežas ar trešajām valstīm, – tādas kā Spānija), un pārvietojas uz valstīm ar augstāku dzīves līmeni, piemēram, Zviedriju.11

5 Ja ilgtermiņa uzturēšanās vietā lieto citu kritēriju trešo valstu pilsoņa tiesību izvērtēšanai, var uzskatīt, ka to regulē vairāk nekā divas iepriekšminētās direktīvas. Tad, kā norāda Eiropas Komisija, “ES tiesību akti jau paredz vairākas tiesības, piemēram, tās, kuras paredzētas Padomes direktīvā 2003/109/EK (pastāvīgajiem iedzīvotājiem), Padomes regula (EK) nr. 859/2003, ar ko paplašina regulas (EEK) nr. 1408/71 noteikumus (sociālās drošības koordinēšana), un divas direktīvas pret diskrimināciju (direktīva 2000/43/EK un direktīva 2000/78/EK). Turklāt ES direktīvas par profesionālo veselību un drošību vai darba apstākļiem principā piemērojas visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no to valsts piederības.” – Zaļā grāmata par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībā. − KOM(2004)811, galīgais, 11. lpp.

6 Council Directive 2003/86/EC of 22 September 2003 on the right to family reunification, OJ L 251. – 03.10.2003. – p. 12.7 Council Directive 2003/109/EC of 25 November 2003 concerning the status of third-country nationals who are long-term residents,

OJ L 016. – 23.01.2004. – p. 44.8 Likumprojekts nr. 1478 par Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā, iesniegts izskatīšanai 22.12.2005. –

www.saeima.lv9 Zaļā grāmata par ES pieeju ekonomiskās migrācijas pārvaldībā. – KOM(2004)811, galīgais, 3. lpp. 10 Presidency Conclusions of the Brussels European Council (4/5 November 2004), Brussels, 8 November 2004, 14292/1/04

REV 1, CONCL3., par. 1.4.

7

Neapšaubāmi, šis jautājums kļuva vēl aktuālāks 1995. gadā, kad stājās spēkā tā sauktais Šengenas režīms. 2001. gadā Eiropas Komisija pieņēma detalizē-tu dokumentu, kurā tika definētas ar nelegālo migrāciju saistītās problēmas un piedāvāts darbības plāns to risināšanai.12 Šā raksta apjoms neļauj detalizēti apskatīt ES tiesību aktu prasības to skaita dēļ, tādēļ atliek vienīgi norādīt, ka ar nelegālās migrācijas novēršanu un apkarošanu ES saprot pasākumus šādās jomās:

ES ārējo robežu kontrole; vīzu politika (piemēram, lemšana par to, kuru trešo valstu pilsoņiem nav nepieciešama vīza ieceļošanai ES); trešo valstu pilsoņu izraidīšana/nogādāšana (pie-mēram, izraidīšanas lēmumu savstarpējā atzīšana, palīdzība tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu u. c.); tiesisku sankciju pastiprināšana un saskaņošana, lai novērstu trešo valsu pilsoņu nelegālās ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu;

dalībvalstu sadarbība informācijas apmaiņas jomā (piemēram, gan izmantojot speciālās informācijas sistēmas, gan veidoj ot sadarbības koordinatoru tīklu imigrācijas jomā); partnerība ar trešajām valstīm (piemēram, ar pro-grammas trešajām valstīm (AENEAS) starpniecī-bu – sniedzot finansiālu un tehnisku palīdzību migrācijas un patvēruma jomā).

Nobeigumā jāpiebilst, ka ir svarīgi turpināt un veicināt turpmākās diskusijas par migrācijas politikas vīzijām un veikt pētījumus par pašreizējo ES iniciatīvu ietekmi uz Latviju, jo pēdējās ES paplašināšanās izraisītās pārmaiņas brīvas personu pārvietošanās koncepcijā un Eiropas Savienības kopējā imigrācijas politika, kura ir vēl tapšanas stadijā, nesniedz iespēju izdarīt secinājumus par ES tiesisko un politisko instrumentu ilgtermiņa ietekmi uz ES dalībvalstīm.

11 Šo situāciju var ietekmēt arī tādi apstākļi kā attiecīgās dalībvalsts valodas pārvaldīšana, noturīgu etnisko kopienu atrašanās attiecīgajā dalībvalstī, pie kuras pieder arī nelegālais imigrants, persona var arī palikt valstī pēc vīzas vai uzturēšanās atļaujas termiņa izbeigšanās u. c.

12 Communication from the Commission to the Council and the European Parliament on a common policy on illegal migration, 15.11.2001.COM/2001/672 final.

2004. gada 1. maijā – Latvijas iestāšanās dienā Eiropas Savienībā – Latvijas debesīs paceļas ar ES simboliku rotāti baloni

Foto

no

laik

raks

ta “

Die

na”

arhī

va.

Kris

taps

Kal

ns

8

Noderīgi ES un migrācijas dokumenti praktiķiem un pētniekiem *

Apkopojis Juris Gromovs

1. 2003. gada 22. septembrī ES Padome pieņēma direktīvu 2003/86/EC par ģimeņu tiesībām apvie-noties.

2. 2003. gada 25. novembrī ES Padome pieņēma direktīvu 2003/109/EC par ilgtermiņa trešo valstu rezidentu statusu.

3. 2004. gada 13. decembrī ES Padome pieņēma direktīvu par nosacījumiem attiecībā uz trešo val-stu pilsoņu uzņemšanu studiju, skolēnu apmaiņas, prakses vai stažēšanās, nesaņemot atalgojumu, vai brīvprātīga darba nolūkā (2004/114/EK).

4. Priekšlikums ES Padomes direktīvai par specifisku trešo valstu pētnieku uzņemšanu COM(2004) 178.

5. Priekšlikums ES Padomes direktīvai par trešo val-stu pilsoņu iekļuvi valstī un rezidenta statusu, ja mērķis ir algots darbs un ekonomiskās aktivitātes pašnodarbinātas personas statusā COM(2001) 386.

6. ES Padomes regula (EEC) nr. 1612/68 par darbaspēka brīvu kustību.

7. 1994. gada 20. jūnijā ES Padome pieņēma rezolūciju par nosacījumiem trešo valstu pilsoņu nodarbinātībai dalībvalstu teritorijās.

8. 2000. gada 29. jūnijā ES Padome pieņēma direktīvu 2000/43/EC par vienlīdzīgas attieksmes principiem neatkarīgi no personas rases vai etniskās piederības.

9. 2000. gada 27. novembrī ES Padome pieņēma direktīvu 2000/78/EC, kas noteica vispārējo struktūru vienlīdzīgai attieksmei nodarbinātībā un profesionālajā darbībā.

10. 2003. gada 14. maijā ES Padome pieņēma regulu (EC) nr. 859/2003 regulas (EEC) nr. 1408/71 un regulas (EEC) nr. 574/72 no-teikumu pagarināšanai attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuru tiesības jau nebija atrunātas uz viņu pilsoniskās piederības pamata.

11. 1997. gada 26. maijā ES Padome pieņēma lēmumu par informācijas apmaiņu attiecībā uz palīdzību trešo valstu pilsoņiem viņu brīvprātīgai repatriācijai. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 147, 05/06/1997, P3–4.

12. 2000. gada 1. decembrī ES Padome pieņēma regulu par Eurodac dibināšanu, nosakot biometrisko datu salīdzināšanu patvēruma meklētājiem. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 316, 14/12/2000.

13. 2001. gada 15. martā ES Padome pieņēma re-gulu (EC) nr. 539/2001, kas noteica, kuru trešo valstu pilsoņiem ir nepieciešamas vīzas, kad tiek šķērsotas ārējās robežas, un kuru valstu pilsoņi ir atbrīvoti no vīzu iegūšanas prasības. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 081, 21/03/2001.

Galvenie Eiropas Savienības sekundārie tiesību akti

migrācijas jomā

9

14. 2001. gada 7. decembrī ES Padome pieņēma regulu (EC) nr. 2414/2001, kas grozīja regulu (EC) nr. 539/2001 par trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir nepieciešamas vīzas, šķērsojot ārējās robežas, un kuru valstu pilsoņi ir atbrīvoti no vīzu iegūšanas prasības. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 371, 12/12/2001.

15. 2001. gada 28. maijā ES Padome pieņēma direktīvu 2001/40/EC par trešo valstu pil-soņu izraidīšanas lēmumu savstarpēju atzī-šanu. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 149, 02/06/2001.

16. Kopīgā konsulārā instrukcija diplomātiskajām pārstāvniecībām un konsulārajiem dienes-tiem par vīzām. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” (2005/C 326/01).

17. 2003. gada 27. februārī ES Padome pieņēma lēmumu 2003/170/JHA par kopīgu dalībvalstu tiesībaizsardzību attiecībā uz ārvalstīs strādā-jošajām amatpersonām. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 67, 12/03/2003, P 27.

18. 2003. gada 25. novembrī ES Padome pieņēma direktīvu 2003/110/EC par palīdzību gaisa tel-pas šķērsošanas gadījumos. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 321, 06/12/2003, P 23–31.

19. Līgums starp Eiropas Kopienu un Ķīnas Tautas Republikas Honkongas Speciālo administratīvo reģionu par personu readmisiju. Publicēts “Oficiālajā Vēstnesī” L 017, 24/01/2004, P 25–39.

20. 2004. gada 23. februārī ES Padomes pieņēma lēmumu 2004/191/EC, kas noteica kritērijus un praktiskos pasākumus finansiālajām atšķirībām, kas radušās sakarā ar trešo valstu pilsoņu izraidīšanu saskaņā ar direktīvu 2001/40/EC. Publicēts “Oficiālajā Vēstnesī” L 60, 27/02/2004, P 55–57.

21. 2004. gada 19. februārī ES Padome pieņēma regulu (EC) nr. 377/2004 par imigrācijas ierēdņu tīkla izveidi. Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 64, 02/03/2004, P 1–4.

22. 2004. gada 10. martā ES Ministru Padome un Eiropas Parlaments pieņēma regulu (EC) nr. 491/2004 par finansiālas un tehniskas palīdzības programmas izveidi trešajās valstīs migrācijas un patvēruma jomās (AENEAS). Publicēta “Oficiālajā Vēstnesī” L 080, 18/03/2004, P. 0001–0005.

23. Eiropas Komisijas paziņojumi:(1) Komisijas paziņojums “Pētījumi par legālās un

nelegālās imigrācijas saikni” – COM(2004) 412, gala ziņojums.

(2) Pirmais ikgadējais pārskats par migrāciju un integrāciju – COM(2004) 508, gala ziņojums.

(3) Komisijas paziņojums par imigrāciju, integrāciju un nodarbinātību – COM(2003) 336, gala ziņojums.

(4) Komisijas paziņojums par migrācijas jautājumu integrēšanu ES attiecībās ar trešajām valstīm – COM(2002) 703, gala ziņojums.

* Neoficiāls tulkojums

10

Maira Roze,Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietniece

Migrācijas politika Latvijā sāka veidoties pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad tika ierobežota migrācija ieceļotājiem no citām PSRS teritorijām. Reālu darbu migrācijas procesu regulēšanā Lat-vija varēja iesākt tikai pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Politikas veidošanas sākums1992. gada 1. jūlijā stājās spēkā likums “Par

ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uztu-rēšanos Latvijas Republikā”. Ar šo likumu tika noteik-ta imigrācijas politika. Likumu ietekmēja nacionālās in-tereses, jo Latvija tikai nesen bija atguvusi neatkarību no PSRS. Latvijā būvēja lielas rūpnīcas, uz kurām aicināja viesstrādniekus no citām PSRS republikām, viņiem uzreiz piešķīra dzīvokļus jaunuzceltās mājās.

Taču vietējie cilvēki dzīvoja savos vecajos dzīvokļos bez ērtībām un stāvēja milzīgā dzīvokļu rindā, kas nekustējās ne no vietas. Protams, nevar pārmest šiem iebraucējiem, jo viņus taču aicināja braukt palīgā un par to piedāvāja labus apstākļus. Tomēr var arī saprast vietējos iedzīvotājus, ka viņiem krājās rūgtums. Līdz ar to likumā atspoguļojās vēlme pilnībā apstādināt šo ieceļotāju straumi.

Ceļā uz Eiropas SavienībuDaudzi ieceļotāji izbrauca jau 90. gadu pirmajā

pusē. Iebraucēju skaits bija mazs. Valsts savu nākotni sāka saistīt ar Eiropas Savienību. Jau no 1998. ga-da norisinājās Latvijas un Eiropas Savienības likumdošanas salīdzināšana.

2003. gada 1. maijā spēkā stājās jaunais Imigrācijas likums, kas tika izstrādāts atbilstoši starptautiska-jiem cilvēktiesību dokumentiem. Saskaņā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un valsts nacionālajām interesēm tajā ir noteikta imigrācijas politika. Imigrācijas likums pilnībā atbilst Eiropas Savienības prasībām un nepārtraukti tiek pilnveidots. Pirms Latvi-jas iestāšanās Eiropas Savienībā kādu laiku mēs bijām tikai novērotāji, bet pašreiz mūsu valsts pārstāvji dar-bojas Eiropas Savienības normatīvo aktu un prasību izstrādē kā pilntiesīgi locekļi un varam paust savu vie-dokli. Nākamais Latvijas mērķis ir Šengenas līgums un iekšējo robežu atvēršana. Līdz ar to darbs imigrācijas jomā ir pakārtots šim mērķim.

Migrācijas definēšana Latvijā Pasaulē imigrantu skaitu rēķina pēc ANO ieteikta-

jiem statistiskajiem aprēķiniem. Respektīvi, imigrants ir persona, kas ir dzimusi ārzemēs un dzīves laikā ieceļojusi citā valstī un apmetusies tur uz dzīvi.

Pārsvarā tiek skaitītas pat divas paaudzes (perso-nas, kas nav dzimušas valstī, un viņu bērni). Latvijā nav dzimuši apmēram 20% no valstī dzīvojošajiem cilvēkiem. Tie ir dati tikai par vienu paaudzi. Par divām paaudzēm nav precīzu statistisko datu, bet tie varētu būt divreiz lielāki, tātad apmēram 40%. Taču jāpiebilst, ka šajā skaitā ir ļoti daudz Latvijas pilsoņu, t. sk. lat-viešu, kas dzimuši ārpus Latvijas.

Ārzemnieki Latvijā Runājot par imigrāciju, parasti nosauc arī

ārzemnieku īpatsvaru Latvijā. Šajā gadījumā runa ir par ārzemniekiem, kas uzturas Latvijas Republikā ar uzturēšanās atļaujām.

Saskaņā ar Imigrācijas likumu ārzemnieki ir per-sonas, kas nav Latvijas pilsoņi vai Latvijas nepilsoņi. Pēdējo gadu laikā uz trijiem mēnešiem vai uz ilgāku laiku, saņemot uzturēšanās atļaujas Latvijā, ieceļo apmēram 1,8–2,8 tūkstoši ārzemnieku viena gada laikā. No šiem ārzemniekiem daļa ieceļo uz neilgu laiku konkrēta darba veikšanai, piemēram, kuģu būvētāji, izglītības iestāžu pasniedzēji, profesionāli sportisti, un pēc darba beigšanas viņi izbrauc no Latvijas.

Ārzemnieku skaits Latvijā nav liels. 2005. gada 1. jūlijā Latvijā uzturējās 35 865 ārzemnieki (ar termiņuzturēšanās atļaujām – 7659, ar pastāvīgās uzturēšanās atļaujām – 28 206), tas ir, 1,56% no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita (kopējais iedzīvotāju skaits 01.07.2005. bija 2 296 062).

Kādi ir termiņuzturēšanās atļauju pieprasī-šanas iemesli?

Galvenais ir ģimenes apvienošanās – laulātie, laulāto nepilngadīgie bērni, Latvijas pilsoņu un Latvijas nepilsoņu vecāki un citi radinieki. Tas veido 52,8% no kopējā ārzemnieku skaita, kas uzturas Latvijā ar termiņuzturēšanās atļauju. Pēdējo gadu laikā ievērojami pieaudzis pensijas vecumu sasniegušo ārzemnieku skaits Latvijā, kuriem mūsu valstī dzīvo bērni, – Latvijas pilsoņi vai Latvijas nepilsoņi. Šāda

Migrācijas politika Latvijā

11

tiesību norma tika iekļauta Imigrācijas likumā, jo arvien vairāk cilvēku lūdza humānu apsvērumu dēļ atļaut vecākiem mūža nogali pavadīt kopā ar sa-viem bērniem. Šī tiesību norma ir iekļauta likumā ar nosacījumu, ka ārzemnieku bērni ir spējīgi viņus uzturēt, neprasot valstij palīdzību. Darba nolūkos Latvijā uzturas 31,2% ārzemnieku. No šī skaita apmēram puse ir komersanti vai komercsabiedrību amatpersonas.

Ar termiņuzturēšanās atļaujām visvairāk Latvijā uztu-ras pilsoņi no šādām valstīm:

Krievija – 32%, Ukraina – 12%, Lietuva – 9%, Baltkrievija – 7%.

Veidojot šo statistiku, brīvas darbaspēka kustības dēļ Eiropas Savienības dalībvalstis netiek speciāli izcel-tas, jo pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienības ES pilsoņiem nav nepieciešamas uzturēšanās atļaujas.

Tāpat var izvērtēt pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušo ārzemnieku skaitu. 70,8% ārzemnieku, dzīvodami Latvijā, ir pieņēmuši citas valsts pilsonību un ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

Tātad, ja šos ārzemniekus atskaita no kopējā ārzemnieku skaita, pašreiz šeit dzīvojošo ārzemnieku skaits ir tikai 0,69% no visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Aplūkojot to, kuru valstu pilsoņi ir saņēmuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas Latvijā, pirmajā vietā ir Krievija (78%), tad seko Lietuva un Ukraina (6%), Balt-krievija (4%). Tātad pārsvarā ir ārzemnieki no kaimiņu valstīm.

No 1998. gada līdz šim brīdim tikai 161 persona ir pieprasījusi patvērumu Latvijā. No šī skaita bēgļa statu-su ieguvušas astoņas personas un alternatīvo statusu – deviņas personas (piecas personas jau ir zaudējušas alternatīvo statusu Latvijā un atgriezušās savā mītnes zemē). Turklāt viens no bēgļa statusu saņēmušajiem ir ieguvis Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Patvēruma meklētāju skaits ir palielinājies, tomēr ne tik strauji, kā varēja prognozēt. Patvēruma meklētāji parasti izvēlas ekonomiski stabilu, attīstītu valsti ar augstu dzīves līmeni, valsti, kura bēgļiem un alternatīvo statusu ieguvušajiem sniedz lielu sociālo palīdzību. Latvijā tā ir minimāla. Patvēruma meklētāji labprātāk izvēlas valstis, kurās jau izveidojušās viņu tautiešu kopienas un viņi nonāk sev pierastā vidē, kur nav arī valodas problēmu.

Imigrācija no trešajām valstīm Latvijā pašreiz nav būtiski palielinājusies un drīzumā diez vai būtiski palielināsies. Pašreiz un arī turpmāk ārzemnieki ieceļos

no bijušajām Padomju Savienības valstīm, ar kurām vietējiem iedzīvotājiem ir saglabājušās radniecības un biznesa saites, liels paziņu loks un nav valodas problēmu, jo Latvijas iedzīvotāji ļoti labi zina krievu valodu. Protams, tas nenozīmē, ka šiem ārzemniekiem, uzturoties Latvijā, nebūtu nepieciešams ar laiku iemācīties valsts valodu. Lai saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, ir jāzina valsts valoda.

ES pilsoņi Latvijā Arvien vairāk arī Eiropas Savienības pilsoņu izvēlas

Latviju kā mītnes zemi – Latvijā var droši investēt līdzekļus, dibinot komercsabiedrības.

Tomēr jāuzsver, ka darbaspēks samazinās, jo strauji palielinājusies mūsu valstī dzīvojošo migrācija uz citām Eiropas Savienības valstīm. Galvenais iemesls ir saistīts ar ekonomiskiem apsvērumiem – tie ir labāk apmaksāta darba meklējumi, lai nodrošinātu savu ģimeni, sakrātu mācību maksu studijām, sāktu patstāvīgu dzīvi pēc mācību pabeigšanas. Šo cilvēku aizplūšanu veicina bezdarbs un zemās algas mūsu valstī, jo Eiropā arī par nekvalificētu darbu var saņemt daudz lielāku atalgojumu nekā Latvijā, nerunājot par darba algu kvalificētam speciālistam.

Katrai valstij ir jāuztraucas par savu iedzīvotāju aizplūšanu. Protams, ekonomiskā situācija Latvijā ar laiku uzlabosies, bet grūti atbildēt, vai aizbraukušajiem būs motivācija atgriezties Latvijā, jo, uzturoties ārzemēs, varbūt viņi būs pietiekami integrējušies un par mājām uzskatīs to valsti, kurā jau būs dzīvojuši vairākus ga-dus. Vai viņi jutīs, ka valsts viņus gaida atpakaļ?

Tā mūsu valstij ir ļoti liela problēma, jo Latvijā ir zems dzimstības līmenis. Tāpat kā citur Eiropā, Latvijas iedzīvotāji kļūst arvien vecāki un sāk trūkt darbinieku.

Latvijā būtu nepieciešams noteikt attīstāmās tautsaimniecības nozares ilgtermiņā. Atbilstoši tam jāveido izglītības ieguves sistēma, lai šajās nozarēs nepieciešamie darbinieki būtu vietējie, kas ieguvuši izglītību tepat Latvijā.

Protams, nepieciešams palielināt dzimstību, lai būtu, ko mācīt, un būtu, kas strādā. Varbūt tad arī varēs izstrādāt Latvijas migrācijas politiku ilgstošam laika posmam. Patlaban tas nav iespējams.

Ja visi šie jautājumi tiks atstāti pašplūsmā, tad Lat-vijai būs nepieciešami viesstrādnieki; pašreiz gan nav zināms un nevar prognozēt, cik daudz. Jāatceras, ka vēsturiskās pieredzes dēļ mūsu cilvēki vēl nav gatavi jaunam imigrācijas vilnim.

12

Ārvalstnieks Latvijā Ārvalsts pilsonis (pavalstnieks).

Ārzemnieks LatvijāPersona, kura nav Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis.Visi ārvalstnieki un bezvalstnieki tiek saukti par ārzemniekiem.

Bēgļi

Personas, kurām piešķirts bēgļa statuss saskaņā ar 1951. gada ANO Ženēvas konvenciju. Saskaņā ar ES prasībām, kas balstās uz Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, personām, kuras nevar tikt atzītas par bēgļiem atbilstoši Ženēvas konvencijai, bet saskaņā ar Latvi-jas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, ES likumdošanu un dalībvalstu praksi tām ir nepieciešama aizsardzība, var piešķirt alternatīvo statusu.

Bezvalstnieki

Personas Latvijas Republikā var atzīt par bezvalstniekiem, ja vien kāda valsts saskaņā ar tās likumiem nav atzinusi šīs personas par saviem pilsoņiem. Lat-vijas nepilsoņa statusu zaudējušās personas atzīstamas par bezvalstniekiem, ja šīm personām nav nevienas citas valsts pilsonības, kā arī tām nav ārvalstu tiesību aktos noteiktajā kārtībā izsniegta garantija par uzņemšanu pilsonībā.

Brīva darbaspēka kustība Viena no brīvas pārvietošanās tiesību sastāvdaļām Eiropas Savienībā.

Darbaspēka migrācijaPersonu pārvietošanās no viņu līdzšinējās dzīvesvietas uz citu ar mērķi strādāt.

Ekonomiskie migrantiPersonas, kas devušās projām no savas līdzšinējās dzīvesvietas ārpus savas valsts ar mērķi strādāt, gūt ienākumus un uzlabot dzīves kvalitāti.

Emigrācija Izceļošana no vienas valsts uz citu ar mērķi tajā palikt.

Iekšējā migrācija Iedzīvotāju kustība no vienas vietas/reģiona uz citu vienas valsts robežās.

Imigrācija Ieceļošana no vienas valsts uz citu ar mērķi tajā palikt.

Īslaicīgi migrantiKvalificēti, daļēji kvalificēti vai nekvalificēti darbinieki, kuri saņēmējvalstī veic darbu noteiktu laika periodu.

Kopējā migrācija/migrācijas saldo

Kopējā migrācija ir iebraukušo un izbraukušo kopējais skaits. Migrācijas saldo ir starpība starp iebraucēju un izbraucēju skaitu.

Ar brīvu darbaspēka kustību un migrāciju saistīto

terminu skaidrojums

13

Kvalificēti migrantiMigranti, kuri savu zināšanu/prasmju un iemaņu dēļ ir pieprasīti darba tirgū un tādēļ bieži saņem priekšrocības ieceļošanai citā valstī.

KvotaMigrācijas kontekstā – kvantitatīvi ierobežojumi, cik imigrantu ik gadu var uzņemt konkrētā valstī.

Migrācija Personu pārvietošanās process valsts robežās vai pāri valstu robežām.

Nelegāli migrantiIebraucēji, kuri nav veikuši likumīgi noteikto procesu, lai iekļūtu, strādātu un/vai paliktu valstī.

Pārvietotās personasPersonas, kas pārvietotas no savas valsts vai reģiona draudošo briesmu (bruņota konflikta, dabas katastrofas) dēļ.

Patvēruma meklētājiLatvijas Republikā personas uzskatāmas par patvēruma meklētājiem, ja tās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē ir iesniegušas pieteikumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.

Piespiedu migrācijaMigrācijas kustība, kuru rosinājuši piespiedu faktori, ieskaitot dabas vai cilvēku radītus draudus dzīvībai vai īpašumam.

RepatriantiPersonas, kuras ir Latvijas Republikas pilsoņi vai kurām viens no vecākiem vai vecvecākiem ir latvietis vai lībietis (līvs) un kuras brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijas Republikā.

Uzturēšanās atļaujaDokuments, kas ārzemniekam dod tiesības uzturēties Latvijas Republikā noteiktu laiku vai pastāvīgi.

Avoti:1. Eiropas Komisijas Iekšlietu un Tieslietu ģenerāldirektorāts. – europa.eu.int/comm/justice_home/glossary/glos-

sary_welcome_en.htm (17.01.2006.)2. Imigrācijas likums.3. Patvēruma likums.4. Pasaules migrācijas ziņojums 2005. – www.iom.int/en/PDF_Files/wmr2005_ presskit/glossary/WMR_glossary.

pdf (17.01.2006.)5. Repatriācijas likums.

14

Ivars Indāns, Aija Lulle

Īrija ir viena no trijām vecajām ES dalībvalstīm, kas tūlīt pēc ES paplašināšanās 2004. gada 1. maijā nelika šķēršļus brīvai darbaspēka kustībai. Līdz ar to uz šo valsti devās arī darbaspēks no Latvijas.

Cik daudz cilvēku izbrauc?Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas datiem visvairāk

Latvijas darbaspēka izbrauc uz šādām ES valstīm: Īriju, Lielbritāniju un Vāciju. Kopumā izbraukušo skaits var būt ap 5% no visa Latvijas aktīvā darbaspēka. Pēc Ekonomikas ministrijas datiem, Latviju darba meklējumos ES atstājuši ap 50 000 cilvēku. Skaitļi ir relatīvi un mainīgi, tāpēc nevar būt precīzi. Ņemot vērā neoficiālos datus un pētījumus, izbraukušo skaits var svārstīties 30 procentu robežās. Valsts preziden-tes dibinātās Stratēģiskās analīzes komisijas pētījums “Latvija un brīva darbaspēka kustība: Īrijas piemērs“ apliecina, ka arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju cenšas izmantot legālā un reģistrētā darba iespējas.

Prognozējams, ka darbaspēka aizplūšana turpināsies vēl vairākus gadus. Atkarībā no ekonomikas attīstības šis laika periods svārstīsies no 3 līdz 8 gadiem. Nākotnē arī palielināsies to ES valstu skaits, kas atvērs savus darba tirgus. Tāpat informācija par darba iespējām un perspektīvām kļūst aizvien pieejamāka, un sabiedrībā mazinās valodu zināšanu barjeras. Tomēr

kopumā pētījumi par potenciālo migrāciju no Austru-meiropas, kā arī iepriekšējo ES paplašināšanās posmu pieredze apliecina, ka ar laiku emigrācija samazinās un pakāpeniski izsīkst, līdzīgi kā tas bija tādās ES dalībvalstīs kā Īrijā, Spānijā un Portugālē.

Kāpēc Latvijas iedzīvotāji pamet savu valsti darba

meklējumos?• Galvenā motivācija ir dzīves līmeņa atšķirības,

ko nosaka ekonomiskās vides un dzīves kvalitātes atšķirības. Latvijas darba tirgus nepietiekamā kapacitāte un zemais atalgojums daudzus iedzīvotājus piespiež doties darba meklējumos ārpus valsts.

• Līdzās algu jautājumam par problēmu tiek uzskatīta

arī darba devēju diskriminējošā un neprofesionālā attieksme pret darbiniekiem. Būtiski iemesli ir arī “aplokšņu algas” un kopumā zemais sociālo garantiju līmenis. Legāli strādājot ES, ieceļotāji no Latvijas bau-da salīdzinoši plašākas tiesības.

• Īrijā strādājošie Latvijas iedzīvotāji norāda, ka dzimtenē trūkst viegli pieejamas informācijas par darba iespējām, kā arī precīzu ziņu par speciālistu pieprasījumu tuvākā un tālākā nākotnē.

Latvijas darbaspēks Īrijā izmanto brīvas darbaspēka

kustības iespējas

Kā vērtējams darbaspēka aizplūšanas process? *Negatīvie faktori Pozitīvie faktoriDarbaspēka aizplūšana uz citām Eiropas Savienības valstīm iespaido darba devējus Latvijā, jo dažās nozarēs viņiem jāsāk konkurēt ar tām algām, kādas šo darbu veicēji var saņemt citur. Ja darba devēji strauji palielinās algas, tas samazinās Latvijas konkurētspēju investīciju piesaistes jomā.

Daudzi cilvēki, ja viņi neizmantotu brīvās darbaspēka kustības priekšrocības, būtu bezdarbnieki vai maz-atalgoti darbinieki Latvijā. Tagad viņi pelna naudu un apgūst noderīgas iemaņas.

Ja algu palielināšana nav saistīta ar produktivitātes kāpumu, Latvijas uzņēmumi var zaudēt konkurētspēju tirgū.

Latvijas iedzīvotāji, strādājot ES darba tirgū, pārņem Rietumu vērtības, tās izmantojot savas personiskās labklājības veidošanai. Atgriežoties Latvijā, Rietumu pieredze var uzlabot Latvijas darba tirgus attiecības un veicināt progresu.

Latvijā samazinās aktīvais darbaspēks, tas var negatīvi ietekmēt valsts sociālo budžetu.

Legāli strādājot ES valstīs, Latvijas iedzīvotāji maksā nodokļus un kāpina savu sociālo budžetu.

15

Ekonomiskā attīstība

Lai veicinātu ilgtermiņā ekonomisko attīstību ir iespējami vairāki risinājumi: ekonomiski aktīvo iedzīvo-tāju īpatsvara palielināšana, darba algas paaugstinā-šana, darbaspēka imports, darba ražīguma paaugstinā-šana vai darbaspēka kvalifikācijas pārmaiņas. Darba algu palielināšanai valdības interesēs ir regulāri pa-augstināt minimālo algu un iztikas minimuma apjomus, tomēr šajos rādītājos Latvija vēl vairākas dekādes nespēs konkurēt ar attīstītākajām ES dalībvalstīm. Latvijas darbaspēka problēmu vienīgie ilgtermiņa risinājumi ir darbaspēka produktivitātes un efekti-vitātes paaugstināšana līdz ar pakāpenisku pāreju uz ilgtpējīgu zināšanu ekonomiku.

Reģionālā politika un ES struktūrfondu ieguldījums

Liela nozīme ir Latvijas reģionālās politikas attīstībai. Stimulējot pašvaldību un reģionu ekonomisko izaugsmi un rosību, būtu iespējams mazināt iedzīvotāju vēlmi pamest Latviju. Apzinoties, ka valsts budžeta iespējas šajā jomā ir ierobežotas, sevišķi svarīgi ir veicināt ES struktūrfondu līdzekļu ieguldīšanu depresīvajos valsts reģionos. Lai ietekmētu situāciju, būtisks ir valsts at-balsts depresīvo rajonu pašvaldībām un reģioniem, lai tie iegūtu nepieciešamo kapacitāti saņemt un izmantot ES līdzekļus.

Nodarbinātības politika

Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvara palielināšana, darba ražīguma paaugstināšana un darbaspēka kvalifikācijas pārmaiņas ir saistītas ar ES

Sociālā fonda līdzekļu izmantošanu. ES pieredze lieci-na – jo kvalificētāks un mobilāks darbaspēks, jo vairāk tas veicina ekonomisko izaugsmi un mazina emigrācijas apjomus. Nodarbinātības politikas jomā būtiski ir uzlabot nacionālo likumdošanu, kas regulē Nodarbinātības valsts aģentūras attiecības ar dar-ba devējiem. Lai mazinātu sociālo diskrimināciju, svarīgi ir stiprināt darba inspekcijas un veicināt to efektivitāti.

Latvijas darba devēju loma

Darba devēju interesēs ir veicināt darbaspēka atgriešanos un/vai palikšanu Latvijā. Šajā jomā pastāv vairākas iespējas — paaugstināt algas, apdrošināt darbiniekus, nodrošināt mācības. Situāciju palīdzētu risināt arī attiecīgas pārmaiņas nodokļu politikā, jo pašlaik katrs pieliktais lats darbinieka algai uzņēmumam izmaksā dubultīgi nodokļu sistēmas dēļ.

Alga ir tikai viens instruments, kas motivē dar-biniekus strādāt Latvijā. Karjeras izaugsme, labs kolektīvs, elastīgs darba laiks, arī ģimene ir papildu fak-tori, kas veicina cilvēku palikšanu Latvijā. Uzņēmumi, kas nekorekti un ļaunprātīgi izturas pret saviem dar-biniekiem, traucē arī godprātīgiem uzņēmējiem atrast darbiniekus, jo šāds priekšstats rodas par visiem. Latvi-jas Darba devēju konfederācijas uzdevums ir rosināt darba devēju likumīgu darbību. Vienlaikus darba likumdošanas normās nepieciešamas pārmaiņas, kas attiecas uz darbinieku saistībām, pienākumiem un tiesībām. Darba devējiem nepieciešams valsts at-balsts investīcijām cilvēku resursu kvalitātes un kvalifikācijas uzlabošanā, ko var veicināt pašreizējā Darba likuma liberalizēšana.

Naudas daudzums, ko valstī ieved ārvalstīs strādājošie Latvijas iedzīvotāji, ir pietiekami liels, lai negatīvi ietekmētu ekonomiku un paaugstinātu inflāciju (ap 20 miljoniem latu mēnesī).Lielākā daļa šo līdzekļu tiek iztērēta patēriņa precēm, bet tikai neliela daļa tiek uzkrāta vai ieguldīta. No ekonomikas attīstības perspektīvas lielāka vērtība ir investīcijām, jo tās sniedz labumu arī nākotnē.

Ārzemēs strādājošie daļu nopelnītā sūta uz Latviju. Šo summu precīzi noteikt nav iespējams, taču saskaņā ar banku datiem 2005. gada pusgada laikā Latvijas rezi-denti ārvalstīs nopelnījuši 95,2 miljonus latu, kas ir par 73% vairāk nekā attiecīgajā laikā 2004. gadā nopelnītie 55 miljoni latu.

Cieš ārējās tirdzniecības statistika – izceļotāji strādā nevis Latvijas, bet gan, piemēram, Īrijas iekšzemes kop-produktam (IKP), un tas nelabvēlīgi ietekmē tekošā konta attiecību pret IKP.

Attīstās Latvijas darbaspēka uzņēmējdarbība ES, un tas ir pozitīvi globālās ekonomikas kontekstā. Nākotnē plašāka uzņēmējdarbības vide un iedzīvotāju kopienas var sniegt būtiskas lobija iespējas Latvijai.

Emigrācija saasina sociālās un psiholoģiskās problēmas.Emigrācija veicina nacionālo neiecietību, šķeļ sabiedrību, polarizējot viedokļus un kultivējot jaunus mītus sabiedrībā.

* Emigrācijas faktoru izvērtējumā ir izmantoti LR Ekonomikas ministrijas, Latvijas Bankas, Hansabankas un Parex bankas dati un ekspertu atzinumi.

Ieteikumi konkurētspējas veicināšanai brīva darbaspēka apstākļos

16

Latvijas darba tirgus jomā nav pētījumu par to, ko dara augstskolu beidzēji, – vai strādā specialitātēs, par kuru iegūšanu valsts vai viņi paši maksājuši, vai šādās specialitātēs būs vajadzīgi cilvēki pēc pāris gadiem.

Pašlaik Latvijā nav saskaņotas darbības starp izglītības piedāvājumu, pieprasījumu un valsts pasūtījumu. Tomēr ir cerības, ka pēc gada vai pusotra šis tirgus būs apjaušamāks, jo ar ES Sociālā fonda atbalstu ir iecerēti 13 apjomīgi darba tirgus pētījumi. Balstoties uz Īrijas pieredzi, valstij ir svarīgi pētīt darbaspēka tendences saistībā ar imigrācijas un emigrācijas jautājumiem.

Uzņēmējdarbības vides veicināšana

Latvijai būtiski ir radīt lielāku jaunu darbavietu skaitu, īstenojot stratēģiju, kas balstīta uz uzņēmējdarbības izmaksu samazināšanu un elastīga darba tirgus veidošanu.

Nepieciešams novērst galvenos šķēršļus, kas apgrūtina jaunu uzņēmumu dibināšanu, darbību un izaugsmi, lai veicinātu investīcijas un jaunu darbavietu veidošanu. Latvijai ir būtiski uzlabot uzņēmējdarbības vidi, samazinot birokrātiskos iero-bežojumus, lai vairāk motivētu iedzīvotāju saimieciskās iniciatīvas un vietējo ekonomisko izaugsmi.

Arodbiedrību loma un sociālais dialogs

Darba tiesību un darbinieku interešu aizstāvība Latvijā ir salīdzinoši zemā līmenī. Svarīgi ir attīstīt arodbiedrību ietekmi, it īpaši attiecībās ar darba devējiem (līdz šim Latvijā arodbiedrību aktivitātes saistījušās tikai ar prasībām pret valsti). Arodbiedrībām ir iespējas efektīvāk iesaistīties darba algas un darba vides uzlabošanā.

Sociālā dialoga attīstība pašvaldību līmenī ir nozīmīgs faktors vienmērīgai Latvijas reģionu un pašvaldību at-tīstības nodrošināšanai. Veiksmīga darbinieku, darba devēju un pašvaldības izpildvaras sadarbība sekmē prognozējamu uzņēmējdarbības vides attīstību, kas, savukārt, veicina reģionu un pašvaldību infrastruktūras attīstību. Sociālais dialogs ir veids, kā mazināt sociālo diskrimināciju, kas ir būtisks emigrāciju mo-tivējošs iemesls.

Izglītības sistēmas loma

No valdības viedokļa svarīgi ir veidot valsts pasūtījumu izglītībā. Latvijā ir plašs skolu tīkls, kas varētu veicināt izglītības attīstību atbilstoši darba tirgus tendencēm.

Nepieciešams celt profesionālās izglītības prestižu, lai veicinātu vidējā līmeņa darbaspēka palikšanu Latvijā. Liela nozīme varētu būt profesionāli tehniskās izglītības attīstībai. Šajā jomā būtiski ir racionāli izman-tot ES Sociālā fonda atbalsta iespējas, lai reformētu un modernizētu profesionāli tehniskās izglītības sistēmu atbilstoši Latvijas darba tirgus vajadzībām.

Jauniešu profesionālā orientācija jāsāk veidot pēc iespējas agrāk, iesaistoties skolai, ģimenei un darba devējiem.

Kaimiņu pieredzes analīze

Latvijas situācija starp jaunajām ES dalībvalstīm nav unikāla. Salīdzinoši Latvijas emigrācijas ten-dences ir mērenas. Baltijas valstīs emigrācijas jomā līderpozīcijās ir Lietuva. Oficiālie dati liecina, ka no Lietuvas emigrējuši ap 320 000 cilvēku. Emigrācijas galvenie motīvi ir sociālais un ekonomiskais stāvoklis. Iecienītākās valstis Lietuvas emigrantiem ir Lielbritā-nija — 150 tūkstoši, Īrija — līdz 70 tūkstošiem, Spānija — 40 tūkstoši, Vācija — 30 tūkstoši.

Lietuva ir pieņēmusi likumu, saskaņā ar kuru ārzemēs nopelnītā nauda vairs netiek aplikta ar nodokļiem. Tāpat Lietuva ir pieņēmusi Pilsonības likumu, kurš pieļauj dubultpilsonību etniskajiem lietuviešiem ārzemēs. Kopumā lietuviešiem ir labāk institucionalizētas kopie-nas, tām ir ciešāki sakari ar Lietuvu. Lietuvas Ārlietu ministrija ir izstrādājusi īpašu stratēģiju, kas sastāv no diviem dažādiem virzieniem — Labklājīgā Lietuva (valsts sociāla un ekonomiska progresa stimulēšana) un Virtuālā Lietuva (centieni izveidot no Lietuvas aizbraukušo lietuviešu kopienas un sasaistīt viņus ar dzimteni ar spēcīgām pilsoniskām un kultūras saitēm).

Citāda situācija ir Igaunijā. Oficiālie dati liecina, ka uz ārzemēm peļņā devušies apmēram 10 tūkstoši Igaunijas iedzīvotāju.

Ņemot vērā arī neoficiālos datus, Igaunijas emi-grācijas tendences ir četras reizes zemākas nekā Latvijā. Igauņi lielākoties strādā Somijā. Citās ES dalībvalstīs igauņu īpatsvars nav nozīmīgs. Igaunija ir ievērojamus līdzekļus ieguldījusi darba efektivitātes paaugstināšanā, balstoties uz ilgtpējīgu zināšanu eko-nomiku.

17

Ieteikumi politiskās darbības virzieniem

Nacionālās intereses

Ietekmēt un izmantot tirgus situāciju ES, lai stimulētu Latvijas dzīves kvalitātes paaugstināšanu, kas pakāpe-niski mazinātu emigrāciju.

Nacionālās intereses

Valstiskā līmenī uzturēt komunikāciju ar to cilvēku kopienām, kas aizbraukuši no Latvijas, stiprinot tās ar pilsoniskām un kultūras saitēm.

Ekonomiskā attīstība

• Darbaspēka produktivitātes un efektivitātes paaugsti-nāšana līdz ar pakāpenisku pāreju uz ilgtspējīgu zinā-šanu ekonomiku.

Tautiešu atbalsta politika

• Kopienu institucionalizācija.

• Izglītība latviešu valodā.

• Komunikācijas sakaru un kanālu attīstīšana.

• Informācijas apmaiņa.

Reģionālā politika un ES struktūrfondi

• Valsts atbalsts depresīvo rajonu pašvaldībām un reģio-niem, lai tie iegūtu nepieciešamo kapacitāti saņemt un izmantot ES līdzekļus.

Valsts pakalpojumi

• Darba tiesību popularizēšana.

• Karjeras izaugsmes un izglītības stimulēšana.

• Diplomātiskā un konsulārā darba paplašināšana.

Nodarbinātības politika

• Likumdošanas pilnveidošana darba devēju un valsts attiecībās.

• Uzņēmējdarbības vides uzlabošana.

• Sociālās diskriminācijas mazināšana.

• Sociālā dialoga veicināšana starp darba devējiem, arodbiedrībām un valsti/pašvaldību.

Politiskā līdzdalība

• Politiskās dzīves aktivizācija.

• LR pilsonības politikas precizēšana/pārskatīšana.

Izglītības politika

• Valsts pasūtījuma veidošana, profesionāli tehniskās izglītības attīstība.

18

Eiropas Komisija 2006. gadu ir pasludinājusi par strādājošo mobilitātes gadu ar mērķi veicināt Eiropas konkurētspējas pieaugumu un palīdzēt ES pilsoņiem vairāk uzzināt par iespējām strādāt citās Savienības valstīs.

Tiesiskais pamats brīvai darbaspēka kustībai

• Māstrihtas līgums (1992) – ES pilsonības institūts, kas paredz ikvienam ES pilsonim tiesības brīvi pārvietoties, strādāt vai mācīties un ieceļot jebkurā dalībvalstī.

• Amsterdamas līgums (1997) – sadaļa par nodarbinātību, kurā paredzēts dalībvalstīm koordinēt nodarbinātības stratēģiju un kopīgi veicināt darbaspēka attīstību.

Latvijas pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties

Kopš 2004. gada 1. maija Latvijas pilsoņi automātiski ir arī ES pilsoņi. Līdz ar to Latvijas pilsoņi var izmantot ES pilsoņiem piešķirtās tiesības, tajā skaitā brīvi pārvietoties ES.Brīva darbaspēka kustība ir viena no sastāvdaļām, kas iekļautas tiesībās brīvi pārvietoties. Līdzās tiesībām strādāt tiesības brīvi pārvietoties ietver tiesības uzturēties citās ES dalībvalstīs, tiesības sniegt pakalpojumus, kā arī tiesības mācīties un studēt.Tiem Latvijas pilsoņiem, kuri jau 2004. gada 1. maijā legāli strādāja kādā ES dalībvalstī, šīs tiesības tika saglabātas.

Pārejas periodi brīvai darbaspēka kustībai

Latvijas pievienošanās līgumā Eiropas Savienībai tika paredzēti pārejas periodi attiecībā uz jauno dalībvalstu pilsoņu, kas vēlas sākt strādāt kādā ES dalībvalstī, iespējām to izmantot.• Dalībvalstīm ir tiesības divus gadus no Latvijas pievienošanās dienas ES neatvērt brīva darba tirgus robežas.

Šādas tiesības saglabāsies vēl piecus gadus (formula: 2+3+2 gadi). • Tuvojoties pirmā divu gadu perioda beigām – 2006. gada 1. maijā, vecajām dalībvalstīm ir pienākums paziņot

Eiropas Komisijai, vai pārejas perioda piemērošana pret attiecīgo jauno dalībvalsti tiks turpināta vēl nākamos 3 gadus (formula: 2+3 gadi).

• Ja šāds ziņojums netiek iesniegts, tad automātiski darba tirgus tiek atvērts. Pašreizējās dalībvalstis varēs pagarināt pārejas periodu no 5 gadiem līdz 7 gadiem tikai tādā gadījumā, ja pastāvēs nopietni darba tirgus līdzsvara traucējumi vai draudi tam.

• Jebkurā gadījumā iespējamais 7 gadu periods ir maksimāls un to nevar pagarināt.

Būtiski! Arī pārejas periodu laikā priekšroka dodama jauno dalībvalstu pilsoņiem salīdzinājumā ar trešo valstu pilsoņiem. Piemēram, ja Latvijas pilsonis piesakās uz to pašu darbavietu, uz kuru piesakās arī kāds trešās valsts pilsonis, un abiem ir līdzvērtīgas prasmes un iemaņas darbam, priekšroka ir dodama Latvijas pilsonim.

Pievienošanās līgumā ES Latvijai paredzētie pārejas periodi*

DalībvalstsParedzamais pārejas pe-

riods (gados)

Vai nepiecie-šamas darba

atļaujas?

Vai ir atļauta piekļuve

sociālajiem pabalstiem?

Piezīmes, citi pasākumi

Austrija2 (iespējams vēl +3+2)

Jā JāPiemēro arī pārejas periodu atsevišķās pakalpojumu nozarēs – būvniecībā, dārzniecībā, apsardzes darbībā.

Beļģija2 (iespējams vēl +3+2)

Jā Jā Paliek spēkā pašreizējā darba atļauju sistēma.

Brīva darbaspēka kustība pēc Latvijas iestāšanās ES

19

Dānija2 (iespējams vēl +3+2)

Jā Jā

Nepieciešamas darba atļaujas. Darbojas gandrīz visi sociālie pabalsti pēc 10 mēnešu darba stāža, izņemot bērnu kopšanas pabalstu. Jauno dalībvalstu pilsoņi var uzturēties darba meklēšanas nolūkos līdz 6 mēnešiem bez uzturēšanās atļaujas.

Francija2 (iespējams vēl +3)

Jā Jā Paliek spēkā pašreizējā darba atļauju sistēma.

Grieķija2 (iespējams vēl +3+2)

Jā Jā

ĪrijaDarba tirgus ir atvērts.

Nē DaļējiLai pretendētu uz sociālajiem pabalstiem, perso-nai jābūt nodzīvojušai Īrijā vai Lielbritānijā vismaz 2 gadus.

Itālija 2 Jā JāPaliek spēkā pašreizējā darba atļauju sistēma, imigrācijas kvota – 20 000 cilvēku gadā.

LielbritānijaDarba tirgus ir atvērts.

Nē DaļējiObligāta viesstrādnieku reģistrācija. Lai pretendētu uz sociālajiem pabalstiem, personai jābūt nodzīvojušai Lielbritānijā vismaz 2 gadus.

Luksemburga2 (iespējams vēl +3+2)

Jā Jā

Nīderlande2 (iespējams vēl +3+2)

Jā Jā

Tautsaimniecības nozarēs, kur trūkst vietējā darbaspēka, darba atļauju izsniegšana ir vienkāršota. Paliek spēkā pašreizējā darba atļauju sistēma, ierobežojoši pasākumi, ja imi-grantu skaits pārsniedz 22 000 cilvēku gadā.

Portugāle2 (iespējams vēl +3+2)

Jā JāPaliek spēkā pašreizējā darba atļauju sistēma, ik pa 2 gadiem tiek noteikta imigrācijas kvota.

Somija

2 (iespējams vēl +3+2), taču vairākkārt runājusi par iespēju atvērt darba tirgu.

Jā Jā

Paliek spēkā pašreizējā darba atļauju sistēma. Atsevišķās specialitātēs (tulki, skolotāji, mākslinieki, sportisti, ogu vai augļu lasītāji u. c.) var strādāt bez darba atļaujas līdz 3 mēnešiem.

Spānija2 (iespējams vēl +3+2)

Jā Jā

Vācija2 (iespējams vēl +3+2)

Jā Jā

Sezonas strādniekiem, ja to uzturēšanās pārsniedz 1 mēnesi, jāreģistrējas imigrācijas iestādēs. Nolūkā meklēt darbu Vācijā var uzturēties līdz 3 mēnešiem bez uzturēšanās atļaujas. Ja jauno dalībvalstu pilsoņi legāli strādā 12 mēnešus, ir tiesības uz sociālajiem pabalstiem.

ZviedrijaDarba tirgus ir atvērts.

Nē JāPēc ES pilsoņu uzturēšanās atļauju saņemšanas ir tiesības strādāt bez darba atļaujas.

* Situācija 2006. gada janvārī. ES dalībvalstu plāni par darba tirgus atvēršanu var mainīties.

Avoti:1. European Citizen Action Service (ECAS) ziņojums “Report on the free movement of workers in EU-25“,

2005. gada septembris.2. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas informācija mājaslapā http://www.mfa.gov.lv/lv/eu/darbs/izmainas3. Pievienošanās Eiropas Savienībai līgums.

20

Pretpasākumus Latvija līdz šim nav paredzējusi

Ja kāda no vecajām dalībvalstīm piemēro darba tirgus ierobežojumus pret Latvijas pilsoņiem, Latvija ir tiesīga ie-viest ekvivalentus pasākumus pret konkrētās dalībvalsts pilsoņiem. Pagaidām Latvija neplāno ieviest savstarpējus darbaspēka ierobežojumus. To varētu darīt, ja būtu paredzami Latvijas darba tirgus apdraudējumi no kādas jaunās dalībvalsts pilsoņu puses.

Var brīvi strādāt jaunajās ES dalībvalstīs

Starp jaunajām dalībvalstīm no Austrumeiropas savstarpēji nav noteikti nekādi pārejas periodi brīvai darbaspēka kustībai, un tādējādi darba tirgus starp tām tiek atvērts jau no 2004. gada 1. maija.

ES dalībvalstu pilsoņu uzturēšanās un darba atļauju iegūšana Latvijā

• ES dalībvalstu pilsoņiem nav nepieciešama darba atļauja.

• 90 dienas 6 mēnešu periodā – bez uzturēšanās atļaujas.

• Vairāk nekā 90 dienas pusgada periodā – nepieciešama uzturēšanās atļauja.

• Tā nav vajadzīga, ja:

– ES pilsonis ir sezonas strādnieks;

– ir nodarbināts Latvijā, bet dzīvo citā dalībvalstī un vismaz reizi nedēļā atgriežas tajā;

– atrodas Latvijā līdz 6 mēnešiem gadā, ja nolūks ir nodibināt darba attiecības, noslēdzot darba līgumu;

• Ja darba līgums pārsniedz 1 gadu vai ES pilsonis ir pašnodarbināta persona, uzturēšanās atļauju var saņemt uz 5 gadiem.

Sīkāk skatīt 2004. gada 13. aprīļa Ministru kabineta noteikumus nr. 297 “Kārtība, kādā Latvijas Republikā ieceļo un uzturas Eiropas Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi”.

21

Brīva darbaspēka kustība: pārbaudījumi un iespējas Latvijai

Aija Lulle

Latvija ir Eiropas Savienības valsts jau gandrīz divus gadus. Pašlaik tiešāk un skaidrāk varam realitātē ieraudzīt to, ko radījusi brīva darbaspēka kustība. Lai gan savus darba tirgus pilnībā ir atvērušas tikai trīs ES valstis – Lielbritānija, Īrija un Zviedrija –, Latvija saskaras ar darbaspēka aizplūdi.

Diskusijā piedalās:Aiva Vīksna, uzņēmēja, Lietišķās informācijas die-nesta izpilddirektore, biedrības “Līdere” valdes priekšsēdētāja;Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs;Kārlis Šmits, Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecī-bas struktūrpolitikas departamenta direktora viet-nieks;Egils Baldzēns, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks.

Kādas, jūsuprāt, ir brīvas darbaspēka kustības lielākās problēmas, iespējas un pārbaudījumi, ar kuriem saskaras Latvija?

Kārlis Šmits: Mums vajadzētu runāt par brīvu darbaspēka kustību saistībā ar citām svarīgām jomām. Viens no ES pamatprincipiem ir brīva darbaspēka, kapitāla un pakalpojumu kustība. Daudzas problēmas pašlaik rodas no tā, ka gribam liberalizēt vienu jomu, bet nevēlamies to darīt ar citu. Taču visas šīs brīvības ir ļoti cieši saistītas, bet par brīvu pakalpojumu kustību joprojām nav panākts konsenss.

Vēlamies, lai Latvija izmanto visas iespējas, ko sniedz dalība ES. Viena no šīm iespējām ir tirgus paplašināšana, un tai ir vajadzīga brīva pakalpojumu kustība. Ekonomikas ministrija līdz šim vēl nav vei-

kusi zinātniski pamatotu pētījumu, lai izmērītu, tieši kuras nozares tā ietekmē visvairāk. Taču ministrijai ir informācija par vairākām tautsaimniecības nozarēm, piemēram, par būvniecību.

Aiva Vīksna: Mēs nebijām sagatavojušies tik strau-jai aizplūdei. Tas ir redzams daudzās jomās, ne tikai būvniecībā vien. Es pat savā izdevniecībā vairs nevaru atrast kvalificētus redaktorus, informācijas ievadīšanas operatorus. Un algas, ko mēs maksājam saviem dar-biniekiem, nebūt nav minimālā apjomā – tās ir daudz lielākas, turklāt piedāvājām papildu sociālās garantijas un veselības apdrošināšanu, darba apģērbu.

Gribu runāt arī par pozitīvo: cilvēkiem, kuri ir bijuši projām un pēc tam atgriežas, ir cits redzējums. Liela daļa ir ieguvusi gan profesionālo pieredzi, gan sociālas iemaņas un prasmes.

Skatoties plašākā mērogā, darbaspēka aizplūšana ir arī zaudējums valsts budžetam – tajā neienāk nauda no nodokļiem, jo algas tiek maksātas citur. Aizbraucējiem sūtot naudu uz Latviju, tērējot to šeit, mūsu valstī paaugstinās inflācija, palielinās pieprasījums pēc precēm.

Mums jau šodien jādomā, ko darīt, ar gaušanos vien nepietiks! Nebūs tā, ka rīt pamodīsimies un viss būs kā pasakā, cilvēkiem vienkārši pateiksim, lai nebrauc prom, un viņi šeit paliks. Ir jābūt konkrētām rīcības programmām, kas notiks un ko darīsim pēc gadiem trim, pēc desmit un divdesmit gadiem. Šajā ziņā var daudz mācīties no citām ES valstīm.

Egils Baldzēns: Lielākā daļa brauc nevis aiz la-bas gribas, bet gan nepieciešamības dēļ. Es domāju, ka šī plūsma nebeigsies un projām dosies vēl vairāk jauniešu, pilsētu iedzīvotāju.

Ja analizējam neapliekamā minimuma, sociālā nodokļa rādītājus, redzam, ka esam krietni atpalikuši pat Baltijas valstu vidū: Igaunijā tas ir 1% darbiniekam,

Egils Baldzēns: Mums jākļūst konkurētspējīgākiem Eiropas Savienības vienotajā tirgū, regulāri un būtiski ceļot neapliekamo minimumu un algas.

Andris Jaunsleinis: Pašlaik lielākajā daļā gadījumu pašvaldību rīcībā nav pienācīgu resursu, lai tās spētu veidot konkurētspējīgu vidi un atbalstītu uzņēmējdarbību reģionos. Lielākā problēma bija tā, ka pirms iestāšanās Eiropas Savienībā neviens Latvijā īsti neticēja, ka tik daudz cilvēku aizbrauks.

Aiva Vīksna: Jāņem vērā, ka brīvas darbaspēka kustības apstākļos mūsu darba vide konkurē ar citām visas Eiropas Savienības teritorijā.

Kārlis Šmits: Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mēs redzam, ka daudz lielākā mērā brīva darbaspēka kustība skar tieši jauno dalībvalstu ekonomiku.

22

Lietuvā – 3%, mums – 9%! Neapliekamais mini-mums pagājušajā gadā: attiecīgi 89, 57 un 26 lati. Arī minimālā alga mums ir vismazākā.

Ir nepieciešams straujāks neapliekamā minimuma palielinājums, neapdraudot pašvaldību ienākumus. Pērn pacēla neapliekamo minumu strādājošajiem un neapliekamo minumu par apgādībā esošajām personām, to paaugstināja arī šāgada janvārī. Februāra nogalē redzēsim, kā nāk ieņēmumi no nodokļiem, un varēsim vērtēt, kāds ir ieguvums. Mums jākļūst konkurētspējīgākiem, regulāri un būtiski paaugstinot neapliekamo minimumu un algas.

Andris Jaunsleinis: Mūsu lielākā problēma bija tā, ka neviens Latvijā īsti neticēja, ka aizbrauks tik daudz cilvēku. Līdz iestājai ES tas notika arī nelegāli, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā pievienojās arī legāli strādājošie. Daudzi, kas jau senāk bija aizbraukuši uz Rietumeiropas valstīm, legalizēja savu statusu.

Mēs pašvaldībās to ļoti izjūtam, it īpaši attālajos reģionos. Pašvaldības pirmās visvairāk ietekmēja iekšējā migrācija no laukiem uz pilsētām, jauniešu aiziešana no laukiem, un tikai pēc tam to sāka izjust valstiskā līmenī. Šī ir globāla problēma, kas nav unikāla Latvijai, taču ir jābūt reālai rīcībai, kā stāties pretī šiem pārbaudījumiem.

Ir vēl kāda būtiska problēma, ko radījusi pastiprināta darbaspēka aizplūšana: darbaspēks, kas ir palicis šeit, zaudē konkurenci.

Brīvas darbaspēka kustības jautājumi jāskatās plašā kontekstā, ņemot vērā mūsu valsts iedzīvotāju vecu-

ma struktūru, dzimstības samazināšanos 90. gadu sākumā utt. Mūsu fundamentālā problēma, manuprāt, ir nevis aizbraukšana, bet tieši demogrāfiskā bedre. Aizbraukušais darbaspēks tikai palielinās problēmas un riskus. Šis ir viens no piemēriem, ar kādu ārkārtīgi sarežģītu situāciju valstij ir jāsaskaras, ja laikus netiek veikti profilaktiski pasākumi. Pašlaik valda princips: katrs glābjas, kā var… Un, manuprāt, šis ir vissliktākais variants.

Esam vairākkārt runājuši par to, ka pēc vairākiem gadiem šeit būs nepieciešamība ievest aizvien vairāk imigrantu, bet cilvēki tam netic. Tas ir līdzīgi kā par aizbraukšanu – tai arī neticēja. Un tad var sākties sociāli un sadzīviski sarežģījumi, problēmas izglītības un citās jomās.

Mums jau ir pieredze – padomju laikos dzīvojām brīvas darbaspēka kustības apstākļos. Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, par nākotnes perspektīvu jādomā jau šodien.

Darba alga tiešām ir viens no būtiskākajiem iemes-liem, kādēļ cilvēki ir aizbraukuši. Mani visvairāk sa-trauc, kas notiks, kad šie cilvēki atgriezīsies. Kas no-tiks, ja brīvu darbavietu nebūs, jo strādās iebraukušais darbaspēks?

Šī ir ļoti sarežģīta un kompleksa problēma, kas jāaplūko ļoti plašā kontekstā. Šo jautājumu nevar atrisināt tikai viena ministrija, ir nepieciešama visu līmeņu iesaistīšanās. Šis faktors ir jāņem vērā arī nākamā programmēšanas perioda – 2007.–2013. ga-da – Eiropas struktūrfondu līdzekļu izmantošanā.

Foto

: Atis

Ievi

ņš

Diskusijā piedalās uzņēmēja Aiva Vīksna, Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis, Ekonomikas ministrijas pārstāvis Kārlis Šmits un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētāja

vietnieks Egils Baldzēns. Diskusiju vada Aija Lulle.

23

Kāda ir darbaspēka aizplūšanas ietekme uz kon-kurētspēju un darba ražīgumu?

Kārlis Šmits: Raugoties uz brīvu darbaspēka kustību, darbaspēka aizplūšana ir radījusi izkropļojumu vairākās jomās. It īpaši reģionos redzam to, ka trūkst darbaroku, uzņēmēji ir spiesti palielināt algas nevis saistībā ar produktivitātes pieaugumu, bet lai konkurētu ar algām. Ir grūtības piesaistīt kvalitatīvu darbaspēku par tādu sa-maksu, kādu patlaban uzņēmēji ir spējīgi maksāt.

Aiva Vīksna: Mēs, uzņēmēji, jūtam, ka darbaspēks kopumā samazinās, tāpat krītas konkurētspēja.

Egils Baldzēns: Diemžēl mums, arodbiedrībai, nav izdevies politiķus pārliecināt, ka lēts darbaspēks nav mūsu valsts spēks. Arodbiedrību savienība uzskata, ka viens no klupšanas akmeņiem ir bijusi tieši nepamatotā aizraušanās ar domu, ka lētais darbaspēks ir mūsu lielā iespēja.

Andris Jaunsleinis: Darba tirgū ir ienācis ze-mākas kvalitātes darbaspēks. Uzņēmēji prasības ir mīkstinājuši, jo viņiem ir divas izvēles: vai nu izmantot to, kas ir, vai neizmantot nemaz. Protams, vēl viena iespēja būtu darbaspēka importēšana. Ja pašreizējā situācijā neko nedarīsim, tas būs tikai laika jautājums, jo tukšums ilgi nevar pastāvēt.

Kārlis Šmits: Es piekrītu, ka alga ir būtisks, bet ne vienīgais iemesls, kādēļ aizplūst darbaspēks. Salīdzinot ar reģioniem, Rīgā algas ir augstākas.

Ļoti svarīgs faktors ir nodarbinātības iespēju trūkums. Analizējot nodarbinātības indikatorus, redzam, ka ir ļoti augsts jauniešu bezdarba līmenis – ap 20%, un tas ir augstāks nekā citās ES valstīs. Tāpat ir zināms, ka reģionos, piemēram, Latgalē, ir nodarbinātības iespēju trūkums. Mums ir zems uzņēmējdarbības līmenis, un tā pamatā ir vairāku apstākļu sakritība – resursu trūkums, nepietiekamas zināšanas.

Kā vienu no soļiem šajā diskusijā minēja neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Manuprāt, tas ir viens no labākajiem veidiem, kā cīnīties pret nelegālo nodarbi-nātību.

Kapitāla atdeve Latvijā ir augstāka nekā darbaspēka atdeve. Pēdējos gados vidējais iekšzemes kop-produkta (IKP) pieaugums bija 8% gadā. Analizējot indikatorus, no kā rodas šis pieaugums, redzam, ka apmēram puse ir no kapitāla, investīciju pieauguma, bet otra puse – no produktivitātes pieauguma. Taču nodarbinātības līmenis nav sevišķi mainījies.

Pirms iestāšanās ES galvenās debates bija par to, kā brīva darbaspēka kustība ietekmēs vecās dalībvalstis. Visi bijām pārsteigti, ieraugot, ka patiesībā tās daudz lielākā mērā skar tieši jauno dalībvalstu ekonomiku, vecās dalībvalstis šajā situācijā pat ir ieguvējas.

Kā vienu no risinājumiem nereti nosauc imigrācijas veicināšanu. Ekonomikas ministrijas nostāja ir šāda: pirms ķeramies pie šā jautājuma, vispirms jāskatās, vai esam izmantojuši savas iekšējās darbaspēka rezerves. Jāveicina bezdarbnieku aktīva iesaistīšanās darba meklēšanā, tāpat arī, piemēram, jauno māmiņu un citu grupu nodarbinātība, piedāvājot nepilnu jeb elastīga darba laiku.

Nevar skatīties tikai uz valdību un domāt, ka tai viss ir jāizdara. Aktīvi jārīkojas gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem.

Mums ir iespējas ieguldīt ES naudu darba tirgus stimulēšanā.

Egils Baldzēns: Jā, tādas iespējas ir, izmantojot ES Sociālo fondu, taču šī nauda jāapgūst daudz aktīvāk.

Kārlis Šmits: Uzņēmēji kūtri piesakās programmām, kas domātas cilvēkresursu attīstīšanai, biežāk izvēlas programmas, kas sniedz atbalstu infrastruktūrai. Uzņēmēju arguments ir šāds: kāda jēga investēt darbiniekā, ja viņš nākamajā dienā var aizbraukt no valsts vai aiziet strādāt pie cita darba devēja.

Kāds varētu būt risinājums, lai mainītu šo situāciju?

Egils Baldzēns: Risinājumi ir vairāki. Piemēram, dau-dzi uzņēmēji sūdzas par sarežģītajām birokrātiskajām procedūrām, lai iegūtu naudu no programmām. Ir nepieciešams gan politisks atbalsts, gan organizēta pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās. Manuprāt, la-bāks modelis ir Vācijā: kopā darbojas pašvaldības, valdība, darba devēji un darba ņēmēji. Vācijā lēmumi tiek pieņemti ar divām trešdaļām, un tie ir obligāti visiem. Mums pašlaik trīspusējā sadarbībā (ietilpst valdības, arodbiedrību un darba devēju pārstāvji) top konsultatīvi un rekomendējoši lēmumi.

Esmu konsultējies ar nozaru arodbiedrību pārstāv-jiem. Viņi ir pret imigrācijas veicināšanu, saprotot, ka tas var bremzēt algu kāpumu vai pat radīt to iesaldēšanu.

Vai pieļaujat iespēju, ka varētu stimulēt darbaspēka ieplūšanu no citām ES valstīm?

Kārlis Šmits: Nē. Šajā sakarā vēlos komentēt brīvas darbaspēka un kapitāla plūsmas kustību no ekonomi-kas teoriju viedokļa. Kādēļ šī brīvā kustība ir vajadzīga? Tādēļ, lai valstis, kas attīstās straujāk, saņemtu darbaspēka plūsmas no citām valstīm un reģioniem. Pašlaik redzam paradoksu: Latvija un Baltijas reģions attīstās visstraujāk visā ES. Taču darbaspēks plūst ārā no šīs telpas. Tas norāda, ka ekonomiskajā attīstībā ir kādi būtiski izkropļojumi.

Andris Jaunsleinis: Galvenokārt tas saistīts ar milzīgo nelegālo resursu apjomu, kas cirkulē mūsu valstī. Lietojam daudz vairāk resursu nekā mums valstī statistiski un juridiski pieder. Daudz darāmā ir Latvijā pastāvošo sistēmu sakārtošanā. Imigrācijas veicināšana ir pēdējais līdzeklis, ko var izmantot tikai tad, kad ir izsmeltas visas pārējās iespējas.

Vai ir kādi citi risinājumi darbaspēka stimulēšanai Latvijā?

Aiva Vīksna: Liela problēma ir mazais uzņēmēju skaits. Latvijā ir tikai 18–20 uzņēmēji uz 1000 iedzī-votājiem, un tas ir zemākais rādītājs ES valstu vidū. Uz ārzemēm strādāt brauc uzņēmīgi cilvēki. Viņi ir potenciālie uzņēmēji, taču Latvijā nav piemērotas vides. Līdzīgi ir ar jauniešiem – arī šajā grupā ir liels potenciāls, taču ir nepieciešama uzņēmējdarbības vides plānošana ilgtermiņā. Tādēļ viens no galvena-jiem mūsu uzdevumiem ir veicināt to, lai cilvēki, kas atgriezušies no ārvalstīm, neiztērētu nopelnīto naudu

24

tikai, piemēram, jaunu automašīnu iegādei, bet veidotu uzņēmumus un tādējādi nodrošinātu savas ģimenes ilgtermiņa ienākumus.

Ir vismaz divi risinājumi, kā var palīdzēt jaunajiem uzņēmumiem. Viens no tiem ir uzņēmēju algas. Eko-nomikas ministrija jau strādā pie šī projekta. Realitātē tas izskatās šādi: cilvēki, kas visu laiku šeit uz vietas dzīvojuši, vai arī tie, kas atgriezušies, saka: man ir ideja un noteikta naudas summa. Ar šo biznesa plānu topošais uzņēmējs dodas uz banku, un atbilstoši biznesa plānam gadu, pusotru viņam tiek maksāta tā dēvētā uzņēmēja alga. Somijā tā ir ap 700 eiro, pieļauju, ka Latvijā pietiktu ar 300–400 latiem mēnesī. Tikmēr šim cilvēkam, kurš veido uzņēmumu, ir nauda ikdienas vajadzībām, viņš var veikt nepieciešamos ik-dienas maksājumus un uzturēt ģimeni.

Otra iespēja ir mentorings, proti, pieredzējis uzņēmējs ņem savā pārraudzībā jauno uzņēmēju. Kopā ar Ekonomikas ministriju jau esam veikuši šādus projektus, un tiem ir ļoti labi rezultāti. Šī programma ļoti palīdzētu cilvēkiem, kas atgriezīsies Latvijā un gribēs sākt uzņēmējdarbību.

Ir jāņem vērā, ka brīvas darbaspēka kustības apstākļos mūsu darba vide konkurē ar citām visas ES teritorijā.

Latvijā ir nonivelējies uzņēmēja prestižs. Es lasu lek-cijas arī augstskolā. Kad jautāju studentiem, vai viņi vēlas kļūt par uzņēmējiem, daudzi rausta plecus un atbild – labāk būšu darba ņēmējs, man būs sociālās garantijas un varēšu naktī mierīgi gulēt. Sabiedrības apziņā ir izveidojies greizs priekšstats, ka uzņēmēji sa-vus līdzekļus ir ieguvuši nelegāli, zaguši un vēl ko sliktu darījuši. Tas gremdē uzņēmēju garu.

Rezumējot, lūdzu, nosauciet, jūsuprāt, būtiskākos soļus, kas Latvijai veicami, lai arī brīvas darbaspēka kustības apstākļos tā celtu savu konkurētspēju!

Andris Jaunsleinis: Manuprāt, viens no fundamen-tāliem risinājumiem ir decentralizācija. Uzskatu, ka līdz ar to ir jānotiek resursu sadalei no valsts uz pašvaldību pārraudzību. Pašlaik lielākajā daļā gadījumu pašvaldību rīcībā nav pienācīgu resursu, lai tās spētu veidot konkurētspējīgu vidi un atbalstītu uzņēmējdarbību reģionos.

Egils Baldzēns: Nerisinot stratēģiskus jautāju-mus – nodokļu politiku, neapliekamā minimuma, minimālās algas celšanu, vidējās algas tuvināšanu vidējam ES līmenim –, ir gandrīz neiespējami panākt ļoti būtisku uzlabojumu. Tāpat ļoti svarīgi ir cīnīties pret nelegālo nodarbinātību, taču tas ir jādara efektīvi, profesionāli, nevajag par katru sīkumu spiest uzņēmēja galvu dubļos. Liela minimālā alga visiem būs stimuls nodokļu maksāšanai.

Un, visbeidzot, īpaši gribu uzsvērt nepieciešamību ES Sociālā fonda līdzekļus un citu fondu atbalstu vairāk virzīt uz reģioniem, jo šī palīdzība noteikti jāizmanto reģionu stiprināšanai. Tas ir vitāli svarīgi visas valsts attīstībai un darbaspēka konkurētspējas celšanai.

Kārlis Šmits: Mēs dzīvojam liberālā valstī, katrs cilvēks pieņem lēmumu, ko viņš darīs, piemēram, pēc desmit gadiem. Taču valstij ir jāiet soli pretī iedzīvotājiem un jāpiedāvā ilgtermiņa darba progno-zes, lai mēs zinātu, kāda izglītība, kādas prasmes un iemaņas būs pieprasītas darba tirgū pēc pieciem, desmit un vairāk gadiem. Ja mēs to nedarīsim, arvien vairāk saskarsimies ar situāciju, kāda jau patlaban ir Latvijā: cilvēki ir ieguvuši izglītību, nereti – augstāko, taču tā neatbilst darba tirgus prasībām.

Pašlaik ar ES Sociālā fonda atbalstu tiek izstrādātas šīs prognozes, un tās varētu būt gatavas divu gadu laikā. Galvenais – ir nepieciešams izveidot modeli (pie tā strādā Latvijas Universitātes pētnieki), lai tas būtu ilgtspējīgs un adaptējams institucionālajā vidē, lai ar vienreizēju darba prognožu izstrādi šis process ne-beigtos.

Aiva Vīksna: Jaunā paaudze jāmāca kļūt par saim-niekiem. Jāapgūst uzņēmēja filozofija.

25

Juris Vīgulis, Labklājības ministrijas Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību speciālists

Kopš 2004. gada Latvijai ir pieejami četru Eiro-pas strukturālo fondu līdzekļi, tostarp Eiropas Sociālā fonda (ESF) nauda. Latvijā tā tiek lietota labklājības, izglītības un ekonomikas nozarēs. To var izmantot arī darbaspēka kvalitātes celšanā, stiprinot Latvijas spējas brīva darbaspēka kustības apstākļos. Šā raksta mērķis ir izskaidrot, kādiem nolūkiem izmantojama Eiropas sociālā nauda labklājības jomā un kas jāzina, piesaistot to sa-viem projektiem.

Ieguldījums cilvēkresursosESF iegulda naudu cilvēkresursos. Tā paredzēta, lai

papildinātu cilvēku zināšanas, celtu viņu kvalifikāciju un uzlabotu darba tirgū nepieciešamās iemaņas. To var izmantot arī sociālās iekļaušanas pasākumiem, lai palīdzētu cilvēkiem ieraudzīt jaunas iespējas, noticēt sev un atrast savu vietu sabiedrībā un darba tirgū.

Gandrīz visi pasākumi, kuriem līdzfinansējumu sniedz ESF, ir vērsti uz nodarbinātības veicināšanu, tātad

Eiropas nauda – labklājības celšanai

Keramikas nodarbības ir tikai viena no mācību iespējām, kas Krāslavas dienas centrā ir pieejamas cilvēkiem ar invaliditāti. ESF atbalstītajā projektā viņi var apgūt arī biznesa pamatus, fotografēšanu, floristiku,

piedalīties deju, sporta, reitterapijas un citās nodarbībās, kā arī doties pieredzes apmaiņas braucienos.

Foto

no

Labk

lājīb

as m

inis

trija

s ar

hīva

26

ESF mērķauditorija ir cilvēki darbspējas vecumā. ESF būtību raksturo fakts, ka valstis šī fonda naudu nevar izmantot, piemēram, pabalstu izmaksai, jo pabalsti neatrisina bezdarba problēmu. Ir svarīgi ieguldīt naudu pasākumos, kas nes labumu nākotnē, un ilgtermiņa projektos, proti, tādos projektos, kas iemāca cilvēkam patstāvību, dod jaunas zināšanas un prasmes, galarezultātā palīdzot no pabalstu saņēmēja kļūt par sociāli aktīvu cilvēku, kurš prot nopelnīt un parūpēties par sevi un savu ģimeni.

ESF nauda ir pieejama tām organizācijām, kas Lat-vijas apstākļos piedāvā iedzīvināt Eiropas sociālās politikas pamatvērtības: nodrošināt visiem vienādas iespējas darba tirgū, izskaust diskrimināciju, veicināt dzimumu līdztiesību, mazināt sociālo atstumtību. Rezumējot – ESF palīdz ceļā uz aktīvu, elastīgu un iekļaujošu darba tirgu.

Kas var pieteikties? Eiropas fondi ir atvērti visām organizācijām – pro-

jektus var pieteikt un īstenot pašvaldību un valsts institūcijas, izglītības iestādes, uzņēmumi, profesionālās asociācijas, arodbiedrības, nevalstiskās organizācijas un citas juridiskās personas. Vienīgi privātpersonas nevar pieteikt projektus un pretendēt uz Eiropas sociālo naudu.

Atsevišķos gadījumos, īpaši programmās, kas saistītas ar izglītošanas darbu, organizācijai ir jābūt šo darbu veikšanai nepieciešamajām atļaujām un licen-cēm. Vēl viens nosacījums ir nevainojama pagātne. Tas nozīmē, ka projekta pieteicējam jābūt maksātspējīgam un bez nodokļu parādiem, tas nedrīkst būt sodīts par profesionālās darbības pārkāpumiem.

Kā pieteikties projektiem? No 2004. līdz 2006. gadam uz ESF finansējumu

labklājības jomā var pieteikties deviņās programmās. Vienā no tām projektiem rezervētie līdzekļi jau ir iz-smelti pilnībā, citās – daļēji, un interesenti joprojām var pieteikties. Kopumā projektiem labklājības nozarē jau piesaistīti gandrīz 80% no pieejamās naudas. Tiem, kas labu ideju realizēšanai grib piesaistīt vēl 2006. ga-dā pieejamos līdzekļus, ir jāpasteidzas.

Projektu iesniegšanai apmēram reizi gadā tiek izsludināti konkursi; projekta pieteikums tajos ir jāiesniedz viena vai divu mēnešu laikā pēc konkursa izsludināšanas.

Projektu konkursus labklājības jomā izsludina trīs organizācijas, kam uzticēta ESF apsaimniekošana:

• Nodarbinātības valsts aģentūra pieņem projek-tus divās ESF programmās – vienā var iegūt līdzekļus darba prakses nodrošināšanai jauniešiem bezdarb-niekiem, otra atbalsta darba tirgus pētījumu veikšanu.

• Sabiedrības integrācijas fonds apsaimnieko čet-ras programmas, kas palīdz atgriezties sabiedrības un darba dzīvē atstumtības riskam pakļautiem cilvē-kiem. ESF atbalsta sociālās rehabilitācijas un mo-tivācijas programmu izveidi un īstenošanu, veicina komercdarbības un pašnodarbinātības sākšanu, kā arī līdzfinansē pētījumus par sociālās atstumtības riska grupu iespējām darba tirgū.

• Sociālo pakalpojumu pārvalde administrē pro-jektus, kas vērsti uz sociālā darba speciālistu mācībām un profesionālās rehabilitācijas programmu izveidi cilvēkiem ar invaliditāti.

Minētās trīs iestādes ir projektu pieteicēju un īstenotāju tiešie sadarbības partneri no konsultācijām projekta pieteikuma sagatavošanai līdz pēdējās pro-jekta atskaites sagatavošanai.

Kādi ir noteikumi līdzekļu piesaistei?

Līdz 80% no projekta izmaksām sedz ESF, pārējo naudu atkarībā no programmas specifikas sedz valsts vai pats projekta īstenotājs. Izdevīgie finanšu notei-kumi ir viens no iemesliem, kādēļ ir liela interese ar sociālajiem projektiem.

Rakstot pieteikumu, jāņem vērā, ka nauda ir paredzēta projekta mērķa grupas atbalstam. Tie var būt jaunieši bez darba pieredzes, ilgstošie bezdarbnieki, cilvēki ar invaliditāti, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki, vecāki pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un citi cilvēki, kuriem ir grūtības pašiem iesaistīties darba tirgū. Projekta īstenotājs šajā gadījumā ir tikai starpnieks, kas palīdz ESF līdzekļus pārvērst kvalitatīvos cilvēkresursos. Uzņēmumi, pašvaldības, nevalstiskās organizācijas saņem atalgojumu par labi padarītu darbu, taču ES sociālā nauda primāri paredzēta mērķa grupu atbal-stam, nevis uzņēmuma attīstībai. Šādiem nolūkiem ir īpašas uzņēmējdarbības atbalsta programmas ar ci-tiem noteikumiem.

Jāņem vērā, ka Eiropas fondi un tos administrējošās institūcijas maksā tikai par līgumam atbilstoši padarītiem darbiem. Tas nozīmē, ka naudu var izmantot vienīgi projektā plānotajām aktivitātēm.

Kas notiks turpmākajos gados?

Struktūrfondi Latvijai, tāpat kā pārējām ES dalībvalstīm, būs pieejami arī nākotnē. Patlaban esam uz jaunā ES finansēšanas perioda sliekšņa, kas sāksies 2007. gadā un ilgs līdz 2013. gadam. Šo septiņu gadu periodā Latvijai būs pieejams vairāk struktūrfondu naudas nekā iepriekšējos gados – kopumā tie ir 4 mil-jardi latu. Ir sākušās aktīvas diskusijas par to, kādiem nolūkiem šī nauda būs izmantojama, taču galvenie ESF atbalsta virzieni gan paliks nemainīgi: naudu arī nākotnē varēs ieguldīt nodarbinātības veicināšanas un sociālās iekļaušanas pasākumiem. Ieinteresētās pu-ses vēl turpina apspriedes par to, kādas programmās varēs iesniegt projektus un kādi būs pieteikšanās noteikumi. Taču jau tagad ir skaidrs, ka struktūrfondi jaunajā finansēšanas periodā kļūs pieejamāki, at-vieglojot pieteikšanās nosacījumus, paātrinot projektu vērtēšanas gaitu un nodrošinot visiem pieejamu un aktuālu informāciju par struktūrfondu piedāvātajām iespējām.

27

Fakti par ESF Latvijā

• Labklājības nozarē pašlaik Latvijā tiek īstenoti vairāk nekā 160 ESF līdzfinansēto projektu.

• Aktīvākie projektu īstenotāji ir pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un uzņēmumi. Tiem seko valsts institūcijas un izglītības iestādes.

• Projektu aktivitātēs ir iesaistīti gandrīz 15 000 cilvēku.

• Īpaši aktīvs reģions ESF atbalsta saņemšanai ir Latgale – atsevišķās programmās šajā novadā koncentrējas gandrīz puse visu atbalstīto projektu.

Informācijai

Eiropas struktūrfondi labklājības nozarēwww.lm.gov.lv/sf

ESF labklājības nozarē apsaimnieko:

Labklājības ministrijaSkolas iela 28, Rīga, LV-1331Tālr.: 7021561E-pasts: sf@lm.gov.lv Mājaslapa: www.lm.gov.lv

Nodarbinātības valsts aģentūraK. Valdemāra iela 38, Rīga, LV-1010Tālr.: 7021801E-pasts: esf@nva.lvMājaslapa: www.nva.lv/esf

Sabiedrības integrācijas fondsBrīvības iela 40–39, Rīga, LV-1050Tālr.: 7281752E-pasts: info@lsif.lvMājaslapa: www.lsif.lv

Sociālo pakalpojumu pārvalde Kurbada iela 2, Rīga, LV-1009Tālr.: 7500225E-pasts: parvalde@socpp.gov.lvMājaslapa: www.socpp.lv

28

Kristīne Krūma,tiesību doktora kandidāte, starptautisko tiesību maģistre

Šī gada 23. janvārī beidzas direktīvas 2003/109/EK ieviešanas termiņš. Direktīva paredz ieviest īpašu statusu trešo valstu pilsoņiem (TVP), kas ir ilgtermiņa iedzīvotāji.

Direktīvas pieņemšanaDirektīva tika pieņemta 2003. gadā, kad ES pilsoņu

un migrantu attiecības vēl nebija tik saasinātas kā pēc 2004. gadā notikušās holandiešu režisora Teo van Goga slepkavības, 2005. gada Londonas terorak-tiem metro stacijās, pēdējiem grautiņiem Francijā un nemieriem Dānijā. Šie notikumi un pārmaiņas valstu politikā pret imigrantiem kopumā var būtiski ietekmēt ne tikai jaunās direktīvas, bet arī ES realizēto migrācijas politiku kopumā. Tāpēc arī direktīvu nevar skatīt atrauti no vispārējā konteksta. Ņemot vērā to, ka direktīvas mērķa īstenošanai valstīm ir atstāta lielāka rīcības brīvība līdzekļu izvēlē, šis konteksts ir svarīgs.

Migrācijas jautājumus dalībvalstis nelabprāt deleģē ES institūcijām, jo tie ir iekšpolitiski sarežģīti. Vienlai-kus ES institūcijas, īpaši Komisija, regulāri atgādina, ka ir nepieciešama vienota migrācijas politika ES līmenī. Arvien pieaugošā migrācija no trešajām valstīm radīja nepieciešamību 1985. gadā ES līmenī iedibināt vieno-tu savstarpējo konsultāciju mehānismu, kura likumību dažas valstis pat mēģināja apstrīdēt tiesā. Turpmāko dis-kusiju rezultātā pieņēma Šengenas konvenciju un vēlāk izveidoja Šengenas acquis, kas ietver priekšrakstus par ceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem. Un vis-beidzot – jāmin Amsterdamas līguma grozījumi, kas paredzēja to, ka Eiropas Savienības līguma sadaļa par kopīgo imigrācijas, patvēruma un vīzu politiku tiek pārcelta no trešā pīlāra uz pirmo – Eiropas Kopienu. Tas kalpoja arī Šengenas acquis integrēšanai ES režīmā. Amsterdamas līgumā veiktie grozījumi radīja pamatu vairāku atvasināto tiesību aktu izstrādei, un viens no tiem ir apskatāmā direktīva.

Mērķis – vienlīdzīga attieksme

Gadiem ilgie politiķu solījumi par to, ka migranti brauks mājās, nav piepildījušies. Tā, piemēram, Vācijā jau paaudzēs dzīvo liela Turcijas pilsoņu kopiena, kura

ir vāji integrēta. Šī iemesla dēļ Turcija pat ir grozījusi savu pilsonības likumdošanu, pieļaujot, ka šīm personām ir iespēja atteikties no Turcijas pilsonības, iegūstot t. s. “rozā karti“ un saglabājot vairumu Tur-cijas pilsoņu tiesību. Vienlaikus atteikšanās no Turci-jas pilsonības atļauj viņiem iegūt Vācijas pilsonību un tādējādi sekmīgāk integrēties. Taču ne visas valstis šādus grozījumus ir veikušas. Līdz ar to lielām imigrantu grupām nav iespējas iegūt ES pilsonību un integrēties jaunajā mītnes zemē. Viņu tiesības salīdzinājumā ar ES pilsoņu tiesībām ir niecīgas, tas rada atstumtības un neaizsargātības sajūtu, kas ar laiku noved pie šo grupu radikalizācijas.

Direktīva 2003/109 ietver nosacījumus ilgtermiņa iedzīvotāja statusa piešķiršanai un atņemšanai, kā arī viņu brīvas pārvietošanās nosacījumus. Direktīvas mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret ilgtermiņa iedzīvotājiem un ES pilsoņiem, kā arī pastiprināt aizsardzību pret ilgtermiņa iedzīvotāju izraidīšanu. Direktīva liberalizē līdz šim pastāvošo regulējumu, kā arī pilda Tamperes Eiropadomes apspriedē pausto apņemšanos pietuvināt pastāvīgo iedzīvotāju tiesības ES pilsoņu tiesībām. Tādējādi pēc direktīvas stāšanās spēkā ne tikai ES pilsoņiem, bet arī jaunā pastāvīgā iedzīvotāja statusā esošajām personām būs brīvas pārvietošanās tiesības ES teritorijā. Piemēram, Francijā dzīvojošs Marokas pilsonis, kurš Francijā būs ieguvis TVP statusu, varēs ierasties Latvijā, izpildot tādus pašus nosacījumus kā ES pilsoņi.

Kas var iegūt ilgtermiņa iedzīvotāju statusu?

Ilgtermiņa iedzīvotāju statusu var iegūt indivīdi, kas nav ES pilsoņi un vismaz piecus gadus likumīgi un nepārtraukti uzturas ES teritorijā. Tas nozīmē, ka statuss ir pieejams arī personām ar nenoteiktu pilsonību un bezvalstniekiem. Plašā definīcija var radīt problēmas un neskaidrības. Vairākās ES dalībvalstīs ir identificējamas personu grupas, kuras savās tiesībās ir faktiski pielīdzinātas pilsoņiem, kaut arī pilsoņa sta-tuss tām nav piešķirts. Piemēram, Latvijā tāda kate-gorija ir nepilsoņi, Grieķijā tāda grupa ir homogeneis pilsoņi. Pielīdzinot šīs personas trešo valstu pilsoņiem, neskaidra kļūst direktīvas pantu piemērošana, kas

Trešo valstu pilsoņu statusa direktīva: pārbaudījums dalībvalstu migrācijas politikai

29

paredz statusa atņemšanu vai izraidīšanu. Tāpat direktīvas efektivitāte būs atkarīga no tā, cik lielā mērā valstis izmantos 9. pantā paredzētās izvēles iespējas noteiktos gadījumos neatņemt ilgtermiņa iedzīvotāja statusu vai arī panākt savstarpēju vienošanos par sta-tusa saglabāšanu vai atgūšanu.

Statusa iegūšanai TVP ir ne tikai jāuzturas ES vismaz piecus gadus, bet arī jāsniedz pierādījumi, ka viņam ir stabili un regulāri ienākumi, kuri turklāt ir pie-tiekami, lai uzturētu sevi un ģimeni, kā arī pierādījumi par veselības apdrošināšanu. Dalībvalstu kompetencē ir atstāts jautājums par ienākumu regularitāti un darba raksturu. Direktīvā nav norāžu, pēc kurām vadīties, vērtējot, vai ienākumi ir pietiekami, t. i., vai jāņem vērā valstī noteiktā minimālā alga, vai jāieskaita ienākumi no īpašumiem ārpus ES. Tas nozīmē, ka liela loma būs valstu praksei un, iespējams, Eiropas Kopienu tiesas interpretācijai.

Direktīva paredz gadījumus, kuros valstis var at-teikties piešķirt ilgtermiņa iedzīvotāja statusu sakarā ar sabiedriskās drošības un kārtības apsvērumiem, bet nepārprotami izslēdz iespēju atteikt statusu, bal-stoties uz ekonomiskiem apsvērumiem. Valsts var atteikt iebraukšanu ilgtermiņa iedzīvotājam, balsto-ties uz sabiedriskās veselības apsvērumiem. Šādos gadījumos valstij ir jāinformē tā ES dalībvalsts, no ku-ras indivīds ieradies.

Pēc Eiropas Parlamenta ierosinājuma direktīvā ietverts noteikums, ka ilgtermiņa iedzīvotājiem jāpa-kļaujas mītnes valsts integrācijas nosacījumiem. Šis priekšlikums tika ietverts direktīvā pēc terora aktiem ASV. Nepakļaušanās sekas tomēr ir neskaidras, jo nepakļaušanās integrācijas noteikumiem nav paredzē-ta kā pamats statusa atņemšanai vai izraidīšanai.

Vienlaikus var izrādīties, kas šis ir viens no galvena-jiem direktīvas efektivitātes nosacījumiem. Vairākas ES dalībvalstis ir izstrādājušas striktus nosacījumus uzturēšanās atļauju saņemšanai. Piemēram, Nīder-lande pieprasa īpaša eksāmena kārtošanu, pirms trešās valsts pilsonis ierodas Nīderlandē. Jānorāda, ka direktīvā lietotais apzīmējums “integrācijas nosacījumi“ ir stingrāks nekā līdzšinējā prasība trešo valstu pilsoņu ģimeņu atkalapvienošanās gadījumos (direktīva 2003/86/EK), kad valstīm bija atļauts prasīt, lai TVP pakļaujas “integrācijas pasākumiem“.

No materiālo tiesību viedokļa vissvarīgākais ir 11. pants, kas ietver ilgtermiņa iedzīvotāju tiesības uz vienlīdzīgu režīmu ar ES pilsoņiem. Ņemot vērā garo uzskaitījumu, kas sniegts šajā pantā, var secināt, ka ilgtermiņa iedzīvotājiem būs gandrīz tādas pašas tiesības kā ekonomiski aktīvajiem ES pilsoņiem, izņemot politiskās tiesības. Direktīvas normas gan nav tik skaidras kā EKL normas, tāpēc pašreiz precīzs tiesību apjoms ir neskaidrs un liela nozīme direktīvas interpretācijā būs EKT.

Lai gan direktīva ir nozīmīgs solis trešo valstu pilsoņu statusa regulēšanā, tā tomēr neatrisina virkni jautājumu. Piemēram, neskaidrs ir jautājums par direktīvas piemērošanu kolīzijas gadījumā. Arī vairāku direktīvas pantu piemērošanas apjoms ir neskaidrs un prasa tālāku skaidrojumu un interpretāciju. Katrā ziņā direktīva pieļauj dalībvalstu rīcības brīvību, kas var padarīt šo sta-tusu nepievilcīgu TVP. Taču dalībvalstīm būs jārēķinās ar imigrantu kopienām un jādomā par racionāliem integrācijas modeļiem, jo to nepieciešamību nosaka ES demogrāfiskā krīze un ekonomiskā situācija, kas satrauc vismaz ES institūcijas.

Jaunieši Rīgas ielās informē par pilsonības un Eiropas Savienības pilsoņu tiesību jautājumiem

Foto

no

laik

raks

ta “

Die

na”

arhī

va.

Aiv

ars

Liep

iņš

30

Migrācija un tuvējie kaimiņi. Vai paredzama imigrācija

no NVS valstīm?

Ivars Indāns, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks,LU politikas zinātnes maģistrs

Ir pagājuši piecpadsmit gadi kopš valsts neat-karības atgūšanas, Latvija 2004. gadā ir kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti. Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies gandrīz par pusmiljonu.

Turpinās demogrāfiskā krīze – cilvēki vairāk mirst nekā piedzimst. Vienlaikus, izmantojot eko-nomiskās iespējas, arvien vairāk Latvijas iedzī-votāju pamet Latviju, lai strādātu un pelnītu iztiku citās zemēs. Līdz ar to aizvien aktuālāks kļūst jautājums, vai Latvijai būs nepieciešams pārskatīt imigrācijas politiku, kas attiecas uz NVS valstīm.

Darbaspēka trūkums un stingra imigrācijas politika

Aizvien spēcīgāk sabiedrībā izskan uzņēmēju vie-doklis, ka darbaroku trūkumu Latvijā varētu atrisināt darbaspēka ievešana no NVS valstīm.

Viens no šīs problēmas iemesliem ir straujais pieau-gums dažādās uzņēmējdarbības nozarēs. Celtniecības sektora apjomi Latvijā 2005. gada pirmajā pusē palielinājušies par 16%. Latvijas dalība ES vairo investīciju ieplūšanu, kas veicina rūpniecības attīstību, savukārt tūrisms rada papildu darbavietas restorānos un viesnīcās.

Algu pieaugums palielina pirktspēju, kas savukārt rada prasības pēc jaunām darbarokām veikalos. Lētā darbaspēka ievešana no NVS palīdzētu saglabāt eko-nomikas izaugsmi. Latvijā tagad notiek tas pats, kas jau noticis Īrijā pirms dažiem gadiem, — strauja izaugsme, nepieciešamība pēc darbaspēka un tā ievešana atbilstoši ekonomikas vajadzībām.

Lai ievestu Latvijā viesstrādnieku no kādas trešās valsts, kas nav ES, uzņēmējam darba algā un valsts nodevās jāsamaksā vairāk nekā 400 latu. Ja darbaspēka ievešana būs tik dārga, darba tirgus spiediena dēļ uzņēmumiem būs jāmaksā augstākas algas vietējiem darbiniekiem, tas palielinās ražošanas izmaksas un būs jāpaceļ cenas.

Tas pievienos savu artavu Latvijas augošajai inflācijai un tikai pastiprinās ekonomikas pārkaršanu. Līdz ar ce-nu celšanos Latvijas uzņēmumi zaudēs konkurētspēju, tas palēninās izaugsmi un atkal palielinās bezdarbu.

No vienas puses, pašlaik darbaspēka Latvijā trūkst, taču, no otras puses, viesstrādnieku ievešana uzņēmējiem visbiežāk ir par dārgu. Viesstrādniekam mēnesī pirms nodokļu nomaksas ir jāmaksā vismaz 212 lati jeb vidējā darba alga valstī, ikmēneša valsts nodeva 35 lati, papildus 3—5 lati par dokumentu noformēšanu un 70—170 latu par termiņuzturēšanās atļauju.

Darba devējam jāpierāda, ka Latvijā nav tādu speciālistu, tikai tad viņš var atļauju saņemt. Šā gada trešajā ceturksnī Latvijā oficiāli strādāja tikai 651 vies-strādnieks, galvenokārt eksotisko zemju pavāri, kuģu būves speciālisti un tirdzniecības pārstāvji.

Nelegālās imigrācijas draudiImigrācijas procesu kontekstā liela uzmanība

jāpievērš nelegālās imigrācijas faktoriem. Ārvalstu pieredze liecina, ka, ja ekonomikas attīstībai ir nepieciešams darbaspēks, bet imigrācijas politika ir pārāk stingra, sāk darboties nelegālā tirgus likumi. Tādēļ uzņēmēji ir spiesti veicināt nelegālo imigrāciju.

“Baltijas valstīm draud pārvēršanās Rietumus nesasniegušo nelegālo imigrantu nometnē, ja vis-drīzākajā laikā netiks noslēgti migrantu atpakaļuz-ņemšanas līgumi ar Krieviju un Baltkrieviju,” tā vēsta Starptautiskās Migrācijas organizācijas (SMO) pētījumi par Baltijas valstu migrāciju. Šis SMO izdevums ap-kopo svarīgākos akadēmiskos pētījumus un vairāku augstu amatpersonu vērtējumus par problēmām un nākotnē paredzamo līdz šim maz pētītajā nozarē. Pētnieku uzmanības lokā ir nonākusi Baltijas valstu potenciāli nozīmīgā loma ES valstu cīņā pret nelegālo imigrāciju no NVS teritorijas.

Pētījumā konstatēts, ka nelegālajiem imigrantiem no NVS nav daudz citu reālu iespēju iekļūt ES teritorijā, kā vienīgi šķērsojot Baltijas valstis vai Poliju. Ģeogrāfiskais novietojums īpaši sarežģī Lietuvas situāciju, taču arī Igaunija un Latvija kļūst par iecienītu tranzīta ceļu tiem migrantiem, kuri pašlaik uzturas NVS teritorijā, gaidot izdevību nokļūt Ziemeļvalstīs vai Šengenas līguma zonā, secināts pētījumā.

Atbilstoši oficiālajiem Krievijas Federācijas Migrācijas dienesta aprēķiniem, tādu cilvēku skaits šajā valstī vien varētu sasniegt miljonu. Kā otra

31

iecienītākā pagaidu mītnes valsts nelegālajiem migrantiem tiek minēta Baltkrievija ar aptuveni 300 000 “nogaidītāju“.

Risinājums – plānošana un modernās tehnoloģijas

Ja algas turpinās augt un izlīdzināsies ar Eiro-pas Savienības valstu vidējā līmeņa algām, Latvijas strādniekiem nebūs stimula braukt prom.

Taču dažās nozarēs, kas strauji attīstās, piemēram, celtniecībā, viesstrādnieki varētu būt vajadzīgi. Ekonomists Uldis Osis atzīst: “Ja uzņēmumam ir pasūtījumi un tos nevar izpildīt darbaspēka trūkuma dēļ, tas ir jāpiesaista. Taču uzņēmējiem ir jārēķina — ja pieprasījums ir lielāks par piedāvājumu, arī ce-nas būs augstākas un viesstrādnieku pieņemšana atmaksāsies.“

U. Osis uzsver, ka uzņēmējiem ir vēl viena alternatī-va — kur tas iespējams, aizvietot trūkstošos strādnie-kus ar efektīvu tehniku un tādējādi celt produktivitāti. “Arī tas ir jārēķina — tehnika ir dārgāka, bet vajag mazāk cilvēku, tā nestājas arodbiedrībās, nav jāmaksā sociālais nodoklis un tā netaisa tračus kā Francijā,“ vērtē ekonomists.

Paredzams, ka Latvijai 5–10 gadu nākotnē arvien vairāk izpaudīsies tās pašas problēmas kā citām attīstītākajām ES dalībvalstīm. Deviņdesmito gadu demogrāfiskā krīze negatīvi atsauksies uz Latvijas darbaspēka struktūru pēc pieciem gadiem. Turklāt jārēķinās, ka arī šim darbaspēkam būs arvien plašākas un labākas iespējas Eiropas tirgū. Tas nozīmē, ka var rasties darbaspēka trūkums un Latvijai būs jāveicina liberāla imigrācijas politika.

Latvijas Ārpolitikas institūta veiktais sabiedriskās domas pētījums atklāj, ka Latvijas sabiedrību pašlaik savā ziņā vieno negatīva attieksme pret potenciālajiem imigrantiem. Tas izpaužas gan LR pilsoņu, gan nepilsoņu atbildēs. Arī etniskajā griezumā jautājumā par imigrāciju sabiedrībā ir līdzīgas bažas un stereo-tipi.

Diemžēl viena no Latvijas sabiedrības integrācijas izpausmēm ir latviešu un cittautiešu kopīgās bailes un aizspriedumi par potenciālajiem imigrantiem.

Nacionālo interešu noteikšana ir saistīta ar ekonomi-kas attīstību. Valstij ir svarīgi ilgtermiņā noteikt, kuras nozares attīstīsies, balstoties uz pašmāju darbaspēka resursiem, un kurām būs nepieciešami viesstrādnieki. Apzinoties ekonomiskās situācijas perspektīvas, valsts var veidot īpašas programmas viesstrādnieku darbaspēka izmantošanai (“darbaspēka importu”). Šajā jomā Latvijai var noderēt daudzu Eiropas Savienības valstu uzkrātā pieredze.

Valsts ilgtermiņa interesēs ir skaidrot sabiedrībai, ka Latvijai būs nepieciešamība pēc viesstrādniekiem, līdzīgi kā tas bija 30. tajos gados. Stihiska imigrācijas jautājumu attīstība var veicināt problēmas un šķēršļus, kuru risināšanai tik un tā vēlāk būs jāpievērš uzmanība. Plānojot politiku laikus, var izvairīties no politiskā ekstrēmisma nākotnē.

Gan Eiropas pieredze, gan sabiedriskās domas ap-taujas norāda, ka imigrācijas jautājums var saasināt starpetniskās attiecības Latvijā. Tāpēc no sabiedrības integrācijas viedokļa īpašu nozīmi iegūs valsts valo-das politika, mācības, kā arī tolerance pret citādo, kas visbiežāk mēdz izpausties reliģiskajos pasaules uzska-tos.

Visbeidzot, plānota un mērķtiecīga imigrācijas poli-tika nenozīmē tikai liberālu attieksmi pret iebraucējiem. Latvijai kā ES ārējās robežas valstij svarīgi ir efektīvi vērsties pret potenciālo nelegālo imigrāciju, kas arī varētu pieaugt līdz ar ekonomikas pieprasījumu. Šī ir joma, kur Latvija varētu būt īpaši ieinteresēta veidot pēc iespējas ciešāku sadarbību ar citām ES valstīm.

Jo vienotāka būs Eiropas politika, jo lielāki būs Latvi-jas ieguvumi, risinot nelegālās imigrācijas problēmas. Imigrācijas kontekstā šis varētu būt Latvijas ārpolitikas uzdevums veicināt pēc iespējas ciešāku ES dalībvalstu integrāciju. Veidojot stratēģiskos plānus un koncepci-jas saistībā ar Latvijas ārpolitiku un mūsu interesēm ES, imigrācijas tēmai ir jāpievērš lielāka uzmanība.

32

Valstij un skolām jānodrošina iespēja atgriezties

Latvijas skolās

Liene Znotiņa

Līdz ar brīvu darbaspēka kustību aizvien aktuā-lāks kļūst arī jautājums par Latvijas vispārējo skolu kapacitāti strādāt ar skolēniem, kuri kādu noteiktu laika periodu – gadu vai ilgāk – ir mācījušies ār-pus Latvijas. Kā šie bērni var atgriezties Latvijas skolās?

Šos un citus jautājumus skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departa-menta attīstības nodaļas vadītājs Edgars Grīnis.

Vai Latvija kā ES dalībvalsts ir gatava vispārējās izglītības sistēmā uzņemt bērnus, kas mācījušies skolās ar citu mācību valodu un citiem izglītības standartiem, proti, skolās ārpus Latvijas?

Katrā Eiropas Savienības valstī izglītības sistēma ir atšķirīga. Ja cilvēks ilgāku laiku ir bijis ārpus valsts, piemēram, ilgāk par gadu, atgriezties Latvijas skolā, protams, ir grūtāk, jo, piemēram, ārvalstīs viņš nav mācījies latviešu valodu.

Taču valsts nodrošina šādu iespēju, un tas ir izklāstīts Ministru kabineta noteikumos nr. 822 “Notei-kumi par obligātajām prasībām izglītojamo uzņemšanai un pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās izglītības iestādēs“. Šajos noteikumos ir paredzēts: ja skolēni atgriežas periodā, kas ir īsāks par vienu mācību gadu, viņi nonāk savā iepriekšējā skolā. Ja mācīšanās citas valsts skolās ir bijusi ilgāk nekā gadu, bērniem skolā Latvijā ir jāstājas no jauna.

Praktiski to var atrisināt šādi: skolas direktors var pieaicināt vairākus skolotājus un viņi pārbauda, kādā līmenī ir skolēna zināšanas un to, vai bērns spēs tikt līdzi pārējiem klasesbiedriem, kas mācījušies Latvijā. Pēc šīs pārbaudes skolotājiem ar bērna vecākiem ir jāpārrunā tās rezultāti un jāuzņem skolēns viņa zināšanām atbilstošā klasē. Noteikumos ir paredzēts, ka gadījumos, kad ir nepieciešams kādu priekšmetu apgūt papildus, direktors drīkst noteikt papildu pasākumus, lai skolēns varētu atsvaidzināt zināšanas. Piemēram, šādas papildu stundas varētu būt divas, trīs reizes nedēļā, skolotāji bērnam nodrošina arī psiholoģisku atbalstu.

Kā tas praktiski varētu notikt?Bērns parasti viena līdz divu mēnešu laikā atkal

iekļaujas Latvijas skolā un spēj sekmīgi mācīties, līdzīgi kā tas notiek ar skolēniem, kuri apmaiņas programmās aizbrauc uz ārzemēm un atgriežas pēc viena semestra vai ilgāka perioda.

Kādās institūcijās būtu jāvēršas, ja ģimene, kas atgriezusies no ārvalstīm, saskaras ar grūtībām bērna tālākajā izglītošanā Latvijas skolā?

Vispārizglītojošās skolas ir pašvaldību pārziņā, tādēļ vispareizāk būtu vērsties vai nu konkrētajā skolā, vai izglītības pārvaldē.

Vai Eiropas Savienības līmenī arī ir kādi noteikumi, kas regulē šo programmu saskaņošanu?

Nē, tādu noteikumu nav. Vispārējās izglītības pro-grammas ir katras valsts kompetencē.

ES pastāv Eiropas skolu sistēma. Tās ir skolas, kas paredzētas diplomātiskā dienesta darbinieku bērniem, piemēram, to Latvijas pārstāvju atvasēm, kuru vecāki strādā Briselē Eiropas Savienības struktūrās. Šāds skolu tīkls ir izveidots visā Eiropā. Pērn Briselē Eiro-pas skolā mācījās apmēram 16 bērnu. Šajās īpašajās skolās katram bērnam tiek piedāvāta universāla vispārējā izglītība un iespēja apgūt kādus priekšmetus arī savā dzimtajā valodā. No Latvijas puses ar šīm skolām programmu saskaņošanas jomā strādā viens skolu inspektors.

Augstskolu programmu saskaņošana starptautiskā līmenī jau notiek. Pašlaik arī strādājam, lai saskaņotu profesionālās izglītības programmas.

Kādas ir iespējas Latvijā iegūt izglītību nevis valsts, bet kādā citā, piemēram, angļu, valodā?

Mums ir starptautiskā skola. Tā gan arī pārsvarā ir domāta diplomātu bērniem un ir izveidota uz ASV un Latvijas valstu savstarpējā līguma pamata. Pašreiz Latvijā strādā gan Eiropas Savienības, gan citu valstu diplomātiskie un biznesa pārstāvji. Šajā skolā mācību valoda ir angļu.

Pašlaik izglītības klasifikācija ir Ministru kabi-neta kompetencē. Izglītības un zinātnes ministrija klasifikācijas kodos ir paredzējusi iespēju nodrošināt mācību procesu citā mācību valodā.

Nākotnē ir jādomā arī par iespēju ieceļotāju un bēgļu bērniem izglītoties citā, nevis valsts valodā. Šajā sakarā esam izstrādājuši grozījumus Ministru kabi-neta noteikumos. Mēs jau patlaban garantējam, ka visiem ieceļotāju bērniem ir tiesības un iespējas iegūt izglītību Latvijā. Piemēram, Ropažu vidusskolai, kuras tuvumā atrodas bēgļu centrs, jau ir pieredze darbā ar bēgļu bērniem. Tā kā bēgļu skaits ir ļoti neliels, runa ir par dažiem bērniem. (Bēgļa statuss Latvijā kopumā piešķirts 8 personām, tajā skaitā 2 nepilngadīgām

33

personām. No 2002. gada līdz 2005. gada 30. jūnijam alternatīvais statuss piešķirts 1 bērnam no Baltkrievi-jas un 3 bērniem no Krievijas – red.)

Kādas vēl būtu iespējas nodrošināt izglītības pieejamību Latvijas cilvēkiem, kas dzīvo un strādā ārpus Latvijas?

Iesaku ielūkoties Izglītības satura un eksaminācijas centra mājaslapā www.isec.gov.lv. Šajā sadaļā vecāki var uzzināt informāciju par izglītības standartiem visos mācību priekšmetos. Tāpat ir iespējams noskaidrot, kādas tēmas skolēni mācās konkrētajā klasē.

Tādējādi vecāki paši laikus var sagādāt atbilstošas mācību grāmatas un kopīgi ar bērniem gatavoties atgriešanās procesam Latvijas skolās. Tas ļoti palīdzētu atkal adaptēties skolā Latvijā.

Vecākiem nevajadzētu ļoti sāpīgi uztvert faktu, ka bērnam ir jāmācās vienu klasi zemāk, ja ārvalstu skolā iegūto zināšanu līmenis būtiski atšķiras no Latvijas standartiem konkrētajai klasei.

Vissvarīgākais ir spēt sekot līdzi mācību vielai un iegūt kvalitatīvas zināšanas. Turklāt ir iespējama arī elastīga pieeja: ja skolēns veiksmīgi apgūst iekavēto vielu, arī pēc pāris mēnešiem pēc mācību gada sākšanas ir iespējams viņu pārcelt augstākā klasē.

Vēl viens no veidiem būtu tālmācības sistēmas attīstīšana. Tas būtu ļoti labs risinājums situācijā, ja vecāki kopā ar bērnu dodas strādāt uz ārvalstīm uz salīdzinoši īsu laiku, piemēram, pāris mēnešiem vai

pusgadu. Pat, ja bērns mācītos ārvalstīs, ja internetā būtu pieejami mācību materiāli, būtu nodrošināta iespēja regulāri sazināties ar skolotājiem Latvijā, šajā periodā vecāki varētu palīdzēt bērnam turpināt apgūt priekšmetus, kas ir nepieciešami, lai skolēns varētu veiksmīgi atgriezties Latvijas skolā.

Tālmācības programmu iespējas būtu apsveramas arī, piemēram, vakarskolu programmās, jo to audzēkņi var izvēlēties uz kādu noteiktu laika periodu doties strādāt uz ārvalstīm.

Vai bērni, kas apmeklē skolas citās valstīs, tiek reģistrēti? Ja tā, vai ir dati par šiem bērniem?

Izbraucot no valsts uz īsu laiku vai periodiski braucot uz ārvalstīm un atkal atgriežoties Latvijā, cilvēkiem nav obligāti jāreģistrējas. Protams, lielu daļu informācijas par bērna gaitām ir iespējams uzzināt no skolotājiem, klasesbiedriem, pašvaldības, tomēr valstiski līdz šim nebija noteikta obligāta atskaitīšanās vai reģistrēšanās sakarā ar skolas gaitu turpināšanu citas valsts mācību iestādēs. Ik gadu reģistros ir grūti izsekot, kurās skolās mācības turpina (vai vispār neturpina mācības) ap vien-padsmit līdz četrpadsmit tūkstošiem bērnu. Iespējams, daļa kopā ar ģimenēm ir devušies uz ārvalstīm. Līdz ar jauno noteikumu ieviešanu praksē tiks nodrošināta pilnīgāka reģistrācijas sistēma par izglītojamiem, kuri ir mācījušies ārvalstīs vai arī dodas kopā ar vecākiem uz citu valsti.

Ministru kabineta noteikumos nr. 822 noteiktā kārtība*

• Ja izglītojamais plāno sākt mācības citā valstī, vecāki iesniedz izglītības iestādē iesniegumu.• Izglītības iestāde vecākiem izsniedz attiecīgā semestra liecību vai mācību sasniegumu vērtējumu izrakstu. • Izglītības iestāde, no kuras izglītojamais devies mācīties uz citu valsti, pašvaldības noteiktajā kārtībā informē par

to attiecīgo pašvaldību.• Izglītojamo, kurš mācās citā valstī ilgāk par gadu, pēc minētā termiņa beigām ar direktora rīkojumu atskai-

ta no izglītības iestādes un divu nedēļu laikā veic ierakstu izglītojamo reģistrācijas un uzskaites grāmatā un elektroniskajā datu bāzē.

• Ja izglītojamais ir atgriezies no mācībām citā valstī un vēlas turpināt mācības Latvijas izglītības iestādē, di-rektors ir tiesīgs pieprasīt no izglītojamā vecākiem vai izglītojamā, kas vecāks par 16 gadiem, dokumentus, kas raksturo un apliecina citā valstī izglītojamā apgūto mācību saturu un mācību sasniegumu vērtējumu.

• Izvērtējot iesniegtos dokumentus un izglītojamā mācību sasniegumus (ja nepieciešams, pieaicinot attiecīgo mācību priekšmetu skolotājus), pieņem lēmumu par izglītojamā uzņemšanu konkrētā klasē.

• Ja citas valsts izglītojamais, kurš līdz šim Latvijā nav dzīvojis, tiek pieteikts uzņemšanai izglītības iestādē, direktors, pieaicinot mācību priekšmetu skolotājus, izvērtē izglītojamā apgūtās izglītības atbilstību Latvijas vispārējās izglītības programmu prasībām, valodu prasmes un iepriekšējās izglītības dokumentus un pieņem lēmumu par uzņemšanu.

• Pēc vienošanās ar izglītojamā vecākiem nosaka papildu pasākumus, kas veicami izglītojamā sekmīgas izglītības turpināšanai Latvijā, piemēram, individuālas konsultācijas latviešu valodā, individuālu mācību plānu noteiktam laikposmam, un termiņus to izpildei.

* Izvilkums no Ministru kabineta noteikumiem nr. 822 “Noteikumi par obligātajām prasībām izglītojamo uzņemšanai un pārcelšanai nākamajā klasē vispārējās izglītības iestādēs (izņemot internātskolas un speciālās izglītības iestādes)“. Noteikumi stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī.

34

21. gadsimta Trīsdesmitgadu karš Vācijā

Gunda Ignatāne,LU politikas zinātnes doktorante

Grautiņi Parīzes priekšpilsētās nav tikai Franci-jas jautājums, un tie nenorāda izņēmuma kārtā tikai uz Francijā pastāvošajām problēmām. Šis konflikts ir pirmais nopietnais signāls par vāji regulēto un nesakārtoto migrācijas politiku visā Eiropas Savienībā. Latvija nav vienīgā valsts, kas saskaras ar migrācijas problēmām, – tās dažādos veidos ir radījušas nopiet-nas ekonomiskās, politiskās un sociālās sekas vi-sur Eiropā. Milzīga ieceļotāju plūsma, liels izceļotāju skaits – tā ir realitāte visās Eiropas Savienības valstīs, arī Vācijā.

Vāciju mēdz uzskatīt par vienu no stabilākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, tā vēlētos ieņemt “Eiropas motora” lomu un tajā ir trešā lielākā eko-nomika pasaulē, tomēr arī šī valsts saskaras ar Eiro-pu vienojošajām migrācijas problēmām. Tās Vāciju ir skārušas visplašākajā spektrā – valstij ir raksturīga gan nelīdzsvarota iekšējā migrācija un depresīvu reģionu slīgšana vēl dziļākā bezcerībā, gan grūtības definēt valsts politiku attiecībās ar iebraucēju masām un tā dēvētā “smadzeņu aizplūde”.

Šī kompleksā situācija Vācijā var radīt ļoti nopiet-nu demogrāfisko lūzumu. Tiek lēsts, ka 2050. gadā darbspējīgo iedzīvotāju daudzums samazināsies no 46 līdz 27 miljoniem. Tas nozīmē, ka katram strādājošajam būs jāuztur viens pensionārs. Lai izlīdzinātu situāciju ar migrācijas palīdzību, katru gadu Vācijai būtu jāuzņem pusmiljons ieceļotāju, un tas netiek uzskatīts par iespējamu. Vienīgā cerība ir jauns “zināšanu kapitāls”, kura īstenošanās gan arī šķiet maz ticama. Vācija at-rodas dziļas demogrāfiskas krīzes priekšā, un tās gaidāmās sekas zinātnieki salīdzina ar Trīsdesmitgadu kara radītajām.

Austrumu – Rietumu jautājums nav atrisināts

Berlīnes mūra krišana 1989. gada 9. novembrī un Vācijas atkalapvienošanās 1990. gada 3. oktobrī radīja divējādu noskaņojumu. Pirmkārt, tā bija eiforija par vācu tautas atkalapvienošanos un demokrātijas uz-varu pār totalitārismu. Otrkārt, tā bija grūta pienākuma apzināšanās – izlīdzināt abu Vāciju ekonomisko, sociālo un politisko līmeni.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās runā par piecām jaunajām zemēm – bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) teritorijā esošajām pavalstīm, kuru ekonomikas un iedzīvotāju dzīves līmenis pēc atkalpvienošanās bija jāpielīdzina Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) dzīves līmenim. Šī mērķa sasniegšanai tika investēti milzīgi finanšu apjomi un radītas īpašas programmas. Tomēr pašlaik, kad pagājuši vairāk nekā 15 gadi kopš Vācijas atkalapvienošanās, jāsecina, ka Austrumu – Rietumu jautājums Vācijā nav atrisināts.

Jaunajās zemēs kopš 1990. gada ir būtiski audzis bezdarba līmenis; vidēji tas ir divas reizes lielāks nekā bijušajā Rietumvācijā. Jauno zemju uzņēmumi trūkstošo investīciju iespēju un novecojušo tehnoloģiju dēļ ātri kļuva konkurētnespējīgi. Lielākā daļa šajās zemēs esošo uzņēmumu ir slēgti vai privatizēti, daļēji sanēti un pārdoti. Ražotnēs, kuru darbība netika pārtraukta, krasi samazināja strādājošo skaitu. Bijušo VDR zemju rūpniecības produkcija pēc apvienošanās ir sarukusi par 70%, kopējie ekonomiskie rādītāji salīdzinājumā ar Rietumvācijas zemēm ir daudz zemāki, un 95% privatizētā īpašuma nepieder šo zemju iedzīvotājiem. Būtiski jauno zemju ekonomisko situāciju ietekmēja iepriekšējā nozīmīgākā tirdzniecības partnera – Pa-domju Savienības – sabrukšana un nespēja ātri vei-dot jaunas spēcīgas tirdzniecības saites. Iespaidu efektu atstāja arī vācu markas ieviešana jaunās zemēs ar maiņas kursu 1:1. Neviena no 190 lielāko Vācijas uzņēmumu galvenajām mītnēm neatrodas jaunajās zemēs.

Jaunajās pavalstīs ir vērojama arī atšķirīga vēlētāju uzvedība – īpaši spēcīgas šeit ir kreisās partijas. Demokrātiskā sociālisma partija (PDS) municipālajās un Landtāga vēlēšanās parasti savāc no 15% līdz 30% balsu, savukārt Zaļā partija (Die Grünen) pagaidām nav pārstāvēta vēl nevienas jaunās zemes valdībā.

Austrumu – Rietumu jautājums atkalapvienotajā Vācijā nav atrisināts. Joprojām nav iespējams runāt par valsts iekšējo vienotību, daudziem vāciešiem ir tā dēvētais

Īsi par Vāciju *

Iedzīvotāju skaits 82 miljoni 431 tūkstotis

Iedzīvotāju skaita pieaugums 0%

Migrācijas saldo 2,18 ieceļotāji uz 1000 iedzīvotājiem

Etniskais sastāvs Vācieši – 91,5%,

turki – 2,4%, citas tautības – 6,1% (pārsvarā grieķi, itāļi, poļi, krievi, serbi, horvāti, spāņi)

* 2005. gada dati

35

“mūris galvā”. Proti, liela daļa Vācijas iedzīvotāju, turklāt gan bijušo austrumvāciešu, gan rietumvāciešu, joprojām nav spējuši sarast ar jauno situāciju un pieņemt savus agrāk nošķirtos tautiešus. Jāpiebilst, ka šo situāciju daļēji veicina arī valsts budžeta “solidaritātes piemaksa” jaunajām zemēm. Kā rāda Emnid pētnieciskā institūta dati, katrs otrais rietumvācietis uzskata ikgadējos maksājumus Austrumiem par pārāk lieliem. Bavārijā tā domā pat 60% iedzīvotāju.

Bavārija – vāciešu sapņu zeme

Bijušās VDR ekonomikas sabrukums, jaunu darba-vietu trūkums, Rietumvācijas piedāvātās iespējas un strauji augošais bezdarbs Vācijā ir radījis vēsturiski nebijušu iekšējās migrācijas vilni. Kopš atkalapvie-nošanās apmēram divi miljoni bijušās VDR pilsoņu ir pametuši savu līdzšinējo dzīvesvietu un devušies darba meklējumos uz vecajām pavalstīm. Vācijas jaunajās zemēs pēc iedzīvotāju masveida izceļošanas ir daudz tukšu, pamestu dzīvokļu. Piemēram, vienā no depresīvākajām bijušās Austrumvācijas pilsētām – Drēzdenē – ap 20% dzīvokļu ir pamesti. Savukārt Austrumberlīnē ir ap 100 000 tukšu dzīvokļu.

Lielākoties jaunās zemes atstāj jauni, turklāt aug-sti kvalificēti cilvēki, un tas rada draudus šo paval-stu attīstības perspektīvai. Labu speciālistu trūkums patlaban atainojas jau skolu izglītības kvalitātē, un bijušās Austrumvācijas uzņēmēji, neskatoties uz milzīgo bezdarba apjomu valstī, sūdzas par kvalificēta darbaspēka trūkumu.

No jaunajām federālajām zemēm Saksijai-Anhaltei šī emigrācijas plūsma ir bijusi sāpīga, Saksijai – rūgti nepatīkama, taču visskarbāk tā ir skārusi Meklenburgu-Priekšpomerāniju. Katru gadu demogrāfiskā situācija pasliktinās, un iedzīvotāju skaita samazināšanos nereti salīdzina ar viena ciema pazušanu no zemes virsas ik gadu.

Varam jautāt – kurp dodas austrumvācieši? At-bilde savā ziņā nav pārsteidzoša – vāciešu sapņu zeme ir bagātā, siltā Bavārija. Vāciešu izvēle numur divi – Bādene-Virtemberga. Tā, piemēram, 2000. ga-dā Bavārijā uz dzīvi un darbu apmetās vairāk nekā 73 tūkstoši, savukārt Bādenē-Virtembergā – vairāk nekā 37 tūkstoši personu. Būtiski piebilst, ka darbs un dzīve šajās pavalstīs ir vilinājums ne tikai bijušās Austrumvācijas iedzīvotājiem, to var attiecināt arī uz rietumvāciešiem. Īpaši uz šiem reģioniem tiecas studētgribētāji. Bādenē-Virtembergā atrodas prestižā Freiburgas Alberta Ludviga universitāte, par kuru vācu studenti saka – “visi turp vēlas”. Savukārt pēc studijām abas bagātās pavalstis spēj piedāvāt vislabākās darba un karjeras iespējas, kā arī augstu dzīves līmeni.

“Smadzenes aizplūst” arī no Vācijas

Labākas dzīves meklējumos cilvēki atstāj ne tikai Latviju – 2004. gadā savu dzimteni pametuši vairāk nekā 150 000 vāciešu. Galvenais vācu izceļotāju galamērķis ir ASV, otrajā un trešajā vietā – Austrija un Šveice.

Reihstāgs Berlīnē. Vēl desmit gadus pēc Vāciju apvienošanās Vācijas galvaspilsētā turpinājās plaši būvniecības un atjaunošanas darbi

Foto

no

laik

raks

ta “

Die

na”

arhī

va.

Aiv

ars

Liep

iņš

36

Latvijā uztraucamies par tā dēvēto “smadzeņu aiz-plūdi” uz Rietumeiropu, savukārt Vācijai galvassāpes rada zinātnieku un augsta līmeņa speciālistu aiz-braukšana uz ASV. Statistika ir patiešām satrauco-ša – 20 000 jauno vācu zinātnieku strādā ASV un tādējādi veido trešo lielāko ārvalstu zinātnieku grupu pēc ķīniešiem un japāņiem. Katrs septītais Vācijas dok-torants dodas uz ASV. Daudzi Nobela prēmijas laureāti savulaik ir pametuši Vāciju, lai dzīvotu un strādātu ārvalstīs un tur veiktu atklājumus, kas viņiem nesuši šo augsto balvu. Tāds, piemēram, ir Ginters Blobels, kurš 1999. gadā ieguva Nobela prēmiju medicīnā un strādā Rokfellera universitātē Ņujorkā.

Migrācijas pētnieki ir ieteikuši cilvēkkapitāla zau-dējumus Vācijā kompensēt ar labvēlīgiem ieceļošanas nosacījumiem. Tomēr, izsakot šo priekšlikumu, ir pie-mirsts, ka arī ārvalstu zinātnieki dod priekšroku tikai tādām valstīm, kas ir pievilcīgas pašmāju pētniekiem. ASV puse zinātniskā potenciāla ir ārvalstu, bet Vācijā tikai 4% studējošo ir ārvalstnieki. Arī valodai šajā konkurencē ir būtiska nozīme, un situāciju nespēj glābt pat fakts, ka Vācijā augstākā izglītība ir iegūstama bez maksas. Vācijā nereti mēdz skumji jokot, ka bezmak-sas otršķirība tomēr nespēj pievilināt pasaules labākos jaunos prātus.

Kādu migrācijas politiku izvēlēties?

No 82 miljoniem Vācijas iedzīvotāju 7,3 miljoni ir ārvalstnieki. No tiem trīs miljoni ir musulmaņi, pārsvarā turki. Turklāt uz ieceļotājiem nereti tiek liktas lielas cerības demogrāfiskās un ekonomiskās situācijas uzlabošanā, protams, šajā ziņā orientējoties uz augsti kvalificētiem, izglītotiem, aktīviem un integrēties gata-viem iebraucējiem.

Ieceļotāju milzīgo plūdu dēļ Vācija ir saskārusies ar daudziem politiski grūti atrisināmiem uzdevumiem.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās daudz aktuālāks ir kļuvis jautājums par to, kādu migrācijas politiku Vācijai izvēlēties. Citiem vārdiem, politiķu uzdevums ir noteikt, kādam jābūt migrācijas politikas mērķim – veicināt ieceļošanu, padarīt stingrākas robežas, piesaistīt ārvalstu darbaspēku vai veicināt pašmāju speciālistu palikšanu valstī. Sarežģīts ir arī iebraucēju integrācijas jautājums, un tas aptver gan valodas un izglītības, gan nodarbinātības, sociālās labklājības un kultūras jomu.

2004. gada 5. augustā Vācijā pēc gadiem ilgušām debatēm tika pieņemts Ieceļošanas likums, kurš stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī. Tas ir uzskatāms par mēģinājumu risināt Vācijas samilzušās migrācijas problēmas. Lai uzlabotu demogrāfijas un “smadzeņu aizplūdes” jautājumu, likums paredz, ka valstī var palikt ārvalstu studējošie, ja tie pēc studijām atrod kvalifikācijai atbilstošu darbavietu. Tomēr kritiķi norāda, ka jaunais likums būtībā neko jaunu nepasaka. Proti, rūpīgi izpētot ierobežojumus jauniem ieceļotājiem, kļūst skaidrs, ka personu loks nav mainījies – tie ir augsta līmeņa sportisti, augsti kvalificēts zinātniskais personāls u. c. Savukārt, lai nodrošinātos pret multikulturālās sabiedrības sašķelšanos un segmentēšanos, jaunajā likumā ir paredzēti īpaši integrācijas kursi. Tomēr iz-skan kritiskas iebildes, ka ar kursiem vien nepietiek, lai citu kultūru un valstu pārstāvjus pilnvērtīgi integrētu Vācijā, – būtu nepieciešamas papildu valodas mā-cības, kultūras iestādes, iekļaušanas programmas un kaimiņattiecību projekti. Tiek norādīts, ka pat likumā paredzētajiem integrācijas kursiem nav pietiekama finansējuma.

Vācija neapšaubāmi ir izteikta ieceļošanas valsts. Tomēr atšķirībā no vēl nesenā viesstrādnieku kon-cepta tai nu ir jāpierod pie tā dēvētā nākšanas un iešanas koncepta – jāpieņem masveida ieceļošanas un izceļošanas realitāte. Laiks rādīs, vai Vācijai būs izdevies patiesi apvienoties, novērst demogrāfisko krīzi, integrēt daudzos cittautiešus un turpināt veidot labkājību nesošu zināšanu sabiedrību.

Apvienošanās cena• Federatīvās Vācijas Republikas un Demokrātiskās Vācijas Republikas apvienošanās notika 1990. gada

3. oktobrī. Līdz ar to Austrumvācijas daļa kļuva par Eiropas Ekonomikas kopienas (vēlāk – Eiropas Savienības) daļu.

• Vērtējot pēc ekonomiskā ražīguma, Vācijā ir ES lielākā un pasaules trešā lielākā ekonomika pēc ASV un Japānas; Vācijas iekšzemes kopprodukts veido apmēram vienu trešdaļu no ES kopprodukta. Vācijas ekonomi-kas lielumu noteic arī spēcīgi attīstīta industrija, īpaši lidaparātu, automobiļu būvē, ķīmijas, elektronikas, datoru un augsto tehnoloģiju jomās.

• Apvienošanās izmaksas piecpadsmit gadu laikā tiek lēstas aptuveni 15 triljonu eiro vērtībā.• Pēc apvienošanās Austrumvācijā notika deindustrializācija, kuras rezultātā bezdarbs pieauga

līdz 20 procentiem.• Kopš apvienošanās sākuma simtiem tūkstošu bijušo austrumvāciešu ir devušies

darba meklējumos uz Rietumvāciju vai citām valstīm.• 1990. gadā Austrumvācijas vācu marka (Ostmark, OM) tika aizvietota ar Rietumvācijas vācu marku

(Deutschemark, DM) pēc kursa 1 DM par 2 DM uzņēmējdarbībā un lieliem personiskajiem iekrājumiem un 1:1 maziem personiskajiem iekrājumiem. Kopš 1999. gada Vācijas marka ir nomainīta pret vienoto ES valūtu – eiro.

Avoti:1. Freie Universität Berlin. – www.fu-berlin.de 2. http://www.economywatch.com/world_economy/germany/ (17.01.2006.)3. Monetary History from Ancient Times to the Present Day. –

http://www.ex.ac.uk/~RDavies/arian/amser/chrono18.htm (17.01.2006.)

37

Artis Pabriks,Latvijas ārlietu ministrs

Pēc iestāšanās ES Īrija ir pieredzējusi lielu darbaspēka aizplūšanu uz citām dalībvalstīm. Patla-ban Īrijas pilsoņi atgriežas dzimtenē un turpina strādāt savas valsts attīstības veicināšanai. Īrija pašlaik ir viena no bagātākajām ES valstīm, un tās attīstības tempi ir interesants attīstības scenārijs Latvijai.

Iedzīvotāju aizbraukšanā no Latvijas var saskatīt gan pozitīvas, gan negatīvas tendences. Tiem, kas kādreiz atgriezīsies dzimtenē no ilgstošas emigrācijas, būs jauna pieredze par to, kādai jābūt ierēdniecībai, attiecībām starp uzņēmējiem, kā arī attiecībām starp darba devējiem un ņēmējiem.

Valstij ir jāveicina aizplūdušā darbaspēka atgriešanās dzimtenē, lai Latvijā nebūtu sveša darbaspēka pie-plūduma. Ir nepieciešams radīt atgriešanās apstāk-ļus, lai cilvēki varētu iekļauties sabiedrībā un viņu bērni varētu pilnvērtīgi turpināt mācības Latvijas skolās.

Īrijas iedzīvotāji pašlaik ir daudz draudzīgāk noskaņoti pret iebraucējiem nekā Latvijas sabiedrība.

Dermots Aherns,Īrijas ārlietu ministrs

Jau 19. gadsimtā, ekonomisko apstākļu spiesti – dar-bavietu trūkuma un bada dēļ –, aptuveni 4 miljoni Īrijas iedzīvotāju devās uz ārvalstīm darba un labākas dzīves meklējumos. Šis process turpinājās līdz pat 2000. ga-dam, kad aptuveni 40% aizbraukušo atgriezās Īrijā.

Latvija var pārņemt Īrijas pieredzi migrācijas jautā-jumu risināšanā. Tomēr jāņem vērā faktors, ka katra valsts ir atšķirīga, un Latvijai būtu jāatrod savs risinājums. Valstij ir jāspēj reaģēt uz darbaspēka aizplūšanu un pieplūdumu, lai ar viesstrādnieku skaita palielināšanos nepazeminātos dzīves standarti valstī.

1973. gadā Īrija pievienojās ES kā ļoti nabadzīga valsts, taču vairāk nekā 30 gadu laikā tā uzplaukusi, piesaistot investīcijas un izmantojot arī ES finanšu in-strumentus, mainot nodokļu sistēmu un nodarbinātības politiku.

Galvenā Īrijas panākumu atslēga emigrācijas apturēšanā un daudzu izbraukušo atgūšanā bijusi ES piešķirto līdzekļu ieguldīšana cilvēkresursos – iedzīvotāju izglītošanā un konkurētspējas celša-nā –, kā arī zinātnes un dažādu tehnoloģisko sa-sniegumu attīstīšana.

Īrijas pieredze apliecina, ka iedzīvotāji atgriežas dzimtenē tad, kad valstī uzlabojas ekonomiskā situācija.

Braiens Makorniks,Īrijas Nodarbinātības dienesta ekonomists

Līdz pagājušā gadsimta 80.–90. gadiem Īriju varēja raksturot kā emigrantu valsti. No valsts izbrauca dažāda vecuma iedzīvotāji ar atšķirīgu izglītības līmeni, jo cilvēki Īrijā nevarēja atrast darbu, kas atbilstu viņu prasmēm. Galvenie izceļošanas iemesli bija saistīti ar ekonomiskiem apsvērumiem, kā arī vēlmi apskatīt pa-sauli.

1999. gadā Īrijas valdība izstrādāja rīcības plānu, kura mērķis bija panākt augsti kvalificēta darbaspēka atgriešanos valstī. Šī plāna rezultātā jau 2000. gadā aptuveni 40% izceļotāju atgriezās Īrijā. Darbaroku pie-saistei un izbraukušo vilināšanai tika izveidots speciāls interneta portāls par darba un sadzīves iespējām Īrijā, rīkotas plašas informatīvas kampaņas, iesais-tot arodbiedrības un īru plašsaziņas līdzekļus visā pasaulē.

Panākuma atslēga emigrācijas jautājuma risinā-šanai Īrijā bija spēcīga ekonomika, zema nodokļu sistēma, imigrācijas politikas izstrādāšana. Valstij jācenšas īstenot tādu politiku, lai izbraucēji būtu ie-interesēti atgriezties, kā arī jāuztur pastāvīga saikne ar izbraucējiem. Piemēram, Īrija šim nolūkam izvei-doja īpašu interneta mājaslapu, kurā tika ievietota informācija par darba iespējām, par darba un dzīves apstākļiem Īrijā u. c.

Labklājības celšana valstī vien nenodrošina tautiešu atgriešanos dzimtenē. Kā galvenos atgriešanās iemeslus Īrijas izbraucēji min: pirmkārt, iespēju atrast labi atalgotu darbu Īrijā; otrkārt, piemērotāku dzīves stilu; treškārt, ģimeni.

Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija

Šā gada 20. novembrī LR Ārlietu ministrija organizēja konferenci “Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija”. Konferences mērķis bija iepazīt Īrijas pieredzi migrācijas jautājumu risināšanā, plašāk diskutēt par situāciju Latvijā un analizēt migrācijas sociālos, ekonomiskos, politiskos un kultūras aspektus. Saīsinātā veidā publicējam viedokļus, kurus konferencē pauda Latvijas un Īrijas ārlietu ministri, Īrijas Nodarbinātības aģentūras ekonomists Braiens Makorniks, kā arī pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.

38

Arnis Kaktiņš,sabiedriskās domas pētījumu centraSKDS direktors

SKDS veiktajā pētījumā “Sabiedrības attieksme pret darbaspēka migrāciju“, kurā tika aptaujāti 1060 res-pondentu, gandrīz 70% respondentu negatīvi vērtētu viesstrādnieku ierašanos, lai gan tā tiktu risināts augošais darbaroku trūkums. Latvijas iedzīvotājiem pašiem nekas nebūtu pretī kļūt par viesstrādniekiem citās valstīs. Aptuveni piektā daļa aptaujāto atzinuši: ir visai liela iespēja, ka tuvāko divu gadu laikā viņi varētu braukt strādāt citur. Pēc SKDS aptuveniem aprēķiniem, tie varētu būt 350–440 tūkstoši iedzīvotāju.

Aptuveni 64% respondentu atzinuši, ka iedzīvotāju aizbraukšana strādāt uz ārzemēm Latvijas valstij ir liela problēma. 58% aptaujāto piekrituši, ka valdībai būtu jākavē iedzīvotāju izbraukšana no valsts peļņas nolū-kā.

Kā galvenos iemeslus, lai mazinātu iedzīvotāju izbraukšanu strādāt uz ārzemēm, 67% respondenti min šādus: pirmkārt, valdībai būtu jāpaaugstina al-gas; otrkārt, valdībai būtu jānodrošina darbavietas; treškārt, valdībai būtu jāsekmē vispārējā dzīves līmeņa paaugstināšana.

Dažādu sociāldemogrāfisku grupu atbilžu salīdzi-nāšana parādīja, ka nav lielas atšķirības gatavībā strādāt ārvalstīs starp dažādu reģionu iedzīvotājiem, vīriešiem un sievietēm, kā arī starp pilsoņiem un nepilsoņiem. Arī dažāda izglītības līmeņa responden-ti, vērtējot migrācijas jautājumus, atbildējuši samērā vienādi. Tika konstatēts, ka aptuveni 60% Latvijas iedzīvotāju tautiešu braukšanu strādāt uz citām valstīm vērtē pozitīvi. 39% cilvēku pēdējā laikā bija apsvēruši domu pašiem aizbraukt peļņā.

Tomēr aptuveni 64% respondentu atzinuši, ka iedzīvotāju aizbraukšana strādāt uz ārzemēm Latvijas valstij ir liela problēma. 58% aptaujāto piekrituši, ka valdībai būtu jākavē iedzīvotāju izbraukšana no valsts peļņas nolūkā.

Viesstrādnieku ierašanos Latvijā 70% responden-tu atzinuši par negatīvu parādību. Aptuveni 40% no aptaujātajiem licies pieņemams, ja uz Latviju atbrauktu darbaspēks no bijušajām PSRS valstīm – Baltkrievi-jas vai Ukrainas. Savukārt Turcijas viesstrādniekus Latvijā vēlētos redzēt tikai 3% respondentu. 40% aptaujāto arī norādījuši, ka viņiem nebūtu pieņemama viesstrādnieku uzņemšana no Ķīnas, 32% šādu at-tieksmi pauduši pret Āfrikas valstu iedzīvotājiem.

ApkopojaKristīne Sprice

Foto

: no

LR Ā

rliet

u m

inis

trija

s ar

hīva

Īrijas ārlietu ministrs Dermats Aherns un Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks konferencē “Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija”

39

Datums Kas notiek Kur notiek Informācija

10.02.2006. Konference “E-valdība visiem eiropiešiem”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/1002eGovernmentforall.html

13.02.–15.02.2006.

Konference “Drošības sektora reforma”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/1302SSR.html

14.02.–15.02.2006.

Eiropas Parlamenta plenārsesija

Strasbūra http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/1402EP_Plenary.html

15.02.2006. ES – Krievijas trīspusējā tikšanās

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/1502DSRussia.html

15.02.–16.02.2006.

Konference par 2. tipa diabētu

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/1502Diabetes.html

15.02.2006.Konference “Iekšzemes

navigācija: risinājumi Eiropas industriju konkurētspējai”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/1502Binnenschifffahrt.html

16.02.–17.02.2006.

Konference: “Inovācijas darba tirgū – globalizācijas

laikmeta pārbaudījumi”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/1602LabourMarketPolicies.html

20.02.–21.02.2006.

Eiropas konference par drošības pētījumiem

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/2002SecurityResearch.html

21.02.2006. ES – Ķīnas trīspusējā tikšanās

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/2102DSChina.html

23.02.–24.02.2006.

Konference “Eiropola nākotne”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/February/2302FutureEUROPOL.html

02.03.–03.03.2006.

Eiropas universitāšu asociācijas konference “Augstākās izglītības un pētniecības stiprināšana

Centrālajā un Austrumeiropā”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/0203EuropeanUniversity.html

02.03.–03.03.2006.

Konference “Konkurētspēja – stiprinot Eiropas industriju

aktivitātes i2010 stratēģijas kontekstā”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/0203ContentforCompetitiveness.html

02.03.–03.03.2006.

Konference “WDF direktīva (Direktīva par ūdeni) un kopējā lauksaimniecības

politika – nākotnes iespējas”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/0203WDFmeetsCAP.html

09.03.–10.03.2006.

Septītais Eiropas nacionālo ētikas padomju forums

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/0903Ethikkomitee.html

13.03.–15.03.2006.

Konference “Izglītība ilgtspējīgai attīstībai ceļā uz

globālu pilsonību”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/1303BildungNachhaltigeEntwicklung.html

14.03.–15.03.2006.

Eiropas Parlamenta sesija Strasbūra http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/1503EP_Plenary.html

Tuvāko notikumu, konferenču kalendārs Eiropas Savienībā

40

Datums Kas notiek Kur notiek Informācija

15.03.2006. Eiropas patērētāju dienas atzīmēšana

Vīne un citas ES pilsētas

http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/1503EuropeanConsumerDay.html

16.03.2006. Konference“Enerģijas ceļi – horizonts

2050”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/1603EnergyPaths.html

16.03.–17.03.2006.

Konference “Garīgi slimu cilvēku stigmatizācija un

diskriminācija”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/1603Stigma.html

20.03.–21.03.2006.

Eiropas tūrisma ministru konference “Tūrisms –

atslēga attīstībai un nodarbinātība Eiropā”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/2003Tourismus.html

22.03.–23.03.2006.

Konference “Informācijas un datorzinātņu pētījumi un inovācija. Veidojot rītdienas

Eiropu – i2010”. 2006. gada informācijas tehnoloģiju balvu

pasniegšana

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/2203ForschungundInnovations.html

22.03.2006. Eiropas Parlamenta plenārsesija

Brisele http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/2203EP_Plenary.html

23.03.–24.03.2006.

Eiropadome Brisele http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/2303Europ_Rat.html

24.03.–25.03.2006.

Eiropas sieviešu sporta konference

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/March/2403EUWomenandSports.html

04.04.–05.04.2006.

Eiropas Parlamenta sesija Strasbūra http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/April/0404EP_Plenary.html

06.04.2006. Amatniecības, tirdzniecības un mazo, vidējo uzņēmumu piektais sammits “Mazie un vidējie uzņēmumi, Eropas ekonomiskais un sociālais

modelis”

Grāca http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/April/0604CraftTradeandSME.html

18.04.–19.04.2006.

Konference “Piesardzības nozīme ģenētiski modificētu

organismu politikā”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/April/1804GVO_Politik.html

18.04.–19.04.2006.

Konference, kas veltīta subsidiaritātes jautājumiem

Sankt-peltene, Austrija

http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/April/1804Subsidiarity.html

19.04.–21.04.2006.

Konference “Mediji, migrācija un patvēruma meklēšanas

jautājumi”

Vīne http://www.eu2006.at/en/Meetings_Calendar/Dates/April/1904CoMMA.html

Kalendārs publicēts saīsinātā veidā.Aktuālie notikumi Latvijā un ES ik mēnesi tiek publicētiESIA mājaslapā www.esia.gov.lv

Informācija par Eiropas Savienību un Latvijas dalību tajā: Eiropas Savienības likumdošana, Latvijas un ārvalstu periodiskie izdevumi, datu bāzes, semināri, lekcijas un diskusijas.

www.esia.gov.lvesia@esia.gov.lvTālr.: 7212611Aspazijas bulv. 28, 2. stāvs, Rīga LV 1050

Nr.

1 2

006.

gad

a fe

bruā

ris

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ • Brīvas darbaspēka kustības un migrācijas politika ES

• Migrācijas politika Latvijā

• Brīvas darbaspēka kustības ietekme uz darbaspēka tirgu Latvijā kā ES dalībvalstī

• Trešo valstu pilsoņu pārvietošanās ES

• Migrācija un tuvējie kaimiņi

1