1

MAZLIET PAR TAUTAS TĒRPU.

Gatavošanās gaidāmajiem Dziesmu un Deju svētkiem, tā nav tikai repertuāra

apgūšana. Šādai svētku reizei ikvienam dalībniekam jāsagādā arī atbilstoša goda kārta –

tautas tērps. Tautas tērps ir plašs informācijas nesējs, ne tikai par latviešu kultūru, vēsturi,

etniskajām īpatnībām, bet tas ataino arī valkātāja sociālās, ģimenes, vecuma, turīguma, kā arī

kultūras sakaru mijiedarbības ar kaimiņu tautām, īpatnības.

Svarīgi ir zināt, ka pirmais iespaids par cilvēku veidojas 90 sekundēs:

55% no tā veido cilvēka vizuālais tēls,

38% -izturēšanās;

tikai 7% -sniegtais saturs.

Tautas tērpus var iedalīt:

1. ARHEOLOĢISKAJOS un ETNOGRĀFISKAJOS

2. DARBA TĒRPOS , CEREMONIJU TĒRPOS

UN GODA jeb SVĒTDIENAS TĒRPOS.

2

3. ZIEMAS TĒRPOS UN VASARAS TĒRPOS /visbiežāk virsdrēbēs nedejoja, novilka

mēteli un noņēma villaines, izņēmums varētu būt Kurzemes novada tērps, kur

villaines nēsāja piespraustas uz viena sāna/

Ziemas un vasaras tērpi TDA „Zīle” interpretācijā

4. PĒC VĒSTURISKĀ NOVADA.

VDZEMES KURZEMES

LATGALES ZEMGALES

KOMPLEKTĒJOT TĒRPU VAJAG ATCERĒTIES VISUS ŠOS IEDALĪJUMUS UN

VĒLAMS NEJAUKT KOPĀ NESAVIENOJAMAS DETAĻAS.

Tautas tērpa sastāvdaļas:

SIEVIEŠU

Krekls. Parasti tas bija pagarināts līdz puslielam, reizē pildot gan krekla, gan apakšsvārku

funkciju. Apakšsvārki mūsdienu izpratnē nepastāvēja, šobrīd tos lieto, lai vizuāli izceltu

brunčus un atvieglotu dejošanu, tāpēc nav vēlams tos publiski izrādīt.

3

Brunči. Interesanti, ka reizēm vilka vairākus

brunčus uzreiz, uzskatot , ka jo kuplāka meita, jo

smukāka.

Tā izskatās meita, kurai mugurā ir 7 brunči.

Jaka vai ņieburs. Visbiežāk tos šuva no vienkrāsaina auduma, lai gan reizēm jakām

izmantoja arī tādu pašu audumu, no kāda šūti brunči.

pilsēta tērps variācija par svītriņu vesti Rīgas jaka

Villaine. Villaines ir viena no senākajām nešūtajām virsdrēbēm pasaulē, tās sasprauda uz

krūtīm ar lielo saktu, tikai Dienvidkurzemē tās aplika ap vidu un sastiprināja uz viena pleca,

izņēmums ir nerotātās villaines , kuras ar saktu nesprauda. Izrakstītās villaines vilka svarīgās

dzīves situācijās, ar tām rotājās un, bez praktiskās nozīmes, tām bija arī zināma filozofiska

nozīme.

Vidzeme Kurzeme Krustpils

Galvassegas. Tautastērps pieprasa iet ar apsegtu galvu, izņēmums var būt vienīgi mazas

meitenes. Meitas no pusaudžu gadiem līdz precībām lika vainagus, precētas sievas- aubes,

mices, galvasautus vai lakatus. Jāpiebilst, ka lakatus sēja gan sievas, gan meitas - baltus ejot

strādāt un raibus, kādus varēja nopirkt no tirgotājiem, ejot godos.

Taču Jāņi ir tas laiks, kad gan sievas, gan meitas var rotāties ar dabīgajiem ziedu

vainadziņiem, neizmantojot ozolu, jo tas ir izteikts vīrišķās enerģijas nesējs.

Kāju āvums. Kāju auti, sietavas, adītas vilnas vai diegu zeķes, melnas kurpes uz zema vai

neliela papēža, pastalas (pastalas un vīzes valkājamas pie darba apģērba; turīgākie pie goda

tērpa vilka kurpes). Kurzemnieces tina ap kājām autus un pa virsu vilka rakstainas zeķes, un

tad pasludināja, jo resnākas kājas, jo labāka saimniece.

PUIŠIEM

Krekls. Vīru un sievu krekli bija vienāda piegriezuma, atšķīrās ar izmēru un rotājumu.

Darbos ejot vilka vienkāršus kreklus, godos- izrakstītus.

4

Bikses. Bikses šuva no pusvilnas, vilnas, linu vai pakulu auduma. Tās bija

kā vienkrāsainas, tā arī svītrainas un rūtainas, kā garās, tā arī īsās( garākas

par celi, apmēram līdz pusikram). Pie goda svārkiem visbiežāk vilka baltas

bikses.

Veste. Vestes priekšpuse parasti bija greznāka, aizmugurei izmantoja vienkāršāku audumu.

Nēsājot atpogātus svārkus, vēlams zem tā noteikti vilkt vesti.

Īsie, pusgarie vai garie svārki. Īsie svārki sniedzas 10- 20 cm zem jostas vietas, pusgarie līdz

pusgurniem vai mazliet zemāk, garie svārki sniedzas līdz pusstilbam vai pat līdz potītēm. No

19. gs. sākuma vīrieši diezgan strauji no tradicionālā apģērba pārgāja uz angļu tipa uzvalkiem.

Galvassega. Vīriešu galvassegas nešķiroja pēc valkātāja vecuma vai ģimenes stāvokļa. Vīri

atbilstoši gadalaikam un situācijai nēsāja naģenes, veltās platmales(sauktas arī ratenes), no

salmiem pītas, adītas vai no ādas šūtas cepures.

naģene platmale salmu cepure

Kāju āvums. Pošoties svētkiem vajadzētu izvēlēties melnus zābakus vai kurpes, jaunieši var

atļauties pastalas, taču ņemiet vērā, ka pastalas ir darba apģērbs un tās nēsāja tad, kad

nevarēja atļauties nopirkt kurpes.

Der zināt!

Par brunču garumu. Visbiežāk brunču garums bija atkarīga no steļļu platuma, tāpēc

nevar noteikt vienu pareizu brunču garumu. Tam nevajadzētu būt īsākam par celi un garākam

par potīti. Raksturīgi, ka Vidzemē nēsāja ļoti garus brunčus, savukārt Kurzemē – Nīcā , Bārtā

– īsākus.

Mūsdienās svārku garumu ietekmē arī mākslinieciskās izpausmes veids.

koris deju kolektīvs

5

Ejot pa kāpnēm, brunči ir mazliet jāpaceļ uz augšu, lai ar tiem nesaslaucītu visus

netīrumus.

Ieteikums koru diriģentiem pirms uzstāšanās samērīt svārku garumu vismaz kora

pirmajai rindai. Ja svārku garums būs vienāds, arī koris izskatīsies kārtīgāks.

Par matu sakārtojumu. Tradicionāli meitas matus pina vienā vai divās bizēs, Rucavā

taisīja arī „radziņus” (divas copītes). Sievas matus pina bizēs vai kārtoja copēs. Pieres daļa

bija atsegta, matus priekšā īsus negrieza un tie nelīda ārā no galvassegas.

Bižu galu saturēšanas paņēmieni bija dažādi. Parasti matu galos sēja ne pārāk platu,

krāsainu atlasa lentīti. Izvairīties vajadzētu no baltas un melnas, kā arī nesiet vairākas

krāsainas lentītes.

Par vainagiem. Vainagus nēsāja meitas apmēram no 12 gadu vecuma līdz precībām,

precīzāk, tā bija jaunavu galvas rota. Goda vieta vainagam bija ierādīta līgavas tērpā. Senākie

ir spirālīšu vainagi, vēlākos laikos nēsāja attiecīgi spangu, zīļu, vizuļu, sienamos vainagus un

dažāda tipa matu auklas. No 19. gs. varēja iegādāties arī mākslīgo ziedu vainagus. Tos,

līdztekus citām meitu galvassegām, valkāja dažos Latvijas novados. Ar šiem vainagiem

meitas gāja uz baznīcu. Līgavas tos galvā nelika.

Vainagu liek pieres daļā, sākoties matu saknēm, neatgrūžot to uz pakausi, tā lai tas

stāvētu stalti.

spangu konusveida pērlīšu matu aukla

Par sievu galvassegām. Atsevišķās vietās Kurzemē pēc matu siešanas veida varēja

noteikt saimes sieviešu sociālo stāvokli, zem zoda lakatu sēja meitas, aizmugurē sievas, kuras

nesen ienāca saimē, bet sakrustotu aizmugurē un sasietu priekšā saimes dižmātes.

Daži lakatu siešanas veidi.

Par rotu lietošanu. Latviešu sievietes, ne arī vīrieši auskarus nenēsāja, tāpēc uzvelkot

tautas tērpu šī rota no ausīm būtu jāizņem.

Par kosmētiku. Apvelkot tautas tērpu, būtu ieteicams lietot dabīgas krāsas dekoratīvo

kosmētiku.

6

Par saktām. Kā sievas , tā vīri kreklu aizdarei lietoja vienu

vai vairākas mazās saktas, villainei – lielās saktas, Kurzemē rotājās

ar veselu saktu čupu.

Par jostām. Sākotnēji jostas izmantoja apģērbu saturēšanai, vēlākajos

laikos tās vairāk izmantoja tērpa rotāšanai. Pieņemts uzskatīt , ka sievietes nēsāja

austās rakstainās jostas, bet vīrieši -svītrainās audenes , kuras galvenokārt sēja pie

mēteļa. Raksturīgi, ka sievietes sēja jostas atstājot garus jostas galus, lai būtu ar

ko greznoties, toties vīrieši – tieši otrādi, tos nekad garus neatstāja. Uzskata, ka

nav nozīmes tam, vai jostu sien priekšā, vai labajā, vai kreisajā sānā. Ar dažiem

izņēmumiem pie 19.gs. tērpa jostu visbiežāk vispār nesēja.

Par prievītēm. Prievītes visbiežāk izmantoja zeķu, vai citu priekšmetu saturēšanai,

bet nav zināms, ka tās sietu ap kaklu.

Par zeķēm. Zeķes ir samērā jauns apģērba gabals. Zeķes bija visdažādākās. Īsās un

garās zeķes. Darbam un godiem domātas. Atbilstoši arī adītas no linu, pakulu, baltas vai

krāsainas dzijas. Ir grūti ieteikt vienu konkrētu variantu, tās ir jāizvēlas atbilstoši tērpam.

Par puišu lakatiņiem. Senākos laikos kreklus aizdarīja ar metāla saktiņām, vēlāk ar

diega pogām vai aukliņām. 19. gs. pirmajā pusē iecienīti bija ievestie smalkie kokvilnas vai

zīda lakatiņi, kuri bija vienkrāsaini vai sīkrakstaini. Šallītes ap kaklu nesēja.

Par jauninājumiem. Attīstoties skatuves dejai, arī tautastērpa pielietojumā ienāca

dažādi jauninājumi, kuri nav etnogrāfiski pareizi:

1) agrāk valnīši nepastāvēja ( tie imitē rakstainos zeķu galus) un tos ieviesa

pašdarbnieku ērtībai,

2) tā saucamās garās vestes (imitē pusgaros svārkus, tikai bez piedurknēm) arī lieto

vienīgi dejotāju ērtībai,

3) maniere piespraust villaini ar divām saktām pie pleciem arī ir izgudrojums dejotāju

ērtībai.

Atrodiet vismaz 6 kļūdas.

7

Noslēgumā gribu teikt, ka pats svarīgākais ir attieksme. Kāda būs mūsu personīgā

attieksme pret tērpu /cik rūpīgi būs izmazgāta blūze, cik kārtīgi būs izgludināts tērps/, tāds būs

mūsu izskats.

Uzvelkot tautas tērpu, nesiet to stalti, esiet cēli un tikumīgi,

sajūtiet piederību savai tautai, esiet lepni par to, tā stipriniet savas

dzimtas saknes un savu valsti!

Informācija apkopota izmantojot dažādus avotus.

Informāciju sagatavoja: Anda Kirilova