�

sociālā darbinieka piezīmes

Kādi vērojumi ir jūsu praksē?

Pēc diskusijām par tēmām, ko Sociālo

darbinieku biedrība vēlas piedāvāt žurnā-

lam, kā arī par mērķi un kopējo vēsti, ko gribam nest, mēs ierosi-nājām sākt, un paldies žurnāla galvenajai redaktorei, profesorei Lidijai Šiļņevai par atsaucību, jaunu sadaļu Sociālā darbi-nieka piezīmes, jo sociālā darba prakse ir sākuma pozīcija, no kuras esam iecerē-juši aplūkot problēmas. Sociālā darbinie-ka praksē savijas globālais, sabiedriskais un individuālais skatu punkts, politika, likumdošana un izpildvara, teorija un prakse, pakalpojumi un to kvalitāte, klien-tu vajadzības un piedāvājums, sabiedrībā notiekošie procesi, darbinieku izglītība un pieredze (abu esamība un varbūt arī trūkums), profesionālais un personiskais aspekts utt.

Sociālā darba problēmas un to risinājumi ir tieši saistīti ar sociālā darbinieka praksi. Mēs vēlamies ar Sociālā darbinieka pie-zīmēm aktualizēt būtiskākās problēmas sociālā darba praksē un rosināt disku-siju profesionāļu vidū. Jēdziens piezīme skaidrojošajā vārdnīcā tiek definēts kā īss konstatējums, atzinums, izteikums; pieraksts: Kritiskas piezīmes par grāmatu. Recenzenta piezīmes. Dzēlīga piezīme. Piezīmes uz grāmatas malām. Lekciju piezīmes. Ceļa piezīmes. Zemteksta piezī-mes. Piezīmju grāmatiņa, kalendārs. Tātad piezīmes ne tikai kā kāda atzīme uz lapas, lai neaizmirstu, bet arī kā sociālā darbi-nieka pārdomas, kurās atļaujamies būt gan kritiski, gan nedaudz subjektīvi, bet rosinoši uz pārmaiņām un kopīgu dialogu. Mēs aicinām uz diskusiju un piedāvājam iespēju atsauksmes un priekšlikumus sūtīt arī uz mūsu e-pastu: sdbiedriba@gmail.com Un līdz ar to pieļaujam, ka dažkārt tās varētu būt arī piezīmes par sociālo darbu – bijušo, topošo sociālo dar-binieku piezīmes, sociālajam darbam tuvu stāvošu personu piezīmes un tamlīdzīgi. Ja vien spējam paust viedokli sociālā darba attīstības labā, darām to!

Par sociālajiem pakalpojumiemMārtiņš Moors,Sociālo darbinieku biedrības valdes loceklis,Rīgas Kurzemes rajona Sociālā dienesta vadītājs

Sociālo pakalpojumu nozīme un loma Latvijas sociālās drošības sistēmā aizvien pieaug. Pašvaldības, sociālā darba spe-ciālisti un arī sabiedrība kopumā arvien vairāk pārliecinās un gūst izpratni par to, ka vienīgi ar sociālās palīdzības sniegša-nu, tātad palīdzību finansiālā veidā, iedzī-votāju sociālās problēmas nav iespējams atrisināt ne īstermiņā, ne ilgtermiņā. Lī-dzās šim atbalsta veidam jāpastāv sociā-lajiem pakalpojumiem – tā jau veidojas par

ieva Lāss, Sociālo darbinieku bied-

rības valdes priekšsē-dētāja

�

sociālā darbinieka piezīmes

aksioma. Šobrīd sociālo pakalpojumu klāsts un pakalpojumu sniedzēji strauji attīstās, izveidojot aizvien jaunus sociālos pakalpojumus, it īpaši sociālos pakalpojumus dzīvesvietā.

Par sociālo pakalpojumu un ar to sniegšanu saistīto problēmu aktualitāti liecina arī tas, ka ar labklājības ministra rīkojumu (05.02.2007.) Nr.13 „Par darba grupas izveidi ar sociālo pa-kalpojumu sniegšanu saistīto problēmu apzi-nāšanai un iespējamo risinājumu izstrādei” ir izveidota darba grupa, kuras mērķis ir apzināt ar sociālo pakalpojumu sniegšanu saistītās problē-mas un izstrādāt iespējamos risinājumus. Šajā darba grupā ir iekļauts arī Sociālo darbinieku biedrības pārstāvis. Sociālo darbinieku biedrība vēlas būt aktīvs dalībnieks darba grupas darbā un diskusijā par problēmām, kas saistītas ar sociālajiem pakalpojumiem un to sniegšanu, tāpēc š.g. 26.janvārī notika biedrības biedru sanāksme, kurā tika uzsākta diskusija par aktuā-lām problēmām sociālo pakalpojumu sniegšanā. Šis raksts ir veidots, balstoties uz šīs tikšanās rezultātiem un atspoguļo Sociālo darbinieku biedrības viedokli.

Sociālie pakalpojumi nodalīti no sociālās palīdzības

Sociālie pakalpojumi ir viena no sociālās dar-bības formām, kas vērsta uz dažādu sabiedrības grupu vajadzību apmierināšanu. Taču jāuzsver, ka šī darbība ir vērsta ne tikai uz tām iedzīvotāju kategorijām, kuras ir nokļuvušas sociāli bīstamās vai sociāli grūtās situācijās, bet gan uz visiem iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka sociālo pakal-pojumu saņēmējs var būt jebkurš iedzīvotājs, neskatoties uz viņa ienākumu līmeni un citām iezīmēm sociālajā statusā.

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas izpratne par sociālajiem pakalpojumiem un to nozīmi sabiedrības dzīvē ir būtiski mainījusies. Par sociālo pakalpojumu sniegšanas politikas izmaiņām liecina arī tas, kāda bija sociālo pa-kalpojumu sniedzēja izpratne 90.tajos gados un kāda tā ir pēc 2003.gada. Saskaņā ar likuma „Par sociālo drošību” 13.pantu sociālo pakalpo-jumu sniedzēji - valsts vai pašvaldību izveidotas institūcijas. Ar sociālajiem pakalpojumiem tika saprasti pakalpojumi, kā arī naudas izmaksas un mantiski pabalsti, ko iedzīvotājiem sniedz šīs institūcijas. Tātad naudas pabalstu izmaksa arī tika uzskatīta par sociālo pakalpojumu.

Šobrīd Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums par sociālo pakalpojumu

sniedzēju definē „personu, kas sniedz sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumus un reģistrēta sociālo pakal-pojumu sniedzēju reģistrā” (1.panta 24.punkts). tātad sociālos pakalpojumus var sniegt gan valsts un pašvaldību izveidotas institūcijas, gan nevalstiskas organizācijas – uzņēmēj-sabiedrības, biedrības un nodibinājumi. No sociālo pakalpojumu sniedzēju definīcijas ir secināms, ka šobrīd sociālie pakalpojumi tiek saprasti kā sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpoju-mi.

Attīstība virzienā uz sociālo pakalpojumu sniedzēju daudzveidību

No iepriekš minētā var secināt, ka Latvijas sociālā politika sociālo pakalpojumu jomā ir vir-zījusies no pieejas, kad sociālos pakalpojumus sniedz valsts un pašvaldība, uz pieeju, kad so-ciālos pakalpojumus var sniegt dažādas organi-zācijas, tātad - uz sociālo pakalpojumu sniedzēju daudzveidību. Faktiski šobrīd izvēle – sniegt vai pirkt sociālos pakalpojumus iedzīvotājiem – ir atstāta pašvaldības un tās Sociālā dienesta ziņā, jo Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības li-kuma 11.panta 2.punkts nosaka, ka pašvaldības Sociālā dienesta uzdevums ir sniegt sociālos pa-kalpojumus vai organizēt to sniegšanu dažādām attiecīgajā pašvaldībā dzīvojošām sociālām gru-pām. Uzdevuma - organizēt sociālo pakalpojumu sniegšanu – izpilde var notikt tikai vienā veidā: slēdzot līgumus ar konkrētiem sociālo pakalpo-jumu sniedzējiem, kuri ir reģistrējušies sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, par savas admi-nistratīvās teritorijas iedzīvotāju nodrošināšanu ar attiecīgo sociālo pakalpojumu.

Šāda sociālo pakalpojumu pirkšana vei-cina sekojošus rezultātus – sociālo pakal-pojumu pieejamību un atbilstību iedzīvotāju vajadzībām, decentralizāciju, deinstituciona-lizāciju un tirgus principu ienākšanu sociālo pakalpojumu sniegšanā.

Lai iedzīvotāju vajadzību novērtēšana būtu pēc iespējas objektīvāka, šīs vajadzības iz-vērtē likumā noteikti profesionāļi – sociālā darba speciālisti, kas strādā īpaši noteiktā ies-tādē – pašvaldības Sociālajā dienestā. Sociālo pakalpojumu nodrošināšana notiek pēc klienta vajadzību izzināšanas un novērtēšanas, un kā gala rezultāts šim procesam ir Sociālā dienesta lēmums par klienta vajadzībām atbilstošāko so-ciālo pakalpojumu.

10

sociālā darbinieka piezīmes

sociālo pakalpojumu pirkšanai no orga-nizācijām, kas nav pašvaldības iestādes, ir savas priekšrocības.

Pirmkārt, tiek ievērots princips, ka lēmuma pieņēmējs un lēmuma izpildītājs ir divas atse-višķas, tieši nesaistītas personas. Tas noved pie tā, ka Sociālais dienests un tā darbinieki neietekmējas no tām iespējamām grūtībām (fi-nansiālām, organizatoriskām, personāla u.c.), ar kurām varētu saskarties sociālā pakalpojuma sniedzējs. Sociālā darba speciālistam galve-nais, novērtējot klienta vajadzības pēc sociālā pakalpojuma, ir klienta un viņa ģimenes locekļu viedoklis par savu situāciju, citu speciālistu (ģimenes ārsts, sociālais pedagogs, psihote-rapeits, psihologs, bāriņtiesas speciālists u.c. iesaistītie speciālisti) viedoklis par klienta va-jadzībām, kā arī paša sociālā darba speciālista zināšanas un veiktie klienta sociālās situācijas, resursu un spēju novērojumi, kas kopā veido objektīvu ainu par klienta vajadzībām pēc konkrēta sociālā pakalpojuma. Tā sociālais dienests atbild par kvalitatīvu klienta vajadzī-bu novērtēšanu normatīvajos aktos noteiktajā termiņā, bet sociālā pakalpojuma sniedzējs atbild par sociālā pakalpojuma sniegšanu un tā satura atbilstību pakalpojumam noteiktajām prasībām.

Otrkārt, vienmēr ir vieglāk iegūt pašvaldības līdzekļus sociālo pakalpojumu pirkšanai nekā jaunu amata vietu radīšanai. Tas nozīmē lielāku elastību Sociālā dienesta darbā. Ja attiecīgais sociālais pakalpojums vairs nav nepieciešams, tad vienkārši netiek slēgts jauns līgums. Pašval-dību izveidotas iestādes un darba vietas likvidēt vienmēr ir grūtāk.

Treškārt, parasti pirktie pakalpojumi ir lētāki nekā pašvaldības institūcijas darba izmaksas, jo nevalstiskie sociālo pakalpojumu sniedzēji ir spiesti ievērot izmaksu efektivitāti un konkurēt ar citiem pakalpojumu sniedzējiem.

Ceturtkārt, nereti sociālo pakalpojumu snie-dzēja darbinieki ir kompetentāki darbā ar spe-ciālām klientu grupām. Organizācija, kas ilgstoši sniedz pakalpojumus noteiktas sociālās grupas klientiem, savā darbībā ir ieguvusi lielu praktisku pieredzi un izpratni par attiecīgās mērķa grupas vajadzībām, kādu nereti nevar sniegt neviena augstskola. Pašvaldības darbinieki savā darbā saskaras ar dažādām klientu grupām un tāpēc viņu zināšanas par speciālām klientu grupām (piemēram, pilngadīgas un nepilngadīgas perso-nas ar garīgās attīstības traucējumiem, multiplās sklerozes pacienti), viņu specifiskām vajadzībām un šo vajadzību novērtēšanu ir vājākas, nekā pa-

kalpojumu sniedzēju darbiniekiem, kuri ikdienā strādā ar attiecīgo mērķa grupu.

Sociālais pakalpojums tiek apmaksāt pēc principa „nauda seko klientam”, tāpēc sociālā pakalpojuma sniedzējs ir ieinteresēts, lai viņa sniegtais pakalpojums atbilst noteiktajām pra-sībām, taču ir arī finansiāli izdevīgs. Tas veicina sociālo pakalpojuma sniedzēja orientēšanos uz izmaksu un darbaspēka efektivitāti un orientē uz tirgus principu ievērošanu.

Tomēr šai sistēmai mūsdienu realitātē ir arī savas problēmas. Galvenokārt, tās ir saistītas ar to, ka joprojām lielāko daļu sociālo pakal-pojumu mūsdienās apmaksā pašvaldība, jo vairums klientu ir vai nu oficiāli vai faktiski ar zemiem ienākumiem. Izplatītākie sociālie pakalpojumi ir saistīti ar dažādu personu aprūpi, taču vairākumā tā ir vecu ļaužu aprūpe – gan dzī-vesvietā, gan institūcijā. Šādā situācijā galvenais un lielākais maksātājs par sociālajiem pakalpo-jumiem paliek pašvaldība. Tā kā galvenais mak-sātājs jeb pircējs ir viens, tad nereti pašvaldības, nevis klientu izvēle sāk diktēt savus noteikumus par samaksas apmēru. sociālo pakalpojumu sniegšanā pastāv acīmredzams princips - ja tiek samazināta maksa par pakalpojumu vai maksa ir par mazu salīdzinājuma ar gaidām no pakalpojuma, tad tas notiek uz pakalpoju-ma kvalitātes rēķina. Un šādā situācijā parādās ļoti aktuāls jautājums –

sociālo pakalpojumu kvalitātes standartu nepieciešamība.

Šobrīd Latvijā šādu standartu nav, pastāv tikai ar MK noteikumiem noteiktas prasības so-ciālo pakalpojumu sniedzējiem, kuras pārsvarā ir formulētas diezgan abstraktā veidā. Konkrētas prasības darbinieku un klientu attiecībai un pa-kalpojuma sniegšanas telpām (lielumam un at-tiecībai pret klientu skaitu) ir noteiktas tikai grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojumam. Šādā situācijā ieguvēji ir tie sociālo pakalpojumu sniedzēji, kuri iztiek ar mazāku personāla skaitu un izvirza zemākas prasības pakalpojuma sniegšanas telpām. Turklāt ir arī tādi pakalpojumi, kuri prak-sē tiek sniegti, ir reģistrēti sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, bet prasības tiem nav noteik-tas. Šāds pakalpojums, piemēram, ir “Drošības poga”, ko nodrošina biedrība „Rīgas samariešu apvienība”.

Pašvaldība maksā, reāli sociālo pakalpojumu izmanto klients, tātad fiziska persona. Tā kā viņš pats par sociālo pakalpojumu vai nu nemaksā vai

11

sociālā darbinieka piezīmes

maksā konstantu summu neatkarīgi no sniegtā pakalpojuma kvalitātes (piemēram, par ilgstošo sociālo aprūpi institūcijā (pansionātā)), klients praktiski nevar ietekmēt sniegtā pakalpojuma kvalitāti. Standarta tirgus situācijā klients „bal-so” ar savu maciņu, taču sociālo pakalpojumu nodrošināšanā ar finansēm rīkojas pašvaldība, tādējādi izslēdzot klienta iespējas ietekmēt situā-ciju un nereti arī savu izvēli.

Otra problēma ir saistīta ar to, ka trūkst so-ciālo pakalpojumu sniedzēju. Tas nozīmē, ka nepastāv reāla konkurence starp sociālo pakalpojumu sniedzējiem. No otras puses, nav noteikta nekāda pašvaldības atbildība, ja tā nenodrošina savas teritorijas iedzīvotāju (vai iedzīvotāja) vajadzībām atbilstošu sociālo pakal-pojumu. Sociālo pakalpojumu un sociālās palī-dzības likums (9.pants) nosaka, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt savā teritorijā dzīvojošam un dzīvesvietu deklarējušam iedzīvotājam iespē-ju saņemt viņa vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus, taču nekur nav noteikta pašval-dības atbildība, ja klienta vajadzībām atbilstošs pakalpojums nodrošināts netiek. Joprojām saglabājas rindas uz sociālās aprūpes centriem (pansionātiem), ģimenēm nav iespēju nodroši-nāt saviem tuviniekiem, kuriem ir demence vai psihiskas saslimšanas, dienas aprūpes centra pakalpojumu. Trūkst specifisku pakalpojumu noteiktām mērķa grupām, piemēram, stacionāra tipa centra jauniešiem ar psihiskiem traucēju-miem un uzvedības problēmām, datoratkarīgo jauniešu rehabilitācijas centra, atkarīgo jauniešu ar psihiskām problēmām centra (vēlams atseviš-ķi nodalīti meiteņu un zēnu centri), krīzes centri ar ilgstošas (vismaz pusgadu) uzturēšanās ie-spēju vardarbībā cietušām mātēm ar zīdaiņiem un maziem bērniem utt.

Cilvēki vēl pilnībā nepazīst preci – sociālais pakalpojums

Trešā problēma ir saistīta ar iedzīvotāju informētību par sociālo pakalpojumu daudzvei-dību un iespējām vispār, kā arī par konkrētu soci-ālo pakalpojumu saturu, nozīmi un jēgu. Pastāv pieņēmums, ka pieprasījums rada piedāvājumu. Taču tā tas ir ne vienmēr. Šī likumība īpaši ne-darbojas vai pat darbojas pretēji gadījumos, ja runa ir par preci vai pakalpojumiem, kuru saturu, nozīmi un jēgu cilvēki pat nespēj stādīties priek-šā. Cilvēks nevar vēlēties to, par ko viņam nav ne mazākā priekšstata. Tā tas ir arī ar sociālajiem pakalpojumiem.

Padomju laikā sociālā nodrošinājuma sistēma bija balstīta pārsvarā uz materiālu atbalstu pie noteiktām sociālām grupām piederīgām perso-nām un uz institucionālo aprūpi. Tas nozīmē, ka neatkarīgās Latvijas laikā izpratne par sociālo pakalpojumu būtību un nozīmi sabiedrības un ik-katras personas dzīvē ir jāveido no jauna. Cilvēki ir jāiepazīstina ar sociālo pakalpojumu veidiem, to mērķi un saturu. Pretējā gadījumā ir sagaidā-ma situācija, kad sociālo pakalpojumu esamību vai neesamību noteiks labākajā gadījumā soci-ālā darba speciālistu zināšanas un vēlēšanās, sliktākajā gadījumā pašvaldības finansiālās ie-spējas un deputātu (finanšu piešķīrēju) izpratne par sociālo pakalpojumu nepieciešamību. Taču viennozīmīgi tās nebūs klienta vajadzības, kuras būs pamatā sociālo pakalpojumu tīkla attīstībai.

Ceturtā problēma ir saistīta ar nepilnīgu iz-pratni par to, kas ir sociālais pakalpojums un kas nav sociālais pakalpojums. Domāju, ka šai nepilnīgajai izpratnei ir diezgan loģisks pamats, jo visu trīs Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā minēto sociālo pakalpojumu – sociālā aprūpe, sociālā rehabilitācija un sociā-lais darbs – saturs nemaz tik skaidrs nav. Soci-ālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums

(9.pants) nosaka, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt savā teritorijā

dzīvojošam un dzīvesvietu deklarējušam iedzīvotājam

iespēju saņemt viņa vajadzībām atbilstošus

sociālos pakalpojumus, taču nekur nav noteikta

pašvaldības atbildība, ja klienta vajadzībām atbilstošs

pakalpojums nodrošināts netiek.

12

sociālā darbinieka piezīmes

sociālais darbs vietām ir minēts kā sociālais pakalpojums, bet vietām kā vienkārši sociālais darbs. Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā ir reģistrēti arī tādi sociālo pakalpojumu sniedzēja veidi kā Atbalstītā darba birojs, agrīnā korekcija, atbalsta un konsultāciju centrs „Līdzīgs līdzīgam”, psihologa prakse, psihosociālā rehabilitācija u.c. Pēc kādiem kritērijiem tiek noteikts pakalpojumu sniedzēja veids, nav skaidrs. Kā pakalpojuma veidi ir minēti divi – ar un bez izmitināšanas. Nekur likumā gan šāds pakalpojumu veidu ie-dalījums nav minēts. Likumā tiek lietots termins „sociālo pakalpojumu sniegšanas veids”, kas neskaidrību rada vēl vairāk. Savukārt sociālā darba pakalpojuma sniedzējiem, piemēram, Sociālajam dienestam, vispār nav jāreģistrējas sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

Piektā problēma ir daudzu sociālo pakal-pojumu saņemšanas birokratizēšanās un to ilgais ceļš no klienta iesnieguma līdz pakalpoju-ma saņemšanai. Izteikti tas ir vērojams, saņemot valsts finansētos pakalpojumus, piemēram, sociālo rehabilitāciju jauniešiem ar atkarības problēmām.

Vai sociālais darbs ir sociālais

pakalpojums?

No iepriekš minētā rodas vairāki jautājumi: vai jurista, psihologa, psihoterapeita, ārsta, pe-dagoga u.c. speciālistu sniegtie pakalpojumi arī ir uzskatāmi par sociālajiem pakalpojumiem? Ja „jā”, tad kurā brīdī tas par tādu kļūst? Kura ir tā autoritatīvā persona vai iestāde, kura var pateikt, pie kura no pakalpojumiem pieder konkrēta pa-kalpojuma sniedzēja sniegtais pakalpojums? Vai sniegtā pakalpojuma piekritību attiecīgajam soci-ālā pakalpojuma veidam nosaka tikai un vienīgi pats pakalpojuma sniedzējs? Vai to, ir vai nav attiecīgais pakalpojums pieskaitāms sociālajiem pakalpojumiem, nosaka pašvaldība kā sociālo pakalpojumu nodrošinātājs, organizētājs? Kāda ir sociālā darba speciālistu loma sociālo pakal-pojumu sniegšanā, ja, no vienas puses, tikai viņi ir tiesīgi tos sniegt (likuma 42.pants), taču, no otras puses, praksē šo pakalpojumu sniegšanā

*Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka sociālās aprūpes pakalpojuma sniegšanas mērķis ir no-drošināt dzīves kvalitātes nepazemināšanos personai, kura vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar nodrošināt pati saviem spēkiem (18.pants). Šā likuma 19.pantā ir noteikts, ka sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas mērķis ir novērst vai mazināt invaliditātes, darbnespējas, brīvības atņemšanas soda izciešanas, atkarības vai vardarbības un citu faktoru izraisītās negatīvās sociālās sekas personas dzīvē. Sociālā darba mērķis ir palīdzēt personai, ģimenei un personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas (40.pants)

ir iesaistīti arī citi speciālisti? Vai sociālais darbs ir vai nav uzskatāms par sociālo pakalpojumu?

Atbildes meklēšana uz šiem jautājumiem ir ļoti būtiska, jo no tās ir atkarīgs, vai nodrošināt konkrēto pakalpojumu ir vai nav pašvaldības un tās Sociālā dienesta pienākums, vai arī šā pakalpojuma saņemšana ir pašu iedzīvotāju pri-vāta izvēle. Tas sniegtu atbildi arī uz jautājumu, ko klients ir tiesīgs prasīt no savas pašvaldības, bet ko ne. Domāju, ka katram cilvēkam kaut reizi dzīvē ir situācija, kad ir nepieciešama jurista, psihologa, psihoterapeita vai ārsta konsultācija un padoms. Taču tas nenozīmē, ka ar šādām konsultācijām var tikt sasniegts kāds no sociālo pakalpojumu sniegšanas mērķiem.* Acīmredzot, šo speciālistu konsultācijām no sociālo pakalpo-jumu sniegšanas mērķa viedokļa jēga ir tikai tad, ja šī konsultācija iekļaujas kādā kopējā, lielākā klienta sociālās funkcionēšanas uzlabošanas plānā.

Reālā prakse var ienest korekcijas normatīvajā bāzē

Ir jāatzīst, ka Latvijā sociālo pakalpojumu sis-tēma vēl ir savā attīstības sākumā. Ir daudz ne-skaidrību un neatbildētu jautājumu. Par to liecina arī tas, ka šobrīd nav īsti saprotams sociālo pa-kalpojumu sniedzēju reģistra mērķis un tas, kādi pakalpojumi un attiecīgi pakalpojumu sniedzēji tur tiek reģistrēti. Nav skaidrs, ko pašvaldībai un tās sociālajam dienestam dod tas, ka pakalpo-juma sniedzējs ir reģistrēts šajā reģistrā? Tas nozīmē, ka tieši tiem sociālā darba speciālistiem, kas ir iesaistīti klientu vajadzību pēc sociālajiem pakalpojumiem novērtēšanā, sociālo pakal-pojumu sniegšanas organizēšanā un lēmumu pieņemšanā pašvaldību sociālajos dienestos, kā arī faktiskajā sociālo pakalpojumu sniegšanas procesā dažādu sociālo pakalpojumu sniedzēju sastāvā, ir jāpublisko savs viedoklis par tiem problēmu jautājumiem, ar kuriem viņi saskaras darbā ar klientiem. Šāda viedokļu paušana var būt labs pamats sociālo pakalpojumu norma-tīvās bāzes sakārtošanā, kas nenoliedzami visiem praktiķiem darbu tikai atvieglos.r