pavasara pieskĀriens - limbazubiblioteka.lv konkurss... · pavasara pieskĀriens viens dzejolis,...

PAVASARA PIESKĀRIENS

Viens dzejolis,

Tikai viens dzejolis.

Pavasara siltajam pieskārienam.

Viena doma, savāda doma.

Viens savāds vārds,

Kad cīruļi savas balsis ievingrināt sāk.

Viena nopūta, smaga nopūta.

Viena elpa

Tā pati no tīra pavasara dvesmas.

Viens pulkstenis,

Kas no pārsteigumu kļuvis mēms,

Ir iestājies manā sirdī pavasaris!

Jans Ikes

(dzejnieks no Ventspils)

PROLOGS PAVASARIM

Manā dārzā viss vēl apsnidzis ,kluss.

Šur tur saulītē atkausēts

Sniegpulkstenītis dus.

Tūlīt modīsies,

Balto zvaniņu pacels pret sauli,

Spītējot ikrīta salam.

Drīz ,pavisam drīz

Skaļās tērcēs prom aizdunēs sniegi,

Bet domas jau sen, sen pavasarī

Gara acīm apmīļo ziedoni liegi.

Inta Balčūna

(skolotāja no Anneniekiem/Dobeles)

VĒLĒJUMS

Ej satikt pavasari

Un ienirt pumpuru spēkā,

Atraisīt domas spirgtajam vējam

Un gājputnu ilgas

caur savu dvēseli sēt.

Tu to vari-

Cīruļputenim pretī stāvēt,

Ar rudzu zelmeni reizē sazaļot

Un māllēpēm līdzi uzziedēt.

Tu to vari.

Inta Balčūna


PIRMĀ DZIESMA

Šodien mūspusē dziedāja cīrulis pirmais,

Rīta agrumā augstu debešos traucot.

Pretī saulei, pāri ābelei sirmai,

Sengaidīto ziedoņa vēsti saucot.

Un tici vai netici -dienai cits mirdzums.

Acis vien augšup veras,

Un domas tik gaišas

Visām raizēm klāt tveras,

Tās vēršot pavisam vienkāršas.

Kāda brīnumaina ir pirmā cīruļa vara-

Vienā mirklī tā dvēseli saulainu dara.

Inta Balčūna


PAR GULBJIEM

Jau kuro rītu skatos,

Ikdienas gaitās ejot,

Kā ezera spogulī rāmā

Divi gulbji mīļojas.

Viens otru bužina maigi

Un lēni peld ūdens klajā,

It kā blakus nebūtu

Lielceļa skaļa ar mašīnu troksni

Un ļaužu čalām.

Priecājos līdzi ar viņiem,

Jo visa pasaule diviem pieder,

Kad mīlestībā viens otram ļaujas.

Inta Balčūna


SARUNA AR VĒJU

Tincinu sprigano vēju,

Kas ieķēries kadiķa bārdā-

Vai lazdas drīz ziedēs

Un bērza sulu var raudzīt?

Kad ķīvītes pirmās nāks laukos,

Un vizbules zilinās mežus?

Visam savs laiks-

Vējš iežūžo klusi

Un iemet pa lāsītei sejā.

Bet ziedoņa elpu jau jūtu

Pavisam.pavisam tuvu.

Inta Balčūna


ŠODIEN

Šodien debesis rudzpuķu krāsā

Piebērtas dzērvju un gulbju klaigām,

Mājup no dienvidiem lidojot.

Kādas gan sajūtas stārķi pārņem

Dzimto ligzdu ozolā vecā

No jauna ieraugot?

Tā arī mums- lai cik brīnišķi

Svešumā būtu -

Domas par mājām sauc atpakaļ.

Inta Balčūna


PAVASARIS

es vakar dzirdēju

no sniega dzirnu zeļļiem-

drīz pavasaris viņu vietā nāks

ar pūpolaitām

cīrulīša treļļiem

kad upei salūzis

būs trauslais ledus vāks

ar palu ūdens izmērcētiem krastiem

un zelta purenēm

kas saulei pretī smej

ar bērzu sulām

gāju putnu kāšiem

un suni tālumā

kas vēja māti rej

©Harijs Krūze (no Jelgavas)

SNIEGPULKSTENIM ZVANOT

Sniega pulksten’s zvana,

Viņš vēl nedzird - dus

Mazais pavasaris

Samiegojies, kluss.

Otro reiz’ kad skanēs

Sniega pulkstenīt’s,

„Miega mice, mosties,”-

Teiksim – „ir jau rīts!”

Pumpurus nu briedēs,

Bērzu sulas lies,

Šūpoles ar vīriem

Lielā dienā slies.

Sauli pacels augstu

Zilās debesīs,

Pieneņziedu pogas

Zālē izbārstīs.

©Harijs Krūze

(no Jelgavas)

PAVASARIS

Es tevi negaidīju

Vēl tikko kārojas pūkainā sniega un ragavu steigas

Vēl tikko sniegpārslas ķēru ar mēles galu

Domājot, ka bērzu sulas vēl aizsalušas un slēpjas tik tālu...

Pēkšņi mostos - un viss jau ir pārvērties

Un lai notiek,

Lai vējš vēl sejā iemetis saujiņu sniega

Lai vēl ledus šur tur cīnās par izdzīvošanas dienu

Modās sulas - kļavās, bērzos un mūsos

Modās trakums un vēlme mīlēt, ticēt un lidot

Aizmirst salu

Jaku vaļā un elpot gaisu saldu kā sniegpulksteņtikšķi

Acis mielot ar nepārvaramu debesu bezgalību

Rīta dzestrumā just putnu ilgas pēc ligzdām un dziesmām

Varbūt izdosies man izlaist pumpurus šogad un ziedēt?

Jūlija Cīrule - Galuza

(no Liepājas)

PAVASARIS

Jau kļuvis tik smaržīgs gaiss,

Jau vaļā ir dabas maiss,

Plaukst jau paši pirmie ziedi

Un strazdu dziesmas skan liegi!

No dabas spēkus mēs smeļam,

Un smaržīgās bērzsulas dzeram,

Ir pavasaros tik skaisti,

To spēj pamanīt pat visi slaisti...

Visjaukākie – pūpoli maigie,

Un debesu zilgme svaigā,

Gan siltums, gan tīrās skaņas,

Kas rosina visas maņas!

Lai slavēts ir pavasar’s jaukais,

Jau jūtam kā saulīte braukā!

2012, Edita

(no Balviem)

SAULE SILDA …

Saulīt’ varen’ silda,

Sāk jau prātot Milda-

Kas te vairs ko bīties,

Sāks jau nosauļoties!

Izmetas pusplika,

Skatā-tīri šika,

Sābru Jānis prāto-

Kur šai prātiņš kāto!

Tavu traku meiču-

Noķers dilonīti

Milda zilonīte,

Ko es kādreiz lencu...

Milda saulē sildās...

Ciešanu kauss pildās-

ai, kā salst man dupsis,

aizkrāsnē es mukšu!

Tā nu pavasaris

Drusciņ blēņas dara;

Te uzspīd karsta saule,

Te vēsumā dreb kauli...

2012, Edita

(no Balviem)

MELNAIS

Ir tāds blēdis, kas zarā tup,

Augšā uzlīdis tup...

Ir tāds, nu gluži melns,

Ja nebūtu jauks, būtu vells...

Ir tāds, pavisam melns.

Kā rauj savu dziesmu vaļā,

Tad visi darbi pie malas

Un dvēsele kļūst gluži zaļa

No skaudības- tādas skaņas!

Tā, protams, ir strazdiņa dziesma,

Kuram citam gan tāda liesma!

Viņam-skaistākā melodija,

Kas ap mums tik krāšņi te vijas,

To koristu jau ir tik daudz,

Kuriem te skandināt ļauts!

2012, Edita

(no Balviem)

PAVEROT ACIS

Paverot acis uz loga pusi

saskatu cerību par ilgi gaidīto

Neredzu sniegu un nodevīgus kokus

liekas pavasars ir jau klāt..

Tu jautāsi lielām acīm nodevīgos.?

Jā tie padevās rudenim, kaut es tiem

lūdzu...

bet tagat es jūtu vairs nav tālu

Pavasars tūliņ, tūliņ jau būs...

Vel jau tik drīz tas viss njebūs...

ausī man pačukst ziema

Spītīgais sals to negribot

no lauska plaukstām izlaist...

Tā nu es palikšu gultā ar sapni

es zinu, nekas jau nav mūžīgs

Aizveru acis, es iemiegu

Ar domu par pavasari..

by me..

Vita Beizitere

(no Limbažiem)

***

Kad mēness paliek spožs,

Tuvojas tam rīts ļoti možs,

Un strazdi čivina ar vienu,

Sveicot sagaidījuši pavasara dienu.

Kad pirmais saules stars krīt zemai pāri,

Sniegpulksten’s ceļ galvu gaismai pretī

kāri.

Tas siltumu grib smelties,

Kas ik rītu liek tam celties.

Jau pavasaris klāt ir šurp,

Lai ceļas lācis, kas alā tup,

Dzied putni, kas atlidojuši nu,

No siltām zemēm, lai šeit paliktu.

Dzērves lai lec savu kāzu deju,

Lai koki plaukst un zeļ,

Lai zāle zemei krāsu dod,

Tai tikai mazliet saule jāatrod.

Dzeguze lai nu nedarbus dara

Un pārsteidz kādu bez graša kabatā.

Aizver acis...ieelpo!

Un nu atver tās , vai redzi?

Ārā pavasaris – ņem un izgaršo!

Elī

(Elīna Čepule no Tukuma)

***

Iet šī spēle uz riņķi vien

Tā atnāk, apiet apli un skrien.

Tad kauliņus nu met Vasara,

Tā visam ziedēt liek kā pasakā.

Pienāk Rudens kārta spēlēt.

Tas iet putnus biedēt,

Kokiem lapas krāsot, sviest,

Puķes bailēs ņem un novīst.

Nu ir kārta Ziemai mest.

Tai nu vairs nav ko biedēt.

Tikai logu rūtis saldēt,

Uzklāt zemei palagus baltus

Un sagaidīt Ziemassvētkus gaišus, jaukus.

Tad nu spēle atkal riņķī.

Ielec Pavasaris dīķī!

Sasit ledu gabalos,

Sniegu pārvērš ūdens pilienos.

Paver roku pretī saulei,

Paver skatu zemei, laukam.

Skaļi noteicis nu ir tas:

‘’Zeme plauksti!

Sniegpulksteni lauzies laukā pats!’’

Elī


***

Vai nav skaisti dzīvot pavasarī?

Kad visapkārt lido tauriņi

Un ziedi tik tikko sāk ziedēt arī.

Vai nav sajūtas tādas,

Kas liek celt augstu, augstu pēdas?

Vai nav labi sajust vēju matos,

Skriet pretī saulei un sajust tās siltumu saulesstaros?

Vai nav bijis tā ar tevi,

Ka gribas atdot visu sevi?

Izdejot sirdī pavasari...

Šo laiku, kad sirds zied,

Jo tālāk tu nezini kā tev dzīvē var iet...

Vai nav skaisti dzīvot pavasarī,

Kad atplaukst daba

Un reizē dabai tu arī!

Elī


PAMODINI PAVASARI

Pamodini pavasari manu sapņu debesīs,

cīruļos lai izskan tā – pavasara mošanās,

izzied pienenēs kā rīts, tikko saulē sagaidīts.

Acīs miegs un sirdī miers,

nedaudz nemiers krūtīs plaukst,

plaukstā laižas taurenis –

pavasara vēstnesis.

Lido, lido, taurenīt, tā, lai spārni ātri zib,

tā, lai lietus pāri krīt, varavīksnē šodien, rīt,

tā, lai vārdos vēlos teikt – pavasari, neaizbēdz.

Notiks viss, ja sapnis būs

tas, kas dzimis debesīs,

tas, kas lietus lāsēs slāpēts,

neprasot – par ko un kāpēc.

©Andra Gaigala, 2012

(no Saldus)

PAVASARIS

Medaina pūpolu smarža, bites un kamenes dzied,

ir pavasaris nācis un atvēris durvis, tās durvis,

kas sauli aiz saulstaru dzeltenas rokas ved,

ievedot pļavā, kur purenes zied, zeltainas zied.

Nāc līdzi, turies pie rokas, lai pavasari jūti

ar pilnu elpu un krūti, lai vēju sajūti līdzās,

kas, plūstot pār zemi, kā ceļinieks,

jaunu prieku, ceļu un sajūtu sniedz. Nāc līdzi!

Salda, medaina smarža taureņu spārnos plūst,

no zieda uz ziedu skrienot, kad māllēpes aicina iet,

pieskarties, skatīties tā, lai paliek, paliek šis

pavasaris

domu un sajūtu atmiņā. Viens, kā laimīgais

pieskāriens.

No pavasara elpas, kas apkārt steidz uzrunāt mūs,

vieglums caurstrāvo dienas un paliek kā sapņojums.

Sajūti sapni savu, zini, cik ļoti ir tas

pavasara un saules, kā bērnu dienu, ieaijāts?

Bites un kamenes lido, mākoņi debesīs gaist,

mirklis ar to ir skaistāks, ja pavasaris dvēselē zied

kā puķe pie atloka sprausta, kā sapnis, kas nepāriet,

jo pavasari jau nevar tā - kā durvis ņemt un aizvērt

ciet.

©Andra Gaigala, 2012

(no Saldus)

PAVASARA ATNĀKŠANAI

Vējpūtis iezadzies - pavasar’s staigā,

Saulsstari iegriežas sniegsegā biezā.

Zālāji pļavās atkusni bauda,

Bērzskaras sāk lapas jau plaucēt.

Uplejās, ezeru, dīķmalu krastos,

Ledus sāk plaiksnīt, ūdens sāk elpot.

No paliem līdz pirmajai tveicei,

Sāk atmosties daba un dzīvība ap to.

Sāk gājputni atgriezties, dziesmot un līksmot,

Lidojot cēli pār Tēvzemes siliem un ārēm.

Dižkokos dzilnas un dzeņi sāk bungot,

Daba - tas cilvēces dārgums, kad pavasar’s mostas.

Ģirts Vilciņš

(no Limbažiem)

CAURI SNIEGIEM

Saules stari atkal kausē sniegu,

Palu tērces čalodamas trauc

Un man vēsta pirmā bites dziesma,

To, ka pavasaris atnācis ir jau.

Dārziem sniegpulksteņi pavēsta to prieku,

Mežos lazdas skaru sprogas pin.

Koku galotnēs, kas debess zilgmē tiecas,

Strazdu dziesmas pavasari ieskandē.

Atnāk tas un vizbuļiem klāj gravas,

Bērzus zaļos zīda kreklos tērpj.

Un, kad saulē sasilušas pļavas,

Mazas zelta pieneņsaules ver.

Gribās pašai uzplaukt līdz ar ziediem,

Līdz ar putniem gribas gavilēt.

Prieks par pavasari, kas caur marta

sniegiem,

Atbrist spēj un skaisti uzziedēt.

Silva Rēfelde

(no Jaunlutriņiem/Saldus)

TOSTS PAVASARIM

Drīz ziema galā, saulei ceļš top garāks,

Tā drīz vien sniegu tērcēs pārvērtīs

Un ziema pakāpsies tad atkal malā

Lai plaukstoš pavasaris viņai garām tiek.

Tas nāks ar baltiem sniegpulksteņu zvaniem

Un dabai atmošanos iezvanīs,

Tas nāks ar pūpoliem un lazdu skarām,

Un cīruli, tur augstu debesīs.

Tad bērz kā šampanieti, salies kausos sulas

Lai varam pavasarim tostu teikt.

Un glāzes paceļot pret siltu saules staru,

Kā labam draugam, viņam teiksim: "Esi atkal sveiks!"

Silva Rēfelde


DABAS DĀVANA

Es šodien jums dāvinu prieku,

To prieku ko pavasars sniedz,.

Kas šūposies pūpola zarā

Un saulei ar aci miedz.

Es dāvāšu prieku ko strazdi,

No bērzu galotnēm dzied.

Ko cīruls uz spārniem nes gaisos

Un ķīvītes pļavās ko kliedz.

To prieku, kas strauta dziesmā,

Kad lejup pa nogāzi trauc.

Kas vizbuļu zilajās acīs,

No sniega kad izspraukties ļauts.

Vai tādēļ man prieka kļūs mazāk,

Ja šodien to dāvāšu jums?

Es zinu, ka agri vai vēlu

Dots devējam atdosies.

Nu pastiep roku un saņem,

Tas visiem mums pietiksies.

Es šodien jums dāvinu prieku,

Ko daba par velti man sniedz.

Silva Rēfelde


DZIESMA PAVASARIM

Pamosties rītā agrā

Ieskaties saulei tieši sejā


Un putnu balsīs ieklausies

Paskaties kā daba mostas

Ieklausies kā daba rosās

Ir atnācis pavasaris

Kas ziemu uzvarēja


Paveries sev visapkārt

Redzēsi kā viss zaļot sāk

Ir atkal pavasaris klāt..

Ieskaties pļavas smaidā..

Ieskaties ceļa gaitās..

Meža atbalss ieklīst

Tavās ausīs un sirdī..

Apskauj sauli šodien..

Apskauj un nekad nepārstāj..

Tu zini,kas tagad notiek..

Jau pavasaris aiz loga māj..

Jans Ikes

(dzejnieks no Ventspils)

LIELĀS DIENAS GAIDĀS

Jau atkal mežs ir putnu dziesmām pilns

Un drīz vien zaļos arī visi koki,

No lazdu skarām puteksnīši birs,

Kad, garām skrienot, noglāstīs tos vēju plūsma.

Aiz pakalna, tur strautiņš urgdams steidz

Uz dumbrāju, kur aizved stirnu taka,

Un nogāzītē vizbulītes smej

Par krāšņo taureni, kas komplimentus saka.

Zem vecās egles lielā skudru pils,

Tā visu ziemu rāmi vadījusi.

Nu, sākot saulei atkal siltāk silt,

Steidz uzsākt darbus čaklās skudrenītes.

Tur, augstu debess zilgmē, dzērvju dziesmas skan

Un visiem savu pārnākšanu vēsta,

Bet pūpolkokā bišu dziesmas san,

Tās Lielāsdienas atnākšanu svēta.

Silva Rēfelde (no Jaunlutriņiem/Saldus)

PADOMĀ UZREIZ

Par pavasari vārdus es teikšu,

par ziedu pilnām pļavām stāstīt steigšu,

par medussaldiem skūpstiem es lūgšu,

un tev to visu atklāt steigšu,

ja gadījums būs tāds,

kad jamāk mīlēt kāds,

un ja sirdī nebūs prasmes šīs,

kas pēc mīļotās nu tevi dzīs,

ja saules siltums pietrūksies,

un mīlošs glāsts būs nepieciešams,

tā sirds tev teiks - nu pierausies,

lai mīļotajai pieglaudies,

lai sarto saulsstaru gaismā,

aizrit vakars šis,

un ja skumji mazliet kļūst,

lai saules riets nu atkal piedzimst,

saka ja mīl tad sāp pat ļoti,

bet zinu tu sāpināt neproti,

bet kad skumji metas,

atdzimst pat senākās rētas,

par pavasari kad es rakstu,

domās kā pirmoreiz sarkstu,

tai pavasara siltajā saulē,

tai pašā kas tevi man ielika plaukstā,

dziedoši apceru brīdi es to,

kad satiku savu mīļoto,

nu tā jau paies arī vasara,

un nenobirs ne asara,

mīlēt visiem ir tā ļauts,

kaut tu zvērs vai arī skauts,

tāpēc dari tā kā kaķi patreiz,

par mīļoto padomā uzreiz...

Sandis

(dzejnieks no Limbažiem)

UPE UN STRAUTS

Kad pavasaris atnāk

Un daba mostas, zeļ,

Sirds krūtīs jokus taisa

Un sapņu pilis ceļ.

Čukst ausī upe strautam

Un burbuļo, un viz,

Jo tālāk kopā tecēs

Un nešķirsies tik drīz.

Tie akmeņiem tiks garām,

Un salām apkārt skries,

Par krācēm dosies pāri,

Līdz jūrā attapsies.

Tā draudzība uz mūžu,

Kas mīlestību liedz.

Un maigā viļņu žūža

Vien aizmiršanos sniedz.

Astra Tomsone /21.04.98./

(dzejniece no Limbažiem)

VARBŪT …

Varbūt ka tas noticis,

Varbūt arī nē.

Varbūt drīz tas notiks,

Varbūt arī nē.

Kad Salacas krastā zied ievas,

Tad nedrīksti mīlai teikt – nē!

Jo mīla var aiziet un viena,

Tad paliksi krastmalē.

Varbūt tā ir mīla,

Varbūt arī nē.

Varbūt tevi mīlēs,

Varbūt arī nē.

Kad jauki dzied putni- ir pavasar’s klāt

Un mīla sāk krūtis mums tirdīt.

Tad nesēdi mājās – uz krastmalu nāc,

Lai runā tur sirds ar sirdi.

Varbūt mūsu sirdis,

Varbūt arī nē.

Varbūt tās mūs tirdīs,

Varbūt arī nē.

Kad rudeņa vēji sāk spītēt

Tai mīlai, kas klusībā zied.

Griež mīla tad seju pret vēju

Un uzvaras dziesmiņu dzied.

Varbūt ka vējš spītē,

Varbūt arī nē.

Varbūt mīla dzied jau,

Varbūt arī nē.

Ber sarma kad sabirīs matos,

Uz krastmalu skatiens vēl sauks.

Tad maliņā stāvi un skaties,

Jo jaunība nenāks tev vairs.

Varbūt tā ir sarma,

Varbūt arī nē.

Varbūt tā drīz atnāks,

Varbūt arī nē.

Bet nemiers ja sirdī –

Tad neteic tam nē !

Astra Tomsone /1971.gads/

(dzejniece no Limbažiem)

VELTĪJUMS TEV

Tu atnāci kā pavasara dvesma,

Tu atnāci kā pirmais vizbulis!

Un klusi pateici, nu te es esmu,

Un izskatījies mazliet izbijies.

Vai tāpēc biklums, ka jau sirmo mati?

Vai tāpēc biklums, ka jauns pavasar’s?

Vai tāpēc nemierīgi Tavi maigie skati,

Ka nemierā ir pamodies Tavs gars?

Kas atcerēties liek Tev pirmo mīlu,

Ka Tavā sirdī ugunspuķes gail?

Vai atdosi Tu savu sirdi ķīlā,

Jeb kaut ko dārgu pazaudēt ir bail?

Tavs likten’s Tev, Tu pavasara nesēj,

Jo arī putnam reizēm aizlūzt balss…

Tik tam, kas mīlu sirdī iesēt nespēj

Un laimei netic, tam var pienākt gals.

Astra Tomsone /1979. gada maijs. Veltījums Rihardam/ (dzejniece no Limbažiem)

ZEMES SPĒKS

Kad balto ievu smarža tvan,

Kas upes līcī zied.

Tā prieku dāvā tev un man,

Par pavasari dzied.

Jau drīzi ceriņš vaļā plauks

Un ābeļziedi būs,

Sniegs savu prieku zaļais lauks

Un uzmundrinās mūs.

Dzīs zaļos asnus druvas, mežs,

Viss krāšņi ziedēt steigs.

Ik stādiņš zemei nebūs svešs,

Kā mātei paldies teiks.

Dos spēku katram, kas prot ņemt,

Un augšup virzīs, cels.

Tam zemes spēku neatņemt,

Kas zemē spēkus smels!

Astra Tomsone /08.05.98./ (dzejniece no Limbažiem)

Dagnija Jankovska

(no Kuldīgas)

AK, ŠIS MOSTOŠAIS PAVASARIS!

Pavasaris, kas aiz ziemas šurpu steidzas,

Atsegs ziemas baltās drānas.

Modīsies tad radības mazas un lielas,

Debesīs putni uzsāks dziesmas līksmas.

Pavasarī, kas tik mīlīgs un jauks,

Šurp steigsies laiks, kad pļavas plauks.

Ziedēs puķes, atplauks koki,

Saule spožāk spīdēt sāks.

Pavasarī, kad darba ritums garāks kļūs,

Kad dabas skaistums neizsakāms būs,

Tad visi kopā mēs, spēlēsimies miskastēs.

Pavasarī, šajā mostošajā Pavasarī- modīsies daba un mēs!

Līga Rulle

(no Pāles)

PAVASARIS

Ik rītu manā logā saule smaida

Un manu apbrīnu gaida

Tā ziemu projām dzen un baida

Tā savu siltumu arā laida


Un no manis prieku ārā spaida

Ik rītu jauni ziedi no zemes klēpja ceļas

Un drūmie mākoņi prom veļas


Un pasaule mosties sāk

Tā ik rītu savas kleitas maina

Un citus priecēt māk


Un pavasaris mani ārā gaida

Tas ziemu prom ir aizdzinis

Un siltuma sajūtu sirdī iedzinis

Santa Sirmā (no Vilzēniem)

PAR GRĀMATĀM, SAULI UN

PAVASARI

No Limbažu bibliotēkas apburošām

dāmām

Mums, lasītājiem, uzdevums dots:

Ātrāk atmosties no ziemas saliem bargiem

Un ar saviem darbiem dzejiskiem

Pavasari un sauli apdziedāt.

Runājot par tematu šo,

Man prātā ienāca doma,

Kad klāt ir pavasar`s,

Iesim uz bibliotēkām

Grāmatas lasīt.

Sveicot jubilāru nozīmīgā godā ,

Radi, tam, pasniedzot dāvanu karti

No veikala "Valters un Rapa",

Svinīgi ziņo:

-Kad klāt ir pavasar`s, grāmatas lasīt

atkal ir modē.

Ejot garām lielveikala,

Grāmatu bodei,

Četrgadīgais Ollis saviem vecākiem saka:

-Kad klāt ir pavasar`s,

Glāmatas lasīt atkal ir modē.

Fredis reklāmā mums vēsta:

- Atceries, kad klāt ir pavasar`s,

Un gribi loterijā vinnēt Volkswagen vāģi

Nopērc četras grāmatas

Un lasīt tās sāci.

Ronalds Abrickis

(no Rīgas)

SKAISTĀ PAVASARA AINAVĀ ES

VEROS

Skaistā pavasara ainavā no žurnāla es

cieši veros,

Kas manas domas uz poētiku virza,

Tāpēc pie dzejas rakstīšanas klāt ķeros.

Komentāros savu gara darbu pievieno

klāt droši -

Varbūt tiešām tevī atplaukst

Sensapņotais dzejnieka talants koši.

Un pēc nieka desmit gadiem,

Kas aizslīd kā vēja pūsti mākoņi

Debesu plašājā tālē,

Stāvot ļaužu garajā rindā,

Pie slavenā dzejdara tikko atklātās

zvaigznes,

Kopā ar kaimiņiem, draugiem un radiem,

Viesu grāmatā krājas ieraksti šādi:

"Mums ir lepnums un prieks

Šeit parakstīties, uz tējas vakariem ar

slaveno vārddari pierakstīties"

Šajā vietā, beidzot, jāliek dziļdomīgais

daudzpunkts,

Lai man atkal rastos jauni darbi- brīžiem

jautri, brīžiem skarbi

Kā jau visa mūsu dzīve.

Ronalds Abrickis

(no Rīgas)

LIMBAŽI – PILSĒTA MANA

Limbaži – pilsēta mana,

Tu laimīga modīsies rīt.

Tev cīruļi labrītu zvana

Un ausma jau pamalē svīst.

Mosties, pilsēta mana! Tev cīrulis labrītus

zvana.

Lielezers rītausmā zvīļo,

To migla grib plīvurā tīt.

Tas ir mans Lielezers mīļais,

Kur ievziedi ūdeņos krīt.

Mosties, pilsēta mana! Tev cīrulis labrītu

zvana.

Niedres čukst ezeram vārdus,

Viļņi tos saprot un jūt.

Kad saule vērs rītausmai vārtus,

Tie varētu laimīgu būt.


zvana.

Limbaži – pilsēta mana,

Šis it tavs laimīgais rīts.

Tev cīrulis ziedoni zvana,

Tu laimīga esi ik brīd`.


zvana.

Lidija Bērze

(no Limbažiem)

VISAM KRONIS

Tas nemaz vēl nebūs visam kronis,

Ja sirdī uzziedēs balts ābeļzars

Un ziemas vidū, kā tāds spīdīgs ronis,

Pie sirds durvīm zvilnēs pavasar`s.

Ziedonim nākt nevar būt par agru,

Tikpat labi – vēlu nevar būt.

Sirdī ziedonis kā pērle dārga,

Ko lolo sirds un visu mūžu jūt.

Tas ir labi, ne jau visam kronis,

Jo sirdī vietu atrod pavasar`s.

Ja priecājies par to, kas sirdī noris –

Ka tur mājo balts un ziedošs zars.

Lidija Bērze

(no Limbažiem)

DZIESMU KARI

Kā var septītās debesīs pabūt,

Ja ne klausoties cīruļu dziesmās?

Šādām ziedoņa rītausmām jābūt,

Kas sirdi sildīs, kā ugunskurs iesmu.

Jau šķiež cīrulis dzirkstošus treļļus,

Priekš tevis koncertu debesīs rīko.

Kā tāds aušīgs un nerātns zellis,

Dziesmu karos tas uzvarēt tīko.

Tu klausies un nevari saprast,

Jo tu jau neesi dižākais soģis.

Kā skaistāko balstiņu atrast,

Kas rīko koncertu aiz tava loga?

Kā var septītās debesīs pabūt,

Ja ne klausoties cīruļa dziesmās?

Šādām dziesmotām rītausmām jābūt,

Lai sirds saprot – kā ir, kad tā liesmo.

Lidija Bērze (no Limbažiem)

MĪLESTĪBAS RADARS

Aprīlī jau zari sulām pielīst

Un mežu norās vizbuļi sāk plaukt.

Rītos izej mazpilsētas ielās

Ar dzērvēm kopā pavasari saukt.

Debess takas gājputni sāks bradāt,

No augstumiem tie Dzimto zemi sveiks.

Vai tiem palīdz mīlestības radars

Uz Dzimto zemi tālo ceļu veikt?

Zilais vizbulis man piemiedz aci.

Es tam saucu: „Sveiks, mans zilacīt!”

Vai tas man arī gribētu ko sacīt,

Kad ir tik jauks un pavasarīgs rīts?

Lai katram ir savs mīlestības radars,

Kas īsto ceļu vienmēr parādīs,

Lūpās vienmēr piedzimtu tie vārdi,

Kas pavasarim durvis atdarīs.

Lidija Bērze

(no Limbažiem)

GLEZNA

Es šodien uzgleznoju pavasari.

Gaidu, kad tur vītoli sāks plaukt.

Nesaprotu, ko lai tagad daru?

Gribas, lai tur pūpolpērles aug.

Gribēju, lai vizbuļi sāk ziedēt,

Bet apgāzās mans zilās krāsas trauks.

Debesīs jau cīruļi sāk dziedāt,

Bet mežmala ir tikai pelēks lauks.

Apgriezīšu gleznu kājām gaisā

Un mežmalā būs zili ziedošs lauks.

Birs pūpoli kā sniegs no caura maisa

Un dzērves kliedzot pavasari sauks.

Debesīs es uzgleznošu sauli,

Lai tā šo pelēcību projām trauc.

Pa zelta staru pavasaris auļos

Un zaļos ratos pūpolpērles brauks.

Lidija Bērze

(no Limbažiem)

DRAISKĀ MELODIJA

Smarža šī no plaukstošajiem bērziem

Ir kā tāds rūgtens sarkanvīna malks,

Kuru dzerot, neatdzerties mūžam.

Tikko dzēris atkal lāses alkt.

Un šalkas kaist kā liega melodija,

Kad bērzos rotaļājas dienvidvējš.

Kā, lai zinu, vai tā dziesma bija,

Kurai notis pavasaris sēj?

Es tās pierakstīju bērza lapās

Un zaros kārtoju, lai dziesma skan.

Tā šī draiskā melodija tapa,

Kurā klausīties tā patīk man.

Patīk man šī sīvā bērzu dvesma

Un liegās melodijas ausīs skan.

No bērzu smaržas noreibusi esmu,

Jo to dāvā pavasaris man.

Lidija Bērze

(no Limbažiem)

PAVASARI GAIDOT

Es tevi gaidīju … Tu nenāci …

Aiz ledus durvīm tu slēpies,

Dažbrīd pat cīruļputenī vērpies.

Es gaidīju tavas zilās vizbuļu acis

Un zeltainos pieneņziedu matus.

Es kalnā kāpu un saucu tevi –

Tu lietus asarām raudāji

Un no rīta lāsteku zobenus meti.

Es jūrmalā meklēju tevi

Un vējš tur viļņu stīgas spēlēja

Un manu laimi zīlēja.

Tad tevi savā sirdī es atradu

Un mājās beidzot pārvedu.

Tik neprātīgs atkal tu esi,

Ka man pat ābeļziedus nesi!

Saulstaru rokām tu zemi glāstīji

Un visiem par mīlu reiz stāstīji.

Evija Runce

(no Viļķenes)

PAVASARA VĒSTNESIS!

Šorīt man uz pleca

Raibais tauriņš uzlaidās.

Līdzi mani sauca

Pavasari izrādīt.

Atradāmies dārzā mēs,

Kur sniegpulkstenes zied.

Skaitījām putnu kāšus debesīs

Un klausījāmies kā dzērves dzied.

Manā sirdī ienāca laime

Un apkārt dancoja bišu saime.

Pavasaris ir atnācis

Un prieku nu mums atnesis!

Avotiņs

(Elīna Upīte no Lēdurgas)

PAVASARĪ!

Jau atkal pie mana loga

Pavasaris klauvē.

Sniegu tas kausē

Un daba jau mostas.

Ko šis pavasaris mums atnesis?

Vai prieku mūsu sirsniņās?

Tad paveros es debesīs,

Tur zosu kāši lidinās.

Pie mājas stūra

Zilgani krokusi zied.

Ieklausies, kas tik skaisti tur dzied?

Tā mazā zīlīte pie būra.

Bet lielajā tīrumā-

Zaļi graudiņi spraucas laukā.

Paveroties šajā jaukumā

Acis man mirdz priekā!

Avotiņs (Elīna Upīte no Lēdurgas)

PAVASARS

Zemi klāja balta sega-

Tad atnāca pavasars.

Pieklauvēja pie mana loga

Un istabā ieslīdzēja saules stars.

Paveries kā zeme mostas-

Kokiem lapas plaukst,

Putnu kāši atgriežas

Un sirds man strauji pukst.

Putnēns savas acis

Pretī saulei pacēlis.

Kurmēns tā kā aptracis

Aši mājas sacēlis.

Puķes dārzā veras,

Zāle ārā spraucas.

Avotiņš tek mežmalā,

Visus kopā sauc.

Avotiņs (Elīna Upīte no Lēdurgas)

PAVASARIS

Vēl logos plaukst leduszieds

Un saltais vējš glāsta manu vaigu

Mani sapņi kavējas ziemas miegos

Un kājas pa sniegoto ceļu brien.

Tu nāc ar sniegpulkstenīšu zvaniem,

Ar gājputnu pirmo dziesmu.

Tik kluss un krāsains

Ar pūpolu zariem rokās.

Ar tavu acu skatu kūst sniega segas

Un lāstekas raudot kūst.

No tava pieskāriena plaukst pumpuri,

izlien asni,

Bet siltā dvaša pamodina visu dzīvo.

Sāk tauriņi liego deju mālēpeņu pļavās

Skudras skrien pa zaļo zāli

Un spirdzinošās bērzu sulas

Veldzēt mūs sāk.

To visu vērojot un izbaudot

Atkūst mana aukstā sirds.

Un es arvien pārliecinos

Pavasari – tu esi brīnums.

Māra Vanka

(no Limbažiem)

PAVASARĪ – MĪLESTĪBAS GADALAIKĀ

Acis rītausmu par dienu sauc,

Putni dziesmas skaņot sāk.

Tu vēl vakar kausēji pārslas uz mana siltā vaiga.

Dzirdi kā iezīmējas smaids – tu vēl vakar biji tik balts,

Tu vēl vakar biji tik auksts.

Jūti? – vēl brīdis klusumā un krāsas modīsies.

Iekrāsos ceļus un salīmēs sirdis,

Iekrāsos to, kas modīsies pelēks.

Ieklausies, mazs asns saulei gaismu lūdz,

Atver savas plaukstas viegliem tauriņa spārniem,

Atver savu sirdi, kas klusībā savu kluso tuk tuk sit.

Es ticu – tu mīlēt sāc, tu sildīt nāc.

Ieklausies, es zinu ko sirds tava jūt,

Ar mani kopā tā pavasarī lēks,

Ar mani kopā tā tauriņus ķers,

Ar mani kopā tā mēness izslēgtās zvaigznēs skatīsies,

Tikai ieklausies, pavasaris namaz nav tik kluss.

Sintija Papiņa (no Tūjas)

pavasara pieskĀriens - limbazubiblioteka.lv konkurss... · pavasara pieskĀriens viens dzejolis,...

Documents