PIEKTDIEN, 2014. GADA 12. DECEMBRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

Kādu dvēseli savā darbā ieliksi, tāds tas būsIlze Kārkluvalka

Nekādi nevaru nolikt šo ie-lūgumu atvilktnē citu kaudzītē. Pirksti paši bieži vien pastiepjas vēl un vēlreiz izjust īstās lauku dzijas raupjumu. Grodie pave-dieni sasieti vienpadsmit mazi-ņos vienāda garuma kūlīšos, kas uzsieti skalam un secīgi veido Talsu brunču svītru krāsu sali-kumu. Ielūgums jau pats ir jauks atgādinājums par lustīgu Mār-tiņdienas vakaru ar Talsu audēju kopas košu uznācienu un dižu iz-rādīšanos savas pastāvēšanas 55. gadadienā. Sasildošs un patiess kā pašu stellēs tapusi sega, kurā palikušas audējas labās domas, pacietīgi audzējot kārtu kārtai klāt un savā nodabā skaņojot krāsas musturiem.Skatoties pēc klusākas,nācēju netraucētākas vietas saru-nai, Talsu Radošās sētas audēju galā kopā ar audēju saimes vadītāju Antru Auziņu iespraucos tādā kā koridorā, kā virtuvītē un noliktavā — Antra padusmīgi pamet roku uz vadu kūli griestos, pagrūsta šurpu turpu prāvu katlu, kas mantu kaudzes virsotnē pieput bez pielietojuma. Saprotu, ka gudras vīru galvas būvēja jaunu, plašu un mūsdienīgu vidi rokdarbniecēm, bet līdz garaiņu nosūcējam, atbilsto-šai ventilācijai netika. Viņām taču te vajadzētu krāsot dzijas, un nav jau lauku virtuve ar platu plīti un lūkām uz skursteni lielo garaiņu mākuļu aiz-vadīšanai; tādā šaurā bezgaisa šķirbā to nemaz nav iespējams darīt. Sevišķi vēl, ja neparastāka krāsas toņa ie-gūšanai ņems aizmūžos pārbaudītās pļavu, purvu un mežu zāles, koku un krūmu mizas, bet kodināšanā uzticē-sies senmāmiņu drošām receptēm.

Steļļu gludenie koka stāvi ar nupat iesāktiem vai jau krietni sastrādātiem gabaliem, gatavas segas, grīdceliņi, cimdu pāri… Rokdarbi izkārtoti dažā-dos telpu līmeņos, smaržo mazliet pēc vilnas dzijas un bišu vaska. Neskato-ties uz agro dienas stundu, cita pēc ci-tas ierasti sarodas audējas, un ir tikai klusi klikšķi gaišajā, omulīgajā istabā un milzu miers, neatverot caurspīdīgā stikla durvis āra nervozajai steigai.Kas tas ir, kas cilvēkā sēždziļi, dziļi un urķējas, kamēr izlaužas, lai kaut vai krāģīti pats savām rokām uztaisītu, šalli taisnā gabalā bez līku-miem sacilpotu mīļa kakla siltumam… — Tur jau ir tā atbilde, ka ik dienas ejam uz darbu, strādājam to, ko vajag, bet te nu ir tas darbiņš, ko katrs var darīt pats. Lai sevi izpaustu, parādītu, sagaidītu tāda brīnuma apstiprināju-mu, — domīgi prāto Antra. — Kad iesāc, pat nezini, kāds būs iznākums, un tas vienmēr ir piedzīvojums un pār-steigums ar atklāsmi: «Es to izdarīju!»

Nu nevar aust un domāt sliktas domas! Tas nemaz nav iespējams, jo aušana ir sava veida meditācija. Pie-sēsties rokdarbam ar dusmām, nik-nam vai nīgram — tad tak diegi trūks, metīsies skrudzēs un mezglos, diena būs veltīgi zemē nomesta. Senos ticē-jumos visa gudrība izteikta: kad mā-jās iesāk aust jaunu audumu, visām saimes sievietēm skaļi jāsmejas, jo tad labi audās. Ne jau es to izdomāju, agrākās paaudzēs to zināja! Kad mēs te sievas iesākam jaunus gabalus aust, darām tāpat — tik laba, viegla gaisot-ne rodas.

Antra savām audējām bieži atgā-dina — kādu dvēseli tu savā darbā ieliksi, tāds tas būs. Reizēm noskaņu šajās viņu saimes telpās paceļ dzies-ma. Viena skaista balss uzņem mel-diju, cita pievienojas, un vēl kādas piedungo — sirds priecājas, un pirk-stiem stellēs ir pavisam cits vieglums un ašums.

Antra «Talses» dalībnieces — atšķirīgo paaudžu saimi — salīdzina ar kori. Tā galvenais spēks, uzstājoties koncertā uz skatuves, ir kopībā. Savu-kārt šeit katra ir personība, un Antra nav absolūtā diktatore, diriģents fra-kā uz augsta podesta, bet padomde-vēja, kuras zināšanām un profesiona-litātei droši uzticēties. Viņas gudrība ir ļaušana katrai būt pašai. Ikdienā tas ir arī tā, ka viena no audējām at-brauc no Liepājas jūrmalas un ir tik emociju pilna, ka nekavējoties saliek dzijas pa krāsām un sāk aust. Darbu izstādē apmeklētāji pārliecinoši vērtē — tā neapšaubāmi ir Liepājas jūrma-la! Ir, bet, kāpēc, tas nav izstāstāms vārdiem, jāizjūt.

Tāpat kā es, audzināta zemgaliska-jā krāsu izjūtā, rāmi brūnpelēkdzel-tenzaļganajos krāsu salikumos, ar pirmo acu uzmetienu samanu lībiski izaicinošās krāsu saspēles. Pabrī-nos, padrebinos, bet pieņemu — iet kopā lillā ar dziļi zilo vai piesātināti rozīgo un priežu meža zaļo, un tur neko nevar darīt. Antra, Usmas puses kurzemniece būdama, pirms kādiem gadiem lika savām meitenēm ķerties klāt trako segu aušanai. Nāca pava-saris, Lieldienas, un kāpēc gan neat-ļauties drosmīgai plaukšanai stellēs? Iznākums bija pārsteigums visām, un no lielā krājuma vēl tikai viena sega ir palikusi. Toties Antra secināja, ka arī trakums katram cilvēkam ir citādāks.Kāpēc tāds cilvēks, kas protlieliski piepildīt savu laiku, uzņēmās vadīt sieviešu saimi? Tā tomēr ir at-bildība un ļaušana būt pieejamai jeb-kurā nedēļas dienā un brīdī. Antrai

ir veiksmīga pe-dagoģiskā darba pieredze Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā — vi-ņai patika vadīt audzēkņu diplomdarbus. Pašai ideju joprojām ir tik daudz, ka vienai nav iespējams visas īstenot. Tā turpinās arī tagad. Pirmais neparastais viņas rosinājums sievām bija noaust segas atbilstoši gada mēnešiem. — Ko tad lai es izaužu par februāri?! Sniegu, aukstumu, krāsām pliku laiku…— uztraukums sākās nekavējoties, bet interese arī bija uzkurināta. Kad visas segas izlika apskatīšanai Talsu novada muzeja izstādē, audējas vispirms klu-si izbaudīja tādu skaistumu un dabas izjūtu, ko atklāja katrs darbs. Nekādi nevarēja sajaukt janvāri ar jūniju.

Pašām un skatītājiem pārsteigums bija arī segu izstāde — vienots vēstī-jums, kurā katrs deķis darināts, ietek-mējoties no kāda Maijas Laukmanes dzejoļa satura. Ar šo uzdevumu nepa-visam negāja viegli. — No Maijas nāk tas patiesais prieks. Par šo dzīvi, par ikvienu cilvēku. Viņai ir arī bēdīgāki dzejoļi, bet visa viņas dzeja vienkārši un dziļi uzrunā, ir labestības pilna, — Antra domīgi savelk kopā dažos vār-dos garu un raibu stāstu par divu rado-šu personību saprašanos un sadarbību.

Maija izraksta no sevis uz papīra pelēko, bet ko audēja — liksi audek-lā platu melnu joslu, un tad vēl un vēl vienu? Antra pirms daudziem gadiem ir tā mēģinājusi izlikt visu sakrāto rūg-to grīdas celiņā, lai tas lēktu katram acīs ar nepārprotamu «pietiek! nemī-di mani kājām!». Tad, kad bija uzausts, tādu uz grīdas negribējās klāt. Ziemā savā dārzā ar to apsedza kociņu.Pirms vairākiem gadiemkādam ļoti pazīstamam cilvēkam Antra uzauda zārka segu. Viņa dzī-vesbiedre to lūdza, jo ar mākslinieci ģimene bija sadarbojusies mājas un uz-ņēmuma interjera veidošanā, dažādu dāvanu izgatavošanā un noformēšanā. Starp nelaimes un bēru dienu laika šim neparastajam darbam bija tik ārkārtīgi maz… Antra burtiski saņēma emocijas stiprajās dūrītēs un rīkojās. Krāsoja dziju mersedesa zilajā tonī, auda segu ar zīmējumu kā piramīdu ar nošķeltu virsotni, kas simbolizēja nepabeigtu uz-kāpšanu kalnā… Auda dienu un nakti, vienlaikus saprotot, ka šī sega te, starp mums, dzīvos vien īsu brīdi un tiks ap-rakta. Viņa atvadījās no cilvēka un vienlaikus ieguva jaunu mācību. — Kā gribētu mīļiem cilvēkiem saaust šīs pē-dējo atvadu segas… — turpina domu Antra. Noblisinu acis izbrīnā, bet mana sarunas biedre rāmi atgādina latviešu ģimeņu sensenu tradīciju — pamatīgi uztaisītu zārku jau laikus sarūpēt un turēt bēniņos vai klētsaugšā, lai pa-

šam un tuvajiem ir mierīgs prāts. Viņa spriež, ka ir ļoti svarīgi, kāds ir zārka deķis, kam to dod līdzi — jaunam cil-vēkam vai garu mūžu nodzīvojušam, vai tā ir ziema vai vasara, vīrietis, sie-viete… Nāk pie audējām nereti ar šādu lūgumu un raksturo savu tuvinieku, lai viņa mūža mājai izmeklētu visatbilsto-šāko segu, un tad tas vairs nav tikai pa-rasts pārklājs, tradīciju sastāvdaļa.

Paviršība, nevērība un slinkums — amatu pratējai par šo tēmu ir daudz ko teikt. Agrāk sievietes zināja, ka noaustajam dvielītim jādarina arī pa-karamais. Tāda maza, bet smalku rū-pību prasoša cilpiņa. Tagad uzmetam dvieļus šā tā uz kaut kā, un miers. Ag-rāk, kad sieviete gaidīja bērniņu, da-rināja mazuļa pūriņu — auda, adīja, šuva un izšuva. Meitas, par savām kā-zām domājot, gadiem gatavoja pūru, un arī tas bija pašsaprotami. Antra dusmīga par mūslaiku lipīgo māņticī-bu — neko pirms laika nevarot gādāt, lai kas ļauns nenotiek… — Kāpēc tādas muļķīgas, sliktas domas?! No slinkuma, — viņa šerpāk izmet.

Patika uz rokdarbiem, tam va-jadzīgā pacietība un rūpība Antrai mantota no tēta mammas un arī tēta, no dzimtas Usmas zara. Ar pārsteigu-mu viņa redz, ka knibināšanās tomēr padodas arī māšelei, profesionālai puķkopei, kas ilgus gadus rokdarbiem meta līkumu. Uzdāvinājusi ģimenes tekstilmāksliniecei pašas noadītu šal-li! Antra to ar prieku un mīļumu val-kā, un māsa ir bezgala lepna.Vai tad viņa citādāka —tāpat savureiz domas nav pie rokdar-biem, bet laikam tikai Antra spēj pati savam noskaņojumam par spīti uzadīt šalli «Man viss līdz kaklam!». Izārdīja arī tikpat aši, un depresīvā enerģija bija izlādēta. Ja kāds jautā Antrai, kāda krāsa viņai patīk visvairāk, lai nav pārsteigts, ka būs nemainīga at-bilde — melnā. Uz melna pamata izceļas visas pārējās krāsas un toņi. Tērpjoties melnā, Antra atpūšas.

Jēdziens atpūta nu gan viņai kaut kā ačgārni izpaužas. Pat televizoru skatoties, rokas aizņemtas ar kādu knibināmu gabalu. Apceļu Antru, ka mīlestības raudu gabali nojauc visu musturi, bet viņa atkal nemaz neiz-prot, kā rokas var pašas nezināt ieras-tu darbu, kamēr acis cenšas nepalaist garām būtiskus sižeta pavērsienus.

Par viņas jaudu ilgi Kolkas tautas namā pirms tā lielā remonta liecināja milzīgie gobelēni zālē — diplomdarbs Mākslas akadēmijā. Kur tie tagad, autore nezina, bet gribētos gan aiz-braukt apskatīties.

Rīgas, sevišķi aka-dēmijas, laiks deva iespēju satikt un mā-cīties no spēcīgām personībām Latvi-jas mākslā — Bori-sa Bērziņa, Induļa Zariņa, sava lielākā skolotāja profesionā-lajā meistarībā Rū-dolfa Heimrāta. Ne katram studen-tam bija ļauts pēc R. Heimrāta skicēm izstrādāt darbus, bet viņai, studentei, kas uzdrīkstējās pat sa-spuroties un iet savu ceļu, šis gods bija uz-ticēts.Man ir aizdomas, ka jaunās telpas,

ko piedāvāja audēju vajadzībām Ra-došā sēta, atkal tapušas par šaurām — lielākas un mazākas stelles dūšīgi iz-vērsušas pleciņus. Par stellēm pulciņa vadītājai ir interesants stāsts, jo katrām ir sava vēsture. Nesen iegādātas Tautas daiļamata meistares, Mūžībā aizgāju-šās spārenieces Mirdzas Strazdiņas ļoti vērtīgās, vecās stelles, un izpēti gaida viņas aušanas pierakstu burtnīcas. Tās ir īstajās rokās. Antru joprojām spēj pārsteigt un nodarbināt mazs veca deķa gabaliņš, jo nekādi vēl nav uzķē-rusi, kādā tehnikā tas austs. Stelles nav tikai noteiktā kārtībā sastiprināti koki, cirsti un apstrādāti pareizajā gadalai-kā — katrs steļļu stāvs ir jūtīgs, smalks darbarīks gudrās rokās. Manta, ko, tāpat kā citas ģimenē taupītas vērtslie-tas, noliek glabāšanai nākamajām pa-audzēm, ja tagadējā neizmanto. Ir jau par stellēm latviešu tautas mīkla «Pats pliks, bet citu apģērbj!».Padomju laikā tautas lietišķās mākslaspulciņa darbības galotne bija nopelnīt Tautas studijas nosaukumu un dalīb-niekiem — iegūt Tautas daiļamata meistara vārdu. Tagad vērtēšanas kritēriji neesot vaļīgāki, darbu atlase nozīmīgākajām izstādēm varbūt pat stingrāka, bet Antra uzskata, ka tas tikai palīdz turēt augstu šīs jomas līmeni visas valsts mērogā. Antra vienmēr iestājusies par to, ka mums tepat, savā vidē, ir jālepojas ar saviem meistariem — darbnīcas «Ciparnīca» keramiķiem, pārējām amatu pratēju kopām, ar visu šo pašu roku darbu, jo tas ir tas, ar ko varam savus Talsus izrādīt un apliecināt.

Talsu novada vizuālās atpazīstamī-bas, vietas piederības zīmes — Talsu tautastērpa brunču svītru raksts un Talsu saulīte — ir Antras augšāmcel-tas. Tagad jestro krāsu salikumu lepni sauc par Talsu kodu un tik daudzpusī-gi izmanto, ka jau piemirsts, kurš at-tapa ko tādu mūsdienīgā izpildījumā gaismā celt.Joprojām viņaiTalsu pilsētas vidē pietrūkst pārstei-guma — arī sakoptu senatnīgu pagal-miņu, kuri būtu pelnījuši savus svēt-kus, burvīgu stūrīšu vecpilsētā. Tādu arvien paliek vairāk, bet tam saņema-mies gausāk, nekā spējam. Viņai ne-patīk, ka Radošo sētu pilsētnieki vēl neuztver kā telpu savai ikdienas lie-tošanai. Pašsaprotami nenāk iesēsties stellēs un izmēģināt, vai neiepatīkas aust, Ziemassvētku gaidīšanas laikā nepamana caur milzīgajiem logiem salmu puzuru vizēšanu un neienāk pēc padoma to darināšanā… Te vaja-dzētu būt skudrupūznim, bet attiek-sme pagaidām esot kā pret mākslas galeriju vai izstādi.

Runājamies par uzdrīkstēšanos iesākt, saņemties pirmajam iedarbi-nāt nebijušas lietas, un Antrā nav ne mazākās mākslinieces vīzdegunības, atzīstot, ka amata pratējs nekad bez maizes nepaliks. Ne jau nejauši «Tal-sē» uzsver: — Mēs esam laimīgas, ka varam darīt to, kas mums patīk.

Antra Auziņa pie Talsu karoga. Daiņa Kārkluvalka foto

ANTRA AuzIņA: Mācījusies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1975—1978) un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (1978—1982). Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (1985—1991) profesora R. Heimrāta vadībā. No 1986. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs. 1992. gadā uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā. Strādā Talsu novada pašvaldībā. 2008. gada 17. jūlijā iesvētītā Talsu pilsētas karoga autore. Kopš 2003. gada vada Talsu tautas nama audēju pulciņu. Ilustratore Maijas Laukmanes grāmatām bērniem.

Kopā ar meitu sarīkojumā Laumu dabas parkā.

Talsu novada vizuālās atpazīstamības, vietas piederības zīmes — Talsu tautastērpa brunču

svītru raksts un Talsu saulīte — ir Antras augšāmceltas. Tagad jestro krāsu salikumu

lepni sauc par Talsu kodu un tik daudzpusīgi izmanto, ka jau piemirsts, kurš attapa ko tādu mūsdienīgā izpildījumā gaismā celt.