Pirmais pasaules karš 1914.-1918.g

Eiropā jau bija notikuši kari, kuros tika ierautas vairākas Eiropas valstis, taču vēl neviens karš nav bijis tik asiņains un tik plašs. Karš sākās Eiropā, taču tas aizgāja līdz Āfrikai un Okeānijai. Kara beigās karā bija iesaistītas tādas valstis, kā ASV, Brazīlija un Japāna. Tas bija karš, kurā pilnībā izmēģināja jaunus kara ieročus, bez kuriem mūsdienās nevar notikt neviens militārs konflikts- lidmašīnas, tanki, smagā artilērija, zemūdenes un ķīmiskie ieroči. Karš nogalināja 12 250 000 cilvēku. Kara beigās no pasaules kartēm pazuda 4 lielas impērijas- Vācija, Austroungārija, Osmāņu impērija un Krievija. Karš neatrisināja tā uzdotās problēmas un pēc 21 gada sākās daudz lielāks un briesmīgāks- Otrais pasaules karš.

Kara cēloņi.

Kad 1815.gadā tika sakauts Napoleons, Eiropā saglabājās lielās impērijas- Lielbritānija, Austrija un Krievija. Nākamajos gados notika straujš industriālais un zinātniskais apvērsums. Visā Eiropā būvēja dzelzceļus, cilvēki strādāja rūpnīcās- radās strādnieku šķira. Lielās pārmaiņas radīja iespējas lielvalstīm paplašināt savas teritorijas pasaules mērogā. Lielbritānija pārņēma savā varā lielas teritorijas Āfrikā, tās varā bija Indija un Kanāda. Francija centās atjaunot savu statusu, ko tā zaudēja kopš tās sakāves 1815.gadā un tāpat ieguva lielas kolonijas Āfrikā un Indoķīnā. Krievija pārņēma savā varā Centrālāziju un Kaukāzu un meklēja teritorijas pie Klusā Okeāna, kur 20.gs sākumā atdūrās pret japāņu interesēm.Taču impērijām radās bīstami konkurenti. Itālija un Vācija jau no viduslaikiem sastāvēja no mazām valstiņām. Taču 19.gs. beigās nacionālisms un atsevišķu valstiņu izvirzīšanās abās teritorijās radīja jaunas valstis. Pirmā apvienojās Itālija 1861.gadā un 1871.gadā Versaļas spoguļu zālē tika proklamēta Vācijas ķeizarvalsts. Abas jaunās valstis tāpat centās ieņemt varu pasaulē. Abas valstis izveidoja kolonijas Āfrikā, tādejādi radot nopietnu konkurenci ar vecajām impērijām. Taču valstis vēlējās iegūt kontroli arī pār teritorijām Eiropā. Krieviju un Austriju (no 1867.gada Austroungārija) interesēja vara pār Balkāniem un abas valstis aktīvi virzīja Balkānu valstis uz karadarbību. Francija gribēja atriebties Vācijai par sakāvi Franču-Prūšu karā 1870.-1871.g. Lielvalstis nevēlējās risināt strīdus diplomātiskā ceļā, tādēļ veidoja stipras armijas, lai panāktu savu pasaules politikā.Valstis izveidoja militārus blokus. 1879. aliansi izveidoja Austroungārija un Vācija. Kad 1882.gadā tai pievienojās Itālija, radās Trejsavienība. Francija apvienoja spēkus ar Lielbritāniju (1904), kurai pievienojās

Krievija (1907.)Tādējādi radās Antante, kas bija nepārprotami vērsta pret Vāciju, ko nu ielenca no abām pusēm. Radās saspīlējums starp lielvalstīm, ko tajā laikā pēc sabiedrības domām bija jāatrisina tikai militāri. To veicināja sabiedrības militarizēšana un ieroču straujā attīstība. 1914. gadā attiecības starp valstīm bija tik saspīlētas, ka pietika tikai ar vienu incidentu, lai sāktos ilgi gaidītais karš.

Eiropa Pirmā pasaules kara laikā. Kara izcelšanās.

1914.gada 28. jūnijā uz Austiešu okupēto Sarajevu devās Austroungārijas troņa mantinieks erchercogs Francis Ferdinands. Kopā ar sievu viņš izbrauca gar pūli atvērtā mašīnā, pa galveno Sarajevas ielu. Tur pret viņu gatavoja atentātu serbu nacionālisti, kas vēlējas Sarajevu Serbijas sastāvā. Pirmais slepkava centās izšaut, taču nespēja iegūt labu trāpijumu tādēļ atstāja uzdevumu nākošajam. Kad mašīna brauca garām vēl vienam revolucionāram, tas izmeta bumbu, taču netrāpīja. Bumba uzspridzināja citu mašīnu. Erchercogs nolēma doties uz hospitāli, lai apmeklētu bumbas upurus. Tajā brīdī, kamēr erchercogs devās uz hospitāli, no veikala iznāca vēl viens revolucionārs Gavrilo Princips, kas vienkārši pēc operācijas izgāšanās aizgāja nopirkt sandviču. Ieraudzījis misijas mērķi viņš izšāva uz erchercogu. Nošāvis viņu ar diviem šāvieniem, viņš norija cianīda tableti, bet tā nenostrādāja un viņš centās

nošauties, taču tika saņemts ciet. Notika incidents, kas kļuva par iemeslu Pirmajam Pasaules Karam.

Gavrilo Princips. Plāksne Sarajevā, kas uzlikta notikuma vietā.

Pēc mēneša Austroungārijas valdība izvirzīja Serbijai ultimātu, jo uzskatīja, ka atentātu organizējusi tieši serbu valdība. Serbija noraidīja ultimāta prasību par to, ka austriešu pārstāvji drīkst veikt atentāta izmeklēšanu Serbijas teritorijā. 28.jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai. Vācija atbalstīja šādu notikumu pavērsienu, jo gribēja karu. Krievija, kā slāvu zemju aizstāvis sāka mobilizāciju, kas būtībā bija kara pieteikums Vācijai un Austroungārijai. Krievus atbalstīja Francija, kas apsolīja veikt sabiedrotā pienākumus. Vācija uzskatīja, ka Lielbritānija būs neitrāla un nolēma sākt karu.

Lielvalstu vadītāji- Lielbritānijas karalis Džordžs V, Francijas prezidents Remons Puankarē, Krievijas cars Nikolajs II Austroungārijas imperators Francis Jozefs un Vācijas ķeizars Vilhelms IIKara ilūzijas

Kara sākumā, gan politiķi, gan visu arī valstu iedzīvotāji uzskatīja, ka karš būs īss un slavas apveltīts. Dominēja uzskats, ka karš beigsies pirms ziemassvētkiem. Lielos karus nepieredzējušie eiropieši devās brīvprātīgi iestāties armijā. Visi jaunieši alka pēc slavas un piedzīvojumiem. Kad no abām pusēm karavīri devās uz fronti, viņus pavadīja ar ziediem un apskāvieniem. Abas puses cerēja uz ātru uzvaru. Lai gan ieroči bija pietiekami moderni, lai to panāktu, gan politiķiem un ģenerāļiem pietrūka izpratnes par moderno karu.

Vācu karavīri dodas uz Parīzi...

Spēku samērs

Kara sākumā Antantes valstu iedzīvotāju skaits pārsniedza pretiniekus. Kopā ar kolonijām Antantes pusē dzīvoja 732 miljoni, bet Trejsavienībai 151 miljoni. Vēlāk Antantei pievienojās Itālija, Rumānija un ASV palielinot sabiedroto “dzīvā spēka” pārsvaru. Kara sākumā Antante mobilizēja 38 miljonu karavīru, bet Trejsavienība 24 miljonus. Kara gaitā Antantes valstis mobilizēja 5% iedzīvotāju, kamēr Trejsavienības 16%. Kara bruņojuma daudzumā Antantes valstis pārspēja Trejsavienību. Vienīgi mīnmetēju un lielgabalu ražošanas ziņā tā pārspēja Antanti. Antante saražoja 16 miljonu kājnieku šauteņu un 756 000 ložmetēju. Antantes valstis saražoja 9000 tankus, 129 000 lidmašīnu un 275 000 kara automobiļu. Antante pārspēja artilērijas ložu ražošanā Trejsavienību trīs reizes- 665 miljoni šāviņi un 37 miljardi patronu. Tāpat jūras spēku ziņā Antante pārspēja Trejsavienību- pa visām valstīm kopā tai bija 733 kuģi, bet Vācijai un Austroungārijai 301. Kara beigās Antantei bija 1054 kuģi, bet Trejsavienībai 474 kuģi. Vienīgi zemūdeņu ziņā Vācija pārspēja Antanti. Neskatoties uz Antantes lielo pārsvaru, Vācija bija vislabāk sagatavojusies karam. Tās rūpnīcās tika ražoti vismodernākie un kvalitatīvākie ieroči pasaulē. Armijā valdīja dzels disciplīna un tā bija vislabāk apmācītā un organizētā armija tajā laikā. Šajā ziņā Vācija pārspēja pretiniekus, taču ar šādu pārsvaru tā varēja uzvarēt neilgā karā, bet ilgākā kara posmā Antantei palīdzēja resursu pārpilnība un daudzveidība.

Pirmās kaujas

Pirmās kara kaujas nesākās Eiropā, bet gan Āfrikas un Okeānijas kolonijās. 8.augustā britu-franču spēki iebruka vācu kolonijā Togolandē (mūsdienu Togo) Āfrikā. 10.augustā notika kaujas Dienvidāfrikā. 11.augustā austrāliešu spēki iebruka vācu Jaungvinejā. Pēc dažiem mēnešiem vācieši tika izspiesti ārā no Okeānijas. Kaujas Eiropā sākās, kad Austroungāri sāka kaujas ar serbiem. 16. augustā sākās kauja pie Ceras. Kauja beidzās ar serbu uzvaru. Austrieši pazaudēja 25 000 karavīru, kamēr serbi 16 000, tā bija pirmā nozīmīgā Antantes uzvara karā.

Šlīfena plāns

Vācijai bija speciāls kara plāns, kas tika izstrādāts vēl ilgi pirms kara. Tas paredzēja, ka vācu armija iebruks Francijā caur neitrālo Beļģiju, ielenks franču armiju un ieņems Parīzi. Plāns paredzēja, ka franči tiks sakauti ātri un pēc tam visi spēki tiks koncentrēti pret Krieviju, tādējādi Vācija izbēgs no kara ar divām frontēm.

Šlifens un viņa plāns.

Plāna realizācija

Takā plāns paredzēja iebrukumu caur Beļģijai, vācieši pieprasīja brīvu izeju caur valsti. Beļģija atteicās un vācieši 4.augustā patvaļīgi pašķērsoja robežu, kur pieredzēja beļģu izmisīgu pretošanos. Sakarā ar vecu dokumentu kur Lielbritānija garantēja Beļģijai neitralitāti, briti iesaistījās karā un nosūtīja savus karavīrus uz Franciju. Vācija ieguva nozīmīgu pretinieku.

Vācieši sakāva frančus un piespieda tos atkāpties, notika vairākas kaujas pie Ardēniem un Monsas. Briti un Franči atkāpās uz Marnu. Vācu straujo virzīšanos Francijā traucēja beļģu pretošanās un krievu mobilizācija. 17.augustā krievi iebruka Austrumprūsijā; sākās Tannenbergas kauja, sākās cīņas austrumu frontē. Vācieši bija spiesti pārvest daļu karavīru no rietumu fronti uz austrumu fronti. Smagajā kaujā vācieši uzvarēja. Šajā kaujā pirmo reizi atklājās radiosakaru pārtveršanas nozīme- krievi izmantoja radio, lai sazinātos, jo domāja, ka vācu armijā nav krievu valodas pratēja. Taču vāciešiem tāds bija un pārtvēruši visus krievu ziņojumus, viņi zināja katru ienaidnieka gājienu. Tā rezultātā krievi cieta šausmīgus zaudējumus: 30 000 krituši un 95 000 saņemti gūstā.

Vācu uzbrukums Rietumu Frontē

Taču pa to laiku norisinājās tikpat smagas kaujas rietumu frontē. 5.septembrī sākās slavenā Marnas kauja. Franči un briti apstādināja vācu ofensīvu un izglāba Parīzi. Līdz ar to fronte iestrēga uz nākošajiem 4 gadiem, jo abas puses ierakās ierakumos un nespēja atsākt manevru karu.

Ierakumu un tranšeju karš

Abas puses izveidoja ierakumu sistēmu no Šveices robežai līdz Lamanšam. Ierakumos karavīri dzīvoja un gaidīja uzbrukuma pavēli. Dzīve ierakumos bija grūta un baisa. Nehigiēniskie apstākļu dēļ karavīru pastāvīgi “dzīvesbiedri” bija žurkas, blusas un utis. Ierakumi atradās no ienaidnieka 15m attālumā. Abas puses šāva un slēpās no snaiperiem. Vienīgais veids, kā ieņemt pretinieka pozīcijas, bija šķērsot neitrālo zonu (no man’s land) starp ierakumiem, lai ieņemtu pretinieka ierakumus. Karavīri, kas skrēja pretī pretiniekam tika pakļauti ložmetēja ugunim un lielgabalu lodēm. Lai vismaz novājinātu pretiniekus pirms uzbrukuma, ierakumus varēja apšaudīt ar smago artilēriju. Pastāvēja arī iespēja bombardēt ierakumus ar lidmašīnām un apšaudīt tos tieši no lidmašīnas.

Vācieši un briti ierakumos.

Austrumu Fronte

1914.gada augustā krievi uzbruka Austrumprūsijai un Austroungārijai. Cietuši sakāvi pie Tannenbergas krievi atkāpās no Austrumprūsijas. Taču cīņā pret Austroungārijas vājo armiju krievi guva uzvaras. Visa Galīcija nonāca krievu kontrolē. Vācieši bija spiesti aizvien vairāk spēku pārvest uz austrumu fronti. Taču 1915.gadā vācieši un austrieši sāka kopīgu ofensīvu. Krievus padzina no Galīcijas un Polijas. Vācieši tika tālāk uz Baltiju, kur ieņēma Lietuvu, Kurzemi un Vidzemi. Gar Daugavu izveidojās frontes līnija. Krieviem bija īpaši svarīgi noturēt Rīgu, jo no tās veda ceļš uz Krievijas galvaspilsētu Pēterburgu (kara laikā to pārdēvēja par Petrogradu).

Vācu ofensīva austrumu frontē.

Kaujās Latvijā jau no sākuma izcēlās latvieši. 1915.gada aprīlī vācieši uzbruka Jelgavai, taču tos atsita latviešu zemessargi, kurus gribēja izmantot aizsardzības būvju un nocietinājumu celtniecībai. Taču vācu uzbrukuma dēļ tos pārvietoja uz fronti. Tikai jūlijā vācieši ieņēma Jelgavu pievelkot papildspēkus.

500 tūkstoši iedzīvotāji no Kurzemes un Zemgales devās bēgļu gaitās. Daudzi nonāca tālajos Krievijas plašumos. Pavisam Latviju atstāja 800 tūkstoši cilvēki.Kurzemes un Zemgales okupācija, senais naids pret vāciešiem, radīja ideju izveidot latviešu nacionālos bataljonus. Latvieši krievu armijās cīnījās Krievu-Turku karā un Krievu-Japāņu karā. Taču krievu armijās teritoriālo armiju princips nebija pieņemts. Krievijas valdošās aprindas iebilda pret šo ideju, jo atcerējās 1905.gada revolūciju, kad visdumpīgākie bija tieši latvieši. Taču cars deva atļauju. Krievu virspavēlniecība bija gatava uz visu, lai uzlabotu stāvokli frontē. Jaunajos bataljonos brīvprātīgi sastājās gan jauni, gan veci. Uz fronti viņus pavadīja tāpat kā vācu un franču karavīrus 1914.gadā.

Latviešu strēlnieki.

Krievu kontrolē vēl bija Jūrmala un Tīreļpurvs. Tur notika pirmās strēlnieku kaujas ar vāciešiem. Uzvarējuši kaujās pie Plakaņu mājām, Ķemeriem un Slokas viņi noturēja fronti un piespieda vāciešus sākt veidot aizsargpozīcijas un nedomāt par uzbrukumu.

Lielās kaujas rietumu frontē

Tikmēr rietumu fronte bija iestrēgusi. Abas puses meklēja iespējas, kā mainīt situāciju savā labā. 1914.gada decembra ziemassvētkos notika unikāls gadījums. Svinot ziemassvētkus abas puses noslēdza ziemassvētku pamieru. Uz dažām dienām abu pušu karavīri biedrojās un deva dāvanas viens otram. Nākošos kara gadus ziemassvētkos vairs nenotika šāds pamiers. Ziemassvētku dienā notika artilērijas bumbošanas.

Karikatūra par ziemassvētku pamieru.

1915.gadā notika kaujas pie Ipras un Neuve Chapellas, kas abas beidzās neveiksmīgi ar lieliem zaudējumiem. Vācieši plānoja jaunu ofensīvu 1916.gadā.

Rietumu Fronte 1916.gadā.

Par uzbrukuma vietu bija jākļūst Verdenai. Ap pilsētu bija vairāki forti, un no turienes ved ceļš uz Parīzi. Vācieši plānoja novājināt frančus, nodarot tiem lielus zaudējumus.

21.februārī pār Verdenas fronti pārlija 9 stundu ilgs artilērijas ložu lietus. Vācieši pārāva fronti, kur pirmo reizi izmantoja ugunsmetējus. No sakāves frančus paglāba papildspēki un laikapstākļu maiņa. Vācieši ar briesmīgiem zaudējumiem virzījās uz priekšu, taču nevarēja ieņemt Verdenu. 1.jūlijā briti pie Sommas sāka ofensīvu un vācieši bija spiesti novirzīt spēkus no Verdenas frontes. 21.oktobrī vācu spēki bija noguruši un vairs nespēja uzbrukt. Sākās franču pretuzbrukums ģenerāļa Petēna vadība. Vācieši atkāpās uz iepriekšējām pozīcijām, no kurām tie sāka uzbrukumu. Franču armija bija novesta līdz sabrukumam, taču nepadevās. Kaujas zaudējumi bija briesmīgi- vācieši zaudēja 336 000–434 000 karavīru, bet franči 377 000–542 000 vīru.

Skati no Verdenas kaujas.

Kauja pie Sommas, bija vēl asiņaināka. Pirmajā uzbrukuma dienā 1.jūlijā briti pazaudēja 19 240 vīru, kas joprojām ir visasiņainākā diena britu armijas vēsturē. Pirms tam septiņas dienas tika bombardētas vācu pozīcijas. Karavīriem pavēlēja nevis skriet uz ienaidnieka pozīcijām, bet doties soļu gājienā. Neskatoties uz lielo bombardēšanu daži vācu karavīri izdzīvoja un nodarīja lielus zaudējumus britiem. Dažās vietās briti cieta neveiksmi taču kopumā pirmajā dienā viņi pavirzījās uz priekšu. Lielo zaudējumu spiesti vācieši bija spiesti pārvest karavīrus no Verdenas uz Sommu. Bija panākts viens no kaujas stratēģiskiem mērķiem. 14.jūlijā atsākās kaujas un briti devās uz priekšu. Septembra sākumā briti bija pavirzījušies pa 1 000 jardiem. Septembra kaujās pirmo reizi parādījās tanki. Priekš, cīņas bija paredzēti 49 tanki. Taču tikai 32 tika līdz starta līnijai. Un no tiem tikai 21 varēja doties kaujā. Tanki iestiga dubļos un bedrēs, kur kļuva par labu mērķi artilērijai. Taču tanki izbiedēja vāciešus, kas vēl neko tādu nebija redzējuši. Viņus tos aprakstīja kā milzīgus rūcošus briesmoņus. Kaujas risinājās līdz ziemai. Briti iekaroja 8 kilometrus. Tā nebija pilnīga uzvara taču bez tās Antante nebūtu kara beigās uzvarējusi. Zaudējumi bija daudz lielāki nekā Verdenā- 419 654 britu, jaunzēlandiešu un austrāliešu karavīri, 204 253 franču karavīri. Vācieši zaudēja 465,000 līdz 600,000 vīru. Visā Eiropā sākās antikara kustība.

Skati no Sommas kaujas.

1916.gads austrumu frontē

1916.gada pavasarī notika cīņas ap Rīgas fronti. Latviešu strēlnieki izdarīja pārāvumu, taču tie nespēja uzbrukt tālāk krievu pulku neveiksmju dēļ.Vasarā notika smagas cīņas par Nāves salu, kas bija 3 kilometrus gara nocietinājumu pozīcija, no trim pusēm to apņēma vācu pozīcijas, bet no ceturtās Daugava. Krievu virspavēlniecība uzskatīja šo pozīciju par ļoti svarīgu, bet vācieši par katru cenu gribēja to likvidēt. Latviešu strēlnieki nosargāja šo pozīciju, pārdzīvojot gāzu uzbrukumus.Gada beigās krievi plānoja jaunu uzbrukumu ap Tīreļpurvu, lai pārrautu fronti un iespējams atgūtu Jelgavu. Par galveno triecienspēku bija jākļūst latviešu strēlniekiem. Kaujas sākās 23.decembrī, kas pēc krievu vecā kalendāra bija 5.janvāris. Nakts melnumā sapieri pārgrieza dzeloņstieples un sākās uzbrukums. Tika ieņemti vācu ierakumi, bet tālākais uzbrukums apsīka, jo nebija papildspēki. Sākās vācu pretuzbrukumi –35grādu salā. 25.decembrī tika ieņemta vācu artilērijas pozīcija- Ložmetējkalns. Nesekoja tālākais uzbrukums. Vācieši pārveda no rietumu frontes spēkus un sāka pretuzbrukumu, taču tika atsisti. Strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus. Viņu vidū parādījās karavīri, kas bija gatavi sacelties pret virspavēlniecību.

Rīgas frontes ierakumi.

Smagas cīņas notika arī Austrumgalīcijā(austrumu Ukrainā). 4.jūnijā sākās ģenerāļa Brusilova ofensīva. Tā bija domāta, lai piespiestu vāciešus atvilkt savus spēkus no Verdenas uz austrumu fronti. Ofensīvu vadīja ģenerālis Aleksejs Brusilovs. Galvenais mērķis bija sagrābt Lembergas pilsētu (mūsdienu Ļvovu). 4.jūnijā sākās ofensīva. Tās sākums bija veiksmīgs un austriešu fronte tika pārauta. Taču vācieši un austrieši izmantoja savus lieliskos dzelzceļus, lai pievilktu aizvien vairāk papildspēkus. Septembrī ofensīva apstājās. Uzbrukumu traucēja Rumānijas iesaistīšanās karā. Austroungārijas spēki sagrāva rumāņu armiju un krievi bija spiesti palīdzēt.

Vācieši krievu gūstā.

Karš veras plašumā-Itālijas un Tuvo Austrumu fronte

1914.gada novembrī Osmāņu impērija pievienojās Trejsavienībai, jo gribēja atgūt zaudētās teritorijas Balkānos. Briti nolēma rīkoties un atvērt tuvo austrumu fronti.1915.gada 16.februārī notika desantoperācija Galipolē, Dardaneļu šaurumā. Šo operāciju izdomāja pirmais admarilitātes lords Vinstons Čērčils. 19.februārī britu flote bombardēja Dardaneļu šaurumu. Politiskais efekts bija liels- Bulgārija pārtrauca sarunas ar Vāciju, Itālija sāka domāt par pārriešanu Antantes pusē (kara sākumā tā pasludināja neitralitāti, kaut gan bija savienībā ar Vāciju). Taču militārais efekts bija mazs. Nākošajās dienās trīs britu kuģi tika nogremdēti. Pēc neveiksmēm jūras karu operācijās, bija skaidrs, ka vajadzīgs desants, lai sagrābtu turku krasta artilēriju, un atbrīvot šaurumu no mīnām. 25.aprīlī notika izcelšanās krastā. Izcēlās britu, austrāliešu, jaunzēlandiešu un franču spēki. Taču spēki nespēja tikt tālāk vairākus mēnešus. Turkus vadīja talantīgais Mustafa Kemāls (nākotnes Turcijas Republikas radītājs). Nespējuši izkļūt no krasta zonas sabiedroto spēki

9.janvārī evakuējās. Sabiedroto spēki zaudēja 44 000 vīru, 97 000 tika ievainoti. Turki pazaudēja 87 000 vīru un 165 000 tika ievainoti.

Desanta karte. Skats no desanta.

Taču briti guva uzvaras citās turku teritorijās. 1915.-1917.gadā briti sagrāba Mezopotāmijas reģionu (mūsdienu Irāku) un ieņēma Bagdādi. Šis reģions jau vairākas reizes tika pakļauts svešzemnieku iebrukumiem, taču tikai otro reizi tajā iebruka eiropieši (pirmo reizi tajā iebruka romieši). Tikpat veiksmīgas bija cīņas Palestīnā. Turkus sakāva pie Gazas un tika ieņemta Jeruzāleme. 1918.gadā tur notika Megido kauja. Šī vieta ir slavena ar to, ka tur notikusi pirmā zināmā kauja karu vēsturē un ar to, ka tā ir Bībeles Armagedona norises vieta.Arī Krievija piedalījās Tuvo Austrumu frontē. Cīņas notika ap Turcijas-Krievijas robežu Aizkaukāzā. Turki ieņēma Armēnijas zemes, kur īstenoja genocīdu pret armēņu tautu. Tika izvesti un likvidēti tūkstošiem vai pat miljons armēņu. 1916.gadā krievi uzsāka ofensīvu un atguva Armēniju un daļu no Austrumturcijas. Bija iespējams uzsākt vēl lielāku ofensīvu, lai sakautu Osmāņu Impēriju jau 1917.gadā, taču Krievijā sākās revolūcija un krievu spēkos sākās apjukums.

Turku karavīri. Armēņu masu kaps.

Itālijas Fronte

Itālija bija Austroungārijas un Vācijas sabiedrotais. Taču tai bija teritoriālas intereses Austroungārijas pārvaldītajās teritorijas Austrumtirolē, Istrā un Dalmācijā. Kad sākās karš Itālija, kas jau bija noslēgusi slepenus līgumus ar Franciju, attiecās iesaistīties karā. 1915.gadā Itālija pārgāja Antantes pusē un pieteica karu Austroungārijai. Cīņas starp Austroungāriju un Itāliju notika kalnainajos Alpos, kas nav laba vieta manevru karam. Itālija 1915.gadā izvirzīja 17 ofensīvas, kuras visas cieta neveiksmi. 1916.gadā notika austriešu ofensīva, kas arī cieta neveiksmi. 1917.gadā pēc Krievijas izstāšanās Austrieši un vācieši novirzīja daudzus spēkus uz Itālijas fronti un uzsāka lielu ofensīvu. Itāļi pazaudēja Venēciju. 1918.gadā itāļi deva pretuzbrukumu un atguva zaudētās teritorijas.

Saspridzināta kalnu virsotne Itālijas frontē.

Krievijas revolūcija.

Neveiksmīgais karš, birokrātija, neefektīva valdība un bads noveda Krieviju pie nemieriem. Jau 1905.gadā pēc Krievu-Japāņu kara notika revolūcija visā Krievijā un Baltijā. Tad uzvarēja cara valdība un saglabāja varu. 1917.gadā jaunais karš bija izmocījis valsti. Aktivizējās vairākas politiskas kustības, no kurām galvenā bija Komunistiskā partija (Boļševiki), kas atbalstīja Kārļa Marksa idejas par strādnieku revolūciju. 1917.gada martā (pēc vecā Krievijas kalendāra februārī) Petrogradā sākās lielas protesta akcijas, kuras ievadīja sieviešu dienas svinības. Svinības pārauga masīvās demonstrācijās, tika nosūtīts karaspēks tās likvidēt taču karavīri pārgāja demonstrantu pusē. 2.martā Nikolajs II atteicās no troņa. Tika izveidota pagaidu valdība kur dominēja demokrātiskie spēki. Pagaidu valdība nolēma turpināt karu. Tas neapmierināja boļševikus. Aprīlī no trimdas ieradās Vladimirs Ļeņins, kas bija boļševiku idejiskais varonis. Sākās aktīva boļševiku aģitācijas kampaņa, kas pārņēma visu sabiedrību un armiju. Frontē notika draudzīga brāļošanās ar vāciešiem, armijas disciplīna un morāle tika grauta. Boļševiku propaganda skāra arī

latviešu strēlniekus. Daudzi pārgāja viņu pusē un atbalstīja Latvijas padomju valdības izveidošanu. Izmantodami šo iespēju vācieši sāka uzbrukumu Rīgai. Pārcēlušies pāri Daugavai viņi apdraudēja Rīgu un visu krievu armiju, kas varēja nonākt gūstā. Krievu pulki atkāpās, un latvieši vienīgie aizstāvēja fronti. Notika kaujas pie Mazās Juglas. Tika noturēta fronte un visas krievu armijas varēja droši atkāpties. Pēc atkāpšanās vācieši iegāja Rīgā.

Oktobra apvērsums

Neskatoties uz cara gāšanu krīze turpinājās. Pagaidu valdība nespēja atrisināt iekšējās problēmas un kara slikto situāciju. Boļševiki ar saviem solījumiem par zemi, darbu un kara izbeigšanu pavērsa savā pusē aizvien lielākas tautas masas, arī lielu daļu armijas. Ieguvuši atbalstu boļševiki sāka plānot apvērsumu. Pirmais šāds apvērsums notiek 17.jūlijā taču cieš pamatīgu neveiksmi. Galvenie līderis Ļeņins dodas bēgļu gaitās uz Somiju, Trocki apcietina. Taču pagaida valdība ir spiesta atbrīvot boļševikus un tie no jauna sāk aģitāciju. Oktobrī jau liela daļa ir Ļeņina pusē un viņš sāk gatavot jaunu apvērsumu, kuram šoreiz ir daudz lielāks atbalsts. Boļševiku atbalstītāji 26.oktobrī (7.-8.novembrī) pārņem Petrogradu. Tiek ielenkts Ziemas pils-pagaidu valdības mītne. To aizstāv tikai jauni kadeti un sieviešu bataljons. Pret pili no upes nostājās kreiseris Aurora, kas draud atklāt uguni. Pēc tam kad pils aizstāvji atsakās padoties Aurora atklāj uguni uz pili, taču nenodara lielu ļaunumu. Nakts vidū pili ieņem. Ir notikusi Oktobra revolūcija. Varu pārņem Ļeņins un viņa atbalstītāji. Sākās sarkanais terors pret visiem boļševiku pretiniekiem. Sākās miera sarunas ar Vāciju Bretļitovskā (Brestā). Pirmās sarunas cieta neveiksmi, jo padomju puses sarunu vadītājs Trockis noraidīja vācu prasības. Vācieši sāka jaunu ofensīvu un ieņēma lielas krievu teritorijas un visu Baltiju. Boļševiki bija spiesti atsākt sarunas. Krievija pazaudēja Baltiju, Baltkrieviju un visu Ukrainu. Līgumu 1918.gadā boļševiki anulēja.

Oktobra revolūcijas simbols- kreiseris Aurora. Ļeņins uzrunā pūli. Kaujas Atlantijas okeānā

Lai sakautu Lielbritāniju Vācijai bija arī jāsakauj tā arī uz jūras. Bija jāiznīcina britu flote un jāuzsāk tās blokāde, lai pārtrauktu resursu pievešanu no tās kolonijām un ASV. 1916.gada 31.maijā notika Jitlandes kauja starp britu un vācu pusēm. Vācieši guva taktisku uzvaru, jo nodarīja lielus zaudējumus britiem, taču vācu galvenā flote vairs neuzbruka atklātos ūdeņos, tā bija britu stratēģiska uzvara. Sākās Vācijas jūras blokāde. Vācieši sāka izvērst kluso nemanāmo zemūdeņu karu, ar mērķi nogremdēt jebkuru kuģi. Tas noveda pie katastrofālās pasažieru lainera Lusitania nogremdēšanas, kas piederēja ASV. Amerikāņi iesniedza protestu, draudot pieteikt karu. Vācija bija spiesta samazināt zemūdeņu karu apjomus.

Britu flote ar gaisa atbalstu. Vācu zemūdenes ostā.

ASV iesaistās karā

Vācija atsāka zemūdeņu karu, kas satricināja ASV. Prezidents Vudro Vilsons deva lūgumu kongresam pieteikt karu Vācijai un tas notika 1917.gada 6.aprīlī. Uz rietumu fronti tika nosūtīti 1 750 000 vīru liels ASV karaspēks. Pirms tam ASV ir karojusi ar Spāniju, un iebrukusi dažās Dienvidamerikas valstīs, taču tā bija pirmā reize, kad ASV iesaistījās globāla mēroga karā.

Prezidents Vudro Vilsons paziņo par iesaistīšanos karā. Melnādainie ASV karavīri.

1918.gada ofensīvas

1918.gadā, kad Krievija bija izstājusies, Vācija redzēja vienīgo iespēju, lai uzvarētu karā. Tika pārsviesti ievērojami spēki rietumu fronti. Vācieši sāka ofensīvu bez artilērijas sagatavošanas uguns. Tika pielietota aplenkšanas taktika, kas guva uzvaras. Atsākās manevru karš. Fronte pievirzījās 120 kilometrus tuvāk Parīzei. Tā tika apšaudīta ar milzīgiem dzelzceļa lielgabaliem un radīja paniku pilsētā. Taču ofensīva apstājās, jo vācieši cieta lielus zaudējumus. Pēc tam turpinājās ofensīvas, kas neguva lielus panākumus. 15.jūlijā notika pie slavenās Marnas notika jauna kauja un atkal vācieši tika apturēti. Augustā sākās sabiedroto ofensīva ar amerikāņu piedalīšanos. Vācieši tika apspiesti tālu atpakaļ un dzimtenē brieda revolūcija.

Vācijas sakāve

28.septembrī no kara izstājās Bulgārija, 3.novembrī no kara izstājās Austroungārija un 30.oktobrī Osmāņu impērija kapitulēja. Vācija bija palikusi viena cīņā pret sabiedrotajiem. 3. novembrī Ķīlē sākās sacelšanās, kas ievadīja revolūciju. Ķeizars atkāpās no torņa un aizbēga uz Nīderlandi. Tika izveidota sociāldemokrātu valdība, kas 11.novembrī Kompjeņas mežā parakstīja pamiera līgumu. Līdz ar to beidzās lielā karadarbība. Vācu militāristi jaunās vācu valdības rīcību uzskatīja par “dunča triecienu mugurā.” Karadarbība turpinājās Baltijā, Krievijā un Turcijā.

ASV avīze paziņo kara beigas.

Versaļas līgums

1919.gadā sākās Parīzes miera konference. Visas uzvarētājvalstis sapulcējās, lai pārveidotu pasauli un nepieļaut jaunu karu. Zaudētājvalstis netika uzaicinātas un tajās bija liels uztraukums par to likteni. Galvenie sarunu vedēji bija ASV prezidents Vudro Vilsons, Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso un Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs. Katram bija savi plāni. Ideālists Vilsons pieprasīja savu 14 punktu īstenošanu, kur tika garantētas tautas pašnoteikšanās tiesības, un tika pieprasīta starptautiskas valstu savienības veidošana. Francija, kura bija cietusi vissmagāk no trijnieka, pieprasīja pilnīgu Vācijas novājināšanu, lai nepieļautu, ka tā uzbrūk Francijai vēlreiz. Lielbritānijai bija konservatīvi uzskati un tā daļēji atbalstīja amerikāņu uzskatus, kas gan pārsvarā visā Eiropā bija sveši. Taču beigās Klemanso panāca savu kļūdaino uzskatu panākšanu.

Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso, Lielbritānijas premjerministrs Dievids Loids Džordžs un ASV prezidents Vudro Vilsons.

Beigās tika panāktas šādas izmaiņas: tika izveidota Tautu savienība, kurā gan ASV neiestājās, Vācija pazaudēja Elzasu un Lotringu ko atdeva Francijai, Šlēsviga un Holšteina tika atdota Dānijai, austrumu Pomerānija tika atdota jaunajai Polijai, tādējādi atdalot Austrumprūsiju no pārējās Vācijas. Augšsilēzija tika atdota jaunajai Čehoslovākijas valstij. Zāras apgabals kļuva par Tautu savienības pārvaldītu teritoriju. Reinas zona- Vācijas industrijas centrs, kļuva par demilitarizētu zonu kur aizliedza izveidot armiju un militārās bāzes. Pašā Vācijas armijā tika aizliegts obligāts militārais dienests, zemūdeņu flote, līnijkuģi, tanki un kara aviācija. Austroungārija tika sadalīta Austrijā, Čehoslovākijā, Ungārija. Daļu pievienoja Rumānijai un jaunajai Dienvidslāvijai. Lai gan sabiedrotie cerēja, ka notiekošā pilsoņu kara apstākļos tā gāzīs padomju varu Krievijā, pēc tā neveiksmes tā bija spiesta atzīt izmaiņas. Izveidojās

Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polija. Līgumu parakstīja 28.jūnijā 5.gadus pēc Sarajevas atentāta.

Impēriju zaudējumi pēc Pirmā Pasaules kara.

Miera noteikumi ne visus neapmierināja. Vācija bija spiesta maksāt lielas reperācijas, tā bija pazaudējusi vācu valodā runājošo teritorijas. Sekojošā krīze Vācijā un pasaulē noveda pie nacionālistiski radikālo nacistu nākšanu pie varas. Itālijā, kura arī jutās apkrāpta no sabiedroto puses, jo nedabūja visas teritorijas drīz nonāca fašistu režīmā. Japāna praktiski neieguva neko no kara un nolēma nostāties pret uzvarētajiem. Visas šīs valstis nonāca agresīvu režīmu pārvaldē, kas nākotnē izraisīs jaunu pasaules karu.

Pirmā pasaules kara zaudējumi.