pĀrdomu dokuments par eiropas sociĀlo dimensiju...palūkoties uz priekšu. dokuments mums palīdz...

2

PĀRDOMU DOKUMENTS PAR EIROPAS SOCIĀLO DIMENSIJU

LV

2

Eiropas KomisijaCOM(2017) 206, 2017. gada 26. aprīlis

Rue de la Loi/Wetstraat 200 1040 Bruxelles/Brussel

BELGIQUE/BELGIË +32 22991111

3

Priekšvārds

2017. gada 1. martā Eiropas Komisija iesniedza Balto grāmatu par Eiropas nākotni. Tas bija sākums plašai diskusijai par nākotnes Eiropas Savienību ar 27 dalībvalstīm.

“Mēs vēlamies Savienību, kurā iedzīvotājiem ir jaunas iespējas kulturālai un sociālai attīstībai un ekonomikas izaugsmei” teikts 2017. gada 25. marta Romas deklarācijā saistībā ar Eiropas 60. gadskārtu. Aizvadītajos sešdesmit gados Eiropas integrācija ir bijusi ļoti veiksmīga, jo radījusi šīs iespējas visiem tās iedzīvotājiem un paaugstinājusi sociālos standartus ikvienā dalībvalstī.

Neraugoties uz Eiropas izcilajiem sasniegumiem, Savienībā joprojām pastāv problēmas. Ekonomikas krīze ir smagi skārusi cilvēku dzīves un mūsu sabiedrību. Cilvēki šaubās, vai tiek vienlīdzīgi sadalīti ieguvumi un problēmas, ko rada atvērti tirgi un atvērta sabiedrība, inovācija un pāreja uz jaunām tehnoloģijām. Viņu ticība Eiropas spējai veidot nākotni un nodrošināt taisnīgu un pārtikušu sabiedrību ir iedragāta.

Mūsu kopīgie sociālie centieni ir viens veids, kā atgūt atbalstu un ņemt nākotni savās rokās. Eiropā ir visvienlīdzīgākā sabiedrība pasaulē – šī realitāte Savienībā tiek augstu novērtēta. Lai gan saglabājas ekonomiskās attīstības un sociālo tradīciju

atšķirības starp valstīm, mēs esam arvien vairāk nostiprinājuši individuālās un kolektīvās sociālās tiesības un uzlabojuši sadarbību ar sociālajiem partneriem Eiropas un dalībvalstu līmenī. ES regulējums ir bijis impulss rezultatīvākai politikai un taisnīgākiem sociāliem rezultātiem.

Raugoties nākotnē, jāapspriež, kā mūsu sociālos modeļus pielāgot esošajiem un turpmākajiem izaicinājumiem un atdzīvināt Eiropas sociālo noskaņojumu. Šis pārdomu dokuments par Eiropas sociālo dimensiju ir Eiropas Komisijas ieguldījums šajā diskusijā. Tajā izklāstītas tendences un izaicinājumi un, vissvarīgāk, pavērti ceļi tam, kā mūsu vēlmes pārvērst realitātē, kā eiropiešus sagatavot pasaulei, kas mūs gaida 2025. gadā, un kā padarīt mūsu sabiedrību spēcīgāku un spējīgāku pielāgoties.

Ekonomiskie, sociālie un politiskie argumenti par labu sociālai Eiropai ir stingri un neatspēkojami. Mums ir jāpanāk vienprātība par tās turpmāko veidolu.

Mums ir tik daudz, par ko cīnīties, un daudz, ko pārdomāt.

2017. gada 26. aprīlis

© E

iropa

s Sa

vien

ība

© E

iropa

s Sa

vien

ība

Valdis Dombrovskis

Priekšsēdētāja vietnieks, eiro un sociālais dialogs, atbildīgs arī par finanšu stabilitāti, finanšu pakalpojumiem un kapitāla tirgu savienību

Marianne Thyssen

Komisāre, kas atbild par nodarbinātību, sociālām lietām, prasmēm un darbaspēka mobilitāti

4

“Šajos pārmaiņu laikos, ņemot vērā mūsu pilsoņu bažas, mēs paužam apņēmību attiecībā uz Romas programmu un solāmies strādāt, lai virzītos uz (..) sociālu Eiropu: Savienību, kas, balstoties uz ilgtspējīgu izaugsmi, sekmē ekonomisko un sociālo progresu, kā arī kohēziju un konverģenci, vienlaikus saglabājot iekšējā tirgus integritāti; Savienību, kurā tiek ņemta vērā valstu sistēmu dažādība un būtiskā sociālo partneru nozīme; Savienību, kas sekmē līdztiesību starp sievietēm un vīriešiem, kā arī vienlīdzīgas tiesības un iespējas visiem; Savienību, kas cīnās pret bezdarbu, diskrimināciju, sociālo atstumtību un nabadzību; Savienību, kurā jaunieši gūst labāko izglītību un apmācību un var studēt un atrast darbu visā kontinentā; Savienību, kas saglabā mūsu kultūras mantojumu un sekmē kultūru daudzveidību.”

Romas deklarācija, ES vadītāji, 2017. gada 25. marts

“Mūs gaida sarežģīti uzdevumi. Mēs varam piešķirt šiem uzdevumiem aprises. Ja mēs vēlamies arī turpmāk būt vērā ņemams spēles dalībnieks, mums ir jārīkojas tagad. Mums ir jānodrošina, ka Eiropas sociālais modelis skaidri atspoguļojas it visā, ko mēs darām. Tas ir tāpēc, ka Eiropa ir tas vairogs, kas aizsargā visus mūs, kuri šo brīnišķīgo kontinentu var saukt par savām mājām.”

Žans Klods Junkers, Eiropas Komisijas priekšsēdētājs

Strasbūrā, 2014. gada 22. oktobrī

5

Satura rādītājs

1. EIROPAS SOCIĀLĀ DIMENSIJA 6

2. MŪSDIENU SOCIĀLĀ REALITĀTE 8

3. PĀRMAIŅU VIRZĪTĀJSPĒKI LĪDZ 2025. GADAM 14

4. IESPĒJAMIE RISINĀJUMI ES-27 IETVAROS 22

5. DEBATES TĀLĀKA VIRZĪBA 32

PIELIKUMI 33

1. SOCIĀLĀ EIROPA: HRONOLOĢIJA 34

2. NESENĀS UN TURPMĀKĀS KOMISIJAS INICIATĪVAS: IZLASE 35

6

1. Eiropas sociālā dimensija

Vērtējot pēc pasaules standartiem, dzīve Eiropas sabiedrībās ir pārticīga un labklājīga. Tajās ir augstākie sociālās aizsardzības līmeņi pasaulē un augsts labklājības, cilvēku attīstības un dzīves kvalitātes līmenis. Eiropieši to apstiprina. Viņi kopumā saka, ka ir laimīgi un apmierināti ar dzīvi. Tomēr, runājot par nākotni, daudzi pauž nemieru un bažas, jo īpaši par nākamajām paaudzēm.

Dažādiem indivīdiem, reģioniem un valstīm ir katram savas, visai atšķirīgas raizes, bet ir arī kopīgas problēmas. Visās dalībvalstīs ir notikušas radikālas pārmaiņas, kas ietekmējušas cilvēku ikdienas dzīvi. Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstīs iedzīvotāji joprojām izjūt kopš 20. gs. 90. gadiem notikušo straujo pārvērtību sekas. Citās valstīs ir stipri jūtamas pēdējo gadu desmitu laikā smagākās ekonomiskās un sociālās krīzes sekas, pat ja tagad tajās klājas relatīvi labāk. Ar skatu nākotnē jāatceras, ka visās dalībvalstīs norisinās straujas un dziļas pārmaiņas – no demogrāfiskas novecošanas līdz jauniem ģimenes modeļiem, no straujās digitalizācijas līdz jaunām darba formām, kā arī globalizācijas un urbanizācijas sekas.

Daudzas no šīm tendencēm paver vēl nebijušas iespējas attiecībā uz brīvu izvēli, veselīgāku un ilgāku mūžu, labākiem dzīves apstākļiem, kā arī inovatīvāku un atvērtāku sabiedrību. Tomēr tās uzdod arī jaunus jautājumus. Vai šīs iespējas ir pieejamas visiem? Vai mēs individuāli un kā sabiedrība esam labi sagatavoti pārmaiņām, kas mūs sagaida nākotnē? Pašlaik notiekošo daudzo pārmaiņu temps un sarežģītība vairo iespaidu (un reālu risku), ka daudzus cilvēkus dzīvē gaida vilšanās un nedrošība un ka paplašināsies netaisnība un nevienlīdzība.

Par to, vai “Eiropa” ir problēmu cēlonis vai to risinājums, nav vienprātības. Tā daļēji ir tāpēc, ka dažādu sabiedrības grupu uztverē terminam “sociālā Eiropa” ir atšķirīga jēga un svarīgums.

Dažiem cilvēkiem termins “sociālā Eiropa” ir tukši vārdi, un Eiropas Savienība (ES) ir uztverta kā globālā tirgus spēku katalizators, komerciālo interešu līdzeklis un neierobežota un neizsmeļama vienotā tirgus radīta “sociālā dempinga” drauds.

Citi apstrīd pašu nepieciešamību pēc Eiropas Savienības sociālās dimensijas, sociālās problēmas uzskatot tikai par savu valstu un reģionu valdību jautājumiem. ES sociālā politika un minimālie standarti tiek uzskatīti pat par līdzekli, kā izslēgt konkurenci.

Vēl citiem “sociālā Eiropa” ir pamats ES ieguldījumam demokrātiskā, saliedētā, kultūras ziņā daudzveidīgā un pārtikušā sabiedrībā. Tā nozīmē ekonomisku un sociālu progresu, cīņu pret diskrimināciju un sociālo atstumtību, eiropiešu sagatavošanu darba tirgum un iespēju viņiem dzīvot piepildītu dzīvi. Viņi uzskata Eiropu par labāko vairogu, kas aizsargā un stiprina mūsu cilvēkus un aizstāv mūsu kopīgās vērtības, jo īpaši laikā, kad pieaug draudi un nenoteiktība gan iekšzemē, gan ārvalstīs.

Eiropas Savienībai vienmēr ir bijusi sociālā dimensija, kas cieši saistīta ar tās ekonomiskajiem mērķiem. Darba apstākļu, dzīves līmeņa un dzimumu līdztiesības uzlabošana ir bijuši svarīgi ES mērķi, jau kopš 1957. gada, kad ar Romas līgumiem tiesību aktos īstenots princips par vienlīdzīgu samaksu sievietēm un vīriešiem. Kopš tā laika sociālā dimensija ir attīstījusies roku rokā ar vienotā tirgus un ES pilsonības jēdziena padziļināšanos, valstīs nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus un pamattiesības.

60 gados mēs esam mērojuši garu ceļu. Sākot ar Eiropas Pamattiesību hartu un beidzot ar Apvienoto Nāciju Organizācijas “Ilgtspējīgas attīstības mērķiem”, Eiropa un starptautiskā sabiedrība tagad ir stingri apņēmušās ievērot pamatvērtības, pamattiesības un sociālos pamatmērķus. Eiropa jūtami ietekmē mūsu ikdienas dzīvi – izglītībā, darbā, mājās, atvaļinājumā, pensijā.

27 dalībvalstu Eiropai meklējot nākotnes veidolu, apspriede par Savienības sociālo dimensiju ir savlaicīga

7

un būtiska. Pēdējos gados Eiropa ir bijusi aizņemta ar “ugunsgrēku dzēšanu”, reaģējot uz krīzi pēc krīzes. Tagad ir pienācis laiks izdarīt secinājumus un sākt jaunu posmu. Šajā nolūkā mums ir jāskatās ilglaika perspektīvā un mēs nedrīkstam ignorēt dziļākās pārmaiņas, kas notiek mūsu ekonomikā un sabiedrībā.

Šis pārdomu dokuments un pēc Baltās grāmatas notikusī plašākā apspriešanās mums dod iespēju kopīgi palūkoties uz priekšu. Dokuments mums palīdz kopīgi definēt un ar jēgu apveltīt Eiropas sociālo dimensiju, kas balstās uz to, kas mums jau ir, un ir piemērota

21. gadsimta realitātei. Tas apraksta, no kurienes esam nākuši, kur esam tagad un kurp mēs varētu doties. Tas uzsver atšķirības starp valstīm un reģioniem, kā arī kopīgas problēmas. Tajā jautāts, kādai vajadzētu būt ES lomai un kā tā var labāk sadarboties ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību kopumā.

Tāpat kā Baltajā grāmatā, šeit izklāstītās idejas nav nedz obligāti priekšraksti, nedz aizliegumi. To mērķis ir uzsākt pārdomu procesu, lai varētu izvērsties darbība.

Paredzamais mūža ilgumsLaime

Apmaksāts atvaļinājumsBērna kopšanas atvaļinājums

Laiks ārpus darba

82,27,3108,214,4

79,37,00014,5

75,06,6221715

62,94,81510,2Nav

82,87,3202,514,4

76,15,3514Nav

83,75,9109,414,9

70,56,0202015

80,76,72217,315,5

AustrālijaDienvidāfrika

Brazīlija

ASV

Kanāda

Ķīna

Japāna

Krievija

ES-27

Vidējais paredzamais mūža ilgums piedzimstot, gados

Indekss (10 — ļoti laimīgs)

Minimālā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas

Pilnībā apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums, nedēļās

Laiks, kas veltīts brīvā laika pavadīšanai un rūpēm par sevi dienā (stundās)

Eiropa ir pasaules līdere dzīves kvalitātes ziņā 2016. gada vai jaunāki pieejamie dati

Avots: ESAO, ANO, Eiropas Komisija.



Laiks ārpus darba



Laiks ārpus darba



Laiks ārpus darba



Laiks ārpus darba



Laiks ārpus darba



Laiks ārpus darba



Laiks ārpus darba



Laiks ārpus darba

8

0

10 000

20 000

30 000

40 000

50 000

60 000

70 000

80 000

Eiropā atšķiras dzīves līmenisIekšzemes kopprodukts eiro uz vienu iedzīvotāju, vērtējot pēc pirktspējas standartiem, 2015. gads

Avots: Eiropas Komisija.

2. Mūsdienu sociālā realitāte

Pirms problēmu atainošanas un iespējamās politikas izvēles, ir lietderīgi aplūkot pašreizējo situāciju mūsu 27 valstīs.

Sociālā situācija Eiropā būtiski atšķiras atkarībā no tā, kur dzīvojam un strādājam. Neraugoties uz kopīgām iezīmēm, Eiropā ir dažādas tradīcijas, pieredze un situācijas. Joprojām stipri atšķiras izglītība un veselības aprūpe, nodarbinātības modeļi, algas, ienākumi un sociālās aizsardzības sistēmas.

EIROPA GAN ATGŪSTAS NO KRĪZES, TOMĒR ATŠĶIRĪBAS STARP VALSTĪM UN REĢIONIEM NEIZZŪD

Eiropa vienmēr ir nozīmējusi konverģenci pretim augstākam dzīves līmenim. Agrāk šāda konverģence notika gandrīz automātiski, ar iekšējā tirgus un ES fondu atbalsta starpniecību – pat tik lielā mērā, ka Pasaules Banka nodēvēja ES par “konverģences mašīnu”. Tomēr pēdējos gados konverģence ir būtiski palēninājusies, ja pat nav apstājusies, jo valstīs, kas sasniegušas vislabākos rezultātus, progress ir straujāks. Kāpēc tā noticis un kāpēc tā ir problēma?

Konverģencei ir daudz priekšrocību. Mūsu valstu sabiedrības un Savienība kļūst saliedētākas un stabilākas. Konverģējoties dzīves un darba

apstākļiem, ticamāks kļūst scenārijs, ka persona uz citu valsti pārcelsies pozitīvas izvēles rezultātā, nevis ekonomiskas nepieciešamības dzīta. Kad ekonomiskā snieguma konverģenci laika gaitā papildina sociālo standartu konverģence, bailes par “sociālo dempingu” mazinās un palielinās atbalsts vienotajam tirgum. Tomēr, lai tā būtu, konverģencei jānotiek saprātīgā laika periodā, lai valstis, cilvēki un uzņēmumi varētu pielāgoties.

Ekonomiskie dzīves līmeņa rādītāji liecina, ka situācija Eiropā ir dažāda. Situāciju pilnīgi neataino pat val-stu vidējie rādītāji, jo tie maskē pat lielākas atšķirības dalībvalstu teritorijās, kur mazāk pārtikušās valstīs sastopamas relatīvas labklājības saliņas un otrādi. Kopumā galvaspilsētas ir ievērojami pārtikušākas nekā citas vietas. Piemēram, Bratislava un Prāga tagad ir attiecīgi piektais un sestais bagātākais reģions Eiropas Savienībā, vērtējot pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju.

Visstraujākā ekonomikas izaugsme Eiropas Savienībā 2008.–2014. gadā reģistrēta Polijas Mazoveckes reģio-nā, kur atrodas arī galvaspilsēta Varšava. 2008. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Mazoveckē bija 17,1 % zem vidējā ES rādītāja, bet līdz 2014. gadam palielinājās un par 8,4 % pārsniedza ES 28 dalībvalstu vidējo rādītāju.

Pateicoties lauksaimniecībai paredzēto līdzekļu atbals-tam, tagad straujāk attīstās arī lauku apvidi, kas ir trīs ceturtdaļas no Eiropas teritorijas. Tomēr progress nav vienlīdz izjūtams visos reģionos

BG RO HR LV EL HU PL EE LT PT SK CY SI CZ ES MT IT ES-27 FR EZ FI BE SE DE DK AT NL IE LU

9

vai visās sabiedrības grupās. Piemēram, uzņēmumu da-ļēja vai pilnīga pārvietošana dažas valstis nav kopumā ietekmējusi negatīvi un ir daļa no iespējām, ko uzņē-mumiem piedāvā vienotais tirgus, tomēr daudziem atsevišķiem reģioniem tā radījusi nopietnas grūtības un zaudējumus.

Bezdarba rādītāji samazinās, bet dažādās Eiropas vie-tās ievērojami atšķiras%, 2017. gada februāris


Krīze dažādas Eiropas daļas ir skārusi dažādi, bet visā Savienībā īpaši smagi skartas ir jaunākās paaudzes. 2016. gada beigās jauniešu bezdarba līmenis Eiropas Savienībā bija 18 % un eirozonā – 20 %. Grieķijā, Spānijā un Itālijā tas bija aptuveni 40 %. Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara pastāv reāls risks, ka šodienas jaunajiem pieaugušajiem – līdz šim visizglītotākākajai paaudzei – labklājība var būt mazāka nekā viņu vecākiem.

Jauniešu bezdarbs samazinās, bet tā līmenis saglabājas augsts% no aktīviem iedzīvotājiem, 2005.–2016. gads

20050

5

10

15

20

25

30

2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2016


Pateicoties apņēmīgai rīcībai un grūtiem lēmumiem, pašlaik ekonomika ir atgriezusies uz izaugsmes ceļa un bezdarba līmenis visās dalībvalstīs krītas. Gan Eiropas Savienībā, gan eirozonā bezdarbs tagad ir sasniedzis zemāko līmeni kopš 2009. gada. Tā var būt daļēji tāpēc, ka pastiprināts individualizēts atbalsts jauniešiem sniegts, izmantojot Jaunatnes garantiju.

Jaunāki par 25 gadiem

Kopā

10

30

40

50

60

70

80

Nodarbinātības līmenis atšķiras: kopumā paaugstinās, bet sievietēm un gados vecākiem darba ņēmējiem joprojām ir zemāks %, 2016. gada 4. ceturksnis


ATŠĶIRAS NODARBINĀTĪBAS LĪMENIS

Lielas atšķirības starp valstīm vērojamas, arī aplūkojot faktiski nodarbināto darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitu, proti, nodarbinātības līmeni. Zviedrijā, Vācijā, Nīderlandē, Dānijā, Čehijā, Igaunijā, Lietuvā un Austrijā šis līmenis pārsniedz 75 % un atbilst mērķim, kuru visas ES dalībvalstis vienojās kopīgi sasniegt līdz 2020. gadam. Dalībvalstīs aina ir dažāda attiecībā uz sieviešu un par 55 gadiem vecāku darba ņēmēju dalību darba tirgū. Šādu cilvēku nodarbinātības līmenis gan paaugstinās, tomēr abas grupas lielā mērā ir nepietiekami nodarbinātas.

Tāpat kā bezdarba līmenis, paaugstinās arī nodarbinātības līmenis. ES nodarbinātības līmenis, kas 2010. gadā, kad mērķis tika noteikts, bija 69 %, 2016. gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 71 %. ES-27 dalībvalstīs šobrīd darbs ir vairāk cilvēkiem nekā jebkad agrāk, nodarbināti ir 201 miljons cilvēku, tostarp 154 miljoni eirozonā.

Uzlabojumi lielā mērā atspoguļo sieviešu arvien lielāko skaitu darba tirgū. Šo tendenci veicina darbvietu radīšana pakalpojumu nozarē, labākas bērnu aprūpes iestādes un ieinteresētību mazinošu nodokļu likvidēšana otram pelnītājam, tomēr joprojām pastāv ievērojamas atšķirības starp dzimumiem. Uzlabojumi atspoguļo arī to, ka vairāk cilvēku savas darba gaitas turpina ilgāk. Daļēji tas izskaidrojams ar veiktajām

pensiju reformām, bet zināmā mērā arī ar labākām prasmēm, veselības aprūpi un darba apstākļiem Eiropā.

Nodarbinātība atlabst un stabili augMiljonos, 2007.–2016. gads

2007 2008 2009 2010 2011 2012 2013 2014 2015 2016100

120

140

160

180

200

220


Lielākā daļa jauno darbvietu ir labas kvalitātes darbvietas tādā nozīmē, ka tiek nodrošināti pienācīgi ienākumi, drošība darba tirgū un labvēlīga darba vide. Daudzas darbvietas tiek radītas pakalpojumu nozarē, kurā ir tendence nodarbināt cilvēkus ar augstāka līmeņa kvalifikāciju. Darbvietu radīšanas augstākie rādītāji ir tādās jomās kā informācijas un komunikācijas, administratīvie un atbalsta pakalpojumi un profesionālā, zinātniskā un tehniskā darbība. 85 % jauno darbvietu tiek radītas mazos un vidējos uzņēmumos.

EL HR IT ES BG RO BE CY FR PL MT EZ SK SI IE PT LU HU LV FI AT LT EE CZ DK NL DE SEES-27

Kopā Sievietes 55–64 gadus veci darbinieki

6,6 miljoni

2013.–2016. gadā radīto darbvietu skaits

ES-27

Eirozona 4,8 miljoni

11

Darbvietu radīšana lielākoties notiek pakalpojumu nozarēNodarbinātība pa nozarēm ES-27, miljonos% pārmaiņas 2005.–2016. gadā

0

20

40

60

80

100

120

140

160

180

200

2005 2016

+13 %

+11 %

-8 %

-12 %-22 %


EIROPĀ ATŠĶIRAS SOCIĀLĀS AIZSARDZĪBAS SISTĒMAS

ES-27 valstīs atšķiras ne tikai darba tirgus: politisko prioritāšu un budžeta ziņā tajās ašķiras arī labklājības un sociālās aizsardzības sistēmas. 2015. gadā valstu izdevumi sociālajai aizsardzībai Eiropas Savienībā veidoja aptuveni 40 % no kopējiem publiskajiem izdevumiem, gandrīz vienu piektdaļu no IKP. Astoņas dalībvalstis – Somija, Francija, Dānija, Austrija, Itālija, Zviedrija, Grieķija un Beļģija – sociālajai aizsardzībai atvēlēja vismaz 20 % no IKP.

Tas, kā dažādas labklājības sistēmas darbojas, atspoguļo atšķirīgās tradīcijas, kas mantotas no

pagājušā gadsimta. Šīs Eiropā 19. gadsimta beigās izgudrotās sistēmas sākotnēji centās risināt rūpniecības laikmeta problēmas (skatīt 1. pielikumu). Lielākā daļa sistēmu ir izstrādātas pēc Otrā pasaules kara, bet dažu izstrāde pabeigta tikai 20. gs. 80. un 90. gados. Noteicošie atšķirību parametri ir budžeta apmērs un tā sadales veids, finansēšanas avots, iedzīvotāju risku segšanas pakāpe un sociālo partneru loma.

Sociālās aizsardzības sistēmas – apvienojumā ar nodokļu sistēmu – palīdz mazināt ienākumu nevienlīdzību. Šodien Eiropā ir visvairāk vienlīdzīgu sabiedrību pasaulē, lai gan joprojām ir ievērojamas atšķirības. Bagātākie 20 % mājsaimniecību vidēji nopelna piecreiz vairāk nekā nabadzīgākie 20 %. Saskaņā ar šo rādītāju lielākā ienākumu līmeņa nevienlīdzība ir Rumānijā, Lietuvā, Bulgārijā, Latvijā, Kiprā, Igaunijā un Itālijā. Turklāt liela ienākumu nevienlīdzība vērojama starp vienas dalībvalsts reģioniem.

Krīze jūtami ietekmēja daudzus eiropiešus, kuri rezultātā saņem nelielus vai sarūkošus ienākumus. Kaut gan reālais izmantojamais ienākums – citiem vārdiem, mājsaimniecībām pieejamie ienākumi pēc nodokļiem – pēdējā laikā atkal aug, šo ienākumu līmenis pamatā ir tāds pats kā 2008. gadā.

Visbeidzot, pat turīgā sabiedrībā saglabājas ievērojams nabadzības risks. Tiek lēsts, ka gandrīz ceturtā daļa no ES-27 valstu iedzīvotājiem ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam. Bērnu nabadzība joprojām ir augsta un vairākās dalībvalstīs pieaug. Tas nozīmē, ka šiem bērniem ir ierobežota piekļuve veselības aprūpei, lielāks risks priekšlaicīgi pārtraukt mācības skolā un vēlāk, kā pieaugušajiem, lielāks bezdarba un nabadzības risks. ES valstu vadītāji 2010. gadā apņēmās līdz 2020. gadam nabadzības riskam pakļauto cilvēku skaitu samazināt par 20 miljoniem, bet pašlaik Eiropa tālu atpaliek no šā mērķa. Līdz šim tas par 1,7 miljoniem nabadzības riskam pakļauto cilvēku audzis.

Privātie pakalpojumi

Sabiedriskie pakalpojumi

Ražošana un rūpniecība

Celtniecība

Lauksaimniecība

12

KAS MŪSU SABIEDRĪBAI UN EKONOMIKAI PALĪDZ PĀRVARĒT KRĪZI?

Pasaules finanšu un ekonomikas krīze, kas sākās 2008. gadā, daudzos Savienības reģionos radīja augstu bezdarba, valsts parāda un privātā parāda līmeni. Daudziem cilvēkiem un ģimenēm tas nozīmēja nepieredzēti sarežģītas situācijas un cenšanos savilkt kopā galus. Krīze saasināja līdzšinējās problēmas un tāpēc dažas valstis skāra smagāk nekā citas. Investīciju vide dažās valstīs bija labāka, un daži uzņēmumi bija konkurētspējīgāki, tāpat kā daži darba tirgi un sociālās sistēmas labāk absorbēja triecienus un varēja sniegt sekmīgāku aizsardzību pret krīzes negatīvo ietekmi.

Arī izturētspējīgākajās valstīs tika zaudētas darbvietas, bet tajās uzņēmumiem izdevās ātrāk izveidot jaunas. Sociālā nodrošinājuma sistēmas, jo īpaši bezdarbnieku pabalsti, palīdzēja cilvēkiem darba maiņas laikā, un valsts dienesti galveno uzmanību pievērsa pārkvalificēšanai un reintegrācijai darba tirgū. Minimālā ienākuma shēmas palīdzēja cilvēkiem apmierināt pamatvajadzības un dzīvot cienīgu dzīvi. Valstīs, kurās sociālie partneri bija cieši iesaistīti darba tirgus reformās, bija noturīgi pozitīvi rezultāti, jo viņu iesaiste nodrošināja plašāka ieinteresēto personu loka atbildību par reformu procesu.

SAGATAVOŠANĀS NĀKOTNEI

Vieni no faktoriem, kas arvien vairāk noteiks mūsu sabiedrības un ekonomikas nākotni, ir izglītība un prasmes. Eiropā ir dažas no attīstītākajām izglītības un profesionālās apmācības sistēmām pasaulē.

Tāpēc bažas rada tas, ka Eiropā aptuveni ceturtdaļai no pieaugušajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama lasītprasme un rakstītprasme vai vāja rēķinpratība un gandrīz divas reizes lielākam skaitam trūkst pietiekamu digitālo prasmju. Vēl ļaunāk, ka arvien sliktāki pamatprasmju rādītāji ir jauniešu vidū.

Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) apsekojuma jaunākie rezultāti diemžēl ir nepārprotami: lai gan dažas dalībvalstis kopumā sasniedz augstus izcilības standartus un izglītības rezultātu vienlīdzību, lielākajai daļai nav izdevies pietiekami mazināt to skolēnu procentuālo daļu, kuri nav pietiekami sekmīgi lasīšanā, zinātnē un matemātikā. Attiecībā uz dažām iedzīvotāju grupām situācija ir vēl satraucošāka, jo skolēnu imigrantu vidū, rēķinot gan vidēji, gan ņemot vērā viņu sociālekonomisko statusu, prasmju pamatlīmeni

zinātnē nesasniegušo skaits ir vairāk nekā divreiz lielāks kā vienaudžu neimigrantu vidū.

Pasaules mērogā zinātnes, lasīšanas un matemātikas izcilnieku vidū ir tikai daži eiropieši

EEFIIEDKSIPLDEESLVPTNLSEITBEATCZHRFRLTLUHUSKELMTROCYBGJPCAKRNZAUUS

0 10 2020 300 10 30

% no 15 gadus veciem, ku-riem ir zemi rezultāti zināt-nē, lasīšanā un matemātikā

% no 15 gadus veciem, kuriem ir vislabākie rezul-tāti zinātnē, lasīšanā un matemātikā

Avots: ESAO, PISA, 2015. gads.

14

3. Pārmaiņu virzītājspēki līdz 2025. gadam

Pēdējās desmitgades laikā Eiropas sociālā struktūra ir ievērojami mainījusies, un mūsu dzīvi un darbu būtiski ietekmē pasaules mēroga faktori. Šīs tendences lielā mērā ir neatgriezeniskas un turpmākajos gados, domājams, paātrināsies visās 27 ES dalībvalstīs. Tās būs saistītas ar daudziem kopējiem izaicinājumiem, tomēr radīs arī jaunas iespējas.

EIROPAS IEDZĪVOTĀJU VIDŪ NOTIEK STRAUJAS PĀRMAIŅAS

Labā ziņa ir tā, ka Eiropas iedzīvotāji dzīvo veselīgāk un ilgāk. Pateicoties desmitgadēm, kad valdījis miers, kā arī veselības aprūpes nodrošinājumam, progresam medicīnā un labākiem dzīves un darba apstākļiem, mūsdienās vairāk cilvēku pavada ilgākus un aktīvākus pensijas gadus.

Paredzamais mūža ilgums ir strauji palielinājies. Vīriešiem tas ir pieaudzis no vidēji 43 gadiem 1900. gadā līdz paredzamiem 82 gadiem 2050. gadā. Sievietēm tas bija 46 gadi, un paredzams, ka 2050. gadā tas sasniegs 87 gadus. Vairums mazuļu, kas Eiropā dzims no šā brīža līdz 2025. gadam, dzīvos vēl pēc simt gadiem. Vienlaikus gan paredzamais veselīgas dzīves ilgums, gan veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība dažāda apmēra ienākumu grupām un dažādos reģionos joprojām būtiski atšķiras.

2030. gadā Eiropas iedzīvotāji būs visvecākie cilvēki pasaulē Mediānais vecums pasaules reģionos

33

4540

3421

35

35

Avots: Rand Europe.

Turklāt eiropiešiem dzimst mazāk bērnu. Kamēr 1960.-tajos gados norma bija vismaz 2 dzīvi jaundzimušie uz vienu sievieti, pašlaik ES vidējais dzimstības rādītājs ir 1,58. Piemēram, Īrijā un Portugālē dzimstības rādītājs bija virs 3, bet pašlaik tas ir zem 2.

Paredzamā mūža ilguma pieaugums un vienlaikus notiekošā dzimstības rādītāju krišanās izraisa mūsu sabiedrības vērā ņemamu novecošanu. Jau tagad Eiropas Savienībā dzīvo vairāk cilvēku vecumā virs 65 gadiem nekā bērnu vecumā zem 14 gadiem. Līdz 2050. gadam gandrīz trešdaļa Eiropas iedzīvotāju būs vismaz 65 gadu vecumā, bet pašlaik tādu ir mazāk nekā piektdaļa. Līdz 2030. gadam, kad mediānais vecums sasniegs 45 gadus, Eiropa būs kļuvusi par “visvecāko” pasaules reģionu.

Dzīves gadu skaita pieaugumam ne vienmēr atbilst arī veselīgas dzīves gadu pieaugums: gandrīz 50 miljoni ES 27 valstu iedzīvotāju cieš no hroniskām slimībām, un ik gadu no tām mirst gandrīz pusmiljons darbspējīga vecuma iedzīvotāju. Šos nāves gadījumus var novērst, īstenojot iedarbīgāku sabiedrības veselības un profilakses rīcībpolitiku vai arī nodrošinot savlaicīgāku un iedarbīgāku veselības aprūpi.

Ilgdzīvošana dziļi ietekmēs publiskās pārvaldes politiku un sociālos pakalpojumus arī ārpus veselības un aprūpes nozarēm, sākot ar izglītības sistēmu līdz pat nepieciešamībai nodrošināt vecumam piemērotus mājokļus un mobilitātes risinājumus. Novecošana var radīt jaunas darbvietas, strauji attīstoties sociālās ekonomikas sektoram gan brīvā laika pavadīšanas, gan aprūpes jomās. Tā gan rada arī jaunas vajadzības. Jau pašlaik gandrīz trešdaļa iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem dzīvo vienatnē, un līdz pat divām trešdaļām iedzīvotāju vecumā virs 75 gadiem ir atkarīgi no neformālās aprūpes, ko lielākoties nodrošina tuvinieki. Viens no sešiem vecāka gadagājuma cilvēkiem dzīvo nabadzībā, un īpaši skartas ir vecāka gadagājuma sievietes, kuru pensijas ir zemākas nepilnīgas karjeras dēļ.

Visi šie apstākļi ietekmēs mūsu labklājības sistēmu finansiālo ilgtspēju un līdz ar to arī valstu fiskālo situāciju. Sagaidāms, ka ar pensijām saistītie ES-27 izdevumi pieaugs līdz 12,4 % no IKP, veselības aprūpes izmaksas – līdz 7,7 % no IKP un ilgtermiņa aprūpes izmaksas – līdz pat 2,4 % no IKP. Uz katru vecāka gadagājuma cilvēku 2060. gadā būs tikai divi darbaspējīga vecuma cilvēki, savukārt 2008. gadā šī attiecība bija viens pret četriem.

Eiropa

Āzija

pasaule

OkeānijaĀfrika

Latīņamerika un Karību jūras

reģions

Ziemeļamerika

15

Ietekmi mazinās nesenās pensiju reformas, kuras vērstas uz pensijas vecuma pielāgošanu paredzamajam mūža ilgumam, tomēr veselības aprūpes jomā varētu rasties ievērojami papildu izdevumi.

Turklāt rūkošs darbaspējīgo personu skaits var apdraudēt mūsu spēju saglabāt ekonomikas izaugsmes līmeni. Lai gan ar katru paaudzi arvien vairāk cilvēku vēlas strādāt un strādāt ilgāk, tas var nebūt pietiekami, lai kompensētu iedzīvotāju kopskaita kritumu. Likumīga migrācija var būt ES nepieciešamo prasmju avots, kas dod iespēju risināt darbaspēka trūkuma problēmu darba tirgū un veicināt labklājības sistēmu ilgtspēju.

Novecošana mazinās arī Eiropas relatīvo ietekmi pasaulē, jo citviet iedzīvotāju skaits aug straujāk. Līdz 2060. gadam Eiropā dzīvos tikai 5 % pasaules iedzīvotāju. Tai laikā nevienā atsevišķā dalībvalstī nedzīvos vairāk par 1 % no pasaules iedzīvotāju skaita. Situācija ir īpaši akūta Lietuvā, kur ar pašreizējiem pieņēmumiem paredzams, ka līdz 2080. gadam iedzīvotāju skaits kritīsies par vairāk nekā vienu trešdaļu. Tiek lēsts, ka Slovākijā, Grieķijā, Portugālē un Bulgārijā šis kritums būs aptuveni 30 % apmērā.

Būtībā sabiedrības novecošana aktualizē arī jautājumu par starppaaudžu taisnīgumu. Pašlaik starp jaunāka un vecāka gadagājuma cilvēkiem pastāv patiess paaudžu pretnostatījuma risks attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, turību, materiālo nodrošinājumu un mājokļa pieejamību, kā arī attiecībā uz novecojošas sabiedrības finansiālā un fiskālā sloga sadali.

SABIEDRĪBĀ PASTĀV JAUNI DZĪVESVEIDI UN LIELĀKA DAŽĀDĪBA

Demogrāfiskās pārmaiņas gan izskaidro, gan atspoguļo plašākas norises sabiedrībā, piemēram, saistībā ar jauniem dzīvesveidiem, teritoriālo dinamiku, patēriņa paradumiem un mājokļa apstākļiem.

Dzimstības rādītāji krītas, taču dati liecina, ka vēlme radīt bērnus dažkārt paliek nepiepildīta. Tas ir saistīts ar sarežģītām faktoru kombinācijām, ieskaitot nevienlīdzīgu atbildības sadalījumu starp vecākiem, nepietiekamas bērnu aprūpes iespējas, ģimenei nedraudzīgu darba organizāciju un nedrošas nodarbinātības izredzes.

Mūsu mainīgo dzīvesveidu ietekmē arī laulības šķiršana, daudzveidīgās partnerattiecības un saiknes vājināšanās ar attālākiem ģimenes locekļiem. Tas sniedz lielāku individuālo brīvību dzīvot neatkarīgi, taču izraisa arī lielāku sociālās izolācijas risku un mazina cilvēku dzīves stabilitāti. Kā liecina 2015. gada dati, viena trešdaļa ES mājsaimniecību bija vienas personas mājsaimniecības, un arī mājsaimniecības ar vairāk nekā divām personām veidoja tikai vienu trešdaļu. Paredzams, ka 2025. gadā lielākajā daļā dalībvalstu šī tendence turpināsies. Tas izvirza jaunus problēmjautājumus attiecībā uz darba un privātās dzīves līdzsvaru un aprūpes pienākumiem, tā kā jo īpaši viena vecāka mājsaimniecības ir saistītas ar lielāku nabadzības risku bezdarba gadījumā.

Dzimumu līdztiesība joprojām ir tāla realitāte, lai arī šajā ziņā ir vērojams progress. Joprojām pastāv ar dzimumu saistīti stereotipi, un sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas darba tirgū un amatos, kuros pieņem saimnieciskus un politiskus lēmumus.

16

Visās jomās joprojām pastāv plaisa starp dzimumiem 2016. gada dati (vai jaunākie pieejamie dati)

sieviešu un 34 % vīriešu 30–34 gadu vecumā ir pabeigta augstākā izglītība

vairāk laika nekā vīrieši,

veicot aprūpi un mājsaimniecības

pienākumusTēviem tas ir

90 %

Sievietes pavada Nodarbinātības rādītājs mātēm ar bērniem, kas jaunāki par 6

gadiem, ir

atalgojuma atšķirība

starp sievietēm un vīriešiem

vairāk sieviešu nekā vīriešu

strādā nepilna laika

darbu

parlamenta deputātuir sievietes

sieviešu vecumā virs 65 gadiem

dzīvo atsevišķā mājsaimniecībā

salīdzinājumā ar 19 % vecāka

gadagājuma vīriešu

pensiju atšķirībastarp sievietēm un

vīriešiem

44 %

5x

60 %

16,3 %

4x 1/3

40 %

37,6 %


ES-27 valstīs 2016. gada 1. janvārī likumīgi uzturējās 29,7 miljoni cilvēku, kas dzimuši ārpus ES un pēdējo desmitgažu laikā ieceļojuši dažādu iemeslu dēļ (darbs, mācības, aizsardzība vai ģimenes apvienošanās). Lai gan salīdzinājumā ar citām pasaules daļām migrācija uz ES joprojām ir samērā neliela, nesenās relatīvi īsā laikposmā vērojamās daudzskaitlīgās migrācijas plūsmas uz ES dažviet Eiropā ir izraisījušas spriedzi. Nodrošināt visu trešo valstu piederīgo iedarbīgu integrāciju un pilnīgu līdzdalību un ieguldījumu ir svarīgs uzdevums, lai nākotnē Eiropas sabiedrībā kopumā sasniegtu pārticību un kohēziju.

Eiropas iedzīvotāji arvien plašāk izmanto savu pārvietošanās brīvību Savienībā, strādāt un mācīties

citās valstīs, veidot uzņēmumus, maksāt nodokļus un dot ieguldījumu dinamiskākas sabiedrības kaldināšanā. Mūsdienās aptuveni 16 miljoni Eiropas iedzīvotāju ilglaicīgi dzīvo un strādā citā valstī – dažkārt arī pastāvīgi. Gandrīz 1 % no ES darbaspēka jeb 1,7 miljoni cilvēku ik dienas šķērso robežu, dodoties uz darbu citā valstī. Turklāt Eiropas sabiedrība arvien ciešāk integrējas, pateicoties tam, cik viegli ikviens var ceļot, mācīties, pensionēties vai ar citiem noslēgt darījumus, kamēr bezrobežu vienotā tirgus apstākļos mazinās izmaksas un paplašinās iespējas.

Pārmaiņas mūsu iedzīvotāju sastāvā notiek laikā, kad arvien izteiktāka kļūst urbanizācija. Lielās un mazās pilsētās dzīvo jau vairāk nekā 70 % Eiropas iedzīvotāju. Līdz 2050. gadam šis rādītājs pieaugs līdz 80 %. Eiropā atrodas dažas no pasaules sekmīgākajām “viedajām pilsētām”, un mums ir iespēja – un arī pienākums – tās padarīt vēl labāk savienotas un efektīvākas dabas un energoresursu lietojuma ziņā. Viens no galvenajiem izaicinājumiem būs padarīt pilsētvidi iekļaujošāku un pieejamāku, lai varētu atrisināt daudzveidīgās populācijas vajadzības, tostarp strādājošu vecāku, cilvēku ar īpašām vajadzībām un vecāka gadagājuma cilvēku vajadzības.

Mainoties tradicionālajām saiknēm ģimenes, sociālo grupu un reliģiju ietvaros, sabiedrība kļūst sarežģītāka. Globalizācijas rezultātā saskaramies ar lielāku daudzveidību, tiek rosināta zinātkāre un sabiedrība bagātinās. Tā gan ir modinājusi arī bažas par kultūras identitāti, kultūru atšķirībām un dialogu starp dažādām grupām. Tas ir raksturīgi pārejai uz individuālām vērtībām un atsevišķām kultūrām un virza pieaugošo koncentrēšanos uz indivīdu un patērētāju, nevis uz sabiedrību kopumā. Tas arī izvirza jaunus problēmjautājumus attiecībā uz iecietību un savstarpējo cieņu. Vienlaikus veidojas jaunas solidaritātes, sociālās līdzdarbības un pilsoniskās līdzdalības formas, tostarp brīvā laika pavadīšanas, kultūras aktivitāšu un jauno tehnoloģiju izmantošanas jomās.

17

Darba tirgus jaunie raksturlielumi


67 % Eiropas iedzīvotāju strādāja pakalpojumu sektorā

72 % Eiropas iedzīvotāju strādā pakalpojumu sektorā

3 no 5 Eiropas iedzīvotājiem strādāja pie viena darba devēja vairāk nekā 10 gadus

2 no 5 Eiropas iedzīvotājiem strādā pie viena darba devēja vairāk nekā 10 gadus

1 no 14 Eiropas iedzīvotājiem strādāja attālināti 1 no 6 Eiropas iedzīvotājiem strādā attālināti

33 miljoni Eiropas iedzīvotāju strādāja nepilna laika darbu, un 18,5 miljoniem bija darba līgums

uz noteiktu termiņu

44 miljoni Eiropas iedzīvotāju strādā nepilna laika darbu, un 22 miljoniem ir darba līgums uz noteiktu termiņu

8 miljoni ES pilsoņu dzīvoja un strādāja citā ES dalībvalstī

Vairāk nekā 16 miljoni ES pilsoņu dzīvo un strādā citā ES dalībvalstī

16 miljoni Eiropas iedzīvotāju vecumā no 55 līdz 64 gadiem bija aktīvi darba tirgū

32 miljoni Eiropas iedzīvotāju vecumā no 55 līdz 64 gadiem ir aktīvi darba tirgū, un līdz 2025. gadam tādi būs 38 miljoni iedzīvotāju

Pirms 10 gadiem Pašlaik

VEIDOJAS JAUNA DARBA VIDE

Tehnoloģiju progresa, globalizācijas un pakalpojumu sektora paplašināšanās apvienotajā ietekmē radikāli mainās darba dzīve. Patiesi, sadarbīgā ekonomika un tiešsaistes platformas pārveido pat ekonomikas nozares. Darbaspēkam ir jātiek galā ar straujāku pārmaiņu gaitu, apgūstot jaunas prasmes, pielāgojoties jauniem komercdarbības modeļiem vai mainīgām patērētāju vēlmēm.

Dažiem šīs pārmaiņas rada vēl nepieredzētas iespējas un elastīgākas nodarbinātības formas, pateicoties digitālo rīku izmantojumam un arvien plašāk izmantotā elastīgā darba režīma un tāldarba nozīmīgumam. Citos tas izraisa nedrošību.

Līdz 2025. gadam darba un karjeras veidošanas modeļi kļūs vēl daudzveidīgāki nekā pašlaik. Vienas vai divu paaudžu ietvaros vidējais Eiropas darba ņēmējs varētu būt no situācijas, kurā viņam ir darbvieta uz visu mūžu, nonācis situācijā, kurā viņam karjeras laikā ir bijušas līdz pat desmit darbvietas. Attālināts vai mobils darbs kļūs vieglāk veicams un plašāk izmantots. Tas atspoguļo tendenci daudzveidīgākā darba tirgū pāriet uz elastīgāku nodarbinātību. Darbs arvien vairāk koncentrēsies uz rezultātiem un sniegumu, nevis uz fizisku klātbūtni noteiktā vietā; tas radīs lielākas

iespējas strādāt pašnodarbinātas personas statusā un vienlaikus strādāt vairākās darbvietās. Daudzas no šīm pārmaiņām jau ir aizsākušās; tas, kā mēs reaģēsim uz šīm pārmaiņām un tās virzīsim, noteiks darba dzīves aprises nākotnē.

Tas ir raksturīgi arvien daudzveidīgākiem un neregulārākiem darba modeļiem un darba apstākļiem, kas aizstāj tradicionālas karjeras perspektīvas. To vietā stājas jaunas līgumu formas, lielāka ģeogrāfiskā mobilitāte un lielāka mainība darbvietu un nodarbinātības statusa ziņā.

Lai gan jauni darba līgumu veidi var palīdzēt karjeras virzībai, pastāv arī darba tirgus polarizācijas pieauguma risks, jo dati liecina, ka pieaug nevienlīdzība darba samaksas ziņā un ka cilvēkiem ar zemu kvalifikācijas līmeni, veicot nekvalificētus darbus, ir niecīgas izredzes uzlabot savu situāciju.

Ņemot vērā digitalizācijas un ekonomikas pārmaiņu ātrumu, daži no mūsdienu amatiem kļūs lieki, bet tiem nepieciešamās prasmes – novecojušas. Izglītības sistēmām jākļūst mūsdienīgākām, lai tās varētu risināt šos izaicinājumus. Visticamāk, ka lielākā daļa bērnu, kas patlaban uzsāk mācības pamatskolā, strādās pilnīgi jaunās darbvietās, kuras vēl neeksistē.

18

Tas izvirza daudzus jautājumus par nodarbinātības nākotni. Vai nākotnē pastāvēs lielāks vai mazāks skaits darbvietu (amatu)? Vai tās būs “augstas kvalitātes darbvietas”? Vai pašreizējam un nākotnes darbaspēkam ir/būs tām nepieciešamās prasmes? Ir grūti prognozēt automatizācijas un mākslīgā intelekta ietekmi uz darbvietu pieejamību nākotnē un ātrumu, ar kādu šīs pārmaiņas var notikt. Daži pētījumi liecina, ka līdz 2055. gadam varētu tikt automatizēta puse no pašlaik nodarbinātības ceļā veiktajām darbībām. Noteikti ir skaidrs, ka visu gadagājumu strādājošajiem arvien vairāk būs jāpielāgo savas prasmes tehnoloģiju pārmaiņām un tās pastāvīgi jāatjaunina. Eiropas uzņēmumiem, skolām, mācību centriem un universitātēm ir jāsagatavo cilvēki šai realitātei.

PASTĀV JAUNI SOCIĀLIE RISKI UN NEPIECIEŠAMĪBA MODERNIZĒT LABKLĀJĪBAS SISTĒMU UN MŪŽIZGLĪTĪBAS SISTĒMU

Jaunā darba dzīves realitāte rada jautājumus par nākotnes darbvietu kvalitāti ienākumu, garantētas darbvietas un darba apstākļu ziņā. Tā turklāt ietekmē tādas jomas kā sociālās palīdzības tīkli, pabalsti, pensiju plānošana, bērnu aprūpe un veselības aprūpe. Tā var ietvert arī darba laika, atpūtas laika, kā arī veselības un darba drošuma prasību pielāgošanu.

Plašākā sabiedrībā vērojamas jaunas sociālas problēmas, piemēram, stress un depresija, liekais svars, vides izraisītas slimības un atkarība no tehnoloģijām. Tās papildina tradicionālās problēmas – sociālo

Izaicinājumi nākotnes darba dzīvē


Līdz šim Nākotnes tendences

Pakāpeniskas inovācijas Revolucionāras inovācijas

Cilvēki darbina ierīces Cilvēki uzrauga ierīces

Ilgtermiņa līgumi un algota nodarbinātība Elastīgi līgumi un jaunas nodarbinātības formas

Lineārs karjeras gājums, kas balstās uz iegūto izglītībumu

Dinamisks karjeras gājums ar regulāru apmācību un mūžizglītību

Prasmju specializācija Starpnozaru kompetences un radošās prasmes

Darbs darbavietā un darba un privātās dzīves nošķīrums

Darbs jebkurā laikā un vietā, darba un privātās dzīves mijiedarbība

19

0

2

4

6

8

10

12

14

16

18

20

0

5

10

15

20

25

30

35

IE DK FI BE SE SI AT NL LU HU FR DE HR CZ MT SK ES PT LT CY PL EE BG RO IT LV EL

Precīzi mērķorientēta sociālās labklājības rīcībpolitika var spēcīgi ietekmēt nevienlīdzības mazināšanu %, 2014. gads


Ienā

kum

u ne

vien

līdzī

bas

maz

ināš

ana

sociā

lo

paba

lstu

iete

kmē

(%)

Izdevumi sociālajiem

pabalstiem (%

no IKP)

atstumtību, garīgās slimības, atkarību no narkotiskām vielām un alkohola, noziedzību un drošības trūkumu.

Tas ir pārbaudījums valsts iestāžu, uzņēmumu un indivīdu spējai reaģēt un pielāgoties. Noritošās pārmaiņas radīs ievērojamus jaunus izaicinājumus attiecībā uz izglītību, apmācību, prasmēm, mūžizglītību, personāla pārvaldību un spēju pārvaldīt sarežģītas profesionālas pārmaiņas personas dzīves gaitā. Šajā nolūkā būs arī jāievieš jaunas sociālās tiesības, kas atbildīs mainīgajai darba pasaulei.

Neskatoties uz daudzajām notiekošajām reformām, mūsdienu labklājības valstis ne vienmēr ir labi sagatavotas, lai pielāgotos šīm jaunajām un lielākoties vēl nepieredzētajām problēmām. Tas ir atkarīgs ne tikai no finansiālās ilgtspējas. Tam nepieciešams radīt pareizas drošības sistēmas un jaunus aizsardzības veidus, lai palīdzētu cilvēkiem savā dzīvē pilnībā izmantot savas spējas un lai sabiedrība funkcionētu. Sociālās aizsardzības sistēmām vēl ir daudzi ierobežojumi, īpaši to tvēruma un pieejamības

ziņā. Piemēram, valstīs, kuras izsenis paļāvušās uz tradicionālo ģimenes atbalstu un pensijām kā ienākumu avotu paplašinātās ģimenes lokā, ir radusies nepieciešamība pilnveidot un stiprināt nodokļu un pabalstu sistēmas, kas vairāk vērstas uz indivīdu vajadzībām, ir universālākas un atkarīgas no līdzekļu apjoma. Šīs valstis nereti ir tās, kas ilgu laiku piemērojušas ierobežojošu nodarbinātības aizsardzības regulējumu, lai pasargātu nodarbinātos, bet uz gados jaunāku darba meklētāju rēķina.

Plānojot jaunu aizsardzības sistēmu nākotnei, ir nepieciešams modernizēt mūsu izglītības un apmācības sistēmas un paplašināt mūžizglītības programmas, lai sekmētu lielāku nodarbināto personu mobilitāti un risinātu ar prasmju neatbilstību saistītās problēmas. Pasaulē pieaug konkurence pēc prasmēm un, lai gan vairums Eiropas valstu joprojām ir tuvu starptautiskā mērogā labākajiem rādītājiem prasmju ziņā, dažām no tām priekšā aizsteigušās Āzijas, Okeānijas un Tuvo Austrumu valstis.

20

Eiropas iedzīvotājus māc bažas par sociālo situāciju

Avots: Eiropas Komisija un Eirobarometrs, 2017. gads.

Vairāk nekā 8 no 10 Eiropas iedzīvotājiem uzskata bezdarbu, sociālo nevienlīdzību un migrāciju par 3 svarīgākajām ES problēmām. Viņi sagaida, ka brīvā tirgus ekonomika būs nesaraujami saistīta ar augstu sociālās aizsardzības līmeni

7 no 10 Eiropas iedzīvotājiem uzskata, ka nodarbinātības un sociālā politika tiek slikti pārvaldīta, un dod priekšroku lēmumu pieņemšanai gan valsts, gan ES mērogā

Vairāk nekā puse Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka iespēja sekmīgi dzīvot nav dota ikvienam un ka nākamajai paaudzei dzīve būs grūtāka

EIROPAS IEDZĪVOTĀJI SAGAIDA, KA VALSTIS REAĢĒS UZ ŠIEM IZAICINĀJUMIEM

Eiropas iedzīvotāji labi apzinās šīs tendences, un krīzes ietekme ir paaugstinājusi daudzu personu gaidas un bažas. Aptaujas konsekventi liecina, ka nodarbinātība un sociālā politika ir viena no galvenajām Eiropas iedzīvotāju prioritātēm. Cilvēki tradicionāli augstu vērtē Eiropas labklājības standartus un norāda uz relatīvu neapmierinātību ar to, kā viņu bažas risina ES un valstu valdības.

Šo bažu risināšana ir visu – vietējo, reģionālo, valsts mēroga un ES mēroga – iestāžu rokās, un pēc minētajām aptaujām ne vienmēr ir skaidrs, kurš pārvaldes līmenis respondentu ieskatā būtu par to atbildīgs. Ja respondentiem jautā, vai tas būtu veicams valsts vai ES mērogā, viņi galvenokārt norāda uz dalībvalstīm, vienlaikus gan saskatot arī ES lomu, pat ja tās rīcībā varētu nebūt instrumentu attiecīgās problēmas risināšanai. Tai pat laikā, lai pilnā mērā izmantotu pieejamos ES līdzekļus, dalībvalstīm ir ātri un iedarbīgi jāizveido tam nepieciešamās struktūras, kā liecina piemērs par jaunatnes bezdarbu.

22

4. Iespējamie risinājumi ES-27 ietvaros

Lai sniegtu atbildes uz iedzīvotāju cerībām un gaidām, nepieciešama atvērta diskusija par ekonomikas un sociālo sistēmu spēju arī turpmāk apmierināt individuālās un kolektīvās sociālās vajadzības un par to, kā ES un tās dalībvalstis var labāk un efektīvāk strādāt kopā.

ES loma sociālajā jomā būs atkarīga no ES-27 kopīgi veiktām, vispārīgākām izvēlēm. Kā uzsvērts Baltajā grāmatā par Eiropas nākotni, dažādās iespējas ietver gan status quo saglabāšanu, gan tvēruma un prioritāšu maiņu, gan daļēju vai kolektīvu soli uz priekšu.

IESPĒJAS PILSOŅIEM VEIDOT STIPRAS SABIEDRĪBAS

Visā ES aug vienprātība, ka vienlīdzīgu iespēju veicināšana, lai ikviens varētu sekmīgi sākt savu dzīvi, pārvarēt grūtības un īstenot savu potenciālu, ir noturīgu sabiedrību izveides nosacījums.

Rīcības jomas ir labi zināmas: ieguldīt bērnos, lai nodrošinātu viņiem iespēju sekmīgi sākt savu dzīvi; ieguldīt jaunatnē, prasmēs un mūžizglītībā; veicināt pārejas karjeras gaitā un virzīties no perspektīvas “darbvieta uz mūžu” uz perspektīvu “nodarbinātība mūža garumā”, tajā ietverot arī pašnodarbinātību; sekmēt garāku un veselīgāku dzīvi, pateicoties profilaksei, labākiem darba apstākļiem un vecāka gadagājuma cilvēku aprūpei; veicināt dzimumu līdztiesību, lai pārvarētu atlikušās plaisas un ieviestu koncepciju “divu pelnītāju ģimene”; nodrošināt aktīvu iekļaušanu un cīņu pret diskrimināciju, dodot iespēju ikvienam dzīvot cienīgu dzīvi; atvieglināt mobilitāti un nodrošināt migrantu sekmīgu integrāciju; veicināt pilsonisko līdzdalību, kultūru un dialogu, kas arī ir ekonomikas faktori – un šeit minēti tikai daži no tiem.

Kaut arī Eiropā nav tādas pieejas, kas būtu piemērota visiem, tomēr eksistē kopējas problēmas un kopīga nepieciešamība rīkoties. Straujo un nerimstošo pārmaiņu laikā būtu jākoncentrējas uz iespēju radīšanu indivīdiem un tādu noturīgāku sabiedrības struktūru veidošanu, kas laika gaitā spētu sekmīgi pielāgoties.

VALSTIS VAR MĀCĪTIES VIENA NO OTRAS

Daudzas Eiropas valstis ir iesaistītas vērienīgās darba tirgus un labklājības sistēmu reformās, kurās skaidri vērojamas kopīgas tendences: nodokļu sloga pārnese no nodarbinātības, lai mazinātu ar darbinieku pieņemšanu saistītās izmaksas un sekmētu jaunu darbvietu radīšanu; pensiju sistēmu modernizēšana, pensijas vecumu labāk pielāgojot paredzamajam mūža ilgumam; izglītības un mūžizglītības sistēmu modernizēšana, lai tās varētu labāk risināt pašreizējās un nākotnes vajadzības; darba samaksas un ražīguma sasaistes saglabāšana, lai laika gaitā uzturētu konkurētspēju un jaunu darbvietu radīšanu.

Veicot šīs reformas, dalībvalstis var iepazīties ar visā Eiropā izveidotiem modeļiem, kas apliecinājuši savu darbotiesspēju. Dānijā, kombinējot elastīgu darba tirgu, spēcīgu sociālo aizsardzību, funkcionējošu sociālo dialogu un mūžizglītību, ir mazināta nevienlīdzība un sekmēti rezultatīvi ekonomikas rādītāji. Duālā arodmācības sistēma Austrijā un Vācijā ir sekmējusi pāreju no mācībām uz nodarbinātību, apvienojot izglītību ar praktisku darba pieredzi.

Visas valstis vienlaikus arī meklē novatoriskus risinājumus valsts vai Eiropas mērogā. Kā universālā pamatienākumu nodrošinājuma izmēģinājums Somijā, tā garantētā ienākumu minimuma ieviešana Grieķijā liecina par augošo tendenci izmēģināt jaunus modeļus, lai pielāgotos jaunajai realitātei. Francijā jaunā personiskā darbības kontā tiek apkopoti visu veidu rādītāji, piemēram, mācību uzskaite, arodrisku uzskaite un bezdarba pabalsti, tos iekļaujot vienotā kontā, ko var izmantot visā personas karjeras gaitā.

Bez šaubām, Eiropa atrodas piemērotā stāvoklī, lai varētu rādīt piemērus tādu sabiedrībā vērojamo izaicinājumu risinājumiem, kas ir nozīmīgi arī citās pasaules daļās – piemēram, straujā sabiedrības novecošana daudzās valstīs, kurās nepastāv pilnvērtīga labklājības sistēma, “viedo pilsētu” veidošana visā pasaulē vai nākotnes vajadzībām atbilstoši veselības aprūpes risinājumi.

23

SCEN

ĀRIJ

I

Turpinām iesākto Tikai un vienīgi vienotais tirgus

Tie, kas vēlas vairāk, dara

vairākDarīt mazāk, bet

efektīvākDarīt daudz vairāk kopā

KO T

AS IE

TVER

?

ES-27 īsteno un modernizē savu pašreizējo reformu programmu. Prioritātes tiek regulāri atjauninātas, problēmas tiek risinātas, tiklīdz tās rodas, un attiecīgi tiek ieviesti jauni tiesību akti.

ES-27 padziļina tikai galvenos vienotā tirgus aspektus

ES-27 atļauj dalībvalstīm, kuras to vēlas, vairāk sadarboties konkrētās rīcībpolitikas jomās Rezultātā dalībvalstis vienojas par konkrētu tiesiskiem un budžeta mehānismiem, ar kuriem var padziļināt to sadarbību. Citas dalībvalstis var laika gaitā pievienoties.

Vienprātība par nepieciešamību kopā labāk risināt konkrētas prioritātes liek ES-27 koncentrēt savu uzmanību un resursus uz to, lai izraudzītās politikas jomās panāktu labākus rezultātus un to darītu ātrāk, citās jomās pārtraucot darbību vai darot mazāk.

Dalībvalstis vairāk sadala pilnvaras, resursus un lēmumu pieņemšanu visās politikas jomās, eiro tiek stiprināts, un ES mērogā pieņemti lēmumi tiek ātri izpildīti.

KO T

AS N

OZĪ

MĒ

ATTI

ECĪB

Ā U

Z SO

CIĀL

O D

IMEN

SIJU

? No ES tiesībām atvasinātās pilsoņu tiesības tiek nodroši-nātas visā ES.

No ES tiesībām atvasinātās pilsoņu tiesības laika gaitā var tikt ierobežotas.

Saglabājas vai palielinās atšķirības patērētāju aizsardzības, sociālo un vides aizsardzības standartu jomās, nodokļu un publisko subsīdiju izmantošanas jomās.

Risks, ka notiks sacensība par zemāka izmaksu līmeņa sasniegšanu. Strādājošo personu pārvietošanās brīvība nav garantēta.

No ES tiesībām atvasinātās pilsoņu tiesības sāk atšķirties atkarībā no tā, vai viņi dzīvo valstī, kura ir izvēlējusies darīt vairāk.

Dalībvalstu grupa pieņem lēmumu saskaņot nodokļus vai vienojas par vienotiem sociālajiem standartiem, tādējādi mazinot atbilstības nodrošināšanas izmaksas, ierobežojot krāpšanu nodokļu jomā un sekmējot darba apstākļu uzlabošanu.

Panākumi tiek gūti 27 valstu sastāvā, lai stiprinātu vienoto tirgu un tā četras brīvības.

No ES tiesībām atvasinātās pilsoņu tiesības tiek nostiprinātas tajās jomās, kurās izvēlamies darīt vairāk, bet samazinātas citās jomās.

Jaunu patērētāju aizsardzības, vides, veselības un darba drošuma standartu sīkas saskaņošanas vietā notiek virzība uz nepieciešamo minimumu.

Algas, sociālās jomas tiesību akti un nodokļu līmenis Savienības valstu vidū ievērojami atšķiras.

Pilsoņiem ir vairāk tiesību, kas tieši atvasinātas no ES tiesībām.

Lielāka koordinācija starp eirozonas dalībniekiem attiecībā uz fiskālajiem, sociālajiem un nodokļu jautājumiem.

ES piešķir papildu finansējumu, lai veicinātu ekonomikas attīstību un reaģētu uz satricinājumiem reģionālā, nozaru un valstu mērogā.

Baltā grāmata par Eiropas nākotni – pieci scenāriji


24

ES DARBS NESĀKAS NO NULLES

Iepriekšējo sešdesmit gadu laikā ES loma ir bijusi ne vien pārmaiņu atbalstīšana, bet arī to virzīšana; vienlaikus tā ir ievērojusi funkcijas, kuras veic citi publiskās pārvaldes dalībnieki.

Jau Romas līgums ietvēra tādus pamatprincipus kā vienāda darba samaksa sievietēm un vīriešiem un strādājošo personu tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti. Ir ieviesti detalizēti noteikumi, lai īstenotu tiesības pārcelties uz citu valsti – noteikumi par to, kā nodrošināmas pacientu tiesības uz veselības aprūpi ārvalstīs un atlīdzināmi viņu medicīnas izdevumi, noteikumi par diplomu savstarpēju atzīšanu un noteikumi par to, kā nodrošināms, ka cilvēki, sākot strādāt citā valstī, nezaudē savas iegūtās pensijas tiesības. Šie noteikumi ir tieši un pozitīvi ietekmējuši daudzu miljonu cilvēku dzīvi. Un mūsu ekonomikas un sabiedrības kopumā no tā ir tikai ieguvušas.

Līdz ar vienotā tirgus attīstību ES ir izstrādājusi sekundāro tiesību aktu kopumu attiecībā uz strādājošo personu drošību un veselību, līdztiesību, netipiskiem darba veidiem, piemēram, nepilna darba laika attiecības vai pagaidu darba aģentūru darbu. Tas darīts tādēļ, ka mēs atzinām, ka kopīgam tirgum ir nepieciešami arī kopīgi noteikumi vairākās jomās, kuri nosaka vispārēju standartu minimumu.

Ar Eiropas vadlīnijām valstu valdībām tiek dota iespēja izmantot citu valstu pieredzi. Plašākajā sociālajā jomā šīs vadlīnijas attiecas uz daudzām dažādām jomām, piemēram, izglītību, veselības aprūpi, jaunatnes politiku, dzimumu līdztiesību, diskriminācijas novēršanu un sportu. Eiropas pusgada (semestra) ietvaros koordinējot fiskālo un ekonomikas

politiku, dalībvalstis vienojas īstenot ekonomikas un darba tirgus reformas, lai, balstoties uz atbildīgām publiskajām finansēm, atbalstītu iekļaujošu izaugsmi un stiprinātu sociālo taisnīgumu.

Lai gan ievērojama daļa ES budžeta tiek izmantota dalībvalstīs īstenotās sociālās inovācijas un sociālo projektu atbalstīšanai un arī cīņai pret nabadzību, jānorāda, ka ES sociālais budžets veido tikai 0,3 % no publiskā sektora sociālo izdevumu kopsummas Eiropas Savienībā. Lai gan nākotnē šī procentuālā daļa varētu tikt novērtēta no jauna, ir skaidrs, ka sociālais atbalsts ir un paliks galvenokārt dalībvalstu ziņā. ES budžets ir paredzēts galvenokārt tam, lai atbalstītu pasākumus pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanā eiropiešiem: darba tirgū integrēt nelabvēlīgā stāvoklī esošas grupas, piemēram, romus, un palīdzēt strādājošām personām pielāgoties darba tirgiem, kuros norisinās pārmaiņas. Pirms 30 gadiem Eiropa izveidoja programmu, kas studentiem dod iespēju daļu sava studiju laika pavadīt citā valstī. Programma “Erasmus+” ir kļuvusi par vienu no vissekmīgākajām iniciatīvām Eiropas vēsturē; līdz šim to ir izmantojuši 9 % Eiropas studentu.

Visbeidzot, ES atbalsta sociālo dialogu, sadarbojas ar pilsonisko sabiedrību un starptautiskajām organizācijām nolūkā veicināt augstu sociālo un dzīves standartu ieviešanu ne tikai mūsu Savienībā un mūsu kaimiņvalstīs, bet arī visā pasaulē un tālu no mūsu robežām. Sociālo standartu konverģence ir viens no galvenajiem taisnīgas globalizācijas elementiem. Šajā nolūkā ES sadarbojas ar starptautiskajām organizācijām, lai tiktu ievēroti starptautiskie standarti cilvēktiesību un sociālo tiesību jomā un uzlabotos darba apstākļi.

25

ES rīcībā ir ierobežoti, tomēr nozīmīgi instrumenti


Komisija pašreizējā sastāvā ir aktivizējusi pasākumus visās jomās (sk. 2. pielikumu). Tā ir ierosinājusi skaidrus, taisnīgus un izpildāmus noteikumus par strādājošo personu mobilitāti, lai labāk aizsargātu iedzīvotāju tiesības, vienlaikus sniedzot dalībvalstīm labākus instrumentus, ar kuriem paredzēts novērst ļaunprātīgu izmantošanu. Tā ir ieviesusi jaunus tiesību aktus par strādājošo personu aizsardzību no vēzi izraisošu vielu ietekmes, tādējādi glābjot dzīvību kopumā 100 000 cilvēku, un tā ir nākusi klajā ar iniciatīvām par to, kā uzlabot preču un pakalpojumu pieejamību personām ar invaliditāti. Tā ir ierosinājusi vērienīgu programmu par to, kā nodrošināt, ka cilvēki var attīstīt pareizās prasmes un iesaistīties mūžizglītībā.

Pabeigusi apjomīgu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, Komisija tagad iepazīstina ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru. Ar šo pīlāru tiek izveidota virkne principu un tiesību, kuru paredzēts izmantot kā atsauces regulējumu nodarbinātībai un sociālajai politikai valstu un Eiropas mērogā. Šā pīlāra atbalstam Komisija ir ierosinājusi arī jaunu likumdošanas iniciatīvu par tiesību minimuma piešķiršanu vecākiem un aprūpētājiem visā Eiropā (attiecībā uz atvaļinājumu un elastīgu darba režīmu), lai viņi varētu labāk apvienot savu darbu un ģimenes pienākumus, kas Eiropā vēl ir aktuāla problēma vairākiem simtiem tūkstošu mājsaimniecību. Notiek apspriešanās ar sociālajiem

partneriem par iespējām pieņemt tiesību aktus, kas uzlabotu nodarbinātības un sociālās aizsardzības tiesības personām, kuras mūsdienās ir nepietiekami aizsargātas.

Debates mūsu valstīs lielā mērā attiecas uz to, kā notiek ES tiesību aktu piemērošana. Komisija pašreizējā sastāvā ir ieguldījusi lielus pūliņus, lai sniegtu vadlīnijas par tiesību aktu piemērošanu un pēc iespējas padarītu skaidrākus tiesību aktu formulējumus. Tomēr Eiropas sociālās jomas tiesību aktu īstenošana, piemērošana un izpilde pašlaik ir dalībvalstu ziņā. Vienīgi tām ir kompetence veikt pārbaudes uz vietas un uzlikt sodus par pārkāpumiem.

Komisija pašreizējā sastāvā ir intensificējusi dalībvalstīm adresētās vadlīnijas, piemēram, par jaunu, ilgtermiņa bezdarbnieku un trešo valstu valstspiederīgo integrēšanu darba tirgū, par arodizglītību un apmācību, par cīņu pret naida paušanu un radikalizāciju un par bērnu-migrantu aizsardzību.

Tā ir sākusi arī dialogu ar sociālajiem partneriem Eiropas mērogā un atzinīgi novērtē Romā ES 60 gadu jubilejas svinību ietvaros pausto apņemšanos turpināt tādas Eiropas izveidi, no kuras iegūst gan strādājošās personas, gan uzņēmumi.

Visbeidzot, Komisija sociālos apsvērumus ir ņēmusi vērā visās politikas jomās, tai skaitā savā ārējās tirdzniecības politikā (piemērs tam ir ar Kanādu noslēgtais Visaptverošais ekonomikas un tirdzniecības nolīgums (CETA)), savā ekonomikas politikā attiecībā uz ieguldījumiem un jaunu darbvietu radīšanu, kā arī savā lauksaimniecības, vides, enerģētikas un transporta politikā.

RISINĀJUMA VARIANTI NĀKOTNEI

Atbilstoši Baltās grāmatas loģikai Eiropas sociālās jomas nākotnei tiek piedāvāti vairāki risinājuma varianti:

► “sociālā dimensija” nepārsniedz pārvietošanās brīvību;

► alternatīva: tie, kas sociālajā jomā vēlas darīt vairāk, varētu darīt vairāk;

► vai ES-27 kopīgi varētu virzīt sociālās dimensijas padziļināšanu.

Politiskā izvēle par kādu no šiem variantiem ietekmēs ne tikai sociālo jomu, bet arī Eiropas konkurētspēju,

Tiesību akti

➔ Prasību minimums ➔ Pārvietošanās brīvība un

mobilitāte ➔ Pamatstandartu saskaņošana

Vadlīnijas➔ Politikas ieteikumi➔ Apmaiņa ar paraugpraksi➔ Atbalsts reformām

Finansējums➔ Prasmēm➔ Jaunatnei➔ MVU➔ Nabadzības mazināšanai➔ Reģionu un lauku attīstībai➔ Pētniecībai un attīstībai

Sadarbība➔ Dialogs ar sociālajiem

partneriem➔ Sadarbība ar pilsonisko

sabiedrību➔ Sadarbība ar valstu pārstāvjiem

un starptautiskajām organizācijām

26

tās spēju to izmantot un ietekmēt globalizāciju, ekonomikas un monetārās savienības stabilitāti, kohēziju Savienības ietvaros un solidaritāti starp tās iedzīvotājiem. Ikviena politiskā izvēle ir aplūkojama arī apzināto risināmo problēmu kontekstā – jautājot, kā ES mērogā iespējams gūt pievienoto vērtību. Tā kā katrs no šiem trim risinājuma variantiem paredz virkni konkrētu priekšlikumu turpmākai rīcībai, arī izvēle starp iespējamajiem instrumentiem ir jāizdara, ņemot vērā risināmās problēmas. Lielākā daļa piemēru par otro risinājuma variantu attiecas arī uz trešo variantu (un otrādi).

“SOCIĀLĀ DIMENSIJA” NEPĀRSNIEDZ PĀRVIETOŠANĀS BRĪVĪBU

Daži apgalvo, ka sociālajā jomā pieņemtie ES mēroga tiesību akti kavē izaugsmi, ka administratīvais slogs uzņēmumiem, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, rada pārāk lielas izmaksas. Viņi norāda, ka mūsu augstie sociālie standarti (līdzās patērētāju aizsardzībai un vides aizsardzības normām) nostāda Eiropas komercsabiedrības konkurētspējas ziņā nelabvēlīgākā stāvoklī, nekā tas ir citviet pasaulē. Viņi uzskata, ka vienīgi dalībvalstīm, izmantojot nodokļus un sociālās labklājības sistēmu, ieguvumi no ekonomikas izaugsmes būtu taisnīgi jāsadala starp saviem iedzīvotājiem. Viņuprāt, arī izglītība un kultūra būtu jāatstāj vienīgi dalībvalstu ziņā.

Galvenās uzmanības pievēršana vienotajam tirgum vien nozīmētu to, ka tiktu saglabāti noteikumi par cilvēku pārrobežu pārvietošanās veicināšanu, piemēram, noteikumi par mobilo iedzīvotāju sociālā nodrošinājuma tiesībām, par strādājošo personu

norīkošanu, par pārrobežu veselības aprūpi un diplomu atzīšanu. Tomēr Eiropas tiesību akti par strādājošo personu aizsardzību, viņu veselības aprūpi un darba drošumu, kā arī darba un atpūtas laiku tiktu atcelti. Eiropas mēroga tiesību akti par minimālo apmaksāto atvaļinājumu un līdztiesību tiktu atcelti. Dalībvalstis varētu lemt par to, vai būtu atļaujams aģentūras nodrošināts pagaidu darbs. Visā Eiropā vairs netiktu nodrošināta nepilna darba laika strādājošo personu vienlīdzība. Eiropas mērogā netiktu noteikts standartu minimums attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai bērna kopšanas atvaļinājumu (t. sk. paternitātes atvaļinājumu). Eiropas mērogā vairs netiktu garantētas strādājošo personu tiesības tikt informētam (atsevišķi un kopīgi) par savām tiesībām. Regulējums attiecībā uz Eiropas uzņēmumu padomēm pārrobežu koncernos tiktu atcelts. ES mēroga sociālais dialogs aptvertu tikai tās nozares un jautājumus, kas nozīmīgi vienotajam tirgum.

Eiropa vairs neveicinātu dalībvalstu iespējas apmainīties ar paraugpraksi sociālās palīdzības, izglītības, veselības aprūpes, kultūras un sporta jomā. Tā arī neatbalstītu dalībvalstis nedz ar ieteikumiem par to, kā risināt jaunatnes bezdarba un ilgtermiņa bezdarba problēmas, nedz ar saviem eiropiešu pārkvalificēšanas instrumentiem, kas paredzēti viņu sagatavošanai jaunai darbvietai. Samazinātos vai tiktu atcelts Eiropas finansējums globalizācijas seku smagi skarto reģionu atkārtotas konversijas atbalstīšanai. Dalībvalstu sociālās programmas, kas būtiskā apmērā tiek līdzfinansētas ar ES naudu, nāktos pārtraukt vai finansēt ar valstu līdzekļiem.

27

Praksē tas varētu nozīmēt, ka:

► Kravas automašīnu vadītājiem dažādās valstīs ir jāievēro atšķirīgas prasības par braukšanas un atpūtas laiku; viņu darba devējam dažādās valstīs ir jāmaksā viņiem atšķirīga darba samaksa par stundu.

► Eiropas mērogā vairs netiek garantēts 20 dienas ilgs apmaksātais atvaļinājums un 14 nedēļas ilgs grūtniecības un dzemdību atvaļinājums.

► Pacienti joprojām var saņemt veselības aprūpes pakalpojumus citā dalībvalstī, tomēr Eiropai nav rīcības plāna par cīņu pret baktēriju, kas rezistentas pret antibiotikām, skaita palielināšanos.

► Netiek koordinēta un sagatavota reaģēšana uz vispārējiem veselības apdraudējumiem, piemēram, gadījumos, kad izplatās tādas infekcijas slimības kā ebola un Zikas vīruss.

► Ja tiek slēgta automašīnu rūpnīca, jo ražošana tiek pārcelta uz zema darba samaksas līmeņa valsti ārpus Eiropas un uzreiz vienā reģionā cilvēku tūkstoši kļūst par bezdarbniekiem, nav pieejams Eiropas finansējums, ar kura palīdzību viņi varētu atrast jaunu darbu.

► Pastāv risks, ka pat programma “Erasmus+” tiktu atcelta un ES pārtrauktu etalonmērījumus par izglītību priekšlaicīgi pametušiem cilvēkiem un skolēniem ar vājiem mācību rezultātiem.

► ES atbalsts Eiropas filmu nozarei, kultūrai un citām radošajām jomām tiktu apturēts. Tiktu pārtraukta Eiropas kultūras galvaspilsētu izvirzīšana.

Priekšrocības un trūkumi:

► Lielākā daļa lēmumi par sociālajiem un nodarbinātības jautājumiem tiktu pieņemta valstu mērogā un tādējādi “tuvāk” iedzīvotājiem.

► Uzņēmumi lielā mērā tiktu atbrīvoti no pienākuma nodrošināt atbilstību ES tiesību aktiem, tomēr tā vietā tiem joprojām būtu jāievēro 27 dažādi valstu tiesību aktu kopumi.

► Dalībvalstīm būtu pilnīga rīcības brīvība testēt inovatīvus risinājumus saistībā ar globalizāciju, digitalizāciju un sabiedrības novecošanu. Tomēr bez ES atbalsta būtu mazāk iespēju mācīties vienam no otra.

► Lai gan daudzas no šīm problēmām varētu tikt atrisinātas ar prasmēm un apmācību, Eiropa šajā ziņā vairs nesniegtu atbalstu.

► Valstu darba tirgi kļūtu arvien atšķirīgāki. Konverģences vietā arvien aktuālāks kļūs risks, ka darbaspēka izmaksas kļūs arvien atšķirīgākas, un risks, ka sāksies sacensība par pēc iespējas zemākām izmaksām.

► Ja turpinās palielināties atšķirības darba samaksas ziņā, vairāk strādājošo personu no valstīm, kurās darba samaksa ir neliela, it īpaši jaunieši un vislabāk kvalificētās personas, varētu doties uz valstīm ES ietvaros vai ārpus tās, kur darba samaksa ir lielāka. Dažās dalībvalstīs tas varētu saasināt demogrāfiskās problēmas.

► Kopā ar to, ka vairs nebūtu pieejams ES finansējums sociālo projektu, tostarp apmācībai un prasmēm veltītu projektu, atbalstam, galu galā varētu mazināties atbalsts vienotajam tirgum un Eiropas projektam kopumā. Tomēr daudz svarīgāk un paradoksāli ir tas, ka lai gan šā risinājuma varianta mērķis būtu Eiropas sociālo dimensiju orientēt uz pārvietošanās brīvību, pastāvētu risks, ka tiek nelabvēlīgi ietekmēts vienotais tirgus.

► Tādējādi Eiropa neizmantotu visu sava galvenā izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēka – vienotā tirgus – potenciālu.

28

TIE, KAS SOCIĀLAJĀ JOMĀ VĒLAS DARĪT VAI-RĀK, DARA VAIRĀK

Daudzi apgalvo, ka krīzes gados kļuva skaidrs, ka tām valstīm, kurām ir kopīga valūta – eiro, sociālajā jomā ir jādara vairāk kopā, lai saglabātu eiro stiprumu un stabilitāti un lai novērstu pēkšņas korekcijas savu iedzīvotāju dzīves līmenī. Tiek atzīts, ka ir labāk koriģēt preventīvi. Tas nenozīmē, ka to sociālajiem modeļiem un labklājības sistēmām būtu jākļūst identiskām. Tomēr to darba tirgiem un sociālajām sistēmām ir jādarbojas labi, lai tad, kad iestāsies nākamā krīze, to ekonomika būtu izturētspējīgāka un to iedzīvotāju labklājība tiktu labāk aizsargāta.

Daudzi uzskata, ka eirozona gluži vienkārši ir vairāk nekā tikai saimnieciska vienība, kas saista kopā mūsu likteņus. Topošajā pārdomu dokumentā par ekonomikas un monetārās savienības nākotni tiks detalizētāk izvērsti vispusīgāki risinājuma varianti par šo tēmu, kuros izklāstīti arī iespējami stabilizācijas instrumenti, kas minēti Piecu priekšsēdētāju ziņojumā par Eiropas ekonomikas un monetārās savienības izveides pabeigšanu. Tomēr ir lietderīgi papildus apspriest, kādas sekas būs tam, ka eirozonā un, iespējams, arī dažās citās valstīs tiks padziļināta sociālā dimensija, tai skaitā arī šā dokumenta kontekstā.

Ja neņem vērā koordināciju un fiskālās politikas uzraudzību, pašlaik nav nekāda tiesiska regulējuma, kas dotu iespēju izstrādāt tiesību aktus, kuri attiektos vienīgi uz eirozonu, tomēr varētu tikt izmantots “ciešākas sadarbības” instruments, kas paredzēts ES pamatlīgumā. Tas nozīmē, ka, ja nav citu risinājuma variantu, vismaz deviņu valstu grupa varētu pieņemt tiesību aktus (kas ir saistoši tikai tām valstīm, kuras piedalās), ja vien tam piekrīt visas 27 dalībvalstis. Ar kopējiem standartiem būtu galvenokārt jāpievēršas darba tirgiem, konkurētspējai, komercdarbības videi un valsts (publiskajai) pārvaldei, kā arī dažiem nodokļu politikas aspektiem (piemēram, uzņēmumu ienākuma nodokļa bāze). Eirozona tiktu labāk atbalstīta un tās iedzīvotāji tiktu labāk aizsargāti, ja konverģence valstu nodarbinātības un sociālās politikas jomā būtu lielāka. Esošais ES mēroga finansējums varētu tikt izmantots, lai atbalstītu kopīgus pasākumus, un/vai valstis, kas piedalās, varētu nodrošināt speciālu finansējumu.

Ciešāka sadarbība varētu notikt arī dažādu valstu grupu ietvaros, kā izklāstīts dažos no turpmākajiem piemēriem.

29


► Dažās dalībvalstīs personas diploms tiek atzīts automātiski, bet citās dalībvalstīs ne.

► Persona dažās valstīs var vienkārši apliecināt savu identitāti – ar viena vienīga sociālā nodrošināšanas numura palīdzību; šo valstu iestādes var vienkārši pārbaudīt, vai šī persona ir apdrošināta, un līdz ar to šī persona raitāk var saņemt kompensācijas vai pabalstus.

► Valstu grupa vienojas par kopīgu cenas noteikšanu zālēm un vakcīnām. Tas uzlabos tvērumu un veselības aprūpes pieejamību.

► Valstu grupa vienojas par kopīgu plānošanu attiecībā uz savā veselības aprūpē strādājošām personām, tai skaitā attiecībā uz kopīgi apmācāmo ārstu un medmāsu skaitu.

► Dažās dalībvalstīs iedzīvotāji varētu saņemt lielāku bezdarba pabalstu, nekā viņi saņem pašlaik; citās dalībvalstīs varētu tikt saīsināts laikposms, par kuru viņi var saņemt bezdarba pabalstu.

► Iesaistītās dalībvalstis varētu izveidot kopīgas programmas par bēgļu integrāciju.

► Cilvēki joprojām varētu zaudēt darbu, tomēr valstīs, kas izvēlas padziļinātu sociālo dimensiju, viņiem ir labākas izredzes ātri atrast jaunu darbu, un pārejas laikā viņi saņem atbalstu, pateicoties kopīgiem pārkvalificēšanas un prasmju apgūšanas instrumentiem.


► Tie, kas vēlas virzīties tālāk, varētu to darīt. Valstis ar līdzīgu nostāju varētu apstiprināt drosmīgākus pasākumus. Nebūtu jāpieņem tikai 27 valstu mazākais kopsaucējs.

► Dažu valstu sadarbību varētu izmantot kā ierosmi jauniem inovatīviem projektiem, ar kuriem paredzēts risināt pasaules mēroga problēmas un uzdevumi, piemēram, sabiedrības novecošana, digitalizācija un urbanizācija. Ja tai būtu panākumi, galu galā varētu pievienoties visas 27 dalībvalstis.

► No ES tiesībām atvasinātās iedzīvotāju tiesības sāktu atšķirties atkarībā no tā, vai viņi dzīvo valstī, kura ir nolēmusi darīt vairāk.

► Palielinātos sarežģītības pakāpe lēmumu pieņemšanā un noteikumu uzraudzīšanā un izpildē.

► Eirozona varētu panākt spēcīgāku konverģenci, kas vērsta uz vairāk integrētiem darba tirgiem, visiedarbīgākajām sociālajām sistēmām un spēcīgākajām izglītības un veselības aprūpes sistēmām. Ar to tiktu reaģēts uz dažām no apzinātajām problēmām.

► Savukārt jau pastāvošās atšķirības no citām valstīm varētu palielināties, un tādējādi tām pēcāk būs sarežģītāk integrēties eirozonā.

► Dažas valstis ārpus eirozonas varētu vēlēties piesaistīt papildu komercdarbību, apzināti samazinot savus standartus – uz sociālās konverģences rēķina.

► Vienoto tirgu varētu kavēt Eiropas Savienībā pastāvošā sociālo standartu dažādība, un tas būtu saistīts ar risku, ka tiek ietekmēta izaugsme un nodarbinātība.

30

ES-27 KOPĪGI PADZIĻINA EIROPAS SOCIĀLO DIMENSIJU

Eiropā plaši izplatīts ir uzskats, kas atspoguļots arī Romas deklarācijā, ka sociālās vērtības ir visa Eiropas projekta pamatā, un ka visiem ES iedzīvotājiem ir jābūt tiesībām un vienādām iespējām. Citi norāda, ka vienotais tirgus ir cieši un savstarpēji saistīts ar kopīgajiem sociālajiem standartiem, tāpat kā tas ir cieši savstarpēji saistīts ar kopīgajiem vides aizsardzības un patērētāju aizsardzību standartiem. Trešā grupa uzsver, ka lielās problēmas, ar kurām Eiropas valstis saskaras mūsdienās – drošība, demogrāfiskās pārmaiņas, migrācija, tehnoloģiju attīstība, globalizācija – ir tik lielā mērā kopējas un izplatītas pasaules mērogā, ka tās ir risināmas vismaz Eiropas mērogā, lai tās varētu atrisināt un ietekmēt turpmāko attīstību.

Vienlaikus daudzi apgalvo, ka turpmāka virzība 27 valstu sastāvā nevar nozīmēt vienkārši “turpināt, tikai enerģiskāk”. Varētu būt no jauna jāizvērtē pašreizējais kompetences sadalījums starp Savienību un dalībvalstīm, pievēršoties visiem četriem instrumentiem – tiesību aktiem, sadarbībai, vadlīnijām un finansējumam. Prioritāra gan ES mēroga, gan valstu valdībām ir uzmanības pārorientēšana uz jauniem uzdevumiem. Vienīgi tā mēs varētu aizsargāt mūsu sociālo tirgus ekonomiku, saglabājot mūsu unikālo Eiropas dzīvesveidu.

Netiek apstrīdēts, ka smagumcentram rīcībai sociālajā jomā vajadzētu būt (un tas vienmēr būs) valsts un vietējās pašpārvaldes iestādes un to sociālie partneri. Tomēr, kā liecina pašlaik noritošās debates, jomas, kurās ES varētu potenciāli attīstīt papildu iniciatīvas par atbalstu dalībvalstu rīcībai, ir daudzveidīgas, un

tādējādi ir iespējams pilnā mērā izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus.

Ar tiesību aktiem tiktu noteikts ne tikai standartu minimums, bet izraudzītās jomās varētu arī pilnā mērā saskaņot iedzīvotāju tiesības visas ES mērogā.

Lai galveno uzmanību pievērstu konverģencei sociālo rezultātu jomā, varētu tikt izstrādāti juridiski saistoši etalonrādītāji attiecībā uz parametriem, kas veicina iedarbīgu nodarbinātības politiku, izglītības un veselības aprūpes sistēmām un labklājības sistēmām. Balstoties uz pieredzi ar shēmu “garantija jauniešiem”, ar ES finansējuma atbalstu varētu tikt izveidota “garantija bērniem”.

Izskan aicinājumi ES mērogā piešķirt vairāk finansējuma tam, lai atbalstītu prasmju attīstīšanu, darba tirgus integrēšanas projektus, cīņu pret nabadzību un veicinātu sociālo inovāciju. ES finansējums varētu būt atkarīgs no apņemšanās sasniegt konkrētus etalonrādītājus vai apstiprināt konkrētus reformu pasākumus, lai veicinātu konverģenci to valstu virzienā, kuras sasniegušas vislabākos rezultātus. ES arī turpmāk varētu atbalstīt sociālos ieguldījumus, izmantojot ES mēroga instrumentus.

Tā ir arī ierosinājusi, ka, papildinot dalībvalstu izpildaģentūras, varētu tikt izveidotas Eiropas aģentūras ar koordinēšanas funkcijām un izpildes pilnvarām pārrobežu situācijām, piemēram, Eiropas Darba inspekcija un Eiropas Transporta aģentūra.

Dalībvalstis varētu vienoties par to, ka visas ES-27 valstis kopīgi turpina virzību tikai dažās izraudzītās jomās.

31


► ES-27 vienojas par kopīgiem noteikumiem par nodarbinātības statusu personām, kas strādā digitālās platformās. Tas uzņēmumiem dod iespēju pilnīgi izmantot vienota Eiropas digitālā tirgus potenciālu.

► Visas dalībvalstis savstarpēji atzīst citas valsts diplomus.

► Eiropas sociālie partneri kopīgi koordinē vai pat apspriež un noslēdz vienošanās par darba samaksu Eiropas kravas transportlīdzekļa vadītājiem, kuras tiek vienādi piemērotas vienotajā tirgū.

► Ikvienam eiropietim ir viens vienīgs sociālā nodrošināšanas numurs, ar ko var apliecināt savu identitāti jebkurā valstī. Prasījumu iesniegšana, pārbaudes un maksājumi tiek veikti internetā, bez starpvalstu barjerām.

► Cilvēki visā Eiropā pensionējas vienā un tajā pašā vecumā atbilstīgi sagaidāmā mūža ilguma tendencēm. Dažās valstīs tas nozīmētu, ka tas notiks vēlāk, tomēr iedzīvotāju pensijas ir garantētas.

► Uzņēmumos pārbaudes varētu veikt inspektori ne tikai no attiecīgās valsts, bet arī no Eiropas iestādēm.

► Dalībvalstīm varētu nākties pielāgot savas IT sistēmas, lai nodrošinātu sadarbspēju ar ES mēroga sistēmām.

► Programma “Erasmus+” tiek paplašināta, to attiecinot uz vismaz 30 % studentu, skolēnu, arodmācības studentu, praktikantu un skolotāju.

► Visās dalībvalstīs pastāv vienota augstākās izglītības joma.

► Visās dalībvalstīs ir spēkā Eiropas invaliditātes karte.

► Ir pieejami ES līdzekļi tam, lai reaģētu uz pārrobežu veselības apdraudējumiem (ebola un Zikas vīruss).

► Notiek obligāti etalonmērījumi, lai uzlabotu publiskā sektora veselības aprūpes iejaukšanos, piemēram, par tauku un cukura saturu pārtikā.

► Kad iedzīvotāji saņem veselības aprūpes pakalpojumus citā dalībvalstī, viņi var elektroniski pārsūtīt savu medicīnisko informāciju un izmantot e-receptes zāļu saņemšanai.


► Iedzīvotājiem visās dalībvalstīs būtu vairāk vienādu sociālo tiesību, kas veicinātu viņu pašidentifikāciju ar Eiropas projektu un atbalstu tam.

► Iedzīvotāji justos vairāk attālināti no lēmumu pieņemšanas procesa.

► Dažkārt joprojām būtu grūti panākt visu 27 valstu vienošanos. Būtu vajadzīga politiskā griba panākt kompromisu, bez standartu pazemināšanas līdz mazākajam kopsaucējam.

► Vienotais tirgus darbotos raitāk, Eiropas darba tirgi tiktu vairāk integrēti un mazinātos bažas par “sociālo dempingu”. Atbalsts vienotajam tirgum palielinātos, ja vien tiktu rasts pareizais līdzsvars starp dažādajām interesēm un tiktu saglabāta tā integritāte.

► Kopīga rīcība 27 valstu sastāvā atvieglotu turpmākas pievienošanās eirozonai.

► Visas Eiropas ekonomikas būtu vairāk izturētspējīgas pret satricinājumiem, un mūsu valstis problēmu gadījumā reaģētu kopīgi.

► ES veiktu uzskatāmu ieguldījumu iedzīvotāju pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanā, piemēram, izmantojot pastiprinātas apmācību programmas.

► Būdama vienota 27 valstu sastāvā, Eiropa būtu vislabāk sagatavota pārvarēt kopīgas problēmas, un Eiropas potenciāls un starptautiskā konkurētspēja tādā gadījumā būtu maksimāli augsti.

32

5. Debates tālāka virzība

Eiropas sociālā dimensija pastāvīgi mainās, un to ietekmē personu izvēles, ekonomikas realitāte, pasaules mēroga tendences un politiski lēmumi. Mēs varam izvēlēties – aktīvi virzīt šīs pārmaiņas vai arī pasīvi ļauties to ietekmei.

Plaisa starp šķietamiem ekonomikas un tehnoloģiju pārmaiņu “ieguvējiem” un “zaudētājiem” varētu radīt jaunas nevienlīdzības izpausmes, piemēram, ilgstošas nabadzības riskam pastāvot vienlaikus ar jauniem atstumtības veidiem. Mūsdienīgā un saliedētā sabiedrībā ikvienam būtu jādod iespēja pilnā mērā sniegt savu ieguldījumu un piekļūt jauniem “iespēju pakāpieniem” dažādās sava mūža stadijās. Tas ir sociālā taisnīguma un sociālās kohēzijas jautājums.

Tā ir arī saimnieciska nepieciešamība. Labi funkcionējoša, pārliecināta un pielāgoties spējīga sabiedrība, kas iegulda savā cilvēkkapitālā un rada personām iespējas sava mūža gaitā virzīties augšup, ir būtiska, lai varētu uzturēt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, ekonomiski aktīva darbaspēka līmeni un dzīves līmeni un cīnīties pret sociālajiem riskiem.

Tā ir arī politiska nepieciešamība. Lai varētu gūt panākumus, īstenot modernizāciju un būt atvērti pārmaiņām, būtiski ir vairot pārliecinātību un uzticēšanos.

Lai gan Eiropai šajā ziņā ir ļoti bagāta pieredze, ir skaidrs, ka šādus modeļus jeb “risinājumus” nevar vienkārši pilnā apjomā transponēt vai eksportēt no vienas dalībvalsts uz citu, kurā ir atšķirīga sociāli ekonomiskā situācija, kultūras tradīcijas un izglītības sistēma.

Tomēr ikviena Eiropas valsts galu galā tiecas sasniegt vienu un to pašu: izveidot taisnīgāku sabiedrību, kas balstīta uz vienādām iespējām. Nedrīkst būt tā, ka mūsu dzimums, dzimšanas vieta, ģimenes izcelsme vai

materiālais stāvoklis mūsu dzīves pirmajā dienā nosaka izglītības, pakalpojumu vai iespēju pieejamības pakāpi.

ES-27 valstis, būdamas daudzveidīgas, uz kopīgām problēmām var reaģēt gan atsevišķi, gan kopīgi, apzinoties, ka atbildība par gatavību nākotnei lielā mērā ir pašu rokās. Iepriekš izklāstītie trīs risinājuma varianti sniedz priekšstatu par to, ko iespējams sasniegt ar Eiropas mēroga rīcību un kādi ir ierobežojumi, atkarībā no izvēlētās vērienīguma pakāpes un apmēra, kādā dažas – vai visas – dalībvalstis ir gatavas sadarboties.

Tas, vai nākotnē būtu maināmas Eiropas funkcijas ES-27 valstu atbalstīšanā, tiks apspriests nākamajos mēnešos. Komisija ir apņēmusies padziļināt un paplašināt šo diskusiju ar iedzīvotājiem, sociālajiem partneriem, citām ES iestādēm un ES-27 vadītājiem. Šā pārdomu dokumenta nolūks ir ievadīt debates, kurās būtībā būtu jānoskaidro divi atklāti jautājumi: kuras problēmas dalībvalstīm ir jārisina kopīgi un kāda šajā cīņā var būt ES mēroga instrumentu pievienotā vērtība?

Šajā apspriešanā būtu jāņem vērā arī tas, ka sociālie apsvērumi attiecas ne tikai uz “klasiskās” sociālās politikas jomām. Šajā ziņā topošajos pārdomu dokumentos par globalizācijas sniegto iespēju izmantošanu, ekonomikas un monetārās savienības padziļināšanu un ES finanšu nākotni tiks aplūkoti arī jautājumi, kas nozīmīgi Eiropas sociālās dimensijas nākotnei.

Zviedrijas valdība kopā ar Komisiju gatavo galotņu apspriedi par sociālajiem jautājumiem, proti, par taisnīgu nodarbinātību un izaugsmi, kas 2017. gada 17. novembrī notiks Gēteborgā. Komisija pauž cerību, ka līdz tam laikam ar šā pārdomu dokumenta palīdzību tiks veikti priekšdarbi pilnīgai un atklātai diskusijai par to, kur mūsu sabiedrības vēlas nonākt un kā Eiropa var tām palīdzēt sasniegt savu mērķi.

33

Pielikumi

34

1. PIELIKUMS | SOCIĀLĀ EIROPA: HRONOLOĢIJA

Eiro

pas

soci

ālo

mod

eļu

pirm

sāku

mi

Labk

lājīb

as p

apla

šinā

šana

s ze

lta

laik

-m

ets

un u

z ti

esīb

ām b

alst

īta

piee

jaG

lobā

lā e

kono

mik

a un

uz

tirg

u ba

lstī

ta p

ieej

aD

igit

ālā

revo

lūci

ja u

n ie

kļau

joša

s iz

augs

mes

pie

eja

Bismarks ievieš veselības apdrošināšanu un pensijas

Romas līgums un Eiropas Sociālais fonds

Dānija ievieš pensijas

Eiropas Padome: Eiropas Sociālā harta

Beveridža ziņojums, kas ievieš vispārējo apdrošināšanu

Eiropas Ekonomikas kopiena pieņem arodmācību politiku

Eiropas Cilvēktiesību konvencija

Pirmā sociālās rīcības programma Eiropai

Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds

Eiropas Solidaritātes korpuss Eiropas Sociālo tiesību pīlārs

Jaunatnes iniciatīva

Lisabonas līgums un ES Pamattiesību harta

Amsterdamas līgums un Eiropas Nodarbinātības stratēģija

Māstrihtas līgums un Sociālais protokols

Tiesas nolēmumi

Vienotais Eiropas akts

Programma “Erasmus”

Kopienas harta par darba ņēmēju sociālajām tiesībām

Rūzvelta jaunais darījums

ANO Cilvēktiesību deklarācija

Starptautiskās Darba organi-zācijas (SDO) Konvencija par sociālo nodrošinājumu

Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR)

Tūkstošgades attīstības mērķi

G20 Sociālās aizsardzības starpaģentūru koordinācijas padome (SDO/Pasaules Banka)

Ilgtspējīgas attīstības mērķi

Darbaspēka brīva pārvietošanās, nediskriminācija, dzimumu līdztiesība, veselība un drošība darbavietā

Minimālās prasības attiecībā uz darbinieku veselību un drošību

Labklājība, paaudžu solidaritāte, kohēzija

1933

1883

1890

1942

2017

2013

2009

2006

1997

1992

1989

1987

1986

1980s

1974

1961

1957

19501948

1952

1966

2000

2010

2015

Pirmais pasaules karš

Otrais pasaules karš

Berlīnes mūra krišana

Finanšu krīze

35

2. PIELIKUMS | NESENĀS UN TURPMĀKĀS KOMISIJAS INICIATĪVAS: IZLASE

● Eiropas sociālo tiesību pīlārs ● Uzlabot veselības un drošības standartus

darbavietā ar Kancerogēnu un mutagēnu direktīvu

● Ilglaicīgo bezdarbnieku integrācija darba tirgū

● Atbalstīt darba un privātās dzīves līdzsvaru ● Stratēģiska apņemšanās par dzimumu līdztiesību

2016.–2019. gadā

● Atbalstīt mobilitāti (Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas pārskatīšana) un sociālā nodrošinājuma koordinācija pabalstu pārvedamības nolūkā

● Priekšlikums Eiropas Pieejamības aktam ● Pieaugušajiem paredzēti “Prasmju pilnveides ceļi” :

minimālās rakstpratības, rēķinpratības un digitālo prasmju iegūšana

● Eiropas strukturālie un investīciju fondi ● Eiropas Stratēģisko investīciju fonds ● Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva: atbalsts

vairāk nekā 1,4 miljoniem jauniešu stažēšanās, māceklības vai darbā iekārtošanas nolūkā.

● Programma “Erasmus+”: pēdējo 30 gadu laikā sniegts atbalsts vairāk nekā 9 miljoniem Eiropas jauniešu

● Programma “Erasmus Pro” pārrobežu māceklībai

● Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonds ● “Apvārsnis 2020” ieguldījumi pētniecībā un inovācijā

● Nodarbinātības un sociālās inovācijas (EaSI) programma mikrokredītu un sociālās uzņēmējdarbības veicināšanai

● Eiropas atbalsta fonds vistrūcīgākajām personām (FEAD)

● Eiropas Solidaritātes korpusa izveide

● Pārstrādāts Eiropas pusgads: mērķtiecīgi konkrētai valstij adresēti ieteikumi, pastiprināta eirozonas dimensija un plaša saziņa nacionālā līmenī ar valdību, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību

● ES un valstu mērķi attiecībā uz nodarbinātību, izglītību, nabadzības mazināšanu, pētniecību un izstrādi, enerģētiku un klimata pārmaiņām: stratēģija “Eiropa 2020”

● Rīcības plāns trešo valstu valstspiederīgo integrācijai

● Shēma “Garantija jauniešiem” ● Jaunā Prasmju programma Eiropai

● Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (OSHA) kampaņa: “Veselīgāka darbavieta jebkurā vecumā”

● Augstākā līmeņa trīspusējās sociālo lietu sanāksmes reforma un makroekonomikas dialoga pārorientēšana

● Padomes, Komisijas un sociālo partneru kopīgs paziņojums par “sociālā dialoga jaunu sākumu”

● ES sociālo partneru aktīva iesaiste ES politiskajās prioritātēs (ieguldījumi, digitālais vienotais tirgus, enerģētika)

● Ikgadējā konvencija par iekļaujošu izaugsmi ar pilsonisko sabiedrību

● Digitālo prasmju un darbvietu koalīcija ● 2018. gads – Eiropas Kultūras mantojuma gads ● References tīkls retu un sarežģītu slimību

apkarošanai

Tiesību akti

Finansējums

Norādījumi

Sadarbība

© Eiropas Savienība, 2017Atļauts izmantot citur, norādot avotu.Eiropas Komisijas dokumentu atkalizmantošanas politika ir noteikta ar Lēmumu 2011/833/ES (OV L 330, 14.12.2011., 39. lpp.).

NA

-02-17-462-LV-2

doi:10.2775/80616ISBN 978-92-79-68497-5

pĀrdomu dokuments par eiropas sociĀlo dimensiju...palūkoties uz priekšu. dokuments mums palīdz...

Documents