Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija

Valsts pētījumu programma „Inovatīvi risinājumi sociālajā telerehabilitācijā Latvijas skolās iekļaujošās izglītības kontekstā

(INOSOCTEREHI)”

PUSAUDŽU FIZISKĀ, EMOCIONĀLĀ UN SOCIĀLĀ

LĪDZSVARA ATTĪSTĪBA IEKĻAUJOŠAJĀ IZGLĪTĪBĀ

Monogrāfija

Rēzekne 2016

2

PUSAUDŽU FIZISKĀ, EMOCIONĀLĀ UN SOCIĀLĀ LĪDZSVARA ATTĪSTĪBA IEKĻAUJOŠAJĀ IZGLĪTĪBĀ. Rēzekne: Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2016, 144 lpp. Rekomendējusi publicēšanai Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Zinātnes padome, 2016.gada 18.oktobrī. Autori: Dina Bethere, Irina Cupere, Aivars Kaupužs, Egija Laganovska, Velta Ļubkina, Gilberto Marzano, Ilga Prudņikova, Mudīte Reigase, Lorita Rižakova, Mārīte Rozenfelde, Zanda Rubene, Lūcija Rutka, Raimonds Strods, Sarmīte Tūbele, Svetlena Ušča, Irēna Žogla. Redaktore Dina Bethere Angļu teksts Irēna Žogla Recenzenti Dr.paed. Anita Līdaka, Liepājas pedagoģijas universitāte, Latvija VPP INOSOCTEREHI eksperte Ilona Bruveris, Austrālija Vāka dizains Aina Strode Pētījums “Telerehabilitācijas metožu efektīvas izmantošanas iespējas pusaudža vecuma skolēnu fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara attīstības veicināšanai iekļaujošajā izglītībā” ir veikts VPP INOSOCTEREHI (2014 – 2017) ietvaros. Pētījumā ir apkopotas teorijas, kas zinātniski teorētiskā līmenī nodrošina pamatojumu telerehabilitācijas metožu izmantošanai 12 – 13 gadus vecu pusaudžu fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara attīstības veicināšanai iekļaujošās izglītības kontekstā. Izdevuma mērķauditorija ir skolotāji ar dažādu profesionālo kompetenci, pētnieki un izglītības attīstības stratēģijas plānotāji. Monogrāfija publicēta ar RTA zinātnisko grantu programmas atbalstu VPP INOSOCTEREHI ietvaros © Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 2016 © Autoru kolektīvs, 2016

ISBN 978-9984-44-197-9

3

SATURS

Priekšvārds …………………………………………………………………………………. 5

Summary. The Development of an Adolescent's Physical, Emotional and Social Balance and Inclusive Education …………………………………… 7

Ievads …………………………………………………………………………………………. 21

1. Fiziskās un psihiskās attīstības īpatnības pusaudža vecumā …… 25

1.1. Pusaudža vecums un attīstības resursi ……………………………. 25

1.2. Attīstības dimensijas un to mijiedarbība …………………………. 28

2. Fiziskais, emocionālais, sociālais līdzsvars: riski, izaicinājumi un attīstības veicināšana pusaudža vecumā ………………………………… 35

2.1. Fiziskā līdzsvara struktūra ……………………………………………... 35

2.2. Fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara veicināšanas iespējas ………………………………………………………………………….. 39

2.3. Riska faktori fiziskā līdzsvara attīstībā ……………………………. 42

2.4. Izaicinājumi emocionālā un sociālā līdzsvara attīstībai pusaudžu vecumā …………………………………………………………… 46

3. Speciālās vajadzības pusaudžu vecumā …………………………………. 53

3.1. Vispārējs speciālo vajadzību raksturojums ……………………… 53

3.2. Fiziskās attīstības un līdzsvara traucējumi ………………………. 55

3.3. Speciālās vajadzības emocionālā un sociālā līdzsvara attīstībā …………………………………………………………………………. 62

4. Iekļaujošās izglītības konteksts …………………………………………….. 66

4.1. Iekļaujošās izglītības modeļa dimensijas …………………………. 66

4.2. Pedagoģiskā koncepcija …………………………………………………... 75

4.3. Normatīvie nosacījumi iekļaujošās izglītības īstenošanai …. 79

4

4.4. Iekļaujošās izglītības vides nodrošinājuma specifika pusaudžu vecuma izglītojamiem: ieskats pētniecībā ………… 86

5. Sociālās rehabilitācijas un izglītības sistēmas mijiedarbība pusaudžu vecuma skolēnu fiziskā un psiholoģiskā līdzsvara nodrošināšanai …………………………………………………………………….. 93

5. 1. Sociālās rehabilitācija un telerehabilitācija ……………………... 93

5.2. Tehnoloģijas BIOSVEY resursu izmantošana inovatīvas sociālās telerehabilitācijas metodiku izstrādei ………………….. 97

5.3. Ieskats empīriskā pētījuma rezultātos: gadījumu apraksti .. 105

6. Nosacījumi telerehabilitācijas tehnoloģiju efektīvai izmantošanai pusaudža vecumā ……………………………………………. 114

6.1. Telerehabilitācijas tehnoloģiju atbilstība pusaudžu vajadzībām un interesēm ………………………………………………... 114

6.2. Pedagoģiskā ētika skolēna veselības veicināšanā …………….. 120

Secinājumi …………………………………………………………………………………... 125

Atsauksmes

Bruveris, I. The development of an Adolescent’s Physical, Emotional and Social Balance and Inclusive Education ……………. 127

Līdaka, A. Atsauksme par monogrāfiju „Pusaudžu fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara attīstība iekļaujošajā izglītībā” .. 129

Izmantotā literatūra …………………………………………………………………….. 130

5

PRIEKŠVĀRDS

Valsts pētījumu programma “Inovatīvi risinājumi sociālajā telerehabilitācijā Latvijas skolās iekļaujošās izglītības kontekstā” (VPP INOSOCTEREHI) tiek īstenota saskaņā ar Latvijas Nacionālā attīstības plāna (2014 - 2020) prioritātēm. Dokumentā formulētajās attīstības stratēģijās tiek aktualizēta skolēnu mācību sasniegumu paaugstināšana, sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju izglītības un sociālā atbalsta pakalpojumu pieejamība, kā arī uz personības attīstību, cilvēku labklājību, ilgtspējīgu valsts izaugsmi orientētas kvalitatīvas un iekļaujošas izglītības nodrošinājums. Šie nosacījumi attiecas arī uz personām ar dažādiem attīstības ierobežojumiem (NAP 2020).

VPP INOSOCTEREHI ietvaros ir izstrādāta pētījuma programma par līdzsvara traucējumu telerehabilitāciju. Tās mērķis ir akcentēt minētās sociālās rehabilitācijas metodes efektivitāti, apkopojot prasības aktivitātēm izglītības vidē, lai nodrošinātu atbalstu mērķtiecīgai un ilgtspējīgai telerehabilitācijas procesa īstenošanai.

Viens no VPP INOSOCTEREHI uzdevumiem ir starpdisciplināra zinātniska pētījuma izstrāde par fiziskā līdzsvara koordinācijas traucējumiem, ar to saistītajām garīgā līdzsvara attīstības īpatnībām 12-13 gadus veciem pusaudžiem. Ņemot vērā iespējamās sekas, tajā skaitā indivīda mobilitātes, fiziskās un sociālās aktivitātes samazināšanos, skolotājiem un izglītības iestāžu atbalsta personālam ir nepieciešamas teorētiskās un praktiskās zināšanas par rehabilitācijas tehnoloģijām, kuras izmanto līdzsvara traucējumu gadījumos.

Šajā nolūkā VPP INOSOCTEREHI ietvaros izstrādātā teorētiskajā pētījumā “Telerehabilitācijas metožu efektīvas izmantošanas iespējas pusaudža vecuma skolēnu fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara attīstības veicināšanai iekļaujošajā izglītībā” tiek definēti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, ko iespējams nodrošināt distancētā veidā. Šajā sakarā tiek akcentēta moderno tehnoloģiju efektivitāte pusaudžu vecuma skolēnu fiziskās un garīgās veselības uzlabošanai.

Pētījums izstrādāts, sadarbojoties pētniekiem, doktorantiem un maģistrantiem, kas pārstāv RTA Reģionālistikas zinātniskā institūta Personības socializācijas pētījumu virzienu, RTU Tālmācības studiju centru, LU un LiepU Izglītības zinātņu institūtu.

Pateicība par aktīvu iesaistīšanos pētījuma izstrādes procesā tiek izteikta skolēniem, viņu vecākiem, skolotājiem un medicīnas darbiniekiem Audriņu pamatskolā, Baldones vidusskolā, Bērzpils vidusskolā, Daugavpils

6

12.vidusskolā, Ezernieku vidusskolā, Feimaņu pamatskolā, Ilūkstes Sadraudzības vidusskolā, J. Raiņa Daugavpils 6.vidusskolā, Jaunstrūžānu pamatskolā, Kaunatas vidusskolā, Kārsavas vidusskolā, Liepājas 8.vidusskolā, Limbažu Novada ģimnāzijā, Līvānu 1.vidusskolā, Ludzas 2.vidusskolā, Ludzas pilsētas ģimnāzijā, Mežvidu pamatskolā, Rēzeknes 1.vidusskolā, Rēzeknes 6.vidusskolā, Salnavas pamatskolā, Tilžas internātpamatskolā un Viduču pamatskolā.

7

SUMMARY

THE DEVELOPMENT OF AN ADOLESCENT'S PHYSICAL, EMOTIONAL AND SOCIAL BALANCE AND INCLUSIVE

EDUCATION

Introduction

The study summarises scientific and theoretical information that

provides the basis for the use of telerehabilitation methods in the promotion of the development of physical, emotional and social balance for 12 – 13 year old adolescents in the context of inclusive education. The study describes the efficiency of modern technologies for the improvement of the physical and mental health of adolescent learners, as well as suggests services of social rehabilitation which could be provided from the distance.

The target audiences of the study are teachers with different professional competence, researchers and the education policy makers.

Topicality of investigations of balance

The topicality of the program for the mitigation and prevention of uncoordinated balance is determined by several factors. Among them are the Public Health guidelines for 2014 – 2020 developed in accordance with the Latvian National Development Plan 2014 – 2020 and the World Health Organization's European regional strategy “Health 2020” to promote public health. These guidelines, among others, aim at increasing the number of healthy years of life, as well as the quality of life in Latvia. The document highlights the importance of interdisciplinary cooperation for improving the population’s health.

Human beings and the environment make an interconnected dynamic system that is constantly evolving through the interaction process. However, in each individual's life stage such interrelations can be individually distinctive; it is particularly important in adolescence. Research in the various scientific fields confirms that during this period significant changes in an individual's biological, psychological and social aspects occur. In general it can be described as a transition period between childhood and

8

maturity. At the same time an individual's social status in society also changes.

In spite of the fact that scientific literature, media and various adult education courses provide a lot of appropriate information on the promotion of adolescent physical and mental development there are still various pedagogical problems which are rooted in low educational attainment levels, truancy, being sick frequently, inappropriate and aggressive behaviour etc. Such problems cause difficulties not only for parents and teachers, but also of children and adolescents themselves. They create negative emotional experiences, physical discomfort and communication constraints. Rapidly growing and maturing, the adolescent body is really difficult to control, sometimes causing displeasure, irritation and aggression that affect the adolescent’s well-being, educational achievement, and communication.

Physical discomfort or serious health problems usually cause negative emotions, lost interest in learning, aggressive behaviour or being introverted. Physical and mental problems accumulate and by restricting mutual understanding, make a negative impact on pupils, teachers and parents. The consequences are teenage aggression, insecurity, fear, disbelief in themselves, loss of interest in specific tasks and life in general or a tendency to manipulate others and prove themselves in a destructive way. In other words, an adolescent’s ability to feel good about themselves, the desire to learn and to communicate is related to his/her physical well-being. The context of dynamic development often leads to adolescent needs for a specific support. Most often it affects directly the physical balance of the development area.

In general, physical balance can be defined as the ability to maintain one’s musculoskeletal statistical position, operate effectively and control the posture in motion while stabilising free movement and responding to external stimuli (Krauksts, 2003).

However, looking at personal development holistically, it can be concluded that it is not only physical functioning. First, the physical development covers functioning of the entire body. Second, the motility is more than a movement; there is a relationship between movement and mental development (mental motility) and between movement and perception (sensory motility). At the same time it affects an individual's sensitivity, self-esteem, behaviour, communication, cognitive aspects and the involvement in social relationships (Antor, Bleidick, 2006).

The above mentioned challenges are largely dependent on adolescent physical activity. In this context, the European Commission’s Eurydice report on physical education and physical activity in schools in Europe (2013) indicates that physical education can have a significant impact on young people's personal growth, by helping them to become more aware of their

9

physical abilities, improving an individual's overall physical well-being and thereby contributing to the formation of self-reliance and self-esteem (Sporta izglītība un fiziskās aktivitātes Eiropas skolās, 2013). The report emphasizes the importance of physical education in developing pupil’s willpower, sense of responsibility, patience and courage. At the same time it ensures realistic support to the growth of their physical and mental capacity. In turn, this contributes to appropriate decision-making, appropriate action is taken to development one’s own human qualities, and acceptance and tolerance towards the formation of differences in others. The document emphasises the learner’s physical and mental unity in conjunction with these personality traits which need to be constantly developed. This confirms the link between physical health promotion and self-confident, self-assured behaviour in different social situations. At the same time sport activities are to be regarded as an opportunity for children and young people to discover how to deal constructively and cope with negative emotions and stress.

However, currently teenage development problems are often associated with low levels of their physical fitness (Porozovs, Porozova, Valdemiers, 2012) and lack of regular activities in this field. Such a situation is found through investigations in Latvian schools. This confirms that adolescent and youth health status is being negatively affected by the emotional stress and lack of physical activity. The authors of the study accentuate that despite the fact that regular physical exercise performance positively affects the body's functional state, only a small number of young people pay the necessary attention to their physical fitness and health. Empirical study found that physical activity among Latvian teenagers has decreased. Currently, the number of children and young people with posture defects has increased. Physical fitness is below average for more than a half of the pupils, about a third of them have reached a medium level, and only 6% - above average. Alarming is the fact that about half of the students only occasionally attend sport activities, while 13% of pupils hold a negative attitude towards them. The study also reveals health problems for about a third of the pupils. Certainly, this leads to truancy for a long period of time (a month or more). At the same time the number of teenagers with physical injuries has significantly increased. (Porozovs, Porozova, Valdemiers, 2012).

This problematic situation may be due to the limited number of sports classes at schools. These are provided only twice a week. By contrast, a large number of pupils have no sports activities in addition to those at schools, or they are occasional or of episodic character. In many cases, the involvement of adolescents in sports is restricted by several factors, such as weather, seasonal opportunities, parental occupation or material deprivation. As a result, the teenagers might have and even have a feeling that their physical activity and health status predominantly depends on different external

10

factors. Therefore, it is important to help them understand that teenagers themselves are responsible and can do much in favour of their physical and mental health and well-being as a whole. At the same time adults also need adequate assistance to understand that adolescent development and growth is closely linked to the parents 'and teachers' growth and their attitude towards physical balance and health; it should be accompanied with the desire and ability to learn from each other, with a sense of responsibility and with respect for each other.

Attention to challenging situations can serve as a source for inspiration about adolescent physical, mental and social development, development of rehabilitation programs, focusing on targetted and effective delivery of support. In this context, major importance is given to the investigation of adolescents’ views, as well as that of their parents’, teachers’, supporting staff’s opinion related to the mental and physical nature of the problems and opportunities for prevention.

As human physical and mental development is closely correlated with their state of health and contributes to the quality of life throughout the life-span, achieving the desired results has become an interdisciplinary pedagogical affair. This means that not only scientific knowledge in pedagogy and psychology is essential but also the search for solutions in other sciences and social fields of life, including social rehabilitation becomes topical. Specifically the implementation of inclusive education more than ever needs theoretical underpinnings and well-prepared practical integration achieved through emphasising the use of psychological knowledge in pedagogical practice and psychological regularities in the learning process to facilitate development of the adolescent personality.

To this end, it is appropriate to draw the learners’, their parents’, teachers’, pedagogical and psychological support staff specialists’ attention to the oimplementation of innovative rehabilitation methods. Telerehabilitation methods nowadays are considered as an important resource for the implementation of rehabilitation tasks in conjunction with the educational process. ICT developments make it possible to extend the use of new technologies in the field of social rehabilitation. In this way, individually required services are provided through telecommunication networks or online resources. Therefore, it can reduce or even overcome the limits of human development in the physical, as well as in the social field. At the same time telerehabilitation services promote individuals’ autonomy, strengthen personal responsibility for their own development and reduce the barriers caused by social environment.

The research aims to analyse theoretical findings, work out theoretical statements for underpinning the usage of the materials and methods of telerehabilitation in two ways: to investigate 12-13-year old teenagers’

11

physical, emotional, and social balance and to facilitate development of balance in the context of inclusive education.

The research follows a theoretically grounded hypothesis that facilitating of the teenagers’ physical, emotional, and social balance is effective if the teenagers’ development is based on regular reflections; educational and social rehabilitation means mutual interplay to be effective; the content and organisational setting of the teenagers’ rehabilitation corresponds to their developmental peculiarities, motives and possibilities.

To reach the above set goals the investigation covers the following objectives

• Analysis of the theoretical sources in pedagogy, psychology, philosophy, and didactic related to the peculiarities of balance in teenagers’ physical and mental development.

• Evaluation of the model of inclusive education which is used in Latvia in its international context displayed in normative documents and through theoretical assumptions.

• Analysis of the theoretical assumptions and experiences related to the tools used in telerehabilitation and their effectiveness for supporting teenagers’ physical and mental development.

Research tools • Analysis of the theoretical sources; • Analysis of the issues by international organisations and their

educational policies; • Analysis of the documents related to the state educational system; • Analysis of the documented data of the empirical investigations. Time and place The research includes 223 sources: • 152 printed sources, • 71 electronic sources.

Chapter 1. Physical and Mental Peculiarities of Development in Adolescence

This chapter summarises the findings of various scientific fields in

relation to the adolescent age-specific physical and mental peculiarities of development and concludes that the investigated age of individual development is a complex and controversial period. Different key words are used to characterise this period: hormonal storms, change of authorities, conformism, moral relativism, opposition, criticism, self-affirmation, sensitivity, self-esteem, claim elevations, infantilism, emotional compensation reactions, character accentuation. This stage of development

12

is seen in biological, psychoanalytical and psycho-social aspects (Freida, 2010; Guttmannova et all., 2008; Jessor, 1992; Usmani, Danilik, 1997; Youngblade, Theokas, 2006; Крайг, Бокум, 2008; Пиаже, 2008).

Looking at the specific new formations in adolescence, the theory suggests a number of areas in one’s personal development, which in practical life are closely related to each other or mutually dependent and interfere with each other (Figure 1).

Figure 1. Interaction of the developmental spheres (Rutka, 2012,16)

Physical development includes growth, maturation, health,

appearance, other changes and factors which are designated as a transitional step from child to adult;

Cognitive development is one of the most important learning factors, it includes feelings, perception, attention, memory, imagination, speech, thinking, as well as the integration of the cognitive processes;

Emotional development and will are inter-related areas; Behaviour is a complex, diverse, multi-layered and dynamic

phenomenon and can be defined as a set of activities and actions carried out by the individual when interacting with the environment (Мамайчук, Смирнова, 2010);

Needs of individuals in the period of adolescence is a set of specific developmental features with a certain structure, which depends on the awareness of their identity and social skills, adequate behaviour development, awareness of their duties and performance, as well as on cooperation and mutual relations with teachers and peers.

13

Research in the field of developmental psychology shows that the self-concept begins forming at a very early and develops throughout life, however, the fastest development takes place within the period of adolescence (Erikson, 1950, 1968; Harter, 2006; Ļevina, 2012; Marsh, 2007; Sebastian et all.; Выготский, 1984).

Chapter 1 summarises the findings; it is concluded that adolescence is very important for development along with research of various overlapping spheres: physical, emotional, will-power, cognitive, self - concept, interpersonal relations, especially with a focus on the balance between physical, emotional, social development and its promotion, including the teenager's harmonious development of the whole person.

Chapter 2. Physical, Emotional, Social Balance: Risks, Challenges and Promotion of Development in Adolescence

This chapter deals with the structure of physical, emotional and social balance (Figure 2).

Figure 2. Progress of Adolescent’s Development

In connection with these items of progress the adolescence inherent

challenges are addressed, which could create obstacles to balance investigation.

14

Having in mind that the sense of physical balance is one of the most important of the body's capabilities, allowing a human to maintain a vertical position and navigate spaces, special attention has been focused on research in this area. For this purpose the BIOSWAY portable platform has been used. In this way the research creates opportunities to obtain objective results of neuromuscular control and somato-sensor activity, as well as provide for combination of testing and training technologies.

Emotional balance, in accordance with scientific knowledge, is an essential component of human personal wellbeing, which depends on the relationship between the surrounding world and oneself. Psychological balance and imbalances significantly influence an adolescent’s relationships with self- concept and behaviour.

Social balance in accordance with scientific knowledge appears in interactions affecting personal subjective wellbeing and social networking (Diener, 1984). It is also noted that social contacts improve human wellbeing, regardless of the individual's subjective needs (Schwarzer, Leppin, 1989).

Steady coordination problems in children and adolescents are caused by various diseases or injuries (Agrawal et all, 2009; Greve et all., 2013; Potaga, 2001; Portfors-Yeomans, Riach, 2008), that affect an individual's physical, mental and social development.

Summing up the findings described in Chapter 2, it is concluded that balance coordination problems become even more complicated not only for children and adolescents, but also for their families, physicians and educational institutions. This means that any problem that can lead to negative feelings of self-worth, can also lead to more dangerous consequences for mental and physical health and slow down the process of socialisation. Therefore in adulthood, it is important to pay attention to a pupil's physical and emotional balance problems, and it is the most appropriate age to improve balance.

Chapter 3. Special needs of adolescents

This section reminds readers that the research conducted as part of SRP

INOSOCTEREHI does not accentuate any specific disorder with respet to the above mentioned balance. In this context, adolescents with special needs are considered to be representatives of the target group, all pupils, who are equally involved in the process of living in their specific environemnt.

The third chapter summarises the findings from the viewpoint that special needs related to adolescent physical development may be affected by a variety of factors - injuries, vision and hearing problems, etc. (Children’s Health, 2014; Harwey, Reid, 2005; Piek, Dyck, 2004; Pitcher, Piek, Barrett,

15

2002; Portfors-Yeomans, Riach, 2008; Greve et al., 2013; McGraw et al., 2000; Molikova et al., 2006; Kejonen, 2003; Lee, Lin, 2007; Bergeest et al., 2011). Personality-forming components of teenagers with special needs like those of any child and adult develop within a system of their interactions. Changes in one sphere of development contribute to changes and new qualities in another. This is the way that development of certain behaviours, attitudes, emotional and physical senses is facilitated. Movement disorders include a diverse range of movement restrictions with different origins and of different degrees, therefore problems of living, of taking part in activities,, prospects and security, belong to a range of spheres, both medical and social care ones, as well as that of education. In this context, much attention is focussed on the improvement of material provisions and the social environment. Findings from a long period of research show that teacher understanding and viewpoints also have a significant impact on adolescent development which impact upon the rules governing personal attitudes towards people with disabilities (Cloerkes, 1997, 7).

Summarising the findings, Chapter 3 concludes that the prevention of social obstacles for adolescents with special needs, like for their peers with unlimited physical potential, self-evaluation skills and promotion of their initiative and abilities is crucial. At the same time it is essential that circumstances are provided which allow people to learn about lifestyle diversity, anticipate the other person's needs and expectations. Nowadays, such learning and development opportunities are considered normal features of inclusive education.

Chapter 4. The Context of Inclusive Education

This chapter emphasises that the Latvian education policy is geared towards implementation of the concept of inclusive education. It is based on non-discriminatory treatment of disabilities, as well as incentives for, and flexibility towards, process-oriented education. During the last fifteen years education policy has focussed on the improvement of support systems. Currently, inclusive education models, practical activities and content are discussed as part of the background for this research. The inclusive approach is subjected to discussions, diverse interpretations, as well as to improvements. However its structure remains unchanged and consists of three interlinked dimensions that characterise an inclusive environment and education (Figuere 3)

16

Figure 3. The dimensions for implementation of inclusive education (Boban, Hintz, 2004)

The scheme reflects an acceptable model of education when the culture

of an educational institution provides for inclusion and impacts upon inter-related areas: support for participation, security and diversity in the educational process, as well as including appropriate training methods and instruction for use of resources.

To summarise the findings in Chapter 4 (Reid,2006, Mitchell, 2005; Gurung, Schwartz, 2009; Brooks, Goldstein, 2007; Gurung, Schwartz, 2009; Rose, Tilstone, 2004; Rose, Tilstone, 2004; Reid, 2006) inclusion is not an event, a situation, a method, but a gradual and successive educational system, a developmental process where the starting point is the student. Inclusion is not a situation or a method, but a gradual and successive education system development process the starting point of which is the learner. Implementation of inclusive education is focussed on the acceptance of diversity and creating of a sustainable model for positive relations between individuals with different physical and social developmental resources. Chapter 5. Interaction between social rehabilitation and the system of education in developing teenager physical and psychological balance

This chapter emphasises that nowadays the ideas and approaches to the

rehabilitation process have changed: from the predominantly medical approach to a psychological and socio-cultural one, both of equal importance

17

(Altman et al., 2010; Brown, Hughson, 1993; Wade, de Jong, 2000). In this context, the significance of the individual's own activity is of great importance as well. At the same time this expands the number of rehabilitation clients. Naturally children of various ages, adolescents and young people are included. Along with the development of inclusive education and security, more and more the importance of interaction among the areas of education and rehabilitation becomes clear (Figure 4).

Figure 4. Interaction between the dimensions of inclusive education and social rehabilitation

In this chapter the impact of social tele rehabilitation is accentuated

which opens up opportunities for wider social rehabilitation services and access for each pupil. This provision also applies to those cases when a nationally regulated minimum of rehabilitation is not provided, however, certain requirements for education and activities that encourage the feasibility and sustainability of rehabilitation are formulated. Thus, pupils have access to the provision of physical and mental resources, as well as the enrichment of these resources directly in conjunction with the educational process.

Chapter 5 introduces the findings of the investigation of adolescent balance measured with BIOSWAY according to the State research program INOSOCTEREHI conducted in schools of Latvia, as well as provides technologies for testing. Perceptions about the importance of the empirical research results might arise from reports on the most typical case descriptions.

18

Chapter 6. Requirements for effective application of technologies of telerehabilitation in adolescence

This chapter deals with the tele rehabilitation technologies which

provide for the possibility to diagnose the rehabilitation needs of certain areas of an individual's development. These technologies can be used for diagnostics. Maximum effectiveness and security of this process depends on two conditions:

1. the individual must have an active interest in, and be a keen user of, ICT;

2. the social environment system in which the individual lives and works, promotes adequate motivation to participate and use ICT.

To summarise the findings in Chapter 6 (Leonard, Withers, Sherblom, 2010; Woodhouse, et.al, 1985, 215; Jonassen et al., 2003; Bitter, Pierson, 2002; Nanjappa, Grant, 2003) one can conclude, that by introducing models and methods of tele rehabilitation in conjunction with ethical aspects of teacher actions and communication, effective teacher and pupil cooperation is promoted for the development of adolescent physical, emotional and social balance

The main findings and conclusions

• Modern political and social requirements stress provision of inclusive education related to teenage pupils – a particularly controversial stage of development. The practical implementation of this concept is complicated on the one hand by the educational paradigm shift, on the other by the contradictory character of teenager socialisation and formation of their self-concept. Furthermore, conceptually inclusive education has expanded the approach from one of taking care of pupils with special needs to an approach that respects student heterogeneity and diversity.

• By integrating a number of assumptions of the researchers from different branches of the sciences, it can be concluded that there is a close relationship between teenagers’ physical, mental and social development. Consequently, at the stage of development, when teenagers have a heightened need to identify with adults and achieve autonomy, but the lack of experience to achieve the desired values, there are calls for pedagogical assistance with the investigation of cognitive and emotional development, as well as socialisation and self-concept, communication and special needs, which together lead to internal balance and harmony.

19

• Developmental disorders consist of several features which can be categorised and classified into groups related to sports and complex health-improving opportunities: Problems related to the body’s physical functioning and changes in

the structure of the body (impairment); Limitation of activities; Socially created obstacles for teenagers to meet their urgent social

need; Participation restrictions.

• The biological nature of balance reveals a complex function of the body’s mechanism governed by the visual, vestibular and proprioreceptional system, which in turn, is contributed to by the educational process. Body balance is in close connection with the central nervous system’s innervations and practical responses, involving muscle strength balance, as well as a timeframe and these are characteristics which can be trained.

• Provision of support for participation and diversity in the education process requires literacy of human values and their practical implementation; this approach considers what each pupil brings to a situation along with his/her individual potential for physical, mental and social development. Taking into account the fact that teenagers go through substantial changes in biological, psychological, and social aspects of a development, this period is demanding of specific individualised support, especially in the areas of physical, emotional and social balance.

• The appropriate level of support is based on a complex and continuous empirical research into teenagers’ needs, enabling the identification of the special needs and the potential risk factors, as well as transference of emphasis from sports events that create an experience of individual events and a ‘culture of performing’ (Cole et.al, 2014), towards the systematic strengthening of health as a priority objective of the school.

• Reduction of developmental risks, as well as prevention of realised disorders should be targetted towards creating objective conditions for an individually oriented rehabilitation system valuable for interaction with teenagers, their parents and agents in educational settings. The efficiency of a social rehabilitation system depends on its regular functioning, compliance and availability, subjective individual interests and abilities. Only under these circumstances is it possible to ensure the teenager's personal responsibility for involvement with, or joining in, the social rehabilitation process.

• Modern technologies and their use in telerehabilitation are effective, theoretically and practically justified for teenager involvement in

20

activities aimes at their social rehabilitation. The efficiency of telerehabilitation as a component of social rehabilitation is dependent upon the teenagers’ involvement and integration in inclusive education. To reach this target teenagers need assistance based on professional ethical principles and support by parents, teachers, other memebers of the educational process.

• Theoretically-based knowledge proves the potential usefulness of telerehabilitation for teenagers’ physical, mental and social development. At the same time it allows for the collection and analysis of empirical data in this area.

• The National Research Program INOSOCTEREHI confirms the topicality of further interdisciplinary research, focussing on coordinated research of teenagers‘ development, personal opportunities, and priorities. It also confirms the need to change the paradigm of physical education and implementation of programs supporting this paradigm shift, as well as sports’ class teacher training and continuing education.

The research was developed in cooperation with researchers, doctoral

and masters' students representing the direction of Personality Socialisation Research of the Institute of Regional Studies of Re zekne Academy of Technologies, the Centre of Distance Education of Riga Technical University, the University of Latvia and the Institute of Educational Sciences of Liepa ja University.

Special thanks for their active involvement goes to pupils, their parents, teachers and medical staff at the basic school at Audrin i; the secondary school at Baldone, the secondary school at Be rzpils, the secondary school Nr 12 at Daugavpils, the secondary school at Ezernieki, the secondary school at Feiman i, the fellowship secondary school at Ilu kste, the Rainis secondary school Nr 6 at Daugavpils, the secondary school at Jaunstru z ani, the secondary school at Kaunata, the secondary school at Ka rsava, the secondary school Nr 8 at Liepa ja, the district grammar school at Limbaz i, the secondary school Nr 1 at Lī va ni, the city grammar school at Ludza, the basic school at Mez vidi, the secondary school Nr 1 at Re zekne, the secondary school Nr 6 at Re zekne, the basic school at Salnava, the basic boarding school at Tilz a, the basic school at Viduc i.

21

IEVADS

Līdzsvara koordinācijas traucējumu mazināšanas un profilakses programmas izstrādes aktualitāti nosaka vairāki faktori. Viens no tiem ir sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam, kas izstrādātas saskaņā ar Latvijas Nacionālo attīstības plānu 2014. - 2020.gadam un Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona stratēģiju “Veselība 2020”, lai veicinātu sabiedrības veselības politikas īstenošanu. Minētās nostādnes paredz palielināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaitu, uzlabojot grūtnieču un bērnu veselību, mazinot traumatismu un vides risku ietekmi uz sabiedrības veselību. Dokumentā uzsvērta starpnozaru sadarbība Latvijas iedzīvotāju veselības uzlabošanā.

Mūsdienās par aksiomu uzskatāms apgalvojums, ka cilvēks un vide ir savstarpēji saistītas dinamiskas sistēmas, kas nemitīgi attīstās savstarpējās mijiedarbības procesā. Tomēr katrā indivīda dzīves posmā šādas mijattiecības var būt īpatnējas. Tas attiecas arī uz pusaudža vecumam raksturīgo attīstības norisi. Pētījumu rezultāti dažādās zinātņu jomās apliecina, ka minētajā periodā būtiski mainās indivīda bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie attīstības aspekti. Kopumā to var raksturot kā pārejas periodu starp bērnību un briedumu. Vienlaikus ar to saistās indivīda sociālā statusa izmaiņas sabiedrībā. Neskatoties uz to, ka zinātniskajā literatūrā, medijos un dažādos pieaugušo tālākizglītības kursos tiek sniegta apjomīga informācija kā par pusaudžiem, tā arī par viņu fiziskās un garīgās attīstības veicināšanu, joprojām eksistē dažādas pedagoģiskas problēmas, kuras izraisa zems mācību sasniegumu līmenis, neadekvāta un agresīva uzvedība, mācību stundu kavēšana, bieža slimošana utt. D.Vinikota (2004) apgalvojums par to, ka “… augšana un attīstība bērnam nemaz nešķiet kā medusmaize, bet vecākiem tā bieži vien sagādā diezgan rūgtus brīžus”, liecina, ka bieži šādu problēmu risināšana sagādā grūtības ne tikai vecākiem un skolotājiem, bet arī pašiem bērniem un pusaudžiem. Tās rada emocionālus pārdzīvojumus, fizisku diskomfortu un komunikācijas ierobežojumus. Strauji augot un nobriestot, pusaudzim ķermenis šķiet grūti kontrolējams, reizēm izraisot nepatiku, aizkaitinājumu un pat agresiju, kas ietekmē viņa pašizjūtu, mācību sasniegumus, komunikāciju. Fiziskais diskomforts vai arī nopietnas veselības problēmas parasti izraisa negatīvas emocijas, intereses zudumu par mācībām, agresīvu uzvedību vai noslēgšanos. Fiziskās un garīgās problēmas uzkrājas un, radot savstarpēju neizpratni, negatīvi ietekmē skolēnus, skolotājus un vecākus. Tā sekas ir pusaudžu agresija, nedrošība, bailes, neticība saviem spēkiem, intereses zudums par

22

konkrētiem uzdevumiem un dzīvi kopumā vai arī tieksme manipulēt ar citiem un pierādīt sevi destruktīvā veidā. Citiem vārdiem sakot, laba emocionālā pašizjūta, vēlme mācīties un komunicēt saistīta ar fizisko pašiszjūtu. Dinamiskās attīstības konteksts bieži izraisa pusaudža vajadzības pēc specifiska atbalsta nodrošinājuma. Visbiežāk tas skar tieši fiziskā līdzsvara attīstības jomu.

Vispārīgi definējot, fiziskais līdzsvars ir spēja saglabāt savu balsta un kustību aparātu statistiskā stāvoklī, efektīvi darboties un kontrolēt pozu kustības laikā, vienlaikus stabilizēt brīvas kustības un reaģēt uz ārējiem kairinātājiem (Krauksts, 2003). Tomēr, aplūkojot personības attīstību kopveselumā, secināms, ka tā nav tikai fiziska funkcija. Pirmkārt, fiziskā attīstība aptver visu organisma funkcionēšanu. Otrkārt, motorika ir vairāk nekā kustības, pastāv sakarība starp kustību un garīgo attīstību (psihomotorika) un starp kustību un uztveri (sensomotorika). Vienlaikus tā ietekmē indivīda jutīgumu, pašapziņu, izturēšanos, komunikāciju, kognitīvo aspektu un iesaistīšanos sociālo attiecību veidošanā (Antor, Bleidick, 2006).

Iepriekš pieminēto izaicinājumu pārvarēšana lielā mērā ir atkarīga no pusaudžu fiziskās aktivitātes. Šajā sakarā Eiropas Komisijas Eurydice ziņojumā par sporta izglītību un fiziskām aktivitātēm Eiropas skolās (2013) ir norādīts, ka sporta izglītība var būtiski ietekmēt jauniešu personības izaugsmi, palīdzot viņiem labāk apzināties savas fiziskās spējas, uzlabojot indivīda vispārējo fizisko labsajūtu un līdz ar to veicinot arī pašpaļāvības un pašcieņas veidošanos (Sporta izglītība un fiziskās aktivitātes Eiropas skolās, 2013). Ziņojumā akcentēta sporta izglītības nozīme skolēna gribasspēka, atbildības izjūtas, pacietības un drosmes attīstīšanā. Vienlaikus tiek nodrošināts atbalsts reālistiskai savu fizisko un garīgo spēju novērtēšanai. Savukārt tas veicina attiecīgu lēmumu pieņemšanu, atbilstošu darbību veikšanu, savas būtības pieņemšanu un iecietības veidošanos pret atšķirībām citos. Dokumentā uzsvērta skolēnu fiziskās un garīgās attīstības vienotība kopsakarībā ar šo personības iezīmju pilnveides nepieciešamību. Tas apliecina saikni starp fizisko veselības veicināšanu un pašpaļāvīgu, pašpārliecinātu uzvedību dažādās sociālajās situācijās. Vienlaikus sportiskās aktivitātes ir uzskatāmas par iespēju bērniem un jauniešiem atklāt, kādā veidā konstruktīvi tikt galā ar negatīvajām emocijām un stresu.

Tomēr pašlaik pusaudžu attīstības problēmas bieži ir saistītas ar zemo fiziskās sagatavotības līmeni (Porozovs, Porozova, Valdemiers, 2012) un regulāru aktivitāšu trūkumu šajā jomā. Pētījumu Latvijas skolās dati apliecina, ka pusaudžu un jauniešu veselības stāvokli negatīvi ietekmē fizisko aktivitāšu trūkums un emocionālā spriedze. Pētījuma autori uzsver, ka neskatoties uz to, ka regulāru fizisko vingrinājumu veikšana labvēlīgi ietekmē organisma funkcionālo stāvokli, tikai neliels skaits jauniešu pievērš nepieciešamo uzmanību savai fiziskajai sagatavotībai un veselībai.

23

Empīriskā pētījumā konstatēts, ka Latvijas skolēnu vidū ir samazinājies fiziskās slodzes īpatsvars. Pašlaik ir pieaudzis bērnu un jauniešu skaits ar stājas defektiem. Vairāk nekā pusei skolēnu fiziskā sagatavotība ir zem vidējā līmeņa, apmēram trešajai daļai - vidējā līmenī un tikai 6 % virs vidējā līmeņa. Satraucoši ir tas, ka apmēram puse skolēnu neregulāri apmeklē sporta nodarbības. Savukārt 13 % skolēnu ir noliedzoša attieksme pret tām. Minētais pētījums arī atklāj veselības problēmas apmēram trešajai daļai skolēnu. Tās likumsakarīgi izraisa mācību stundu kavēšanu ilgstošā laika periodā (mēnesi un vairāk). Vienlaikus ir nozīmīgi pieaudzis arī pusaudža vecumā pārciesto fizisko traumu skaits (Porozovs, Porozova, Valdemiers, 2012).

Problemātiskās situācijas cēlonis varētu būt ierobežotais skolas sporta nodarbību skaits. Tās tiek nodrošinātas tikai divas reizes nedēļā. Savukārt lielai daļai skolēnu arī papildus sportiskās aktivitātes ir samērā epizodiskas vai kampaņveidīgas. Daudzos gadījumos pusaudžu iesaistīšanos tajās nosaka, piemēram, laika apstākļi, sezonālās iespējas, vecāku aizņemtība vai materiālā nodrošinātība. Rezultātā skolēniem, tai skaitā pusaudžiem, varētu rasties izjūta, ka viņu fiziskās aktivitātes un veselības stāvoklis dominējoši ir atkarīgs no kādiem ārējiem faktoriem (esošās iespējas, vecāki, laika apstākļi, utt.). Tomēr svarīgi būtu saprast, ka pusaudži paši ir atbildīgi par savu fizisko un garīgo veselību un par labsajūtu kopumā. Vienlaikus arī pieaugušajiem svarīgi saprast, ka pusaudžu attīstība un izaugsme cieši saistīta ar vecāku un skolotāju izaugsmi, ar vēlmi un prasmi mācīties vienam no otra, ar atbildības izjūtu un ar cieņu vienam pret otru.

Satraucošās situācijas apzināšanās var kalpot par ierosmi pusaudžu fiziskās, garīgās un sociālās attīstības jomas rehabilitācijas programmas izstrādei, orientējoties uz mērķtiecīga un efektīva atbalsta nodrošinājumu. Šajā sakarā par nozīmīgu ir uzskatāma pusaudžu, kā arī vecāku, skolotāju, izglītības iestāžu atbalsta personālu viedokļu izpēte saistībā ar garīgās un fiziskās veselības būtību, esošajām problēmām un to novēršanas iespējām.

Tā kā cilvēka fiziskā un garīgā attīstība ir cieši savstarpēji saistīta ar viņa veselības stāvokli un veicina dzīves kvalitātes uzlabošanu mūža garumā, vēlamo rezultātu sasniegšanas nolūkos pedagoģiskajai darbībai ir jākļūst starpdisciplinārai. Tas nozīmē, ka nozīmīgas ir ne tikai zinātniskās atziņas pedagoģijā un psiholoģijā, bet arī problēmu risinājumu meklējumi citās zinātņu un sociālās dzīves nozarēs, tostarp, arī sociālās rehabilitācijas jomā. Tieši iekļaujošās izglītības īstenošanai vairāk nekā jebkad ir nepieciešama minēto zinātņu un praktiskās darbības jomu integrācija, akcentējot psiholoģisko atziņu izmantošanu pedagoģiskajā praksē un psiholoģisko likumsakarību izmantošanu mācību procesā, bērna un pusaudža personības attīstības veicināšanā.

24

Šajā nolūkā lietderīgi pievērst skolēnu, viņu vecāku, skolotāju, pedagoģiski psiholoģiskā atbalsta personāla speciālistu uzmanību inovatīvu sociālās rehabilitācijas metožu ieviešanas un izmantošanas iespējām. Telerehabilitācijas metodes mūsdienās ir uzskatāmas par nozīmīgu resursu rehabilitācijas uzdevumu īstenošanai kopsakarībā ar izglītības procesu. IKT attīstība rada iespējas paplašināt jauno tehnoloģiju izmantošanu sociālās rehabilitācijas jomā. Šādā veidā indivīdam nepieciešamie pakalpojumi tiek nodrošināti, izmantojot telekomunikāciju tīklus vai interneta resursus. Līdz ar to var mazināt vai pat pārvarēt cilvēku attīstības ierobežojumus kā fiziskajā, tā arī sociālajā jomā. Vienlaikus telerehabilitācijas pakalpojumi veicina indivīda autonomiju, pastiprinot personisko atbildību par savu attīstību un sociālās vides radīto šķēršļu pārvarēšanu.

Pētījuma mērķis: apkopojot zinātniskās atziņas, izstrādāt teorētisku pamatojumu telerehabilitācijas metožu izmantošanai 12 – 13 gadus vecu pusaudžu fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara attīstības veicināšanai iekļaujošās izglītības kontekstā.

Hipotēze: pusaudžu vecuma skolēnu fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara attīstības veicināšana ir efektīva, ja:

izglītības vidē tiek veikta skolēnu attīstības īpatnību daudzdimensionāla un sistēmiska izpēte;

izglītības un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu mijiedarbība ir efektīva;

rehabilitācijas pakalpojumu forma un saturs atbilst pusaudžu vecumam raksturīgajām aktivitātēm un interesēm.

Pētījuma uzdevumi: 1. Izanalizēt pedagoģisko, psiholoģisko, filozofisko un didaktiski

metodisko literatūru saistībā ar pusaudžu attīstības īpatnībām un to izpausmēm fiziskā un garīgā līdzsvara kontekstā.

2. Izvērtēt Latvijā īstenoto iekļaujošās izglītības modeli kopsakarībā ar starptautiska mēroga normatīvajām nostādnēm un aktuālajām zinātniskajām koncepcijām.

3. Apkopot zinātniskās atziņas un empīriskās pieredzes rādītājus par telefehabilitācijas metožu izmantošanas lietderību pusaudžu vecuma skolēnu fiziskās un garīgās attīstības veicināšanā.

Pētījuma metodes: zinātniskās literatūras analīze; starptautisko politisko organizāciju dokumentācijas analīze; valsts izglītības sistēmas normatīvās dokumentācijas analīze; VPP INOSOCTEREHI empīriskā pētījuma dokumentācijas analīze. Pētījuma bāze: 158 drukātie izdevumi, 71 elektroniskais resurss,

kopā – 229 vienības.

25

1. FIZISKĀS UN PSIHISKĀS ATTĪSTĪBAS ĪPATNĪBAS PUSAUDŽU VECUMĀ

1.1. Pusaudža vecums un attīstības resursi Mūsdienu zinātniskās atziņas apliecina, ka nebūtu korekti akcentēt

jebkādu stingru vecumu sadalījumu vai vecuma posmu nošķiršanu. Šajā sakarā būtiskāk ir apzināties katra indivīda unikalitāti un specifisko attīstības tempu, ko izraisa bioloģisko un vides resursu mijiedarbība. Tomēr teorētiski pētniecisku nolūku īstenošanai ir nepieciešams formāls sadalījums. Līdz ar to vecumposmu diferencēšanai ir jāpievērš uzmanība vispārējām attīstības īpatnībām, t. i., katram vecumam raksturīgajam fiziskās, kognitīvās un psihosociālās attīstības līmenim un tā sasniegšanas veidiem.

Katrs teorētiski apzīmētais vecuma posms aptver vairākus gadus. Savukārt praktiskajā dzīvē minētās robežas ir ļoti nenoteiktas un attīstības īpatnības var izpausties plašā vecuma amplitūdā. Tādēļ vērojamas atšķirības zinātniskajā izpratnē par pusaudža vecuma hronoloģiskajām robežām (skat. 1. tabulu).

1. tabula

Pusaudžu vecumposma periodizācija

Autors Vecumposma robežas

V. Borgens, N. Amundsons (Borgen, Amundson, 2011)

13 - 18 gadi

H.Gudjons (1995) 11 – 18 gadi F. Raiss, K. Doldžins (Райс, Долджин, 2010)

11 - 17 gadi nošķir jaunāko, vidējo un vecākais pusaudža

vecuma periodu A. Vorobjovs (1996) 11 – 14 gadi - pēc fiziskās attīstības rādītājiem

11 – 16 gadi - pēc kognitīvās attīstības rādītājiem

26

Saistībā ar pusaudža vecuma raksturīgajām attīstības īpatnībām N.Kobbs (Cobb, 2010) ir norādījis vairākas savstarpēji saistītas pazīmju grupas:

bioloģiskā attīstība izpaužas pubertātē un seksuālajā nobriešanā; psiholoģiskā attīstība saistās ar attīstības uzdevumiem, kas ir

orientēti uz indivīda identitātes apzināšanos; sociālajā attīstībā ir vērojams pārejas periods starp bērnību un

briedumu, kas nosaka atbilstošu sabiedrisko statusu. Apkopojot dažādu zinātņu jomu atziņas, var secināt, ka indivīda

attīstības kontekstā minētais vecums ir sarežģīts un pretrunīgs periods. Tā raksturojumam tiek izmantoti dažādi atslēgvārdi: hormonu vētras, autoritāšu maiņa, konformisms, morālais relatīvisms, opozīcija, kritika, pašapliecināšanās, sensitivitāte, pašcieņa, pretenziju līmeņa paaugstināšanās, infantilisms, emocionālās kompensācijas reakcijas, rakstura akcentuācija. Tas tiek skatīts bioloģiskajā, psihoanalīzes un psihosociālā aspektā, kā arī kognitīvās psiholoģijas un sociāli kognitīvā aspektā (Freida, 2010; Guttmannova et all., 2008; Jessor, 1992; Usmani, Danilik, 1997; Youngblade, Theokas, 2006; Крайг, Бокум, 2008; Пиаже, 2008).

Piebilstams, ka minētajā vecumā ir vērojamas būtiskas atšķirības zēnu un meiteņu attīstībā, ko D.Šafers (Shaffer, 2002) ir saistījis ar izmaiņām abu dzimumu pusaudžu uzvedībā un pašizjūtā (skat. 2. tabulu).

Iepriekš aplūkoto pazīmju analīze (skat. 2. tabulu) apliecina, ka vēlāk nobriedušiem zēniem un agrāk nobriedušām meitenēm skolā ir lielāks diskomforts nekā pārējiem viņu vienaudžiem. Tomēr pieaugot šīs atšķirības izlīdzinās un jaunības periodā psiholoģiskās grūtības vai sasniegumus jau nosaka citi faktori.

Centienos kļūt par patstāvīgu, spilgtu personību pusaudži daudz eksperimentē. Samērā bieži viņu uzvedība saistās ar dažādiem riskiem. Līdz ar to tiek iezīmēti pusaudžu perioda izaicinājumi. Ģenētiskie, sociālie, apkārtējās vides, personības un uzvedības radītie riska faktori nosaka pusaudža dzīves stilu un uzvedību. To ietekmē var pastiprināties emocionālā līdzsvara un uzvedības problēmas, kas savukārt var izpausties kā nesekmība mācībās, grūtības starppersonu attiecību veidošanā vai sociālajām normām neatbilstoša uzvedība (Guttmannova et all., 2008; Henderson et all., 2006; Jessor, 1992; Youngblade, Theokas, 2006; Крайг, Бокум, 2008).

27

2. tabula Zēnu un meiteņu attīstības īpatnību salīdzinājums (Shaffer, 2002)

Attīstības

rādītāji Meiteņu attīstība Zēnu attīstība

Fiziskā augšana

strauji aug 10 - 11 gadu vecumā;

12 gadu vecumā kaulu sistēma ir par 2 gadiem vairāk nobriedusi nekā zēniem

strauji aug 12 - 13 gadu vecumā;

vēlāk aug daudz ātrāk nekā meitenes

Dzimum-briedums, uzvedība, pašizjūta

pārāk ātra fiziskā nobriešana var izraisīt paaugstinātu pārliecību par sevi;

agri nobriedušām meitenēm vērojamas nemiera un depresijas pazīmes;

agri nobriedušas meitenes ir mazāk komunikablas; salīdzinājumā ar viņu vēlāk nobriedušajām vienaudzēm;

atsevišķos gadījumos agrāk nobriedušām meitenēm vērojamas sliktas sekmes un viņas biežāk pamet skolu;

vecākajās klasēs agri nobriedušās pusaudzes saņem lielāku pretējā dzimuma uzmanību un paaugstina savu popularitāti

agri nobriedušie zēni ir nosvērtāki un sabiedrībā uzvedas pašpārliecināti;

strauja fiziska attīstība zēniem veicina labākus sasniegumus sportā;

sasniegumi izraisa vienaudžu un pieaugušo atzinību;

pieaugušie pārvērtē agri nobriedušo zēnu spējas un kompetenci;

vēlāk nobriedušie zēni; ir vairāk sasprindzināti un trauksmaini;

vēlāk nobriedušiem zēniem ir tendence sev vairāk pievērst uzmanību un sabiedrībā uzvesties neadekvāti;

vēlāk nobriedušie zēni izjūt mazāku vēlmi mācīties un līdz ar to saņem zemākas atzīmes

Neraugoties uz iepriekš norādītajām augšanas un nobriešanas

vispārējām tendencēm, pusaudža vecumā katrai meitenei vai zēnam ir raksturīgas individuālās attīstības pazīmes. Tās ir raksturojamas kā psihes īpašību, procesu un stāvokļu īpatnības, kas atšķir cilvēkus vienu no otra. Individuāli psiholoģiskās īpašības var raksturot gan psihiskās īpašības un atsevišķus psihiskos procesus, piemēram, sajūtu sliekšņus, uztveres, uzmanības, atmiņas, domāšanas īpatnības, emocionālās reakcijas, gan

28

vispārīgus personības rādītājus, tādus kā raksturs, intereses, spējas (A Dictonary of Psychology, 2001; Большой психологическйи словарь, 2005).

Līdz ar to būtisko īpatnību un vecumam raksturīgo izmaiņu kopainas radīšanai ir nepieciešama detalizēta indivīda attīstības aspektu analīze, respektējot bioloģiski, ģenētiski noteikto un apkārtējās vides faktoru mijiedarbību.

1.2. Attīstības dimensijas un to mijiedarbība

Jebkurā vecumā personības attīstība ir ļoti sarežģīts process. Kā jau

iepriekš norādīts, pusaudža vecumam raksturīgās īpatnības nosaka vispārējās fiziskās un psihiskās attīstības pazīmes, kā arī individuāli psiholoģiskās atšķirības. Viena no raksturīgākajām pazīmēm jebkurā vecumā ir jaunveidojumi, ko L.Vigotskis ir raksturojis, kā jaunu personības uzbūves tipu un darbību, apvienojot „tās psihiskās un sociālās izmaiņas, kas pirmo reizi parādās dotajā vecumā un nosaka bērna apziņas pamatu, viņa attieksmi pret vidi, viņa iekšējo un ārējo dzīvi un attīstības virzību dotajā periodā” (Выготский, 1984, 248).

Aplūkojot raksturīgos jaunveidojumus pusaudža vecumā, teorētiski iespējams formulēt vairākas personības attīstības sfēras. Tās praktiskajā dzīvē ir cieši saistītas, t. i., savstarpēji nosaka un ietver viena otru (skat. 1. attēlu).

1. att. Attīstības sfēru mijiedarbība (Rutka, 2012,16)

29

Fiziskā attīstība, kas ietver augšanas, nobriešanas, veselības, ārējā izskata izmaiņas u. c. faktorus, ir kā pārejas stadija no bērna uz pieaugušo. Pusaudža vecumā atkarībā no individuālajām īpatnībām ķermeņa orgāni un atsevišķas to sistēmas parasti attīstās nevienmērīgi. Šajā kontekstā ir vērojamas vairākas izmaiņas pusaudža fiziskajā ķermenī:

• turpinās augšana; • palielinās ķermeņa masa; • notiek izmaiņas muskuļos un kaulos; • norisinās izmaiņas centrālajā nervu sistēmā. Ķermeņa proporcijas mainās fiziskās augšanas ietekmē. Tādēļ pusaudža

ārējā veidolā bieži trūkst harmonisku proporciju. Ķermeņa daļas aug nevienmērīgi: normatīvos izmērus vispirms sasniedz galva, tad kāju pēdas, rokas un kājas, pats rumpis un pēdējie attīstās pleci. Tas ietekmē kustību kvalitāti. Pusaudži bieži kļūst neveikli un lempīgi, kas savukārt var izraisīt kautrīgumu un neveiklību saskarsmē.

Vienlaikus ar strauju fiziskās augšanas procesu šajā periodā notiek intensīva reproduktīvās sistēmas attīstība. Indivīda dzimumnobriešana ir atkarīga no endokrīnajām izmaiņām organismā. Intensīvie dzimum-nobriešanas procesi un hormonālās izmaiņas atspoguļojas ne tikai pusaudža izskatā, bet arī ietekmē pašizjūtu un noskaņojumu. Šie apstākļi bieži kļūst par ierosinātājiem garastāvokļa svārstībām, aizkaitinājumam, depresijai un konfliktiem ar vienaudžiem un pieaugušajiem (Shaffer, 2002).

Kognitīvā attīstība, kas ir viens no svarīgākajiem mācību satura apguves faktoriem, ietver sajūtas, uztveri, uzmanību, atmiņu, iztēli, runu, domāšanu, kā arī šo izziņas procesu integrāciju. Pusaudža vecumā vispārīgo intelektuālo spēju attīstībā ir vērojamas pretrunas. No vienas puses, šim periodam var būt raksturīga tendence atklāt intelektuālās un sadzīviskās problēmas oriģinālā, iepriekš nebijušā skatījumā. Šī iemesla dēļ pusaudži labprāt eksperimentē, nepieņem gatavās hipotēzes, bet meklēt individuālus problēmu risinājumus. Pateicoties straujai abstraktās domāšanas attīstībai, veidojas arī pusaudža vēlme izprast dzīves jēgu. Tāpēc tiek formulēti spriedumi par sarežģītām, abstraktām idejām un salīdzinātas to alternatīvas. Vienlaikus ir vērojama tendence skaļi apliecināt savus sasniegumus. To bieži pavada neadekvāta izpildāmo pienākumu apjoma izvēle un vēlme iegūt novērtējumu par katru cenu. No otras puse, šajā vecumā veidojas noturīga un apzināta uzmanība, pieaug tās apjoms. Pilnveidojas arī pusaudža spēja pārslēgt uzmanību no viena objekta vai darbības uz citu. Tomēr iespaidu un pārdzīvojumu pārbagātība var izraisīt uzmanības nenoturību.

Neskatoties uz pretrunīgajām izpausmēm, kognitīvo spēju attīstībai šajā periodā ir raksturīga noteikta pēctecība (skat. 3. tabulu).

30

3. tabula Pusaudžu kognitīvās attīstības īpatnības (Rutka, 2012)

Vecum-posms (gadi)

Attīstības rādītāji

11 – 12 ļoti labi attīstījusies mehāniskā atmiņa; turpina attīstīties abstraktā domāšana un vispārināšana; strauji attīstās loģiskā domāšana, radošums jeb kreativitāte; gan zēniem, gan meitenēm var pastiprināties negatīvisma;

izpausmes, kas var pāraugt agresijā; raksturīga noskaņojumu maiņa.

13 – 14 vērojama pieņēmumu izvirzīšana; veikla abstrahēšanās no konkrētā, uzskatāmā uz vispārīgo; spējas izvirzīt un pārbaudīt hipotēzes, kā arī operēt ar tām, risinot

intelektuālus uzdevumus; izpaužas tieksme risināt jaunus uzdevumus, meklēt daudzveidīgus

un efektīvus risinājumus. 15 – 16 attīstās abstraktā domāšana;

attīstās spējas formulēt hipotēzes; turpina attīstīties kritiskā domāšana; visas kognitīvās operācijas jau veido vienotu sistēmu; attīstās spējas analizēt abstraktas idejas, meklēt kļūdas un

pretrunas; loģiskā domāšana ir tādā līmenī kā pieaugušam cilvēkam; turpina attīstīties uztvere un atmiņa; attīstās lasīšanas prasmes un rakstveida runa; attīstās prasme sastādīt plānu un sekot tam; iztēle ir bagātāka nekā pieaugušam cilvēkam, bet mazāk

produktīva.

Iepriekš aplūkotās attīstības iezīmes ļauj secināt, ka pusaudža vecumā

kognitīvā sfēra nodrošina indivīdam iespējas efektīvāk apstrādāt iegūto informāciju un izmantot to dažādās dzīves situācijās. Turklāt ir vērojamas spējas izmantot efektīvākus paņēmienus informācijas apgūšanai un saglabāšanai ar simbolu starpniecību. Pusaudžu vecumam raksturīgajām kognitīvās attīstības pazīmēm pieder arī spējas izmantot sarežģītākas dažāda veida problēmu risināšanas stratēģijas, kas iekļauj plānošanu, lēmumu pieņemšanu un elastīgumu pašu stratēģiju izvēlē (Крайг, Бокум, 2008). Fiziskā attīstība un labsajūta vienlaikus nodrošina uztveres procesa fizioloģisko mehānismu darbību. Tā kā pusaudži īpašu uzmanību pievērš savam ķermenim, ārējā izskata pārmaiņas var būt satraukuma iemesls.

31

Savukārt tāds fiziskais diskomforts kā nogurums, izsalkums, sāpes var izraisīt vienaldzību, izklaidību, bailes, agresiju, neadekvātu uzvedību.

Emocionālā attīstība un griba ir savstarpēji saistītas jomas. Emociju dziļums, plašums, spēja vadīt un kontrolēt savas emocijas nosaka indivīda rīcību un saskarsmi, kā arī ietekmē subjektīvo fizisko stāvokli, domas un jūtas. Personības attīstībai un izaugsmei vajadzīgi pozitīvie pārdzīvojumi, ko pavada prieks, interese, gandarījums u. c. Vienlaikus indivīda attīstībai nozīmīgi ir arī negatīvie pārdzīvojumi, kurus pavada dusmas, izmisums, bailes, u.c.

Pusaudžu vecumā emocionālie pārdzīvojumi ir ļoti piesātināti, tie kļūst dziļāki, veidojas noturīgas jūtas un emocionāla attieksme pret cilvēkiem un notikumiem. Jebkurš emocionālais pārdzīvojums signalizē par notiekošā svarīguma pakāpi un liecina par pusaudža spējām izjust un novērtēt notiekošo. Pusaudžu emocijas raksturo viegla uzbudināmība, strauja garastāvokļa un pārdzīvojumu maiņa. Savukārt atsevišķās situācijās, piemēram, kad saņemts zems vērtējums vai aizrādījums par nepieņemamu uzvedību, spēcīgie pārdzīvojumi, tādi kā trauksme un vilšanās, tiek slēpti aiz vienaldzības maskas (Реан, 2001).

Īpaši daudz emociju pusaudzī izraisa viņa ārējs izskats un domas par to, kā viņu varētu uztvert citi, it īpaši vienaudži. Emocionālie pārdzīvojumi par savu fizisko izskatu, pašizjūtu un fiziskiem sasniegumiem ietekmē koncentrēšanos mācību stundās, kognitīvo darbību un mācību rezultātus.

Pārsvarā pusaudži ļoti emocionāli pārdzīvo savas attiecības ar apkārtējiem. Vienlaikus ļoti nozīmīgs ir arī indivīda statuss vienaudžu grupā. Neapmierinātība šajā sakarā izpaužas uzvedībā. Pētījumi psiholoģijā pierāda vienlīdzības trūkumu pusaudžu grupā. Likumsakarīgi, ka vieni bauda lielāku atzinību un piekrišanu, bet citi drīz vien nonāk gandrīz vai izolācijā. Izglītības iestādes vai kolektīva maiņa var izrādīties liktenīga, jo augsts sociālais statuss un atzinība vienā grupā var tikt nepienācīgi novērtēta vai pat nicināta citā grupā. Dažkārt šādos gadījumos pusaudzis noslēdzas sevī, līdz ar to tiek ierobežota svarīgā sociālā vajadzība pēc kontaktiem un saskarsmes. Pusaudzim trūkst iespējas iesaistīties kopīgos pasākumos un šķiet, ka neviens viņu nemīl, neviens ar viņu negrib sarunāties. Tas vēl vairāk izraisa atsvešināšanos no vienaudžiem un var novest pie likumpārkāpumiem un asociālas uzvedības (Реан, Коломинский, 1999,161).

Uzvedība ir sarežģīts, daudzveidīgs, daudzlāņains un dinamisks fenomens. To var definēt kā darbības un rīcības kopumu, ko veic indivīds mijiedarbībā ar apkārtējo vidi (Мамайчук, Смирнова, 2010). Dažkārt šim vecumam raksturīgā “hormonu vētra” ietekmē pusaudžu uzvedība, tā ir nelīdzsvarota: pēc samērā īsa laika saspīlējumu nomaina nosvērtība. Šādu impulsivitāti pusaudzis spēj demonstrēt, risinot konfliktus ar vienaudžiem un pieaugušajiem.

32

Saskaņā ar Ē.Eriksona atziņām pusaudzis neatlaidīgi meklē tādus cilvēkus un ideālus, kuriem varētu uzticēties un pierādīt pats savu uzticamību. Vienlaikus bailes par iespēju izskatīties muļķīgi liek vajadzību uzticēties izpaust kā skaļu un cinisku neuzticēšanos. Indivīdam šajā periodā ir milzīga vēlēšanās būt vienaudžu un skolotāju pieņemtam un atrast iedvesmu un piemēru tālākam dzīves ceļam. Ē.Eriksons uzsver, ka pusaudžu vecumu vismierīgāk pārdzīvo tie, kuri labi orientējas tehnoloģiskajās pārmaiņās un tāpēc spēj identificēties ar jaunajām lomām tehnoloģiskās kompetences un izgudrojumu jomā. Neskatoties uz to, ka reizēm pusaudžu uzvedība izskatās izaicinoša un nekonstruktīva, viņi dažādā veidā meklē ceļus, kā izpausties, veidot attiecības, rūpēties par sevi, izvirzīt un sasniegt dzīves mērķus (Eriksons, 1998, 102).

Vajadzības pusaudžu vecumā nosaka iepriekš aplūkoto attīstības īpatnību kopums. Šajā vecumā ir izteikti nozīmīgas vairākas vajadzību grupas:

• Atzīšanas vajadzība ir jebkuram cilvēkam raksturīga socializēšanās vajadzība. Pusaudžiem tā var būt saistīta ar socializēšanos klasē vai vienaudžu grupā. Tās neīstenošana var radīt diskomfortu un negatīvus pārdzīvojumus, novēršanos no citiem, no mācībām utt.

• Piederības vajadzība ir cieši saistīta ar atzīšanas vajadzību. Šajā kontekstā ir nozīmīgs socializēšanās iekšējais motīvs.

• Sasniegumu vajadzība – sociāla vajadzība, kas saistīta ar piederības un atzīšanas vajadzību. Tā pusaudžu vecumā tā var būt saistīta, piemēram, ar konkrētā indivīda fizisko spēju atzinīgu novērtēšanu vienaudžu grupā. Šīs vajadzības nepiepildīšana mēdz izraisīt novēršanos no mācīšanās, jo tiek zaudēti tai nepieciešamie motīvi.

• Komunikācijas vajadzība – sociāla vajadzība, kas pilnīgāk piepildās, ja pusaudzis tiek pieņemts un atzinīgi novērtēts vienaudžu grupā.

• Patstāvības apliecināšana ir pusaudžiem raksturīga vajadzība, kas tāpat ir saistībā ar sasniegumiem, atzīšanu, piederību klasei vai citai sociālai grupai. Šīs vajadzības piepildīšana ir ierobežota, ja fizisku vai citu traucējumu dēļ pusaudzis nav atzīts un pieņemts.

• Pozitīva pārdzīvojuma vajadzība ir viena no nozīmīgākajām vajadzībām un, iespējams, vismaz uz laiku pakārto citas. Ar šo vajadzību ir saistīta izvairīšanās no nevēlamā, ja nav citu līdzekļu personiski nozīmīgu vajadzību piepildīšanai (Murray, McAdams, 2007).

Pusaudža vecumam raksturīgo vajadzību sistēmai ir individuāli noteikta struktūra. Tā ir atkarīga no savas identitātes izpratnes un sociālajām prasmēm, adekvātas uzvedības attīstības, savu pienākumu apzināšanās un izpildes, kā arī no sadarbības un savstarpējo attiecību veidošanas ar skolotājiem, un vienaudžiem.

33

ES - koncepcija ir svarīgs pusaudža fiziskās un psihiskās veselības faktors. Pozitīva Es - koncepcija ir uzskatāma par pamatu stabilai personības identitātei un harmoniskai tās attīstībai. To var uzskatīt par personības bazālo veidojums, kas nosaka attīstības gaitu un sasniegumus.

Pētījumi attīstības psiholoģijas jomā pierāda, ka cilvēka ES - koncepcija sāk veidoties ļoti agrīnā vecumā un attīstās visu mūžu. Tomēr visstraujāk tā veidojas tieši pusaudža gados (Erikson, 1950, 1968; Harter, 2006; Ļevina, 2012; Marsh, 2007; Sebastian et all.; Выготский, 1984). Ē.Eriksons (Eriksons, 1998) uzsver, ka šajā vecumā pusaudži meklē jauna veida nepārtrauktību un viengabalainības apziņu, būdami visvairāk norūpējušies par to, kā viņus uztver apkārtējie, nevis par to, kā viņi paši jūtas.

ES - koncepcijas attīstību ietekmē iekšējie un ārējie faktori. Iekšējo faktoru kopumam pieder, piemēram, cilvēka kognitīvās, emocionālās, morālās, pieredzes, u.c. attīstības īpatnības. Savukārt ārējo faktoru sistēmu veido pieaugušo, t.i., vecāku, skolotāju, kā arī vienaudžu un draugu attieksme.

Šī fenomena struktūra ir sarežģīta un daudzdimensiāla. ES - koncepcijas būtību raksturo trīs galvenās dimensijas (skat. 2. attēlu).

2. att. Cilvēka ES - koncepcijas dimensijas

Salīdzinājumā ar bērnību pusaudžu vecumā pašuztvere kļūst vairāk reālistiska (Harter, 2006). Līdz ar to ES - koncepcija kļūst mazāk pozitīva. Socializācijas procesa norise ietekmē tās vērtējošo saturu un nosaka individuālās atšķirības. Minētās īpatnības ir saistītas ar indivīda pozitīvo vai negatīvo pašvērtējumu. Šī iemesla dēļ viena vecuma pusaudžiem var būt

34

atšķirīgs ES -koncepcijas vērtējošais saturs jeb attieksme pret sevi, to ietekmē dažādā pieredze un mijiedarbība ar apkārtējo vidi. Īpaši svarīgas šajā kontekstā ir starppersonu attiecības ar pusaudžiem nozīmīgiem cilvēkiem.

Vienlaikus, neatkarīgi no citu cilvēku vērtējuma, pusaudzim veidojas attieksme pret sevi un nostiprinās priekšstati par pozitīvo un negatīvo sevī. Šajā vecumā īpaši svarīgs ir ārējais izskats, fiziskā izveicība un prasmes. Lielā mērā tas ir saistīts ar izmaiņām endokrīnajā sistēmā, fiziskajā attīstībā un vizuālajā izskatā. Var uzskatīt, ka tieši šajā vecumā cilvēks visvairāk izjūt savu ķermeni. Šīs izjūtas izraisa dažādas emocijas, veicina iekšējās pretrunas, rosina uz adekvātu vai neadekvātu rīcību un uzvedību.

Es - koncepcijas attīstības ciešo saistību ar daudzām personības dimensijām apliecina arī jaunākie zinātniskie pētījumi Latvijā. Piemēram, J.Ļevina ir norādījusi, ka pusaudžu vecumā ir vērojamas pozitīvas sakarības starp:

savu fizisko spēju un iemaņu pašuztveri un sociālo priekšrocību, uztveramo popularitāti un sociālo dominanci;

sava fiziskā izskata pašuztveri un uztveramo popularitāti un sociālo dominanci;

pašuztveri attiecībās ar pretējo dzimumu un uztveramo popularitāti un sociālo dominanci;

pašuztveri attiecībās ar savu dzimumu un sociālo priekšrocību, uztveramo popularitāti un sociālo dominanci;

pašuztveri matemātikas jomā un uztveramo popularitāti; pašuzveri skolā kopumā un sociālo iespaidu, uztveramo

popularitāti un sociālo dominanci; vispārīgo pašvērtējumu un sociālo dominanci (Ļevina, 2012, 21). J. Ļevinas pētījumu rezultāti apliecina, ka ir identificējama fiziskās un

sociālās ES - koncepcijas specifika pusaudžiem ar atšķirīgu sociālo stāvokli gan tuvu draugu grupā, gan tādā sociālajā tīklā kā klase.

Apkopojot iepriekš paustās atziņas, var secināt, ka pastāv cieša saistība starp indivīda garīgo un fizisko attīstību. Šo dimensiju saikne ir īpaši nozīmīga pusaudža vecumā. Tādēļ tieši šajā periodā ir svarīga fiziskās, emocionālās, gribas, kognitīvās, ES - koncepcijas, saskarsmes īpatnību izpēte, kas ir orientēta uz fiziskā, emocionālā, sociālā līdzsvara veicināšanu un, tostarp, arī pusaudža personības harmonisku attīstību kopumā.

35

2. FIZISKAIS, EMOCIONĀLAIS, SOCIĀLAIS LĪDZSVARS: RISKI, IZAICINĀJUMI UN ATTĪSTĪBAS VEICINĀŠANA PUSAUDŽA

VECUMĀ

2.1. Fiziskā līdzsvara struktūra

Pusaudža vecumam raksturīgās attīstības īpatnības un individuāli psiholoģiskās atšķirības izpaužas indivīda uzvedībā, starppersonu attiecībās un attieksmē pret sevi. Likumsakarīgi šie faktori nosaka mācību sasniegumus, motivāciju iesaistīties dažādās aktivitātēs un sociālajās attiecībās.

Atbilstoši izvirzītajam mērķim VPP INOSOCTEREHI ir orientēta uz pedagoģiska līdzekļa izstrādi attīstošas personības pilnveidei fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara jomā. Viens no pētījumam „Telerehabilitācijas metožu efektīvas izmantošanas iespējas pusaudža vecuma skolēnu fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara attīstības veicināšanai iekļaujošajā izglītībā” izvirzītajiem uzdevumiem ir aplūkot pusaudžu attīstību virzībā uz šī līdzsvara kompleksa sasniegšanu (skat. 3. attēlu).

3. att. Pusaudžu attīstības virzība

36

Izvirzītā uzdevuma īstenošanai ir nepieciešams aplūkot pusaudža vecuma skolēnu personības veidošanos kopveselumā, īpaši akcentējot līdzsvara attīstības tendences.

Kopumā tā ir cilvēkam raksturīga vajadzība un ES - koncepcijas šķautne, kas izpaužas centienos sasniegt komforta izjūtu, novēršot apzinātu tās deficītu. Pusaudža labizjūta likumsakarīgi ir atkarīga no daudziem faktoriem. Tie ir saistīti ne tikai ar indivīda attīstības īpatnībām. Liela nozīme diskomforta pārvarēšanai ir arī atbalsta pakalpojumu nodrošinājumam, mācību videi, draugu personībām, pieaugušajiem u. c. faktoriem.

Šīs nodaļas ietvaros ir atklāta fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara struktūra. Saistībā ar to ir aplūkoti arī atsevišķi pusaudža vecumposmam raksturīgie izaicinājumi, kas varētu radīt šķēršļus līdzsvara meklējumu procesā. Attiecīgi šajā kontekstā būtiskajiem vides organizācijas faktoriem un atbalsta nodrošinājumam uzmanība tiek pievērsta teorētisko atziņu apraksta turpinājumā (skat. 4. – 6. nodaļu).

Fiziskā līdzsvara izjūta ir viena no svarīgākajām organisma funkcionālajām spējām, kas nodrošina cilvēka ķermeņa vertikālās pozīcijas saglabāšanu un spēju orientēties telpā. Tā pieder pie pusaudža vecuma fiziskās attīstības rādītāju kopuma (skat. iepriekš – 1.2. nodaļu).

Pašlaik pētījumi fiziskās līdzsvara izjūtas kontekstā galvenokārt ietilpst medicīnas, sociālās rehabilitācijas un sporta pedagoģijas jomās. Pamatojoties uz pedagoģisko pieeju, minētais fenomens tiek definēts kā stāvoklis, kurā ķermenis atrodas, neizdarot kustības vai arī vienmērīgi pārvietojoties virzes kustībā. Līdzsvara izjūtas var iedalīt statiskajā un dinamiskajā, atkarībā no tā, vai pamats nekustīgs, t. i., stabils vai kustīgs jeb nestabils (Fiziskās kultūras teorija, 1993). Vispusīgāk aplūkojot šo spēju būtību, var nošķirt vairākas pazīmes:

• balsta un kustību aparātu statistiskā stāvokļa saglabāšana; • darbības efektivitātes nodrošinājums un pozas kontrole kustības

laikā; • brīvas kustības stabilizēšana, reaģējot uz ārējiem kairinātājiem; • ķermeņa stāvokļa koordinācija forma, saglabājot stabilitātes

kontroli dažādu darbību izpildes procesā (Krauksts, 2003). Piebilstams, ka termins „posturāls” tiek bieži lietots līdzsvara izjūtas

raksturošanai. Tas apzīmē vertikālo pozu vai stāju (Rothbart et al., 1994). Posturālā līdzsvara dinamisko procesu raksturo speciālu maņu receptoru darbība, kuri sniedz informāciju par dažādiem vides stāvokļiem, kas var ietekmēt indivīda spēju noturēt līdzsvaru (Nashner, 1993). Precīzāk tā indivīda spēja saglabāt gravitātes (smaguma) centru virs atbalsta laukuma miera stāvoklī, pārvietojoties, kā arī uzsākot vai apturot kustību. Posturālā kontrole ir noteicošais faktors motoro spēju attīstīšanai bērna un pusaudža vecumā.

37

Bioloģiskajā aspektā līdzsvara funkcija ir komplicēts organisma mehānisms, ko regulē vizuālā, vestibulārā aparāta un propriorecepcijas sistēmas. Ķermeņa līdzsvars ir cieši saistīts ar centrālās nervu sistēmas inervācijas un atbildes reakcijas saskaņotu darbību. Būtiska nozīme līdzsvara kontroles nodrošināšanai ir darbībā iesaistīto muskuļu spēka balansam un reakcijas laikam uz kairinājumu.

Cilvēka organismā šīs funkcionālās spējas izpaužas vairāku sistēmu integrētā mijiedarbībā. Līdzsvara un telpas sajūtas centrālās nervu sistēmas regulācija ir ciešā mijiedarbībā ar kustību, redzes un psihomotorām funkcijām (skat. 4. attēlu).

4. att. Neirālās informācijas apstrāde ķermeņa fiziskā līdzsvara nodrošināšanai (Ļubkina u.c., 2013)

Līdzsvara spējas nodrošinājums ietilpst vairāku cilvēka organisma

sistēmu funkcijās. Būtiska šajā sakarā ir vizuālās, proprioreceptīvās un vestibulārās sistēmas mijiedarbība.

Vizuālā sistēma sastāv no trīs komponentiem: centrālās, perifērās un tīklenes jeb vizuālās plūsmas uztveres sistēmas:

• centrālā vizuālā sistēma fokusējas uz objekta kustību uztveršanu un objektu atpazīšanu;

Līdzsvara kodoli (smadzeņu stumbrs)

Redzes orgāns Līdzsvara orgāns

Receptori cīpslās,

muskuļos, ādā

Smadzenītes

Acs muskuļa nerva centrs – acs

kustību kontrole

Muguras smadzeņu motoriskie

neironi – ķermeņa kustību kontrole

38

• perifērā redze seko darbības videi un tiek uzskatīts, ka tā kontrolē stāju un neapzinātās kustības;

• vizuālās plūsmas uztvere ir daļa no aferentās kustību analīzes sistēmas, kas ir saistīta ar cilvēka pozicionēšanas noteikšanu, to realizē centrālā nervu sistēma, t.i., atgriezeniskā saite kompensatoro svārstību veikšanai, saglabājot līdzsvaru (Guerraz, Bronstein, 2008).

Perifērajai redzei, salīdzinājumā ar centrālo redzi, ir būtiskāka nozīme stājas kontrolēšanā un posturālā līdzsvara saglabāšanā, tādēļ tā tiek nošķirti pētīta kā atsevišķs vizuālās sistēmas komponents. A.Berensi (Berencsi) kopā ar līdzautoriem pierādīja, ka perifērās redzes lauka stimulācija būtiskāk izraisa ķermeņa svārstību samazināšanos anterio - posterio virzienā, nekā mediāli - laterālā stimulatora virzienā. Tāpēc var secināt, ka perifērā redze darbojas kā „atskaites” punkts kompensatorajām kustībām (Berencsi et al., 2005). Tas apliecina, ka indivīdi izmanto perifēro redzi, lai vizuāli stabilizētu neapzinātās ķermeņa kustības vai vizuāli kontrolētās svārstības posturālā līdzsvara saglabāšanai. Lai gan redzes nozīme posturālā līdzsvara saglabāšanai ir neapstrīdama, jāņem vērā, ka cilvēks var atrasties tumsā vai aizvērtām acīm un tomēr saglabāt līdzsvaru un orientāciju telpā. Piemēram, novērojumi apliecina, ka pusaudži un jaunieši spēj izmantot dažādus bioloģiskās kompensācijas mehānismus līdzsvara noturēšanai gadījumos, kad uz redzi nevar paļauties. Šajā gadījumā proprioceptīvā sistēma tiek izmantota, lai balansētu ķermeni, kad vizuālā un vestibulārā sistēma darbojas ar traucējumiem.

Proprioceptīvās sistēmas funkcijās ietilpst normālas stājas un indivīda ikdienas aktivitātes nodrošinājums. Minētās sistēmas struktūrā liela nozīme ir muskuļu receptoru darbībai. Mehāniskie receptori nodrošina nervu sistēmu ar informāciju par muskuļa garumu un saraušanās ātrumu, tādējādi veicinot locītavu kustību un stāvokļa izjūtu (Shaffer, Harrison, 2007). Muskuļa sensorie receptori arī nodrošina centripetālo atbildi, kas pārveido dotos signālus attiecīgās refleksās un apzinātās kustībās. Vēl viens orgāns, kas veido proprioceptīvo informāciju, ir golgi cīpslu orgāns. Šis orgāns atrodas cīpslā un sniedz informāciju par cīpslas stiepjamību un ir ļoti jūtīgs pat pret vismazākajām izmaiņām (Shaffer, Harrison, 2007). Golgi cīpslu orgāna aktivizēšanās rezultātā notiek sinapse mugurkaula interneironos, tiek apturēt muskuļa alfa motoneirons. Līdz ar to samazinās spriedze muskuļos un cīpslās.

Vestibulārā sistēma ir unikāla. Tai ir raksturīga multisensora un multimodāla attīstība. Piemēram, vestibulārā sistēma mijiedarbojas ar proprioceptīvo sistēmu un motorisko „plānu”, kas ļauj smadzenēm atšķirt darbības, kuras ir radījušas, piemēram, pasīvas galvas kustības (Cote et al., 2005). Gan vizuālā, gan proprioceptīvā sistēma mijiedarbojas ar vestibulāro

39

sistēmu pa vestibulārajiem „ceļiem”, būtiski ietekmējot redzi un stājas kontroli.

Kopumā iepriekš raksturoto organisma sistēmu savstarpēji saistītā funkcionēšana (skat. 4. att.) palīdz cilvēkam noturēt līdzsvaru. Ja šīs trīs sistēmas pilnvērtīgi darbojas, tad indivīds spēj, piemēram, izvairīties no kritieniem. Tomēr dzīves gaitā mainās šo sistēmu darbība un līdz ar vecumu palielinās iespējamo līdzsvara problēmu risks. Pētījumu rezultāti liecina, ka vislabākā kustību kontrole tiek sasniegta pēc 16 gadiem un ilgst līdz apmēram 60 gadu vecumam (Liaw et al., 2008).

Saistībā ar pusaudžu fizisko attīstību piebilstams, ka šajā vecumā izteikti attīstās ķermeņa koordinācija. Tādēļ ir vērojamas spējas vienlaicīgi koordinēt pleca, roku, ķermeņa korpusa un kāju darbību. Līdzsvara izpausmju kompleksā ietilpst arī spējas vienlaicīgi kontrolēt sīko muskulatūru (Shaffer, 2002). Minēto spēju attīstību katrā konkrētā gadījumā nosaka arī cilvēka kustību pieredze, kas atkarībā no indivīda dzīves vides faktoriem tiek papildināta un pilnveidota (Fernāte, 2008). Vienlaikus arī bērnības un jauniešu vecumposmā pastāv iespēja, ka fiziskā līdzsvara nodrošināšanā iesaistītās organisma funkcionālās sistēmas pilnvērtīgi nedarbojas. Tādos gadījumos jārēķinās ar fiziskā līdzsvara attīstības ierobežojumiem vai pat traucējumiem (sk. turpmāk – 2.3. un 3.1. nodaļu). Ir jāņem vērā, ka fiziskais līdzsvars saistās ne tikai ar spēju koordinēt savu ķermeni un neierobežoti izpildīt kustības. Tam ir liela nozīme tieši fiziskās labizjūtas nodrošināšanai. Atbilstoši zinātniskajām atziņām sporta pedagoģijas jomā to var apzīmēt kā situatīvu apmierinātību ar ķermeņa stāvokli (Frank, Frank, 1991).

Kopā ar fiziskā līdzsvara rādītājiem labizjūta šajā jomā ietver vairākus aspektus:

• miera un fiziskās atbrīvošanās izjūtu; • vitalitāti un dzīvesprieku; • spējas atslābināt ķermeni pieaugoša noguruma gadījumos; • prieka un „dzīves garšas” izjūtas; • koncentrēšanās un reaģēšanas spējas; • sava ķermeņa higiēnas izjūtu un izbaudīšanu (Wydra, 2014).

2.2. Fiziskā, emocionālā un sociālā līdzsvara veicināšanas iespējas

Ņemot vērā fiziskā līdzsvara nozīmi pusaudžu harmoniskas attīstības nodrošināšanai, šīs jomas izpētei tiek piev