PIE JŪRAS DZĪVE MANA...

COBWEB

Koka kuģi un dzelzs vīri Ainažu jūrskolā

Jau 19.gadsimta pirmajā pusē Ainažu iedzīvotāji ar nelie-liem divu mastu buru kuģiem uzturēja satiksmi starp Rīgu un Pēterpili. Pārvadāja kokmateriālus, lauksaimniecības ražoju-mus, ģipsi un citas kravas. Tā kā šie bija ienesīgi braucieni, daži jūrmalnieki kļuva turīgi. Viņi sāka būvēt lielākus buru kuģus un braukt ar tiem tālāk atklātā jūrā. Taču izrādījās, ka vairs nepietiek ar vietējos braucienos iegūto pieredzi. Radās nepie-ciešamība pēc izglītotiem kuģu vadītājiem – kapteiņiem.

Tolaik pastāvošās jūrskolas Pēterburgā, Hersonā, Kronštatē, Rīgā un Liepājā nespēja nodrošināt pieprasījumu pēc kvali-ficētiem jūrniekiem. Tās bija dārgas, ar ilgu mācību laiku un niecīgu praktisko rezultātu. Šajās jūrskolās mācījās turīgo ap-rindu dēli, kuru dzīves veids bija jūrnieku darbam svešs. Tai pašā laikā Krievijas impērijas jūras piekrastēs dzīvojošiem zemniekiem – zvejniekiem nebija iespējams iegūt speciālo kuģniecības izglītību. Šo situāciju tolaik jau ievēroja pirmie akadēmiski izglītotie latvieši.

Tā laika ievērojamais sabiedriskais darbinieks Krišjānis Val-demārs (1825. – 1891.) pamatoja un pierādīja jauna tipa jūr-skolu nepieciešamību.

Ainažu jūrskolas dibinātājs Krišjānis Valdemārs Ainažu jūrskolnieki atpūtā, 20. gs. sākums

Diemžēl praktisku atbalstu savu ieceru realizēšanai Valde-mārs nesaņēma. Baltvācu muižniecība asi nostājās pret zem-nieku skolām, aizbildinoties, ka šādās skolās negribēšot strā-dāt kvalificēti pasniedzēji, un jūrnieku sagatavošanas līmenis būšot zems.

Bet 1864.gada pavasarī pie Valdemāra Pēterburgā ieradās vairāki Ainažu piekrastes kuģu īpašnieki ar savāktajiem līdzek-ļiem pirmās latviešu – igauņu jūrskolas atvēršanai Ainažos. Par Valdemāra un Ainažu kuģu īpašnieku Jāņa Miķelsona, Jura, Andreja un Otto Veides, Gusta Lielmeža un citu saziedotajiem līdzekļiem 1864.gada 23.novembrī Ainažos atvēra jūrskolu.

Ainažu jūrskola sāka darbu Jura Veides saimes ēkā ar da-žiem audzēkņiem skolotāja Kristiana Dāla vadībā kā pirmās jeb zemākās kategorijas jūrskola. Tā bija tautskolas tipa mā-cību iestāde, tikai ar plašāku ievirzi speciālajos priekšmetos.

Pamatojoties uz pirmo Ainažu jūrskolas audzēķņu sekmīgi nokārtotiem eksāmeniem Rīgas jūrskolā, kas pierādīja Ainažu jūrskolas darba efektivitāti, K.Valdemāram izdevās panākt, ka Valsts Padome izdeva likumu par jūrskolu sistēmas dibināša-nu Krievijas impērijā. 1867.gada 27.jūnija likums noteica, ka

Avīzi veidoja: Austra Cukura, Ināra CukuraFoto: No Salacgīvas muzeja, Ainažu jūrskolas muzeja arhīviem, Janta MežaIzdevējs: V/A “Latvijas Dabas muzejs”, K. Barona iela 4, Rīga, LV-1050Tālr.: 67356023, 67356059.E-pasts: vitila@ldm.gov.lv Projekta logotipa autori Vappu Ormio, Mari von BoehmIespiests SIA “Misiņa drukas darbnīca”Projekta “Vides saziņa Baltijas jūras reģionā” vadība neatbild par autoru izteikumiem!

COBWEB

I N V E S T I N G I N Y O U R F U T U R E

EUROPEAN UNIONEUROPEAN REGIONAL DEVELOPMENT FUND

Ticējumi no zvejnieku dzīves, Rojas muzejnieku pierakstīti no

Mērsraga – Melnsila piekrastes zvejniekiem:

Pavasarī, kad pirmo reizi zvejnieki nāk malā, tad nedrīkst sieviete iet laivai pretī. To arvien uzskatīja par sliktu zīmi (nebūs loms, saplīsīs tīkli utt.).Senākos laikos stingri turējās pie kārtības nepieļaut jaunavām un sievām kāpt pāri tīkliem un to auklām.

Ja ejot no mājas ceļā uz zveju gadījies sieviešu kārtas cilvēks, tad nekas cits neatlicis kā iet atpakaļ mājās un tīklus izkvēpināt. Citādi zvejā nav bijusi laime. Vēlākos laikos bija savādāk, tad, ja pretī nākusi sieviete, vajadzēja tai pagriezt muguru un trīs reizes nospļauties. Kad pretim nācēja pagājusi garām, tad tik varējis turpināt uzsākto ceļu.

Ja pērkons nārsta laikā zivis aizrūc, tad tajā gadā tuvākajā apkārtnē zivis nebūs.

Uz zveju kad iet, tad jāņem uz lielceļa no cilvēku pēdām smilt-is un jākaisa laivā uz tīkliem, tad visu ļaužu svētība nāks pār tiem.

Lielā piektdienā, pirmās Lieldienas svētkos, Vasarsvētkos un Debesbraukšanas dienā nedrīkst iet zvejot. Tad pārējā zvejas laikā tīkli nestāv mierā, tie raustās un tiem trūkst pušu auklas.

Kad met tīklu vai stāvvadu, nedrīkst laivu griezt caur kreiso bortu.

Ja tīklus metot piesitas akmens pie laivas, tad būs tukša zveja.

Ja vakaros pie debesīm sārtums uz Rīgas galu – nāk vējš, būs slikts laiks.

Kad ūdens nospīd – nobļinko- pēc divām dienām būs vējš.

mācībām jauna tipa jūrskolās jānotiek bez maksas, dzimtajā valodā un tās var apmeklēt visi, kas vēlas iegūt speciālās zinā-šanas jūras kuģniecībā.

Ainažu jūrskola bija pirmā, pēc kuras parauga šāda tipa jūr-skolas atvēra vairāk kā 40 Krievijas impērijas vietās, tai skaitā - 11 Latvijas teritorijā.

1870. gadā Ainažu jūrskola kļuva par 2. kategorijas, bet 1880.gadā par 3. jeb augstākās kategorijas jūrskolu ar tiesībām sagatavot tālbraucēju kuģu vadītājus, tā izveidojās par sava veida populārāko un lielāko jūrskolu. Tās skolēnu skaits ar katru gadu pieauga.

Skolas turpmāko attīstību sekmēja progress eksaminēšanas sistēmā. No 1875.gada audzēkņi varēja eksaminēties Pērna-vā latviešu un igauņu valodā. Līdz ar to arī pieauga skolēnu skaits, kuri vēlējās iegūt tālbraucēju kuģu vadītāju diplomus.

1870. gadā Ainažu jūrskolai tika uzcelta speciāla skolas ēka, bet 1902.gadā jauns divstāvu nams. Pie jūrskolas atvēra vēl trīs sagatavošanas klases, tā pārvēršot to par sešklasīgu jūrskolu. Abās ēkās kopā varēja mācīties 260 audzēkņi.

Sākoties Pirmajam Pasaules karam, Ainažu jūrskolu eva-kuēja uz Hersonas guberņu. Tur tā darbojās no 1915. līdz 1917.gadam.

Ainažu jūrskolā mācības atsākās 1918.gadā uz vienu mācī-bu gadu. Jūrskolas darbību pārtrauca igauņu baltgvardu iebru-kums Ainažos.

20. – 30. gados jūrskolas ēkā darbojās Ainažu pamatskola. 1944.gadā abas skolas mājas nodega.

Pavisam Ainažu jūrskolā mācījās ap 3000 audzēkņu, bet ti-kai 1000 no tiem saņēma tālbraucēja kapteiņa un stūrmaņa diplomus.

Jūrskolas sekmīga darba un popularitātes pamats bija tās pedagogu pašaizliedzīgais darbs. Pirmais skolas priekšnieks un skolotājs Kristians Dāls (1839. -1904.) jūrskolā strādāja no 1864. līdz 1893.gadam. Viņš izstrādāja mācību programmu un darba metodiku, tulkoja mācību grāmatas latviešu un igauņu valodās (pēc tautības Dāls bija zviedrs, latviešu valodu apguvis 2 mēnešos). Dāla vadībā jūrskolnieki veica mācību braucienus ar buru kuģi ‘’Katarina’’ uz Rietumeiropu, tā pierādīdami, ka Vidzemes piekrastes zemnieku būvētie buru kuģi ir piemēroti tāliem braucieniem. Dāls kopā ar Ainažu jūrskolniekiem un krievu jūrniekiem piedalījās Ziemeļu jūras ceļa apgūšanā. Viņš bija tautskolotājs ar demokrātiskiem ideāliem, kurus veiksmī-gi realizēja dzīvē.

Buru kuģus Vidzemes piekrastē būvēja jūras malā, zem kla-jas debess, sākumā pat bez būvprojekta. Konstrukciju veidoja pēc meistara acumēra, jeb kā teica ‘’kā meistars mācējis iecirst spuriņu’’. Vienu kuģi parasti būvēja 15 – 20 strādnieki apmē-ram 2 gadus.

Visvairāk kuģiem tika doti sieviešu vārdi - Anna, Marija, Amalie, Natalie un citi.

Kuģu būve Vidzemes piekrastē no 19.gs. vidus līdz 20.gs. sā-kumam deva iztiku kuģu amatniekiem, namdariem, kalējiem, virvju vijējiem.

Laikā no 1870. līdz 1905.gadam latvieši tika pie ievērojamas zēģeļkuģu flotes. Latvijā uzbūvēja vairāk nekā 550 buru kuģus tāliem braucieniem, no tiem Ainažos vairāk kā 50.

No Amerikas ostām uz Eiropu veda ādas, sveķus, krāsas, terpentīnu, sāli, cukuru, kafiju, sarkankoku, bet no Latvijas izveda galvenokārt kokmateriālus un lauksaimniecības ražo-jumus. Ainažnieki kuģoja uz dažādām pasaules ostām: Eiropā uz Kopenhāgenu, Liverpūli, Hamburgu, Amsterdamu, Havru, Londonu u.c., Ziemeļamerikā uz Halifaksu, Vilmingtonu, King-stonu, Dienvidamerikā uz Barbadosu, Trinidadu, Riadežanei-ro, Santusu, Montevideo u.c.

Lielālie buru kuģi brauca visu gadu. Vasarā tie devās uz Ei-ropas ostām, bet rudenī uzņēma kravu reisiem pāri Atlantijas okeānam.

Darbs uz buru kuģiem nebija no vieglajiem. Komandā bija tikai 10 vīri, tāpēc arī saglabājies teiciens, ka tolaik esot bijuši kuģi no koka, bet vīri no dzelzs.

Jūrnieki ilgu laiku bija šķirti no saviem tuviniekiem. Sali-kuši jūrnieku lādē visu nepieciešamo – pīpi, tabakdozi, naudas maku, bārdas nazi, apkaklīšu kārbu ar tīrām apkaklītēm, kor-tiku, arī ruma blašķīti un citas lietas, viņi atvadījās no dzim-tā ciema. Un tad ilgu laiku kā vienīgais saziņas līdzeklis bija vēstules. ‘’Sirds mīļā, Emīlij! Tavu vēstuli saņēmu ar lielu līks-mošanos, un nu redzu, ka Tu esi uzticama priekš manis bijusi, tāpat kā es priekš Tevis esmu uzticams bijis līdz nāvei, un tāpat uz priekšu arī būšu līdz nāvei uzticams’’, tā 1892.gadā rakstīja kapteinis M.Miķelsons savai sievai no Grimsby.

Šie vīri nebaidījās darba, bada, aukstuma, slāpju, spēja iztikt arī bez miega un dažādu kaišu aizdzīšanai vecajā buru kuģu aptiekā bija tikai šādi medikamenti: terpentīns, koka dar-va, džins, rums un viskijs, kuru deva bija atkarīga no kapteiņa simpātijām pret slimo. Bet jūras ūdens ārstēja 99 kaites.

20.gs.sākumā latviešu buriniekiem radās bīstams sāncensis – tvaikonis. Pirmais pasaules karš iznīcināja lielāko daļu no buru kuģu flotes.

Pagājībā aizgāja latviešu jūrnieku lepnums – buru kuģu flo-te, bet izglītība un jūrmalas kuģinieku pārvestais „zelts” bija at-modinājis latviešu nacionālo pašapziņu! Latviešu kuģniecības gars joprojām turpina dzīvot Ainažos.

Ainažu jūrskolas muzejs ir kļuvis ne tikai par dažādu jūr-nieku paaudžu tikšanās vietu, bet arī par vienu no Vidzemes jūrmalas kultūrizglītības centriem.

Iveta Erdmane, Ainažu jūrskolas muzeja vadītāja

Ainažu jūrskolas direktors Kristians Dāls pie buriniekiem

Senas fotogrāfijas no kuršu dzīves Sventājā

Senas fotogrāfijas no kuršu dzīves Sventājā

Izstādes „Sajūti jūru!” stāstnieki un viņu stāsti

Latvijas Dabas muzeja izstādē „Sajūti jūru!” apmeklētājiem ir lieliska un vienreizēja iespēja iepazīt arī Latvijas jūras piekrastes cilvēku dzīvi, klausoties viņu dzīvesstāstus, piedzīvojumus, pārdzīvojumus, dzīves pieredzi, un iepazīties ar populārākajiem zvej-niecības rīkiem un piederumiem, kas izstādei deponēti no Salacgrīvas, Mērsaraga un Rojas muzejiem.

Savus stāstus izstādei uzticēja Salacgrīvas, Mērsraga, Pāvilostas un Sventājas iedzīvotāji.Lūk, īss ieskats interesantajos stāstos:

Sventāja Anna Bielis (dz.1932. g.)Jānis Bielis (dz.1928. g.)

Sventāja ir sens kuršu ciems, kuru mūsdienu Latvijas kartē vairs neatrast. Tas tāpēc, ka 1921. gadā, neilgi pēc Latvijas Brīv-valsts nodibināšanas, tika juridiski precizēta Latvijas – Lietuvas robeža un Rucavas pagasta dienvidu daļu piešķīra Lietuvai. Robežu šķīrēji to argumentēja ar faktu, ka tā lietuviešiem būs iespēja tikt pie jūras un būvēt ostu (toreiz Klaipēda vēl bija Vā-cijas teritorijā). Ostu Sventājā tā arī neuzbūvēja, un zvejnieku dzīve varēja ritēt nemainīgā gaitā vēl līdz pat 20. gs.70. gadiem, kad Sventājā aktīvi sāka būvēt atpūtas namus un kempingus. Līdz mūsdienām jūras tuvumā ir palikušas tikai dažas senās zvejnieku viensētas un vairs tikai retajā dzirdama senā kuršu – latviešu valoda.

turienes zveji (zvejnieki) atveduši ne tikai zivis, bet arī Sventajā bieži dziedātu smeldzīgu dziesmu par karā aiziešanu “Es zinu vienu rozīti”, kuras melodija ir ar izteikti zviedrisku skanējumu.

Kad Anna un Jānis vēl nebija precējušies, Sventājas upes grīvā sāka būvēt ostu. Pirms tam upes grīvu ierobežoja akme-ņu moļi (moli), kas bija iekalti (izveidoti) tā, ka labi varēja ie-braukt grīvā ar zveju laivām un apkārtnes jūras smilts “nestai-gāja”. Lai iebrauktu ar lieliem kuģiem, upes grunti vajadzēja padziļināt pa vairākiem metriem un šim darbam nolīga pratē-jus no Dānijas un Latvijas. Diemžēl darbus vajadzēja pārtraukt Otrā Pasaules kara priekšvakarā.

Izjaucot iepriekšējo jūras grunts līdzsvaru, jūra sāka „iz-grauzt” apkārtnes krasta līniju arvien dziļāk iekšzemē, kā iztei-cās Jānis, “nomala kāpas”, smiltis saskaloja atpakaļ Sventājas upes grīvā. Tagad upe ir izbraucama tik ar pavisam vieglām laiviņām, taču lietuviešu nākotnes idejas tomēr ir šeit veidot mazu kuģu un jahtu ostu.

Annas un Jāņa Bieļu mājas ir vienas no tām. Viņu senatnī-gajā valodā ir daudz mūsdienās vairs nelietotu vārdu (krants = krasts, maŗe = jūras daļa, ko no atklātās jūras nošķir Kuršu kāpas, zākspiŗs = soma). Arī pats runas veids ir bagāts senām valodnieciskām formām, piemēram, mīkstinātā “ŗ” lietojums (jūŗa, kŗauja), priedēkļa “aiz” vietā saka “āz” (āzlikt = aizlikt, āzpērnais = pērnais), apstākļa vārdi ar galotni “-is” (vietumis = vietām, retumis = reti) un citi.

Jānis visu darba mūžu strādājis kā zvejnieks – jau kā mazs zēns tēvam līdzi braucis jūrā ar irklu (airu) laivu, bet vēlāk - uz kolhoza zvejas laivām. Annas rūpes bija bērnu auklēšana, mājas darbi un darbs pie zivju apstrādes krastā. Anna vēl labi atceras laikus, kad sievas baznīcā un godu reizēs vilkušas tau-tastērpus - mājās austas vadmalas lindrukus (brunčus) un vesti ar zomšis (samta) apšuvumiem, galvā duj’ (divi) lakatus, kājās virs sietavām vilka baltas vilnas zeķes.

Sventājas zvejnieki ikdienas patēriņam ķēra strimalas (reņ-ģes), plekstes ( butes), jūras asarus, bet uz vērtīgāku lomu vaja-dzēja doties tālāk jūrā. Labākās mencu vietas bija pret Liepāju, jo tur jūras dibens ar dziļām bedrēm. Pēc lašu lomiem vaja-dzēja braukt krietnāko gabalu – līdz Gotlandei. Domājams, no

Pāvilosta Vilis Freimanis (1920.–2010.)Vilma Freimane (dz.1936.)Dzintars Zamarics (dz.1958.)

Trīs Pāvilostas teicējus saista radnie-ciskas saites un arī jūra. Vecākais un pie-redzējušākais no viņiem -Vilis Freimanis - kā deviņus gadus vecs zēns savas ku-ģošanas gaitas uzsāka vēl uz burinieka. Vēlāk viņš savām acīm pieredzēja, kā šos mūsdienās ar romantismu caurvītos ku-ģus pakāpeniski nomainīja ar mehānis-kām ierīcēm aprīkoti kuģi. Nozāģētiem mastiem buriniekus atstāja nelietotus ostās (kā sacīja Vilis: „Piesēja pie pāles”) un vēlāk pārstrādāja malkā vai lūžņos.

Zvejot zivis Vilis sāka uz tēva būvētās zēģeļlaivas, ko vēlāk aprīkoja ar motoru. Gluži tāpat kā slavenajā filmā „Zvejnie-ka dēls”, zvejnieki noķertās zivis turpat jūrmalā pārdeva kupčiem (uzpircējiem), kas vērtīgākās zivis – lašus, zušus - veda pat uz Rīgu. Jūrā pret Pāvilostu laši bija visai maz, tos brauca ķert pret Akmens-ragu, nārsta laikā tie nāca Sakas upē.

Kad runa novirzījās uz zivju daudzu-mu jūrā, sarunā aktīvi iesaistījās arī Vil-ma Freimane un viņas dēls Dzintars Za-marics. Visi vienprātīgi atzina, ka tagad liela izmēra zivis ir daudz retāk noķera-mas kā senāk. Kā atcerējās Vilis, ļoti labi mencu lomi bijuši 50. gados, visai labi ķeries arī vēlāk. Pēc Vilmas stāstītā, ne-reti zivju pārstrādes cehā grīdas platība aptrūkusies, kur zivis sabērt, un daudzas mencas bijušas ļoti garas un smagas.

Dzintars dalījās atmiņās, kā zvejnie-ku kolhozā uz mencu zveju braukuši ar traļiem. Šādi zvejas rīki vilkušies jūrā

līdz gruntij, un tas nelabvēlīgi ietekmēja mencu ikru attīstību, kas bija iznērsti dzi-ļākajās jūras gultnes iedobēs. Domājams, ka tā laika ikru masveida bojāeja izsauca mūsdienu zivju populācijas kritumu. Lī-dzīgs skumjš stāsts ir par lucīšiem, kurus padomju laikā piekrastes zvejā milzīgā daudzumā nobendēja ar elektrību, lai vēlāk ar tiem barotu fermu cūkas.

Vilis atcerējās, ka vecie zvejnieki stās-tījuši, ka kādreiz arī Baltijas jūrā bijušas treknās Atlantijas reņģes, kas sen jau vairs nav.

Zvejnieki no paaudzes paaudzē no-deva informāciju par labākajām zvejas vietām. Daudz šādu vietu bija pret Lie-pāju un Akmensragu, taču tieši šīs jūras grunts iedobes pēc kara kļuva par aiz-liegtajām zvejas vietām, jo tajās nogrem-dēja gan indīgās kaujas gāzes – iprīta ba-lonus, gan arī vairākus tūkstošus tonnu

prasmēm – bez tām taču nav īsts zvej-nieks! Kopā ar tēvu viņš jūrā brauca ar mazo vadiņu, ķēra arī uz āķiem (kā teica Gunārs: “Tagad tikai vecie zvej-nieki savam vēderam piņķerējas ar āķiem gar krastu ..”)

Kopš 60. gadiem Mērsragā jūrā sāka braukt tikai ar zvejas kuģiem. Kolhozā vienlaikus bijuši pat 30 kuģi. Piecgades plānus pildot, smēluši no jūras ar tra-ļiem un elektrozveju, līdz zivis palikušas mazāk un mazāk. Tagad, kad jāievē-ro Eiropas nozvejas kvotas, Mērsragā palikuši tikai trīs zvejas kuģi, tuvākajā nākotnē sola vēl divus kuģus sagriezt lūžņos. Mērsradzniekiem tagad lielākos lomus dod Engures ezers – tur vēl zivju

Kolhozu laiki Pāvilostā

Mērsrags

neizlietotas kara munīcijas. Vilis Freimanis savās zvejnieka gaitās

ne reizi vien saskārās ar šo jūras piesār-ņojumu, pats personiski ieguva apdegu-mus uz rokām, izceļot no tīkliem vaļēju iprīta balonu (tie ir prāva lieluma stikla baloni, aizvākoti ar metāla vāku). Teicē-ji stāstīja arī par “viltus dzintaru”, kuru Liepājas jūrmalā var itin viegli sajaukt ar īsto un gūt smagus apdegumus. Pā-vilostā gan neviens šāds gadījums nav bijis. Toties pāvilostniekiem gandrīz vai par ikdienas rūpalu jūrmalā, tāpat kā viscaur jūras malai, ir no jūras izmesto atkritumu vākšana.

Teicēju skats uz zvejniecības nākotni Pāvilostā nav visai cerīgs, jo ar zvejnieka grūto darbu mūsdienās grib nodarboties tikai retais, lai arī par zivīm var labi no-pelnīt. Mūsu zvejnieki tagad brauc jūrā ar “second hand” Gotlandes laivām, kam ir izcilas proporcijas un pludlīnijas. Tīklus vairs neauž un nelāpa, jo samērā lēti var nopirkt sintētiskā materiāla Ķī-nas ražojumus.

Tradicionālo kūpināšanas arodu ar malku Pāvilostā gan vēl pieprot vairākās ģimenēs.

lās prasmju skolas ietvaros 2009. gada rudenī. Vilma Freimane arī labprāt pastāstīja par viņu ģimenē iemīļotiem zivju ēdieniem: ikdienā biežāk gatavo saceptas zivis, kuras ēd tāpat vai aplej ar marinādi. Garda iznāk arī laša asakas zupa, bet, kad saimniece sāka runāt par zivju bumbulīšiem, garšvielās vārītas un maltas zivs gaļas frikadelītēm, visa saime uzreiz sarosījās un atcerējās, ka pusdien-laiks jau sen garām!

MērsragsGunārs Ozols (dz. 1936.)

Baltijas jūras Rīgas līča rietumu malā ir Mērsrags, zvejnieku ciems, kurā vēl tikai gadsimtu atpakaļ līdzās latviešu valodai varēja dzirdēt arī lībiešu valodu, jo cik tad tālu – vēl kādi 50 km uz ziemeļiem un tur jau gan cilvēkiem, gan jūrai bija jāsaka: “Tērintš!” (sveiks, sveika – lībiešu valodā).

Jūra pie Mērsraga ir mierīga. Visus spēkus tā iztērējusi triecot viļņus pret Kolkas ragu un līča pusē atpūšas. To var redzēt pēc jūrmalas – gandrīz līdz pašam jūras ūdenim stiepjas zaļojošas, kuplas piejūras pļavas. Ja būtu saglabājies tradicionālais latviešu viensētas saimniekošanas veids, tad šinīs pļavās vasarā trekna-jā zālē tik muguras varētu redzēt brūnām vai pelēkām govīm, aizskrietu pa kādam tramīgam aitu bariņam... Bet tagad govis, vienalga kādā krāsā, ir retums lauku ainavā un piejūras pļavu saglabāšanas rūpals ir uzlikts biologu un zemes īpašnieku ple-ciem – pļavas aizaug, iznīkst daudzas retas piejūras sugas, un plašas teritorijas pārvēršas par monotonu niedrāju.

Mērsradznieks Gunārs Ozols, kura dzimtas saknes ir sa-vijušās ar šī zvejnieku ciema vēsturi, ir norūpējies ne tikai

Mērsrags

Kuivižos

SalacgrīvaVisvaldis Šrenks (dz. 1939.)Aleksandrs Rozenšteins (dz. 1968.)

Jūras krastā, kur teju vai beigušies rāmie Rīgas līča ūdeņi, bet netālu sākas jau Pērnavas līcis, pašā augšējā Latvijas zie-meļaustrumu stūrī, ik dienas pie zveju kuģīšiem vēl sparīgi ro-sās stipri vīri. Lai arī viņu kuģu skaits un lomi tagad tiek stingri kontrolēti ar Eiropas Savienības direktīvu aktiem, tomēr viņu spīts turpināt tēvu tēvu arodu ir stiprāks. Vai šis spīts ir zvej-nieku dabā, vai varbūt viņu valodā, kas veidojusies latviešu un lībiešu valodām samijoties īpašā runas plūdumā, kurā tiek lie-toti tikai vīriešu dzimtes vietniekvārdi un aprautas, strupas ga-lotnes? Šeit, pie jūras, neviens neteiktu: “Viņa ir no Kuivižiem”, bet gan “Viņ’ ir no Kuiviž’(e)m”, Kuivižu nosaukumu gandrīz vai neritmiski izdziedot: sākuma daļā nedaudz pavelkot, bet beigas strupi un ātri noberot.

Visvaldi Šrenku darbā var sastapt Kuivižos. Viņam viss turpat jūras krastā - pie pāļiem noenkurots kuģītis, pārdes-mit metru no tā zvejas lietu šķūnis un darbnīca, kur gandrīz kā muzejā ir atrodamas gan vēsturiskas lietas, kas savu laiku nokalpojušas, gan tādas, kas pāris dienas atpakaļ izvilktas no jūras. Pats zvejnieks labprāt visu izrāda un kā īpašu lepnumu rāda fotogrāfijas, kurās redzami lieli un mazi zvejas kuģi, uz kuriem garajā darba mūžā strādājis. Un kādi lomi bijuši! Uh, vienā bildē redzams 34 kg smags lasis! Tas arī toreiz esot bi-jis liels brīnums. Uz jautājumu, vai tagad tādu varētu noķert, Visvaldis sāk garāku stāstu par lašiem: lai arī Latvijā gadiem darbojas vairākas zivjaudzētavas, kur audzē lašu mazuļus, to-mēr par pieaugušu lasi, kas atgriežas dzimtajā upē nonārstot, var kļūt tikai retais. Tas tāpēc, ka pavasaros jūras piekrastē ir pārāk daudz tīklu. Tie ir smalki un stipri – izsmeļ vai visas zivis. Arī upēs noķertos puspieaugušos lasēnus makšķernieki velk tik laivā.

Tagad V. Šrenks zvejo galvenokārt līcī un viņu satrauc jūras ūdens piesārņošana ar sadzīves ķīmijas atkritumiem. Kā sir-mais vīrs saka: “Katrs grib, lai drēb’s būt’ baltas, pat ļoti baltas un tik liek vairak un vairak veļ’spulveri. Tas pēc tam nonak jūra un tā aizaug ar kaut kādam tur aļģem. Nezin’, kā tas pa-reiz’ saukt...” Taisnība sirmajam vīram - līča ūdeni vairo gal-venokārt upes, caur kurām nāk ne tikai tīrs saldūdens, bet arī piesārņojums no cilvēku apdzīvotām vietām. Tas vairo barības vielas jūras aļģēm, tai skaitā toksiskajām zilaļģēm, un to mas-veida augšanas gadījumā ūdens vide var kļūst dzīvībai bīstama jūras iemītniekiem un arī cilvēkiem.

Salacgrīvietis Aleksandrs Rozenšteins ir zvejnieks pašos spēka gados. Viņa dzimtas vīri, cik tālu vien zināms, visi bijuši saistīti ar zvejniecību. Arī viņa tēvs savas zvejnieka gaitas uzsā-ka jūrā, tikai pa retam zvejojot Salacā, taču dzīvē tā iegrozījās, ka kolhoza vadība viņam uzticēja nēģu taču saimniecību uz Salacas, un pie tās viņš palika līdz mūža beigām. Aleksandrs sākumā gāja tēvam tikai palīdzēt pie grūtākiem darbiem, bet ar laiku kārtīgi iepazina amata sīkumus un varēja to pārņemt savās rokās. Nu jau vairāk kā 10 gadus Aleksandrs savu die-nišķo maizi pelna strādājot tikai uz nēģu tača.

Kādreiz uz Salacas bijuši 13 tači, tagad palikuši trīs. To skaits samazinājies ne tāpēc, ka nēģu maz, bet gan tāpēc, ka taču kopšana prasa lielu darbu: upes grunts līdzināšanu, koka daļu regulāra atjaunošanu, arī pats zvejas process – ne katrs to ie-manījies prasmīgi veikt.

Aleksandrs stāstīja, ka viņa tēvam vienreiz laimējies noķert jūras nēģi, kas bija krietni smagāks (apmēram 1 kg), garāks un resnāks par upes nēģi. Visi klātesošie brīnījušies par tādu, kas, kā stāstīja zinātāji, neesot Baltijas jūras faunai piederīgs.

Aleksandrs uz nēģu zvejas nākotni skatās ļoti optimistiski, jo nēģu lomi ir labi un izskatās, ka paliks vēl labāki, ja ūdens tīrības pakāpe saglabāsies vismaz esošajā līmenī. Aleksandrs tuvākās nākotnes vislielākos draudus mūsu jūras pastāvēšanā saskata Krievijas – Vācijas gāzes vada izbūves projektā, kas ne-gatīvi ietekmētu jau tā tik trauslo jūras pašattīrīšanās līdzsvaru.

ir daudz, bet jūrā gan tikai tādas šņakas (tā Gunārs sauc mazas, nevērtīgas zivis). Tikpat kā nevar noķert jūrā lucīšus – tie ļoti reti.

Gunāram Ozolam par zvejniecības nākotni sāp sirds, īpaši tad, kad viņš staigā pa savu, paša spēkiem izveidoto, Zvejniecības muzeju, kur pie sienām sarindotas fotogrāfijas ar spēkpilniem latviešu kapteiņiem un kuģu būvētā-jiem, viņu pārtikušajām un lepnajām saimēm. Muzeja istabas ir pārpilnas dažādām ierīcēm, kas kādreiz bijušas uz kuģiem jūrā un neskaitāmas reizes izvedušas no miglas vai trakojošas jū-ras. Jā, katrai lietai ir savs stāsts un tās visas kopā, Gunāra Ozola vāktas un

par aizaugošajām pļavām, bet sirdī skumst, ka zvejnieka amats palicis par retu nodarbošanos šai pusē. Kad viņš kā spēkpilns jauneklis sāka zvejot ar tēvu mazā laivā, jūrmalā vai ik uz soļa bija krāģi ar žūstošiem tīkliem, mazām būde-lēm zvejas rīkiem un laivām. Tēva brāļa sieva Milda Ozola mācīja puisim tīklus aust un lāpīt – jo kā tad bez šādām

uzturētas, stāsta par mūsu tautas vienu no spēka zariem – jūrniekiem un zvej-niekiem.