28 • mÇjas VIESIS 2014. gada 20. jnijÇ 2014. gada 20. jnijÇ

Ilgus gadus man pirmā ir bijusi pētniecība, zinātne, bet lekcijas – kaut kas, kas pie-deras pie lietas: ja es esmu uzzinājis un izpratis ko jaunu, gribu par to pastāstīt citiem. Man ir prieks par atklājumu, un es gribu dalīties savā prie-kā, jo varbūt kādam tas arī dod prieku, zinības un iedvesmu.

Man atmiņā Ričarda Fein-mena atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš nav pārcēlies uz Prinstonu. Tur Otrā pasaules kara laikā tika izveidots pēt-niecības institūts, kurā aici-nāja strādāt izcilākos zināt-niekus, kas bija pametuši Hitlera okupēto Eiropu. Starp citu, tur strādāja arī Alberts Einšteins. Tagad tā ir vieta, kur tiek sapulcināti pasaules ģēniji, viņiem tiek nodrošinā-ti ideāli apstākļi darbam: ne par ko neraizējies, nodarbo-jies ar tīro zinātni 24 stundas diennaktī. Tad, lūk, Feinmens teica: ja es dzīvotu Prinstonā, man nepārtraukti būtu jāģe-nerē jaunas idejas, jāuzrāda rezultāti, turklāt ģeniāli, jo tā taču ir Prinstona. Tas

rada spriedzi. Vienu gadu man tā ģeniālā ideja var neiešauties prātā, un tad man būs sajūta, ka neesmu attaisnojis cerības un manī ieguldītos līdzekļus. Tāpēc labāk es to gadu esmu universitātes profesors.

Turklāt, stāstot savas ide-jas studentiem, pats sāku tās labāk saprast. Tas ļoti palīdz pētniecībā. Līdz ar to manī kā ikvienā normālā profesorā teicami sadzīvo abas puses. Un ne tikai sadzīvo, bet arī viena otru papildina.

Rektors

Jāsāk ar to, ka par rekto-ru kļuvu, ne īpaši tiecoties uz šo amatu. Te nav ne kripatas uzspēles. Protams, brīdī, kad ļāvos pierunājams un iesais-tījos rektora vēlēšanu mara-tonā, kas ir gana publisks pasākums, darīju to nopietni. Tomēr apzinājos, ka gan viens, gan otrs iznākums, proti, tikšu vai netikšu ievēlēts, man patiks vienlīdz labi.

Katram ir savi plusi un savi mīnusi. Tagad, kad man rek-tora amatā ir atlicis vairs tikai viens gads un pavisam noteikti nākamgad šajā kabinetā sēdēs kāds cits, labi atceros mana priekšteča Ivara Lāča pēdējo pusgadu amatā – kā Senāta priekšsēdis bieži satikos ar viņu un redzēju, kā ar katru dienu rektors kļūst arvien smaidīgāks.

Bet pagaidām ir azarts, ir sajūta, ka varu izdarīt jēdzīgas lietas un daru. Vienlaikus arī sajūta, ka drīz termiņš būs galā, ir laba. Uz jautājumu, ko darīšu tālāk, jokojot šad tad saku: man sāksies laimī-gas vecumdienas. Taču, nopiet-ni runājot, man ļoti gribas atgriezties normāla profesora un normāla fiziķa ādā. Darīt lietas, ko es māku un kas man sagādā prieku. Man joprojām ir doktoranti, viņi veiksmīgi aizstāvas. Pirms divām nedē-ļām apgādā "Oxford University Press" ir nācis klajā manas grāmatas atkārtots izde-vums. Arī šis komponents man ir svarīgs.

V¥rs, tïvs un vectïvs

Man ir ģimene. Esmu no tiem īpatņiem, kas apprecas vienreiz un – uz mūžu. Sati-kāmies mēs tālajos padom-ju laikos skolēnu nometnē

"Alfa", kur no visas Latvi-jas tika sapulcināti dažādu priekšmetu olimpiāžu uzvarē-tāji. Tur notika viss, sākot ar lekcijām, beidzot ar dejām un ballītēm līdz rītausmai. Es biju fizikas olimpiādes uzvarētājs, mana sieva Dzintra, tolaik vienkārši Dzintra no Aizputes, bija ķīmijas olimpiādes uzva-rētāja. Abi bijām 10. klasē. Pēc vidusskolas viņa atnāca uz Rīgu studēt Ķīmijas fakultātē, es studēju Fizikas fakultātē, mēs, kā tas ar jauniem cilvē-kiem mēdz notikt, vēl nepre-cēti īrējām istabu Vecmīlgrāvī. Var teikt, mēs esam "Alfas" veiksmes stāsts. Tagad mēs ar Dzintru katru vasaru aizbrau-cam uz "Alfu", ja vien es esmu Latvijā. Nometne turpinās, pamatā tā balstās uz entu-ziasmu, ir daži sponsori, visi lektori ir bijušie alfieši, kas dodas turp vienkārši tāpēc, ka mums patīk uz turieni braukt smelties iedvesmu pašiem un censties iedvesmot jauniešus.

Mūsu laikā tā bija dabas zinātņu nometne, tagad tur ir arī humanitāro disciplīnu olimpiāžu uzvarētāji. Īstenī-bā tur notiek dažādas grūti izskaidrojamas lietas. Piemē-ram, es nekad neesmu bijis skatuves cilvēks. Arī tagad man ne īpaši patīk būt pub-likā, lai gan esmu rektors, profesors, publiska persona. Skolas gados man prātā neva-rēja ienākt doma, ka es būtu ar mieru kāpt uz skatuves, spēlēt, dziedāt un dejot. Bet nometnē "Alfa" es to darīju. Tur ir tāda sajūta, ka tas pieder pie lietas.

Mums ar Dzintru ir divas meitas un trīs mazbērni. Jau-nākā meita Ance ir pabeigusi Sporta akadēmiju un tad vēl arī ieguvusi maģistra grādu sporta menedžmentā Latvijas Universitātē. Viņa ir profesio-nāla sportiste, spēlē Latvijas volejbola izlasē, ir komandas kapteine. Turklāt arī sporta klubā menedžere un aerobi-kas trenere. Vecākā meita Zanda ir izstudējusi filozofiju Latvijas Universitātē, viņai ir savi nelieli biznesi, un viņa ir arī manu mazbērnu māmiņa. Miķelis un Dominiks ir vēl mazi, bet Adele jau iet pirmajā klasē. Mani patīkami izbrīna, cik ļoti viņiem patīk gudras sarunas. Mēs varam spriest

par visu – no dinozauriem līdz melnajiem caurumiem. Īstenī-bā šie mazie cilvēki ir milzīgs gandarījums – kopā darbojo-ties, jūtu, ka viņos ir mans turpinājums.

Kaut arī Dzintra sākotnē-ji ir izstudējusi ķīmiju, tomēr vairāk viņa ir nodarbojusies ar tekstu rediģēšanu un arī rak-stīšanu, reizēm arī ar ēdienu gatavošanu un citām sievišķī-gām lietām. Un tad kādā brīdī viņai radās ideja atvērt savu restorānu. Tajā pašā mājā, kur dzīvojam. Un, tā kā nams atro-das Nometņu ielā, arī restorā-na nosaukums ir "Nometne". Ja vakarā man gribas kaut ko gardu apēst, labprāt tur iegriežos. Tur ir omulīga gai-sotne, Dzintra savā dvēselē ir māksliniece, viņa māk radīt labu noskaņu. Dzintras brālis ir koka darbu meistars, mūsu mājās lielākā daļa mēbeļu ir viņa veidotas, tāpat arī resto-rāna interjerā. Bet vispār jau tā sajūta nav izstāstāma. Tas ir kā ar pudiņu – lai saprastu, kas tas, ir jāapēd. Vai vismaz jāpagaršo.

KlusumÇ

Lai es varētu iegūt iekšēju mieru, kas ir nepieciešams gan zinātnes ideju radīšanai, gan arī mākslas baudīšanai, man ir vajadzīgs klusums. Iekšējs klusums. Tas var rasties gan vienatnē, gan arī pūlī, taču tad tiem jābūt nepazīstamiem cil-vēkiem, kas tev ir apkārt. Man ir viena mīļa kafejnīca – "Star-bucks" Sanfrancisko centrā. Tur ir stikla stūris un galdiņš puslokā, tu sēdi ar skatu uz vienu no Sanfrancisko galve-

najām ielām – Mārketstrītu, kas ir centrālā darījumu iela, apkārt ir cilvēki, tu esi pūļa vidū, taču sajūta tāda, it kā tu būtu viens pats.

Māksla arvien ir bijusi tas komponents, kas man ir ne vien interesants, bet arī nepie-ciešams. Domāju, ka mākslas un zinātnes saistība ir ļoti dziļa. Fiziķi ir dažādi. Vieni grib nodarboties ar pašiem fundamentālākajiem jautāju-miem: kā šī pasaule ir uzbū-vēta, kā tā funkcionē? Otri grib nodarboties ar ļoti prak-tiskām lietām, piemēram: kā optimizēt kristālu audzēšanas iekārtu, lai izveidotu pusvadī-tāju rūpniecībai nepieciešamos silīcija kristālus? Es esmu no tiem, kas grib absolūti funda-mentālo, grib saprast, kā šī pasaule eksistē, kāpēc tā ir tāda un ne citāda. Šā tipa fizi-ķu darbībā filozofijai arvien bijusi svarīga nozīme. Iespē-jams, ka tas, kas reiz notika ar mani Aizrobežu mākslas muzejā, noteica manu izvēli. Un tāpēc muzeji mani pievelk atkal un atkal. Tas man rada dvēseles komfortu.

Klusums man ir nepiecie-šams ne tik daudz ārējs, cik iekšējs. Prasme sevi sakārtot – tā ir ļoti nopietna lieta. Esmu izmēģinājis pasaulē pārbaudī-tu metodi – dažus gadus regu-lāri gulējis uz psihoanalītiķa

dīvāna. Tobrīd tas man bija svarīgi, profesionāls un gudrs skats no malas palīdz labāk izprast sevi. Regulāri prak-tizēju meditāciju. Nevis šad tad, bet gadiem ilgi, neizlaižot nevienu dienu. Tas ir kā men-tāls treniņš. Var teikt – trena-žieru zāle apziņai.

Redzot manu augumu – metrs deviņdesmit divi, nav grūti uzminēt, ka daudzus gadus esmu spēlējis basketbo-lu, pāris reižu nedēļā, vien-kārši lai izskrietos. Pēdējos gados esmu atklājis jaunu fizisku nodarbi – golfu. Es to spēlēju slikti, taču golfā man nav svarīgi sportiskie rezul-tāti, galvenais, ka varu vienu dienu nostaigāt svaigā gaisā, izvingrināt rokas, bez steigas, bez stresa. Nekad neesmu gribējis par varītēm uzvarēt. Ja kāds iegūst vairāk punktu nekā es, no tā man oma nesa-bojājas. Prieks labā kompānijā izstaigāties. Starp citu, šad tad spēlēju arī vienatnē. Citi to nesaprot – ko tu viens pats kā tāds dīvainītis staigā pa lauku! Bet šīs sajūtas lieliski iekļau-jas manā komforta zonā.

Daudziem svarīga lieta ir ceļojumi. Man braucieni parasti ir saistīti ar darbu, esmu pabijis kādās piecdesmit valstīs, arī visnotaļ eksotis-kās, nereti man līdzi braukusi arī Dzintra, tomēr ceļojumi nav mana dzīves plāna obli-gāta sastāvdaļa. Mani daudz labāk uzlādē labs koncerts vai izstāde. Šādi mēģinu sevi uzturēt, lai es varētu uz dzīvi skatīties mierīgi un ar prieku. Un vēl es nenodarbinu sevi ar bažām – ko domās citi, kā es izskatīšos.

StÇstot savas idejas studentiem, pats sÇku tÇs labÇk saprast.

bijusi pētniecība, zinātne, bet lekcijas – kaut kas, kas pie-deras pie lietas: ja es esmu uzzinājis un izpratis ko jaunu, gribu par to pastāstīt citiem. Man ir prieks par atklājumu, un es gribu dalīties savā prie-kā, jo varbūt kādam tas arī dod prieku, zinības un iedvesmu.

mena atbilde uz jautājumu, kāpēc viņš nav pārcēlies uz Prinstonu. Tur Otrā pasaules kara laikā tika izveidots pēt-niecības institūts, kurā aici-nāja strādāt izcilākos zināt-niekus, kas bija pametuši Hitlera okupēto Eiropu. Starp citu, tur strādāja arī Alberts Einšteins. Tagad tā ir vieta, kur tiek sapulcināti pasaules ģēniji, viņiem tiek nodrošinā-

Vecāki Pēteris un Olga. Mārča tēvs vadīja konstruktoru biroju, kas izgudroja veļas mazgājamās mašīnas "Rīga" jaunus modeļus. Kamēr Mārcis bija maziņš, māmiņa dzīvoja mājās, tāpēc viņš nav gājis bērnudārzā. Vēlāk viņa strādāja par grāmatvedi. vums. Arī šis komponents

man ir svarīgs.

V¥rs, tïvs un vectïvs

tiem īpatņiem, kas apprecas vienreiz un – uz mūžu. Sati-kāmies mēs tālajos padom-ju laikos skolēnu nometnē

Ar sievu Dzintru Kalifornijā. Laikā, kad Mārcis Auziņš bija profesors Kalifornijas universitātē Berklijā. 2005. gads.

Kāzu dienā 1976. gadā.

Ar sievu Dzintru un meitām Zandu un Anci.

Rektora ikdiena kabinetā, kam interjeru veidojis viens no univer-sitātes pirmajiem rektoriem, arhitekts Eižens Laube.

MV20-06aa_2014.indd 28-29 6/27/14 4:07 PM