7

Domāju, ka jūs man piekritīsiet – visbriesmīgākais

skolā ir garlaicība. Visi tie uzdevumi, diagrammas,

tabulas, termini un vēl mājasdarbu pārbaudīšana... Es

ar to neaizraujos. Un nevis tāpēc, ka būtu stulbs, bet

gan tāpēc, ka mani tas pilnīgi neinteresē.

Es esmu Ričards, bet draugi mani sauc par Ričiju.

Šogad es mācīšos astotajā klasē pavisam parastā skolā –

tā nav no tām prestižajām mācību iestādēm, kurās

Pirmā septembra pasākumā uzstājas “Prāta Vētra”,

nedz arī no tām īpaši nelabvēlīgajām, kur, kā runā, sko-

lēni (un pat skolotāji – varat noticēt?!) nākot uz skolu

ar nažiem kabatās. Mūsējā ir vienkārši 103. vidusskola,

kura pat nav nosaukta neviena slavena personāža vārdā

un neizceļas ne ar matemātikas, ne valodu, ne kādu citu

novirzienu. Liela, pelēka, kastveidīga ēka trijos stāvos

ar neizteiksmīgām klasēm un vecām mēbelēm (uz viena

no galdiem vēl ieskrāpēts “Es ♥ Imantu Kalniņu” –

iedomājieties, no kura gada!). Pavisam parasta skola.

8

1. nodaļa

Jaunā direktore

– Nē, tas nav normāli! – Vilis sacīja, salejot mums

visiem Coca-Cola. – Tas vienkārši nav normāli.

Fonā dārdēja Korn jaunās dziesmas. Tas nozīmēja,

ka Viļa vecāki joprojām bija darbā un mēs bijām izstie-

pušies uz dzīvojamās istabas dīvāna pie mūzikas atska-

ņotāja.

– Absolūti, – paziņoja Imants un pagrieza mūziku vēl

par pāris decibeliem skaļāk. – Absolūti.

Mēs domīgi gremojām čipsus un kādu brīdi klusējām,

ieklausoties, vai Almas tante vēl nedauza ar slotu pa

griestiem.

Mums ar Almas tanti ir tāds sazināšanās rituāls – kad

mēs klausāmies mūziku skaļāk, nekā viņa var izturēt,

viņa sit pa griestiem ar slotu. Mēs uz kādām piecpa-

dsmit minūtēm pagriežam mūziku klusāk, Almas tante

nomierinās, un tad mēs atkal pagriežam mūziku skaļāk,

un viņa atkal ņem rokā slotu... un tā tālāk. Mūsuprāt,

tikai šīs regulārās vingrošanas dēļ Almas tante ir tik

žirgta un pie tik labas veselības, turklāt sociālo zinību

skolotāja mācīja, ka mums jākomunicē ar vecākās paau-

dzes cilvēkiem; tad nu mēs to darām.

9

Jūs noteikti gribat uzzināt, par ko Vilis un Imants tā

šokējas, vai ne?

Iedomājieties: jūs pirmajā septembrī dodaties uz

skolu. Pa ceļam jūs pārmetat pār sētu mammas nopirk-

tās puķes, jo visi taču pārsmietos, ja kāds astotajā klasē

pirmajā septembrī ierastos ar ziediem rokā... turklāt

man nav nekādas mīlestības pret kādu no mūsu skolas

učenēm, lai tām nestu ziedus. Jūs aizvelkaties līdz sko-

lai, satiekat dažus draugus un pastāvat uz skolas stūra,

līdz parādās klases audzinātāja un sirēnas balsī nobļau-

jas, ka visiem jau sen bija jābūt sporta zālē uz svinīgo

Pirmā septembra pasākumu.

Tad nu jūs ievelkaties sporta zālē, lai konstatētu, ka

labākās, tas ir, pēdējās rindas okupējuši divpadsmitās

klases pensionāri, un dodaties satikt savu sen neredzēto

klasi, kurā tikai viena ceturtā daļa ir normāli cilvēki.

10

Parasts pirmais septembris, vai ne?

Un tad jūs ieraugāt viņu. Sākumā jūs viņu noturat

par žurnālisti. Tad par solisti, kas nodziedās Latvijas

himnu, jo skolas magnetofons kārtējo reizi ir saplīsis.

Un tad jūs uzzināt – šī persona ir jūsu jaunā direktore.

Aplausi, ziedi – šī nudien ir pirmā reize, kad nožēloju,

ka savas asteres pārmetu pār sētu, – un šoks.

– Varbūt esmu vecmodīgs, – es sacīju, iemetot mutē

veselu sauju čipsu, – bet man šķiet, ka direktorei nedrīkst

būt zili mati.

– Gari, spilgti zili mati, – mani papildināja Vilis. – Tas

nav normāli.

– Un vispār, – es turpināju, – direktore nedrīkst

izskatīties pēc modeles. Un ierasties pirmajā septembrī

spilgti dzeltenā kleitā.

– Vai viņa nav par jaunu, lai būtu direktore? – Imants

aizdomīgi novilka.

Es paraustīju plecus.

– Pieņemsim, ka viņai ir kādi divdesmit pieci... nu,

divdesmit seši gadi...

– Mūsu iepriekšējam direktoram bija sešdesmit seši

gadi! – Vilis izsaucās. – Protams, es neapgalvoju, ka tas

būtu direktora ideālais vecums, bet... ziniet, par prezi-

dentu taču arī var kļūt tikai pēc četrdesmit gadiem vai

tamlīdzīgi...

Tobrīd pie grīdas atskanēja sparīgi klauvējieni. Mēs

labas komunikācijas vārdā pāris reižu arī uzsitām pa

grīdu un nedaudz pieklusinājām mūziku.

– Varbūt mati nemaz nav īsti, – es turpināju spriede-

lēt. – Varbūt tā ir parūka.

11

12

Imants pārbolīja acis. – Tas nu būtu vēl trakāk. Direk-

tore parūkā!

Es atkritu krēslā. – Iedomājieties, kā kaimiņu skolas

basketbola komanda par mums smiesies, kad atbrauks

uz kārtējo maču! Direktore ar ziliem matiem!

– Patiesību sakot, viņa ir skaista, – Vilis noteica ar to

muļķīgo smaidu, kāds viņam parādās sejā, tiklīdz viņš

ierauga kādu pievilcīgu meiteni.

Mēs ar Imantu saskatījāmies.

– Bet tas vēl jo vairāk ir dīvaini, – Vilis aši turpināja.

– Es gribu teikt – kura skaista divdesmit piecus gadus

veca sieviete nāks strādāt skolā? Vai tad viņa nevar

dabūt darbu televīzijā vai tamlīdzīgi?

Es pēkšņi tik strauji uzsitu pa galdu, ka čipsu paka

palēcās un piezemējās uz Viļa mammas dārgā Persijas

stila paklāja, diemžēl ar atvērto pusi uz leju.

– Varbūt viņa patiešām strādā televīzijā!

– Ričij, tu murgo, – Vilis atcirta. – Kā viņa var strādāt

televīzijā, ja Kārkliņa šodien skaidri un gaiši paziņoja,

ka šī ir mūsu skolas direktore? Tu domā, ka viņa vien-

kārši atļāvās pajokot? Atgādināšu, ka mēs te runājam

par Kārkliņu! Vai varbūt, tavuprāt, televīzijā ir tāds

amats – skolas direktore?

– Nē taču, muļķi! Varbūt viņa piedalās realitātes šovā!

Iedomājieties: varbūt mūsu skolā ir uzstādītas kameras

un viņa ir šova producente?

– Kur tu esi dzirdējis par tādu šovu? – Imants jau-

tāja.

– Protams, nekur vēl neesmu dzirdējis! Tur jau tā

lieta! Iedomājieties: ja tiktu izziņots tāds šovs, – visas

13

skolas taču sacenstos, lai tajā iekļūtu, vai ne? Un, ja

visi skolēni zinātu, ka skolā notiek tāds šovs, – viņi

taču uzvestos pilnīgi nenormāli! Visi gribētu izcelties

un tēlotu sazin ko...

Man pašam patika šī teorija. Patiesībā man patīk

visas savas teorijas – arī tā, kuru biju izdomājis piecu

gadu vecumā, – ka mūsu bērnudārza audzinātāja ir

citplanētiete.

– Bet kur tad ir kameras? – jautāja Imants.

Imants vispār nemēdz daudz runāt, tāpēc viņam

atliek vairāk laika domāt, un tad, kad viņš ver muti,

parasti arī pasaka kaut ko prātīgu. Ar Vili ir pilnīgi

pretēji. Viņš runā tik daudz, ka gandrīz nekad nepasaka

neko noderīgu.

Es mirkli padomāju.

– Nu kā – vasarā skolā notika remonts, vai ne? Tad

arī bija iespējas paslēpt skolas sienās kameras. Un vēl

es domāju: kur skolai ir tik daudz naudas, lai taisītu

remontu, ja iepriekšējā sezonā pat jaunām basketbola

bumbām nebija līdzekļu! Tagad viss skaidrs – tā bija

televīzijas nauda!

– Nekad neesmu dzirdējis, ka kaut kur pasaulē uz-

ņemtu tādu šovu, – Imants iebilda.

Ir gan īgņa, vai ne?

– Nu un, ka tu neesi dzirdējis? – es atcirtu. – Tu nebiji

dzirdējis arī par fotosintēzes procesu, pirms Zolotova

tev par to neielika vieninieku! Tas, ka tu kaut ko neesi

dzirdējis, nenozīmē, ka tas nepastāv, saproti?

Mēs kādu brīdi prātojām.

– Mums vajadzētu viņu atmaskot, – es ierosināju.

– Ko tad? Zolotovu?

Vilim tiešām dažkārt lēni pielec.

– Nē taču! Direktori! Padomājiet paši – viņa taču nav

normāla skolotāja, vai ne? Normālas skolotājas ir četr-

desmit gadus vecas, ar brillēm un ilgviļņiem. Šitā nav

normāla. Tāpēc man ir pamatotas aizdomas, ka tur kaut

kas slēpjas. Mums vajadzētu sākt izmeklēšanu.

Puikas kādu laiku pārdomāja manu priekšlikumu

un tad pasmaidīja kā pie datorspēles septītā līmeņa

pabeigšanas.

– Un, kad būsim noskaidrojuši, kas šai modelei patie-

sībā padomā, mēs lepni iesoļosim viņas kabinetā un

teiksim – vai nu mēs atklājam jūsu noslēpumu, vai arī

tūlīt pat izsniedziet mums astotās klases atestātu ar

visiem deviņniekiem!

Imants sarauca pieri. – Nē, Vili, tas nederēs.

– Kāpēc ne?

– Tev... un visi deviņnieki... tam taču neviens neticēs!

Bet mēs varētu par savu pētījumu ziņot “Bez tabu” un

iekļūt vakara ziņās.

– Tātad, – es svinīgi sacīju, – viss izlemts. Misija

“Atmaskot direktori” uzsākta šā gada 1. septembrī.

Imis ielēja mums glāzēs dzērienu. – Vismaz būs kāda

jēga iet uz skolu...

Re nu. Mērķis nākamajam mācību semestrim atrasts.

15

2. nodaļa

Bulciņu karš

Tas, ka man bija mērķis iet uz skolu, nenozīmēja,

ka es varēju nākamajā rītā piecelties un laicīgi nokļūt

savā mīļotajā mācību iestādē. Laikam biju pa miegam

nospiedis modinātāju, jo pamodos no neatlaidīga mobilā

telefona zvana.

– Ričard! – skanēja mammas balss. Mamma ir vienīgā,

kas mani sauc pilnā vārdā. – Vai tu paēdi brokastis?

– Kdas brkasts? – es atņurdēju.

– Atkal nepaēdi?

Es pārbolīju acis. Mamma laikam gribēja, lai es uzba-

rojos kā brālēns Linards.

– Mammu, es tūlīt celšos...

– Ričard! Skola sākas pēc desmit minūtēm!

Ticat vai ne, tas mani pamodināja.

Vai esat ievērojuši, ka cilvēkus var pamodināt, pasakot

dažādas frāzes? Mammu var pamodināt, skaļi nobļau-

joties: “Kafi ja gatava!” Manu draugu Vili var uzraut

no dziļa miega, pačukstot vārdus: “Pēdējais līmenis.”

Bet viens mans brālēns pamostas, tiklīdz izdzird vārdu

“kautiņš”. Protams, uz visiem cilvēkiem tas nedarbo-

jas vienādi. Nemaz nemēģiniet pamodināt vecmāmiņu,

uzsaucot: “Kautiņš!” Tas var slikti beigties.

16

Redziet, cilvēki ir dažādi. Esmu novērojis, ka es visla-

bāk pamostos tad, ja jau kaut ko kavēju. Varu visu rītu

gulēt pavisam mierīgi, bet, tiklīdz esmu kaut ko nokavē-

jis kaut par piecām minūtēm, – tūlīt pat pamostos.

Tā nu es uzvilku tīras drēbes, paķēru somu, ieziedu

matos želeju un skrēju prom. Lieki teikt, ka skolu es

nokavēju par desmit minūtēm.

Tas visumā būtu sīkums, ja pirmā nebūtu mūzikas

stunda.

Starp mani un mūzikas skolotāju ir dziļš naids. Es

uzskatu, ka mūzika ir nekam nederīgs priekšmets.

Diem žēl mūzikas skolotāja tā neuzskata. Man jau ne-

būtu iebildumu, ja viņa, tāpat kā vizuālās mākslas sko-

lotāja, liktu mani mierā. Nu nevar visus interesēt toņ-

kārtas un operas! Man, godīgi sakot, ir pilnīgi vienalga,

cik skaņdarbu sarakstījis Mocarts un kāpēc drīkst teikt

“si bemols”, bet nedrīkst teikt “do bemols”. Kāpēc sko-

lotāji to nerespektē?

Protams, es neesmu vienīgais, kas tā domā, bet es

diemžēl izrādos vienīgais, kas to pasaka skaļi. Tāpēc

Kārkliņa mani uzskata par huligānu – mūzu ienaid-

nieku, kuru katrā ziņā vajag pārmācīt. Tieši tas ir

pats briesmīgākais. Viņa mēģina mani pāraudzināt un

iedvest man kaut kādu cieņu pret mūziku. Bet, jo vairāk

viņa cenšas, jo sliktāk kļūst.

Lieki piebilst, ka vēl sliktāku šo situāciju padara tas,

ka Kārkliņa ir arī mūsu direktora vietniece mācību

darbā. Tātad otra svarīgākā persona skolā.

Šorīt viņa manu ierašanos klasē sagaidīja ar uzsvērti

gaudulīgu tekstu:

17

– Labrīt, Ričard! Laikam jau tu neuzskati mūziku

par pietiekami svarīgu priekšmetu, lai tā dēļ pieceltos

desmit minūtes agrāk?

Patiesībā viņai vienkārši vajadzēja saprast, ka neesmu

nokavējis skolu stulbās mūzikas dēļ, bet vienkārši tāpēc,

ka esmu aizgulējies. Ja šodien pirmā būtu algebra, es

būtu nokavējis to. Kāpēc Kārkliņa vienmēr tā uzcepas,

mani ieraugot?

– Atvainojiet par stundas traucējumu, vai drīkst sēs-

ties?

Šo tekstu es varētu norunāt pat miegā.

– Tu neuzskati, ka tev jāatbild uz manu jautājumu?

Pasakiet vēl, ka tā nav piekasīšanās?!

– Es aizgulējos.

– Ak tā. Aizgulējies. Labi. Uz nākamo stundu uzdodu

tev sagatavot un nolasīt īsu referātu par tautas mūzikas

instrumentiem. Varbūt tas pamudinās tevi ierasties lai-

cīgi. Vari sēsties.

Tikai pateicoties tam, ka vēl biju pa pusei aizmidzis,

es noturējos un nepateicu neko indīgu, tikai aizšļūcu līdz

solam un iekritu tajā blakus Vilim. Būs atkal jāieska tās

www.atlants.lv

Tā kā nebiju paēdis, šobrīd es vissirsnīgāk gaidīju

brokastu starpbrīdi. Kad bijām izstāvējuši nežēlīgi garo

rindu skolas kafejnīcā, izrādījās, ka man tomēr veicas, –

bija atvesti cīsiņi mīklā! Sakrāvu uz šķīvja veselus čet-

rus un devos samaksāt.

Man par patiesām šausmām, pie kases stāvēja dežūr-

skolotāja – neviena cita kā Kārkliņa. It kā nebūtu pie-

tiekami viņu redzēt jau vienreiz dienā!

18

– Ričard! – Kārkliņa uzķērca. – Pedagoģiskās pado-

mes sēdē tika nolemts, ka viens skolēns drīkst pirkt ne

vairāk par trim bulciņām, citādi pārējiem nekas vairs

nepaliek pāri. Nekavējoties noliec vienu bulciņu atpa-

kaļ!

– Bet es šorīt neesmu ēdis brokastis!

– Tas mani neinteresē. Tu darīsi tā, kā es saku. Vai

arī... – Kārkliņa jau stiepa roku uz mana šķīvja pusi.

Nu, ziniet, tas mani reāli saniknoja. Kas tie vēl par

stulbiem noteikumiem? Kas... mēs kaut kādā cietumā

atrodamies?! Ēst pat vairs nedos, cik gribēs?

Es demonstratīvi paņēmu rokā visus četrus cīsiņus

mīklā un nokodu no visiem pa gabalam. Tā, lūk, tagad

taču tu vairs nevienam nepārdosi šitās aizkostās bulci-

ņas, vai ne?

Desmitie, kas stāvēja rindā aiz manis, skaļi smējās.

Es, joprojām ar pilnu muti, pastiepu kasierei naudu.

Bet, tikko es biju aizvēris maku, Kārkliņa, dusmās

trīcot – es brīnos, kā viņai no ausīm nenāca dūmu

mutuļi, nudien tik nikna viņa bija tikai todien, kad es

biju noplēsis vienu balto klavieru taustiņu, – saķēra

mani aiz rokas un nobrēcās:

– Tu tūlīt nāksi pie direktores un rakstīsi paskaidro-

jumu!

– Nu, Ričij, – otrajā skolas dienā jau pie direktores!

Tas pat tev ir rekords! – Vilis iebelza man pa plecu.

– Ko man darīt ar tām bulciņām? Paņemt uz algebras

stundu?

Es iestūķēju vienu bulciņu mutē, pārējās sabēru

somā, uzmetu somu plecā un lēkšus metos pakaļ Kār-

19

kliņai, kas mirstoša gulbja cienīgā gaitā peldēja ārā no

ēdamzāles.

Nē, nedomājiet: es neesmu galīgi nenormāls – paras-

tos apstākļos es drīzāk mēģinu izvairīties no direktora

kabineta apmeklējuma, bet šoreiz bija citādi. Man taču

bija iespēja klātienē, no metra attāluma nopētīt misijas

mērķi!

Kārkliņa pieklauvēja pie direktores kabineta durvīm,

un mēs soļojām iekšā. Skolas sekretāre palūkojās uz

mani un pacēla acis pret griestiem.

– Jā, Ričard, mēs jau tevi gaidījām... lai gan, jāatzīs-

tas, ne tik drīz.

Sekretāre mums ir forša. Tāda kā krustmāte. Vien-

mēr izraksta visādas izziņas un nokārto braukšanas

kartītes.

– Varat iet pie direktores. Viņa tikko beidza sarunu

ar ministriju.

Kārkliņa atvēra durvis un ar šņācienu norādīja, ka

man jāiet iekšā pirmajam. Lai notiek! It kā man būtu

bail!

Es iegāju kabinetā, kas neko daudz nebija mainījies.

Te joprojām stāvēja masīvais ozolkoka galds, aiz tā – lie-

lais krēsls un pretī – divi apvalkāti ādas krēsli. Vienīgā

atšķirība bija puķu vāze uz galda, precīzāk, ne jau puķu

vāze viena pati, bet ar ziediem tajā, un glezna pie sienas.

Varbūt tieši zem gleznas ir paslēpta kamera... un mik-

rofons noteikti ir puķu vāzē!

– Labdien! – es sacīju.

Direktore piecēlās kājās. Viņai tiešām bija tumši zili,

gari mati, tas ir, es neesmu tik dumjš, lai domātu, ka

20

tie bija dabiski zili, es zinu, ka matus var krāsot, tomēr

nekad nesapratīšu, kāpēc tik skaistai sievietei vajag

krāsot zilus matus... varētu taču vienkārši blondus...

Vai es tiešām tikko nodomāju “skaistai sievietei”? Ak

šausmas, ar mani laikam nav labi...

Es vēlreiz kritiski nopētīju Melāniju Eglīti. Lielas,

zilas acis. Tās gan laikam bija dabiskas. Balta blūze...

it kā nekā paranormāla, tikai atcerieties, ka līdz šim es

šajā krēslā biju pieradis redzēt sirmu, niknu kungu ar

biezām acenēm. Tā kā drusku šokējoša pārmaiņa, vai

ne?

– Apsēdies, Ričard! – Kārkliņa norīkoja. – Redziet,

direktorīt, tā nesmuki sanāk, ka man jau pirmajā skolas

dienā jānāk pie jums ar disciplīnas jautājumiem, bet es

tā padomāju – varbūt jums uzreiz jāzina, kas ir kas...

lūk, šis te Ričards Osis jums būs jāredz bieži, tas ir viens

neaudzināts puika, to es jums saku. It kā nepietiktu ar

to, ka viņš šorīt nokavēja manu stundu, pēc tam viņš

ēdnīcā atļāvās paņemt četras bulciņas, lai gan es biju

aizrādījusi, ka tā nedrīkst darīt, bet viņš mani vienkārši

ignorēja...

– Varbūt Ričards vienkārši nebija paspējis paēst bro-

kastis?

Pirmais loģiskais teikums, ko ilgā laika posmā esmu

dzirdējis no kādas skolotājas. Es iedrošinoši pamāju ar

galvu: runājiet vien, jums labi sanāk.

– Tas neattaisno tik brutālu un necieņas pilnu uzve-

dību! Es pieprasu, lai viņš uzraksta paskaidrojumu! Jūs

taču zināt mūsu sistēmu – trīs paskaidrojumi, un uz

administratīvo komisiju!

21

Melānija pacēla roku, lai apklusinātu Kārkliņu. Hei,

burvju triks – viņai tas izdevās! Kas to būtu domājis...

man likās, ka apklusināt Kārkliņu ir vienkārši nereāli.

– Labi, skolotāja Kārkliņa, es jūs sapratu. Tagad jūs

varat būt brīva, es ar Ričardu parunāšu.

– Ceru, ka šis jauneklis tiks sodīts pēc visiem skolas

noteikumiem... Kā jau es teicu, trīs paskaidrojumi...

– Paldies, skolotāja Kārkliņa, bet es izvēlēšos soda meto-

des pēc saviem ieskatiem. Tas arī viss. Varat būt brīva.

Kārkliņa nošņācās un izsoļoja ārā. Es uzbūru visne-

vainīgāko sejas izteiksmi un pagriezos pret direktori.

Tagad galvenais bija iegūt laiku, lai varētu ievākt pēc

iespējas vairāk informācijas.

– Kāpēc tu tā darīji, Ričard?

Ja man dotu desmit santīmus par katru reizi, kad

dzirdu šo jautājumu, es jau būtu sakrājis motociklam.

Es paraustīju plecus. Tēlo labo, vai ne? Domā, es tagad

liešu kā no lejkannas – man bērnība bija grūta, nāku no

graustu rajona un tā tālāk... Šķībi palūrot direktores

datorā, es pamanīju, ka viņa strādā ar jaunāko Windows

operētājsistēmu. Tas bija uzlabojums. Vecais direktors

pat e-pasta vēstules neprata izlasīt.

– Vai tad tu nesaproti, ka kaitināt skolotājus nav

glīti?

– Es nevienu nekaitināju! Es pat nepateicu nevienu

lamuvārdu. Viņa man piesējās par tām četrām bulci-

ņām. Kas te tagad būs, kaut kāda kolonija? Drīz jau

sāks arī makaronus šķīvī skaitīt!

– Un kas tad būs, ja visi domās tikai par sevi, bet par

citiem ne?

22

– It kā kādreiz būtu bijis citādi! Domājat, Kārkliņa

baigi domā par citiem? Viņa tikai grib parādīt, ka viņai

ir vara! Un vispār... es te atnācu paskaidrojumu rak-

stīt.

Godīgi sakot, tā jau bija uzprasīšanās uz nepatikša-

nām.

– Labi, Ričard. Ja tev ir tik daudz, ko teikt, uzraksti

to visu paskaidrojumā... – Direktore pasniedza man

baltu lapu un pildspalvu.

Es nekaunīgi piešķiebu galvu un ieskatījos viņai acīs.

– Es varu taisni uzrakstīt tikai uz līniju lapas.

Man par lielu prieku direktore neko neteica, tikai

piecēlās un izgāja pie sekretāres – vai nu lai paņemtu

līniju lapu, vai piezvanītu pašvaldības policijai. Es Neo

cienīgā ātrumā pārskatīju visu direktores galdu, bet,

tā kā man nepiemita superaģenta spējas uztvert mil-

zīgu informācijas apjomu pāris sekundēs, es vienkārši

paķēru no galda vairākus aprakstītus papīrus, vienā

no tiem es pazinu CV kopiju, un iegrūdu mugursomā.

Tobrīd ienāca arī direktore – tiešām ar līniju lapu. Es

centīgi pievērsu skatienu viņai, precīzāk, viņas kājām

melnajās augstpapēžu kurpēs. Un svārki skolas direk-

torei noteikti bija mazliet par īsu.

Direktore klusējot pasniedza man lapu. Es nopūtos

un sāku rakstīt. Lai nu ko, bet paskaidrojumu rakstī-

šanu es skolā būšu apguvis. Ik pa brīdim es pašķielēju

uz direktori. Likās, ka viņa mani vēro. Viņa nesāka krā-

mēties pa papīriem vai zvanīt kaimiņskolas direktoram.

Vienkārši sēdēja un mani vēroja.

Neomulīgi.

23

Par laimi, atskanēja zvans. Es nometu paskaidro-

jumu direktorei uz galda, nomurmināju, ka vēl vienu

stundu nevēlos nokavēt, un, uzmetis somu plecā, devos

uz durvīm.

– Ričard?

Es pagriezos un palūkojos uz direktori. Viņa smai-

dīja.

– Ceru, ka nākamreiz mēs satiksimies patīkamākā

situācijā.

– Jā, basketbola laukumā, – es atteicu un metos ārā.

Es pat apsvēru tūlīt pat doties uz zēnu tualeti un izpētīt

nospertos papīrus, bet mani atturēja doma par to, ka

tikko ir sākusies algebras stunda un ka gaitenī es varētu

saskrieties ar Kārkliņu. Tas nu būtu par traku.

Svarīgo misijas dalībnieku sapulci izdevās noturēt

tikai pēc stundām, kā parasti – pie Viļa. Es triumfējoši

uzliku uz galda iegūtos papīrus.

Vilis iepleta acis. – Tu nozagi dokumentus no direk-

tores galda?

Es padomāju.

– Padomā, ja nu tie ir svarīgi dokumenti...

– Tieši tā jau es arī ceru!

– Ja nu direktore sāk meklēt, kur tie palikuši?

– Domā, es vienīgais šodien biju viņas kabinetā?

– Un ko tad tu domā – liksi visu vainu uz Kārkliņu?

– Eu, laba doma!

– Nav vis laba doma! – Imis ierunājās. – Saskaņā ar

tavu pieņēmumu kabinetā taču ir kamera, vai ne? Melā-

nija var mierīgi patīt kaseti atpakaļ un paskatīties, kas

te noticis...

24

Kādu brīdi es sēdēju, it kā būtu dabūjis pa galvu

ar basketbola bumbu, tad fi lozofi skā mierā atmetu ar

roku. – Ja man piesiesies, es teikšu, ka to darīju šova

dēļ. Viņiem taču vajadzēs kaut ko interesantu, ko rādīt!

– Tikai kolonija tevi labos, Ričij, – Imis nopūtās un

paņēma dokumentus. – Paskatīsimies, ko tu esi nospē-

ris.

Liela daļa dokumentu tiešām nebija pielikto pūļu

vērti. Papīri par skolas remontu, kaut kādas lapas ar

cipariem zem nosaukuma “Tarifi kācija”, tad ļoti intere-

sants papīrs, kur direktore ar savu roku bija rakstījusi

1. septembra runu. Tā kā Vilis vispār lasa tikai dator-

spēļu komandas un Imants arī nav nekāds literāts, es

nogriezu mūziku klusāk un nolasīju runu skaļi.

Ziniet, tā rakstīt var tikai cilvēks, kas nepazīst sko-

las dzīvi. “Padarīsim skolu par vietu, kur skolēni katru

dienu ierodas ar interesi.” Vai arī: “Mācīt un mācīties

taču var ar prieku – zinātkāre mīt katrā no mums, ļau-

sim tai vaļu!”

Pēc tam mēs ķērāmies pie Melānijas CV pētīšanas.

– Tātad viņai ir divdesmit astoņi gadi, – es secināju,

lūkodamies uz dzimšanas gadu, – mūsu direktore ir

beigusi Pedagoģijas fakultāti...

– Ja viņa ir televīzijas producente, kāpēc viņa nav

beigusi žurnālistus? – Imants aizdomīgi jautāja.

Es saraucu pieri. – Varbūt viņa tomēr nav produ-

cente. Tikai nolīgta par šova vadītāju. Ko vēl mēs te

varam uzzināt?

– Ka viņa ir piedalījusies daudzos projektos un viņai

patīk slēpot un spēlēt basketbolu.

– Tur tiešām tā rakstīts? – Es pablenzu Imantam pār

plecu. – Pirmā kopīgā pazīme ar normāliem cilvēkiem!

– Re, viņa ir izgājusi militāro apmācību! – Imants tur-

pināja. – Un aktiermeistarības kursus... un piedalījusies

humānās pedagoģijas seminārā – nez, kas tas tāds?

Es paņēmu rokā kladi un izķeksēju no somas pild-

spalvu. – Tātad mūsu turpmākie darbības virzieni, – es

sacīju. – Vilis varētu papētīt, vai par mūsu cienījamo

direktori kaut kas nav atrodams internetā; galu galā –

kam te ir pats labākais interneta pieslēgums? Es jau

esmu šodien gana cietis, bet Imis varētu aiziet uz Ceriņu

ielu 12 un noskaidrot, vai viņa dzīvo šikā savrupmājā

vai dārza būdiņā.

– Ja viņa dzīvotu dārza būdiņā, viņa nebrauktu uz

darbu ar jauno Saab, – aizrādīja Imants.

Man atkārās žoklis. – Kā tad tu to zini?

Imis pasmīnēja. – Es atšķirībā no tevis dažkārt nāku

uz skolu laicīgi.

Nu ko, tā man būs mācība. Rīt apsolīju satikties ar

puikām uz Miera ielas stūra. Galu galā interesanti taču,

ko Vilis pa nakti būs izracis internetā.