Vēsture

Senās Indijas un Kīnas kultūra

Indija un Kīna ir avots vesspēcīgākajām civilizācijām Austrum un DienvidāzijāSenākās Indijas un Ķīnas civilizācijas pastāvēja jau vienlaikus ar tām, kas plauka Mezopotāmijā un ĒģiptēLaikā kad Rietumu pasaulē Vidusjūras krastos Romas aizbildniecībā izplatījās grieķu-romiešu klasikas civilizācijas ietekme, augstu kultūras attūstūbas pakāpi.Senākā civilizācija Indijā izveidojās Indas upes ielejāTā pastāvēja no 2500 lūdz 1800 g. P.m.e.Pie Indas atradās vairāk nekā 70 pilsētu.Tā laika pasaulē Indas civilizācija bija pati lielākā.Ielejas dzīves ritms atgādināja senās ēģiptiešu un divupes dzīvi – lietus laikā upe pārplūda, bet pārējā laikā laukus vajadzēja pārudeņot.Mohendžodaro un Harapas pilsētas sāka celt ap 2500 g.p.m.e.Domājams ka tajās dzīvoja ap 40 000 cilvēkuĒkas un citas būves tika būvētas no māla ķieģeļiem, kurus apdedzināja un arī izkaltējaPilsētas pastāvēja no cietokšņa, kas atradās kalna galā, un amatnieku un tirgotāju namiem.Zem ielām bija uzbūvēti kanāli, kur aizvadīt netīros ūdeņus.Tā bia pirmā kanalizācija pasaulē.

Indas upes ielejā radās pirmā rakstīa IndijāUzraksti ir ļoti īsi, un līdz šim brīdim nav atšifrētiRakstā ir apmēram 500 zīmes.Ap 1750. Gadu p.m.ē senā pilsētas tika pamestasIespējamais iemesls – zeme pamazām zaudēja auglību, ražas bija nelielas, izcēlās bads un cilvēki bija spiesti meklēt citas zemes dzīvei.

ZemkopībaAudzēja: kviešus, miežus, rīsus, dārzeņus5 gs. P.m.ē. sāka audzēt kokvilnu, bet no 4 gs. P.m.ē. audzēja cururniedres.No mājlopiem audzēja vēršus kazas, aitas un cūkasAugsnes apstrādāšanai izmantoja: arklus ar krama lemešus

AmatniecībaTirdzniecībaLabi attīstīta

Pēc Indas upes ielejas civilizācijas bojāejas Indijā ienāca āriešiVārds ārieši nozīmē dižciltīgs.Viņi atnesa sev līdzi bronzas ieročus, zirgus un kaujas ratusPēc ilgiem un nežēlīgiem kariem ārieši pakļāva Indas pirmiedzīvotājusĀrieši galvenokārt apmetās Gangas upes ielejāĀrieši būdami zemkopji un lopkopji dzīvoja nocietinātos ciemos.Pēc Budas nāves daļa viņa piekritēju uzskatīja Budu par dievu un nodibināja budismā mahājānas virzienu.Bija izbūvēta laba ceļu sistēma, kas veicināja tirdzniecību.Tomēr ekonomikas pamats bija lauksaimniecība – rīsu un cukurniedru audzēšana un lopkoībaPēc Ašokas nāves sākās valsts lejupslide.Stipra armija, vāca nodevas.Pēc ķīniešu tradīcijā pirmā bijusi leģendārā Sja dzimta ap 2000 g p m eDzou dinastija bija 900 gadus.71 valdījums

Aizsargāja robežas . sdalija zemiKonfūcijs 551-479 gpme. Mācija būt paklausīgiem221 gadā Ķīna atkal apvienota. Jauna valdība tikai 15 g.Notikumi: likvidēja feodalismuHaņi valdīja 400 gadus.Valdnieki dāvināja saviem cilvēkiem arī vergusdAgrotehnika jau 221gpme bija izstrādāta trīs lauku sistēmas kas paredzēja zemes sadalīšanu trīs daļās. Augsts agrotehnikas līmenisNodarbojās ar zīdkopībuZīda molopols, jo turēja noslēpumā zīda diegu ražošanas un aušanas tehnoloģijas

26.02.09 – Lekcija

Bizantijas Impērijas ekonomika

Viņem bija savdabīgas tradīcijas, kuras noteica gan tās ģeo. Stavokli gan valodu daudzveidību.Bizantija aizsargāja Rietumeiropas civilizāciju un kultūru no arābu un turku iebrukumiem, savā teritorijā saglabāja un attīstīja romiešu politiskās un jur. Tradīcijas. Nosargāja antīkas kultūras mantojumuPosmi:

1. Agrīnais (330-842)2. Vidējais (843-12603. Vēlīnais (1261-1453)

Romas imperators Konstantīns I (306-337) lēma par poliskā centra pārcelšanos no Romas uz Austumiem.Austrumu impērija attīstījās daudz sekmīgāk nekā pārējā impērijaKonstantīns bija pasludinājios kristīgo ticību par valstu oficiālo reliģiju un jaunās šūpulis bija tieši Austrumu provincēs.Pilsētu kas tika celta 6 gadus – imperātors nosauca savā vardāJaunas galvaspilsētā apzināti tika sakoncentrēts viss lieliskais antīkās pasaules mantojumsPilsētas tika plānota kā jaunā Roma – ar regulāru ielu tīklu plašiem forumiem un daudzām labierīcēmUz Konstatntinopoli tika aicināti ievērojamākie griķu zinātnieki un filozofi, labākie amatnieki un mākslinieki395 gadā Romas imperators Teodosijs sadalīja Romas impēriju dēliem Honorijam un Arkādijam.Arkādijs kļuva par Austrumromas impērijas valdnieku un apmetās uz dzīvi Konstantinopolē

Zīmīgi, ka paši Bizantijas iedzīvotāji dēvēja sevi par rõmaio, kas nozīmē romieši griķiskiImperatori sevi uzskatīja par Senās Romas ķeizaru pēctečiem un viņu galms bija veidots pēc Romas imperatoru galmu paraugaRietumromas impērija nespēja pārdzīvot barbaru iebrukumus un lielās tautas staigāšanas izraisītās jukas no 4 līdz 6 gs un pārstāja eksistēt kā vienots veselumsToties, impērijas astrumdaļa saglabāja politisko vienotību.Šajā laika posmā Bizantija kļuva par spēcīgāko un lielāko valsti EiropāBizantijas impērijas pamatus veidoja Romas tiesības un pārvalde grieķu valoda un kultūra, kristīgā ticība un tikumiNozīmīgākais varas faktors bija baznīca, no kuras ķeizars saņēma kroniIzcilākais Bizantijas imperators agrīnas laika periodā bija JustiniānsBizantijas imperatori uzskatīja, ka viņiem bija tiesības valdīt pār visu agrāko Roms impērijuJustiniāna sapnis bija Romas impērijas varenības atjaunošanaLai to piepildītu, bija jāveic iekšējas reformas un jāpakļauj barbaru valdnieku, kuri valdīja bijušajās Rietumromas impērijas zemēs.Imperators Justiniāns veica arī vairākās svarīgas valsts iekšējās dzīves reformasImperators bija pasludināts par Dieva vietnieku zemes virsū, vienīgo valdnieku un likumdevējuLīdz ar to viņš valdīja ne vien impērijas politisko, bet arī baznīcas un reliģisko dzīvi°Baznīca kļuva par vienu no valsts aparāta sastāvdaļāmValdību veidoja īpaši izstrādāta deparatamentu sistēma, civilie un militārie ierēdņi°

Kaut arī Justiniānam neizdevās atjaunot Romas impēriju tās agrākajās robežās, iekarojumu rezultātā Bizantijas impērijas teritorija pieaga divas reizesVidusjūra atkal kļuvusi par impērijas iekšējo jūru, par kuru no Konstantinopoles valdīja Bizantijas imperatorsJustiniāna valdīšanas beigu posmā valsts finasiālais stāvoklis bija katostrofālsNemitīgie kari, grandiozie celtniecīas darbi un vērienīgās reformas prasīja milzīgus līdzeklus tika gūti palielinot nodokļus.Vēl Justiniāna I laikā izdotie likumi tika rakstīti latīņu valdodā, bet ar laiku ārvaldē un baznīcā to izpeda grieķu valodā.Bizantijas impērijā tā bija saziņas valoda, ko prata lielākā daļa tajā dzīvojošo cittautiešuRietumos grieķu valoda pamazām izzuda no izglītoto cilvēku aprites.Mazāzijas teritorija tika sadalīta militāros iecirkņos , kurus vadīja stratēgs, kam piederēja militāra un civilā varaNo nometinātajiem karavītiem veidojā zemnieku milicijaIkvina stratiota pienākums bija kalpot militāra dienestā par to viņš saņēma mantojumā zemes gabalu, no kura ieguva līdzekļus apbruņojumam un izdvīveiTomēr Hērklijs zaudēja Sīriju Palestīnu Mezapotāmiju un Ēģipti arābu musulmaņiemVeidojoties tēmu aristokrātijai un pieagot klosteru īpašumiem tika pakļauti brīvie zemnieki un stratioti lielajiem zemes īpašniekiem, kuri nebija atkarīgi no centrālās varas,Bizantija atkal bija spiesta verbēt algotņusTika realizēta valsts kontrole pār pilsētu saimniecībām caur cunftu organizācijāmNotika galma intrigas starp ierēdņu militāro aristokrātiju.Bizantijas impērija bija milzīga, daudz dažādu iedzīvotāju. Provincēm bija dažādi attīstības līmeni

No Ķīnas tika importētsi zīda diegi, garšvielas, luksus preces no Rietumeiropas – kokmateriāli un zvērādasĪpašs pilsētnieku slānis bija Venēcijas un Austrumzemju tirgoņi un vietējie amatnieki, kas dzīvoja un strādāja savos veikalos.Vēlāk Bizantija klūst par nozīmīgu zīda rūpniecības centru.Liela daļa bija turīgie zemniekiNeapturamais feodalizācijas process sagrāva valsts fiskālos un militāros pamatusFiskālas imunitātes nodošana lieliem zemes īpašniekiem un nodokļu iznomāšanaBaznīca pakļāvās imperatoram. Kurš tika uzskatīts par baznīcas galvu.Vēlāk pāvesti sāka pretendēt uz visas kristīgas baznīcas virsvadību. Ar laiku starp Rietumu un Austrumu baznīcām pretrunās saka palielināties, sarauti oficiālie sakari1054g. Attiecības starp baznīcām pārtrauktas.

VergiLīdz pat 11 gs. Verdzība bija izplatīta.Dažādām precēm bija eksporta aizliegums. Visvairāk ienākumu no ostu apkalpošanas.

LauksaimniecībaBija zemes nodokļi gan nabagiem gan turīgiem, ja viens no cilvēkiem aizbēg no savas zemes, par viņu maksā viņu kaimņiTurki iekaroja visu un arī Konstantinopoli.Turki ienēma Konstantinopoli 1453 g. 24 stundas visu izvairoja, bet velāk nē

04.o3.o9 Seminārs

Franku impērijas un Karolingu ekonomika

Viens no Rietumromas impērijas bojāejas iemesliem bija lielā tautu staigāšana (4-7.gs.)Šajā laika beidzas pastāvēt antīkā pasaule un veidojās jauna – viduslaiku sabiedrībaLielā tautas staigāšana – nosaukums atspoguļu laikmetam raksturīgo lielu iedzīvotāju grupu intensīvu migrācija visā Eiropas kontinentāLielās tautas staigāšanas rezultātā veidojās tā Eiropas etniskā karte, kas ar nelielām izmaiņām saglabājusies līdz mūsdienāmViena no šīm iedz. Grupām bija Ģermāņu izcelsmes franki.Merovingu dinastija

Franki bija viena no stiprākajām ģermāņu ciltīmHlodvigs I bija spēcīgs karavadonis, kas kļuva franku karali un iekaroja Galliju (tagadējā Francija)Viņš bija pirmais ģermāņu vadonis, kurš pieņēma kristīgo ticību (496g)Līdz ar to viņš nodibināja saikni ar seno romiešu mantojumu.Pārejot uz kristietību, Hlodvigs ieguva spēcīgu sabiedroto – Romas kristīgo baznīcu.Pēc viņa nāves valsts tika sadalīta starp viņa dēliem.Līdz 6. Gs. Vidum Franku valsts aizņēma gandrīz visu bijušās Romas impērijas Gallijas provinci, kļūstot par varenāko politisko spēku RietumeiropāMerovingu dinastija valdīja līdz 751.g.Karolingu dzimta kļuva ievērojama 7.gs., kad tās pārstāvji gandrīz nepārtraukti ieņēma Franku valsts karaļa galveno majordomo amatu.Majordoms uzradzīja un kontrolēja karaļa īpašumusMajordomu rokās atradās lieli zemes īpašumi un reāla varaMerovingu dinastijas valdnieki saglabāja tikai karaļa titulu.Atkārtota Franku valsts apvienošanās sākās majordoma Kārļa Martela (714-741) valdīšanas laikā732. gadā caur Spāniju Eiropā iebruka arābi.Kārlis Martels kaujā pie Puatjē sakāva atābus un tā aizsargāja Eiropu no musulmāniem.Kārļa Martela militāro un politisko panākumu pamātā bija sekmīgi realizēta militārā reforma.Viņš piešķīra zemi saviem karavīriem nevis privātīpašumā, bet nodeva mūža valdījumā ar pienākumu izmantot no zemes gūtos ienākumus pirmām kārtām bruņojuma un kaujas zirga iegādei un uzturēšanaiŠādu zemes īpašumu formu sauca par feodu vai lēni, kas lika pamatus feodālajām attiecībām 9-11. Gs.751. gadā Martela dēls, Pipins pārņēma varu par visa Franku valstī un sākas Karolingu dinastijas valdīšanas laikmets756 . gadā pateicībā par Romas pāvesta atbalstu Franku valsts troņu iegūšanai Pipins pārvar langobardus un daļa tās teritorijas Itālijā uzdāvina pāvestam.Pēc šī notikuma pāvesti sāka uzskatīt frankus par kristīgās pasaules aizstāvjiem. °Izcīlākais no Pipina pēctečiem bija Kārlis Lielais.Kārlis lielais valdīja no 768. Līdz 814. GadamKaragājienos Kārlis devās četros virzienos – uz Spāniju, uz Itāliju, uz ģermānu zemēm un uz slāvu zemēmSpāniju Kārlis cerēja atgūt no arābiem, bet tas neizdevāsĢermāņu zemēs viņš iekaroja sakšus un piespieda tos pieņemt kristīgo ticībuDienvidu slāvu zemēs Kārlis uzvarēja un iekļāva savā impērija slovēnus.800. gadā Romā notika Kārļa Lielā kroēšana par Romas imperatoru – ķeizaruAr šo soli pāvests cerēja, ka Franku valsts tiks atzīts par līdzvērtīgu Bizantijas impērijai.Kārlis uzskatīja, ka šim titulam bija vairāk simboliska nekā praktiska vērtība.Atzīšana no Bizantijas imperatora pienāca tikai 812. Gadā.Kārlis Lielais nomira Āhenē(Vācijā) 814. Gadā un ir apglabāts Āhenes Doma katedrālē.Karolingu valstī nebija pastāvīgas galvaspilsētas, valdnieks kopā ar galmu ik pa laikam mainīja savu uzturēšanas vietu, pārbraucot no vienas pils jeb pfalca uz cituVietējā pārvalde atradās grāfu rokās – kopskaitā bija ap 250-300 grāfistesSabiedrība tika iedalīta trīs lielās grupās – dižciltīgā aristokrātija, brīvie franki un atkarīgie franki. Atkarīgo franku atkarība izpaudās ekonomiskajā ziņā, jo tiem vajadzēja atdot kungam daļu ražas vai arī atstrādāto klaušuSliktāk klājās pusbrīvajiem un nebrīvajiem muižas dzimtļaudīmFranku vialsī arī bija vergi un vergu tirdzniecība.Kārlis Lielais pārkārtoja savas impērijas ekonomiku. Viņš standartizēja nodokļus un muitas nodevas, kā arī svaru vienības un mērvienības, kas palīdzēja attīstīt tirdzniecību. Viņš būvēja ceļus un tiltus, lai attīstītu transportu un komunikāciju starp impērijas pilsētām. Viņš attīstīja kommunikāciju. Izdeva pirmo monētu – sudraba delarius.

LauksaimniecībaKopš 8.gs. līdztekus tradicionālajai divlauku sistēmai sāka parādīties trīslauku sistēmaKarolingu laiketā dominēja primitīvas zemkopības sistēmasIzplatīta bija ekstensīvā zemes izmantošana, kad pļavas, krūmājus vai meža gabalus nodedzināja, tad zemi azara, dažus gadus bez pāŗtraukumu izmantoja, noplicināja un pameta. Karolingu valstī plaši izplatīta bija arī lopkopība.Tomēr, ap šo laiku sāka veidoties lielās muižas ar tām saimniecību.

TirdzniecībaStandratizēta naudas sistēma veicināja tirdzniecības attīstību. Karolingu laikmetā sāka attīstīties arī tāltirdzniecība, īpaši ap Ziemeļjūru. Franki izgadavoja zobenus, keramiku un stiklus, ko viņi eksportēja uz Angliju, Skandināviju. Kārlis Lielais uzturēja tirdzniecības sakarus ar musulmāniem. Viņš slēdza tirdzniecības līgumus ar Venēcijas tirgotājiem, kuri savukārt tirgojās gan ar Bizantiju, gan ar musulmaniem.Pēc Kārļa Lielā nāves Franku impēriju mantoja viņa dēls Ludvigs.Tomēr pēc Ludviga nāves Karolingu impērija tika sadalīta starp viņa strīs dēliem ar 843. Gada slēta Verdenā līgumā. Impērijas rietumdaļu ieguva Kārlis, bet austumdaļu Ludvigs.. Latāram palika ķeizara tituls un šaura strēmele, kas stiepās no Ziemeļjuras līdz Itālijai un atdalīja abu jaunāko brāļu zemes.

Karolingu monarhijas kraha rezultātā spēcīgākie un ietekmīgākie kādreizējie karolingu vasaļi pasludināja paši sevi par neatkarīģiem monarhiem vai par hercogiem. Bijušās franku impērijas iekšējšās nesaskaņas nekavējās izmantot citas tautas.

05.03.90 Lekcija

Agrais feodālisma laikmets un muiža feodālisma laikmetā

Agrīnā feodālisma periodā Rietumeiropas daļa salīdzinājumā ne tikai ar agrākajām antīkajām civilizācijām, bet arī ar tā laika Bizantiju vai arābu kalifātiem bija saimnieciski vāja, atpalikusi, izolējusi province. Līdzīgi citām lauksaimniecības civilizācijām vēsturē arī Eiropā viduslaiku sabiedrība bija pārstāvēta ar milzīgu zemniecības masu, kas ražoja pārtiku un veica citus darbus un salīdzinoši plānu augstdzimušo slāni, kura rokās bija gandrīz visi īpašumi, tai skaitā galvenais – zeme.

Agrie viduslaiki (5-11.gs.) raksturojumsVerdzības iekārtas un pirmatnējās kopienas palieku pārtapšana feodālajās attiecībās. Intensīvs deodāļu veidošanās process. Neierobežoti valdīja naturālā saimniecība. Darba dalīšana ir vāji attīstīta. No ciltīm veidojās tautības. Feodālisms savu nosaukumu ieguva no vārda „feods” jeb lēnis. Tā sauca zemes gabalu, ko militarizētais aristokrāts vasalis saņēma uz laiku valdījumā no augstāka ranga feodāļa. Par to vasalis piedalījās senjora karagājienos, kā arī veiva administratīva un juridiska rakstura funkcijas viņam pakļautajā teritorijā. Feodālismu var raksturot ar sekojošām pazīmēm:

Naturālā saimniecība Pašama ražotājam jau ir savi ražošanas līdzekļi Pastāv ražotāju personiska atkarība no feodāļiem. Zems, rutīnā iestidzis tehniskas attīstības līmenis.

Feodālisma ekonomikas pamati

Feodālo ražošanas atticību pamatā bija feodālais zemes īpašums Pateicoties tam, lielie zemes īpašnieki – feodāļi ekspluatēja zemniekus, dzimtcilvēkus. Ekspluatācija notika izmantojot kā ekspluatācijas fomu feodālo zemes renti. Bija šādas zemes rentes formas: Atstrādāšanas rente jeb klaušas Produktu rente. Feodālisms Rietumeiropā izveidojās uz Romas impērijas verdzības iekārtas drupām Vienlaikus tas balstījās uz ģermāņu cilšu sabiedriskajām attiecībām Periodā, kad Romas impērija sabruka, ģermāņu ciltīs sāka parādīties brīvais, sīkais zemes īpašnieks, kas feodālajās

attiecībās tika padarīts par dzimtcilvēku Dzimtcilvēks bija brīvāks par vergu, tomēr tam nebija pilnīga juridiska brīvība. Feodāļi realizēja augstāko administratīvo un tiesisko varu pār saviem zemes īpašumā dzīvojošajiem zemniekiem.

Viduslaikos notika lielo feodālo zemes īpašumu izveidošanas (muižas), zemes rentes formas veidošanās, brīvo zemnieku pārvēršana par dzimtcilvēkiem.

Vergi Feodālisma ekonomikā

Vergu nozīme Rietumeiropā bija daudz mazāka nekā agrākajās Vidusjūras reģiona civilizācijās Klimatisko apstākļu dēl vairākus mēnešus gadā, ziemas periodā, vergus varēja nodarbināt maz. Tai pat laikā tos vajadzēja uzturēt Tādēļ ekonomiski izdevigāk bija vismaz daļai vergu piešķirt lietošanā nedaudz zemes, apmaiņā pret darbu muižā, lai tie

paši uzturētu sevi un savas ģimenes. Arī baznīca, lai gan kategoriski neprotestēja pret verdzību, veicināja pakāpenisku tās aiztāšanu ar civilizētākām

dabraspēka izmantošanas formām.

Feodālā sabiedrība Attiecības starp feodāļiem var iztēlot kā kāpnes:

augšā bija karalis, kam piederēja visa zeme valstī – saņēma savu varu no Dieva, kas bija viņa senjors;Zemāk atradās karaļ vasaļiTad nāca vasaļu vasaļiKatrs vasalis bija vienlaicīgi gan vasalis, gan senjors, izņemot tos, kuri hierarhiski ieņēma viszemāko ranguKaut gan virs vasaļa bija viņa senjors, tomēr viņš nebija tiesīgs iejaukties sava vasaļa lietās ar zemākiem vasaļiemStarp senjoru un vasali tika noslēgts mutisks līgums – zvērests – vasalis zvērēja būt uzticīgs.

Feodālisma nostiprināsaās laikā rietumeripā lielie fodāļu īpašumi atgādināja atsevišķas valstisFeodālis iekasēja nodokļus no iedzīvotājiem.Bija tiesīgs tiesātVarēja pasludināt karu vai mieru ar citu feodāliVasaļi karoja viens ar otru, uzbruka savam senjoram.Eiropā valdīja uzskats, ka saskaņā ar Dieva gribu ir trīs sabiedrības kārtas:

1. Tie kas lūdz Dievu – visi garīdznieki2. Tie kas karo – bruņinieki, kas aizsargā valsti no iekarotājiem3. Tie kas strādā – zemnieki

MūkiGalvenais eiropietim bija biņa attiecības ar Dievu, dvēseles glābšana pēc nāves, Garīdznieki kopumā bija daudz izglītotiāki par bruņiniekiem un zemniekiem. Gandrīz visi tā laika zenātnieki rakstnieki u.c. ienēma vietu valdībā.BruņiniekiIzveidojās jauns sabiedrības slānis – bruņinieki. Tie bija militārais spēks

ZemniekiSastādīja lielāku iedz. Daļu eiropā 9-11. Gs. Uz to rēķina dzīvoja visi tā laika kungi gan garīdznieki, gan arī bagātniekiTie tika pazemoti, tika atņemtas vairākas tiesības, kuras bija senjoriemTomēr, senjors naverēja to sodīt ar nāvi, padzīt no zemes gabala, ja zemnieks izpildīja visus savus pienākumus, pārdot vai apmainīt zemniekus bez viņa zemes vai ģimenesSenjori un zemnieki bija viens otram nepieciešami, jo vieni bija visu barotāji, bet otri kalpoja kā aizsargs un drošība

VillasRomiešu ekspansijas un kara rezultātā, pieauga nodokļi un brīais zemnieks bija spiests pārdot savu zemi lielīpašniekiem, kuri savukārt sāka veidot villas (250-1000ha) kuru zemes galvenokāŗt apstrādāja vergiDaļu zemi iznomāja atpakaļ zemniekiem, kuri kļuva par koloniem

Juku laikos lielajiem zemes īpašnieki vajadzēja nostriprināt savu varu ne tikai pār zemi, bet arī pār strādniekiem, kuri apstrādāja viņu zemi.Pēdējie Romas vladnieki pieņēma likumus, kas starp citu, aizliedza koloniem atstāt zemi, kuru viņi apstrādāja

Ģermāņu ciematiOtrs izcelsmes avots bija ģermāņu ciematiApmešanas ciematos bija pēc dzimtām.Notika aramzemes ikgadēja sadalīšana dzimtas locekļiem joslās apsēšanai un ražas novākšanaiKoplietošanai – nesadalīta zeme.

Muižu veidošana

Viduslaiku muižniecības vēsturei ir divi periodiPirmā – 6-9 gs. Notiek tās rašanās un izvēršanas, īpaši karolingu laikāKaraļu dižciltīgo un baznīcas zemes īpašumu pārveidojas par lieliem saimn. Un soc. KompleksiemLielajās muižās līdzās dažādiem lauku darbiem raksturīga arī amatniecība, tā ka muižas veidoja relatīvu autarķiju.

Otrajā pediodā – 9-11 gs.Kad muižniecība nostrinājās un attīstījāsZemnieki paši padara sevi par aktraīgajiemNotiek muižu īpašumu paplašināšana veidojot jaunus līdumus.Muižas radās no ģermāņu zemes īpašumiem kurus pārņēma karaļi un dižciltīgieBaznīcas muižas izauga no dāvinājumiem11.03.90

Krusta kari Tuvajos Austrumos un to nozīme Eiropas ekonomikas attīstībā

Eiropas vēsture laiks no 11.gs. beigām līdz 13.gs. pazīstams kā krusta karu laikmets. Jau 7.gs. islamticīgie arābi bija iekarojuši Palestīnu un Ēģipti no pareizticīgo Bizantijas. 11.gs. tur valda turku seldžuku cilts. Kursta kara kustība aizsākās ar mērķi atbrīvot Palestīnu no musulmaņiem.

Islams Musulmaņu ticības radītājs bija Muhameds, kas bija tirgotājs no Hašemītu pie Mekas pilsētas Arābijā. Ap 61-.g Muhameds viņām tuksnesī esot parādījies eņģelis Gabriēls un pasludinājis, ka dievs pasaulēir tikai viens un ka tas Muhamedu izraudzījies par savas ticības sludinātāju. Tā Muhameds uzņēmās pravieša misiju un pierakstīja dieva aklāsmes, izveidojot Korānu – musulmaņu svēto grāmatu. Muhameds atzina Bībeles Veco derību un Jauno Derību kā svētos rakstus, kā arī ebreju Mozu un Jēzu Kristu kā praviešus. Tomēr musulmaņi uzskata, ka Muhameds bijis pēdējais pravietis un šajā psaulē cita vairs nebūs. Islāma ticība kredi ir „Nav cita dieva bez Allāha, un Muhameds ir viņa pravietis”. Muhameds mācīja, ka cilvēkiem pret dieva jāpilda piecus pienākumus:

Stāsta, ka nav cita dieva, tikai Allāhs Piecas reizes dienā pagriezās uz Mekas pusi un lūdz dievu. Ramadāna mēnesī (9. Mēnesī) no saules lēkta līdz rietam neēd (šajā mēnesī dievs uzrunāja Muhamedu) Noteiktu daļu ienākumu ziedu musulmaņu sabiedrības labā Reizi mūžā ceļo uz Meka uz Kaabas templi

Krusta kara cēloņi

11.gs. divi garīgi strāvojumi savienojas un deva krusta karu kustībai stimulu un dzinējspēku:1. ideja – par svētceļojumu uz svēto zemi;

2. ideja – par nepieciešamu un taisnīgo Svēto karu pret pagāniem

Pirmais krusta karš 1096-1099Bizantiešu imperators Aleksija 1 lūdza palīdzību no Rietumiem pret musulmaņiem. Viņš bija domājis aizstāvēt KonstantinopoliPavēsts Urbans II aicināja veikt bruņoto ceļojumu uz Palestīnu un atbrīvot Jeruzalemi un Kristus kapa vietuTā dalībnieki nāca no dažādam zemēm. Galveno armiju vadīja grāfi un hercogi no Francijas. Šis bija visveiksmīgākais krusta kara gājiens, kas 1099.g. ieņēma Jeruzalemi. Izveidojās četras krusnešu valstis.Nozīmīgākā valsts bija Jeruzalemes karaliste.

Otrais krusta karš – 1147. – 1149.g.Iemesls bija Edesas grāfistes krišana 1144.g. Karagājiens piedzīvoja neveiksmi un neko nepanākuši, krusta karotāji atgriezās mājās. 1187.g. Ēģiptes sultāns Saladīns ieņēma Jeruzalemi

Trešais krusta karš – 1189.-1192.g.Piedalās Francijas karalis Filips II, Anglijas karalis Ričards I un Svētas Romas impērijas ķeizars Frīdrihs IJeruzaleme tomēr netika ieņemta un 1192.g. ar Saladīnu tika noslēgts miera līgums.Kingdom of Heaven

Ceturtais krusta karš – 1202.-1204.g.Tā vietā, lai uzbruktu Jeruzalemei, šis krusta karš tika vērsts pret Bizantiju. 1204. Gadā tika ieņemta un izlaupīta kristīgā Konstantinopole. Pilsēta palika krustnešu rokās līdz 1261.g. Piektais (1228-1229.g.), Sestais un Septītais krusta karš notika laikā, kad krusta kara kustībā jau bija iestājušies krīze un apsīkums. Visveismīgākais bija Piektais krusta karš, kurā ķeizaram Frīdriham II diplomātisko sarumu rezultātā izdevās atgūt Jeruzalemu.Tika dibināti bruņinieku ordeņi, kas apvienoja brunniecības laicīgos un mūku ideālus. Pilnīgi jauna parādība kristīgās baznīcas vēsturē. Joaniešu vai hospitāliešu ordeņa (1113) – uzdevums: slimo kopšana un karadienests. Vēlāk kļuva par Maltiešu ordenis.

Garīgie bruņinieku ordeņiTempliešu ordenis (1120) – uzdevums: svētās zemes un svētceļnieku aizsardzību. Galvenokārt tie bija franču bruņinieki. 1312.g. pāvests Klements V ordeni likvidē. 1190.g šiem ordeņiem pievienojās Vācu ordenis – uzdevums : slimo kopšana un karadienests. Sastāvēja no vācu bruņiniekiem. Sākumā tā atradās Akonas pilsētā, bet no 1226.g. tā apmetās Prūsijā. Kaut krusta kari Tuvajos Austrumos ilga gandrīz 200 gadus, faktiskais karošanas laiks bija tikai 24 gadi. Pārējā laikā notika visādu veidu saskarsme starp kristīgo un musulmaņu pasaulēm. Krustneši kuri atgriezās no Tuvajiem Austrumiem atnesa sev līdz:Jaunus pārtikas produktus: rīsus, kafiju, dateles, aprokozes, citronus, cukuru, garšvielas (piem. Ingvers), melones, rabarberus.Jaunus mājsaimniecības preces: spoguīus, tepiķus, kokvilnas audumus, kuģu kompasus, rakstāmpapīru, ķerras, matračus, plecu šalles.Jaunas idejas: šahs, arābu cipari 0 līdz 9, pretsāpju zāles, algebra, irigācija, ķīmija, ūdens rati, ūdens pulksteņi. Austruma tirdzniecība deva iespēju uzplaukt Ziemeļitālijas piekrastes pilsētām (Venēcija u.c.), kā arī Dienvidfrancijas pilsētām (Marseļa u.c.).Attīstījās naudas saimniecība, un radās bagāti cilvēki, paaugstinājās dzīves līmenis (liels pieprasījums pēc Austruma precēm)Krusta kari Tuvajos Austrumos skatāmi un saprotami tikai kopsakarībā ar visur citur notiekošajiem uzbrukumiem gan islāmam, gan Austrumu nekristīgajām tautām:Rekonkista un krusta kari Pireneju pussalā.Krusta kari pret ziemeļrietumu slāviem.Krusta kari pret somiem. Krusta kari pret Latvijas un Igaunijas territoriju dzīvojošām ciltīm.

12.03.90 Lekcija

Viduslaiku pilsētas. Amatniecība un tirdzniecība Eiropā feodālisma apstākļos. Hanzas savienība.

Eiropas pilsētas plauka un zēla Romas impērijas pakļautībā, jo tās balstījās uz tirzdniecību un dienvidu rajonos kalpoja arī kā politiskie centri. Tam sekoja barbaru iebrukumi (Lielā tautas staigāšana), kas grāva Romas impēriju. Feodāļi pilsētu pārvaldei

nepievērsās faktiskā vara nonāca garīdzniecīas rokās. Sabrūkot Romas impērijai, kristīgā baznīca izdzīvoja un agrāfodālisma periodā ieguva spēcīgu morālo un ekonomisko ietekmi. Pilsētas bija nelielas. Visās Romas impērijas pilsētas arī bija nocietinājumiem un agrajā feodālisma periodā labi kalpoja tuvējām populācijām kā patvērums karadarbības gadījumos. Pilīs pārsvarā uzturējās militārais personāls. Pilsētas feodālismā balstījās uz tirgošanos un nebija tik svarīgas kā lauki un lauksaimniecība. Pēc 11.gs. pilsētu skaits un izmēri palielinājās. Radās arvien vairāk ar pilsētām saistītas ekonomiskās aktivitātes. Pilsētu atdzimšanas stūrakmens 11.gs. bija komercijas attīstība. Viens no 12.-13.gs. iezīmēm bija pilsētu dzīves aktivizēšana un jaunu pilsētu rašanās Eiropā. Saistīts ar:

1. Iedzīvotāju skaitu palielināšanos2. Lauksaimniecības attīstību3. Amatniecības attīstību4. Tirdzniecīas attīstību

Viduslaiku pilsētas dažkārt radušās:

1. Bijušo romiešu pilsētu vietās2. Seno ķeltu, ģermāņu slāvu un baltu tirdzniecisko un amatniecību apmetņu vietās.3. Pie pilīm un klosteriem 4. Pie ostām un tirdzniecības ceļu krustpunktos.

12.-13.gs. Eiropa pārdzīvoja īstu pilsētu dibināšanas bumu. Pilsētas ieveda jaunu dzīves veidu Viduslaiku Eiropā. Pilsētnieki dzīvoja no preču un pakalpojumu servisa. Romas impērija veicināja pilsētu būvi, bet ienākušās ģermāņu tautas tajās negribēja dzīvot. Tās apmetās ciematos, kuri vēlāk pārtapa par muižām, pilīm. Tā kāmuižas bija patstāvīgas, tirdzniecība nebija nepieciešama. Bez tirdzniecības vairums Senās Romas pilsētas izmira un izzuda. No 11.gs krusta kari stimulēja tirdzniecības atjaunošanos. Kur apmetās tirgotāji, nāca arī amatnieki un strādnieki. Valdnieki un zemes īpašnieki dibināja tirdzniecības vietas, kur tirgojās un amatniekiem bija izdevīgi apmesties. Pilsētas ieguva trīs galvenās tiesības:1. Brīvi tirgoties (tirgus tiesības) 2. Celt mūri (tiesības pašiem pilsētniekiem rūpēties par savas personas un mantas aizsardzību)3. Nepakļauties nevienam kungam, izņemot valdnieku, ar kuru pilsētniekus saistīja feodāla zvērests.

Šos un citas tiesības izcīnīja tirgotāju ģildes un amatnieku cunftes. Jau 11.gs. sākas attīstīties tirdzniecības ne tikai Dienvideiropā ap Vidusjūru, bet arī Ziemeļeiropā ap Ziemeļu un Baltijas jūrām. Itāļi (Venēcija, Dženova) bija salauzusi musulmaņu kontroli pār Vidusjūru un saka attīstīt tirdzniecību gan ar Tuvajiem un Tālajiem Austrumiem, gan ar Ziemeļeiropu. Eiropas galvenais tirdzniecīas ceļš veda caur Marseļu, Lionu, Šampaņu (Francijā) uz Flandriju (tagadējā Beļģija – kur izveidojās visbiezākais pilsētu tīkls visā Rietumeiropā) Ītāļu pilsētas kļuva bagātas veicinot tirdzniecību ar Austrumiem. Tās arī kļuva par komercdarbības centru, kurās attīstīja:

1. Bankas;2. Apdrošināšanu3. Divkāršo grāmatvedību u.c.

Naudas apmainītāji ar laiku kļuva par baņķieriem. Pirmie bija ebreji, jo uz viņiem neattiecās baznīcas aizliegums pret augļošanu. 13.gs. baņķieri no Ziemeļitālijas, kuri kopīgi tika nosaukti Lombardi, sāka aizstāt ebrejus naudas darījumos. Florences baņķieri Mediči dzimta kļuva pazīstama visā Eiropā. 15.s. Fugeru fzimta Austrijā kļuva par Hābsburgu un pāvestu baņķieri.Gadatirgu īpatnība bija tas, ka tur tirgotāji vairāk pirka un pārdeva savā starpā nekā vienkāršie pircēji. Tirgotājiem (komersantiem) bija savas tiesiskās privilēģijas, savi likumi (Lex Mercatoria), sava tiesa un īpaša tiesiskā aizsardzība ceļotājiem. Gadatirgi ilga piecas nedēļas vai ilgāk. Gadatirgi veicināja naudas ekonomijas attīstību, ka arī agrīnās bankas darbības un kredīta darījumus. Šampaņas (ziemeļaustrumos no Parīzes) frāfiste, kur ik gadu sastapās dienvidu un ziemeļu tirgotāji, attīs™ījās par visslavenāko Viduslaiku gadatirgu vietu – Lanjī, Provena, Truā un Bara. Šampaņas grāfi garantēja tirgotāju drošību, atļāva tirgū ievest tirgotājiem labvēlīgus nosacījumus un pieprasīja mērenas nodevas. Līgumi, kuri tika noslēgti starp Šampaņas gadatirgu amatpersonām bija derīgi jebkur kristīgā pasaulē. Vidusjūras tirdzniecība:

- Galvenokārt greznuma priekšmeti (No Austrumiem: audumi (zīds), rotas lietas, dārgi ieroči, garšvielas, cukurs; No Eiropas: metālizstrādājumi)

- Baltijas un Ziemeļjūras tirdzniecība:

- Plaša patēriņa preces, ar ražošanu saistīti priekšmeti (Uz Rietumiem: zvērādas, zivis, lini, medus , meža izstrādājumi, labība)

- Imports: sāls.

Ģildes un cunftes bija Viduslaiku pilsētas dzīves neatņemamas sastāvdaļas Pazīmes: eksluzīvas, reglamentētas organizācijas; dibinātas, lai saglabātu savu biedru tiesības un privilēģijas, atsevišķas un atšķirīgas no pilsētas valdes, bet daudzas funkcijas pārklājās un daudzi ģildes vai cunftes vadītāji vienlaicīgi bija. Lai gūtu panākumus, tirgotājiem bija svarīgi būt savstarpēji vienotiem. Veicot tālus un bīstamus tirdzniecības braucienus, viņi dibināja apvienības. Laika gaitā izveidojās pastāvīgas tirgotaju brālības – ģildes. Katram tirgotājam bija jākļūst par ģildes locekli. Bieži tirgotāja ģildes dibināja pilsētas, saņemot hartu no zemes valdītājā. Tirgotāju ģildes panāca monopola tirgošanas tiesības attiecīgā pilsētā vai rajonā. Visiem svešajiem tirgotājiem vajadzēja maksāt nodevas. Savstarpējos strīdus tirgotāji kārtoja paši savās tiesās pēc Lex Mercatoria. Ģildes pārbaudīja svarus un mērus, lai precēm būtu standrarta kvalitāte. Ģildes noteica „taisnīgu pelņu”, kas būtu taisnīga gan tirgotājam, gan pircējam. Ģildes arī rūpējas par biedriem, kurus piemeklējuši grūti laiki, kā arī par viņu apgādājamie biedriem miršanas gadījumā. Cunftes radās ap 11.gs. beigām apvienojoties noteiktu amatu meistariem, kas tādējādi centās sevi pasargāt no iekšējās un ārējās konkurences. Cunftu darbība bija ļoti svarīga tirgus apstākļu noregulēšanā un pilsētu attīstībā, taču ar laiku tā kļuva traucējoša jaunu tehnoloģiju ieviešanai un produktivitātes paaugstināšanai. Cunftes atšķiras no ģildēm ar to, ka tās ierobežojās viena amata ietvaros. Cunftes vispārējie mērķi bija tādi paši kā ģildēm – ievest monopolu tiesības un piespiest cunftes noteikumu ievērošanu attiecīgā pilsētā vai rajonā. Cunftes centās ierobežot dalībnieku skaitu un reglamentēt gan ražoto priekšmetu daudzumu, gan to kvalitāti. Cunftes arī atšķirās no ģildēm ar to, ka bija trīs pakāpju dalībnieki – mācekļi, zeļļi un meistari. Cunftes noteica, kādus darba paņēmienus drīkst lietot cik ilgi drīkst strādat, algas, cik darbiniekus kāds meistars drīkst nodarbināt.

Hanza

Ziemeļūras un Baltijas jūras tirdzniecībā kopš 13. Gs. Dominēja Hanzas tirgotāji. Vārds Hanza vecaušvācu valodā nozīmē pulks, kara draudze. Tā arī sauca apbruņotas tirgotāju draudzes, kas devās svešumā. Par Hanzas savienības sākumu tiek uzskatīts 1241. Gadā noslēgtais līgums starp Lībeku un Hamburgu par tirgošanos Ziemeļu un Baltija jūrā. Līgums paredzēja, ka Lībeka apmainīs siļķes no Baltijas jūras pret sāli no Hamburgas. Noteiktu organizāciju „Vācu Hanza” ieguva 1367. Gadā ar tā saukto Ķelnes konfederācijas noslēgšanu, kad pilsētu pārstāvji sapulcējas Lībekā, lai apspriestu ar tirdzniecību saistītos jautājumus. Hanzas izveidošana cieši saistīta ar viduslaiku pilsētu. Hanzas mazākā vienība bija ģilde.;

MērķiNodrošināt saviem biedriem privilēģijas. Izveidot monopola stāvokli attiecībā pret cittautu tirgotājiem. Aizsargāt savus biedrus svešās zemes.

18.03.90 Seminārs

Amerikas bagātība

Amerika atklāja savu bagātību pāris gadus pēc Kolumba ierašanās 1492. Gadā. Jaunie dārgametāla krājumi sāka plūst no jaunās pasaules uz Eiropu jau pēc 1503. Gada. 1519.-1521. Gadā Kortess iekaroja Meksiku un iznīcināja Acteku valsti un tās kultūru. 1531.-1532. Pisarro iekaroja Inku valsti un iznīcināja to. Acteki pastāvēja līdz 14. Gadsimta mūsdienu Meksikas teritorijā. Acteki šajā teritorijā ieradās 13. Gs. Vidū. Acteki bija ļoti kareivīgi in bieži pakļāva sev tuvumā esošās kaimiņu ciltis. Kecalkoatls – Acteku dievs. Acteku karalis Montesums. Ddomāja, ka, spāņu karavadonis Kortess ir Kecalkoatls, tādēļ ielūdz to savā impērijā

InkiInku tauta sākotnēji ir neliela indiāņu cilts, kas 12-13 gs. izveido vienu no senākajām civilizācijām Dienvidamerikas rietumu krastā.Senie iedzīvitāji nodarbojās ar zelta(sudraba) skalošanu, kas tika uzskatīts par svētu un atdeva to valdniekam .Inku valdnieku Ataualpu sagūstīja spāņi. Kā izpirkšanas maksu piedāvāja 6 tonnas zelta.Kad kortess iekaroja Acteku galvas pilsētu, viņš pilī atrada 8 t. Zelta. Par inku valdnieku Ataulpua izpirkšanu tika iegūts 8 t. Zelta. 40 gadu laika perioda līdz 1540. Gadam galvenais dārgmetāla avots bija laupījums, pēc 1520. G. No Meksikas un pēc 1530.g. np Peru. Pēc tam ekspluatēja zelta un īpaši sudraba raktuves izmantojot indiāņus par verģiem. 1545.gada atklāja „sudraba kalnu”

Potosi, kas atrodās 4k m virs jūras līmeņa. Lielas jaunas sudrabu raktuves atklāja arī Meksikā u.e. 155os gados. Šajā laikā arī ieveda jaunu tehnoloģiju kā koncentrēt zeltu un sudrabu no rūdas, kurā tās atrodas. Galvenais dārgmetāls, kas nāca no Amerikas bija sudrabs 85% no visa dārgmetāla 1531-1540 un nekad mazāk nekā 97% 1561-1570.Seviļas pilsēta. Spānijā ieguva monopola tiesības tirdzniecībā ar jauno pasauli. Īpaši dārgmetāla plūsmas gāja caur šo pilsētu. Tomēr daudziem kuģiem ar dārgmetāla kravām uzbruka pirāti un kaperi. 1565. Gadā spāņi organizēja konvojus, kas divas reizes gadā pārveda Amerikas bagātību uz Spāniju. Pēc nonākšanas Seviļā, lielākā daļa no šī bagātības aizplūda no Spānijas. Liela daļa no karaļa tiesas jau bija iepriekš ieķīlāta, lai Spānijas karaļi varētu nomaksāt procentus vai pamataizdevumus saviem vācu un itāļu kreditoriem. Daļa tika izmantota, kai samaksāt algas un citus izdevumus, uzturot armiju, kas karoja Spānijas karos Nīderlandē vai citus. Privātā bagātība arī aizplūda no Spānijas uz Franciju, Angliju, Nīderlandi, Itāliju un Portugāli, lai samaksātu par pārtiku un citām precēm, kas bija nepieciešamas Spānijas kaut kam.Vissvarīgākais ekonomiskais efekts no šo bagātību plūsmas Eiropā bija vispārējs cenu ilgtermiņa kāpums. Jo vairāk sudraba ieveda no Amerikas, jo lētāks tas kļuva. Toties preču cenas auga. Notika t.s. „Cenu revolūcija”100 gados nauda Eiropā kļuva četras reizes nevērtīģākās, bet preces – četras reizes dārgākas. Manilas GaleonaAmerikas zelta un sudraba plūsma bija ne tikai uz Spāniju, net arī uz Āziju.Šie spāņu kuģi izbrauca no Akapulko, Meksikas rietumkrasta uz Manilu, Filipīnas salām, Ķīnu, Indiju.Līdz 1597 g. bagātības plūsma kvantuma ziņā bija vienlīdzīga tai, kas tika sūtīts uz Spāniju.ZELTA SUDRABA PLŪSMAS NO EIROPASAmerikas bagātību ievešana Eiropā radīja situāciju, ka R Eiropā zelts un sudrabs bija lēts, brt Āzijā – dārgs.Toties greznuma preces bija lētas Āzijā un dargās Eiropā.Dārgmetāli noplūda no Eiropas par trim ceļiem:

1. Uz Baltiju – galvenokārt no Anglijas2. Uz Tuvajiem Austrumiem – kā samaksa par greznuma precēm3. Uz Indiju un Ķīnu – kā samaksa par greznuma precēm

Vairums no šīs dārgmetāla plūsmas beidzās privātu persona slepenos krājumos.Zelta un sudraba piedāvājuma pieagums Eiropā bija pamats „Merkantilisma” Teorijai. Tirdzniecība izvērsās daudz aktīvāk un naudas darījumi kļuva nesalīdzināmi apjomīgāki. Strauji attīstījās Anglija un Nīderlande, izmantojos ispēja apgādāt Spāniju ar saviem ražojumiem

19.03.09 Lekcija

Kapitālisma ekonomikas ģenēze Eiropā. Lielie ģeogrāfiskie atklājumi 15.-16.gs.

Līdz 15. Gs. Vidum tāls ceļojums pa nezināmiem okeāniem nebūtu bijis iespējams. Priekšnoteikumi, lai dotos atklātajā jūra nobrieda tikai 15. Gs. Tika uzbūvēts jauns uzlabots burukuģis – karavela, kas bija ātrāks, vieglāk stūrējams un drošāks nekāHanzas tipa kuģis. Tika uzlabota militārā tehnika izplatījās šaujampulveris un metāla šaujamie ieroči (musketes, pistoles, lielgabali). 1453. Gadā turki iekaroja Konstantinopoli un pārrāva senos tirdzniecības ceļus no Eiropas uz Āziju. Austrumu preces pārstāja plūst uz Eiropu. Bija vairāki jauno zemju meklēšanas iemesli. Lai atrastu jūras ceļu līdz Austrumu zemēm (apiet turkus un arābus). Cerība atrast bagātīgus zelta un sudraba krājumus (Eiropābija dārgmetāla trūkums sakarā ar palielināto naudas apgrozību). Lai paplašinātu kristietību un kristīgo ticību (meklēja Priestora Joana mītisko kristiešu zemes valdītāju). Lai paplašinātu sava zināšanas par pasauli. Karos ar arābiem Portugāle bija izveidojusi spēcīgu floti. Sākotnēji portugāļu ceļojumi nebija sevišķi tāli. Pirmās ekspedīcijas atklāja Madeiras salu, Kanāriju, Azoru un Zaļā raga salas. 1471. Gadā viņi tika līdz ekvatoram. Tomēr Āfrikas kontinents izrādījās daudz lielāks nekā domāts. Tikai 1488. Gadā Bartolemeu Diašam izdevās sasniegt Āfrikas galejos dienvidus. Lielu lomu Āfrikas rietumu piekrastes, Atlantijas austrumu daļas izpētē un visu ģeogrāfisko atklājumu veicināšanā bija portugāļu princim – Enriku, kuru pat iesauca par Jūrasbraucēju. Viņš nodibināja Eiropā pirmo jūras skolu kas sagatavoja jūrniekus. Pilnībā veikt ceļojumu apkārt Āfrikai izdevās tikai 1498. Gadā. Vasko da Gama karaļa uzdevumā ar trim kuģiem izbrauca no Lisabonas ar mērķi sasniegt Indiju. Viņš nonāca Āfrikas austrumu krasta ostā Malindi, kas izrādījās bagāts tirdzniecības centrs. 1498. Gadā, izbraucot no Malindijas, Vasko da Gama šķērsoja Indijas okeānu un nonāca Kalkutas ostā Indijā – mērķis bija sasniegts. Kamēr portugāļi meklēja ceļu uz Indiju apkārt Āfrikai, Spānija gribēja to pašu panākt ar citiem līdzekļiem. Arī Spānija bija ieinteresēta jaunu zemju atklāšanā un tirdzniecības paplašināšanā, jo Spānija bija beigusi karot pret

arābiem. Spānijas karaļi atbalstīja Dženovieša Kristofera Kolumba ekspedīciju, lai atrastu jaunu – rietumu jūrasceļu uz Undiju. Kuģi atstāja Spānijas krastu augusta sākumā, bet tikai oktobra vidū pie apvāršņa parādījās zeme. Tā bija viena no Antiļu salām, kura tika nosaukta pa Sansalvadoru. Spāņi maldīgi domāja, ka nonākuši Āzijas austrumu piekrastē un tādēļ vietējos iedzīvotājus sāka dēvēt par indiāņiem. Kolumbs vēl trīs reizes atgriezās un atklāja vēl citas Karību jūras salas. Līdz pat savai nāvei kolumbs neuzzināja ka atklāja Ameriku. Portugāles un Spānijas strīdz par tiesībām uz jaunatklātajām zemēm sākās tūlīt pēc Kolumba pirmā ceļojumu. Pāvests Aleksandrs VI piedāvāja risinājumu. 1493. Gadā 4. Maijā izdeva rakstu, kurā tika sadalīti portugāļu un spāņu valdījumi – par robežu noteica līniju, kas stiepjas no Ziemeļpola līdz Dienvid polam 100 līgu (~500km) attālumā uz rietumiem no Zaļā Raga salām. Spānijai piederēja rietumi, Portugāliem austrumu. Velreiz teritoriju jautājums tika vieksts 1494. Un 1529. G. 1519-1522. Gadā portugālis Fernans Magelāns veica pirmo ceļojumu apkārt zemeslodei. Viņš bija iecerējis paveikt to, kas nebija izdevies Kolumbam – nokļūt Indijā pa rietumu ceļu. Sasniedzis Dienvidamerikas krastu, pēc vairāk nekā gadu ilegiem meklējumiem viņš atrada jūras šaurumu, kas pavēra ceļu uz Rietumiem. Ekspedīcija nonāca Klusajā okeānā – vēlāk šaurums tika nodēvēts par Magelāna šaurumu. Nepārtprotami bija pierādīts, ka Zeme ir lodveida. Portugāļu un spāņi svešajās zemēs cenšas sagrābt pēc iespējas vairāk bagātību. No Āfrikas piekrastes portugāļi milzīgos daudzumos izdeva ziloņkaulu, zeltu un dārgakmeņus. Āzijas ostās porguāļu kuģi tika piekrauti ar garšvielām, pērlēm, zīdu un porcelānu. Gvinejas krastā sagūstīja afrikāņus, kurus pēc tam pārdeva kā vergus Eiropas tirgos. Amerikas indiāņiem nolaupīto sudrabu un zeltu spāņi izveda.

Lielo geogrāfisko atklājumu rezultāti.

Pirmo vēsturē koloniālo impēriju izveidošanās. Spānija: - Centrālā un Dienvidamerika, Meksika Peru, Argentīna. Portugāle: - g.k. Dienvidaustrumu Āzija, Indijas piekraste.

Portugāle un Spānija kļuva par koloniālām lielvalstīm. Portugāļu mērķis bija sagrābt savās rokās visu Eiropas tirdzniecību ar Austrumiem. Viņi gar visu Indijas okeāna piekrasti līdz Šrilanka un Moluku salām ierīkoja savus tirdzniecības atbalsta punktus. Portugāle pilnībā kontrolēja visu tirdzniecību Indijas okeānā un gar Āfrikas krastiem. Viņu tirdzniecības impērijas galvas pilsētas bija Goa. Spāņi savukārt centās apgūt pēc ispējas lielākas teritorijas Amerikas vidienē. Iekarotos apgabalus sadalīja lielos zemes īpašumos. Tur iegūtās dabas bagātības un izaudzēto produkciju izdeva uz Spāniju, lai pārdotu Eiropas tirgos. Vispirms tika ogranizēta sudrabu raktuvju tālākā izmantošana un paplašināšana. Plantācijas audzēja kokvilnu un cukurniedres. Eiropas tirgos nonāca līdz tam nepazītas preces – kukurūza, kartupeļi, tomāti, kakao, tabaka, ananāsi, Savukārt no Eiropas tika vesti mājlopi un labība. No Āfrikas un Āzijas ieviesa citronus, apelsīnus, kafiju un cukurniedres. Paverdzinātie indiāņi gāja bojā tādā daudzumā, ka darbi raktuvēs un plantācijās draudēja apstāties. Amerikā lielā daudzumā sāka ievest vergus no Āfrikas. Spāņi viņus pirka no portugāļu vergu tirgotājiem. Portugāļu un spāņu flotes ieveda Eiropā koloniju preces. To cenas bija daudzkāŗt zemākas nekā tām Austrumu precēm. Kuekue ģeogrāfiskie atklājumi deva lielu impulsu Eiropas naudas saimniecības attīstībai.

25.03.09

Merkantilisma attīstība Francijā

Merkantilisms kā ekonomikas teorija veidojās vairākus gadsimtus (no 16. Līdz 18. Gs.) bez izteiktiem teorētiķiem vai kāda viennozīmīga traktāta.Pārstāvji: Tomas Mun (1571-1641) Jean Baptiste Colbert (1619-1683) Sir William Petty (1623-1687)Uzskati: Valsts bagātības galvenais rādītājs – tās rīcībā esošais zelta un sudraba daudzums. Valstij jāsekmē pozitīva tirdzniecības bilance, t.i. jācenšas eksportēt vairāk preču nekā importēt. Valstij jāveic tirdzniecības kontrole – jāveicina eksports, bet imports jāsamazina, nosakot augstas ievedmuitas. Jāaizliedz to izejvielu eksports, kuras izmanto eksportpreču ražošanā. Jācenšas iegūt vairāk koloniju, tāpēc jāveido spēcīga armija un flote. Kolonijās tirgoties atļauts tikai pārstāvjiem.

Merkantilisma teorijaMerkantilistu pasaules uzskats bija statisks. Viņi uzskatīja, ka vienas valsts bagātības var palielināties tikai uz citas rēķina, otrai valstij kļūstot nabadzīgākai. Tirdzniecīa – spēle ar nulles iznākumu. Ekonomiskā sistēma sastāvēja no trim sektoriem:

1. Ražošanas (manufaktūras) sektors2. Agrārais sektors3. Ārvalstu kolonijas

Darbs tika uzskatīts par galveno ražošanas faktoru.Merkantilisms veidojās absolūtisma laikā Eiropā. Absolūtisms pavēra ceļu saimniecības centralizētai regulēšanai. Merkantilismu varētu raksturot kā komercijas, rūpniecības, koloniālās un impērijas politikas savienojumu. Merkantilisms uzplauka 16.gs. un sasniedza savu augstāko pakāpi 17.gs. Francijā karaļa Luija XIV. 1661. Gadā, Luijam XIV uzsākot patstāvīgi valdīt, par Francijas finanšu ministru tika iecelts Žans Batists Kolbērs. Viņš bija tirgotāju dēls, kurš savu zināšanu un darbspēju dēļ drīz kļuva par karaļa ietekmīgāko ministru. Merkantilisms Francijā tika dēvēts par kolbērismu.

Žans Batists KolbērsKolbērs dzimis Francijas pilsētā Reimsā apģērbu tirgotāja ģimenē. Sasniedzis 21 gadu vecumu, Kolbērs, pateicoties sava tēva sakariem politiskajās aprindās, kļuva par armijas inspektoru. Tas bija drošs pamats viņa tālākajai karjerai. Ieņemot ministra amatu Kolbērs drīz vien ieguva autoritāti un plašu popularitāti galma aprindās kā spējīgs ekonomists un ministrs. Pateicoties Kolbēram Francija paglābās no tai draudoša bankrota, ko bija izraisījuši Luija XIV plašie tēriņi. Kļuvis par finanšu ministru, Kolbērs ekonomiskās reformas aizsāka ar stingras, sistemātiskas plānošanas ieviešanu galvenajās saimniecības jomās – komercdarbībā, finansēs, nodokļu politikā u.c.Šos Kolbēra jaunievedumus pamatoti var uzskatīt par mūsdienu plānošanas teorijas un prakses pirmssākumiem. Taču Kolbērs ekonomisko reformu jomā gāja daudz tālāk. Viņš iedibināja arī valsts kasi. Viņa izsniedza kredītus ar kura palīdzību Valsts pelnija naudu. Galvenais uzdevums bija palielināt valsts kases ienākumus, lai varētu segt ārkārtīgi greznā galma izdevumus. Tika noorganizētas valstij piederošas manufaktūras, kas ražoja dārgas preces – zīda, samta un brokāta audumus, mežģīnes, gobelēnus, rotaslietas, mēbeles, kristāla izstrādājumus un citus greznus sadzīves priekšmetus. Manufaktūrām vajdzēja ražot eksportam, karaļa galmam un armijai. Visā valstī būvēja jaunus ceļus, kanālus un ostas. Atviegloja izejvielu ievešanu valstī, bet vairākkārt palielināja ievedmuitas gatavajām precēm. Aizliedza franču tirgotājiem un amatniekiem izceļot no valsts un vienlaikus piesolīja privilēģijas ārzemju amatniekiem. Nodokļu sistēmas reforma noteica taisnīgu sadali un uzraudzīja, lai nodokļi tiktu iekasēti. Lai valsti saimnieciski saliedētu, tika atceltas visas iekšējās muitas. Lai veicinātu aizjūras un koloniālo tirdzniecību, piedaloties valstij, izveidoja Ostindijas, Vestindijas un Levantes tirdzniecīas kompānijas. Tika izveidota milzīga tirdzniecības flote – 500 kuģu.

Franču Ostindes KompānijaKompānija tika dibināta 1664. Gadā, lai konkurēt ar Anglijas un Nīderlandes Ostindijas Kompānijām. Līdz 1719. Gadam tā bija dibinājusi dažas tirdzniecīas apmetnes Indijā. Kompānijai bija grūtības sacensties ar britiem, kā arī grūtības ar finansēm. 1769. Gadā tā tika likvidēta. Dažas franču tirdzniecības ostas Indijā turpināja atrasties franču pārvaldība līdz pat 1949. Gadam. Ž.Kolbēra politika deva ļoti veiksīgus rezultātus. Sešos gados valsts ieņēmumi palielinājās divas reizes sešpadsmit gados – trīs reizes. Taču vienlaikus pārmērīgas taupības dēļ pieauga tautas nabadzība, bagātības koncentrējās Francijas ekonomiskās un politiskās elites rokās. Pieauga valsts ārējie parādi, mazinājās privātā iniciatīva, pagrima lauksaminiecība. Merkantilisms sekmēja tirdzniecību un amatniecīu. Merkantilismu 17.gs. centās realzēt vairums Eiropas monarhu un valdību. Tomēr katrā valstī to ieviesa savādāk. Atšķīrās arī saimniecīas nozares.Pirmo reizi tika uzsvērta starptautiskās tirdzniecīas nozīme valstu ekonomikas izaugsmē. Pirmo reizi tika aprakstīta maksājumu bilance. Līdz 18.gs. beigām merkantilisms, ar savām sekmēm, stimulējot rūpniecīu un attīstot kolonijas, bija izraisījis spēcīgu pretreakciju. Tajā pašā laikā Eiropas rūpniecība kura attīstījās pateicoties merkantilisma sistēmām. Merkantilisti neizprata, ka starptautiskā ekonomika attīstās, ka valstu attīstīa ir iespējama ne tikai uz jau esošās bagātības pārdalīšanas rēķina, bet arī uz tās pieaguma rēķina. Viņi ticēja, ka valstis var bezgalīgi palielināt to rīcībāesošo zelta un sudraba daudzumu un tas neietekmēs viņu starptautisko konkurētspēju. Šo pēdējo apgalvojumu pirmais apstrīdēja angļu ekonomists Deivids Hjūms.

01.04.09

Kurzemes Hercogiste

Kurzemes un Zemgales hercogs skaitījās Polijas karaļa vasalis – zemākstāvošs kungs, kam pēc Polijas karaļa aicinājuma bija jādodas karā ar 300 jātniekiem, lai gan hercogiste bija samērā patstāvīga pat ārpolitikā. Livonajas karš un Polijas – Zviedrijas karš nopostīja Vidzemi, bet Kurzeme un Zemgale tikpat, kā netika skarta. Līdz ar to Kurzemes un Zemgales hercogistē jau 16.gs. otrā pusē veidojās no Vidzemes atšķirīgi apstākļi – attīstītāka ekonomika un saimniecība. Kurzemes un Zemgales hercogiste attīstība saistībā ar Hercogu Jēkabu, bija divi galvenie attīstības posmi. Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks sakrita ar Francijas kaa Luija XIV valdīšanas laiku (1643-1715) Šinī laikā Eiropas politiskā aina bija sekojoša:Krievija bija vēl mazattīstīta un ekonomiski vāja.Zviedrijai bija ziedu laiki – valdīja arī Vidzemē un Igaunijā.Vācija bija sadalīta daudzās nelielās valstiņās – Jēkabs bija apprecējis Brandenburgas kūrfista māsu

Polija-Lietuva bija stirpa valsts, kurai piederēja arī Kurzemes un Zemgales hercogiste.Nīderlandei bija ziedu laiki – galvenā aizjūras tirdzniecības valsts Anglija turpināja cīņu ar Spāniju un citiem.Hercogs Jēkabs piedzima 1610. Gadā Kuldīgā, līdz 14. Dzīves gadam dzīvoja un mācījās vairākos Vācija valstiņu galmos.23 gadu vecumā (1633/34. Gadā) piedalījās Krievijas cara armijas sakaušanā pie Smoļenskas, kas deva vairākus desmitus miera gadus arī Latvijas teritorijai.Turpmāko 3 gadu laikā, viņš ceļoja pa Eiropu un ieguva daudz labu kontaktu, uzticības personu galmos un līdzstrādniekus, kas vēlās palīdzēja darbā.Atgriežoties no ārzemēm, Jēkabs palīdzēja savam tēvocim Hercogam Frīdriham valsts darbā.1642. gadā, pēc hercoga Frīdriha nāves, viņš kļuva par hercogu.Apceļodams Rietumeiropas valstis Jēkabs novēroja, ka dažas no tām bija kļuvušas bagātas un spēcīgas ar savu rūpniecību, tirdzniecību un kuģniecību. Pēc šādiem novērojumiem. Jēkabs savā saimnieciskajā politikā sāka pieturēties pie merkantilisma virzniena. Hercoga Jēkaba valdīšanas četrdesmit gadi bija laiks, kad Kurzemes hercogiste piedzīvoja augstu saimniecisko uzplaukumu un Eiropā ieņēma noteiktu ekonomisko stāvokli. Merkantilisma atplaukšanas laikmetāEiropā, Hercogs Jēkabs ir pratis pacelt savu zemi augstā ekonomiskās un vietējo manufakt. Attīstības līmeni. Hercogistes iedzīvotāju skaits Jēkaba valdīšanas laikā varēja būt nepilni 200 000Pamatiedzīvotāji: Latvieši un līvi – 80%, vācieši – 4%, pārējie 16%. Kurzemes hercogiste ekonomika balstījās uz feodālo lauksaimniecību – muižas ar dzimtļaudīm (zemnieki). Tā kā Hercogam Jēkabam piederēja trešā daļa no apstrādājamās zemes, viņš, bija lielākais Kurzemes muižnieks, un tādējādi spēcīgi ietekmēja daudzu zemnieku stāvokli. 1673. Gadā hercogam bija 140 muižas. Hercoga jeb domēņu zemnieki iemācījās efektīvāk saimniekot, aprēķināt visus saimniecības posteņus u.c. Blakus graudkopībai sevišķu uzmanību zemnieki pievērsa lopkopībai. Trumus apstrādāja pēc trīslauku sistēmas, zemi apstrādāja tikai ar arklu un ecēšām. Līdz Hercoga Jēkaba nākšanai pie varas kurzemnieki bija nodarbojušies gandrīz tikai ar zemkopību. Tāpēc Jēkabs no ārzemēm piesaistija fabriku mesitarus un sāka dibināt manufaktūras. Hercoga laikā izveidots plašs rūpniecību tīkls, kas ražoja preces.15.04.09 Seminars

Zviedru Laiki Vidzemē

16. gs. Beigās Polija bija katoļticīga valsts un tur valdīja Sigismunds III, kurš bija Zviedrijas karaļa dēls. Pēc tēva Juhana III nāves Sigismundam III vajadzēja mantot arī Zviedrijas troni. To negribēja pieļaut zviedru aristokrātija, jo abu lielvalstu intereses bija atšķirīgas. Katrā valstī bija sava ticība – Zviedrijā valsts reliģija bija luterānisms , bet Polija katoļi. Pēc kariem starp Poliju un Zviedriju, Latvija tika sadalīta starp viņiem abiem. Vairākas pilsētas bija praktiski nozudušas no zemes (Limbažos – 8 cilvēki, Valkā – 3). Liela daļa zemnieku māju bija izpostītas, daudz zemnieku nogalināti, nomiruši badā, sērgās vai aizbēguši. Trūka saimniecības inventāra un mājlopu. Zemes apstrādāja ar kapļiem, arklus vilka paši zemnieki. Bieži notika laupīšanas. Zemes tiesas – tiesas, kurām bija pakļauti visi iedzīvotāji bez kārtu izšķiŗības.Tādējādi muižnieki zaudēja savu augstāko tiesu varu pār zemniekiem. Galma jeb hoftiesa – augstākā Vidzemes tiesas iestāde, kurā varēja pārsūdzēt Zemes tiesas spriedumus. Muižnieku kārta:Bruņniecība – vecās vasaļu dzimtas, kurām jau pirms 1561.g. bija piederējušas muižas Livonijā. Jaunizveidotā muižniecība –Vidzemes dzimtas, kuras iekļuvušas muižnieku kārtā Polijas un Zviedrijas pārvaldes laikā. Kroņa muižas nomnieki – valdīja valsts muižās uz īpašuma nomas līguma pamata un apsaimniekoja tās muižas piederošajiem zemniekiem. Garīdznieku kārta Mācītāji – baznīcas darinieki un garīdznieki.Pilsētnieku kārta:Birģeri – turīgākie pilsētas iedzīvotāji, kuri piederēja kādai no ģildēmPlebejiskā masa – mazturīgie iedzīvotāji.Zemnieku kārta Saimnieki – darba organizatori muižniekam piederošajās zemnieku mājās. Tie deva muižām nodevas un sūtīja kalpus klašās. Np saimnieku mājām izraudzījās vagarus, rijniekus, klētniekus, u.t.t.Kalpi – gada strādnieki pie saimnieka. Viņi parasti algu saņēma graudā. Tie skaitījās dzimtcilvēki un bija piesaistīti savam saimniekam. Vaļinieki – atsevišķu sezonas darbu strādnieki jeb izpalīgi, kas pelnījās arī ar gadījuma darbiem.

Tika iecelts baznīcu superintendants Hermanis Samsons kura pienākumos bija ievest Vidzemē luterāņu ticību, sakārtot baznīcu sistēmu. Samsons rūpējās par baznīcu salabošanu, draudžu robežu noteikšanu, mācītājmuižu dibināšanu, kā arī jaunu mācītāju pieņemšanu, kuriem bija jāprot latviešu valoda. 1685. g. Bībeli uz latviešu valodu pārtulkoja Alūksnes mācītājs Ernests Gliks. Pirmā latviešu valodā iespiestā Bībele bijusi 2500 lapuses bieza, svērusi 4 kilogramus, izdota 1500 eksemplāros un karaļa kasei izmaksājusi 7500 dālderus. Pircēji par katru izdevumu maksājuši četrus līdz piecus dālderus. Tolaik tā bijusi prāva summa, par kuru varējuši nopirkt 500 kilogramus rudzu vai 130-150 kg gaļas. Daudzās ģemenēs ilgu laiku bijusi gandrīz vai vienīgā lasāmviela, tādējādi ietekmējot latviešu valodas un kultūras attīstību. Rīgā un Tērbatā tika nodibinātas ģimnāzijas, kas bija paredzētas zemnieku bērniem, trūcīgākajiem pat piešķirot stipendijas. Tērbatas universitāte kura sagatavoja mācītājus un tiesnešus. Tērbatas valsts skola, Tautskolas, Draudzes skolas- tika celtas blakus katrai draudzei, to skolotājus apgādāja ar zemi (1/4 arklu draudzei, to skolotājus apgādāja ar zemi (1/4 arklu zemes). Tiem bija jāizglīto vietējo zemnieku bērni. Muižu redukcijas pamatā bija Zviedrijas vēlme palielināt ienākumus, kas Zviedrijai bija nepieciešami sakarā ar pastāvīgajiem kariem.