g

EEssii ssvveeiicciinnāāttaa,, DDīīvvaa!! ~~22~~

Labdien, Dīvas lasītāja!

Jāsāk ar aizvadītā gada pēdējām pārdomām! Gads bija pārsteigumu, izaicinājumu un iespēju bagāts. Prieks par paveikto, par piedzīvoto, par iegūto. Nospraustie mērķi un uzdevumi ir izpildīti, esmu gatava jaunam startam! Ar lielu gandarījumu un lepnumu varu aizvērt 2010.gada durvis un ieiet jaunajā 2011.gadā, kurš solās būt ne mazāk interesants!

Šajā gadā mēs esam iecerējušas daudzus lieliskus pārsteigumus Dīvas lasītājām, jo šis nav vienkārši žurnāls, tā ir vesela pasaule, tik daudz nezināmā un tik daudz pārsteigumu! Jauno gadu sākam ar trešo numuru un ceram, ka skaitlis 3 būs Dīvas laimīgais, iedvesmojošais un pārsteidzošais . Pirmkārt jau liels paldies par iespēju, kuru mums devāt, dārgās lasītājas, iespēju un iedvesmu turpināt, paldies, ka mūs iedrošinājāt doties tālāk! Šo gadu sākam ir lielu degsmi, iedvesmu, lieliem plāniem, idejām un motivāciju! Ļoti ceram iet šo ceļu kopā ar Tevi, dārgā Dīvas lasītāja! Tev šajā gadā no sirds vēlu sasniegt iecerētos mērķus un nebaidīties ļauties jauniem izaicinājumiem! Nebaidies uzdrošināties, šis ir iespēju gads! Nostādi sev konkrētus mērķus un sasniedz tos! Tas ir Tavos spēkos! Jauns gads, jauns sākums, jaunas iespējas, izmanto to!

Veiksmīga gada sveicieni visām Dīvām!

Šķiet neticami, ka tiekamies

jaunajā 2011.gadā! Laiks traucas vēja spārniem, mums ir tikai jāspēj lidot līdzi, tvert un ķert iespējas, ko piedāvā dzīve! Gada sākums ir īpašs ar to, ka tieši šobrīd ir iespējams padarīt esošo par vēlamo! Ir laiks uzstādīt jaunus mērķus, salikt jaunas prioritātes un tiekties pēc jauniem sasniegumiem! Janvāris ir īpašs ar to, ka ir iespējams apsēsties un pārdomāt, kāds ir bijis šis gads, kas tajā padarīts. Izvērtēt nenotikušo un padomāt par notikušo... Jā, esam tieši šajā punktā, kurā uzsākt jaunu dzīvi. Gluži kā sagadīšanās vai nejaušība ir šis mirklis, jo tieši janvārī tiek mainītas darba telpas. Tas parasti attaisnojas un vainagojas panākumiem. Gluži kā jauns starts un jauns darba spars. Jā, arī šajā janvārī Dīva pārceļas uz citām mājām, tātad – esam gatavas jaunam, specīgam startam!

Lai panākumi Tevi pavada ik uz soļa! Šis ir Tavs Dīvas gads!

Mēneša vēstule Sveicinātas visas Dīvas, kuras var sastapt šajā žurnālā. Es parasti piederu pie tām sievietēm, kuras nebārstās ar savas sajūsmas izpausmēm. Darbs tāds, dzīve tāda un pieradumi tādi. Esmu spiesta būt bezgala lietišķa un nopietna, un sajūsma tajā visā neiederas. Izlasīju jau otro Dīvas numuru un nobriedu rakstīšanai. Galu galā – viss taču saglabās savu anonimitāti, tātad, neviens neuzzinās, ka rakstītāja esmu tieši es. Sākšu ar to, ka izlasīju pirmo Dīvas numuru, kas pie manis nonāca, jo draudzene atsūtīja elektronisko saiti uz Jūsu žurnālu. Kādas četras dienas to pat neatvēru, jo nebija nedz laika, nedz ievadvēstulē kāds tūlītēji motivējošs virsraksts, kas liktu atvērt tūlīt. Atvēru beidzot tad, kad, iespējams, bija brīdis laika vai ziņkāre, vai acīs iekrita nosaukums, kas šķita uzmanību saistošs. Mana pirmā doma bija, ka tā ir kārtējā dzeltenā prese, kas rakstīs par visām tām mūsu cacām, kas gozējas prožektoru gaismā, bet, par lielu pārsteigumu, vāks vēstīja, ka nē, tas būs kas cits. Protams, ir visādas lietas, pie kurām varētu piesieties, ko varētu teikt vai ieteikt, bet es gribēju paslavēt! Man patīk doma, man patīk tas, ka saturiskajā ziņā tas ir tik krasi atšķirīgs. Ne jau tā, ka tur būtu kas jauns, nē, bet tas salikums, tas formāts... Nekādas entās lappuses ar modelēm un apģērbiem, nekādas „kosmētiku” slejas un mūžīgas lapas ar nekam nederīgam diētām. Nekādas reklāmas! Vai tā var būt? Man patīk, ka ir no visa nedaudz. Patīkami pārsteidza uzdrošināšanās publicēt atklāti seksuālo tēmu. Mēs visas par šīm lietām interesējamies – pa kluso, pa slepeno. Mēs ne visas uzdrošināmies atklāti pirkt erotiska satura žurnālus, jo, sabiedrības uzlikto rāmju dēļ, tomēr turam sevi kastītēs... Šis žurnāls ir kā atslēga uz aizliegto, bet vēlamo. Un tā doma par Dr.Kamasutru – tas ir vienreizēji! Tieši tāpat arī dienasgrāmatas. Lieliska doma! Visi raksta par un ap sieviešu un vīriešu attiecībām, bet jūs ķeraties vērsim pie ragiem un ielūkojaties tieši aizkulisēs, atklājot patiesās dzīves patiesos notikumus... Man patīk doma par stāstiem turpinājumos, tas parasti ir kā vilinājums, lai pirktu žurnālu arī turpmāk, jo gribas zināt, kas tad īsti būs talāk? Un stāstu konkurss – tas bija vienreizējs. Ar nepacietību gaidu jauno sižetu, lai saprastu, kā tas viss beigu beigās noslēgsies? Šī doma ir vienreizēja! Decembra numurs parādīja arī to, ka žurnāls attīstās, ka pievienojas jaunas slejas, jo meitenes sola, ka tas ir kā mazs bērns, kas aug un sper savus pirmos solīšus. Un es priecājos, ka esmu kopā ar šo bērnu jau no pašiem pirmsākumiem un augšu ar viņu kopā – solīti pa solītim.

Ko lai saka, meitenes? Jūs esat vienreizējas, jo uzdrošinaties!

Topošā Dīva Apsveicam – Tava balva ir lietišķā mape!

JJaannvvāārrīī DDīīvvaa ssaakkaa PPaallddiieess!! ~~33~~

Ja ir kāds cilvēks, kuram sen neesi pateikusi paldies, tad tieši 11. janvāris ir īstā diena, lai to izdarītu. Nav jau tā, ka vajadzētu tikai reizi gadā teikt paldies, to var un vajag darīt ik dienas, bet ja nu tomēr kādam esi piemirsusi pateikties, šo dienu vari sākt tieši ar šiem vārdiem -Paldies!

Kas ir starptautiskā Paldies diena? Pirmie ieraksti par Paldies dienu atrodami 2002. gadā, bet precīzas norādes, kurā gadā šī diena aizsākta, tā arī neizdevās

atrast, vien zināms, ka tās ierosinātāji ir ANO un UNESCO. Lai nu kā, ne tas ir tas būtiskākais, svarīgi ir zināt, ka šāda diena vispār ir.

Diena, kad no sirds pateikties

No sirds pateiktam paldies ir maģiska nozīme, jo tajā ir ietērpta milzu pozitīvā enerģija. Uz mirkli iedomājies, kāds pozitīvas enerģijas daudzums tiek izsūtīts šajā dienā!

11. janvāris — starptautiskā "paldies" diena

Mēs skrienam kā vāveres ritenī un piemirstam pateikt daudzus paldies. Daudzas lietas paliek pašsaprotamas, mēs vairs nenovērtējam tās kā ko īpašu vai ko nebijušu, jo tās notiek ar mums katru dienu. Līdz kādā brīdī mēs vairs neatceramies, kad patiesi pateicām „Paldies!” par šķietami parastām, ikdienišķām lietām. Paldies! Paldies! Paldies! Paldies spēj atmodināt sirdis un izsaukt smaidus, paldies spēj nogludināt nesaskaņas un pārsvītrot negatīvus brīžus. 11. janvāris ir maģiska diena, jo miljoniem cilvēku šo rītu iesāk ar paldies.

Paldies mājās esošajiem, paldies

visiem, kas ir mūsu dzīvēs.

Paldies mūsu lasītājiem, paldies mūsu

komandas dalībniekiem, paldies

mūsu ģimenēm, paldies sadarbības

partneriem... paldies visiem, kam vien varam

pateikt paldies!

Šīs dienas īpašie rituāli:

Aizsūti sms ar paldies visiem, kuriem ir, par ko pateikties.

Nosūti pateicības vēstules tiem, kuriem neesi pateikusies par šķietami ikdienišķām lietām. Sarīko svinīgas vakariņas sveču gaismā visai

ģimenei un pasaki paldies viņiem par to, ka viņi Tev ir.

Pasaki Paldies audzinātājām un skolotājām. Pasaki Paldies savam mīļotajam, ka viņš ir kopā

ar Tevi un pieņem Tevi tādu, kāda Tu esi.

SSaattuurrss JJaauunnuummii ~~44~~ 5 lpp

2 biļetes uz Erots 2011 par romantisku stāstu 2 kontinenta grāmatas par stāsta noslēgumu

Lietišķa mape mēneša vēstulei Mīlas kalendārs – romantiskai kartiņai

6-7lpp Izgatavo auskarus pati!

8-9lpp Veiksmīgā Dīva veido kolāžu

Dīvas viesi Solvita Genere, Neo, Juris Gavrilovs

10-11lpp Dīvas viesis Linda Leen. Ko mes par viņu zinām?

12-13lpp Topošās māmiņas dienasgrāmata. Kā mainās

Airas ikdiena un emocionālā pasaule?

14-15lpp Precētas sievietes dienasgrāmata.

Viņa padevās kārdinājumam, bet ir nolēmusi visu kontrolēt

16-17lpp

Vientuļas meitenes dienasgrāmata. Pārdomas par bijušajām attiecībām

18-19lpp Jaunums! Mazliet citādāka dienasgrāmata

Viņas vīrs ir biseksuāls... Kā sadzīvot?

20-21lpp Dīva eksperimentē – Aija maina savu vizuālo tēlu!

Sadarbībā ar noslepums.lv un Vivido Juglā

22-23lpp Eva Savele-Gavare Dzīvais romāns,

Bez nosaukuma. Estere satiek topošo mīļāko

24-25lpp Sāras Veinas mīlas stāsts. Sagraut. Iemīlēt. Izdzīvot

26lpp Patiesais Ievas stāsta noslēgums.

Patiesība spēj pārsteigt

27lpp Jauns stāsta sakums – jārada tam beigas!

28lpp Dīvas guļamistaba. Es, Tu, Viņš, Viņa... Sānsolis ar sava dzimuma partneri...

Atklāta intervija ar vīrieti, kurš tiekas ar draugu

29-30 lpp Iepazīšanās pārpratuma dēļ.

Arī tā var tikt pie mīļotā!

31lpp Erota pikantais stāsts –

Viņa vienmēr to atcerēsies!

32lpp Pācsvētku atslodze – palīgs uzkrāto svētku

kilogramu likvidācijai

33lpp Pērļu receptes

34lpp

Dīva atpūšas sniegā

Dīvas plānotājs

Plānotājs, kurā ietērpt savu

sievišķību

Pieprasi savu plānotāju, rakstot uz

iespejugramata@gmail.com

Izdevniecība Iespēju grāmata gatavojas Valentīna dienai.

Seko līdzi www.iespejugramata.lv un pārsteidz mīļoto ar oriģinālām

mīlas dāvanām.

Esi Diva!!! Aicinām Tevi uz

satriecoši romantisko Dīvas Balli 12.februārī!

Ar mums kopā būs daudz fantastisku Dīvu, Burve, Latvijas salsas Pērles un Sapņu karalienes.

Radoši, jautri mākslinieki, kas rūpēsies par izklaidi un jautrību

visas nakts garumā.

Dīvas ballē, kopā ar citām Dīvām Tavi sapņi piepildīsies!

Sāc gadu ar uzdrīkstēšanos, uzdrīksties būt Dīva!

Skati žurnālu aizmugures vāku!

Žurnāls pārliecinātām sievietēm „Dīva” Brīvības iela 91, 5.stāvs zurnalsdiva@gmail.com

Redaktores: Aira Reinfelde, 27003037, aira@noslepums.lv Eva Savele-Gavare, 27003035, eva@noslepums.lv

Literārā redaktore: Zane Ūsele, zane.usele@inbox.lv Vāka dizains: Gita Jaudzema, gita.jaudzema@inbox.lv

KKoonnkkuurrssii ~~55~~

Ja arī Tu raksti un vēlies tikt pie

apgāda „Kontinents”

grāmatas, piedalies

stāstu radīšanas konkursā un sūti savu stāsta noslēgumu uz

zurnalsdiva@gmail.com līdz 26.janvārim! Uzvarēs divi

oriģinālākie iesūtītie stāsti! Piedalīties var visi!

Mums rūp tavas domas un viedoklis!

Mēneša vēstules īpašniece balvā saņems

burvīgu lietišķo mapi/somu!

Konkurss Izstāsti savu romatisko

stāstu un dodies uz Erots 2011

Sūti mums savu stāstu

uz zurnalsdiva@gmail.com līdz 28.janvārim un iegūsti iespēju laimēt

2 biļetes uz Erots 2011

NB! Konkursā var piedalīties tikai pircēji un abonenti.

RRooaammttiisskkāākkāā VVaalleennttīīnnaa ddiieennaass kkaarrttiiņņaa!! RRaaddii mmīīllaass kkaarrttiiņņuu vvaaii aappssvveeiikkuummuu,, aattssūūttii

bbiillddeess uunn aapprraakkssttuuss uunn

llaaiimmēē mmīīllaass kkaalleennddāārruu!!

GADA ABONOMENTU

KONKURSS

Visi gada abonomenti piedalās izlozē par sekojošām balvām:

25 Ls Dāvanu karte Hobiju kursiem

www.hobijukursi.lv

40Ls dāvanu karte nometnēm Noslepums.lv un Hops.lv

DDīīvvaass rrookkddaarrbbnniieeccee ~~66~~

Pērles, auskari, krellītes, rokassprādzes un vēl, un vēl - tik daudz skaistu greznumlietu

varam pagatavot pašas! Īso pamācību rotu gatavošanā piedāvā rotu darinātāja Edīte Klīdzēja.

Vajadzīgie instrumenti:

knaiblītes (a) apaļgalu standziņas (b)

Vajadzīgie izejmateriāli:

auskaru āķīši (c)

nagliņas (d)

AAuusskkaarrii,, iizzggaattaavvoottii nnoo IInnddiijjaass llaammppwwoorrkk ppēērrllīīttēēmm

Uzveram vēlamo kompozīciju uz nagliņas. Ja apakšējai pērlītei ir pārāk liels caurums un nagliņa krīt cauri - liekam apakšā kādu starpliku vai pērļu cepurīti, vai arī mazu bumbiņu. Nokniebjam nagliņu, atstājot aptuveni 8mm garu gabalu. Var izmantot 8mm lielu pērlīti, kuru uzver kompozīcijai galā, tieši virs tās nokniebj un pēc tam noņem nost.

Satveram nagliņas pašu galu ar apaļgalu standziņām. Attālums no standziņu gala - aptuveni vienāds ar 8mm (tik, cik gara nagliņa mums palikusi locīšanai). Turot vienā rokā kompozīciju, ar otru roku griežam standziņas (vēlams, projām no sevis) tā, lai nagliņa veido apli. (sk. nākamo attēlu)

Darba gaita

DDīīvvaass rrookkddaarrbbnniieeccee ~~77~~

Ieveram kompozīciju ar gatavo cilpiņu auskaros,

paverot vaļā auskaru pamatni.

Auskari gatavi!

Satveram nagliņu pie kompozīcijas pamatnes ar standziņu pašiem galiem un

paliecam nedaudz atpakaļ.

Nagliņas galu pieliecam klāt pie

kompozīcijas pamatnes.

VVeeiikkssmmīīggāā DDīīvvaa ~~88~~

Kā nerakstīts likums un neatņemama gada nogales sastāvdaļa ir atskats uz aizvadīto un ieskats jaunajā gadā. Lai veiksmīgi tuvotos saviem mērķiem un sapņiem, ir svarīgi tos apzināties, izprast, iztēloties un izlolot savās fantāzijās! Nekas nevar notikt tāpat vien, lai kaut ko dabūtu, ir jāprasa. Ja kaut ko vēlies, nebaidies prasīt! Tā mūsu dabā un dzīvē ir iekārtots. Ja seko dabas likumiem, tad noteikti nekad neesi palikusi apbižota, jo neviena kvēla vēlēšanās nav palikusi nepiepildīta!

Kāpēc veidot kolāžu?

Pirmkārt, kolāžas veidošanas process būs Tev īsts piedzīvojums citā realitātē. Tu atļausies

pasapņot, kā mazs bērns paspēlēties ar saviem sapņiem, iztēloties un izbaudīt savu

sapņu pasauli.

LLiieekkaamm jjaauunnuu bbiillddii iieekkššāā,, jjeebb

JJaauunnss ggaaddss,, JJaauunnss ssāākkuummss!!

Ieteikumi kolāžas veidošanā: Vēlams kolāžas veidošanai izvēlēties

dienu, kad ir jauns mēness vai arī Vecgada vakars, vai Jaunā gada pirmā diena!

Vēlams kolāžas veidošanas procesā ieguldīt daudz pozitīvu emociju, tāpēc izvēlies sev tīkamu vidi, vislabāk veidot kolāžu ar sev mīļiem, tuviem cilvēkiem, draugiem, lai jautrāk, pozitīvāk un interesantāk!

Kolāžas veidošanai ir nepieciešama kaudze ar dažādiem žurnāliem, jo vairāk, jo labāk, šķēres, līme, liela kartona vai papīra loksne, uz kuras Tu līmēsi izvēlētās un izgrieztās bildes, un svecīte, ko iededzināt darbošanās laikā.

Lai tuvotos savam sapnim, iztēlojies, ka tas jau ir piepildījies. Kārtīgi izdomā, ko tieši Tu vēlies, neesi pieticīga, uzdrošinies! Uzdrošinies vēlēties un sapņot vairāk, nekā līdz šim. Uzdrošināšanās vienmēr vaina-gosies panākumiem! Vienmēr tiecies uz augstākām virsotnēm, tā Tu ātrāk sasniegsi kāroto. Mēs dzīvojam vienu reizi, to nekad neaizmirsti. Tavu laiku neviens Tev atpakaļ neatgriezīs, tāpēc elpo ar pilnu krūti!

Lielisks veids, kā tuvināt sevi sapnim un kā biežāk un dzīvāk to iztēloties, ir kolāža! Izveido savu sapņu kolāžu ar sapņiem, kurus noteikti Tu vēlies tuvākajā laikā piepildīt, pēc kuriem Tu alksti un ilgojies! Kolāža Tevi tuvinās Tavam sapnim, jo, vizualizējot to, Tu tam strauji pietuvosies, Tava zemapziņa ar laiku to sāks uztvert arvien reālāk, kamēr realizēs!

Kolāžas veidošanā ļoti būtiski ir ļauties un ieklausīties iekšējā balsī. Ja jūti, ka šis attēls Tev patīk, piesaista, griez ārā un līmē. Svarīgi, lai šie attēli, kurus izvēlēsies savai kolāžai, būtu izvēlēti, klausot Tavai

sirdsbalsij, nevis saprātam. Tev ir jāiemīl šie attēli, kurus līmēsi savā kolāžā, lai pēc tam, pēc iespējas biežāk, Tu viņus aplūkotu ar prieku un mīlestību.

Tad, kad to visu salīmēsi, varēsi skaidri redzēt kolāžas kopējo noskaņu un paanalizēt, kāpēc ir tieši tā, kā tajā trūkst. Kolāžu pielīmē pie sienas vietā, par kuru Tu noteikti neaizmirsīsi un kur Tu bieži šo kolāžu varēsi aplūkot. Vislabāk to līmēt guļamistabā, tad katru rītu un katru vakaru Tev būs iespēja to aplūkot!

VVeeiikkssmmīīggāā DDīīvvaa -- vviieeddookkļļii ~~99~~

Jūrmalas Nevalstisko Organizāciju Apvienības Domes vadītāja Solvita Gernere. Ikdienā un sirdī 3 jauku bērnu mamma un vecmāmiņa mazam puisēnam. Brīvajā laikā darbojas nekustamo īpašumu jomā, bet piepildījumu rod kalpošanā baznīcai. Dzīvot Pateicībā un Mīlestībā! Vakardiena ir vēsture. Rītdiena – noslēpums. Šodiena - tā ir dāvana. Pieņemiet to ar pateicību! Un dzīvojiet – brīvi, bet pa īstam, nezaudējot pašam sevi, lai gan citi, iespējams, jūs vēlētos redzēt citādu! Ne vienmēr dzīvē viss ir tā, kā mums šķiet. Tāpēc neesiet pārsteidzīgi savos secinājumos, neticiet visam, ko dzirdat, visam, ko redzat un visam, ko jūtat. Tas var būt mānīgi. Man šķiet, ka tas ir kaut kas īpašs - dzīvot un prast novērtēt katru izdzīvoto mirkli, lai cik rūgts tas arī nebūtu. Viss dzīvē ir mainīgs, tāpēc esmu iemācījusies mīlēt un pateikties par visu, arī par rūpēm un ciešanām savā dzīvē, un no sirds pateicos Dievam par katru šeit piedzīvoto un pavadīto mirkli un par katru šeit, savā ceļā, sastapto un iepazīto cilvēku, apzinoties, ka visi esam tik atšķirīgi, bet tajā pašā laikā katrs arī neatkārtojami savā vienreizīgumā.

Mēs gūstam mieru, kad negaidām neko no pasaules,

bet tikai dodam, dodam un dodam bez jebkādiem nosacījumiem

to, kas mums ir un to, kas mēs esam! Gada nogale ierasti ir pārdomu laiks. Jautājumu un atbilžu laiks. Un tas ir jauki, ja varam izvērtēt pagājušo un, izdarot secinājumus, vētīt savu un līdzcilvēku dzīvi labāku. Tikai sakārtojot sevi, mēs spējam sakārtot vidi, kurā dzīvojam. Tāpēc aicinu, lai vai kas un lai vai kā, būt piezemētākiem savā ikdienā, nelikties sev pārmērīgi gudriem esam, vairāk smaidīt , allaž palikt sirdsskaidriem un dalīties savā mīlestībā ar katru, kuru satiekat savā ceļā, un jebkurā, pat visbezcerīgākajā un šķietami dramatiskākajā dzīves situācijā, nemeklēt iemeslus, bet arvien rast jaunas iespējas, jo Dievs mums visiem ir devis dāvanu, ka varam dzīvot un to visu, ko sauc par Dzīvi, piedzīvot...

Juris Gavrilovs - burvju mākslinieks.

Šogad uzņemts Starptautiskajā iluzionistu sabiedrībā - IMS (International Magicians Society) un aizstāvējis Latvijas godu, izcīnot 1. vietu mikromaģijā (viens no vissarežģītākajiem iluzionisma veidiem) festivālā "Brīnumu dzintars". „Katru gadu decembra beigās es pārdomāju savus sasniegumus un neveiksmes. Varu droši teikt, ka par 2010. gadu es esmu lepns un priecīgs. Paveicis esmu daudz un izpildījis gandrīz visus sev nostādītos mērķus. Šogad turpināšu iesākto un tiekšos uz jaunām virsotnēm. Es vienmēr sev uzkrauju daudz lietu, kuras es vēlētos panākt gada laikā, un dažreiz pat nedaudz vairāk, un visu gadu paturu tās prātā. Strādājot savā profesijā, Jaunā gada svinības un citi svētki paiet darbā. Jauna sākuma sajūta ir pēc realizētajiem mērķiem. Es esmu jauns, un šīs izjūtas manā dzīvē parādās, kad notiek kaut kas globālāks, piemēram, iegūtas autovadītāja tiesības. Jauns gads jāsāk ar savu merķu realizāciju – lēnām, bet pārliecinoši jāceļ tornis, no kura varēs aizsniegt visus tos augstos mērķus, kurus mēs paši sev esam uzstādījuši.”

Dīvas lasītājām novēlu vairāk maģisku mirkļu!

Gada nogalē aicinājām uz īsu kafijas pauzi un

sarunu droši vien daudzām zināmo,

šogad daudz sabiedrības un

mēdiju uzmanības izpelnījušos, tautā dēvēto par Tautas

Varoni - Ilmāru Poikānu (Neo).

Iesākumā, lūdu, noraksturo vai apraksti sevi dažos teikumos, kas tu esi, ko dari? Esmu vienkārši cilvēks, kas sasniedzis to vecumu (32gadi), kad laiks paskatīties uz notikumiem no malas un padomāt arī par dzīves jēgu.

Kā Tu vērtē pagājušo gadu kopumā - tā globāli? Pasaulē ir aktualizējusies cīņa par demokrātiju un demokrātiskajām vērtībām, valsts varas atklātību un caurspīdīgumu, kā arī informācijas brīvību. Sabiedrībai un katram cilvēkam ir vēlme pēc brīvības, taisnības un pašrealizācijas. Šai vēlmei ir liels spēks, un tā sāk sevi parādīt aizvien stiprāk un redzamāk.

Kāda ir pašsajūta gada nogalē, vai ir sajūta, ka tuvojas jauns sākums? Gada nogale ir piemērots brīdis, lai atskatītos uz aizgājušo gadu – kas noticis pasaules, Latvijas un katra cilvēka notikumu mērogā. Man tiešām ir sajūta, ka mēs dzīvojam pārmaiņu laikā un mēs cenšamies atvērt acis, nostāties un iet pa jaunu ceļu, jo vecais ir novedis strupceļā. Es pašreiz nevaru pateikt tieši kā, bet tas, ka mēs dzīvosim citādāk, ir skaidrs.

Kā, tavuprāt, katram vajadzētu uzsākt jauno ceļu, jauno gadu? Es novēlu cilvēkiem mazāk baidīties un vairāk uzdrīkstēties, nesamierināties ar netaisnību visapkārt. No savas pieredzes varu teikt, ka piecelties un skaļi paust savu viedokli ir grūti tikai pirmajā reizē, pēc tam jau ir daudz vieglāk. Vislabākais ceļvedis ir sirdsapziņa – ja tajā ieklausās, tad var sajust, kas ir labi un kas nav.

Tavi vēlējumi Dīvas lasītājām veiksmīgam jaunajam gadam! Žurnāla lasītājām novēlu, lai viņas kā ģimenes kakli

grozītu ģimenes galvas tā, lai vīrieši to nemaz nepamanītu. Un arī vienkārši – laimīgu un mīlestības

pilnu Jauno gadu!

IInntteerrvviijjaa aarr DDīīvvuu ~~1100~~

Linda Lezdiņa (dzimusi 1979. gada 26. jūlijā Cēsīs), pazīstama ar skatuves vārdu Linda Leen.

Mācījusies Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžas vokālajā nodaļā. 2000.gadā iegūst LNT Mūzikas balvu kā labākā

dziedātāja. Šī paša gada 29.decembrī iznāk arī Lindas Leen debijas albums Let's Go Insane. 2001.gadā viņa uzvar divās nominācijās Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā 2000 - par

labāko pop & roka albumu un labāko debiju.

Pirmie soļi augšup Pirmās Lindas publiskās parādīšanās bija jau 1997.gadā – viņa minēta kā konkursa Meklējam solisti fināliste. Savā biogrāfijā gan viņa par pirmo notikumu nosauc 1998. gadā iegūto pirmo vietu konkursā Next Century Stars. Pirmā lielākā uzstāšanās – Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas pasniegšanas ceremonijā 1999.gadā. 2000.gadā laureātes gods popdziedātāju konkursā Viļņā, kā arī jau pieminētais albums Let"s Go Insane ar tādu superhitu, kā duets ar Arni Medni Not To Fall Again. Uzlecošā zvaigzne ļoti strauji ieguva slavenības statusu, preses, mediju, kā arī sabiedrības uzmanību. Pirmais debijas albums Let’s go insane saņēma milzu atzinību un popularitāti. Klusums pirms vētras Daudzsološā zvaigzne ilgi nespīdēja sabiedrības uzmanības centrā. Tika solīts jauns albums, bet Lindas Leen aktivitātes mūzikas biznesā uz ilgāku laiku noklusa. Pienāca ziņas, ka dziedātāja ir devusies sadarbības meklējumos pie Rietumu producentiem. Radiostacijās parādījās jauns Lindas Leen singls, bet solīto soloalbumu klausītāji nesagaidīja. Pamazām atmiņas par dziedātāju izkvēpēja, un cerības par daudzsološo sākumu un zvaigznes uzlēcienu sāka izzust. Tomēr klausītāji sagaidīja! 2008. gada 5. septembrī tika prezentēts jaunais albums Chameleon, turklāt ar lielu un vērienīgu pasākumu Dzintaru koncertzālē. Varbūt Lindai ik pa 7 gadiem sākas jauns posms, otrā elpa?

Pati saviem spēkiem Ceļš pa karjeras kāpnēm ir grūts un sarežģīts, ir viegli nosodīt, ir viegli spriest, bet neviens nekad nevar zināt, cik smagas un sarežģītas mēdz būt aizkulises. Tikai stiprākie tiek līdz uzvarai! Tā tas ir arī mūzikas biznesā. Valda smaga cīņa, konkurence, un uzvaru svin apmēram 1 no 50. Tāda ir realitāte.

Pirmajos soļos mūziķes karjerā un biznesā Lindai Leen palīdzēja stipra aizmugure, tas bija pirmais grūdiens lielajā pasaulē, uz lielās skatuves, tālāk bija jāiet vienai, jācīnās pašas spēkiem. Un - cepuri nost! Ar otro elpu Linda Leen ļoti spēcīgi atspēra nākamās durvis un atgriezās ne tikai uz skatuves. Linda Leen nebeidz mūs pārsteigt.

Linda Leen

Mīļākais ēdiens: decembrī – piparkūkas, pārējos mēnešos

– dārzeņi svaigu garšaugu sautējumā, visu gadu – Austrālijas Shiraz sarkanvīns

Aizraušanās: izjādes ar zirgiem

Mazais sapnis: ierunāt multfilmas bērniem

Lielais sapnis: taisnība un miers pasaulē

IInntteerrvviijjaa aarr DDīīvvuu ~~1111~~

Sievišķīga būtne ar spēcīgu raksturu, ne velti pēc horoskopa Lauva!

Aizkulises Linda ir augusi pati savā nodabā. Viņas māte bija skolas direktore, darbā ļoti aizņemta, tādēļ Linda ar brāli ļoti ātri bija spiesti kļūt patstāvīgi! “Kādreiz mēs ar brāli šausmīgi kāvāmies, pat līdz asinīm, bet tagad esam labākie draugi," pirms septiņiem gadiem stāstīja Linda. Cik noprotams, māte un brālis joprojām ir Lindas labākie draugi. Savai mātei viņa koncertā operā veltīja tautasdziesmu. Arī par brāli Mārci dziedātāja vienmēr ir izteikusies tikai pozitīvi. "Es bērnībā vispār biju diezgan neganta – biju diezgan valdonīga, kā jau Lauva pēc horoskopa. Pēc atnākšanas uz Rīgu sapratu, ka ģimene ir vienīgie cilvēki, kas mani mīl nesavtīgi. Mājas ir mans patvērums, uz kurieni dodos, kad man liekas, ka Rīga mani jau smacē nost," arī šīs atziņas ir no senās intervijas, taču nešķiet, ka kaut kas būtu mainījies. No tēva Linda ir mantojusi uzvārdu Feldberga, kas arī bija iemesls, kādēļ tika pieņemts skatuves uzvārds Leen, jo esošais uzvārds bija pārāk grūti izrunājams - pie šāda secinājuma Linda kopā ar producentiem nonāca pirms Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālās atlases. Radoša būtne ar bagātu iekšējo pasauli!

Klausieties starp rindām! Daudz ir dzirdēts, ka Linda ir ļoti šerpa un ambici-oza, bet vai tad tas ir slikti, ja ambī-cijām vienmēr ir saturs un pamats? Ar šādām ambī-cijām cilvēks sas-niedz savus mēr-ķus, jo zina, ko grib, un novērtē sevi!

Tā ir ar Lindu! Linda zina, ko grib, lai to sasniegtu, ir nepieciešamas augstas prasības pret dzīvi. Atbildot uz jautājumu, kā Tu sevi raksturotu kā cilvēku, Linda iesaka to saklausīt savas dziesmas Chameleon tekstā: “Esmu gan labā, gan sliktā meitene; varu mainīties kaut simtiem reižu dienā kā hameleons; vai tas, ko es saku, ir patiesība vai tikai joks, to tu nekad neuzzināsi, jo es tev ļaušu uzzināt tikai to, ko vēlēšos, lai tu zini.”

2011.gada 14. februārī, plkst. 20.00, Arēnā Rīga notiks Lindas Leen labāko dziesmu koncerts ar Latvijas Nacionālās operas orķestra un viesu piedalīšanos. Desmit gadu laikā uz profesionālās mūzikas skatuves Linda Leen ir radījusi dažādus tēlus, izpaudusies dažādos mūzikas stilos, sākot no balvas ieguvušā debijas pop albuma “Let’s go insane”, Cabaret, akadēmiskās, džeza un akustiskās mūzikas programmām, līdz koncertiem operā ar Latvijas labākajiem simfoniskajiem orķestriem. Linda Leen: “Desmit gadu laikā man ir bijusi iespēja piedzīvot daudzus dažādus muzikālus notikumus un satikt cilvēkus, kas veidojuši manī to, kā es redzu un radu mūziku. Šis koncerts ir iespēja izdziedāt skaistākās dziesmas un populārākos hitus ar šodienas elpu. Klausītājus sagaida arī pirmatskaņojumi un dueti no jaunā albuma “DIVI”. Arēna ļauj izpuasties ne tikai muzikāli vērienīgi, bet arī vizuāli krāšņi. Būs svētki!” Uz skatuves Latvijas Nacionālās operas simfoniskais orķestris, grupa Kārļa Lāča vadībā un viesi - Alain Clark, Goran Gora, Arnis Mednis un citi. Koncerta scenogrāfiju veidos Kristaps Skulte, kurš strādājis ar tādiem projektiem, kā Dziesmusvētku koncerts Arēnā Rīga, Lielā mūzikas balva, Dailes teātra izrādes Marija Stjuarte, Jūdas skūpsts, Īstvikas raganas un citas. Biļetes uz LINDAS LEEN koncertu Arēnā Rīga var nopirkt “Biļešu Serviss” kasēs un internetā.

Mēs katra zinām kādu sievieti, kuras stāsts ir iedvesmas vērts, kuras pieredze ir iedvesmojoša un dzīves mācība nenovērtējama.

Uzrakstiet mums pat šīm sievietēm, lai varam par viņām pastāstīt visām Dīvas lasītājām! Sūtiet mums savus ierosinājumus uz zurnaksdiva@gmail.com par to, kuru sieviešu intervijas jūs labprāt lasītu!

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1122~~

Tas ir īpašs mirklis ikvienas sievietes dzīvē, tās ir īpašas

sajūtas, kuras vārdos grūti ietērpt, grūti aprakstīt un noraksturot, tas ir jāizbauda, lai to saprastu!

Aira, kas ir laimīga sava bērniņa gaidībās, trešo nedēļu pēc

kārtas ar lasītājām dalās savās emocijās, sajūtās un pārdomās par šo lielisko gaidīšanas laiku, par mirkli, kad

aug un veidojas jauna dzīvībiņa, par laimīgāko mirkli ikvienas sievietes dzīvē.

Šis bērniņš ir gaidīts kā īsts brīnums, pirmais brīnumiņš abu vecāku dzīvē, nu jau 23 nedēļu aug un attīstās laimīgajai

māmiņai zem sirds.

23.nedēļa. Sonogrāfija Nr.2. Kustības arvien jūtamākas, spēcīgākas un aktīvākas! Arvien reālāk sajūtu, ka strauji tuvojamies „finiša” taisnei un mazulis strauji attīstās un gatavojas lielajam dzīves ceļam.

Nelabumus un citas diskomforta

sajūtas ir nomainījuši laimes hormoni, kuri sit augstu vilni, bet

kopumā emocionālā pasaule ir ļoti jūtīga un mainīga.

Viss ir lieliski! Esmu ļoti pateicīga Augstajam spēkam par veselību, mazuļa veiksmīgo attīstību! Ļoti novērtēju šo lielo Debesu dāvanu un izjūtu lielu pateicību un apzinos, cik ļoti man ir paveicies .

Vēders aug ļoti strauji, drēbes, ko varu uzstiept mugurā kļūst par

deficītu. Tās laikam arī ir manas vienīgās sūdzības, īsti nav vairs, ko uzvilkt mugurā, it sevišķi, ja gribās sapucēties. Naktī kļūst arvien apgrūtinošāk mainīt gulēšanas sānu, uz muguras gulēt kļūst arvien neiespējamāk, par gulēšanu uz vēdera, protams, nu jau kādu laiciņu esmu aizmirsusi, lai gan agrāk tā bija mīļākā poza, kurā aizmigt .

Mana vājība - saldumi!

Man nevajag gaļu, man vajag tikai saldumus.

Kāda bauda svētkos, kad pilna māja ar konfektēm, piparkūkām un mandarīniem! Protams, cenšos par diviem neēst, jo apzinos, cik grūti pēc dzemdībām būs atgūt figūru, bet tā kārojās... Pagaidām par pārlieku svara pieaugumu laikam sūdzēties būtu grēks, viss ir normas robežās, pa lielam aug tikai vēders, neskatoties uz manu saldumu kāri. Aktīvais dzīves veids un lielā skriešana dienu no dienas nu ir jāaizmirst, arvien biežāk uznāk aizdusa, lielākus gabalus noejot ar kājām, kā arī pieliekties kļūst arvien grūtāk, nejauši izsprūk vaidi kā tādam vecam tantukam, par ko pašai nāk smiekli, bet tas viss pieder pie lietas.

Topošās māmiņas dienasgrāmata

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1133~~

Otrā sonogrāfija.

Jau sāk izskatīties pēc bēbja. Ekrānā nu jau vieglāk sazīmēt kontūras un saskatīt mazo

ķermenīti. Mazulis dikti aktīvs, māk arī iepozēt, plati smaidot. Patīk sūkāt īkšķīti, kā tas

mazajiem laikam ir ļoti raksturīgi, bet katrā ziņā, mirklī, kad viņu skatījām, ļoti skaisti

pozēja un smaidīja . Liels prieks!

Viss ir labi, nākamā sonogrāfija tikai 32. nedēļā. Tad jau tā kārtīgi viņu varēsim redzēt un apskatīt. Ar janvāri atsākšu grūtnieču vingrošanu,

kuru sakarā ar daudzajiem steidzamajiem darbiņiem nācās atstāt novārtā, kā arī ar tēti sāksim apmeklēt

pirmsdzemdību kursus. Tas viss ir tik jauki, patīkami un interesanti, un nu varu teikt, ka beidzot izbaudu grūtniecību, kas sākumā tā noteikti nebija...

Būtiskākās pārmaiņas manā dzīvē:

1. Liela kāre pēc saldumiem 2. Vēl lielāka enerģija un pašmotivācija 3. Cits skatījums uz lietām 4. Ikdiena tiek pārplānota un nākotnes plāni

pakārtoti gaidāmajam mazulim. 5. Citāda iekšējā pasaule un emocijas! 6. Cita vērtību skala. 7. Ir nostiprināti pamati jaunai, stabilai, laimīgai

ģimenei.

Mazulim pūrs aug un vairojas, liels prieks par katru jauno drēbīti, mantiņu, bērnu lietas kļūst par vājību, arvien grūtāk paiet garām bērnu veikaliem un bērnu lietiņām. Jāgādā viss laicīgi, vēlāk jau laiksa vairs nebūs... Drīz arī tiksim pie gultiņas, kuru meistaros pats tētis . Viens no nepatīkamākajiem procesiem šajā periodā ir analīzes diabēta saslimšanas riska noteikšanai. Tās ir nepieciešamas tāpēc, ka grūtniecības laikā ir lielāks risks saslimšanai ar cukura diabētu. Process ir riebīgs un nepatīkams. Divas reizes ir jāatkārto asins analīzes, ik pēc divām stundām. Otrajā reizē ir jādabū iekšā pretīgs šķidrums, kas sastāv no 75.gr. glikozes, un tad jāturās, lai tas viss neatnāktu atpakaļ, jo nedrīkst arī dzert un ēst vēl divas stundas līdz analīzēm.

Nav vārdu, lai aprakstītu to, cik laimīga es esmu!

„Vai zini, es jūtos kā sasodīti tizla, bet par sevi lepna persona!” Viņš piecēlās no krēsla un paliecās pāri galdam manā virzienā. Es intuitīvi atrāvos nostāk. „Tev jābūt par sevi lepnai!” Es uz viņu skatījos, un vienīgais, ko domāju, bija tas, ka varētu tūlīt pat mesties viņam virsū, varētu sākt trakoti kaislīgi viņu skūpstīt, un... „Par ko es domāju?” es sevi norāju par iekāri. Nu, kas tas bija? Kas ir tas, kāpēc man ir tik grūti turēties pretī kārdināumam? „Vai Tu pati meklēsi sev sekretāri, vai arī liksim to izdarīt kādam no blakus telpas?” viņš šķita uzjautrināts. „Es pati to izdarīšu, bet... Par faktu kā tādu Tu gan viņai paziņo pats.”

Viņš izgāja no kabineta, un es atviegloti nopūtos... Paldies dievam! Tas bija garām!

Varētu mēģināt iegrimt fantāzijās vai sevis pārmetumos, bet darba kvantums par savu esamību spītīgi atgādināja ik sekundi. Un, jā, vēl jāatrod sekretāre. „Lieliski, tik īsā laikā tieku pati pie savas sekretāres!” es apmierināti nopūtos un ķēros pie darba. Nākamās pāris dienas izvērtās par nelielu murgu, jo pienāca neskaitāmi CV, kas vēstīja tik daudz un tajā pašā laikā neko. Ir skaidrs, ka nevar kļūdīties un pieņemt kādu, kas varētu būt gudrāks, smukāks vai izveicīgāks. Ir jarīkojas gudri! Savas pozīcijas ir jāsaglabā! No visiem CV izvēlējos nekaitīgākos un, pieskaņojot laikus tā, lai priekšnieks nav uz vietas, četras meitenes uzaicināju uz pārrunām. Pirmās divas atkrita uzreiz, jo bija pārlieku izskatīgas, vismaz man tā šķita, nākamās bija gana lieliskas, vien nekādi nesapratu, kuru no viņām izvēlēties.

Zināju, ka varu iegūt arī krāsoto acu labvēlību.

„Vai varētu lūgt Tavu palīdzību? Nepieciešama sieviešu intuīcija,” es, it kā vienaldzīgi, noteicu, bet ar interesi vēroju viņas reakciju. Viņa no prieka krēslā saslējās. „Ka gan es varu palīdzēt Tev?”Pēdējo vārdu viņa noteica īpaši pārspīlēti. Daļēji es sapratu viņas dusmas. Kas gan es biju? Ierados, pārkāpu viņai pāri, tiku pie sava kabineta, PRIEKŠNIEKA LABVĒLĪBAS UN TAGAD PIE SAVAS SEKRETĀRES!!!! Kā gan lai viņa nevārītos dusmās? „Ir divas kandidātes, kuras šķiet vienlīdz vērtīgas, tāpēc vēlētos zināt, ko saka tava sievišķā intuīcija - kura no viņām būtu piemērotāka?”

BINGO! Tas bija pareizais brīdis, lai iegūtu viņas labvēlību! Viņa tik slaidi izslējās savā krēslā un tik svarīgi pasniedza roku, sakot „Iedod man tos CV.” Tad, kad tie gulēja viņas rokās, viņa ar gudru seju, šķiet, pilnīgi nekustīgi, tos parlasīja un visu sniedza man atpakaļ. „Domāju, ka šī meitene būs tieši tas, kas Tev neopieciešams, jo viņai ir neliela pieredze telemārketingā, kas nozīmē, ka viņa ir iemācījusies runāt pa telefonu!” Es atviegloti nopūtos:

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1144~~

Šķiet, pats liktenis mēģina izspēlēt kādu joku un pārbaudīt, cik ilgi es turēšos pretī kārdinājumam. Pilnīgi dumjā veidā jau otro reizi atrados tikai dažu mazu centimentru attālumā no priekšnieka lūpām, un, šķita – esmu gatava skūpstam. Viss, kas vien no dabas dots, tā pulsēja, un, ziniet, biju jau gatava ļauties fantāzijai, ja vien šīs nolāpītās, perfekti krāsotās acis te neblandītos...

Kad burtiski jau sajutu viņa lūpu

Strāvojumu, vien, šķiet, milimetri mūs šķīra, es pēkšņi jau biju piemirsusi savus solījumus sev, un tad atsprāga mana KABINETA DURVIS. Protams, te bija arī vēl mūsu mis perfektā. „Es nekādi nespēju saprast, kādu...” un viņa apklusa.

Mēs jau bijām pamiruši, vismaz es noteikti. Viņš stindzinoši iesmējās. „Ko jūs darāt zem galda?”

viņa jautāja, bet tas nebija tikai jautājums, viņa aši dipināja manas pagaldes virzienā.

Priekšnieks jau paspēja savākties un sāka mani stutēt kājās. „Šie krēsli ir jānomaina!” viņš drosmīgi un demonstratīvi noteica, palīdzot man celties. Es jutos kā tāda liela slampa, bet perfekti krāsotajās acīs mirdzēja ļauns prieks: „Kas tad lēcies krēslam?” Mans pacietības mērs bija pilns. Nepietiek, ka man jābūt pazemotai bez gala, šitā

nogāžoties, nepietiek, ka viņa tikko izjauca romatiskāko brīdi manā dzīvē, man vēl viņai

nāksies skaidrot, kas vainas krēslam!

„Klau, vai Tev tiešām nekā svarīgāka nav, ko darīt?” es viņai ļauni un saasināti pajautāju, kamēr priekšnieks cēla manu krēslu no zemes. „Nu, es jau tikai gribēju uzzināt par to šampanieti,” viņa aizstāvoties noburkšķēja, bet es sapratu, ka pienācis mans laiks parādīt, kur viņai vieta: „Klau, ja jau esi ienākusi, tad saprotu, ka ir pāris lietas, ko Tu verētu izdarīt!” lietišķi noteicu, paķēru mapi no galda un piegāju pie viņas. ”Tā, te ir to klientu saraksts, kurus mēs gaidīsim prezentācijā. Tavs uzdevums ir viņiem piezvanīt un precizēt, vai viņi būs un vai viņiem ir kādas īpašas vēlmes ārpus tā, kas tiks piedāvāts, kas, protams, nozīmē, ka nepieciešams pastāstīt, kas prezentācijā viņiem tiks piedāvāts no dzērieniem un ēdieniem,” es, nogludinot savus svārkus, bezkaislīgi nobeidzu sakāmo. „Bet man...” viņa īsti nebija gatava atrast piemērotu atrunu, tapēc bezcerīgi un lūdzoši paskatījās uz priekšnieku, kurš tikai paraustīja plecus. Krāsotās acis apcirtās un aizskrēja. Priekšnieks apsēdās pretējā galda pusē un, viegli smaidot, noteica „Tas gan bija eleganti”. Es mulsi paskatījos: „Tas bija tikai rīkojums vai sauciens pēc palīdzības.” „Vai zini,” viņš, saliekot rokas uz galda, paskatījās uz mani: „Tu esi izaugusi pāri savai sekretārei. Nav godīgi, ka esi iekrauta tādos darbos, kurus tiešām spēj izdarīt parasta sekretāre. Tev lieliski padodas arī visi citi svarīgie procesi, kas prasa no tevis izveicību un pieredzi!”

Es truli blenzu viņam sejā, un tad mani pāršalca smieklu vilnis: „Eleganti! Atliek tikai pagāzties zem galda un aiz samulsuma pasūtīt sekretāri,

kad pie tādas tiec pati!” smaids nerimās.

PPrreeccēēttaass ssiieevviieetteess ddiieennaassggrrāāmmaattaa

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1155~~

Prezentācija bija lieliska, tika noslēgti trīs līgumi, vēl pāris klientu bija pārdomās, kas vismaz 80% gadījumu arī beidzās ar līguma parakstīšanu. Priekšnieks bija pārlaimīgs, un, kad visi bija projām, es atviegloti vācu no galda atlikušās mapes un diagrammas. Dzirdēju paveramies durvis un instinktīvi apgriezos apkārt. Protams, tas bija viņš. Mapes atlaidu, pat nedomājot, kur tās paliek, un ar rokām ieķēros galda malā. Viņa seju rotāja nepārspējami žīlbinošs smaids, rokās bija glāzes un šāmpanietis: „Tas pavisam noteikti ir jānosvin!” viņš, tuvojoties man, priecīgi iesaucās. Es noriju siekalas un cīnījos ar vēlmi mesties viņam virsū. Būtu gribējusi ko teikt, bet mute bija kā aizlīmēta, nekas nenāca prātā. Viņš bezkaislīgi ielēja putojošo dzērienu glāzēs, putas gāzās pāri glāžu malām, viņš nolika pudeli un pasniedza man glāzi. „Tu biji lieliska!” viņš nerimās, bet es turpināju klusēt un ātrā, straujā tempā izdzēru glāzes saturu. „Vai nu tu esi bezgala izslāpusi, vai arī samulsusi,” viņš noteica un nolika savu glāzi uz galda man līdzās, izņēma no rokas manējo un nolika turpat blakus. „Viņas abas ir projām, bet mēs esam te. Durvis ir ciet, ja tas tevi biedē, un, esmu pārliecināts, ka pašreiz vienīgais, ko tu vēlies, ir man ļauties.” Viņš bija pienācis man tik tuvu, ka man kļuva smagi elpot. Es gribēju ko teikt, bet nespēju pateikt ne vārda. Es gribēju mukt, bet nespēju pakustēties. Viņš bija tik sasodīti izskatīgs un uzbudinošs, viņš bija tik kārdinošs, es viņu tik ļoti gribēju,

bet nespēju būt tā, kas kaut ko dara, it kā tas mani atbrīvotu no atbildības vīra priekšā.

Man negribējas domāt, man gribējās tikai baudīt, tāpēc aizvēru acis un biju gatava tam, ka ar mani tūlīt notiks kaut kas... Viņš eleganti un maigi mani uzsēdinaja uz galda. Vai es biju tik viegla? Maigām kustībām viņš pavirzīja manas kājas katru uz savu pusi un pievirzīja mani sev tik tuvu, ka es jutu viņa uzbudinājumu. Viņa lūpas kaislīgi uzmetās manējām, un es nespēju vairs neko nedarīt. Pie velna, es viņu gribu jau kopš pašas pirmās dienas, kurš gan par to uzzinās? Pēc mirkļa mēs bezspēcīgi gulējām turpat uz grīdas, un mani pāršalca smiekli: „Mēs atkal esam te, uz grīdas!” „Tikai šoreiz tas vairs nav tik mulsinoši un nav vairs spriedzes, tieši pretēji, ir patīkams atslābums,” viņš pasmaidīja, pagriežot galvu uz manu pusi. „Vai tu saproti, ka tas bija pirmo un pēdējo reizi, un viss – nekad vairs? Man mājās ir vīrs un bērni, turklāt, tu esi stipri jaunāks par mani, un...” Viņš mani pārtrauca: „Un tu esi sasodīti seksīga, un tagad zinu, ka arī kaislīga. Ja pie visa, kas man pieder, man ir jāguļ ar tādām, kā mūsu krāsotās acis, tad kam man tas viss?”

Es pacēlos elkoņos un maigi pasmaidīju: „Krāsotās acis šonedēl tiek sauktas vārdā! Un man prieks, ka esmu sasodīti seksīga, bet pat

pie visa, kas tev pieder, mes nevaram to atkārtot. Es tiešām izjutu kārdinājumu, bet

tagad viss, tas ir dabūts, un vajadzētu parūpēties par stingri lietišķām attiecībām!”

es tik stingri nobēru, ka pašai likās neticami. Piecēlos un lenām kustībām saģērbos, pagriezos pret viņu un aizsūtīju gaisa skūpstu: „ Mēs tiksimies pirmdien. Mēs uzvedīsimies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Mēs turpināsim būt lietišķi, un es beigšu zaudēt līdzsvaru!” Es tiešām ar sevi lepojos, tikai... Vai tiešām pirmdien viss būs tik vienkārši un nevainīgi???

„Liels paldies! Un, ja vien varu vēl lūgt Tavu palīdzību, tad nosūti pārējām meitenēm paldies vēstules par pieteikšanos un novēli veiksmes darba meklejumos. Bet šai meitenei - ” es pavicinaju tikko iegūto CV, „piezvani un iepriecini – viņai ir darbs!” draudzīgi pasmaidīju un devos uz savu kabinetu. Pirmās pāris dienas bija salīdzinoši apgrūtinošas, jo nepieciešams cilvēkam no malas ierādīt visu, pie kā pašreiz jāstrādā, turklāt nepieciešams izdomāt, kā pareizi visu šo darba procesu noorganizēt, jā... Krāsotās acis šajā gadījuma lieliski noderēja, jo pēc teikuma: „Anna Tev visu parādīs, jo viņa šeit visu pārzina” , viņa cēli saslējās kreslā un azartiski metās pie lietas. Beidzot viņa bija sākusi strādāt, un, kā es sapratu, viņai vienkārši bija nepieciešami darba pienākumi! Lieliski, ar to esam tikuši galā. Priekšnieks pāris dienas bija kā akā iekritis, prezentācija bija jau šodien, bet no viņa ne miņas. Panika pieņēmās spēkā, jo nedomāju, ka to visu varu paveikt viena. Visu rīta cēlienu bizoju kā negudra no kabineta uz konferenču zāli, mēģinot visu salikt perfektā kārtībā. Mēģināju skriet cauri tekstiem un tēmām, lai vajadzības gadījumā varētu to visu norunāt. Mani pārņēma bezspēcība, uznaca raudiens, tāpēc aizvēru acis, dziļi ieelpoju un pavisam lēni izelpoju, gatavojos savai otrajai ieelpai, kad mani pārsteidza čuksts pie auss: „Tu esi lieliska!” Es tā pārbijos, ka ar milzu spiedzienu lēcu augšā, metos apkārt, lai saprastu, kas mani uzrunā, un, nu jau kā tradīcijā, zaudēju līdzsvaru un ievēlos viņam tieši rokās. Nolapīts, nolāpīts, nolāpīts! Es dumji skatījos viņam acīs, šķiet, ieurbos tajās. „Pedējās nedēļas laikā, Tu manās rokās esi bijusi vairākas reizes,” viņš nočukstēja un piespieda mani vēl ciešāk sev klāt. Viss, no straujā tempa sirds tūlīt izlēks no krūtīm un nokritīs uz grīdas. Rokas nosvīda un mute izkalta, es zaudēšu samaņu, vien viņa stingrais tvēriens ļāva noprast, ka nekritīšu. „Šoreiz es Tevi vaļā nelaidīšu, lai te ieveļas vesela svīta!” viņš pārliecināti nočukstēja un lēni pieliecās atlikušos centimetrus līdz manām lūpām.

Es nesapratu ko man darīt, elpot vai neelpot, ļauties vai pretoties. Viss mans augums bija

gatavs piekļauties tuvāk, bet prāts - atrauties. Viņa lūpas vēlreiz tika piespiestas manām sastingušajām lūpām. Es sapratu, ka esmu par vāju, lai no visa šī atteiktos, tāpēc pilnīgi dabiski apviju savas rokas viņa kaklam un enerģiski metos skūpstā. Aizrauties bija tik viegli, uzbudinājums sita augstu vilni, bet telefona signāls lika atjēgties un atrauties no viņa. „Kas, pie velna, tas bija?” es, it kā nikni, bet vairāk gan pieklājības pēc, iesaucos un metos pie sava telefona. Viņa skatiens svilināja manu muguru, bet es mēģināju bezkaislīgi runāt ar zvanītāju. Nolikusi telefonu uz galda, lēni pagriezos un, pavisam mierīgi, ar visu sevī mītošo spēku, noteicu: „Ja mēs gribam strādāt kopā, mēs nekad to vairs nedrīkstam atkārtot!” Un pavisam mierīgi devos uz durvju pusi. Kājas ļima un, šķita, tūlīt sekos mans nākamais kritiens un viņš atkal mani noķers, un mēs atka satiksimies tik tuvu... Viss! Nu pietiek vienreiz! Tas ir jāizbeidz! Es pati sevi domās norāju un tiešām biju nikna, ka prātā grozās tādas domas. Apsēdos uz palodzes savā kabinetā un prātā pārcilāju tikko notikošo konferenču zālē. Es viņu tik ļoti sasodīti gribēju. Ja vien nebūtu riska, ka Anna vai Liene, mana jaunā sekretāre, nevarētu mūs pārsteigt, turklāt arī kāds no klientiem varētu ierasties ātrāk, un vispār, vai ko tādu drīkst veidot darba laikā un darba vietā?

Tam noteikti bija jābeidzas tepat, kur viss sācies! Tas tiešām bija nepareizi un bīstami!

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1166~~

Tas ir tik skaisti! Skaisti, kā cilvēki noslēdz pagājušo un notikumiem pārbagāto gadu ar mierīgiem un klusiem Ziemassvētkiem, tad pagaida dažas dienas, ļauj miera un laimes sajūtai apņemt sevi un tad, ar jauniem sapņiem, cerībām un spēkiem, jautri un no sirds priecājoties, sagaida Jauno gadu! Mēs tik bieži apņemamies, piemēram, no

nākamās nedēļas pirmdienas cītīgi un rūpīgi uzsākt apmeklēt aerobikas

nodarbības, sākt veselīgāk dzīvot vai laicīgi vakaros iet gulēt...

Lai arī ne vienmēr viss izdodas, kā plānots, mēs īpaši neskumstam, jo tā ir tikai kārtējā maziņā apņemšanās. Taču, kad runājam par jauna gada sākumu, tad šīs lietas tiek uztvertas nopietnāk. Manuprāt, tas ir ļoti jauki. Pat pie apziņas, ka pilnīgi visu noteikti, ka nevarēsim izpildīt, tā burvība, kas apņem jauna gada sākumu, tas ir kaut kas īpašs! Cilvēki mēdz pasmīnēt par jaunajām iecerēm un solījumiem sev censties tās īstenot, pasmīnēt par rūpīgi sagatavotajiem un izsapņotajiem sarakstiem ar primārākām un mazāk svarīgām lietām, ko jaunajā gadā vajadzētu paveikt, taču es uzskatu, ka tajā nav nekā, par ko smīnēt. Mēs esam cilvēki, mums ir nepieciešams 1. Janvāris ik pēc 365 un mazāk dienām.

Savādāk, manuprāt, mums nebūtu nepieciešams jauns gads, mums būtu 366., 367., ... 6070. diena, kurā viss notiek pašplūsmā, vienkārši iet uz priekšu. Taču, kad mums pēc notikumu pārbagātām gandrīz četrsimts savas dzīves dienām pienāk maģiskais pirmais datums, mēs saprotam, ka, lai arī viss tiešām iet uz priekšu, tas var būt jauns sākums. Tam ir jābūt jaunam sākumam. Šis pirmais datums, pirmā diena ir ļoti spēcīga, es to uztveru kā iespēju pārdomāt iepriekšējā gada notikumus un atrast tajos daudz svarīgu atziņu un notikumu, iespēju uzmundrināt sevi un stratēģiski izplānot kā šajā, jaunajā gadā izdarīt to, ko tik ļoti vienmēr ir gribējies, bet nav sanācis; kā pilnveidot sevi, kā mainīt un uzlabot attieksmi pret apkārtējiem, kā uzvesties, kā izskatīties un ko sasniegt, uz ko tiekties un ko vēlēties. Ne velti gandrīz visiem 1. janvāris ir brīvdiena. Pat man, meitenei, kas pēdējo četru gadu laikā ir strādājusi visos iespējamos svētkos, izņemot 1. janvāri. (Smaidu.)

Tāpēc jaunā gada pirmā diena ir jāsāk skaisti, tā ir jāizbauda un jāvelta sev,

saviem mīļajiem.

Ne velti saka - kā iesāksi jauno gadu, tā to pavadīsi. Esmu vienmēr tam pievērsusi uzmanību, tāpēc šī maģiskā pirmā diena jaunajā gadā man ir sava veida rituāls.

Es cenšos mosties laicīgi, sākt rītu ar sevis savešanu kār-tībā, kafiju, brokastīm, mīļu apvaicāšanos par to, kā jūtas man tuvi cilvēki, un sava gada plāna sastādīšanu, izvērtējot pagājušā gada notikumus un jaunā gada iespē-jas, plus, manas vēl-mes, sapņus un cerības. Cenšos nestrīdēties, pavadīt dienu mierā, sati-cībā un izbaudīt to. Runājot par „kā sagaidīsi – tā pavadīsi”, es jau divus gadus esmu par to pārliecinājusies attiecībās. Pirms diviem gadiem mans mīļotais cilvēks sagaidīt Vērša gadu devās sarkanā manas draudzenes virsjakā, es gan viņam teicu: „Velc nost, nekaitini vērsīti”, bet nē... Tajā gadā mēs izšķīrāmies, es no viņa aizgāju, un vēl ne mazums ķibeļu atgadījās. Pirms gada mans, nu jau otrais mīļotais cilvēks, tik nepacietīgi malkoja grādīgos dzērienus jau 31. decembra pusdienlaika stundās, ka līdz naktij, protams, neizturēja. Visādi centos viņu uzmundrināt, uzmodināt, bet viņš viens palika mājās gulēt, kamēr es ar draugiem aizbraucu sagaidīt Jauno gadu bez viņa. Lieki piebilst, ka mēs izšķīrāmies. Protams, ne jau atsevišķi sagaidītais Jaunais gads ir pie vainas (smejos), taču mani fascinē šīs paralēles, ko var savilkt. Piemēram, iepriekšējo pirmo gada dieniņu sagaidīju sev neraksturīgā un nebijušā vietā – naktsklubā, kurā nekad pirms tam nebiju bijusi, bet pēdējās sekundēs visi mani draugi bija kaut kur pazuduši, un es brīdi, kad tikko iestājās jauns gads, sagaidīju blakus divām svešām meitenēm, sava guļošā drauga brāli un pilnu naktskluba zāli svešinieku! Tā nu visu pagājušo gadu es tik bieži biju viena, tik daudz ko pārdomāju, paveicu un izcīnīju viena pati, taču tajā pat laikā krāsaināku un jautrāku gadu nespēju iztēloties, tik daudz notikumu, tik daudz jaunu cilvēku, attiecību... Tā kā man ir grūti kaut mazliet nenoticēt teicienam „kā sagaidīsi - tā pavadīsi”! Domāju, nevienam nebūs interesanti uzzināt visas lietas, ko vēlos sasniegt jaunajā gadā un to visu stāstīt būtu lieki, jo tas katram ir jāpārdomā un jāpatur pie sevis. Kā saka, jāparunājas ar gudru cilvēku – sevi. Tomēr tas, ar ko vēlos padalīties, ir mana, vientuļas meitenes, mīļākā tēma - mīlestība, attiecības, vīrietis.

Iepriekšējā žurnāla numurā vientuļā meitene savā dienasgrāmatā meklēja skaidrojumu, atšifrējumu vārdam „mīlestība”. Mīlestība viņai nozīmē savstarpēju sapratni, cieņu, atbalstu, draudzību, ģimeni un, atšķirībā no ļoti daudziem cilvēkiem, kas šīm vērtībām nepiešķir lielu uzmanību, vientuļajai meitenei tieši tās ir svarīgākas pat par personīgajām ambīcijām un savu ego. To viņa centās paskaidrot, raksturojot izjūtas, kuras sniedz mīlestība.

Jauns gads, jauns sākums...

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1177~~

Mīļākā, jo tik ļoti interesanta, intriģējoša tēma... Daudz interesantāka par – „ko lai iesāk ar savu izskatu” tēmu. Man patīk būt attiecībās, patīk mīlēt, patīk izbaudīt to skaisto, juteklisko pusi un arī risināt attiecību problemātiskās puses.

Ne velti pagājušajā gadā, katrreiz, kad neizdevās attiecības ar kādu cilvēku, es

domāju, ka palikšu viena, taču, tikko sajūtos viena, manā dzīvē atkal un atkal

ienāca jauni cilvēki, pēc brītiņa arī jaunas attiecības, jauna pieredze... Un jauni

pārsteigumi! Tā nu ir sācies jauns gads... Jābūt arī jaunam vīrietim. Man personīgi tas šķiet ļoti intriģējoši un patīkami. Par iemesliem varētu kalpot daudzas lietas, taču viena no lietām, kas man patīk jaunās attiecībās ir tieši tas, ka tās ir jaunas. Katrreiz ir kaut kas citādāks, kaut kas interesants, kaut kas jauns un nebijis! Manā attiecību ar puišiem, vīriešiem vēsturē (kas, protams, nav mērāma cilvēku simtos un ne pat desmitos (smejos kā kutināta), taču tāpat ir ļoti interesanta) nav divu pat līdzīgu gadījumu. Katrs cilvēks ir bijis interesants un ar kaut ko īpašs. Sākot ar hobijiem, principiem, dzīvesstāstu, attiecību pieredzi, katrs ir bijis ļoti interesants. Manos plānos ir ar laiku jums par viņiem pastāstīt. Interesanti ir arī tas, ka man ļoti patīk apgūt jaunas lietas, un viens no veidiem, kā apgūt ko jaunu, ir jaunas attiecības. Man ir bijis draugs, kas spēlē futbolu, līdz ar to esmu bijusi uz viņa un uz citu komandu spēlēm, esmu braukusi lielā jautrībā ar fanu busiņu no Rīgas uz Ventspili, lai noskatītos vienu spēli stadionā. Esmu stadionos sēdējusi pie skatītājiem, esmu arī stāvējusi, lēkājusi, dziedājusi un smējusies kopā ar faniem – ticiet man, tā ir daudz jautrāk noskatīties uz to, kā daži labi trenēti, sasvīduši vīriešu augumi koncentrējas uz spēli un dzenā bumbu pa milzīgu laukumu turp un atpakaļ, nekā sēžot un vienkārši skatoties. Taču pat sēdēšana stadionā un skatīšanas vēl ir interesanta, salīdzinājumā ar Pasaules un Eiropas kausiem futbolā, kad es pavadu visas brīvdienas kopā ar mīļoto, skatoties pa trīs spēlēm dienā tv ekrānā (tik daudz gulējusi vienā weekendā es vēl nebiju nekad!). Bija patīkami, kad notika viena spēle dienā, jo tad ar viņa komandas biedriem un draugiem mēs gājām uz krogiem, kur pulcējās visi pēc futbola alkstošie... Tai skaitā es (smejos). Alus, grauzdiņi, apkārt valdošie iekarsušu vīriešu kliedzieni un dūres sitieni pa galdu

par katru komandas neveiksmi vai palēcieni no krēsla un pārlaimīgās sejas, par katru veiksmīgu spēlētāju gājienu...

Droši vien daļai sieviešu tas šķiet murgs, bet man tiešām patika, kaut brīžiem šķita mazliet smieklīgi. Un diezgan nesmieklīgas, manuprāt, bija nobrāztās puišu kājas, spēlējot futbolu Jūrmalas smiltīs! Vai spēles rudenī, vēlos vakaros, ārā, kad mīļotais vēlas, lai esmu blakus, kamēr man tiešām salst un viss, par ko spēju domāt, – ātrāk tikt mājās vai vismaz siltā auto. Jā, tas ir tik interesanti, kā izmainās mana dzīve katrreiz, uzsākot jaunas attiecības. Pēc neskaitāmām futbola spēlēm, futbola likumu pārzināšanas, spēlētāju uzvārdu un seju atpazīšanas, visādu

parakstu, kartīšu, šallīšu, totalizatoru pārzināšanas, es iepazinos ar puisi, kas īpaši neinteresējās par sportu, bet mīl teātri, fotogrāfiju un spēj radīt tik skaistas bildes, reklāmas un kompozīcijas datorā, tik, manuprāt, baudāmi un profesionāli apejoties ar foto apstrādes programmām un tamlīdzīgām lietām... Tas ir apbrīnojami, kā mana pasaule izmainījās pēc piecu gadu attiecībām, uzsākot jaunas, pavisam citādākas. Un tāpat izmainījos es pati, kļuvu savādāka. It kā tā pati, kad esmu ar sevi savās domās, taču tajā pat laikā esmu mainījusies. Un tā tas notiek ar katru jaunu cilvēku. Varbūt neesmu normāla, bet man tas tiešām šķiet aizraujoši, mani nebiedē pārmaiņas, kaut to iemesls ir ļoti skumjš – kārtējās neizdevušās attiecības, jo izdevušās man tās būs tad, kad kopā ar šo cilvēku es izveidošu patīkamu, uzticamu, stabilu un saticīgu savienību, kad viņš būs mana ģimene, nevis tikai mans puisis, vīrietis. Taču, kad visi kreņķi pēc šķiršanās paiet, manī nav ne mazākās nožēlas par patērēto enerģiju, laiku un visu pārējo, kas tika veltīts, lai attiecības izdotos, jo esmu ieguvusi jaunu pieredzi, jaunus draugus, paziņas... Jaunus hobijus un zināšanas visās dzīves jomās, un visus šos ieguvumus varu izmantot, lai pēc laika uzsāktās jaunās attiecības mēģinātu izveidot vēl labākas, saticīgākas un tuvotos mērķim – īstajam cilvēkam, ar kuru kopā veidot ģimeni, pilnveidot sevi, viņu un kopīgi uzaudzināt bērnus. Mani gaida jaunas attiecības, kas man šķiet ļoti intriģējoši. Esmu ievērojusi kādu lietu – es vienmēr saņemu to, ko vēlos. Piemēram, kad attiecībās man ir trūkušas sarunas par jūtām, emocijām – es vēlāk iepazīstu cilvēku, kurš par to visu runā, ar kuru es spēju izrunāties. Kad man ir trūcis maiga un izjusta seksa, es iepazīstu un iemīlu vīrieti, ar kuru mīlējoties man ir atkal jaunas izjūtas, un, kā ierasts, – tieši tās, kas man bija trūkušas, līdz es satiku viņu. Protams, pareizi ir tad, kad tas, kas pietrūkst attiecībās tiek izrunāts, un ar mani tā arī notiek, kad attiecības ieilgst un pāriet jaunā kvalitātē, taču liela daļa cilvēku, ar ko uzsāku attiecības, ir bijuši manā dzīvē pārāk īsu laiku, lai tur būtu bijusi iespēja un vispār jēga kaut ko risināt un rast kompromisus, spēt izrunāties.

Es apzinos, ka neesmu ideāla, tāpat citi nav, mēs esam cilvēki, katrs atšķirīgs, un

tieši tas ir visskaistākais! Tieši tāpēc es nepieprasu, lai viss būtu tā, kā man vajag, es ļoti cenšos neapspiest cilvēku sev blakus, un, ja tik tiešām ir lietas, ko es vēlētos citādāk, vai uzskatu, ka tām attiecībās jānorisinās savādāk, tad cenšos to pārrunāt ar mīļoto cilvēku, neaizskarot viņu, neaizvainojot. Domāju, ir īpašības un dažādi ieradumi otrā, ko var un vajag izrunāt, un ir lietas, kas jāpieņem. Man šķiet diezgan bezjēdzīgi katrreiz sēžot korķī par to uzvilkties, tāpat ātrāk nekas nenotiks, taču, lai jau viņš papukst, tas taču ir viņš – mans niķīgais mīļumiņš, kuru katrreiz varu samīļot, lai tik ļoti neuzvelkas, vai, viņam neredzot, lai nesāk uz mani dusmoties, par viņu pasmaidīt. Eh... Attiecības, cilvēki un to burvība, cik

ļoti es to mīlu! Kāds viņš būs? Mans mīļotais cilvēks, iespējams, mans īstais cilvēks... Es nezinu! Man nav modeļa, pēc kura tiecos, visus pārējos ceļā atmetot... Esmu radusi just ar sirdi, pētīt cilvēku sev blakus un vienkārši ļaut sev sajust, vai starp mums ir tā jūtu ķīmija, tā burvība un mirdzums actiņās.

Jauns gads, jauns sākums – fantastiski!

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1188~~ Sveikas, mīļās! Esmu mazliet pāri kritiskajam vecumam – man ir pāri 30, precējusies gandrīz 10 gadus, audzinu meitiņu. Strādāju tikai tik, cik pati vēlos, ģimeni uztur vīrs. Tikmēr man atliek daudz laika vadīt saimniecību, apciemot draugus, meklēt jaunus hobijus, pilnveidoties garīgi. Apkārtējai pasaulei mēs esam perfekta ģimene. Mans vīrs vēl joprojām mani tur aiz rokas, nekautrējas publiski samīļot, sabučot un saukt par zaķi. Tikai es un vēl daži tuvi cilvēki zina, ka tā nav izrādīšanās, bet, iespējams, smalka sievietes pasaules pazīšana, kā nekā... Sievišķā viņā ir vairāk, kā citos - viņš ir biseksuāls. Kad precējos, es to zināju. Dažreiz laulība liekas murgaina, citreiz rožaina, un es vēl joprojām neesmu droša, ka pieņēmu pareizo lēmumu.

Vai esat dzirdējuši teicienu : ”Nav iespējams atrast iejūtīgu, romantisku un saprotošu puisi, jo šādam puisim jau ir savs puisis”!? Jā, jā, jā ... Tā tiešām ir! Un saku to no savas pieredzes, tāpēc, ka jau 10 gadus dzīvoju laulībā ar biseksuālu vīrieti. Es ar to nelepojos, un lielākajai sabiedrības daļai tas vēl joprojām ir noslēpums. Tāpat es neesmu sastapusi nevienu sev līdzīgu sievieti, bet gribētu zināt, vai vēl ir kāda, kas spēj ar šādu situāciju sadzīvot. Arī manā laulībā ir ļoti, ļoti daudz problēmu, arī es uztraucos par visiem tiem pašiem globālajiem un mazāk globālajiem notikumiem, kas savij divu cilvēku dzīves un padara tās par laulības priekiem, rutīnu, bēdām - bērna audzināšana, ienākumu sadale, ikdienas tēriņi, draugu būšana, ikdienas sīkie prieciņi un kašķīši. Bet pamatproblēma ir kaut kur citur... Daudz dziļāk - kāpēc es vēl joprojām izvēlos tieši šo cilvēku un šīs attiecības, neskatoties uz to, ka lielākajai sabiedrības daļai tas liekas slimi? Pašos pamatos mana laulība ir būvēta uz

citiem nosacījumiem, un es šos nosacījumus jau 10 gadus mācos atšifrēt

un pieņemt. Esmu bēgusi no šīm attiecībām un atkal tajās atgriezusies, esmu spurojusies pretī un gribējusi ko mainīt - vīrā, sevī, situācijā kopumā. Brīžiem dumpīga, brīžiem samiernieciska. Bet, ja godīgi - to, ka pats, pats svarīgākais ir vienkārši otru pieņemt un mīlēt tādu, kāds viņš ir, saprotu tikai pēdējā laikā. Un man vēl daudz jāmācās. Tagad varbūt par visu pēc kārtas.

Ar Māri iepazinos, kad pati vēl mācījos vidusskolā. Pirms tam puiši mani maz interesēja. Vienaudži likās pārāk jauni un stulbi, laukos sakarīgu puišu vispār nebija pārāk daudz, vairāk sevi realizēju mācībās, literatūras konkursos, olimpiādēs. Bet, līdzko ieraudzīju šo vīrieti(viņš bija nesen pārvācies uz laukiem), tā sapratu, ka viņu gribu, un viss. 10 gadus vecāks, izskatīgs, nedzer, nepīpē, ir māja, saimniecība, automašīna, labs darbs un stabili ienākumi. Ar labu humora izjūtu, piedalās sabiedriskajās aktivitātēs, māk klausīties, māk teikt komplimentus, māk dejot...

Perfekts un brīvs! Ne jau es vienīgā Māri biju noskatījusi, tā kā dzīvoju nelielā lauku ciematā, ap viņu čumēja un mudžēja sievietes - stipri jaunākas par viņu un pat stipri vecākas, šķirtenes, vecmeitas, laulātas sievas un brīvas meitenes!

Kad kāroto kumosu dabūju es, mani lādēja

gan pašas sāncenses, gan viņu mammas.

Un arī tagad ik pa brīdim uzrodas pa kādai, kura uzskata, ka precējies nav miris. Šādos gadījumos vienmēr piedzīvoju dalītas jūtas - ierunājas privātīpašnieciskums, dusmas par to, ka lien svešā dārziņā, bet no otras puses - žēlums un tāda kā tieksme izsmiet, jo zinu, ka Māris neielaidīsies ar nevienu no viņām. Bet toreiz nebiju labāka par viņām. Arī es pinos un tinos ap Māri, liku lietā visus žurnālu lapās salasītos paņēmienus - gan godīgus, gan negodīgus. Flirtēju, pucējos, saorganizēju it kā nejaušas tikšanās, speciāli aizmirsu viņa mašīnā cimdus vai lūpu krāsu, kopīgos saviesīgos pasākumos, kuros biju iesaistījusies viņa dēļ, iekārtojos blakus utt. Tikai daudz, daudz vēlāk uzzināju, ka ne jau šīs bija lietas, uz ko Māris uzķērās, tas viņu tikai uzjautrināja.

Viņš vērtēja pavisam citas kvalitātes, un labi, ka tā,

jo, paskatoties ar šodienas aci no malas uz 17-18 gadus jaunām meitenēm, bieži vien nelabi paliek... Vērtēja viņš ļoti ilgi... Vesela mūžība pagāja, kamēr saņēmu pirmo skūpstu, un vēl ilgāk, kamēr iedabūju viņu gultā. Gaidīt bija mokoši, patiesībā jau tad ne vienu reizi vien man ienāca prāta, ka vai tik viņš nav gejs.

DDīīvvaass ddiieennaassggrrāāmmaattaa ~~1199~~

Parastos apstākļos taču vīrietis ņemtu un izdarītu visu pēc pilnas programmas, ja sieviete pati sevi noliek uz paplātes. Bet varbūt sievietes sestais prāts teica priekšā. Citādāk viss šķita normāli - Māris bija kaislīgs, forši un ilgi skūpstījās, apmīļoja, un - kā lai to labāk pasaka - arī tur, lejā, viss bija kārtībā- draudziņš stāvēja kā zaldātiņš.

Man tā bija pirmā reize, un, kā vēlāk izrādījās, - arī viņam pirmā reize

ar meiteni, tā kā - arī viņš bija satraucies ne pa jokam, bet to viņš neizrādīja. Viss

bija labi. Ņemot vērā, ka man pirms tam nebija nekādas seksuālās pieredzes, man viss šķita pat ļoti labi. Māris bija uzmanīgs, maigs, jau otrajā reizē piedzīvoju orgasmu, un uz priekšu vēl un vēl, un vēl. Kā vēlāk noskaidrojās, tolaik viņam bija stabilas attiecības ar puisi Rīgā. Un es pieņemu, ka Mārim nācās pārkāpt sevī daudzām barjerām, lai „ielaistos” ar mani. Cik zinu, viņu šķiršanās nebija viegla(es to nepiedzīvoju, jo par to neko nezināju), bet saprotu, ka tās bija pēdējās nopietnās Māra attiecības ar puisi.

Es biju septītajās debesīs. Biju

iemīlējusies līdz ausīm un laimīga, laimīga, laimīga. Priekšā stāvēja

vidusskolas eksāmeni un

iestājeksāmeni augstskolā, kas mani

neuztrauca, jo bija citas lietas, par kurām domāt.

Kad jautāju par Māra iepriekšējām attiecībām, viņš atbildēja izvairīgi, un man ar to pietika. Tiku iepazīstināta ar viņa fantastisko ģimeni un pieņemta. Ko gan vairāk vajadzēja? Vajadzēja šo - atzīšanos. Mēs bijām aizbraukuši ciemos pie viņa radiem uz Rīgu. Tas notika ļoti vēlu rudens vakarā, es visu dienu viena pati biju dzīvojusies pie radiem, jo Māris ciemojās pie sava drauga. Viņa vizīte ievilkās, radi posās uz gulēšanu, es sāku satraukties, tolaik mobilo vēl nebija, piezvanīt nevarēja. Kad viņš atnāca un mēs aizgājām gulēt, sāku viņu tirdīt ar jautājumiem - kur bija, kāpēc tik ilgi.

Jo izvairīgāks viņš bija, jo uzstājīgāk es pieprasīju atbildes.

Un tad viņš pateica, ka bijis pie bijušā drauga (kurš ir vairāk, kā draugs), daudz vairāk tajā naktī nerunājām, es vienkārši biju pārāk apjukusi, nelaimīga, dusmīga, vīlusies, mani mocīja bezpalīdzība un sajūta, ka viss ir sabrucis. Gulēju pagriezusies pret sienu un raudāju, Māris mani netraucēja. Nākamajā dienā pavadīja līdz autoostai, jo bija pienācis laiks atgriezties universitātes kopmītnēs, iedeva buču un gaidīja, kad es izlemšu, kā tālāk, un piezvanīšu. Nekādu scēnu un drāmu. Mārim tas vispār nav raksturīgi. Viņš vienmēr ir cienījis manu viedokli un nav mēģinājis „pārstādīt man smadzenes”. Nu, kā lai tādu puisi pamet? Simtiem reižu pēc tam esmu sev jautājusi - kāpēc toreiz nepiecēlos un neaizgāju!?

Un tūkstošiem reižu pēc tam esmu uzdevusi sev citus jautājumus - vai Māra

atklātība bija atbildības novelšana no saviem pleciem uz maniem, liekot man

pašai izvēlēties - palikt vai aiziet, pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, sevī neko

nemainot. Vai varbūt tas tika darīts lielas mīlestības un uzticēšanās vārdā? Un kā būs turpmāk? Vai šīs attiecības viņš atstāj pagātnē, un tagad viņam būšu tikai es? Vai tas, ka vēl joprojām sadzīvoju ar šo situāciju, ir mans vājums vai spēks? Toreiz neaizgāju... Un arī vēlāk nē. Savā 18-gadīgas meitenes naivumā nolēmu, ka mana mīlestība taču ir TIK stipra, ka tā visu mainīs, ka es mainīšu VIŅU! Un, lūk - visus turpmākos gadus esmu pūlējusies MAINĪT! Mainīt viņu, mainīt apkārtējo uzskatus, mainīt pasauli pēc savas pārliecības un izpratnes. Tikai pati pie savas attieksmes mainīšanas kaut kā neķēros... Bet drīz tas viss tiešām mainījās. Dievs nav mazais bērns. Agri vai vēlu viss

nostājas savās vietās. Mēs nemitīgi tiekam mācīti...

Mani dzīve ir pamatīgi izmācījusi, un visvairāk tieši caur šīm attiecībām! Sākumā ar maigākiem paņēmieniem, vēlāk jau pa tiešo - spļaujot tieši sejā. Tīņa gados domāju, ka man dzīve paslīd garām... It kā filmā, kurā es nepiedalos - palieku maliņā un noskatos, cik interesantas dzīves ir citiem, cik pilnvērtīgi citi dzīvo. Kopš tā laika mana vērtību skala ir ļoti izmainījusies un mana dzīve un laulība neatpaliek no amerikāņu kalniņa piedzīvojumiem. Un nekas vēl nav beidzies...

Turpinājums nākamajā numurā.

DDīīvvaass eekkssppeerriimmeennttss ~~2200~~

Mainīšu ēšanas paradumus

Lai sakārtotu ikdienas ēdienkarti, vadīšos pēc

noslepums.lv sagatavotā ēšanas plāna, kas paredz

ēšanu 5x dienā, pietiekamu šķidruma lietošanu un sevis

pieskatīšanu –

nevis atteikties no kaut kā, bet saprast, kurā brīdī ko labāk ēst, un ko atstāt rītdienai!

PPrreettīī ppaavvaassaarriimm sskkaaiissttooss ssvvāārrkkooss!!

2011.GADA JANVĀRIS

Svars: 76kg Krūšu apkartmērs: 100cm

Vidukļa apkārtmērs: 81cm Gurnu apkārtmērs: 110cm Augšstilbi: 62cm un 63 cm Roku apkārtmērs: 33cm

Sveiki, mani sauc Aija. Man ir 25 gadi. Manas svara ķibeles sākās, kad pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Prom no

vecāku mājām, dominēja neveselīgs uzturs, tik pierastās sporta stundas skolā bija beigušās, tātad

nekādu fizisko aktivitāšu. Mans mērķis ir līdz pavasarim tikt manos mīļākajos

svārkos, lai varu sagaidīt pavasari satriecošā izskatā!

Vivido Gym Jugla un www.noslepums.lv

eksperiments sadarbībā ar Aiju Sebežu

Manas fiziskās aktivitātes

3x nedēļā Vivido apļa treniņš Iesildos skrienot un noteikti kārtīgi

izstaipos. Katrā treniņā izeju 3 apļus un pildu arī

preses vingrojumus.

Katru otro dienu 30 minūtes majās griezīšu riņķi.

Ja līdz šim es katru dienu

skatījos www.bodyrock.tv, tad turpmāk es 2x nedēļā izpildīšu

iesācēju vingrinajumus.

DDīīvvaass eekkssppeerriimmeennttss ~~2211~~

Sākuma jau tas šķiet nekas īpašs, lieko svaru pat nejūt, bet pēc tam sāk palikt grūti un vairs nejūties ērti. Ir skaidrs - laiks ķerties pie reālām darbībām. Pagājušā gada vasarā bija mans lielākais svars – 82kg. Es nekritu panikā, bet ķēros pie riteņbraukšanas. Ik dienas es nobraucu 40km! Vienā vasarā to visu dabūju nost. Vasara beidzās, un es apstājos. Motivācijai un veiksmei man ir drauga atbalsts, jo visas manas draudzenes ir tādas tieviņas. Arī mans draugs dzīvē ir saskāries ar svara problēmām un veiksmīgi ar to tika galā. Viņš zina un saprot mani, un tas ir mans lielākais ieguvums. Mana izvēle ir sporta klubs Vivido Gym. Uz Vivido Jugla nāku jau gandrīz 2 menešus un man šeit ļoti patīk. Man patīk tas, ka te no rītiem nav daudz cilvēku. Biju atnākusi arī vakarā, bet tad šeit ir ļoti daudz sportot gribētāju un mani tas nedaudz traucē. Patīk, ka te viss ir saprotams un zināms. Ja aizietu uz kādu citu sporta klubu, man droši vien traucētu tas, ka nepārzinu trenažierus, turklāt citos klubos ir vairāk vīriešu, kas man traucē justies komfortabli. Es pati netieku galā ar saviem ēšanas paradumiem, tāpēc ļaušos tam, ko piedāvās plāns. Tā būs sava veida regularitāte, disciplīna un saņemšanās. Zinu arī par sieviešu plānotāju Dīva, apsveru domu to iegādāties, lai būtu vieglāk kontrolēt sevi, savas aktivitātes un ēšanas paradumus! Ja izdosies un atradīšu tam laiku, mēģināšu apmeklēt arī noslepums.lv otrdienu vakara nodarbības motivācijas nostiprināšanai.

Apļa treniņš ir lielisks un tas neapnīk! Majās taisu presītes un spēka vingrinājumus. Esmu iecienījusi www.bodyrock.tv interneta treniņus, griežu riņķi. Ir sasniegti jau pirmie rezultāti, bet klupšanas akmens ir tieši nesakārtotā ēšana. Škiet, ka ēdu visu un vienalga, kurā laikā. Man nav izteiktu lietu, kas ļoti, ļoti garšo vai negaršo, ja nu vienīgi kartupeļi un makaroni ar kečupu. Jā, man vispār negaršo kečups.

Mans galamērķis ir 65kg, tātad, man janomet 10kg. Vismaz sākumam! Es ceru, ka savu mērķi sasniegšu līdz aprīlim, līdz

pavasarim – tas būtu forši! Pirmā lieta, ko es darīšu, kad būšu sasniegusi – atjaunošu garderobi, nopirkšu jaunas bikses un kleitu.

Mājās, skapī mani gaida ļoti skaisti svārki, kuros esmu ļoti iespiesta, bet man viņi ļoti pa-tīk! Gribu, lai viņi man tiešām derētu. Un vēl man ir džinsi, kuri nestaipās un no kuriem ļoti ātri iz-augu, bet pēc tiem lieliski var vērot izmaiņas savā ķermenī, tātad ļoti motivējoši būs tik-šana arī šājos dži-nsos, bet tas jau ir darbiņš vēlākam laikam.

RRaakkssttooššāā DDīīvvaa –– ddzzīīvvaaiiss rroommāānnss ~~2222~~

Romāns „Bez nosaukuma”

Estere un Ramona ir draudzenes un darba kolēģes. Viņu mierīgā dzīve ritēja savu gaitu, nekas neliecināja, ka tuvojās pārmaiņas. Tomēr, nekad nekas nemēdz būt tik vienkārši... Nepieciešams sapīt dzīves, mainīt mierīgo gaitu... Jā, intrigu radīšana man padodas, tāpēc ķēros vērsim pie ragiem, izlaižot miermīlīgās vietas...

Pirmdienas haoss par sevi vēl nebija licis manīt. Pa plaši atvērtajiem logiem vējiņš līgani šūpoja aizkarus, telpu bija pārņēmis tikko gatavotas kafijas aromāts, telefoni pateicīgi klusēja, un nekas neliecināja, ka jau burtiski pēc dažām minūtēm šeit sāksies īsts tracis. Estere laiski pārskatīja jaunākās ziņas savos iemīļotajos portālos, ieskricelēja pāris komentārus mājas lapās, kuras centās caurskatīt rīta agrumā, pirms darba diena tā īsti bija sākusies.

Kafija. Kas var būt labāks par kafiju rīta agrumā? Tieši tapēc Estere savas ikrīta darba gaitas uzsāka vismaz 30 minūtes pirms visiem

pārējiem. Miers un rīta kafija, ko var izdzert bez steigas.

Klusums tika pārplēsts kā nederīgs lupatas gabals brīdī, kad pa durvīm strauji iebrāzās Ramona. - Man vienreiz pietiek! – viņa iespiedzās tik spalgi, ka Estere burtiski salēcas. - Kā, lūdzu? – paskaidrojumu gaidošas acis verās Ramonā. - Tas nav nopietni! Mēs vienkārši tā nevaram turpināt! – viņa zibenīgi bēra vārdus vienu pec otra. Skaidrs! Viņai nav bijis, ar ko parunāties. – Visu šo piecu gadu laikā, kopš mēs ar Mareku esam kopā, ne reizes viņš nebija ieminējies, ka viņam varētu napatikt dzīve Rīgā! Ne reizes! Bet tagad? Kas notiek tagad? Viņš vēlas pārņemt reģionālā menedžera amatu, jo, redz, viņš tāds labs un visādi citādi esot izpelnījies šo amatu.

- Bet tas jau nemaz nav slikti. – Estere nesaprata, par ko ir šī rīta brēka. Kāpēc ir

jāuztaisa histērija par to, ka kāds tiek paaugstināts amatā?

- Tas ir slikti! Viņš vēlas pārņemt Kurzemes reģionu. Vai zini, kur viņiem ir galvenā mītne? – Ramona uzdeva jautājumu, tomēr viņa nevēlējās gaidīt atbildi, tāpēc pati uz to atbildēja. – Ventspilī! Vai iedomājies? Ventspilī! Kad es viņam sāku jautāt, kā viņš domā šo darbu apvienot ar mūsu attiecībām, viņš teica, ka nekas ļauns nenotiks, ja mēs tiksimies nedēļas nogalēs! - Jā... – Estere domīgi novilka un iestrēba lielu malku kafijas. Patiesībā, viņai nebija nekas piebilstams, jo viņa tiešām nesaprata, par ko ir šī saceltā brēka, bet tā nav tā atbilde, kuru Ramona tagad vēlējās uzklausīt. Ramona bezspēcīgi nometa somu uz galda un ieslēdza datoru, smagi nopūtās, bet tad, burtiski sekundes simtdaļā, mainījās. - Llieliski! – viņa iesaucāš. - Tas taču patiesība ir lieliski! - Jo? – Estere bailīgi pārjautāja. Vai tā būtu kāda histērijas pazīme? - Nu kā, iedomājies, cik daudz brīvā laika mums būs! Mēs varēsim doties izklaidēties darba dienu vakaros. Ir vasara! Izmantosim šo laiku!

- Kāds man sakars ar tavu jauniegūto brīvo laiku? – Estere piesardzīgi pārjautāja. - Nu... Ralfa tāpat nekad nav mājās, un tev tāpat ir skumīgi, un ... - Nu jau būs gana! – Estere rupji viņu pārtrauca. – Tas, ka Ralfs vakaros bieži nav mājās, tās ir tikai darba darīšanas, kas ir īslaicīgs laika traucēklis! - Labi jau, labi, nevajag šitā piepūsties! Es jau tikai gribēju, lai tev... - Ramona! Vai rimsies! – Estere nikni iesaucās, un Ramona saprata, ka viss, limits ir izsmelts. Klusējot abas atgriezās pie darba. - Labs rīts, meitenes! – Māris starojošā balsī iesaucās, atverot durvis. - Kādam viņš ir arī labs? – Estere pārjautāja, bet Māris to izlikās nedzirdam. – Tātad, Estere, šeit ir telefona numurs, piezvani un sarunā tikšanos ar direktoru, – viņš veikli nokomandēja, pasniedzot bordo krāsas vizītkarti. – Nepieciešams detalizēti izrunāt, ko vajadzēs uz apsveikumiem, un visu parējo. - Kas tie par apsveikumiem? – viņa pārjautāja, apskatot kartīti. - Visiem viņu klientiem, sadarbības partneriem, un, ja pareizi sapratu, tad kaut kādas atlaižu lietas jaunajiem klientiem. Tu, Ramona, - viņš mainīja skata virzienu, - parūpējies, lai uz rītdienu visi sīkie darbiņi ir pabeigti, lai vari pilnībā veltīt laiku šim pasūtījumam.

Ja viss būs kārtībā un mēs viņu dabūsim kā patstāvīgu klientu, mūsu visu algas tiks palielinātas.

Tāpēc, – un tagad skatiens tika sadalīts starp abām, - esiet maigas!

- Maigas? – Estere neticīgi pārjautāja. - Jā, maigas! Mums viņu ir jādabū sev par visām varītēm! - Kā teiksi! – viņa nopūtās. – Būšu maiga! Kad Māris bija iegajis savā kabinetā, viņa pagriezās pret Ramonu. - Ko gan biznesa vidē nozīmē „esi maiga”? Ko man ar viņu darīt? Uzlikt uz galda un uztaisīt masāžu un vēl ko piesolīt saldajā pēc līguma parakstīšanas? Ko gan viņš no sevis iedomājas? – viņa nikni nošņāca un paņēma telefonu, lai zvanītu uz norādīto telefona numuru. – Sveicināti! – viņa moži un sirsnīgi iesaucās. – Vēlētos runāt ar Kārkliņa kungu. - Kadā jautājumā? – sekretāre bez jebkādam emocijām pajautāja. - Par apsveikumu izstrādi. – Estere centās būt tikpat bezkaislīga, kā sekretāre. - Vai Kārkliņa kungs gaida jūsu zvanu?

RRaakkssttooššāā DDīīvvaa –– ddzzīīvvaaiiss rroommāānnss ~~2233~~

- Es tiešām domāju, ka jā, jo mūsu direktors, ienākot kabinetā, lika ar viņu sazināties, tāpēc pieļauju, ka Kārkliņa kugs varētu vēlēties ar mani runāt! – Estere juta, ka pacietības robežas ir pārkāptas. Ramona piebikstīja pie plece un pacēla lapiņu, uz kuras bija uzrakstīts „Esi maiga”. Estere pasmaidīja. - Mirklīti, tūlīt savienošu. – sekretāre noteica, bet Estere vēlejās tikai nedaudz pamēdīties, - Cik laipni no jums! – viņa mēdīgā balsī novilka, bet pēkšņi sastinga, jo pretēja pusē vairs nebija savienojouma klusuma. - Kā, lūdzu? – vīrieša balss pārjautaja. - Es, ē, nu, labdien, Kārkliņa kungs, – viņa mirklī mēģināja savākties. - Sviecināti. - Jums zvana Estere no „Māra Dizaina”, man lūdza ar jums sazināties un sarunāt tikšanos, lai varētu izstradāt gatavu koncepciju apsveikumiem, un ne tikai. - Ak, jā. – viņš, kā no miega iztrūcies, iesaucās.

Skaidrs, vņš bija par to piemirsis, tātad, tas nav nekas konkrēts, ko Māris būtu sarunājis, tā

vizītkarte ir nokļuvusi pilnīgi nejauši Māra rokās, un tagad es esmu burtiski pamesta zem tanka!

viņa pie sevis smagi nodomāja. – Tā, skatīsimies, kā mums ir ar laikiem... Ziniet, pirms svētkiem viss tāds saspringts! – bija dzirdams, kā viņš šķirsta kalendāru. Nevar būt! Estere pie sevis viņu izmēdīja. – Tām, ziniet, vai nu mēs tiekamies burtiski pēc stundas, jo man ir atcelta viena tikšanās, vai arī tikai nākamnedēļ. - Bet, ja mēs tiekamies nākamnedēļ, tad mums nav fiziski laika visu sagatavot! – Esteres balsī parādījās sašutums, bet Ramona atkal pacēla lapiņu ar uzrakstu „ Esi maiga”

- Šie nav vienīgie svētki, varbūt sazināsimies pirms nākamajiem? – viņš it kā piedāvāja alternatīvu, bet Esterei bija skaidrs, ka viņš

vienkārši mēģina no viņas tikt vaļā! Nekā nebija! - Ziniet, es būšu pēc stundas pie jums birojā! – viņa steidzīgi noteica un nolika klausuli. – Kretīns! – šis bija jau otrais šā rīta šņāciens! Pēc stundas viņa jau bija otrā Rīgas galā, aizelsusies, bet paspējusi laika. Kāpjot pa kāpnēm, viņa jau vizualizēja sekretāres tēlu sev galvā, bet gana liels pārsteigums viņu pārņēma, ka uzbūvētā tēla vieta sēdēja jauna, pankam līdzīga meitene, un vīlēja nagus. - Labdien! – Estere piesardzīgi noteica, nesaprotot, vai drīkst traucēt šo svarīgo nodarbi. - Viņš jau gaida. – viņa, nepaceļot acis, norādīja pretējo durvju virzienā. Interesanti, interesanti, bail pat iedomāties, kāds būs šis Kārkliņa kungs! Paverot durvis, Esteres acu skatam pavērās ikdienišķa aina, galds, kas nokrauts ar papīriem, portatīvais dators, kas noteikti nemaksāja tikai pāris simtus latu, plaukti ar mapēm, dažādi plauktiņi pie sienām, kaut kādi produktu paraugi. Kārkliņa kungs pats neatgādināja panku – šķita parasts biznesa cilvēks, kurš turklāt ģērbies uzvalkā. Estere nedroši pieklauvēja. - Kārkliņa kungs? – klusi ierunājās Estere. Viņš pacēla savas acis no monitora, paskatījās uz viņu, tad pulkstenī, un tad, gluži ka uz knipja sitiena, ierīkoja sejā milzu smaidu. Estere uzreiz ievēroja viņa fantastiski veidotās, tumšās acis, kas burtiski dzirkstīja. Viņa seja. Ak, Dievs, likās, tā ir pati pilnība, ko neietekmēja tas, ka šorīt pavisam noteikti viņš nebija skuvies! Tumši, veselīgi spīdīgi, īsi apgriezti mati.

- Māra dizains, vai ne? – nesagaidot neko vairāk no Esteres, viņš enerģiski jautāja un ar plašu žestu norādīja uz vienu no krēsliem, kurš nebija nokrāmēts ar papīriem un citiem krāmiem. Estere neko neteica, vien paklausīgi devās norādītajā virzienā. Apsēdās. Gaidīja. Viņš turpināja tikai smaidīt, bet tad it kā atmodās, noņēma savu milzu smaidu un lietišķi pajautāja. – Melnu vai baltu? - Kā, lūdzu? – pilnīgā apjukumā Estere izpleta acis. - Kafiju, melnu vai baltu? - Ak, kafiju! – Estere ar smaidu iesaucās. - Melnu, lūdzu! – kaut kāda iemesla pēc Estere bija bezgala apjukusi. Kas par lietu, taču ne jau pirmais klients manā mūžā, ko apmeklēju? Estere nikni sev noprasīja un nolēma sākt visu no gala. Atvēra savu mapi, kurā bija pieskricelēti pamatjautājumi. – Vai mēs varētu precizēt visu, ko nepieciešams sagatavot? Tā būs vienkāršāk, un tad katrai lietai iziesim cauri pa kārtai, lai līdz detaļām smalki izprastu jūsu vēlmes, jo laika līdz svētkiem ir tiešām maz, un, ja vien šie visi apsveikumi nav paredzēti izsūtīt ar lielu nokavēšanos, tad laika ir tiešām maz, un, lai nenāktos visus darbus vairākkārt... - Stop, stop, stop! – viņš asi pārtrauca. Kas tā par steigu pirmdienas rītā? - Bet... svētki... – Estere nespēja savākties. Te norisinājās kaut kas nelāgs. Viņas mulsums neatkāpās. – Ir jau septītais jūnijs, un pat, ja, šķiet, ka līdz Līgo vēl tālu, tie ir pavisam tuvu... - Tātad, sāksim visu no sākuma. – Viņš drosmīgi piecēlās un pasniedza pāri galdam roku. – Leo Kārkliņš! – un viņa apburošais smaids izliecās visā savā pilnībā. Esterei notirpa kājas. Viņa mēģināja atbildēt tikpat cēli, enerģiski ceļoties augšā, bet piemirsa par papīriem, kurus jau bija paspējusi izņemt no somas. Viss izbira uz grīdas, tāpec Esteres roka, tik tikko piekardamās Kārkliņa kunga rokai, jau grasījās mainīt virzienu, lai ķertu papīrus. - Liecieties mierā! – viņš iesmējās, noķerdams viņas roku un stingri to turēdams. – Prieks iepazīties ar jums... – un gaidoši smaidīja, raugoties Esterei tieši acīs.

Esterei cauri izšāvās teju ducis spēcīgu zibens triecienu. Mulsumam vairs nebija izmērāmas un

nosakāmas robežas. Saņemies! - Estere... Estere... – tālāk viņa netika. - Ļoti jauki, Estere Estere. Tagad, kad esam iepazinušies, varam ķerties pie lietas, – viņš piespieda podziņu uz telefona aparāta un palūdza ienest divas melnas kafijas, kamēr Estere kautrīgi vāca izbirušās papīra lapas. Saruna risinājās bikli, domas putrojās, jo Estere nekādi nespēja koncentrēties. Ak Dievs, kā viņa vēlējās pazust, kaut kur ielīst un pazust. Kapēc šim Kārkliņa kungam ir jābūt tik sasodīti žilbinošam, kārdinošam un zobgalīgam? Lai nu kā, stundas laikā pasūtījums tika saskaņots, un Estere bija gatava doties. Beidzot! - Estere Estere? – viņš zobgalīgi pajautāja. - Jā? – kā viņam nav kauna par mani ņirgāties? - Es ļoti labprāt ceturtdienas vakarā pulksten septiņos ar jums tiktos restorānā „Stella” un apskatītu pirmos uzmetumus, un precizētu līdz tam brīdim radušās neskaidrības un jautājumus, – viņš runāja tik pārliecināti, bija skaidrs, ka šis nav jautājums, bet gan konkrēts ielūgums. Ko viņš no sevis iedomājas? Bet tad prātā atausa Ramonas zīmīte „Esi maiga!” – Vai man jums aizbraukt pakaļ, vai arī tiksimies tur uz vietas? - Būs jau labi, atradīšu pati, – sirdij dauzoties, cik vien iespējams, mierīgi, Estere noteica un neatskatoties devās ārā pa durvīm.

... Ir pilnīgi skaidrs, ka starp šiem abiem nepieciešama intriga, tikai cik nopietna? Nākamajā daļā ķeršos klāt arī pikantākām lietām. Atā!

RRaakkssttooššāā DDīīvvaa –– mmīīllaass ssttāāssttss ~~2244~~

Sārai šķita, ka Martins ir visa viņas dzīve. Viņa bija iemīlējusies un pārliecināta, ka tas nekad

nebeigsies... Tomēr tie bija maldi, jo vienā dienā viss beidzās. Nelīdzēja nedz stāstīšana

par jūtām, nedz asaras, nedz glāsti. Viņai bija jāaiziet...

Ceļš līdz Helgas tantes mājām šķita bezgalīgs un miglā tīts, jo asaras Sāras acīs traucēja jelko skaidri saskatīt. Viņa gluži kā nelaimīgs, mazs kaķēns bija saritinājusies uz mašīnas sēdekļa, kājas cieši pespiedusi sev klāt, rokas ik pa brīdim pārslīdēja pār vaigiem, slaucīdamas asaras. Kad auto jau tuvojās Helgas tantes mājai, Sāras raudašana bija norimusi līdz šņukstēšanai. Sāra atvēra durvis uz telpu, kas bērnībā bija viņas istaba un labākā miera osta pasaulē. Istabas sienas klāja tapetes maigi rozā krāsā, tās rotāja sudraboti pelēki četrstūraini ornamenti, kas lieliski piestāvēja gaiši pelēkajiem griestiem. Mīkstais, baltais, pūkainais paklājs joprojām atradās pie milzīgās, tumši brūnās koka gultas, kas bija pārklāta ar koši sarkanu, zīdainu pārklaju, uz kura akurāti bija sakārtoti Helgas darinātie spilventiņi. Tos viņa bija veidojusi tieši priekš Sāras, jo meitenei jau kopš bērnības bija paticis guēt milzīgā spilvenu kaudzē. Sāra smagi nopūtās, piegāja pie galda, kas atradās pie loga pretī gultai, nolika savu rokassomu uz sarkanā kubkrēsla un iekrita milzīgajā gultā. Gulēdama uz muguras, cieši piespiedusi vienu no skaisti izšūtajiem spilventiņiem sev pie krūtīm, viņa mēģināja sastādīt kaut minimālu plānu, ko darīt talāk.

Viens bija skaidrs, viņai noteikti bija jāsaņemas.

To viņa saprata skaidri, ka šādi morāli sagrauta nevar nekur doties, jo depresijas dēļ varētu sastrādāt nepatikšanas darbā, bet, no otras puses raugoties, viņa saprata, ka sēdēšana un noslēgšanās no visas pasaules viņu iedzīs tikai vēl lielākā depresijā. Tā prātojot, pavisam nemanot Sāra iemiga. - Sāriņ, celies, bērns, Tev kaut kas jāapēd, - skanēja Helgas balss, viņa stāvēja pie Sāras gultas, turot rokā paplāti, uz kuras bija sagatavota maltīte. Helga bija pagatavojusi vistas buljona zupu ar zaļumiem, kas kūpoša atradās uz sudrabotās paplātes, ielieta Sāras mīļākajā bļodiņā, kuru rotāja krāšņu puķu zīmējumi un lācītis. Sāra mēdz ēst gandrīz tikai un vienīgi no šīs bļodiņas, kad dzīvoja pie Helgas tantes. - Man nav apetītes, - atbildēja Sāra. - Man tiešām negribas ēst, - viņa turpināja, berzējot acis, kas no raudāšanas bija manāmi aizpampušas. - Viņa piecēlās sēdus, izbužināja matus, izstaipījās un izkāpa no gultas. - Sāriņ lūdzu, kaut mazliet ieēd zupu. - Helga neatlaidīgi centās

pierunāt meiteni. - Helgas tant? - Sāra jautāja . - Vai Tev vēl aizvien glabājas pašas gatavotie vīna krājumi? Es domāju tieši to, kas gatavots no ķiršiem. - Protams, - Helga pasmaidīja. - Man priekš Tevis vienmēr ir paglabāts tas, kas Tev visvairāk garšo. Bet Tev vispirms noteikti būs jāieēd, kaut mazliet, - Tante uzstāja.

Sāra pamāja ar galvu un sekoja tantei uz virtuvi. Apsēdās pie galda un ķērās klāt pie ēšanas. Un neviena zupa pasaulē nespēja līdzināties šai burvīgajai Helgas tantes pagatavotajai vistas zupai. Sāra ēdot sajuta izsalkuma sajūtu un, pavisam nemanot, bija izēdusi bļodiņu tukšu.

- Te nu būs, Sāriņm - sauca Helgas tante, ienākot virtuvē, un nolika uz galda pudeli pašas gatavotā un Sāras iemīļotākā ķiršu vīna. - Aij, cik jauki, - priecīgi iesaucās Sāra, paņēma vīna pudeli, glāzi, cigaretes un devās ārā. Tajā brīdī viņa vēlējās pabūt vienatnē un svaigā gaisā. Izejot pagalmā, viņa dziļi ieelpoja svaigo gaisu, kuru bija atvēsinājis pa dienu nolijušais lietus. - Tas ir tieši tas kas man vajadzīgs. Svaigs gaiss, vīns, cigarete un pasēdēšana vienatnē uz šī burvīgā pītā soliņa, - Sāra pie sevis nomurmināja un apsēdās. Bija pagājušas jau vairākas stundas, Sārai bija izdevies nomierināties, viņa bija izdzērusi vairāk kā pusi pudeles vīna un sakārtojusi savas domas par jaunas dzīves uzsākšanu. Viņa piecēlās un devās uz mājas pusi, jo rīt bija kārtējais pirmdienas rīts, kad bija jādodas uz darbu. Sāra strādāja modes dizaina uzņēmumā ‘’Tirkīzs’’ par asistenti. Uzņēmums bija ļoti prestižs un Sāra bija tā seja.

Viņa perfekti pārvaldīja angļu valodu, kas bija ļoti nepieciešama darbā, jo klienti bija lielākoties angļi.

Sārai bija jāuztur cieša saikne ar klientiem, ikdienā organizējot

apmeklējumus, un jāpanāk, lai vizīšu laikā tiktu veiksmīgi slēgti līgumi.

Panākumu atslēga neizbēgami bija Sāras pievilcīgā āriene un prasme prezentācijās pārliecināt klientus.

Viņa ik dienas sekoja līdzi pilnīgi visiem procesiem, kas norisinājās darbā, un vienmēr bija lietas kursā par visiem jauninājumiem. Darba kolektīvs Sāru ļoti mīlēja, jo meitenē vienmēr mājoja optimisms un uzmundrinošs dzīvesprieks. Uz viņu vienmēr varēja paļauties, it īpaši brīžos, kad vajadzēja strādāt līdz vēlai nakts stundai, kad bija nepieciešams sagatavoties kārtējai prezentācijai. Uzņēmuma diektors pret Sāru izrādīja milzīgu labvēlību, un Sārai vienmēr tika piešķirtas prēmijas par labi paveiktu darbu, jo Sāra strādāja ar pilnu atdevi un viņa ļoti mīlēja šo darbu. Direktora skatījumā Sāra bija neaizvietojams darbinieks. Sāru no miega pamodināja bez mitas skanošais modinātājs.

RRaakkssttooššāā DDīīvvaa –– mmīīllaass ssttāāssttss ~~2255~~

Viņa atvēra acis, un pirmajā brīdī šķita, ka viss ir tā, kam tam jābūt, bet, pagriežot galvu un neieraugot sev blakus Martinu, viņa atgriezās realitātē. Viņa piecēlās sēdus, izberzēja acis un tad atkrita atpakaļ gultā. Viņas acīs bija sariesušās asaras, ķermeni pārņēma bezspēks un prātu milzīga vienaldzība, vienaldzība pilnīgi pret visu. Tomēr viņa izkāpa no gultas. - Es esmu stiprāka par savām vēlmēm un domām, – viņa,

iedama pie radio, murmināja pie sevis. - Ieslēdz mūziku un uz vannasistabu.

Ieejot vannasistabā, Sāru pārņēma atvieglojošs prieks, jo Helgas vanaasistabā bija kāds īpašs un prātam neaptverams uzmundrinājums. Vannasistabas sienas bija izkrāsotas skaistā debesu zilā krāsā, stūrī bija milzīga balta vanna, virs tās pie sienas bija eleganti, mazliet antīkā stilā ieturēti plauktiņi un skapīši. Uz plauktiņiem gaumīgi izkārtotas augļu ziepes visdažādākajās krāsās, tās smaržoja brīnišķīgi. Pa starpām bija izkaisītas mākslīgas rožu ziedlapiņas izteikti tumši sarkanā, koši orandžā un zaļā krāsā. Plauktiņu stūrī bija novietotas aromātiskas sveces un smaržīgas vannas eļļas. Pretī vannai atradās skaista, liela glezna, kurā bija attēlots skaists skats ar jūru un viļņiem, kas atsitās pret klintīm. Sāras skats apstājas pie gleznas, un uz brīdi viņu pārņēma milzīga vēlme būt prom, tālu, tālu prom no visiem. Viņas pārdomas pārtraucas tantes sauciens no virtuves. - Pasteidzesm bērns, Tu nokavēsi darbu un brokastis Tevi

sen jau gaida. - Es jau skrienu, skrienu! – atteica Sāra un devās ātri

dušoties. Viņa ieskrēja virtuvē, aptinusies dvielī, paņēma krūzīti tantes pagatavotās rīta kafijas un steigšus devās uz istabu. Ieejot istabā viņa pagrieza skaļāk mūziku, sapūta matos līdzekli ar patīkamu saldu meloņu smaržu un izžāvēja un saveidoja matus. Viņa piegāja pie skapja, paņēma pakaramo, uz kura bija viņas vismīļākais kostīms. Tas bija šūts no skaista leoparda raksta elastīga auduma, ko Sāra bija darinājusi pati. Kostīma svārki bija piegriezti taisni, pāri celim un pilnībā pieguloši, kas perfekti izcēla Sāras pievilcīgo augumu. Kostīma augša bija vienkāršs krekliņs ar dziļu dekoltē izgriezumu, kas Sāru padarīja neatvairāmu. Viņa uzvilka savas leoparda raksta kurpītes, ar samēra augstiem papēžiem, kurpju lentītes bija rotātas ar svarovski akmentiņiem, visbeidzot viņa uzlika savu sudraboto kaklarotu un uzkrāsojās. Sāra stalti izslējās un piegāja pie spoguļa, pacēla zodu augstāk, un noteica:

- Mani neiznīcinās šīs sāpīgās domas un atmiņas! Un neviens vīrietis vairs man nenodarīs pāri, – Viņa dziļi ieelpoja un

steigšus devās ārā pa durvīm. Sāra cēli soļoja uz autobusu, parasti viņa pārvietojās ar darba auto, bet brīvdienās to viņa mēdza atstāt darbā. Un šajā situācijā Sārai bija nepieciešams pēc iespējas vairāk padarīt dažādāku un savādāku savu ikdienu, lai nekas neļautu skumt un atgriezties pie vecās dzīves un atmiņām par nu jau neesošo mīlestību. - Sveika, Steisij! Kādi jaunumi? – Sāra, ieejot birojā, uzrunāja savu kolēģi, ar kuru Sārai bija ļoti siltas un sirsnīgas attiecības, Steisija bija Sāras sirdsdraudzene, un viņa bija vienīgā, kurai Sāra uzticēja savas sirdslietas. - Pagaidām viss pa vecam, – atbildēja Steisija. – Klau, sirsniņ, vai ar Tevi viss kārtībā? Tev ir tik ļoti piesarkušas acis!

- Tu ko, viss ir vislabākajā kārtībā, – atbildēja Sāra, bet tajā brīdī viņas acīs sariesās asaras, kuras viņa veiksmīgi novaldīja. Steisija iztaujāja Sāru un saprata, kas noticis, Sārai bija saņemties daudz grūtāk, nekā viņai tas šķita sākumā. Kad viņa bija pabeigusi savu stāstu, acis bija aizplūdušas asarām. Sāra saprata, ka nespēs koncentrēties darbam, ka viņai steidzami ir vajadzīgs atvaļinājums, kaut uz nedēļu. Viņa uzrakstīja pieteikumu atvaļinājumam un palūdz Steisijai to nokārtot. Direktoram nebija nekādu iebildumu, jo Sāra bija pelnījusi un godam varēja atļauties atpūsties arī iepriekš nepabrīdinot. Un tajā pašā dienā Sāra devās mājas, jo saprata, ka viņai vismaz nedēļu ir jāatpūšas un jāsaņem sevi rokās, lai neciestu darbs. Pirmā atvaļinājuma diena Sārai pagāja mierīgi. Viņa lielākoties to pavadīja gultā pie datora, bezjēdzīgi pavadot laiku sadraudzības portālā, kur bija izvietotas fotogrāfijas ar draugiem un paziņām. Sāras albums šājā portālā bija ļoti krāšņš, jo Sāras aizraušanās bija fotogrāfēšanās, un viņas galeriju izdaiļoja skaistas un mākslinieciskas bildes. Savā profilā Sāra ievietoja bildi atbilstoši savam noskaņojumam, tā bija pavisam vienkārša bilde ar skumju sejas izteiksmi, bez smaida un izaicinājuma. Sāras pārsteigums bija liels, kad viņas profila apmeklējuma statistika tajā dienā pārsniedza simtu. Nākamajā dienā ārā bija ļoti karsts, un Sāra devās sauļoties. Viņa stundām ilgi varēja gulšņāt saulītē un iedegt. Tā pagāja vairākas dienas, kurās Sāra katru dienu darīja gandrīz vienu un to pašu. Rīta cēliens ar dziedātāju Bejonsī – Broken harted girl, kafija, un došanās sauļoties. Vakarā ilga sēdēšana pagalmā uz soliņa. Viņa bija noslēgusies sevī, diskutēja un analizēja sevi, savu dzīvi, prātoja un domāja par to, kas ir mīlestība. Viņa vairs neraudāja, viņas acīs bija tukšums, bezgalīgs tukšums, un sirds, šķita, vairs nejūt

neko, tikai un vienīgi skumjas, bezgalīgas skumjas un nesapratni, kāpēc tā notiek, un

kāpēc tā notiek ar viņu. Bija pagājušas jau četras dienas, pienāca ceturtdiena. Sāra pamodās un nu jau jutās nedaudz labāk. Beidzot viņa paēda Helgas pagatavotās brokastis. Arī šī bija saulaina un karsta diena, un Sāra kā ierasts devās sauļoties, viņa jau bija iedegusi tumši brūna un izskatījās bezgala pievilcīga. Pēcpusdienā, atnākot no sauļošanās, viņa iegāja aukstā dušā, izmazgāja matus, uzvilka īsos baltos šortiņus un plāno krekliņu, jo no karstuma nebija kur glābties. Tad, Helgas tantes pierunāta, viņas kopā noskatījās skaistu, aizraujošu piedzīvojumu filmu. Un bija jau iestājies vēls vakras. Sāra devās uz savu istabu. Viņa paņēma savu datoru, ērti iekārtojās gultā, blakus nolika glaži ķiršu vīna un atkal bezjēdzīgi lūkojās draudzības portālā, lasīja kaudzēm saņemtās komplimentu vēstules, uz kurām viņa atbildēja ar vienkāršu „paldies” un nekādās dziļākās sarunās neielaidās, līdz brīdim, kad viņas atvēra vienu vēstulīti, kurā šķita skaistākie vārdi pasaulē, vēstulīte bija pienākusi no nezināma svešinieka Raena.

‘man ir nācies redzēt sniegu augusta vidū... Skaisti, bet... Nekad nebiju redzējis neko tik skaistu kā Tu... Tāds eņģelēns esi... ‘

Sāras sirds atmaiga un sajutās pavisam savādi, izlasot šo skaisto un neatkārtojamo frāzi.

RRaaddooššāā DDīīvvaa –– ssttāāssttuu kkoonnkkuurrssss ~~2266~~

Pirmā konkursa uzvarētāja, kura iesūtīja stāsta sākumu,

jau brīdināja mūs par to, ka šis stāsts rakstīts pēc patiesiem dzīves notikumiem, tāpēc vienojāmies, ka

pēc konkursa iesūtītajiem variantiem, publicēsim arī īsto noslēgumu. Šī ir tā reize, kad ir iespēja izlasīt, kā

patiesībā Ievai klājās pēc kāzām...

Pēc kāzām viņi sāka dzīvot kopā skaistu dzīvi elegantā dzīvoklī. Vismaz visiem tā šķita. Arī viņiem pašiem, vismaz kādu laiku... Ieva ar vīru aktīvi, interesanti un izplānoti pavadīja brīvdienas, uzturēja kontaktus ar Baznīcas vīriem, mācīja draudzes ļaudīm dejot. Brīnišķīgs pāris! Bet, kā izrādās, viņi nebija precējušies oficiāli. Tas bija vien liels farss. Tika parakstīti spēkā neesoši dokumenti un citi, jau iepriekš sagatavoti, papīri. Iemesls – Ieva bija noslēgusi līgumu ar modeļu aģentūru, kurā noteikts, cik gadus viņa nedrīkst precēties. Bet, tā kā Ievas mīļotais bija ļoti Dievticīgs, viņš uzskatīja, ka tas ir grēks – uzsākt kopdzīvi ar sievieti, ja tam nav atļaujas no Baznīcas puses. To, ka viņi tomēr nebija precējušies oficiāli

un būtībā neskaitījās vīrs un sieva, visi uzzināja vien tad, kad Ieva aizgāja no

viņa. Visi brīnījās – kur tad izpalika sarežģītās šķiršanās procedūras?

Bet tas nav būtiski. Svarīgāks ir iemesls, kādēļ Ieva pārtrauca kopdzīvi ar skaisto, ticīgo uzņēmēju. Viņš Ievu sāka emocionāli ietekmēt. Vēl pēc laika ietekme pārvērtās arī fiziskā pāri darīšanā. Salauztas ribas bija pēdējais piliens. Kaut citi domāja, ka Ieva tās salauzusi, dejojot. Smieklīgi, cik reizēm cilvēki maz redz to, kas notiek apkārt... Tomēr – lai arī cik sāpīgs un smags bija laiks kopā ar „vīru”, no tā bija arī ieguvums. Viņa bija iemācījusies dejot un ieguvusi mīlestību pret deju. Līdz ko līgums ar modeļu aģentūru beidzās, viņa atvēra savu privāto deju studiju. Bet stāsts ar to nebeidzas. Ieva nolēma doties ceļojumā uz Indonēziju. Viena pati – lai gūtu gan garīgu, gan fizisku baudījumu. Un tomēr izrādījās, ka viņa rod arī citādāku baudījumu... Vīrieti.

Tumsnēju, muskuļotu, izskatīgu, ar brīnišķīgi valdzinošām acīm un lielisku dejotprasmi. Tā arī viņi iepazinās – sadejojoties. Kādā āra kafejnīcā, kurā notika ballīte, visi dejoja, iedzēra, smējās... Uz deju laukumiņa Ieva tā, pavisam vienkārši, sadejojās ar skaisto indonēzieti.

Drīz pēc tam Ieva ar viņu satikās vēl, vēl un vēl... Bet pienāca laiks, kad viņai bija jādodas prom. Un tieši tajā brīdī Ieva saprata, ka nevēlas to darīt, jo ir aizbraukusi no valsts, kur viņai nav ne tuvinieku, ne īstu draugu. Tur Ievu mūžīgi tirdītu arī pagātnes rēgi, par kuriem viņa

nepavisam negribēja atcerēties. Arī daiļais indonēzietis bija sapratis, ka nevēlas dzīvot ne dienu bez brīnišķīgās Ievas, ar kuru viņš jūtas tik labi. Labi it visur – sarunājoties, dejojot, mīlējoties, vienkārši esot un darot kaut ko. Ieva jutās tāpat, viņai pat šķita, ka miljons reižu brīnišķīgāk un skaistāk – nemitīga laimes sajūta viņu nepameta ne uz mirkli. Viņa varēja būt šeit, ar cilvēku, kuru mīl, un kurš mīl viņu. Prom no savas pagātnes un darot to, kas viņai patīk. Ieva ar mīļoto atvēra dejošanas skolu, kurā paši arī pasniedza deju apmācības. Viņi bija kā divi tauriņi, kuri lidojuši ilgi un tālu, lai varētu satikt viens otru un sakļauties ar spārniem, lai lidotu vēl tālāk un augstāk. Nu lūk, meitenei no laukiem, kurai dzīvē

nācās „izsisties uz augšu” ar pašas spēkiem un piedzīvot nepatīkamus brīžus, tomēr izdevās nokļūt no būdiņas līdz pilij.

Nevis palikt būdiņā.

RRaaddooššāā DDīīvvaa –– ssttāāssttuu kkoonnkkuurrssss ~~2277~~

Netipiski silta janvāra diena. Anna lēnā solī brida pa kupenām. Nekas nespēja izbojāt viņas uzbūvēto idilli. Viņa tikko bija saņēmusi savu pirmo bildinājumu. Tas bija klasiks bildinājums ar mešanos uz ceļgala un skaistajiem vārdiem: „Anna, vai Tu kļūsi par manu sievu?” To atceroties, viņai skudriņas skrēja pār kauliem. Šobrīd viņa bija ceļā pie šuvējas, lai izvēlētos tieši to sapņu tērpu, kāds gadiem izsapņots. Diena bija tiešām lieliska, šķita, katrs pretimnācējs smaida. Visa pasaule bija ietīta laimes plīvurā. Jānis bija tieši tāds vīrietis, par kādu viņa bija sapņojusi. Viņš bija mīļš, izskatīgs, gādīgs un sirsnīgs. Viņš nedzīvoja ar uzskatu, ka sieviete ir mājsaimniece, un labprāt piedalījās visos mājas darbos. Jānis bija uzņēmējs un veiksmīgi darbojās nekustamo īpašumu jomā. Pedējo gadu laikā šī lieta bija nedaudz apslāpējusi savas attīstības liesmas, tomēr tas nebija nedz krahs, nedz bankrots, tas bija nogaidīšanas un jaunu projektu laiks. Anna bija floriste un strādāja burvīgā ziedu salonā. Tur viņi abi arī iepazinās, kad Janis bija devies nopirkt ziedus mammas jubilejai. Anna bija veiksmīgi palīdzējusi radīt izcilu ziedu pušķi, par ko Jāņa mamma bija stāvā sajūsmā. Jānis bija atnācis viņai pateikties un uzaicināja iedzert kafiju. Viņi bija aizrautīgi pļāpājuši, un saprata, ka abu starpā ir kas vairāk. Tā tas viss bija sācies... Tagad ir pagājuši divi laimes pilni gadi un uzsāktas runas par ģimenes pieaugumu, tāpēc tikai loģisks iznākums ir kāzas. Viņas kāzas... Viņas lielā diena... Pavisam netālu no šuvējas darbnīcas, Anna paslīdēja un nogāzās. Tas bija smagnējs un sāpīgs kritiens, kas izraisīja neizturamas sāpes astes kaula rajonā. Viņai palīga piesteidzās vīrietis ar fantastiski zilām acīm, tumšām skropstām, melniem īsiem matiem. Anna tik ļoti samulsa, ka aizmirsa par sāpēm. Viņa skatījās acīs, kurās varētu noslīkt un aizmirst par ikdienu. Mulsums bija tik liels, ka viņa nespēja pateikt ne vārda. Kad viņa jau stabili stāvēja uz savām kājām, vīrietis pasmaidīja, apjautajās, vai viss labi un tad devās projām. Anna turpināja mulsi sekot viņam ar acu skatu. Likās, ka tā ir kāda maģija. Viņš pie krustojuma atskatījās un, redzot, ka Anna vēl joprojām skatās, uzsmaidīja. Un tad viņš pazuda aiz mājas stūra otrā ielas pusē...

Annas stabilā pasaule bija satricināta. Kā hipnotizēta viņa iegāja šuvējas darbnīcā un šķita, ka nedz dzird, nedz redz, nedz spēj domāt... Janis manīja Annas domīgumu, bet nekā neprasīja, jo bija pārliecināts, ka tas viss ir saistīts ar kāzu plānošanu un citām līgavu padarīšanām. Pēc nedēļas Anna atkal devās pie šuvējas, un tieši turpat, kur toreiz viņa bija kritusi, viņi atkal satikās. Šoreiz Anna stāvēja kājās, bet, ieraugot viņu, sastinga.

Viņš viņu atpazina un draudzīgi uzsmaidīja. Annas sirds joņoja kā negudra. Kas īsti tas bija, viņa tā arī nesaprata, bet liktenim labpatikās viņu spīdzināt. Šķita, ka tas ir ka sarunāts rituāls, vienu reizi nedēļā, šajā krustojumā, tieši vienā un taja pašā laikā... Tur viņi tikās, sasmaidījās un turpināja katrs savas dienas gaitas. Visu nedēļu Anna gaidīja šo īpašo dienu, kad mēmi klusējot paies viņam garām, saņemot viņa smaidu un iegrimstot viņa acīs. Pienāca pavasaris, kleita kāzām bija gatava. Tā bija burvīgākā kleita, kādu viņa bija redzejusi. Uzvelkot to mugurā, viņa skumīgi griezās spoguļa priekšā... Gājiens uz šūšanas darbnīcu bija noslēdzies. Viņi vairs nesatiksies... Viņas acīs saskrēja asaras. Bija sajūta, ka sirds krūtīs plīsīs... Nedēļām ilgi viņa mocījās ar vēlmi doties uz šo krustojumu, lai viņu satiktu, lai paietu viņam garām, lai paskatītos uz viņu... Tomēr nespeja saņemties. Tas bija nepareizi, tas vienkāŗši bija nepareizi! Pienāca ilgi gaidītā kāzu diena, bet Annas apjukums bija audzis augumā. Viņa vairs nebija pārliecinata nedz par sevi, nedz to, ko grasās darīt. Tomēr... Vai viens garāmgājējs ir tā vērts, lai izpostītu savu topošo dzīvi? Vai ir godīgi pret mīļoto vīrieti, ja viņa precoties domā par kādu citu? Vajadzēja rīkoties pareizi... Tikai kurš zina, kā ir pareizi? Kāzu rīta viņa nespēja iznākt no vannas istabas, nespēja ģērbties, nespēja gatavoties, nespēja koncentrēties tik ilgi lolotajam un gaidītajam notikumam... Viņa ieskatījās savā spoguļtēlā, dziļi sev acīs, un saprata! Viņa sēji pagriezās un traucās āra no vannas istabas.... Kas notiek tālāk? Meklē divus krasi atšķirīgus

noslēgumus jau nākamajā nummurā!

Sveicam Mariju, dāvinot grāmatu!

Stāstu rada lasītājs!

Ja arī Tu raksti un vēlies tikt pie apgāda „Kontinents” grāmatas - piedalies

stāstu radīšanas konkursā un sūti šī stāsta noslēgumu uz zurnalsdiva@gmail.com līdz

26.janvārim!

DDīīvvaass gguuļļaammiissttaabbaa ~~2288~~

IIeerraassttss,, kkaa gguuļļaammiissttaabbuu ddaallaa vvīīrriieettiiss uunn ssiieevviieettee.. TTāā ttaass

iirr iieekkāārrttoottss.. PPēēcc ttaamm iirr kkāāzzaass uunn ssāākkaass rreeaalliittāāttee,, iikkddiieennaa uunn -- iieessttāājjaass rruuttīīnnaa.. PPiieennāākk ttaass bbrrīīddiiss,, kkaadd kkāāddss nnoo ppaarrttnneerriieemm iizzvvēēllaass ppaarrkkāāpptt rriisskkaa rroobbeežžuu uunn ddoottiieess

ppiieeddzzīīvvoojjuummooss,, mmēēģģiinnāātt rraasstt iieekkaarroojjuummuuss cciittuurr.. SSāānnssoolliiss.. TToommēērr nnee vviieennmmēērr ttaass iirr ttiikk vviieennkkaarrššii......

Ikdienišķie draudzenes šņuksti par to, kāds VIŅŠ ir cūka, kā viņš tā izdarīja un kā tā varēja, ir jau lasīti neskaitāmas reizes un bieži vairs nemaz neizsauc līdzjūtību, jo - par to jau tik daudz ir runāts, tik daudzas receptes dotas, tik daudz padomu, kā rīkoties aizdomu gadījumā, kā rīkoties, ja pieķer vai tiec pieķerts, bet...

Vīrieša viedoklis...

Viņš, 37 gadi, precējies 17 gadus,

3 bērni, draugs ārpus mājas 4

gadus.

Viņš piekrita sniegt atklātu interviju, jo uzskata, ka par to būtu jāsāk runāt.... Vai tā ir bijis vienmēr? Vai es vienmēr esmu bijis biseksuāls? Nē. Tā nav bijis vienmēr. Vismaz ne tajā ziņā, ka vienmēr man ir bijis draugs. Kad es precējos, man nebija drauga, un es nevienā mirklī nebiju domājis sev tādu ieviest. To, ka, iespējams, esmu citādāks, es sapratu jau skolas laikā, bet toreiz par to nerunāja. Nebija šādas brīvības, kā tagad, un neviens nestaigāja kopā ar sava dzimuma partneri pa ielu. Toreiz tas viss bija slepeni. Vai atceraties, kā tas sākās? Kad bija piedzimusi mūsu trešā meitiņa, ikdiena kļuva tik garlaicīga - sieva visu uzmanību veltīja bērniem, un es jutos atstumts.

Kas tas īsti ir? Vai laulības ir kā aizsegs patiesajai iekšējai seksuālajai būtībai? Vai tā ir nespēja atzīt, ka esi citādāks, un tāpēc savu publisko tēlu radi tradicionālu? Vai tā nav sevis mocīšana?

Jautājumi... Tikai kurš uz tiem spēj atbildēt? Vai mēs, kas esam ielikti standarta rāmjos, spējam sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem? Nedomāju. Manuprāt, šādas atbildes spēj sniegt tikai tie, kas šādā situācijā ir nonākuši paši.

EEss,, TTuu,, VViiņņšš,, VViiņņšš......

Ir vēl kāds sānsolis, par kuru tik daudz mūsu sabiedrībā nerunā:

sānsolis, ko sper otrā puse ar sava dzimuma partneri!

Nav daudz šādu situāciju, bet tās pastāv. Par šo tēmu aizdomājos, lasot jauno Dīvas dienasgrāmatu „Es, viņš un viņš”. Vēlāk, laikam kā zīme, ka par šo tēmu ir jārunā, manā redzes lokā nonāca raksts, kurā vīrs sūdzas par to, ka pēc padsmit laulībā nodzīvotiem gadiem viņš uzzināja, ka sievai jau gadiem ilgi ir ārpusmājas sakars ar sievieti....

Man bija labs draugs. Arī viņš bija precējies, arī viņam mājas dzīvē negāja.

Mēs bieži mēdzām aizsēdēties krogā, mēs

runājām par visu, un mums bija kopā labi.

Kadā no šiem vakariem mēs aizsēdējāmies, un bija skaidrs, ka ierašanās mājās naktī un dzērušam būtu burtiski tas pats, kas labprātīgi izsaukt uz sevi uguns lavīnu. Viņš bija vienisprātis ar mani, tāpēc nolēmām palikt tuvējā viesnīcā. Mums līdzi bija vēl alkohols, un noskaņojums pilnīgi jautrs. Ekonomisku apsvērumu dēļ palikām vienā numurā, un jautrība turpinājās. Tad sanāca nejaušs pieskāriens... Mēs saskatījāmies, bija tāds mulsums, tāds saspringums gaisā. Es īsti nezinu, kurš no mums bija pirmais, tas viss bija pilns mulsuma un neparastuma, bet tas notika. Kaut kā tā - neplānoti...

Viss bija jauns un nezināms, gluži kā toreiz, kad pirmo reizi satiku savu sievu. Tā tas viss sākās, un tā tas viss turpinās. Ko par to saka jūsu sieva? Viņa to nezina un nekad, es ceru, neuzzinās, jo esmu pārliecināts, ka viņa to nesaprastu. Turklāt, tad tiktu atklāts arī mans draugs, un arī viņa sieva uzzinātu. Mēs neesam gatavi nonakt atklātībā kā geju pāris, turklāt, es mīlu savu sievu un bērnus un neesmu gatavs viņus atstāt. Un arī viņš nav gatavs. Cik ilgi tas turpināsies? Es nezinu un negribu zināt. Kā būs, tā būs, un kad beigsies, tad beigsies. Pašreiz esmu laimīgs, man nav jādusmojas uz sievu, nav japārmet uzmanības trūkums, jo es to visu kompensēju ar piedzīvojumu ārpus mājas. Vai tas ir pareizi – es nezinu, bet man tā ir labi!

DDīīvvaa iieeppaazzīīssttaass ~~2299~~

Iepazīšanās pārpratuma pēc Skaista diena, atvaļinājums, miers un brīvība. Ja vien pašsajūta nebūtu tāda mazliet dīvaina, šķiet, ka vai nu vakar saulē pārkarsējos, vai kāda vasaras gripa piemeklējusi. Atvaļinājums tikai 10 dienas, iepriekšējās divas nosēdēju skolā un dejās, palikušas tikai astoņas, ārā karsta vasara, lietu nesola, tieši otrādi, būšot saulaina, skaidra diena, bez nokrišņiem... -Elīza, taisies, brauksim uz jūru! Uzsaucu savai draudzenei, kura pagaidām dažu apsvērumu dēļ ir apmetusies uz dzīvi manā šaurajā dzīvoklīti. Bet es jau nesūdzos, man nemaz nepatīk garlaikoties, mums ar Elīzu ir ļoti jautri! -Vai Tu tiešām domā braukt uz jūru, paskaties, Tu taču esi galīgi slima. -Tu ko, smejies, vasarā gulēt gultā un slimot, pilnīgs murgs. Man atvaļinājums ir tik reta parādība, turklāt paskaties uz manu bālģīmi... Bet kaut kā man pēkšņi sametās ļoti nelabi, nelāgi ap dūšu. Galva sagriezās, vēders arī, dūša apskrējās, jāiet atgulties... Varbūt pāries. Kur ir termometrs? Tā, njā... Ar šādu temperatūru pēkšņi mani spēki un apņemšanās sabruka, gulēju gultā bezspēcīgi un vaidēj, kā veca tante, ļoti nelabi. Elīzu aizsūtīju uz aptieku. Pēkšņi sāka neatlaidīgi zvanīt telefons. Vai tiešām kādam mani vajag? -Jā,- bezspēcīgi novaidēju telefona klausulē. -Indra? Te Agris. Kādi Tev šodien plāni? Mēs runājām, ka šodien varētu kaut kur aizšaut pie ūdeņiem... Ko saki? Pēkšni atcerējos, ka biju taču ar šo puisi sarunājusi šodien braukt uz ezeru. Ai, cik nelāgi... Atkal būs jāatsaka.

Agris ir jauks puisis, iepazināmies pavisam nejauši un, izrādās, ka esam

gandrīz kaimiņi. Nekādi nesanāk ar viņu tikties, ne tāpēc, ka negribētu, tieši otrādi, man viņš liekas simpātisks un pievilcīgs, bet kaut kā mums galīgi nesanāk, man visu laiku gadās kādas ķibeles un jau vairākas reizes ir nācies viņam atteikt, kad viņš mani kaut kur aicina. Un atkal...

Cik nelāgi. Bet sajūta man ir patiešām baisīga, galva griežas, temperatūra kāpj, nu kur es varu doties, par kādu randiņu var būt runa, kad esmu galīgi bezspēcīga, turklāt, pēc kā es izskatos, acis stiklainas, bāla kā nāve un nekādas jautrības. Sabojāšu puisim visu priekšstatu. -Piedod Agri, man ļoti žēl, es labprāt dotos ar Tevi pavadīt šo super skaisto dienu, bet zini, mani ir piemeklējusi kārtējā ķibele, esmu galīgi gar zemi, kaut kāds vīruss mani ir piebeidzis. Aizsūtīju Elīzu uz aptieku, paārstēšos, varbūt uz pēcpusdienu kļūs labāk... Tklīdz jutīšos labāk, padošu ziņu. -Labi, sarunāts! Tad veseļojies! Elīza atgriezās no aptiekas un sabaroja mani ar pret temperatūras tabletēm, citronu un lika izdzert divas pakas ar upeņu sulu. Tas viss man tagad jādzer, ja negribu sačakarēt savu atvaļinājumu. Kaut kā Elīzas klātbūtne uz mani iedarbojas ļoti pozitīvi, plus vēl tās Elīzas sarūpētās zālītes. Nepagāja ne divas stundas, kad sajutos tīri moža, turklāt saulīte, kas tik spoži spīdēja manā logā, mani ļoti uzrunāja, un jūrmalas karstās smiltis, siltie jūras viļņi un tik ļoti patīkamā Elīzas sabiedrība mani burtiski atmodināja un lika justies ļoti gatavai doties vasaras izbraucienā uz jūrmalu.

Elīza, protams, skatījās uz mani pārbolītām acīm, vēl pirms pāris stundām es vaidēju,

čīkstēju, bet nu meklēju savu skaisto, seksīgo kleitu un kārtoju somu, lai dotos uz jūrmalu.

Tāds neliels reibonis, bet visā visumā jūtos labi! Protams, par Agri atkal piemirsu, nepiezvanīju un nenoinformēju, bet šo dienu gribu pavadīt ar Elīzu. Mums ir tik jautri kopā, turklāt Jūrmalā ir daudz foršu čaļu un lieliska iespēja iepazīties ar jaunu kandidatūru, lai gan Agrim noteikti pēcpusdienā piezvanīšu!

Mums katam ir savs iepazīšanās stāsts. Katrs stāsts ir īpašs, bet tomēr daži iepazīšanās stāsti ir ar pavisam īpašu vēsturi. Mēs tikko sekojām drosmīgajam Madaras solim, izmēģinot iepazīšanos internetā, bet tagad piedāvājam neparastu iepazīšanās stāstu, ko var dēvēt par iepazīšanos pārpratuma pēc. Ja Tev ir savs īpašais stāsts, vai ja tu esi gatava izmēģināt kādu iepazīšanās taktiku – raksti Dīvai!

DDīīvvaa iieeppaazzīīssttaass ~~3300~~

Patiešām, neviena mākonīša, ūdens tik silts kā piens, saulīte patīkami cepina. Es gan daudz pa ūdeni neplunčājos, gozējos saulītē un vēroju klaigājošos bērneļus un sportiskos puišus, kuri nejauši visu laiku met volejbola bumbu mūsu virzienā un aicina mūs pievienoties, es gan koķeti atsaku, kamēr Elīza jau ir paspējusi sakoķetēt ar kādu jaunekli. No telefona atskan, ka saņemts sms. Tā!!! Kas tas tāds??? Sms ar tekstu: „Sveika, skaistule! Ko dari, kā Tev iet? Vai nevēlies šovakar doties uz jauku pasākumu?” Hmmm... Interesanti, kas tad tas? Nevienam svešiniekam it kā neesmu devusi savu numuru. Pajautāju viņam, vai esam pazīstami? Viņš atbildēja: „Vēl ne, bet esmu nolēmis ar Tevi iepazīties. Esmu puisis, 24.gadi, tīri tā neko... Un zinu, ka Tu esi forša meiča, ar kuru es labprāt iepazītos. Tiekamies šodien plkst. 18:00 pie Laimas pulksteņa!” Tas viss bija tā ļoti dīvaini... Es neko nesapratu, biju ļoti pārsteigta un ieintriģēta, izklausījās bezgala interesanti! Es noteikti došos apskatīt viņu! Un pēc tam teikšu, ka esmu slima, bet, ja man viņš patiks, sarunāšu randiņu citā dienā. Vilciens tuvojās gala stacijai, pēc pusstundas jau seši. Trīcēju pie visām miesām, turklāt jutu, kā ceļas temperatūra un kļūstu arvien bezspēcīgāka un pašsajūta arvien drausmīgāka, bet tik daudz, kā aiziet paskatīties un sarunāt randiņu uz citu dienu, domāju, ka spēšu, lai gan brīžiem likās, ka saļimšu.

Bez piecām minūtēm seši, kļuva baisi, ko darīt? Esmu gandrīz pie Laimas pulksteņa, pēkšņi visa drosme saskrēja papēžos, nezināju uz kuru pusi

skriet, mukt... Ak Dievs, ko es daru, man taču vajadzēja ar Agri šodien tikties, nevis tagad

doties uz kaut kādu aklu randiņu. Ko darīt? Bet, ja viņš ir jauks, ja viņš ir mans izredzētais, ja es pēc tam nožēlošu? Agris ir simpātisks, bet nevarētu teikt, ka man viņš patīk ļoti. Jauks puisis, bet... Zinu, ka tikai uz īsu brīdi... Lēnā solī tuvojos Laimas pulkstenim, vēl meklējot iemeslus, lai muktu un attaisnojumus, ka man viņš ir vismaz jāredz un jāsaprot, kas te notiek... Tā, kurš tas ir? Viņi tur bija vairāki, kas it kā gaida, es minstinājos, skatījos apkārt un īsti nevienu piemērotu kandidātu neredzēju, ļoti ceru, ka nav neviens no viņiem... Temperatūra, acīmredzot, bija pamatīgi uzkāpusi, galva griezās uz riņķi, nespēks kļuva arvien lielāks un pašsajūta manāmi pasliktinājās. „Ātri sagaidīšu, sasveicināšos un skriešu uz mājām likties gultā!” neatlaidīgi sev stāstīju! Tas taču nevarētu būt viņš? Pēkšņi nez no kurienes izniris, ļoti steidzīgiem soļiem, ar lielu portfeli pie sāniem, taisnā solī uz manu pusi nāca - laikam, Viņš. - Sveika! Tu esi Indra! Ļoti patīkami. Mani sauc Ingus. Kādi tad

skaistajai meitenei plāni? - Sveiks! Pirmkārt, uzreiz gribu darīt zināmu, ka atnācu tikai

tāpēc, ka biju ieintriģēta un vēlos uzzināt, no kurienes Tev ir mans telefona numurs, un kāpēc iedomājies, ka vēlos iepazīties un ka tagad kaut kur ar Tevi došos? Kas tu esi un kur tu dabūji manus kontaktus?

- Vai, dārgā, tas ir garš stāsts, ja atnāksi ar mani padzert tēju, pastāstīšu. Bet, katrā ziņā, Tev tas varētu būt interesanti, kā es dabūju Tavu numuru, un kāpēc vēlos ar Tevi iepazīties...

- Tiešām. Bet zini, esmu ļoti slima, noteikti šodien nekur ar Tevi nedošos, bet tulīt pat iešu uz autobusu un mājās, citādi nogāzīšos un varēsi saukt ātros.

Viņš bija simpātisks, jauns vīrietis un neizskatījās, pēc tāda, kurš meklē nejaušu iepazīšanos, viņš izskatījās pārāk nopietns un inteliģents un jau uzreiz man iedvesa lielu uzticību un dziļu interesi par sevi un notiekošo. Es noteikti gribu zināt, kas te notiek, bet šobrīd vienīgais, kas man ir vajadzīgs, ir mājas un gulta, un zālītes, un, vēl labāk, ārsts...

- Labi, sarunāts, izskaties Tu patiešām dikti bāla un vārga, tā kā brauc vien mājās, bet tikai ar tādu norunu, ka drīkstu Tevi aizvest!

Pastāstīju viņam, kur dzīvoju, un devāmies uz taksi. Viņu sauc Ingus, viņš ir valsts ierēdnis, un par šo visu intrigu es tūlīt visu uzzināšot!

Ak mans Dievs!!!! Agris, uz ielas stāv un aptur taksi. Kādā sakarā? Kas te notiek?

Mani pārņēma šausmas un dusmas... Tātad šo visu ir saorganizējis Agris???

- Sveika! Nu kā slimojās? - Skatījās uz mani un tizli smaidīja.

Es biju gatava viņam krāmēt tik spēcīgi, lai viņš izlidotu ārā pa logu! Tātad viņš bija sarīkojis šo visu teātri, lai mani pārbaudītu? Kas viņš tāds man ir? Kārtējais pielūdzējs, un viss! Ar kādām tiesībām viņš šādi rīkojās...

Tas viss man likās bezgala stulbi un sviestaini. Galu galā, Agris nav man ne puisis, ne draugs, viņš man nav nekas, tikai potenciālā kandidatūra. Bet viņš, protams, šo situāciju uztvēra tā, ka esmu viņu atšuvusi, un, protams, nevienā brīdī neticēja, ka esmu slima. Abi puiši ķiķināja par manu it kā slimību, bet es biju gatava bļaut aiz dusmām, lai gan nebija spēka. Teicu, ja netic, lai sadabū termometru. Ingus piedāvāja pa ceļam iebraukt pie viņa, pamērīsim temperatūru un, ja es tiešām esmu tik slima, viņam tēvs esot ārsts, sazināsies ar tēvu vai aizvedīs mani uz slimnīcu.

Tā arī darījām, iebraucām pie Ingusa un puišiem aiz izbīļa gandrīz acis no pieres izsprāga, ieraugot termometrā tādu temperatūru, kādu, kā es nopratu, viņi nekad dzīvē nav redzējuši. Viņus pārņēma panika, viņiem šķita, ka ar šādu temperatūru cilvēki mirst un vispār, kā es vēl staigāju... Par to es pati brīnījos! Zibenīgi mani veda uz slimnīcu, un te nu sākās pats smieklīgākais.

Puiši, beidzot sapratuši patiesos iemeslus manai rīcībai, un abi jūtot acīmredzamas simpātijas pret mani, sāka tik uzjautrinošu sacensību. Kurš par kuru gudrāks, gādīgāks un foršāks. Kamēr nokļuvām līdz slimnīcai, biju apčubināta, aprūpēta, tika iztekti bezgala daudz komplimentu, rūpes un satraukums, ieteikumi, gidrības, utt.... Puiši ļoti centās, lai iegūtu manas simpātijas. Tas bija bezgala jautri un glaimojoši! Pēc ilga, gara miega, pamodos diezgan moža un priecīga. Viņš sēdēja pie manas gultas un glaudīja man vaigu.

Viņš izskatījās tik bezgala jauks, rūpīgs un norūpējies, silti smaidīja un dziļi lūkojās

manās acīs. Arī es dziļi ieskatījos un pēkšņi sajutu, kā man pakrūtē sakustas tauriņi, kas kutina un kutina arvien spēcīgāk, un kutina

vēl šodien! Tas ir Ingus! Tā mēs satikāmies, tā mēs atradām viens otru, un esam laimīgi joprojām! Un ar smaidu atceramies šo jautro situāciju un Agri. Par viņu gan neko nezinām, tikai esam pateicīgi, ka viņš mūs saveda kopā!

DDīīvvaass gguuļļaammiissttaabbaa –– ppiikkaannttiiee ssttāāssttii ~~3311~~

palaidnīgi sāka meklēt ceļu zem biksītēm... Es sastingu. No vienas puses, gribējās pagriezties un uzsaukt, bet doma, ka esmu ļāvusi pilnīgi svešam vīrietim sevi glāstīt jau vismaz 5 minūtes, mani mulsināja. Vienkāršāk un patīkamāk bija neteikt neko. Turpināju gaidīt, kas notiks talāk? Uz skatuves kulminācija, izdziestoši prožektori, jo laikam tur parādīsies kas grandiozs. Izmantojot šo tumsas mirkli, nepazīstamā puiša pirksts ieslīd manī. Es pārtraucu elpot... Viss ir tik sasodīti nepareizi, bet uzbudinoši. Viss tas pūlis visapkārt, skatuve, emocijas... Strauji iedegas prožektori un parādās meitenes, seksīgi, un izaicinoši tērpušās. Man būtu gribējies kaut kur pieķerties, jo šķita, ka zaudēju līdzsvaru. Tas viss kopā šķita tik aizraujoši un uzbudinoši. Īsti neatceros, kad pirms tam šādu uzbudinājumu biju izjutusi, domāju, biju tik mitra, ka varētu sākt pilēt... Viegli pievēru acis, lai izbaudītu notiekošo. „Ak, re kur tu esi!” tik pazīstamā drauga balss priecīgi ierunājās man pie auss. Biju tik apjukusi, ka pat nesapratu, kā tagad reaģēt. Par laimi, mans draugs bija prieka parņemts par manis atrašanu, ka nepazīstamajam jauneklim pavisam veikli izdevās no manis atbrīvoties. Pēc priekšnesuma beigām mēs devāmies prom, un es, tikai uz mirklīti, uzmetu skatienu nepazīstamajam... Viņš viegli, burtiski nepamanāmi, man piemiedza ar aci, un es tikai kautri pasmaidīju... Par šo notikumu neuzdrīkstējos pastāstīt pat savai labākajai draudzenei, jo kā gan lai to pasaku? Tas noteikti nebija pareizākais, ko es izdarīju, bet tas pavisam noteikti bija uzbudinošākais, ko esmu atļāvusies. Šo nepazīstamo jaunekli vēl reizi redzēju uz ielas, kad braucu autobusā. Viņš stāvēja pie luksofora un gaidīja iespēju šķērsot ielu, bet autobuss tikko piestāja. Caur logu mēs viens un otru saskatījāmies, un viņš pasmaidīja. Tajā mirklī es sajutu mežonīgu uzbudinājumu un atcerējos satraucošo Erota nakti...

Grieta, apsveicam Tevi ar 2 biļešu iegūšanu uz lielāko erotikas festivālu Erots 2011!

Kad izlasīju decembra Dīvu un ieraudzīju pikanto konkursu, bija skaidrs – es piedalos! Mēs ar draugu uz Erotiem ejam ik gadu, šķiet, jau kādus 5 vai 6 gadus pēc kārtas. Katrs no tiem ir savā veidā atšķirīgs un citāds, jo katrā valda savādi saspringta gaisotne. Pagājušais gads bija dīvains, neierasts, un mans draugs nekad par to neuzzinās. Pagājušajā gada Erota laikā tika lietots vairāk alkohola, neka parasti, jo draudzenei bija svinības. Jautrība sita augstu vilni, acis katram vilka uz savu pusi, tāpēc sadalījāmies pēc interesēm un vēlmēm, norunājot, ka pēc stundas visi tiekamies pie WC, lai saprastu, kas notiek tālāk. Manu interesi piesaistīja lielā skatuve, kura apkopoja uz sevis pikantus notikumus. Es stāvēju un vēroju, vēroju un ... Jā, tas tiešām bija uzbudinoši, pat, ja mēs atklātā veidā, pie vissvētākajiem, noliedzam, ka tas uz mums iedarbojas. Pie lielās skatuves bija pūlis, un es kaut kur pa vidu tam visam. Man aiz muguras bija puisis – gara auguma, stalts, tumšs, formīgs.... Viņš skatījās... Skatījās... Es novēros un turpināju skatīties notiekošo uz skatuves, bet viņa skatiens kņudināja manu apziņu. Mana uzmanība vairs nebija pievērsta tikai skatuvei, jo jutu, ka aiz muguras stāvošais puisi lēnām un maigām kustībām sāk glastīt manu pēcpusi. Varētu jau bļaut, ko viņš iedomājas! Bet es jutos kā sastingusi – uz skatuves un man aiz muguras notiekošais likās tik saderīgi, tik... Uzbudinoši. Viņa glāsti palika uzstājīgāki, tā jau vairs nebija tikai glāstīšana, jo sekundes simtdaļā viņa roka bija jau man zem svārkiem. Nebeidzu priecāties, ka esmu uzvilkusi īsus un kuplus svārciņus, kas notiekošo apslēpa, lai gan... Tur, kur mēs atradamies, visi vēroja tikai skatuvi, svilpa un citādi sajūsminājās. Mirkli mani glāstījusi zem svārkiem, viņa roka veikli un

Romantisko stāstu konkurss

Izstāsti savu romatisko

stāstu un dodies uz Erots 2011

Sūti mums savu stāstu uz zurnalsdiva@gmail.com līdz 28. janvārim

un iegūsti iespēju laimēt 2 biļetes uz Erots 2011

DDīīvvaass vviirrttuuvvee ~~3322~~

DDīīvvaass ppaavvāārrggrrāāmmaattaa ~~3333~~

Svētkos bez ēšanas neiztik, tur neko nevaram mainīt.

Vien tām, kuras ikdienā pavada stingra pārliecība un skaidrs definējums

- kāpēc atturēties no svētku labumiem - izdodas turēt sevi rokās!

Ir aizvadīti kārtējie svētki, kas ir pazīstami arī kā izēšanās laiks. Sākas jauns gads, bet pēc svētkiem vairs nelien savās vecajās biksēs? Neķer kreņķi, to var vēl labot. Sarīko savam vēderam un organismam nelielu atslodzi! Atslodze - tas nenozīmē neēst, bet gan savā ēdienkartē izvēlēties ļoti vieglus ēdienus, produktus ar zemu kaloriju daudzumu, vislabāk vienas grupas produktus.

Tikai nebadojies! Nav nekādas vajadzības.

Ir daudz veselīgu veidu, kā atbrīvoties no svētkos uzkrātās riepiņas. Tuvākajām dienām saplāno savu ēdienkarti, paseko līdzi dienā uzņemtajām kalorijām, lieto daudz šķidruma, un viss būs kārtībā, atkal ieiesi vecajās sliedēs un varēsi iekāpt savās mīļajās biksēs! Piedāvājam Tev dažas atslodzes dienas

- pēcsvētku receptes.

Izvēlies sev tīkamāko, un labi rezultāti ir garantēti!

PPēēccssvvēēttkkuu aattssllooddzzeess

Piena diena Brokastis

glāze (200ml) kefīra 2. brokastis

vājpiena mazais (150g) jogurts

Pusdienas 2 glāzes (400ml) kefīra

Launags glāze (200ml) kefīra

Vakariņas vājpiena mazais (150g)

jogurts glāze (200ml) kefīra

Mandarīnu diena

Brokastis 4 mandarīni 2. brokastis 4 mandarīni Pusdienas

6 mandarīni Launags

4 mandarīni Vakariņas

8 mandarīni Gurķu diena

Brokastis

400g gurķu 2. brokastis 400g gurķu Pusdienas 600g gurķu

Launags 300g gurķu Vakariņas

700g gurķu visa vakara garumā

ATSLODZE

Tā nav badošanās! Atslodze ir vienveidīgas partikas uzņemšana, lai atvieglotu organismam

pārstrades procesus. Nav ieteicams ieturēt vairāk

par trim atslodzes dienām pēc kārtas, jo organisms var ciest no vitamīnu un

uzturvielu trūkuma!

Pērļu receptes. Sarūpējušas Noslepums.lv ikgadējā projekta Noslēpuma Pērle

„pērļotājas”. Turpmāk katrā numurā Jūs pārsteigs 3-4 dažādas,

interesantas pērļu receptes!

Biešu biezeņzupa- 4 personām (286 kcal, 23 kcal uz 100 gr.)

Sastāvdaļas:

800ml ūdens, 70g burkānu, 100g kartupeļu, 10g seleriju sakņu, 200g marinētu

biešu, 50g skābā krējuma (25%), pēc garšas sāls,

pēc patikas melnie maltie

pipari. Pagatavošana: Katlā uzvāra ūdeni. Dārzeņus notīra, sasmalcina nelielos kubiņos un liek vārīties. Vāra ~ 10 minūtes vai līdz dārzeņi mīksti. Dārzeņus sakuļ ar blenderi, pievieno sāli un piparus pēc garšas. Beigās pievieno krējumu.

Recepti iesūtīja Inguna Ribena

Svaigu gurķu salāti ( ap 118 kcal) Sastāvdaļas: 800 g gurķu, 200 g sīpolu, 2 ed.k sāls, 1 ed.k cukura, 2-3 ed.k 9% etiķa, 5 ed.k eļļas, 1 ed.k diļļu. ( 1 l burkai ) Pagatavošana: Gurķus sagriež šķēlēs, sīpolus plānās ripiņās. Bļodā visu sajauc kopā un liek nostāvēties 2-3 st. Kad gurķi atsulojušies, tos stingri sapilda burkās un pārlej ar pārpalikušo sulu. Pasterizē 85-90 ‘C 0,5 l – 20 min. 1 l – 25 min.

Iesūtīja Dzintra Kupča.

Sēņu kaviārs – uz maizītes ( 160 kcal )

Sastāvdaļas: 600 g

sēņu, 200 g burkānu, 200g sīpolu, 150-200 g sviesta, 2 lauru lapas,

muskatrieksts, sāls, cukurs, pipari pēc

garšas. Pagatavošana: Sēnes samaļ gaļas mašīnā. Uz pannas apcep burkānus un sīpolus. Katliņā izkausē sviestu, liek samaltās sēnes, garšvielas un burkānus ar sīpoliem, sautē apm. 30 min. Liek apm 80’C ūdenī un sterilizēt pie 100’C, 0,5-1st un 1- 1,5 st.

Iesūtīja Dzintra Kupča

Klimpas ar dillēm. 4 Porcijas. Viena porcija 180kcal

Sastāvā: Produkti klimpām: 0,5 kg vārīti kartupeļi, 1 / 3 tases miltu, 1 /3 tases kartupeļu cietes, sāls, rupjmaize, 2 ķiploku daiviņas, svaigi garšaugi. Pagatavošana: Vārītus kartupeļus samalt gaļas mašīnā vai izberzēt caur sietu. Pievienot daudz sāls un miltus, samaisīt un sadalīt 12 porcijās. Pa vidu katrai daļai ievietot sviestā ceptus maizes kubiņus

(vari cepeškrāsnī sagrauzdēt grauzdiņus no rudzu maizes un ieberzēt to ar ķiplokiem), formēt apaļas vai iegarenas klimpas un panēt tos kartupeļu cietē. Vārošā sālsūdenī ielaist sagatavotās klimpas tādā veidā, lai tās nesaliptu (brīvi peldētu), un apmēram 5 minūtes vārīt. Kad klimpas uzpeld virsū, uzlikt vāku, noņemt no uguns, atstāt uz 50-10 minūtēm. Ar putu karoti izņemt bumbiņas, pārkaisīt klimpas ar dillēm vai citiem zaļumiem dekorēšanai.

Iesūtīja Sarma Pārstrauta.

Ja arī Tu zini kādu gardu recepti, ar kuru labprāt padalītos, sūti to Dīvas

lasītājām kopā ar bildi un aprēķinātām kalorijām.

Veidosim kopā Dīvas

pavārgrāmatu!

DDīīvvaa aattppūūššaass ~~3344~~

Nonākot šajā lieliskajā, sniegotajā vietā, mūsu skatam paveras pasakaini balta burvība - smaidīgas apmeklētāju sejas, priecīgas bērnu čalas. Rosība! Tā liek vēlēties šeit palikt un atcerēties bērnību, kad bezbailīgi ar kamanām vai plēvēm traucāmies no kalna. Mēs sajūsmā dziļi ievelkam spirgto ziemas gaisu un esam gatavi izklaidei.

Kamēr drosmīgākie traucas no kalna, izbaudīdami pretī skrienošo vēju un

ātrumu, tikmēr mazākie draiski spiedz, vizinoties lejā pa mazo kalniņu.

Es atrodos visur un mēģinu saprast, vai man izmēģināt slēpes, vai tomēr saglabāt savas drošās pozīcijas bērnu kalna tuvumā. Es nekad neesmu slēpojusi lejā no kalna! Ko darīt, ja esi iesācēja? Nieki vien, kā izrādās, jo iesācēju priekam un drošībai ir pieejami instruktori, kuru uzdevums ir iemācīt pamatlietas tādiem iesācējiem, kā es. Nodarbība, ja to tā varam nosaukt, ilgst aptuveni stundu, un tad, ja esi drosmīga, vari patstāvīgi ķerties pie lietas. Jā - pirmās reizes mēdz būt dažādas, jo, kamēr es tūļīgi muļļājos, daudz jaunākie apmācāmie jau droši laiž lejā pa mazo kalniņu un, nonākot lejā un nenokrītot, aiz sajūsmas iegavilējas.

Es noteikti arī tā iemācīšos!

AAttppūūttaa ssnniieeggāā......

Diena rit savu gaitu un trakulības dara savu, vēders nodevīgi brīdina par tajā esošo tukšuma sajūtu. Bijām nobrieduši līdzpaņemtajām sviestmaizēm, bet tad nolēmām, ka šādas izklaides nerīkojam katru dienu, tāpēc ļausimies vēder-priekiem, ko piedāvā šī vieta.

Visi ērti un omolīgi sēdējām siltajā

telpā, pa kuru rosījās arī citi šīs dienas sniega biedri. Bērni priecājās par jauniegūtajiem draugiem, bet mēs viennozīmīgi sapratām, ka šī diena nedrīkst tā beigties, tāpēc bijām gatavi uz palikšanu, jo noskaidrojām, ka tas ir iespējams, turklāt, cenas ļoti draudzīgas. Mums gan paveicās, ka tikām pie tukša numuriņa. Nākamo reizi būsim gudrāki un savlaicīgi veiksim rezervāciju. Kad bērni bija devušies pie miera, nolēmām izbaudīt naksnīgo skaistumu, kuru īpaši izcēla uz kalna esošās laternas, nerim-stošie apme-klētāju prieki un īpašā gaisotne, kas valda tur, kur beidzas pilsētas steiga.

Gluži kā senajos laikos, gājām,

sadevušies rokās, pļāpājām un

vienkārši izbaudījām šo

burvīgo vakaru.

Ir neizsakāms prieks, ka ir tāda vieta, kura ļauj kaut mirkli aizmirst par

ikdienas steigu un rūpēm, ievedot draiskulības un

bezrūpības pasaulē.

Šī ziema mums ir parādījusi sevi visā savā pilnībā! Baltais un pūkainais sniedziņš burtiski aicina tajā

iegulties vai draiski mesties pikoties. Ir laiks pavadīt fantastisku dienu uz kalna! Kopīgi izskrienam cauri

visam, ko atrodam, un, skat, esam izvēlējušies maršrutu kāda kalna virzienā!

Atceries bērnību, uzbūvē sniegavīru!

Kad pēdējo reizi Tu būvēji

sniegavīru? Atceries, tas bija pavisam vienkārši! Nepieciešams

atrast burkānu degunam, ogles vai akmentiņus acīm un mutei, spaini

galvai un divus žagarus rokām. Viena liela bumba, otra mazāka, un vēl tikai galva. Tā - lieta darīta!

PPiieelliikkuummss ~~3355~~

Eva un Aira izpleš spārnus.... Noslepums.lv aug un mainās. Tieši šajā gadā noslepums.lv ap sevi pulcēs jaunas sejas, jaunus, aktīvus komandas biedrus un projektu izstrādātājus. Mūsu mērķis ir kļūt vēl labākiem, vēl foršākiem, bet... mēs visu nevaram paveikt vienas... Mēs izplešam spārnus un ļaujamies ritmam un notikumiem un atstājam noslepums.lv ikdienas lietas vien paliekot novērotāju lomās!

Šis pielikums būs kā turpinājums e-avīzītei, kuras uzdevums ir īsumā jums pastāstīt, kas būs lasāms noslepums.lv un kas norisināsies iedvesmas studijā Hops.lv šajā mēnesī!

Kas pieejams janvārī Hops`ā?

Terapijas brauciens uz Latgali!

Izbrauciens pa Latgali - ne tikai bauda acīm, bet lieliska relaksācija ārpus ikdienas rutīnas! Tavai iedvesmai un atslodzei! www.hops.lv

Ātrais kurss skaistumkopšanā. Stiliste, kosmetoloģe Dace Dansone. Dažādas gudrības - Jaunums!!! Īsais kurss žurnālistikā!

Radoši - Skaisto lietu darbnīca

Mans uzskats šajā jomā ir , ka jācenšas vismaz priekš sevis, nevis kāda cita dēļ. Un arī Mežonis (tā Jūs mani pazināt agrāk) dažreiz ierunāsies, papukstēs kā ezis . Tāpat ceru, ka savas domas mums izklāstīs ari pārējie rakstītāji, ceru, ka Jūs man teiksiet par ko labprāt lasītu- tā mēs labāk sapratīsimies.

Portālā es daudz nemainīšu – Labdarības Tievēšanas maratons, Kontrolbikses, Noslēpuma pērle un Ziemassvētku maratons- tiks saglabāti un pavisam noteikti ieviesīsim kādu jaunu projektu.

Tātad ir sācies jauns gads, ar jaunām idejām, ar jaunām iespējām, kuras

jāmēģina izmantot, jo reizēm dzīves dotās iespējas ir kā loterijas biļete, kuru vējš kopā

ar pērnajām rudens lapām ir atpūtis ceļmalā. Tu varbūt simtām reižu paiesi viņai garām…. un kad vienreiz nolemsi – pacelšu – apskatīšos, varbūt ka pilna … tā vairs tur

var nebūt…

Ceru arī uz Jūsu atbalstu iesakot savas idejas, savus ierosinājumus.

Jauna iepazīšanās!

Ikdienā esmu ļoti nopietns ierēdnis, plo-sos uz visām iespē-jamām pusēm, mēģinu visu paspēt, bet dien-naktī diemžēl ir tikai 24stundas, bet patie-sībā esmu tomēr sie-viete, ar visām no tā izrietošajām sekām un mani interesē viss, kas saistīts ar mums un ap

mums, jo pasaule jau tikai negriežas orbītā apkārt mums ,vajag pacelt ari degunu mazliet augstāk un palūkoties mazliet tālāk. Runāsim par visu iespējamo, par „modes lietām”, par praktiskām lietām, par karjeru un galu galā arī par sevi,jo visā šajā burzmā kas mums notiek apkārt, mēs nedrīkstam aizmirst arī pašas sevi.