katõļu dzeive majs 2012

1

Katōļu Dzeive 5`2012

Vasarsvētki bija jūdu pateicības svēt-ki, kuros viņi atcerējās īpašu notikumu – to, ka piecdesmitajā dienā pēc ebreju Pashas viņi saņēma Dekalogu – desmit baušļus – un kļuva par Dieva tautu. Tā nav nejaušība, ka Svētais Gars nonāca pār Baznīcu tieši šajā dienā. Tas notika tāpēc, lai pasludinātu, ka Svētajā Garā mums ir dāvāta liela žēlastība, garīgs Jaunās un mūžīgās derības Likums, rakstīts vairs nevis uz akmens plāksnēm, bet mūsu sirdīs (sal. Jer 31, 33). Svētais Jānis Hrizostoms to skaidrojis šādi: „Apustuļi nenokāpa no kalna kā Mozus, nesot rokās akmens plāksnes. Viņi izgāja no Pēdējo vakariņu telpas, nesot savā sirdī Svēto Garu un visur izdalot gudrības un žēlastības dārgumus – garīgās dāva-nas, kas bagātīgi izplūst no neizsīkstošā Avota. Viņi devās mācīt un sludināt Dieva Vārdu.” Šis jaunais likums ir Dieva mīles-tība, kas ir ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu Kristības sakramentā (sal. Rom 5, 5). Vasarsvētku vigīlijas Vārda liturģijā mēs lasām fragmentu no Radīšanas grāmatas par Bābeles torni, kuru ceļot ļaudis gribēja uzcelt svētnīcu savam, nevis Dieva godam. Un tas kļuva par viņu nelaimes cēloni, jo bez Dieva nav arī mīlestības un vienotības cilvēku vidū. Baznīcas tēvi ir teikuši, ka pasaulē tiek celtas divas pilsētas: BāBeLe, kuru ceļ, balstoties uz egoistisku sevis mīlestību un atsakoties no Dieva, un JAUnā Je-RUzALeMe, kas tiek celta, balstoties uz Dieva mīlestību un atsakoties no sevis.

Bābeles cēlājus tirda doma: ko dzīve man vēl var dot? Viņi vēlas no dzīves tikai ņemt un ņemt... Viņi ir pašpārlieci-nāti, patmīlīgi, negatīvi noskaņoti pret apkārtējiem, noguruši dzenoties pēc

naudas, slavas un varas. Viņi meklē savu laimi, bet diemžēl to neatrod un tad, ieslēgušies sevī, vaino visu pasauli. Savukārt Jaunās Jeruzalemes cēlāji domā: ko dzīve vēl gaida no manis? Viņi vēlas kalpot, palīdzēt citiem. Viņi ir atklāti, vienkārši, drosmīgi un pazemīgi. Šo cilvēku mērķis nav laimes iegūšana, viņi mīl un jūtas gandarīti.

1979.gadā Vasarsvētkos Varšavas sv.Annas baznīcā pāvests Jānis Pāvils II, tiekoties ar jauniešiem, viņiem sacīja: „Reiz mans tēvs ielika man rokās lūgša-nu grāmatu un parādīja tajā lūgšanu uz Svēto Garu, tāpat arī es, kuru jūs saucat par savu tēvu, vēlos kopā ar jums lūgt Dievu Tēvu caur Kristu, lai Viņš mums dod Garu – Iepriecinātāju. Pieņemiet no manis šo lūgšanu, kuru man iemācīja mans tēvs un esiet tai uzticīgi.” Intervijā ar Andre Frosardu Jānis Pāvils II par šo lūgšanu sacīja: „Tā bija svarīgākā mācību stunda manā garīgajā dzīvē, kas palika atmiņā spēcīgāk nekā viss līdz šim lasītais un mācītais. Ar kādu pārliecību tētis man to pateica! Vēl šodien es dzirdu viņa balsi.” Pāvests šo lūgšanu lūdzās visa mūža garumā. Katra kristīga lūgšana ir saistīta ar Svēto Garu, jo, kas pielūdz Dievu, tam Viņš ir jāpielūdz „garā un patiesībā”. (Jņ 4, 24) Baznīca ik dienas aicina mūs pazemīgi piesaukt Svēto Garu, it īpaši uzsākot un pabeidzot ikvienu svarīgu darbu.

Ja mēs gribam saņemt Svēto Garu, ja patiesi ilgojamies, lai Viņš piepildītu mūsu sirdis ar dievišķo mīlestību, tad lūgsim Viņu: „nāc, Svētais Gars, piepildi savu ticīgo sirdis un Tavas mīlestības uguni tajās iededz!”

Priesteris Andris Ševels MIC

Dzīve Svētajā Garā

2


Rīgas arhibīskaps-metropolīts zbig-ņevs Stankevičs ir iecelts par Vatikānā esošās Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes locekli. Pirmā padomes sēde, kurā z.Stankevičs piedalīsies, notiks 2012.gada novembrī Romā.

Pontifikālās pa-domes prezidents kardināls Kurts Kohs vēstulē, kas informē par šo Vatikāna valsts sekretāra Tarčisio Ber-tone nomināciju, izceļ Rīgas arhibīskapa-metropolīta kompe-tenci ekumenisma jautājumos. Vatikāna lēmums Kristiešu vie-notības veicināšanas padomē iekļaut ar-hibīskapu no Latvi-jas norāda uz to, ka labās kristiešu attiecības mūsu valstī kalpo par iedvesmojošu kristiešu sa-darbības piemēru arī citur pasaulē, atzīst z.Stankevičs. „es neuztveru to kā personīgu pagodinājumu, bet gan kā visaugstākā līmeņa apliecinājumu kris-tiešu sadarbībai Latvijā. Padomju gados izveidojušās labās attiecības starp dažā-du konfesiju kristiešiem veicina vienotību ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Mūsu pienākums ir vēl vairāk tajā augt, jo, tikai būdami vienoti, mēs varam sniegt ticamu liecību par Dievu, kas ir mīlestība.”

Pontifikālās kristiešu vienotības veicināšanas padomes uzdevums ir veicināt ekumenisku nostāju Katoliskajā

Baznīcā, kā arī attīstīt dialogu un sadar-bību starp Katolisko Baznīcu un citām Baznīcām un kristiešu kopienām. Šobrīd padome ir iesaistījusies starptautiskā teoloģiskā dialogā ar Ortodoksālo baznī-

cu, Koptu ortodoksā-lo baznīcu, Anglikāņu kopienu, Pasaules Luterāņu federāciju, Pasaules Metodistu padomi, Pasaules Baptistu aliansi u.c. Pontifikālo padomi veido apmēram 30 locekļi – kardināli, bīskapi, konsultanti.

Pontifikālās kris-tiešu vienotības vei-cināšanas padomes izveidošanās ir cieši saistīta ar Vatikāna II koncilu (1962-1965). Pāvests Jānis XXIII vēlējās, lai Katolis-

kās Baznīcas iesaistīšanās mūsdienu ekumeniskajā kustībā būtu viens no koncila galvenajiem jautājumiem, tāpēc 1960.gadā izveidoja Kristiešu vienotības veicināšanas sekretariātu. Tā uzdevums vispirms bija uzaicināt citu Baznīcu un kristiešu kopienu pārstāvjus piedalīties novērotāju statusā Vatikāna II koncilā, bet jau no pirmās sesijas tam tika uz-ticēts izstrādāt vairākus koncila doku-mentus par ekumenismu, nekristīgajām reliģijām, u.c. 1988.gadā pāvests Jānis Pāvils II Sekretariātu pārveidoja par Pontifikālo kristiešu vienotības veicinā-šanas padomi.

LRKB IC, www.katolis.lv

Sekmēsim kristiešu vienotību

AKTUALITāTeS

3


Baznīcas atjaunotne var notikt tikai Svētajā Garā, tas ir, pateicoties Viņa gaismai un spēkam – sacīja kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa, vadot Lielā gavē-ņa pārdomas. Gatavojoties pāvesta pa-sludinātajam Ticības gadam (12.10.2012 - 24.11.2013), šīs pārdomas ir vērstas uz to, lai mēs atjaunotu savu ticības sparu. Konferencē tēvs Ranjero balstījās uz sv.Bazīlija Lielā mācību par Svētā Gara dievišķību. no Baznīcas tēvu darbiem mēs varam mācīties ne tik daudz veidu, kā evaņģelizēt, bet drīzāk varam no viņiem mācīties padziļināt savu ticību.

Kāpēc šīm pārdomām par Svē-tā Gara dievišķību tika izvēlēti tieši sv.Bazīlija darbi?

Tēvs Kantalamessa paskaidroja: „Tāpēc ka Bazīliju, atšķirībā no citiem, vairāk interesē pati lieta nekā tās formu-lējums. Viņu vairāk interesē Svētā Gara dievišķība kā tāda, nevis termini, ar ko tā tiek izteikta.” Ja sakām, ka Baznīcas atjaunotne var notikt tikai Svētajā Garā, tad šajā ziņā tieši Bazīlijs ir vislabākais ceļa rādītājs. Viņa mācība šodien ir aktuāla tādēļ, ka viņš prot izcili parādīt Svētā Gara darbības lomu katrā pestīša-nas vēstures brīdī un ikvienā Baznīcas dzīves jomā. Šis Baznīcas tēvs atklāj, kā Svētais Gars darbojas radīšanā un pestīšanas vēsturē. Viņš atklāj arī to, kā Svētais Gars darbojas Baznīcas dzīvē, piešķir visām lietām skaistumu, kārtību un harmoniju. Bazīliju vēl vairāk interesē Svētā Gara klātbūtne un darbība katra kristieša personiskajā dzīvē.

Kapucīnu tēvs atgādināja, ka mūsu dzīvē viss sākas ar Kristību. Saņemot šo sakramentu, mēs piedzimstam jaunai dzīvei, tomēr kopš tā laika esam aicināti

iet pa pilnveidošanās ceļu un kļūt aizvien līdzīgāki Kristum. Šis ceļš reizē ir krusta ceļš. Daudzi to labprāt pieņem, iemācās tikt galā ar savām iegribām un tiecas pilnībā paklausīt Dieva gribai, tādējādi iemantojot patiesu brīvību un laimi.

Pārvarēt savu gribu ir iespējams arī ļoti īsā laikā. Piemēram, pastaigājoties ko ierauga, grib apmierināt savu ziņkā-rību, bet tad pieņem stingru lēmumu: nē, es neskatīšos! Tādā veidā cilvēks uzvar savas iegribas. Tad, kad dzirdam kādu aprunājam otru, mūsu vecais cil-vēks mudina mūs iesaistīties aprunās. Tomēr mēs varam pateikt stingru „nē” un tā iznīcināt sevī šo veco cilvēku.

noslēgumā tēvs Kantalamessa norā-dīja, ka Svētajam Garam ir ļoti būtiska loma mūsu iekšējās pārveides procesā. Viņš apgaismo mūsu prātu, piepilda sirdi ar mīlestību, dod spēku cīņā ar ļauno, palīdz augt labajā un svētdara mūs. Tur, kur valda haoss, Svētais Gars ievieš kārtību. Tur, kur valda sašķeltība, Viņš panāk vienprātību. Tur, kur grēks ir iecirtis neglītus robus, šā Gara žēlastība visu nolīdzina un padara skaistu.

Jānis Evertovskis www.radiovaticana.org

Pārdomas par Svēto Garu

GARĪGā DzĪVe

4


Dārgie jaunieši! Man ir prieks jūs atkal uzrunāt sakarā ar 27.Pasaules Jauniešu dienām. Man vēl spilgtā at-miņā ir mūsu tikšanās pagājušā gada augustā Madridē. es pateicos Dievam par to, ka šīs dienas bija tik auglīgas

un ka to nestie augļi arvien vairāk būs manāmi jauniešu un viņu kopienu dzīvē. Tagad mūsu domas ir pievērstas mūsu nākamajai tikšanās reizei, kura 2013. gadā notiks Riodežaneiro un kuras tēma būs „ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!” (Mt 28, 19).

Šogad Jauniešu dienu tēma sa-saucas ar pamudinājumu, kuru svētais apustulis Pāvils izteicis Vēstulē filipie-šiem: „Vienmēr priecājieties Kungā!” (4, 4) Prieks ir būtisks kristīgās dzīves elements. Pasaules jauniešu dienās mēs ikreiz piedzīvojam neizsakāmu prieku, kopības prieku, prieku par to, ka esam kristieši, ticības prieku.

Mūsu sirds ir radīta priekamIlgas pēc prieka ir dziļi apslēptas

ikviena cilvēka sirdī. Daudz vairāk par tūlītēju un īslaicīgu apmierinājuma izjūtu mūsu sirds tiecas pēc dziļa, pilnīga un nepārejoša prieka, kas piešķirtu „garšu” mūsu eksistencei. Tas īpaši raksturīgs jums, jo jaunība ir tas dzīves posms, kad cilvēks pastāvīgi atklāj dzīvi, pasauli, citus cilvēkus un pats sevi. Tas ir laiks, kad cilvēks atveras nākotnei un dziļi il-gojas pēc laimes, draudzības, dalīšanās un patiesības, laiks, kad mūs iedvesmo augsti ideāli un kaļam lielus plānus. (..)

Taču katru dienu mēs sastopamies arī ar daudzām grūtībām. Dziļi mūsu sirdī mīt bažas par nākotni; mūsos rodas jautājums, vai pilnīgais un ne-pārejošais prieks, pēc kura ilgojamies, nav ilūzija un bēgšana no realitātes. Daudzi jaunieši sev jautā: vai pilnīgs prieks patiesībā ir iespējams? Dodoties prieka meklējumos, var iet pa dažādiem ceļiem, un daži no tiem ir maldīgi, lai neteiktu – bīstami. Bet kā mēs varam atšķirt to, kas sniedz patiesu un nepār-ejošu prieku, no tā, kura sniegtais prieks ir tūlītējs un iluzors?

Dievs ir patiesā prieka avotsJebkāda patiesa prieka avots ir

Dievs, pat tad, ja pirmajā brīdī tas arī nav tik nepārprotami skaidrs. Dievs ir mūžī-gās mīlestības komūnija, Viņš ir bezga-līgs prieks, kas nepaliek noslēdzies pats sevī, bet laužas uz āru, lai aptvertu visus tos, kurus mīl un kuri mīl Viņu. Dievs aiz mīlestības mūs ir radījis pēc sava attē-la, lai izlietu pār mums savu mīlestību

Vienmēr priecājieties Kungā!

GARĪGā DzĪVe

5


un piepildītu mūs ar savu klātbūtni un žēlastību. Dievs ar mums vēlas dalīties savā dievišķajā un mūžīgajā priekā, un Viņš palīdz mums saskatīt, ka mūsu dzīves dziļākā jēga un vērtība ir tā, ka Viņš mūs pieņem, uzņem un mīl. Mums reizēm ir grūti citus pieņemt, bet Dievs mūs pieņem bez kādiem nosacījumiem, un tāpēc mēs varam sacīt: „Dievs mani personiski mīl; man ir sava vieta šajā pasaulē un vēsturē.”

Šī Dieva bezgalīgā mīlestība pret katru no mums visskaidrāk izpaužas Jēzū Kristū. Viņā rodams prieks, ko mēs meklējam. (..) Kad eņģelis Gabriels Jaunavai Marijai paziņoja, ka viņa kļūs par Pestītāja Māti, pirmais tā sacītais vārds bija: „Priecājies!” (Lk 1, 28) Kad Jēzus piedzima, Kunga eņģelis ganiem sacīja: „Lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm.” (Lk 2, 11) Un arī Austrumu gudrie, kas meklēja Bērnu, „ieraudzījuši zvaigzni, priecājās lielā priekā” (Mt 2, 10). Visa šā prieka iemesls ir tas, ka Dievs ir tuvu – tik tuvu, ka Viņš kļuva par vienu no mums. (..) Mūsu prieka pirmais iemesls ir tas, ka Kungs, kas mani pieņem un mīl, ir man cieši līdzās.

Patiesībā ikreiz, sastopoties ar Jēzu, dzimst dziļš iekšējs prieks. Mēs to varam pamanīt daudzās evaņģēlijā aprakstītajās epizodēs (sal. Lk 19, 5-6). Tas ir prieks sastapt Kungu, sajust Dieva mīlestību, kas spēj pārveidot visu eksis-tenci un nest pestīšanu. (..)

Glabāt sirdī kristiešu priekuŠajā brīdī mūsos rodas jautājums:

„Kā lai mēs saņemam un saglabājam šā dziļā, šā garīgā prieka dāvanu?” (..) Ga-rīgais prieks, ko atklājam un glabājam, ir auglis, ko sniedz tikšanās ar Jēzu. Jēzus aicina, lai mēs Viņam sekojam un savā

dzīvē paļaujamies uz Viņu. Mīļie jau-nieši, nebaidieties savā dzīvē paļauties vienīgi uz Kristu un Viņa evaņģēliju!

(..) Mīļie draugi, iemācieties saska-tīt, kā Dievs darbojas jūsu dzīvē, un atklāt Viņu ikdienas dzīves notikumu aizsegā. Apzinieties, ka Dievs jūs ne-kad neatstās. Bieži pievērsiet Viņam savu skatienu. Viņš uz krusta par jums atdeva savu dzīvību, jo Viņš jūs mīl. Kristieši nekad nevar būt skumji, jo viņi ir satikuši Kristu, kas par viņiem ir atdevis savu dzīvību.

Meklēt Kungu un atrast Viņu savā dzīvē nozīmē arī pieņemt Viņa Vārdu, jo tas ir mūsu sirds prieks. Iemācieties lasīt un apcerēt Svētos Rakstus. Tie jums sniegs atbildi uz jautājumiem par patiesību, kuri mīt jūsu sirds dziļumos.

(..) Liturģija ir īpaša norise, kuras laikā Baznīca pauž savu prieku. Katru svētdienu Svētajā Misē kristiešu kopie-na svin galveno pestīšanas noslēpumu - Kristus nāves un augšāmcelšanās no-slēpumu. Tas ir ļoti svarīgs brīdis visiem Kunga mācekļiem, jo tajā kļūst klātesošs Viņa mīlestības upuris. (..)

Mīlestības prieksPrieks ir cieši saistīts ar mīlestību:

tie ir divi nešķirami Svētā Gara augļi. Mīlestība rada prieku, un prieks ir mī-lestības paveids. Svētīgā māte Terēze no Kalkutas sacīja: „Prieks ir mīlestības tīkls, ar kuru iegūt dvēseles. Dievs mīl priecīgu devēju. Tas, kas dod ar prieku, dod vairāk.” Un Dieva kalps Pāvils VI rakstīja: „Dievā viss ir prieks, jo viss ir došana.”

Domājot par dažādiem jūsu dzīves aspektiem, es gribētu jums sacīt, ka mī-lēt nozīmē būt nelokāmam, uzticamam un uzticīgam savām saistībām. Tas, pirmkārt, attiecas uz draudzību. Mūsu

GARĪGā DzĪVe

6


draugi gaida, lai mēs būtu patiesi, go-dīgi, uzticīgi, jo patiesa mīlestība pastāv arī grūtību brīžos.

(..) Lai piedzīvotu mīlestības prieku, mums jābūt arī nesavtīgiem. Mēs ne-drīkstam apmierināties ar to, ka dodam no sevis pēc iespējas mazāk. Mums pilnībā jāiesaistās dzīvē un īpaša uz-manība jāveltī tiem, kas cieš trūkumu. Pasaulei ir vajadzīgi cilvēki, kas būtu lietpratīgi un nesavtīgi un vēlētos kalpot kopējam labumam. Meklējiet iespējas, kā palīdzēt, lai sabiedrību, kurā jūs esat, darītu taisnīgāku un cilvēcīgāku.

Runājot par nesavtību, es nevaru nepieminēt kādu īpašu prieku: to, kas tiek piedzīvots, atbildot uz aicinājumu visu savu dzīvi veltīt Kungam. Mīļie jaunieši, nebaidieties no Kristus aicinā-juma uz konsekrēto dzīvi, klostera dzīvi, sevis veltīšanu misionārajam darbam vai priesterībai. Tāpat liels ir prieks, kuru Viņš sniedz tam vīrietim un tai sievietei, kuri sevi laulībā pilnīgi atdod viens otram, lai dibinātu ģimeni un kļūtu par zīmi Kris-tus mīlestībai pret savu Baznīcu.

es gribētu minēt trešo elementu, kas ļauj piedzīvot mīlestības prieku: veicināt to, lai jūsu dzīvē un jūsu kopienas dzīvē arvien ciešāka kļūtu brāļu vienotība. Tikai kopā esot, dzīvojot brāļu vienotībā, mēs varam piedzīvot šo prieku. (..)

Atgriešanās prieks Lai dzīvotu patiesā priekā, ir jāpazīst

kārdinājumi, kas mūs no tā attālina. Mūsdienu kultūra bieži mudina mek-lēt tūlītējus mērķus, sasniegumus un baudas. Tā veicina nepastāvību, nevis neatlaidību, smagu darbu un uzticību savām saistībām. Tās vēstījums sekmē patērētāju mentalitātes rašanos un sola viltus laimi. Pieredze mums māca, ka ne jau materiālā pārticība ir laimes nosacī-

jums. Cik daudz ir tādu cilvēku, kurus, kaut arī materiālā ziņā viņi ir pārtikuši, māc skumjas, izmisums un tukšuma izjūta. Lai iemantotu pastāvīgu prieku, mums jādzīvo mīlestībā un patiesībā. Mums jādzīvo Dievā.

Dievs vēlas, lai mēs būtu laimīgi. Tieši tāpēc Viņš mums devis īpašus no-rādījumus šim dzīves ceļam – baušļus. Ja tos ievērosim, mēs atradīsim ceļu, kas ved uz dzīvi un laimi. (..) Ja mēs izlemjam veidot savu dzīvi bez Dieva, neņemot vērā Viņa gribu, galu galā tas izsauc sarūgtinājumu, skumjas un zaudējuma izjūtu. Grēka pieredze, proti, atteikšanās sekot Dievam un apvaino-jums Viņa draudzībai, mūsu sirdī rada nomāktību.

Reizēm kristīgās dzīves ceļš nav viegls, un, lai saglabātu uzticību Kunga mīlestībai, mums nākas pārvarēt šķērš-ļus; dažkārt mēs pakrītam. Taču Dievs savā žēlsirdībā mūs nekad neatstāj; Viņš vienmēr mums piedāvā iespēju atgriezties pie Viņa, izlīgt ar Viņu un piedzīvot prieku par Viņa mīlestību, kas mums piedod un mūs pieņem.

Mīļie jaunieši, bieži pieņemiet Gan-darīšanas sakramentu! Tas ir sakra-ments, ar kura palīdzību no jauna tiek atklāts prieks. Lūdziet, lai Svētais Gars jums dāvā gaismu, kas nepieciešama, lai spētu apzināties savu grēcīgumu un lūgt Dievam piedošanu. Pieņemiet šo sakramentu regulāri, pieņemiet to mierā un paļāvībā.

Prieks pārbaudījumu laikāUn, visbeidzot, mūsu sirdī varētu

ras ties jautājums: vai tiešām ir iespē-jams dzīvot priekā arī tad, kad nākas piedzīvot pārbaudījumus? (..)

Atbildi uz to var meklēt tādu pašu jauniešu kā jūs pieredzē. Jauniešu, kuri

GARĪGā DzĪVe

7


Kristū bija raduši gaismu, kas var sniegt spēku un cerību arī grūtos brīžos. Svētī-gais Pjērs Džordžo Frasati (1901-1925) sava īsā mūža laikā piedzīvoja daudz pārbaudījumu, tostarp savā jūtu dzīvē tika dziļi ievainots. Tieši šajā situācijā viņš savai māsai rakstīja: „Tu man jautā, vai esmu priecīgs. Kā gan es tāds varētu nebūt? Kamēr vien ticība dos man spē-ku, es vienmēr būšu priecīgs.” (Vēstule viņa māsai Lučiānai)

nesen ir beatificēta Kjāra Badano (1971-1990). Viņa pie-dzīvoja to, kā mīlestība var pārveidot sāpes un, atrodoties ciešanu vidū, var izjust noslēpumainu prieku. Astoņpadsmit gadu vecumā, kad vēzis viņu mocīja īpaši ne-žēlīgi, Kjāra piesauca Svēto Garu, aizlūdzot par jauniešiem no viņas kustības. Viņa, kas tikpat labi būtu varējusi lūgt par savu dziedināšanu, lūdza, lai Dievs ar savu Garu apgaismo visus šos jauniešus un dod tiem gudrību un gaismu: „Šajā brīdī es patiešām izjutu Dieva klātbūtni. Es cietu fiziski, bet mana dvēsele dziedāja.” (Vēs-tule Kjārai Lubikai) Kjāras miera un prieka cēlonis bija pilnīgā paļāvība uz Kungu un tas, ka savu slimību viņa pieņēma kā no-slēpumainu Dieva gribas izpausmi, kas bija saistīta ar viņas un visu citu dvēseļu labumu. Kjāra bieži teica: „Jēzu, ja Tu to vēlies, tad es arī to vēlos.”

Šīs ir tikai divas liecības, bet tādu ir neskaitāmi daudz. Un tās atklāj, ka īsts kristietis nekad nav izmisis un skumjš. Arī tad ne, kad piedzīvo smagus pār-baudījumus. Tās liecina, ka kristiešu

prieks nav bēgšana no realitātes, bet pārdabisks spēks, kas mums palīdz tikt galā ar ikdienas dzīves grūtībām. Mēs zinām, ka Jēzus ir kopā ar mums un ka Viņš vienmēr ir uzticīgs Draugs.

Prieka liecinieki Mīļie draugi, noslēgumā es gribētu

jūs aicināt kļūt par prieka misionāriem. Mēs nevaram būt laimīgi, ja citi tādi nav. Priekā ir jādalās. ejiet un stāstiet citiem jauniešiem par to, cik priecīgi jūs esat,

atraduši lielo dārgumu, kas ir pats Jēzus. Ticī-bas prieku mēs nevaram paturēt sev. Ja vēlamies to nezaudēt, mums tas jādod citiem.

(..) Dažkārt kristietī-ba tiek attēlota kā dzī-vesveids, kas apslāpē mūsu brīvību un ir pret-runā mūsu vēlmēm pēc laimes un prieka. Bet tā nav patiesība! Kristieši ir cilvēki, kuri ir patiesi laimīgi, jo viņi zina, ka nekad nav vieni. Tie zina, ka vienmēr atrodas

Dieva rokās. Jums, jaunieši, kas sekojat Kristum, ir uzdevums parādīt pasaulei to, ka ticība sniedz patiesu, pilnīgu, nepārejošu laimi un prieku. (..)

esiet entuziasma pilni jaunās evaņ-ģelizācijas liecinieki! ejiet pie tiem, kas cieš, un pie tiem, kas meklē, un snie-dziet tiem prieku, ko Jēzus vēlas dāvāt. Ienesiet to savā ģimenē, skolā, augst-skolā un darbavietā, nesiet to saviem draugiem – visur, kur jūs dzīvojat. Jūs redzēsiet, cik tas ir aizraujoši. (..)

No Benedikta XVI vēstījuma 27.Pasaules Jauniešu dienām

No itāliešu val. tulk. Astra Feldmane

GARĪGā DzĪVe

8


Sveicam bīskapu Jāni Buli“Latvijas Vēstnesis” informē, ka Orde-

ņu kapituls 2012.gada 13.aprīlī nolēma par nopelniem Latvijas valsts labā pie-

šķirt Triju zvaigžņu ordeni Viņa ekse-lencei Romas kato-ļu Baznīcas Latvijā Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapam Jānim Bulim.

Bīskapam Jānim Bulim Ordeņu ka-pituls piešķir otrās šķiras Triju zvaig-žņu ordeni.

Triju zvaigžņu ordenis nodibināts 1924.gadā par piemi-ņu Latvijas valsts tapšanai un atjaunots 1994.gadā. Triju zvaigžņu ordenis ir visaugstākais valsts apbalvojums un tā devīze ir “Per aspera ad astra” (“Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”).

Ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvo par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā. nopelni Tēvijas labā, par kuriem Triju zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts, pašvaldības, sabiedriskajā, kultūras, izglītības, zinātnes, sporta vai saimnieciskajā darbā. Par nopelniem uzskatāms gan atsevišķs izcils darbs, gan ilgstoša, priekšzīmīga un panāku-miem bagāta darbība, gan īpaši nopelni Latvijas neatkarības atjaunošanas pe-riodā vai valsts tālākas nostiprināšanas laikā.

Jānis Bulis dzimis 1950.g. 17.augustā Ludzas novada Brigu pagastā, Ba-risu mājās. Ieguvis vidējo izglītību, 1972.gadā iestājas Rīgas Metropolijas Romas katoļu Garīgajā seminārā, kuru 1977.g.

absolvē. 22.maijā Rīgas sv.Jēkaba ka-tedrālē bīskaps Julijans Vaivods ordinē viņu par priesteri. Kā prāvests kalpojis Daugavpilī, Rēzeknē, Dukstigalā, Rīgā, ir bijis Ludzas draudzes dekāns.

1991.g. 24.jūnijā Jāni Buli Liepājas sv.Jāzepa katedrālē Svētā Krēsla sūt-nis arhibīskaps Frančesko Kalasuono konsekrēja par šīs diecēzes bīskapu. No 1996.g. 6.janvāra viņš ir RēzeknesAglonas diecēzes bīskaps un Latvijas Bīskapu konferences priekšsēdētājs kopš 2011.gada 18.oktobra.

www.katedrale.lv

Jauna diakona ordinācija14.aprīlī Jelgavas katedrālē bijām

liecinieki kādam ļoti skaistam notiku-mam. Šajā dienā varējām priecāties ne tikai tāpēc, ka turpinājās Lieldienu ok-tāva, kura mums atgādināja par Kristus augšāmcelšanos un uzvaru pār nāvi, bet arī tāpēc, ka Garīgā semināra piektā kursa students Ingmārs Zvirgzdiņš no Grīvas draudzes tika ordinēts par diakonu! Tas bija saviļņojošs notikums, uz kuru bija ieradušies priesteri no Jelgavas diecēzes, emeritētais Jelga-vas bīskaps V.e. Antons Justs, Rīgas Garīgā semināra pasniedzēji, Ingmāra ģimene, draugi, studiju biedri. Rīgas Kristus Karaļa draudzes koris notikumu padarīja vēl krāšņāku ar savu skaisto dziedāšanu.

Ingmāru ordinēja Jelgavas bīskaps edvards Pavlovskis. Svētā Mise iesākās ar to, ka Ingmārs publiski apliecināja ticību, parakstīja dokumentus, kuros apliecināja, ka pats brīvi vēlas kalpot Dievam, tic un pieņem to, ko māca Baznīca, ka saprot un apņemas ievērot

Priecāsimies par Dieva darbiem

AKTUALITāTeS

9


celibātu. Pēc tam sekoja Svētā Mise. Pēc evaņģēlija nolasīšanas sprediķi teica bīskaps edvards Pavlovskis. Viņš atgādināja kandidātam, cik lielu atbil-dību ir uzņēmies, norādīja uz celibāta skaistumu un nozīmi diakona un vēlāk priestera kalpojumā, atgādināja, ka tas ir kalpojums, nevis kaut kādu privilēģiju iegūšana. Bīskaps aicināja kandidātu būt atvērtam visiem cilvēkiem, priecāties par katru, kas meklē ceļu pie Jēzus, un pašam meklēt tos, kuri vēl Dievu nav iepazinuši, bet spēku savam jaunajam kalpojumam bīskaps ieteica rast lūgša-nā un personiskās attiecībās ar Jēzu. Bīskaps citēja svēto Asīzes Francisku, kurš mācīja, ka vajag nepārtraukti sludināt evaņģēliju, un „dažreiz arī ar vārdiem”. Sprediķi bīskaps noslēdza ar aicinājumu būt par piemēru kalpošanā, lūgšanā un dedzībā.

Pēc sprediķa notika ordinācija. Kan-didāts solīja paklausību bīskapam, uzti-cību Baznīcai, apņēmās lūgties stundu liturģiju. Pēc solījumiem sapulcējušies lūdzās visu svēto litāniju, bet tai sekoja konsekrācijas lūgšana. Pēc konsekrā-cijas jaunajam diakonam tika uzvilkts diakona liturģiskais apģērbs – stola un dalmatika, kā arī pasniegta evaņģēlija grāmata, lai jaunais diakons atcerētos, ka viņam tagad ir pienākums cītīgi slu-dināt labo vēsti par Jēzu Kristu. Jaunā diakona ordinācija klātesošajiem pries-teriem un diakoniem bija iespēja atce-rēties savu ordinācijas dienu, savukārt semināristi saņēma uzmundrinājumu, ka arī viņiem tāda būs.

Pēc ordinācijas rita jaunais diakons uzsāka savu kalpošanu liturģijā ar upurdāvanu sagatavošanu. Pēc Mises jauno diakonu sveica visi klātesošie. Kā pirmais savu prieku un laba vēlējumus pauda V.e. bīskaps edvards Pavlovskis,

pēc tam – studiju biedri no semināra, ģimene, Jelgavas katedrāles aktīvisti un prāva rinda ar draugiem. Kāds pāris bija ieradies pat no zviedrijas, lai būtu klāt Ingmāra ordinācijā! Ingmāra mamma vēlēja savam dēlam izturību jaunajā kalpojumā un pateicās bīskapam par tēvišķajām rūpēm.

Lielais draugu pulks, kas bija iera-dies sveikt Ingmāru, liecina, ka jaunais diakons tik tiešām vēlas kalpot Dievam un Viņa Baznīcai; ka vēlas sludināt Labo Vēsti – evaņģēliju cilvēkiem sev apkārt. Vairāki sveicēji atzina, ka, iepazīstot Ing-māru, viņiem bi ja iespēja iepazīt katoļu Baznīcu, bet kāda meitene pateicās par to, ka Ingmārs viņai bija palī-dzējis kļūt par kristieti. Tāpat sveikšanas lai-kā tika uzskai-tītas daudzas citas Ingmāra labās īpašības, kuras cilvēki bija ievē-rojuši laikā, kad Ingmārs bija praksē dažādās draudzēs.

Visus notikuma dalībniekus pildīja prieks – priecājās Jelgavas diecēzes ticīgie. Lai šis prieks piepilda arī jūs!

Apsveicu Jelgavas diecēzi un bīska-pu ar jauno palīgu dvēseļu aprūpē, kā arī Ingmāra ģimeni, draugus un paziņas. Apsveicu arī pašu Ingmāru un novēlu, lai viņam ir spēks, pacietība, neizsmeļama enerģija, nebeidzamas Dieva žēlastības un Svētā Gara vadība jaunajā kalpoju-mā un turpmākajā dzīves ceļā!

Seminārists Pēteris SkudraBaibas Motivānes foto

AKTUALITāTeS

10


Austrālija: Kunga Žēlastības gadsBaznīca Austrālijā Vasarsvētkos

sāks Kunga Žēlastības gadu. Bīskapi to ir izsludinājuši, lai atjaunotu ticīgo tikšanos ar Kristu caur grēksūdzi, lūgša-nām un Viņa Vārda klausīšanos. Īpašu uzmanību Austrālijas Baznīcas gani aicina pievērst euharistijai un tās ado-rācijai, taču aicina neaizmirst arī mājas lūgšanas – tādas, kā lūgšana pirms un pēc maltītes. Žēlastības gadā priesteri tiek aicināti iepazīstināt ticīgos ar „lectio divina” nozīmi, censties iedzīvināt Svēto Rakstu vārdus draudzes dzīvē, rosināt pārdomas par kļūdām un grēkiem, un tai pašā laikā arī par dāvanām un žēlastī-bām, ko cilvēkiem piešķir Dievs.

Inese Šteinerte / Vatikāna Radio

Pāvesta vārdā nosaukta bērnu slimnīcaBetlēmē kāda bērnu slimnīca būs

veltīta Benediktam XVI – pirms dažām dienām paziņoja Jeruzalemes latīņu rita patriarhs Fuads Tvals un Jāņa Pāvila II vārdā nosauktā fonda prezidents bīs-kaps Lučiano Džovanetti. Slimnīcā būs 40 vietas. Tuvākajā laikā tiks parakstīts protokols un uzsākti celtniecības dar-bi. Projektu atbalsta Itālijas Bīskapu konference un Toskānas apgabals. Tā īstenošanu paredzēts pabeigt 2014. gadā. Minētā struktūra būs kārtējais atbalsts Svētās zemes un Tuvo Austru-mu reģiona kristiešiem, kā arī palīdzība visiem šī apgabala bērniem.

Fonds ģimeņu atbalstamSakarā ar gaidāmo Pasaules Ģimeņu

tikšanos Milānā, kas notiks no 30.maija līdz 3.jūnijam, tika nodibināts speciāls palīdzības fonds, lai neviena ģimene nepaliktu malā. Tā sauktais „Uzņemša-

nas fonds” tika izveidots ar mērķi sniegt materiālo palīdzību visām tām ģimenēm, kuras grib, bet līdzekļu trūkuma dēļ nevar ierasties uz gaidāmo saietu un tikšanos ar Benediktu XVI. Paredzēts, ka Milānā ieradīsies ģimenes no visas pasaules, tai skaitā no nabadzīgām un tālām zemēm. Šobrīd dalībai pasākumā pieteikušies cilvēki no 73 pasaules valstīm – pat no tik tālām zemēm kā Haiti, zimbabve un Malaizija. Minēto fondu atbalsta vairāk nekā 3000 labdaru.

Dievišķās kārtības ignorēšana„Ģimene un tai draudošās mūsdienu

briesmas” – par šādu tematu 15.aprīlī Ruandā, Kabugas Dieva Žēlsirdības sanktuārijā, notika konference, ko orga-nizēja vietējā episkopāta ģimenes lietu komisija. Tās sekretārs priesteris Ašijs Bavē norādīja, ka nesaskaņu un pāru attiecībās nereti valdošās saspīlētās at-mosfēras galvenais cēlonis ir dievišķās kārtības neievērošana. Šodien ģimeni apdraud šķiršanās, aborti, vardarbība, pastāvīgas konfliktsituācijas, neuzticī-ba. Ja daudzas mūsdienu ģimenes nav laimīgas, tā iemesls ir attālināšanās no Dieva noteiktās kārtības, Viņa plāna attiecībā uz vīrieša un sievietes laulību ignorēšana, novēršanās no patiesības. Priesteris Bavē aicināja laulātos pārva-rēt dažādās problēmas ar savstarpēju mīlestību, cieņu un uzticību.

Runājot par prokreāciju, priesteris atgādināja, ka tā ietver sevī ne tikai bērnu dzemdināšanu, bet arī rūpīgu au-dzināšanu un gādību, dodot viņiem visu ikdienas dzīvei nepieciešamo – pārtiku, apģērbu, medicīnisko aprūpi, izglītību un ticību. Uz konferenci Kabugā daudzi dalībnieki ieradās kājām, mērojot 15 km garu ceļu.

Jānis Evertovskis / Vatikāna Radio

AKTUALITāTeS

11


Labu darīt gribētāji, partijas „Vieno-tība” Salaspils nodaļa kopā ar Salaspils Katoļu draudzi aicināja paveikt ko īpašu, ko tādu, kas gadiem ilgi priecētu Salas-pils iedzīvotāju un viesu acis un sirdis.

Ideja labiekārtot Salaspils centrā esošās Katoļu baznīcas teritoriju, izvei-dojot skaistu mūžzaļu aleju, šķita vis-piemērotākā, jo aleja simboliski iezīmē ceļu uz dievnamu, aicinot aizdomāties par garīgo vērtību prioritāti mūsu dzīvē. Savukārt alejas ainavis-kā vērtība priecēs ne tikai baznīcas apmeklētājus, bet arī visus garāmgājējus un braucējus. Idejas autore un talkošanas galvenā organi-zatore bija „Vienotības” bied-re, Salaspils novada domes priekšsēdētāja 2.vietniece Malda Caune. Pateicoties profesionāļiem no SIA „Sa-laspils Daiļdārznieks”, tika sagatavots Salaspils Katoļu baznīcas labiekārtošanas projekts, kurš paredz izveidot klinškalnu un klājenisko kadiķu aleju gar asfaltēto piebraucamo ceļu baznīcai.

21.aprīļa Lielajā talkā, kurā piedalījās vairāk nekā 20 „Vienotības” biedru, atbal-stītāju un Salaspils Katoļu draudzes pār-stāvju, tai skaitā Salaspils novada domes priekšsēdētājs Raimonds Čudars, tika iestādīti 28 klinškalna un 32 klājeniskie kadiķi. Tāpat šajā dienā daudzi draudzes aktīvisti sakopa tuvāko baznīcas teritori-ju. Visiem talciniekiem bija patiess prieks par priestera Gaita Dubulta sirsnīgo uzņemšanu un atsaucību sadarboties šā pasākuma realizācijai. Kā uzsver Malda Caune, padarītais iepriecinās ikvienu

salaspilieti un pilsētas viesi un radīs pozitīvas emocijas par vēl vienu sakoptu vietu pilsētas centrālajā daļā, lai mums pašiem būtu prieks par savu pilsētu un patīkami iziet pastaigāties tās ielās.

Salaspils Katoļu baznīcas teritori-jas labiekārtošana neapstāsies ar šo talkas dienu, bet „Vienotības” Salaspils nodaļa kopā ar Salaspils Katoļu draudzi veiksmīgi iesākto projektu plāno turpināt maija brīvdienās, veicot puķu stādīju-

mus, lai baznīcas teritorija ikvienu uzru-nātu un aicinātu arī ienākt dievnamā.

„Vienotības” Salaspils nodaļas vadī-tājs Ansis Grantiņš ir gandarīts par vēl vienu labu piemēru Salaspilī, kas aplie-cina iespējas veikt būtiskus un redzamus uzlabojumus novadā tikai ar sabiedrisku iniciatīvu un līdzatbildību, kā arī saka lielu paldies visiem talkotājiem par dar-bu, paldies arī atbalstītājiem, īpaši SIA „Merks” un SIA „eko-air” par finansiālu atbalstu stādu un materiālu iegādei.

Ansis Grantiņš, Salaspils domes attīstības nod. vad.

Domes arhīva foto

Lielajā talkā iestādīta aleja

AKTUALITāTeS

12


Pieci garīgās dzīves pamatprincipi

(sākums 3./2012.)

4. Apvienot dzīvi ar lūgšanuKad Filotejas autors runā par lūgša-

nu, viņš vispirms uzsver, ka tā ir vitāla nepieciešamība. „Lūgšana ieved mūsu prātu Dieva gaismā un skaidrībā, bet mūsu gribu – Debesu mīlestības ugunī. Līdz ar to nekas vairāk neattīra mūsu prātu no neziņas tumsas un gribu no ļaunām tieksmēm kā lūgšana.”

Sv.Francisks no Sales augstu vērtē un iesaka praktizēt balsī izteiktu lūg-šanu jeb ārēju – tā var būt liturģiska, kolektīva vai individuāla. Taču šīs lūgšanas vērtību nosaka cilvēka dvēseles stāvoklis: „Viena pati lūgšana Tēvs mūsu, kas nāk no dedzīgas sirds, ir vairāk vērta nekā daudzas, kas izteiktas pavirši un ar steigu.” Lūgšanas dzīvē liela nozīme ir iekšējai nostājai un vajag izvairīties no dievbijīgas pļāpāšanas un tukšām frāzēm līdzīgi papagailim. Un patiešām nevaram „teikt, ka lūdzamies, ja mūsu lūpas izrunā vārdus, bet sirds sakopotības nav”, un, ja izrunājam lūg-šanas tekstu kā papagailis, tad nevaram gaidīt, ka Dievs mūs uzklausīs, jo Dievs vairāk uzlūko sirdi, kas lūdz, un nevis vārdus, kuri tiek izrunāti.

Īpašu vietu sv.Francisks ierādīja apceres lūgšanai, kuru praktizēt viņš ieteica visiem, pat laicīgiem cilvēkiem. Šīs lūgšanas vērtību viņš saskatīja tajā apstāklī, ka apcerē vissvarīgākais ir cilvēka iekšējā nostāja, viņa sirds mī-lestība uz Kungu, jo lūgšanas vērtība ir atkarīga no mīlestības. Lai gan savā darbā Ceļš uz dievbijīgu dzīvi viņš ap-

rakstījis „vienkāršas apceres metodi”, tad tomēr viņa pārliecība ir, ka „lūgšanu dzīvē visu noslēpumu noslēpums ir pilnīgā sirds vienkāršībā pievērsties Kungam”, jo „patiesai mīlestībai nav nekādas metodes”. Pastāv ļoti cieša sakarība starp lūgšanas veidu un dzīves veidu. „Daudzi cilvēki maldās, uzskatot, ka labai lūgšanai ir vajadzīgi dažādi paņēmieni un metodes, kurus viņi cenšas skrupulozi meklēt.” Apceres lūgšanu sv.Francisks no Sales sauc arī par „sirds lūgšanu” un tai ir divas formas: meditācija un kontemplācija. Tās abas uztur garīgo dzīvi, tāpat kā ēdiens un dzēriens uztur fizisku dzīvi un šajā ga-dījumā „ēdiens apzīmē meditāciju un dzēriens kontemplāciju.”

Apceres lūgšanai ir nepieciešams ieplānot konkrētu laiku dienas gaitā, bet pastāv vēl trešais lūgšanas veids, kurš ir daudz labāk saskaņojams ar katra cilvēka ikdienas aktivitātēm, tā ir dzīves lūgšana jeb oratio vitalis. Tās aprakstu varam atrast kādā no spredi-ķiem: „Viss, ko dara cilvēki, kas bīstas Dievu, ir nemitīga lūgšana un to sauc par dzīves lūgšanu. To varam attiecināt uz tiem, kas apdāvina nabagus, apmeklē slimos un dara citus līdzīgus darbus – visi viņu labie darbi ir meditācija un Dievs viņus atalgos.” Tie nekādā ziņā nekļūs par šķērsli vienotībai ar Dievu, gluži otrādi, pildot labos darbus, cilvēks vienmēr atcerēsies par Dievu, tāpat kā iemīlējušies visu laiku domā viens par otru, viņu sirdis pildās ar siltām jūtām

KRISTĪGā MORāLe

13


un uz lūpām vienmēr ir pateicības un apbrīnas pilni vārdi.

Ikdienas dzīvē, kas pārblīvēta ar dažādām aktivitātes formām, vienmēr varam atrast kādu vientulības brīdi, lai savā sirdī vienotos ar Dievu: „nevilci-nies, Filoteja, bet pasaules trokšņu un kņadas vidū centies bieži paslēpties savas sirds vientulībā. nekāda kņada nespēs tev atņemt šo vientulību, jo cil-vēki taču atrodas apkārt tev, nevis tavai sirdij, tātad tava sirds vienmēr var palikt klusa Dieva priekšā. Šo vingrinājumu nav grūti izpildīt, paliekot pie savām ikdienas lietām un aktivitātēm.”

Kā liecina laikabiedri, sv.Francis no Sales dzīvoja tā, kā mācīja citiem: „Viss, ko viņš darīja, bija Dievā un priekš Dieva. Viņš to dēvēja par aktīvu lūgšanu, kuru uzskatīja par vislabāko. Citiem vār-diem sakot, viņš vienmēr palika vienotī-bā ar Dievu, un visa viņa dzīve patiešām bija nepārtraukta lūgšana.”

5. Pārmainīt savu ikdienuKādā no savām vēstulēm sv.Fran-

cisks no Sales raksta tā: „Ikdienas dzīve sastāv no mirkļiem, bet šajos mirkļos kā mazajos kodoliņos ir apslēpta mūžības sēkla. Pulkstenis mums uzrāda kvantita-tīvu laika mēru, bet laika kvalitāti nosa-kām mēs paši. Ja vēlamies, mēs varam svētdarīt mūsu gadus, mēnešus, dienas un stundas, tās labi izmantojot.”

Filotejas autors māca, ka mums ir jābūt uzmanīgiem ne tikai pret „lielām lietām”, bet gan arī „pret sīkām un ma zāk svarīgām un tās ir: sīkas nepatikšanas un trūkumi, maznozīmīgi ikdienas zaudēju-mi, ikdienišķi mīlestības apliecinājumi, kāds konkrēts nepatīkams atgadījums vai kaut kas, kas mūs apkauno, vārdu sakot, visas mūsu sīkas ciešanas”. Pats galvenais ir mūsu iekšējais nodoms,

mūsu nostāja pret visu, ko darām, jo „mūs nedara pilnīgākus un Dievam pa-tīkamākus daudzie sevis aizliegšanas un gandarīšanas vingrinājumi, bet gan tā tīrā mīlestība, ar kādu mēs tos izpildām”.

Divas dienas pirms nāves kādā no pēdējām sarunām ar māsām no Vissv.Jaunavas Marijas Apmeklēša-nas kongregācijas, kas atradās Lionā, sv.Francisks atkārto jau iepriekš izteikto

mācību: „ne jau mūsu darbu lielais dau-dzums dara mūs patīkamus Dievam, bet gan mīlestība, ar kādu tos darām.”

Kontemplatīvs dzīves veids pēc būtības ir labāks par aktīvo, taču, „ja aktīvajā dzīves veidā cilvēks sasniedz lielāku vienotību ar Dievu, tad tādā ga-dījumā ir labāks tas. Un, ja kāda māsa, strādājot virtuvē, rīkojas ar katliem uz uguns, dara to ar lielāku mīlestību nekā cita, tad materiālā uguns viņai neko ne-atņems, gluži otrādi, drīzāk palīdzēs un darīs viņu Dievam vēl mīļāku. Vientulība ar Dievu ir ļoti laba lieta, taču bieži vien dzīvē gadās, ka, aktīvi darbojoties, mēs esam ar Dievu vienoti tikpat stipri, kā izvēloties vientulību”.

Tulkoja māsa Irēna(noslēgums)

KRISTĪGā MORāLe

14


1. Meklē Dievu kā TēvuTēvs, līdzīgi pašam Radītājam, dod

dzīvību. Radīdami jaunu dzīvību, vīrietis un sieviete izpilda Dieva gribu: „Audziet un vairojieties, un piepildiet zemi.” (Rad 1, 28) Šādā veidā viņi piedalās paša Dieva radīšanas darbā.

Stingru pamatu, uz kura būvēt cilvē-cisko mātes un tēva – vecāku mīlestību, vīrietim var dot tikai apzināšanās, ka Dievs ir bezgalīgi mīlošs Tēvs savam Dēlam. Spēja atklāt priekš sevis Dievu kā mīlošu Tēvu ir visdrošākais pamats, uz kura vīrietis var apzināti balstīt savu aicinājumu būt tēvam.

2. Lai tu varētu būt labs tēvs, tev vispirms jākļūst par labu dēluJaunam vīrietim ceļš uz tēvišķības

apzināšanos ved caur spēju apzināties,

ko nozīmē būt labam dēlam. Cita ceļa nav. Daudzi vīrieši paši liedz sev iespēju saprast, ko nozīmē būt labam tēvam tikai tāpēc, ka viņiem ir aplams priekšstats par vīrieša lepnumu, kas tiem traucē ar cieņu attiekties pret saviem vecākiem, paklausīt viņus un piedot viņiem – piedot īpaši tādos gadījumos, ja vecāku rīcība patiešām ir bijusi aizvainojoša.

Tas ir neapstrīdams noteikums ceļā uz pilnīgu izpratni par to, ko nozīmē būt labam tēvam. Vispirms jāiemācās būt žēlsirdīgam, uzticīgam un paklau-sīgam dēlam, lai pēc tam varētu kļūt par žēlsirdīgu, uzticīgu un paklausīgu tēvu. Pieauguša dēla un viņa tēva un mātes attiecību pamatā jābūt lēnprātībai un savstarpējai cieņai. „Klausi savam tēvam, kas tevi ir dzemdinājis, un ne-nicini savu māti, kad viņa kļūst veca!

(..) Lai priecājas tavs tēvs un tava māte, un lai līksmojas īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi!” (Sak 23, 22. 25)

3. Atstāj savu tēvu un māti, kā māca Bībele

„Tāpēc vīrs atstās savu tēvu un māti un savienosies ar savu sievu tik cieši, ka viņi būs viena miesa.” (Rad 2, 24) Patiesi, fizis-ka un garīga patstāvīgas dzīves uzsākšana ir obligāts labas lau-lības dzīves noteikums un tēva

Tēva DekalogsKatrs cilvēks – arī tad, kad viņš jau ir sasniedzis brieduma gadus – ilgojas pēc

tēva mīlestības. Taču īpaši tā nepieciešama bērniem un jauniešiem. Bērnam ir nepieciešama ne tikai sirsnīgā un maigā mātes mīlestība, bet arī atklāta, labvēlīga tēva mīlestība, kas bērnam dod drošības sajūtu. Lūk, nobriedušas tēva mīlestības „baušļi”.

ADVenIAT

15


vietas apzināšanās ceļa rādītājs. Turklāt patstāvīgas dzīves uzsākšana nebūt ne-nozīmē „atdalīšanos” no vecākiem, bet tieši otrādi – garīgu vienotī-bu ar viņiem.

Ģimenes ligzdas atstāšana, nejūtot cie-šu garīgo vērtību vie-notību ar vecākiem, drīzāk ir bēgšana, ne-vis pieauguša vīrieša aiziešana patstāvīgā dzīvē. Pilnīgas patstāvības nostipri-nāšanai nepieciešama brīvības sajūta abām pusēm. Daudzi vīrieši nespēj iegūt šo brīvību tikai tāpēc, ka nespēj (bieži nemaz negrib) piedot vecākiem un tādējādi, iegūstot abpusēju garīgo brīvību, būt vienoti ar viņiem.

Garīga brīvība attiecībā uz vecākiem nozīmē, ka, izmantojot visu pozitīvo, ko vecāki viņam ir devuši, vienlaikus notiek arī pakāpeniska atbrīvošanās no nosacījumiem, kurus vecāki bija uzskatījuši par nepieciešamiem bērna audzināšanas periodā.

4. Dāvā bērniem drošības sajūtu un mīlestību pilnvērtīgā ģimenēBērnam nepieciešama ne tikai in-

dividuāla mātes un tēva mīlestība, bet arī abu vecāku kopīga mīlestība. Caur vecāku kopīgo mīlestību bērns iepazīst cilvēcisko mīlestību, rod priekšstatu par to, kas ir ģimene un laulības dzīve; piln-vērtīgā ģimenē bērns jūtas drošībā.

Vissvarīgākais ģimenes tēva uzde-vums ir nodibināt stabilu ģimeni, kurā laulātie izjūt patiesu mīlestību viens pret otru un šajā mīlestības stiprinātajā

gaisotnē bērni jau no paša sākuma justu, ka viņi aug ģimenē, kurā valda saticība, mīlestība, savstarpējas rū-pes vienam pret otru un kurā viņi jūtas pilnīgi droši.

5. Tici saviem bērniemTēva mīlestības pamatakmens ir

viņa uzticēšanās dēlam vai meitai. Tēvs, „kurš spēj saglabāt ticību dēlam par spīti notikumiem, kas varētu viņus šķirt vai pat attālināt vienu no otra, joprojām ir cienīgs saukt sevi par tēvu.” (M.Legauts)

Taču tēvs var ticēt savam bērnam ti-kai tad, ja viņš – kaut vismazākā mērā tic pats sev. Tēvs nevar bērnu piespiest sev uzticēties. Bērna uzticēšanās jānopelna. Uzticēšanās ir īpaša abpusēja dāvana: bērns tic tēvam spontāni tikai tad, ja viņš jūt, ka tēvs viņu mīl un uzticas. Pusaudža vecumu pārkāpušie dēli ne-būt neuzskata, ka viņu tēvi nedrīkstētu pieļaut nevienu kļūdu. Viņi sagaida no saviem tēviem ticību savu dēlu cerībām, iespējām un labiem nodomiem.

Jezuītu tēvs Jāzeps AugustīnsTulkoja Antonija Apele

(turpinājums sekos)

ADVenIAT

16


Sarkaņu svētvietaViena no vecākajām svētceļojumu

vietām Latgalē ir Sarkaņu baznīca ar Brīnumdarītājas Dievmātes svētgleznu.

Galvenie svētki Sarkaņu baznīcā bija Vasarsvētki (40 stundu dievkalpojums), kad svētceļinieki ieradās no Ludzas, Kār-savas, Rēzeknes, Stoļerovas un citām vietām. Daudz ticīgo Sarkaņos ieradās arī Vissvētās Jaunavas Marijas Bezvai-

nīgās Ieņem-šanas dienā un pārējās Diev-mātes svētku dienās.

Par Sarka-ņu atlaidu die-nām A.Rupainis raksta, ka jau svētku priekš-pusdienā dunē-ja pajūgu virk-nes līdz vēlam

vakaram. Sarkaņu tuvie ciemi bija tālo pajūgu pilni. Taču vēl vairāk ļaudis gāja kājām, pulkiem vien, pulkiem vien. Vi-siem zābaciņi pār pleciem, bet rokā balts vīstoklītis ar azaidu un lūgšanu grāmatu. Kāju aušana sākās jau Cirma un Se-dziera ezera krastos. Tālo ceļu gājēji tur uzkoda arī paņemto ceļamaizi.

Galvenās Mises laikā ļaužu jūra stāvēja visapkārt baznīcai, aiz tās mūra vaļņa un zvanu torņa kalnā. Un bērnu bari sēdēja apkārt skumjā baltā eņģeļa statujai. Lūk, tādi bija Sarkaņi atlaidās līdz Pirmajam pasaules karam.

1991.gadā svētceļojumu tradīcija tika atjaunota. Un tā, kamēr prāvests Andrejs Trapučka kalpoja Sarkaņos, viņš katru gadu Vasarsvētku vigilijā (sestdienā)

organizēja svētceļojumu no Rēzeknes uz Sarkaņiem. Savukārt kopš 1996.g. Vasarsvētku vigilijā uz Sarkaņiem at-brauc vadīt Sv.Misi Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskaps Jānis Bulis.

20.gs. beigās un 21.gs. sākumā Sarkaņos joprojām visnozīmīgākie ir Vasarsvētki, kad tur ierodas daudz svētceļnieku no tuvām un tālām vietām, jo tiek organizēti svētceļojumi no Rē-zeknes, Rīgas, Varakļāniem, Ludzas un citām draudzēm. Arī tagadējais prāvests Andrejs Jonāns īpašā godā tur Vasar-svētkus, jo Dievmāte bija apveltīta ar sevišķām Svētā Gara dāvanām.

Kopš 1997.gada Kunga Debeskāpša-nas svētkos no Lendžu ciema Kalnezeru Katoļu p-sk. skolēni un skolotāji devās svētceļojumā uz Sarkaņu baznī-cu, kur 3.kl. bērni Sv.Mises laikā pie-ņem Pirmo Svēto Komūniju.

Ar 1997.g. no Rēzeknes pie Sar-kaņu Dievmātes piecas sestdienas (pēc 15.augusta) notiek svētceļojums nodomā par nedzi-mušajiem bērniem, ko vada katehēte Angelīna Sļadza. Pēc ierašanās Sar-kaņos seko Svētā Mise un lūgšanu nakts uzstādīta Vissvētākā Sakramenta klātbūtnē, kas noslēdzas svētdien ar Svēto Misi. Šī tradīcija iesākās ar mūžī-bā aizgājušā priestera Viktora Pentjuša svētību un morālo atbalstu. Tā turpina dzīvot joprojām.

Aicinām piedalīties!

IePAzĪSIM LATGALI!

17


Dievmātes svētgleznas kompozīcijaŠīs svētgleznas ikonogrāfiskais tips

ir cieši saistīts ar Iemiesošanās noslē-pumu. Tā pamatā ir divi Bībeles teksti: no Vecās Derības – Isaja pravietojums: „Tāpēc Kungs pats dos jums zīmi. Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārds būs emanuēls” (Is 7, 14) un no Jaunās Derības – eņģeļa Gabriēla vārdi, kurus viņš teica Marijai: „Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstā spēks tevi apēnos. Tāpēc arī Svētais, kas piedzims, tiks saukts par Dieva Dēlu.” (Lk 1, 35) Šie vārdi mums atklāj Cilvēk-tapšanas noslēpumu: Jaunava dzemdē Dieva Dēlu, cilvēces vienīgo Pestītāju.

Sarkaņu Brīnumdarītājas Dievmātes svētglezna ir ļoti oriģināla. Diemžēl šīs svētgleznas autors nav zināms, jo ikonu darinātāji reti savus darbus parakstīja. Sarkaņu Dievmātes svētglezna ietver sevī ekumenisku elementu, jo tās kom-pozīcija apvieno Austrumu un Rietumu kristīgās mākslas stilu.

Marija ir attēlota lūgšanas stā jā (Oranta – lūdzošā Jaunava), ar paceltām rokām uz debesīm. Šis lūg šanas žests ir sastopams jau Vecajā Derībā, kad Mozus, pacēlis rokas, lūdzās un Izraēlis uzvarēja amalekiešus (sal. Izc 17, 11). Savā būtībā katra kristīga lūgšana ir kristoloģiska, jo tā tiek izteikta Dievam Tēvam caur Jēzu Kristu Svētajā Garā (sal. Jņ 16, 23).

Mūsu lūgšana patiesībā ir līdzdalība Jēzus lūgšanā. no tā brīža, kad Marija pieņēma Dieva Vārdu un sāka Viņu nēsāt savā klēpī, viņa lūdzās Kristū, piedalījās Viņa lūgšanā un kļuva Viņam līdzīga. Šī Sarkaņu svētglezna mums atgādina svarīgu patiesību, ka lūgšana dara cilvēku līdzīgāku Kristum. Tam,

kurš savas domas un sirdi paceļ pie Dieva, arī Dievs nonāk viņa sirdī un dāvā savu svētību. Par to liecina Dievmātes krūšu augstumā attēlotais aplis (mātes klēpis), kurā Bērns Jēzus, pacēlis la-bo roku, dāvā svētību tiem, kuri Viņu godina. Bērns Jēzus ir tērps sarkanā tunikā, kas apzīmē Viņa dievišķību un vispasaules Karaļa varu.

Dievmātes seja ir nopietna un ne-daudz noslēpumaina, tomēr no tās staro miers un svētība. Viņas dziļās acis šķietami veras tālumā, bet vienlaikus tās ir vērstas arī uz dievlūdzēju, ar kuru viņa vēlas nodibināt kontaktu un aicināt kopā lūgties un slavēt Kungu.

Lai panāktu lielāku kontrastu, uz glez-nas tumšā fona mēs redzam Dievmāti, tērptu zeltītās drānās, kas simbolizē Svētā Gara žēlastības, ar kurām viņa tika apveltīta ieņemšanas brīdī un arī norāda uz viņas pilnīgo atvērtību un līdzdarbību Svētajam Garam. Ikonogrāfijā zelts netiek uzskatīts par krāsu, bet gan tiek saukts par „gaismu”, kas nozīmē dievišķo gaismu un svētumu, kā arī dzīvi Dieva Valstībā.

Uz gleznas Marijas abās pusēs ir attēloti četri eņģeļi, kas nozīmē to, ka Dievmāte caur savu pazemīgo piekri-šanu kļūt par Dieva Dēla Māti ir pacē-lusi cilvēci augstākā godā par Debesu gariem – eņģeļiem. Katoļu Baznīcā Marija tiek saukta par Eņģeļu Karalieni. Bizantijas rita lūgšanās ir teikts, ka Ma-rija ir lielāka par debesīm, jo viņa nesāja savā klēpī To, kuru nevarēja apņemt debesis.

Visas Dievmātes ikonas pēc savas būtības ir vērstas uz Kristu, kurš vienmēr ir šo gleznu centrā, un katra Marijas svētglezna vērš mūsu skatu uz patiesu mīlestību un vienotību ar Dievu.

Priesteris Andris Ševels MIC

IePAzĪSIM LATGALI!

18


Dievnams jubilejas gaidāsVisnomaļākajā Rēzeknes novada

pagastā, nelielā uzkalniņā atrodas nagļu baznīca, ko pirms 150 gadiem cēluši mūsu senči. Te netālu tek Maltas upe, aiz tās viļņojas zivju dīķu plašumi. no otras puses to ieskauj varenu prie-žu audze. Garām aizstiepjas parasts lauku ceļš, pa kuru svētdienu un svētku dienu rītos sanāk ļaudis uz dievkal-pojumu. nāk lieli, mazi, veci, jauni, daži ierodas lep-nās mašīnās, kāds piebrauc invalīdu ratiņos, tipina veči-ņas, balstoties uz spieķīša. Te neviens nav lieks, visi ir sa-vējie un gaidīti.

Parasti Broņis-lava Orenīte un Paulīna zvaigzne pirmās sāk rožukroni vai gavēņa laikā Krustaceļa lūgšanas. Viņām pievienojas pārējie.

Draudzei nav ērģelnieka, tādēļ dziesmas uzsāk sievietes ar spēcīgām balsīm. Dziesma te skan kā mīļa un sirsnīga lūgšana, jo visi klātesošie tajā iesaistījušies. Agrāk viena no labākajām dziedātājām bija mūsu eleonora Strode. Pateicība viņai!

Draudzei ir vairākas jaunas tradīci-jas. Viena no tām ir gaviļnieku sveikšana. Anna Baleiša kā vienmēr sirsnīgi uzrunā katru, Otīlija Spridzāne sniedz ziedus, pievienojas vēl citi. nāk arī mūsu pries-teris Imants Medveckis un visi kopīgi velta Dieva godam un jubilāru priekam

skanīgu dziesmu. Tas ir tāds mīļš un aizkustinošs brīdis, ģimeniska sajūta.

Ir tik patīkami, ka draudze kādu lielāku svētku reizē pulcējas tepat pretī pāri ceļam skolas zālē pie groziņu galda. Malkojot smaržīgu zālīšu tēju, raisās interesantas sarunas. Priesteris Imants prot tās ievirzīt tā, lai patīkamais būtu arī lietderīgs. Ieskanas arī pa kādai dzies-mai. Visiem tie ir jauki svētki un patīkami kopā pavadīts laiks.

Jau krietns laika sprīdis, kā draudze ir mūsu dievnama jubilejas gaidās – 150 gadi. Kas to lai zina, cik paaudzes nomai-nījušās šajā laikā. Viss tika remontēts, restaurēts, krāsots, berzts, spodrināts gan iekšējās telpās, gan apkārtnē. Baz-nīcai ieliktas jaunas durvis, veikti beto-nēšanas darbi. nu mūsu baznīca naktīs ir apgaismota. Vietējā pagasta avīzītē redaktorīte Anna Baleiša ir izveidojusi rubriku „Baznīcas ziņas”, caur kuru mēs saņemam visu aktuālāko informāciju. Arī priestera Imanta rakstiņi parādās avīzī-tes slejās. Pagasts un draudze iet roku rokā. Vienmēr, kad tas nepieciešams, tiek atsūtīti palīgā cilvēki.

Vislielāko rūpju nastu ir iznesis mūsu visu cienījamais priesteris Imants.

ReDAKCIJAS PASTS

19


Pateicība arī pārējiem Viļānu draudzes mariāņu tēviem par atbalstu.

nu mūsu dievnams ir saposts, tīrs un spodrs. Altārus rotā mākslinieces Marijas Tjušas veidotās ziedu kompo-zīcijas, par ikdienas tīrību gādā Otīlija Spridzāne, zakristians Jeronims Orenīts ar palīgu Staņislavu Laizānu rūpējas, lai dievkalpojumi noritētu raiti. Gādīgs ir arī mūsu izdarīgais draudzes vecākais Leons Litaunieks.

Tāpēc ar mierīgu sirdi gaidām mūsu dievnama 150.jubileju vasarā. Augstais Dievs, sargā un spēcini mūsu draudzi ticībā un darbā!

Genovefa Mežule, Nagļos

Dieviņš mums – Raipoles drau-dzei, ir sūtījis debesu sūtni, mū-

su garīgo tēvu – Rinaldu Broku. Mūsu dievnamā tagad valda debešķīga aura. Cik gan daudz mums garīguma sniedz mūsu priesteris!

Cilvēki tagad uz dievnamu iet daudz vairāk. Kuri agrāk neticēja Dievam, tei-ca, ka Dieva nav, tagad iet dievnamā un lūdzas. Mūsu priesteris stāsta mums par Dieva esamību, tuvākā mīlestību, grēku piedošanu, mūžīgo dzīvi Debesīs. Cilvē-ki teic: mūsu Raipolīte stipri mainījusies, cilvēki kļuvuši labestīgāki, atvērtāki.

Arī draudzes laicīgā dzīvē ir daudz paveikts. Draudzes ēkas celtniecība tuvojas nobeigumam. Apkārtne ir sakār-tota. Jau ceturto gadu priesteris Rinalds Broks rūpējas par mūsu draudzi. Viņš nes Dieva svētību arī Rundānu un Vec-slobodas draudzēs.

Mums ir paveicies arī ar draudzes vecāko – Mārīti. Viņa daudz dara drau-dzes labā, kārto saimnieciskās lietas, ir atsaucīga, labestīga, izveicīga. Pateica-mies Dievam!

Ar cieņu A.Vonda

Ordinēšanas jubilejāsirsnīgi sveicam!

“Katōļu Dzeive”

ALBERTU BUDŽI – Tilžas, Baltina-vas, Šķilbēnu un Rugāju draudzes prāvestu (par priesteri iesvētīts 1957.g. 30.maijā).ROMUALDU LATKOVSKI – emeritus (par priesteri iesvētīts 1967.g. 21.maijā).JĀNI ZVIEDRĀNU, Capellanus Suae Sanctitatis – Bauskas dekanāta de-kānu, Bauskas draudzes prāvestu (par priesteri iesvētīts 1972.g. 28.maijā).V.E. JĀNI BULI – Rēzeknes-Aglonas diecēzes bīskapu (par priesteri iesvētīts 1977.g. 22.maijā).PĀVILU ZEILI MIC – Rēzeknes deka-nāta dekānu, Rēzeknes Sāpju Dievmā-tes, Dukstigala un Prezmas draudzes prāvestu (par priesteri iesvētīts 1977.g. 22.maijā).ALBERTU CIMANOVSKI MIC – Viļānu, Rikavas, nagļu un Ostrones draudzes vikāru (par priesteri iesvētīts 1982.g. 23.maijā).KŠIŠTOFU HUSAKU – Ilūkstes drau-dzes vikāru, nācaretes ģimeņu kustības kapelānu (par priesteri iesvētīts 1987.g. 30.maijā).ANDREJU SKADIŅU – Subates, Ak-nīstes, eglaines un Gārsenes draudzes prāvestu, Subates “Miera nama” kapelānu (par priesteri iesvētīts 1987.g. 31.maijā).VITOLDU VIŠŅEVSKI OFM Cap – Rīgas sv.Alberta draudzes vikāru (par priesteri iesvētīts 1997.g. 18.maijā).ANDRI ŠEVELU MIC – Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvestu (par priesteri iesvētīts 2002.g. 11.maijā).RINALDU STANKĒVIČU MIC – Viļānu, Rikavas, nagļu un Ostrones draudzes prāvestu (par priesteri iesvētīts 2002.g. 11.maijā).

ReDAKCIJAS PASTS

20


Baznīca un sakramenti(sākums 02./2011.)

Romas katoļu BaznīcaŠajās pārdomās apskatīsim jau-

tājumu par Romas katoļu Baznīcas noslēpumu. Tā ir Kristus Baznīca, kura atzīst visaugstāko Romas bīskapa varu. Baznīca viņu uzskata par svētā Pētera pēcteci, kurš ir atbildīgs par triju Kristus funkciju: priesterisko, pravietisko un ka-ralisko dedzīgu izpildīšanu Baznīcā.

Romas bīskaps pēctecības ceļā pār-manto divas sv.Pētera privilēģijas:

Pirmā – visaugstākās varas privilēģi-ja ir Kristus pavēlē pēc aug šāmcelšanās: Gani manas avis! (Jņ 21, 17)

Otrā privilēģija ir apslēpta nemaldīgā Atklātās patiesības tālāk nodošanā. Tikai vienu no apustuļiem, Sīmani, Jēzus no-sauca par Pēteri (aram. Kefa – Klints), jo viņu redzēja kā Baznīcas pamatu. Pētera ticība Jēzus dievišķībai ir klints – pamats, uz kura tiks būvēta Kristus Baznīca, ko elles vārti neuzveiks (sal. Mt 16, 18). Uz Pētera Baznīca kā celtne tiek būvēta no paaudzes uz paaudzi, stāvu pēc stāva aizvien augstāk. Šodien mēs esam sešdesmitajā stāvā, jau sešdesmit pa-audzes ir aizgājušas no Kristus laikiem. Dievs gribēja, lai katrā stāvā, tad, kad tas tiek būvēts, būtu kāds, kurš pieskata vertikālo līmeni, kurš ir svarīgs, lai celtne pilnībā saskanētu ar pamatiem. Tieši šis Atklātās patiesības vertikālais līmeņrādis ir Romas bīskapa rokās. Tā ir viņa privi-lēģija un vienlaicīgi arī atbildība.

Romas bīskaps savu varu īsteno kopā ar visu bīskapu kolēģiju. Šī Apus-tuļu pēcteču kolēģija atbild par vislie-lākajiem dārgumiem, kādi ir Baznīcā. Pirmajā vietā atbild par euharistiju, jo

Kristus Baznīcā vispilnīgāk ir palicis tieši euharistijā. Tāpēc pāvests kopā ar bīskapiem ir atbildīgs par derīgu un cie-nīgu euharistijas svinēšanu. Proti, lai pie altāra vienmēr stāvētu priesteris, kuram no Dieva ir dota vara svinēt euharistiju, un lai visi – ieskaitot priesteri – cienīgi Sv.Misē piedalītos. Tā ir vissvarīgākā Baznīcas funkcija – priesteriskā.

Savukārt mācīšanas funkcija ir pakārtota priesteriskajai funkcijai. Baz-nīca cilvēkus gatavo tam, lai viņi varētu piedalīties euharistijā. Uz tā arī balstās misiju un katehēzes darbs. Otra mācīša-nas plūsma ir sprediķošana, kas vērsta uz kristītajiem. Sprediķi viņiem palīdz dziļāk ienākt euharistijas bagātībā, lai viņi varētu pilnīgāk ar to dzīvot. Visa Baznīcas mācīšana ir koncentrēta uz altāri, uz euharistiju.

Vadīšanas funkcija ir pakārtota gan mācīšanai, gan arī euharistijai. Ir sva-rīga tāda dzīves organizēšana, lai mēs dzīvotu ar euharistiju pēc evaņģēlija.

Pieskarsimies jautājumam par Baznī-cas maģistērija atbildību, pasniedzot tā-lāk neizmainītu dievišķo Atklāsmi, kura ir ietverta Svētajos Rakstos un Tradīcijā.

Baznīcā Kristus ir dibinājis attiecīgu Maģistēriju, kas sargā Svēto Rakstu teksta tīrību. Bībeles tekstu var izmai-nīt, var slikti iztulkot, var izlaist vārdus, teikumus un pat grāmatas – tad tā tiek izkropļota. Tādā veidā ar Svēto Rakstu tekstu var manipulēt. Tādēļ jābūt kādam atbildīgam par to, lai kārtējie Svēto Rakstu izdevumi būtu saskanīgi ar ori-ģinālu. Šeit savu svarīgo funkciju arī pilda Baznīcas maģistērijs.

GARĪGā DzĪVe

21


Viens no visproblemātiskākajiem jau-tājumiem, kādu var uzdod reformētajām Baznīcām, skan šādi: no kurienes jums ir pārliecība, ka tas, kas jums rokās, ir Bībele? Pirmajos gadsimtos taču Svēto Rakstu tekstu ir sarakstīts desmitiem.

Tātad no ku-rienes jums ir šī pārliecība?! P r o t e s t a n -ti nespēj uz šo jautājumu skaidri atbil-dēt. Atmetot

Baznīcas maģistērija amatu, viņi nezina, kas un kad ir izlēmis par iedvesmoto grāmatu kanonu. Mēs to zinām, ka to ir izlēmis Baznīcas maģistērijs un tas divdesmit gadsimtu garumā sargā, lai tas, kas cilvēkiem ir rokās, būtu Dieva iedvesmotie Raksti.

Baznīcas maģistērijs sargā arī to, lai citas publikācijas saskanētu ar dievišķās Atklāsmes mācību. Tāpēc Katoļu Baz-nīca no paša sākuma pielieto cenzūru. Tās uzdevums ir noteikt, ka konkrētajā grāmatā nav nepareizas mācības, ka tā saskan ar Atklāsmi. Parasti grāmatas, kuras ir izdevusi Baznīcas institūcija, ir ar imprimatur, tā ir piezīme, ka šī publikāci-ja ir saskaņā ar Baznīcas mācību.

Tomēr ne visa dievišķā Atklāsme tika iekļauta Svētajos Rakstos. Tas ir līdzīgi kā ar pavārmākslu. Pavārgrāma-tās ir daļa patiesības no pavāra amatā nepieciešamajām iemaņām. Balstoties šajā salīdzinājumā, varam saskatīt divus Atklāsmes pasniegšanas elementus.

Pirmkārt, vispirms cilvēki iemācījās gatavot, vien vēlāk par to sarakstīja grāmatas. Līdzīgi ir Baznīcā. Tradīcija apsteidz Svētos Rakstus. Vispirms ir notikums, pēc tam tā pieraksts. Tradīcija ir agrāka par Svētajiem Rakstiem.

Otrkārt, pavārgrāmatā nekad nav viss ierakstīts, jo grāmatā nevar ietvert pieredzi. Pieredze tiek iegūta, nevis studējot pavārgrāmatu, kas atvērta uz galda, un, ja kaut kas tiek sagatavots, tas var arī neizdoties. Kāpēc? Jo trūkst pieredzes. Vārīšanas mākslu iegūstam, nevis studējot grāmatas, bet gan apde-dzinot pirkstus un darot kļūdas, stāvot pie plīts. Kāds varētu iegādāties Latvie-šu virtuves grāmatu un turēt to atvērtu uz galda, un ja kaut ko sagatavos pēc kādas receptes, tas nebūt nenozīmē, ka, piem., cepetis būs izdevies.

Tad, lūk, Baznīca nepārtraukti iegūst pieredzi, dzīvojot ar evaņģēliju, taču visvērtīgāko Baznīca ir ieguvusi pirma-jos gadsimtos, neiztiekot bez daudzām kļūdām. Mums ir šī pavārgrāmata, tātad Svētie Raksti un gadsimtu pieredze, kas tiek uzglabāta Tradīcijā. Tas vissenākais ir saglabājies tūkstošos Baznīcas tēvu darbos. Tie ir cilvēki, kuri ieguva piere-dzi un to mums pasniedza caur saviem sprediķiem, homīlijām, traktātiem, vēs-tulēm. Viņi runā tēvišķi: tā garšo zupa, ja tai nav pielikts sāls; tā, kad nav attiecīgo tauku, cukura, krējuma proporciju. Šie cilvēki paši bija darījuši kļūdas, ārstēja tos, kas bija saindējušies ar sliktu ba-rību, pilnveidoja prasmes. Visu pirmo gadsimtu literatūras bagātību Baznīca mums pasniedz kā pieredzi.

Šajā kontekstā varam saprast, uz kā balstās atšķirība pieejai Svētajiem Rakstiem no protestantu un katoļu pu-ses. Protestanti uzskata: kāds var būt brīnišķīgs pavārs, ja viņam tiks iedota pavārgrāmata. Viņš prot lasīt, bet tur ir viss uzrakstīts. Katoļu Baznīca uzskata: lai varētu būt labs pavārs, jāatrod kāds cits pavārs un jāiziet pie viņa praksē, jo viņš vienmēr visu dara saskaņā ar priekšrakstiem, bet viņam nav jāatsau-

GARĪGā DzĪVe

22


cas uz šo grāmatu. Labs pavārs reti kad ieskatās pavārgrāmatā. Viņam tas nav jādara, jo viņš šo grāmatu pazīst. Tā ir pieredze, kura viņam ir un viņš to prakses veidā nodod tam, kurš vēlas iemācīties labi gatavot. Labs pavārs vedīs savu skolnieku pie grāmatas un teiks, es tev visu tik un tā neiemācīšu, es esmu speciālists vairākiem desmitiem ēdieniem, bet grāmatā ir tūkstoš ēdienu receptes. Katoļu Baznīca vienmēr ved ticīgos uz tikšanos ar cilvēku, kurš pazīst Svētos Rakstus, un tikai pēc tam ieliek viņa rokās Svēto Rakstu tekstu. Uz šā fona varam saprast, kādēļ protestanti ir atmetuši svēto kultu. Jo svētais ir labs pavārs. Viņš ir apguvis kādu praksi no šīs evaņģēliskās virtuves un vada ēdnīcu, viņam ir sava specialitāte, piem., brālis Alberts, specialitāte – kristīgā žēlsirdība. nākot klāt svētajam, gribam iemācīties evaņģēlisko dzīves veidu. Protestanti ir pateikuši, ka mūs tas neinteresē, mūs interesē tikai Bībeles teksts un tādēļ no svēto kulta esam atteikušies.

Ja tomēr katoļu Baznīcas gani vēlas ticīgos vienmēr barot ar veselīgu barību, viņiem jābūt nemaldīguma harizmai. Jo mēs kā cilvēki varam kļūdīties. Kristus, to zinādams, ir sacījis: Lūk, es esmu ar jums ik dienas līdz laiku beigām. (Mt 28, 20) Baznīca savā parastajā mācīšanā vienmēr garantē veselīgu barību. Tajā balstās Baznīcas nemaldība. Tas ir lauku maizes klaips, kurš nevienam nekaitēs, vai viņam ir diēta, vai arī nē. Tā ir pārlie-cinoša barība. Tajā balstās Baznīcas un pāvesta nemaldība. Ja vēlies ēst ko citu un saindēsies, tā jau ir tava problēma. Vi-siem Baznīcas uzskatiem par ticības un morāles patiesībām ir viens un tas pats mērķis, tā ir kvalitātes zīme, kas garantē gara veselību. Ja kāds sniegsies pēc kā cita, tā ir viņa darīšana. Bieži cilvēki

uzskata, ka pāvests ir nemaldīgs tādā nozīmē, ka vienalga, ko vien viņš pasa-ka, viņam ir simts procentīga taisnība. Tā tas nav. Ja pāvests teiktu, ka uz Marsa ir 240 C, tad tas nebūt nav nemaldīgs apgalvojums. Tikai tad, kad pāvests svinīgi uzrunā, ka tas vai šitas ir at-klāta patiesība, tātad, ka tā ir iekļauta dievišķā Atklāsmē – Svētajos Rakstos un Tradīcijā – tā ir nemaldīga. Svinīgā formā pāvests reti kad uzrunā.

Savukārt pāvests kopā ar Baznīcas maģistēriju nepārtraukti rāda šo veselīgo barību. Pietiks, ja mēs paskatīsimies uz izsvērtajiem un pārliecinošajiem Baznī-cas uzskatiem un nostājām attiecībā uz ģenētiku vai kontracepcijas līdzekļiem. Baznīca saka: Esiet uzmanīgi! Tas nav veselīgi ne miesai, ne garam. nevarētu paļauties uz Baznīcu, ja tai nebūtu šā-das nemaldības. Pareiza nemaldības dāvanas izpratne ir iekļauta evaņģēlijā, kur Kristus Sīmani nosauc par – Klinti, kurai var uzticēties un kuru nekāds ļau-nums nevar uzvarēt. Baznīca, celta uz tās, ir neuzvarama.

Bez tam Katoļu Baznīca iet pa zelta vidusceļu. Protestanti atmeta visu Baz-nīcas maģistēriju, pāvestu un bīskapus. Pareizticīgie atmeta noteicošo pāvesta lomu Baznīcas maģistērijā. Atrodamies Romas katoļu Baznīcā, par to ir īpaši jā-pateicas Dievam. Mums ir visa bagātība, kura pieder gan pareizticīgajiem, gan protestantiem, un vēl kas vairāk. esam vislaimīgākajā situācijā. Tas, kurš pareizi saprot Kristus Baznīcas misijas uzde-vumu, kas tiek īstenota Romas katoļu Baznīcā, var lepoties un būt laimīgs, ka viņam ir pieeja pilnai patiesībai.

Pr. Eduards StanieksTulkoja tēvs Augustīns OP

(Vladislavs Lapelis) (turpinājums sekos)

GARĪGā DzĪVe

23


Māsa Faustīne par Mariju

Sagatavoja pr. Andris Ševels MIC

(turpinājums sekos)

Svētā Faustīne: „Kad es izkāpu no vilciena un redzēju – katrs cilvēks iet savu ceļu, mani pārņēma bailes: „Ko tagad darīt? Kurp lai dodas, ja nav ne-viena pazīstama?” Un teicu Dieva Mātei: „Marija, ved mani, vadi mani!” Un tai pašā mir-klī sadzirdēju dvēselē vārdus un padomu, lai es braucu ārpus pilsē-tas uz kādu ciemu, kur atradīšu drošas nakts-mājas. Tā es arī izdarīju – viss notika, kā Dieva Māte bija teikusi.” (Die-nasgrāmata, nr. 11)

„nakt ī mani ap -meklēja Dieva Māte ar Jēzus Bērnu uz rokas. Manu sirdi piepildīja prieks, un es teicu: „Ma-rija, mana Māte, vai Tu zini, kā es ciešu?” Un Dievmāte man atbildēja: „Zinu, kā tu ciet, bet nebīsties, es ciešu kopā ar tevi un vienmēr līdzi cietīšu.” Sirsnīgi pasmaidīja un nozu-da. Manā dvēselē tūlīt radās spēks un drosme.” (25)

„Reiz es dzirdēju Jēzus vārdus: Ej pie klostera priekšnieces un palūdz, lai viņa atļauj tev deviņas dienas vienu stundu pavadīt adorācijā. Tajā centies savu lūgšanu savienot ar manu Māti. Lūdzies no visas sirds vienotībā ar Mariju.” (32)

„Kad piecēlāmies kājās un sākām teikt svētsolījumu formulas, pēkšņi man blakus parādījās Jēzus – baltā tērpā, ar zelta jostu un teica: Es dodu tev mū-

žīgo mīlestību, lai tava šķīstība būtu nevainojama, un kā pierādījums, ka tu nekad neizjutīsi netīras vēlmes, būs… Jēzus noraisīja savu zelta jostu un apsēja to man. no šā brīža man

vairs nebija nekādu pārdzīvojumu, kas būtu pretrunā ar labo – ne sirdī, ne prātā. Vēlāk es sapratu, ka tā bija viena no lielākajām žē-lastībām, kuras man bija izlūgusi Vissvētā Jaunava Marija, jo es daudzus gadus biju viņai lūgusi šo žēlas-tību. Kopš tā laika es vēl vairāk godinu Dieva Māti. Viņa man iemācī-ja dziļi mīlēt Dievu un visā izpildīt Viņa svēto gribu. Marija, tu esi

mans prieks, caur tevi Dievs nonāca uz zemes un manā sirdī.” (40)

„Marija, mana vismīļākā Māte, vadi manu iekšējo dzīvi, lai tā būtu patīkama tavam Dēlam.” (240)

„Marija – mana audzinātāja, viņa mani māca dzīvot Dievam; mana dvēsele sāk starot tavā klusēšanā un pazemībā.” (620)

„Marija, Bezvainīgā Jaunava, ņem mani savā īpašā patvērumā un sargā manas dvēseles, sirds un miesas tīrī-bu. Tu esi manas dzīves paraugs un zvaigzne.” (874)

KRISTUS DzĪVO SAVOS SVĒTAJOS

24


„Mameņ, mameņ, krušōk skrīņ šur, pasaver, par kū tī putneni pi tōs jaunōs mōjenis pliešās!? Vīns grib īleist īškā, a ūtrys, ar dzjōbi sagius aiz astis, raun jū ōrā. Obi knōbojās i čārc, ka vysa pamale skaņ. nu, mameņ, dori koč kū, to jī vīns ūtru nūknōbs!” – radzādama putnu vardarbeigū uzvedeibu pi jaunō būreiša, kuru Kristaps beja nūvītōjs kupla bārza dīnvydu pusē, satraukta ziņōja Helena.

„Meiteņ, nauztrauc, ar putnenim nikas slykts nanūtiks! Redz’, divi jauni strodu puiši, atroduši jaunu, breivu sātu, niu kotrys ceņšās dabōt tū sovā īpašumā, lai varātu aicynōt draudzini i dybynōt saimeiti. Mōjeņa tiks tam, kurs byus styprōks.”

„A kū dareis ūtrais, palics bez sātys i draudzinis? Jam byus dyžan biedeigi. Varbyut Kristaps varātu kruši ūtru būreiti sameistarōt? Mameņ, lyudzu, maņ žāl tūs putneņu!” – nasarymōs meitine.

„nu tod ej i runoj poša ar sovu drau-gu! Tū lītu navar viļkt garumā, par tū ka ūtrs stradeņš lidōs cytur sev sātu meklēt, lai vēļ itūpavasar paspātu atrast draudzi-ni, pīdēt ūlu i izperēt bārnus.”

„Paļdis, mameņ, par padūmu, es skrīnu!” – i piec šaļtenis meitinis bolss kai sudobra zvaneņš atskanēja nu ryu-ča pusis, kur Kristaps, apsaōvs garūs gumejis zōbokūs i apsabruņovs ar plotu lōpstu i ciervi, teireja ryuča guļtni nu sakrytušu zoru, akmiņu i dyuņu.

Pavasara dorbi Ryučūs

DĪVA DŌRzA PUČeITeM

25


„Kristap, lyudzu, kruši tais ūtru bū-reiti! Cytaižōk tys aizdzeitais stradeņš vēļ nūblūdēs, sev sātu maklādams, i paliks bez draudzinis, ūleņu i bierneņu! nu, Kris-tap, kū tu vēļ kosi pakausi!? Krušōk!”

„nu, seikō, tu kai taida „baronese” vysus sovā „muižā” sōc kamandavōt, voi naredz, ka es strōdoju?” – ībylda iztraucātais strōdnīks.

„Kristap, lyudzu, mama saceja, ka ilgōk gaideit navar, stradeņš vēļ pavy-sam propuļs i...”

„nu, ūds, na meitine! Labi, raudzei-šu kū nakū dreizumā dareit, lai ūtrū dzīdūņu saimi Ryučūs paturātu!” – sirdī prīcōdamīs par mōsys meitys gōdeigū un žieleigū dvēseleiti, bet tālōdams sapeikumu, ka atrauts nu īsōktō dorba, jauneklis devēs iz darbneicu, kur rezervē stōvēja jau go-tovs būreits, jo rostūs vajadzeiba piec tō. Kod Helena īraudzeja sovu draugu ar trepem iz placa i jaunu būreiti rūkōs, jei poša, pōrsavārtuse par putneņu, laksteja i, sysdama plaukstenis, gavilēja:

„Ur-rā! Mameņ, stradeņam sāta byus! Kristaps tū īliks līpeņā, kab obys strodu saimis dzeivōtu sābrūs i nasa-plāstu.”

„nui, lai dzeivoj saticeigi, perej bierne-ņus i prīcynoj pasauli ar dzīsmeitem!”

Pīstyprynovs būreiti izraudzeitajā vītā i tī stōvādams, jis ceņtēs atdarynōt koč kū leidzeigu stroda dzīsmei i vo-lūdai, lai pīvārstu jūs uzmaneibu, ka vēļ vīna breiva sāta ir uzaroduse. Iļgi nabeja jōgaida, putnu storpā kars tyuleņ beidzēs i vīns nu jim sōce lidinēt ap līpu. Kristaps, nūkōps nu kūka, vārōja voi jō

pyulis tiks pareizi nūvārtātys. Beja. Vy-supyrma stradeņš, palidōjs kūkam vys-apleik, tod, nūsametīs iz zareņa būreiša prīškā, uzmaneigi pavārōjs, voi tymā jau nasarūsōs kaids sirdeigs saiminīks, prīceigi čīpstādams īleida pa jaunōs sātys vīsmīleigi attaiseitajom durovom. Piec šaļteitis izlidōjs ōrā, ar lelu steigu sōce laseit sakoltušūs smylgu stībrus, nūkoltušū zōli i ar pylnu dzjōbi byuvma-terialu atsagrīzēs sovā sātā, lai īkōrtōtu tī meikstu, syltu perekli i tod maklātu

draudzini – saimis ūtrū puseiti.„nu, barones, voi esi apmīrynōta

ar sova padeveigō „sulaiņa” dorbu?” – smīdamīs vaicova Kristaps, grybādams meitini pakircynōt, bet jei atbiļdēja nu vysys sirds:

„Ui, paļdis, paļdis, zalta draudzeņ! Skrīšu pastōsteit mamai. A kur tēte ar traktoru palics; sūlejōs tok dōrzeibai zemi art?”

„nu i seikō! napīteik, ka mozū mōse-ņu izkamandavoj piec sova prōta i patik-šonys, niu i lelajim nu jōs vaira glōbīņa nav,” – dūmova Kristaps, turpynōdams īsōktū ryuča teireišonys dorbu.


26


„Helena, kur tu izgaisi!? Jam leiku i ej maņ paleigā pučis laisteit! Meiteņ, nu kur tu esi, ka ni sasaukt, ni saklīgt!?”

„Dzieržu, dzieržu, es te zylys i bol-tys pučeitis atrodu, grybu saplēst, kū vāzeitē īlikt. A tī tōļōk taidys dzaltonys kai sauleitis...”

„Meiteņ, tōs ir vyzbuleitis i mōllēpeitis – pyrmōs pavasara pučeitis; i lyudzu, naplēs tōs! Ļauņ tim zīdenim augt sovā vītā, prīcynōt cylvākus i vysu dzeivū radeibu piec zīmys soltuma, labi!?”

„nu, la-abi! es tikai pa vīnai, kū elīzeitei i Kristīnei parōdeit. A kaidys pučis tu stoti i kur tu tōs dabovi?” – iņteresējōs meitine.

„zīmcītis. Maņ tōs dāravōja siebrinieca. Byušūt sorkonōs i bol-tōs, tod vēļ ružovōs peonejis, zilī skaļby, dzaltonōs zīmys jurginis, lauztō sirds i vēļ cytys. Mes tok ar tevi gribim skaistu puču dōrzu zam lūgu?”

„Gri-ibim!!!” – pīkryta He-lena un, pagivuse tukšū lej-konnu, skrēja iz ryuci piec iudiņa.

Leidz vokoram pučis beja īstateitys, izteireitais i izbagarātais riuceits, čalō-dams i boltys putys kuldams, steidzēs iz vokorim, it kai grybādams dadzeit sau-leiti, kas steidzēs izgaist aiz apvōršņa, lai apspeidātu i sasiļdeiti cytys zemis i vysu dzeivū tūs zemu radeibu. Ari tēte ar zemis aršonu beja tics golā. Ryuču ļauds ar pateikamu nūgurumu i prīceigu gondarejumu par paveiktū dīnys dorbu ar plotu smaidu vārōja sovys sātys sakūptū apleicīni:

„Čir, čir, čiu, čiu, fi, fī, čir-r-r-rī!” – jim pateiceibys himnu dzīdōja obi čaklī strodu puiši, - Dīvam pateikams dorbs beja izdareits.

Veronika Tenča-GoldmaneMaijis Pūdnīkys zeim.


27


Pavysam naseņ Daugavpiļs teatrī pyrmizrōdi pīdzeivōja publicistis

i rakstneicys Monikys zeilis monoizrōde „Rūžys byudu golūs” (režisori Pēteris Krilovs, Anita Sproģe).

Luga ir raksteita vīnam aktīram i Latgolys lauku sīvīti tī spielej skotuvis mōkslineica Maija Korkliša. Izrōdē pa-tyka gon sovdabeigais skotuvis nūfor-miejums (scenografs Uģis Bērziņš), gon Artura Uškāna tautys dzīšmu ap daris, gon aktrisis sirsneigais i dzili izjustais tālōjums.

Vyss tī beja pa eistam: lauku sīvītis ikdīnys pōrdzeivōjumi, jōs veseleigō i dzeivō pasauļa uztvere, spāks „ar

dzīsmeņu dryvā īt, ar volūdu sieteņā”, pōrkōpt izmysuma slīksni, kod līkās, ka zeme ar dabasim jiukst, bet vajag sasajimt, na viņ lai izdzeivōtu tamā šaļtī, bet ari turpynōtu tū dareit pacaltu golvu, styngru mugurkaulu i sovu nalūkamū pōrlīceibu, ka kotra dī neņa pi Dīva deļ myusu cīši svareiga i atbiļdeibys pylna.

Deļ tō vysus i seviški vysys nu sirds aicynoju atrast laiku i īspieju itū izrōdi nū-savērt, jo tei ir taida kōrteiga parunōšona par dzeivi, tōs smolkajom gudreibeņom i viļteibeņom, kurys tai cīši vajadzeigys myusu saimeišu ikdīnā, na viņ sīvys i veira, bet ari vaļstiskajōs attīceibōs.

Augli tam, kū sauc par mīlesteibu...

Aktrise Maija Korkliša dzymuse 1968.goda 1.majā Siguldā. Vālōk sai-me pōrsacāluse iz Rēzekni. 1986.godā pabeiguse Rēzeknis 5.vškolu. 1988.godā īsastōjuse Latvejis Muzykys akademejis Teatra fakultatis jaunizvei-dōtajā Daugavpiļs teatra kursā, kuru pabeiguse 1992.godā. Paraleli dor-bam Daugavpiļs teatrī vuicejusēs sko-tuvis runu Daugavpiļs Teatra studejā i 19992003.g. Daugavpiļs Universitatis Mōkslys un zynōtnis katedrā.

(Latgales kultūras darbinieki, I sēj. 258.lpp., „Jumava”, 2008)

PALeIGS TeATRA MĪĻŌTŌJIM

28


Sovu spēli lugā „Rūžys byudu golūs” Maija veļtej tāvam, kurs 2011.goda rudi-nī aizgōja myužeibā. Paps itū izrōdi asūt cīši gaidejs. Jis nūteikti byutu gondareits i lapnōtūs ar sovu meitu, kura jō dzym-tajā volūdā runoj nu skotuvis...

Tei beja patīši īdvasmojūša aktrisis spēle. na veļti luga raksteita i veļteita teiši jai – Maijai Korklišai, kura vysod ir bejuse i palykuse uzticeiga Daugavpiļs teatram. Ari tymūs pošūs gryutōkajūs laikūs, kod režisora Krilova školōtais ak-tīru kurss izkleida i profesionalais teatris Daugavpilī vysaidu finansialūs sarežge-jumu rezultatā gondreiž pajuka.

Jau nu 1988.goda Maija ir bejuse itō teatra uzticeigō dvēseleite i kaidu laiku vīneigō latvīšu trupys aktrise, pīsada-lejuse gon latvīšu, gon krīvu režisoru veidōtajōs izrōdēs. Strōdōjuse ari par skotuvis runys pasnīdzieju aktīru kur-sam Daugavpiļs universitatē.

Ar kaidu prīcu skateitōji pīmiņ jōs daudzōs spālātōs lūmys, ari Antuāna

de Sent-ekziperī „Mozajā priņcī”, kur jei tālōja gon priņci, gon lopsu, gon puči...

Par Maijis Korklišys lelū teatra mī-lesteibu līcynoj ari jōs izveidōtō bārnu aktīru studeja „Arlekins”, kurys izrōde „Snīgbalteitis škola” ļaužu pylnā teatra zālē i balkonā tyka sajimta ar sajiusmu. Maija dūmoj, ka taidys teatra studejis vajadzātu kotrā školā, jo tys dūd bārnim īspieju īpazeit teatra mōkslu i atteisteit sovu rodūšumu.

Apmāram taids ir bejs Maijis Kor-klišys pošaizlīdzeigais i pacīteigais ceļš iz jai veļteitū Monikys zeilis monoizrōdi. Vēļ jōdasoka, ka jōs obejis na viņ īt nu Latgolys, bet ir ari nūvadneicys, deļ tō itys lugu raksteišonā jau sōļa pudu apādušys autoris i talanteigys aktrisis tandems ir vysai cereigs i atlīk viņ nūvēlēt jom obom kūpā vēļ daudz jaunu ideju i tūs eistynōšonys īspieju. Monika zeile ir jau vasalu lugu grōmotu sarakstejuse, bet itei monoizrōde maņ izavēre taida vysdziļōkō i sirdej tyvōkō. Sirsneigs paļdis jai!

Ir jōatzeist, nabeju ari taida breinuma redziejuse, ka aktrise na viņ labi sovu lūmu nūspielej, bet izrōdis laikā vēļ i vysaidus Latgolys kulinarūs gordumus (komus, guļbišnīkus) sagatavej, kū so-vim skateitōjim lugys nūslāgumā īdūt


29


A niu drupeit nu latgaliskūs vōrdeņu:

apleicīne apvidusbatvineiši bietītesbļuznēt muldētbyudi vaigicasnāgs ķiploksčimyni ķimenesgaņkys lievenisīšveikst iečukstīvuicēt iemācīt

lizeika karotemārga meitene precību gadosnagodna nejaukanaramūņs nemiersparapeja draudzesagraudōt sagāztseckavōt kapātsābri kaimiņisāžovka, mōrks dīķisskrytuļs ratu ritenissokumi dakšasstrēče brīdisstudiņs galertszōdžs zāģis

pagaršōt. Ite eistyn, viņ lobā nūzeimē, kai tymūs lelveikalūs – divi vīnā, tik kul-turys i tradiceju jūmā.

Pi tam itai izrōdei ir programeņa, kura pastōsta na tikai par sovu rodūšū komandu, bet tamā ir ari nalela sovpa-teigōkūs latgaliskūs vōrdu skaidrojūšō vōrdineiceņa i pat iedīņu receptis.

Maruta LatkovskaDžeinas Saulītes foto

I tai... nu monoizrōdis “Rūžys byudu golūs” programenis pyrma par tū, cik i kō nomamōtei vajadzēs, lai saime tyktu pi gordūs guļbišnīku:

1 kg guļbu200 g myltu2 ūlys1 kōpusta golvasōļs piec garšys zaļumi

Ar myzu vōreitom, nūteireitom i sa-meiceitom guļbom dalīk ūlys i myltus. Meikli izrullej, sagrīž nalelūs gabaleņūs. Tūs pylda ar cyuku taukūs apcaptim, piec garšys pasōleitim svaigim kōpus-tim. Guļbišnīkus aiztaisa, saspīž male-nis, līk ceptīs dukovkā.

Gotovus pōrlej ar izkauseita svīsta mērci, apkaisa ar zaļumim.


30


L e l d ī n u laikā bejom Lītuvā, Drus-kininku apkai-mē, kur mums lauku mōjis. Sīva pīktdīņ i sastdīņ rōvēs ar dorbim, es tik viņ varieju kai strozdim būreišus sa-taiseit. Bet ari labi. Mes tī at-jaunojam jōs dzymtū sātu. Tōli ir nu Reigys, bet tei puse, kur dzims vysā pasaulī slovonais lītuvīšu mōkslinīks Konstantins Čurļo-nis, pa itom 33 vosorom un zīmom ir pīauguse pi sirds kai ūtra dzimtine.

Patīseibā ilgus godus tī īsarodu tikai breivajā laikā i pa sātu viņ dzeivōju. Bet kai Vika apsaprecēja, vyss mainejōs. znūts mani īrōve Lītuvys mōkslinīku dzeivē kai gleznōtōju. Sōkōs ar pleneru myusim tyvōkajā piļsieteņā Veisejā.

Skaistajā Veisejis piļsieteņā plene-rus reikoj Jaunovys Marejis gūdynō-šonys mienesī majā. Atklōšona nūteik dīvnomā, kura patrons ir svātais Jurgis. Jam par gūdu kotru godu nūteik kūka skulpturu izstōde. Un nu jau ir savōk-ta taida kolekceja, ka varātu taiseit sv.Jurga muzeju, kas byutu unikals vysā kristeigajā pasaulī.

nu jau itys tāls teik atveidōts na ti-kai kūkā viņ, bet ari cytūs materialūs. Piļsātys mērs zenonas Sabaļauskas ir bejušais literaturys skūlōtōjs, kas sovōs runōs osprōteigai prūt skaiteit lītuvīšu

dzejis ryndys. Pi kam kai iz-cyls saiminīks ir īmontojs na tikai sovys piļ-sietenis, bet ari vysa plašō nūvoda cīnu un atbolstu. Jō lobais draugs V i t a u t a s Ž u k a u s k a s beja zeimie-šonys skūlō-tōjs. niu ir

atjaunōjs muižeņu, kur teik reikōti pat storptautyski kulturys pasōkumi. Vitas ir Veisejis reikōtōjs.

Plenera ūtrōs dīnys vokorā daleib-nīki puļcejōs pi jō atjaunōtōs muiženis Šilainis krysta, kur dzīdōjom kūpā ar draudzis bazneickungu egidiju Juravi-čius un cīma ļaudim, kuri ar dzīsmem atdūd gūdu Dīvmōtei, kai tys nūteik ari myusu pusē. Piec tam sekoj laiceigōka saīšona Vitauta sātys pogolmā pi gunskura, kur draudzis gons ir kūpā ar plenera daleibnīkim un vītejū sabīdrei-bu laiceigōs sarunōs un lītuvīšu tautys dzīsmēs. Bezgola jauki un pamōcūši, ka bazneica ir tautys pulcynōtōja na tikai iz dīvkolpōjumim un cytim sakra-lajim ritualim, bet ir kulturys dzeivis veicynōtōja tōs vysplašōkajā aspektā. Veisejis draudzis nomā ir nūtykušys munu filmu skatis. Draudzis saīšonys mōjā rōdeju sovys filmys – i “Cylvāka bārnu”, i “Rūdolfa montōjumu”. Un es asmu draugūs ar bazneickungim na ti-kai Veisejā viņ.

Pi brōļu lītuvīšu

MāKSLAS

31


Dīvmōte bārzā - Saulius Lampickas Jurgis iz pyuča - Vitautas Jackunas Jurgis iz zyrga - Pranas PetronisAr pyuči placūs - Vitautas Jaugela Skulptura nu solmu - Danute Sukaitiene

MāKSLAS

32


Te Latvejā piec “Cylvāka bārna” filmiešonys Viļānu bazneicā, kur beju bazneickunga lūmā, es vysod atsagrī-žu kai jauneibys zemē, jo tei beja na-aizmierstamō 1991.goda vosora, kod reibom nu sapnim par nōkūtni pošim sovā vaļstī. eistineiba izarōdeja cytai-dōka, bet Viļānu bazneica aicynoj na-

zaudēt ticeibu kai Dīvam, tai Latvejai. Te bazneickungi muni draugi. Un ari cytōs Latvejis vītōs asmu kūpā ar go-reidznīkim, jo uzskotu, ka dorom vīnu dorbu.

Plenera daleibnīki ar draudzis bazneic-kungu Egidiju Juravičius.

Te kūpejā pla-nā centrā sēd Alla Dudajeva. Čečenu varūņa atraitne, myusu plenera daleib-neica. Jei dzeivoj Viļņā. Kreisajā pusē nu jōs - mērs Zeno-nas Sabaļauskas, lobajā - Vitau-tas, dedzeigais o r g a n i z a t o r s .

MāKSLAS

Jōņs Streičs

33


DzīsmeCik viņ acs var saredzēt, vyscauri

pliešās kryumim aizaugušī nazkodejī kolhoza teirumi. Ar tim bīdejūši kontras-tej tyvumā asūšī cylvāku pamastī, vēļ sasaglobōjušīs dzeļzsbetona monstri: miļzeigōs kolhoza garažys ar izlau-zeitim boksu vōrtim; remontdarbneica treisstōvu mōjis lelumā; tikpat lela kotlu mōja ar garu škūrstynu, kas kai paze-mē īspuņdeita miļziņa piersts rōda iz dabasim.

Cauri betoneitajam tehnikys plačam izalauzušs jaunōs apseitis, kōrkli un zōle. Kai pūra akači najaušu garumgō-jieju bīdynoj zōleitē nūsaglobōjušōs kanalizacejis okys bez vōku, kuri nūzogti un drūši viņ pōrdūti metallyužņūs. Pa-jimts ir vyss, kū viņ var pajimt...

Tūmār pateikamai pōrsteidz nu boltūs silikatkīgeļu myurātō nazkodejō dispečeru āka: tōs styklus sauleitē speidynoj lūgi, acs prīcynoj vītejō meis-tara darynōtōs durovys, pret kryumu un zōlis uzbrukumu aizsardzeibu tur čaklūs rūku īreikōtōs puču dūbis. Iz ākys jumta majestatiski slīnās dabasūs nu metala profilu samatynōtais krysts.

Te, Lauderūs, piec prāvesta Jōņa Kupča iniciativys vītejai katōļu draudzei-tei īreikōta bazneiceņa, vakar un šudiņ – muns dorba objekts. Pōrs kilometru iz zylupis pusi, lielceļa molā, jau dau-dzus godus stōv par cerkvu pōrbyuvātō kaidreizejō katōļu bazneica. I breivvaļsts varys veiri sovulaik tū atjēme nu katōļu un atdeve pravoslavim, jo jūs te daudz vairōk.

Saceļūt putekļu mōkiuņus, Krōslovys vierzīnī „aizanese”automobiļs. Puteklim nūsasiežūt, īvāroju pa ceļu apjiemeigi

sūļojūšu cylvāku. Ar iņteresi sōku jū vārōt, leidz jō figura tūp par džinsūs un „T” kraklā tārptu videja auguma bōrzdai-nu pusmyuža veirīti saulis brillēs un iz pakauša „zyrga astē” safrizeitim iz mu-gorys kreitūšim motim. Ar rūkys mōjīni pasveicynōju pyrmū šudiņ satyktū cylvā-ku. Atbiļdiejs munam sveicīņam, jis pa-sagrīze pret bazneicu, pōrsakristeja kai pravoslavs, pasaklaneja un izbreineits nūsacieja: «Храм Божий! А можно мне войти?» („Dīva noms! Voi dreikstu īīt?”) es pīkrytu, pamōjūt ar golvu. Īgōjom bazneicā, es pōrsakristeju, atsamatūt iz vīna ceļgola, jis pasaklonūt stōvūt. «Это Николай чудотворец?» („Voi nikolajs breinumdars?”), gosts apsapra-seja, vārdamīs iz vīnys nu oltorgleznu. Paskaidrōju jam, ka tei ir grīku manirē gleznōta svātō mūcekļa Jozefata biļde. Jis pīdarēja Konstantinopolis bazneicai, beja misionars myusu pusē. Ceinejōs par Kristus bazneicys vīneibu, īnaid-nīku nūgalynōts un īsvīsts Daugovā. «Святой Иосефат?» („Svātais Joze-fats?”), izabreinōja gosts, dzieržūt par leidz šam jam napazeistamu svātū. Vēļ jam paskaidrōju, ka myusdīnōs vardar-beigā nōvē myra ari cyts ceineitōjs par bazneicys vīneibu – prāvestam Kupčam personeigi pazeistamais pravoslavu ta-

VARAVeIKSnA

34


lanteigais prīsters Aleksandrs Meņs...Gosta skatīņs pīsavērse nami-

teigōs Paleidzeibys Dīvmōtis svātbiļdei iz oltora, jō vaigs atplauka un palyka gaišōks. Dzili saviļņōts, jis īsasauce: «Богородица! Можно, я спою для неё?» („Dīvmōte! Voi dreikstu jai nū-dzīdōt?”) es, pōrsteigts un izabreinōjs par nagaideitū lyugumu, pīkrytu.

„Aaaavee Mariiia...!”: bez pīrostō muzykalō pavadejuma īsaskanēja Dīva dōvynōtais, vokalūs pedagogu un poša leidz dōrgakmiņa spūdrumam sleipātais tenors. natycamai!!! Ka itymā nacylajā kaidreizejā kolhoza dispečer-

punktā īreikōtajā bazneiceņā Latgolys nūmalē un Krīvejis pīrūbežā atskanēja akademiski izgleitōta dzīdōtōja bolss, gūdynojūt myusu vysu Mameņu.

„.. Graatia pleena!...” („Žielesteibys pylnō”) Itai bazneiceņai izarōdeja lelys-ka akustika. Interesantai, kū dūmōja Rēzeknis ceļtnīceibys tresta strōdnīki tōlajūs, pagōjušō godusymta 80-tajūs godūs, steigā „raudami” dagušū objek-tu. Cēle, cēle... un gols golā izcēle... bazneicu. Dīvs vysu nūkōrtōja piec sova prōta.

„.. Oooora pro nooobis!”: šedevra autors Fraņcs Šuberts seņ kai myužei-bā, bet jō dorbs vys vēļ turpynoj saviļņōt cylvākus... vysā plašajā pasaulī. Dzīsme izskanēja. Atsabolsojūt myura sīnōs, nūryma vibracejis. Atsagrīžu atpakaļ iz grieceigōs zemis ar raizem, problemom un krizem. Pasateiču mōkslinīkam par skaistū, dvieseliskū dzīdōjumu. Mu-nuprōt, lobōk nūdzīdōtu viņ myužeibā aizgōjušais Lučiano Pavarotti...

nagaideitais gosts, vōrdā Boriss, ir breivmōkslinīks, dzīdōtōjs nu Reigys. Jo pasarōda dorbs, reizem izbrauc ari iz Krīveju un Boltkrīveju. Padūmejis

laikā absolviejs Ļeningra-dys Vaļsts konservatorejis vokalistus, mōcejīs pi slo-vonō krīvu tenora Leme-ševa. Labi pazeistams ar Jōni Sprōgi gon tod, kod jis dzīdōja Moskovys Lelajā teatrī, gon tagad. Pošam dzīdōt iz Moskovys skotu-vem nav bejs lamts.

niu, krizis dzeits, pagai-dom pamets golvyspiļsātu un īsarads dzymtajā pusē. Jō taņte apkūp katōļu baz-neicu, pats pa laikam dzīd zylupis cerkvā, pavodūt

dīvkolpōjumus. Bet šudiņ, īdams sātā nu maudōšonōs azarā, īsagrīze myusu bazneiceņā.

I maņ sirdī vēļ aizvīnam skaņ itei brei neigō dzīsme mōkslinīka izpiļde-jumā. Svātdīņ, braucūt iz reita dīvkol-pōjumu Brigu bazneicā, prāvests pa ceļam pajam ari mani. Taipoš pajimtys un aizvastys leidz cerkvai ari divejis krī-vu tauteibys cjoceitis gaišim lakatenim golvā. Jōs steidzās iz sova bacjuškys reita dīvkolpōjumu...

Leonards Rakickis

VARAVeIKSnA

35


Par Kurs išu dzimtas l ik teni stāsta pati Marija Kursiša. Dzimusi Latgalē, bet tagad dzīvo Ērgļu nova-da Liepkalnē.

- es nāku no Daugavpils rajona Līksnas pagasta „Kursišu” mājām. esmu dzimusi 1933.g. Mani vecāki – Monika un Pēteris Kursiši bija zemnieki nelielā 12 ha saimniecībā. Mamma, Monika Malnača, nāca no Ķi-rupes muižas zemnieku ģimenes. Senči pa tēva līniju bija ienācēji no Kurzemes hercogistes Kurzemes krasta – zemga-les krastā, proti, Daugavas labajā kras-tā. Tā esot tikuši pie uzvārda – Kursiši, tādu uzvārda izcelšanās skaidrojumu esmu dzirdējusi no saviem senčiem

Ģimenē bijām 5 bērni – 3 dēli un 2 meitas. Vecākie brāļi – eduards un Henriks dzimuši 1920-tajos gados, trīs jaunākie bērni – 1930-tajos. zemnieku saimniecība deva iztiku ģimenei, bet pārdošanai palika maz.

Bērnībā vecākie brāļi gribēja būt dzelzceļnieki, jo mēs dzīvojām netālu no dzelzceļa. eduards sazāģēja pat tēva ecēšām sagatavotos koka materiālus un izgatavoja vagonus un lokomotīvi, no lazdu kokiem izlieca dzelzceļa sliedes, izgatavoja semaforus un tā spēlējās. Jaunākajiem patika skola un tie spēlēja skolu – es un māsa Regīna – skolēni, brālis Vladislavs – skolotājs, ja māsas tam nepiekrita, tad viņš atteicās spēlēt.

Vaboles skola bija kā brīnums. Ļoti gaidījām ziemassvētkus, kad būs eglīte un īpaši teātra spēlēšana. no izrādes

sliktajiem varoņiem baidījos, ugunis un trokšņi likās noslēpumaini, uztraukums bija tikai par to vien, ka lielajā zālē var pazust mamma un tētis.

Bērnībā atceros, ka tētis vienmēr kaut ko darīja ārā vai saimniecības ēkā. Mamma adīja, šuva vai auda. Kad viņa strādāja istabā, man lika skaļi lasīt. Tie bija žurnāli „Katōļu Dzeive” vai neaizmirstules stāsti, vai arī kādas citas grāmatas. Mājās vēl bija žurnāls „Atpū-ta” un laikraksts „Jaunākās ziņas”. Kad skolā skolotāja prasīja, kādas grāmatas mums vislabāk patikušas, - es atbildēju, ka man kaimiņu meitene iedeva tādu bez sākuma un beigām, jo tās bija no-plēstas, bet tur bija rakstīts, ka princis ar Anglijas zīmogu dauzīja riekstus. Tad skolotāja teica, ka tā grāmata ir Marka Tvena „Princis un ubaga zēns”. nākošā grāmata man bija J.Purapuķes „Savs kaktiņš, savs sūrītis zemes”.

es priecājos par veco saimnieku veiksmīgajiem darbiem, lauku iekopša-nu un ļoti bēdājos, ka jaunie saimnieki neprata tālāk uzlabot saimniecību un izputēja.

no bērnības man atmiņā palikuši lauku darbu ritmi. Kad tēvs ara tīrumu, es gāju pa uzarto vagu, aiz manis tecēja melnie strazdi un uzlasīja sliekas; sēša-nas laikā gāju iezīmēt sēklas krišanas vietu, „turēju birzis”. Siena laikā atceros, kā ar steigu vedām sienu, jo virsū nāca pērkona negaiss. Un kur vēl linu plūk-šana! Jau no kādiem astoņiem gadiem plūcu linus kā liels cilvēks, tā par mani sacīja kaimiņi. Tad nāca kulšanas talkas. Kaimiņi gāja viens otram palīgā. Vienu rudeni man tā iepatikās iet kulšanās talkās, ka skolu nokavēju veselu nedēļu.

SALASeIT KūPā PA VIeJAM KAISeITū

Dzimta, kas turpinās

36


Pēc tam negribējās iet klasē, jo neko nezināju.

Mājās nekāda īpaša bērnu audzinā-šana nenotika. Vienkārši visu laiku bijām vecāku acu priekšā un darījām visu, ko vecāki lika un ko mēs spējām. Drīz pēc Otrā Pasaules kara nomira mamma (1948.g.) un divus gadus vēlāk – tētis (1950.g.). Radinieki nolēma mūs, trīs jaunākos bērnus, izdalīt pa ģimenēm. Vecākais brālis eduards pateica, ka mēs paši saimniekosim vecāku mājās. Vecākie brāļi jau strādāja un palīdzēja mums trim jaunākajiem bērniem turpināt izglītību.

Kamēr mamma bija dzīva, viņa veda mūs uz Līksnas baznīcu, kas bija 4 kilo-metru attālumā no mūsu mājām. Parasti gājām kājām, ziemassvētkos braucām ar zirgu. Uz baznīcu ceļš veda gar Vaboles ezera dienvidu galu, kur lēzenās pļavas un ceļš pavasaros applūda. Tā kādās Lieldienās gājām tikai mēs ar brāli un māsu. Bija jābrien pa ūdeni kādu pusotru kilometru. Kājas izmirka, tomēr soļojām

tālāk. Atmiņā palikusi vīraka smarža un ērgeļu mūzika baznīcā. Toreiz vēl ne-sapratu, ko mācītājs runāja sprediķī, jo nespēju izsekot visam līdzi. Desmit Dieva baušļus mums iemācīja mamma.

Bērnībā mājās ikdienas lietošanā bija māla trauki. Tos katru gadu, parasti uz ziemas beigām, atveda podnieks no Preiļu puses. Tie podnieki mums bija jau pazīstami, jo viņi bieži nakšņoja mūsu mājās. Visam gadam tika sapirkti trau-ki – bļodas, podi, lielās krūzes. Mums, mazajiem bērniem, bija katram sava bļodiņa un mēs sacentāmies lielībā, kuram skaistāka. Baltos šķīvjus lietoja tikai godos. Atceros, kā tēvs ar podnieku runāja par politiku. Viņi teica, ka velns esot gan Hitlers, gan Staļins un ka ne-drīkstot strīdēties ar musulmaņiem.

no mūsu mājām līdz skolai bija tikai viens kilometrs. Vecākie brāļi beidza 6-klasīgo pamatskolu, trīs jaunākie – Va-boles vidusskolu. Vecākie brāļi mācījās Daugavpils dzelzceļnieku tehnikumā. eduards kļuva par Daugavpils dzelzceļa

Marija Kursiša (augšējā rindā - 2. no kreisās) Vaboles v-sk. izlaidumā1952.g.


37


nodaļas priekšnieku, Henriks strādāja par virpotāju atslēdznieku, vēlāk par šoferi. Māsa Regīna beidza Latvijas Valsts universitā-tes (LVU) latviešu valodas un lite-ratūras fakultāti, brālis Vladislavs – Rīgas Peda-goģiskā institūta fizikas un mate-mātikas fakultā-ti, māsa Maija – LVU Vēstures un filozofijas fakultāti. Brālis Vladislavs Kursišs vienu gadu nostrādāja Skultē, zvejniekciemā, pēc tam Lēdurgas skolā par direktoru līdz aiziešanai pensijā. Māsa Regīna strādāja par skolotāju Rīgas 13.vidusskolā.

es pati arī beidzu LVU Vēstures fakultāti un 1959.gadā tiku nosūtīta darbā uz Ērgļu rajona (pēc reformas no 1960.g. – Madonas rajons) Liepkalnes skolu, kurā nostrādāju līdz pat 1999.gadam – aiziešanai pensijā.

Marija Kursiša visā savā skolas dar-ba laikā ir veikusi vēl kādu ļoti svarīgu pienākumu – vākusi un apkopojusi Liep-kalnes skolas un pagasta vēsturi. Viņas darba vainagojums ir Liepkalnes skolas novadpētniecības muzeja izveide, kas, kopā ar kaimiņu, Sausnējas skolas, sko-lotājas novadpētniecības entuziastes Marijas Šmites veikumu tagad veido Sausnējas pagasta novadpētniecības muzeja ekspozīciju un krājumu, kas iz-vietots rekonstruētajā bijušajā Sausnē-jas muižas ēkā. Liepkalnes skola vairs nepastāv. Tagad skolas ēkā atrodas veco ļaužu pansionāts „Kastaņas”.

Attieksme pret reliģiju? - Visu mūžu ticīgs un aktīvs katolis bija mans vecā-kais brālis Eduards. Mūs, jaunākos,

pēc vecāku nāves skola un sabiedrība aizveda projām no ticības un baznīcas. Uz mums var attieci-nāt vienīgi vārdus – dziļa cieņa pret baz-nīcu un ticīgajiem. Savā mūžā sapratu, cik lielu iespaidu uz cilvēku atstāj gadsimtos izveidotās kristī-gās ticības tradīcijas. Atceros, kā, esot ar skolēniem ekskursijā, iegājām Valmierā sv.Sīmaņa baznīcā. Tur kāds spēlēja ērģeles, bija darbdiena, baznīca tukša, mēs apsēdāmies. Visi, pat paši drais-kulīgākie bērni, apklusa, klausījās. es nezinu, kāds skaņdarbs tika atskaņots, bet pati baznīcas telpa, mūzika, - darīja brīnumainu iespaidu. Kādu citu reizi bi-jām Rēzeknē. Iegājām Baltajā baznīcā, kur notika dievkalpojums. Sniegbaltās kleitiņās tērptas meitenītes un saposu-šies zēni svinīgi gāja pa baznīcas vidu uz altāri pie Pirmās Svētās komūnijas. Spēlēja ērģeles, virmoja vīraka smarža ļaužu pilnajā baznīcā. Mums līdzi bija kāda meitenīte, 5-6 gadus veca. Viņa teica: „Mamma, man nāk raudiens.” Tad es sapratu, - baznīca liek cilvēkam apstāties, ieklausīties, varbūt vēl ko apjaust, lai arī novēloti...

Kursišu dzimta turpinās. Dzimtas turpinātāji ir triju brāļu un māsas bērni, mazbērni un mazmazbērni. Viņi ir iz-kaisīti pa visu Latviju – Rīgā, Lēdurgā, Cēsīs, Madonā, Cesvainē, Daugavpilī un Vācijā. Bet kopā sanākšana kapusvētkos un Kursišu dzimtas ģimenes dienā reizi gadā joprojām ir spēkā. Visi trīs brāļi un viņu sievas jau miruši. Mēs ar māsu Regīnu esam visu kopā saucē-jas un radniecīgo saišu turētājas.

Materiālu sagatavoja Anna Kuzina


38


Ir 2012.goda Leldīnis sastdīnis reits. Piec vokora TV pōrraidis nu Vatikana „Lūgšana krustā” un „Krysta ceļš” nakts meditaceja nagrib beigtīs. Sirdsbolss aicynoj... iz Jezus Sirds katedrali. Vakar Rozentovys bazneiceņā pagōjuse Lelō (Klusō) pīktdīne. Pōrdūmom nav laika – pīrypoj autobuss... Rēzekne. Latgolys īla. Autobusu pītura. Ak, tōs tōlōs atmi-nis... te 9.c klasei īdaleitō piļsātys terito-reja, kur jōnūvōc sorkonō kīgeļu noma drupu kolns. Kai skudreitis – valkam nu drupu vēļ vasalus kīgeļus (ceglus), kraunam grādōs, stykla škembys atse-viški čupōs, vysvairōk palīk nadareigu drupu, tōs palīk paaugstynōjumā par pamatu i pīmiņu nu 1944.goda lelōs bombardeišonys...

Te – autobusu satiksme, dzeiveiba – iz vysom debesspusem var dūtīs. Reizem žāl palīk tō simboliskō saldateņa pi Rēzeknis upis lejā... cik vīntuļš svešā zemē, varbyut kur pi mōmulenis Volgys – jū gaida...

Latgolys īla – viesturiskais nūsau-kums, viņ seņejū akmiņu brugi klōj gludōks klōjums. Lobajā pusē sardzē dīvnomam taipoš stōv vydsskūla. Viņ nūsaukumi mainejušīs – tūreiz, 1944.goda pavasarī, beidzem Rēzeknis latvīšu vydsskūlu RLV, tagad – Katōļu v-sk. Te var lapnōtīs ar sovim audzieknim, te teik uzturātys un kūptys dōrgōkōs Latgolys lat-vīšu tradicejis. Pošā Dīva izradzātā vīteņā – katedralis patvārumā. Cik labi! Te dau-dzim nu munim klasis bīdrim beja spāka olūteņš pyrms eksamena iz mozu, mozu mirkleiti īskrīt un nu sirds palyugt Dīveņa paleigu. Tys beja ateisma laiks – Dīva nūlīguma laiks, deļ tō sovā ziņā īpašs.

Ari myusu klasis audzynōtōja Viktoreja Springoviča te beja... iz breisneņu. Myusu sasaprasšonys zeime beja – audzynōtōja aiztaiseja acs („naredzēja”) voi pīlyka rōdeitōja pierstu pi lyupu („ni vōrda”). Lai myužeigō dzeivōšana Dīva vaļsteibā gudrajim skūlōtōjim – tykumus un gora spāku var audzynōt ari bez vōrdu. Paļdis skūlōtōjim Antoņinai un Benediktam Tu-čim, St.Orlovskam, A.Vecozolam u.c.

Latgaliskais gors – ticeiba, volūda, patriotisms, īkodeits reiz saimē, skūlā nikur naizgaist, pīcdesmit godu „zam palnu” tyka saglobōts.

Katedralē klusums. Pamazeitem puļ-cejās ticeigō tauta, iz grōmotu gaļdeņa Leldīnu svecis... es mīļoju boltū krōsu. Iz boltōs – „Alleluja!” Kaudzeite ar... grō-mateņom – (jo viņ acs pareizi rōda) prof. P.Strods „Pareizraksteibas vōrdneica”, izdūta 1933.g. tip. „Dorbs un zineiba”, Rēzeknē. Augšancielīs prof. Dr. phil. P.Strods!!! Leldīnē pyrms 120 godu dzy-mušais! Itys dōrgums – pret lobprōteigim zīdōjumim. Paļdis! Paļdis!

Dūdūs pi Kristus kopa – kai sapynā, kai sīvītis pyrms 2000 godu. Adoreju, kluseņom lyudzūs par Mōrys zemi, par mōtis volūdu. Kai vīzejā radzu jaunu skaistu prīsteri Pīteri Strodu – gora acim radzu laiku pyrms 90 godu, kod itys prīsters te celebrēja Sv.Misis upuri, bejs skūlu kapelans, organiziejs žurna-lu „zīdūnis”, kurā publiciejs literarūs dorbus: „Pōvuleņš”, „Aizdzereibas” u.c. Bet 1926.godā lugu „Dzeives viļņūs”, 1933.g. lyugšonu grōmotu „Svātō Goda dōvona”, 1934.g. „Katōļu ticeibas kate-hisms” – deveigi siejs gora gaismys sāk-lu te, Latgolā, naatkareigajā Latvejā.

Te mōtis volūda, te – tāva mōjis...

ATCeRIS

39


nabreivis godūs P.Strods konsekrāts par veiskupu, bet piec metropolita A.Springoviča nōvis 1948.g. leidz pat sovai nōvei 1960.g. veics Reigys arhidie-cezis un Līpōjis diecezis vadeibu, kai ari saglobōjs Goreigū seminaru, bejs profe-sors un rektors – vīns nu Latgolys dižvei-rim. Tauta ar sovim parokstim dižveira jubilejis prīkšvokorā aplīcynoj pamastō

nūsaukumu grōmotys, vysa katōļu Baz-neicys liturgeja, „Tāvu zemes kalendars” 73 godagōjumi, „Olūts”, Vl.Lōča izdevnī-ceiba turpynoj dorbu J.elkšņa vadeibā piec t.s. P.Stroda gramatikys. Vazumi nu trimdys ar 50 godūs saraksteitom grōmotom 1992.g. tyka deveigi izdaleiti Latgolys bibliotekom. Dziļā patriotis-mā raksteitais vōrds ir svāts, dzeivoj

Prof. P.Strods itū bildi ir dōvynōjs so-vam Rēzeknis Pedagogiskōs skūlys audziekņam Ciprianam Pokrotnīkam (Augustam Eglōjam) 1923.g. 15.septembrī. Foto nu Latgolys Kulturviesturis muzeja krōjuma.

montōjuma – latgaļu pareizraksteibys sta-tusa aizsardzeibu.

Profesors Pīters Strods, byudams dzili inteligents cylvāks, uzskateja – kotrai tau-tai volūda ir Dīva dūta, kas jōsorgoj teira gon sarunā, gon rokstūs, atstōjūt montōjumā nōkušom paaudzem. Dzymtajai latgaļu volūdys ortografe-jai veļtejs lelu daļu myuža – profesora P.Stroda komisejis vadeitais dorbs vai-nagōjōs panōkumim – 1929.g. 19.junī ar Izgleiteibys ministrejis reikōjumu nr.2593 teik apstyprynōta latgalīšu gramatika, bet 1933.g.

gon O.Rupaiņa, gon n.neikšanīša, gon J.Klīdzēja i.c. autoru dorbūs. Daži pōrto-puši filmā „Cylvāka bārns”, taipoš cytōs cīnejamō J.Streiča fil-mōs. Latgola – goreigi bogōtōkais Latvejis nūvods. Lapnums – dzīdūšōs giminis.

.. dūmys atsagrīž eistineibā šudiņ. Pi Kristus kopa simbolis-kajā vītā plyust i plyust cylvāki, lai pasaklonūt dūtu gūdu Dīvam. Katedrale pōrpiļdei-ta. Sōcās svi neigais Lelōs Sastdīnis dīv-kolpōjums ar iudiņa, guņtenis svieteibu ri-tualim. Kai breinums ikvīna rūkōs īsadag

Kristus Gaismys sveceitis... cylvāku smaidi, sirds syltums vīnojūši plyust... Cik labi te byut... Te, kur Mōrys zemis volūda, Tāva mōjis, „kur vysim mōjūkļu bys dīzgon” (2 Kor 5, 1).

Ar pīnōceigu cīnu un gūdu īdeg-sim myužeigōs gaismys sveceiti profesoram, veiskupam Pīteram Stro-dam 120.pīminis dīnā 1.majā!

Anna Babre

– pareizraksteibys vōrdneica. Pīškiertais statuss pastōv ari šudiņ, tū piec arhiva dokumentim apstyprynoj 2012.g. 6.marta nr.10 „Jurista Vārds”. Piec Latvejis na-atkareibys atjaunōšonys, piec dažaidu aizlīgumu godim, 2000.g. 1.septembrī ar Vaļsts volūdys lykuma 3.p. 4.punktu nūteikta latgalīšu rokstu volūdys kai viesturiska paveida aizsardzeiba.

Paļdis Dīvam, montōjums bogōts – skaists myuža pīmineklis: ap 1500

ATCeRIS

40


Otkon daguojuse opoluo godskuorta „latgalīšu endzelinam” – latgalīšu myu-su dīnu ortografejis kūpiejam, korstam dzymtuos volūdys mīļuotuojam i aizstuo-vam – filozofejis doktoram veiskupam Pī-teram Strodam (dz. 1892.g. 1.majā).

Vēļ dzeivā pīmiņā, kai tyka svieteita gūdojamuo tautys darbinīka 100 godu jubileja – zynuotniska konfereņce katuo-ļu Goreigajā seminarā Reigā, pīminis piecpušdīne Rēzeknē, tūlaik – ceļš

iz veiskupa dzymtū pusi Varakļuonim i Lelajim Strodim, kur cīmoju pyrmū reizi. Sāta, kas ciersta iz nasenejūs calmu (kartenis ruoda sātys saiminīki), Lubuona tyvums, kurs snīgim boguotūs pavasarūs iudini atvieļs da pat Strodu. Saturā nūpītni i viesturyskys izzinis pylni pasuokumi, breineigys sasatikšonys ar sovys lītys entuziastim, kas dadūd spāka jaunim dorbim. Dedzeigys runys, sarunys, diskusejis, kuramuos vys at-

sagrīžam pi vaicuojuma – kai byus ar latgalīšu raksteibu?

Atmūdys suokumā lela latgaliskuos kulturys entuziastu daļa asam zali jauna ceļa suocieji – ni myusu školā kurs vuicejs, ni laiks, kurā izaugts, bejs labvieleigs tam, kab aizgribēt latgaliski kur publiski runuot. Par raksteišonu – napadūmuot i sapynūs! Šudinejī 50–60 godu vacī ļauds ir tipiskys padūmu laika produkts, kas sātā izauga ar vīnu

volūdu, a školā i „ļaudīs īt” tyka vuiceiti ar cytu. Koč tei cyta – tautys bruoļu i muosu mēle, nu vysleidza na sova, a jamā, na sovā dzymtajā, myus lauzeja jau ar pyrmū školys sūli. nazy, kaida byutu tei myusu „valsts valoda”, kurā zvārastu nu Latgolys deputatu praseja jaunajā Saeimā, ka na iz vyds dialektā baļsteituos raksteibys garys vuiceišo-nuos školuos?... A latgalīšu raksteiba jau cik paaudzēs turīs tik iz pošu spāka!

Raksteit „pa Strodam”

PUORDūMOM

41


Jūkainā kuortā myusu mēle na tik viņ ir dzeiva, a vēļ i atsateista – apsaverit koč voi portalu lakuga.lv! Klaidu tī ir, kur bez jūs, ka latgalīšu volūdys stuņžu ško-lā nav. Dūmuotīs, myusu dīnu jaunajim ar jūs latgalismu i ataugt nav deļ kuo, tik bejušys jau „Vosoruošonys”, „Atzolys”, „Vuolyudzāni”. I konkursu konkursi školu jaunuotnei, i jaunī muzykaņti ar sovim pasuokumim voi, modernuok, – aktivita-tem. Verūtīs gora acim, kai saceitu tāvs Stanislavs Škutāns, saradzams taisnys sakars storp nazkodejūs pīterpilīšu prā-cu i jūs ideju puormontuotuojim 20.g.s. 20. –30.godūs, taipat myusu dīnuos. Rodūšais gors tik vīgli namierst, i myu-žam jauns i styprys byus tys cylvāks, kam „tāva sāta – myužam svāta”. nui, svāta! I dzymtuo zeme, i tāva sāta, i muotis volūda...

Stroda laikā beja na tai, Stroda laikā jaunī dzymtū mēli vuicejuos. Kai sieņs piec leita jauna rokstu muocātuoju paaudze naizdeiga i tūlaik, tik tuolaika jaunajim deļ dzymtuos volūdys, sauktys par „latgalīšu izlūksni”, ap 1923.godu pamatškolā beja pat vairuok stuņžu kai „baltīšu izlūksnei”. Vuiceišonuos nūtyka školuos, kursūs, Daugavpiļs Vaļsts školuotuoju iņstitutā. Daudzūs procesūs leidzdaleigs ir i jaunais bazneickungs Pīters Strods, juo pryncypi – „lai pareizraksteiba byutu vīgļi pīsavynojama un pareizi saskaņōta obeju izlūkšņu īsa-mōceišonai” (Strods 1924: [3]).

Ka viertēt saleidzynuojumā, naskaid-reibu latvīšim itymā laikā gona i baļtīšu, i latgalīšu pareizraksteibā. „Baltyskū” (vāluok sauktu par „latvyskū”) mēli kūp volūdnīks K.Mīlenbahs (suokumā), J.endzelins, P.Šmits, J.Plākis, e.Blese – Latvejis Universitatis profesori; latga-liskū, suocūt ar 20.godim, rauga spūdry-nuot Pīters Strods ar sovim laika i dūmu

bīdrim. nu 1920.g. 1.oktobra jis ir Rē-zeknis školu kapelans, 1921.godā kūpā ar bazneickungu Juoni Pluoni suoc izdūt jaunuotnis literarū žurnalu „zīdūnis” (izīt da 1940.g.), kam izcyla nūzeime tautys audzynuošonā i latgalīšu pareizrakstei-bys izkūpšonā. Cik vaicuojumu jaunais bazneickungs „zīdūņa” suokuma godūs (1921.–1923.) nav aizdevs sev i cytim, cik rysynuojumu nav mekliejs, gatavei-damīs nūdarbeibom Rēzeknis latvīšu vydsškolā i školuotuoju kursūs?! Tūlaik deļ Latgolys pedagogu teik reikuoti kursi, nūteik seminari, i vysu tū atbolsta i, dūmojams, apmoksoj vaļsts! Latvejis Republikys suokuma godūs teik piļdeita 1917.g. apreļa kongresa apsajimšona kūpeigajā vaļstī guoduot i par Latgolys latvīšim.

1922.godā izīt pyrmuo P.Stroda gramatika – „Latwìšu wolùdas gra-matika latgalìšim”, juo ortografejis mekliejumus ruodūt napuorprūtami. Jau 5.puslopā jis izasoka, kai byutu rokstomi latgalīšu divskani: iu (kiulis), uo (muote), ie (biert), jau tūlaik jam ir kuo saceit par svešvuordu pareizraksteibu: 16.pl. atguodynuots, ka vuordi kuļtivēt, kuļtura, kuļturals, rewoļucija, rewoļvers, stiļs rokstomi ar meikstū ļ, partū ka „šì wòrdi ir jamti nu latinu wolùdas, kurâ ir tikai meikstajs ļ. Pi baltìšim šimûs wòrdûs byus cítajs l, jo wiņi ir pajàmuši šùs wòrdus nu wòcu wolùdas. Baltìši roksta: kultura, rewolucija, stils i t. t.” Gramatikā teik ruodeita „latgalìšu un baltìšu izlùkšņu starpíba”, leidzeigi P.Strods saleidzynoj i vāluok: 1924.goda ortografejis projektā “latgalīšu izlūksni” ar „videjū izlūksni”, 1933.goda „Pareizraksteibas vōrdneicā” – „latgaļu izlūksnes un videjōs izlūksnes atteicei-bas”. Pīteri Strodu drūši varim saukt par latgalīšu lingvistiskuos terminologejis i

PUORDūMOM

42


obeju latvīšu rokstu tradiceju saleidzy-nuošonys kūpieju.

Par gūdu drukys aizlīguma at-ceļšonys 20 godim i cīšā saisteibā ar 1922.g. gramatiku P.Strods izdūd brošuru ar nūsaukumu „1904.–1924. Myusu roksta breiveibas ortografi-jas projekts”, kur formulej, kas byutu jamams vārā, izkūpūt latgalīšu rakstei-bu tuoļuok. Vaicoj tautīšu padūma jau nu Aļpu kolnu (1923.g. 1.septembrī ir devīs studēt iz Austreju), gruomatenis beiguos dalykdams „ziņōjumu anketi”

i gaideidams ļaužu atsasaucam par brošurā pasaceitū. Par kū guoduot – natryukst, i vairuokys P.Stroda dūmys jū ruoda kai pavysam myusdīneigu pareizraksteibys sapratieju. Garumu apzeimuošonai Strods īsoka lītuot ga-ruma zeimi („guļūšū streipeiti”) vysuos pozicejuos (da tam pījāmumi par ziļbu garuma apzeimuošonu ir svuorsteigi). Jis bīži atsasauc iz sovys gramatikys,

ruodeidams vysā lelu „pīlaideibu” pret tautys runys formom i rokstūs: pīzeist, ka varātu raksteit styklys, kotlys, py-nāklys sūpluok orkls, stykls, kotls; runoj par paralelom formom sātyssātas, upisupes, kai pyrmuos ruodeidams formys ar golūtnem ys, -is. Juo lingvistiskī uzskoti nūbrīst i atsateista, tik na vysu racionali i nu volūdnīciskuos pusis na-vainojami izdūmuotū jam ļaun pīpiļdeit laiks voi, precizuok, – tuo laika cylvāki. Dīvamžāļ, jam vajadzēja riekinuotīs ar t. s. „sabīdreibys spīdīni”...

Piec studeju Austrejā i vairuokim spraigim godim Bazneicys pīnuokumūs (ari – vuiceibu spāks Aglyunys gim-nazejā, katuoļu Goreigajā seminarā) P.Strods pi latgalīšu pareizraksteibys atsagrīž 20.godu beiguos. Ar Izgleitei-bys ministrejis reikuojumu nr. A-128 (izdūts 1927.g. 10.februarī) jū īceļ par „Latgales izloksnes ortografijas kārtoša-nas komisijas” lūcekli i prīšksādātuoju. Piec diveju godu jaunuos ortografejis projekts ir gotovs. Koč projekts juo izstruoduotuojus apmīrynoj na vysā, ir sparts paplots sūļs latgalīšu raksteibys vīnuoteibys vierzīnī.

Golvonais Pītera Stroda dorbs par latgalīšu ortografejis vaicuojumim ir 1933.g. „Pareizraksteibas vōrdneica” ar gramatikys konspektu. Dīvamžāļ tamā profesoram naīsadūd nūturēt vysa, kas ir pareizraksteibys komisejis nūsprīsts i ar Izgleiteibys ministrejis reikuojumu nr. 2593 (izdūts 1929.g. 19.junī) ap-styprynuots. Piec „nūteikumu” i „Pareiz-raksteibas vōrdneicas” materiala salei-dzynuošonys par itū var puorsalīcynuot kotrys. Atguodynuosim, ka Izgleiteibys ministrejis oficiali apstyprynuoti ir 1929.g. „Nūteikumi par latgalīšu pareizraksteibu”, na P.Stroda „Pareizraksteibas vōrdneica”. Gruomotys

PUORDūMOM

43


r y s y n u o j u m i sovukuort ruo-da, ka profe-sors nav beidzs prāca vuot ap naska id ra j im ortografejis vai-cuojumim i piec IM 1929.g. lāmu-ma, ka izaškier-šonā par vīnu ūtru lītu kave-jās da pādejuo. Saceituo aplīcy-nuojumam – ga-

baleņš nu vuordineicys 211.pl.

Piec 1929.g. „nūteikumu” nūdru-kuošonys „zīdūņa” 7.nr., P.Strods „Redakcijas pizeimē” izasoka par pošu aktualuokū – i par jaunūs nūsacejumu pozitivū pusi (īsadevs atsabreivuot nu nadabiskuos pīdiekļu raksteibys piec baltīšu parauga), i par tū, ka komisejai na vyss īsadevs. Citejam juo saceitū žurnala 24.pl.: „Kas atsateic uz divska-ņu „uo”, „ie” un „iu” litošonu, josoka, ka byutu piļneigi pareizi šos divskaņas ivest, tys ir byutu piļneigi pareizi, jo mes raksteitu: bruoļs, muote, kuoja, muoja, struoduot, buols, kuortuot,

pierkt, cierst, iert, šliukt, kliut un t.t. Ivarojut tumar, ka pret šaidu raksteibas veidu byutu roduses porok lela braka, topec šus imeslu deļ taids raksteibas veids natyka pijimts. Ceresim tumar, ka pec godim laikam gon i šom div-skaņom nabyus pretiniku un tod tikai vares jos ivest myusu pareizraksteibā. Tai tod josoka, ka jauno ortografija nav tys piļneibas ideals, kaidam navaratu pavysam pormest. Jai ir sovi tryukumi un golvonā kortā tur, kur ortografijas komisija beidos, ku teiks vacokī.”

Kai zinim, profesora P.Stroda cereiba nav pīsapiļdejuse – juo „aizstuovi” brāc i myusu dīnuos, koč ni poša P.Stroda uz-

skotus zyna, ni juo ideju atteis-tejumu pazeist. Tok kai gols golā raksteisim – „Pa Strodam” voi „pa zvierbu-ļam”? – tai 20. i 21.godu symta mejā ir truo-peigi vaicovs profesors On-tons Breidaks – pro fesora

Pītera Stroda volūdnīciskūs ideju golvo-nais turpynuotuojs Latvejā. Myusu dīnu „napareizī” raksteituoji voduos piec LR Tīslītu ministrejis Vaļsts volūdys centra 2007.g. 28.septembrī apstypry-nuotūs „Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumu” (atrūnami piec adresa: http://lakuga.lv/raksteiba/) i aug myusu ocu prīškā, „pareizī” – laikam tai i nūmiers, atsadūdami iz J.eļkšņa, M.Latkovskys, M.nizinskys voi vēļ kura leluoka voi mo-zuoka raksteibys sapratieja redakcejis. nu vysmoz apziņa, ka ir „aizstuoviejuši” „Stroda raksteibu”, ciļviecenim byus.

PUORDūMOM

44


latgalīšu pareizraksteiba ir „izkūpta” 20.g.s. 20.– 30.godūs i cik reižu sovus uz-skotus ir „mainejs” pats Pīters Strods.

Pareizraksteibys kuortuošona eistyn ir smolks i napateiceigs dorbs, patīseibā ituo procesa komplicātuo rakstura nasa-prast tam, kurs ar ortografejis vaicuoju-mim sasatics moz – ni ir ceņteigs latga-liskūs rokstu skaiteituojs, ni kod garuok par puors riņdeņom latgaliski pīrakstejs, ni raudzejs myusu raksteibu pavuiceit cytim. Deļ mani pošys veiskups Pīters Strods ir i palīk veirs ar skaidru pruotu i tuolu skotu nuokūtnē, juo volūdnīciskī dorbi – pruoteiga padūma devieji pareiz-raksteibys lītuos pa šudiņ dīnai.

Lideja Leikuma, Dr. philol.

Lai gaišs myužeibys ceļš viesturnīkam Heinriham Strodam

(20.04.1925. – 14.04.2012.), nu kuruo atsavodom šudiņ, 19.aprelī!

P.S. Heinrihs Strods roksta pyrmajā attālā ūtrajā ryndā catūrtais nu kreisuos.

Deļ myusu vysu pošapzinis stypry-nuošonys vēļ vīna Reigys katuoļu Go-reiguo seminara profesora Pītera Stroda atziņa (roksts „Myusu nokutne” 1929.g. „zīdūņa” 6.nr., 2.pl.): „..[myusu skulai] joaudzynoj sovas tautas miļotojus un cinatojus, joatradynoj nu glevuleibas un lumstešonos cytu priškā, – mums joaudzynoj latviši latgališi, kas byutu apzineigi, ka latgalits ir na mozoks latvits par zemgaliti, kurzemniku, vidzemniku un reidziniku. Jo pi vysom cytom tautom ir dažaidas izluksnes un provinces un tumar sastoda zynomu nacionalū vineibu, taipat juoir ari pi mums. Topec josasteidz navys latgaliti porbaltyskot, bet gon izaudzynot viņā tū porliceibu, ka viņš ir latvits un ka par latviti jam jopalik. Jo kotra tautas daļa byus porlicynota par sovu latvyskumu un jo kotra tautas daļa sovu latvyskumu miļos, jau byus panokta i nacionalo apziņa un ari nacionalo vinoteiba.”

Rokstā lītuotūs citatu raksteiba ori-ginalā lai ir par līceibu tam, cik lelā mārā

PUORDūMOM

┼

45


Lielstrodu ciemsAtrašanās vieta:

Lielstrodi, Varakļānu novadsApraksts: neatkarīgās Latvijas laikā

viens no lielākajiem ciemiem Varakļānu pagastā bija Lielstrodi. Te bija 42 lauku sētas un ciema iedzīvotāju skaits svār-stījās ap diviem simtiem. Katrai lauku sētai bija savs nosaukums. Lielstrodu ciemā tipiski, ka vairākām sētām bija vienādi nosaukumi.Visizplatītākais uzvārds Lielstrodos bija Strods. no 42 sētu iedzīvotājiem 38 mājās dzīvo-jošām ģimenēm uzvārds bija Strods. Iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecība-zemkopība un lopkopība. Pateicoties upju un Lubāna ezera tuvumam, iedzīvotāji papildus pamatdarbam itin sekmīgi nodarbojās ar zvejniecību.

1944.gadā nodega 18 Lielstrodu cie-ma sētas. 1956.gadā Lielstrodu ciema teritorija nokļuva padomju saimniecības “Varakļāni” sastāvā.Tad pamazām sāka pazust viena sēta pēc otras. Patreiz šeit saimnieko vien dažas saimniecības.

Kā ievērojamākās personas, kuras nākušas no šā ciema, jāmin: Latvijas armijas kapteinis eduards Strauts, skolu inspektors Izidors Strods un apriņķa no-zīmes augstāki ierēdņi un saimnieciskie darbinieki Vladislavs Strods un Jāzeps Strods, valodnieks, filozofijas doktors, teoloģijas profesors bīskaps Pēteris Strods no eisāgu mājām u.c.

Lielstrodu kapiAtrašanās vieta:

Lielstrodu ciems, Varakļānu novadsApraksts: Murmastienes pagasta

latgaliskajai daļai raksturīgajā kapsētā Lielajos Strodos gadsimtu gaitā veikti

tuvējo ciemu iedzīvotāju – Strodu dzimtu apbedījumi. Te vienkopus redzami vai-rāki desmiti kapa pieminekļu un krustu, kuros iegravēts viens un tas pats uz-vārds – Strods.

2001.gada kapusvētkos karstā saule un lietus svētība, kopā ar dekāna Antona Boldāna pateicības vārdiem Amerikā dzīvojošajiem Strodu ļaudīm (īpaši Jāņa Stroda meitām), bija pamatīga iesvētība jaunajam Strodu kapsētas žogam.

Z/S “Trešdaļnieki”

Atrašanās vieta: Murmastienes pagasts, Lielstrodu “Trešdaļnieki”

Apraksts: z/S “Trešdaļnieki” atro-das blakus Lielstrodu kapsētai. Šo māju saimnieki ir Aigars un Evita Caunes, kuri sekmīgi nodarbojas ar netradi-cionālo lauksaimniecību – biškopību, ziedputekšņu vākšanu un vaska sveču gatavošanu. Viņu saimniecībā ir vairāk

IePAzĪSIM LATGALI!

46


kā 130 bišu saimes.Bišu mātes nāk no norvēģijas, Krievijas un Ukrainas.

Ap savu māju saimnieki veido ai-navisku vidi. Ļoti jauki iekārtota mājas apkārtne līdz pat pirtiņai lejā pie dīķīša. Acis priecē jauka ainava ar gaumīgu puķu un dekoratīvo kociņu izkārtojumu. Pie dzīvojamās mājas puķes ar mīļu roku gādību atradušas mājvietu gan kludziņu grozā, gan vecā celmā, pat alus muciņā. Interesanta ir Aigara gatavotā mazā stikla bišu mājiņa. evita ar Aigaru jau no 1992.gada saimnieko evitas vecvecāku mājās.

“Trešdaļniekos” ir 37 ha zemes, ko aizņem pļavas, aramzeme, kur sēj nektāraugus bitēm, nedaudz meža. Visinteresantākais darbs esot maijā un jūnijā – tad jāstrādā no saules lēkta līdz saules rietam, arī vēlāk ik pa septiņām dienām jāiet pie katras saimes, jāvāc arī

ziedputek-šņi. Galve-nais – ne-pieļaut bišu spietošanu. Pēdējo, vir-š u m e d u aps t rādā t beidzot de-cembrī, bet arī ziemas m ē n e š o s n e t r ū k s t darba – jāgatavo inventārs nākamajai sezonai. Aigars pats gatavo bišu māji-ņas un visu, kas nepieciešams. Tā kā viņi paši realizē medu, tad zināmu laiku prasa arī produkcijas pārdošana gan vietējā tirgū, gan Rīgā.

www.varaklani.lvM.Latkovskas foto

47


Svēto Rakstu lasījumimaija mēnesim

1. Apd 11, 19-26; Ps 87; Jņ 10, 22-30 2. Apd 12, 24-13, 5a; Ps 67; Jņ 12, 44-50 3. 1 Kor 15, 1-8; Ps 19; Jņ 14, 6-14 4. Apd 13, 26-33; Ps 2; Jņ 14, 1-6 5. Apd 13, 44-52; Ps 98; Jņ 14, 7-14 6. Apd 9, 2631; Ps 22; 1 Jņ 3, 1824; Jņ 15, 18 7. Apd 14, 5-18; Ps 115; Jņ 14, 21-26 8. Apd 14, 19-28; Ps 145; Jņ 14, 27-31a 9. Apd 15, 1-6; Ps 122; Jņ 15, 1-810. Apd 15, 7-21; Ps 96; Jņ 15, 9-1111. Apd 15, 22-31; Ps 57; Jņ 15, 12-1712. Apd 16, 1-10; Ps 100; Jņ 15, 18-2113. Apd 10, 2526.3435.4448; Ps 98; 1 Jņ 4, 710; Jņ 15, 91714. Apd 1, 15-17.20-26; Ps 113; Jņ 15, 9-1715. Apd 16, 22-34; Ps 138; Jņ 16, 5-1116. Apd 17, 15.22-18, 1; Ps 148; Jņ 16, 12-1517. Apd 1, 1-11; Ps 47; ef 1, 17-23a; Mk 16, 15-2018. Apd 18, 9-18; Ps 47; Jņ 16, 20-23a19. Apd 18, 23-28; Ps 47; Jņ 16, 23b-2820. Apd 1, 1517.20a.20c26; Ps 103; 1 Jņ 4, 1116; Jņ 17, 11b1921. Apd 19, 1-8; Ps 68; Jņ 16, 29-3322. Apd 20, 17-27; Ps 68; Jņ 17, 1-11a23. Apd 20, 28-38; Ps 68; Jņ 17, 11b-1924. Apd 22, 30; 23, 6-11; Ps 16; Jņ 17, 20-2625. Apd 25, 13-21; Ps 103; Jņ 21, 15-1926. Apd 28, 16-20.30-31; Ps 11; Jņ 21, 20-2527. Apd 2, 111; Ps 104; 1 Kor 12, 3b7.1213; Jņ 15, 2627; 16, 121528. Rad 3, 9-15.20; Ps 87; Jņ 2, 1-1129. 1 Pēt 1, 10-16; Ps 98; Mk 10, 28-3130. 1 Pēt 1, 18-25; Ps 147; Mk 10, 32-4531. Sof 3, 14-18; Dziedājums Is 12; Lk 1, 39-56

LITURĢIJA

48


Pr.Andris Ševels MIC(galvenais redaktors) Maruta Latkovska(redaktore)Silvija Tuča(datorsalikums, makets)

SATURS

GARĪGā DzĪVePr.Andris Ševels MICDzīve Svētajā Garā ...........................................1Jānis EvertovskisPārdomas par Svēto Garu ...............................3Pāvests Benedikts XVIVienmēr priecājieties Kungā! ..........................4Pr. Eduards Stanieks Baznīca un sakramenti...................................20AKTUALITāTeSwww.katolis.lvSekmēsim kristiešu vienotību .........................2www.katedrale.lv; Vatikāna RadioPriecāsimies par Dieva darbiem .....................8Ansis GrantiņšLielajā talkā iestādīta aleja.............................11KRISTĪGā MORāLeMāsa IrēnaPieci garīgās dzīves pamatprincipi ...............12ADVenIATTēvs Jāzeps Augustīns SJTēva Dekalogs ................................................15IePAzĪSIM LATGALI!Pr. Andris Ševels MICSarkaņu svētvieta ...........................................16www.katolis.lvLielstrodu ciems .............................................45ReDAKCIJAS PASTS .....................................18KRISTUS DzĪVO SAVOS SVĒTAJOSPr. Andris Ševels MICMāsa Faustīne par Mariju...............................23DĪVA DŌRzA PUČeITeMVeronika TenčaGoldmanePavasara dorbi Ryučūs ..................................24PALeIGS TeATRA MĪĻŌTŌJIMAugli tam, kū sauc par mīlesteibu ................27MāKSLASJōņs StreičsPi brōļu lītuvīšu ...............................................30VARAVeIKSnALeonards RakickisDzīsme .............................................................34SALASeIT KūPā PA VIeJAM KAISeITūAnna KuzinaDzimta, kas turpinās.......................................35ATCeRISAnna BabreTe mōtis volūda, te tāva mōjis ....................38PUORDūMOMLideja Leikuma, Dr.philol.Raksteit “pa Strodam” ...................................40LITURĢIJASvēto Rakstu lasījumi ....................................47

KATOĻU DZĪVERELIĢISKI SABIEDRISKSŽURNĀLSIznāk reizi mēnesī kopš 1926.g. marta(ar pārtraukumu no 1940.g. oktobralīdz 1988.g. decembrim)

Iespiests SIA “Latgales druka”,Baznīcas ielā 28, Rēzeknē, LV-4600

Rīgas metropolijas kūrijas izdevums

IZDEVĒJS: SIA “K DZ”©

2012.g. Nr. 5 (444)

Redakcijas adrese:Kārklu ielā 6, Viļāni, LV-4650tel.: mob.26563793; e-pasts: [email protected] Izdevējdarb. reģ. apl. Nr. 000700351INDEKSS 2056

KATÔÏU

DZEIVE

Vāka 2.lpp. - Totus Tous (Esmu pilnīgi Tavs).Vāka 3.lpp. - Monika Zīle. (Aigara Hibnera foto.) Maija Korkliša (Marutas Latkovskas foto.)

katõļu dzeive majs 2012

Documents

andris evels

paleigs teatra

varaknu novads

dva drza pueitem

sauc par mlesteibu

pasaules jaunieu

te tva mjis

lielstrodu