konference latvijas universitātē, rīga „ vardarbības izpausmes medijos: cēloņi un sekas...

Rudolf H. Weiß - Riga 30.11.2007 1

Konference Latvijas Universitātē, Rīga „Vardarbības izpausmes medijos: cēloņi un

sekas“

Rūdolfa H. Veisa referāts

• Vardarbība audiovizuālajos medijosjeb „TV var padarīt dumju un vardarbīgu“.

Dr. Rūdolfs H. Veiss Mediju pētījumi un inteliģences diagnostika

e-pasts: [email protected]

mailto:[email protected]


Pārdomas un piemēri ievadam

„Kā gan tas nonāk šajās galvās?“

• Šis kāda augsta ranga Vācijas politiķa bezpalīdzīgais jautājums, ko viņš izteica kādas ilgas televīzijā pārraidītas diskusijas par mediju vardarbību, vardarbību skolēnu vidū un labēji radikālo vardarbību nobeigumā, jau pirms vairāk nekā 10 gadiem (1995) man vairāk nekā skaidri parādīja, ka mums kā neatkarīgiem zinātniekiem ir jārīkojas, bet tai pat laikā mani jo vairāk “sapurināja” viņa zināšanu deficīts.

• Tajā pašā laikā izskanēja kāda mediju kritiķa aicinājums, kas arī mani “sapurināja” un rosināja uzrakstīt zinātnisku izziņu grāmatu par šo tematu “Vardarbība, mediji un agresivitāte skolēnu vidū“.


Mediju kritiķis, mācītājs no Vittenbergas P. Šorlemmers uzstājīgi brīdināja par iespēju

mediju ietekmē kļūt sekliem, vēlāk pat dumjiem(citēts no Weiß 2000, 76. un sek. lpp.).

• „Mediju veidotāju politiskie un ētiskie priekšstati kļūst par

upuri reitingu diktātam – izsenis starp brīvību un atbildību pastāvošais konflikts mediju perfekcijas un kvantitātes rezultātā rada jaunu “kvalitāti”. Mediju pārņemtajā laikmetā ir lielas izredzes, bet tai pašā laikā arī postījuma iespēja. Mazākās pretestības likums, pārnests uz cilvēkiem, sola ātrus panākumus, ja vajadzība pēc izklaides tiek kombinēta ar adrenalīna devu.

• Tādā veidā dumjais tiek padarīts vēl dumjāks, savukārt mediji, to darot, vēl arī nopelna. Dumjība, tā saka Dītrihs Bonhefers, ir daudz bīstamāks ienaidnieks par ļaunumu, kurā ir vismaz pašsagraušanās dīglis. Savukārt pret dumjību mēs neko nevaram iesākt“.


No mediju daudzveidības uz vientiesību medijos:

Citi bez aplinkiem runāja par • “notrulināšanās un deģenerēšanās industriju“, ar to saprotot

datorspēļu, videospēļu, reklāmas industrijas un atsevišķu programmu producentus, īpaši privātajās telekompānijās, kur teju katru dienu pēcpusdienās dominē ekshibicionistiski sarunu šovi, kam seko vardarbīgas filmas. „Ir naivi vai pat ciniski teikt, ka atbildība par šā morāliski garīgā vides piesārņojuma radītajām sekām ir jāuzņemas tikai un vienīgi vecākiem, norādot uz televizora izslēgšanas pogas esamību.“ (Štutgartes Galvenās skolu pārvaldes prezidents Hāls, 1998).

• Pie mums Vācijā ir Apraides likums, kas nosaka, ka ir jābūt t.s. mediju daudzveidībai, jo tas ir noteikts preses brīvības pamatprincipā. Nu, tagad mums arī ir šī daudzveidība - caur satelītu vai kabeļtīklu var uztvert līdz pat 250 kanāliem visā pasaulē. Ja iet cauri visiem šiem kanāliem, var pat sareibt galva – un uzreiz kļūst skaidrs, ka šī mediju „daudzveidība“ jau sen ir deģenerēta par „vientiesību”.


Mediju apguve jau agrīnā vecumā

• Vismuļķīgākais, ar ko man nesen nācās saskarties, ir „Bēbīšu televīzija”. Ar tās palīdzību jau vienu vai divus gadus vecus bērnus vēlas ievest televīzijas pasaulē. Mēs, psihologi, šādā gadījumā runājam par kairinājuma- reakcijas modeļu apguvi agrīnā bērna vecumā.

• Aplūkojiet pāris attēlus no šīs „brīnumu zemes“.

• Tālāk 5 attēli no „Bēbīšu televīzijas“


Bēbīšu televīzija


Komiksi

• Tālāk vardarbība jau samērā ekscesīvā apjomā turpinās trīsgadīgiem un vecākiem bērniem domātajās, neskaitāmajās komiksu sērijās. Ir konstatēts, ka šajos komiksos TV piedāvājumā ir visvairāk vardarbības scēnu. Bērniem vardarbība kļūst par pašsaprotamu lietu.


„Industrija, kas padara par muļķi vai deģenerātu“

• Bet vispirms atgriezīsimies pie minētā jēdziena „industrija, kas padara par muļķi vai deģenerātu“. Šobrīd par to runā ne tikai psihologi un pedagogi, bet arī neirobiologi.

• Lai to attēlotu, vispirms vēlētos Jums sniegt dažus zinātniski pamatotus pierādījumus:


Muļķis

• Jēdziens “muļķis” būtībā nav zinātnisks jēdziens. Populārzinātniski raugoties, tajā ir ietverti divi aspekti – inteliģence un zināšanas, saprotot tos ar zemu problēmu apzināšanos, zināšanu deficītu, apgrūtinātu kopsakarību atpazīšanu politiskajā un sociālajā kontekstā, nekritisku uzskatu veidošanu, kuros valda stereotipi, domāšanas, spriešanas un rīcības vienpusība …


Muļķība, inteliģence un vardarbība, kas gan ir kopīgs šiem jēdzieniem?

• Jo vairāk vardarbības ir programmas piedāvājumā, jo biežāk to uztver tādi cilvēki, kuru mentālais līmenis ir zemāks un kuri ir mazāk kontrolēti. Viņi arī ir vairāk apdraudēti attiecībā uz vardarbīgu uzvedību nekā tie, kuriem ir labākas kognitīvās spējas.

• Tomēr tas gan uzreiz nenozīmē, ka inteliģenti cilvēki būtu mazāk vardarbīgi. Kāpēc? Jo te pa vidu ieslēgta morāles instance. Ja nav morāles vai ētiskās apziņas, inteliģenci var ļaunprātīgi izmantot. Piemēru ir daudz – sākot no inteliģenti izplānotām banku laupīšanām, līdz pat ekstrēmi brutālai politiskai vardarbībai, kādu mēs Vācijā piedzīvojām nacistiskās diktatūras laikā.

• Amerikāņu psihologs Gilbert ieslodzījuma vietās ar inteliģences testiem testēja visus Nirnbergas prāvā laikā no 1946. līdz 1947. gadam apsūdzētos nacistu vadoņus – sākot no Gēringa līdz Šahtam, un konstatēja, ka viņiem visiem bija IQ vērtība, lielāka par 110, viņi piederēja augstākās inteliģences slānim, dažiem šī vērtība pat pārsniedza 130, kas tiek uzskatīts par augstas inteliģences rādītāju. Un tik un tā viņi veica visšausmīgākos noziegumus, kādus pasaule jebkad ir piedzīvojusi.


Šodien mums vairāk nākas saskarties ar banku laupīšanām, apšaudēm skolās vai ekonomisko noziedzību, tātad pārkāpumiem, kas parasti tiek izplānoti un īstenoti tik perfekti, cik inteliģenti ir paši pārkāpēji. Vismaz banku laupītāju gadījumā mēs zinām, ka savu laupīšanas stratēģiju viņi parasti izstrādā, ņemot piemēru no kriminālfilmu sižeta. Arī vairumā ilgtermiņā plānoto slepkavību, kas izdarītas skolās, vispirms attiecīgās personas ir “trenējušās medijos”.

Izņēmums:Tomēr ir arī pozitīvi piemēri, kuros TV piedāvājums var kalpot cilvēka zināšanu bagātināšanai. Kāda jauna latviešu sieviete, kuru es nesen satiku Frankfurtes starptautiskajā grāmatu mesē – viņa tur strādāja Latvijas stendā – sarunājās ar mani tekošā vācu valodā. Kad es pajautāju, kur gan viņa to iemācījusies, viņa atbildēja, ka caur satelītu skatoties filmas vācu televīzijā. Tātad - pavisam noteikti viss ir atkarīgs no tā, ko un kādiem mērķiem cilvēks izvēlas no bagātīgā piedāvājuma. Tomēr šis gadījums ir izņēmums.


• Pēc šā, drīzāk heiristiskā, ar atsevišķiem novērojumiem papildinātā ievada es vēlētos pievērsties zinātniskajai daļai, kuras pamatā ir lietišķs un objektīvs audiovizuālo mediju izvērtējums, kurā es vēlētos iekļaut jaunākās starptautiskās un empīriski pamatotās atziņas.

• Audiovizuālie mediji ir televīzija, video, DVD un dators/internets, pie tam es, pamatojoties uz norādēm par tematu, pievērsīšos tieši senākajiem medijiem, proti, televīzijai un video. Mans kolēģis prof. Hubers uzreiz pēc manis tuvāk aplūkos jaunos medijus – jo īpaši datorspēles un videospēles, izmantojot jaunākā Vācijā veiktā skolēnu garengriezuma pētījuma rezultātus (izpausmju pētījums).


Audiovizuālo mediju lietošana un izpausmes

• Mediju lietošana• Pievēršoties tikai televīzijai, šāds atainojums būtu vienpusīgs, jo tas

neatbilstu ne lietošanas realitātei, ne arī to zinātnisko darbu apjomam, kas ir veltīti šim aspektam. Tomēr, tā kā mana referāta temats attiecas tieši televīziju, resp., uz vardarbīgām filmām, ko rāda televīzijā, vēlos galveno uzmanību pievērst tieši šim medijam.

• Lietošana labāk pakļaujas datu apkopošanai (skatītāju reitings, iemīļotākie raidījumi, priekšroka kanālu izvēlē…). Attiecībā uz Latviju manā rīcībā nav pamatotu statistisko datu par iedzīvotāju uzvedību attiecībā uz mediju patēriņu. Tāpēc es aprobežošos ar Vācijā apkopotajiem rādītājiem pieņemot, ka Latvijā bija līdzīga situācija kā pie mums mūsu jaunajās federālajās zemēs (bijusī VDR). Par tām mums ir zināms, ka pielāgošanās rietumu apstākļiem notika ļoti strauji. Aptaujās, ko es veicu ar skolēniem Saksijā, pat varēja novērot, ka TV patēriņa apjoms jau divus gadus pēc Vācijas atkalapvienošanās (1992) vidēji bija lielāks par pusstundu, salīdzinot ar pielīdzināmām skolēnu grupām Bādenē- Virtenbergā (3 pret 2 ½ stundas jauniešu vidū).


Mediju izpausmes (hipotētiski)• Izpausmes ir saistītas ar to, cik lielā mērā mediji ietekmē

manus uzskatus, manus priekšstatus par vērtībām vai manu uzvedību. Šā procesa pamatā esošais pieņēmums paredz, ka recipients, lai vispār sāktu patērēt medijus, no kāda ir uzzinājis par tiem. Mazu bērnu gadījumā tie galvenokārt ir vecāki, sākumskolas bērnu gadījumā – arī vecāki, savukārt vidusskolās tie jau ir pārsvarā klases biedri vai draugi, jauniešu gadījumā reti kad vecāki, drīzāk līdzinieki, draugi, paziņas. Atkarībā no attiecībām ar šo kontaktgrupu izpaužas arī uzvedības modelis, caur kuru šīs personas netieši ietekmē bērnu vai jaunieti un līdzlemj attiecībā uz mediju izvēli, „Tas ir moderni“ – ir viens no izvēles motīviem.

• Bet kāpēc gan zēniem šī lietošanas uzvedība atšķiras no meitenēm? Vai arī savādāk jautājot – kāpēc zēni parasti izvēlas citas mediju formas un saturu nekā meitenes? Vai tas ir iedzimts vai arī to ietekmē jau pirmās kontakta personas?


Izpausmes - turpinājums (hip.)

• Šajā sakarā neirobioloģiski orientētie izpausmju pētnieki uzskata, ka zēns vardarbību saturošus medijus izvēlas tāpēc, ka viņš ir zēns, t.i., vīriešu ģenētiskā sistēma ar palielinātu agresijas potenciālu primāri nosaka mediju izvēli, turpmāko mediju lietošanas uzvedību un izvēlētos vardarbīgos medijus pastiprina vien jau sākotnēji ģenētiski nosacītais un jebkurā gadījumā esošais agresijas potenciāls. Šajā zinātniskajā pieejā tiek apstrīdētas autonomas mediju izpausmes.

• Meitenes skatās vardarbīgas filmas, tomēr viņas ar tām neko nevar iesākt, iespējams, uzskata pat tās par nepiedienīgām – tāpēc, ka tās ir meitenes??

• Zēni skatās vardarbīgas filmas un jūtas uzrunāti, stipri un visuvareni --- tāpēc, ka viņi ir zēni un nevis tāpēc, ka vardarbīgās filmas viņus jau ir padarījušas vardarbīgus?


Psiholoģisks skaidrojums?Vai arī mums tas nebūtu jāaplūko nedaudz psiho-loģiskāk? Piemēram:

• Astoņus gadus vecs zēns saņem nevēlamu filmu sarakstos iekļautas videofilmas dāvanā no sava tēva – kā nedaudz nenormālu tēva vajadzību un priekšstatu par vīrišķību projekcijas objekts – vai arī divgadīgs bērns, no kura viņa vientuļā māte bezpalīdzībā “atbrīvojas”, noliekot televizora priekšā – šādā veidā bērni nonāk saskarsmē ar mediju, kas tos vairs nelaiž vaļā un ilgtspējīgi ietekmē viņu tālāko dzīves ceļu – astoņgadīgā bērna gadījumā līdz pat vardarbīgām darbībām un nosliecei uz pārkāpumiem, divgadīgā bērna gadījumā, izraisot „tikai“ milzīgus runas traucējumus. Kas gan tagad ir cēlonis? Kas šeit ir bijis visefektīvākais paraugs?

Vai vecāki bija šis modelis? Vēlāk - draugi? Vai arī šāds modelis bija mediji?

• Izpausmju analīzēs, ko vēlamies Jums prezentēt, mēs mēģināsim atrast atbildi uz šiem jautājumiem.

Bet vispirms par audiovizuālo vardarbības mediju lietošanu, īpaši par televīziju >>>


Audiovizuālo vardarbības mediju lietošana:Izmaiņas patēriņā

20 gadu gaitā• Pēdējo 20 gadu laikā programmu kvalitāte ir būtiski pasliktinājusies,• jo īpaši samazinoties informatīvo un izziņas raidījumu skaitam, īpaši

privātajos telekanālos, arī ziņu raidījumiem – un šāda tautas deģenerēšana turpināsies.

• Tas, kas ir pieaudzis, ir vardarbības īpatsvars programmu piedāvājumā, un šis piedāvājums ir cēlonis milzīgajam šausmu un vardarbības, kā arī pornogrāfijas un seksa patēriņa kāpumam.

• Pēdējo 15 līdz 20 gadu laikā nedēļā vidēji tika pārraidītas 2-3 šausmu un vardarbības filmas, kas bija gandrīz tikai privātajos telekanālos (100-150 gadā, ieskaitot atkārtojumus).

• Īpaši populāras kanālos PRO7, RTL, RTL2, VOX bija šādas filmas: „Rembo“ filmas (sarakstos), „Kiborgs“, „Basketbola dienasgrāmatas“ (no 18 gadiem), „Halloween“, „Kliedziens“ (sarakstos).

• Diemžēl kopš kāda laika privātajiem telekanāliem seko arī sabiedriskās televīzijas kanāli: piemērs „Dzimuši slepkavas“ (no 18 gadiem) (ARD, 2007. gada septembra sākumā, plkst. 2.30 naktī).


Šausmu un vardarbības filmu pārmērīga patēriņa kāpums bērnu un jauniešu (12 līdz 18 gadi) vidū

laikā no 1983. līdz 2005. gadam

► Šausmu un vardarbības filmu “piegādi” vairāk nekā pusei aptaujāto skolēnu nodrošina televīzija. Ar video un DVD ierakstiem tiek panākta šo filmu tālāka izplatība un neierobežotas atkārtotas noskatīšanās iespējas. ► Tāpēc arī vispārēji skolēnu vidū vispopulārākie ir tie telekanāli, kuru programmā ir vislielākais vardarbības īpatsvars vardarbīgu filmu formā: Pro 7 ar vairāk nekā 50% lielu vardarbības īpatsvaru un kopš vairākiem gadiem līderis vardarbības rādītāju sarakstā, pēc tam seko RTL, RTL II un VOX. Popularitāte un vardarbības rādītāju indekss teju 100% korelē zemāka līmeņa skolu un specializēto skolu skolēnu gadījumā, ģimnāzistu gadījumā tas ir mazāk. Piezīme.: Pirmie privātie kanāli sāka apraidi 1984. gadā! Kopš 1989.g. apkopoti dati

Šeit ir milzīgas atšķirības starp skolu tipiem: vismazāk šausmu un vardarbības filmas skatās tie, kas mācās ģimnāzijās, visvairāk tie skolēni, kas mācās zemāka līmeņa skolās un specializētajās skolās.2 3

79 10

14 15

20 20

27

0

5

10

15

20

25

30

%-Anteile an Exzessivkon-

sum

1983 1989 1992 1999 2005

Konsum exzessiver Horror-Gewalt-Filme

alle Schularten Hauptschule/Berufsschule


Mediju izpausmes (empīriski pierādīts) Atstāšana novārtā un mediju vardarbība

bērnībā

• Kas notiek bērnu attīstībā, ja viņiem tik agrā vecumā un tik bieži tiek nodrošināts televīzijas vai citu audiovizuālo mediju patēriņš, resp., ja viņi ar to ir nodarbināti?


Interdisciplināru pētījumu rezultāti (skat. norādes par literatūru izdales materiālā):

Pārmērīgs mediju (vardarbības) patēriņš izraisa• smadzeņu attīstības traucējumus (Hüther, 2006, Vācija) • koncentrēšanās traucējumus un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes

sindromu (Christakis, D. A. et al., garengriezuma pētījums, 2004, ASV)

• Valodas attīstības traucējumi (Ennemoser, garengriezuma pētījums VorS/GS, 2004, Vācija)

• Negatīva ietekme uz sekmēm skolā – Hopf (šķērsgriezuma pētījums, 1998. un 2003.g., Vācija)– Myrtek, M; Scharff, C. (šķērsgriezuma pētījums, 2000, Vācija):– Ennemoser, M. (garengriezuma pētījums, 2004, Vācija)– Hancox pētījums (26 gadus ilgs garengriezuma pētījums, 2005, Jaunzēlande)– Borzekowski un Robinson (šķērsgriezuma pētījums, 2005, ASV)– Zimmerman & Christakis (garengriezuma pētījums, 2005, ASV)– Pfeiffer (KFN šķērsgriezuma pētījums, 2006, Vācija) – Hopf (šķērsgriezuma pētījums, 2006, Vācija) – Hopf-Huber-Weiß (garengriezuma pētījums, 2007, Vācija)

• Kopā 6 garengriezuma un 5 šķērsgriezuma pētījumi• Ierobežotā laika dēļ tālāk vēlētos tuvāk aplūkot tikai tās neirobioloģiskās

atziņas, kas Jums, • iespējams, nav zināmas >>>


Smadzeņu attīstība kā piemērs no neirobioloģijasa) Izpausmes uz smadzeņu fizioloģiju

(pēc Hüther: „Mediju patēriņa ietekme uz smadzeņu attīstību“) Prof. Hüther(2006):

Aus: „Auswirkungen des Medienkonsums auf die Hirnentwicklung…“

Hirnentwicklung von Kindern Lokalisation medieninduzierterund Jugendlichen (Grafik) Defekte durch Kernspintomogr.

Verkümmerung der Synapsenverbindungen bei Medienmissbrauch im Jugendalter („Autobahneffekt“)

↓ ↓ ↓

Grafiken/Bilder aus Prof. Dr. G. Hüther:„Auswirkungen des Medienkonsums auf die Hirn- entwicklung von Kindern und J ugendlichen“. Layout + Texte Dr. R.H. Weiß, Auenwald

frühe Kindheit Jugend bei Medienmissbrauch

Smadzeņu attīstība no bērna līdz jaunietim: pirmie dzīves gadi ir izšķiroši

Mediju izraisītu defektu noteikšana ar magnētiskās rezonanses tomogrāfu

Tas notiek bērnu un jauniešu smadzenēs, pārmērīgi lielās devās patērējot mediju vardarbību:

Sinapses funkciju panīkums jauniešu vecumā (“autotrašu efekts“)

Agrīna bērnība– jaunība nepareizas

mediju lietošanas gadījumā


b) Mācību psiholoģiskie izmaiņu procesi

• Īslaicīgajā atmiņā tiek saglabāta tā viela, kas ir apgūta skolā un pēcpusdienā mājās.

• Saglabāšanas process ilglaicīgajā atmiņā pēc tam ilgst vismaz 12 stundas.

• To ļoti ietekmē piedzīvotās sajūtas, uz kurām smadzenes reaģē ļoti sensibli.

• Šokējošas filmu scēnas, stipras emocijas, spēlējot video un datorspēles, ļoti aizkavē informācijas saglabāšanu ilglaicīgajā atmiņā.

• Pirms gulētiešanas noskatīta šausmu filma traucē ātrā miega (REM miega) fāzi, kas ir īpaši svarīga informācijas saglabāšanai ilglaicīgajā atmiņā.


Secinājumi no neirobioloģiskiem un psiholoģiskiem pētījumiem:

• Jo vairāk laika bērni pavada pie televizora (un citiem audiovizuālajiem medijiem), jo vairāk tiek negatīvi ietekmēta viņu spēja mācīties un sekmes skolā pasliktinās.

• Uztraucošs šeit ir arī atklājums, ka skolas sekmju pasliktināšanās skar bērnus no visiem sociālajiem slāņiem un ka bērniem ar zemu inteliģences līmeni jo īpaši pasliktinās runas spējas.

• Uztraucošs ir arī konstatētais apstāklis, ka pieaug to bērnu skaits, kuriem ir uzmanības deficīta sindroms, un šo bērnu koncentrēšanās spēja kļūst vēl sliktāka.


Fantāzija un uztvere

• Šobrīd jau ir daudzi piemēri, kad bērnu fantāzijas pasauli fikcionālā filmu pasaule ir ierobežojusi tiktāl, ka ir jārunā par mediju inducētām izmaiņām uztverē. Tās var izmainīt arī bērna pasaules skatījumu tā, ka vardarbība tiek pieņemta bez ierunām. Bet, ja vardarbības cēloņus aplūko kā monokauzāli noteiktus un tie tiek vienkārši tāpat pieņemti, kā tas nepārtraukti ir rādīts filmās, tad var tikt izraisītas arī izmaiņas uzvedībā un agresīva rīcība. Nosliece uz vardarbīgām darbībām ir novērojama gandrīz tikai zēniem.


Kāpēc tie gandrīz vienmēr ir zēni?

• „Mediju radītais noslogojums” īpašu problēmu rada tiem zēniem, kuri arvien vairāk ir pieskaitāmi zaudētājiem, arvien vairāk tiek atstāti novārtā kopā ar medijiem, kuriem problēmas skolā rodas daudz biežāk nekā meitenēm un uztraucoši samazinās kvalificēti iegūtas izglītības gadījumu skaits.

• Arī attiecībā uz mediju vardarbību un vardarbīgu rīcību kopš ilgāka laika mēs saskaramies ar grūtībām tieši zēnu vidū.

Jo īpaši apdraudēti šajā fāzē ir vidēji 20% zēnu vecumā no 12 līdz 14 gadiem, kuri medijus patērē galvenokārt vienatnē, kuru sociālie kontakti arvien vairāk aprobežojas ar audiovizuālo mediju izzināšanu un sadabūšanu. Šajā laikā šausmu un vardarbības filmas arvien vairāk papildina seksa līdz pat pornogrāfiska rakstura filmas, savukārt pie datora klāt nāk arī brutālas šaušanas un slepkavošanas spēles.


Zēni: izolēts patēriņš vienatnē, vientuļa vecāka audzināti, vardarbības un suicīda draudi

• Šo jauniešu grupu, kas šausmu un vardarbības filmas vai vardarbīgas datorspēles patērē izolēti, vienatnē un kas atkarībā no skolas veida mūsu vīriešu dzimuma jauniešu vidū veido apmēram 15 – 25%, es uzskatu par īpaši apdraudētu,

jo viņiem trūkst sociālā komponenta un līdz ar to arī problēmu risināšanas iespējas vadītā grupā un arī ģimenē (bieži vien vientuļie vecāki). Tas zēniem ir sastopams trīs reizes biežāk nekā meitenēm. Un šiem vīriešu dzimuma skolēniem un jauniešiem būtu jāvelta īpaša pedagoģiskā uzmanība, cita starpā arī tāpēc, ka līdzās potenciālajam vardarbības apdraudējumam viņi ir arī suicīda apdraudēti (skat. slepkavības skolās).


„Vardarbība medijos padara vardarbīgu“Par šo neliela anekdote jeb ‚kāpēc šodien ir savādāk nekā agrāk?’• Kad mani pirms pāris gadiem pēc referāta, ko biju nolasījis par līdzīgu

tematu kā šodien, uzrunāja divi vecāki kungi – viņiem varēja būt tā ap 85, seni skolas draugi no ģimnāzijas laikiem, 22 gadu vecumā piedalījušies Otrajā Pasaules Karā – viņi vispirms man pajautāja, vai man būtu pāris minūšu laika, viņiem esot no kaut kā jāatbrīvojas. Un tad vārdi birtin bira pār viņu lūpām: Toreiz, 1946. gadā, kad viņi bija atgriezušies mājās no krievu gūsta un viņiem vēlreiz bija jāapmeklē ģimnāzija, viņiem bijis viens “profesors” (starp citu, izbijis nacists, kuru arī es vēl iepazinu), kurš klasē bija iedibinājis īstu “terora režīmu” un ar savām arogantajām, apvainojošajām un absolūti frustrējošajām piezīmēm un netaisnīgo attieksmi jauniešus bija saniknojis tiktāl, ka kādu dienu viņi nosprieduši „den murks me oa“ (franku dialekts, tulkojot nozīmētu apmēram, „to mēs nodursim ar savu kaujas duncīti). Viņi kala plānu un izstrādāja īstenu slepkavības sazvērestību.

• Kādu vakaru viņi paslēpās – katram aiz siksnas bija kaujas duncis – pilsētas parka krūmos aiz vientuļa parka sola, uz kura nīstais profesors mēdza katru vakaru atpūsties. Viņš nāca, apsēdās, un viņi gaidīja ar nažiem rokās. Pēc kāda brīža skolotājs piecēlās un --- nekas nenotika. Viņš aizgāja. Kāpēc viņi to neizdarīja? Ar šo jautājumu viņi abi bija staigājuši teju 60 gadus, meklējot atbildi. Un šovakar viņi no manis esot uzzinājuši to, tā abi vienbalsīgi apgalvoja! (10/2002)


Mediju izraisīta slepkavošanas tieksme -

vai slepkavības skolās ir pierādījums? • 3 gadus pēc šīs tikšanās ar abiem vecajiem

kungiem: • Notikums Meklenburgas pilsētā Tessinā • 2007. gada 14. janvāris, svētdiena

• Meklenburgas pilsētā Tessinā divi ģimnāzijas skolēni ar nažiem noslepkavoja vecāku laulāto pāri, neko nenozogot. Viņu motīvs bija tīra tieksme nogalināt, un izrādījās, ka šis noziegums pilnīgi noteikti bija saistīts ar šo abu ģimnāzijas skolēnu pārmērīgu vardarbīgu mediju patēriņu.

• Pēdējos 20 gados esmu apkopojis un izvērtējis apmēram 35 gadījumus. (4/5 šo gadījumu notikušas pēdējo 10 gadu laikā). Esmu apkopojis aizdomu momentus, un izstrādājis līdzības noziedznieku profilos. Un nepārtraukti man ir nācies saskarties ar tiem pašiem “musturiem” saistībā ar pārmērīgu vardarbīgu mediju patēriņu!!


Slepkavības skolās - pierādījums?

• Tomēr nopietni mediju pētnieki ir vienisprātis - būtībā mums nav vajadzīgi šādi skandalozi gadījumi, lai apstiprinātos mūsu zinātniski gūtās atziņas. Mēs esam pietiekami izpētījuši psiholoģiskās sakarības un tās zinātniski pamatojuši ar reprezentatīviem datiem. Šādi gadījumi ir tikai aisberga redzamā daļa, ko vairāk kā skaidri uztver. Lielās ledus masas zem tās ir daudz izšķirošākas – bet tās jau netiek uztvertas, kaut arī kļūst arvien lielākas!! Tādā veidā tīri statistiski šādu slepkavību skaits pieaug.

Vai tās var prognozēt?• Šīs ‘aisberga virsotnes’ es prognozēju jau sen – laikā, kad pie

mums Vācijā kaut kas tik skandalozs vēl ne reizi nebija noticis. Tas bija 1999. gada vasarā. Šeit citāts no manas grāmatas, kuras manuskripts tobrīd tikko bija gatavs, un tas bija apmēram trīs mēnešus pēc masveida slepkavības Litltaunā (Denverā) ASV ar 15 upuriem (133. lappuse):


Citāts (no Weiß 2000):• „Neskatoties uz visu, vardarbīgu mediju ietekme ir galvenais efekts.

„Vardarbīgas filmas pazemina šķēršļu slieksni, iznīkst sociālā nostāja, samazinās sensibilitāte pret citu cilvēku ciešanām, tieši bērniem var pat neattīstīties prasme mācēt atšķirt fikcionālo, virtuālo pasauli no reālitātes, var tikt izraisīta neadekvāta realitātes novērtēšana arī jauniešu un jaunu cilvēku vidū.

• Tā kā pēdējo 15 gadu laikā ir strauji palielinājies to cilvēku skaits, kas daudz un pārmērīgi patērē šausmu un vardarbības filmas un viņi šādas filmas galvenokārt skatās vienatnē, arvien vairāk ir arī tādu bērnu un jauniešu, kas pāriet savrupnieku lomā. Es lēšu, ka attiecībā uz vismaz 15% pārmērīga patēriņa personām apmēram 10% atrodas šajā situācijā. Līdzīgi kā datorspēlēs ar slepkavošanas elementiem arī šeit viņiem vairs vienkārši nereaģē uz sevī radušos frustrāciju. „Daudzās filmās ir šāds vientuļa vienpaša modelis, kas savu frustrāciju izšauj no dvēseles“. Es esmu samērā pārliecināts, ka nākotnē būs vēl vairāk šādu bērnu un jauniešu īstenotu slepkavības gadījumu.“ (rakstīts 1999. gada jūnijā).

• Vācijas realitāte ar daudzajām šaušalīgajām skolas vecuma bērnu izdarītajām slepkavībām laika posmā no 2000. līdz 2007. gadam diemžēl parādīja, ka man ir taisnība.


Kā šo procesu izskaidrot psiholoģiski? - Piemērs no medijiem -

• Pēc manām atziņām, šeit primāri nav runa par “riebumu izraisošajiem elementiem" šausmu un vardarbības filmās, no kurām vēl varbūt var gūt "negatīvu estētiku", bet gan par brutālo vardarbību ar pārsvarā nežēlīgi darbojošiem uzvarētāja tipiem kā sižeta galvenajiem varoņiem, kas atvieglo identifikāciju un projekciju. Kā tipiskus piemērus var minēt “Piektdiena, trīspadsmitais” “Slaktiņš Teksasā", “Fans“, bet arī "Rembo", "The Evil Dead", „Kliedziens“ un "Halloween". Tomēr es nevēlos Jūs apgrūtināt ar šokējošiem piemēriem no šīm filmām/videofilmām, tomēr vēlētos parādīt, ka arī kinofilmā (bērniem no 16 gadu vecuma!!)

„Basketbola dienasgrāmatas“ /The Basketball Diaries/ ar Leonardo Di Kaprio galvenajā lomā

identifikācijai var būt fatālas sekas, lai arī būtībā runa ir tikai par atriebības izraisītām slepkavības fantāzijām.

Šīs fantāzijas tomēr tiek attēlotas ekstrēmi reāli.

• Līdzīgi kā par filmu “Dzimuši slepkavas” /Natural Born Killers/ arī šo filmu tās producenti atspēko ar argumentu, ka šeit it kā runa esot tikai par biedējošiem piemēriem, kuriem nav nekā kopīga ar realitāti – un galu galā šajā vecumā ja esot iespējams nošķirt fantāziju no realitātes. Citādi tā esot tikai un vienīgi mākslas darbs!

• Tā vietā palēninājuma temps vēl tikai pastiprina visu scenāriju, kad galvenais varonis (Leonardo di Kaprio) ar uzvilktu ieroci atgrūž klases telpas durvis, brutāli nogalina vairākus klases biedrus un tieši vēlas nošaut arī ticības mācības skolotāju.


Videos

Verknüpfung mit Killerspiele-Videos.lnk

Verknüpfung mit Back Yard Wrestling Trailer.lnk

Verknüpfung mit Der Pate-VTS_02_1.lnk

Verknüpfung (2) mit Sanandreas----VTS_01_1.lnk

Verknüpfung mit CD-Laufwerk.lnk


Vai nogalināšanas fantāzijas ir normālas un vai tām ir kas kopīgs ar realitāti?

• Gandrīz katram no mums ir bijušas fantāzijas par nogalināšanu. Paldies Dievam, tās reti tiek īstenotas dzīvē. Katrā ziņā fatālas šajā filmā ir paralēles ar apšaudes īstenotājiem Kolumbīnes vidusskolā ASV un Erfurtes Gūtenberga ģimnāzijā Vācijā. Bet dažus producentus jau nekas neatbaida! Un arī privātos telekanālus, kas izplata šādus savārstījumus.

• „Visprecīzāk personas, kas daudz un pārmērīgi skatās šausmu un vardarbīgas filmas, raksturo agresīva satura sapņi un palielināts agresivitātes rādītājs. Viņos var atpazīt gatavību panākt savu “es” ar agresivitāti. Ja viņi jūtas apvainoti vai aizskarti savās tiesībās, tad viņi ieņem aizsardzības pozīcijas, daži, to darot, pielieto arī fizisku spēku. Viņi viegli reaģē ar niknumu un nesavaldību.“ (Weiß 1991 un 2000). Šāds agresīvs uzvedības modelis drīzāk ir spontānas un reaktīvas agresivitātes nekā manifestas agresivitātes rezultāts.


Mediju izraisīts vardarbības skurbums

• Tiktāl tas ir netipiski „amoka skrējējam“, kuru parasti saista ar patoloģisku, resp., „psihotisku saslimšanas stāvokli“. Tas būtu svarīgi, lai izvērtētu skolēnu īstenotas slepkavības vai apšaudes skolās, kuras ne tikai bulvāru presē, bet arī vispārēji presē aplūkoja tikai kā „amoka skrējienu“ (Litltauna 1999, Erfurte 2002, Emsdetene 2006 un Tessina 2007, jaunākais gadījums Somijā). Iespējamiem cēloņiem, piemēram, visos šajos gadījumos esošajai ļaunprātīgai mediju izmantošanai, kurai sekojis mediju izraisīts virtuāls vardarbības skurbums ar vēlmi imitēt to realitātē, šādos paziņojumos, protams, nepiešķir vērību. Bet realitāte izskatās citādāk!!!

TV mediju vardarbība ir viennozīmīgi saistīta ar vēlāku agresiju

(vardarbīgs noskaņojums un vardarbības īstenošana) >>>>


15 gadu ilgs garengriezuma pētījums, ko veicis Huesman et al. (2003)

Iepr. tests: 1977; 329 apsekotie vecumā no 6 līdz 9 gadiem;

TV patēriņš un papildu apstākļi:

Bērnu agresivitātes līmenis, inteliģence, sociālais statuss; vecāku agresivitāte, mobilitāte, TV patēriņš un viņu interese par bērniem, tāpat arī bērnu noraidīšana un sodīšana

Rezultāti

• Jo vairāk bērnībā tika patērēti vardarbīgi medijipatērēti vardarbīgi mediji, jo vairāk personas identificējās ar vardarbības modeļiemidentificējās ar vardarbības modeļiem un jo intensīvāka bija ticība TV vardarbības tuvībai realitāteiticība TV vardarbības tuvībai realitātei - jo vairāk tika prognozēta agresīva uzvedība pieaugušā vecumā (vid.=22 g.).

• Mediju vardarbības patēriņš bērnībā prognozēja lielāku agresivitāti pieaugušā vecumā, neatkarīgi no papildu apstākļu neatkarīgi no papildu apstākļu ietekmesietekmes.

“Longitudinal Relations Between Children’s Exposure to TV Violence and Their Aggressive and Violent Behavior in Young Adulthood: 1972-1992”. Developmental Psychology, Vol. 39, No. 2, 201-221.


Korelatīvs mediju vardarbības un agresivitātes sastatījums ar pasaulē empīriski pētītām citām jomām

Sark.= Smēķēšana un plaušu vēzis

zaļš = Mediju vardarbība un agresivitāte

zils = Kondomu lietošana un

seksuāli pārnēsāts HIV

dzeltens = Pasīvā smēķēšana un

plaušu vēzis

balts = Nikot. plāksteri un smēķēšanas atmešana Koeficientu r reizināja ar 100

-13

15

-20

33

39

-100 -50 0 50 100

Viena no vienkāršākajām statistiskajām metodēm ir korelatīvs sastatījums, ko visā pasaulē veic 80% empīrisko pētījumu. Sakarībai starp mediju vardarbību un agresiju rādītājs ir r = .33. Ja šādus rezultātus salīdzina ar citiem starptautiski atzītiem rezultātiem, piemēram, attiecībā uz sakarību starp smēķēšanu un plaušu vēzi ar r = .39 vai kondomu lietošanu un HIV infekcijām ar r= -.20, var redzēt, ka šī sakarība ir gandrīz tādā pašā

diapazonā kā smēķēšanas gadījumā.


„Ieroči ir noziedznieku galvās!

• Aplūkojot šādas atziņas, es pamazām uzskatu par neizturamu, kad vardarbīgu mediju producenti un izplatītāji neatzīst jebkādu mediju cēlonisku līdzdalību skolēnu vardarbībā un arī šajos skolu slaktiņos, pateicībā atsaucoties uz šādu pseido-zinātnisku izskaidrojumu ar “garīgi slimu amoka skrējēju”– vai arī kā attaisnojumu minot „pārāk kūtros likumos par ieročiem“,

• bet• ieroči ir noziedznieku galvās!


Noslēguma piezīmes un konsekvences Kuri tad ir dumjie?

• Negatīva uzvedība galvenokārt izveidojas, mācoties no dažādiem paraugiem. Atkarībā no televīzijas devas intensitātes un ilguma tā var nostiprināties, kļūstot par ierastu īpašību. Jo agrāk sākas šāda mediju apguve, jo ilgtspējīgākas ir tās izpausmes. Jo īpaši šis fenomens skar skolēnus no slāņiem ar zemāku izglītības līmeni, jo viņiem ir ļoti maz pozitīvu paraugu. Tā kā viņi vienlaicīgi arī vairāk skatās televizoru, fikcionālā pasaule vēl jo vairāk iedarbojas uz viņu psihi un uzvedību. Tas negatīvi izpaužas arī izglītības jomā attiecībā uz sociālo selekciju. Ja pārstāvētu viedokli, ka „mediji ir sabiedrības tepe“, tad es šo viedokli varētu viennozīmīgi atspēkot, ja „tepi“ sasaista ar kopīgām vērtībām, sociālo uzvedību, solidaritāti. Un tas ir tas, kā trūkst. Vēl vairāk – „dumjie“ kļūst vēl dumjāki. „Gudrie“ zina, ka nav labi darīt bērniem pieejamus mediju atkritumus, un nosaka striktas robežas (savu bērnu labā). Tāpēc attālums līdz tiem kļūst arvien lielāks.


‚Iekšējās pasaules piesārņojums’

• Pastāv mazāks tādu cilvēku slānis, kuri vienmēr ir labāk informēti, kuri TV piedāvājuma iespējas lieto apzināti selektīvi (apm. 30 %), izmeklējot labo un tīkamo.

• Tomēr neinformēto personu skaits nepārtraukti pieaug, jo tām tiek pastāvīgi nodrošināti sekli piedāvājumi, ko viņi arī plaši izmanto, atsakoties no programmām ar augstākām prasībām. Tā kā viņi ir šausmīgi neieinteresēti un neskatās pat informējošas ziņu pārraides, rodas arvien lielāki draudi, ka ar viņiem var manipulēt gan attiecībā uz viņu kā patērētāju uzvedību (reklāma), gan arī uz politiskajiem uzskatiem (labējais radikālisms). Šāds „iekšējās pasaules piesārņojums“ strauji attīstās.

• Beigās mēs visi būsim dumjie.


Mediji un vardarbība • Ja pamatojas uz noteikto 10 % to skolēnu īpatsvaru, kuri

Vācijā (82 miljoni iedzīvotāju) ilgstoša televīzijā piedāvātās vardarbības un citu vardarbīgu mediju patēriņa ietekmē kļūst arvien agresīvāki, tad attiecībā uz Latviju (2,3 miljoni iedzīvotāju) tas nozīmētu, ka vecuma grupā no sešiem līdz trīspadsmit gadiem Latvijā vardarbīgas darbības vairāk veic vai arī ir gatavi to darīt 21 000 bērnu. Ja šeit iekļauj vēl arī 14 līdz 18 gadus vecus jauniešus, tad šis skaitlis jau būtu apmēram 35 000.

• Attiecībā uz Vāciju mēs konstatējām, ka no šā vardarbības potenciāla, ko pastiprina problēmas ģimenē un skolā, kā arī līdzinieku un vides ietekme, pagājušajos septiņos gados droši vien arī ir attīstījušās šaušalīgas slepkavības un slaktiņi skolās. Gandrīz visos šajos gadījumos bērni savai rīcībai par paraugu ir ņēmuši medijos piedāvātos modeļus un to radīto naidu.


„Bizness ar vardarbību“

• Kā līdz šim rādījusi pieredze ASV, Vācijā un citās rietumu zemēs, bizness ar vardarbību medijos – pretēji, piemēram, smēķēšanai - līdz šim tā arī nav apstādināts pat pēc skolās notikušajām apšaudēm, zinātnieku un sabiedrības izteiktās kritikas, jo mediju industrijas vara ir lielāka, jo tā ir nostabilizējusies kā politiskās, tā arī sabiedrības struktūrās.

• Vai jūs gribat, lai arī Latvijā būtu amerikāņu vai vācu apstākļi, vai varbūt tādi jau ir? Iespējams, jūs Latvijā esat šobrīd jau tādā sabiedrības attīstības stadijā, kad rodas jauns vardarbības potenciāls. Raugieties, lai mediji arī jūsu valstī šo situāciju izšķirosi neveicinātu. Pavisam noteikti globālais un liberalizētais mediju tirgus arī šeit jau nojauš sev iespējas.


Nobeigumā vēlreiz sākumā citētais mediju kritiķis Šorlemmers:

• „Es vēlētos medijus, kuros traģika netiek parādīta kā sensācija, kuros nāve nekļūst par vienkāršu „adrenalīna devu“, kuros ciešanas netiek atstātas novārtā. Mūsu brīvības robežas ir sasniegtas. Bet kurš gan noteiks robežas, neierobežojot pašu brīvību? Mūsu mediju iespējas nonāk ķīlnieka lomā. Šajā pasaulē, kur viss trakais ir normāls, es no medijiem vēlētos vairāk uzmanības tieši „labajai ziņai“, vēlētos to, kas samierina visos strīdos, kas izdodas visās neveiksmēs, kas iedrošina visā izmisumu radošajā.“(Frīdrihs Šorlemmers, citēts no 17.01.95. Štutgartes ziņām)


Ko darīt?Prasības mediju politikai

• Skaidra un viennozīmīga sabiedrības informēšana par seku pētniecības stāvokli – tas jādara valodā, kas ir saprotama visiem slāņiem.

• Vardarbību cildinošu filmu un videospēļu producēšanas (nacionālā līmenī) un izplatīšanas aizliegums (ar skaidri definētiem kritērijiem).

• Likums par atbildību par mediju produktiem. • Sadarbībā ar privātām un sabiedriskām telekompānijām ir jārada efektīvi

noteikumi par jaunatnes aizsardzību.• Vispārējs sarakstos iekļautu (cilvēka cieņu aizskarošu un ekstremāli

nežēlīgu) filmu pārraidīšanas aizliegums, stingrāka jaunatnes aizsardzības pasākumu kontrole, piešķirot vairāk kompetenču valstiski uzraudzītai kontroles institūcijai.

• Izvairīšanās no filmām ar ekstremālas vardarbības ainām, jo īpaši pēcpusdienas raidlaikā, kad ir liels bērnu un jauniešu skatītāju īpatsvars, bet arī nakts programmā.

• Atteikšanās no tādas psiholoģiski iedarbīgas reklāmas vai vismaz šādas reklāmas samazināšana, kuras mērķa auditorija ir bērni un jaunieši un kas negodīgi izmanto viņu meklējumus pēc sava “es”.


Kritiska vecāku un skolēnu audzināšana attiecībā uz medijiem, iesaistot skolotājus.

• Šis gan nav universāls līdzeklis, jo tas ir samērā ierobežots. Ja gandrīz pusē no ģimenēm audzināšana ir svešvārds, un pārsvarā valda ignorances pilna izturēšanās, tad tas veiksmīgi aizkavē informācijas deficītu novēršanu ar mediju starpniecību. Es uzskatu, ka svarīgu politiķu argumenti, kuros parādās prasība, ka aizliegumu vietā vecākiem un skolēniem ir vairāk vajadzīga audzināšana par medijiem, vairumā gadījumu ir tikai tāda alibi izrunāšanās, jo to Vācijā bez panākumiem mēģina izdarīt jau vairāk nekā 20 gadu garumā. Nav zinātniski gūtu pierādījumu par šādas audzināšanas efektivitāti minētajās iedzīvotāju grupās, kas ir pilnībā rezistenti pret informāciju.


Brīvprātīga paškontrole? (Vācijā)

• Tādi pasākumi kā videospēļu marķēšana, norādot vecuma grupu, šādu spēļu iekļaušana aizliegto spēļu sarakstos, ieroču likumu saasināšana, skolās īstenota audzināšana par medijiem, vieni paši nekad nespēs kauzāli novērst draudus, ko rada šādi produkti. Kāpēc? Katrs, kas kaut ko ražo, to grib arī pārdot. Šeit ir jādiskutē par pašu mediju sistēmu, un tas ir jādara nevis vienas cēlonības izpratnē, bet gan aplūkojot to kā galveno efektu multikauzālā izpausmju sistēmā. Tomēr kādu sabiedrisko atbildību uzņemas mediju producenti un menedžeri? Pirmais solis būtu atzīšana, ka cēlonis ir mediju radīts. Bet tas nebūt nenotiek,

• jo to kavē • ‘bizness ar vardarbību’.


Literaturhinweise

• Anderson, C. A. & Bushman, B. J. (2002). The effects of media violence on society. Science, 295, 2377-2379.• Bushman,B.J, Anderson, Craig, A. (2001): Media Violence and the American Public. Scientific Facts Versus

Media Misinformation. American Psychologist, Vol. 56, Nr. 6/7, 477-489.• Christakis, D. A. et al. (2003). Early Television Exposure and Subsequent Attentional Problems in Children.

Padiatrics, Vol 113, Nr. 4, 708-713.• Ennemoser, M. (2003): Der Einfluss des Fernsehens auf die Entwicklung der Lesekompetenzen. Hamburg.• Gentile et al. (2004):„Media violence as a risk factor for children: A longitudinal study.“ Paper APS, Chikago

2004.• Graber, J. A. et al. (2006): A Longitudinal Examination of Family, Friend, an Media Influences on Competent

Versus Problem Behaviors Among Urban Minority Youth. Applied Development Science, Vol 10., Nr.2, S. 75-85.• Gilbert, G.M. (1947/1962-deutsch): Nürnberger Tagebuch. Fischer Bücherei, Frankfurt a.M.• Hänsel Rudolf und Hänsel R. (2005): Da spiel ich nicht mit! Auer-Verlag, Donauwörth.• Hancox et al. (2005): Association of Television Viewing During Childhood With Poor Educational Achievement.

Archives of Pediatrics & Adolescent Medicine 159, 614-618.• Hopf, W.H. (2003): „Bilderfluten“. Care Line Verlag Augsburg• Hopf, W.H. (2004): „Die Macht der Bilder“ in „Pluspunkt – Zeitung der Unfallkasse Berlin“, Ausgabe 3. August

2004 (S. 8 & 9).• Hopf, W.H., Huber, G. & Weiß, R.H. (2007): Mediengewalt, Jugendgewalt und Schulleistungen – Eine

zweijährige Längsschnittstudie. Veröffentlichung in Vorbereitung. Erscheint voraussichtlich in Nr. 1/2008 der Fachzeitschrift Medienpsychologie.

• Huesman et al. (2003): “Longitudinal Relations Between Children’s Exposure to TV Violence and Their Aggressive and Violent Behaviour in Young Adulthood: 1972-1992”. Developmental Psychology, Vol. 39, No. 2, 201-221.

• Hüther; G. (2006): Auswirkungen des Medienkonsums auf die Gehirnentwicklung von Kindern und Jugendlichen.• KFN-Studie (2006) von Thomas Mößle, Matthias Kleimann, Florian Rehbein und Christian Pfeiffer:

Mediennutzung, Schulerfolg, Jugendgewalt und die Krise der Jungen• Lukesch, H. (2004): Das Weltbild des Fernsehens. Roderer-Verlag, Regensburg.• Myrtek, M; Scharff, C. (2000): Fernsehen, Schule und Verhalten. Empirische Studie• Peter, W., Myrtek, M. & Brügner, G. (1997): Vorschulkinder vor dem Fernseher. Ein psychologisches

Feldexperiment. Verlag Hans Huber, Bern-Göttingen.• Spitzer, M. (2005): Vorsicht Bildschirm! Elektronische Medien, Gehirnentwicklung, Gesundheit und Gesellschaft.

Ernst Klett Verlag, Stuttgart (dtv-2007).• Weiß, R.H. (2000): Gewalt, Medien und Aggressivität bei Schülern. Hogrefe-Verlag, Göttingen.

konference latvijas universitātē, rīga „ vardarbības izpausmes medijos: cēloņi un sekas...

Documents