1

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

ĢEOGRĀFIJAS UN ZEMES ZINĀTŅU FAKULTĀTE

ĢEOGRĀFIJAS NODAĻA

MAĢISTRA DARBS

Darba autore: Kristīne Krumberga

stud. apl.: kk06024

Darba vadītāja: Doc., Dr.geogr. Anita Zariņa

RĪGA 2014

2

ANOTĀCIJA

Mūsdienās tāds apgalvojums, kā Dzintars – Latvijas kultūras simbols šķietami neprasa

nekādus paskaidrojumus un tiek pieņemts par pašsaprotamu nacionālās identitātes sastāvdaļu.

Ikdienā dzintars sastopams pavīdam kā vārds kādā nosaukumā vai rota suvenīrveikaliņā, taču

kopumā sabiedrībā nav skaidra priekšstata par to, kur rodama dzintara īpašā saikne ar Latviju

un latviešu nāciju, kā tā veidojusies un, par spīti dažādiem vēstures notikumu pavērsieniem un

paaudžu nomaiņām, saglabāta nesarauta.

Sīkāk pievēršoties zīmīgāko un laikā noturīgāko dzintara prakšu – dzintarapstrādes,

dzintara lingvistisko lietojumu un Dzintarzemes simbolisma - veidošanās gaitas izpētei, šis

kultūrģeogrāfiskais pētījums izgaismo dzintara nozīmības Latvijā veidošanos un

pārmantošanos 20. gadsimta notikumu dinamikā līdztekus nacionālās identitātes

konstruēšanas norisēm.

Atslēgvārdi: dzintars, dzintara prakses, Dzintarzeme, teritorializēšana, nacionālā identitāte,

kultūrģeogrāfija

3

ABSTRACT

The title of the master thesis is „Cultural geographies of amber in Latvia”.

“Amber - symbol of Latvia’s culture” is a statement which is often used in

contemporary Latvia without any consideration and seemingly has been adopted as a self-

evident element of the national identity just as the name Amberland is referred to the whole

territory of Latvia. In everyday life amber can be noticed flashing as a word in some title or a

craft in a souvenir shop. However, there are not commonly known places where amber can be

easily found in Latvia. This is the main reason why the notion about the special link between

amber, territory of Latvia and Latvian nation stays rather blurred as well as the understanding

of how it has developed and kept continuous despite different turns of historical events and

changing generations.

The master thesis tends to highlight the cultural geographical aspects of how amber has

gained its significance and how it has been maintained during the 20th

century along the lines

of construction of Latvian national identity. In terms of that, the research traces the

development and dynamics of the most significant and enduring amber practices – amber

crafting, linguistic usages of “amber”, and symbolism of Amberland in relation to national

landscape representations.

Keywords: amber, amber practices, Amberland, territorialization, national identity, cultural

geography

4

SATURA RĀDĪTĀJS

ANOTĀCIJA .............................................................................................................................. 2

ABSTRACT ............................................................................................................................... 3

IEVADS ..................................................................................................................................... 5

1. PĒTĪJUMA TEORĒTISKĀS NOSTĀDNES ........................................................................ 8

1.1. Kultūras un prakšu jēdziena sapratnes mūsdienu kultūrģeogrāfijā.................................. 8

1.2. Dzintara prakšu kultūrģeogrāfiskie aspekti pētījuma ietvaros ....................................... 12

1.2.1.Teritorializēšana un teritorialitāte ............................................................................ 13

1.2.2. Nacionālā identitāte un ainava ................................................................................ 14

1.3. Pētījuma pieejas, metodes un materiāli .......................................................................... 17

1.3.1. Pētījuma pieejas un to izvēles pamatojums ............................................................. 17

1.3.2. Izmantotās metodes un materiāli ............................................................................. 18

2. DZINTARS LATVIJĀ: NO LOKĀLA ATRADUMA LĪDZ NACIONĀLAM

SIMBOLAM ............................................................................................................................. 21

3. DZINTARA LOMA PALANGAS JAUTĀJUMĀ 20. GADSIMTA 20. GADOS ............. 28

4. DZINTARAPSTRĀDES PRAKŠU VEIDOŠANĀS UN TO VALSTISKĀS NOZĪMĪBAS

ASPEKTI .................................................................................................................................. 32

4.1. Dzintara sīkrūpniecības Latvijā veidošanās aizsākumi ................................................. 32

4.2. Dzintara daiļamatniecības uzplaukums pēc Otrā pasaules kara .................................... 37

5. DZINTARA LINGVISTISKĀS PRAKSES UN TO IZPAUSMES .................................... 43

5.1. Vietvārdi ........................................................................................................................ 43

5.2. Personvārdi .................................................................................................................... 46

5.3. Nosaukumi ..................................................................................................................... 48

6. DZINTARZEMES SIMBOLISMA VEIDOŠANĀS SAISTĪBĀ AR NACIONĀLĀM

AINAVAS REPREZENTĀCIJĀM .......................................................................................... 50

6.1. Dzintarkrasta ainavas: Bernāti, Liepāja, Jūrmala .......................................................... 51

6.2. Dzintarzeme Latvija ....................................................................................................... 56

SECINĀJUMI UN ATZIŅAS ................................................................................................. 61

IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI ............................................................................ 64

5

IEVADS

„Šodien mēs zinām, ka dzintars ir viena no latviešu identitātes izpausmēm: ar to mūs

pazīst, ar to lepojamies. Mēdzam rakstīt, ka mūsu zemi apskalo nevis Baltijas, bet Dzintara

jūra, ka dzīvojam Dzintarzemē un ka esam dzintara latvieši” – šādi Latvijas Nacionālās

vēstures muzejā apskatāmās izstādes „Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” izveidi

argumentē tās veidotāji (Griškeviča, 2014).

Vērojot pēdējā laikā pastiprināto dzintara publicitāti, rodas iespaids, ka mūsdienās tāds

apgalvojums, kā Dzintars – Latvijas kultūras simbols, šķietami neprasa nekādus

paskaidrojumus un tiek pieņemts par pašsaprotamu nacionālās identitātes sastāvdaļu.

Piemēram, dzintars izvēlēts par tematisko stūrakmeni Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas

2014 laikposmam (Timermane - Moora, 2011), un kā viena no Liepājas vērtībām, nostiprināts

arī jaunceļamā kultūras centra „Lielais Dzintars” nosaukumā un vizuālajā veidolā (LETA,

2013), savukārt 2014. gada Olimpiskajās spēlēs Sočos Latvijas izlases formastērpu kolekcijas

„Dzintarzeme.Latvija” dizaina vadmotīvi tika „meklēti un balstīti Latvijas tēlā, dabā un

vēsturē” (DELFI, 2013).

Vienlaikus Latvijas sabiedrībā nav skaidra priekšstata par dzintara faktisko klātbūtni vai

kādām īpašām dzintara „atmiņu vietām” Latvijas teritorijā. Zinātāji labākajā gadījumā minēs

Baltijas jūras piekrasti, Liepājas apkārtni, taču arī tur pēc vētrām salasāmo dzintara gabaliņu

daudzums krasi kontrastē ar daudzo tūristiem domāto dzintara suvenīru veikaliņu klāstu. Tieši

šī pretrunīgā situācija rada interesi tās smalkākai izpētei.

Līdzšinējos pētījumos dzintara jautājums attiecībā uz Latviju skatīts galvenokārt

kultūrvēsturiskā griezumā. Ir veikti pētījumi un izdotas grāmatas par dzintara lomu aizvēsturē

(Loze, 2006; Loze, 2008), folklorā (Freiberga, 1993; Rozenbergs, 2005), etnogrāfijā un

lietišķajā mākslā (Cimermanis, 1998; Ansulis, 1979), kā arī seno dzintara tirdzniecības ceļu

rekonstrukciju nolūkos (Rikards, 2003; Kursīte – Pakule, 2011; Kalniņa, 2013). Tomēr

joprojām iztrūkst pētījumu, kas viestu skaidrību dzintara kā nacionāla simbola nozīmības

veidošanās un pārmantošanās norisē.

Nesen veikts pētījums (Krumberga, Zariņa, 2014) rāda, ka līdz pat 20. gadsimta

sākumam dzintara nozīmība veidojās un tika uzturēta ar dažādu valdošo varu likumu

palīdzību tā ekonomiskās vērtības dēļ, taču nacionālā gaismā dzintars iemirdzējās, vien sākot

ar Latvijas valsts dibināšanas laiku. Izvēloties šo vēstures momentu par pētījuma laika ietvara

sākumpunktu, es pievērsos dzintara kultūrģeogrāfijas jeb dažādu dzintara prakšu, to

izpausmju un strukturējošo apstākļu caurskatīšanai telpiskā – Latvijas teritorijas – tvērumā, kā

6

rezultātā šis darbs atspoguļo joprojām dzīvi uzturētās dzintara nozīmības sarežģītā un

daudzslāņainā rakstura veidošanos 20. gadsimta notikumu dinamikā.

Darba ietvaros apskatītas zīmīgākās, dzintara dažādās nozīmes reprezentējošās prakses,

vairāk parādot to veidošanās strukturējošos mehānismus un izpausmes teritoriālā griezumā.

Individuāli praktizētās, noteiktās vietās situētas dzintara vākšanas pieredzes tika atstātas

ārpus šī darba tematiskā rāmja.

Pētījuma jautājums: kā veidojusies dzintara nozīmība Latvijā 20. gadsimta gaitā?

Darba mērķis: izvērtēt dažādas dzintara prakses, to veidošanās un pārmantošanās

apstākļus Latvijā dažādos 20. gadsimta laikposmos līdztekus nacionālās identitātes veidošanas

norisēm.

Darba uzdevumi:

1. Raksturot kultūras un prakšu jēdziena sapratnes mūsdienu kultūrģeogrāfijā.

2. Izpētīt dažādus tekstuālus, vizuālus un kartogrāfiskus materiālus saistībā ar dzintaru.

3. Analizēt tekstuālo materiālu saturu, ņemot vērā vēsturiskos sociālekonomiskos un

politiskos kontekstus.

4. Interpretēt dzintara (Dzintarzemes) nozīmības veidošanās un pārmantošanās prakses, to

izpausmes un mainību dažādos kontekstos 20. gadsimta gaitā.

Darbs strukturēts 6 galvenajās nodaļās. Iesākumā sniegts ieskats darba teorētiskajās

nostādnēs un galveno darbā lietoto jēdzienu sapratnēs, kam seko īsi raksturotas izvēlētā

temata aplūkošanas pieejas un izmantotās metodes. Darba ievērojamāko daļu veido atbilstošo

apkopoto materiālu un informācijas analīzes izklāsts un interpretācija, ko ilustrē 21 attēls un 1

tabula. Nobeigumā, apvienojot teorētiskajās idejās izvērstos priekšstatus un reāli konstatētās

situācijas, atspoguļoti secinājumi, pārdomas un būtiskākās darba gaitā gūtās atziņas, kā arī

norādītas turpmākās iespējamās temata pētnieciskās ievirzes.

Pētījums vienlīdz sevī ietver kā teorētisku, tā sociālu nozīmību. Pētījuma teorētisko

nozīmību veido koptverošs prakšu jēdziena dažādo sapratņu izvērsums, īpaši akcentējot

prakšu izpētes būtisko lomu kultūrģeogrāfisku fenomenu saprašanā. Pēdējā laikā ārvalstīs

prakšu studijas iegūst arvien lielāku interesi dažādu pētniecisko jomu pārstāvju, tostarp

ģeogrāfu, vidū (Hull, 2005; Whatmore, 2006; Horton, et. al. 2014). Latvijas akadēmiskajā

vidē šāda veida pētījumu veikšana aizsākta tikai pēdējos gados, tāpēc darba saturiskais

7

pienesums vērtējams kā nozīmīgs gan Latvijas mērogā, gan arī plašākā prakšu pētniecības

laukā.

Darbs ir arī sociāli nozīmīgs, jo izvēlētā dzintara jautājuma izpētes pieeja ļauj

paskatīties uz nacionālās identitātes veidošanos no citāda rakursa, tādējādi papildinot nupat

veiktās valsts pētījumu programmas „Nacionālā identitāte” gūto atziņu krājumu. Līdztekus

darba saturiskais izklāsts var būt interesants ikvienam Latvijas sabiedrības indivīdam, jo tas

uztverams kā sava veida refleksija, kas piedāvā pārdomāt, cik lielā mērā mēs katrs vai mūsu

tuvinieki esam līdzdarbojušies Dzintarzemes Latvijas konstruēšanā un dzintara nozīmības

pārmantošanā.

Par pētnieciskajiem rezultātiem ziņots Latvijas Universitātes 71. zinātniskajā

konferencē (Rīga, 2013), Zemes un vides zinātņu nozares sekcijas, „Cilvēka ģeogrāfijas”

apakšsekcijā, K. Krumberga, A. Zariņa „Teritorialitāte un identitāte: dzintarzemes

meklējumos” (mutisks ziņojums).

Šī gada septembrī maģistra darba rezultāti un gūtās atziņas tiks izklāstītas arī

starptautiskā konferencē: The Permanent European Conference for the Study of the Rural

Landscape (PECSRL) „Unraveling the logics of landscape” (Gothenburg/Mariestad), A.

Zariņa, K. Krumberga „Artefacts of Amberland: production of meanings of national

landscape in Latvia”.

Pētījuma rezultāti daļēji iekļauti Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīm iesniegtā un

publicēšanai akceptētā rakstā Krumberga, K., Zariņa, A. „Dzintara prakšu veidošanās un

teritorialitāte Latvijā 19. un 20. gadsimtā”.

Pateicības

Darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda projekta "Atbalsts maģistra studiju

programmas īstenošanai Latvijas Universitātē” finansiālu atbalstu.

Personīgi pateicos darba vadītājai Anitai Zariņai un Linardam Goldšteinam par

rosinošajām sarunām, ieteikumiem un atbalstu darba tapšanas gaitā.

8

1. PĒTĪJUMA TEORĒTISKĀS NOSTĀDNES

1.1. Kultūras un prakšu jēdziena sapratnes mūsdienu kultūrģeogrāfijā

„Mēs esam tas, ko mēs atkārtoti darām.”

Aristotelis

Mūsu ikdienas dzīvi veido mūsu darbības. Visbiežāk – ierastas un labi zināmas, dažbrīd

– spontānas un nejaušas. To ierosmei vienmēr ir kāds nolūks, mērķis, ideja vai īpaša situācija,

taču vairumā gadījumu mūsu rīcības izriet ne vien no tā, ko mēs gribam un varam, bet arī –

ko drīkstam, zinām un mākam, un tā darbojas kultūra.

Kultūra ir ikdienas dzīves māksla (Certeau, 1992) – dažādu aktivitāšu un jēgpilnu

darbošanos (performance – angļu val.) piepildīta, noteikumu veidota un pārvaldīta (Crang,

1998). Vienlaikus tā ir sociālu jeb cilvēku mijattiecībās radītu prakšu un ideju savijums, kas

darbojas kā vidutājs starp vietu situācijām un plašākiem sociāliem procesiem (Agnew, 1993).

Kultūrģeogrāfs Maiks Krengs (Crang, 1998) apgalvo, ka ikvienu kultūru iespējams saprast

tikai ikdienas dzīves norisēs – konkrēta laikmeta un telpas specifiskajās izpausmēs, tāpēc arī

kultūrģeogrāfijas interešu lokā ir cilvēka dzīve visā tās dažādībā – kā cilvēki saprot,

interpretē, lieto un piešķir nozīmību atsevišķām vietām un pasaulei kopumā un kā dažāda

mēroga procesi (sociāli, politiski, ekonomiski) savijas un materializējas atsevišķās vietās, un

tiek nostiprināti kā kultūra.

20. gadsimta laikā kultūrģeogrāfijas kā studiju ietvara saturs papildināts gan ar

lingvistiskām, gan sensorām (ar sajūtām, maņām saistītām), gan kultūras pieejām, mūsdienās

arvien vairāk aktualizējoties interesei par kultūru veidošanās materiāli–praktiskajiem

aspektiem jeb kā kultūras strādā praktiski, tiek praktizētas. Šī pētnieciskā attieksme kontrastē

ar ilgstoši valdījušo uzskatu, ka kultūra ir pati par sevi pastāvošs „superorganisms” (Duncan,

1980), kur cilvēkam piešķirta vien tās atražotāja loma. Uztverot kultūru kā

daudzdimensionālu un daudzlīmeņu darbošanos norises lauku, cilvēks tiek atzīts par aktīvu

kultūras veidotāju, ar savām praksēm uzturot vai radot tās „saturu”. Vienlīdz vērā ņemami ir

arī dažādie pamudinātājfaktori, apkārtējie apstākļi un to mijattiecības vai pat nejaušas

sakritības, kas rada priekšnoteikumus un racionālo pamatojumu vienām vai citām praksēm.

Vārda un arīdzan jēdziena „prakses” pamatā ir darbības vārds, darbība – praktizēt jeb

regulāri nodoties kaut kā veikšanai, ierastai izpildei, aktīvi iesaistīties kādā nodarbē (Practice,

9

2014). Šo sapratni papildinošs ir apzīmējums praktisks, kas attiecināms uz lietām vai

parādībām, kas ir reāli izmantojamas, noderīgas kādam mērķim, pielietojamas darbībā.

„Prakses” kā teoretizēts koncepts zinātniskajās aprindās parādījās 20. gadsimta 60., 70.

gados, no jauna piedzīvojot aktualizēšanos mūsdienu sociālo zinātņu pētījumos, piemēram,

socioloģijā, antropoloģijā, kultūrstudijās, u.c. (Reckwitz, 2002). Vienota prakšu teorija vēl

joprojām ir tapšanas procesā, taču dažādas konceptuālas sapratnes, interpretācijas un

skaidrojumi gan ir atrodami un izmantojami pētījumu veikšanai.

Sākotnējie prakšu teorētiķi – Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), Entonijs Gidens (Anthony

Giddens), Mišels Fuko (Michael Foucault), Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard)

centās rast smalko vidusceļu starp pārmērīgi lielas nozīmes piešķiršanu individuālajam un

tam pretējo – holistiskā jeb struktūras dominanci sociālo fenomenu izskaidrošanā un/vai

saprašanā (Ryan, 1970). 80. gados šos meklējumus papildināja kultūrantropoloģes Šerijas

Ortneres (Sherry Ortner) viedoklis, ka „prakšu teorija ir vēstures teorija” (Ortner, 1984) un

sociālās prakses iespējams saprast vien pētot tās ciešā saistībā ar vēsturiskiem notikumiem,

no kā izrietoši mūsdienu prakšu teorijas attīstītāji – Andreas Rekvics (Andreas Reckwitz),

Džozefs Rouss (Joseph Rouse) un Teds Šacki (Ted Schatzki) uzsver gan cilvēka ķermeņa

centrālo lomu prakšu veikšanā, gan pievēršas kultūras kā aptverošās struktūras un vēstures

jautājumu izpētei.

Lai skaidrāk parādītu prakšu jēdzienā ietilpināto ideju saistību ar pētījuma tematam

atbilstošajiem jautājumiem, izvērstāk aplūkoju atsevišķu zīmīgāko teorētiķu uzskatus un

sapratnes par indivīda, prakšu un struktūru mijiedarbēm.

Skatot indivīda un struktūras savstarpējās attiecības, Pjērs Burdjē (Bourdieu, 1977,

ņemts no Certeau, 1992) apgalvo, ka struktūra eksistē vienīgi pašā cilvēkā tādā ziņā, ka

indivīdam tā vispirms ir iekšēji jāpieņem (jāinternalizē), lai tā kļūtu reāla. Taču struktūra

eksistē arī ārpus indivīda kā apkārtējo spiediens un gaidas, kas kļūst manāmi atrodoties

noteiktā sociālajā ietvarā, ko veido lielāks cilvēku ar internalizētajām struktūrām kopums.

Dialektiskajā pieņemtās realitātes veidošanas procesā struktūra, „plūstot” caur indivīdu, tiek

apvērsta (inverted – angļu val.) un uz āru parādās kā brīva improvizācija, ļaujot atskārst, ka

ikvienas struktūras veidošana, reproducēšana, sapludināšana un radikāla mainīšana ir tikai un

vienīgi cilvēku ziņā. Saskaņā ar šo pieņēmumu prakses iespējams skatīt kā stratēģijas -

smalkas darbību kombinācijas, kas izmanīgi lavierē starp pastāvošajiem noteikumiem un

spēlē ar visām tradīciju atļautajām iespējām. Prakses nepiemēro pastāvošos likumus vai

noteikumus tieši, bet gan izvēlas no tiem, lai radītu pašas savus darbību repertuārus.

Burdjē ideju paturpinošs un laika dimensiju vērā ņemošs ir Mišela Fuko attīstītais

„diskursīvo prakšu” (discoursive practices – angļu val.) jēdziens. To viņš attiecina uz

10

vēsturiskajiem apstākļiem un kultūrā situētu noteikumu kopumiem, kas organizē un rada

dažādas zināšanu formas (Foucault, 1975, ņemts no Certeau, 1992). Šajā saistībā īpaša

uzmanība tiek pievērsta valodai un tās lietošanas īpatnībām - vārdu izvēlei, nozīmju

piešķiršanai lietām, simbolu radīšanai, kas attiecīgi mudina un motivē iesaistīties noteiktās

darbībās. Valoda kā viena no sociālajām praksēm ietver bagātīgu praktisku un perceptuālu

sasaisti ar mūsu dzīves telpu (ibid.), jo tieši ar valodas radīto zīmju un simbolu palīdzību

iespējams nodot vēstījumus un uzturēt komunikāciju starp noteiktu prakšu veicējiem (actors –

angļu val.), tādējādi spējot saglabāt atsevišķas prakses ilgtermiņā (May, 2001, 14. lpp.). Arī

Burdjē apgalvo, ka „simboli ir nozīmes tīkli, kas dod regularitāti, vienotību un sistemātiku

grupas darbībām” (Bourdieu, 1977), kā dēļ šo simbolu radīšanā iesaistītās prakses spēj

organizēt dažādu apstākļu radītos to pārrāvumus.

Kultūrantropoloģe Šerija Ortnere (Ortner, 1984) uzsver vēsturiskā konteksta lomu

atsevišķu sava laika prakšu izpētē, jo tikai tā ir iespējams izveidot skaidrāku individuālās un

strukturālās varas dinamisko mijattiecību ainu. Viņa arī atzīmē, ka ikviens jēdziena „prakses”

lietojums jau iepriekšpieņem, ka pastāv attiecības starp praksēm un struktūru, radot interesi

par to: (1) kā cilvēki ievieš un/vai maina viņus ieslēdzošās sociālās struktūras (ar šo

izgaismojot gan to, ka struktūras ir nepastāvīgas gan to, ka tās ierobežo cilvēkus), un (2) kā

šīs struktūras atkārtoti strādā, lai saistītu cilvēkus noteiktās pārliecībās un darbībās.

Mūsdienās aktualizētie prakšu teorijas meklējumi tiecas akcentēt prakšu veidošanā un

izpildē iesaistītās mijattiecības, attīstot jēdzienu „sociālās prakses”. Viens no sociālo prakšu

teorijas attīstītājiem ir filozofs Andreas Rekvics, kurš vispirms mēģina viest skaidrību

dažādajās jēdziena prakse sapratnēs un lietojumos, nošķirot prakse (vienskaitlī) (praxis –

angļu val.) un prakses (daudzskaitlī) (practices – angļu val.).

Viņa skatījumā „prakse” reprezentē cilvēka darbību kopumā, kā veselumu, piemēram,

tiesu prakse, izglītības prakse, u.c. vai kā vispārpieņēmumu ieviešanu sadzīvē, kas parādās

pretnostatījumos – teorija un prakse, politika un prakse, u.c. Turpretim „prakses” viņš skaidro

kā rutinizētu uzvedības, darbības veidu, kurā izpaužas ķermeņa, prāta, lietu, zināšanu,

diskursa, struktūru/procesu un aģenta (cilvēka kā darītāja) mijattiecības. Prakses ir ierastais

veids, kā mēs lietojam ķermeni, apejamies ar lietām (objects – angļu val.), attiecamies pret

citiem, aprakstam lietas (things – angļu val.) un saprotam pasauli (Reckwitz, 2002). Citiem

vārdiem, prakses ir „sacītā un darītā mijattiecību kopums” (nexus of doings and sayings –

angļu val.) (Schatzki, 1996, ņemts no Reckwitz, 2002).

Filozofs Tods Mejs (Todd May) apgalvo, ka prakšu regularitātes ne obligāti veido tikai

tas, ka cilvēki izpilda vienas un tās pašas, bet gan tas, ka viņi izpilda dažādas, savstarpēji

papildinošas prakses, kas savijas vienā kopīgā praksē vai fenomenā (May, 2001). Arī Džozefs

11

Rouss (Rouse, 2006) uzskata, ka prakšu jēdziena piemērošanas iespējamība variē no

visparastākajiem ikdienas dzīves aspektiem līdz augstu strukturētām aktivitātēm

institucionālos iestādījumos; no gaistošām izdarībām līdz stabiliem ilgtermiņa aktivitāšu

modeļiem (pattern – angļu val.). Dažādās darbību izpausmes, kas tiek identificētas kā

prakses, var būt gan ģeogrāfiski un vēsturiski lokalizētas, gan arī veidojušās daudz plašākā

mērogā, taču ikvienu prakšu pētīšana prasa gan rūpīgu materiālās kultūras izpēti, gan vārdu

krājuma un citu lingvistisko formu vai to izpildījumu izvērtēšanu. Prakšu jēdziens saistāms ar

tādiem jēdzieniem kā tradīcijas, nekodētās zināšanas (tacit knowledge – angļu val.),

paradigma, ietvars, ideoloģija, iepriekšpieņēmumi (presuppositions – angļu val.).

Prakses iespējams skatīt un arī pētīt no diviem fundamentāli atšķirīgiem fokusiem: (1)

reprezentatīvās prakses, kas atspoguļojas kā diskursi, vārdu krājuma atspoguļojumi,

lingvistiskas artikulācijas un prakšu dalībnieku konceptuālās attiecības un (2) ne-

reprezentatīvās prakses - tās cilvēka aktivitātes, ko ne vienmēr iespējams ietērpt valodā (tacit

knowledge – angļu val.) (Rouse, 2006), bet kas tik un tā tiek ķermeniski izpildītas, bez

iepriekš noformulētiem mērķiem vai racionāliem nolūkiem.

Prakšu teorijas fokusā ir ikvienam pieejamas un saprotamas izpildījumdarbības, nevis

vienpati prāta notikumi vai stāvokļi. Tā pamatā ir antropologa Kliforda Gīrca (Geertz, 1973,

ņemts no Rouse, 2006) izvirzītais pieņēmums, ka tieši cilvēku darbības pašas par sevi ir

nozīmjpilnas, un ne tik daudz ilustrē kādas īpašas nozīmes, pārliecības vai nolūkus, kas tās

izraisa. Noteikumi, normas un jēdzieni iegūst savu jēgu, normatīvo autoritāti un spēku līdz ar

to iemiesošanu publiski saprotamās aktivitātēs. Prakses veido individuālas performances, taču

tās saprast var tikai skatot uz vairāk vai mazāk nostabilizējušos citu prakšu fona, ar ko

saprotama sociālā struktūra jeb kultūra. Gīrcs arī apgalvo, ka kultūra ir nemitīga prakšu

izpildījumdarbību reproducēšana, vienlaikus esot gan darbība, gan tās konteksts un tādā veidā

konstruējot kopējo praksi. Prakšu teorija atzīst dažādu prakšu līdzāspastāvēšanu vienā

kultūrtelpā, dažādu skatījumu uz vienām un tām pašām praksēm esamību un nemitīgu esošo

kultūras normu apstrīdēšanu un cīņu par vienu vai otru prakšu saglabāšanu un atražošanu.

Kultūras prakses ir iespējams pētīt dažādi, piemēram, izzinot, (1) kā tās līdzveido

vietas, telpas, ainavas, identitātes, dabas un sociālās attiecības, (2) kā ikdienas rutīnas

(iepirkšanās, ēdiena gatavošana, mājas darbi, utml.) vai (3) kā brīvā laika prakses

(dārzkopība, riteņbraukšana, pastaigas, utml.). Atsevišķos gadījumos to ģeogrāfiskās

dimensijas ir acīmredzamas, bet dažos tās cieši saistītas ar plašāka mēroga sociālām,

ekonomiskām, politiskām ģeogrāfijām (Nash, 2013). Šī temata ietvaros dzintara prakses

skatītas līdztekus nacionālās identitātes konstruēšanas norisēm.

12

Prakšu pētījumi ir aktuāli ģeogrāfijā, jo prakšu teorijas fokusā ir centieni saprast, kā

cilvēki veido un pārveido pasauli, kurā dzīvo, īpaši pievēršot uzmanību šajā procesā

iesaistītajiem dažādajiem motīviem, nolūkiem, plašāka mēroga struktūrām, kontekstiem un to

savstarpējām dinamiskajām attiecībām (Ortner, 1984). Savukārt ģeogrāfija ar interesi un

priekšstatiem par telpu un tās veidošanās dažādajiem aspektiem, parāda un akcentē prakšu

materiālo dabu, kas atklājas kā atsevišķas vietas, noteiktas teritorijas vai īpašas ainavas, to

nozīmes un nozīmības dažādās sabiedrībās.

Prakšu nozīmības telpas veidošanā saprašana ir fundamentāla tādā ziņā, ka ļauj

skaidrāk ieraudzīt dažādo struktūru jeb tā saukto sistēmu, kas ieskauj un caurauž mūsu

ikdienu, veidošanos un apzināties to pārveidošanas iespējamību.

1.2. Dzintara prakšu kultūrģeogrāfiskie aspekti pētījuma ietvaros

Ņemot vērā iepriekšējā nodaļā ietvertās galveno prakšu teorētiķu idejas, pētījumu veicu

balstoties uz šādu prakšu jēdziena sapratni: prakses ir mērķorientētas, rutinizētas cilvēka

darbības, kuras rada un lieto pašas sevis vai citu prakšu radītos materiālos un

nemateriālos „produktus” – vērtības, simbolus, idejas, identitātes, teritorijas, u.c.

Prakšu pētīšana nozīmē meklēt atbildes uz jautājumiem – kas, kā un kāpēc tiek darīts?

kā mēs darītajam piešķiram nozīmes un interpretējam to? un kā mēs jūtamies (fiziski, garīgi,

emocionāli) kaut ko darot?, savukārt kultūrģeogrāfiskā pieeja palīdz ieraudzīt, kur un kā

noteiktas prakses tiek iedzīvinātas, materializētas, iesakņotas.

Laika gaitā noteiktas prakses nostiprinās tradīcijās, tradīcijas tiek nodotas paaudzēs un

iesakņotas kā noteiktas kultūras uzturētāji, simboli un „atmiņu nesēji”. Tieši dažādās ikdienas

prakses ir tās, kas slēpjas zem inertā jēdziena „kultūra”, tāpēc visai neauglīgi ir mēģinājumi

izskaidrot kādas atsevišķas prakses ar dominējošo, piemēram, nacionālo kultūru. Tā vietā

būtiskāk ir veltīt uzmanību dažādajām sastopamajām praksēm, to ierosinošo, strukturējošo

sociālo, politisko, ekonomisko aspektu un izpausmju izpētei, kas ļauj skaidrāk ieraudzīt

cilvēka kā kultūras radītāja (aģenta) nozīmīgo lomu.

Runājot par dzintara kultūrģeogrāfiju vienlaikus nozīmē runāt par dzintara prakšu

kultūrģeogrāfiju, jo dzintara kā daudzdimensionāla resursa vērtība un nozīmība ir tikusi

sociāli darināta, tādējādi norādot uz dažādajām to tapšanā iesaistītajām cilvēku darbībām un

tostarp varas attiecībām. Apvienojot priekšstatu par praksēm kā telpu (tās fiziskajā, sociālajā,

mentālajā dimensijā) veidojošām aktivitātēm un Burdjē uzskatu par praksēm kā stratēģijām,

tēmas ietvaros dzintara prakses cieši saistāmas ar teritorialitātes un teritorializēšanas idejām.

13

1.2.1. Teritorialitāte un teritorializēšana

Praksēm vienmēr ir sociāls un telpisks raksturs. Sociāls – jo tās veidojas savstarpēju

mijattiecību ietekmē, telpisks – jo tās notiek telpā un tās pašas rada, strukturē un uztur telpu.

Tieši prakses abstrakto, „tukšo” telpu materializē, padara (ap)tveramu, piepildot to ar

dažādām nozīmēm un radot kultūrtelpu, tāpēc prakšu pētīšana ļauj skaidrāk ieraudzīt un

saprast ikvienas telpas, vietas vai teritorijas veidošanos, kas raksturojama ar teritorialitātes

(territoriality – angļu val.) jēdzienu.

Par teritoriju uzskatāma ikviena norobežota vai iezīmēta (marked – angļu val.) telpa vai

tā būtu valsts vai individuālas dzīvesvietas mērogā. Teritorialitātes jēdziena un teorijas

attīstītājs Roberts Saks (Sack, 1983) teritorialitāti definē kā stratēģisku paņēmienu sociālo

attiecību ietekmēšanai/kontrolēšanai. Tas vienlīdz attiecināms gan uz dažādiem līdzekļiem

teritoriju veidošanai, gan arī uz teritorijas izmantošanu par līdzekli noteiktu taktiku

īstenošanai, piemēram, nāciju un nacionālo identitāšu veidošanai. Teritorialitāti Saks

pozicionē kā nozīmīgu varas attiecību izpausmi, kuru vienlaikus pavada varas reifikācijas

(reification – angļu val.) process jeb dažādo konfliktējošo attiecību pārvēršana par lietām,

„produktiem”. Tādā veidā uzmanība tiek pārvirzīta no attiecībām uz lietām, kā rezultātā vara

parādās šķietami bezpersoniska (Sack, 1983). Saprast šo dažādo netveramo un smalki

savērpto varas attiecību tīklu veidošanos, iespējams, pievēršoties to radīto „produktu”

tapšanas un pārtapšanas procesa dinamikas izpētei, aptverot dažādas ierosmes, norises,

pārtraukumus un tajos iesaistītās varas ģeogrāfijas jeb varas attiecību telpiskos rakstus.

Ņemot vērā Ričarda Pīta (Peet, 2007) skatījumu, varai atkarībā no dominējošās

funkcijas un mērķa var būt trīs izpausmes formas – ekonomiskā vara jeb kontrole pār

kapitālu/resursiem (materiāliem vai nemateriāliem), ideoloģiskā vara jeb kontrole pār

spriestspēju (racionālo domāšanu) un politiskā vara jeb kontrole pār praksēm (ikdienas

ieradumiem, rutīnām). Viņš arī apgalvo, ka varas nevienlīdzīgo sadalījumu raksturo tās

koncentrēšanās atsevišķās vietās, veidojot dažādus varu ģenerējošus centrus, kas formējas

kāda plašāka „varas lauka” ietekmē un nodrošina un uztur viens otra pastāvēšanu. Savstarpēji

tie funkcionē kā hegemoniskais centrs, kurā tiek ģenerētas idejas un rīcībpolitikas ar

pietiekamu teorētisko dziļumu un finansiālo nodrošinājumu, un subhegemoniskais centrs jeb

attālinātais varas centrs, kurš pārnes valdošos diskursus, pielāgo un papildina to idejas un rada

apstiprinājumus to pamatotībai ar dažādām reģionālajām praksēm. Vienlaikus katrā no tiem

var formēties un attīstīties pretējas nostājas, kas uzdrošinās apstrīdēt vai apšaubīt valdošos

uzstādījumus un radīt savas, alternatīvas procesu virzības.

14

Teritorialitātei radniecīgs ir jēdziens teritorializēšana (territorialization – angļu val.),

kas vienlīdz uztverama kā „materiālu saikņu veidošana starp atsevišķām sociālajām

identitātēm vai aktivitātēm un īpašām vietām”, kas bieži vien var iekļaut nepamatotu, pat

pretrunīgu apgalvojumu izvirzīšanu (McCarthy, 2007), kā arī to nostiprināšanas un

uzturēšanas centienus. Teritorializēšanu iespējams saprast arī kā kādas sabiedrības

iekārtošanās, iemājošanās procesu pavadošu, teritorijas familiarizēšanas, personalizēšanas

paņēmienu.

Saskaņā ar kultūrģeogrāfes Janas Penrouzas (Jan Penrose) formulējumu teritoriju un

identitāšu veidošana ir materiālo resursu pārdales un simboliskas pretnostatīšanās - mēs/viņi

akts. To veidošanās un pastāvēšanas neviennozīmību un mainību iespējams saprast pētot

teritorializēšanas izpausmes jeb „prakses, caur kurām tiesības uz atsevišķu teritoriju tiek

pieteiktas un apstrīdētas” (Penrose, 2002).

Pētījuma ietvaros jēdziens teritorializēšana tika lietots saistībā ar dažādajiem

paņēmieniem piesavināties noteiktu telpu ne vien fiziski, bet arī mentāli, padarot to par savējo

- pazīstamu un emocionāli tuvu, piepildot to ar lietām, nozīmēm un vērtībām, kas savukārt

pārtop rūpēs par un tieksmē šo teritoriju aizsargāt no to potenciāli apdraudošajiem citiem.

Sapratne par teritorijas sociāli konstruēto raksturu visnotaļ saistāma ar dažādu identitāšu

veidošanu, kur Latvijas gadījumā savu lomu ieguva arī dažādās dzintara prakses.

1.2.2. Nacionālā identitāte un ainava

Ikviena identitāte, tostarp nacionālā, tiek kolektīvi radīta un līdz ar to funkcionē kā

nemanāmu varas attiecību caurvīta kopiena.

Mūsdienās lietotā un saprastā jēdziena „identitāte” etimoloģiskā izcelsme tiek skaidrota

ar Latīņu idem, nozīmējot – tas pats, tāpatība (Identity, 2014), taču šis skaidrojums ir nošķirts

no tam līdzvērtīgā identidem ar nozīmi - atkal un atkal, atkārtoti, nepārtraukti, ierasti (Harper,

bez dat.; Lewis, 1890.). No tā savukārt izriet pieļāvums, ka „identitāte” var būt ne vien

indivīdam pašpiemītoša raksturiezīme, bet, ka identitāti nosaka tas, kas tiek regulāri, atkārtoti

darīts jeb praktizēts.

Nacionālās identitātes veidošana ir mērķtiecīgs nācijas pašunikalizēšanās paņēmiens, ar

dažādu prakšu un to radīto nozīmju un nozīmību palīdzību cenšoties nostiprināt noteiktas

nācijas vērtības un savas vēstures skaidrojumus. Nacionālo identitāšu veidošana ietver īpaša

redzējuma, attieksmju un vērtību sistēmas attīstīšanu, un kā norāda ģeogrāfs Ansi Pāsī (Anssi

Paasi) „nacionālās identitātes ir nepārtraukti mainīgas, katrai paaudzei tās pārveidojot

15

atbilstoši konkrētā laika socio-kulturālajām situācijām” (Paasi, 1997), vienlīdz mainot

teritoriju tās sociālajā, mentālajā un/vai fiziskajā dimensijā.

Nacionālisma un nacionālo identitāšu pētnieks Guntrams Herbs (Guntram Herb)

attīstījis „ieligzdoto identitāšu” ideju (Herb, 1999), lai uzsvērtu un tēlaini ilustrētu nāciju,

nacionālo identitāšu „iesakņošanos” konkrētās teritorijās. Viņš uzsver, ka nacionālā identitāte

ir cieši saistīta ar teritoriju, jo tieši teritorija kalpo par materiālu liecību nācijas eksistencei.

Politiskais ģeogrāfs Džons Agņū (John Agnew) apgalvo, ka kolektīvās jeb nacionālās

identitātes veidošana un stiprināšana bieži vien iekļauj prototipiskas ainavas identificēšanu,

lai saistītu nāciju ar teritoriju un uzturētu vizuālu komunikāciju starp dabas vidi un nāciju.

Nacionālo ainavu „tēlojums” ir vizuāls paņēmiens, ar kura palīdzību atsevišķi attēli nacionālo

naratīvu parāda kā šķietami dabisku (Agnew, 2004). Šādā veidā tiek radīta piederības sajūta

(sense of belonging – angļu val.) un sajūta par nācijai kā kolektivitātei piederošo (sense of

possession – angļu val.).

Nacionālisma kontekstā jēdziens teritorializēšana attiecināms uz paņēmieniem, ar kuru

palīdzību nacionālā identitāte jeb nacionālais pašredzējums (self-image – angļu val.) tiek

konstruēts, uzturēts un izmantots komunicēšanā ar nāciju (Kaiser, 2002). Latvijas gadījumā

par vienu no nacionālās identitātes elementiem un līdz ar to varas attiecību reifikācijas objektu

uzskatāms dzintars un tā nostiprināšana par nacionālo simbolu. Pētot dažādās Dzintarzemes

teritorializēšanas izpausmes jeb dzintara prakses, iespējams izsekot Dzintarzemes identitātes

daudzdimensionālā rakstura veidošanas gaitai.

Runājot par nacionālās identitātes un ainavas savstarpējo saistību, ir būtiski nošķirt

divas dažādas jēdziena „ainava” sapratnes: (1) ainava kā skats, kas tradicionāli asociēta ar

statiskiem dabas attēlojumiem un darbā analizēta saistībā ar dzintarkrasta un Dzintarzemes

ainavu reprezentācijām un (2) darbības ainava – Dzintarzemes ainavas iekšējais dinamisms,

ko uztur dažādās dzintara prakses. Tālāk nedaudz sīkāk par katru no tām.

Pētot nāciju un nacionālo identitāšu veidošanās procesu no 18. gadsimta sākuma līdz

mūsdienām, politisko, etnisko un reliģisko jautājumu pētnieks Ēriks Kaufmans (Kaufmann,

Zimmer, 1998) iezīmē divas galvenās tendences - dabas nacionalizēšana (nationalization of

nature – angļu val.) un nācijas dabiskošana (naturalization of nation – angļu val.). To

savstarpējā sasaiste skatāma kā īpaši mehānismi, ar kuru palīdzību atsevišķas ainavas

raksturiezīmes vai to elementi tiek izcelti nacionālā gaismā, iedzīvinot un nācijas apziņā

nostiprinot tēlainus priekšstatus par kolektīvām ainavas vērtībām, un kurām atgriezeniski

uzdots iemiesot un reprezentēt īpašo nacionālo identitāti (1.1. attēls.)

16

1.1. attēls. Nacionālā tēla veidošanas optiskais modelis (Kaufmann, 1998) un tā analoģija

pētījuma ietvaros (izstrādājusi autore)

Darbā teritorialitātes, identitātes un ainavas sasaisti parāda dažādās prakses nacionālās

identitātes konstruēšanas nolūkos, kuru īstenošanā par resursiem izmantots dzintars un

ainava. Dzintars – ar tā seno izcelsmi un vēsturisko piesaisti Baltijas jūras piekrastei; ainava –

kā šīs saiknes materiāls un simbolisks apliecinājums. To savstarpējā saikne uzlūkota caur

dzintarkrasta un Dzintarzemes reprezentāciju veidošanas praksēm.

Kultūrģeogrāfs Dons Mičels (Mitchell, 2002) vērš uzmanību uz to, ka ikviena ainavas

reprezentācija vienmēr ir ideoloģiska un piepildīta ar nozīmēm, jo ainava nav tikai mēma

sociālo attiecību reprezentācija, bet arīdzan – to rezultāts. Sociāli politisko procesu un ainavas

veidošanās savstarpēji izrietošo dabu iespējams saprast pētot, kā šīs ideoloģijas un nozīmes

iedarbojas, „strādā” un tiek „atstrādātas” (jeb praktizētas – mans iestarpinājums) dažādos

laikos un sabiedrībās, veidojot noteiktas „diskursīvās ainavas”.

Jēdzienu „diskursīvā ainava” attīstījis ģeogrāfs Jouni Hakli (Häkli, 1999), lai parādītu,

cik ļoti dažādos veidos ģeogrāfija ir iesaistīta nacionālo identitāšu veidošanas procesā.

„Diskursīvās ainavas” ir kontekstjutīgas ainavas, tās ir simboliski un tekstuāli nozīmju un

interpretāciju tīkli, kas ierāmē dzīvotās pasaules pieredzes un saprašanas procesu. Raugoties

no šādas pozīcijas, nacionālās identitātes un ainavas savstarpējo sasaisti iespējams atklāt,

fokusējoties uz ainavu strukturējošo aspektu izpēti. Tas nozīmē vēsturiskā griezumā skatīt

plaša mēroga kulturālās un politiskās aktivitātes, notikumus, projektus, attēlus un

stereotipiskus uzplaiksnījumus, kas sistemātiski tikuši aktualizēti, tos attiecinot vai piedēvējot

kā konkrēto nāciju raksturojošus un kas veidojuši simbolisko audumu, kurā ievīta cilvēku

sevis sapratne saistībā ar noteiktu teritoriju, konkrētām vietām, ikdienas praksēm un iztēli.

17

Hakli uzsver, ka ainavas diskursīvā daba parādās apstāklī, ka ar dažādu tekstuālu un

tekstveidīgu materiālu palīdzību nacionālā telpa un ainava tiek ne vien nolasīta no dabas un

kultūras, bet arī tajās ierakstīta. Šādā perspektīvā Dzintarzemes kā kolektīvu vērtību

teritoriāla un simboliska satvara veidošanās ietver gan dažādās prakses šo vērtību formēšanai,

gan šo pašu vērtību manifestus jeb paustos vēstījumus, tieši kādēļ to ir iespējams skatīt kā

ņirbošu, kolektīvi kultivētu, koptu un pārmantotu jeb nacionāli praktizētu ainavu.

1.3. Pētījuma pieejas, metodes un materiāli

Pētījuma objekts – dzintars Latvijā – ir konkrētā kultūrtelpā situēts un laikmetu maiņās

pārmantots fenomens, tāpēc darbs veidots kā izteikti kvalitatīvs, kultūrģeogrāfisks pētījums.

To veicu retrospektīvi kontekstuālā skatījumā, izmantojot strukturālisma un

poststrukturālisma pieejas, ar mērķi saprast mūsdienās joprojām dzīvi uzturētās dzintara un

Dzintarzemes nozīmības veidošanās un pārmantošanās gaitu.

Darba tapšanā izmantotās metodes bija tekstuālo avotu kontentanalīze un diskursa

analīze, kartogrāfiska un grafiska vizualizēšana, minimāli arī statistikas datu apkopošana un

vispārīga to novērtēšana. Viscaur darba gaitā tika veikta apkopotā un analizētā materiāla

interpretācija saskaņā ar pētījuma teorētiskajām nostādnēm.

1.3.1. Pētījuma pieejas un to izvēles pamatojums

Strukturālisma pieeja

Strukturālisma pieejas pamatā ir uzskats, ka fenomeni, ieskaitot visu veidu prakses,

lietas, notikumus un nozīmes, nepastāv kā atsevišķas vienības, bet gan kā savstarpēji saistīti

plašāk aptverošu struktūru daļas, kuras tiek veidotas un iepītas šajās struktūrās, taču

vienlaikus arī konstruē un uztur tās. Lai arī bieži vien struktūras var šķist statiski un noslēgti

veidojumi, kas atražo pašas sevi, tās vienmēr ir dinamiski, nepārtrauktā sevis tapšanas procesā

esoši un telpiski diferencēti mijattiecību lauki (Dixon, Jones, 2004). Līdzīgu domu pauž arī

Burdjē (Bourdieu, 1977, ņemts no Certeau, 1992), piedāvājot struktūras skatīt nevis kā

strukturētas, bet gan strukturējošas, un līdz ar to arī strukturējamas, tādējādi akcentējot

nemitīgas strukturēšanās norises ideju.

Šajā pētījumā kā aptverošo struktūru skatīju kultūru, precīzāk nacionālo kultūru, kas,

saskaņā ar kultūrģeogrāfu Donu Mičelu uzskatāma par sociālo nesaskaņu sadursmju lauku un

18

par līdzekli politisko interešu uzturēšanai un varas izpausmēm (Mitchell, 2000). Raugoties no

šādas pozīcijas, dzintara, kā viena no latviešu kultūras elementiem, jautājums tika iztirzāts

ciešā saistībā ar to cauraudošo sociālpolitisko attiecību ietekmēm, tās ņemot vērā gan kā

dažādo dzintara prakšu kontekstu, gan to produktu.

Apjaušot, ka kultūra kā daudzdimensionālu komponentu sistēma pēc savas būtības tiek

veidota ārkārtīgi samudžinātā procesā kā noturīga un uz iesakņošanos tendēta struktūra, to

kaut nedaudz atšķetināt iespējams ar poststrukturālisma pieejas palīdzību.

Poststrukturālisma pieeja

Poststrukturālisma pieeja izvēloties specifisku fokusu, tiecas izsekot un interpretatīvi

rekonstruēt valdošo kultūras prakšu jeb dziļi iesakņojušos uzskatu, vērtību, nozīmju sistēmu

un prakšu veidošanās norisi un izpausmes, ņemot vērā dažādos kontekstus, kuros tās ir

formējušās un/vai nodrošināta to pārmantošanās laikmetu un paaudžu nomaiņas gaitā (Dixon,

Jones, 2004).

Šīs pieejas pamatā ir M. Fuko jēdziens „diskursīvās prakses”, kuras veido un tiek

veidotas, kā atsevišķs dažādu noteikumu, sistēmu un procedūru lauks zināšanu konstruēšanas

nolūkos. Diskursus Fuko definē kā „prakses, kas sistemātiski formē objektus, par kurām tās

pašas runā” (citēts no Grbich, 2007, 145. lpp.); tie ir mehānismi, ar kuru palīdzību tiek

uzturēta atsevišķu prakšu kontinuitāte un noteiktos momentos radīti atjaunošanās impulsi par

spīti to pārrāvumiem dažādu apstākļu ietekmē. No poststrukturālisma skatupunkta ikvienas

struktūras būtību veido tās konstruēšanā iesaistītās varas attiecības, dominējošajam viedoklim

cenšoties noteiktas prakses, lietas, notikumus un nozīmes nostiprināt kā pašsaprotamas, jau

noteiktas, dabiskas un nemaināmas, un kuras izgaismojas dažādos kontrastējošos stāstos

(Grbich, 2007). Poststrukturālisma pieejas ietvaros dzintara nozīmības veidošanās iepazīšanas

nolūkā tematikai atbilstošie materiāli tika analizēti vēsturiski kontekstuālā skatījumā, ņemot

vērā atsevišķu laiku politiski normatīvos, ekonomiskos un sociālos aspektus, kā arī pievēršot

uzmanību dažādiem kontrastējošiem un nepopulāriem viedokļiem.

1.3.2. Izmantotās metodes un materiāli

vēsturisko un mūsdienu tekstuālo avotu kontentanalīze, ar nozīmi „tekstuāls” saprotot

dažāda veida materiālus, kas ir „lasāmi” jeb interpretējami. Šī intelektuālā procesa ietvaros

plaša apjoma un spektra tekstuālā informācija tiek „filtrēta”, atlasot no tās interesējošās

savstarpēji līdzīgas vai tematiski atbilstošas vienības, ar mērķi identificēt saskanīgas

19

perceptuālas struktūras vai sasaisti starp dažādiem elementiem vai tematiskiem motīviem.

Šādā veidā noreducējot datus, tiem tiek rasta noteikta jēga un piešķirta nozīme (Julien, 2008).

Kontentanalīzes metode tika izmantota gan dažādu rakstītu avotu – preses, literatūras,

dokumentu, gan arī mediju jeb vizuāli „stāstošo” datu – fotogrāfiju, gleznu un cita veida attēlu

un tos komentējošās vai kontekstuālās informācijas analīzei.

Tika vērsta uzmanība gan uz dzintara, dzintarapstrādes, Dzintarjūras, dzintarkrasta un

Dzintarzemes pieminējumiem dažādu laiku preses, mākslas, literatūras izdevumos (ka tiek

minēts, kādā kontekstā, kas un kam to mērķē), gan saistībā ar referenci uz dažādām ainavām,

tajās izceltiem elementiem, piešķirtām vērtībām un piedēvētām nozīmēm. Attiecībā uz

vizuālajiem materiāliem tika skatītas dažādas ainas un ainavas, kuras bija pozicionētas kā

dzintarkrastu, Dzintarjūras krastu vai Dzintarzemi raksturojošas.

Materiāli tika iegūti Latvijas Valsts vēstures arhīva (LVVA) un Latvijas Valsts arhīva (LVA)

krātuvēs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītavās un digitālajā datubāzē www.periodika.lv,

kā arī elektroniskajos medijos.

diskursa analīze. Sociālajās zinātnēs diskurss tiek skaidrots kā sociālās dzīves mehānisms,

ietvars, kurā mikrolīmeņa notikumus ar makrolīmeņa sociālajām struktūrām saķēdē dažādas

individuāli vai kolektīvi veiktās prakses (Weninger, 2008). Tā kā diskurss ir cieši saistīts ar

komunicēšanā izmantoto valodu jeb runas līdzekļiem, tas pats par sevi skatāms kā viena no

sociālajām praksēm. Diskursa analīze palīdz rast skaidrību par struktūru atsevišķo elementu,

t.sk. kādu konkrētu apgalvojumu, piemēram „dzintars – latviešu nacionālais simbols” vai

„Dzintarzeme Latvija” veidošanos un ilgstošu to spēju saturēties kopā, mainoties laikmetiem

un paaudzēm. Fokusējoties uz dažādajām dispersajām praksēm un to radīto artefaktu

grupēšanas jēgpilnās vienībās centieniem, (Grbich, 2007, 147. lpp.) tika vērsta uzmanība

dzintaram veltītā dominējošā viedokļa atražošanai tekstos un runās, izceļot gaismā noklusētus

viedokļus un mazsvarīgotus notikumus, kas kontrastē ar valdošajiem argumentiem.

Papildus tam, tika ņemtas arī vērā Ričarda Pīta nošķirto divu diskursa dimensiju izpausmes:

hegemoniskais dziļums jeb varas ietekmes intensitāte uz indivīdu un hegemoniskais plašums

jeb varas ietekmes izplatība ģeogrāfiskos attālumos, it īpaši attiecībā uz vietām, kur diskurss

nonāk pretrunā ar reģionālajām pieredzēm (Peet, ņemts no Dittmer, 2010).

kartogrāfiskas un grafiskas vizualizēšanas metode, ar kuras palīdzību tika gan pētīta,

gan ilustrēta dažādu ar dzintaru saistītu aktivitāšu un reprezentāciju teritoriālā izplatība un

nozīmības mērogi. Šim nolūkam tika izmantoti LU ĢZZF un Latvijas Ģeotelpiskās

informācijas aģentūras Karšu pārlūkos, ĢIS Latvija 10.2 datubāzē un LNB Karšu un

20

ģeotelpiskās informācijas lasītavā pieejamie kartogrāfiskie materiāli. Vizuālo un kartogrāfisko

materiālu izveide un apstrāde tika veikta datorprogrammās Adobe Illustrator CS3 13.0 un

ArcGIS 10.2.

statistikas datu apkopošana un izvērtēšana, lai noskaidrotu dzintara prakšu ekonomisko

nozīmību. Dati tika iegūti Centrālās Statistikas pārvaldes interneta vietnē sadaļā 20. – 30.

gadu statistika.

21

2. DZINTARS LATVIJĀ: NO LOKĀLA ATRADUMA LĪDZ NACIONĀLAM

SIMBOLAM

Mūsdienās dzintars Latvijā sastopams pavīdam publiskajā telpā kā vārds kādā

nosaukumā vai rota suvenīrveikaliņā. Taču kopumā sabiedrībā priekšstats par dzintara

faktisko izplatību Latvijas teritorijā ir visai izplūdis, pastāvot aptuvenām nojausmām par

iespējamiem gadījuma rakstura dzintara izskalojumiem kaut kur Baltijas jūras piekrastē. Tāpat

trūkst skaidrības par to, kur rodama dzintara īpašā saikne ar Latviju un latviešu nāciju, kā tā

veidojusies un, par spīti dažādiem vēstures notikumu pavērsieniem un paaudžu nomaiņām,

saglabāta nesarauta.

Pētījumam izvēlētais laika ietvars, no Latvijas valsts dibināšanas brīža līdz mūsdienām,

ļauj aplūkot dzintara prakšu ainu starp diviem vēsturiski un ģeogrāfiski nozīmīgiem

laikposmiem – Latvijas valstiskās robežas nospraušanu 20. gadsimta 20. gadu sākumā un

mūsdienu situāciju, kad politiskās robežlīnijas ir šķietami „dzēstas”.

Šajā nodaļā iezīmētas galvenās darba saturiskās uzbūves līnijas, sniedzot secīgu pētīto

dzintara prakšu kopainas izklāstu un konspektīvu ieskatu dzintara nozīmības veidošanās gaitā.

Papildus šeit iekļautas vairākas vizualizācijas, kuras koncentrētā veidā iepazīstina ar

turpmākajās nodaļās detalizētāk analizētajām dzintara praksēm.

Pievēršoties dzintara nozīmības Latvijā izpētei, ir saprotams, ka tās veidošanās

aizsākumi meklējami ļoti lokālās dzintara faktiskās sastopamības vietās un iestiepjas krietni

vien dziļākā vēsturē nekā valsts dibināšanas brīdis. Gan vēsturiski (2.1. attēls), gan mūsdienās

(2.2. attēls) dzintara atrodamība Latvijas teritorijā bijusi teritoriāli sadrumstalota un mainīga.

No jūras izskalotā veidā tas visvairāk bijis un joprojām nelielos apjomos atrodams uz

dienvidiem no Liepājas - Pērkones, Nīcas, Nidas piekrastē, taču dzintaru iespējams atrast arī

zemē - Baltijas jūras seno krastu starpkāpu ieplakās izveidojušos ezeru – Papes, Engures,

Babītes, Kaņiera – apkārtnē.

22

2.1. attēls. Dzintara vākšanas prakšu areāli un centri 19. gadsimtā (avots: Кеппен, 1893;

izstrādājusi autore, par pamatni ņemot ĢIS Latvija 10.2. datubāzes telpiskos datus).

2.2. attēls. Dzintaru saturošo nogulumu izplatība un atradumu izvietojums: I - dzintaru saturošo

Litorīnas jūras nogulumu izplatības areāli; II - galvenās dzintara atradumu vietas (Segliņš,

Brangulis, 1996, 26. lpp.)

23

Dažādi vēsturiski 19. gadsimta rakstu materiāli, kā arī Liepājas apkārtnes vietējo ļaužu

novērojumi liecina, ka dzintars gadu gaitā piekrastē tiekot arvien mazāk izskalots. Nav ziņu

par plaša mēroga dzintara vākšanas praksēm 20. gadsimta laikā, vien par atsevišķiem

atradumiem jūrmalā, arot tīrumus, novācot kartupeļus vai rokot meliorācijas grāvjus

(Sudmalis, 1936), taču joprojām Liepājas un Jūrmalas piekrastē pa kādam sastopami

entuziasti, kas dzintaru vāc tālākpārdošanas vai apstrādes nolūkos, kamēr citiem tas ir

brīvdienu vaļasprieks apvienojumā ar pastaigām gar jūru (Alma, 2013; Ausma, 2013; Pēteris,

2013).

Ielūkojoties nedaudz vērīgāk ļoti lokālajās un pieticīgajās aizgājušo laiku dzintara

aktivitātēs, atklājas, ka dzintara praksēm Latvijas teritorijā ir bijusi sarežģīta vēsture, ko

pēdējo divu gadsimtu laikā ietekmējuši dažādi sociālpolitiskie un ekonomiskie apstākļi

(Krumberga, Zariņa, 2014). Ja līdz 19. gadsimta sākumam tiesības uz dzintaru atradās dažādu

valdošo varu (Kurzemes hercogu, Krievijas imperatoru) īpašumā, tad laikā no 19. gadsimta

vidus līdz pat 20. gadsimta sākumam, dzintara nozīmība balstījās tā ekonomiskajā vērtībā, ko

uzturēja un atsevišķās vietās koncentrēja galvenokārt dzintarapstrādes prakses. Šajā ziņā

Latvijas mērogā nozīmīga vieta bija Palanga un tās dzintara industrija, kas eventuāli nonāca

Lietuvas pārziņā līdz ar abu valstu kopējās robežas nospraušanu 1921. gadā (ibid.), un kas

sīkāk aprakstīts 3. nodaļā.

Sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem, nekādu īpašu liegumu vai ierobežojumu dzintara

vākšanai vai apstrādei nebija. Dzintara prakšu, un kā vienas no tām – dzintarapstrādes,

attīstību Latvijā drīzāk noteica īpatnēja dzintara prakšu ierosmju-pārrāvumu dinamika saistībā

ar dažādiem vēstures notikumu pavērsieniem un vienai otru nomainošu valdošo varu

interesēm.

Šīs dinamikas norisē lielu lomu ieņēma atsevišķi dominējošie dzintara prakšu centri –

vietas, kurās laika gaitā koncentrējās un tika uzturētas dažādas dzintara prakses un to izplatību

veicinošas retorikas, iniciatīvas un ierosmes. Latvijas gadījumā tās bija un joprojām ir Rīga,

Liepāja, Jūrmala un īsu brīdi pirms robežas slēgšanas arī Palanga. Skatot vēl plašākā mērogā

20. gadsimta 20. un jo īpaši 30. gados Latvijā notiekošais atbalsoja dzintara diskursus

Austrumprūsijā Vācijas impērijas valdības laikā (2.3. attēls), kā arī vēlāko situāciju šajā pašā

dzintara ieguves teritorijā, kas pēc 2. pasaules nonāca Padomju varas pārvaldībā kā

Kaļiņingradas apgabals. Par to padziļināts izklāsts sniegts 4. nodaļā.

24

2.3. attēls. Dzintara prakšu centri 20. gadsimta 20., 30. gados (izstrādājusi autore, par pamatni

ņemot Bacon, 1923).

Dažādās dzintara prakšu centros koncentrētās retorikas tika pielāgotas un teritoriāli

nostiprinātas viscaur Latvijas teritorijai ar lingvistiskiem līdzekļiem, ko detalizētāk atspoguļo

5. nodaļa. Šeit gan jāatzīmē, ka dzintara prakšu izpausmju dažādībā un plašumā izvēršanā

kopš valsts dibināšanas sava loma bija izglītībai un tās ietvaros valsts noteiktajam apgūstamo

zināšanu saturam. Skolu mācību programmās attiecībā uz Latvijas ģeogrāfiju un vēsturi jeb

ģeogrāfiskā stāvokļa lomas pagātnē skaidrošanu bija iekļauta arī sadaļa par dzintaru un

normaņiem1 (Noteikumi par Latvijas obligatorisko skolu skolotāju tiesību iegūšanu, 1921).

Atbilstoši tam tika izstrādātas arī mācību grāmatas, kuru saturs jau tolaik tika vērtēts

neviennozīmīgi, piemēram, attiecībā uz dzintara un baltu zemju pieminējumiem seno romiešu

un grieķu darbos, bet kas joprojām tiek uzsvērts un cirkulē dažādos publiskos vēstījumos

(Saulīte, 2009; Kalniņš, 2013; Dzintara puse, 2014).

Mūsdienās Letonikas datubāzē pieejamā Latvijas Vēstures enciklopēdija vēsta, ka

„dzintara ceļš sākās Baltijas jūras A piekrastē seno prūšu un kuršu apdzīvotajos rajonos un [..]

līdz ar dzintara ceļa apgūšanu, sākot ar 1.gs. pēc Kr., baltu zemes, to skaitā arī Latvijas

teritorija, tika iekļautas romiešu ģeogrāfiskajos priekšstatos un maiņas sakaros” (Dzintara

ceļš, bez dat.). Turpretim L. Paegles 1922. gadā izdotajā „Ievads vēsturē” rakstīto skolas

grāmatu novērtēšanas komisijas pārstāvis un vēstures profesors L. Arbuzovs komentē šādi:

„Plinijs un Tacits tik noteikti nenosauc „Baltijas piekrasti par dzintarzemi” (75. 1. p.). Plinijs

1 ziemeļu tautas

25

vairāk runā par Ziemeļjūru un tikai vienā vietā piemin ari zāmu2 zemes dzintaru, Tacits runā

par aistiešiem, bet īstā Baltija senlaiku dzintara tirdzniecībā nespēlēja nekādu lomu”.

(Arbuzovs, 1923)

Lai arī kāda nozīmība dzintaram tika piedēvēta seno romiešu vidū pirms vairāk nekā

tūkstoš gadiem, par Latvijas nacionālo simbolu dzintars kļuva tieši 20. gadsimta laikā, dažāda

veida dzintara „lietošanas” prakses apvienojot kolektīvu vērtību teritoriālā satvarā –

Dzintarzemē. Šajā laikā dzintara prakses bija ne vien savstarpēji mainīgas, bet pieņēma arī ļoti

daudzdimensionālas izpausmes, veidojot īpašus dzintara semantiskos laukus – ainavas,

lingvistisko, mākslas un nacionālpatriotisma/aizsardzības (2.4. attēls).

2.4. attēls. Dzintarzemes teritorializēšanas izpausmes jeb dzintara prakses un to semantiskie

lauki dažādos 20. gadsimta laikposmos (izstrādājusi autore).

Katrā no šiem laukiem ietilpinātās dzintara prakšu izpausmes iespējams savstarpēji

pārgrupēt no viena lauka citā vai vienu izpausmi ietilpināt vairākos laukos vienlaicīgi, taču šie

četri ir tie lauki, kuros visuzskatāmāk un pēc būtības atspoguļojas Dzintarzemes

teritorializēšanas norises kopaina.

2 sāmu zeme jeb Sāmzeme, mūsdienu Kaļiņingradas apgabals.

26

Šo semantisko lauku veidošanās pamatā ir dažādās dzintaram piedēvētās un laika gaitā

atvasinātās nozīmes un to attiecinājumu lietojumi, kuri pētījuma ietvaros analizētajos

materiālos parādās šādās variācijās:

dzintars – kā simbolisks, tēlains izteiksmes līdzeklis („Dzintara ādere”, „Liepājas

dzintars”)

Dzintars – kā īpašvārds (personvārds, uzvārds, mājvārds, nosaukums);

Dzintarjūra – attiecinājums uz Baltijas jūru kopumā;

Dzintara zeme – ģeogrāfisks apgabals, kur koncentrēti dzintara atradumi;

Dzintarkrasts, dzintarkrasts, Dzintarjūras piekraste – Latvijas piekrastes posmi un

atsevišķas to vietas, kurās sastopami dzintara izskalojumi, un kuros atzīmētas kādas

nozīmīgas ainavas un īpaši to raksturiezīmes.

Dzintarzemes piekraste – Latvijas teritorijas piekraste kopumā;

Dzintara krasts (Jantarnij bereg) – galvenokārt lietots Padomju laikā, to attiecinot uz

Padomju Savienības Baltijas jūras piekrastes republikām kopumā un atsevišķām to

kūrortpilsētām;

dzintarzeme, Dzintarzeme – attiecinājums uz Latvijas teritoriju kopumā.

Manāmās dzintara prakšu un nozīmju niansētās daudzveidības dēļ sīkāk apskatīju

zīmīgākās un laika gaitā noturīgākās prakses saistībā ar būtiskākajiem to mainību un

pārmantotību ietekmējošajiem faktoriem, nevis hronoloģiskā secībā cenšoties aptvert visas to

izpausmes katrā no laika periodiem. Turpmāk darbā detalizētāk iztirzātās prakses ir

dzintarapstrāde, lingvistiskās prakses un Dzintarzemes simbolisms saistībā ar nacionālām

ainavu reprezentācijām, tās skatot šādos laika periodos: Latvijas parlamentārās republikas, K.

Ulmaņa autoritārā režīma, 2. pasaules kara un Padomju laiks, nedaudz pieskaroties arī pašlaik

piedzīvojamajai dzintara prakšu renesansei. Kopskatu par dzintara prakšu ierosmju-

noplakuma dinamiku 20. gadsimta gaitā sniedz vizualizācija – 2.5. attēls, kuras saturiskais

raksturs detalizētāk iztirzāts nākamajās nodaļās.

27

2.5

. att

ēls.

Dzi

nta

ra p

rak

šu i

ero

smju

-nop

lak

um

u d

inam

ika d

ažā

dos

20.

gad

sim

ta l

aik

posm

os

(izv

eid

oju

si a

uto

re)

28

3. DZINTARA LOMA PALANGAS JAUTĀJUMĀ 20. GADSIMTA 20.

GADOS

19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums bija laiks, kad Latvijas iedzīvotāju vidū sāka

veidoties un nostiprināties teritorijas kā kolektīva īpašuma un zemes kā privātīpašuma apziņa,

kuras iedīgļi meklējami nacionālisma un kapitālisma idejās. Tomēr pat šajā laikā, ja arī

pamazām radās nacionālisma jūtas, tad gan Latvijas teritoriālā apveida tēlam, gan nacionālās

piederības apjausmai cilvēku vairuma apziņā sava vieta vēl bija jāiemanto.

Šo situāciju vajadzēja atrisināt valsts robežas nospraušanai, kas bija viens no

svarīgākajiem nacionālpolitiskajiem jautājumiem līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts

pasludināšanas brīdi. Robežu noteikšanu kavēja apstāklis, ka atrodoties Krievijas impērijas

sastāvā, teritoriālo dalījumu pamatā bija vēsturiskie administratīvās pārvaldības principi,

kurpretim jaundibināto Baltijas valstu robežas tika nospraustas pēc nacionālpolitiskiem

principiem, kas Latvijas - Lietuvas gadījumā izvērtās sarežģītāk, nekā bija gaidīts, un kur sava

loma saistībā ar Palangas teritoriju tika piešķirta arī dzintaram.

Palanga iezīmēja DR Kurzemes kā vēsturiskas robežteritorijas īpašo pozīciju, kur

izsenis bija nošķīrusies ne vien zeme un jūra, bet, nodibinoties kā nacionālas valstis, arī

Latvija un Lietuva. Nacionālo teritoriju un identitāšu veidošanas process ir uzlūkojams kā

konfliktējošu varas attiecību saspēle, jo ietver katras puses vēlmi panākt savām interesēm

izdevīgāko iznākumu. Norobežotu teritoriju veidošana ietver arī noteikta savdabīguma un

atšķirīguma no citiem meklējumus, tāpēc nereti tieši robežteritorijas kā saskares joslas var

kļūt par tām nozīmīgajām vietām, kurās tiek rasti un sakņoti katras īpašās identitātes iedīgļi

(skatīt Dabrowski, 2008; Häyrynen, 2004; Kaufmann, Zimmer, 1998).

Ieskatu šī procesa norisē Latvijas gadījumā sniedz sarakste starp dažādiem valsts

pārvaldes pārstāvjiem, kā arī situācijas atspoguļojums tā laika presē.

1920. gada 19. aprīlī Tirdzniecības un Rūpniecības ministrijas Saimniecības

departamenta Muitas nodaļas ierēdnis J. Seskis Ārlietu ministrijai nosūtīja vēstuli (Seskis,

1920), kurā argumentēja Palangas ekonomisko nozīmi Latvijai un to, kādēļ tā bija „daudz

svarīgāka nekā Mažeiķi ar dzelzceļa mezglu”.

Kā galvenais ieguvums tika minēta tiešā robeža ar Vāciju un ieņēmumi, kas nonāktu

valsts kasē, pateicoties Palangas muitas punkta darbībai un kas „zaudētu savu kuluāra3 lomu

starp Vāciju un Latviju”, ja apgabals tiktu piešķirts Lietuvai. Papildus tam, Palangas

ievērojamā ekonomiskā nozīme nākotnē primāri tika saistīta ar iespēju izvērst jau pastāvošo

3 savienotājeja (Kuluārs, bez dat.)

29

dzintarrūpniecību, kur šajā laikā darbojušās 13 dzintara apstrādāšanas darbnīcas ar 200

strādniekiem. Tika akcentēts arī apstāklis, ka „Palanga un viņas apkārtne attaisno nosaukumu

„dzintara zeme””, kam par pamatu tika minētas vietējās muižas pārvaldnieka grāfa Tiškevica

pirms kara veiktās dzintara slāņu izpētes Sventājas upes apkārtnē. Atzīmējot, ka „panākumi

bijuši labi”, tika apgalvots, ka „ir iemesls domāt, ka Palangas jūrmalā ir bagāti dzintara slāņi”

(mans izcēlums). Atsaucoties uz Prūsiju4, no kurienes galvenokārt tika ievests Palangā

apstrādātais dzintars, un tajā pastāvošo valstij piederošo dzintara monopolu, vēstulē tika

ierosināts arī Latvijas valdībai veikt šo slāņu izpēti un „ievest dzintara monopolu pēc Prūsijas

parauga”.

Papildus tika minēta interese par jūrā pieejamo zivju resursiem un Palangas kā jau

iecienītas vasarnīcu pilsētas un kūrorta potenciālu, kas nākotnē varētu „izvērsties par lielu

ieņēmumu avotu Latvijas valsts saimnieciskajā dzīvē.” Arī Lietuvas puse izteica

nepieciešamību pēc zvejniecības ostas, ko bija paredzēts izveidot Sventājas upes grīvā

(Pelkaus, 2002), un vēlmi pēc Palangas, kurā plānoja ierīkot kūrortu, „kurš varētu

salīdzināties ar kaut kuru Eiropas kūrortu” (Palangas kūrorts, 1922).

Dažas dienas vēlāk, 1920. gada 26. maijā līdzīga satura vēstuli (Palangas muitas valdes

priekšnieks, 1920) Tirdzniecības Departamenta Muitas nodaļai adresēja arī Palangas muitas

valdes priekšnieks.

Kā galvenais arguments tiesībām uz Palangas teritoriju tika minēts etnogrāfiskais

aspekts – „sirmajā senatnē, vēsturiski pierādīts, ka mūsu „Dzintara zemīte” stiepās vēl tālāku

Vācijā pat aiz Klaipēdas (Mēmele), kur vēl tagad dzīvo ap 1000 latviešu.”

Arī šajā vēstījumā tika minēts, ka „dzintars priekš Palangas dzintara darbnīcām tagad

tiek ievests no Vācijas par ļoti augstām cenām, bet Palangas dzintara slāņi, kas velkas no

Palangas līdz Būtiņiem gar jūras piekrasti apmēram 14 verstu garumā vēl pilnīgi neizmantoti.

1902. vai 1903. gadā Palangas grāfs Tiškevics iesāka šeit dzintara rakšanu un skalošanu tikai

kūdras virskārtā un pie tam darbs veicas ar labāk sekmēm. Būtiņu muižā, rokot

nosausināšanas grāvi, tika atrasti lieli gabali vislabākā dzintara. Ja jau zemes virskārtā tādas

dabas bagātības atrastas, tad par apakšzemes dzintara slāņiem pierādīts fakts. Arī Vācijā

dabū dzintaru caur šādu rakšanu un dzintars tur skaitās kā valsts monopols un dod valstij

prāvus ienākumus” (mani izcēlumi).

Plašākā sabiedrībā strīdīgās situācijas izklāstu nogādāja laikraksti. Argumentāciju presē

par nepieciešamību saglabāt Palangu Latvijas teritorijā gandrīz vienpersoniski attīstīja literāts,

4 bijusī Vācijas impērijas Austrumprūsijas provinces teritorija, tagadējais Kaļiņingradas apgabals, kas ir pasaulē

lielākā zināmā dzintara krājumu un ieguves vieta.

30

politiskais rakstnieks un Liepājas laikraksta „Kurzemes Vārds” un „Latvijas Sargs” toreizējais

redaktors Reinholds Lazdiņš. Savos rakstos viņš norādīja uz Palangas kā robežpilsētas un

muitas punkta tiešajām saiknēm ar jau tolaik attīstīto Vāciju un to lielo nozīmi abu valstu

tirdzniecības un rūpniecības attīstībā, kā arī etnogrāfisko aspektu. Tostarp kā vienlīdz būtisks

apstāklis tika akcentēts, ka „Palanga un viņas apkārtne ir īstā vieta, kas Latvijai vēl tagad

vārda tiešā nozīmē dod tiesības saukties par „dzintara zemīti” (Palangas saimnieciskā nozīme

Latvijā, 1920). Palangā tiešām jau no 19. gadsimta vidus bija izvērsusies dzintara tirdzniecība

un apstrāde, taču arī tur tā galvenokārt balstījās uz no Austrumprūsijas (tagadējās

Kaļiņingradas) raktuvēm ievestā neapstrādātā dzintara (Krumberga, Zariņa, 2014).

Izstrādātais robežprojekta risinājums un iespējamā Palangas piešķiršana Lietuvai tika

saukta par netaisnīgu un ne vien draudēja „Latvijai atņemt dzintara bagāto Palangas jūrmalu”,

bet arī atraut „daļu no viņas [Latvijas] vēsturiskās teritorijas5 un dažus tūkstošus latviešu

iedzīvotāju”, „atdalīt no tautas daļu no viņas nacionālās teritorijas” (Lazdiņš, 1921). Strīdīgās

un emocionāli piesātinātās valstiskās robežas nospraušanas situācijā Palangas piešķiršana

Lietuvai no Latvijas puses tika pozicionēta ne vien kā teritoriāls, bet arī „nacionālā goda un

tiesību uz šo apvidu” (Lazdiņš, 1921a) zaudējums.

Tomēr šur tur presē pavīdēja arī viedokļi, ka Palanga neesot nekas vairāk kā „neattīstīta

nomale, kura nepārtraukti prasa līdzekļus no valsts, tenkas par dzintara slāņiem Palangas

jūrmalā [ir vien] fantāzijas auglis” (Bebris, 1921). Arī etnogrāfiskais aspekts bijis krietni vien

pārspīlēts un neviennozīmīgāks, jo latvieši apdzīvojuši vien Sventājas sādžu, visu pārējo

novadu – lietuvieši, bet Palangu – ebreji (ibid.).

Neskatoties uz Latvijas politiskajiem un sabiedriskajiem centieniem, 1921. gadā pēc

Latvijas – Lietuvas robežas noteikšanas šķīrējtiesas lēmuma Palangas un Sventājas apvidus

tika piešķirts Lietuvai. Atsevišķi smeldzīgas pieskaņas pilni raksti parādījās vēl kādu laiku

Latvijas presē. Tā 1922. gadā „Tautas Balss” ziņoja, ka nedz Lietuvas valdība, nedz paši

Palangas iedzīvotāji vēl neko nav uzsākuši vietas attīstībai, vietējo ainu ilustrējot pārmetoši

un ar netīksmi:

„Pats Palangas miestiņš tik netīrs, kurš šai ziņā neatšķiras no kaut kura

Lietavas miestiņa, tur iedzīvotāju vairums žīdi. Tāpat pats jūras krasts ap

Palangu ir tik apaudzis dažādiem krūmājiem, ka tas atstāj bēdīgu lopu

ganību iespaidu.” (Palangas kūrorts, 1922)

5 Palangas apgabals Krievijas impērijā ietilpstošajai Kurzemes guberņai tika pievienots 1819. gadā.

31

Laikam ritot, Palanga tomēr tika attīstīta par lietuviešu iecienītāko kūrortu. 30. gados tā

bija kļuvusi par „teiku, nostāstu un romantikas cauraustu lietuvju zemes stūrīti” (Palangas

vairs nav, 1938), kur atvaļinājumus pavadīja Lietuvas „augstākā sabiedrība” – prezidents,

valstsvīri, zinātnieki un mākslinieki. Tika rīkoti dažādi svētki, lieli sarīkojumi un dažādas

propagandas dienas, un visiem spēkiem veicināta šī kūrorta izbūve, kam bija „jābūt pretstatam

vāciskā gara pilnajai Klaipēdai” (ibid.).

Palangas kā kūrorta neiegūtā potenciāla zaudēšana un teritorijas piešķiršana Lietuvai

1921. gadā radīja valstisku interesi jauna nacionālas nozīmes kūrorta izveidei Latvijā. Dažus

gadus vēlāk šim mērķim tika izvēlēti Bernāti, kuru attīstība tika redzēta ciešā saistībā ar

Liepāju, līdzīgi kā tas vēsturiski jau bija izveidojies Rīgas un Rīgas Jūrmalas (mūsdienu

Jūrmala - aut.) gadījumā, un kam tika iecerēta tikpat pievilcīgas atpūtas vietas nākotne.

Robežjautājuma un tā iznākumu atskaņās Bernātu kūrorta izveidē bija manāmi dziļi nacionāli

motīvi, kas tika ievīti Latvijas dzintarkrasta ainavā, kuras vērienīgākā daļa, Palanga, bija

zaudēta.

Valstiskā līmenī Palangas saglabāšanas interesē primārā nozīme tika piešķirta

ekonomiskajam izdevīgumam, kas šajā teritorijā tika saredzēts. Etniskais (etnogrāfiskais)

aspekts tika minēts kā vēsturiskais pamatojums tiesību pieteikšanai ne vien uz šo teritoriju,

bet arī uz Dzintarzemes nosaukumu, kas tā laika situācijā tika piesaukti kā valstiski vienlīdz

nozīmīgi. Etniskais un Dzintarzemes arguments tika izmantots arī sabiedrības uzmanības

pievēršanai un atbalsta iegūšanai centienos nosargāt šo zaudētiespējai pakļauto teritoriju.

Jautājumam atrisinoties un Palangas teritorijas zaudējuma rezultātā, dzintars ieguva jaunu,

līdz tam īpaši neakcentētu nacionālu nozīmību, kas ar laiku attīstījās dažādu, lielākoties

simbolisku, dzintara „lietošanas” prakšu formās. No tām turpmākajās nodaļās detalizētāk

izvērsta dzintarapstrādes, dzintara lingvistisko lietojumu un Dzintarzemes tēla nostiprināšanas

prakses.

32

4. DZINTARAPSTRĀDES PRAKŠU VEIDOŠANĀS UN TO VALSTISKĀS

NOZĪMĪBAS ASPEKTI

Mūsdienās dzintarapstrāde kļūst par vienu no izmirstošajām profesijām, un šīs nodarbes

praktizētāju skaits Latvijā ir niecīgs. Bez atsevišķām tūristiski orientētām darbnīcām Siguldā

un Pāvilostā, pašlaik Liepājā vēl darbojas 5 dzintarapstrādātājas, bijušā kombināta „Māksla”

darbinieces, kas sevi sauc par profesionālām meistarēm ar vairākos gadu desmitos mērāmu

stāžu un Liepājas mākslas skolā iegūtu dzintarapstrādes speciālista diplomu. (Pujēna, 2010)

Manāmā pretruna starp mūsdienās tik plaši izvērsto dzintara nozīmību un iznīkstošajām

dzintarapstrādes tradīcijām ir pietiekami interesants apstāklis, lai rūpīgāk caurskatītu laiku un

notikumus starp diviem dzintarapstrādes prakšu pierimšanas momentiem Latvijas vēsturē –

Palangas zaudēšanu un pašreizējo laiku.

4.1. Dzintara sīkrūpniecības Latvijā veidošanās aizsākumi

Līdz ar Palangas iekļaušanu Lietuvas teritorijā, Latvija bija zaudējusi vēsturiskās

tiesības uz šo ievērojamo dzintara vākšanas un apstrādes prakšu ainavu, saglabājot vien

pieticīgu vēlmi, interesi un materiālās iespējas to iedzīvināt no jauna. Latvijas piekrastē

dzintars bija atrodams maz, joprojām pastāvēja nepieciešamība to ievest no Palangas vai

Kēnigsbergas, ko tolaik sadārdzināja, lai arī neliels, bet tomēr muitas nodoklis – 1928. gadā

valdības noteiktais muitas tarifs neapstrādātam dabiskajam un mākslīgajam dzintaram bija

0,40-0,60 Ls par kilogramu (Tirdzniecība un rūpniecība, 1927).

Arī nelielo dzintarapstrādes pratēju loku vairāk veidoja atsevišķi entuziasti nekā

profesionāli meistari. Kādā no tā laika preses izdevumiem esošā situācija ilustrēta šādi: „Mūsu

Latvijas dzintarrūpniecības centrs atrodas Liepājā, taču, salīdzinot ar Vāciju, tas vēl atrodas

pilnīgos bērna autiņos un nepārsniedz sīkas amatniecības nozares apmērus” (Dzintars, 1927).

Latvijas brīvvalsts laika oficiālā statistika uzrāda niecīgu dzintarapstrādes uzņēmumu

aktivitāti (4.1. tabula), tāpat ir pieejamas visai skopas ziņas par atsevišķu amatnieku

darbošanos vai cilvēkiem, kas to praktizēja kā brīvā laika nodarbi. Pavērsiens šajā lietā notika

līdz ar K. Ulmaņa autoritatīvā režīma aizsākumu, kad latviskums kļuva par centrālo

kultūrpolitikas uzstādījumu un kad arī dzintaram un dzintarapstrādei tika veltīta krietni vien

lielāka uzmanība.

33

4.1. tabula

Statistiski uzskaitītā6 dzintara apstrādes rūpniecība 20. gadsimta 20., 30. gados

(Latvijas statistikas gadagrāmata, 1921; 1929; 1939)

Gads Joma Nozare Uzņēmumu

skaits

Nodarbināto

skaits

Alga,

Ls

Izejvielu

vērtība,

Ls

Apgrozījums,

Ls

1921 Dažādi rūpniecības

uzņēmumi

Dzintara

rūpniecība 3

1929 Apstrādājošā industrija

Keramika, akmeņu

izstrādājumi un

saistošas vielas

Dzintara

apstrādāšana 1 3 2000 7000

1935 Amatniecība un

rūpniecība

Metālapstrādāšana un

mašīnrūpniecība

Dzintara

izstrādājumi 8 26 49 000

1938 Rūpniecības uzņēmumi

Metālapstrādāšana un

mašīnrūpniecība

Dzintara

izstrādājumi 5 12 5000 23 000 40 000

20. gadsimta 30. gados Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā tika aizsākts stingri

orientēts dzintara amatniecības attīstības kurss. Sīkrūpniecību un tostarp dzintarapstrādes

prakses veicināja režīmu pavadošās nacionālisma ideoloģijas ietekmē izvērsta propaganda

presē, vienlaikus tās ievijot nacionālās identitātes darināšanas stratēģijā. Tika uzsvērta

nepieciešamība ne vien pēc dzintara apstrādes prakšu atjaunošanas, bet jo īpaši pēc to

latviskošanas, lai paceltu „šo novārtā pamesto daiļamatniecības nozari, kas, pārnesta

nacionālā plāksnē, atgūtu īsto nozīmi un spožumu” (Sudmalis, 1936).

Dzintars tika dēvēts par „visnacionālāko rotas lietu” (Stiglics, 1938), „mūsu zemes

simbolu” (Dzintars- mūsu zemes simbols, 1938), bet dzintara apstrādāšana – par tautas gara

darbības pamatu (Pelše, 1924), „seno latvju māksl[u], kas jānes tautā, [..] jādara mīļa katram

amatniekam, katram mājrūpniekam, kā tas bij senos laikos” (Stiglics, 1938).

Nedaudz iestarpinot, saistībā ar gan tolaik, gan pēcāk, gan mūsdienās bieži lietoto

atsauci uz dzintara nozīmību senatnē, maz pētīts ir jautājums par dzintara izstrādājumu

nēsāšanas tradīcijām un pat ne aizvēsturē, bet kaut vai pēdējos gadsimtos. Šajā laikā „kā rota

dzintars [bijis] sevišķi rets, īpaši krellēs” (Niedre, 1932). Nelielos apmēros tādas valkātas

6 Rūpniecības uzņēmumi, kuros strādā 5 vai vairāk strādnieku vai atrodas mehāniskais dzinējspēks, jo

amatniecības un sīkrūpniecības nozares kopumā atradušās ārpus statistiski kontrolējamās rūpniecības

(Skujenieks, 1939)

34

Kurzemē (ap Liepāju, Ventspili) un Latgalē. Tās bijušas no maz apstrādāta dzintara gabaliem,

savērtas uz balta vai dzeltena pavediena, turklāt vienīgi no tumšā dzintara, nevis gaišā.

Sevišķi glīti darbnīcu izstrādājumi nav bijuši iecienīti, tādi sastopami vienīgi kā pilsētnieciska

rakstura dāvinājumi, vienā vai otrā gadījumā, bet dzintara saktas, arī vienīgi krekla, bijušas

sastopamas Liepājas apvidū, visvairāk Rucavā” (Niedre, 1932).

20. gadsimta 30. gadu beigās par dzintara amatniecības galveno uzdevumu kļuva

latviešu piemiņas lietiņu izgatavošana (Latviešu piemiņas lietiņu gatavošana, 1939), kam

līdzīgi kā mūsdienās suvenīriem, bija jāiemieso un jāreprezentē latviskais gan latviešu, gan

ārzemnieku vidū. No Iekšlietu ministrijas Emigrācijas un Tūrisma nodaļas puses tika rīkotas

„Latviskās piemiņas lietiņu sacensības”, kur speciāla žūrijas komisija izvērtēja un deva savu

atzinumu par to māksliniecisko kvalitāti (Valdības Vēstnesis, 1934). No vienas puses,

dzintara mākslinieciskajiem izstrādājumiem vajadzēja radīt unikālo latvisko identitāti pašu

latviešu apziņā, no otras – reprezentēt to citām tautām, attiecībā pret kurām latviskās

identitātes veidošana kā tāda ieguva jēgu.

Skatot nedaudz plašākā kontekstā, dzintara nozīmības aktualizēšanās Latvijā vērojama

kā atbalss šajā laikā notiekošajam dzintara rūpniecībā Vācijā, kur „„jūras dārgmetāla” —

dzintara iegūšanas un apstrādāšanas pavairošanai Austrumprūsijā (mūsdienās Kaļiņingradas

apgabals) Vācijas valdība kopš 1933. gada7 pievērš lielu vērību” (Dzintara rūpniecība Vācijā,

1936, 26. septembris). 1936. gadā laikraksts „Rīts” vēsta:

„Jau no seniem laikiem vāci no jūras dzelmēm izskaloto dzintara apzīmē par

„vācu zeltu". Zem šāda nosaukuma š. g. aprīlī Vācijā sarīkota ceļojoša

dzintara rūpniecības izstāde, kura jau bijusi Kēnigsbergā, Esenē un tagad

pārvesta uz Breslavu. Dzintara rūpniecības nozare pēckara gados, pasaules

saimnieciskās krīzes laikā, stipri cietusi un tikai ar 1933. gadu it kā

atplaukst. Tagad Vācijas valdība visādi veicina dzintara rūpniecības

attīstību, pasūtot dažādu piemiņas lietu un balvu izgatavošanu no dzintara.

Starp citu, dzintara piemiņas balvas un godalgas paredzētas arī sporta

olimpiādes dalībniekiem. Vācijas laikraksti raksta, ka dzintara

izstrādājumiem jākļūstot par vācu tautisko greznumu.

Dzintara rūpniecības izstādē savākts kopā viss, kas vien Vācijas mākslā,

amatniecībā no dzintara ražots — sākot ar vēsturiskām senlietām no

Berlīnes pils mūreja un beidzot ar jaunlaiku mākslas izstrādājumiem, kur

dominē taisnās līnijas un gludas virsmas. Izstrādājumi rādot, ka dzintars

pilnīgi padodas arī moderniem mākslas veidojumiem.

7 1933. gadā Vācijā varu pārņēma Nacistu partija.

35

Dzintara iegūšanā Vācijā nodarbināti ap 4500 iedzīvotāji, kas šo amatu esot

pārņēmuši no saviem senčiem. Dzintara apstrādāšanā nodarbināti ap 1500

strādnieki, kas strādā „Kēnigsbergas valsts dzintara rūpniecībā". (Dzintara

rūpniecība Vācijā, 1936, 20. jūnijs)

Lai veicinātu dzintara sīkrūpniecības attīstīšanos arī Latvijā, 1938. gadā ar valdības

atbalstu Liepājā tika organizēti dzintara apstrādāšanas kursi skolotājiem, mazpulku apmācības

Liepājā (4.1. attēls) un Ķesterciemā. No Liepājas Valsts rokdarbu darbnīcas tika izteikts

ierosinājums „dzintara darbu uzņemt skolu rokdarbu programmās”, kā arī tika plānots „ierīkot

dzintara uzpirkšanas centrus par noteiktām cenām Rīgas jūrmalas zvejnieku ciemos”

(Dzintars jāveido latviskā garā, 1937), tomēr par to, ka tas būtu ticis īstenots, liecību nav.

4.1. attēls. Dzintarapstrādes apmācību vietas un darbnīcas Liepājā 30. gadu beigās (izstrādājusi

autore, par pamatni ņemot Liepājas Pilsētas Valdes 1935. gadā izdoto Liepājas plānu, M 1:20 000)

Individuāli praktizēto dzintara apstrādāšanu no valsts puses uzraudzīja 1935. gadā

izveidotā Latvijas Amatniecības kamera, kas izsniedza amatnieka kartes, nosakot, kas un kur

drīkst ar dzintarapstrādi nodarboties. 1934. gadā Finanšu ministrijas izdotajā Latvijas tirgotāju

sarakstā Liepājā bija reģistrēta tikai viena dzintarapstrādes darbnīca uz 1865. gadā Palangā

dzimušā Latvijas pavalstnieka Jonasa Klompa vārda (Finanšu ministrija, 1936). Taču, jau

1940. sākumā amatnieka kartes „vienīgai darbībai kā dzintara apstrādātājam ārpus Rīgas un

36

Jelgavas” – Liepājā, tika izsniegtas arī Meijeram Klompum (4.2. attēls), Icikam Marksam un

Jozefam Botkinam (Jaunie amatnieki, 1940).

4.2. attēls. Liepājas dzintara darbnīcu sludinājumi 30. gadu laikrakstos. (Darba Dzīve, 1939.)

Dzintarapstrādes prakses un to darinājumi uzturēja dzintara faktisko klātesamību un

nodrošināja tā vizuālo cirkulāciju Latvijas teritorijā, ar to palīdzību materializējot valdošo

dzintara retoriku un radot racionālo pamatu Dzintarzemes pašnosaukumam. Tā

popularizēšanai arī ārvalstīs, 1938. gadā Tautu Savienības pilī Ženēvā (Šveicē) tika izbūvēta

un iekārtota reprezentatīvā Latvijas zāle, kuras ozolkoka durvis tika rotātas ar 548 dzintara

gabaliem 3,5 kilogramu svarā (Tautu Savienības pils un Latvijas velte viņai, 1938). Šajā pašā

gadā arī Valsts Prezidenta Rīgas pils jaunajā svētku zālē kā dekorācija tika novietota pēc

pasūtījuma darināta, 3x2 metrus liela J. Cielava glezna ar nosaukumu „Dzintara tirgus

Jūrpilī” (tagadējā Grobiņā) (citā avotā „Dzintara tirgus Kurzemes piekrastē 4.gs.”).

4.3. attēls. 1938. gadā Valsts Prezidenta Rīgas pilī novietotā J. Cielava glezna „Dzintara tirgus

Kurzemes piekrastē 4. gs.” (Romieši Grobiņas dzintara tirgū, 1938)

37

Detalizētāk šī mākslinieciskā interpretācija par tēmu zem virsraksta „Latviešu

senvēsture Rīgas pilī” tika paskaidrota šādi: „[t]ajā tēlots senlatviešu dzintartirgus Grobiņas

apkārtnē. Vairāki romiešu rakstnieki savos rakstos piemin mūsu zemi kā ievērojamu dzintara

centru. Gleznā redzami romiešu kuģi, kuros no tālienes atbraukuši dzintara pircēji. Tie maina

dzintaru pret zeltu un sudrabu.” (Romieši Grobiņas dzintara tirgū, 1938). Šāda vēstures

„pielāgošana”, kur vēlamo it viegli varēja uzdot par esošo, vai precīzāk, bijušo, bija

iespējama galvenokārt trūkstošo materiālo pierādījumu, kas to varēja pamatot, vai tieši pretēji

– apstrīdēt, dēļ.

K. Ulmaņa laikā dominējošais dzintara diskurss, pieņemot tādas formas, kā organizēti

zināšanu un prasmju nodošanas pasākumi, atsevišķu amatnieku legalizēšanās un

nacionālisma ideoloģijas veidotais kultūras fons vienkopus ievijās dzintarapstrādes praksēs,

kuru pavedienus nespēja pārraut pat Otrais pasaules karš un tam sekojošā Padomju varas

kārtība.

4.2. Dzintara daiļamatniecības uzplaukums pēc Otrā pasaules kara

Padomju varas nodibināšanās sākumposmā 1941. gadā aizsāktās dažādās saimniecību

un pārvaldi organizējošās reformas skāra arī daiļamatniecību un tostarp – dzintarapstrādi. Šim

nolūkam tika izveidota īpaša Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības

organizēšanas iniciatoru grupas rīcības komiteja.

Ziņojumā Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejai par daiļamatniecības situāciju

Latvijā tika atzīmēts, ka „daiļamatniecība Latvijas PSR teritorijā ir sasniegusi augstas

kvalitātes līmeni, un tās ražojumi atrada sev parasti plašu piekrišanu ne tikai iekšzemē, bet arī

ārzemēs. Sociālistiskās iekārtas laikā ir iespējams šo līmeni stipri paaugstināt, izveidojot šo

mākslas nozari par īstu tautas masu mākslu, ceļot šīs mākslas praktiskās pielietošanas

iespējamību un [..] cienīgi reprezentēt lietišķo mākslu pārējo republiku tautām dekādes laikā”

(Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas

rīcību komiteja, 1941, 29. janv.) (mans izcēlums).

K. Ulmaņa laikā dzintarapstrāde tika pieskaitīta sīkrūpniecības nozarei, bet Padomju

laikā tika akcentēta tās mākslinieciskā nozīmība un vienlīdz ar citām lietišķās mākslas

formām tā tika pakļauta Mākslas lietu pārvaldei, jo valsts intereses prasīja, lai „daiļamatnieku

darījumi stāvētu savos augstumos no mākslas viedokļa” (Latvijas PSR Tautas komisāru

padome, 1941). Tika uzsvērts, ka „mūsu dārgā, nacionālā izrakteņa – dzintara rūpnieciskā

apstrādāšana, bez daiļamatnieciskas pieejas un mākslinieciskas uzraudzības, būtu vienkārši -

38

šī skaistā, retā materiāla izšķērdēšana” (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības

savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 25. marts).

Mākslas lietu pārvaldei tika uzdots tieši pārzināt un vadīt daiļamatniecības savienības

un tanī ietilpstošo organizāciju un personu darbības māksliniecisko pusi, izdarīt

daiļamatniecības ražojumu mākslinieciskās daļas valsts kontroli, organizēt daiļamatniecības

darbu izstādes, konkursus un skates, sagatavot, pārzināt un sadalīt kadrus dažādām

daiļamatniecības nozarēm, iegādāties daiļamatniecības darbus muzeju, izstāžu un skatu

vajadzībām (Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome, 1941). Saglabājot daiļamatniecību

nacionālu pēc formas, pēc satura tai bija paredzēts kļūt sociālai (Latvijas PSR Kooperatīvās

daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 29. janv.).

Vairums komitejas pārstāvju saglabāja nostāju un uzsvēra nepieciešamību

daiļamatniecību ne vien nošķirt no amatniecības, bet arī saglabāt tās individuālo raksturu un

daiļamatniecības darbnīcas atstāt ārpus rūpniecības kombinātiem un uzņēmumiem, lai

novērstu to pārvēršanu par rūpnieciskām ražotuvēm ar standarta masas produkciju. Šī mērķa

īstenošanai tika paredzēts atļaut ne vien daiļamatniecības arteļu, bet arī daiļamatnieku

sabiedrību veidošana, kurās bija plānots apvienot vaļasbrīžu un ārpus pilsētām dzīvojošos

daiļlietu darinātājus un tādus, kuri zināja konkrētās jomas darba procesa un apdares

noslēpumus, bet nelabprāt gribēja dalīties tajos ar citiem (Latvijas PSR Kooperatīvās

daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 3. janv.).

Gan arteļiem, gan sabiedrībām līdz ar dibināšanu obligāti bija jākļūst par LPSR kooperatīvās

daiļamatniecības savienības biedru (Sarakste ar Latvijas PSR TKP un izpildkomitejām par

daiļamatniecības organizēšanu), lai viss notiktu saskaņā ar pārraudzības iestādēm (4.4. attēls).

39

4.4. attēls. Dzintarapstrāde daiļamatniecības organizēšanas sistēmā Padomju laikā (autores

pārzīmēta shēma un papildināts krāsainais izcēlums; avots: Latvijas PSR Kooperatīvās

daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941).

Piemēram, bijušo J. Klompa dzintara apstrādāšanas darbnīcu Liepājā Kooperatīvā

daiļamatniecības savienība apgādāja ar nepieciešamo aprīkojumu un speciālajām iekārtām un

nodeva organizējamā Lejaskurzemes dzintara apstrādātāju – daiļamatnieku ražošanas

kooperatīva lietošanā, lai dotu iespēju tur praktizēties Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu

beigušajiem dzintara apstrādātājiem. Darbnīca tika izveidota par visas Latvijas PSR dzintara

izstrādājumu tirgus bāzi (Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības

organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 25. marts).

Neskatoties uz minēto daiļamatniecības nozīmīgo praktisko un reprezentatīvo lomu,

viens no galvenajiem tās organizēšanas uzdevumiem bija „sagādāt darbu apmēram 3000

Latvijas PSR teritorijā dzīvojošiem daiļamatniekiem, no kuriem vairāki simti bija

bezdarbnieku statusā vai nodarbināti „sev nepiemērotos darbos” (Latvijas PSR Kooperatīvās

daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību komiteja, 1941, 5. lpp.).

40

Tieši šī iemesla dēļ nepieciešamo materiālu sagādes un organizēšanās izdevumus tika

paredzēts segt no bezdarba apkarošanas fonda līdzekļiem, bet materiālu sagāde tik tiešām bija

problemātiska. Veicot detalizētāku, piemēram, vietējo dzintara resursu izpēti, pašas komitejas

pārstāvji drīz vien atklāja, ka Latvijas teritorijā līdz tam 70% jēldzintara tika ievesti no

Vācijas un tābrīža krājumi bija pietiekami vien īsam laikam; vietēja dzintara ievākšana nebija

noorganizēta, un Latvijas piekrastē no jūras izskalotā dzintara vairums esot bijis ļoti niecīgs

(Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas

rīcības komiteja 1941. g. 3. janv.). Vērienīgi iecerētos, bet dzīvē apgrūtinoši realizējamos

plānus uz brīdi pakoriģēja arī Otrā pasaules kara pavērsieni.

Aizvadīto īso Padomju kārtību uz dažiem gadiem nomainīja vācu vara, kuras laikā arī

stimulējoši impulsi tika raidīti dzintarapstrādes virzienā. Šo izpausmi iespējams interpretēt

gan kā latviešu centienus saglabāt šo „nacionāli nozīmīgo” nodarbi aktīvu, gan arī kā ienācēju

centienus iegūt vietējās sabiedrības labvēlību un izmantot jau esošo dzintara simbolismu, lai

nostiprinātu tajā jaunas idejas. Dažādie pamudinājumi vienlaikus tika papildināti ar šim

laikam aktuālo antisemītisma jeb pret ebrejiem vērsto retoriku. Jāatzīmē, ka tieši ebreji bija

tie, kas jau kopš 19. gadsimta par dzintarapstrādes centru bija izveidojuši Palangu

(Krumberga, Zariņa, 2014) un savu lietpratību turpināja praktizēt arī neatkarīgās Latvijas

teritorijā – Liepājā, Jūrmalā, Rīgā. Ja vēl 30. gadu laikrakstos ebreji saistībā ar dzintara rūpalu

tika saukti par „cittautiešiem” (Dzintars jāveido latviskā garā, 1937) vai „minoritāti” (J. R.,

1938), tad vācu varas laikā tika pārspīlēti pelta viņu loma šajā saimniecības nozarē ar tādiem

apgalvojumiem kā „žīdu rokās dzintars kļuva par peļņas avotu un spekulācijas objektu”, „žīdu

darbnīcās [dzintaru] pārstrādāja bezgaumīgos, šabloniskos priekšmetos” (Pie dzintara

apstrādātājiem, 1942). Turpretim pie jaunās kārtības tika paredzēts, ka „dzintara rūpniecība

darinās latviska stila priekšmetus un ar paliekošu māksliniecisko vērtību, piedodot kaut

vismazākajam dzintara gabaliņam īpatni latvisko veidu un ornamentus” (ibid; Liepājnieki

atkal apstrādā dzintaru, 1942). Tikpat pārdroši izskanēja apņemšanās iztikt „ar pašu

izejvielām” (ibid.), ignorējot apstākli, ka tieši vietējā apstrādājamā dzintara trūkums bija

galvenais iemesls, kādēļ šī nozare ekonomiski nīkuļoja.

Situācija mainījās pēc Otrā pasaules kara, kad tika atjaunota Padomju vara un dzintara

daiļamatniecības uzplaukumu Latvijā veicināja no Kaļiņingradas raktuvēm ievestā

neapstrādātā dzintara pieejamība. Kaļiņingrada un tostarp dzintara ieguves rajoni Padomju

Savienības pārvaldībā nonāca 1947. gadā. Nekādu ilgstošu dzintara ieguves un apstrādes

tradīciju krievu meistariem nebija, kādēļ bija nepieciešams laiks, lai apjaustu šī resursa

vērtību un izpētītu krājumu apjomu, saprastu, kā to iegūt un izmantot, un atjaunotu karā

41

cietušo karjeru un rūpnīcu (Котов, 2013; Государственный Архив Калининградской

Области, 2010). Taču tas nebūt nevedās viegli.

Kaļiņingradas apgabala Valsts arhīvā (Государственный Архив Калининградской

Области, 2010) atrodamas ziņas, ka galvenie nodarbinātie Kaļiņingradas dzintara raktuvēs

bija darba nometņu (gulagu) gūstekņi, kuri līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā un sekojošās

amnestijas rezultātā tika atbrīvoti. Tā rezultātā Kaļiņingradas dzintara rūpnīcā un raktuvēs

trūka strādnieku, nebija jēlmateriāla, ko apstrādāt, un līdz 1955. gadam rūpnīca atradās

smagās finanšu problēmās. 1957. un 1958. gadā karjerā notika divi ievērojami zemes

iegruvumi, tikai pēc kuriem sāka īpaši piedomāt pie dzintara ieguves tehnoloģijas

pilnveidošanas.

Arī Latvijā dzintara mākslinieciskās apstrādes aktualizēšanās Latvijā atsākās vien 50.

gadu vidū – Liepājā, bet 60. gados – arī Rīgā (Ansulis, 1979). Vispirms atsevišķos

pašdarbības kolektīvos Liepājā – tautas lietišķās mākslas studijā „Liepava” (1953. g.),

„Dzintars” (1954. g.), „Kursa” (1958. g.), „Zītars” (1969. g.), vēlāk dzintarapstrāde tika

noorganizēta arī lietišķās mākslas kombināta „Māksla” filiālēs Liepājā un Rīgā (no 1958. g.),

tautas meistaru apvienībā „Daiļrade” Rīgā (Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrs, bez

dat.; Ansulis, 1979).

Šajā laikā pieauga dzintarapstrādes meistaru skaits un dzintara darinājumu apjoms.

Sākot ar 60. gadiem, biežāka kļuva Latvijas pārstāvju dalība dažādos starptautiskos

reprezentatīvos pasākumos un izstādēs – gan PSRS mērogā, gan ASV, Kanādā, Vācijā- bieži

vien vietās, kuras bija kļuvušas par trimdas latviešu mītnes zemēm. Tam pamatā bija LKP

CK8 1959. gadā pieņemtais lēmums „Par Latvijas PSR Tautas saimniecības sasniegumu

demonstrēšanu izstādēs” (Par Latvijas PSR Tautas..., 1959) un šajā laikā kultūras sakaru ar

ārzemēm dibināšanas aizsākšanās (LKP CK Sarakste ar Latvijas PSR Kultūras ministriju,

1960).

70. gados Jantarnijas dzintara ieguves karjers bija krietni vien izsmelts un aktualizējās

nepieciešamība pēc jauna karjera izveides, taču finansiālu grūtību dēļ tā aizkavējās, un uz

laiku dzintars tika iegūts tikai piekrastes zonā, nevis karjerā. Šī iemesla dēļ tika samazināts

industriālo produktu (eļļu, krāsu, laku) ražošana un dzintara jēlmateriāla eksports, tā vietā

tirgus vajadzībām nepieciešamos apstrādāta dzintara produktus gatavojot turpat uz vietas.

1981. gada statistikas dati par lietišķās mākslas aktīvistiem Latvijā uzrāda, ka dzintara

apstrādē kopā darbojušies 280 daiļamatnieki, lielākā daļa no tiem Liepājā (119), Rīgā un

Rīgas rajonā (40) (Mežgailis, 1985). Šajā laikā 178 dzintara apstrādes meistariem bija

8 Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja

42

piešķirts Tautas daiļamata meistara nosaukums (Dzintara mākslinieciskā apstrāde, 1982). Jau

dažus gadus vēlāk, laikā no 1983. līdz 1985. gadam, dzintarrotu tirgus visā Padomju

Savienībā bija kļuvis pārsātināts. Bija nepieciešamība pēc arvien jauniem reklamēšanas

paņēmieniem un noieta uzlabošanas iespējām – tika veidoti katalogi, plakāti, prezentācijas

izstādes, kalendāri, filmas (Государственный Архив Калининградской Области, 2010), bet

līdz ar Padomju Savienības sadalīšanos, aktualizējās gūzma citu politisku, ekonomisku,

sociālu jautājumu, uz kuru fona dzintara nozīmība uz laiku noplaka.

Visos dzintarapstrādes prakšu atjaunošanās posmu iesākumos, kamēr tika „iekustināts”

dzintara ražojumu noiets tirgū, un tie padarīti par attiecīgā laika modes lietu, tos gatavoja

valsts pasūtījumiem – piemiņas zīmēm, godalgām, diplomātiskām dāvanām, izstāžu

materiāliem. Dzintars kļuva par masu patēriņa preci – domāts visiem un pieejams ikvienam,

profanizējot dzintaram līdz tam piešķirto īpašo nacionālo vērtību. Ikvienam pieejams un viegli

lietojams bija arī pats vārds „dzintars”, tā lingvistiskajām praksēm pakāpeniski pieņemot

visdažādākās izpausmes un izveidojot viendabīgu „dzintara” nacionālu pārklājumu.

43

5. DZINTARA LINGVISTISKĀS PRAKSES UN TO IZPAUSMES

Dzintara kā nacionāli pieņemtas vērtības kolektīvo nozīmību ilustrē dažādās dzintara

lingvistiskās prakses – vārda „dzintars”, „Dzintarzeme” un to lingvistisko atvasinājumu plaša

mēroga ieviešanās un nostiprināšana visā Latvijas teritorijā sākot ar 20. gadsimta 20. gadiem.

„Dzintara” vietvārdu, personvārdu un dažādu nosaukumu piešķiršanas un atcelšanas

impulsi variēja dažādos laikos un attiecībā uz dažādiem šo dēvējumu objektiem, parādot ne

vien dzintara diskursa hegemoniskā plašuma, bet arī dziļuma mērogus. Visuzskatāmāk to

ilustrē diskursīvi veidotās dzintara nozīmības individuāla iekšējā pieņemšana un atgriezeniska

tās piešķiršana jaunām personīgi nozīmīgām vērtībām, jo īpaši attiecībā uz mājvietu

nosaukumiem vai vārda došanu bērniem.

5.1. Vietvārdi

Lai gan dzintara materiālā klātbūtne un tostarp tā vākšanas un apstrādes prakses Latvijas

teritorijā bija un ir ģeogrāfiski limitētas, viendabīgs nacionāls „dzintara pārklājums” ticis

izveidots tā lingvistiski darināto toponīmu formā. Laika gaitā nostiprināto un mūsdienās re-

aktualizēto Latvijas - Dzintarzemes nosaukumu „pamato” 401 vietvārds, no kura aptuveni

90% ir viensētu jeb individuālu saimniecību nosaukumi (5.1. attēls). Lai noskaidrotu, cik no

tām ir vecsaimniecības, cik – 20. gadu agrārreformas rezultātā izveidotās jaunsaimniecības un

cik – pēdējā laikā izveidoti privātīpašumi būtu nepieciešams veikt atsevišķu pētījumu, taču

šoreiz būtiskākais it fakts, ka mūsdienās šāda situācija ir konstatējama. Mazākā daļa ir oficiāli

piešķirti ielu vai sabiedrisko iestāžu nosaukumi vai pārdēvējumi un ģeogrāfisku objektu,

piemēram, ūdensteču, pavārdi.

5.1. attēls. Vietvārdu, ar sakni dzintar-, teritoriālais pārklājums (izstrādājis D. Kļaviņš, izmantojot

LĢIA, 2011)

vietvārdu skaits

44

Kā viens no nacionāli nozīmīgākajiem piemēriem minama Rīgas jūrmalas kūrorta daļa,

Edinburgas kūrmāja, kas jau kopš 19. gadsimta beigām bija iecienīta Krievijas impērijas

aristokrātijas izklaides vieta un 1922. gadā tika pārdēvēta par Dzintariem.

Īpaši intensīva dzintara vietvārdu un ielu nosaukumu piešķiršana notika K. Ulmaņa

valdīšanas laikā. Piemēram, Embūtes pagasta valde ierosinājusi pārdēvēt vairāku māju

nosaukumus, vienu no kuriem – Embūtes „Mežmaļus” par Dzintariem (Jauni māju nosaukumi

Embūtes pagastā, 1939) (mans izcēlums). Tika veikta arī ielu pārdēvēšana lielākajās pilsētās,

taču, ja Liepājā un Ventspilī tam tika izvēlētas vienas no lielākajām/garākajām ielām (agrākās

Lilienfelda un Maskavas ielas) (Dzimtene, 1932; Pārdēvētas Ventspils ielas, 1936), tad,

piemēram, Rēzeknē un Jēkabpilī Dzintara ielas nosaukums tika piešķirts vien nelieliem ielu

piedēkļiem – agrākā Armijas un bezvārda iela starp Lielo Lauku un Lielo pilsētas ielu

(Rēzeknes pārdēvēto ielu saraksts, 1934; Pārdēvētas ielas, 1935).

Dzintara nosaukumā tika pārdēvētas arī sabiedriskās iestādes, piemēram, Austrumu

pierobežā, Latgalē. Tur 1936. gadā Daugavpils tuvumā esošās Stropu vasarnīcu ciemā Stropu

2. šķērslīnija tika pārdēvēta par Dzintara ielu (J.T., 1936), bet Dagdas pagasta Kazimirovas

pamatskola - par Dagdas pagasta Dzintaru pamatskolu (Ozoliņš, Soste, 1936).

Pievēršot uzmanību ne vien dzintara vietvārdu skaitliskajam apjomam un to

teritoriālajām pārklājumam, bet arī saturam, ir vērts pieminēt 20. gadsimta 30. gados Talsos

atrodamās mājas „Dzintari” (5.2. attēls). Tajās sava ceļojuma pa Kurzemi laikā iegriezusies

rakstniece Irma Liepsala, kurās redzēto viņa attēlojusi šādi:

„Netālu no ceļa. kas ved uz kapiem, mūsu uzmanību saista neparasta ēka ar

uzlecošās saules simbolu torņa galā. Latviskā stilā darinātais žogs un visi

pakšķi lietuvēnu krustiem, saulītēm un citām zīmēm. Pie vārtiem uzraksti:

„Šīs mājas sauc „Dzintari” un „Dievs Tēvs, Zemes Māte sargi””. Mājas

ārējā fasādē, kas iziet uz lielceļu, lieliem burtiem uzrakstīts šīs mājas

saimnieka dzīves apliecinājums: „Debesis gavilē, zemīte skan, ai, kā šai

pasaulē patīkas man”. No dārza mūs ar savu bargo skatu pavada koka

Pērkoņa tēls un cementa piļu modeļi, kas uzstādīti lapotnē. Aiz dārza

izplešas tīrumi, pret kuriem paceļas koka arka ar burtiem DABA.” (Liepsala,

1936).

45

5.2. attēls. Laidzes kultūras nama darbinieki ciemos pie Teodora Dzintarkalna Laucienas

Dzintaru sētā, dārzā pie Bruņinieku pils maketa, 1937 (Makstniece, 2014)

Šo māju izveidotājs un saimnieks bija Talsu novada muzeja dibinātājs, vēlāk arī Talsu

mērs, Talsu dievturu kopas un Talsu Latviešu sadraudzības biedrības vadītājs Tīcs

Dzintarkalns, kurš šādu vārdu pieņēma 1920. gadā iepriekšējā Teodors Zaudmans vietā

(Liepsala, 1936).

Padomju laikā, līdz ar pirmo kolhozu/lauksaimniecības arteļu dibināšanu 1949. gadā 17

kolhozu nosaukumos tika ietverts arī dzintara vārds (5.3. attēls), parādoties kā zīmīga to

koncentrācija Latvijas Austrumu pierobežā. Jau dažus gadus vēlāk lielu daļu no tiem

apvienoja savā starpā vai pārdēvēja citos nosaukumos.

5.3. attēls. Kolhozi ar vārda dzintar- sakni nosaukumā kādā no to pastāvēšanas laika posmiem.

(izveidojusi autore, izmantojot Latvijas Valsts arhīva datubāzes reģistra un ĢIS Latvija 10.2

kartogrāfiskās datubāzes datus)

46

Dzintara toponīmu teritoriāla nostiprināšanās visintensīvāk notika K. Ulmaņa valdīšanas

laikā, kā arī īsu brīdi pēc Padomju varas nodibināšanās, norādot uz dažādām alternatīvām

dzintara prakšu izpausmēm un centieniem saglabāt dzintara nozīmjpilno klātesamību uz

mainīgo sociālo, politisko, ideoloģisko apstākļu fona. Kā viena no šīm izpausmēm bija arī

dzintara ieglabāšana personvārdos un uzvārdos.

5.2. Personvārdi

Mūsdienās Latvijā ir reģistrēti 3973 Dzintari, turklāt manāma tendence šādu vārdu dot

kā vienu no diviem (PMLP Personvārdu datubāze, 2014), taču vēl līdz 20. gadsimta 20.

gadiem „Dzintars” personvārdos sastopams tikpat kā nebija. Tas mainījās, kad nelatvisko un

nedaiļskanīgo vietu, vārdu un nosaukumu maiņas (latviskošanas) procesā tas tika izvēlēts gan

par uzvārdu, gan vēlāk arī vārdu jaundzimušajiem, tādējādi iegūstot savu individuāli

pieņemtas identitātes nozīmību.

Sākot ar 1920. gadu, kad tika pieņemts likums, kas atļāva mainīt uzvārdus, Iekšlietu

ministrijā tika iesniegti individuāli lūgumi līdzšinējo personīgo vai ģimenes uzvārdu maiņai.

„Dzintars” kļuva par vienu no populārākajiem un biežāk izvēlētajiem jaunajiem uzvārdiem

līdzās tādiem, ar dabas parādību dēvējumiem saistītiem, kā Dzelme, Vētra, Sarma, Krauja,

Atvars un Veldre (63 lūgumi uzvārdu maiņai, 1940).

Uzvārda „Dzintars” tīkotāji vairumā gadījumu bija no Rīgas vai dažādām Latvijas lauku

apdzīvotām vietām, kuras neglabāja nekādas zināmas vēsturiskas materiālas saiknes ar

dzintaru. Arī vairāki izbijušie karavīri sev izvēlējās šādu uzvārdu. Kā daži no piemēriem:

Sinters Edgars Kārlis Rīgā (Valdības Vēstnesis, 1922. 25. sept.);

Zinters Alfrēds ar ģimeni Valkas apriņķa Grundzāles kalna kopmoderniecībā (Valdības

Vēstnesis, 1923. 7. feb.);

Izaks (Isaks) Jevdokims (Eduards) Rīgā (Valdības Vēstnesis, 1927. 22. nov.);

Dzērējs Ernests ar ģimeni Valkas apriņķa Alūksnē (Valdības Vēstnesis, 1928. 3. marts);

Zilpaušs Jānis ar ģimeni Valkas apriņķa Mazsalacas „Dzintaros” (Iekšlietu Ministrijas

Vēstnesis, 1928. 27. nov.);

Galakrodzinieks Jānis, Vidzemes artilērijas pulka seržants (Valdības Vēstnesis, 1928.

1. aug.);

Peliks Daina-Tamara ar dēlu Pauli, Madonā (Valdības Vēstnesis, 1928. 26. okt.);

Kuilītis (Kuile) Kārlis ar ģimeni Rīgas apriņķa Madlienas pagasta „Groziņos”

(Valdības Vēstnesis, 1929. 24. jan.);

Polfanders (Polvanders) Jozefs Kaspars Fēlikss (Valdības Vēstnesis, 1929. 6. maijs);

47

Kristapaitis, arī Valaitis, arī Krūmaite, arī Valaičics Anna Jelgavas apriņķa Ukru

pagasta „Patērvetēs” (Valdības Vēstnesis, 1929. 27. jūn.);

Smuļķo Aleksandris Rīgā (Valdības Vēstnesis, 1930. 11. jūl.).

Atkārtots uzvārdu maiņas likums tika pieņemts arī K. Ulmaņa laikā, 1939. gada 21.

decembrī, ar nolūku veicināt to uzvārdu maiņu, kas bija ar nievājamu, neglītu vai piedauzīgu

nozīmi vai arī, ja uzvārdi nebija daiļskanīgi, neatbilda attiecīgās personas tautībai, sastāvēja

no vairākiem vārdiem vai bija pārāk plaši izplatīti. Turklāt likums noteica arī to, ka pie

uzvārdu maiņas "latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi. Nelatvieši

nevar izvēlēties latviskus uzvārdus" (Likums par uzvārdu maiņu, 1939).

Šajā uzvārdu latviskošanas periodā vairāk pieprasīti tie kļuva no Latgales reģiona

iedzīvotāju puses. Proti,

Kaužēns Arturs - Aleksandrs Balvos (Latvisko uzvārdus, 1940, 15. febr.);

Zavickis, Jēkabs Rūdolfs, Sapieru pulka karavīrs, dzimis Sātiņu pagastā (Valdības

Vēstnesis, 1940, 5. marts);

Tukiša Antoņina, dzimusi Asūnes pagastā, dzīvo Rīgā (ibid.);

Malnačs Jāzeps Daugavpilī, 10. Aizputes kājnieku pulka karavīrs (Valdības Vēstnesis,

1940, 7. marts);

Brants Jānis - Elmārs Staicelē (ibid.);

Vasiļevzkis Konstantins ar sievu Dagdas pagastā (Latvisko uzvārdus, 1940, 16. marts).

Īsā laikā tas noveda pie situācijas, ka jau 1940. gada aprīlī, lai novērstu pārāk lielu

uzvārdu vienveidību, Iekšlietu ministrija pārtrauca to uzvārdu piešķiršanu, kuru skaits

pārsniedza 30 un turpmākajai uzvārdu izvēlei tika liegti: Vilnis, Strauts, Līdums, Straume,

Krauja, Atvars, Dzelme, Veldre, Salna, Dzintars, Ritums un Klints (Jāizvēlas retāki uzvārdi,

1940).

Līdztekus „Dzintara” uzvārdu pieņemšanai, 20. gadsimta 30. gados strauji pieauga arī

latviskas cilmes vārdu došana jaundzimušajiem, jo līdz pat 20. gadsimta sākumam latviešu

personvārdu lokā vārds „Dzintars” nebija sastopams (Valsts Statistiskā pārvalde, 1920 –

1944). Kā viens no pirmajiem šī vārda īpašniekiem minams latviešu rakstnieks Dzintars

Sodums, kas dzimis 1922. gadā Rīgā. Padomju laikā, periodā no 1945. līdz 1971. gadam,

Dzintars un Dzintra bija starp 50 populārākajiem vīriešu un sieviešu personvārdiem. Vēl 80.

gados šajā skaitā bija saglabājies tikai Dzintars, bet pēc Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanas 1997. gadā arī tas savu popularitāti jau bija zaudējis (Biuka, 2004).

Tas, kas tomēr saglabājās cauri laikam nezūdošs, bija „dzintara” vārda lietojums

nosaukumos visdažādākajās sfērās – mākslā, kultūrā, pat rūpniecībā un lauksaimniecībā,

piedzīvojot jaunu aktualizēšanās vilni arī pēdējā laikā.

48

5.3. Nosaukumi

„Dzintara” piesaistīšanas kādai noteiktai vietai vai personai impulsiem līdztekus

popularitāti iemantoja arī tā lietojums dažādos nosaukumos. Pirmās brīvvalsts laikā vairumā

gadījumu par tādiem tika nodēvēti dažādi ar nacionālās mākslas un kultūras jomu saistīti

institucionāli veidojumi – Latvijas Mākslas akadēmijas biedrība “Dzintarzeme”, kultūras

biedrība „Dzintars”, grāmatu iespiestuve „Dzintars”. Taču netrūka arī saimnieciskas ievirzes

nosaukumu – ziepju fabrika „Dzintars”, miežu, auzu šķirnes „Dzintars”, tvaikonis

„Dzintarkrasts”, mājlopu vārdi, piemēram, godalgotu vietu Saikavas lopu apskatē ieguva

bullis Dzintars no Saliņu saimniecības (Ko domā un dara Latvijā, 1923).

Arī Padomju laikā, sākot ar 50. gadiem, ar „dzintara" marķējums tika piešķirts jebkam-

koriem, deju ansambļiem, kinoteātriem („Dzintarpils” Rīgā, kinoteātris ar lielāko ekrānu

Latvijā – „Dzintars” Jūrmalā) rūpniecības uzņēmumiem (1951. gadā fabrika “Mētra” tika

pārveidota par Rīgas kosmētikas fabriku “Dzintars”, eksperimentāla laivu rūpnīca Jūrmalā

„Dzintars”) un dažādiem ražojumiem (piemēram, radiouztvērējs „Dzintars”), okeāna

saldētājkuģiem „Dzintarjūra”, „Dzintarkrasts” un „Dzintarzeme”, u.c.

Masveida dzintara izmantošana dažādos reprezentatīvos starptautiska mēroga

pasākumu nosaukumos bija vērojama 60. gados. Tika organizētas starptautiskas sacensības,

kurās savā īpašumā varēja iegūt „Dzintara arklu” (pirmo reizi - 1968. gadā) arāji, „Dzintara

slidu” (1962) daiļslidotāji, „Dzintara baļķi” vingrotāji, „Dzintara kausu” (1960) kino

profesionāļi, tika rīkots starptautisks TV filmu festivāls par zvejniekiem „Dzintara lasis”

(1966), sacensības autobraucējiem „Dzintara Volga” (1963) un jauno liriķu konkurss „Dzejas

dzintars”. 1964. gadā tika sarīkots pirmais mūzikas festivāls Liepājā, kas 1967. gadā ieguva

„Liepājas dzintara” vārdu, un, lai arī vairs netiek organizēts, ar savu 30 gadu ilgo norisi

izpelnās Latvijā vecākā un tradīcijām bagātākā festivāla godu. 1968. gadā tika aizsākta

ikgadējas starptautiskas fotoizstādes „Dzintarzeme” organizēšana, kura stāstīja par „Baltijas

republiku cilvēkiem, viņu darbu, sadzīvi un atpūtu, par dabas skaistumu” (Dzintarzeme,

1968). Vēlākajās desmitgadēs šo dzintara prakšu intensitāte noplaka, ik pa laikam viļņveidīgi

aktualizējoties literatūrā, mākslā, mūzikā.

80. gados pārsātinājumu piedzīvoja ne vien dzintara izstrādājumu tirgus, bet arī

dzintara valodiskais lietojums, it īpaši publicistiskās literatūras žanros, ko gan satīras žurnāls

„Dadzis”, gan atsevišķi tā laika literārās pasaules pārstāvji (I. Ziedonis, J. Peters) nodēvēja par

„pārdzintarošanās” māniju. Kontrastu starp „pārsaldināto” augsto kultūru un ikdienas dzīvi

savās dzejas rindās akcentēja J. Peters: „Kad kino dzintarzemi rāda, kur dzintartauta dzintaro,

49

tad tauta kartupeļus stāda./ Kad kino dzintarzemi rāda, es eju ģērēt jēru ādas un nodarvotas

laivas ost./ Kad kino dzintarzemi rāda, nez kāpēc gribas siļķē kost.”

Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu

90. gados uz radušos kraso nozīmīgo sociālo, ekonomisko, politisko pārmaiņu fona dzintara

praksēs bija manāms pieklusums, taču jauna to aktualizācija vērojama līdz ar Latvijas

iestāšanos Eiropas Savienībā 2004. gadā. Liepājā tika atklāta skulptūra „Dzintara pulkstenis”

(Liepājā atklās lielo Dzintara pulksteni, 2004), tika izdotas vairākas dzintaram veltītas

grāmatas (Gūtmanis, 2006; Rikards, 2003), tika atsākti senā dzintara ceļa meklējumi un

etnogrāfiskās izpētes (Kursīte – Pakule, 2011; Kalniņš, 2013), bet kopš 2011. gada kultūras

un atpūtas parkā „Mežaparks” atkal tiek organizētas „vēsturisko padomju auto sacensības

"Dzintara Volga", tiesa, ar jaunu nosaukumu „Dzintara aplis” (Dzintara aplis, 2014). 2005.

gadā Krievijas Vēstniecība Latvijā draudzīgu kaimiņattiecību attīstīšanai aizsāka Latvijas

žurnālistu konkursa “Dzintara spalva” organizēšanu (Krievijas Vēstniecība Latvijā, 2011); arī

Eiropas kultūras galvaspilsētas Rīga2014 ietvaros dzintaram uzticēts kalpot par

„pārnacionālas sadarbības simbolu” (Griškeviča, 2013).

Dzintara klātbūtnes iedzīvināšana dažādos vietvārdos, personvārdos un nosaukumos

saauda savdabīgus nozīmju tīklus viscaur Latvijas teritorijai. Tos caurvija arī vizuāli akcentēts

un teritoriāli lokalizēts Dzintarzemes simbolisms, kurā nacionālas vērtības un reprezentācijas

loma tika piešķirta ainavai.

50

6. DZINTARZEMES SIMBOLISMA VEIDOŠANĀS SAISTĪBĀ AR

NACIONĀLĀM AINAVAS REPREZENTĀCIJĀM

Norobežotu teritoriju, tostarp nacionālu valstu, veidošana ietver arī noteikta

savdabīguma un atšķirīguma no citiem meklējumus, tāpēc nereti tieši robežteritorijas kā

saskares joslas var kļūt par tām nozīmīgajām vietām, kurās tiek rasti un sakņoti katras īpašās

identitātes iedīgļi. Tam var tikt izvēlētas kādas īpašas vietas, ainavas vai dabas elementi, kuri

glabā vēsturiskas liecības vai nostāstus par piedzīvotiem vai pārdzīvotiem zīmīgiem

notikumiem un kuri kādā vēstures momentā var iegūt vērtīga resursa lomu. Atsevišķu ainavu

reprezentācijas var kļūt par nacionāli nozīmīgām vērtībām un nacionālās identitātes nesējiem,

kuru saglabāšana un nodošana nākamajām paaudzēm tiek uzdota par nācijas kopīgo

uzdevumu. Latvijas gadījumā to ilustrē Dzintarzemes tēla teritorializēšanas centieni.

20. gadsimta gaitā Dzintarzemes teritorializēšanas procesā dzintaram piešķirtās nāciju

simbolizējošās nozīmes tika iemiesotas un nostiprinātas trīs dažādās ģeogrāfiski tēlainās

telpās – Dzintarjūrā, dzintarkrastā un Dzintarzemē (6.1. attēls).

6.1. attēls. Dzintarzemes simbolisma izpausmes (izstrādājusi autore, izmantojot ĢIS Latvija 10.2

datubāzes telpiskos datus).

Dzintarjūras un dzintarkrasta attiecinājumi uz Baltijas jūru, vai pavisam konkrētām,

atsevišķām tās piekrastes vietām Latvijas teritorijā – Bernātiem, Liepāju, Jūrmalu, pastiprināti

aktualizējās 20. gados kā atbildes reakcija uz Palangas jautājuma iznākumu. Līdztekus, jo

īpaši sākot ar 30. gadiem un turpinoties Padomju laikā, arvien plašāk ieviesās Dzintarzemes

apzīmējums visai Latvijas teritorijai, iekļaujot tajā dažādas scēniskas, kultūrvēsturiski

51

nozīmīgas ainavas un to reprezentācijas, ainavai piešķirot kolektīvu nācijas atmiņu krātuves,

glabātājas un eksponētājas vērtību.

6.1. Dzintarkrasta ainavas: Bernāti, Liepāja, Jūrmala

Ja par dzintarkrastu varam dēvēt ikvienu Baltijas jūras piekrastes posmu, kurā iespējams

uziet izskalotus dzintara krikšus, tad Latvijas „dzintarkrasta ainavā” atrodams kas krietni vien

vairāk. Tās ir nozīmes, vērtības, intereses un motīvi saistībā ar mērķtiecīgu nacionāli

nozīmīgu un reprezentatīvu vietu – kūrortu attīstīšanas ierosmēm, saistībā ar kurām īpaši tika

minēti Bernāti, Liepāja un Jūrmala.

Ideja par jauna kūrorta dibināšanu Baltijas jūras piekrastē uzplauka 1924. gadā pēc

toreizējā jaundibinātās Latvijas valsts prezidenta J. Čakstes viesošanās Bernātos, kur

izskanējuši viņa vārdi „Šeit jābūt kūrortam!”. Šis uzstādījums rezonēja vietējo varas un

komerciālās jomas pārstāvju vidū, kam sekoja aktīva rosība „jaunās saules un gaismas

pilsētas” (Bernāti, 1926. 6. jūlijs) – Dzintarjūras pērles veidošanai, kam tika plānots kļūt par

vienu no „nākotnes noderīgākajām vietām Latvijā” (ibid.).

20. gadu periodikā Bernātu veidošanās aina tika atspoguļota šādi:

„Tur, kur augstās kāpās šalc slaidās priedes un baltām smiltīm klāto

jūrmalu apskalo plašās Dzintarjūras zaļzilganie viļņi, kādas 15 verstis uz

vakariem no Lejaskurzemes galvaspilsētas Liepājas, Pērkones un Nīcas

krāšņo mežu aizvējā ceļ jaunu Latvijas kūrortu – Bernātus.” (H. N., 1926.)

„Zelta mūsu zemē nav, bet ir citas bagātības, kuras guļ neizmantotas. Tādas

novārtā atstātas bagātības ir mūsu jūra ar savu Dzintarkrastu un ar priedēm

apaugušām kāpām. Tās ir vērtības, kurām lemts ievērojami pacelt mūsu

Dievzemītes labklājību, un jau tagad mūsu vadošie vīri sāk arvien biežāki

piegriezt vērību mūsu dabiskām dziedniecības vietām” (Bernāti, 1927. 8.

jūlijs).

Bernātu kā starptautiski iecienīta kūrorta un turīgu ļaužu vasarnīcu ciema potenciāls tika

saredzēts tā dabas vērtībās un izdevīgajā ģeogrāfiskajā novietojumā, kas izpaudās kā tuvums

Liepājai, kā arī valsts robežai, aiz kuras atradās Rietumeiropa un kuras tūristus bija paredzēts

atvilināt līdz jaunizveidotajai, vēl sevis apzināšanās sākumā esošajai Eiropas valstij – Latvijai

(Kinklāvs, 1926).

52

Bernātu īpašo atšķirību no citām peldvietām bija iecerēts panākt ar apkārtnes

mežainuma saglabāšanu, izcērtot kokus tikai ēku būvniecības vietās un ceļus veidojot

līkumainus, pieskaņotus kāpu reljefam, lai „taupītu kokus un nepostītu Bernātu krāšņumu”

Bernāti, 1926. 20. maijs). Ar laiku Bernātus plānoja pievienot Liepājas pilsētai, bet uz

dienvidiem esošo Mietragu nākotnē redzēja ieņemam tagadējo Bernātu vietu, kādēļ Meža

departamentam tika norādīts, lai „netiktu jūrmalā aiz Bernātiem uz Mietraga pusi izcirsti

skaistie meži” (Bernāti, 1926. 20. maijs) (6.2. attēls). Šos mežus pēc 1837. gada Krievijas

impērijas valdības pavēles bija stādījuši Pērkones un Nīcas zemnieki, lai apturētu smilšu vētru

un ceļojošo kāpu postījumus saimniecībām (Kas kavē Bernātu uzplaukšanu, 1939; Stūre,

2009, 22. – 23. lpp.).

6.2. attēls. Bernātu jūrmala, 1935. gada foto (Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka, bez. dat.)

Senākās cīņas ar dabu vietā, lai tai „atkarotu” un pasargātu pārvaldāmās teritorijas,

gadsimtu vēlāk attieksme pret dabu šajā pašā vietā bija radikāli mainījusies – nu daba tika

apjūsmota, uztverta ar pietāti un cieņpilnu atturību. To spilgti ilustrē rakstnieka J. Janševska

20. gadsimta 20. gadu sākumā tapušais kultūrvēsturiskais romāns „Dzimtene”, kurā aprakstīta

19. gadsimta beigu dzīve Kurzemē un kur Lejaskurzemes piekraste starp Bernātiem un

Mietragu tika attēlota šādi:

„Tas bija skrajš priediens, atrazdamies nolaidenā slīpumā pret jūru, bet jo

tālāk jo paceldamies augstāk un augstāk. Zeme priežu starpā bija noaugusi

ar pelēku sprogainu sūnu, kura tā bija izžuvusi un sakaltusi, ka čurkstēdama

sabira gājējiem zem kājām. Gaiss bija silts, sauss, sveķaini smaržīgs un

patīkams elpošanai, tīri tāds patīkams un veselīgs kā Somijas un Zviedrijas

šērās, kur tas arī jaucās ar sveķu smaržīgumu un vieglu, tikko manāmu jūras

53

svaiguma piegaršu. Cik še jauki skatīties uz jūru! Izskats no šejienes tiešām

bija lielisks: nokalnē uz krasta pusi varēja redzēt koku galotnēm pāri tālumā

jūru saulē laistāmies. Dzirdi zilas debess atspīdumā tā tagad izskatās tumši

pelēki zila. Kāda dabas svētnīca visapkārt!”

Šajā laikā kūrortu attīstīšanas motīvu pamatā bija gan ideoloģiski, gan ekonomiski

apsvērumi. K. Ulmaņa laikā Latvijas lauku un dabas loma nacionālās identitātes veidošanā

tika iniciēta ar nacionālā tūrisma kustības „Apceļo dzimto zemi!” aizsākšanu (Olšteina, 2008).

Bernātu kūrorts tika veidots un popularizēts kā īpaši pievilcīga atpūtas vieta, lai piesaistītu

turīgos pilsētas iedzīvotājus un sniegtu tiem privilēģiju uz laiku izbaudīt īpašu dabas apstākļu

labvēlīgo ietekmi uz veselību, kamēr vietējiem piekrastes zemniekiem tika paredzēta pārtikas

apgādātāju loma (Bernāti, 1926. 20. maijs). Vienlaikus tika cerēts, ka kūrorti kļūs par viegli

pārdodamu preci arī ārzemniekiem, it īpaši 30. gadu ekonomiskās krīzes laikā, kad

aktualizējās protekcionisma politika, kuras uzdevums bija censties noturēt līdzekļus valsts

iekšienē un piesaistīt papildus ārvalstu valūtu (Frīdenbergs, 1931; Bormane, 2013).

Tomēr Bernātu kūrorta attīstība nesekmējās kā cerēts. Lai arī svētdienas atpūtā Bernātos

arvien bija sastopami Liepājas komerciālās dzīves ļaudis, „kas gribēja pavadīt svētdienu ārpus

pilsētas tveices, burzmas un putekļiem” (Svētdienas idille Bernātos, 1937), pretēji pirmajai

sajūsmai, ar gadiem gan turīgo Liepājas iedzīvotāju, gan ārzemnieku vasarnīcu būvniecība

apsīka. Apzinoties, ka „ārzemniekus ar svaigu gaisu, spirdzinošu jūru un skaistu dabu vien

nevar pievilkt, bet bez šīm tiešām vērtīgajām dabas īpašībām un laba ķēķa gandrīz nekas

vairāk nav atrodams” (Kas kavē Bernātu uzplaukšanu, 1939), kā galvenie iemesli, kādēļ

kūrorts savu uzplaukumu tā arī nepiedzīvoja, tika minēti labierīcību un izpriecu trūkums, ko

papildināja nespēja valstiskā līmenī vienoties par dzelzceļa līnijas izbūvi un satiksmes

attīstību starp Liepāju un Bernātiem” (ibid.) (mans izcēlums).

Apsīkstot Bernātu kūrorta attīstībai, par Dzintarjūras pērli un Dzintarpilsētu 30. gados

arvien biežāk sāka dēvēt Liepāja. Tai tika veltīti tādi apzīmējumi kā Dzintarjūras skaistule,

apburtā princese, pilsēta teiksmainās Dzintarjūras piekrastē. Savu pievilcību vasarnieku vidū

Liepāja izpelnījās ar „lētu dzīvi, skaisto jūrmalu, dārziem, molu, ezeru, skaisto apkārtni un

cietokšņa vaļņiem” (Eliass, 1926):

„Liepājas jūrmala ar saviem zaļajiem dārziem ir tiešām teicama atpūtas

vieta, kuru apskalo Dzintarjūras viļņi un glāsta saule. Arī mūsu senču

bagātība — dzintars, nav retums. Novēlam Liepājas jūrmalai kļūt par krāšņu

dzintarrotu dzimtenes vaiņagā.” (ibid.)

54

Kopš 20. gadsimta sākuma Liepāja pakāpeniski tika pārvērsta par daiļdārzniecības

paraugdemonstrējumu pilsētu ar īpaši projektētu, ainaviski izstrādātu dārzu un parku

iekārtojumiem, ideālu, ģeometrisku formu apstādījumu kompozīcijām (6.3. attēls), kas arvien

tika papildinātas, piemēram, ar īpaši dēstītām bērzu birzīm (Vienības birzs, Vadoņa birzs) K.

Ulmaņa režīma gados. Šajā laikā sakoptā, kārtīgā ainava bija tā, kam tika uzdots reprezentēt

latvisko un daiļo. (Asaris, 1979)

6.3. attēls. Rožu laukums Liepājā 1929. gadā (Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka, bez dat)

Dzintara sasaiste ar ainavu, tās veidošanās iesākumā 20. gados, diskursīvi tika lokalizēta

vienīgi Baltijas jūras piekrastes DR Kurzemes piekrastes posmā, galvenokārt Bernātu un

Liepājas apkārtnē. Ja Bernātos par „dzintarkrasta” ainavas nozīmīgākajām vērtībām tika atzīta

mazskartā daba – mežainums, kāpu reljefs un jūras tuvums, tad Liepājā tika cildināta

„pieradinātā” daba un tās elementi – sakoptie, scēniski iekārtotie dārzi, parki, apstādījumi,

kultūrvēsturisku artefaktu klātbūtne, presē izpelnoties tādus apzīmējumus, kā „Dzintarjūras

pērle”, „Dzintarpilsēta”, „teiksmainā Dzintarjūras piekraste”, utml. Abas vietas nākotnē tika

redzētas kā nacionāli nozīmīgi atpūtnieku pulcēšanās mezglpunkti, kuru pievilcības centrā

tika nostādītas ainavas rekreatīvās kvalitātes. Lai arī sākotnējā uzmanība abām vietām tika

pievērsta racionāli ekonomisku apsvērumu dēļ un tās tika veidotas kā idillizētas elites ainavas,

ar laiku tajās izceltās vērtības iemantoja plašāku sabiedrības atsaucību un līdz ar citām

nostiprinājās kā nacionālā lepnuma etaloni.

Bez atklātās Baltijas jūras piekrastes atsevišķs „dzintarkrasts”, kurš, atšķirībā no abām

iepriekšminētajām vietām, laika gaitā ieguva īpaši liela mēroga un ilgstoši noturīgu

popularitāti, bija atrodams Rīgas jūras līcī. Tā bija Jūrmala, kuras viena no daļām, Edinburgas

koncertdārzs, jau kopš 19. gadsimta beigām bija kļuvis par iecienītu Krievijas impērijas

55

aristokrātijas izklaides vietu, un 1922. gadā tas tika pārdēvēts par Dzintariem. 30. gados

Jūrmala kļuva par vasarnīcu un atpūtnieku, bet Dzintari, līdzīgi kā Palanga – par mākslinieku

un kultūras dzīves centru, kur viesojās un izklaidi baudīja gan vietējie valsts pārstāvji, gan

ārvalstu delegāciju viesi. Šajā laikā Jūrmalā tika paredzēta arī plaša dzintarapstrādes un

tirdzniecības izvēršana ar mērķi to izveidot par „atpūtas vietu, kas visas pasaules acīs kļūst par

latviskāko” (Un mūsu šī Baltajā jūra mūždien, 1938).

Ja ne gluži par vislatviskāko, tad vienu no nozīmīgākajiem Vissavienības kūrortiem

Padomju laikā Jūrmala kļuva gan, vienlaikus saglabājot savu īpašo pievilcību valdošās elites

un kultūras jomas pārstāvju vidū. 60. gadu Padomju, kultūras un mākslas uzplaukuma,

periodā Dubultos tika uzbūvēts Rakstnieku nams, Mellužos - Komponistu nams, bet

Dzintaros - Mākslinieku nams. Koncerti, izstādes un izklaides pasākumi pulcināja

māksliniekus, militārpersonas un ierēdņus gan no Latvijas, gan citām Padomju Savienības

republikām. Arī strādniekiem netika liegtas kūrorta piedāvātās iespējas – atpūta bija pelnīta,

lai strādnieki ar jauniem spēkiem būtu ražīgāki, atgriežoties darbā (Apse, H. 1941).

Sākot ar 70. gadiem Baltijas piekrastes republikas un atsevišķas to kūrortpilsētas, to

skaitā Jūrmalu Latvijā, dažādi tūrisma izdevumi sāka popularizēt kā Jantarnij bereg (no krievu

val. - Янтарный берег – Dzintara krasts) (Гладилин, 1973), ik vasaru pievilinot arvien

jaunus atpūtniekus (6.4. attēls).

6.4. attēls. Jūrmalas pludmale 70. gados (autors: Valdemārs Upītis, avots: Zariņš, 2012)

1973. gadā Jūrmalā tika uzbūvēts Padomju Savienības elitei jeb PSKP CK9 Padomju

Savienības Lietu pārvaldes darbiniekiem paredzēta atpūtas sanatorija „Dzintars” („Jantar”)

9 Padomju Savienības Komunistiskās Partijas Centrālā Komiteja

56

(otrs (arī mūsdienu) nosaukums – „Dzintarkrasts”). Par tajā pavadīto 1975. gada vasaru PSKP

ģenerālsekretāra, vēlāk – PSRS prezidenta starptautisko lietu palīgs Anatolijs Čerņajevs savās

atmiņās raksta: „moderns, karalisks komforts, runā, ka izmaksājis 8 miljonus (plānoto 2

miljonu vietā), [..] savrupnams izslējies Majoru centrā kā grezns varas un privilēģiju obelisks”

(Черняев, 2008). Pat pēc PSRS sairšanas, tas nonāca un joprojām atrodas Krievijas valsts

īpašumā (Krievija vēlas Latvijai pret sanatorijas ēku Jūrmalā iemainīt māju Maskavā, 2013).

Ja Dzintari un Jūrmala savu īpašo dzintarkrasta ainavas vērtību iemantoja galvenokārt ar

tajās mērķtiecīgi iedzīvinātajām mākslas un radošo jomu pārstāvju aktivitātēm jeb ainavas

bohēmiskās gaisotnes šarmu, tad Bernātu un Liepājas gadījumos tas tika attiecināts uz

atsevišķiem šo vietu ainavas elementiem. Laika gaitā attīstoties īpašajam redzējumam, par

nacionāli nozīmīgām vērtībām kļuva arī citas, viscaur Latvijā lokalizētas vietas un ainavas,

kurās tika sakņoti latviešu nācijas un tās apdzīvotās teritorijas un izcelsmes skaidrojumi, kas

ar laiku tika nostiprināti Dzintarzemes Latvijas tēlā.

6.2. Dzintarzeme Latvija

„Latviju no senlaikiem sauc par Dzintarzemi” (Pilsoņu Jēkabs, 1929); „mēs mīlam savu

zemi sentimentāli saukt par dzintarzemi (Valtere, 1936); „[s]avu republiku mēs dēvējam par

dzintarzemi” (Ansulis, 1979); „[t]o ko mēs mīlam un ar ko lepojamies, mēs nosaucam

dzintara vārdā – tāpēc [..] mūsu zeme ir Dzintarzeme (Muzeju nakts, 2014).

2014. gadā vienā no pasaules reprezentatīvākajiem sporta pasākumiem Olimpiskajās

spēlēs Sočos Latvijas izlases formastērpu kolekcijas dizaina vadmotīvi tika „meklēti un

balstīti Latvijas tēlā, dabā un vēsturē” un prezentēti zem nosaukuma „Dzintarzeme.Latvija”

(Soči 2014..., 2013).

Šajos dažādos laikos paustajos, vienam otru atbalsojošajos un it kā saturiski līdzīgajos

viedokļos, atšķirības parādās Dzintarzemes dēvējuma references objektā un tā sasaistē ar

valdošajām ideoloģiskajām interesēm un vērtībām – ja 20. gados tā bija Latvija kā valsts, K.

Ulmaņa valdīšanas laikā - Latvija kā zeme (dzimtā zeme, tēvu zeme); Padomju laikā – Latvija

kā viena no sociālistiskajām republikām, bet mūsdienās Dzintarzeme atdzimst kā valsts tēls.

Zinot, ka lielu dzintara krājumu Latvijas teritorijā nav, vai drīzāk, nezinot, vai tādi ir,

rodas jautājums, ko tieši šis apzīmējums sevī ietver, un kā tas ticis nacionāli nostiprināts.

Dzintarzeme, kā tēlains izteiksmes līdzeklis ar referenci uz atsevišķām Latvijas ainavu

un vietu reprezentācijām, par iecienītu „personāžu” mākslas un literatūras pasaulē,

publicistikā, sabiedrisko organizāciju komunikācijā un pat oficiālās valsts pārstāvju runās

kļuva sākot ar 20., 30. gadiem. Lai arī cik apzināti vai šķietami pašsaprotami tas tika darīts,

57

vērā ņemamākais šajos gadījumos bija tieši pats pieminēšanas fakts, jo parādīja gan tās

sabiedrības grupas, kuras izmantoja šo tēlaino apzīmējumu, gan ļāva nojaust par tām, uz

kurām attiecīgais vēstījums kaut kādā nolūkā tika mērķēts.

Piemēram, pirmais un vienīgais nacionālromantisma noskaņās radītais literārais darbs,

kurā minēta un arī tēlota Dzintarzeme, bija 1920. gadā sarakstītais Ivandes Kaijas romāns ar

precīzi tādu pašu nosaukumu. Tā fragmentus 1921. gada izdevumos plašākai sabiedrībai

periodiski publicēja laikraksts „Latvijas Kareivis”, atkārtoti tam tiekot izdotam 1938. gadā K.

Ulmaņa autoritatīvā režīma laikā un pēc trimdas latviešu iniciatīvas – 1963. gadā Kanādā.

Romāns bija mītisks apcerējums par pirmatnējo, senprūšu cilšu apdzīvoto teritoriju Sāmzemi

jeb Dzintarzemi, viņu cīņu pret iebrucējiem un (neveiksmīgajiem) centieniem apvienoties

vienotā tautā. Dzintarzeme tika tēlota kā liels dārgums, sargājama, svēta, dzimtā un tēvu tēvu

zeme. Apgalvojums grāmatas priekšvārdā „kā Prūsija ir latvju tautas šūpulis, tā senprūši ir

viņas senči” (Kaija, 1920, 25. lpp.) un sižetiski kopējā noskaņa rosina lasītāju vilkt paralēles

ar tālaika Latvijas un latviešu nācijas veidošanas aktualitāti:

„Prūši no laika gala dzīvoja mierīgi pie savas Dzintarjūras un vairījās no

naida ar saviem kaimiņiem.[..] Daba viņus bagātīgi veltījusi ar lieliem

ūdeņiem, auglīgu zemi un neizcērtamiem mežiem. Un dievu visskaistākā

balva taču bija dzintars.” (Kaija, 1920, 176. lpp.)

Arī 20. un 30. gadu periodiskie izdevumi neizpalika bez ik pa laikam aktualizētiem

Baltijas jūras, dzintara un Latvijas teritorijas savstarpējās saiknes ilustratīviem akcentiem (6.5.

attēls, 6.6. attēls), ko nepraktizēja mediji Padomju laikā, kad Baltijas jūras piekraste bija

kļuvusi par ierobežotas pieejamības militāro zonu.

6.5. attēls. Dzintarjūras krastā (Magazina, 1935) 6.6. attēls. „Mūsu jūrmalā viļņi veļ krastā

aļģes līdz ar dzintara gabaliņiem”

(Mūsu Mājas Vēstnesis, 1939)

58

Dzintarzemes rūpe ik pa laikam uzplaiksnīja arī dažādu šajā laikā dibinātu biedrību

izdevumos, kuru darbošanās pamats un mērķis bija aizsardzība, nacionālā drošība vai

nacionālpatriotiskā audzināšana, piešķirot tai arī simboliski mobilizējošu lomu.

Dzintarzemes simbolisms tika patapināts patriotisma, nacionālās uzticības un

pieķeršanās zemei ieaudzināšanas nolūkos arī bērnu un jauniešu vidū visā Latvijas teritorijā.

Piemēram, tās pieminējumus ietverot Latvijas skautu centrālās organizācijas mēnešrakstā

„Ugunskurs” un „Jaunatnes Vadonis” vēstījumos, un 1921. gadā izdotajā Latviešu nacionālās

jaunatnes savienības (LNJS) neatkarīgi idejiskajā laikrakstā kristīgi patriotiskā garā ar

nosaukumu „Dzintarzeme”.

Dzintarzemes publiska sentimentalizēšana tika aizsākta saistībā ar Palangas strīdīgo

situāciju vienos no pirmajiem jaundibinātajā Latvijā izdotajos laikrakstos „Latvijas Sargs”10

un „Latvijas Kareivis”11

. Vēlāk, kad robežjautājums jau bija izlemts un Palanga pievienota

Lietuvai, nozīmjpilni tēlaini apraksti ik pa brīdim pavīdēja dažādos apcerējumos vai

uzsaukumos, piemēram, Latvijas ugunsdzēsēju organizāciju savienības mēnešrakstā

„Ugunsdzēsējs” vai Nacionālo Latvijas atvaļināto karavīru biedrības izdotajā militāri-

zinātniskajā, literār-sabiedriskajā mēnešrakstā „Latvijas Ērgļi”:

„Šeit dzintarjūras krastā, mēs neesam svešumā, bet savās tēva mājās. Šeit

mums katris kalns, ziedošā leja, klusu urdzošais strauts, straujās lielupes un

rāmie ezeri ar saviem krāšņiem krastiem un putnu dziesmām ir mīļi tuvi

draugi un līdzcietēji, kas kopā ar mums smejas un raud. Pat nemierīgā,

daudz upuru prasošā jūra ir mūsu sirmā vecmāmuļa.

Vēl Daugava, Gauja, Lielupe un sirmā Rīga mūs savā klēpī šūpo un auklē.

Mēs saprotam viņu kluso, noslēpumaino un nemierīgo valodu. Mēs

saprotam, kā meži drūmi šalcot mums stāsta, par pagājušiem briesmu un

svešniecības laikiem, kad svešu kungu kalpībā un žņaugos turēti badu

mirām. Mēs saprotam, ko runā bendes un karātavu kalnos šalcošie koki.”

(Upzemnieks, 1925)

Dažādie tēlainie ainavu atspoguļojumi un to sasaiste ar noteiktām nācijas vēstures

interpretācijām teritoriālā un ilustratīvā koptvērumā zem Dzintarzemes nosaukuma pirmo

reizi plašākai sabiedrībai tika reprezentēti K. Ulmaņa valdīšanas laikā. Tā bija ģeogrāfu

Indriķa un Marijas Sleiņu 1937. gadā izdotā grāmata „Dzintarzeme – dzimtene: Latvijas dabas

10

Dienas laikraksts, kas iznāca Liepājā no 1919. gada janvāra, bet no tā paša gada jūlija līdz 1934. gadam - Rīgā.

11 Latvijas Bruņoto spēku štāba dienas laikraksts, kas iznāca no 1920. gada 1. februāra līdz 1940. gada 9.

augustam.

59

un kultūras vērojumi”, kurā vienkopus bija aptvertas un prezentētas Latvijas reģionu

raksturīgākās dabas, saimnieciskās un etnogrāfiskās iezīmes, papildinātas ar īpašu vietu un

ainavu fotogrāfiskiem rāmējumiem – Abavas ieleja, Kokneses pilsdrupas un Pērses

ūdenskritums, Salaca un Burtnieku ezers, Tērvetes pilskalns, Cesvaines un Rundāles pils, u.c.

Grāmatas nosaukuma izvēles pamatojums bija atspoguļots vienas no nodaļām ievadā:

„[k]ā daudzas valstis lepojas ar saviem augstajiem kalniem (japāņiem Fudži kalns pat kļuvis

par tautas svētumu), tā mūsu dzimtenes dabas varenība un svētums ir jūra: varena ar savu

spēku vētrās, skaista ar savu bezgalīgo plašumu klusā laikā. Jūra pēc vētrām sēj mūsu

dzimtenes krastmalas smiltīs dzintara mirdzumu, kas devis tiesību mūsu senčiem nosaukt savu

dzimteni par Dzintarzemi.” (Sleinis, Sleinis, 1937) (mans izcēlums).

1960. gadā par godu Padomju Latvijas 20. gadadienai mākslas zinātnieces Skaidrītes

Cielavas redakcijā tika izdots foto albums „Dzintarzeme Latvija”. 2,5 kilogramus smagā

grāmata tika dāvināta gan ārvalstu delegācijām, gan sūtīta trimdas latviešiem (Kļava, 1962).

Tajā bija apkopoti fotouzņēmumi, kuriem bija uzdots stāstīt par „mūsu republikas

vēsturiskajām vietām, kultūras centriem un daudzinā[t] Vidzemes, Kurzemes, Latgales un

Zemgales dabas skaistumu” (Literatūra un māksla, 1959). Skatu grāmatā bija iekļauti aptuveni

300 attēli. Vairumā no tiem, līdzīgi kā Sleiņu grāmatā, bija attēloti nu jau gandrīz par

ikoniskiem kļuvuši Latvijas dabas skati – Staburags (6.7. attēls), Kokneses pilsdrupas, Ventas

rumba, Abavas ieleja, Ērgļu klintis, Kuldīgas tilts (6.8. attēls), u.c. Vietas, kuras savu

atpazīstamību ieguva līdz ar to pastāvīgu reprezentāciju „atražošanas” praksēm, un no kurām

liela daļa ir populāri gan vietējo, gan ārvalstu ceļotāju galamērķi arī mūsdienās.

6.7. attēls. „Raudošā Daugavas klints – 6.8. attēls. „Kuldīga” (Cielava, 1960)

Staburags” (Cielava, 1960)

60

Šīs attēlu kolekcijas, izdotas dažādos laikmetos, manifestē arī katrā no tiem valdošās

attieksmes un vērtības. Piemēram, Sleiņu „Dzintarzemē” dominē dabas ainavas, pilsētu skati,

un atsevišķi reģionālās atšķirības akcentējoši cilvēku portreti – tautastērpos saposušās

nīcenieces, alsundznieces, rūjienietes. Arī Padomju „Dzintarzemes” lappuses rāda dabas

skatus, taču vienlaikus tiecas reprezentēt arī cilvēka darbošanos vai klātbūtni, atsevišķas

ainavas izceļot pēc to nozīmības kādām cilvēku aktivitātēm. Piemēram, Babītes ezers kā

„rīdzinieku iemīļota pīļu medību vieta”, zvejnieki Skultes ostā, slēpotāji Ērgļos (Cielava,

1960). Kādu no 30. gadu vērtībām nozīmība bija mazinājusies un tās šeit vairs nebija

iekļautas, kaut kur citur tās bija ieraudzītas vai radītas no jauna vien citādā formā vai

izteiksmē. Piemēram, mūsdienās Dzintars izvēlēts par galveno virzītājspēku nesen aizsāktajā

Pasaules Dabas fonda akcijā, lai cīnītos par Baltijas jūras tīrības saglabāšanu (Pasaules dabas

fonds, 2012).

Dzintarzemē apvienotās dažādās Latvijas skatu ainavas, iemūžinātas attēlos, laika gaitā

kļuva ne vien par noteiktu vietu vizuālām reprezentācijām, bet arī sabiedrības priekšstatos

nostiprinātiem nacionālu vērtību simboliskiem iemiesojumiem. Mainoties dažādiem

politiskiem režīmiem un ideoloģiskiem motīviem 20. gadsimta laikā, mainījās arī dzintara

prakšu izpausmes, taču nemainīga tika saglabāta Dzintarzemes loma – vīt kopā kolektīvas,

nācijai nozīmīgas vērtības. Vērtības, kuru kopšana un saudzēšana senču vārdā un radīšana

nākamo paaudžu vārdā ir aktuāla arī mūsdienās.

61

SECINĀJUMI UN ATZIŅAS

Darba ietvaros smalkāk pētītās dzintara prakses – dzintarapstrāde, dzintara lingvistiskie

lietojumi, Dzintarzemes simbolisms – un to dinamika apliecina, ka dzintara nozīmība Latvijā

20. gadsimta gaitā veidojusies diskursīvi līdztekus latviešu nacionālās identitātes veidošanas

norisēm.

Runājot par dzintaru kā nacionālu simbolu vai Latviju – Dzintarzemi, ir jāņem vērā

dažādās prakses, kas šīs sociālās konstrukcijas ir veidojušas. Simbolu radīšanai vienmēr ir

kāds uzdevums, kas tiem uzticēts – nostiprināt, uzturēt, varbūt pat iemūžināt kādu noteiktu

ideju, pārliecību, pieņēmumu, vērtības. Dzintars Latvijā ir kļuvis par par nacionāli nozīmīgu

simbolisko resursu, kura uzkrājumus veidojušas un pārmantošanos nodrošinājušas pēdējā

gadsimta dažādos laikposmos īstenotās dzintara „lietošanas” prakses. Šādā griezumā

Dzintarzeme skatāma ne vien kā aizvēsturisku atskaņu simboliska reprezentācija, bet drīzāk

kā vērtību, simbolu, prakšu un ideoloģiju kopums, kas savijies konkrētā teritorijā – Latvijā.

Dzintara nacionālās nozīmības aktualizēšanās aizsākumi rodami valsts robežjautājuma

risināšanas situācijā un tās eventuālā Palangas teritorijas zaudējumā.

Gan mūsdienās, gan arī pēdējā gadsimta laikā dzintara saikne ar Latvijas teritoriju un

latviešu nāciju, kā arī tā nozīmība, tikusi sakņota dziļā, neatminamā pagātnē un

neizskaidrojamā pirmatnībā vai meklēta saistībā ar plašāka mēroga notikumiem, piemēram –

seno dzintara tirdzniecības ceļu vēstures līkločos. Taču pētījuma rezultāti rāda un ir visai

loģiski, ka dzintara nacionālā nozīmība veidojusies līdz ar Latvijas valsts dibināšanu, kad tās

izvēršanos iekustināja valsts robežas nospraušanas situācija un Palangas jautājums. Savukārt

dzintara mūsdienu nozīmība uzlūkojama kā šo atsevišķo nozīmību saplūšana vienā kopīgā.

Dažādu mainīgu valdošo varu apstākļos dzintarapstrāde attīstījās par valstiski

nozīmīgāko un ideoloģiski piesātinātāko dzintara praksi.

20. gadsimta gaitā, Latvijas teritorijā mainoties dažādām valdošajām varām, pastiprināta

dzintarapstrādes veicināšanas propaganda tika piekopta gan K. Ulmaņa autoritārā režīma

laikā, piedēvējot dzintara darināšanai nacionālu raksturu, gan Padomju laikā, sasaistot to ar

tautiskumu un sociālistiskajām vērtībām. Arī Otrā pasaules kara gaitā mainīgajos Padomju un

vācu varas gados dzintarapstrāde tika iepīta dažādās valdošo varu interesēm pietuvinātās

retorikās.

62

Ar dzintarapstrādes prakšu un darinājumu palīdzību tika ne vien uzturēta dzintara

fiziskā klātesamība un nodrošināta tā reprezentatīvo aprite sabiedrībā, bet arī leģitimizēti

valdošie dzintara diskursi un radīts racionāls pamats Dzintarzemes apzīmējumam. Dzintars

tika padarīts par īpašu komunikācijas līdzekli un simbolisku tajā iekodēto ideju glabātāju un

nesēju.

Viendabīgs „dzintara” pārklājums pa visu Latvijas teritoriju tika izveidots dzintara

lingvistisko prakšu veidā.

Dzintara lingvistiskās prakses un to izpausmes – vietvārdi, personvārdi un nosaukumi –

visspilgtāk reprezentē dzintara kā individuāli un kolektīvi pieņemtas vērtības nozīmību, jo

tieši dzintara valodiskie lietojumi un to teritoriāla izplatīšanās nostiprināja dzintara simbolisko

klātbūtni nacionālā mērogā.

Dzintarzemes simbolisms saistībā ar nacionāli nozīmīgu ainavu reprezentācijām ilustrē

teritorijas un ainavas būtisko lomu kolektīvas, un tostarp nacionālas, identitātes

veidošanā.

Dažādi tēlaini atsevišķu vietu un ainavu atspoguļojumi un to sasaiste ar noteiktām

nācijas vēstures interpretācijām tika ieglabāti un nostiprināti nacionāli nozīmīgu vērtību

teritoriālā satvarā – Dzintarzemē. Vizuālie un tekstuālie paņēmieni, ar kādiem tas tika

panākts, un akcentēto vērtību mainība laika gaitā, ļauj spriest, ka vērtīgais ainavā nav iepriekš

pastāvošs, bet gan, balstoties uz zināšanām un interesēm, tiek apjausts, saredzēts noteiktos

laikmetos, kontekstos, situācijās. Tas savukārt rada jautājumu par to, kuri ir tie, kas šīs

vērtības apjauš, iedzīvina un par tām gādā.

Dzintara prakšu dinamika 20. gadsimta gaitā rāda, ka nevienas prakses nav iepriekš

noteiktas un nemainīgas. Tās variē dažādos laikmetos, sociokulturālos un politiskos ietvaros,

kuri stimulējot vienu prakšu ierosmi, iespējams, ir kavējoši citām, neizslēdzot, ka jebkurš

aizliegums var sevī ietvert arī jaunu prakšu izcelsmes potenciālu. Tik ļoti dažādās dzintara

prakšu izpausmes liecina, ka dzintars un viss, kas ar to ticis saistīts, ir nacionāla vērtība, kuras

materiālas un simboliskas klātbūtnes noturēšanai tikuši un tiek pielietoti visdažādākie

paņēmieni.

63

Darba rezultāti parāda, ka latvieši dzintaru ir ne vien pieņēmuši, bet vienlaikus arī

padarījuši par savas kultūras simbolu, līdz ar ko pētījuma būtiskais pienesums rodams

atspoguļotajos paņēmienos, apstākļos, kontekstos, kādos šī pieņemšana ir veidojusies un

padarīšana – notikusi. Darbs izgaismo dažādus pretrunīgus viedokļus un situācijas,

autoritatīvas ierosmes un kolektīvas atbildes reakcijas, tieši kuru savstarpējā savīšanās un

viļņveidīga aktualizēšanās konstruējušas Dzintarzemi Latviju un dara to joprojām. Pētījums

pamato un vieš skaidrību, kā ar dažādu prakšu palīdzību dzintara nozīmība Latvijā tikusi

darināta un „darbināta" atsevišķos 20. gadsimta laikposmos, nodrošinot tās pārmantošanos

līdz pat mūsdienām un veidojot augsni arvien jaunu dzintara prakšu sakņojumiem.

Šī darba fokusā galvenokārt bija tie kultūrģeogrāfiskie dzintara jautājuma aspekti, kas

atspoguļoja struktūras un prakšu mijattiecības to reprezentatīvajās formās jeb „virspusēji”

tveramajās izpausmēs. Taču tas visai maz rada sapratni par struktūras un indivīda intīmo

attiecību kultūrģeogrāfijām. Padziļinātu ieskatu šajā tik nozīmīgajā, bet kompleksajā realitātē

iespējams gūt, pievēršoties vietā situētu, individuālu dzintara vākšanas pieredžu izpētei.

Gadījuma studijai par vispiemērotāko teritoriju būtu izvēlama Baltijas jūras DR Kurzemes

piekraste, kur vēsturiski koncentrēta un arī mūsdienās vēl joprojām biežāk sastopama ne vien

dzintara simbolisma, bet arī tā materiālā klātbūtne.

64

IZMANTOTĀ LITERATŪRA UN AVOTI

63 lūgumi uzvārdu maiņai, 1940. Rīts, 17. februāris, 6.

Agnew, J. 1993. Representing Space: Space, Scale and Culture in Social Science. In: Duncan,

S. J., Ley, D. (eds.) Place/Culture/Representation, Oxford, Routledge, 251 - 272.

Agnew, J. 2004. Nationalism. In: Duncan, S. J., et. al. (eds.) A Companion to Cultural

Geography, Oxford, Routledge, 223 – 237.

Akmentiņš, O. 1959. Dzintarzemieši viesojas Bostonā. Latvija, 1. aprīlis, 5.

Ansulis, V. 1979. Baltijas dzintars. Rīga, Liesma.

Arbuzovs, L. 1923. Skolas grāmatu novērtēšanas komisijas atsauksmes un spriedumi.

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1. maijs, 90.

Apse, H. 1941. Darba ļaužu atpūta. Atpūta, 13. jūnijs, 16.

Asaris, H. 1979. Liepāja. Latvijas pilsētas valsts 20 gados. Vaidava.

Bacon, G.W. 1923. Bacon’s Standart map of Europe, Weber Costello, M 1:5 500 000.

Bauģis, P. 1959. Divdesmit miljonu. Literatūra un Māksla, 31. decembris, 2.

Bebris, J. 1921. Ko mēs zaudējam Palangu Lietuvai atdodami? Jaunais Vārds, 3. aprīlis, 1.

Bernāti, 1926. Latvis, 20. maijs, 2.

Bernāti, 1926. Strādnieku Avīze, 6. jūlijs, 4.

Bernāti, 1927. Jaunā Nedēļa, 8. jūlijs, 1.

Bormane, A. 2013. Visa Latvija – viena brīnišķīga kūrvieta! Latvijas Avīze, 19. jūlijs, 10.

Bourdieu, P. 1977. Outline of a Theory of Practice. Cambidge, Cambridge University Press.

Certeau, de M. 1992. (1988) The Practice of Everyday Life. vol. 1. London, University of

California Press.

Cielava, S. 1960. Dzintarzeme Latvija. Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība.

Cimermanis, 1998. Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā. Rīga, Latvijas Zinātņu

Akadēmijas Vēstis.

Crang, M. 1998. Cultural Geography. Oxford, Routledge, 1 – 59.

Dabrowski, P. M. 2008. Constructing a Polish Landscape: The Example of the Carpathian

Frontier. Austrian History Yearbook. 39, 45 - 65.

Darba Dzīve, 1939. 13. maijs, 21.

Dittmer, J. 2010. Textual and Discourse Analyses. In: DeLyser, D. et.al. (eds.) The SAGE

Handbook of Qualitative Geography. London, SAGE Publications, 274 - 289.

65

Dixon, D.P., Jones, J.P. III 2004. Poststructuralism. In: Duncan, J.S. et. al. (eds.) A

Companion to Cultural Geography. Cornwall (UK), Blackwell Publishing, 79 - 108.

Duncan, J. S. 1980. The Superorganic in American Cultural Geography. Annals of the

Association of American Geographers. 70 (2), 181–198.

Duncan, J. S. 2004 (1990). The City as Text: The Politics of Landscape Interpretation in the

Kandyan Kingdo. Cambridge, Cambridge University Pres, 11 – 25.

Dzimtene, 1932. Latvijas Kareivis, 29. decembris, 2.

Dzintara mākslinieciskā apstrāde 1982, Jērāns, P. (red.). Latvijas padomju enciklopēdija, 2.

sēj. Rīga, Galvenā Enciklopēdiju redakcija, 710. - 711.

Atsauce tekstā (Dzintara mākslinieciskā apstrāde, 1982).

Dzintara rūpniecība Vācijā, 1936. Rīts, 20. jūnijs, 13.

Dzintara rūpniecība Vācijā, 1936. Rīts, 26. septembris, 6.

Dzintars jāveido latviskā garā, 1937. Zvejniecības mēnešraksts, 1. novembris, 249.

Dzintars- mūsu zemes simbols, 1938. Atpūta, 27.

Dzintars, 1927. Brīvās Zemes Ilustrētais Pielikums, 2. jūnijs, 18.

Dzintarzeme, 1968. Cīņa, 20. janvāris, 4.

Eliass, K. 1926. Liepājas jūrmalai jāplaukst. Latvijas Kareivis, 27. maijs, 6.

Finanšu ministrija, 1936. Latvijas tirgotāju saraksts. Rīga, Armijas spiestuve, 293.

Frīdenbergs, A. 1931. Skaistā Latvija. Jaunā Balss, 18. maijs, 3.

Grbich, C. 2007. Qualitative data analysis: An Introduction. London, Sage Publications, 165

– 257.

Gūtmanis, O. 2006. Dzintars. Rīga, Jumava.

H. N., 1926. Bernāti – Dzintarjūras pērle. Latvijas Sargs, 22. augusts, 2.

Häkli, J. 1999. Cultures of Demarcation: Territory and National Identity in Finland, In: Herb,

G.H., Kaplan, D.H. (eds) Nested Identities: Nationalism, Territory, Scale. Maryland, Rowman

& Littlefield Publishers, 123 - 151.

Häyrynen, M. 2004. A periphery lost: the representation of Karelia in Finnish national

landscape imagery. Fennia. 182 (1), 23 - 32.

Herb, G. H. 1999. National Identity and Territory, In: Herb, G.H., Kaplan, D.H. (eds) Nested

Identities: Nationalism, Territory, Scale. Maryland, Rowman & Littlefield Publishers, 9-31.

Horton, J. et.al. 2014. Walking… just walking': how children and young people's everyday

pedestrian practices matter. Social & Cultural Geography. 15 (1), 94 - 115.

Hull, I.V. 2005. Absolute Destruction: Military Culture and the Practices of War in Imperial

Germany. New York, Cornell University Press.

66

Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, 1928. 27. novembris, 4.

J. R. 1938. Un mūsu šī Baltajā iūra mūždien! Rīgas Jūrmalas Vēstnesis, 6. augusts, 7.

J.T. 1936. Stropu šķērsielas un līnijas pārdēvētas par ielām ar latviskiem nosaukumiem.

Latgales Vēstnesis, 11. aprīlis, 5.

Janševskis, J. 1986. Dzimtene. Rīga, Zinātne, 713. - 714.

Jauni māju nosaukumi Embūtes pagastā, 1939. Kurzemes Vārds, 20. jūnijs, 3.

Jaunie amatnieki, 1940. Kurzemes Vārds, 4. janvāris, 8.

Jāizvēlas retāki uzvārdi, 1940. Brīvā Zeme, 6. aprīlis, 5.

Julien, H. 2008. Content Analysis. In: Given, L.M. (ed.) The SAGE Encyclopedia of

Qualitative Research Methods. Vol. 1&2, Thousand Oaks, SAGE Publications, 120 - 121.

Kaija, I. 1963. Dzintarzeme. Minneapolis, Tilta apgāds.

Kaiser, R. J. 2002. Homeland making and the territorialization of national identity, In:

Conversi, D. (ed.) Ethnonationalism in the Contemporary World: Walker Connor and the

Study of nationalism. London, Routledge, 229 - 248.

Kas kavē Bernātu uzplaukšanu, 1939. Kurzemes Vārds, 28. maijs, 3.

Kaufmann, E. 1998. „Naturalizing the Nation”: the Rise of Naturalistic Nationalism in the

United States and Canada. Comparative Studies in Society and History. 40 (4), 666 - 695.

Kaufmann, E., Zimmer, O. 1998. In Search of the Authentic Nation: Landscape and National

Identity in Canada and Switzerland. Nations and Nationalism. 4 (4), 483–510.

Kinklāvs, P. 1926. Latvijas jaunais kūrorts „Bernāti”, Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, 24.

augusts, 1.

Kļava, J. 1962. No kā viņi baidās. Dzimtenes Balss, 20. marts, 2.

Ko domā un dara Latvijā, 1923. Zemkopis, 5. decembris, 1.

Krievija vēlas Latvijai pret sanatorijas ēku Jūrmalā iemainīt māju Maskavā, 2013. Diena, 14.

maijs, 2.

Krumberga, K., Zariņa, A. 2014. Dzintara prakšu veidošanās un teritorialitāte Latvijā 19. un

20. gadsimtā. [manuskripts], iesniegts un akceptēts publicēšanai Latvijas Zinātņu Akadēmijas

Vēstīm.

Latviešu piemiņas lietiņu gatavošana, 1939. Darba Dzīve, 21. janvāris, 1.

Latvijas statistikas gadagrāmata, 1921. Rīga, Valsts statistiskā pārvalde. 259.

Latvijas statistikas gadagrāmata, 1929. Rīga, Valsts statistiskā pārvalde. 231.

Latvijas statistikas gadagrāmata, 1939. Rīga, Valsts statistiskā pārvalde. 182.

Latvisko uzvārdus, 1940. Daugavas Vēstnesis, 15. februāris, 3.

67

Latvisko uzvārdus, 1940. Daugavas Vēstnesis, 16. marts, 3.

Lazdiņš, R. 1920. Latvijas – Lietuvas robežas lietā. Latvijas Sargs, 18. marts, 1.

Lazdiņš, R. 1921a. Netaisnība. Latvijas Sargs, 16. marts, 1.

Liepājas Pilsētas Valde, 1935. Liepājas plāns. P. Mantnieka kartogrāfijas institūts, M 1:20

000

Liepājnieki atkal apstrādā dzintaru. 1942. Tēvija, 23. februāris, 6.

Liepsala, I. 1936. Pa Kurzemes ceļiem. Cēsu Vēstis, 25. septembris, 8.

Likums par uzvārdu maiņu. Pieņemts 21.12.1939. Valdības Vēstnesis, 1939. 22. decembris, 2.

Magazina, 1935. Magazina, 24. maijs, 1.

May, T. 2001. Our Practices, Our Selves: Or, What it Means to Be Human. Pennsylvania,

Pennsylvania State University Press, 1 – 61.

McCarthy, J. 2007. Territoriality. In: Bevir, M. (ed.) Encyclopedia of Governance. London,

SAGE Publications, 556 – 557.

Mežgailis, B. u.c. (red.) 1985. Padomju Latvijas lauku iedzīvotāji un viņu kultūra mūsdienās.

Rīga, Zinātne, 221. - 246.

Mitchell, D. 2000. Cultural Geography: A Critical Introduction. Oxford, Blackwell.

Mitchell, D. 2002.Cultural landscapes: the dialectical landscape - recent landscape research in

human geography. Progress in Human Geography. 26 (3), 381 – 389.

Mūsu dzintars, 1939. Mūsu Mājas Viesis, 8. jūnijs, 16. – 17.

Nash, C. 2013. Cultural Geography in Practice. In: Johnson, C. N., Schein, R. H. Winders, J.

(eds.) The Wiley - Blackwell Companion to Cultural Geography. Oxford, John Wiley&Sons,

45 - 57.

Niedre, J. 1932. Latvietes rotas lietas. Zeltene, 15. septembris, 32.- 34.

Noteikumi par Latvijas obligatorisko skolu skolotāju tiesību iegūšanu, 1921. Izglītības

Ministrijas Mēnešraksts, 1. februāris, 53.

Olšteina, G. 2008. Nacionālais tūrisms – nacionālās identitātes veidotājs: Masu nacionālā

tūrisma kustības „Apceļo dzimto zemi” diskurss latviešu presē (1937- 1938). Latvijas Arhīvi.

3, 110. - 145.

Ortner, S. 1984. Theory and Anthropology Since the Sixties. Comparative Studies in Society

and History. 26 (1), 126 - 166.

Ozoliņš, K., Soste, M. 1936. Izglītības ministrijas Skolu departaments pārdēvē šādas skolas.

Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1. marts, 113.

Paasi, A. 1997. Geographical perspectives on Finnish national identity. GeoJournal. 43 (1),

41 - 50.

68

Palangas kūrorts, 1922. Tautas Balss, 20. februāris, 3.

Palangas saimnieciskā nozīme Latvijā, 1920. Latvijas Sargs, 29. aprīlis, 1.

Palangas vairs nav, 1938. Kurzemes Vārds, 12. maijs, 4.

Pilsoņu Jēkabs, 1929. Par dzintaru. Zeltene, 15. septembris, 20.

Par Latvijas PSR Tautas sasniegumu demonstrēšanu izstādēs, Latvijas PSR Augstākās

Padomes Prezidija dekrētu un Latvijas PSR Valdības lēmumu hronoloģiskais krājums 1940. -

1959. Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas un Latvijas PSR Ministru

Padomes 1959. gada 19. marta lēmums nr. 158. 293. - 294.

Atsauce tekstā (Par Latvijas PSR Tautas..., 1959)

Pārdēvētas ielas, 1935. Jēkabpils Vēstnesis, 2. maijs, 2.

Pārdēvētas Ventspils ielas, 1936. Ventas Balss, 1. augusts, 6.

Peet, R. 2007. Geography of Power: Making Global Economic Policy. London, Zed Books, 1

- 28.

Pelkaus, E. 2002. Kaimiņzemes robežmaiņa. Akadēmiskā Dzīve, 1. janvāris, 45.- 56.

Pelše, R. 1924. Mākslas rūpniecības un sīkrūpniecība Latvijā. Brīvā Zeme, 24. maijs, 5.

Penrose, J. 2002. Nations, States and Homelands: Territory and Territoriality in Nationalists

Thought. Nations and Nationalism. 8 (3), 277 – 297.

Pie dzintara apstrādātājiem, 1942. Kurzemes Vārds, 23. janvāris, 1.

Rae, G. 2013. Violence, Territorialization, and Signification: The Political from Carl Schmitt

and Gilles Deleuze. Theoria and Praxis. 1(1).

Reckwitz, A. 2002. Towards a Theory of Social Practice: A Development in Culturalist

Theorizing. European Journal of Social Theory. 5(2), 243–263.

Rēzeknes pārdēvēto ielu saraksts, 1934. Valdības Vēstnesis, 23.augusts, 5.

Rikards, R. 2003. Dzintara ceļš. Rīga: Valters un Rapa.

Romieši Grobiņas dzintara tirgū, 1938. Rīts. 16. oktobris, 1.

Rouse, J. 2006. Practice Theory. In: Turner, S., Risjord, M. (eds.) Handbook of the

Philosophy of Science. Amsterdam, Elsevier, 499 - 542.

Rozenbergs, J. 2005. Tautas un zemes latviešu tautasdziesmās. Rīga, Zinātne, 12.- 48.

Sack, R.D. 1983. Human Territoriality: Its Theory. Annals of the Association of American

Geographers. 73 (1), 55 - 74.

Segliņš, V., Brangulis, A. (red.) 1996. Latvijas zemes dzīļu resursi. Rīga, Valsts Ģeoloģijas

dienests, 26.

Skujenieks, M. 1938. Latvijas statistikas atlass. Rīga, Valsts statistiskā pārvalde.

69

Sleinis, I., Sleinis, M. 1938. Dzintarzeme – dzimtene: Latvijas dabas un kultūras vērojumi.

Rīga, Valters un Rapa.

Stiglics, E. 1938. Dzintara burvība un mūsu tautas māksla. Sējējs, 1. augusts, 883. – 885.

Stūre, I. 2009. Jūrmalciema aizjomu ainavas stāsts. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds.

Sudmalis, J. 1936. Kur Latvijas zemē slēpjas dzintars. Atpūta, 31. jūlijs, 23.

Svētdienas idille Bernātos, 1937. Kurzemes Vārds, 16. jūnijs, 1.

Tautu Savienības pils un Latvijas velte viņai, 1938. Latvijas Architektūra, nr. 4/5, 1. janvāris,

148.

Tirdzniecība un rūpniecība, 1927. Valdības Vēstnesis, 25. oktobris, 4.

Un mūsu šī Baltajā jūra mūždien, 1938. Rīgas Jūrmalas Vēstnesis, 6. augusts, 1.

Upzemnieks, K. 1925. Dārgai tēvijai. Latvijas Ērgļi, 1. maijs, 1.

Valdības Vēstnesis, 1922. 25. septembris, 7.

Valdības Vēstnesis, 1923. 7. februāris, 6.

Valdības Vēstnesis, 1927. 22. novembris, 7.

Valdības Vēstnesis, 1928. 1. augusts, 7.

Valdības Vēstnesis, 1928. 26.oktobris, 8.

Valdības Vēstnesis, 1928. 3. marts, 8.

Valdības Vēstnesis, 1929. 24. janvāris, 6.

Valdības Vēstnesis, 1929. 6. maijs, 7.

Valdības Vēstnesis, 1929. 27. jūnijs, 7.

Valdības Vēstnesis, 1934. 13. marts,1.

Valdības Vēstnesis, 1940. 5. marts, 7.

Valdības Vēstnesis, 1940. 7. marts, 7.

Valtere, Ē. 1936. Mūsu daiļamatniecības dažādās problēmas. Daugava, 1. novembris, 69.

Weninger, C. 2008. Critical Discourse Analysis. Given, L.M. (ed.) The SAGE Encyclopedia

of Qualitative Research Methods. vol. 1&2, Thousand Oaks, SAGE Publications, 145 – 147.

Whatmore, S. 2006. Materialist returns: practising cultural geography in and for a more-than-

human world. Cultural Geographie., 13 (4), 600 - 609.

Гладилин, A. 1973. Янтарный берег. Москва, Прогресс.

Кеппен, Ф. П. 1893. О нахождении янтаря в пределах России. Журнал Министерства

народного просвещения. 60 (288), С-Петербург, типография В. С. Балашева, 301.- 343.

70

Nepublicēti avoti

Alma, 2013. Intervija. Bernāti. „Egles”. 12. jūlijs.

Ausma, 2013. Intervija. Bernāti, „Jaunskābarži”. 13. jūlijs.

Biuka, A. 2004. Personvārdi latviešu ģimenēs. Sk. 27.08.2013. Pieejams

http://www.personvardi.lv/latviesu-personvardu-izcelsme/20-gadsimta/

Ceruzis, R. 2007. National symbols of Latvia. Fact sheet on Latvia. Latvian Institute. Sk.

07.11.2013. Pieejams:

http://www.latvia.eu/sites/default/files/National_Symbols_of_Latvia_2007.pdf

Atsauce tekstā (Ceruzis, 2007).

DELFI, 2013. Soči 2014: 'Dzintarzemes' iznāciens, Delfi, 25. septembris, Sk. 15.12.2013.

Pieejams: http://www.delfi.lv/sports/news/winter_sports/others/soci-2014-dzintarzemes-

iznaciens.d?id=43683783

Atsauce tekstā (DELFI, 2013).

Dzintara aplis, 2014. Sk. 23.04.2014. Pieejams http://dzintaraaplis.lv/

Atsauce tekstā (Dzintara aplis, 2014).

Dzintara ceļš, bez dat. Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture, Sk. 30.03. Pieejams

http://www.letonika.lv/groups/default.aspx?cid=31352

Atsauce tekstā (Dzintara ceļš, bez dat.).

Dzintara puse, 2014. [Dokumentāls seriāls] Vides filmu studija, Sk. 13.04.2014. Pieejams

http://vfs.lv/2014/dzintara-puse/

Atsauce tekstā (Dzintara puse, 2014).

Pasaules Dabas Fonds, 2012. Dzintars. Sk. 26.11.2013. Pieejams http://www.pdf.lv/dzintars/

Atsauce tekstā (Pasaules dabas fonds, 2012).

Griškeviča, U. 2013. Rīga 2014: Paskatīties uz dzintaru ar 'jauno Rīgas aci'. Delfi, 8. aprīlis,

Sk. 05.05. 2013. Pieejams http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/riga-2014-

paskatities-uz-dzintaru-ar-jauno-rigas-aci.d?id=43210702

Griškeviča, U. 2014. Dzintars – skaistuma un identitātes simbols – vēstures līkločos.

Rīga2014, 13. maijs, Sk. 25.05.2014. Pieejams http://riga2014.org/lat/news/40292-dzintars-

skaistuma-un-identitates-simbols-vestures-liklocos

Identity, 2014. Oxford Dictionaries. Oxford University Press. Sk. 23.03.2014. Pieejams

http://www.oxforddictionaries.com/definition/english/identity?q=identity

Atsauce tekstā (Identity, 2014).

Harper, D. (ed.) bez dat. Identity. Online Etymology Dictionary. Sk. 23.03.2014. Pieejams

http://www.etymonline.com/sources.php?allowed_in_frame=0

Atsauce tekstā (Harper, bez dat.).

Muzeju nakts, 2014. Latvijas Republikas Kultūras ministrija, Sk. 25.04.2014. Pieejams

http://muzeju-nakts.lv/lv/

Atsauce tekstā (Muzeju nakts, 2014)

71

LETA 2013. Liepājā taps koncertzāle “Lielais dzintars”. IR.lv, 1. augusts, Sk. 10.10.2013.

Pieejams http://www.ir.lv/2013/8/1/liepaja-taps-koncertzale-lielais-dzintars

Atsauce tekstā (LETA, 2013).

Krievijas Vēstniecība Latvijā, 2011. Latvijas žurnālistu konkurss „Dzintara Spalva – 2012”.

Sk. 14.03.2013. Pieejams http://www.latvia.mid.ru/yp2011_lat_01.html

Atsauce tekstā (Krievijas Vēstniecība Latvijā, 2011)

Kuluārs, bez dat. Spektors A. (sast.). Skaidrojošā vārdnīca Tezaurs, Sk. 23.03.2014. Pieejams

http://www.tezaurs.lv/sv/?w=kulu%C4%81rs

Atsauce tekstā (Kuluārs, bez dat.)

Kursīte – Pakule, J. 2011. Dzintara ekspedīcija: „Mana būsnā it glīsis” 8. – 16. augusts, IR.lv,

25. augusts. Sk. 04.01.2013. Pieejams http://www.ir.lv/blogi/kultura/dzintara-ekspedicija-

mana-busna-it-glisis

Atsauce tekstā (Kursīte – Pakule, 2011).

Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra (LĢIA), 2011. Karšu pārlūks, Pieejams:

http://kartes.lgia.gov.lv/kartes.html

Atsauce tekstā (LĢIA, 2011).

Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka, bez dat. Letonica projekts „Zudusī Latvija”, Sk.

08.01.2014. Pieejams http://www.zudusilatvija.lv

Atsauce tekstā (Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka, bez dat.).

Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību

komiteja, 1941. Vēstules Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālkomitejai noraksts

(29. janv.), Sarakste ar Latvijas PSR TKP un izpildkomitejām par daiļamatniecības

organizēšanu, Latvijas Valsts arhīvs, 627. f., 1. a., 29. l., 56. lpp.

Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību

komiteja, 1941. Vēstules Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas centrālkomitejai noraksts

(25.marts), Sarakste ar Latvijas PSR TKP un izpildkomitejām par daiļamatniecības

organizēšanu, Latvijas Valsts arhīvs, 627. f., 1. a., 29. l., 81. lpp.

Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību

komiteja, 1941. Sarakste ar Latvijas PSR TKP un izpildkomitejām par daiļamatniecības

organizēšanu, Latvijas Valsts arhīvs, 627. f., 1. a., 29. l.

Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību

komiteja, 1941. Sēdes protokols nr. 1 (3. janv.) Sarakste ar Latvijas PSR TKP un

izpildkomitejām par daiļamatniecības organizēšanu, Latvijas Valsts arhīvs, 627. f., 1. a., 29. l.,

24., 25. lpp.

Latvijas PSR Kooperatīvās daiļamatniecības savienības organizēšanas iniciatoru grupas rīcību

komiteja, 1941. Vēstules Mākslas lietu pārvaldei noraksts. Sarakste ar Latvijas PSR TKP un

izpildkomitejām par daiļamatniecības organizēšanu, Latvijas Valsts arhīvs, 627. f., 1. a., 29. l.,

4. - 6. lpp.

Latvijas PSR Tautas Komisāru Padome, 1941. Par daiļamatniecības nozares pakļaušanu

Mākslas lietu pārvaldes pie Latvijas PSR TKP kontrolei, nr. 154. Lēmums. Pieņemts

01.02.1941., Latvijas Valsts arhīvs, 627. f., 1.a., 29. l., 87. lpp.

72

Latvijas PSR Tautas komisāru padome, 1941. Vēstules Mākslas lietu pārvaldei noraksts (2.

aprīlis), Sarakste ar Latvijas PSR TKP un izpildkomitejām par daiļamatniecības organizēšanu,

Latvijas Valsts arhīvs, 627. f., 1. a., 29. l., 89. lpp.

Lewis, C. T. 1890. Identidem. An Elementary Latin Dictionary. New York, Cincinnati, and

Chicago. American Book Company. Sk. 23.03.2014. Pieejams:

http://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus%3Atext%3A1999.04.0060%3Aalphab

etic+letter%3DI%3Aentry+group%3D1%3Aentry%3Didentidem

Liepājas Tautas mākslas un kultūras centrs, bez dat. Tautas lietišķā māksla, Sk. 13.01.2014.,

Pieejams http://www.liepajaskc.lv/kolektivi/tautas-lietiska-maksla/

Liepājā atklās lielo Dzintara pulksteni, 2004. DELFI, 22. jūnijs, Sk. 14.03.2014. Pieejams

http://www.delfi.lv/archive/liepaja-atklas-lielo-dzintara-pulksteni.d?id=8668553

LKP CK Sarakste ar Latvijas PSR Kultūras ministriju, 1960. 29. janv. – 17. nov. Cправка по

культурный обмене среди республики практике госзаказов на произведение искуства у

о работе государстенново издательства Латвийский CCP, Latvijas Valsts arhīvs, PA- 101

f., 23. a., 117. l. 19. lpp.

Palangas muitas valdes priekšnieks, 1920. T.R.M. nr. 261. Ziņojuma noraksts. Latvijas –

Lietuvas robežjautājums, Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1313. f., 2. a., 219. l. 46. lpp.

Pēteris, 2013. Intervija. Bernāti, „Krūmi”. 12. jūlijs.

PMLP Personvārdu datubāze, 2014. Dzintars. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Sk.

08.04.2014. Pieejams http://www.pmlp.gov.lv/lv/sakums/statistika/personvardu-datu-

baze/?id=137&query=Dzintars&page=1

Postill, J. 2008. What is Practice Theory? [blogs] Skatīts 25.03.2014. Pieejams

http://johnpostill.com/2008/10/30/what-is-practice-theory/

Practice, 2014. Oxford Dictionaries. Oxford University Press. Sk. 23.03.2014. Pieejams

http://www.oxforddictionaries.com/definition/english/identity?q=identity

Atsauce tekstā (Practice, 2014)

Pujēna, S. 2010. Dienvidrieteņa ražu gaidot. Latvijas Avīze, 27. oktobris, Sk. 18.03.2014.

Pieejams

http://mod.la.lv/pg_contents2.php?id=4362827&PHPSESSID=4ed88ec8e2d41166e73a4b8b9

5620e21

Saulīte, A. 2009. Saules akmens – dzintars, Vides Vēstis, nr. 9 (102) Sk. 04.05.2014.

Pieejams http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=102&what=38

Seskis, J. 1920. Palangas nozīme Latvijai. Noraksts, Latvijas – Lietuvas robežjautājums,

Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 1313. f., 2. a., 219. l., 50. lpp.

Makstniece, I. ilzemakstniece@gmail.com 2014. Dzintaru mājas, Talsu novada muzejs,

Nosūtīts 13.03.2014. Sk. 14. 03.2014. Pieejams

https://mail.google.com/mail/u/0/#inbox/144baca7e90632e6

Atsauce tekstā (Makstniece, 2014)

73

Timermane – Moora, V. 2011. Dzintara ādere. Nodibinājums „Rīga 2014” Sk. 08.07.2012.

Pieejams http://office.riga2014.org/2011/08/02/dzintara-adere-2/

Valsts Statistiskā pārvalde, 1920 – 1944. Demogrāfijas nodaļa. Latvijas Valsts vēstures

arhīvs, 1308. f., 6. a.

Zariņš, T. 2012. Valdemārs Upītis. [Bloga ieraksts] Fotokvartāls, Sk. 14.05.2014. Pieejams

http://fotokvartals.lv/2012/03/15/valdemars-upitis/

Государственный Архив Калининградской Области, 2010. Янтарную промышленность,

ф. Р-54. Калининградский янтарный комбинат, Skatīts 05.04.2014. Pieejams

http://www.gako.name/mainsite/edition/uchregdeniya/216-2010-03-27-11-22-43

Котов, В. 2013. Развитие художественной обработки янтаря в Калининградской области

на рубеже XX-XXI веков. Часть 1. Sk. 02.04.2014. Pieejams:

http://infoarena.ru/articles/2122/0/49903

Черняев, A. 2008. Совместный исход. Дневник двух эпох. 1972—1991 годы, Москва,

Sk. 03.02.2014. Pieejams: http://www.jurmalatravel.ru/arhiv_novostey/vospominania/