konservs nr. 15 - vilim plŪdonim 140

VARIMANTA PLŪDOŅA ATMIŅAS

1891

Baltijas

skolotāju

seminārs

DZEJNIEKA

ĢIMENE

PLŪDOŅA DAIĻRADES

BAISĀ PUSE

MĀKSLAS ZINĀTNIECES

CILTSKOKA PĒTNIEKA

U.C. VIEDOKĻI

140

KONSERVSNr. 15 • Marts 2014

V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas skolēnu avīze

Vilim

Plūdonim

SPEC

IĀLI

ZDEV

UM

S V

IĻA

PLŪ

DO

ŅA

140

GA

DU

JU

BILE

JAI

2 • V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas skolēnu avīze KONSERVS

ŠAJĀ NUMURĀ04 Sveiciens jubilejā

V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas direktore

05 Gudrais no mirkļiem mūžību kaļ Blogere Anna Kalna

06 V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzija Skolas ēkas, nosaukums un karogs

07 Baltijas Skolotāju s eminārs Dzejnieka un skolotāja karjeras sākums

08 Daiļrades baisā puse Psihodrāmas

09 Mazu brīdi pirms... Jāņa Lūsēna mūzika

10 Pret zelta pogu pie skrandām Piemineklis V. Plūdonim

12 Dzejnieka ciltskoksInteresanti fakti

V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas skolēnu avīze KONSERVS • 3

AVĪZES RADOŠĀ KOMANDA

Daiga [email protected]

Elvijs [email protected]

Madara [email protected]

Eva [email protected]

Patrīcija Diāna Grīnberga

Agnese Priediņa

VILIS PLŪDONSVilis Plūdonis — izcils latviešu dzejnieks. Literatūrzinātnieks, dzejas

antoloģiju un literatūras hrestomātiju sakārtotājs, publicists, tulkotājs,

dramaturgs, skolotājs. Šogad aprit 140 gadi, kopš dzejnieks sācis savu

dzīves ritumu 1874. gada 9. martā.

V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas skolēnu avīzes “Konservs” radošā

komanda piedāvā avīzes speciālizlaidumu, kas veltīts šai lielajai jubilejai.

Paldies par atsaucību un palīdzību avīzes veidošanā

V.Plūdoņa dēlam Varimantam Plūdonim,

V.Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas direktorei Janai Jansonei

V.Plūdoņa dzimtas pētniekam Zigurdam Beinertam,

V.Plūdoņa memoriālā muzeja darbiniecei Signei Samsonei,

Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja direktorei Baibai

Šulcei,

Vēstures nodaļas vadītajam Aigaram Urtānam,

Bauskas Centrālās bibliotēkas bibliogrāfei Laimai Ozoliņai,

teejtasite.wordpress. com autorei Annai Kalnai,

grāmatas "Mīlestības skartie" autorei Maijai Kreklei,

mākslas zinātniecei Inai Līnai!


ums katram gadā ir diena,

ko gaidām. Tā ir mūsu

dzimšanas diena. Mūsu

ģimnāzijas Vilim Plūdonim

arī šogad liela diena - 140 gadu. Mēs

esam vienīgā skola Latvijā, kura nosaukta

Viļa Plūdoņa vārdā. Skaisti, ka viņa vārds

saistās ar Kuldīgu, ar mūsu skolu, svarīgi

ir to saglabāt un nosargāt. Valstī Kuldīgas

skolu vārds bieži saistās tieši ar Viļa

Plūdoņa vārdu, viņa vārds ir pazīstams arī

visā pasaulē. Viļa jaunākais dēls Varimants

2000. gada rudenī viesojās Kuldīgā, kā arī

mūsu skolā un bija ļoti gandarīts, ka viņa

tēva vārds šeit tiek joprojām godāts un

mīlēts.

Kurš gan nav lasījis V. Plūdoņa „Zaķīša

pirtiņu”. Tas naivums un dziļā doma

caurstrāvo arī līdz mūsdienām, tas

liek aizdomāties par mūsu dzīvi, par

pārmaiņām, par globalizāciju.

Vilis Plūdonis ir mācījies Kuldīgas Baltijas

skolotāju seminārā. Šī skola atradās

tagadējā Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma

profesionālās vidusskolas ēkā. Kādreiz

tur ir bijusi Kuldīgas ģimnāzija. Pirms 50

gadiem mūsu skola ir pārcēlusies uz ēku

Piltenes ielā. Vilis Plūdonis savā mūžā arī ir

strādājis par labu skolotāju.

Cik patiesi skan V.Plūdoņa vārdi:

Sveiciens mūsu ģimnāzijas Viļa Plūdoņa

140. dzimšanas dienā!

SVEICIENS MŪSU ĢIMNĀZIJASVIĻA PLŪDOŅA 140. JUBILEJĀ!

M SILTI SUMINĀTA ESI

MŪSU GARA GAISMAS PILS!

TAVU VĀRDU DAUDZINOTI,

SIRDS MUMS PATEICĪBĀ SILS.

V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas skolēni un skolotāji 2013./2014. mācību gadā

MĒS NEGRIBAM ŅEMT TO, KAS MŪSU, BET ŅEMT. (VILIS PLŪDONS)

JŪSU DIREKTOREJANA JANSONE


GUDRAIS NO MIRKĻIEM MŪŽĪBU KAĻrīdī, kad mani palūdza dalīties

domās par Vili Plūdoni par

godu viņa 140 gadu jubile-

jai, es nedaudz apmulsu.

Šajā skrienošajā laikmetā, kad ik dienas

mums gar ausīm un acīm ņirb simtiem

jaunu domu, ideju un pāri galvai gāžas

informācijas lavīna, reti ir tie brīži, kad tā

patiesi aizdomājamies par savām saknēm.

Šajā gadījumā tieši par literārajām saknēm,

kuru saglabāšana mūsu mazās tautiņas

lielās kultūras mantojumā tagad šķiet tik

pat svarīga, (ja ne vēl svarīgāka) kā mūsu

vecāku un vecvecāku laikos.

Tā nu man nācās mierīgi

pasēdēt un paprātot, kas ir tas, ko nemaz

ne tik senās skolas stundas manā prātā

iedēstījušas par Vili Plūdoni? Biogrāfiskus

faktus? Nu jā, viņš dzimis 1874. gadā,

divas reizes precējies un kļuvis par tēvu

deviņiem bērniem, iztulkojis F. Nīčes filo-

zofisko sacerējumu „Tā runāja Zaratustra”,

sarakstījis neskaitāmus dzejoļus, kā arī

saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Īstajā vārdā

Vilis Lejnieks, autors ar laiku saaudzis ar

savu krietni vien plūdenāko pseidonīmu un

lasītāju atmiņā iespiedies kā Vilis Plūdons.

Tomēr šādā biogrāfiskā

pārskatā var palaist garām to skaistumu,

kas smalki, gluži kā zirnekļa tīkls, ieausts

Plūdoņa darbos. Dzejā, kas joprojām ir dzīva

un elpojoša, lai gan mūsdienu skatījumā

kādu var izbiedēt ar savu pagājības auru un

romantiskumu. Tieši Vilim Plūdonim pieder

vārdi: „Gudrais no mirkļiem mūžību kaļ’’. Un

kā gan citādi? Plūdoņa daiļrade Latviskās

kultūras un identitātes grāmatā savu vietu

ieņem vēl šobaltdien, vēl reizi apstiprinot,

ka patiesi laba māksla ir mūžīga vērtība, kas

spēj izdzīvot cauri gadsimtiem.

ANNA KALNA teejtasiite.wordpress.com

B

*Anna Kalna ir Tējtasītes bloga autore, kas bloga apmeklētājiem pazīstama ar interneta vārdu Sofija Darka. Anna blogo par dažādām tēmām – pasākumiem, dizainu, foto, kino, literatūru, mūziku, virtuvi, modi un arī par tehnoloģijām. Pēc izglītības žurnāliste, pēc pārliecības radoša personība. Ar Annas blogu vari iepazīties šeit - teejtasiite.wordpress.com.


Foto no V. Plūdoņa Kuldīgas 1. vidusskolas 75. gadu jubilejai veltītā izdevuma “Tērces”.

imnāzijas pedagogu

konferencē 1938. gada 3.

martā tika lemts par karo-

ga veidošanu, tādēļ skola

sevišķi plašu skanējumu guva gleznotāja

Kārļa Grūbes darbības laikā, viņš ir

V.Plūdoņa ģimnāzijas karoga autors. 1940.

gada janvārī no dzīves aiziet dzejnieks

V. Plūdonis. Kuldīgas Valsts ģimnāzija

1940. gada 19. februārī raksta Skolu

departamentam: „Ņemot vērā ka dze-

jnieks Vilis Plūdonis ir mācījies telpās, ko

tagad aizņem Kuldīgas Valsts ģimnāzija,

un šinīs telpās ir radušies viņa pirmie

dzejoļi, laipni lūdzu pārdēvēt Kuldīgas

Valsts ģimnāziju par V. Plūdoņa Valsts

ģimnāziju. Līdz ar to lūdzu atļauju likt

skolas karogā šādus V. Plūdoņa vārdus:

„VIENĪBĀ MĒS DIŽU, DAIĻU

MŪSU JAUNO VALSTI CELSIM.”””

1940. gada 19.martā skola tiek pārdēvēta

par Viļa Plūdoņa Valsts ģimnāziju.

1997. gada augustā Kuldīgas pilsētas

dome nolēma pārdēvēt skolu par Viļa

Plūdoņa Kuldīgas ģimnāziju, kuru pēc tam

apstiprina Latvijas izglītības un zinātnes

ministrija.

Bet skolas ēku vēsture aizsākas Kalna

ielā 19, kur, uzsākot 1922.-1923. mācību

gadu, skolai beidzot ir savs skolas nams.

Savukārt 1924. gada 30. martā bijušā

Baltijas skolotāju semināra ēku Liepājas

ielā 31, kur mācījies arī Vilis Plūdons,

iesvēta par Kuldīgas Valsts vidusskolas

otro skolas namu. Te Kuldīgas ģimnāzija

atradusies līdz pat 1964. gadam, kad tā tika

pārvietota uz pašreizējām telpām Piltenes

ielā 25. Īslaicīgi ģimnāzijas mācību korpuss

atradies arī bijušās vācu ģimnāzijas ēkā

Pētera ielā 5.

MADARA SUSTRUPA

V. PLŪDOŅAKULDĪGAS ĢIMNĀZIJA

ĢSKOLAS ĒKAS, NOSAUKUMS UN KAROGS

Liepājas iela 31 Piltenes iela 25 Pētera iela 5


JAU 19 GADU VECUMĀ VILIS TIC,

KA BŪS LIELS DZEJNIEKS

Mācījies Pilsmuižas pagastskolā,

beidzis Bauskas pilsētas skolu, no 1891.

līdz 1895. gadam mācījies Baltijas skolotāju

seminārā Kuldīgā, kur mācību iestādes

vadības uzmanību saistījis ar neiecietīgu

attieksmi pret cariskās Krievijas režīmu.

Seminārā Vilis Plūdonis intensīvi apguvis

literatūras teoriju, no 1892. gada rakstījis

daiļrades laboratorijas, dzejas tehnikas

piezīmes. 1884. gadā dzejnieks izvēlējās

pseidonīmu Plūdons, ko 1922. gadā

pieņēma par uzvārdu.

Maija Krekle grāmatā “Mīlestības

skartie” stāsta: „Jau 19 gadu vecumā Vilis

tic, ka būs liels dzejnieks. Kuldīgā, skolotāju

seminārā mācīdamies, viņš savas sirds

domas sūta mīļajam brālim Jānim. [..] Vilis

jūtas kā nākamais ģēnijs un pravietis, viņš

drošina arī jaunāko brāli nākt ģēniju pulkos

(Jānis tiešām izmēģinās roku rakstniecībā,

viņa pseidonīms būs Visvaldis). Viņš pats

semināra laikā ir izdevis pirmo dzeju

krājumu, īsti nogatavojušies jau tie dzejoļi

vēl nav, bet, ja salīdzina ar citiem… Ak,

jaunība, tavu drosmi un pārliecību! Dzīves

mērķis skaidri nosprausts, klāt pašpaļāvība

un dzīves spars!

Naudas gan vienmēr pietrūkst,

visu laiku jādzīvo parādos, ne mamma, ne

lielie brāļi naudu nesūta, tikai Jancis palīdz

no sava aptiekāra mācekļa mazumiņa. Un

vēl ilgus gadus palīdzēs.

Vilis nav bālais melanholiskais

dzejnieks, viņš ir veselīgs lauku zēns ar

prieka pilnu dzīves uztveri, kam ir savas

„flammes”, draugi, izpriecas. Kad jautrie

mācību gadi beidzas, viņš nonāk Vidzemē

un kļūst par skolotāju Liezeres bērniem.”

Mācoties Baltijas skolotāju

semināra pēdējā kursā, Plūdons vēstulē

Teodoram Zeilertam raksta par sevi: “Esmu

Baltijas skolot[āju] semināra pēdējā kursa

audzēknis. – No bērnu kājām manās

miesās tek kāda poētiska jeb, populārāki

runājot, rīmkalējiska ādere. Dzejas mākslu

esmu spraudis sevim par mērķi, kura

sasniegšanai gribu ziedot visu sava mūža

gaitu, visas savas gara spējas. Mans vārds

vēl nav atklāti pazīstams. [..]

Dēļ (dzejoļu) krājuma

apgādāšanas griezos vispirms pie

Pūcīša, bet atbildes nekādas nesagaidīju.

Projām braucot uz Kuldīgu, nogāju pie

Stepermaņu Krustiņa, kas šimbrīžam

Bauskā atvēris grāmatu veikalu. Pasniedzu

viņam savu manuskriptu un lūdzu pado-

mu, ko iesākt. Stepermanis apņēmās

viņas pats apgādāt, jo viņas neesot tik

PLŪDONS BALTIJAS SKOLOTĀJU SEMINĀRĀ

PATRĪCIJA DIĀNA GRĪNBERGA, AGNESE PRIEDIŅA

mīkstulīgas kā citiem, laj es tam tik atstājot

dzeju krājumu: viņš gribot to vēlreiz nopi-

etni pārlasīt kopā ar savu sievu, kurai esot

ļoti attīstīta dailes gauma. Patencināju par

izpalīdzēšanu, ar gaviļu pilnu sirdi devos

atpakaļ uz mājām. Es biju tas laimīgākais

cilvēks!

Nonācu Kuldīgā, gaidīju vienu

mēnesi, gaidīju otru - no Stepermaņa ne

vēsts. Norakstīju pāris vēstules. Beidzot

saņēmu atbildi sekojoša satura. (Tā kā

še nav nekāds „dāmusekrets”), tad citēju

dažas vietas iz viņa vēstules.) „Jūsu dzejoļi

izdevušies teicami, sevišķi atskaņas labas,

lai gan tautiskā dzejā tas nav tautiskas…”””

Gados, kas pavadīti skolotāju

seminārā, nostiprinās dzejnieka un

skolotāja raksturs, kas vēlāk noder, jo

dzīves apstākļi palaikam likuši tam būt

vienam. Dzīvei un radīšanai spēku rod

sevī, savā ģimenē, darbā un dziļi izjūtamās

saitēs ar dzimto pusi, tēvzemes dabu un

tautas likteņiem.

Rakstnieka laime vienmēr ir biju-

si palikt uzticīgam jaunībā nospraustiem

mērķiem – audzināt jaunatni skolā, bet

tautu ar dzeju.

Ar teicamām sekmēm 1891.gadā beidzis Bauskas pilsētas skolu, Plūdonis 1891. Gadā iestājas Baltijas skolotāju

seminārā Kuldīgā. Baltijas skolotāju seminārā Plūdonis neatlaidīgi strādā, izkopdams dzejas meistarību. Viņš rūpīgi

iedziļinās latviešu valodā, vāc retāk sastopamus vārdus, sinonīmus. Gribēdams paplašināt savu vārdu krājumu

un dzejiskās izteiksmes iespējas, viņš mēģina darināt jaunus vārdus. 1895. gadā beidzis Baltijas skolu semināru.


ārsteidzošas un iespaidīgas

ir V. Plūdoņa mazās

poēmas, kuras dēvē par

PSIHODRĀMĀM, - Baigi

(1903) un Rēgi (1908).

Izdzirdot no V. Plūdoņa literatūras

cienītājiem par poēmām, kurās ir

aprakstītas nakts vīzijas, redzējumi un

halucinācijas, man, kā mistisku lietu un

parādību cienītājai, radās interese kādu no

tām sameklēt un izlasīt, kā arī iepazīstināt

ar tām citus.

Nebiju domājusi, ka V. Plūdonis varētu

rakstīt arī kaut ko tādu kā šāda veida

poēmas – psihodrāmas, kurās ir aprakstīta,

piemēram, reāla nāves tuvošanās.

Ievērojami ir arī tas, ka tieši šo poēmu dēļ

latviešu literatūra pirmo reizi saskārās ar

iedomām un murgainajiem tēliem, un ja

iespējams runāt par dekadenci * latviešu

literatūrā, tad V. Plūdonis šo poēmu dēļ

uzskatāms arī par pašu dekadentiskāko

no visiem. Lasot šīs psihodrāmas, tiešām

radās baisas, arī neomulīgas, sajūtas, jo

visi šie redzējumi, vīzijas un halucinācijas ir

aprakstītas ļoti detalizēti un reāli. Izveidot

šausmu filmu, kuras pamatā būtu kāda no

šīm psihodrāmām, manuprāt, būtu diez-

gan reāli.

*Dekadence – no franču dékadence ‘pag-

rimums’, aiziešana no sabiedriskajām

problēmām, pievēršanās cilvēka iekšējai

pasaulei un mākslai kā būtiskākajai pas-

aules daļai.

DAIĻRADESB A I S Ā P U S E

P

Kadrs no filmas La nuit obscure

EVA TURLUTE

Tumšs piepeši paliekas mēneša sirpis:To bailīgi - bēgoši debesi tin…Klau, vecajās sienās sāk krikšķinātķirpis, - Nē – norā aiz vārtiem kāds izkapti trin.Skan tumšiskarbs troks-nis kā brāzoša krusa, Krīt šķindiens uz šķindiena pusnaktī klusā, Kad visi dus saldā un mierīgā dusā, - Vai spoks tur, vai cilvēks? – Ak, kas to lai zin!

Fragments noV. Plūdoņa psihodrāmas Baigi


2010. gada augustā Plūdoņa dzeja ar mūziku atgriezās

Lejenieku mājās, kur tika laists klajā komponista J.Lūsēna disks

„Mazu brīdi pirms...”. Diskā iekļautā mūzika radīta pirms diviem

gadiem,piedzīvojusi ap 30 koncertu dažādās Latvijas vietās,bet

disks tapis tikai tagad. Diska producente Anda Zadovska stāsta,ka

ierakstā V.Plūdoņa un K.Skalbes dzejai komponētās dziesmas ar

mīlas vārdiem dzimtenei, mātei, ģimenei, bērniem un Dievam ir

veltījums mīlestībai visplašākajā nozīmē.

Komponists J.Lūsēns, runājotpar šo disku, vairākkārt

uzsver vārdu „ pirmoreiz”. Ar V.Plūdoņa dzeju J.Lūsēns pirmoreiz

nopietni pievērsies vokālajai mūzikai un atzīst, ka Plūdoņa valoda

ir izcili muzikāla.Strādājot pie diska ierakstīšanas, viņš pirmoreiz

muzicējis kopā ar dēlu kā basģitāristu un skaņu režisoru. Šis ir arī

pirmais šāds projekts producentei Andai Zadovskai un tieši šai

mūzikai radītam duetam-mecosoprānam Kristīnei Zadovskai un

tenoram Ingum Pētersonam.

Mūziķu koncerts „Lejeniekos” bija veltīts tieši diska

klajā nākšanai. „Kur gan vēl skanēt Plūdonim, ja ne šajā vietā!?”

tā J.Lūsēns. Avīzes „Konservs” radošā komanda aicina izbaudīt

V.Plūdoņa dzejas un J.Lūsēna mūzikas skanējumu.

MAZU BRĪDI PIRMS. . .

Raksta tapšanā izmantots materiāls no laikraksta “Bauskas Dzīve”

Kristians Milzarājs, Mārcis Kalniņš,

V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas 9.b klases skolēni

Bij vienreiz mazs, mazs nieciņš –

Melnsarkans taurenīts, –

Kāds Antriņai bij prieciņš,

Kad tas bij ieraudzīts!

Tā rokā viņu ķēra,

Bet tas bij izmanīgs, –

Tak reiz to cieti tvēra,

Nu prieks bij divkārtīgs.

Aši vaļā vāž roku –

Vī! Kas tas par joku:

Melns tārps uz rokas

Pussaspaidīts lokās,

Un pie pirkstiem zib zvīņas, –

Tā skatās un brīnās . . .

„Ko brīnies, bērns,” teic

māmuliņa,

„Tu pašu laimi skatīji:

Tāpat ar pārvērtīsies viņa,

Kad rokā to reiz satversi.”

Vilis Plūdons Tauriņš

DAIGA STRUPULE-BUKA


ogad tiek atzīmēta V. Plūdoņa 140. dzimšanas diena

un 2014. gads Bauskas novadā ir pasludināts par

V Plūdoņa gadu. Bauskas novada izsludinātā metu

konkursā „Vilim Plūdonim veltīta tēlniecības objekta

Saules dārzā un Saules dārza skvēra attīstības koncepcijas

izstrāde” tika iesniegti desmit darbi. Metu konkursa mērķis bija,

izmantojot radošu sacensību un iegūt iespējami oriģinālāko

V.Plūdonim veltītu tēlniecības objektu.

Metus vērtēja Bauskas domes priekšsēdētājs Raitis

Ābelnieks, Būvvaldes vadītāja Dace Putna, biedrības „Bauskas

vecpilsēta” vadītāja Ieva Bronko-Pastore, tēlnieks Pauls Jaunzems,

Bauskas pils muzeja direktors Māris Skanis, tēlnieks Andris Vārpa.

Visaugstāko novērtējumu ieguva mets ar devīzi „Uz sau-

laino tāli”, autors Ģirts Burvis. 2. vieta tika piešķirta māksliniekam

Ārim Smildzeram ar devīzi „Atmodusies straume”, bet trešā vieta

metam ar devīzi „Un vārti vaļā veras”.

Bauskas novada pašvaldība iecerējusi tēlnieka Āra

Smildzera pieminekli V.Plūdonim „Atmodusies straume” uzstādīt

dzejnieka mājās „Lejeniekos”, kam būtu organiski jāiekļaujas

ainavā, nebojājot muzejmājas noskaņu un koptēlu. Arī Ā. Smildzers

apliecināja, ka piemiņas zīmē paustais vēstījums par Plūdoni kā

nacionālā gara iemiesotāju latviešu literatūrā varētu labi papildināt

ŠTAPS PIEMINEKLIS VILIM PLŪDONIM

Mets «Atmodusies straume», ko veidojis Āris Smildzers.

„Lejenieku” muzeja apmeklētājiem pausto vēstījumu.

Ieceres šķietami izjauca mākslas zinātniece, vēsturniece,

Plūdoņa muzeja „Lejenieki” jaunās koncepcijas autore Ina Līne.

Avīzes „Konservs” radošā komanda ar zinātnieci sazinājās.

I.Līne: „Lejenieki ir laimīgi izvairījušies no monumentālās

propagandas formasdarbiem. Ar šausmām jādzird, ka šo jau tā

papostīto, bet vēl saglābt iespējamo Zemgales lauku ainavu grib

„izdaiļot” ar pieminekli. Ēkas „Lejeniekos” ir ļoti sliktā stāvoklī. Un

jūs gribat pie šīm skrandām pielikt zelta pogu? „Lejenieki”paši par

sevi ir piemineklis, kas jāsaglabā un jākopj.”

Tēlnieks Ā. Smildzers redz šeit sava darba izvietošanas

iespējas, nekaitējot kopējai noskaņai. Tā nebūs zelta poga, bet gan

sakārtota vides daļa kopējā teritorijā.

Jautājums par pieminekļa uzstādīšanu V. Plūdoņa mājās

„Lejeniekos” paliek atklāts. Avīzes „Konservs” radošā komanda saka

paldies vēsturniecei I.Līnei par ieinteresētību un atsaucību.

IEBILST PRET ZELTA POGU

DAIGA STRUPULE-BUKA

Tēlnieks Āris Smildzers cenšas pārliecināt I. Līni, ka piemiņas zīmi lauku sētā var novietot tā, ka netiks izpostīta tās īpašā gaisotne.

PRET ZELTA POGU

PIE SKRANDĀM

Rihards Audze,

V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas 8.b klases skolnieks

Vilis Plūdons

Pērkoņtēva svētībiņa

Kas rībēja, kas dimdēja

Debess kalna klajumā?

Pērkons brauca vēja zirgus,

Uguns pīcku pliukšķinot.

Zirgi skrēja, zirgi krāca,

Rati gāja rībēdami,

Rati gāja rībēdami,

Pilni tīra sudrabiņa.

Trenci, trenci, Pērkonīti,

Savus vēja kumeliņus,

Lai jūk tavi vara rati,

Lai izbira sudrabiņš!

Gan es viņu salasīšu

Ar tētiņu tīrumā,

Salasīšu, savedīšu

Vecā rūķu klētiņā.



zejnieka priekšteči nākuši no Plutu dzimtas, kas

Bauskas apkaimē dzīvojuši jau no 16. gadsimta vidus.

Viļa Plūdoņa dzimtas pētnieks Zigurds Beinerts avīzei

“Konservs” stāstīja, ka zemniekiem te mazāk bija

jūtami muižas spaidi, jo Pils muiža bijusi gan hercoga, gan valdības

piederums, un tāpēc nav pieredzējusi privāto muižu smago likteni.

Baušķenieku gars vienmēr bijis lepns un brīvs. Viņu zeme auglīga,

mājas ienesīgas. Turības ziņā viņi stāv pāri citiem novada ļaudīm,

bijuši jau no seniem laikiem darbīgi ļaudis. Savai zemei viņi bija

“piesējušies” ar visām domām. Šo pārākumu baušķenieki arī

apzinājušies un sievas ņēmuši tikai no pašu pagasta. Tādejādi liela

daļa novada ļaužu ir savā starpā radinieki.

Savukārt Plūdoņa mātes Annas Duklavas saknes

meklējamas Duklavu dzimtas rakstos. 2013. gada vasarā Annas

un viņas trīs māsu, kā arī četru brāļu Beinertu pēcnācēji bija

pulcējušies salidojumā.

Annas Duklavas un Jāņa Lejenieka ģimenē kopā bija 4

dēli: Jānis Visvaldis Lejenieks, Kārlis Lejenieks, Augusts Lejenieks

un Vilis Lejenieks. Izpētot Plūdoņa ciltskoku, atklājas, ka Viļa

Plūdoņa brālis Jānis savu ģimeni veidojis ar kuldīdznieci Mariju

Sokolovsku. Zigurds Beinerts minēja arī interesantu faktu par to,

ka kādā fotogrāfijā, kurā redzams Vilis Plūdons ar pirmo sievu

Otīliju Kuču, patiesībā nofotogrāfēts dzejnieka brālis Jānis ar

savu sievu Mariju (foto kreisajā pusē).

DZEJNIEKA CILTSKOKS

D

Marija Sokolovska un Jānis Visvaldis Lejenieks


Tāpat maldinošs ir dažādos

informācijas resursos atrodamais fakts par

to, ka Vilim Plūdonim bijuši 7 vai 9 bērni,

jo Plūdons ir 10 bērnu tēvs. Tālivaldis

Lejnieks un Emīls Lejnieks ir dzejnieka dēli

no laulības ar viņa pirmo sievu Otīliju Kuču,

bet otrā sieva Elfrīda Melbārde dāvājusi

Vilim 8 bērnus: Vaida (1913), Antra (1915),

Ināra (1917), Vilmārs (1919), Druvenaldis

(1921), dvīnes Dainuvīte un Ilizāna (nomira

gada vecumā) (1923) un Varimants (1929).

Varimants bijis tēva iemīļotais dēls, bet

Antra - Plūdoņa mīļākā meita.

Ar skolotāju Otīliju Kuču Vilis

salaulājās 1903. gadā, bet drīz pēc tam

izšķīrās. Ar Otīliju Plūdons kopā bija

nelabprāt. Šķiršanās no Otīlijas Kučas bija

vētraina un skandaloza, tai sekoja visa

latviešu prese. Pēc tās sieva ar bērniem aiz-

brauca uz Krieviju, vēlāk nonāca Minskā, kur

vēl joprojām dzīvo dzejnieka mazmazbērni.

1904. gada Plūdons apprecējās ar

Elfrīdu Melbārdi. Savu otro sievu viņš bija

noskatījis jau kā skolnieci un apprecēja,

tiklīdz viņa sasniedza pilngadību. Elfrīda

Vilim patika, kopš viņa bija pavisam jauna.

Maija Krekle grāmatā „Mīlestības skartie” par

Vili un Elfrīdu raksta: „Galva pie galvas, plecs

pie pleca, rokas saskaras, domas un jūtas

saskan. Un vēl kāda jutekļus ielīksmojoša

vīzija: pie klavierēm sēž viņa - cēlā, mīļotā,

maigā un trauslā - baltā negližē, nē, gaišzilā

princešu kleitā tērpta. Meitene paceļ galvu

uz augšu – ak, daiļums! Jau Liezeres skolā

Vilis, jauns skolotājs, dažkārt tīšām paņēma

divpadsmitgadīgo Frīdiju aiz smakriņa, lai

redzētu viņas dzirkstošās, laimīgās acis.”

ELVIJS STEPENS

Vilis Plūdons un Elfrīda Melbārde


Vilim ar otro sievu Elfrīdu bija 8 bērni: Vaida (1913), Antra (1915), Ināra (1917), Vilmārs (1919),Druvenaldis (1921), dvīnes Dainuvīte un Ilizāna (nomira gada vecumā) (1923) un Varimants (1929).

Fotoattēlā no kreisās pirmajā rindā sēž: Varimants, Vilis Plūdons un Viļa sieva Elfrīda;otrajā rindā: Druvenaldis, Antra, Vaida, Ansis Bērziņš (Luda Bērziņa dēls, Antras vīrs), Vilmārs, Ināra un DainuvīteZigurda Beinerta arhīva foto.


vīzes radošā komanda

sazinājās ar Viļa Plūdoņa

jaunāko dēlu Varimantu

Plūdoni, kurš maijā svinēs

savu 86. dzimšanas dienu. Lūdzām viņu

dalīties savās atmiņās par tēvu.

Sarakstē Varimants atzīst, ka ir

liels prieks saņemt e-pastu ar ziņu, ka

arī Kuldīgā tiek atzīmēta viņa tēva 140.

dzimšanas diena, jo, kā jau zinām, to dara

arī dzejnieka dzimtais Bauskas novads.

Jautājot par viņa atmiņām

laikraksta “Dienas” publikācijā “Tēva

lutinātais un pērtais dēls’’ (22.09.2000.),

Varimants atzīst, ka rakstā dažas lietas ir

nedaudz pārspīlētas un dažas visā pilnībā

nesaskan ar viņa teikto: „Virsraksts “Tēva

lutinātais un pērtais dēls” ir pārspīlēts.

Lutinātais ir pareizs, bet virsraksta otro

daļu var pārprast, ka esmu ļoti bieži pērts,

tā tas nav bijis. No tēva pērienu saņēmu

trīs reizes, un divas no tām bija noteikti

pelnītas.”

Varimants turpina: “Var

izprast, ka visu mūžu esmu bijis fabrīkas

strādnieks, tā tas nav. Jā, strādāju fabrīkā

dažus gadus, kamēr apguvu angļu valodu,

tad apmekēju vakara skolas un uzstrādājos

par uzņēmuma vadītāju.

Es negādāju par tēva kopoto rak-

stu izdošanu, no tā visā pilnībā atturējos

un nekādos lēmumos nepiedalījos, jo tas

būtu interešu konflikts - tanī laikā biju

DV Kanadā valdes priekšsēdis, izdošanu

izkārtoja Daugavas Vanagu Kanadā valde

bez manas līdzdalības.” [..]

Savukārt citā vēstulē Varimants dalījās

ar mums savās spilgtākajās atmiņās jau

plašāk.

“Lūdzu, atveriet pielikumu, pievi-

enoju dažas rindiņas par manu tēvu, dze-

jnieku Vili Plūdoni. Atvainojos par otras

lpp. beigām, kad mans dators “saniķojās”

un atteicās rakstīt pareizās rindiņās, bet

protams, tas ne maina saturu. Būtu jau

daudz ko rakstīt, bet vienmēr pietrūkst

laiks.

Vienu lietu aizmirsu, kas bija

ļoti svarīgs manam tēvam un līdz ar to

arī mums, viņa bērniem. Tēvs uzsvēra un

pastāvēja, ka ģimenes vārds rakstāms

Plūdons, bez “i”. Par daudz laikrakstos u.c.

parādās Plūdonis, tas ir galīgi nepareizi.”

(turpinājums nākamajā lpp.)

VARIMANTA PLŪDOŅA ATMIŅAS PAR TĒVU

A

Varimants Plūdons

Tētis vienmēr man noprasīja, vai esmu nomazgājis rokas pirms ņemu grāmatas, jo grāmatām bija jābūt tīrām un bez „ēzeļausim” – uzlocītiem lapu stūriem.


KAS ZIN?

Vai atnākšuVēl citu mīļu, gaišu vasaruŠai lauku vientulībā klusā, jaukā,Kur irbe irbi druvas malā saukā;Kur manas baltās bērnu dienas plauka; Kur laimīgs sapņoju Par to, ko dzīvē kādreiz panākšu,- Vai atnākšu?...

Vai klausīšosVēl sapņaindzidros vakaros,Kā sirmās vīksnas žogu malās žvīgoKā purva strazds aiz upes skaļi līgoUn grieze dābolā vēlk dziesmu vienmuļīgo,Kas maigi iemidzina dusošosUn briedē rudzus zaļi vārpotos- Vai klausīšos?...

Vai vērties būs man ļautsVēl upes saulsirmā, kas mīļi pauž tik daudz,Un lankās rasainās, kur vakars miglu smeļasUn silā krēslainā, kur rīta saule ceļas,Un druvās piekalnē, kur vēja vilnīts veļas,Un tur, kur dus mans mīļais strauts,Kur bērns es klīdu, saldu sapņu skauts,Vai vērties būs man ļauts?...

(turpinājums nākamajā lpp.)

Kad tēvs mira, man bija nepilni 12 gadi,

bet no atmiņas nav izdzēšami daudzi jauki

brīži pavadīti ar tēvu, jeb kā mēs, bērni,

viņu saucām – tēti. Tas bija tik sen, ka

tagad man sāk jukt, ko es atceros pats un

ko tiku dzirdējis no mammas, brāļiem vai

māsām.

Ziemas pavadījām Rīgas mājā 57

Vienības gatvē, tur tēva darba istabā gar

visām sienām bija lieli grāmatu skapji un

telpas vidū, ar muguru pret muguru, tādi

bija četri. Pie loga rakstāmgalds un virs

durvīm liela tēva vecmāmiņas Senītes

bilde. Mamma teica, ka tēvs, vakaros ejot

ārā no darba istabas, vienmēr Senītei

pametis ar roku. Tētis mudināja uz lasīšanu

un bieži man pirka grāmatas un abonēja

bērnu žurnālu „Jaunības Tekas”. Manām

grāmatām vienā skapī bija ierādīti divi

apakšējie plaukti, es varēju iet darba

istabā un lasīt, bet, ja tēvs strādāja, man

bija jāuzvedas klusu. Tētis vienmēr man

noprasīja, vai esmu nomazgājis rokas

pirms ņemu grāmatas, jo grāmatām

bija jābūt tīrām un bez „ēzeļausim” –

uzlocītiem lapu stūriem. Tie bija jauki

bērnības brīži pavadīti kopā ar tēti viņa

rakstāmistabā, tos vēl šodien ar siltu sirdi

atceros.

1939. gadā „Grāmatu Draugs”

izdevniecībā iznāca tēva kopotie raksti

– daiļdarbi, četros sējumus. Pirmās simts

vai divi simti grāmatas, skaitu es neat-

ceros, bija ar tēva parakstu tituļlapā. Lapas

pirms salocīšanas un iesiešanas tika atves-

tas uz mūsu māju, tēvs tās savā darba

istabā parakstīja, un mans pienākums

bija ar tintes dzēšlapu katru parakstu

nosusināt, biju vareni lepns, ka man tas

tika uzticēts. 1988./89. gadā Daugavas

Vanagi Kanadā izdeva tēva kopotos rak-

stus, tieši fotogrāfētus no orģinālā izde-

vuma, bet papildinātu ar vienu dzeju, kuru

tēvs uzrakstīja pēc daiļdarbu izdošanas

1939. gada vasarā, acīm redzot ar nojautu

par nākotni:

V. Plūdoņa vecmāmiņa Senīte V. Plūdons ar sievu un bērniem

“Bērni bija Plūdoņa drošais balsts, sirds iepriecinājums un nākotnes cerība. Ģimenē viņš redzēja cilvēka dzīves jēgu.” (R. Ādmīdiņš)


Kad beidzās skola, vasaras mēnešus visa

ģimenē pavadīja Lejeniekos. Pārcelšanās

nebija viegla, jo tēvs ņēma līdz ļoti daudz

grāmatas, tās rūpīgi tika sapakotas vairākās

kastēs. Kā jau iepriekš minēju, grāmatas

tēvs ļoti sargāja. Cietos vākos iesietām no

avīzēm bija jāsaloka speciāli uzliekamie, lai

grāmatu stūri netiktu sabojāti. Ar smago

ormani grāmatu kastes un citas mantas

aizveda uz Torņukalna preču staciju un

ar vilcienu nogādāja Meitenē, tur viss

tika pārlikts uz šaursliežu vilcienu Meitene

– Bauska. Stacijā vilcienu sagaidīja divi

pajūgi un visu aizveda uz Lejeniekiem.

Rudenī, pirms sākās jauns skolas gads, šis

process tika atkārtots otrā virzienā.

Tēvs mīlēja dabu un daudz laiku

pavadīja ārā, bieži Lejenieku augļu dārza

galā zem lielā ozola, kas bija netālu no

Anduļa liepas. Bieži staigāja pa ceļu no

mājām uz strauta gravu, vai sēžot un lasot

strauta gravā. Viņš mīlēja Jautro strautu un

strauta gravu un iemācīja mums, bērniem,

arī to mīlēt. Pat sava beidzamajā dzejā

viņš saka: „Un tur, kur dus mans mīļais

straut, Kur bērns es klīdu, saldu sapņu

skauts”. Kad pēc 48 gadu trimdas pirmo

reiz apciemoju Lejeniekus un aizstaigāju

līdz Jautrā strauta gravai, mani sagaidīja

milzīgi nepatīkams pārsteigums – nav

vairs Jautrais strauts, kuru tēvs apdzejoja,

nav vairs strauta grava, to šķērso apkārtnei

nepiederīgs dambis. Viens mierinājums –

labi, ka to neredz dzejnieks!

Tēvs bieži, paņēmis saloka-

mo krēsliņu, aizstaigāja līdz Lejenieku

kapiem, tie bija tikai pāris simts metrus

no mājām, un pie savu vecāku un brāļa

kapa sēdēja, lasīja un droši vien kavējās

bērnības atmiņās. Garš ir stāsts, kā radās

Plūdoņa kapi, mēģināšu īsuma par to

pastāstīt. Apkārtējām saimniecībām bija

kopganības, kas gan lielāko tiesu bija

skaists priežu mežs. Viss tika sadalīts, un

tēvs no Lejenieku daļas atvēlēja mežu

kapu paplašināšanai. Kad Vilis Plūdons

saņēma Tēvzemes balvu, tad par to tika

uzcelti skaisti kapu vārti ar zvana torni

un visapkārt kapiem uzcelts jauns žogs.

Lejenieku kapus pārsauca par Plūdoņa

kapiem.

Atceros, ka tēvs pasūtīja amat-

niekam jaunu laivu. Tā kā bijām liela

ģimene, tad laivai bija divi pāri airu, pie

katras sēdēja viens airētājs, tēvs laivas galā

pie stūres. Laiva bija krāsota, ja pareizi

atceros, balta, sarkana un zaļa, saucās

„Kaija”. Dzejniekam patika zvejot, un para-

sti es tiku ņemts līdzi. Tēvs pats sēdēja pie

airiem, velces šņore aptīta ap pogu, labi,

ka nekad nepieķērās liela zivs.

Ir vēl citas jaukas atmiņas par

tēvu, ceru, ka vienu dienu piespiedīšos un

tās plašāk uzrakstīšu.

Ar cieņu

Varimants Plūdons

ELVIJS STEPENS


Plūdoņa kapi

w w w . v p g . k u l d i g a . l v

VILIM PLŪDONIM 140V . P L Ū D O Ņ A K U L D Ī G A S Ģ I M N Ā Z I J A

Žaklīna Cabule, V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijas 11. a2 klases skolniece

Vilis Plūdons

Ziedoņdziesma

Atvērušies ziedoņvārti.

Ābeļziedi, balti, sārti,

Dārzu dārzos pretī smaida,

Zelta bites ciemā gaida.

Zālē pieneņzvaigznes laistās,

Gaisā mākoņsalas skaistas;

Liekas: ziedoņtīksmi justu

Un, uz vietas stāvot, kustu.

Saule jaunās lapas glāsta

Un ko mīļu viņām stāsta;

Un tās klusi klausās viņu –

Balto saules māmuliņu.

Arī tu ar visu būti

Ziedoņsaules glāstu jūti,

Un tev dabā krāšņā, zaļā

Dvēsele kā zieds plaukst vaļā.

konservs nr. 15 - vilim plŪdonim 140

Documents