1918. gada Ziemas-svētkos, tikai pirms mē-neša bija dibināta neat-karīga Latvijas republika, taču svētki Rīgā tika svi-nēti neskaidrās nākotnes nojautās. Jau 25. decem-

brī kļuva skaidrs, ka vācu armija mūsu galvaspilsētu atdos boļševikiem. Jau jan-vārī Latvijas pagaidu valdības vienīgā darba un dzīves telpa bija tvaikonis Sa-ratov Liepājas ostas reidā. Pirmā pasau-les kara laikā bēgļu gaitās bija devušies aptuveni 570 tūkstoši mūsu iedzīvotāju. Latviju izpostīja, lauki palika neapsēti.

1928. gada decembrī neatkarīgās valsts desmitajos Ziemassvētkos lielā-kā daļa bēgļu bija atgriezušies. Nesen uzsāktā agrārā reforma daudziem neat-karības cīņu dalībniekiem deva iespēju svinēt svētvakaru uz sava īpašuma ze-mes, daļai par pirmo mājvietu vēl kalpo-

ja zemnīcas. Greču ciematā pie Nirzas uz austrumiem no Ludzas turienes igau-ņu kolonijas bērniem labvēļi no Igauni-jas bija atsūtījuši Ziemassvētku dāvanas.

1938. gada Ziemassvētkos izrotātā Latvija daudziem droši vien atstājusi vis-nostaļģiskākās atmiņas. Zvanīja baznīcu zvani, ieskandinot svētvakara dievkal-pojumus. Tikai pēc deviņiem mēnešiem Vācija un PSRS iebruka Polijā, savukārt novembra beigās sākās karadarbība So-mijā. 1938. gadā dzejnieks Edvarts Virza saņēma Tēvzemes balvu par poēmu Strau-mēni. Pēc Latvijas okupācijas līdz pat 1988. gadam Edvartu Virzu bija aizliegts pieminēt, un darbus neizdeva, un vēl ta-gad ir maz to, kuri atceras, ka šogad Treša-jos Ziemassvētkos viņam palika 135 gadi.

1948. gadā Vācijas bēgļu nometnēs Latviešu Centrālās komitejas Mākslas

Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA, VIC 3141, AUSTRALIA — Email: redakcija@laikraksts.com

Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An Australian newspaper for Latvians worldwide

Nr. 529 2019. gada 3. janvārī TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991

9HRLINH*gjjaac+

SatursAustrālijas ziņas ......................... 4, 5, 6, 7, 12Latvijas ziņas ...............................1, 2, 8, 9, 12Latvieši pasaulē ................... 2, 4, 10, 11, 13Redakcijā .............................................................3Latvijas Valsts Prezidents ...................1, 15Diāna Jance ................................................1, 13Ilze Garoza ...................................................2, 14PBLA ......................................................................3AL57.KD ...............................................................4Jancis .....................................................................5Dainis Markovskis ...................................5, 13Jānis Purvinskis .........................................6, 12Māra Branča skatījums ................................8Aina Gailīte ........................................................9Arnolds Žubeckis ................................. 10, 11Vilis Mileiko ...............................................11, 13Nekrologi .................................................. 14, 15Datumi ...............................................................16Sarīkojumi, ziņojumi...................................16Eiro kurss ...........................................................16

Prezidenta Vējoņa uzruna2018/2019 gadumijā

Mīļie Latvijas ļaudis ikvienā novadā, pilsētā un plašajā pasaulē!

Latvijas draugi!Aizvadītais gads

vienmēr paliks mūsu at-miņā kā Latvijas valsts simtgades gads. Gads,

kurā mēs paši sevi ieraudzījām no jau-na. Cik Latvija ir liela un stipra.

Aizvadot Latvijas pirmo gadsim-tu, esam izvērtējuši padarīto un rau-gāmies nākotnē ar jaunām cerībām un lielu darba sparu. Esam radījuši jaunas kultūras bagātības, izdziedājuši un izdejojuši veselu gadsimtu. Pieņēmu-ši atbildīgus lēmumus, veicinot mūsu valsts ekonomisko izaugsmi un kopā veidojot stipru un labklājīgu valsti.

Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs

ir lepni plīvo-jis, un mūsu tautas lūg-šana – valsts himna ar pa-tiesu lepnumu skanējusi visā plašajā pasaulē.

Turpinājums 15. lpp.

Mūsu ZiemassvētkiAtskats uz svinēšanu pēdējos simts gados

Turpinājums 13. lpp.

Austrālijas Latviešu 57. Kultūras dienu Kopkora koncerta noslēgums.

FOTO

Edg

ars G

rest

e

2. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

2019. gada 3. janvā-rī plkst. 21.15 LTV1 būs skatāma dokumentālās īsfilmas Atgriešanās TV pirmizrāde. Stāsts dokumentē trīsdesmit-gadnieces Imantas dzīvi

no dzimšanas līdz kāzām. Dzimusi un augusi ASV, viņa rod sevī drosmi at-griezties vecvecāku dzimtenē.

Dokumentālā īsfilma ļauj ielūko-ties personiska stāsta aizkulisēs – kā ir pārcelties uz dzīvi Latvijā, ja līdz šim esi dzīvojis ārzemēs? Savu atgrie-šanās stāstu vecvecāku dzimtenē, caur video un foto dokumentācijām, īsfilmā izstāsta pati Imanta. Viņa jau septiņus gadus dzīvo Rīgā, kur pēc skolotājas darba Iespējamā misijā, šobrīd strādā augošā Latvijas jaunuzņēmumā un dzied mūzikas grupā Imanta Dimanta un draugi.

Ar Latvijas Kultūras ministrijas un Amerikas latviešu apvienības (ALA) finansiālu un Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) administratīvu atbalstu tapusī dokumentālā filma ir turpinājums 2017. gadā Latvijas Simt-gades programmas ietvaros tapušajai filmai Izmēģinājums, kas vēsta par trīs

ASV dzimušu jauniešu dalību ALA prakses programmā Latvijā. „Ar šo otro filmu vēlējāmies parādīt, kā tas ir ne tikai izmēģināt padzīvot Latvijā pā-ris nedēļas vai mēnešus, bet pieņemt lēmumu par pastāvīgu pārcelšanos uz dzīvi Latvijā,“ skaidro Amerikas latviešu apvienības Kultūras nozares

Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855

Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219

SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA

Tel/fakss: (03) 98273753redakcija@laikraksts.comlatvietis@netspace.net.auwww.laikraksts.com

Editor: Dr. Gunars NagelsAssociate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena drukātam

laikrakstam: $50 par 10 numuriem, $95 par 20 numuriem vai $240 par 52 numuriem ar piegādi Austrālijā.

Čekus rakstīt uz vārda:„Sterling Star Pty Ltd“.

Sludinājumu cena: $6 par 1 cm telpu vienā slejā vienā numurā.

Content and design:© Sterling Star 2019.All rights reserved.

Tīmeklī/Online ISSN 1837-6991Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību. Redakcija

patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts honorārus nemaksā.

Dokumentālā īsfilma „Atgriešanās“Vēsta par Amerikas latvietes ceļu uz vecvecāku dzimteni

Kadrs no filmas „Atgriešanās“.

FOTO

Pub

licitā

tes f

oto

Turpinājums 14. lpp.

Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī Laikraksts „Latvietis“ 3. lpp.

RedakcijāSveicināti, lasītāji!Laimīgu Jauno gadu!Čekas maisi ir vaļā,

un katrs var izteikt sa-vas domas par to saturu. Galvenais, protams, par ko komentē, ir maisu sa-

turs – kuri vārdi tur atrodami un kuri nav. Publicēšana ir radījusi veselu jau-tājumu sēriju.

Piemēram, kā uzrunāt savu pazi-ņu, kura vārds ir atrasts maisos. Vai pie nākamās tikšanās uzreiz apsūdzēt to par stukaču, vai mazliet neveikli teikt, ka ir kaut kas nelabs par viņu uzzināts un gaidīt paskaidrojumu? Varbūt vienkārši uzrunāt ar viņa seg-vārdu, lai viņš saprastu, ka Tu zini par viņu, un neteikt citādi nekā?

Noteikti bija jāpublicē aģentu karto-tēka, bet grūti saprast, kāpēc ir tik maz informācijas dots, lai labāk saprastu, ko nozīmē vārda atrašanās kartotēkā.

Pirmkārt, presē parādījušos aģentu sarakstos parasti nav norādīta daļa un nodaļa kurā savervēts. Ir viena lieta, ja zinātnieks devās uz konferenci vai stažēties ārzemēs un tika savervēts 1. daļas (Ārējā izlūkošana) 3. nodaļā (Zinātniski tehniskā izlūkošana), lai ziņotu par zinātnes progresu ārzemēs. Ir cita lieta, ja tika savervēts 5. daļas (Cīņa pret ideoloģisko diversiju) jeb-kurā nodaļā. Aģenta daļa un nodaļa ir norādīta uz katras kartītes.

Otrkārt, kādas sekas draudēja če-kas štata darbiniekam – vervētājam, ja viņš iedrošinātos graut čekas darbu, sarakstos ievietojot it kā viņa savervē-tu aģentu, kurš nebūtu piekritis sadar-boties?

Treškārt, ja aģents savervēts vienā daļā, vai viņš arī varēja dot ziņojumu citai daļai?

Ceturtkārt, kur ir atsevišķais sa-raksts ar čekas štata darbiniekiem – vervētājiem? Kur ir viņu atmiņu stāsti?

Un beidzot, vai labāk rakstīt VDK (kā darīts likumā un maisu mājas lapā), vai KGB (kā mājas lapas adre-sē – kgb.arhivi.lv)?

GN

Cena $35 (+$10 piegāde Austrālijā).PO Box 6219, South Yarra, Vic. 3141

redakcija@laikraksts.comČeki rakstāmi: „Sterling Star“

Katrs mēnesis ir uz divām A4 lapām.

2019. GADA KALENDĀRS

ILZE ŠĒNBERGA NĀGELA

Gada fragmenti

Vārda dienu kalendārs ar Latvijas Republikas svētku un atzīmējamām dienām

ApsveikumsPBLA priekšsēde

Noliksim bēdu zem egles zariem,Aizdegsim sveces, lai mieru sirds rod.

Lūgsim no egles sev zaļo spēku,Paņemsim gaismu,ko svētvakars dod!

/V. Kokle- Līviņa/Mīļie tautieši pasaulē un tēvzemē!Esam aizvadījuši darbīgu gadu visās mūsu mītņu zemēs tuvumā un tālumā.

Esam gaidījuši Latvijas simtgades svinības, posuši sevi, savas sētas, savas sir-dis valsts svētkiem visa gada garumā. Esam godam strādājuši un lepni svinējuši svētkus, ievadot mūsu Latviju nākamajā simtgadē.

Šajā klusajā Ziemssvētku laikā aicinu jūs apstāties un padomāt par saviem tuvajiem, par savu tautu un valsti – par to, cik laimīgi varam būt, ka piedzīvo-jam šo laiku, par to, ka mums ir labi līdzcilvēki, gudra tauta, kas, dzīvojot kā tēvzemē, tā svešumā, var kopā strādāt savas brīvās Latvijas valsts labā!

Lai Ziemsvētku miers ir jūsu sirdīs, lai gaišas domas, cēli mērķi un labi darbi pavada jūs visus nākamajā 2019. gadā!

Kristīne Saulīte,PBLA priekšsēdeRīgā, 2018. gada Ziemsvētkos

4. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

Pēc AL57. KD Kop-kora koncerta svētdien, 30. decembrī, ALKD karogs tika nodots nā-kamajiem KD rīkotā-jiem – Ilonai  Brūverei un Klārai Būverei; ka-

rogs ceļos uz nākamo Kultūras dienu norises vietu – uz Sidneju. Karogu sa-ņemot, Ilona Brūvere teica: „Paldies. Mēs šogad svinam Latvijas Republi-kas simtgadi plašā pasaulē, daudzās zemēs, bet tauta viena. Latviešu Kul-tūra: mūzika, dziesma, deja, rakstītie un runātie vārdi, ir izveidojuši un uz-turējuši mūsu latvietību daudz ilgāk. Tātad nav pārsteidzoši, ka Austrālijas Latviešu Kultūras dienas jau ir spē-jušas iedvesmot vairākas paaudzes, vienot un iepriecināt. Ar to turpināsim apvienot Latviešu stāstu Austrālijā, Latvijā un tiksimies AL58. KD Sidnejā 2020. gada nogalē.“

Klāra Brūvere turpināja angliski.Karogu saņēma viss Sidnejas Lat-

viešu koris, kas nonāca un nostājās pirmā rindā. Karognesējs bija Ojārs Greste, kas latvietības uzturēšanai Sidnejā ir ziedojis daudz laika un ener-ģijas.

Kad runas bija beigušās, koris ko-pīgi nobeidza ar: Paldies, Adelaide! Uz redzēšanos Sidnejā!

Ilona BrūvereLaikrakstam „Latvietis“

Kultūras dienu karogs atstāj AdelaidiAustrālijas Latviešu 58. Kultūras dienas notiks Sidnejā

2020. gada AL58.KD vadītāja Ilona Brūvere uzrunā publiku. Viņai blakus Klā-ra Brūvere. Labajā pusē AL57KD vadītājs Rūdis Dancis.

FOTO

Edg

ars G

rest

e

Rūdis Dancis nodod KD karogu 2020. gada AL58.KD pārstāvim Ojāram Grestem. FO

TO E

dgar

s Gre

ste

Jāpateicas Jānim Kramēnam, jo viņš at-kārtoti uzsvēra, ka Lat-vija nav liela valsts. Bet kāpēc politiķi un valsts vīri vēl joprojām gandrīz vienmēr apgal-vo, ka Latvija ir maza

valsts. Kāpēc mēs paši apzināti un ar nolūku pazemojam sevi un pazemoja-mies un nostādām savu valsti negatī-vā gaismā, sakot, ka tā ir maza valsts, neapzinoties, ka ir liela starpība starp nelielu valsti un mazu valsti. Proti, ja sakām, ka Latvija ir maza valsts, mēs to nostādām negatīvā nozīmē. Ja uz-sveram, ka Latvija nav liela valsts ar pārliecību, mēs sevi iekļaujam lielākā valstu kopienā Eiropā. Vārdam maza ir negatīva pieskaņa, bet vārdam nav liela ir norāde uz iespēju kļūt lielākai, šinī gadījumā, tīri no psiholoģiskā vie-dokļa, ne jau platības ziņā. Globālisti teiks, vai nav vienalga! Tomēr, mums,

vairumam, – nav.Nav ko pašiem sevi pazemot, bet

jābūt pārliecinoši lepniem par savu valsti arī tad, kad tā nav liela valsts un jāizvairās no atkārtotas uzvēršanas, ka Latvija ir maza valsts. Te pārmetumus ir visvairāk pelnījuši mūsu politiķi, valsts vīri, kā arī tik daudzi inteliģen-ces pārstāvji, pat mācību spēki. Šiem cilvēkiem būtu jārāda labā priekšzīme ar izvairīšanos šī mīta apzinātā turpi-nāšanā sabiedrībā.

Pēc pēdējiem datiem Eiropā ir divdesmit piecas (25) mazākas valstis (ieskaitot Kosovu) platības ziņā, nekā Latvija. Kāpēc to mēs neuzsveram sa-vās runās un rakstos – presē? Vienmēr visādi taisnojāmies un pat aizbildinā-mies, tā kā atvainodamies, ka esam maza valsts un ar to lepojamies. Nē. Latvija nav liela valsts!

Kad pēdējo reizi esam lasījuši vai dzirdējuši, ka kāds būtu teicis, ka Dā-nija, Šveice, Holande vai Beļģija ir

maza valsts un lepojušies ar to?Vēl joprojām nekādi nevaram at-

brīvoties no mazvērtības kompleksa, ko tik bieži uzturam apzināti vai ne-apzināti, paši. Viss tas ir jāpārvar un jāatbrīvojas no tā. Mums jābūt lepniem par savu valsti, savu valodu, un tas vienmēr ir jāapliecina sabiedrībā.

Laimīgu JAUNO GADU!Jānis J. Dimants, Jr., M.D.

31. decembrī, 2018. g.,Mineapolē, ASV

Laikrakstam „Latvietis“* * *

Novēlu Jums un visiem, kas saistīti ar laikraksta LATVIETIS izdošanu, – možu, rosīgu, ražīgu, kustīgu, veselīgu un radošu JAUNO GADU!!!!!

PALDIES VAR VISU TO, KAS TIKA DARĪTS 2018. GADĀ MŪSU TAUTAS LABĀ.

Patiesā cieņā –Jānis J. Dimants, Jr., M.D.

Beidzot jāsaka, ka Latvija nav liela valsts...Neaprakstīsim Latviju negatīvā veidā

Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī Laikraksts „Latvietis“ 5. lpp.

2018. g. 2. decembrī, 1. Adventa svētdie-nā, Melburnas Latviešu Ciema baznīcā mā-cītājs Dainis Markovskis pakavējās atmiņas par Latviešu Ciema baznīcu.

Pirms 20.gadiem, 1998. gada  6. decem-brī, 2. Adventa svētdienā, Dievs dāvināja Melburnas Latviešu Ciemam savu dievnamu –

Ciema Baznīcu jeb kā daudzi to ir mīļi iesaukuši – baznīciņu.Toreizējais Melburnas 1. latviešu evaņģēliski luteris-

kās draudzes priekšnieks un Latviešu ciema valdes locek-lis – Aivars Saulītis raksta: „Pirmajos trimdas gados bijām aizņemti, nostiprinot savas dzīves ekonomiskos pamatus, un par gados vecākiem ļaudīm daudz nedomājām, jo tolaik paši bijām jauni – atlasīti no Vācija DP nometnēm kā darba spē-jīgi, ar īstajiem muskuļu izmēriem. Ja ģimenē bija kāda veca māmiņa, tad tā arī mājās tika uzturēta un apgādāta. Bet gadu tecējumā arī kādreiz jaunie sāka skaitīt grumbas vaigos un zudušos matus pakausī – mēs sākām apzināties, ka arī mums tuvojas vecumdienas. Un ne jau visiem būs tādi apstākļi, ka

Latviešu Ciems aicinaSvētdien, 20. janvārī, plkst. 14.00 Ciema Lielajā zālē uz

klasiskās mūzikas pēcpusdienu.

Sofija Kirsonova (vijole) un Sandra Birze (klavieres)XXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXXX

Pēc koncerta būs uzkodas un atspirdzinājumi.

Ieeja pret ziedojumiem Latviešu Ciemam, sākot no $15

Nosvinēts kā nākas...Jancis par Ziemassvētku svinēšanu

Ziemassvētki un visas padarīšanas, kas saistītas ar tiem, nu ir nosvinētas pa godam un tagad tikai jāgaida, ko nesīs Jaunais Gads.

Tā kā svinētāju ve-cums grozījās starp 85 un 100, tad nav domājams, ka pārmērīga svinēšana būtu nākusi veselībai par labu. Bet Ziemassvētki nāk tikai reiz pa gadu; kas tad domās par tādiem sīkumiem.

Tā galvenā svinēšana jau notika pie galdiem, un tā kā mūsu šefs Mi-ķelis ir latvietis, tad sapratīsiet, ka ēdieni bija ne vien pēc latviešu garšas, bet tie neapšaubāmi varētu apmierināt pat visizsmalcinātāko gardēžu apetī-tes. Nemaz nemēģināšu aprakstīt vi-sus gardumus, ko baudījām. Pietiks, ja pieminēšu, ka Ziemsvētku vakara vakariņās bija pat tādas mantas kā – šprotes, zuši un nēģi.

Ja man būs kādi pāris kilo pieau-

gums svarā, tad nečortošos, kā paras-ti to daru, bet tikai aplaizīšu lūpas un teikšu: Tas bija to vērts!

Otrs svinēšanas veids, kas tika piekopts gandrīz ar tikpat lielu prieku, bija dziedāšana. Dziedājām rītā, dzie-dājām vakarā un pa vidam ar; kad ne-ēdām, tad dziedājām. Bija jauki svētki.

Bija jau pa vidam arī priekšnesumi. Smuki un vērtīgi priekšnesumi, bet tā kā nevaru atcerēties vārdus, ko kurš darīja un kas kurš bija, tad par to labāk lai pastāsta kāds cits. Nebūtu smuki, ja es kādu izlaistu – nepieminētu.

Ja šis tas izklausās mazliet pār-spīlēts, tad nav ko uztraukties, mana bikšu josta jau sen kā pārspīlēta un es nemaz neuztraucos. Ja par ko ir jāuz-traucas, tad par šādiem tādiem sīku-miem, kas agrāk droši vien bija skaid-ri, bet tagad liek drusku padomāt. Par piemēru:

Ziemassvētki sabraukuši,Rakstītāmi kamanām;

Tekat bērni saņemat,Basajāmi kājiņām.Kamanas laikam bija tādas lielā-

kas ragaviņas, ar kurām pieaugušie šļūca pa sniegu, bet kā viņas varē-ja būt rakstītas, tas nav un nav vairs man saprotams. Es rakstu un driķē-ju diezgan bieži, bet uz papīra un uz rakstāmgalda – ne uz ragavām vai pat kamaniņām. Un kas tie par vecākiem, kas savus bērneļus dzen ārā sniegā ar basām kājām? Tas man nekad nav bijis saprotams. (ŠAUSMAS!) Vai šodienas bērneļi saprot, cik viņi laimīgi, ka te nav sniega? Droši vien, ka ne. Bet man šitādi sīkumi iekrīt prātā un nedod vairs miera. Naktīs pat gulēt nevaru... Ja arī netīšām iemiegu, tad redzu, ka snieg sniegs, un jūtu, ka salst kājas. Un kāds par visu makti pavēl, lai rakstu. Uz kamanām! Baigi Muduļi!

JancisLaikrakstam „Latvietis“

Melburnas Latviešu Ciema baznīcai – 20 gaduAtskats notikušajā

Vitrāžas māksliniece Irīna Pūpēde un māc. Dainis Mar-kovskis Aļģimanta Pūpēža projektētā Ciema dievnamā.

FOTO

Mār

tiņš B

iršs

Turpinājums 13. lpp.

6. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

Kad svētdienas rītā, 16. decembrī, ierados Latviešu Centrā, tas jau mudžēja ar bērnu no-darbībām. Mūsu krēsli un bērnu galdiņi bija sa-kārtoti Centra pagalmā, un bērni ar māmiņām

nodarbojās gan ar Ziemassvētku skatu zīmējumu krāsošanu, gan Ziemassvēt-ku zvaigznes izgriešanu no papīra, gan ar spēļu lietiņām. Viss kā bērna vecu-mam piederas.

Ar dažu bērnu un māmiņas palīdzī-bu uzstādījām mūsu eglīti, kurai visus zarus bija jāieloka tā, kā īstai eglei tas būtu līdzīgi. Piekārām elektriskās sve-cītes un pārbaudījām, vai svecītes deg. Kaut kādi bumbulīši un spīdīgas, krā-sainas vijas mums bija, kuras visas ar māmiņu palīdzību bērni arī izdekorēja. Citus dekorējumus mums pašiem bija jā-taisa. Tie bija no dažādu krāsu vilnas dzi-jas uz kociņiem tīti četrstūraini, krāsaini dekorējumi. Kad nu visi dekorējumi bija sagatavoti, bērniem bija prieks savus darbus piekārt pie eglītes. Daži bija arī pagatavojuši krāsaina papīra ķēdes, ku-ras arī varējām aptīt ap mūsu eglīti.

Šis lielais darbs nu bija ņēmis daudz laika, un pēc visa smagā darba slāpes un izsalkums arī bija klāt un tos nu vajadzēja remdināt ar piparkūkām, saldajām kūciņām, dažādiem lielas iz-vēles augļiem: ananāsiem, ūdens me-lonēm, zemenēm, vīnogām un citiem gardumiem. Izvēle nu lielu lielā, un bērniem acis lielākas nekā vēderiņi. Bet, ak, taču, mēs svinam Ziemassvēt-kus, un tie nāk tikai vienu reizi gadā.

Te pēc kāda brītiņa pie mūsu sētas vārtiem notiek kaut kas neparasts. Tur kāds liels vīrs, sarkanā ģērbā, lieliem zābakiem kājās, baltu bārdu, sarkanu mici galvā, nes lielu maisu. Nu mūsu bērnus nevar tik viegli nē piemānīt, nē sabiedēt. Nav jau kaut kādi muļķi, ka

nepazītu Ziemassvētku veci.Bērni nu nāk un vecīti ved pagal-

mā, nu un klāt pie mūsu pašu svētku eglītes, pieliek tur krēslu, lai vecītis var atsēsties. Atsēdies krēslā Ziemas-svētku vecītis nu nopūšas un mums stāsta, ka ir gaužām noguris, mērojot garo ceļu no mūsu paši tālās dzimtenes Latvijas. Ceļš esot bijis dziļa sniga pie-putināts, un pat nabaga brieži arī esot viņu tik tikko līdz mums apveduši.

Bet, nu taču gribās zināt, kas vecī-tim tur tajā lielajā maisā glabājas. Ilgi nebija jāgaida. Kad mūsu viesis bija kārtīgi iesēdies krēslā, ievilcis tādu brangu dvašu, ar stingru aci aplūkojis visus bērnus, maiss raisījās vaļā. Vecī-tis vēl noprasīja, vai visi bērni ir bijuši paklausīgi un izpalīdzīgi un skolā labi mācījušies. No māmiņām nāca apstipri-noša atbilde, ka nu lielāko daļu ir bijuši labi bērni. Nu Vecītis saka, ka labiem bērniem, viņam tai maisā esot dāvanas. Vecīša roka iet maisā un nāk ārā ar dāva-nu rokā. Lasa vārdu, vai še ir tāds bērns.

Ir gan! Un tā katram bērniņan bija Ve-cītim kaut kas jāpasaka viņa latviešu valodā, un tad arī saņēma dāvanu. Kad jau dāvanas bija izdalītas, un viens otrs bērns ļoti uzmanīgi bija stāvējis un vi-sam sekojis, Vecītis to piesauca klāt un skat nu bērnam bija konfektes rokā, un ar lielu smaidu Vecītim viņš par to ātri pateica Paldies! Tā nu drīz lielais maiss bija tukšs un mūsu labais Ziemassvētku Vecītis varēja doties tālāk un vest dāva-nas citiem pasaules bērniem. Visi bērni viņam pateicās un to pavadīja atkal pie vārtiem, no kurienes viņš bija nācis. Vēl mūsu Ziemassvētku Vecītis mums apsolīja, ka, ja mēs būsim labi, čakli un māmiņām paklausīgi bērni, viņš pie mums atkal atbrauks nākamgad.

Tagad vēl bija visu jānovāc – eglī-ti jāaiznes mūsu klasē, galdi un visas spēles jāaiznes uz klasi, un laiks bija pienācis arī mums doties uz māju pusi un gaidīt nākošos Ziemassvētkus.

Jānis PurvinskisLaikrakstam „Latvietis“

„Zīļuka“ latviešu bērni Pertā svin ZiemsvētkusPie sētas vārtiem notiek kaut kas neparasts

Septiņas māmiņas un trīspadsmit bērni bija atraduši ceļu uz mūsu eglīti (visi bērni nav bildē).

FOTO

Jāni

s Pur

vins

kis

Pertā svinējām ZiemassvētkusZiemassvētku vecis esot ļoti noguris un gandrīz nosalis

Svētdien, 16. de-cembra  pēcpusdienā Pertas latvieši rīkoja savu Ziemassvētku eglī-ti. Nu jau tagad tā iegā-jies, ka eglīti rīkojam pēcpusdienā, jo lielāko daļu mēs jau tādi ve-

cāki palikuši, un mums pa vēlu tum-su ne visai patīk braukt. Tā nu jau ap plkst.12.30 ciemiņi sāka pulcēties Daugavas Vanagu kluba telpās. Mūsu skaits jau stipri sarucis; tad nu vanagu kluba telpas ir omulīgākas nekā mūsu Lielā zāle. Tā kā Pertas latviešu kopie-na nu ir ļoti sarukusi, tad eglīti rīko-

jam tikai vienu visām organizācijām, tikai Pertas skolai jārīko pašai savu eglīti, jo, nu ko tie bērniņi tur pie tiem pieaugušajiem, tikai traucēs? Nu tā pie mums tomēr bija sanākuši tie paši ļau-dis, kuri nu jau, kā pierasts, apmeklē visus pārējos mūsu sarīkojumus.

Tā kā jau parasts mūsu svarīgākos sarīkojumos, tos iesākam ar svētbrīdi, kuru arī šoreiz vadīja mūsu ilggadī-gais luterāņu draudzes mācītājs Gu-nis Balodis ar Svēto Rakstu lasījumu Adventa laika trešajai svētdienai. Tie teica par lielo gaidāmo notikumu ar Jēzus bērniņa nākšanu Pasaulē, bet arī par Jēzus otro nākšanu. Pirmo mēs jau

zinām un to svinam tagad, bet to otro nezinām, kad tā būs: varbūt pat šodien, rīt, pēc gada vai pēc daudz gadiem. Tāpēc Kristus otrai nākšanai mums ir jābūt gataviem jau tagad, jo mēs nezi-nām to stundu, to laiku, kad Kristus klauvēs pie manām durvīm. Paldies mācītājam par mudinošiem vārdiem, lai tie mums neaiziet garām.

Pēc svētbrīža Pertas Daugavas Vanagu valdes priekšsēdis  Ilmārs Rudaks  mūs informēja, ka šodienas programma ir vanadžu vadītājas Ri-tas Džonsonas sastādīta, un tātad jā-

Turpinājums 12. lpp.

Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī Laikraksts „Latvietis“ 7. lpp.

Sestdien, 24. no-vembrī, svinīgi atzīmē-jām Melburnas Latvie-šu vidusskolas (MLV) 2018. mācību gadu ar

noslēguma aktu Melburnas Latviešu namā.„Skolas sirdspuksti ir skolēni,Bet skolas stiprums – skolotāja.Ja skola ir lukturis, kas dāvā gaismu,Tad skolotāja ir šī luktura liesmiņa.“

Pateicamies mūsu MLV skolotā-jiem par viņu aktīvo darbību mūsu skolā, pavadot jautrus sestdienas rītus, audzinot mūsu mīļos bērnus latviskā vidē. Šogad MLV saimē mums pie-vienojās arī skolotājas Līga Dārziņa un Līsa Jaunalksne. Kā jau vairākus gadus, atkal ar prieku ierodas skolas namā skolotāji Ieva  Kaina,  Karīna Jaunalksne,  Ivars  Štubis,  Kārlis Brēmanis un Edīte Atvara.

Jāpasakās arī MLV kasierim Kal-vim  Jaunalksnim par viņa darbu, kā arī Latviešu namam par ilggadīgo atbalstu ar telpām un kafejnīcas dar-biniekiem, kuri cītīgi gādā, lai mums sestdienās visiem būtu kafija, saldās maizītes un neskaitāms daudzums pī-rāgu.

Pateicoties skolotāju pūlēm, sko-las gads ir bijis interesants un dažāds, kaut gan skolēniem, kā parasti, visvai-rāk droši vien patika peldēšanās un picas pēcpusdiena. Pateicamies Anitai Andersonei par viesmīlību viņas mājā uzņemt visu skolas saimi.

Februārī iesākām šo skolas gadu ar lielu pulku – 18 skolēniem. Mēs varam lepoties, ka mums pašreiz ir vislielākā latviešu vidusskola Austrālijā. To mēs varam veikt tikai, ja skolēni vēlās pie-dalīties mācībās, skolotāji turpina zie-dot savu laiku, un vecāki atbalsta MLV skolas darbību. Darbs vēl nav pabeigts un nākotnē tas mums būs daudz un ilgstoši. Šajā gadā MLV sanāca kopā vairāk nekā 30 reizes, un skolas klases sadalījums bija šāds: pirmajā klasē 8 skolēni, otrajā klasē – 5 skolēni, treša-jā klasē 3 skolēni, kuri, kā abiturienti atstāja mūsu skolas saimi.

Apsveicam šos staltos ozolus – Oskars  Cīrulis,  Edmunds  Eimanis un Ēriks Stepaņuks, kuriem latviešu skolas gaitas ir tagad beigušās ar šiem vārdiem:

„Draugs, paies skolas gadi, Un tāles aizsauks mūs,Bet senie skolas zvani Vēl atmiņās mums būs.“Pirmo reizi MLV arī sestdienas

rītos jauniešiem piedāvāja valodas klasi. Mums pievienojās divi puiši, kurus Līsa  Jaunalksne uzjautrināja ar intensīvām valodas mācībām pir-majā stundā, un otrajā stundā zēni piebiedrojās uz kopīgām mācībām ar pārējiem audzēkņiem.

Pieaugošo valodas klasēs mums šogad bija 23 audzēkņi, no kuriem 19 mācīja Kārlis Brēmanis un Edīte Atvara otrdienas vakaros, un 4, kuri mācījās ar Ievu Kainu sestdienas pēc-pusdienās.

Šogad skolēni MLV klasēs mācījās par Latvijas simboliem, Latvijas poli-tiku un tautas vēsturi 20 gada simtenī un kā tas ietekmēja LV100. Bija arī latviešu virtuve, kur audzēkņi Lieldie-nās vārīja pasku. Kā katru gadu, sko-lēniem bija arī uzdots lielāks projekts; šis bija rakstīšanas projekts ar Dr. Ted Reilly, kurā studenti iesniedza prozā vai dzejas veidā rakstudarbus – latvis-ki vai angliski.

Piedalījāmies arī skolas sarīkoju-mā, kurā skolēni uzveda muzikālā un tekstu veidā īsu uzvedumu – Ņem zo-benu rociņā. Šeit atcerējās Latvijas ka-ravīru kaujas pirmajā un otrajā pasau-les karā, kā arī tautas atmodas laikus 1980. gadu beigās, kurā arī ieskaitīja Rīgas barikādes un Baltijas ceļu.

Šogad no mūsu MLV skolas sai-mes aizgāja mūsu ilggadīgā bibliotē-kas vadītāja un arhivāre Aija  Grosa kundze. Viņa mūsu saimē strādājusi ilgus gadus, palīdzot audzināt vairā-kas bērnu paaudzes. MLV vārdā mīļi pateicamies Aijai Grosai par lielo dar-bu un ziedoto laiku.

MLV arī sirsnīgi pateicas Latvi-jas Izglītības un Zinātnes Ministrijai, kā arī Latvijas Valodas Aģentūrai par piešķirto naudas stipendiju MLV, ar kuru iegādājāmies skolai projektoru un ekrānu, kā arī vairākas latviešu mācības vielas.

Šis pirmais gads kā MLV skolas vadītājiem ir mums ir bijis abiem pa-tīkams, interesants un pārsteidzoši ātri pagājis. Kaut gan šim amatam ir jāveic vairāki administratīvi darbi, mēs esam varējuši (ar prieku) aktīvi piedalīties skolas gaitās un sarīkojumos, iesais-tīties dažās mācību klasēs, dziedot MLV korī un darbojoties bibliotēkā. Atskatoties uz šajā gada izdarīto, esam lepni, ko mēs kā MLV skolas saime

Melburnas Latviešu vidusskolas 2018. g. pārskatsSkolas gads ir bijis interesants un dažāds

Melburnas Latviešu vidusskolas 2018. gada saime.

FOTO

Ingr

īda

Eim

ane

3. klases abiturienti. No kreisās: Ēriks Stepaņuks, Oskars Cīrulis, Edmunds Eimanis.

FOTO

Kal

vis J

auna

lksn

is

esam visi kopā veikuši.Pateicamies skolēniem par viņu

jautrību, centību, sadarbību un laika ziedojumu sestdienās, mācoties mūsu tautas valodu.

Mīļi gaidīsim jauniešus MLV 2019. gada 2. februārī.„Tā aizies gadi, aizies dienas,Tā aizies viss, kas kādreiz bijis skaits,Bet pāri paliks atmiņas tik vienas –Visskaistākais ir tomēr skolas laiks!“

Andris un Ingrīda EimaņiLaikrakstam „Latvietis“

Mums vēl ir vieta Jūsu sveicieniem,

apsveikumiem, paziņojumiem.

Cena $6 par 1 cm vienā slejā. Minimums $10.

Tieši šis laukumiņšizmaksās tikai $30.

8. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

Pēc 13 gadu darba Likteņdārza idejas autoru  Vili Vītolu  Kokneses fonda padomes p r i e k š s ē d ē t ā j a amatā nomainīs

viena no Fonda dibinātajām un Lik-teņdārza aktīvākajām veidotājām Sandra Kalniete. Kopš Fonda dibinā-šanas 2005. gadā  Sandra  Kalniete aktīvi darbojusies Fonda padomē un no  2019. gada  1. janvāra kļūs par tā vadītāju. Vilis Vītols turpmāk būs Lik-teņdārza labās gribas vēstnieks. Viņa vietā Fonda padomes locekles amatā, saskaņā ar Fonda Statūtiem, darbosies viņa meita Kristīne Klišāne.

„Es apzinos, ka „iekāpt Viļa Vītola kurpēs“ būs grūts uzdevums. Īpaši tā-

pēc, ka viņa vadībā ir strādāts kopš „Kokneses fonda“ dibināšanas, un es izjūtu neizmērojamu cieņu un pateicī-bu par visu, ko no Vītola kunga esmu iemācījusies. Vēlos turpināt viņa dar-bu gan mazās, gan lielās lietās. Vis-pirms jāpabeidz iesāktais Saieta nams un Ziedu pakalns, kā arī „Likteņdār-za“ draugu aleja. Taču vissvarīgākais uzdevums ir piesaistīt „Likteņdārzam“ arvien jaunus draugus un atbalstītā-jus, kas tur pulcētos visos gadalaikos,“ uzsver Kokneses fonda jaunā padomes priekšsēdētāja Sandra Kalniete.

Sandra Kalniete dzimusi Tomskas apgabala Toguras ciemā, kur viņas vecākus izsūtīja padomju okupācijas vara. Pēc Staļina nāves, kad Sandrai

Turpat divus mēne-šus – līdz nākamā gada 5. janvārim  –  galerijā Daugava skatāma glez-notājas Vijas  Zariņas ainavu izstāde Uzglez-notā daba.

Atgādināsim bio-grāfiskās ziņas par izstādes autori. Vija Zariņa 1980. gadā beidza J. Ro-zentāla Rīgas mākslas vidusskolu, bet 1986. gadā – tagadējās Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu ar diplomdarbu Dziesmu svētku simtgade (vadītājs Indulis Zariņš), par ko savulaik saņē-musi PSRS Kultūras ministrijas zelta medaļu. Viņa pēc studijām papildinā-jusies Eduarda Kalniņa un Borisa Bēr-ziņa meistardarbnīcā. Kopš 1980. gada piedalās izstādēs, Latvijas Mākslinie-ku savienības biedre kopš 1987. gada. Kopš 1999. gada strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības ka-tedrā, patlaban ir asociētā profesore.

Visai pagarajā radošajā mūžā Vija Zariņa ir bijusi daudzveidīga. Sākumā bieži viņas gleznās parādījās stilizēta sieviete, kas dzīvo abstraktā ainavā, tad sekoja klusās dabas periods, kurā priekšmetu apjoms kontrastēja ar fonu plakni, vēlāk uzmanības centrā bija gaismas pielieta ainava, pēc tam iz-centrējās portreti, bet nu jau kādu lai-ku pievērsusies atkal ainavai.

Mākslinieci ne tik ļoti piesaista precīza dabas kopēšana, cik noska-ņas notveršana. Taču tajā nav nekā no sentimentālas jūsmošanas vai savu personīgo pārdzīvojumu atainošanas ainavā. Kā parādīja pagājušā gada rudens sākumā sarīkotā lielā parāde kopā ar vīru Kasparu  Zariņu izstā-

žu zālē Arsenāls, gleznotāju drīzāk pievelk monumentāli svinīgi akordi. Tie liek atcerēties Vilhelma Purvīša ainavu plašumu un svētsvinīgu paci-lātību, bet ne Konrāda Ubāna liriskos ekspromtus. Vijai Zariņai ir tuvs pla-šums, kas sabalsots ar niansētu krāsu tonālo smalkumu. Tas pacilā skatītāja garu, ielej tajā prieku un gandarījumu par krāšņo pasauli, kas apkārt un kas attēlota Vijas Zariņas gleznās.

Jaunākās izstādes anotācijā māks-liniece raksta: „Savos darbos runāju par nojaušamo, sa-jūtamo, neizstāstā-mo, – bet uzglezno-jamo. Tos veidoju tā, lai skatītājā iz-raisītu asociācijas, lai mūsu redzes atmiņa nojauš at-pazīstamu sajūtu.“

Viņas glez-nas ir klusi jāvēro, varbūt pat jāmedi-tē tās priekšā. Kā redzams izstādes darbos, autore daž-kārt glezno vienu un to pašu vietu da-

žādos gadalaikos, kas liek uzmanīgāk ielūkoties dabā un apjaust tās mainības neatkārtojamību. Vienlaikus Vijas Za-riņas ainavās nav gari tveramu stāstu. Šajā ziņā viņa ir askētiska. Horizontālie ritmi sniedz mieru, harmoniju. Tā Vija Zariņa izprot pasauli, kas ir pretstatīta ikdienas dzīves kņadai, kaislībām, iek-šējām un ārējām cīņām. Visa pamatā ir dabas horizontāle, kas vēsta par tās nepārtraukto virzību pretim mūžībai.

Māris BrancisLaikrakstam „Latvietis“

Māra Branča skatījumsHorizontāle pretim mūžībai

Izstādes iekārtojums.

FOTO

Mār

is B

ranc

isVija Zariņa. „Pilnīgs klusums“. 2018.

FOTO

Mār

is B

ranc

is

„Kokneses fondu“ turpmāk vadīs Sandra KalnieteViena no Fonda dibinātajām un „Likteņdārza“ aktīvākajām veidotājām

Sandra Kalniete.

FOTO

Pub

licitā

tes f

oto

Turpinājums 12. lpp.

Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī Laikraksts „Latvietis“ 9. lpp.

Rīgā, VEF Kultūras pils Kamerzālē 9. decem-brī  notika folkloras diž-koncerts, kurā tika pirmo reizi pasniegta folkloras balva Austras koks. Diž-koncerts notika folkloras

festivāla zīmē, jo pagājuši jau 30 gadi kopš Latvijā pirmo reizi notika šis fes-tivāls, tas bija ļoti ievērojams un nebijis notikums toreizējos, teju vai komunis-ma laikos 1988. gada vasarā. Latvijas folkloras dižkoncertu un folkloras bal-vu pasniegšanu rīkoja Folkloras biedrī-ba un Rīgas dome. Balvu Austras koks darinājis Tautas lietišķās mākslas studi-jas vadītājs Longins Švirevičs. Latvijas Folkloras biedrība dibināta 1989. gadā kā Friča Brīvzemnieka Latviešu Folklo-ras biedrība. 2009. gadā biedrība tika atjaunota un oficiāli reģistrēta.

VEF Kultūras pils pēc renovācijas pelēko ielu krustojumā slejas kā balts gul-bis. Pēdējo reizi tur biju pirms trīsdesmit gadiem, labi, ka neko daudz neatceros. Īsti nezinu, cik tās zāles tur ir, bet Kamerzāle ir trešajā stāvā, un kāpnes ir ļoti efektīgas. Zāle mājīga; neliela skatuve un pie tās īsta eglīte ar zelta nošu atslēgām. Ļoti daudz grupveidā izvietoti krēsli ar folkloras kopu nosaukumiem un to vietu skaitu. Pārējās, brīvās vietas līdzjutējiem un skatītājiem. Koncertu atklāja un vadīja Teikas mu-zikanti. Domāju, ka lasītāju vidū varētu būt arī folkloras saimes zinātāji, tāpēc uz-rakstīšu visus dalībniekus uzstāšanās kār-

tībā: Rīgas folkloras draugu kopa Skan-dinieki (vad. Julgī Stalte), Jelgavas fol-kloras kopa Dimzēns (vad. Velta Leja), Rīgas folkloras kopa Grodi (vad. Andris Kapusts), Siguldas folkloras kopa Sen-leja (vad. Anda Sku-ja), Līvānu folklo-ras kopa Ceiruļeits (vad. Anna Kārkle), Rīgas folkloras kopa Vilkači (vad. Edgars Zilberts), Alsungas etnogrāfiskais an-samblis Suitu sievas (vad. Ilga Leimane) un Kokneses folklo-ras kopa Urgas (vad. Inguna Žogota).

Koncerta repertuārs bija ļoti pārdo-māti sastādīts, katra kopa izpildīja kādu ļoti skaistu, zināmu un populāru dzies-mu, kuru dziedāja visi zālē kājās stāvot. Kā jau tas pieklājas folkloras kopējiem, tad ne tikai dziedāja, bet arī spēlēja da-žādus instrumentus un zālē grieza dan-čus, noslēgumā iesaistot dalībniekus no pirmajām rindām. Katra kopa pēc uzstā-šanās saņēma pateicības balvu un ziedus un vadītāji daudz buču no kolēģiem.

Atzīšos, ka es uz dižkoncertu braucu dēļ Suitu sievām un nekādi negribēju palaist garām pirmās folklo-

ras balvas Austras koks pasniegšanas brīdi Ručam – Marijai Steimanei no-minācijā par mūža ieguldījumu tautas garamantu un dzīvesziņas saglabāšanā un nodošanā nākamajām paaudzēm. Balvu pasniedza folkloristi ar stāžu, folkloras biedrības vadītājs Andris Kapusts un Liāna Ose. Ručam nebija viegli, ziedu un buču jūra bija milzīga.

Otru 2018. gada folkloras balvu Austras koks nominācijā par dzīves-ziņas kopšanu un daudzināšanu saņē-ma Kokneses folkloras kopa Urgas un biedrība Baltaine no Kokneses.

Koncerts bija ļoti skaists, ar pilnī-gi pamatotu izrādīšanos un dižošanos; skaisti tautastērpi, dažāda vecuma da-lībnieki, kādi pāris tik uz rokām, un ne raudāja, ne niķojās, dziedāja un dejoja no sirds. Folklora var svinēt tūkstoš-gadi. Pēc koncerta sāku domāt, vai tad simtgades svinībās bija kāds koncerts ar latviešu folkloras kopām, izņemot Baltica vasarā, bet tas jau ir kas cits.

Noslēgumā TV intervijas un fo-tografēšanās. Man tāds kamols kaklā ieķērās, skatoties kā satikās vecie fol-kloristi – tie, kas piedalījās pirmajā Latvijas Baltica, piemēram Marija Steimane un Helmī Stalte.

Aina GailīteLaikrakstam „Latvietis“

Ručam pirmā „Austras koks” balvaFolkloras dižkoncerts VEF Kultūras pilī

„Suitu sievas“.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Latvijas Folkloras biedrības vadītājs Andris Kapusts pasniedz folkloras balvu „Austras koks“ nominācijā par mūža ieguldījumu Alsungas etnogrāfiskā ansambļa dalīb-niecei Marijai Steimanei (Ručam).

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

Uz skatuves „Skandenieki“.

FOTO

Ain

a G

ailīt

e

10. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

Nebūtu aplami apgalvot, ka 2018. gads latviešiem kopumā ir ie-zīmējies ar itin vērienīgām svinī-bām – Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem jūnijā un jūlijā un Latvijas simtgadi novembrī, – bet šur un tur pasaulē latviešu kopienās ir notikušas arī mazāka mēroga svinības. LELBĀL Beļģijas latviešu evaņģēliski luteriskā draudze šogad atskatījās uz 70 darbī-bas gadiem, un par godu Baltijas val-stu simtgadēm sarīkoja ekumenisku baltiešu dievkalpojumu.

Baltiešu dievkalpojums notika šā gada 21. aprīlī Briseles Svētās Trīs-vienības anglikāņu prokatedrālē (Holy Trinity Anglican Pro-cathedral). Dievkalpojumu rīkoja aprīlī, neilgi pēc lietuviešu un igauņu simtgadēm februārī un īsi pirms Latvijas neatka-rības atjaunošanas svētkiem 4. maijā. Dievkalpojumā piedalījās garīdznieki no visām trim Baltijas valstīm: Romas katoļu baznīcas priesteris Lins Baltru-šaitis (Linas Baltrušaitis) no Lietuvas, Igaunijas ev. lut. baznīcas bīskaps Tīts Salumē (Tiit Salumäe) un Tallinas prā-vests Jāns Tamsalu (Jaan Tammsalu), kā arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskape Lauma Zušēvica un Beļģijas latviešu ev. lut. draudzes mācītājs, Frankfurtē dzīvojošais Rinalds Gulbis.

Dievkalpojumu bagātīgi kuplināja muzikāli priekšnesumi. Ievadā skanēja Frankfurtes latviešu mūziķu – Dārtas Spūles un Laimas Španheimeres spēlē-tās koncertkokles, ar kurām atskanēja latviešu tautasdziesmu meldijas, to-starp Pūt, vējiņi! Psalmi un dziedājumi no 18. gadsimta Žemaitijas – Lietuvas ziemeļiem – atskanēja vietējās lietu-viešu kopienas ansambļa Rasos izpil-dījumā, Rasas Pakarnaites-Gražienes (Rasa Pakarnaitė-Gražienė) vadībā. Meditatīvu ģitāras mūziku radīja Igau-nijā pazīstamais ģitārists un kompo-nists Roberts Jirjendāls (Robert Jürjen-dal). Dziedāja Briseles Latviešu koris Gitas Pāvilas vadībā un Briseles Igauņu koris BEENE Denisa Ivanidzes vadībā. Dievkalpojuma beigās apvienotais lat-viešu, lietuviešu un igauņu kopkoris, Gitas Pāvilas vadīts, aizkustinoši iz-pildīja Mūsu Tēvs debesīs no Lūcijas Garūtas kantātes Dievs, Tava zeme deg!

Dievkalpojumā Svēto Rakstu lasī-jumi skanēja katrs savā – latviešu, lie-tuviešu vai igauņu – valodā. Kopīgās lūgšanas, piemēram, Tēvreize – ska-nēja visu triju Baltijas valstu valodās vienlaikus. Trīsdaļīgo sprediķi teica priesteris Baltrušaitis, prāvests Tam-salu un arhibīskape Zušēvica angļu va-lodā, uzsverot brīvības, mīlestības un it sevišķi ticības nozīmi katrai Baltijas valstij, jo īpaši 20. gadsimta vēstures likstas pārdzīvojot. Izvilkumus no dievkalpojuma, mācītāja Tāļa Rēdma-

ņa un viņa sievas Baibas filmētus un montētus, joprojām var atrast YouTube interneta vietnē.

Briselē strādā vairāki simti bal-tiešu, galvenokārt Eiropas Savienības iestādēs un Latvijas, Lietuvas un Igau-nijas pārstāvniecībās Eiropas Savienī-bā un NATO. Lielākā daļa ir dzīvojuši Beļģijā kopš Baltijas valstu pievieno-šanās Eiropas Savienībai 2004. gadā. Kaut Beļģijas baltiešu kopienas ir pa-lielas, tās ilgus gadus nebija rīkojušas kopīgus pasākumus. Es, kā viens no dievkalpojuma organizētājiem, varu piebilst, ka dievkalpojums daļēji bija mēģinājums likt lietā trimdas piere-dzi, iedzīvināt baltiešu koncertu un dievkalpojumu tradīciju, ko pats biju pieredzējis, uzaugot Austrālijā. Jācer, ka šis notikums būs iedvesmojis bal-tiešu kopienas turpināt un stiprināt savstarpējo sadarbību Beļģijā, apzi-noties gan mūsu tautu kopīgās, gan at-šķirīgās iezīmes. Kopā sanākot, varam radīt patiesi lielas un skaistas lietas.

Lai gan baltiešu kopienas pēdējos gados paretāk ir sanākušas kopā, to-mēr nevar teikt, ka Beļģijas baltiešiem nav arī sava sadarbības vēsture un to draudzēm ekumeniskums būtu svešs. Tāds ir redzams arī pat vienas kopie-nas robežās. Spilgts piemērs ir Beļģijas latviešu luterāņu un katoļu saticība jau kopš Beļģijas latviešu kopienas izvei-došanās uzreiz pēc Otrā pasaules kara. Šo saticību veicināja gan luterāņu mā-cītāji, gan ilgus gadus Beļģijā kalpo-jošie katoļu priesteri, rīkojot kopīgus svētbrīžus un pat apmeklējot viens otra dievkalpojumus. 21. gadsimtā uz Beļģiju atbraukušajiem, dažādu kon-fesiju piederīgiem latviešiem, siltā piemiņā vēl ilgi paliks nelaiķis mon-sinjors Pēteris Dupats (1922-2017).

Bija iemesls draudžu savstarpējo

saticību pieminēt šā gada 21. oktobrī, kad Beļģijas latviešu ev. lut. draudze izvēlējās svinēt savu 70 gadu jubile-ju ar dievkalpojumu, kurā piedalījās arī Latvijas Republikas vēstniecības Beļģijā pilnvarotā lietvede Egita Lase. Dzimšanas diena neiztika arī bez ie-spaidīgas jubilejas tortes!

Draudzes arhīvs diemžēl nav sagla-bājies, tādēļ precīzs draudzes dibināša-nas datums nav zināms, bet draudzes pirmsākumi esot meklējami 1948. gada Vateršejā (Waterschei), Genkas (Genk) pilsētas ziemeļu daļā, kā arī Briselē, kur četrdesmito gadu beigās mitinājās kādi 100 latviešu bēgļu. Beļģijas latvieši bija garīgi aprūpēti jau senāk, 1945. gada beigās, kad ap 12 000 latviešu leģionā-ru bija nonākuši karagūstekņu nomet-nē Cēdelghēmā jeb Zedelgemā (Ze-delgem), netālu no Briges (Bruges).

Tajās dienās Briselē dzīvoja mācī-tājs Jānis Romāns – spilgta personība ar piedzīvojumiem bagātu dzīvesstāstu. 1919. gada pavasarī, Latvijas brīvības cīņu laikā, Romāns ar saviem skolas biedriem no vidusskolas pēdējās klases Alūksnē bija izveidojis skolnieku vienī-bu, kas veica izlūkošanas un apsardzes uzdevumus un pat piedalījās cīņās. Vē-lāk viņš beidza Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un ilgus gadus kal-poja Vircavas draudzē un Jelgavas sko-lās. 1944. gadā nonācis kā bēglis Prāgā, Romāns tur pārdzīvoja Sarkanarmijas uzbrukumu. Pārģērbies par franču ka-ragūstekni, viņš franču gūstekņu ešelo-nā izkļuva no Prāgas un nonāca Beļģijā. Tur viņš atrada darbu Sarkanajā Krustā un uzņēmās palīdzēt baltiešu karagūs-tekņiem Beļģijā un Francijā. Viņš pat esot sastādījis kartotēku ar leģionāru vārdiem. Uz Zedelgemas nometni viņš

Īpašs gads arī Beļģijas latviešu ev. lut. draudzeiSvinētas visu triju Baltijas valstu simtgades, kā arī draudzes 70 gadu jubileja

Turpinājums 11. lpp.

Beļģijas latviešu ev. lut. draudzes 70 gadu jubilejas svinības Briseles Zviedru baznīcā, 2018. gada 21. oktobrī. Draudzes priekšnieks Arnolds Žubeckis pūš sveci uz jubilejas tortes. Viņam pa labi: draudzes mācītājs Rinalds Gulbis.

FOTO

Mār

tiņš Z

elm

enis

Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī Laikraksts „Latvietis“ 11. lpp.

Īsi pirms Ziemas-svētkiem manā kabinetā bija ienācis tumšmatains, vidēja auguma, aptuve-ni trīsdesmit gadus vecs puisis ar mazu ūsiņu un lielu platmali galvā.

„Sar mai san“, viņš sveicināja un

teica, ka esot nācis iepazīties. Viņa vārds esot Janko, un viņš esot čigāns. Viņa sievai vārds esot Kiccī, ar ko ie-pazīstināšot jau pavisam drīz.

Tā, ka šī tikšanās bija tuvu Zie-massvētkiem, jautāju Janko, vai viņa ģimene svin Ziemassvētkus. „Obligā-ti. Čigāni ir katoļticīgi, un Ziemassvēt-

kus mēs svinam dievbijīgi un jautri. Ziemassvētki ir īpašs un maģisks gada laiks, un tos mēs svinam tāpat kā lat-vieši. Ziemassvētkos rodas vēlme izda-rīt ko labu, un tas parasti izpaužas ar tuvāko apdāvināšanu.“

esot regulāri devies ar divriteni, lai no-dotu gūstekņiem pastu no tuviniekiem. Draudzes loceklei Mišelīnai Lazdiņai palikusi atmiņā mācītāja garīgā au-toritāte. Viņš esot iedvesis mazajos bērnos lielu respektu, bet pieaugušos stipri iespaidojis ar vareniem spredi-ķiem, veltītiem latviešu tautas nesena-jiem pārdzīvojumiem bēgļu gaitās un Sibīrijā. Dedzīgs patriots un cilvēks, kas viegli neļāvās kompromisiem, Ro-māns centās stiprināt draudzē cerības uz atgriešanos Latvijā. Diemžēl ungāru revolūcijas apspiešana, Berlīnes mūra uzcelšana un Prāgas pavasara izbeigša-na lika tādām cerībām lēnām noplakt. 1954. gadā J. Romāns kļuva par ASV armijas latviešu darba rotas kapelānu un pārcēlās uz Rietumvāciju. Mācītājs Romāns īpaši ilgi Vācijā nenokalpoja, pāragri aiziedams mūžībā 63 gadu ve-cumā 1966. gadā.

Pēc mācītāja Romāna draudzē kal-poja vairāki mācītāji, kas Beļģijā ne-dzīvoja pastāvīgi. Mācītājs Lappuķe brauca noturēt dievkalpojumus Briselē vispirms no Parīzes, vēlāk no Strasbū-ras. Mācītājas Ķelle brauca no Hambur-gas, bet mācītājs Ringolds Bērziņš – no Ķelnes. Astoņdesmitajos un deviņdes-mitajos gados Ringolda Bērziņa pēdās sekoja viņa dēls Klāvs Bērziņš. Pēdē-jos gados draudzi visbiežāk apkalpo mācītājs Rinalds Gulbis, bet prāvests Klāvs Bērziņš katru gadu piedalās karā kritušo un aizvesto piemiņas svētbrīdī Lommeles Brāļu kapos Beļģijas zie-meļaustrumos. Tur starp 40 000 Pirmā un Otrā pasaules karā kritušiem vācu armijas karavīriem ir guldīti apmēram 90 latviešu karagūstekņu, kas nepār-cieta apstākļus Zedelgemas nometnē.

Līdztekus mācītājam draudzes dzīvi Beļģijā palīdz uzturēt draudzes valde. Beļģijas ev. lut. draudzi ilgus gadus vadīja Dr. Aina Tirzmalis, kas strādāja par ārsti Šarleruā (Charleroi) pilsētā. Atmiņās viņa ir palikusi kā ļoti inteliģenta, tieša, gaiša un enerģis-ka persona. Neaizstājams palīgs viņai ilgus gadus bija draudzes kasieris Jā-nis Kopmanis, bijušais karagūsteknis Zedelgemā, vēlāk ogļracis Beļģijas raktuvēs, kas esot pildījis pienākumus bez jebkādas godkārības. Vēlākajos gados draudzi veiksmīgi vadīja Vaiva

Puķīte un Lita Baltgaile-Neve.Jau no pašiem pirmsākumiem drau-

dzes dzīves neaizstājama sastāvdaļa ir bijusi mūzika. Senākos laikos diev-kalpojumos ir dziedājuši operas solisti Rita Dzilna un Boriss Piekalnītis. Pē-dējos gados dievkalpojumus ir regulā-ri kuplinājis Briseles latviešu vokālas ansamblis Ugunis Vitas-Timmermanes Mooras vadībā, kā arī dažādi solisti – ģitāristes Gundega Graudiņa un Ieva Baltmiškīte, čellistes Nadežda Bardju-ka un Madara Fogelmane un dziedone Baiba Bartkeviča. Stiprs balsts mācī-tājam vienmēr ir bijis ērģelnieks; ar Dr. Dagnijas Greizas un Ivara Spriņģa palīdzību, draudze ir spējusi tikt galā ar dažkārt pat ļoti sarežģītiem korāļiem.

Dievkalpojumi ir notikuši dažā-dās Briseles baznīcās. Ilgus gadus tos noturēja Briseles priekšpilsētā Water-mael-Boitsfort, bet draudzes mājvieta nu jau kādus gadus desmit ir Briseles Zviedru baznīcā, 35 Avenue des Gaulo-is, netālu no Eiropas Savienības iestā-dēm. Dievkalpojumus regulāri apmeklē starp 20 un 30 cilvēku. Pa dievkalpoju-ma laiku pašaizliedzīgie Dace un Ga-tis Svoki atsevišķā telpā rīko bērniem svētdienas skoliņas nodarbības.

Draudze finansē baznīcas īri un mācītāja ceļa naudas, bet arī ziedo lī-dzekļus labdarībai – Zvannieku mājām Latvijā, Eiropas latviešu bērnu vasaras

nometnei Sandbijā (uz Ēlandes salas Zviedrijā), kā arī latviešu karagūstek-ņiem veltītam piemineklim Zedelge-mā, ko atklāja šā gada septembrī.

Dievkalpojumos un pie kafijas gal-da baznīcas zālē visi ir mīļi gaidīti, jo draudze neeksistē tikai pati sev, bet arī cenšas būt pēc iespējas atvērtāka plašākai sabiedrībai. Tā it sevišķi cieši sadarbojas ar Latviešu biedrību Beļģi-jā valsts svētku dievkalpojuma rīko-šanā. Pati draudze apvieno latviešus no visdažādākajām pasaules malām – Latvijas, Beļģijas, Vācijas, ASV, Aus-trālijas, Anglijas, Lietuvas, Grieķijas, Luksemburgas...

Kamēr latvieši vēl dzīvos un strā-dās šajā Eiropas malā, draudzei būs savs uzdevums, liecināt par Kristus un Dieva mīlestību un žēlastību it vi-siem, ejot latviešu sabiedrībā un pārējā pasaulē un esot zemes sāls. Ar ticību, cerību, mīlestību un drosmi draudze dodas savā nākamajā desmitgadē, ap-zinoties, ka kopībā ir spēks. Cerams, tā turpinās veidot un stiprināt saites gan latviešu starpā, gan starp Beļģijas lat-viešiem un viņu lietuviešu un igauņu draugiem un beļģu labvēļiem. Tad arī turpmākie tās darbības gadi būs tikpat nozīmīgi, kā šis... ja ne vēl īpašāki!

Arnolds Žubeckis,Briselē

Laikrakstam „Latvietis“

Beļģijas latviešu ev. lut. draudzeiTurpinājums no 10. lpp.

Baltiešu dievkalpojuma draudze. Priekšējā rindā no kreisās puses: LELBĀL arhibīskape Lauma Zušēvica; Igaunijas Ev. lut. bīskaps Tīts Salumē; Igaunijas Ev. lut. baznīcas prāvests Jāns Tamsalu; Beļģijas Latviešu ev. lut. draudzes mācītājs Rinalds Gulbis; Romas katoļu baznīcas priesteris Linas Baltrušaitis, Beļģijas Latviešu ev. lut. draudzes priekšnieks Arnolds Žubeckis.

FOTO

Mār

tiņš Z

elm

enis

Čigānpuiša ZiemassvēkiInteresanta iepazīšanās Toronto

Turpinājums 13. lpp.

12. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

seko viņas norādījumiem, kuri tūlīt arī parādījās, mūs uzaicinot dziedāt mūsu pirmo dziesmu Klusa nakts, svēta nakts. Tai sekoja Ritas, Jūlija Bernšteina, Anitas Vaļikovas un Ai-nas Timmermanes gan lasījumi, gan deklamācijas. Pa starpām vēl dziedā-jām citas mums mīļās Ziemassvētku dziesmiņas, bet drīz pēc skaistās Es skaistu rozīt’ zinu, kad kāds klauvēja vai dauzīja pie kluba ārdurvīm, un ko tu neteiksi – pēc lielā ceļa mērošanas pat no tālās Latvijas, kur esot auksts laiks un sniegputeņi, pats Ziemassvēt-ku vecis bija mūs atradis šeit tālajā, visnomaļākā pilsētā – Pertā.

Pats Ziemassvētku vecis bija iera-dies ar lielu tarbu un sakām, esot ļoti noguris un gandrīz nosalis. Tad nu katram, kura vārdu izsauca, bija nu jā-iet pie Ziemassvētku vecīša un jāskaita pantiņš, citādi nekādu dāvanu nevarē-

jām saņemt. Bija gan visi to gadu labi mācījušies, jo neviens nu tukšā nepa-lika. Pēc dāvanu izdalīšanas Ziemas-svētku vecis teicās, ka viņam nu esot jādodas vēl tālāk, jo vēl jau daudz citi bērni arī viņu gaidot, un nu jau nakts tuvojas un ceļš tāls, slidens un ledains; atvadījies, viņš mūs atstāja. Vēl gan ejot ārā gar kluba bāru, bija atstājis rīkojumu, ka ja dzeram uz viņa vai uz latviešu veselību – dzēriens ir par brīvu. Nu ceram, ka nākošā gada Zie-massvētku vecis būs tikpat devīgs un gudrs, un ka arī tas varēs mūs Pertā atrast.

Mūsu dāmas bija atkal rīkojušās; laikam visu nakti bija cepušas un vā-rījušas. Jā, kā Ziemassvētku vecis pa durvīm ārā, tā skaties, viņas tikai pasaka: galdiņ klājies, un mūsu viesu galds pilns ar visvisādiem labumiem. Tur bija šādi salāti un tādi salāti, tur bija pildītās oliņas, tur bij cālis un šķiņķis un skābie gurķi un galerts, nu viss, kas kādreiz redzams uz Ziemas-

svētku galda tā, kā tagad tikai pildi savu šķīvi un tikai ēšanas vaina. Tā nu ēdām, dzērām un vēl mielojāmies ar konfektēm, piparkūkām un šoko-lādēm, kuras visas mūs jau gaidīja trauciņos uz galda. Tad vēl piedevām Rita mūs apstaigāja ar piedāvājumu no lielas piparkūku paplātes. Un kad nu likās, ka vēders jau gandrīz pilns, tad vēl to varēja pacienāt ar kafiju un ābolmaizīti un skaistu Ziemassvētku torti. Bet nu gan: Paldies Dieviņam, paldies Māmiņai – puncītis pilns, gan. Viss, kas vēl tikai bija atlicis darīt, bija atvadīties no draugiem un vēl novēlēt viens otram laimes, un katrs aizgāja uz savu pusi.

Paldies dāmām, mūsu vanadzēm, paldies vanagiem un paldies visiem, kuri bija nākuši sagaidīt Kristus dzim-šanas svētkus ar draugiem. Un lai visi atkal tiekamies šai pašā vietā arī nā-kamgad.

Jānis PurvinskisLaikrakstam „Latvietis“

Pertā svinējām ZiemassvētkusTurpinājums no 6. lpp.

bija četri gadi, viņas ģimene atgriez-ties Latvijā. Sandra Kalniete ieguvu-si mākslas maģistra grādu Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā, bet zinā-šanas ārpolitikā papildinājusi Līdsas Universitātē un Ženēvas Starptautisko attiecību institūtā.

1988. gadā Sandra Kalniete aktī-vi iesaistījās Latvijas Tautas frontes veidošanā, kļūstot par vienu no re-dzamākajām Latvijas Trešās atmodas pārstāvēm. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sākusi darbu jaunveido-jamajā Ārlietu ministrijā kā Protokola vadītāja, tad – ārlietu ministra viet-niece. 1993. gadā Sandrai Kalnietei tika uzticēts izveidot un vadīt Latvijas Republikas pārstāvniecību ANO Že-nēvā. 1997. gadā viņa tika iecelta par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Fran-cijā un vēlāk 2000. gadā – UNESCO. No 2002. līdz 2004. gadam Sandra Kalniete pildījusi LR Ārlietu minis-tres pienākumus, bet 2004. gada jan-vārī kļuva par pirmo Latvijas Eiropas Komisijas locekli. 2006. gadā Sandra Kalniete no partijas Vienotība tika ie-vēlēta LR Saeimā, bet kopš 2009. gada jau otro sasaukumu ir Eiropas Par-lamenta deputāte un pilda Eiropas Tautas partijas, EP lielākās frakcijas priekšsēdētāja vietnieces pienākumus.

Sandra Kalniete ir daudzu publi-kāciju un vairāku grāmatu autore, sa-ņēmusi Latvijas un citu valstu augstā-kos apbalvojumus. Tostarp arī prestižo Trumena-Reigana Brīvības medaļu, kuru piešķir cilvēkiem, kas savu dzīvi veltījuši brīvībai, demokrātijai un pre-testībai komunismam, kā arī visiem citiem tirānijas veidiem. Sandra Kal-niete nekad nav bijusi PSKP biedre.

Līdzšinējais Fonda padomes priekšsēdētājs Vilis Vītols dzimis 1934. gadā Rīgā. 1944. gadā kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, četrus gadus pavadot Eslingenes lat-viešu nometnē. 1948. gadā pārcēlies uz Venecuēlu, kur pabeidzis vidus-skolu un ieguvis civilinženiera grādu Venecuēlas Centrālajā Universitātē. 1961. gadā devies uz ASV, kur vienu gadu ar Forda fonda atbalstu studē-jis Carnegie Institute of Technology, iegūstot maģistra grādu. Pēc studi-jām sācis strādāt Venecuēlas lielā-kajā būvfirmā Precomprimido C.A. 1964. gadā kopā ar tēvu – arī Vili Vī-tolu – atvēruši savu projektēšanas un būvniecības uzņēmumu un līdz tēva nāvei 1984. gadā uzcēluši un pārdevu-ši vairāk nekā 70 ēku ar 5000 dzīvok-ļiem.

Vilis Vītols darbojies Venecuēlas Latviešu apvienībā un kādu laiku arī Dienvidamerikas Latviešu apvienī-bā, divus gadus bijis tās priekšsēdē-tājs. Sešus gadus bijis Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes loceklis. Kopš tā dibināšanas bijis Latvijas Brī-vības fonda pārstāvis Venecuēlā. No 1992. gada līdz 1999. gada sākumam pildījis Latvijas Republikas goda kon-sula pienākumus Venecuēlā.

1996. gadā Vilis Vītols ar ģimeni Latvijā dibinājis Māras banku, kas 2003. gadā pārdota Somijas Sampo bankai. 1999. gadā ar ģimeni pār-cēlies uz patstāvīgu dzīvi Latvijā. 2002. gadā Vilis un Marta Vītoli dibi-nājuši Vītolu fondu, kura mērķis ir ar stipendiju atbalstīt spējīgus, centīgus, bet maznodrošinātus jauniešus, dodot viņiem iespēju studēt Latvijas augst-skolās. 2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

2005. gadā ar mērķi izveidot Lik-

teņdārzu dibināts Kokneses fonds – bezpeļņas sabiedriska organizācija. Tā dibinātāji ir 14 privātpersonas – Vilis Vītols,  Marta  Vītola,  Sandra  Kal-niete, Māra Zālīte, Ainārs Bambals, Andris  Freibergs,  Jānis  Kukainis, Imants  Lancmanis,  Rudīte  Vīksne, Valdis  Lokenbahs,  Ilmārs  Mežs, Valters Nollendorfs,  Baiba Rubesa, Jānis  Stradiņš  un Kokneses pašval-dība, kuru šobrīd pārstāv Kokneses novada domes priekšsēdētājs Dainis Vingris un domes priekšsēdētāja viet-nieks Māris Reinbergs. Vilis un Mar-ta Vītoli, dibinot Fondu, ieguldījuši 450 000 latu un to finansiāli atbalstīju-ši arī turpmākajos gados.

Fonda dibinātāji izveidojuši pado-mi, kas ar 2019. gada 1. janvāri Sand-ras Kalnietes vadībā darbosies šādā sastāvā – Dainis  Vingris (padomes priekšsēdētāja vietnieks), Guntis Be-lēvičs,  Andris  Jaunsleinis, Kristīne Klišāne,  Tomass  Kotovičs,  Māris Reinbergs,  Jānis  Stradiņš,  Marta Vītola un Māra Zālīte. Fonda padome sanāk vismaz reizi trijos mēnešos un lemj par konceptuāliem jautājumiem, kas saistīti ar Likteņdārza attīstību.

Likteņdārzs ir par Latvijas tautas ziedojumiem veidota piemiņas vieta un simbols Latvijas tautas izaugsmei, kas top Latvijas sirdī – Koknesē, uz salas Daugavā. Likteņdārzā tiek fik-sēta tautas dzīvā atmiņa – katrs ie-stādītais koks, atvestais akmens ir ar konkrēta cilvēka, cilvēku grupas stās-tu par Latvijas cilvēkiem un vēsturi. Kopš 2005. gada tajā ieguldīti vairāk nekā trīs miljoni eiro. Ik gadu dārzu apmeklē ap 70 000 – 100 000 apmek-lētāju.

Mārtiņš Pučka,„Likteņdārza“ sabiedrisko attiecību

speciālists

„Kokneses fondu“ vadīs KalnieteTurpinājums no 8. lpp.

Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī Laikraksts „Latvietis“ 13. lpp.

aģentūra bija apzinājusi bēgļu radošo po-tenciālu, konstatējot, ka bēgļu gaitās devu-šies 750 mākslinieki (142 gleznotāji, tēlnie-ki, grafiķi, 143 aktieri un režisori utt.), kā arī 174 rakstnieki un žurnālisti. Tikai vienu gadu pēc kara beigām nometnēs jau bija ie-rīkoti vairāki grāmatu apgādi, uz svētkiem izdeva daudzas grāmatas, starp kurām arī tautasdziesmu krājumu Ziemassvētki sa-braukuši. Okupētajā Latvijā Ziemassvēt-kus pieminēja vien klusi, ģimenes lokā.

1958. gada Ziemassvētkos liela daļa deportēto bija jau atgriezušies no Si-bīrijas. Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu bija noteikts, ka spec-nometinājuma ierobežojumu atcelšana nenozīmē tā īpašuma atdošanu, kas tika konfiscēts izsūtīšanas laikā, un līdz ar to nav tiesību atgriezties tajā vietā, no kurienes cilvēki tika izsūtīti. Lidija Las-mane-Doroņina atceras: „Apcietinājumā tā pa īstam svinējām arī Ziemassvētkus. Mums nebija ne vitrīnu, ne dārgu dāva-nu, mēs izjutām šos svētkus, kādiem tiem jābūt – lai Kristus piedzimst sirdī. Mums bija alumīnija krūzītes, karote. Dakšas un naži nebija. Mēs sataupījām ēdienu no savas pārtikas devas. Eglīti mums neatļā-

va, bet mums bija tāda zaļa lupata, man liekas, tā bija zeķe. Mēs to uzmaucām uz pagales un sagriezām strēmelītēs – it kā eglīte. Un smuki izskatījās! Dzērām tēju no savām alumīnija krūzēm, mums bija Bībele. Tie Ziemassvētki bija ļoti jauki.“

Pavisam klusi Ziemassvētki bija 1968. gadā pēc Padomju Savienības iebru-kuma Čehoslovākijā. Man šos Ziemassvēt-kus ir visgrūtāk iztēloties. Īsais Hruščova laika atkusnis sen bija beidzies, un padom-ju Latvijas iedzīvotājiem bija atņemta vīzija par kādu nebūt sociālismu ar cilvēcīgu seju.

1978. gada Ziemassvētkus jau atce-ros pati. Tie bija ļoti īsti un skaisti svētki – kopā ar mūsu katoļticīgajiem kaimiņiem Jūrmalā. Mums bija gan Ziemassvētku lūgšana, gan vecītis, gan dziesmas. Bet logu tumšie aizkari bija cieši aizvērti.

1988. gadā atgriezās īstie Ziemassvēt-ki Latvijā. Pirms dažiem mēnešiem bija dibināta Latvijas Tautas fronte, un baz-nīcas bija pārpildītas. Mākslinieka Kurta Fridrihsona sieva Zenta paciņā no dzej-nieces Astrīdes Ivaskas Amerikā saņēma cukuru un garšvielas, lai varētu izcept pi-parkūkas. Veikalos neko nevarēja nopirkt.

Pēc 1998. gada Ziemassvētkiem minimālā alga Latvijā tika palieli-nāta – no 38 līdz 42 latiem (59 eiro 76 centi). Benzīna cena tai laikā bija

31 santīms par litru (44 centi). Zeme Ziemassvētku vakarā bija bez sniega.

Neilgi pirms 2008. gada Ziemas-svētkiem valsts pārņēma Parex banku un tā saucamajiem treknajiem gadiem pienāca gals. Emigrācijas vilnis jau bija sācis velties, taču tobrīd vēl neviens pat sapņos neredzēja, ka savu dzimteni pametīs ap 300 tūkstošiem iedzīvotāju, kuru bērniem vēlāk latviski mācīs 56 svētdienas skoliņās pasaulē.

2018. gada valsts simtgades Zie-massvētku laiks ir sācies. Latvijā valda miers. Jau kopš 14. gadsimta Somijas pilsētā Turku, katedrāles zvaniem zva-not divpadsmit reižu, tiek pasludināts Ziemassvētku miera sākums: „...pret to, kurš pārkāps šo pasludināto Ziemassvēt-ku mieru ar nelikumīgu vai nepiemērotu uzvedību, tiks piemērots sods, atbilstoši likumā paredzētajai kārtībai...“

2018. gada Ziemassvētkos pasaulē var saskaitīt vairāk nekā 40 aktīvas ka-radarbības skartas valstis.

Diāna JanceLaikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums (saīsināts) publicēts „Latvijas Avīzes“ – „Kultūrzīmēs“ 19.12.2018.

Mūsu ZiemassvētkiTurpinājums no 1. lpp.

vecumdienas varēsim nodzīvot katrs savā ģimenē. Un tā 1986. gada febru-ārī varēja atklāt pirmo hosteļa jeb kā to dēvē Latvijā – pansionāta korpusu ar 32 istabām, virtuvi un citām nepie-ciešamām saimniecības telpām. Tajā pašā laikā ap centrālo ēku sāka būvēt savrupmājas, ko varēja pirkt latvieši – iegūt tās privātīpašumā. 1989. gadā pansionātam piebūvēja vēl 10 istabas un sarīkojumu zāli, un 1994. gadā – vēl 12 istabas. Tātad, kopā šajā kompleksā ir 54.istabas un 50 savrupmājas. To ta-gad saucam par Latviešu ciemu.

Visas istabas un mājas itin drīz tika apdzīvotas un varētu teikt, ka iemītnieku sadzīves prasības pilnībā tika apmierinātas. Līdz ar to Latviešu ciema valde 1998. g. nolēma, ka ir pie-nācis laiks rūpēties par cilvēku garīgo labklājību. Plānojot paplašināt saim-niecības telpas, tika nolemts izbūvēt

nelielu dievnamu – kapelu. Savā ziņā tas bija izcils notikums – būvēt jaunu latviešu baznīcu, kas pēdējos gados ārpus Latvijas vairs nebija noticis.

Dievnamu projektēja arhitekts Aļ-ģimants Pūpēdis; tajā ir 60 sēdvietu un, ieejot pārņem apbrīnojami mājī-ga sajūta. Kapelas arhitektoniskais fokuss neapšaubāmi ir lielais altāra logs, ko vitrāžas tehnikā ir darinājusi arhitekta dzīvesbiedre Irīna Pūpēdis.

Kapelu plānojot, valde vienojās, ka jaunā celtne kalpos trim mērķiem: kopējs dievnams visiem ciema iedzī-votājiem; klusa pārdomu vieta, kur ciema iemītnieki var pasēdēt un paka-vēties pār- domās; bēru nams, no kura mūžībā var izvadīt aizgājējus.

Jauno dievnamu 1998. gada 6. de-cembrī iesvētīja prāvests Kolvins Makfersons, dievkalpojumā piedalī-jās katoļu draudzes prāvests S. Gaide-lis, SJ., mācītāji Elmārs Kociņš, Aldis Elberts un diakone Māra Saulīte.“(BAZNĪCAS GADAGRĀMATA – 2000)

Pa šiem gadiem ir notikuši gandrīz 500 dievkalpojumu, kurus vadījuši Melburnas garīdznieki, draudzes vecā-kie, viesmācītāji no Austrālijas un citām zemēm. Kalpojis arī LELBĀL Arhi-bīskaps Elmārs Ernsts Rozītis, vismaz 15 garīdznieki. Arī mūsu LELBĀL pa-treizējā arhibīskape Lauma Zušēvica ir viesojusies Melburnas Latviešu ciemā.

Latviešu ciema baznīcā notiek ne tikai dievkalpojumi un izvadīšanas. Regulāri notiek meditācijas, Bībeles studijas, skan ērģeļu mūzika un dažā-di svētbrīži. Notikušas arī divas kristī-bas; pēdējās no tām notika 2017. gada 5. novembrī.

Ciema baznīca ir vieta pārdomām, lūgšanām. Tā ir baznīca, kura ir atvēr-ta 24 stundas diennaktī.

Vai kāds pirms 20 gadiem varēja iedomāties, ka altāra māksliniece Irīna Pūpēde dzīvos kādreiz Latviešu cie-mā, un ka viņas istabiņa atrodas vis-tuvāk baznīcai – apmēram, 20 metrus!

Mācītājs Dainis Markovskis

Ciema baznīcai – 20 gaduTurpinājums no 5. lpp.

Čigāni vienmēr uzskatīja sevi lī-dzīgiem Jēzum, jo arī čigāni, tāpat kā Jēzus, daudz ceļoja no vienas vietas uz citu vietu, un pārtika no tā, ko kāds iedeva.

Tad, iekārtojies krēslā, Janko man vēl stāstīja:

„Toronto pilsētā pavisam esot ap divi tūkstoši čigānu, viņu saimē esot daudz bērnu, un, ja dakteris būšot vi-

ņiem draudzīgs, tad citu pacientu vi-ņam nevajadzēšot... čigāni nesot laimi, darba un naudas dakterim netrūkšot, un īsā laikā viņš kļūšot bagāts.“

Čigāni ir mīklaina tauta. Bet ko mēs varētu mācīties no viņiem? Vis-maz to, kā neasimilēties un kā izkļūt no neveiksmīgām situācijām.

Atvadoties prasīju Janko, vai viņš personīgi ir apmierināts ar dzīvi. „Mēs esam dabas bērni un mīlam brīvību. Mums nav savas valsts, mums nav īpa-šu mājvietu, bet mēs esam visur. Mēs

esam dziedātāji, dejotāji, zīlētāji, un kamēr kamēr veselība turas un sie-va pelna naudu ar zīlēšanu, nekādas vainas nav,“ tā Janko un pamācībai vēl piemetināja senu viņu tautas sa-kāmvārdu: „Ja tev iet ļoti labi, tad sāc bēdāties, jo tā tev ilgi neies; ja tev iet slikti, tad priecājies, jo arī tā tev ilgi nebūs.“

Priecīgus Ziemassvētkus čigāniem un latviešiem tuvumā un tālumā!

Vilis MileikoLaikrakstam „Latvietis“

Čigānpuiša ZiemassvēkiTurpinājums no 11. lpp.

14. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

Ulda Šterna piemiņai„Likteņdārza“ pateicība

Viens no izcilākajiem Melbur-nas latviešiem – Uldis Jēkabs Šterns (27.04.1935. – 31.10.2018.) ar savu dzīvi sniedza izcilu piemēru latviskai, pat-riotiskai un piepildītai dzīvei. Pat savā pēdējā ceļā viņš izvēlējās vairot nezū-došu piemiņu Latvijai, aicinot ziediem paredzēto naudu ziedot Latvijas Lik-teņdārzam. Sekojot šim aicinājumam, tika saziedoti $3260 (AUD). Likteņdār-za vārdā no sirds pateicamies Uldim Šternam, viņa ģimenei un draugiem par sniegto atbalstu nozīmīgākajai lat-viešu 20. gadsimta piemiņas vietai.

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Likteņdārzs radās kā domubiedru ini-ciatīva, un šobrīd tas kļuvis par latvie-šu tautai nozīmīgu vietu, kur pieminēt mūsu tautas vēsturi un vienlaikus ar gaišām domām skatīties nākotnē.

Uldis Šterns ar ģimeni pastāvīgi ir atbalstījuši Likteņdārzu daudzu gadu garumā: iestādījuši priedīti, ierakstīju-ši Šternu ģimenes locekļu vārdus Lik-teņdārza draugu alejas bruģakmeņos un savās jubilejās dāvanu vietā aicinā-juši ziedot Likteņdārzam.

Uldis Šterns dzimis 1935. gada 27. aprīlī Rīgā. Deviņu gadu vecumā kopā ar māti Olgu, tēvu Pauli un 14 gadus veco brāli Gunāru devās bēgļu gaitās. Sākumā uz Oldenburgas DP nometni Vācijā, kur pavadīja sešu ga-dus, bet 1950. gada maijā – uz Austrā-lijas galvaspilsētu Kanberu (Canber-ra), kur sāk jaunu dzīvi.

Jau kopš jaunības Uldis bija ļoti enerģisks un mērķtiecīgs. Bez angļu va-lodas zināšanām 15 gadu vecumā viņš iestājās Kanberas ģimnāzijā (Canberra High School) un ātri guva panākumus mācībās un sportā (vieglatlētikā, kri-ketā un regbijā). Liels pagodinājums Uldim bija viņa ievēlēšana par Kanbe-ras ģimnāzijas Skolas Kapteini (Scho-ol Captain), turklāt tā bija pirmā reize Jaundienvidvelsas (New South Wales) pavalstī, kad kāds skolēns no 2. Pasau-les kara UNRRA (United Nations Re-lief and Rehabilitation Administration) nometnes pārvietotajām personām (Displaced persons) saņēmis šo titulu.

Par izcilām sekmēm Uldis saņē-ma Valsts stipendiju (Commonwealth Scholarship), kas deva iespēju studēt Melburnas Universitātē Dabaszinātņu un metalurģijas jomā. Ieguvis baka-laura grādu (Bachelor of Science), viņš sāka strādāt Austrālijas valsts zinātnes un rūpnieciskās pētniecības institūtā CSIRO (Commonwealth Scientific and Industrial Research Organization), kur pavadīja 33 aizrautīgus darba gadus rūdu sasmalcināšanas un koncentrēša-nas izpētē, kā arī jauno laborantu apmā-cīšanā. Darbam Uldis nodevās ar lielu precizitāti un pienākuma apziņu, tāpēc ar laiku kļuva par vienu no diviem gal-venajiem eksperimentālajiem zinātnie-kiem visā milzīgajā institūtā (Principal Experimental Officer). Pētniecības dar-bā tika publicēti vairāk nekā 30 zināt-niskie raksti, bet citas viņa publikāci-jas bija lasāmas laikrakstos Canberra Times un Austrālijas Latvietis, kā arī Universitātes un korporācijas Lettonia laikrakstā Vita Nostra.

Uldis Šterns bija viens no aktīvā-kajiem Austrālijas latviešu sabiedris-kajiem darbiniekiem un īsts pasāku-mu stūrakmens. Laikā no 1957. līdz 2008. gadam viņš darbojās dažādās lat-viešu sabiedrisko organizāciju valdēs un komitejās – Studentu korporācijā Lettonia, Latviešu kooperatīvajā namā, Latviešu kredītkooperatīvā, Austrālijas Latviešu teātrī, Svētā Krusta draudzē, 7 Austrālijas Latviešu Kultūras dienās,

Melburnas Latviešu biedrībā un LAAJ Kultūras fondā. Uldis Šterns bija arī Baltiešu padomes un Good Neighbour Council of Victoria (1957 – 61) biedrs. Par izciliem nopelniem latviešu sabied-rības darbā 1998. gadā Uldis Šterns sa-ņēma LAAJ Atzinības rakstu.

Tomēr darbs nebija viņa dzīves sva-rīgākā sastāvdaļa. 1962. gadā Uldis ap-precējās ar farmaceiti Ilzi Ermani (pēc laulībām Šterna), ar kuru kopā nodzīvo-ja garu un laimīgu mūžu. Viņu ģimenē izauga divas meitas un dēls, kuriem nu jau piepulcējušies septiņi mazbērni. Sa-viem bērniem un mazbērniem Uldis un Ilze mācīja svarīgākās dzīves vērtības – izglītības un darba nozīmi, neatlaidību, patstāvību un savstarpējo mīlestību.

Uldis Šterns bija īsta latvieša pa-raugs – viņš strādāja un atpūtās no sirds – kopā ar ģimeni apceļoja Austrā-liju, Latviju un visus piecus kontinen-tus, baudīja teātri, operu, baletu, sim-foniskos koncertus, spēlēja bridžu ar draugiem un apmeklēja gandrīz visas Kultūras dienas Austrālijā un Jaunzē-landē. Viņš bija izcils cilvēks, Latvijas patriots un dzīvs piemērs nākamajām paaudzēm. Viņa aiziešana mūžībā Mel-burnas latviešiem ir smags zaudējums.

Publikācijā izmantoti Andra Sal-tupa (korporācija Lettonia) apkopotie materiāli.

Likteņdārzs ir unikāla par Latvijas tautas ziedojumiem veidota piemi-ņas vieta un simbols Latvijas tautas izaugsmei – mūsu gadsimta Brīvības piemineklis Jau desmit gadus Likteņ-dārzs top Latvijas sirdī – Koknesē, uz salas Daugavā ar tūkstošiem Latvijā un ārvalstīs dzīvojošo tautiešu un uz-ņēmumu atbalstu. Te apvienojas izcila vides arhitektūra ar Kokneses pussa-las dabas un Daugavas plūduma krāš-ņumu. Likteņdārzā tiek fiksēta tautas dzīvā atmiņa – katrs iestādītais koks, atvestais akmens ir ar konkrēta cilvē-ka, cilvēku grupas stāstu par Latvijas cilvēkiem un vēsturi.

Valda Auziņa,„Kokneses fonda“ Valdes priekšsēdētāja

Laikrakstam „Latvietis“

Uldis Šterns.27.04.1935. – 31.10.2018.

vadītāja un ALA prakses koordinatore Līga  Ejupe. „Ar šo filmu vēlējāmies arī nodemonstrēt, ka saites starp ārze-mēs dzīvojošiem latviešiem un Latviju ir dzīvas, un ka tās katrs cenšamies veidot, kopt un nostiprināt savā vei-dā,“ piebilst L. Ejupe.

„Imanta ļauj citiem ieskatīties savā līdzšinējā dzīves ceļā. Filmas galveno varoni pirmo reizi satiku Ma-libu 2010. gadā. Atceros Imantas brī-numskaisto balsi, kad viņa dziedāja

latviešu tautasdziesmu. Toreiz dziedā-jums aizkustināja līdz sirds dziļumiem, sajutu daļiņu no mājām. Aizdomājos, cik savādi, ka Imanta nekad nav dzīvo-jusi Latvijā, bet tieši viņa uzjundī manī ilgas pēc mājām. Tobrīd viņa bija bei-gusi studēt ASV, kur bija dzimusi, au-gusi un apguvusi visu latvisko. Iman-tas vecvecāki izbrauca no Latvijas, lai glābtos no kara šausmām, viņas vecā-ki uzauga un satikās ASV, bet Imanta atgriezusies vecvecāku dzimtenē un veido savu dzīvi Rīgā. Šogad viņa mija gredzenus ar Krišjāni, Vācijas lat-vieti, kurš arī pārcēlies uz vecvecāku

dzimteni. Jaunieši atgriezušies vietā, no kuras bēgļu gaitās, cerot reiz at-griezties, devās viņu vecvecāki. Abu dzimtu saplūšana Latvijas simtgadē noslēdz dzimtas loku. Tas notiek šo-gad, 2018. gadā, Latvijas simtgadē,“ stāsta filmas autore Eva Johansone.

Filmas autore Eva Johansone, reži-sore Ieva Stade, operatori – Jānis Ke-šāns un Jānis Indriks, skaņu režisors Artis Dukaļskis, mūzika Imanta Di-manta un draugi, video pēcapstrāde – Roberts Brežģis.

Ilze Garoza,filmas līdzproducente

... īsfilma „Atgriešanās“Turpinājums no 2. lpp.

Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī Laikraksts „Latvietis“ 15. lpp.

pārcēlās uz ASV. Korejas kara apstākļos jauneklis bija iesaukts armijā. Dienesta laikā viņš iepazinās ar Baibu Bičoli, ar kuru pēc neilga laika mija gredzenus. Viņiem piedzima divi dēli Arvils un Artis un meita Rita Laima. Beidzis, kā kādreiz teica, kalpot ķeizaram, Ilmārs iestājās un 1963. gadā beidza Ņuarkas (Newark) Mākslas un rūpnieciskā dizai-na skolu. Kopš tā laika Ilmārs Rumpē-ters strādāja par dizaineru vairākās pro-duktu fasējuma dizaina firmās Ņujorkā.

Abu māja Glenridžā kļuva par trim-das inteliģences satikšanās vietu. Kā Il-māram Rumpēterim ar dzejnieci Baibu Bičoli, tā viņu draugiem rakstniekiem, komponistiem, māksliniekiem bija bū-tiski saglabāt latvietību svešu tautu Bā-belē Ņujorkā. Ilmārs Rumpēters daudz enerģijas veltīja latviešu sabiedrībai, kļūdams par vērtīgā kultūras izdevuma Jaunā Gaita māksliniecisko redaktoru; daudzus žurnāla vākus darinājis Ilmārs Rumpēters. Še pie reizes jāatgādina, ka kādā Šveices luksusa rokas pulksteņu firmas Patek Philippe žurnālā, ko izdod daudzās valodās, vesela nodaļa veltīta Jaunās Gaitas vāka dizainam, ko vai-rumā gadījumu veidojis Ilmārs Rum-pēters. Viņš tāpat zīmējis daudzu firmu un biedrību logo, starp tiem apzīmējami ALA, PBLA, ALMA, BATUM, LSC un citu vizuālās zīmes. Neskaitāmi Hel-mara Rudzīša grāmatu apgāda Grāma-tu Draugs izdevumi dienasgaismu ie-raudzījuši ar Ilmāra Rumpētera vākiem.

Taču viņa lielākā aizraušanās bija glezniecība. 20.gs. 50.-60. gados Ilmārs Rumpēters radīja pusabstraktus darbus, kuros skatītāju uzmanību piesaistīja faktūras – krāsu pigmentiem māksli-nieks jauca klāt smiltis. Vēlāk viņš kļu-va izteikti abstrakts, bet bija arī periods, ko iespaidoja fotogrāfija, tad bieži tapa ainavas ar ūdeņiem, kalniem, debesīm.

Mākslinieks pats uzsvēra: „Galve-nais manā gleznošanā ir pati ideja kā tāda; pārveidot reālus priekšmetus un cilvēkus vairāk vai mazāk abstraktos simbolos, pie kam krāsai un kompo-zīcijai ir liela nozīme manos darbos.“

Dizainera darbs spēcīgi ietekmējis Ilmāra Rumpētera glezniecību, kuras

centrā ir krāslaukumu ritmi, ģeomet-risku figūru salikumi, spilgtu krāsu pielietojums. Abstraktais tēlojums tomēr nes sevī iekšēju harmoniju, op-timismu un dzīvesprieku, ar ko acīm-redzami izcēlās arī pats mākslinieks.

Aizgājis pensijā 1996. gadā, viņš pilnībā nodevās mākslai. Kad apglez-not lielus audeklus bija par grūtu, viņš pievērsās zīmējumam, katru dienu ra-dīdams vismaz vienu vai vairākus krā-su vai melnbaltos zīmējumus un pub-licēdams tos Facebook. Zīmējumus meita Rita Laima Bērziņa apkopoja reprodukciju albumā, ko 2013. gadā izdeva Laika grāmata.

Viņa daiļrade ieguva plašu rezo-nansi, un tā saņēmusi godpilnu atzi-nību. Viņam piešķirts ģenerāļa Gop-pera atzinības raksts par ilustrācijām (1965), 1. godalga glezniecībā latvie-šu dziesmu svētkos Toronto (1976), godalga Starptautiskajā foto mākslas izstādē Rīgā (1982), godalga par krāsu fotogrāfijām Montklēras (Montclair) izstādē Ņūdžersijā, ASV (1989).

Lai Paradīzes dārzos, kur Ilmārs Rumpēters tagad sāks gleznot, jop-rojām māksliniekam piemīt ass acu skats, harmoniska krāsu izjūta, viegla roka otas un zīmuļus cilājot.

Māris Brancis

Nesagaidījis savu 90. dzimšanas dienu, trešajos Ziemassvētkos pastei-dzās mūžībā doties latviešu gleznotājs, dizaineris, grafiķis un fotomākslinieks tālajā Amerikā Ilmārs  Rumpēters. Droši vien meita Rita Laima Bērziņa vēl pievienotu tēva aizraušanos ar mūziku; būdams labs tenors, viņš jaunos gados labprāt dziedājis, iemācījies spēlēt ģi-tāru, komponējis dziesmas, kam pats rakstījis vārdus. Labprāt lasījis, sevišķi par Otro pasaules karu. Visu mūžu viņš bijis radošs cilvēks, kādēļ palika garā jauns līdz savam solīdam vecumam un saglabāja savu dzīves mīlestību.

Vidzemnieka, miertiesneša Augusta Rumpētera (viņš bija piedalījies Brīvības cīņās pulkveža Oskara Kalpaka batal-jonā) un viņa kundzes Emmas ģimenē viņš piedzima Daugavpilī. Četru gadu vecumā vecāki pārcēlās uz Rīgu, kur uz-auga Āgenskalna priedēs un pie vecve-cākiem Vidrižu Vīgantos. Ģimenē auga četri braši puikas. Taču saulainā bērnība beidzās 1940. gadā, kad padomju kara-spēks okupēja Latviju un tēvs zaudēja darbu Latvijas senātā. 1941. gadā viņš slēpās mežā, lai izvairītos no izsūtīšanas uz Sibīriju. Kara beigas sašķēla ģimeni – tēvs ar Ilmāru aizklīda līdzi bēgļiem uz Vāciju, bet māte ar abiem jaunākajiem brāļiem palika Vidrižos. Tikai pēc 40 gadiem Ilmārs satika māti un dzimtenē palikušos brāļus.

Pēc dzīves latviešu bēgļu nometnē Blombergā, kur Ilmārs Rumpēters pie-vērsās zīmēšanai, 1950. gadā viņš ar tēvu

Ilmārs Rumpēters1929. gada 9. martā, Daugavpilī, Latvijā – 2018. gada 27. decembrī, Ņūdžersijā, ASV

Vēl ciešāk esam iesaistījušies mūsu ko-pīgās nākotnes veidošanā vienotā Eiro-pā. Jutuši patiesu gandarījumu par savu zemi un tautu. Šogad uzplauka veselu gadsimtu krāta pašapziņa!

Esmu pārliecināts, ka ikviens ir pielicis un pieliks savu roku, lai arī Jaunajā gadā un otrajā simtgadē Lat-vijā un katrā ģimenē valdītu mīlestība, drošība, saticība un labklājība.

Mēs ieraudzījām, cik lieli esam iz-

auguši, un to saskatīja arī pārējā pasau-le. Mūs apsveikt ieradās karaļnami un daudzu valstu vadītāji. Viņi bija patiesi priecīgi par mūsu sasniegto, par mūsu zemes skaistumu un mūsu tautas spēku.

Mums pašiem Latvija ir tik tuva un mīļa, ka redzam katru vissīkāko nepil-nību. Tas kādreiz var atņemt cerību padarīt to labāku. Tādēļ ir labi vismaz svētkos nolikt malā ikdienas rūpes, lai no sirds lepni teiktu – lūk, mana valsts! Tāda ir mana Latvija!

Vienmēr atcerēsimies, ka Latvi-ju soli pa solim veidojam mēs paši ar

savu rīcību, darbiem un vārdiem. Lat-vijas stāsts ir un būs tāds, kādu paši to radīsim un izstāstīsim.

Vecajā gadā mēs redzējām, ko va-ram sasniegt. Es aicinu Jaunajā gadā smelties spēku padarītajā, iedvesmot un atbalstīt vienam otru, lai kopā pa-veiktu vēl vairāk. Būsim apņēmības pilni piepildīt sapņus un īstenot savus mērķus saviem mīļajiem par prieku un savai valstij par godu!

Laimīgu Jauno gadu, Latvija!LV prezidents Raimonds Vējonis

01.01.2019.

Prezidenta Vējoņa uzrunaTurpinājums no 1. lpp.

Ilmārs Rumpēters.9.03.1929. – 27.12.2018.

Ilmāra Rumpētera zīmēts žurnāla „Jaunā Gaita“ Nr.130 vāks.

16. lpp. Laikraksts „Latvietis“ Ceturtdien, 2019. gada 3. janvārī

Eiro kurssEiropas Centrālās bankas atsauces kurss 2. janvārī.€1 = 1,62730 AUD€1 = 0,90165 GBP

€1 = 1,70490 NZD€1 = 1,13970 USD

Sarīkojumi, draudzes ziņas un ziņojumiAdelaidēCeturtdien,  10.  janv., plkst. 10.00 ALB namā spēlēsim Scrabble un ēdī-sim siltas pusdienas. Lūdzu pieteikties LAIMAS birojā. Mēneša maksa $5.Svētdien,  13.  janv., plkst. 9.30 Tāla-vas mazajā zālē novusa treniņi. Jauns gads, jauni biedri? Varbūt?Ceturtdien,  17.  janv., plkst. 10.00 ALB namā spēlēsim Scrabble un ēdī-sim siltas pusdienas. Lūdzu pieteikties LAIMAS birojā. Mēneša maksa $5.Svētdien,  20.  janv., plkst. 9.30 Tāla-vas mazajā zālē novusa treniņi.Svētdien, 20. janv., plkst. 11.00 Ade-laides latviešu skolā būs iespēja kārtot Latvijas Republikas akreditēto Lat-viešu valodas prasmes pārbaudījumu. Pārbaudījumu var likt trīs dažādos lī-meņos: zemākajā, vidējā vai augstāka-jā. Nav zināms vai pārstāvji no Valsts izglītības satura centra pie mums vie-sosies arī citos gados, viss atkarīgs no interesentu skaita, tāpēc nenokavējiet pieteikšanos šogad! Sūtiet e-pastu: lena.rumpe@gmail.com vai zvaniet vakaros Ļenai pa tālruni 0411 689 112, lai precizētu informāciju. Adelaides Sv. Pētera draudzePrāv. Dr. J. Priedkalns.Svētdien, 13. janv., plkst. 11.00 Annas Ziedares Vasaras vidusskolas dievkal-pojums, bez dievgalda. Visi laipni ai-cināti piedalīties.

BrisbanēKvīnslandes latv. ev. lut. draudzeMāc. Brigita Saiva.

KanberāKanberas latv. ev. lut. draudze

MelburnāSestdien,  5.  janv., plkst. 14.00 vīru kora Gaudeamus koncerts Latviešu namā. Diriģents Ivars Cinkuss. Kon-certmeistare Sandra Birze. Čells Jānis Laurs. $30/$25/ 18 gv bez maksas. Melburnas latv. ev. lut. draudzeMāc. Dainis Markovskis.

PertāPertas ev. lut. Sv. Pāvila draudzeMāc. Gunis Balodis.Svētdien,  6.  janv., plkst. 10.30 diev-kalpojums.Svētdien, 20. janv., plkst. 10.30 diev-kalpojums.

SidnejāSestdien, 12. janv., plkst. 14.00 Rīgas Tehniskās Universitātes Vīru koris Gaudeamus un TDA Rotaļa koncerts Baltas jūras malu es redzēju saulī-tē Latviešu namā. Biļetes pie ieejas $30/$25. Informācija: Rūdis Dancis 0412 637 427. Sidnejas ev. lut. latviešu draudze, Svētā Jāņa baznīcāMāc. Kolvins Makfersons.Svētdien,  6  .  janv., Draudzes mācī-tājs būs atvaļinājumā no 26. decem-bra līdz 2019. g. 27. janv. Steidzīgos gadījumos zvanīt uz mācītāja mobilo: 0412 024 476; E-pasts: colvinmacpher-son@gmail.com (No 31.decembra līdz 12.janvārim zvanīt draudzes priekš-

niekam Eigits (Goga) Timermanis 0414 479 001.) Sidnejas latv. ev. lut. Vienības draudzeMāc. Raimonds Sokolovskis.

Zelta piekrastē

JaunzēlandēSestdien,  12.  janv., plkst. 19.00 fil-mu nakts 38 Gasson St., Kraistčērčā. Skatītākā pašmāju filma Latvijas kino-teātros Kriminālās ekselences fonds. Ieteiktais ziedojums $10.

LatvijāPirmdien, 7. janv., plkst. 17.00 Tuku-ma Mūzikas skolas zālē starptautisko pianistu konkursu laureātes Dzintras Erlihas solokoncerti un meistarklases. Programmā L. Garūtas, J. Ivanova, A. Kalēja, P. Vaska, S. Buša kompo-zīcijas. Laipni lūgti visi interesenti! Ieeja brīva.Piektdien,  11.  janv., plkst. 18.00 PBLA pārstāvniecības birojā Rīgā tik-šanās vakars ārzemju latviešiem.Svētdien, 13. janv., plkst. 13.00 Rīgas Evaņģēliskās draudzes dievkalpojums (ar kafijas galdu) Metodistu baznīcā, Akas ielā 13, Rīgā.  ■

DatumiVārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi31. decembrisKalvis, Silvestrs, SilvisVecgada vakars1909. Rīgā, Merķeļa ielā 13 iesvēta jauno Rīgas Latviešu biedrības namu, kas uzcelts iepriekšējā, 1908. gadā no-degušā vietā.1936. uzņēmējs Jānis Gobiņš.

1. janvārisLaimnesis, Solvita, SolvijaJaungada diena1824. dzejnieks Fridrihs Mālberģis.1901. Austrālija kļuva par neatkarīgu valsti, par pirmo premjerministru kļu-va Edmunds Bartons.1909. scenogrāfs, ilustrators Ģirts Vilks.1919. komponists, diriģents Alberts Jērums.1979. latviešu