Informācija par Eiropas Savienību un Latvijas dalību tajā: Eiropas Savienības likumdošana, Latvijas un ārvalstu periodiskie izdevumi, datu bāzes, semināri, lekcijas un diskusijas.

www.esia.gov.lvesia@esia.gov.lvTālr.: 67212611Aspazijas bulv. 28, 2. stāvs, Rīga, LV-1050SKYPE: Eiropas Savienības informācijas aģentūra

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ• Vai ir īstais laiks pārtraukt pārdomu periodu?

• Uz kurieni kapteine Merkele pusgadu stūrē Eiropas kuģi?• Lielbritānijas un Francijas “jā” vai “nē”

Līgumam par Konstitūciju Eiropai• Valstu sadarbības modeļi Eiropas Savienībā

Nr.

5 2

007.

gad

a m

arts

5

Līgums par Konstitūciju Eiropai

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

2 3

Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” iznāk četras reizes gadā.

Masu saziņas līdzekļa reģistrācijas numurs Reģ. Nr. 000703090

ISSN 1691–3663

Tirāža – 3000 eksemplāru.

Žurnāls netiek izplatīts komerciālos nolūkos.

Izdevējs: Valsts aģentūra “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”

Reģ. nr. 90001897078

Adrese: Aspazijas bulvāris 28, Rīga, LV-1050

Žurnāla redakcijas padome

Esmeralda Balode-Buraka, Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu tiesas nodaļas vadītāja

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs

Māra Dzirniece, Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra vadītāja

Linda Jākobsone, Eiropas Savienības informācijas aģentūras direktore

Edvards Kušners, Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks

Sanita Pavļuta-Deslandes, Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos

Normunds Popens, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, speciāli šim numuram

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docents

Pārpublicējot materiālus vai tos citējot, atsauce uz žurnālu ir obligāta.

Žurnāla raksti neatspoguļo Eiropas Savienības informācijas aģentūras viedokli.

Par faktu materiālu savos rakstos atbild autori.

Saturs

Aija Lulle. Eiropas pamatu stiprināšana 5Redaktora sleja

Aija Lulle. Aptvert neaptveramo – panākt līdzvērtību un proporcionalitāti paplašinātajā Eiropas Savienībā 6Diskusijā piedalījās: Ģirts Valdis Kristovskis, Eiropas Parlamenta deputāts; Rihards Pīks, Eiropas Parlamenta deputāts; Ivars Ījabs, politologs,

LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas lektors; Normunds Popens, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks

Artis Pabriks. Eiropai jāceļ vējdzirnavas, nevis jāslien sēta 11

Normunds Popens, Raitis Ādamsons. Līgums par Konstitūciju Eiropai – viens līgums, viens pīlārs, viena juridiska persona 13Konstitucionālā līguma idejas attīstība, izstrāde un parakstīšana, līguma uzbūve

Evija Cera. Valstis, kuras ratificējušas ES Konstitucionālo līgumu 1818 valstis, kuras līdz 2007. gada martam ir ratificējušas Konstitucionālo līgumu

Toms Rostoks. Latvija, ES Konstitucionālais līgums un Eiropas nākotne 20Latvijas intereses saistībā ar Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesu. Iespējamie scenāriji un risinājumi

Andris Gobiņš. Ko saka jaunais Saeimas sasaukums par ES Konstitucionālo līgumu? 23Eiropas Kustības Latvijā rīkotā aptauja jaunievēlēto Saeimas deputātu vidū

Aija Cālīte-Duļevska. Īstais laiks pārtraukt pārdomu periodu 25Sabiedriskā doma arvien striktāk pozicionē savus viedokļus par to, kas ar šo ES Konstitucionālo līgumu būtu jādara nākotnē

Ainārs Dimants. Uz kurieni kapteine Merkele pusgadu stūrē Eiropas kuģi? 28Vai Vācijai izdosies panākt pozitīvu lūzumu ES Konstitucionālā līguma procesā?

Aija Lulle. Francijas lielā izvēle 31Francijas prezidenta kandidāti piedāvā krasi atšķirīgus risinājumus

Inese Rebaine. Lielbritānijas “jā” vai “nē” ES Konstitucionālajam līgumam 34Ieskats norisēs un viedokļos Lielbritānijā saistībā ar ES Konstitucionālo līgumu

Jānis Vaivads. Valstu sadarbības modeļi Eiropas Savienībā 36Rakstā skaidrota sadarbības pamatideja, atšķirīgie modeļi ES ekonomiskās integrācijas kontekstā

Piedalieties žurnāla veidošanā! 40

4 5

Eiropas pamatu stiprināšana

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Ir pagājis pusgadsimts, kopš likti pamati unikālai, pārnacionālai varai, kādu pasaule līdz šim vēl nav pazi-nusi. Eiropas Savienības māja, kurā sākotnēji bija vien sešas saimes, ir būvēta soli pa solim, apgūstot aiz-vien jaunas platības. Nu ES jau ir divdesmit septiņas dalībnieces, nākotnē, iespējams, paredzot vietu arī vēl citām valstīm.

Tik lielai būvei ir vajadzīgi stingri pamati. Vecie pāļi, kas dzīti Romā, Amsterdamā, Māstrihtā, Nicā un cit-viet, ir jānostiprina, ja gribam, lai unikālā būve turas stingri, lai tā nesāk šķobīties sava spēka, dažādības un atšķirību dēļ un lai to negāž globāli transatlantiski vēji un austrumu viesuļi no tuvējiem un tāliem reģioniem.

Mēs dzīvojam patiesi aizraujošā laikā – mēs esam tie, kuri pieredz Eiropas stiprināšanas grūtības. Līgums par Konstitūciju Eiropai nav vienkāršs līgums, tas nav tikai juridisks jautājums. Ne velti šā līguma tapšanā kopā sanāca Eiropas Konvents. Un ne velti par šo

līgumu notika asas debates dalībvalstīs. Vēl vairāk – ne velti franči un nīderlandieši pateica “nē” līgumam.

Šis ir pārdomu laiks, kad eiropieši ne tikai meklē risinājumu, kā izkļūt no konstitucionālās krīzes, bet arī reflektē par ES pamatu pamatiem – Eiropas vērtībām. Un, neizbēgami, – par ES nākotni, par to, kādā Eiropā mēs vēlamies dzīvot un kādu mēs to radīsim mūsu bērniem.

ES paplašināšanās tempi kopš 1995. gada ir radījuši nepieciešamību nopietni domāt par ES institūciju reformēšanu. ES institucionālā reforma vajadzīga, lai nodrošinātu tās darbības un lēmumu pieņemšanas efektivitāti, adekvātu konkurētspēju starptautiskajā ekonomikā un politikā, kā arī lai vairotu demokrātiskāku un pilsoņiem vieglāk uztveramu ES.

Eiropas Savienības attīstības procesā ir izveidojies sarežģīts tās darbību regulējošais normatīvais pamats: trīs pamatlīgumi, vairāk nekā trīsdesmit protokoli, kas pievienoti pamatlīgumiem, pamatlīgumu grozījumi vai papildinājumi, kā arī pieci pievienošanās līgumi.

Pašlaik ES prezidējošā valsts Vācija ir apņēmusies izkustināt Līgumu par Konstitūciju Eiropai no sasaluma punkta. Ir iespējami vairāki varianti: ratifikācijas pro-cesa turpināšana, atteikšanās no līguma, pilnīgi jaunu sarunu sākšana un jauna teksta veidošana, pašreizējā līguma sadalīšana pa daļām un atsevišķu līguma daļu ratifikācija vai arī minikonstitūcijas pieņemšana.

Līdz jūnija Eiropas Padomei redzēsim, kādi risinājumi tiks celti galdā. Un, iespējams, 2009. gadā ES beidzot tiks pie Līguma par Konstitūciju Eiropai.

6 7

Aptvert neaptveramo – panākt līdzvērtību un

proporcionalitāti paplašinātajā Eiropas Savienībā

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā”galvenā redaktore

Šā gada 9. februārī Eiropas Savienības (ES) mājā Aspazijas bulvārī 28 notika Eiropas Parlamenta (EP) Informācijas biroja Latvijā un ES informācijas aģentūras rīkotā diskusija ciklā “Man ir ko teikt!”, kas šoreiz bija veltīta Līgumam par Konstitūciju Eiropai.

Diskusijā piedalījās: Ģirts Valdis Kristovskis, Eiropas Parlamenta deputāts; Rihards Pīks, Eiro-pas Parlamenta deputāts; Ivars Ījabs, politologs, LU Sociālo zinātņu fakultātes politikas zinātnes nodaļas lektors; Normunds Popens, Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks. Diskusiju vadīja Aija Lulle.

Aija Lulle: Lasot tekstus saistībā ar Līgumu par Konstitūciju Eiropai, redzu, ka tajos ir ārkārtīgi daudz epitetu, kas ir saistīti ar personību, ar cilvēka ķermeni, ne visai vesela cilvēka ķermeni, proti, konstitūcijai tiek piedēvēts “liels nogurums”, “slimība”, “koma” vai arī pat “nāve”. Lasot šos epitetus, nodomāju, ka man tas jau ir apnicis, vairs nevēlos šīs triviālās lietas cilāt, jo tām nav nedz nākotnes, nedz tās sniedz skaidrojumu, nedz arī redzējumu, ko darīsim tālāk.

Pati biju klāt arī Eiropas Konventa (EK) atklāšanā, ar ātrvilcienu braucu uz svinīgo notikumu no Parīzes uz Briseli, priecājos, cik viegli ES ir pārvietoties no vienas valsts uz otru. Es skaidri redzēju, ka EK līgumu negat-avoja kādās abstraktās akadēmiskās debatēs vai vārdā nenosaukti cilvēki, to negatavoja kāds dēmons, kam nav konkrētas sejas. To gatavoja cilvēki, arī no Latvijas, kurus mēs labi pazīstam. Tas viss tapa astoņpadsmit mēnešus ilgu dziļu debašu laikā.

Tas bija konsensa risinājums. Kādā eiforijas brīdī izspruka vārds “konstitūcija”, kas vairākās valstīs tagad sagādā galvassāpes.

Ir vairāki varianti, ko varētu darīt pēc situācijas, kāda izveidojās 2005. gada vasarā, kad Francija un Nīderlande referendumos pateica “nē”. Daudz kas ir mainījies.

Pašlaik Eiropas prezidējošā valsts ir viens no ES smagsvariem, un Vācijai tā ir viena no prioritātēm – izkustināt Līguma par Konstitūciju Eiropai jautājumu. Dalībvalstīs izskan ļoti dažādi viedokļi – viens no kardināliem risinājumiem būtu pavisam atmest esošo un sākt visu no jauna, kas, manuprāt, ir diezgan liels neprāts. Pastāv viedokļi, ka varētu Līgumu pieņemt pa daļām, pieņemt minikonstitūciju, mainīt nosauku-mu, izņemt kādus kritiskos punktus. Par to visu mēs runāsim, tāpēc vēlos pēc iespējas drīz dot vārdu dis-kusijas dalībniekiem.

Tātad – vai Līgums par Konstitūciju Eiropai, kāds tas ir pašlaik pašreizējā redakcijā, vispār ir vajadzīgs ES?

Rihards Pīks: Mana attieksme ir mazliet subjektīva, jo no sākuma līdz beigām biju dalībnieks Eiropas Konventā, kas izstrādāja Konstitucionālo līgumu. Toreiz Konventa prezidents, bijušais Francijas prezidents Valerijs Žiskārs d’Estēns lieliski vadīja šo procesu. Viņš lūdza izteikt katram savu vīziju par Eiropu.

Soli pa solim pusotra gada laikā gājām arvien tuvāk un tuvāk, tad jau šīs vīzijas tika ietērptas lielākos blo-kos, kamēr nonāca pie Konstitucionālā līguma.

Esmu dziļi pārliecināts, ka tas ir nepieciešams. Tas vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai panāktu ātrāku lēmumu pieņemšanu, bet arī tāpēc, ka pastāv globālā konkurence, reģioni, kas konkurē, un šis process attīstās ārkārtīgi strauji.

Es ļoti labi zinu Ķīnu un jau sen to uzskatu par ļoti svarīgu spēlētāju pasaulē. Bet arī es esmu ļoti pārsteigts, saprotot, ka viss notiek daudz straujāk nekā paredzēts. Par to, ka Ķīna mēģinās kļūt par līderi

Ivars Ījabs: “Konstitucionālā ambīcija Eiropas Savienībā ir gana interesanta un intriģējoša arī mums.” Rihards Pīks: “Esmu dziļi pārliecināts, ka Konstitucionālais līgums ir nepieciešams.”Ģirts Valdis Kristovskis: “Latvijas valstij ir jābūt līdzvērtīgai lēmumu pieņemšanā – neatkarīgi no tās ģeogrāfiskā mēroga vai iedzīvotāju skaita.”Normunds Popens: “Institucionālā sadaļa ir akūti nepieciešama, tā ir jāpieņem.”

Foto

: no

ES

IA a

rhīv

a

Foto

: no

ES

IA a

rhīv

a

8 9

pasaulē, jau ir runāts, bet, ka tas notiek tik strauji, man ir pārsteigums. Ķīna atšķirībā no Krievijas ļoti labprāt runā ar ES kopumā un tajā pašā laikā atzīst bilaterālās attiecības. Turpretī Krievija, lai arī runā ar ES kopumā, visu laiku mēģina draudzēties ar kādu atsevišķi. Par Krieviju – domāju, ka tā ES pasniedz brīnišķīgas mācību stundas. Tas ir aspekts, kas ir nācis klāt Konstitucionālā līguma nepieciešamības motivācijai, lai Eiropa būtu saliedētāka, integrētāka un varētu nopietni spēlēt globālajā spēlē. Tas attiecas uz sacensību, uz konkurenci, arī uz drošību – enerģētiku, klimata izmaiņām utt. Pēdējie divi gadi ir pierādījuši ar papildu argumentiem, ka tas ir nepieciešams.

Lielākā nelaime ir tā, ka pašlaik nav īstu līderu. Pirms tam valsts vadītājs teica (katrs jau neizlasīja katru lēmumu), un acīmredzami līderi bija pārliecinoši, ka cilvēki gāja līdzi. Bet pēkšņi izrādās, ka ne, tā vairs ne-notiek.

Aija Lulle: Pašlaik ir aizraujošs laiks, jo līderu maiņa divās smagsvara valstīs vēl ir priekšā.

Ģirts Valdis Kristovskis: Jā, notiks, bet jāsaka, ka diez vai tie, kas nāks vietā, atrisinās konstitūcijas problemātiku. Angela Merkeles kundze, sākot Vācijas prezidentūru, kā svarīgāko izvirzījusi Konstitūcijas jautājumu. Redzēsim, kā viņai un vācu intelektuālajam spēkam kopumā veiksies šajā pusgadā.

Mēs pārstāvam tās valstis, kas mazāk vai vairāk var izteikt pietiekami racionālu viedokli, bet ne vienmēr to var sadzirdēt. Arī Latvijas ārlietu sektors par to vienmēr ir cīnījies. Droši vien Pīka kungs arī, kad bijis nepieciešams, ir runājis par to, ka Latvijas valstij jābūt līdzvērtīgai lēmumu pieņemšanā neatkarīgi no tās ģeogrāfiskā mēroga vai iedzīvotāju skaita.

Domāju, ka ES pēc būtības mēģina aptvert neap-tveramo, proti, panākt līdzvērtību un arī proporcionalitāti. Es neesmu bijis Konventā. Process bija ļoti sarežģīts, un tas ir zināms kompromiss. Kad es to lasīju pirmo reizi, pārņēma sajūta, ka tas ir kaut kas starp tādu kā liriku par demokrātiju un kaut kādas pazīmes ir no kāda juridiska dokumenta. Labā griba ir formulēta, kurp ES vajadzētu virzīties un kā realizēt kopējās vērtības. Tas diezgan ideālistiskā izpratnē no šī dokumenta ir sa-protams. Es kā aizsardzības jomas cilvēks vairākās nodaļās atradu arī pietiekami daudz par drošību. Vir-zieni ir nosprausti pareizi.

Jūtu, ka šis dokuments beigās tādā formā, kāds tas ir, netiks apstiprināts. Ir nepieciešamas izmaiņas. Un tas atkal prasa iedarbināt jaunu, diezgan komplicētu mehānismu. Ir pietiekami daudz alternatīvu, un es ceru, ka Vācija mums piedāvās interesantas lietas.

Aija Lulle: Popena kungs, droši vien Vācija kaut ko piedāvās, bet piedāvās arī pārējās valstis. Vai līgums ir nepieciešams šādā formā, vai arī tas viss varētu notikt pavisam citādi?

Normunds Popens: Līguma teksts ir ļoti garš, un cilvēki bieži saka, ka nesaprot, kāpēc tas bija vajadzīgs un kas bija pozitīvs līgumā. Visiem, kas strādā ar ES jautājumiem, ir skaidrs, ka šā brīža līgumi, respektīvi, Nicas līgumā iestrādātā lēmumu pieņemšanas shēma,

kādā brīdī pārstās darboties efektīvi. Ir nepieciešama lēmumu pieņemšanas procedūras reforma, un to atzīst pilnīgi visas dalībvalstis, arī tās, kas noraidījušas šo Konstitucionālā līguma projektu referendumā, un arī tās, kuras nav izteikušas viedokli par līgumu ne parlamentā, ne referendumā, ne kā citādi. Visas valstis atzīst, ka līguma pirmajai sadaļai, kas raksturo lēmuma pieņemšanas procedūru, nepieciešama reforma.

Ne visas Latvijas nostājas ir iestrādātas tekstā. Kaut vai jautājums par komisāru katrai dalībvalstij, bet pamatā princips, ka katrai dalībvalstij ir viena balss un tad tiek ņemts vērā iedzīvotāju vairākums – 55 pret 65, – šis līdzsvars bija kompromisa variants un faktiski ir pieņemams visām valstīm. Ir pāris dalībvalstu, kas šīs reformas dēļ nedaudz savu ietekmi zaudē, un tas arī ir lielākais klupšanas akmens, kad tiek lemts par līguma nākotni. Ja sarunām tiks atvērta pirmā sadaļa, rezultātu nebūs iespējams panākt īsā laikā. Līdz ar to lielākā daļa valstu uzskata, ka šī sadaļa būtu jāsaglabā. Tas saskan ar dažu Francijas politiķu izteikumiem par minilīgumu, proti, līguma pirmo sadaļu.

Līgums bija ļoti ambiciozs projekts, jo jau toreiz varēja apmierināties ar institucionālo sadaļu, tā bija akūti nepieciešama, tā bija jāpieņem. Un pilnīgi iespējams, ka pirmā sadaļa šādā veidā būtu izgājusi cauri bez re-ferendumiem Francijā un Nīderlandē. Mērķis bija ļoti cēls – sakārtot līgumu tiesisko bāzi, jo trešā sadaļa ietver vairākus nosacījumus, kas jau ir esošajos ES līgumos.

Kompetenču sadalījums lielākajā daļā jomu, kas ir konstitucionālā līguma projektā, faktiski nemainās. Neko jaunu Konstitūcija nepasaka jomās, kas jau ir kopienas ekskluzīvās kompetences. Līdz ar to bailes no lielās sadaļas ir nepamatotas. Bet ir atsevišķas jomas, kurās sadarbības bāze tiktu pastiprināta. Te ir arī jomas, kas ir ļoti svarīgas Latvijai. Pirmām kārtām – kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP). Latvijai kā mazai valstij ir prioritāra ES kopējā ārējā politika, kurā mēģinām ļoti aktīvi pozicionēties daudzos jautājumos. Mēs ticam, ka šādā mazākā forumā mums ir lielākas iespējas savas intereses pabīdīt uz priekšu. Tas nav viegls uzdevums, pašlaik KĀDP nav juridiskās bāzes. Konstitūcija šajā ziņā bija pozitīvs solis.

No jaunajām politikām, protams, arī enerģētika parādās tekstā, un pašlaik mēs jau ejam uz kopēju enerģētikas politiku.

Liela joma, kur ir būtiskas izmaiņas, saistās ar visu ES maiņu – tā ir pāreja uz vienu pīlāru triju pīlāru vietā. Tas mūs noved pie iekšlietu un tieslietu jomas. Jautājums ir komplicēts. Katrai valstij ir savas krimināltiesības, civilās tiesības utt. Konstitūcija paredzēja, ka lēmumu pieņemšana šajās jomās būtu daudz efektīvāka. Tas bija pozitīvs virziens. Un tieši to vēlas Francijas un Nīderlandes iedzīvotāji, ja saprotam, kādas ir šo iedzīvotāju bažas drošības ziņā, tad Konstitūcija piln-veido ES mehānismus tieši šajās jomās. Protams, liels uztraukums Francijā un Nīderlandē ir par darbaspēka kustību, lētā darbaspēka ieplūšanu – jāteic, ka Konstitūcija ar to praktiski nenodarbojas, tas nav skarts tekstā. To paredz katras valsts iestāšanās līgums, un valstīm ir dotas iespējas noteikt pārejas procesu šajā jomā, pakalpojumu kustība arī – jaunā direktīva ir pieņemta, un pašlaik jau notiek sarunas par

šīs direktīvas izpildi – šie jautājumi vispār Konstitūcijā nav ietverti. Līdz ar to mēs varam teikt, ka šis projekts varbūt bija pat pārāk ambiciozs un laika ziņā sakrita ar lielo paplašināšanās kārtu, kas nobiedēja veco dalībvalstu iedzīvotājus.

Otrajā sadaļā ir atsauce uz Cilvēktiesību hartu, kas pašlaik ir nesaistošs politisks dokuments, kuram dau-dzas valstis jau ir pievienojušās. Konstitucionālais līgums paredzēja šo dokumentu padarīt par juridiski saistošu. Ir valstis, kam tas rada problēmas. Otrā sadaļa ir tā, kas varētu tikt mainīta.

Tas pats attiecas uz trešo sadaļu; to var mainīt, neiz-jaucot līdzsvaru, jo daudzas kompetences ir noteiktas esošajos līgumos. Bet Konstitūcijā ir daudz labu ideju, kas pašlaik nevirzās uz priekšu. Viens no jautājumiem, kas uztrauc Franciju un Nīderlandi, ir sociālais dem-pings. Konstitūcijā ir pants, kas paredz sociālos jautājumus risināt koleģiāli.

Pats nosaukums “Konstitūcija” zināmā mērā ir nobaidījis daudzus iedzīvotājus. Būtībā tā nav konstitūcija, runa ir par jaunu ES līgumu, kas sakārtotu esošo bāzi, paplašinātu iespējas sadarboties tādās svarīgās jomās kā ārpolitika.

Aija Lulle: Modelējot situāciju, mēs varētu pieņemt, ka viens no jautājumiem ir nosaukuma maiņa.

Normunds Popens: Jā. Jo arī Latvijas nostāja Konventā bija saukt to par pamatlīgumu, nevis par konstitūciju.

Rihards Pīks: Par šo jautājumu bija liela diskusi-ja, jo bija daļa, kas gribēja to konsekventi dēvēt par konstitūciju. Konstitucionālā daļa ir pirmā daļa. Es biju to vidū, kas uzskatīja, ka otro daļu, šo cilvēktiesību hartu, nevajag likt tekstā.

Konventā palika pie nosaukuma “Līgums par Konstitūciju Eiropai”, kaut gan angliski to sauc par Konstitucionālo līgumu. Briti ir absolūti pret to. Apvie-notajai Karalistei pašlaik nav konstitūcijas, tā ir izvei-dota ar līgumu starp Angliju un Skotiju.

Aija Lulle: Konstitucionālā līguma iekodētā virsvērtība bija padarīt ES tuvāku un saprotamāku tās pilsoņiem. Vai pašreizējam tekstam tas ir izdevies?

Ivars Ījabs: Pašreizējā tekstā ir vairākas lietas, kas vismaz cenšas padarīt ES tuvāku pilsoņiem. Piemēram, norma, kas prasa daudzas ES lietas darīt atklāti, subsidāri arī iesaistot parlamentus. Otrā lie-ta – Eiropas Parlamenta loma ir palielināta. Kas at-tiecas uz šā brīža situāciju, man radās vairāki, varbūt naivi jautājumi. Pirmais – kā ir ar Vācijas virzīšanos Konstitucionālā līguma reanimācijas virzienā? Vai jūs, atrodoties tur, iekšienē, to jūtat? Un cik lielā mērā Latvijā ir pavirzījusies šī diskusija, vai mēs esam izstrādājuši kādu pozīciju augstāko ārpolitikas īstenotāju līmenī? Ko mēs īsti gribam? Ir skaidrs tas, ka vienreiz vācieši atnāks pie mums un prasīs: ko tad jūs gribat no jaunās konstitūcijas?

Normunds Popens: Mēs ļoti rūpīgi sekojam šiem procesiem Eiropā. Apmēram aprīļa beigās, maijā

varētu notikt konsultācijas starp dalībvalstīm un Vācijas prezidentūru, gatavojoties jūnija Eiropas Padomei. Oficiālā Latvijas pozīcija tiks dokumentāri iesniegta valdībā jūnija sākumā.

Esam veikuši primāro konstitucionālā teksta analīzi, atjaunojot tās Latvijas pozīcijas, tās ir izplatītas nozaru ministrijām. Svarīgi ir skatīties ilgtermiņā, vai ir lietas, kuru tur pašlaik nav, bet kuras varētu arī iekļaut.

Jebkuras nozīmīgas izmaiņas šajā tekstā nozīmē otru referenduma rīkošanu valstīs, kur tas jau ir bijis. Mēs kopā ar valstīm, kas tekstu ratificējušas, iestājamies, ka jācenšas saglabāt līguma būtību un tekstu maksimāli nemainīgu.

Mēs plānojam arī šos jautājumus skaidrot Latvijā, piemēram, tiks rīkotas diskusijas reģionos, arī diskusi-jas ar ekspertiem, ar ārpolitikas padomi, ar NVO.

Aija Lulle: Man ir gluži filoloģisks jautājums – vai kļūdas ratificētajā tekstā ir izlabotas?

Normunds Popens: Mēs cenšamies nodrošināt, lai latviskie tulkojumi būtu kvalitatīvi. Bet arī valodniekiem nav vienotas versijas par to, kā kuram terminam jāizskatās latviešu valodā. Principā – jā, Konstitūcijas teksts ir valodnieciski rediģēts.

Aija Lulle: Ko darīt tālāk ar tekstu? Iezīmējiet pāris būtiskāko lietu, vīziju, kā varētu izkustēties no sasalu-ma punkta.

Ivars Ījabs: Viens no izkustēšanās variantiem ir “neizkustēšanās”, proti, palikt pie tā, kur esam. EP pozīcija savulaik bija atlikt pārdomu periodu līdz 2007. gada beigām. Un sākt domāt tikai tad, kad cilvēki būs izlēmuši, ko viņi īsti grib un vai viņiem vispār vajag konstitūciju.

Otra perspektīva ir tā, ka mēs kaut kādā veidā līgumu īsinām un pieņemam bez ambiciozā nosaukuma. Vien-laikus gribētu pievērst uzmanību tam, ka nosaukuma “Konstitūcija”, “Konstitucionālais līgums” vai “Līgums par Konstitūciju Eiropai” piešķiršana nebija kaut kāds abstrakts sapnis. Protams, ka šī pretenzija bija savā ziņā pamatota. Mēs patiešām esam radījuši ES kā jauna tipa politisku vienību, kurai galu galā ir iespējas attīstīties patiešām vēl lielākas vienotības, integrācijas virzienā. Līdz ar to šī konstitucionālā ambīcija – tas, ka iedibinām jaunu politisku vienību, – ir gana interesanta un intriģējoša arī mums.

Aija Lulle: Jūs pats esat par konfederācijas mo-deli?

Ivars Ījabs: Es droši vien būtu par krietni ciešāku politisko sadarbību, bet tā ir mana subjektīva izjūta. Mūsu iestāšanās ES ir bijusi viena no lielākajām veiksmēm, kāda vispār ar mūsu valsti ir gadījusies pēc valsts atjaunošanas.

Ģirts Valdis Kristovskis: Ir valstis, kurām grūti ir atkāpties no tā juridiskā procesa, kur tauta ir jau bal-sojusi referendumā. Līdz ar to kaut ko būtiski mainīt tekstā nevarētu. Iespējams, jāsāk pavisam cits pro-cess. Iespējams, alternatīvas jāapkopo kā atsevišķu

10 11

Eiropai jāceļ vējdzirnavas, nevis jāslien sēta

Dr.sc.pol. Artis Pabriks,Latvijas Republikas ārlietu ministrs

Foto

: no

Ārli

etu

min

istr

ijas

arhī

va

starpvaldību konferenču beigu rezultāts. Manuprāt, ka tas būtu ātrāks ceļš.

Aija Lulle: Labot un papildināt pašreizējo tekstu?

Ģirts Valdis Kristovskis: Jā. Bet domāju, ka galīgais risinājums nebūs agrāk par 2009. gadu.

Rihards Pīks: Ir dzirdēts pietiekami daudz, sākot ar prezidenta Širaka teicienu, ka franču tauta nekad nepiekritīs otrreiz balsot par to pašu dokumentu.

Kā labāko risinājumu redzu iespēju, ja samitā kopā sanāktu valstu vadītāji un pieņemtu lēmumu, ka pagaidām nestājas spēkā otrā daļa, cilvēktiesību harta, bet bez pirmās daļas stagnācija turpināsies un Eiropa sāks strauji atpalikt. Otrs – mini risinājums, un es tam redzu jau zināmus aizmetņus.

(Jautājums no auditorijas) Dzintra Bunga, Latvi-jas Ārpolitikas institūta pētniece: Vēlos jautāt par tām valstīm, kas referendumā pateica “nē!”. Tās ir Francija un Nīderlande. Francijā notiek diskusija par alternatīvām, arī prezidenta kandidāti par šo jautājumu runā katrs savā vīzijā. Bet kāda situācija ir ar Nīderlandi, vai tā min kādus ieteikumus, kā izkļūt no strupceļa?

Normunds Popens: Mums ar Nīderlandi ir bijušas divpusējas sarunas. Viņu atbilde ir: “Mēs nezinām ko teikt!” Nīderlandē ir ļoti sarežģīta politiskā situācija – valdība tiek konstanti apdraudēta, ir lieli iekšpolitiskie skandāli saistībā ar imigrāciju, iekšlietu, tieslietu jomu. Šī valdība arī jūnijā ies uz Eiropas Padomi ar savu pozīciju. Nīderlandieši vēlas risinājumu, bet viņi pašlaik mazliet distancējas no risinājuma piedāvāšanas. Ir diezgan skaidri manāmi signāli, ka viņi izskatīs visus iespējamos risinājumus, kādus jūnijā Eiropas Padomē piedāvās ES prezidentūra. Bet jāsaka, ka lielākās bažas mums nesaistās ar Konstitūciju neratificējošām valstīm.

Aija Lulle: Kopsavilkumam katram diskusijas dalībniekam gribu jautāt: kuri ir kritiskie punkti Latvijai, kas būtu noteikti jāatstāj, jāsaglabā?

Ivars Ījabs: Pirmkārt, tas ir balsu skaits Eiropas Padomē, Ministru padomē. Otrkārt, iespēja deleģēt savu komisāru. Protams, ir daudz lietu, manuprāt, ku-ras vajadzētu nodot ES, patiešām veidojot viena pīlāra sistēmu.

Rihards Pīks: Es gan ļoti būtiskus traucējumus neredzu, arī pat runājot par šo balsu svaru Padomē – pēc šī jaunā līguma mums tas ir labāks nekā esošais balsu svars.

Ģirts Valdis Kristovskis: Mani interesē, lai vismaz laiku pa laikam būtu kāds komisārs no Latvijas.

Aija Lulle: Balsstiesīgs?

Ģirts Valdis Kristovskis: Noteikti. Un otrs – šeit jau sākumā bija daudz diskusiju par ārlietu un drošības politiku, par to, ka mums pašreiz ir vismaz trīs gandrīz vai līdzvērtīgi pārstāvji, runas vīri Eiropai, un dažkārt tas rada pārpratumus un ir grūti vienoties par vienotu drošības, aizsardzības politiku un par pasākumiem, kas ir trešajās valstīs, lai stabilizētu mieru pasaulē, un ES loma un vārds pieaugs, tas viss atstāj iespaidu arī uz Latvijas drošību. Jo mēs zinām – lai kādus pasākumus mēs šeit veiktu, tomēr tieši dalība ES un NATO dod mums īsto drošību, pilno drošību. Un tāpēc mēs varam justies līdzvērtīgi, lai kādi jautājumi būtu jārisina, un tāpēc šim jautājumam būtu jāpievērš uzmanība un tas jāvirza uz priekšu, jo vistiešākā veidā saistās ar mūsu drošību un pašapziņu.

Normunds Popens: Konstitucionālais līgums paredz ļoti precīzu komisāru nozīmēšanas kārtību, precīzu rotāciju. Būs periods, kad mums nav komisāra. Konstitucionālais līgums paredz labu kompromisu institucionālajos jautājumos.

Mūsuprāt, pirmā sadaļa ir būtiska un saglabājama pilnībā. Pārējās jomās – ārpolitikā, enerģētikā, iekšlietās, tieslietās – konkrēti jāizvērtē tas, kādus priekšlikumus izteiks citas dalībvalstis.

Līgums par Konstitūciju Eiropai atver jaunu lap-pusi Eiropas integrācijas vēsturē. 21. gadsimtā sa-skaroties ar jauniem, globāliem izaicinājumiem, kā, pie-mēram, migrācija, terorisms, enerģētiskā drošība un reģionālie konflikti, Eiropas Savienībai, lai saglabātu un nostiprinātu savu ietekmi starptautiskajā politikā un ekonomikā, ir vitāli svarīgi mainīties līdz ar jauna-jiem apstākļiem. Līgums par Konstitūciju Eiropai ir tieši tāds līgums, kas nodrošinātu ES darbības un lēmumu pieņemšanas reformu atbilstoši mūsdienu politiskajai un ekonomiskajai situācijai. Latvija, parakstot Līgumu par Konstitūciju Eiropai 2004. gada 29. oktobrī Romā

un ratificējot to 2005. gada 2. jūnijā, uzskata šo līgumu par dokumentu, kurā iespēju robežās sabalansēta mazo un lielo dalībvalstu ietekme, kā arī nodrošināta demokrātiska, caurskatāma un pilsoņiem saprotama Eiropas Savienība. Vienlaikus Līgums par Konstitūciju Eiropai saglabā Eiropas integrācijas pēctecību un ES būtību atbilstoši pēdējo gadu Eiropas Savienības paplašināšanās procesa izaicinājumam.

No vienas puses, nevaram ignorēt Francijas un Nīderlandes iedzīvotāju paustās bažas, sakot “nē” tautas nobalsošanā Līgumam par Konstitūciju Eiro-pai attiecīgi 2005. gada 29. maijā un 2. jūnijā, bet, no otras puses, pašreiz 18 no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm, tostarp Latvija, ir ratificējušas līgumu, atzīstot to par labu un atbilstošu mūsdienu situācijai. Tā esam apliecinājuši atbildību par ES un tās pilsoņu nākotni, kuru uzņēmāmies, atbalstot Līguma par Konstitūciju Eiropai nepieciešamību un parakstot to.

Latvija, tāpat kā citas Līguma par Konstitūciju Eiro-pai ratificējušās ES dalībvalstis, aktīvi un konstruktīvi savstarpēji sadarbojas, lai rastu risinājumu pašreizējai situācijai un veicinātu dalībvalstu vienprātību par Līguma nākotni. Kopš Eiropas Savienības dalībvalstis 2005. gada jūnija Eiropas Savienības Padomē vienojās par tā dēvēto pārdomu periodu. Ārlietu minis-trija sadarbībā ar sociālajiem partneriem ir organizējusi vairākas diskusijas ar Latvijas sabiedrību un neval-stisko sektoru par Eiropas nākotni, kas sekmēja Lat-vijas stratēģijas Eiropas Savienībā izstrādāšanu un pieņemšanu 2006. gada beigās.

12 13

ES 25 valstu un valdību vadītāji, un ārlietu ministri, tolaik vēl kandidātvalstu Rumānijas un Bulgārijas, kā arī pašreizējās kandidātvalsts Turcijas pārstāvji arī parakstīja dokumentu. Simboliskā līguma parakstīšana vakar norisinājās Romas Kapitolija kalnā, kur 1957. gadā parakstīja Romas līgumu.

Foto: no ES audiovizuālā arhīva

Līgums par Konstitūciju Eiropai – viens līgums, viens

pīlārs, viena juridiska persona

Normunds Popens,Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks,Raitis Ādamsons, Eiropas Savienības departamenta 1. Eiropas Savienības dalībvalstu un vispārējo poli-tiku nodaļas vecākais referents

Šā gada 25. martā apritēs 50 gadi, kopš sešas Eiro-pas Savienības (ES) dibinātājvalstis – Beļģija, Franci-ja, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija – Romā parakstīja Eiropas Ekonomiskās kopienas līgumu jeb tā saukto Romas līgumu.

Šis līgums kļuva par pamatu tālākam Eiropas ekonomiskās un politiskās integrācijas procesam, kas tika sākts 1951. gada aprīlī, kad iepriekš minētās sešas valstis izveidoja Eiropas Ogļu un tērauda ko-pienu, parakstot tās dibināšanas līgumu. Līdztekus Ro-mas līguma 50. gadskārtai Vācijas ES prezidentūras vadībā ir atjaunojušies mēģinājumi risināt Līguma par Konstitūciju Eiropai (Konstitucionālā līguma) nākotnes jautājumu, kas nonāca strupceļā pēc Francijas un Nīderlandes iedzīvotāju teiktā “nē” Konstitucionālajam līgumam tautas nobalsošanā attiecīgi 2005. gada 29. maijā un 1. jūnijā.

ES Konstitucionālā līguma idejas attīstība

Jauna ES pamatlīguma nepieciešamības ide-jas rašanos noteica vairāki apstākļi, no kuriem trīs ir būtiskākie:

vairāk nekā piecdesmit gadu laikā kopš Eiropas integrācijas procesa sākuma ES dalībvalstu skaits ir gandrīz pieckāršojies – no sešām dalībvalstīm Eiro-pas Ekonomiskās kopienas dibināšanas laikā līdz 27 dalībvalstīm pašreiz. Tieši ES paplašināšanās procesa intensitāte kopš 1995. gada jūnija Eiropas Savienības Padomes (Eiropadomes), kad 15 ES dalībvalstis nolēma sākt iestāšanās sarunas ar Maltu un Kipru, noteica to, ka dalībvalstīm radās nepieciešamība nopietni domāt par ES institūciju reformēšanu, kuras faktiski ir bijušas nemainīgas, kopš tās 1957. gadā iz-veidoja iepriekš minētās sešas ES dibinātājvalstis. ES institucionālā reforma nepieciešama, lai nodrošinātu tās darbības un lēmumu pieņemšanas efektivitāti, adekvātu konkurētspēju starptautiskajā ekonomikā un politikā, kā arī lai vairotu demokrātiskāku, caurskatāmāku un pilsoņiem vieglāk uztveramu ES;

mūsdienu ES attīstības procesā ir izveidojies sarežģīts un grūti pārskatāms tās darbību regulējošais normatīvais pamats. Pašreiz ES darbību regulē trīs pamatlīgumi (Eiropas Kopienu dibināšanas līgums, Līgums par Eiropas Savienību, Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgums), 36 protokoli, kas pievienoti trim iepriekš minētajiem pamatlīgumiem, deviņi pamatlīgumu grozījumi vai papildinājumi un pieci pievienošanās līgumi, kuru noteikumi vēl aiz-vien ir spēkā. Visi šie primārie tiesību akti kopumā veido apmēram 2800 lappuses ar savienības darbību regulējošiem noteikumiem. Šāds tiesību normu apjoms ir grūti uztverams ne vien tiem ES pilsoņiem, kas dar-bojas tiesību jomā, bet jo īpaši tiem, kuru specializācija nav jurisprudence;

līdz ar jaunu globālo izaicinājumu attīstību, kā, piemēram, migrācija, terorisms, enerģētiskā dro-šība, ES ir ne vien nepieciešams uzlabot tās lē-mumu pieņemšanas efektivitāti, bet arī padziļināt sadarbību tās kompetencē esošajās politikas jomās. Konstitucionālais līgums nodrošina ciešāku dalībvalstu sadarbību ārpolitikā, iekšlietās un tieslietās, kā arī tiesisku pamatu Eiropas enerģētikas politikas veido-šanai.

Jau deviņdesmito gadu otrajā pusē ES sāka savu institūciju reformu procesu atbilstoši paredzamajam ES dalībvalstu skaita pieaugumam. Paralēli sāktajam paplašināšanās procesam notika vairākas starpvaldību konferences (SVK), kuru laikā dalībvalstis diskutēja un mēģināja rast risinājumu ES institucionālajām reformām, lai pielāgotu to darbību dalībvalstu skaita pieaugumam.

Tā, piemēram, no 1996. gada 29. marta līdz 1997. gada 17. jūnijam notika Amsterdamas SVK, kuras centrālais jautājums bija ES institucionālās rīcībspējas saglabāšana, ņemot vērā ES paplašināša-nos. Amsterdamas SVK noslēgumā dalībvalstis parakstīja Amsterdamas līgumu, kas juridiski precizēja diskusijās sasniegto SVK laikā. Taču, līdzīgi kā Māstrihtas līgums jeb Līgums par Eiropas Savienību, kuru dalībvalstis parakstīja 1992. gada 7. februārī, tas neaizvietoja spēkā esošos ES pamatlīgumus, bet

Vienlaikus sniedzam visu nepieciešamo atbalstu pašlaik Eiropas Savienības prezidējošajai valstij Vācijai, izstrādājot priekšlikumu risinājumam, kuru dalībvalstu valdību vadītāji apspriedīs 2007. gada jūnijā Eiropas Savienības Padomē.

Eiropas Savienības un tās pilsoņu interesēs ir svarīgi, lai vienošanās par Līgumu par Konstitūciju Eiropai dalībvalstis panāktu līdz 2009. gada Eiropas Parla-menta vēlēšanām, jo, pirms dalībvalstu pilsoņi dodas ievēlēt jaunus pārstāvjus šajā ES institūcijā, tiem ir

jābūt informētiem par Eiropas Savienības turpmākās attīstības virzienu. ES nedrīkst pasīvi noraudzīties uz pasaulē notiekošo, tai jāuztur sevi formā, lai atbildētu uz aktuālajiem izaicinājumiem un nezaudētu konkurētspēju iepretim jaunajiem globālajiem spēlētājiem, piemēram, Ķīnai. Sena ķīniešu paruna vēsta: “Kad pūš pārmaiņu vēji, viens uzceļ sētu, bet otrs – vējdzirnavas.” Esmu pārliecināts, ka Līgums par Konstitūciju Eiropai var kļūt par mūsu kopīgi uzceltām vējdzirnavām, kuras ražīgi darbinās globālie pārmaiņu vēji.

14 15

gan papildināja tos. Amsterdamas līgums noteica jaunas ES kompetences jomas, kā arī vienkāršotu lēmumu pieņemšanas procesu, tomēr nepanāca to ambīciju līmeni, kuru dalībvalstis vēlējās, jo, piemēram, dalībvalstīm neizdevās vienoties par balsu sadalījumu Eiropas Savienības Padomē un par gaidāmo Komisijas sastāvu pēc paplašināšanās. Pamatojoties uz to, ka dalībvalstis nesasniedza to reformu līmeni, kuru vēlējās, Amsterdamas SVK laikā tās pieņēma protokolu (“Am-sterdam leftovers”), kas noteica, ka pirms nākamās ES paplašināšanās (2004. gada 1. maija, kad tika uzņemtas desmit jaunās ES dalībvalstis) dalībvalstīm ir jāatrisina ES institucionālās reformas jautājumi.

1999. gada 10.–11. decembrī tika sasaukta Nicas SVK, kurai bija jāatrisina pieci pamatjautājumi:

Eiropas Komisijas sastāvs; balsu svars Eiropas Savienības Padomē; iespējas paplašināt kvalificētā balsu vairākuma

lēmumu pieņemšanas procedūras lietojumu Eiro-pas Savienības Ministru padomē;

Eiropas Kopienu tiesa; padziļināta sadarbība (enhanced cooperation).

Gadu vēlāk, 2000. gada 14. decembrī, dalībvalstis panāca vienošanos par ES institūciju reformām un jauno dalībvalstu vietu ES lēmumu pieņemšanas mehānismā. Tas juridiski tika nostiprināts Nicas līgumā, kuru savstarpēji parakstīja dalībvalstis. Tomēr daudzas dalībvalstis vēl aizvien neapmierināja panāktā vienošanās, tāpēc tās pārliecināja SVK, ka nepieciešams pieņemt deklarāciju par ES nākotni jeb tā saukto Nicas deklarāciju, kas noteica, ka nepieciešamas padziļinātas dalībvalstu diskusijas par ES nākotni. Diskusiju pamatā bija jābūt četriem jautājumiem, kurus izvirzīja Nicas deklarācija:

precīzāka ES un dalībvalstu nacionālās kompeten-ces nodalīšana, ņemot vērā subsidaritātes principu;

ES Pamattiesību hartas statuss; ES pamatlīgumu vienkāršošana un saprotamības

uzlabošana ES pilsoņiem, nemainot to būtību; dalībvalstu nacionālo parlamentu loma ES.

2001. gada otrajā pusē ES prezidentūru uzņēmās Beļģija, kas par vienu no savas prezidentūras prioritātēm izvirzīja iepriekš minēto četru jautājumu risināšanu un efektīvas procedūras izveidošanu. Beļģijas aktīvā darbība savas ES prezidentūras laikā un, jo īpaši, Beļģijas premjerministra Gija Ferhofsta-da (Guy Verhofstadt) neatlaidīgais atbalsts idejai, ka nepieciešams sasaukt Konventu par Eiropas nākotni, piešķirot tam pietiekami plašas, bet vienlaikus noteik-tas pilnvaras, lai izstrādātu jaunu ES pamatlīgumu, noteica to, ka Beļģijas ES prezidentūras noslēgumā 2001. gada 15. decembra Eiropadomē dalībvalstis vienojās un pieņēma Lākenas deklarāciju. Šī deklarācija noteica, ka ES jākļūst demokrātiskākai, caurskatāmākai un efektīvākai, kā arī ir jāsagatavo jauns ES pamatlīgums – Konstitūcija – tās pilsoņiem. Deklarācijas pamatteksts saturēja vairākus desmitus jautājumus par ES nākotni, kuri tika iedalīti četrās galvenajās tēmās:

pilnvaru sadale starp ES un dalībvalstīm; ES likumdošanas instrumentu pārskatīšana un

iespējas tos samazināt, ja nepieciešams; demokrātiskuma un caurskatāmības palielināšana

ES institucionālajā darbībā (ES institucionālā re-forma);

ES pamatlīgumu vienkāršošana un reorganizācija, nemainot to būtību un izskatot iespējas ilgtermiņā izstrādāt un pieņemt ES konstitucionālā līguma tek-stu.

Būtisks bija jautājums par procedūru un metodi, lai risinātu iepriekš izvirzītos Lākenas deklarācijas jautājumus. SVK formāts ir tradicionālā metode, kā ES dalībvalstu valdību pārstāvji diskutē par grozījumiem ES pamatlīgumos. Tomēr dažās iesaistītajās pusēs un, jo īpaši, Eiropas Parlamentā valdīja uzskats, ka SVK ir pārāk elitāra un noslēgta metode, kas samazina pilsoņu iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā un aizstāvēt savas intereses. Taču SVK formāts nevarēja tikt apstrīdēts, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību 48. panta noteikumiem. Tāpēc vienlaikus ar Lākenas deklarācijas pieņemšanu 2001. gada de-cembra Eiropadome vienojās, ka pirms tradicionālās SVK tiks sasaukts Konvents, kas sagatavos SVK darbu. Jāpiebilst, ka arī Konventa metode ir izmantota ES, kad no 1999. gada līdz 2000. gadam norisinājās Konvents, kas sagatavoja ES Pamattiesību hartu. Tika paredzēts, ka Konventā tiks pārstāvēti demokrātiski ievēlēti pārstāvji no visām dalībvalstīm, kuriem jāstrādā ne vien visiem kopā, bet arī jānodrošina sabiedriskā apspriešana, iesaistot dalībvalstu pilsoņus, sociālos partnerus (nevalstiskās organizācijas u.tml.) un jācenšas nodrošināt plašsaziņas līdzekļu uzmanību.

ES Konstitucionālā līguma izstrāde un parakstīšana

2001. gada decembra Eiropadomē dalībvalstis vienojās, ka Konventā jāpiedalās esošo dalībvalstu, desmit topošo dalībvalstu un trīs kandidātvalstu val-stu vadītāju vai valdību un nacionālo parlamentu pārstāvjiem, kā arī Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas pārstāvjiem. Pārstāvji Konventam tika izvirzīti arī no Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, Reģionu komitejas, kā arī Eiropas sociālajiem part-neriem. Konventā piedalījās arī ES ombudsmens.

Par Konventa priekšsēdētāju iecēla bijušo Fran-cijas prezidentu Valeriju Žiskāru d’Estēnu, bet par vietniekiem bijušos Itālijas un Beļģijas premjerminis-trus Džuliāno Amato un Žanu Luku Dehani. Konventā piedalījās arī ES kandidātvalstis, tostarp Latvija.

Saskaņā ar 2002. gada 14. februāra un 24. decem-bra Ministru kabineta rīkojumu Nr. 85 (zaudējis spēku) un Nr. 714 tika norīkoti Latvijas valdības pārstāvji un viņu vietnieki dalībai Eiropas Konventā. Pirmais valdības pārstāvis bija īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finanšu institūcijām Roberts Zīle un viņa vietnieks – Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Gundars Krasts. Pēc jauna Minis-tru kabineta izveidošanas Eināra Repšes vadībā par LR valdības pārstāvi Konventā tika apstiprināta ārlietu

ministre Sandra Kalniete un par viņas vietnieku – sa-tiksmes ministrs Roberts Zīle.

Latvijas Republikas Saeimu Eiropas Konventā sākotnēji pārstāvēja Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks un Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Edvīns Inkēns, viņu vietnieki bija Saei-mas Eiropas lietu komisijas locekļi Inese Birzniece un Māris Sprindžuks. Pēc 8. Saeimas vēlēšanām ar 2002. gada 28. decembra Saeimas paziņojumu Eiropas Konventa darbā iesaistījās jauni Saeimas pārstāvji. Divi pastāvīgie pārstāvji – Rihards Pīks, kurš bija vienīgais no sākotnējiem Saeimas pārstāvjiem, kas turpināja darbu Konventā, un Liene Liepiņa, kā arī aizvietotāji – Guntars Krasts un Arturs Krišjānis Kariņš.

Kopumā Konvents sastāvēja no 220 personām. Atšķirībā no iepriekš notikušajām SVK Konventa uzde-vums bija nevis veikt grozījumus vai labojumus jau esošajos ES līgumos, bet izstrādāt pilnīgi jaunu ES pamatlīgumu, kas aizvietotu visus pašreiz spēkā esošos ES darbību regulējošos pamatlīgumus. Sagatavotajam jaunā līguma pamatteksta projektam bija jākļūst par dis-kusiju pamatu Konventam sekojošajā SVK.

2002. gada 28. februārī Konvents sāka darbu, ko pabeidza pusotru gadu vēlāk, 2003. gada 20. jūnijā, iepazīstinot Eiropadomi ar konstitucionālā līguma projektu. Sākotnēji Konventa locekļi vienojās par tā darba struktūru, tika izveidotas 11 tematiskās darba grupas un panākta vienošanās, ka notiks trīs tā sauk-tie diskusiju loki (“discussion circles”). Zīmīgi ir tas, ka netika izveidota neviena darba grupa, kuras pamat-diskusija būtu ES institucionālie jautājumi. Tādējādi ES institucionālā reforma tika atstāta kā Konventa Prezidija un prezidenta prerogatīva. Konventa darbu nodrošināja Prezidijs, kurš sagatavoja darba doku-mentus un konstitucionālā līguma projektus, kurus iesniedza izskatīšanai Konventa plenārsēdēs. Pirmais Prezidija sagatavotais konstitucionālā līguma teksta projekts tika prezentēts 2003. gada februārī, pēc tam to nodeva izskatīšanai Konventam 2003. gada maijā. Izstrādāto konstitucionālā līguma projektu ie-sniedza dalībvalstu valstu un valdību vadītājiem tā paša gada 20. jūnija Eiropadomē Salonikos Grieķijā. Pēc Eiropadomes konstitucionālā līguma pamattek-sta projekts tika pabeigts pilnībā un apstiprināts ar Konventa locekļu pārliecinošu vairākumu Konventa pēdējā plenārsēdē 2003. gada 10. jūlijā. 2003. gada 18. jūlijā tas tika iesniegts Eiropadomes prezidentam, lai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 48. panta noteikumiem to varētu pieņemt SVK laikā.

2003. gada 4. oktobrī Romā Itālijas ES prezidentūras laikā notika pirmā SVK sanāksme, kurā bija pārstāvēti dalībvalstu valdību vadītāji, topošo ES dalībvalstu ārlietu ministri, pa diviem pārstāvjiem no Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas un novērotāji no tā brīža ES kandidātvalstīm (Bulgārijas, Rumānijas un Turcijas). Pēc pirmā nesekmīgā mēģinājuma panākt vienošanos par Konventa sagatavoto konstitucionālā līguma tekstu 2003. gada decembra Eiropadomē dalībvalstis vienošanos panāca Īrijas ES prezidentūras vadībā 2004. gada jūnija Eiropadomē. Lai arī neviena no SVK sanāksmēm netika publiskota, tomēr visi SVK pieņemtie dokumenti attiecībā uz konstitucionālā līguma projektu bija pieejami sabiedrībai. Konstitucionālā

līguma teksts, par kuru dalībvalstis vienojās 2004. gada Eiropadomē, būtiski neatšķīrās no Kon-venta piedāvātā projekta. SVK būtiskāko uzmanību veltīja institucionālajiem jautājumiem, par kuriem nebi-ja vienprātības Konventā, piemēram, kvalificētā balsu vairākuma lēmumu pieņemšanas procedūras definīcija Eiropas Savienības Padomē, Eiropas Komisijas sastāvs un Eiropas Savienības Padomes prezidentūru organizēšana. Būtiski bija tas, ka SVK laikā tika izvei-dota tiesību ekspertu darba grupa, kuras uzdevums bija korekti atrisināt juridiskās nianses konstitucionālā līguma tekstā.

ES Konstitucionālā līguma uzbūve

2004. gada jūnija Eiropadomē dalībvalstu pie-ņemtais Konstitucionālais līgums būtiski mainīja ES, taču saglabājot tās būtību. No vienas puses, Konstitucionālais līgums ietver visus pašreiz spēkā esošos ES darbību regulējošos dokumentus, tā samazinot ES primāro tiesību avotu apjomu no 2800 lappusēm uz 560, ieskaitot Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu, kas vienīgais ne-tika inkorporēts Konstitucionālajā līgumā. No otras puses, Konstitucionālais līgums paredz efektīvāku ES institucionālo darbību un lēmumu pieņemšanu, kā arī demokrātiskāku, caurspīdīgāku un pilsoņiem saprotamāku ES. Konstitucionālais līgums savā būtībā nozīmē vienu līgumu, kas būtu ES pamatā, vienu pīlāru, aizvietojot līdzšinējo trīs pīlāru sistēmu, un vie-nu juridisku personu, aizstājot līdzšinējās atsevišķās juridiskās personas – Eiropas Kopienas un Eiropas Savienību.

Viens no strīdīgākajiem jautājumiem Konventā bija Konstitucionālā līguma nosaukums, precīzāk, vārda “konstitūcija” lietojums ES pamatlīguma nosaukumā. Šis vārds lielākoties tiek lietots, lai apzīmētu nacionālu valstu pamatlikumu, bet dažām ES dalībvalstīm nav kodificēta valsts pamatlikuma – konstitūcijas, piemēram, Lielbritānijai un Zviedrijai. Tomēr, par spīti strīdīgajam Konstitucionālā līguma nosaukuma jautājumam, ES savā būtībā ir starptautiska organizācija, kura darbojas uz starptautisko tiesību pamata. Jebkura vienošanās starp dalībvalstīm savā būtībā ir starptautisks līgums, lai gan ES darbību regulējošo līgumu īstenošanai ir iz-veidots nozīmīgs institūciju loks.

Konstitucionālais līgums strukturēts četrās daļās. Tam pievienoti divi pielikuma dokumenti (Annexes) un 36 protokoli.

(I) Konstitucionālā līguma pirmā daļa jeb vispārējo no-teikumu daļa sastāv no 60 pantiem, kas nosaka ES vērtības un mērķus, pilsoņu pienākumus, ES kompe-tenci, tās institūcijas, juridiskos instrumentus, finan-ses un dalību ES. Tieši Konstitucionālā līguma pirmā daļa ietver būtiskāko daļu jauninājumu ES darbībā. Būtiskākie no tiem ir: ES simboli – karogs, himna, moto, valūta, Eiropas

diena; ES kompetenču kategorijas – ekskluzīvās, dalītās

un atbalsta, koordinācijas vai papildinošās; ES prezidents;

16 17

ES ārlietu ministra amata un ES Ārējā dienesta izveide. Līdz ar ES ārlietu ministra amata izveidi Konstitucionālais līgums paredz tiesisku pama-tu ES Ārējā dienesta izveidei, kas nodrošinātu efektīvu un ietekmīgu ES ārējo darbību un koordināciju. Tas īpaši svarīgi ir mazajām ES dalībvalstīm, tostarp arī Latvijai;

samazināts ES izdoto tiesību aktu skaits. Pašreizējie ES līgumi nosaka 15 ES tiesību aktu veidus, bet Konstitucionālais līgums to skaitu samazina līdz sešiem;

ES institūcijas statusa piešķiršana Eiropas Savienības Padomei (Eiropadomei) un Eiropas Centrālajai bankai. Tādējādi ES institūciju skaits palielinās no piecām līdz septiņām;

Eiropas Komisijas sastāvs. Konstitucionālais līgums paredz, ka tā spēkā stāšanās gadījumā komisāru skaitam no 2014. gada ir jābūt 2/3 no ES dalībvalstu skaita, saglabājot dalībvalstu vienlīdzīgas rotācijas sistēmu. Tieši Eiropas Komisijas un dalībvalstu pārstāvība Eiropas Parlamentā bija viens no visgrūtāk panāktajiem kompromisiem starp dalībvalstīm SVK laikā. Nosa-kot Eiropas Komisijas sastāva samazināšanu līdz 2/3 no dalībvalstu skaita, vienlaikus tika panākta vienošanās, ka mazāko ES dalībvalstu pārstāvība Eiropas Parlamentā nedrīkst būt mazāka par sešām deputātu vietām, bet lielo – lielāka par 96;

ES prezidentūras organizācija. Pašreiz spēkā esošā vienas dalībvalsts sešu mēnešu prezidentūra tiek aizstāta ar tā saukto komandas prezidentūru jeb triju dalībvalstu 18 mēnešu prezidentūru, kas faktiski nemaina pašreiz spēkā esošo situāciju, bet nostiprina konsekvenci un kontinuitāti ES likumdošanas darbības jomā;

kvalificētā balsu vairākuma lēmuma pieņemšanas procedūras reforma. Konstitucionālais līgums nosaka kvalificētā balsu vairākuma paritāti starp valstu un iedzīvotāju vairākumu kā 55/65. Tātad lēmums tiek pieņemts, ja to atbalsta vismaz 55% valstu un ja šīs valstis pārstāv vismaz 65% no ES kopējā iedzīvotāju skaita.

(II) Konstitucionālā līguma otrā daļa jeb Savienības Pamattiesību harta sastāv no 54 pantiem, kas gandrīz pilnībā atbilst ES Pamattiesību hartā (Hartā) ietvertajām normām, kuras dalībvalstis pieņēma 2000. gada de-cembra Eiropadomes laikā Nicā. Nevienā no pašreiz spēkā esošajiem ES darbību regulējošajiem līgumiem nav iekļautas cilvēktiesību un pamatbrīvību tiesību nor-mas. Konstitucionālā līguma spēkā stāšanās nozīmētu Hartas statusa maiņu no politiskas deklarācijas uz juridiski saistošu dokumentu ES dalībvalstīm. Vienlai-kus Konstitucionālā līguma pirmajā daļā iekļauta nor-ma, kas paredz ES pievienošanos Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenci-jai, kas nozīmētu skaidru politisku signālu par saskaņu starp ES un Eiropas Padomes cilvēktiesību izpratni.

(III) Konstitucionālā līguma trešā daļa jeb Savienības politika un darbība sastāv no 322 pantiem. Šīs daļas noteikumi gandrīz pilnībā atbilst pašreiz spēkā

esošo ES pamatlīgumu noteikumiem par ES politiku un darbību, līdz ar to šī ir daļa ar vismazāko skaitu jauninājumu. Konstitucionālā līguma trešajā daļā ie-tverti detalizēti noteikumi par ES politiku un funkcijām. Tā ietver noteikumus par tādiem jautājumiem kā iekšējais tirgus, ekonomikas un monetārā politika, nodokļi, sociālā un darba politika, lauksaimniecība un zivsaimniecība, vide, patērētāju aizsardzība, trans-ports u.c. Šī daļa iepazīstina arī ar jaunām jomām, kurās ES saskaņā ar pašreiz spēkā esošajiem pamatlīgumiem nav kompetences. Šīs jomas ir Eiro-pas kosmosa politika, enerģētikas politika, tūrisms, civilā aizsardzība, administratīvā sadarbība. Ņemot vērā pašreiz aktīvās diskusijas par enerģētisko resursu drošību un nozīmi, Konstitucionālais līgums atšķirībā no pašreiz spēkā esošajiem ES pamatlīgumiem dod juridisku pamatu ES līmenī veidot vienotu dalībvalstu enerģētikas politiku, tā nodrošinot Eiropas enerģētisko drošību. Konstitucionālā līguma trešajā daļā ir noteikti jauninājumi arī tādās jomās kā tieslietas un iekšlietas, eirozona, kopējā ārējā un drošības politika, kā arī aizsardzība.

(IV) Konstitucionālā līguma ceturtā daļa jeb vispārējie un nobeiguma noteikumi sastāv no 12 pantiem, kas satur noteikumus par pašreiz spēkā esošo ES pamatlīgumu atcelšanu, ES juridisko nepārtrauktību, kā arī pārejas noteikumus attiecībā uz ES institūcijām. Šī ir vienīgā Konstitucionālā līguma daļa, kuru gandrīz pilnībā izstrādāja tiesību ekspertu darba grupa, kuru izveidoja SVK laikā, lai tā juridiski korekti atrisinātu Konstitucionālā līguma teksta juridiskās nianses.

Pašlaik Konstitucionālo līgumu ratificējušas jau 18 no 27 ES dalībvalstīm, ieskaitot Latviju, kura to ratificēja 2005. gada 2. jūnijā, vienu dienu pēc tam, kad Nīderlandes iedzīvotāji, sekojot tautas nobalsošanas rezultātiem Francijā 2005. gada 29. maijā, teica “nē” Konstitucionālajam līgumam. Taču, lai tas stātos spēkā, nepieciešama tā ratifikācija visās ES dalībvalstīs. Francijas un Nīderlandes iedzīvotāju teiktais “nē” Konstitucionālajam līgumam atlika šī jautājuma risinājumu uz pusotru gadu, nosakot tā saukto pārdomu periodu (reflection period), kura laikā dalībvalstīm un Eiropas Komisijai bija jāveicina diskusijas ar ES pilsoņiem, lai uzklausītu to viedokļus par ES darbību, kā arī ES efektivitātes palielināšanu nākotnē. Latvija aktīvi izmantoja “pārdomu perioda” laiku. Tika uzklausīti iedzīvotāju viedokļi par Latvijas nacionālajām interesēm ES, par aktuāliem ES di-enas kārtības jautājumiem, tostarp ES nākotni. No-tika vairākas reģionālās diskusijas, konsultācijas ar sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām, kas deva būtisku ieguldījumu Latvijas stratēģijas ES sagatavošanā.

Pašreiz ES prezidējošā dalībvalsts Vācija ir sākusi aktīvu darbību, meklējot risinājumu Konstitucionālā līguma jautājumam. Tā ir izvirzījusi mērķi laika posmā līdz 2009. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām atrisināt Konstitucionālā līguma jautājumu. Tam piekrīt lielākā daļa ES dalībvalstu.

Foto: no ES audiovizuālā arhīva

18 19

Valstis, kuras ratificējušas ES Konstitucionālo līgumu

(hronoloģiski)

Evija Cera,speciāli “Latvija Eiropas Savienībā”

Lietuva

2004. gada 11. novembrī parlaments atbalstīja Konstitucionālo līgumu, par balsoja 76, pret – 4, atturējās – 1.

Lietuva, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts tikai sešus mēnešus, kļuva par pirmo valsti, kura ratificēja Eiropas konstitūciju – tikai 30 dienu pēc tam, kad līguma tekstu Romā bija parakstījuši 25 Eiropas Savienības valstu prezidenti un valdību vadītāji.

Ungārija

2004. gada 20. decembrī Ungārijas parlaments atbalstīja Konstitucionālo līgumu, par balsoja 322, pret – 12, atturējās – 8.

Slovēnija

2005. gada 1. februārī Slovēnijas parlaments ratificēja Konstitucionālo līgumu, par balsoja 79, pret – 4, atturējās – 7.

Spānija

2005. gada 20. februārī Spānija referendumā atbalstīja Konstitucionālo līgumu. Par balsoja 76,73% respondentu. Spānija kļuva par pirmo valsti, kurā no-tika referendums par Eiropas konstitūciju. Lai gan refe-rendumam bija tikai konsultatīvs raksturs, premjermi-nistrs Hosē Luī Rodrigess Zapatero iepriekš brīdināja, ka negatīva balsojuma gadījumā līguma teksts ratifikācijai parlamentā netiks iesniegts.

Itālija

2005. gada 6. aprīlī Itālijas parlaments ratificēja Konstitucionālo līgumu, par balsoja 653, pret – 44, atturējās – 5.

Itālija kļuva par pirmo no ES dibinātājvalstīm, kas ratificēja Eiropas Konstitūciju. 2004. gada rudenī toreizējais premjers Silvio Berluskoni pauda atbalstu referenduma rīkošanai par Eiropas Konstitūciju, kas tomēr Itālijas Konstitūcijā nebija paredzēts. Itālijas Konstitūcijas 71. pants pieļauj konsultatīva refe-renduma rīkošanu, ja tas tiek pieprasīts ar speciālu konstitucionālu likumu. Līdz ar to 1989. gada 18. jū-nijā, vienā dienā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Itālijā notika konsultatīvs referendums par Eiropas Savienību. Līdzdalība referendumā bija augsta – 81%. Lielākā daļa itāliešu – 89,1% – deva savu jāvārdu Eiro-

pas Kopienu tālākai transformācijai Eiropas Savienībā un mandātu ES Konstitucionālā līguma veidošanai. Ti-kai 10,9% vēlētāju bija pret to.

Grieķija

2005. gada 19. aprīlī Grieķijas parlaments ratificēja Konstitucionālo līgumu, par balsoja 268, pret – 17.

Austrija

Konstitucionālo līgumu Austrijā 2005. gada 11. maijā ir ratificējusi parlamenta apakšpalāta. Līguma teksts tika atbalstīts ar milzīgu pārsvaru: 182 parlamentārieši balsoja par, viens – pret. Visi 183 parlamentārieši piedalījās vēsturiskajā balsojumā. Parlamenta augšpalāta to ratificēja 2005. gada 25. maijā – pēc tam, kad Konstitucionālo līgumu bija parakstījis Aus-trijas kanclers Volfgangs Šisels un prezidents Heincs Fišers.

Bulgārija

2005. gada 11. maijā Bulgārijas parlaments ratificēja līgumu starp ES dalībvalstīm un Bulgārijas un Rumānijas republikām, līdz ar kuru tika ratificēts arī ES Konstitucionālais līgums. 231 deputāts balsoja par, viens bija pret un divi atturējās. Tā kā bija paredzēts, ka laikā, kad Bulgārija un Rumānija iestāsies Eiropas Savienībā, ES Konstitucionālais līgums būs jau stājies spēkā, atsevišķa ratifikācija nebija nepieciešama.

Slovākija

2005. gada 11. maijā Slovākija kļuva par septīto ES dalībvalsti, kas ratificēja Konstitucionālo līgumu. No 147 Nacionālās padomes locekļiem par balsoja 116, pret – 27, atturējās – 4.

Slovākijas parlaments savu lēmumu pieņēma dažas stundas pēc tam, kad par Konstitucionālo līgumu bija nobalsojusi Austrijas parlamenta apakšpalāta.

Vācija

2005. gada 12. maijā Vācijas federālo zemju Pārstāvju palāta (Bundesrāte) ar lielu balsu pārsvaru (568 par, 23 – pret un 2 – atturējās) atbalstīja Konstitucionālo līgumu, un Vācija kļuva par devīto ES dalībvalsti, kas ratificējusi konstitūciju. Vācijas augšpalāta (Bundestāgs) to ratificēja 2005. gada

27. maijā (66 par, 3 – atturējās).Taču 2005. gada 15. jūnijā Vācijas prezidents

paziņoja, ka nevar noslēgt ratifikācijas procesu, pirms tiesa nav atzinusi, ka līgums atbilst Vācijas konstitūcijai.

Rumānija

2005. gada 17. maijā. Rumānijas parlamenta apakšpalāta un augšpalāta vienlaicīgi un vienbalsīgi ratificēja līgumu starp ES dalībvalstīm un Rumānijas un Bulgārijas republikām. Visas parlamentā pārstāvētās partijas atbalstīja valsts dalību ES, tādējādi arī paužot atbalstu ES Konstitucionālajam līgumam. 80 procentu Rumānijas iedzīvotāju atbalstīja valsts pievienošanos ES, tādēļ valdība un parlaments uzskatīja, ka referenduma rīkošana šajā jautājumā ir pilnīgi nevajadzīga.

Beļģija

2005. gada 19. maijā Beļģijas parlaments, 118 tā locekļiem balsojot par, 18 pret un vienam atturo-ties, apstiprināja Konstitucionālo līgumu. Pirms tam 2005. gada 28. aprīlī to bija ratificējis Beļģijas Senāts, 54 locekļiem balsojot par, 9 pret un 1 atturoties. Papil-dus notika arī ratifikācija četros reģionālajos parla-mentos.

Latvija

Latvijā Saeima ratificēja Konstitucionālo līgumu 2005. gada 2. jūnijā. 71 deputāts balsoja par, 5 bija pret, 6 – atturējās.

Latvija balsoja vienu dienu pēc tam, kad Nīderlandes pilsoņi referendumā bija teikuši “nē” Konstitucionālajam līgumam.

Latvijā likumprojektam nebija iesniegts neviens priekšlikums, un līdz ar to nebija ilgu Saeimas debašu. Ārlietu ministrs Artis Pabriks, aicinot deputātus balsot “par”, uzsvēra, ka “mums savs viedoklis ir jāpauž skaid-ri, nevis jāskatās, ko sociāli vai baiļu nomākti vēlētāji domā kādā citā Eiropas Savienības valstī”.

Kipra

2005. gada 29. jūnijā Kipras parlaments atbalstīja Konstitucionālo līgumu: par 30, pret – 19, atturējās – 1.

Kipra kļuva par četrpadsmito ES dalībvalsti, kas mēnesi pēc Latvijas īpašā divu dienu parlamenta sesijā ratificēja Konstitucionālo līgumu.

Malta

2005. gada 6. jūlijā Maltas parlaments vienbalsīgi teica “jā” Konstitucionālajam līgumam.

Malta kļuva par piecpadsmito ES dalībvalsti, kas ratificējusi Konstitucionālo līgumu. 65 parla-mentārieši vienbalsīgi atbalstīja līguma tekstu. Maltas parlamentārieši pēc balsojuma uzsvēra, ka viņu atbalsts bijis kā pierādījums tam, ka Malta tic, ka Konstitucionālais līgums apliecinās Eiropas atkalapvienošanos, tādas Eiropas, kas piecdesmit gadu laikā veidota, balstoties uz vērtībām, kuru pamatā ir miers un labklājība. Lai gan līguma tekstā nav at-sauces uz kristietību, parlamentārieši arī uzsvēra, ka Konstitucionālais līgums apliecina Maltas piederību Eiropas kristīgajam mantojumam.

Luksemburga

2005. gada 10. jūlijā Luksemburgā notika referen-dums, kurā 56,52% atbalstīja Konstitucionālo līgumu. Pret balsoja 43,48% vēlētāju.

Luksemburga kļuva par sešpadsmito ES dalībvalsti (un trešo no ES dibinātājvalstīm), kas ratificēja Konstitucionālo līgumu. Tā ir arī otrā valsts pēc Spānijas, kurā līguma ratificēšanai tika rīkots referen-dums.

Igaunija

2006. gada 9. maijā Igaunijas parlaments lielā vienprātībā atbalstīja Konstitucionālo līgumu: par – 73, pret – 1. Par balsojuma norises laiku simboliski bija izvēlēts 9. maijs – Eiropas diena.

Somija

2006. gada 5. decembrī Somijas parlaments ar lielu balsu vairākumu atbalstīja Konstitucionālo līgumu: par – 125, pret – 39.

2006. gada 5. decembrī Somija kļuva par astoņpadsmito ES dalībvalsti, kas ratificēja Konstitucionālo līgumu.

Avoti:Ziņu aģentūru materiāli

Vācijas prezidentūras mājas lapa http://www.eu2007.de/en/About_the_EU/Constitutional_Treaty/index.html (pēdējoreiz skatīta 06/03/2007).

Robēra Šumana fonda apkopotā informācija http://constitution-europeenne.info/index.htm (pēdējoreiz skatīta 05/03/2007).

Citizenship and Democratic Legitimacy in the EU http://www.unizar.es/euroconstitucion/Treaties/Treaty_Const_Rat.htm (pēdējoreiz skatīta 05/03/2007).

20 21

Latvija, Konstitucionālais līgums un Eiropas nākotne

Toms Rostoks,Latvijas Universitātes lektors,Politikas nodaļas doktorants

Raksta mērķis ir aplūkot Latvijas intereses saistībā ar ES Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesu. 2007. gada sākumā ir aktivizējušās diskusijas par ES Konstitucionālā līguma turpmāko likteni. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, par ES prezidējošo valsti janvāra sākumā kļuva Vācija, kas ir ne tikai vislielākā un eko-nomiski ietekmīgākā ES dalībvalsts, bet arī poli-tisks “smagsvars”, kura ietekme ir pietiekami liela, lai izkustinātu no vietas “komas stāvoklī” esošo ES Konstitucionālo līgumu. Tiesa gan, būtu pārsteidzīgi uzskatīt, ka Vācijas ķeršanās pie ES Konstitucionālā līguma problēmas risināšanas garantēs veiksmīgu šā procesa atrisinājumu. Taču veiksmīga atrisinājuma atslēga atrodas līgumu neratificējušo valstu rokās.

Visas ar ratifikāciju saistītās grūtības, skatoties no Latvijas, šķiet tālas, jo līguma ratifikācija nekad netika uzskatīta par problēmu, tāpēc šis process neizgāja ārpus Saeimas. Latvijā īstu argumentu pret ES

Konstitucionālā līguma ratificēšanu nebija, jo vienīgie problemātiskie jautājumi bija kļūdainais līguma tulko-jums uz latviešu valodu un neziņa par tā tālāko likteni pēc Francijas referenduma.

ES Konstitucionālais līgums ir daļa no Eiropas nākotnes, tāpēc ir nepieciešams izvērtēt, kādas ir Lat-vijas intereses saistībā ar šā dokumenta likteni un kādi ir Latvijas ieguvumi un zaudējumi ES Konstitucionālā līguma ratificēšanas/neratificēšanas gadījumā. Jāatce-ras, ka ES Konstitucionālais līgums nav akmenī iecirsts, un centieni turpināt sākto ratifikācijas ceļu var novest pie izmaiņām līguma tekstā, lai atbrīvotu manevra iespējas valstīm, kas līdz šim ES Konstitucionālo līgumu nav ratificējušas.

Šajā rakstā vispirms tiks iezīmēti iespējamie ES konstitucionālās krīzes risinājumi. Tiem sekos autora prognozes par to, kas varētu notikt gadījumā, ja ES Konstitucionālā līguma procesa ratifikācija beidzas ar neveiksmi, bet raksta trešajā daļā autors izklāstīs savu viedokli par Latvijas interesēm saistībā ar ES Konstitucionālā līguma ratifikāciju.

I. ES Konstitucionālā līguma ratifikācijas procesa iespējamie pavērsieni

Pārdomu perioda laikā, kas tika pasludināts 2005. gada jūnijā, ir izskanējuši visdažādākie viedokļi par to, ko tālāk iesākt ar ES Konstitucionālo līgumu. Daudzos ieteikumus var apkopot sešās grupās:

1. Ratifikācijas procesa turpināšana. Lai arī ratifikā-cijas procesa turpināšana šķiet politiski neiespē-jama, tomēr jārēķinās ne tikai ar tām valstīm, kas nav ratificējušas līgumu, bet arī ar tām, kuras to ir izdarījušas. Pastāv arī iespēja, ka pašreizējo līguma tekstu varētu papildināt ar sociālo hartu, lai nomierinātu to ES valstu sabiedrības daļu, kuru uztrauc “Eiropas sociālā modeļa” nākotne.

2. Līguma “apglabāšana”. Lai arī šī ir viena no iespējām, tomēr valstu vadītāji ir atzinuši, ka tuvākajā laikā ES institucionālie pārkārtojumi būtu jāveic jebkurā gadījumā, tāpēc visvienkāršāk to varētu izdarīt uz pašreizējā līguma bāzes.

3. Līguma sadalīšana pa daļām. Ieviesti tiktu tie līguma elementi, kuru realizācija neprasītu refe-renduma rīkošanu ES valstīs. Atlikušās līguma daļas varētu ieviest vēlāk, kad politiskais klimats ES valstīs būs labvēlīgāks.

4. Sarunu sākšana no baltas lapas un jauna līguma teksta veidošana. Šāda risinājuma praktiskas

Vēsturiskās pildspalvas, ar kurām 2004. gada 29. oktobrī Romā tika parakstīts Līgums par Konstitūciju Eiropai.

Foto

: No

ES

aud

iovi

zuāl

ā ar

hīva

realizācijas iespēja ir niecīga, jo ir grūti iedomāties, ka no pašreizējās ES Konstitucionālā līguma versi-jas nedaudz atšķirīgu tekstu nepiemeklētu līdzīgs liktenis. Jauna politiski ambicioza dokumenta vei-došanu neļautu sākt arī “konstitucionālais nogu-rums”.

5. Atsevišķu līguma daļu ratifikācija. Šis ir kompro-misa piedāvājums, taču ir maz ticams, ka pirmās daļas ratifikācija būtu iespējama bez referendumu rīkošanas vairākās no atlikušajām valstīm, kas līdz šim ES Konstitucionālo līgumu nav ratificējušas.

6. Minikonstitūcijas pieņemšana. Šā risinājuma realizācija ir atkarīga no tā, kāds būs konkrētā dokumenta saturs. Visticamāk, tiktu izveidots jauns dokuments, kurš apjoma ziņā būtu mazāks par pašreizējo līguma versiju un kura ratifikāciju nevajadzētu veikt tajās valstīs, kas pašreizējo ES Konstitucionālo līgumu versiju jau ir ratificējušas.

Ir grūti prognozēt, kurš no piedāvātajiem ES konstitucionālās krīzes risinājumiem ir vispiemērotākais un kuru no tiem vispār būtu iespējams realizēt pašreizējā situācijā, tāpēc ir vērts iztēloties, kas notiktu situācijā, ja EKL ratifikācijas process ciestu neveiksmi.

II. Kas notiks, ja ES Konstitucionālais līgums netiks ratificēts?

Ja ES Konstitucionālā līguma ratifikācijas process cietīs neveiksmi, tad pastāv trīs iespējamie tālākas attīstības scenāriji. Pirmajā no tiem ES turpina darbību uz pašreizējo līgumu bāzes un nepieciešamības gadījumā izdara tajos labojumus. Var prognozēt, ka šādā gadījumā tuvākajā nākotnē netiktu sākti nekādi lieli integrācijas projekti.

Otrais scenārijs ir pesimistisks, jo tiek prognozēts, ka ES Konstitucionālā līguma neveiksmei būtu nopietnas sekas, ar to saprotot ES kā valstu politiskas savienības

2003. gada 19.-20. jūnijs, Eiropadome Salonikos, Grieķijā. Eiropas Konvents savu darbu ir paveicis. Attēlā: toreizējais EK prezidents Romano Prodi, Eiropas Konventa vadītājs Valerijs Žiskārs D Estēns, Grieķijas prem-jers Konstantīns Simitis (tur rokā Konventā sagatavoto tekstu) un Grieķijas ārlietu ministrs Georgs Papandreu.

22 23

beigas. Pirmkārt, uz līgumiem balstīta integrācija tuvākajā nākotnē vairs nenotiktu. Otrkārt, tiktu apturēts paplašināšanās process. Treškārt, ES Konstitucionālā līguma ratifikācijas neveiksme mudinātu Eiropas poli-tiķus izvairīties no referendumu organizēšanas par ES jautājumiem. Ekonomiskā savienība tiktu saglabāta, taču tās funkcionēšana būtu apgrūtināta.

Trešais scenārijs ir daļēji pesimistisks. ES Konsti-tucionālā līguma ratifikācijas neveiksme apturētu ES kā 27 valstu savienības turpmāku integrāciju, taču vienlaikus daudzās valstīs politiķi apzinās turpmākas integrācijas nepieciešamību. Tas nozīmē, ka konstitucionālā krīze varētu izraisīt divu ātrumu ES veidošanos. Izveidotos cieši integrētu valstu kodols, kuru ietvertu citas gan pašreizējās dalībvalstis, gan kandidātvalstis. Ārējā loka valstis varētu pievienoties ekonomiskai savienībai, kamēr kodola valstis turpinātu politisko integrāciju. Ir maz ticams, ka “serdes” Eiro-pa varētu veidoties uz ES Konstitucionālo līgumu ratificējušo valstu bāzes. Drīzāk par dalījuma līniju varētu kļūt veco/jauno dalībvalstu šķirtne, atstājot ārpusē tās valstis, kas pievienojušās ES pēdējos ga-dos.

III. Kādas ir Latvijas intereses ES Konsti-tucionālā līguma un Eiropas nākotnes kontekstā?

Visas valstis starptautiskajā sistēmā pilda līdzīgas funkcijas, tāpēc to intereses ir līdzīgas. Valstu gal-venais uzdevums ir nodrošināt savu izdzīvošanu. Ja tā netiek apdraudēta, tad tās cenšas palielināt savu drošību un labklājību. Latvijas izdzīvošana patlaban netiek apdraudēta, tāpēc Latvijas divas nozīmīgākās interešu jomas ir drošība un labklājība. Lai šīs jomas tiktu attīstītas, ir vēl divi citi interesējoši virzieni – starptautiskās ietekmes palielināšana un sabiedrības veselība –, kas pilda atbalsta funkcijas. Var apgalvot, ka Latvijas intereses saistībā ar ES ir palielināt savu drošību, labklājību, uzlabot iedzīvotāju veselību un palielināt starptautisko ietekmi. ES ir būtisks Latvijas starptautiskās ietekmes resurss.

Ņemot vērā Latvijas intereses, raksta autors uzskata, ka ES Konstitucionālā līguma ratificēšana un stāšanās spēkā tās neapdraud. Bieži ir dzirdēti apgalvojumi, ka līgums neparedz radikālas pārmaiņas ES pārvaldē, tāpēc var prognozēt, ka ratifikācija nekādu ļaunumu Latvijas interesēm nenodarītu. ES Konstitucionālā

līguma stāšanās spēkā stiprinātu kopējo ārējo un drošības politiku, kas kopumā atbilst Latvijas interesēm. Drošība un ietekme starptautiskajā politikā tādējādi tiktu palielināta, bet veselība un labklājība noteikti ne-ciestu.

ES Konstitucionālā līguma stāšanās spēkā veicinātu Latvijai būtiskās intereses, taču ratifikācijas neveiks-me tās varētu būtiski iedragāt. Iepriekšējā sadaļā tika aplūkoti iespējamie ES tālākas attīstības vari-anti gadījumā, ja ES Konstitucionālais līgums netiek ratificēts. Latvijas intereses neciestu, ja ES turpinātu pastāvēt uz esošo līgumu bāzes. Arī tālākas integrācijas apstādināšana un jaunu integrācijas projektu ne-sākšana vismaz sākotnēji nebūtu nekāda traģēdija, taču otrā un trešā scenārija realizācija gan kaitētu Lat-vijas interesēm. ES spēks slēpjas integrācijas procesa nepārtrauktībā, kura gaitā ES piemērojas apkārtējai pasaulei, vienlaikus to pielāgojot savām vajadzībām. Ja šis process neturpinās un ja tālākas integrācijas pro-jekti nevar tikt realizēti tikai tāpēc, ka starp valdībām un to iedzīvotājiem pastāv komunikācijas problēma, tad reformu atlikšana var novest pie ES pavājināšanās.

Arī ciešākas integrācijas mēģinājumi kādas ES val-stu grupas ietvaros nav Latvijas interesēs, jo tādā veidā Latvija riskē palikt ārpus integrācijas kodola. Jau tagad ir vērojami mēģinājumi no Krievijas puses panākt ES valstu šķelšanos, kā ieroci izmantojot savu enerģētikas lielvalsts stāvokli. Tādā veidā Krievijai rastos iespējas panākt lielāku ietekmi uz ES valstu pieņemtajiem lēmumiem, taču šāda scenārija realizēšanās noteikti nav Latvijas interesēs, jo palikšana ārpus integrācijas kodola būtu signāls Krievijai, ka ES vecās dalībvalstis ir gatavas draudzības ar Krieviju un stabilu energ-oresursu piegāžu vārdā upurēt Latvijas un citu jauno dalībvalstu intereses.

Var secināt, ka ES Konstitucionālā līguma ratifikācija Latvijai sniegtu nelielus ieguvumus, taču ratifikācijas procesa neveiksme var radīt lielus zaudējumus, tāpēc, lai cik ambiciozs un neveikls šķistu ES Konstitucionālā līguma projekts, tā neveiksme iedragātu Latvijas nacionālās intereses, jo vājinātu ES vienotību. Latvi-jas interesēs ir darīt visu iespējamo, lai ES ratifikācijas process beigtos ar pašreizējā vai nedaudz modificēta līguma pieņemšanu, lai turpinātos politiskās integrā-cijas process un lai nerealizētos divu ātrumu Eiropas projekts, kas Latvijai draud ar nonākšanu Eiropas perifērijā.

Ko saka jaunais Saeimas sasaukums par

ES Konstitucionālo līgumu?

Andris Gobiņš,Eiropas Kustības Latvijā prezidents “Latvija nevar ietekmēt Latvijai labvēlīga ES

Konstitucionālā līguma pieņemšanu,” (Visvaldis Lācis, ZZS) un “Līgums nodrošina stabilitāti un nepieciešamās ES reformas,” (Gunārs Laicāns, TB/LNNK) – tik atšķirīgi vai pat pretrunīgi pirmajā mirklī šķiet jaunā Saeimas sasaukuma deputātu komentāri, vērtējot ES Konstitucionālo līgumu. Kāda ir kopaina, ko saka citi deputāti?

2006. gada novembra beigās un decembra sākumā, kad Eiropas Kustība Latvijā (EKL) aptaujāja Saeimā iekļuvušos deputātus par aktuāliem ES jautājumiem, deputātu viedokļos un viņu pārstāvēto partiju programmās atklājās dažādas pretrunas. Gandrīz puse Saeimas deputātu līdz šim nav strādājuši parlamentā. Jāatzīst, ka pretrunas pirmajā no kopumā astoņiem tematiskiem blokiem1 gan parādās, ieskatoties dziļāk un salīdzinot deputātu atbildes šajā blokā un pārējos jautājumu blokos. Ierobežotās vietas dēļ te varam pieskarties tikai interesantākajiem no vairāk nekā 200 saņemtajiem ierosinājumiem un komentāriem.2

Atbilstoši iepriekšējās Saeimas balsojumam – ES Konstitucionālā līguma pārliecinošai ratificēšanai –, Latvijas ārpolitikas uzstādījumam un vairākumam ES dalībvalstu, lielākā daļa aptaujāto deputātu (aptuveni 75%) uzskata, ka Konstitucionālā līguma turpmāka virzība ir nepieciešama un atbalstāma.3 Kā pamato-jums tam līdzās jau nosauktajiem tiek minēts: “Eiropas konstitūcija ir nepieciešama, lai ES kļūtu pārredzamāka, demokrātiskāka, efektīvāka un konkurētspējīgāka,” (Vi-

neta Muižniece, TP); “Nepieciešams sakārtot ES ties-lietu normas, kompetences sfēras starp ES institūcijām un dalībvalstīm,” (Valērijs Agešins, SC). Taču vienlaikus liela daļa atzīst – tā kā Francija un Nīderlande noraidīja ES Konstitucionālā līguma tekstu, jāatrod jauna vienošanās par līgumu. Piemēri priekšlikumiem: “Ne-noteikt gala termiņu balsojumam,” (Ina Druviete, JL) un “Pēc korekcijām līguma tekstā sākt apstiprināšanas procesu no jauna,” (Karina Pētersone, LPP/LC).

Savu viedokli retāk pamatojuši tie deputāti, kas izteikušies noliedzoši šajā jautājumā, proti, ka līgumu tālāk nevajadzētu virzīt. Piemēram, ir šāds viedoklis: “Tas aizskar dalībvalstu suverenitāti,” (deputāts, kas nav minējis savu vārdu). Interesanti, ka negatīvi noskaņoti par tālāku līguma virzīšanu ir aptaujātie deputāti no TB/LNNK un PCTVL.

Nozīmes ziņā aptaujātie deputāti par trešo svarīgāko atzina jautājumu bloku par Konstitucionālo līgumu (kopā 4,1 no 5 punktiem), tikai sabiedrības iesaistīšana ES lēmumu apspriešanā un pieņemšanā un migrācijas jautājumi (abi 4,2 no 5) tika atzīti par nozīmīgākiem.

Pretrunas ar iepriekšējo parādās jautājumā par ES ārlietu ministru. Tādu paredz Līgums par Konstitūciju Eiropai, taču tikai 53% aptaujāto deputātu atbalsta tā nepieciešamību. Valdības koalīcijas deputātu vidū atbalstītāju ES ārlietu ministra posteņa izveidei ir vairāk, ar 70% atbalstu. Ļoti eiropeisku garu aptaujātie deputāti izrāda citā jautājumā – pretrunu gadījumā ES vērtības un kopējie ārpolitikas uzstādījumi uzskatāmi

��������������������������������������������������������������������������������������������������������

�������������

���������������������������������

��� �����������������

������������������������

������������� ����� ��������������

��������������������������

������������������������������

����

��

��

1 Jautājumu bloki, kam katram bija vairāki konkretizējoši jautājumi: 1. “Līgums par Konstitūciju Eiropai”, 2. Sabiedrības iesaistīšana ES lēmumu apspriešanā un pieņemšanā, 3. Latvijas ārpolitika saistībā ar ES, 4. ES jautājumu institucionālais ietvars Latvijā, 5. Attīstības sadarbības politika, 6. Valsts un ES budžets Lisabonas stratēģijas kontekstā, 7. Migrācija, 8. Enerģētika.

24 25

par svarīgākiem nekā atsevišķu valstu ekonomiskās intereses. Šādu izteikumu atbalsta 57% aptaujas dalībnieku, tikai 24% par prioritārām uzskata valstu ekonomiskās intereses.

Pozitīvais balsojums 2005. gadā par ES Konstitucionālo līgumu ar 71 balsi par, pieciem deputātiem balsojot pret un sešiem atturoties, droši vien blakus teksta saturiskai pusei analizējams, arī skatoties laika kontekstā un apzinoties īpašo mirkli Latvijas balsojumam – pēc tam, kad Francijas pilsoņi referendumā līgumam bija pateikuši “nē”. Pašlaik ekspertu, deputātu un valdības vidū diskusija par iespējamām izmaiņām un uzlabojumiem Konstitu-cionālajā līgumā ir saprotama un vajadzīga. Tam ir arī nepieciešams plašs sabiedrības atbalsts.

Eiropas Kustības Latvijā aptauja un deputātu at-bildes parādīja gan risinājumus, gan mehānismus, kāds varētu būt risinājumu ceļš. Iespējamie varianti ir ikgadēja ārpolitisko prioritāšu diskusija vai ik pus-gada ES debates Saeimā ar sabiedrības līdzdalību, aktivitātes mājas lapās un citi – gan Konstitucionālā līguma, gan sabiedrības līdzdalības kontekstā, lai rudens sabiedrisko aptauju4 pozitīvie skaitļi būtu balstīti patiesās zināšanās un Latvijas sabiedrības interesēs. Šajā aptaujā, kā zināms, Latvijas sabiedrības vairākums atbalsta Konstitucionālo līgumu: 59% par, 17% pret, 25% savā viedoklī vēl nav droši.

Anketu, kā arī Latvijas un Eiropas partiju program-mu pilnīga analīze atrodama Eiropas Kustības Latvijā mājas lapā www.eiropaskustiba.lv. Analīze veikta ar laipnu Fridriha Eberta fonda atbalstu.

2 Anketas saņemtas no lielākās daļas Saeimas augstajām amatpersonām, tostarp turpat no visa prezidija, no vairākiem komisiju vadītājiem un citiem. Kopā saņemta 21 anketa.

3 Uzdotais jautājums: “Vai Jūs atbalstāt Eiropas Konstitucionālā līguma tālāku virzību un apstiprināšanu citās ES dalībvalstīs?”4 “Eurobarometer”, 2006, Nr. 66, rudens.

������������������������������������������������������������

��� ��� ��� ��� ��� ��� ��� ��� ��� ��� ���

�������������������������������

������������������������������������������������������������

�������������������������������

���������������������������������������������

������������������������������

����������������������������������������������������

���������

����������

���

�������������

�����������������

������������������������

�������������

�����

��������������

Īstais laiks pārtraukt pārdomu periodu

Aija Cālīte-Duļevska,“Eurobarometer Standard”Ziņojuma par valsti atbildīgā redaktore

Eiropas Savienības prezidentūru pārņemot Vācijai, šīs valsts kanclere Angela Merkele, kura vēlas pie-teikt sevi par jauno ES līderi, no jauna aktualizēja ES Konstitucionālā līguma jautājumu. Taču “pārdomu periodā” visās ES dalībvalstīs jau bija norisinājušies dažādi procesi. Gan politiķi, gan sabiedriskā doma ar-vien striktāk pozicionēja savus viedokļus par to, kas ar šo ES pamatlīgumu būtu jādara nākotnē.

Joprojām ES Konstitucionālajam līgumam visu Eiro-pas savienības valstu vidū ir samērā liels atbalsts. Regulārā “Eirobarometra” aptaujā, kas visās ES valstīs notiek divas reizes gadā, atbildot uz jautājumu: “Vai jūs esat par vai pret ES Konstitucionālo līgumu?”, eiropieši pērnruden bijuši samērā vienprātīgi. Vidēji 63 pro-centi aptaujāto tam pauduši savu atbalstu. Salīdzinot ar rezultātiem, kas gūti pirms pusgada, 2006. gada ziemā, šis atbalsts pat nedaudz pieaudzis (par 2 pro-centpunktiem jeb p.p.).

Vairākās valstīs atbalsts līgumam pieaudzis diezgan ievērojami – piemēram, Beļģijā par 6 p.p., Kiprā – par 11 p.p., Slovēnijā – par 9 p.p.

Atbalsts šim līgumam palielinājies arī visās Baltijas valstīs: Latvijā – par 6 p.p., Igaunijā – 8 p.p., Lietuvā – 1 p.p.

Arī abās valstīs, kurās pilsoņi nobalsoja pret ES Konstitucionālo līgumu, šis atbalsts tomēr ir samērā augsts. Francijā pret Līgumu pozitīvi izturas 66 pro-centi aptaujāto (+ 4 p.p.) un Nīderlandē atbalsts pali-cis nemainīgs – par to iestājas 59 procenti aptaujāto.

Taču vairākās valstīs, kurās jau iepriekš izteikta negatīva attieksme pret šo ES pamatlikumu, joprojām valda negatīvs noskaņojums. Lielbritānijā līgumu at-balsta vien 43%, Zviedrijā – 44%, bet Dānijā – 47% aptaujāto.

Pozitīvi vērtējams tas, ka lielākajā daļā valstu pamazām sarūk to cilvēku skaits, kuriem nav viedokļa šajā jautājumā. Visbiežāk šādu atbildi snieguši igauņi (32%, – 7 p.p.), kā arī īri (30%, +2 p.p.). Taču Latvijā, kur pirms gada gandrīz trešdaļa aptaujāto – 31% – apgalvoja, ka viņiem nav nekāda viedokļa jautājumā par Konstitucionālo līgumu, situācija mainījusies. Joprojām “nezinīšu” ir daudz – apmēram ceturtā daļa (25%), taču vērojama noturīga tendence, ka šis skait-lis pastāvīgi samazinās.

Latvijas sociāli demogrāfisko datu analīze liecina, ka atkarībā no vecuma Konstitucionālo līgumu visvairāk atbalsta jaunieši, it īpaši studenti. Pozitīvi noskaņoti ir arī vidēja gadagājuma respondenti vecumā no 25 līdz 39 gadiem. Vismazākais atbalsts ir gados vecāko aptaujāto vidū – vecumā no 40 līdz 54 gadiem. Bet visvairāk to, kam nav sava viedokļa, ir visvecākā gadagājuma (kas pārsnieguši 55 gadu vecumu) iedzīvotāju vidū.

Kad aptaujas dalībniekiem jāatbild uz konkrētākiem jautājumiem, tad gan paveras aina, kas liek domāt, ka sabiedrības attieksme pret šo līgumu ir vairāk emocionāla nekā racionāla.

63

81

5647

73

55

72

62 6658

6975

5968

7469 60 59

51

6459

79

67

5344 43

21

15

2938

17

13

25

14

23

12

1612

17

1411

21

12

37

29

1615

11

1838

32 35

16

4

15 1510

32

2

24

12

30

16 13

2518 15 16

28

4

21 2125

1015

10

24 22

0%

10%

20%

30%

40%

50%

60%

70%

80%

90%

100%

ES BE CZ DK DE EE EL ES FR IE IT CY LV L T HU LU MT NL A T PL PT SI SK FI SE UK

P a r P re t N e z i n a

Avots: “Eurobarometer Standard 66.1”

26 27

Kādu iemeslu dēļ jūs atbalstāt ES Konstitucionālo līgumu?

Tēze ES 25(%)

Latvija(%)

1. Tas nodrošina Eiropas Savienības tālāku veidošanu 36 292. Tas nepieciešams, lai jaunās dalībvalstis varētu

integrēt ES 18 13

3. Tas vajadzīgs, lai labi tiktu vadīts ES institūciju darbs 30 244. Tas ir solis pretī sociālās Eiropas modelim 16 105. Tas stiprina eiropeiskās identitātes izjūtu 23 146. Tas ir pamats īstai, patiesai ES pilsonībai 14 117. Tie ir pirmie soļi Eiropas politiskās vienotības virzienā 20 128. Tas Eiropas Savienību padarīs spēcīgāku par ASV 22 59. Es vienmēr esmu atbalstījis/-usi Eiropas uzbūvi 14 1110. Tas stiprina Eiropas demokrātiju un palīdz ņemt

vērā tās pilsoņu intereses20 14

11. To atbalsta valdība/ politiskas partijas 4 212. Šajā līgumā nesaskatu nekā slikta 10 1713. Cits iemesls 11 614. Nezinu 8 9

Vienojošs ir secinājums, ka līgums nodrošinās ES tālāku attīstību – ES 25 šādu uzskatu atbalsta 36% aptaujāto, un tas ir galvenais pozitīvais motīvs gan Latvijā, gan arī Čehijā, Beļģijā, Vācijā, Francijā, Zviedrijā.

Otrajā vietā – ES institūciju darbības uzlabošana. ES 25 tā uzskata 30% aptaujāto (tā tas ir arī Latvijā). Bet īpaši svarīgi tas šķiet Vācijas, Beļģijas, Īrijas, Kip-ras un Austrijas iedzīvotājiem.

Trešais nozīmīgākais ES 25 iedzīvotāju motīvs – eiropeiskās identitātes stiprināšana (23%). Tas šķiet nozīmīgi Beļģijas, Vācijas, Īrijas, Luksemburgas un Austrijas iedzīvotājiem. Latvijā šis motīvs nešķiet pārāk nozīmīgs (14%).

Visvairāk no ES vidējiem rādītājiem atšķiras Latvijas respondentu viedoklis par to, ka līgums varētu palīdzēt Eiropas Savienībai kļūt pārākai par ASV. ES vidēji šis šķiet daudz nozīmīgāks motīvs (22%) nekā Latvijā (5%). Visvairāk uz ekonomisko pārākumu pār ASV cer Vācija, Beļģija, Francija, Austrija.

Latvijā, Polijā, Portugālē un Beļģijā ir vislielākais skaits aptaujāto, kas uzskata, ka līgums ir pieņemams, jo “tajā nav nekā slikta”.

Kādu iemeslu dēļ jūs neatbalstātES Konstitucionālo līgumu?

Tēze ES 25(%)

Latvija (%)

1. Līguma pieņemšana virzās uz priekšu pārāk ātri 14 62. Valstiskās suverenitātes zaudēšana 32 193. Līgums nav pietiekami visaptverošs 3 34. Tas paredz pārāk liberālu ekonomiku 9 55. Tas neparedz pietiekami sociālu Eiropu 15 56. Līgums pārāk daudz ko regulē, tas ir pārāk tehnisks, ar juridiskiem formulējumiem 14 6

7. Informācijas trūkums par Konstitucionālo līgumu 28 428. Nevēlos, lai ES pievienotos Turcija 15 19. Tas nav pietiekami demokrātisks 11 410. Valdība vai kāda politiskā partija iestājas pret līgumu 6 411. Esmu pret Eiropas turpmāku integrāciju 12 1012. Līgumā nesaskatu nekā pozitīva 20 1213. Līgumā nav atsauces uz kristietību kā Eiropas garīgo pamatu 6 4

14. Cits iemesls 17 515. Nezinu 5 9

(Avots: “Eurobarometer Standard 64.2”)

Iemesli, kāpēc cilvēki nevēlas atbalstīt līgumu, katrā valstī ir vēl atšķirīgāki nekā tie, kāpēc tas tiek atbalstīts. Tā motivācija, kas ir nozīmīga Latvijā, nereti ļoti atšķiras no citu valstu pilsoņu motivācijas.

Ir viens iemesls, kas dominē visu valstu aptaujās: tā ir valstiskās suverenitātes zaudēšana, kura tiek saistīta ar Līguma stāšanos spēkā. ES 25 vidēji šim viedoklim piekrīt 32% aptaujāto, Latvijā šis iemesls arī šķiet otrs nozīmīgākais – tā uzskata 19% respondentu. Taču Čehijā un Dānijā tā domā ievērojami vairāk cilvēku – 42%, Vācijā – 45%, Lielbritānijā – 42%, Īrijā – 41%.

Latvijā, pamatojot negatīvo attieksmi, pirmajā vietā ir informācijas trūkums par līgumu (42%). Augstāks rādītājs ir tikai Portugālē (48%). Šis iemesls ES 25 valstu vidējo rādītāju vidū ieņem otro vietu (28%). Taču šī lielā atšķirība (20%) liek pievērst vairāk uzmanības tam, kādā veidā un cik atbilstoši dažādu sociāli demogrāfisko grupu uztveres īpatnībām un interesēm Latvijas iedzīvotāji tiek informēti par līgumu.

Ļoti līdzīga ir atbilde, kas gan ES 25 (20%), gan Latvijā (12%) ieņem trešo vietu – nespēja līgumā saskatīt kaut ko labu. Arī tas netieši liecina, ka sabiedrība nav pietiekami informēta, jo līgums, kas ir apmēram 400 lappušu biezs, satur tādas pozīcijas, kas tiek vērtētas gan pozitīvi, gan negatīvi, tāpēc šāds vispārējs apgalvojums arī liek domāt par informēšanas stratēģijas pilnveidošanu.

Vislielākās atšķirības ir vērojamas, dažādu val-stu iedzīvotājiem atbildot uz jautājumu, vai negatīvo attieksmi pret līgumu nosaka Turcijas iespējamā pievienošanās ES. Latvijā šis tiek uzskatīts par pašu maznozīmīgāko negatīvo faktoru (1%). Taču Luksemburgā to par svarīgu uzskata 42% aptaujāto, Vācijā – 29%, Austrijā – 27%, Beļģijā – 24%, Francijā – 20%. Tā kā dažādu valstu uzskatos pastāv šādas galējības, vidējais ES 25 rādītājs ir 15%, tomēr lielās atšķirības vērtējumā nav vēlams ignorēt.

Nepieciešams pievērst uzmanību tam, ka Latvijā ļoti populāra ir atbilde, ka līgums vai nu tiek atbalstīts, vai neatbalstīts, lietojot līdzīgu argumentāciju: “tas ir labs, jo tur nav nekā slikta” (17%) un “tas ir slikts, jo tur nav nekā laba” (12%). Šādas atbildes liecina, ka cilvēkiem būtībā šis jautājums ir vienaldzīgs, un viņi pakļaujas vienam vai otram propagandas stereotipam. Latvijā šī parādība ir vairāk izteikta nekā citās ES valstīs. Tāpēc nepieciešama plašāka analīze, cik lielā mērā līguma skaidrošanā izmantota vienkāršota propaganda, nevis daudzpusīga informēšana.

Lai gan kopējais noskaņojums attiecībā uz ES Konstitucionālo līgumu dalībvalstīs kļūst pozitīvāks, domas dalās jautājumā, kāds būtu tālākais rīcības plāns attiecībā uz to. Aptaujas dalībniekiem tika dotas četras atbilžu versijas, ko turpmāk vajadzētu darīt.

Lūk, iespējamie atbilžu varianti:

1. ES dalībvalstīm vajag turpināt ES Konstitūcijas ratifikācijas procesu.

2. Par ES Konstitūciju jāpanāk jauna vienošanās.3. No ES Konstitūcijas ir jāatsakās. 4. Nezinu.

Vismazākais atbalsts ir viedoklim, ka ratifikācijas procesu vajadzētu turpināt. Tā domā nepilna ceturtā daļa ES iedzīvotāju – vidēji 23%. Vislielākais atbalsts šai idejai ir Itālijā, kur tas sasniedzis 33%, un Maltā – 31%.

Šis viedoklis guvis ļoti mazu atbalstu Francijas (9%), Dānijas (11%), Nīderlandes (14%), Igaunijas (14%) un Lielbritānijas (15%) aptaujāto vidū. Šī ideja nav populāra arī Latvijā, kur par to iestājas vien 16% ap-taujas dalībnieku, tomēr šis atbalsts pēdējā pusgada

laikā ir nedaudz – par 5 p.p. – pieaudzis.Populārākais ir uzskats, ka ES valstu politiska-

jai elitei un pilsoņiem jāpanāk jauna vienošanās par ES Konstitucionālo līgumu, to pārveidojot. Par to pārliecināta gandrīz puse (48%) responden-tu. Vispopulārākais šis uzskats ir Francijā (66%), Nīderlandē (65%), Latvijā (59%), Igaunijā (58%) un Beļģijā (56%). Kā redzams, abu referendumu “nē” teicējās valstīs – Francijā un Nīderlandē – to pilsoņi labprāt vēlētos jaunu ES Konstitucionālo līgumu, tikai viņiem nav pieņemams tā pašreizējais saturs un/vai forma. Ņemot vērā plašās skaidrojošās kampaņas, kas notika pirms abiem referendumiem, un nelielo skaitu aptaujāto, kam šajās valstīs nav sava viedokļa līguma jautājumā, šī ir iezīme, kuru ES poliskajai elitei vajadzētu ņemt vērā.

Viedokli, ka no ES Konstitucionālā līguma vajadzētu atteikties pavisam, atbalsta tikai 13% ES responden-tu, un, salīdzinot šos datus ar iepriekšējo aptauju, var secināt, ka eiropieši tomēr vēlas jaunu līgumu, un ar-vien mazāk ir tādu, kas uzskata, ka šis ES pamatdoku-ments vispār nebūtu nepieciešams.

Tomēr šis uzskats pietiekami populārs ir Dānijā (30%), Lielbritānijā (26%) un Austrijā (25%). Latvijā tā domā vien 9% respondentu.

“Eirobarometra” aptaujas dati liecina, ka visā Eiro-pas Savienībā, arī Latvijā, pamazām ne tikai palielinās interese par ES Konstitucionālo līgumu, bet arī pieaug tam labvēlīgs noskaņojums. Tomēr nepārprotama ir ES pilsoņu vēlme – nepieciešamība līgumu pārskatīt, padarīt to saprotamāku, labāk uztveramu. Tāpēc Vācijas kancleres A. Merkeles plāns ne tikai aktualizēt pašu līguma ratifikācijas jautājumu, bet arī identificēt tos punktus, kas katrai valstij šajā līgumā ir paši būtiskākie, bet kas prasa pārskatīšanu, nācis īstajā laikā.

28 29

Uz kurieni kapteine Merkele pusgadu stūrē Eiropas kuģi?

Ainārs Dimants,Biznesa augstskolas Turība asociētais profesors

Brīžiem šķiet, ka Vācijai kā prezidējošajai valstij Eiropas Savienībā 2007. gada pirmajā pusgadā nav cita svarīgāka uzdevuma, kā mazināt cerības un gai-das, ka šī prezidentūra divus gadus pēc Francijas un Nīderlandes negatīvajiem referendumiem kļūs par pozitīva lūzuma punktu ES Konstitucionālā līguma procesā.

Patiesībā šai mūsu kaimiņu lielvalstij tepat pie Baltijas jūras Eiropas vidū, kura tradicionāli redz sevi kā vidutāju Eiropas lietās, trešajai lielākajai pasaules ekonomikas valstij, turklāt ar vienu no ES inovatīvākajām ekonomikām, šogad vienlaikus arī G-8 prezidējošajai valstij, ir citas prioritātes līdz Francijas prezidenta vēlēšanām šā gada maijā. Tikai pēc tam, jūnijā, kad kopā ar jauno Francijas valsts galvu atkal būs iedarbināts slavenais “Vācijas–Francijas motors”, pašā Vācijas prezidentūras noslēgumā Eiropadome lems, ko darīt tālāk ar to, ko mēdz saukt arī par Eiropas konstitūciju.

“Pēc Vācijas domām,” uzsver Vācijas vēstnieks Rīgā Eberhards Šupiuss, “jānogaida Francijas prezidenta vēlēšanu rezultāti.” Ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers pasaka vēl skaidrāk: “Liels panākums būtu jau tas, ja Eiropas Savienība 2007. gada jūnijā nolemtu atkal iedarbināt konstitucionālo procesu pēc divu gadu ilgas pauzes, kā arī lemtu par tā modalitātēm un laika grafiku.”

To varētu saukt par ceļa karti. To izmantos arī nākamās Portugāles un Slovēnijas prezidentūras, jo pirmoreiz tiek īstenota 18 mēnešu ilga kopēja trīs prezidentūru programma. Vācieši cer, ka šim nolūkam stratēģiski palīdzēs Romas līgumu – Eiropas kopie-nu dibināšanas līgumu – 50. gadskārtā 25. martā parakstāmā politiskā “Berlīnes deklarācija”, kam jāparāda visu ES dalībvalstu vadītāju kopēji pieņemta Eiropas nākotnes perspektīva, ne tikai jāapstiprina Eiropas vērtības. Šteinmeiers zīmīgi norāda, ka “poli-tiskie un sociālie izaicinājumi 21. gadsimtā principiāli atšķiras no pagātnes politiskajiem jautājumiem”.

Tātad prezidentūras beigās nav gaidāms konkrēts Konstitucionālā līguma teksts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka taktisku apsvērumu dēļ Vācija atbalsta pašreizējo

Konstitucionālo līgumu kopumā, ko ratificējis pārliecinošs dalībvalstu vairākums. Vienlaikus tā atgādina, ka tomēr nākas uzņemties vidutājas lomu vismaz Francijas un Nīderlandes dēļ. Tā tiek apliecināta nepieciešamība saglabāt pašreizējā līguma “politisko substanci”, vienlaikus saprotot, ka vismaz franču un nīderlandiešu balsojumam nevar piedāvāt identisku dokumentu, ko viņi vienreiz jau noraidījuši. Tāpēc ir runa par pragmatiskiem risinājumiem un “īso līgumu”, taču noteikti ietverot svarīgākos jauninājumus – ES Padomes prezidentu, ES ārlietu ministru, Eiropas Komisijas sastāva samazināšanu un Eiropas Komisi-jas prezidenta pozīcijas stiprināšanu nolūkā piešķirt Eiropai noteiktu seju un spēcīgu balsi gan attiecībās ar dalībvalstīm, gan it īpaši ārējās attiecībās.

Vācijā nostiprinās uzskats, ka lielā, daudzveidīgā Eiropa vairs nav ieliekama monolītā institucionālā formā kā Prokrusta gultā. Austrumeiropas valstīm, un te pirmām kārtām jāatceras Krievija un Ukraina, jāattīsta ilgtermiņa iesaistīšanas stratēģijas, attīstot ES kaimiņattiecību politiku. Tātad iesaistīt, nevis atgrūst. Tas attiecas arī uz Kaukāza un Vidusjūras reģionu. Tiek pieļauts, ka nākotnē atsevišķas valstis neatkarīgi no tā, vai tās ir ES dalībvalstis vai nav, veidos ciešāku kopēju sadarbību jautājumos, kas nav atrisināmi Eiro-pas līmenī.

Tātad – ja neizdosies kopēja ārējā un drošības poli-tika un kopēja enerģētikas politika, tad faktiski netiek izslēgts tas, ko aukstā kara gados nicināja kā Vācijas “Alleingang” – ārpolitiskus soļus un rīcību bez Vācijas galvenajiem sabiedrotajiem.

Uz šā fona no Latvijas interešu viedokļa kļūst pavisam skaidrs, ka ir jāatbalsta tālāka Eiropas integrācija Konstitucionālajā līgumā paredzētajā veidā. Pretējā gadījumā mūsu iespējas aizstāvēt savas intereses būs mazākas daudzpolārā pasaulē, kura objektīvi veido-jas un kurā ES ir viens no poliem, kas daļēji, it īpaši ekonomiskos jautājumos, pozicionējas iepretī super-varai ASV – līdzšinējam pēc aukstā kara vienīgajam suverēnajam globālajam spēlētājam. Tāpēc ir svarīgi, ka Vācija – vismaz vārdos – atzīst Eiropas kopējās enerģētikas politikas nepieciešamību, tieši ņemot vērā lielo atkarību no enerģijas importa, kā arī virza jau samērā seno ideju par ES un ASV kopējās brīvās

Vācija sāk prezidentūru Eiropas Savienībā. Attēlā: EK prezidents Žozē Manuels Barrozo, Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers un Vācijas kanclere Angela Merkele.

Foto: No ES audiovizuālā arhīva

30 31

tirdzniecības telpas izveidi. Taču nav jāšaubās, ka 30. aprīļa ES un ASV galotņu sanāksmē Vašingtonā tiks izvirzīti arī jautājumi, kurus žurnāls “Der Spiegel” attiecībā uz jauno ASV pretraķešu sistēmu izvietošanu Čehijā, Polijā vai Lielbritānijā formulē tā: “Vai gadījumā ar tik plašām konsekvencēm vispār pietiek tikai ar to, ka partnerus informē? Vai pat ar konsultēšanos nav par maz? Vai militārajos jautājumos, kuri taču automātiski izraisa politiskas reakcijas, nav jāiedzīvina vārds “partnerattiecības”?” Tā ir jaunā apvienotās Vācijas vitalitāte, kas izpaužas šajos jautājumos un kas jau skaidri izpaudās kanclera Gerharda Šrēdera valdīšanas laikā. Kā uzsver Šupiuss, ir nepieciešama “transatlantiskās sadarbības padziļināšana”.

Vācijas prezidentūras priekšsēdētājai kanclerei Angelai Merkelei ir labas iespējas izmantot savas vadības spējas ES attīstīšanā, jo Žaka Širaka un Tonija Blēra laiks ir pagājis, savukārt Romano Prodi ir vairāk aizņemts ar valsts iekšējām lietām. Nav šaubu arī par Vācijas salīdzinoši lielo ietekmi – it īpaši ekonomisko saišu dēļ – attiecībās ar Krieviju, kur Samarā 18. maijā notiks galotņu tikšanās ar ES un tiks likti pamati jau-nam ES un Krievijas partnerattiecību un sadarbības līgumam. Turklāt svarīgi, ka salīdzinājumā ar savu priekšgājēju Merkele ir ieņēmusi kritiskāku distanci pret Vladimira Putina režīmu. Viņa ir arī aktivizējusi transatlantiskās attiecības, kurās Šteinmeiers, bijušais Šrēdera kancelejas šefs, ir salīdzinoši atturīgāks.

Jāsecina, ka līdzās klimata jautājumiem, kur ES turpinās avangarda lomu pasaules industriāli attīstīto valstu vidū (skat. enerģētikas rīcības plānu!), pētniecības un izglītības stiprināšanai, birokrātijas mazināšanai un iekšējā tirgus pilnveidošanai, iekšlietu un tieslietu politikas soļiem policijas sadarbībā u.c., stratēģiski šī Vācijas prezidentūra iezīmēsies tieši ES ārējo attiecību risinājumos. Jauns akcents ir īpašas uzmanības pievēršana Vidusāzijas reģionam. Tieši ar ārējām attiecībām ļoti lielā mērā ir saistīts jautājums par ES pašizpratni – kā Eiropas nākotne “ierakstās”

globālajā pasaulē. Ne velti arī Konstitucionālais līgums fundamentāli risina tieši šos jautājumus.

Dosim vārdu pašai Eiropas kuģa stūrmanei Merkelei: “Ir dalībvalstis, kuras prioritāri iestājas par integrācijas padziļināšanu, un ir dalībvalstis, kuras ļoti stipri iestājas par Eiropas Savienības paplašināšanu. Dažs labs uz-skata, ka to visu var paveikt paralēli – es neticu, ka tas var izdoties. Tāpēc no mana viedokļa pareizs ir apgalvo-jums, ka pārskatāmā nākotnē – es pašlaik tikai izņemu Balkānu jautājumu – nevaram dot jaunus solījumus, kas attiecas uz dalību Eiropas Savienībā. Tas ir ciets apgal-vojums, kuru, piemēram, mūsu Polijas kaimiņi ar skatu uz Ukrainu redz mazliet citādi, varbūt arī Baltijas val-stis. Bet es šeit to pārstāvu tā, jo esmu pārliecināta, ka mums jāskatās, lai Eiropas Savienība būtu rīcībspējīga un arī konkurētspējīga.” Kanclere uzsver, ka pie ES jaunu dalībvalstu uzņemšanas kritērijiem pieder arī ES uzņemšanas spēja (saukta arī par absorbcijas spēju): “Vismaz mēs tā saprotam Kopenhāgenas kritērijus.” Savukārt Turcijas uzņemšanas sarunu gadījumā atslēgvārds ir Kipra.

Īstenojot konsekventu un ciešu kaimiņattiecību poli-tiku, uzņemšanas vietā, pēc Merkeles domām, jāattīsta “tāds stāvoklis, tāda kopiena, tāda kopība, kas ir vairāk nekā vienkārša atrašanās kaimiņos ES dalībvalstīm un tomēr nav pilna dalība”. Konkrēti risinājumi jau tagad tiek izvirzīti ES sarunās ar Krieviju un Ukrainu, bet tā jau būtu cita raksta tēma.

Jāpiekrīt Luksemburgas premjerministram Žanam Klodam Junkeram, ka “Vācija ir attīstījusi izjūtu ieklausīties citos, vai tie būtu tuvi vai tāli radinieki”. Esot uz pusgadu pie Eiropas stūres, Merkelei ir vi-sas iespējas iegriezt Eiropas kuģi ilgtspējīgā kursā, ja vien tiks papilnam izmantotas šīs Vācijas spējas. Tad vēl atliks tāds izšķirošs priekšnosacījums kā pilsoņu iesaistīšana, iesaistīšanās un atbalsts šim “Eiropas projektam”.

Francijas lielā izvēle

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā”galvenā redaktore

Francija, viena no Eiropas Savienības (ES) dibinātājām un ietekmīgākajām valstīm, 2005. gada 29. maijā lika dziļi ievilkt elpu teju ikvienam ES iedzīvotājam. Franči bija pateikuši “nē” Līgumam par Konstitūciju Eiropai. Francijas pilsoņu noraidījums astoņpadsmit mēnešu laikā tapušajam tekstam bija kā lavīna, kas draudēja un, pēc daudzu domām, joprojām apdraud līguma pieņemšanas iespējamību pat modificētā variantā.

Pašlaik, kad Vācijas prezidentūra ir apņēmības pilna jūnija Eiropadomē likt galdā risinājumus, kā izkļūt no sasaluma punkta, visu acis atkal ir pievērstas Fran-cijai, kura ir lielās izvēles – prezidenta vēlēšanu – gaidās. Dalībvalstīs notiek aktīvi risinājumu meklējumi, tomēr, visticamāk, Vācija nenāks klajā ar konkrētiem piedāvājumiem pirms šā gada 6. maija, kad notiks Francijas prezidenta vēlēšanu otrā kārta.

Kādi ir Francijas galveno prezidenta kandidātu – valdošās partijas “Tautas kustības savienība” (UMP) kandidāta Nikolā Sarkozī un sociālistu kandidātes Segolēnas Rojālas – redzējumi attiecībā uz Līguma par Konstitūciju Eiropai nākotni?

N. Sarkozī sola franču “nē” pārvērst vēsturiskā “jā”, ja viņš tiks ievēlēts.1 Labējo kandidāts iestājas par “mini līgumu”, kura galvenais mērķis būtu uzla-bot pašreizējo institūciju darbu pēc 2009. gada. Pretējā gadījumā, ja netiktu panākts risinājums, ES veiksmīga funkcionēšana neizbēgami sāktu buksēt. Viņa piedāvājums tiek nopietni apspriests dalībvalstu galvaspilsētās; šāds plāns sakrīt arī ar vairāku citu ES dalībvalstu iecerētajiem risinājumiem krīzes pārvarēšanai. N. Sarkozī piedāvājums tiek uztverts arī kā jauna Francijas apņemšanās panākt reālu risinājumu.2

2005. gada 29. maijs, kad ES Konstitucionālā līguma parakstītāju tik gaidītais “jā” pārvērtās par “nē”.

Foto

: No

ES

aud

iovi

zuāl

ā ar

hīva

32 33

Viņa piedāvājums fokusējas uz lēmumu pieņemšanas procesu – kvalificētais vairākums, dubultais vairākums, kopēja lēmumu pieņemšana, ciešāka sadarbība, Eiropas Komisijas prezidenta ievēlēšana Eiropas Parlamentā, stabila prezidentūra Eiropadomēm, ES ārlietu ministra posteņa izveide utt.

Jautājumus par Eiropas Komisijas reformu un vienbalsības principu savā risinājuma vīzijā viņš atliek tālākām diskusijām. Daudzi ES procesu vērotāji ar atšķirīgu politisko nostāju vai piederību šo risinājumu novērtējuši atzinīgi.

N. Sarkozī pauž uzskatu, ka jaunajam tekstam ir jābūt pietiekami īsam un koncentrētam, un jaunais risinājums Līgumam par Konstitūciju Eiropai jāpieņem parlamenta balsojumā.

Savukārt viņa pretiniece cīņā par prezidenta krēslu S. Rojāla, gluži pretēji, uzskata, ka pašreizējais līgums vēl jāpapildina ar sociālo hartu un par papildināto do-kumentu 2009. gadā Francijā jārīko referendums.3 Sociālistu kandidāte iestājas par to, ka līgumā ir iekļauta eiropiešu apņemšanās aizsargāt strādnieku tiesības, vēl starp viņas priekšlikumiem ir arī minēta nepieciešamība mainīt Eiropas Centrālās bankas statūtus, fokusējoties uz makroekonomikas rādītājiem – ekonomikas izaugsmi un inflāciju. S. Rojālas redzējumā ietilpst arī plāni atmest Līguma par Konstitūciju Eiropai trešo daļu, līdzšinējo līgumu apkopojumu, jo tā, pēc prezidenta kandidātes domām, radīja vislielākās problēmas iepriekšējā Fran-cijas referendumā. Sociālistu kandidāte iesaka mainīt līguma nosaukumu.

S. Rojālas plāni neapšaubāmi atstāj iespaidu uz viņas elektorātu, līdz ar to tie kalpo iekšpolitiskiem mērķiem, tomēr vēl viens referendums Francijā (kas, iespējams, izraisītu arī citu valstu vēlmi rīkot tautas nobalsošanu) vēl vairāk samezglotu jau tā grūti rodamās iespējas, kā tomēr apstiprināt līgumu.

Franču diplomāti un pētnieki mudina Francijas amat-personas un pilsoņus ne tikai meklēt risinājumu izejai no krīzes, bet arī izmantot šo laiku, lai diskutētu par fundamentāliem ES nākotnes jautājumiem un Franci-jas lomu Eiropas Savienībā.

Franču diplomāts, bijušais Francijas vēstnieks Latvijā Mišels Fušē Roberta Šūmana fonda atbalstītā pētījumā uzsver, ka politiskajām deklarācijām jānorāda uz globālajām problēmām, ar kādām pašlaik saskaras ES, vienlaikus saglabājot tās kultūru, mieru, demokrātisku pārvaldību un ekonomisko drošību nākamajām paaudzēm. Kāpēc gan tekstam nebūt īsam, kodolīgam, divu lappušu garumā, ko varētu publicēt laikrakstos un studēt vidusskolu līmenī, jautā M. Fušē?4 Tajā būtu jāietver kopīgi sasniegtais un kopējie mērķi, izmanto-jot pāris atslēgas vārdu: Eiropas interešu definēšana pasaulē, atgādinājums par brīvības, tiesiskuma, tole-rances un vienotības dažādības fundamentālajām vērtībām, prasība pēc solidaritātes – paaudžu, teritori-ju, valstu –, kas ietverta ES politikā, piederība nācijām kā identitātes bāze, kas papildināta ar ES identitāti, atbildība par reģionālajām un globālajām grūtībām un, visbeidzot, debašu nepieciešamība, nozīmība un leģitimitāte ES.

Eiropas Konventa vadītājs Valerijs Žiskārs d' Estēns paraksta kopējās diskusijās radīto Līguma par Konstitūciju Eiropai tekstu.

Foto

: No

ES

aud

iovi

zuāl

ā ar

hīva

Pjērs Lekjē, Francijas Nacionālās asamblejas deputāts, ES lietu delegācijas prezidents, savukārt uzsver, ka Francijai ir jābūt īpaši atbildīgai ES Konstitucionālā līguma nākotnes izlemšanā gan tāpēc, ka franči 2005. gadā pateica “nē” līdzšinējam tekstam, gan, protams, arī tāpēc, ka Francija ir viena no ES dibinātājām.5 Viņš pauž uzskatu, ka galvenās grūtības nav institūciju jautājumā, un tas arī nebija gal-venais problēmu avots, kāpēc franči pateica “nē”. Viņš iesaka nekavējoties pieņemt institucionālu līgumu, kurā būtu visa pirmā ES Konstitucionālā līguma daļa, kas attiecas uz institūcijām, un daļēji – trešo daļu, kas ir nepieciešama pirmās īstenošanai. P. Lekjē arīdzan atbalsta viedokli, ka šajā līgumā būtu jāiekļauj pamattiesību harta, lai arī kādā formā tā būtu, jo tā sa-tur galvenos elementus, uz kuriem ir balstīta ES poli-tika.

P. Lekjē uzskata, ka ir jāveido starpvaldību konfe-rence, kurā sanāktu kopā arī Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta pārstāvji. Tai būtu jāsāk darbo-ties šā gada jūnijā, Eiropadomes laikā, un jānoslēdz

darbs 2007. gada beigās ar sagatavotu līguma tekstu. Savukārt dalībvalstu parlamentos tas būtu jāratificē līdz 2008. gada beigām.

Savukārt diskusijām par līguma punktiem, kas apt-ver ES politiku un ciešāku sadarbību konkrētās jomās, būtu jānoslēdzas, vēlākais, līdz 2009. gadam, un līdz 2010. gadam jāratificē arī šī daļa. Viņš ieteica, ka diskusijām gan par institucionālajiem, gan politikas jautājumiem jānotiek ciešā parlamentu – Eiropas un nacionālo – sadarbībā, to pārstāvjiem vismaz divos mēnešos reizi tiekoties regulārās starpparlamentu sanāksmēs. Šis priekšlikums varētu būt kompromi-sa risinājums, lai pie sarunu galda apsēstos dažādi spēlētāji – gan tie, kas domā, ka teksts ir jāsaglabā, gan tie, kuri uzstāj, ka līgums ir jāraksta no jauna.

2008. gada otrajā pusē ES prezidējošā valsts būs Francija. Un, iespējams, tās prezidentūras noslēgumā tiks izšauti šampanieša korķi par godu ES konstitucionālās krīzes galīgajam risinājumam.

1 L’élection présidentielle en France suscite des appréhensions dans les capitales européennes. – Le Monde, 1 mars 2007. 2 Speech to Friends of Europe and the Robert Schuman Foundation. – Brussels, 8 September, 2006.3 Candidate’s vision could threaten rescue of EU constitution. – Financial Times, 2007.19.01.4 Foucher, Michel. The European Union fifty years on. The current situation and possible revival scenarios. Fondation Robert Shuman. –

http://www.robert-schuman.org/gb/notes/note37an.htm (pēdējoreiz skatīta 07.03.2007).5 Pierre Lequiller. Europe, how to resolve the stalemate in Europe? An institutional treaty for Europe. –

Fondation Robert Shuman, http://www.robert-schuman.org/gb/notes/note39an.htm (pēdējoreiz skatīta 07.03.2007).

34 35

Lielbritānijas “jā” vai “nē” ES Konstitucinālajam līgumam

Inese Rebaine,speciāli “Latvija Eiropas Savienībā”

Vācijas ES prezidentūrai apņemoties dot jaunu elpu diskusijām par ES konstitūcijas tālāko likteni, savs vārds šajā Eiropai strīdīgajā jautājumā sakāms arī Lielbritānijai, kurā pašā gan nav vienota viedokļa par jauna ES Konstitucionālā līguma nepieciešamību.

Raidsabiedrības BBC izveidotajā “Action network team” interneta mājas lapā norādīts, ka ES konstitūcijas jautājums parādīs, kā briti savstarpēji mijiedarbojas ar citām Eiropas valstīm tagad un nākotnē. Diskusijas par ES konstitūciju parādīs arī to, kā “mēs globāli tiekam reprezentēti kā Eiropas pilsoņi”. Lielbritānijā un visā Eiropas Savienībā konstitūcijas lielākā ietekme varētu būt uz nākamo paaudzi, jo tās akceptēšana var nest lielāku politisko integrāciju Eiropā.

Kā par katru strīdīgu jautājumu, Lielbritānijas sabiedrība nav vienisprātis arī par ES konstitūcijas svarīgumu un to, kas notiks, ja varbūtējs referen-dums Lielbritānijā konstitūcijas projektu noraidīs vai akceptēs. Daļa uzskata, ka konstitūcija tikai padarīs skaidrāku un uzlabos ES attīstību Briselē, toties citi domā, ka konstitūcija fundamentāli mainīs Lielbritānijas neatkarību un pozīciju Eiropā.

Lielbritānijā daļai sabiedrības pastāv bažas, ka gadījumā, ja referendumā konstitūcija tiks noraidīta, Lielbritānija Eiropas Savienībā tiks atstumta malā vai pat būs spiesta to pamest pavisam, kas britus ietekmētu ekonomiski un politiski. Savukārt citi uz-skata, ka tā tiks garantēta Lielbritānijas neatkarība un valdības atbildība pret pilsoņiem.

Ja referendumā Lielbritānija akceptēs ES konstitūciju, pastāv bažas par ES birokrātijas paplašināšanos un strauju ekonomisko un politisko integrāciju, kurā izvei-dotos “valsts, vārdā Eiropa”. Konstitūcijas atbalstītāji uzskata, ka tā padarīs ES vairāk atbildīgu un labāk attīstītu, tuvinot ES jautājumus nacionālajam līmenim.

Britu argumenti par ES konstitucionālo līgumu

ES konstitūcijas atbalstītāji uzskata, ka, pieņemot vie-notu ES pamatlikumu, tiks vienkāršota un konsolidēta ES likumdošana, kas ir izveidota uz vairāku dažādu līgumu bāzes. Konstitūcijas atbalstītāji arī uzskata,

Šogad notiek vēlēšanas Lielbritānijā un Francijā – lielās ES dalībvalstīs, kuru ietekme uz ES Konstitucionālā līguma jautājumiem ir izšķiroša. Attēlā: aizejošie līderi Francijas prezidents Žaks Širaks un Lielbritānijas premjers Tonijs Blērs.

Foto

: No

ES

aud

iovi

zuāl

ā ar

hīva

ka konstitūcija stiprinās ES pozīcijas un vienlaikus respektēs katras ES dalībvalsts nacionālo identitāti, valdības fundamentālo struktūru un būtiskas valsts funkcijas. Kā arguments konstitūcijas atbalstam tiek minēts tas, ka pilsoņiem būs redzams lēmumu pieņemšanas process, kā arī nacionālajiem parlamen-tiem būs lielākas iespējas iesniegt priekšlikumus par ES likumiem, tā apliecinot, ka ES likumi var būt “efektīvāki par nacionālajiem, reliģiskajiem vai vietējiem likumiem”.

Konstitūcijas atbalstītāji ir pārliecināti, ka, pieņemot konstitūciju, ES vadība tiktu stiprināta ar pastāvīgiem prezidenta un ārlietu ministra amatiem, kas palielinātu ES ietekmi pasaulē. Turklāt tiktu stiprināta ne tikai ES loma, bet arī ES pilsoņu tiesības, konstitūcijā iekļaujot sadaļu par pilsoņu pamattiesībām un likumdošanas iniciatīvas tiesībām.

Britu argumenti pret ES konstitucionālo līgumu

Savukārt konstitūcijas oponenti argumentē, ka kon-stitūcijas pieņemšana paplašinās ES likumdevējvaru jaunās jomās, piemēram, tiesu un imigrācijas jomā, bet ierobežos Lielbritānijas neatkarību, jo briti nevarēs uzlikt veto nepieņemamiem likumiem, piemēram, tirdzniecībā. Lielbritānija vēlētos saglabāt veto tiesības arī tādās jomās kā aizsardzība, ārpolitika, nodokļu poli-tika un krimināltiesības.

Konstitūcijas noliedzēji arī uzskata, ka nacionālajiem parlamentiem un pilsoņiem nebūs pietiekami lielas iespējas ietekmēt ES likumdošanu, jo “Eiropas Parla-

menta deputāti ir relatīvi vāji, kad runa ir par regulāciju un likumdošanu”. Oponenti arī uzskata, ka spēcīgu prezidenta un ārlietu ministra amatu izveidošana mazinās ES dalībvalstu spēju pašām reprezentēt sevi neatkarīgi starptautiskā līmenī. Oponenti arī norāda uz bažām, ka, attīstot lielāku ES sadarbību aizsardzībā, mazinātos NATO loma.

Viens no būtiskiem konstitūcijas oponentu argumen-tiem ir arī “konflikts ar Lielbritānijas tiesisko tradīciju” – konstitūcijas projekts paredz kopējus tiesiskos stan-dartus krimināltiesību procedūrām un tiesiskajiem pierādījumiem, kas savukārt mazinātu britu tiesnešu tradicionālās pozīcijas.

Valdības atbalsts konstitūcijaiLai gan konstitūcijas jautājums iestrēdzis strupceļā,

Lielbritānijas valdība atbalsta konstitūciju – premjers Tonijs Blērs uzskata, ka ES konstitūcija ir “būtiska eko-nomiski un politiski, lai Lielbritāniju saglabātu Eiropas sirdī”. Lielbritānijas valdība pārstāv viedokli, ka, sakot “jā” konstitūcijai, Lielbritānija neriskē ar veto tiesībām aizsardzības, ārpolitikas un sociālās drošības jomā.

Savukārt konservatīvie aģitē pret konstitūciju un “valsti, vārdā Eiropa”, argumentējot, ka Eiropas spēkam jābūt ierobežotam un jābūt spēcīgākai valstu nacionālajai autonomijai. Turpretī liberālie demokrāti at-balsta konstitūciju un uzskata, ka tās pieņemšana uzla-bos ES attīstību, padarīs skaidrākus ES pamatprinci-pus un mērķus, lēmumu pieņemšanas procedūras, kā arī stiprinās ES institūcijas.

36 37

Valstu sadarbības modeļi Eiropas Savienībā

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes docents

Vārds “sadarboties” ir visbiežāk minētais darbības vārds Eiropas Savienības līgumā, tas līguma tekstā minēts gandrīz simts reižu. Pati Eiropas Savienības – Eiropas Ekonomiskās Kopienas, kuras 50 gadu jubi-leju mēs svinēsim šajā pavasarī, – izveidošanas ideja ir valstu sadarbība, sadarbība miera un labklājības nodrošināšanai pēckara Eiropā.

Vēsturiski paplašinoties un padziļinoties šai sadarbībai, atbildes uz jautājumiem, kādi ir šīs sadarbības mērķi, kādam jābūt ir šīs sadarbības vei-diem, mehānismiem, kļūst arvien neskaidrākas un pretrunīgākas. Tomēr pagaidām tieši ekonomiskā sadarbība ir un paliek šīs savienības mugurkauls.

ES – pārnacionāla varaJāsāk ar to, ka Eiropas Savienība kā starptautiska

ekonomiskās sadarbības valstu organizācija ir izvei-dota veidā, kam nav analogu pasaulē. Tā nav starp-tautiska valstu organizācija klasiskā izpratnē, tā sen jau ir kas vairāk nekā konfederatīva valstu apvienība, bet tā vēl nav federācija. Madlēna Olbraita (valsts sekretāre jeb ārlietu ministre Bila Klintona valdībā, ASV) ir izteikusies, ka saprast, kā darbojas Eiropas Savienība, spējot tikai franči vai ģēniji. Vienkāršots Eiropas Savienības apraksts varētu izskatīties šāds: Eiropas Savienība ir pārnacionāla vara, kas atbilstoši līgumā noteiktajiem mērķiem, apjomam un kārtībai iz-dod dalībvalstīm, to juridiskām un fiziskām personām saistošus aktus. Galvenās institūcijas, kas īsteno un reprezentē šo pārnacionālo varu, ir Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un Eiropadome (ietverot Minis-tru padomi). Juridisko uzraudzību pār līgumu un aktu ievērošanu īsteno tiesa (Eiropas Kopienu tiesa), līgumi nosaka, kādās jomās un kādā kārtībā tiek pieņemti un īstenoti juridiskie akti.

Pašu ES izveides un tālākas attīstības ceļu var rak-sturot kā tīri empīrisku, kad pieredze diktējusi tādus vai citādus pārkārtojumus un uzlabojumus valstu sadarbībā. Protams, ir attīstījušās vairākas teorijas, jāsaka gan, vairāk aprakstošas, no kurām populārākā ir “neofunkcionālisms” (spilgtākie pārstāvji Ernsts Hāss un Leons Lindbergs), kura pamattēzes ir visai racionālas un nosaka, ka sadarbības dzinējspēks ir sadarbības partneru sakrītošas intereses un sadarbībai atsevišķā jomā ir pozitīva ietekme attīstīt sadarbību arvien jaunās un jaunās jomās (tā sauktais pāršļākšanās (“spillover”) efekts). Tomēr jāmin, ka teoriju laiks Eiropas Savienībā ir pagājis, to ziedu laiki bija pagājušā gadsimta

60. gadi (Eiropas Ekonomiskās Kopienas veidošanās laiks) un 80. gadu beigas un 90. gadu sākums (laiks, kad Eiropas Ekonomiskā Kopiena īstenoja pāreju uz daudz dziļāku ekonomisko sadarbību, veidojot Eiro-pas Ekonomisko un monetāro savienību, kas tika nostiprināta Māstrihtas (Eiropas Savienības) līgumā).

ES ekonomiskā integrācijaES ekonomiskā integrācija balstās uz tikko aprakstīto

sadarbības konceptu, proti, likuma varu. Eiropas Savienība ar tiesiskiem aktiem regulē kopējā preču, kapitāla, pakalpojumu un darba tirgus noteikumus. Šajā sadarbībā no minētajām trim varas institūcijām Eiropas Savienībā izšķirīgā loma pieder tieši Eiropas Komisijai. Tai ir likumdošanas iniciatīvas monopols, tā pārrauga un izpilda ES budžetu, tā ir likumdošanas īstenošanas uzraudzītāja. Eiropas Komisija ir dalībniece visā juridis-ko aktu pieņemšanas procesā, kura dažādos etapos iesaistās gan Eiropas Parlaments, gan, noslēdzoties tam, Padome. Līdzšinējā pieredze liecina, ka Minis-tru padomē pieņemto tiesisko aktu teksti no Eiropas Komisijas sākotnēji sagatavotajiem atšķiras ne vairāk kā par 20%, kas visai skaidri apliecina pārējo ES varas institūciju (Eiropas Parlamenta un Ministru padomes) visai nelielo ietekmi likumdošanas procesā. Jāpiebilst gan, ka Eiropas Parlamenta loma un ietekme līdz ar Am-sterdamas un Nicas līgumiem (attiecīgi 1997. gadā un 2001. gadā) ir ievērojami palielināta un nostiprināta.

Minētā “spillover” efekta izpausme ir tāda, ka ES ekonomiskā sadarbība mudināja un būtībā pieprasīja valstis izvērst sadarbību arī tādās jomās kā ārpolitika un arī iekšlietas (tā sauktais II un III ES sadarbības pīlārs). Globalizācijas apstākļos ES ekonomiskās intereses pasaulē nebija iespējams aizstāvēt bez ES daudz lielākas politiskās ietekmes pasaulē (ES kā ekonomis-kais gigants, bet kā politiskais punduris), tātad bez pašu ES dalībvalstu ciešākas politiskās sadarbības. Tieši politiskās sadarbības pieprasījums pašlaik ir lielākais izaicinājums ES, lai saglabātu un attīstītu tālāk arī ekonomisko sadarbību. Tomēr sadarbība un kopējas politikas veidošana tādās jomās kā ārējā poli-tika, arī iekšlietas ir jau daudz dziļāks suverenitātes “aizskārums”, un valstis šajās jomās nav gatavas deleģēt tiesības lemt kādai pārnacionālai varai. Šajās jomās sadarbības pamats ir subsidiaritātes princips, t.i., kopēja risinājuma meklējumi tikai un vienīgi, ja val-stis pašas atsevišķi risinājumu nerod. Tieši tāpēc šajās jomās galvenās lēmējas ir pašas dalībvalstis (panākot

pilnīgu vienprātību), un galvenā ES varas institūcija ir Padome. Šajās jomās nav obligātu likumdošanas aktu, sadarbības pamats ir kopējas vienošanās, kopējas pozīcijas, vienošanās par kopēju rīcību. Uzreiz jāsaka, ka šī sadarbība 15 gados kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas izrādījusies visai vāja, lai neteiktu, ka tādas vispār nav bijis. Piemēru tam ir daudz, kaut vai ES pilnīgā nevienprātība Irākas krīzes jautājumā, attiecībās ar Krieviju, tagad nespēja veidot kopēju ārējo politiku enerģētikā.

Atšķirīgas sadarbības metodesTātad mūsu priekšā ir divas pilnīgi atšķirīgas

sadarbības metodes Eiropas Savienībā. Viena balstīta uz likuma varu, otra uz savstarpēju vienošanos. Vienā galvenais spēlētājs ir Eiropas Komisija, otrā Pa-dome. Viena vērsta uz ekonomisko sadarbību, otra uz politisko sadarbību. Viena ierobežota ar ES līguma nosacījumiem, otra, lai arī pamatos noteikta līgumos, tomēr brīvāka. Vienu varētu raksturot kā spēka meto-di, otru par vienošanās metodi. Viena strādā, lai arī nemitīgā asu domstarpību, lielāku vai mazāku krīžu un arvien aktīvākas Eiropas Kopienas Tiesas piesaistes režīmā. Otra būtībā nestrādā. Tomēr mūsdienu jau minētās globalizācijas apstākļos viena bez otras tālāk attīstīties nevar. Katra no šīm sadarbības metodēm ir ieguvusi savu nosaukumu, pirmā – Kopienas metode, otra – Starpvaldību (starpvalstu) metode.

Eiropas Savienības ekonomiskās attīstības tempu samazināšanās (pat zināma stagnācija) 90. gadu beigās, atpalicība no citu globālo ekonomisko spē-lētāju, īpaši ASV, attīstības un, galvenais, attīstības potenciāla (produktivitāte, inovācijas, zinātnes un pētniecība) mudināja ES dalībvalstis meklēt sadarbības ceļu un veidu, kas dotu būtisku ieguldījumu ES ekonomiskā izaugsmē. Tā tapa nu jau dažādi slavenā Lisabonas stratēģija, kas būtībā ir koordinēta ES dalībvalstu rīcības programma un ir vērsta tieši uz kat-ras valsts un ES kopumā attīstības potenciāla radikālu palielināšanu. Līdzekļi, kas būtu izmantojami šādas stratēģijas īstenošanai, būtiski pārsniedz ES līgumā deleģēto pārnacionālās varas apjomu. Tas nozīmē, ka šī stratēģija nav īstenojama tikai ar Kopienas metodi, t.i., ar likuma varu vai piespiedu mehānismu. Piemēram, viens no stratēģijas īstenošanas līdzekļiem ir būtiski palielināt valsts resursus zinātnei un attīstībai. Tomēr ES nav kompetences regulēt dalībvalstu budžetu un finanses, tā var tikai aicināt dalībvalstis to darīt. Tātad šādas stratēģijas īstenošanai nepieciešama valstu piekrišana un vienošanās to darīt, t.i., būtībā nepieciešama šo abu sadarbības metožu kombinācija vai apvienošana.

Šādas sadarbības metodes (kas ieguvusi Atvērtās koordinācijas metodes nosaukumu) būtība ir tā, ka ES līmenī tiek izstrādātas kopējas vadlīnijas, kas nosaka tālākos darbības virzienus, kuri īstenojami gan ES līmenī (arī ar likuma varu), par ko atbildīgas ir ES varas institūcijas (Eiropas Komisija), gan katras valsts nacionālā līmenī, par ko atbildīgas ir dalībvalstu valdības. Periodisks rezultātu izvērtējums, ko īsteno Eiropas Komisija, ļauj precizēt tālāko darbību, pozitīvi izmantot atsevišķu dalībvalstu pieredzi, palīdzēt

atsevišķām valstīm tikt galā ar atsevišķām problēmām. Viss izskatās loģiski un pietiekami pārliecinoši. Tomēr izvērtējums, ko veica gan neatkarīgas ekspertu gru-pas, gan pati Eiropas Komisija, parādīja, ka Lisabonas stratēģijas īstenošana pirmajos piecos gados nav de-vusi kaut cik jūtamus rezultātus. Saistības, ko uzņēmās ES dalībvalstis ar Lisabonas stratēģiju, daudzos gadījumos netika pildītas, lai gan vienošanās tomēr bija panākta. Arī pēc 2005. gadā veiktās Lisabonas stratēģijas īstenošanas mehānisma “pārinstalācijas” nav īpašu apliecinājumu, ka šī sadarbības metode dar-bosies.

Aprakstītās sadarbības metodes var attēlot pievienotajā diagrammā (aut.).

Katrai no metodēm ir savs pamatojums, katra no tām satur noteiktas pretrunas. Kopienas metode kopumā ir uzskatāma par ES sadarbības pamatu vismaz līdzšinējā ES attīstības posmā. Tā ir nodrošinājusi (lai arī ļoti pretrunīgi) vienota tirgus izveidi, Ekonomiskās un monetārās savienības izveidi. Tomēr tās tālāka izmantošanas paplašināšana, tas ir, tiesiskā regu-lējuma arvien plašāka piemērošana, būtībā vērsta uz federācijas izveidi, no kā ES dalībvalstis jau ir atteikušās. Kopienas metodes galvenais attīstības virzītājs ir Eiropas Komisija, kas pēc definīcijas ir ES kopējo vērtību un interešu pārstāve. Tātad ES attīstība šajā sadarbības modelī ir atkarīga no Eiropas Komisi-jas (arī Eiropas Parlamenta) izpratnes par ES kopējām vērtībām, mazāk – interesēm. To lielā mērā apšauba ES dalībvalstis, it īpaši Lielbritānija. Līdzšinējā pieredze, kad ES kopējo vērtību vārdā (vairāk Eiropas) ir nodarboju-sies ar pilnīgi nesvarīgu lietu regulējumu (“.. regulējumu, ko neviens nevēlas, un veidā, ko visi ienīst,” T. Blērs, runa Oksfordas universitātē 2006. gada 2. martā. Mūsu cukura audzētāji un pārējie lauksaimnieki tam pilnā mērā piekristu), tai pašā laikā nespējot atbildēt uz šīs dienas aktuāliem izaicinājumiem. Nevajadzīgi pārmērīgo regulējumu bija spiesta atzīt arī pašreizējā Eiropas Komisija, kas tagad sākusi vairāk nekā 1000 dažādu regulējošo aktu atcelšanu. Zināmā mērā var piekrist tam, ka Kopienas metode sevi sāk izsmelt, t.i., tas, kas panākams ar regulējumu ekonomiskās un monetārās sadarbības un vienotā tirgus izveidē, tuvo-jas nobeiguma fāzei.

Starpvaldību sadarbības metodes pamatideja ir tā, ka pašas dalībvalstis spēj vienoties par kopējām

������������������������� ���������������

��������������������������������

���������������������������������������

�������������������

����������

������������������������������������������

������������������������������ ����������������

38 39

interesēm, un tās ir pamats tālākai Eiropas Komisijas un pārējo ES institūciju darbībai. Šādā pieejā virzošās ir kopējās intereses, mazāk pievēršot uzmanību kādām kopējām ES vērtībām un atsevišķu ES institūciju (Eiro-pas Komisijas, Eiropas Parlamenta) interpretācijai par tām. Tomēr līdzšinējā pieredze liecina, ka dalībvalstu interešu atšķirības ir lielas un ir visai maz pamata domāt, ka šī interešu brīvprātīga konsolidācija ir iespējama svarīgās šīs dienas izaicinājumu jomās. Apliecinājums tam ir ne tikai jau minētā kopējā ārējā un drošības poli-tika, arī ES jaunā enerģētikas politika. Situācijā, kad visas dalībvalstis atzīst daudz dziļākas sadarbības nepieciešamību (arī jau pieminētā Lielbritānija), tās konkrētā rīcībā nav gatavas atteikties no suverenitātes pār saviem resursiem, nav gatavas riskēt atteikties no divpusējiem risinājumiem savas enerģētiskās drošības garantēšanai, nerēķinoties ar pārējo sadarbības part-neru interesēm.

Atklātā koordinācijas metode kā abu minēto kom-binācija vai kompromiss pagaidām ir vispretrunīgākā. To kritizē no abām pusēm. Kopienas metodes piekritēji (federālisti) to kritizē, apgalvojot, ka tai nav piemērota institucionālā risinājuma, ka šādā sadarbības veidā tiek vājināta Kopienas metode, t.i., likuma vara, un mazināta Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta loma, nepam-atoti palielināta Padomes loma. Starpvaldību metodes piekritēji uz šo sadarbības metodi raugās iecietīgāk, tomēr tās īstenošanā var tikt pārkāpts subsidiaritātes princips, kas ir starpvaldību sadarbības pamats.

Kā redzam, arī Eiropas Savienībā ir vērojama “cīņa par varu” vai “institucionālā sacensība” tās dažādu institūciju vidū. Salīdzinot dažādu ES institūciju skatījumu uz sadarbības principiem nākotnē, arī tie ir visai pretrunīgi. Liela sakritība vērojama Eiropas

Komisijas un Eiropas Parlamenta (kā galveno Kopienas metodes izmantotāju) skatījumā, kas būtībā ir vērsts uz Kopienas metodes paplašināšanu un padziļināšanu (federācijas izveide). Padome savukārt ir divkāršu pret-runu risinājuma vide. Katra valsts cenšas risināt savas problēmas, tās izvirzot kopējā dienas kārtībā, tai pašā laikā nevēlas deleģēt kopējām ES institūcijām kom-petenci un varu. Savstarpēju interešu saskaņošana ir otra pretrunu risinājuma un kompromisa meklējumu di-mensija. Dalībvalstu attieksme arī ir ļoti dažāda. Tādas valstis kā Francija, Nīderlande un Vācija ir izteiktas Kopienas metodes atbalstītājas, Lielbritānija izteikta starpvaldību sadarbības metodes piekritēja. Eiropas Konventa delegāti no Latvijas Nacionālā konventa debatēs par jauno ES Konstitucionālo līgumu iestājās par Eiropas Komisijas lomas palielināšanu, pamatojot to ar pieņēmumu, ka mazām valstīm grūti tiešā veidā Padomē aizstāvēt savas intereses un Eiropas Komisi-ja būtu labāks arī mazo valstu interešu aizstāvis. Tas, ka Eiropas Komisijas varas nostiprinājuma virziens ir federācijas veidošana nākotnē, šajās diskusijās analizēts netika. Arī līdzšinējā Latvijas pieredze, jau esot Eiropas Savienības sastāvā, neliecina, ka Eiro-pas Komisija īpaši rēķinātos ar Latvijas interesēm (jau minētie piemēri lauksaimniecībā, arī enerģētikā).

Kā būs tālāk? Jaunais Konstitucionālais līgums neko jaunu nepiedāvā, tāpat nodalot šīs metodes, mēģinot politiskās sadarbības nepieciešamību risināt tikai ar institucionāliem līdzekļiem (ārlietu ministra amata ieviešana un apvienošana ar komisāra amatu, arī ES prezidenta amata ieviešana). Jautājums paliek. Ceru, ka šis vienkāršotais sadarbības modeļu apraksts lasītājam palīdzēs veidot savu viedokli par ES nākotni.

Aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Jūsu rokās ir nonācis Eiropas Savienības (ES) informācijas aģentūras žurnāls

“Latvija Eiropas Savienībā”.

Žurnāls iznāk četras reizes gadā un ik reizi padziļināti pievēršas kādai Latvijai un visai Eiropas Savienībai

aktuālai tēmai.

Mūsu mērķis ir sniegt analītisku, pilnīgu un aktuālu informāciju; publikācijas gatavo eksperti, pētnieki un

žurnālisti, skaidrojot un analizējot nozīmīgus ES jautājumus, kuri būtiski ietekmē procesus Latvijā.

Žurnāls ir bezmaksas. Tas ir atrodams bibliotēkās visā Latvijā, kā arī elektroniski pieejams Eiropas Savienības

informācijas aģentūras mājas lapā www.esia.gov.lv.

Mēs strādājam jums, tāpēc aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Gaidām jūsu idejas, ieteikumus un atsauksmes uz žurnāla redakcijas elektroniskā pasta adresi

zurnals@esia.gov.lv