Mēs Eiropā!

Mēs Eiropā!

Rīga 2005

Bukletā izmantotas bildes no Eiropas Savienības portāla, Eiropas Parlamenta, Eiropas Padomes, LR Labklājības ministrijas, Vides ministrijas un Lauku atbalsta dienesta bilžu arhīva.

Makets: Ints Vikmanis Drukāts: Tipogrāfijā McĀbols

�

Saturs

EIRoPaS SaVIEnīBaS VēSTuRE. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5

KĀ DaRBojaS EIRoPaS SaVIEnīBa? . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 12

Eiropadome: dalībvalstu vadītāju sanāksme . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 14Eiropas Savienības Padome: 25 viedokļu apsvēršana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 15Eiropas Komisija: Eiropas Savienības dzinējspēks . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 19Eiropas Parlaments: no konsultācijām līdz kopīgam lēmumam . . . . . . . . . . . . . 23Eiropas Kopienu tiesa: likumu balsts. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 29Eiropas Savienības Revīzijas palāta: cīņa pret naudas izšķērdēšanu . . . . . . . . 31Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja: sociālo partneru iesaistīšana 31Reģionu komiteja: reģionu viedoklis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 34Eiropas Investīciju banka . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 34Eiropas ombuds. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 35aģentūras . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 35Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 37

Ko EIRoPaS SaVIEnīBa nozīMē Man? . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 40

Ceļošana ES. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 40Mobilo tālruņu sakari ES valstīs . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 41112 — vienots ES ārkārtas tālruņa numurs . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 41Darbs ES . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 41Veselība un sociālā aizsardzība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 43Sociālās garantijas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 44Izglītība un kultūra. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 45Kvalifikāciju atzīšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 46Pētniecība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 47Tirdzniecības politika . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 47Vienotais tirgus . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 48Ekonomikas un monetārā savienība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 49Patērētāju aizsardzība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 50Kopējā lauksaimniecības politika . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 52Paplašināšanās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 54

�

Reģionālā politika . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 54Vides aizsardzība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 56Tiesiskums, brīvība un drošība. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 57Kopējā ārējā un drošības politika . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 58Cilvēktiesības . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 59ES pilsonība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 60nepilsoņi un ES. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 61Patvērums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 62Vienlīdzība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 63Vēlēšanas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 63

5

Eiropas Savienības vēsture

Eiropas integrācija sākās 1950. gadā, kad sešas valstis apvienojās, lai kopīgi dibinātu Ei­ropas ogļu un tērauda kopienu. Septiņus gadus vēlāk šīs valstis nolēma paplašināt savu sadar­bību, pilnīgi aptverot ekonomi­kas jomu. Tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena.

Līdz ar Māstrihtas līguma stāša­nos spēkā 1993. gadā par aplie­cinājumu tam, ka organizācija ir daudz vairāk nekā ekonomiska savienība, kopienas nosaukums tika mainīts uz “Eiropas Savienība”. Kopš tā laika dalībvalstu skaits ir pieaudzis līdz divdesmit piecām. 2004. gadā notika lielākā paplašināšanās Eiropas Savienības (ES) vēsturē. ES tika uzņemtas desmit jaunas valstis, arī Latvija.

Eiropas integrācijas process vēl nav beidzies, jo ES nepārtraukti attīstās. Kopš 2002. gada 1. janvāra divpadsmit ES valstis skaidras naudas norēķinos izmanto vie­noto Eiropas valūtu — eiro. Lai gan lielākā ES paplašināšanās jau notikusi, jaunu dalībvalstu uzņemšana ES turpinās. 2007. gadā paredzēta Bulgārijas un Rumānijas uzņemšana. Tomēr tiek uzsvērts, ka šo valstu uzņemšanu ES var atlikt par gadu, ja tās lēni ieviesīs ES dalībai nepieciešamās reformas.

1950. gada 9. maijs: Eiropas Savienības dzimšanas diena

1950. gada pavasarī Eiropā bija ļoti sarežģīta situācija. aukstais karš izvirzīja nopiet­nus bruņota konflikta draudus starp austrumiem un Rietumiem. Lai gan kopš otrā pasaules kara beigām bija pagājuši pieci gadi, uz bijušo pretinieku samierināšanos bija jāgaida vēl ilgi.

Eiropai bija jāatrisina svarīgs jautājums — kā izvairīties no pagātnes kļūdām un likt pamatus ilgstošam mieram starp tautām, kuras vēl nesen karoja savā starpā? Pro­blēmas risinājums balstījās uz Francijas un Vācijas attiecību ievirzīšanu jaunā gultnē. ja starp šīm valstīm izdotos nodibināt ciešāku saikni, tas Eiropas brīvajām valstīm dotu impulsu veidot kopīgu nākotni.

�

Francijas valstsvīrs Žans Monē (jean Monnet), kuram bija vērā ņemama pie­redze diplomātijā un samierināšanā, iesniedza plānu Francijas ārlietu mi­nistram Robertam Šūmanam (Robert Schuman) un Vācijas kancleram Konrā­dam adenaueram (Konrad adenauer). Plāns paredzēja izveidot vienotu ogļu un tērauda tirgu, kas būtu pakļauts neatka­rīgām varas institūcijām, tādējādi Franci­jai un Vācijai radot kopīgu interešu sfē­ru. apvienojot abas galvenās rūpniecī­bas nozares, kas nepieciešamas ieroču ražošanai, karš starp abām valstīm kļūtu neiespējams. Šo priekšlikumu Francija oficiāli izteica 1950. gada 9. maijā. To vienbalsīgi atbalstīja Vācija, Itālija, nī­derlande, Beļģija un Luksemburga.

Eiropas ogļu un tērauda kopienas (EoTK) dibināšanas līgums, kas tika pa­rakstīts 1951. gada aprīlī, lika pamatus Eiropas un tagadējās ES attīstībai.

Katru gadu 9. maijā tiek svinēta Eiropas diena. Datums Eiropas dienai tika izvēlēts 1986. gadā, atceroties 1950. gada 9. maija deklarāciju.

1957. gada 25. marts: Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK)

1950. gadā pēc Šūmana plāna tika likti pamati kopienai ar lēmumu pieņemša­nas pilnvarām attiecībā uz ogļu un tē­rauda ražošanu. Pastāvēja viedoklis, ka sadarbību vajadzētu attīstīt arī citos vir­zienos. Tā kā visas sešas EoTK dalīb­valstis par prioritāti bija izvirzījušas eko­nomisko integrāciju, tika nolemts papla­šināt sadarbību citās ekonomikas jo­mās, lai radītu kopēju tirgu.

Francijas valstsvīrs Žans Monē (jean Monnet)

Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans (Robert Schuman)

7

Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) dibināšanas līgums tika parakstīts Romā 1957. gada 25. martā. Tas iezīmēja jauna posma sākšanos Eiropas integrācijas pro­cesā. Līgums noteica jaunu institūciju izveidošanu un kopīgu lēmumu pieņemša­nas procedūras, lai virzītu nacionālās intereses uz kopīgu mērķi. Tādējādi EEK kļuva par atbalsta punktu turpmākajai Eiropas integrācijai. Romas Līgumi stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī.

19�8. gada 1. augusts: Muitas savienība

1968. gada 1. augustā tika likvidētas pēdējās muitas barjeras starp dalībvalstīm un piemēroti vienādi muitas nodokļi importam ārpus EEK robežām. Sāka darboties Muitas savienība.

Muitas nodokļu atcelšanai bija ievērojami panākumi: tirdzniecības apjoms starp EEK valstīm no 1958. gada līdz 1970. gadam pieauga sešas reizes, bet tirdzniecības ap­joms ar pārējām pasaules valstīm tikai trīskāršojās. EEK valstu nacionālais koppro­dukts pieauga par 70 procentiem. Pirmo reizi Eiropas uzņēmumiem bija pieejams plašs kontinenta tirgus, līdzīgi kā tas bija aSV. EEK uzņēmumi varēja pilnīgi izmantot atvērto robežu radītās iespējas, EEK valstu iedzīvotāji — novērtēt Eiropas integrāci­jas sniegtos praktiskos labumus, jo, palielinoties no citām EEK valstīm ievesto preču apjomam, tika piedāvāta plašāka preču izvēle.

197�. gada 1. janvāris: pirmā paplašināšanās

jebkura Eiropas valsts var pievienoties ES, ja vien tā ir gatava pieņemt dibināšanas līgumos noteiktos principus un pienākumus. Lai pievienotos ES, valstij ir jāievēro šādas galvenās prasības: tai ir jāatrodas Eiropas kontinentā un jābūt tiesiskai valstij ar brīvu tirgus ekonomiku un demokrātiskiem pārvaldes principiem.

1973. gada janvārī EEK paplašinājās pirmo reizi, uzņemot Dāniju, īriju un apvieno­to Karalisti. 1981. gadā, otrajā paplašināšanās kārtā, kopienai pievienojās Grieķija. Trešajā paplašināšanās kārtā 1986. gadā kopienai pievienojās Portugāle un Spānija. 1995. gadā arī austrija, Somija un zviedrija kļuva par ES dalībvalstīm. 2004. gada 1. maijā notika lielākā paplašināšanās ES vēsturē. ES tika uzņemtas desmit jaunas valstis — Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija Slovākija, Slovēnija un ungārija.

8

1979. gada 7.-10. jūnijs: pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas

1979. gadā no 7. līdz 10. jūnijam cilvēki visā EEK devās uz vēlēšanu iecirkņiem, lai pirmo reizi tiešās vēlēšanās ievēlētu deputātus Eiropas Parlamentā. Kopš 1979. gada tiešas Eiropas Parlamenta vēlēšanas tiek rīkotas reizi piecos gados. Latvijā pirmās EP vēlēšanas notika 2004. gada 12. jūnijā.

Eiropas Parlamentam ir svarīga loma ES institucionālajā struktūrā. Tā ir vienīgā tieši vēlētā ES institūcija. Eiropas Parlamenta pilnvaras pakāpeniski ir pieaugušas — EEK dibināšanas sākumā Eiropas Parlaments bija tiesīgs sniegt tikai konsultācijas, taču pašlaik tas līdzvērtīgi ES Padomei piedalās lēmumu pieņemšanā daudzās jomās. Lī­gumā par konstitūciju Eiropai (turpmāk tekstā — Konstitucionālais līgums) paredzē­tas vēl plašākas EP pilnvaras.

198�. gada 17. februāris: Vienotais Eiropas akts

Sešdesmito gadu beigās EEK dalībvalstis bija atcēlušas muitas nodokļus un dau­dzus savstarpējus kvantitatīvus ierobežojumus. Tomēr īsts kopējais tirgus bija vēl tāls mērķis. atšķirīgie nacionālie standarti un noteikumi kavēja brīvo tirdzniecību gandrīz tikpat spēcīgi kā muitas nodokļi un importa kvotas.

1985. gadā Eiropas Komisija piedāvāja plānu kopējā tirgus izveidošanai, kā rezultātā tika parakstīts Vienotais Eiropas akts. Tas noteica, ka no 1993. gada 1. janvāra jābūt ieviestām četrām pamatbrīvībām — brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla kustībai EEK.

Vienotais Eiropas akts apvienoja kopējā tirgus izveidi ar ekonomiskās un sociālās solidaritātes principiem. Lai palīdzētu reģioniem, kurus negatīvi bija ietekmējušas tehnoloģiskās pārmaiņas un industriālā restrukturizācija, kā arī atpalikušajiem reģio­niem, tika izstrādāti reģionālās politikas pasākumi. Tika paredzēts veicināt sadarbību pētniecības un attīstības jomās, lai pārliecinātos, ka kopējā tirgus sociālajai dimen­sijai tiek veltīta pienācīga uzmanība. Vienotais Eiropas akts nostiprināja demokrātiju EEK, Eiropas Parlamentam paredzot jaunas pilnvaras lēmumu pieņemšanā.

199�. gada 1. novembris: Eiropas Savienība

1993. gada novembrī stājās spēkā Līgums par Eiropas Savienību, kas tika parak­stīts 1992. gada 7. februārī Māstrihtā. Tas skaidri atspoguļoja dalībvalstu mērķi būt ne tikai ekonomiskai kopienai, bet arī veicināt ciešāku politisko sadarbību un izveidot ES, kas aptvertu arī citas jomas.

9

Iedzīvotājiem vislabāk pamanāmās pārmaiņas, ko paredzēja Māstrihtas līgums, bija virzība uz Ekonomisko un monetāro savienību un kopējās valūtas — eiro — ieviešana. Eiro ieviešana bija ļoti nozīmīgs politisks solis, jo eiro pašlaik ir ievērojamākais ES simbols.

1997. gada 17. jūnijs: Amsterdamas līgums

1997. gada 17. jūnijā valstu un valdību vadītāji vienojās par jauna līguma — amster­damas līguma — noslēgšanu.

amsterdamas līgumam ir četri galvenie mērķi:

­ pastiprināt nodarbinātības politikas un pilsoņu tiesību nozīmi;

­ atcelt atlikušās barjeras brī­vai pilsoņu kustībai un ga­rantēt drošību ES teritorijā;

­ dot Eiropai lielākas balss­tiesības globālajos jautāju­mos;

­ gatavojoties paplašinā­šanās procesam, padarīt efektīvāku ES institucionālo struktūru.

2001. gada 2�. februāris: Nicas līgums

ar nicas līguma parakstīšanu noslēdzās 2000. gada Starpvaldību konference, ku­ras uzdevums bija izstrādāt plānu, kā paplašināšanās kontekstā ES institūcijām tur­pināt efektīvu darbu. nicas līgums, tāpat kā amsterdamas līgums, nav patstāvīgs pamatlīgums — ar šo līgumu tiek grozīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums un Līgums par Eiropas Savienību. nicas līgums (kopā ar pielikumiem) ir būtisks Latvijai, jo noteica kandidātvalstu uzņemšanas procedūru un izmaiņas ES institūcijās pēc 2004. gada un 2007. gadā plānotās paplašināšanās. nicas līgumā arī noteikts Latvi­jas pārstāvju skaits ES institūcijās.

nicas līgums stājās spēkā 2003. gada 1. februārī pēc tam, kad to bija ratificējušas visas ES dalībvalstis.

10

200�. gada 29. oktobris: Eiropas Konstitucionālais līgums

2004. gada 29. oktobrī Romā ES dalībvalstu vadītāji parakstīja Konstitucionālo līgu­mu (oficiālais nosaukums — Līgums par konstitūciju Eiropai).

Viens no Konstitucionālā līguma sagatavošanas mērķiem bija padarīt ES vieglāk saprotamu tās pilsoņiem. Lai noskaidrotu, kā ES darbojas, jāizlasa daudzi līgumi. Pēdējos piecpadsmit gados ES vēsturē bijuši vairāki Eiropas līgumu grozījumi, kas būtiski mainījuši organizācijas būtību. Sākotnēji ES veidoja sešas valstis, bet šobrīd tajā darbojas jau 25 valstis, arī Latvija. Tādējādi aktuāli kļuva pārskatīt ES institucio­nālo uzbūvi — panākt, lai ES spētu sekmīgi funkcionēt.

Konstitucionālais līgums ir dokuments, kurā ietverti ES darbības pamatnoteikumi. Tie sniedz atbildes uz virkni jautājumu: kā darbojas iestādes; kāda ir varas sadale; kādus līdzekļus izmanto dažādu politiku īstenošanai; kādas vērtības tiek aizstāvētas; kādas ir pilsoņu pamattiesības. Paredzēts, ka Konstitucionālais līgums aizstās eso­šos Eiropas līgumus.

Eiropas Konstitucionālā līguma parakstīšana Romā (2004)

11

Konstitucionālais līgums tika sagatavots caurskatāmā un demokrātiskā procesā. Konstitucionālā līguma projektu sagatavoja Konvents. Tajā darbojās 105 dalībnieki, no kuriem 72 bija nacionālo parlamentu deputāti. Konstitucionālā līguma tapšanas procesā kā novērotājas piedalījās arī toreizējās kandidātvalstis, tajā skaitā Latvija. Konstitucionālais līgums stāsies spēkā tikai tad, kad to būs ratificējušas visas ES dalībvalstis. Ratifikācija notiek vai nu ES dalībvalstu parlamentos, vai arī par to balso iedzīvotāji referendumos. Konstitucionālo līgumu referendumos noraidīja divu val­stu — Francijas un nīderlandes — pilsoņi. Reaģējot uz iedzīvotāju iebildumiem, ES dalībvalstu vadītāji vienojās, ka nav noteikts galējais termiņš, kad Konstitucionālajam līgumam jāstājas spēkā. Katra valsts pati var izlemt, kad līgumu ratificēt.

12

Kā darbojas Eiropas Savienība?

ES ir veidojusies vairāk nekā pusgadsimta ilgā pakāpeniskā un jau neatgriezeniskā integrācijas procesā. Kopš otrā pasaules kara beigām Eiropas valstu savstarpējo at­tiecību pilnveidošana ir pāraugusi ciešā ekonomiskā un politiskā sadarbībā. Saskaņā ar Māstrihtas līgumu ES struktūru veido trīs savstarpējās sadarbības virzieni jeb pīlā­ri. To shematiski varētu attēlot kā ES māju, ko iedibinājis Māstrihtas līgums.

Eiropas Ekonomiskā

kopiena

Kopējā ārējā un drošības

politika

Sadarbība tieslietu un

iekšlietu politikā

Eiropas Ekonomiskā kopiena

Eiropas Savienība

ES ir piecas galvenās institūcijas — Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Pado­me, Eiropas Komisija, Eiropas Kopienu tiesa un Eiropas Revīzijas palāta.

Tām palīdz piecas citas institūcijas — Ekonomisko un sociālo lietu komiteja, Reģionu komiteja, Eiropas Centrālā banka, Eiropas ombuds jeb vidutājs un Eiropas Investīciju banka. Sistēmā ietilpst arī vairākas aģentūras un citas struktūrvienības.

Darbojas arī Eiropadome, kas nav ES institūcija, bet ir politiska valstu valdību un vadītāju sanāksme.

1�

Institūcija Locekļi Loma

Eiropas Parlaments

732 deputāti, ievēlēti tiešās vēlēšanās reizi piecos gados

Kopā ar ES Padomi īsteno likumdošanas funkciju, kā arī veic demokrātisku ES darba kontroli

Eiropas Savienības Padome (Padome)

Dalībvalstu ministri ES likumdošanas institūcija

Eiropas Komisija 24 komisāri un Komisijas prezidents. Izvirza dalībvalstis uz pieciem gadiem

Tiesību aktu iniciatore, līgumu aizbildne un izpildvaras institūcija

Eiropas Kopienu tiesa

25 tiesneši, astoņi ģenerāladvokāti. Tiesnešus un ģenerāladvokātus uz sešiem gadiem, savstarpēji vienojoties, amatā ieceļ dalībvalstu valdības

Lemj par Kopienas tiesību interpretāciju un piemērošanu

Eiropas Revīzijas palāta

25 locekļi, katrs no savas ES dalībvalsts. Tos amatā ieceļ Padome uz sešiem gadiem

ES finanšu kontrole

Ekonomisko un sociālo lietu komiteja

317 locekļi, kurus ieceļ uz četriem gadiem

Konsultatīva institūcija, kas pauž organizētas pilsoniskās sabiedrības viedokli par ekonomiskiem un sociāliem jautājumiem

Reģionu komiteja 317 locekļi, kurus ieceļ uz četriem gadiem

Konsultatīva institūcija, kas pārstāv reģionālās un vietējās pašvaldības

Eiropas Centrālā banka

Galvenās lēmumu pieņemšanas struktūras: valde, padome un ģenerālpadome

atbild par kopējās monetārās politikas formulēšanu un tās izpildi eirozonā

Eiropas ombuds Eiropas ombudu uz pieciem gadiem ievēl Eiropas Parlaments

Izskata pilsoņu sūdzības par ES iestāžu administrāciju

Eiropas Investīciju banka

Lēmumus pieņem valde, direktoru padome un pārvaldības komiteja

Palīdz sasniegt ES mērķus, finansējot investīciju projektus

1�

Eiropadome: dalībvalstu vadītāju sanāksme

Eiropadomes sanāksme ir “ES samits” jeb “galotņu sanāksme”, kurā tiekas valstu vai valdību vadītāji, lai iezīmētu galvenās ES politikas vadlīnijas un pieņemtu galīgos lēmumus strīdīgos jautājumos.

Loma un pienākumiEiropadome, kaut arī nav ES institūcija, gadu gaitā ir ieguvusi nozīmīgu lomu. Eiro­padomes pienākumi ir skaidri noteikti Līgumā par Eiropas Savienību. Eiropadome nosaka galvenās politiskās vadlīnijas ES tālākai attīstībai, sniedz politiska rakstura norādījumus ES Padomei vai Eiropas Komisijai.

SastāvsEiropadomē ietilpst dalībvalstu galvenie politiskie vadītāji, parasti — valdību vadītāji un prezidenti.

Eiropas Komisijas prezidents ir līdztiesīgs Eiropadomes loceklis. Eiropadomes locekļiem viņu darbā palīdz valstu ārlietu ministrijas un attiecīgie Eiropas Komisijas komisāri.

Kā darbojas?Eiropadome tiekas vismaz divas reizes gadā Briselē. Sevišķi svarīgu jautājumu risināša­nai var tikt sasauktas ārkārtas sanāksmes. Pēc katras tikšanās reizes Eiropadome ziņo Eiropas Parlamentam un katru gadu sniedz rakstisku ziņojumu par ES attīstību.

ES valstu vadītāju samits Kopenhāgenā (2002), kurā vienojās par 10 jaunu dalībvalstu, t.sk. Latvijas uzņemšanu ES 2004. gada 1. maijā

15

Eiropas Savienības Padome: 25 viedokļu apsvēršana

Eiropas Savienības Padome pieņem ES “li­kumus”, vairumā gadījumu sadarbībā ar Eiro­pas Parlamentu. Institūcija bieži tiek dēvēta par Ministru padomi, jo to veido katras dalīb­valsts ministri, kas cenšas rast visām dalīb­valstīm pieņemamus kompromisus.

ES Padome nereti tiek jaukta ar Eiropas Pa­domi, kas ir cita starptautiska organizācija, pilnīgi neatkarīga no ES.

Loma un pienākumiES Padome ir forums, kurā kopā ar Eiropas Parlamentu tiek apstiprināti ES tiesību akti un dalībvalstu pārstāvji aizstāv savas nacionālās intereses. Šajos forumos tiek panākts kompro­miss starp visas ES un atsevišķu dalībvalstu interesēm, kas nereti mēdz būt ļoti dažādas.

Līdz pat deviņdesmito gadu sākumam Eiropas Savienības Padome bija vienīgā ES likumdošanas institūcija. Patlaban situācija ir mainījusies — ES Padome cieši sadar­bojas ar Eiropas Parlamentu gandrīz visu lēmumu pieņemšanā. Daudzās jomās ES Padome vairs nav tiesīga pieņemt lēmumus bez Eiropas Parlamenta piekrišanas.

Kas darbojas ES Padomē?Padome ir ES galvenā lēmējiestāde. Padome pārstāv dalībvalstis, un tās sanāksmēs piedalās viens ministrs no katras ES dalībvalsts valdības. atkarībā no tā, kādi jautāju­mi iekļauti darba kārtībā, tiek izvēlēts ministrs, kurš piedalīsies konkrētajā sanāksmē. ja, piemēram, Padome apspriedīs vides jautājumus, sanāksmi apmeklēs katras ES dalībvalsts vides ministrs, un sanāksme tiks dēvēta par Vides padomi.

Kopā ir pavisam deviņas dažādas Padomes formācijas:

­ Vispārējās lietas un ārējās attiecības;­ Ekonomikas un finanšu lietas (ECoFIn);­ Tieslietas un iekšlietas;­ nodarbinātība, sociālā politika, veselības un patērētāju lietas;­ Konkurence (iekšējais tirgus, rūpniecība un pētniecība);­ Transports, telekomunikācijas un enerģija;­ Lauksaimniecība un zivsaimniecība;­ Vide;­ Izglītība, jaunatne un kultūra.

1�

neskatoties uz to, ka notiek dažādas Padomes sanāksmes, šī ir vienota iestāde.

Katrs ministrs Padomē ir pilnvarots pārstāvēt savu valdību. Citiem vārdiem sakot, ministra paraksts ir visas valdības paraksts. Turklāt katrs ministrs ir atbildīgs savas valsts parlamenta un tā pārstāvēto pilsoņu priekšā. Tas nodrošina Padomes lēmumu demokrātisko likumību.

Kā ES Padome darbojas?ES Padome var pieņemt lēmumus, tikai pamatojoties uz Eiropas Komisijas izvirzītiem priekšlikumiem.

Padomes lēmumus sagatavo dalībvalstu Pastāvīgo pārstāvju komiteja (biežāk tiek saukta saīsinājumā no franču valodas CoREPER). Katrai dalībvalstij ir pastāvīgā pārstāvniecība Briselē. Pārstāvniecības vada pastāvīgie pārstāvji — dalībvalstu vēst­nieki ES, kas kopā veido Pastāvīgo pārstāvju komiteju, kuras uzdevums ir sagatavot ES Padomes ministru tikšanās. Kad tehniska rakstura jautājumi ir pārbaudīti darba grupās, Pastāvīgo pārstāvju komiteja cenšas izlīdzināt pretrunas starp dalībvalstīm. ja dalībvalstu Pastāvīgie pārstāvji ir vienojušies, tad galīgais lēmums ES Padomē bieži vien ir tikai formalitāte. ja pārstāvjiem vienoties neizdodas, kompromisa panāk­šana ir ministru rokās.

17

ES Padomei ir īpaši nozīmīga loma tajās jomās, kas balstās uz starpvaldību sadar­bību (kopējā ārpolitika un drošības politika, sadarbība tieslietās un iekšlietās). Šajās nozarēs ES Padome pati izstrādā priekšlikumus un pieņem lēmumus.

Kā balso?ES Padome var pieņemt lēmumus dažādos veidos: vienbalsīgi, ar vienkāršu balsu vairākumu vai ar kvalificēto balsu vairākumu. Kādā veidā par kuru jautājumu jābalso, nosaka ES līgumi. jautājumos, kas ir īpaši svarīgi ES attīstībai, piemēram, kopējā ārējā un drošības politika, policijas sadarbība, patvēruma un imigrācijas jautājumi, kā arī nodokļu politika, ir nepieciešami vienbalsīgi lēmumi jeb, citiem vārdiem sakot, katrai valstij ir veto tiesības.

Balsojumos, kas paredz vienbalsīguma vai vienkāršā vairākuma principu izmanto­šanu, katrai valstij ir viena balss. Savukārt, ja tiek pielietots kvalificētā vairākuma princips, dalībvalstīm ir atšķirīgs balsu skaits.

Bieži vien ir ļoti grūti pieņemt vienbalsīgu lēmumu dalībvalstu dažādo interešu dēļ. Laika gaitā progresu politikas attīstībā ir kavējušas dalībvalstis, kas nolēmušas iz­manot savas veto tiesības. ES ir 25 dalībvalstis. ja katrai valstij ir iespēja izmantot veto tiesības jebkura jautājuma izskatīšanā, tas ES darbu var pat apturēt. Tādēļ ar nicas līgumu tika ierobežotas jomas, kurās valstis var izmantot veto tiesības. arvien vairāk jautājumu ES tiek pieņemti ar kvalificēto balsu vairākumu. Papildus tam nicas līgums arī paredz, ka jebkura dalībvalsts var pieprasīt pārbaudīt, vai lēmums, kas pie­ņemts ar kvalificēto balsu vairākumu, pārstāv vismaz 62 procentus ES iedzīvotāju.

Lai veicinātu ES sadarbību un progresu, amsterdamas līgums paredz iespēju vairā­kām ES dalībvalstīm uzsākt pastiprinātu sadarbību kādā jomā. Tai jābūt balstītai uz ES kopīgām interesēm un jāparedz iespēja pārējām ES dalībvalstīm pievienoties tai, kad tās to varēs un vēlēsies. nicas līgums paredz, ka valstīm vairs nav veto tiesību šādas sadarbības apstādināšanai. Lai uzsāktu šādu sadarbību, nepieciešams vismaz astoņu dalībvalstu atbalsts. Tas var notikt, piemēram, kopējās ārējās un drošības po­litikas jomā, izņemot jautājums, kas skar aizsardzību.

Cik vērta ir katra balss?Kad lēmumi ES Padomē tiek pieņemti ar kvalificēto balsu vairākumu, katrai dalīb­valstij ir atšķirīgs balsu skaits.

18

ValstsPirms 2004. gada 1. maija

Laikā no 01.05.-31.10.2004.*

Laikā no 01.11.2004.**

Kad ES būs 27 valstis

Vācija 10 10 29 29Francija 10 10 29 29Itālija 10 10 29 29apvienotā Karaliste

10 10 29 29

Spānija 8 8 27 27Polija 8 27 27Rumānija 14nīderlande 5 5 13 13Grieķija 5 5 12 12Portugāle 5 5 12 12Beļģija 5 5 12 12ungārija 5 12 12Čehija 5 12 12zviedrija 4 4 10 10Bulgārija 10austrija 4 4 10 10Slovākija 3 7 7Dānija 3 3 7 7Somija 3 3 7 7īrija 3 3 7 7Lietuva 3 7 7Latvija 3 4 4Slovēnija 3 4 4Igaunija 3 4 4Kipra 2 4 4Luksemburga 2 2 4 4Malta 2 3 3Kopā 87 124 321 345

* Šajā laikā tika veikti pārejas pasākumi, lai izmainītu balsu sadalījumu ** nicas līgumā noteiktā balsu proporcija

19

Lēmums ar kvalificēto balsu vairākumu ir pieņemts, ja atbalstu sniedz vairākums (dažos gadījumos divas trešdaļas) dalībvalstu un ja ir vismaz 232 balsis “par”. Turklāt jebkura dalībvalsts var lūgt apstiprinājumu, lai “par” balsojošo skaits aptvertu vismaz 62 procen­tus no kopējā ES iedzīvotāju skaita. ja izrādās, ka tā nav, lēmums netiek pieņemts.

Eiropas Savienības Padomes prezidentūraLai nodrošinātu ES Padomes darba efektivitāti, katra dalībvalsts pēc kārtas uz se­šiem mēnešiem uzņemas ES Padomes prezidējošās valsts pienākumus. Konstitu­cionālais līgums paredz, ka pašreizējā sistēma tiks mainīta.

Tā kā ES uzdevumi kļūst arvien sarežģītāki, ES Padomes prezidentūras loma turpina pieaugt. Tās uzdevumi ir šādi:

­ sagatavot un vadīt visas ES Padomes tikšanās;­ nodrošināt pieņemto lēmumu saskaņotību un nepārtrauktību;­ rast praktiskus risinājumus dažādām ES problēmām.

Prezidentūru secība tuvākajos gados būs šāda (valsts, kas minēta pirmā, ir prezidē­jošā valsts gada pirmajos sešos mēnešos):

2006. gads 2007. gads 2008. gads

austrija Somija

Vācija Portugāle

Slovēnija Francija

Latvija ES prezidējošās valsts pienākumus pildīs no 2015. gada janvāra līdz jūnijam.

Eiropas Komisija: Eiropas Savienības dzinējspēks

Eiropas Komisija ES institucionālajā struktūrā pārstāv ES kopīgās intereses. Tā ir vienīgā ES institūcija, ku­rai ir likumdošanas iniciatīvas tiesības, tādēļ tai ir liela ietekme uz ES attīstības ātrumu un virzību. Kā “līgumu sargs” Eiropas Komisija nodrošina ES likumu ievēro­šanu. Tā ir atbildīga arī par Parlamenta un Padomes lēmumu īstenošanu.

20

Loma un pienākumiEiropas Komisijas primārās intereses ir ES intereses, un tā bieži ir starpnieks starp dalībvalstu dažādajām nacionālajām interesēm.

Eiropas Komisijas četras galvenās lomas ir šādas:

­ ierosināt tiesību aktu priekšlikumus Eiropas Parlamentā un ES Padomē; ­ vadīt un īstenot ES politiku un budžetu; ­ īstenot Eiropas tiesību aktus (kopā ar Eiropas Kopienu tiesu); ­ pārstāvēt ES starptautiskā arēnā, piemēram, sarunās starp ES un citām val­

stīm.

Jaunu tiesību aktu priekšlikumu ierosināšanaEiropas Komisijai ir iniciatīvas tiesības. Tā viena pati ir atbildīga par jaunu Eiropas tie­sību aktu priekšlikumu izstrādi, kurus tā iesniedz Eiropas Parlamentam un ES Pado­mei. Šiem priekšlikumiem jābūt tādiem, lai aizstāvētu ES un tās pilsoņu, nevis kādu konkrētu valstu vai nozaru intereses.

Pirms priekšlikumu iesniegšanas Komisijai ir jāapzinās jaunās situācijas un problē­mas, kas rodas Eiropā, un jāapsver, vai ES tiesību akts būtu labākais veids, kā tās risināt. Tādēļ Komisija pastāvīgi sazinās ar ļoti dažādām interešu grupām un divām padomdevējām iestādēm — Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (kura sastāv no darba devējiem, arodbiedrībām un citām interešu grupām vai nevalstiskajām orga­nizācijām) un Reģionu komiteju (kura sastāv no vietējo un reģionālo pašpārvalžu pārstāvjiem). Komisija lūdz arī nacionālo parlamentu un valdību atzinumus.

Komisija ierosina darbības ES līmenī tikai tad, ja problēmu nav iespējams efektīvāk atrisināt valsts, reģionālā vai vietējā līmenī. Šo principu, pēc kura problēma tiek risi­nāta iespējami zemākā līmenī, sauc par subsidiaritātes principu.

ES politikas un budžeta īstenošanaKomisija kā ES izpildvaras iestāde ir atbildīga par ES budžeta, Parlamenta un Pa­domes pieņemtās politikas un programmu pārvaldīšanu un īstenošanu. Lielāko daļu darba veic un izdevumus sedz valsts un vietējās varas iestādes, bet Komisija ir atbil­dīga par to pārraudzīšanu.

Komisija vada daudzas ES programmas — sākot ar “Interreg” un “urban” program­mām, ar kuru palīdzību organizē pārrobežu partnerību starp reģioniem un palīdz at­jaunot ekonomiski lejupslīdošas pilsētu teritorijas, līdz pat “Erasmus” programmai, kas ir Eiropas mēroga apmaiņas programma.

21

Komisija pārvalda budžetu, un šo procesu, savukārt, uzrauga Revīzijas palāta. abas ie­stādes darbojas ar mērķi nodrošināt labu finanšu pārvaldību. Tikai tad, ja Eiropas Parla­ments ir apmierināts ar Revīzijas palātas gada pārskatu, tas apliecina budžeta izpildi.

Eiropas tiesību aktu īstenošanaKomisija darbojas kā “līgumu sargs”. Tas nozīmē, ka Komisija kopā ar Eiropas Kopienu tiesu ir atbildīga par to, lai ES tiesību akti tiktu pienācīgi piemēroti visās dalībvalstīs. ja tā konstatē, ka kāda ES dalībvalsts nepiemēro kādu ES tiesību aktu un tādējādi nepil­da savas tiesiskās saistības, Komisija veic pasākumus, lai šo situāciju labotu.

Vispirms tā uzsāk procesu, ko sauc par pārkāpuma izmeklēšanas procedūru. Tas no­zīmē, ka valdībai tiek nosūtīta oficiāla vēstule, kurā norādīts, kāpēc Komisija uzskata, ka šī valsts pārkāpj ES tiesību aktu, un šajā vēstulē nosaka termiņu, līdz kuram valdī­bai ir jānosūta Komisijai sīki izstrādāta atbilde.

ja šī procedūra nespēj atrisināt radušos situāciju, Komisijai ir jāvēršas Eiropas Ko­pienu tiesā, kurai ir tiesības uzlikt sodu. Tiesas lēmumi ir saistoši visām dalībvalstīm un ES iestādēm.

ES pārstāvēšana starptautiskajā arēnāEiropas Komisija ir ES nostājas paudē­ja starptautiskajā arēnā. Tā dod iespēju 25 dalībvalstīm “runāt vienā balsī” starp­tautiskos forumos, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā.

Komisija ir arī atbildīga par sarunām ES vārdā par starptautisku nolīgumu slēgšanu. Pie­mērs šādai darbībai ir Kotonū nolīgums, kurā izstrādāti nosacījumi nozīmīgām palīdzības un tirdzniecības partnerattiecībām starp ES un Āfrikas, Karību salu un Klusā okeāna valstīm.

SastāvsKopš 2004. gada novembra Eiropas Komisijā darbojas 25 locekļi, kurus izvirzījušas dalīb­valstis un apstiprinājis Parlaments. Eiropas Komisijas locekļus, sauktus arī par komisāriem, izvirza dalībvalstis, bet tie savā darbībā ir pilnīgi neatkarīgi un darbojas kopējās — Eiropas — interesēs. Pirms darba uzsākšanas Komisijā daudzi no komisāriem ir bijuši dalībvalstu vai Eiropas Parlamenta deputāti, ministri vai vecākās amatpersonas. Tādējādi Komisijas locek­ļiem ir vērā ņemama pieredze, ko viņi veiksmīgi izmanto, strādājot Komisijā.

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Bar­rozu un enerģētikas komisārs andris Piebalgs no Latvijas

22

oficiālā komisāru iecelšanas procedūra ir šāda: Eiropadome vispirms izvirza kandi­dātu Eiropas Komisijas prezidenta amatam. To apstiprina Eiropas Parlaments. Pēc tam, konsultējoties ar prezidentu, dalībvalstis izvirza katra pa vienam komisāra amata kandidātam. Eiropas Parlamentā notiek komisāru noklausīšanās procedūra, kuras laikā komisāra amata kandidātam tiek uzdoti dažādi jautājumi. Katra komiteja, kura uzklausījusi komisāra amata kandidātus, sniedz savu viedokli par katru kandidātu. Eiropas Parlaments balso par visu Eiropas Komisiju kopumā, nevis par katru kandi­dātu atsevišķi. Kad saņemts apstiprinošs Eiropas Parlamenta balsojums, jaunā Ko­misija uzskatāma par apstiprinātu. Komisija tiek apstiprināta uz pieciem gadiem, kas ir tikpat ilgs pilnvaru laiks kā Eiropas Parlamentam.

Pirmais komisārs no Latvijas ir andris Piebalgs, kurš pārvalda Eiropas enerģētikas nozari. Laikā no 2004. gada maija līdz novembrim jaunās dalībvalstis Eiropas Komi­sijas darbā piedalījās ar tā sauktajiem “ēnu komisāriem”, kuriem pašiem nebija ieda­līta sava atbildības joma, bet viņi aktīvi piedalījās kāda komisāra darbības vērošanā, tādējādi iepazīstoties ar Komisijas darbu. no Latvijas kā “ēnu komisāre” lauksaim­niecības jomā darbojās Sandra Kalniete.

Eiropas Komisijas ierēdņi strādā specializētos departamentos (ģenerāldirektorātos) un dažādos citos dienestos. Likumdošanas procesā īpaši svarīgs ir ģenerālsekreta­riāts, kas pārrauga lēmumu pieņemšanas procesu Komisijā un sadarbojas ar citām institūcijām.

Eiropas Komisijas sastāvs (2004.–2009. g.)

2�

Komisijai ir pārstāvniecības visās ES dalībvalstīs, kā arī daudzās citās valstīs, ar ku­rām ES ir ciešas attiecības.

Līdzko ES dalībvalstu skaits sasniegs 27, tiks domāts par komisāru iecelšanas prin­cipu izmaiņām, jo tik liela Komisija nespēs efektīvi strādāt.

Kā komisāri darbojas?Komisāri piedalās iknedēļas sanāksmēs. Viņi pārrunā ES politiku un apstiprina li­kumdošanas priekšlikumus un politiskus dokumentus.

Katrs komisārs ir atbildīgs par atsevišķām specifiskām jomām, kā arī par attiecī­go ģenerāldirektorātu darbību. Tomēr Eiropas Komisija vienmēr darbojas kā vienota iestāde. Tas nozīmē, ka tā var pieņemt lēmumus tikai ar balsu vairākumu. no katra komisāra tiek gaidīts bezierunu atbalsts Komisijas politikai.

Demokrātiska uzraudzība Eiropas Komisija ir pakļauta Eiropas Parlamenta kontrolei. jaunā Eiropas Komisija var sākt darbu tikai tad, kad to apstiprina Eiropas Parlaments. Kopš amsterdamas līguma stāšanās spēkā Parlamentam jāapstiprina Komisijas prezidenta iecelšana. ja Eiropas Parlaments izsaka neuzticību, jāatkāpjas visai Eiropas Komisijai.

Eiropas Parlaments: no konsultācijām līdz kopīgam lēmumam

Eiropas Parlamenta pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un ES dibināšanas līgumos. Kopš 1979. gada Eiropas Parlamenta de­putātus tiešās vēlēšanās ievēl ES pilsoņi. Parlamen­ta vēlēšanas notiek reizi piecos gados, un balsot var katrs ES pilsonis, kas ir reģistrēts vēlētājs. Tādējādi Parlaments atspoguļo ES pilsoņu demokrātisko gri­bu un pārstāv viņu intereses sarunās ar citām ES iestādēm.

Parlamenta pilnvaras līdz ar Eiropas integrācijas procesa attīstību ir pakāpeniski palielinājušās. Eiro­pas Parlamentam ir ievērojama loma lēmumu pie­ņemšanā, tā apstiprinājums nepieciešams daudzās jomās.

2�

Loma un pienākumiEiropas Parlaments ir tieši iesaistīts likumdošanas procesā un daudzās jomās pie­ņem lēmumus kopā ar ES Padomi. Eiropas Parlamentam ir lielas pilnvaras attiecībā uz ES budžetu. Parlaments dod apstiprinājumu starptautisku līgumu parakstīšanai, un tam ir izšķirošā loma Eiropas Komisijas apstiprināšanā. Eiropas Parlaments kon­trolē Eiropas Komisijas darbu. Deputāti var uzdot Eiropas Komisijai un ES Padomei jautājumus gan rakstiskā, gan mutiskā veidā, piemēram, debašu laikā plenārsēdēs un parlamenta komiteju sanāksmēs. Eiropas Parlaments nav tiesīgs izvirzīt pats savus likumdošanas priekšlikumus, jo iniciatīvas tiesības ir tikai Eiropas Komisijai. Tomēr Eiropas Parlaments var lūgt Eiropas Komisiju izvirzīt dažus likumdošanas priekšlikumus izskatīšanai.

Parlamentam ir trīs galvenie uzdevumi:­ tiesību aktu pieņemšanas pilnvaras.

Šo darbu Eiropas Parlaments veic kopā ar ES Padomi. Fakts, ka Eiropas Parlaments ir tieši ievēlēta institūcija, palīdz nodrošināt Eiropas tiesību aktu demokrātisko likumību;

­ demokrātiska uzraudzība pār visām ES iestādēm, it īpaši Eiropas Komi­siju. Eiropas Parlamentam ir tiesības apstiprināt vai noraidīt amatam izvir­zītos komisārus un tiesības kritizēt Eiropas Komisiju kopumā;

­ budžeta kontrole. Eiropas Parlaments kopā ar ES Padomi uzrauga ES budžetu un tādējādi var ietekmēt ES izdevumus. Procedūras beigās Eiropas Parlaments pieņem vai noraida budžetu pilnībā.

Tiesību aktu pieņemšanas pilnvarasEiropas Parlaments kopā ar ES Padomi, kā arī ES Padome un Komisija pieņem re­gulas, direktīvas un lēmumus, kā arī sniedz ieteikumus un atzinumus. Regulas uzliek saistības un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs. Direktīvas uzliek saistības tām da­lībvalstīm, kurām tās ir adresētas. Tās nosaka vēlamo rezultātu, bet ļauj valstu varas iestādēm noteikt to sasniegšanas formas un metodes. Lēmumi ir saistoši adresātiem. Ieteikumi un atzinumi nav saistoši — tie ir tikai rekomendējoša rakstura.

ES tiesību aktu pieņemšanas procedūru nosaka joma, kurā tas tiek pieņemts. Dau­dzās jomās ES Padome nav tiesīga pieņemt lēmumus bez Parlamenta atbalsta.

25

Visbiežāk izmantotā procedūra ES tiesību aktu pieņemšanā ir koplēmums (sk. sadaļu “Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā”). Tas nostāda Eiropas Parlamentu un ES Padomi līdztiesīgās pozīcijās, un tiesību akti, kas pieņemti ar šo procedūru, ir ES Pado­mes un Eiropas Parlamenta kopīgi tiesību akti.

Par virkni citu priekšlikumu ar Parlamentu ir jāapspriežas, un tā piekrišana ir vajadzī­ga atsevišķiem nozīmīgiem politiskiem un institucionāliem lēmumiem.

Parlaments arī dod ierosmi jaunu tiesību aktu pieņemšanai, izskatot Komisijas gada darbības programmu, izvērtējot, kādi jauni tiesību akti būtu vajadzīgi, un aicinot Ko­misiju iesniegt priekšlikumus.

Demokrātiskā uzraudzībaParlaments veic demokrātisko uzraudzību pār visām ES iestādēm. Tas notiek vairā­kos veidos.

Kad jāieceļ jauna Eiropas Komisija, Parlaments intervē visus tās potenciālos locekļus un Komisijas priekšsēdētāju (kurus izvirza dalībvalstis). Šīs personas nevar tikt iecel­tas bez Eiropas Parlamenta piekrišanas. 2004. gadā Eiropas Parlaments pierādīja savu varu, kad bija ar mieru noraidīt jaunā Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Ma­nuela Barrozu sastādīto Komisiju, tāpēc Ž.M.Barrozu lūdza atcelt balsojumu Eiropas Parlamentā. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta komiteju sniegtajiem atzinumiem daži komisāra amata kandidāti tika nomainīti. Pēc tam Eiropas Parlaments atbalstīja Eiro­pas Komisiju un tā, lai arī ar pāris nedēļu kavēšanos, uzsāka savu darbu 2004. gada novembra beigās.

Eiropas Komisija ir politiski atbildīga Parlamenta priekšā, kas tai var izteikt neuzti­cību, pieprasot Komisijas atkāpšanos pilnā sastāvā. 1999. gada martā pirmo reizi ES vēsturē Eiropas Parlaments izteica neuzticību Eiropas Komisijai, jo tika atklāta korupcija un pārkāpumi finanšu vadībā. Eiropas Komisija atkāpās.

Parlaments arī veic kontroli, regulāri izskatot Eiropas Komisijas iesniegtos ziņojumus (pārskata ziņojums, ziņojums par budžeta izpildi, Kopienas tiesību aktu piemērošana utt.). Bez tam Eiropas Parlamenta locekļi regulāri uzdod Komisijai rakstiskus un mu­tiskus jautājumus.

Eiropas Komisijas locekļi piedalās Parlamenta plenārsēdēs un parlamenta komiteju sanāksmēs, uzturot nepārtrauktu dialogu starp abām iestādēm.

2�

Parlaments uzrauga arī ES Padomes dar­bu: Eiropas Parlamenta locekļi regulāri uz­dod Padomei rakstiskus un mutiskus jau­tājumus, plenārsēdēs un svarīgās debatēs piedalās arī ES Padomes priekšsēdētājs.

Eiropas Parlaments cieši sadarbojas ar Padomi noteiktās jomās: kopējā ārējā un drošības politika; tiesu iestāžu sadarbība; kā arī dažos kopīgu interešu jautājumos, piemēram, attiecībā uz politiskā patvēru­

ma piešķiršanu un imigrācijas politiku, kā arī pasākumiem narkotiku lietošanas, krāp­šanas un starptautiskās noziedzības apkarošanai. ES Padomes prezidentūra informē Parlamentu par visiem šiem jautājumiem.

Eiropas Parlaments var veikt demokrātisko kontroli, pārbaudot pilsoņu iesniegumus un pēc pieprasījuma izveidojot pagaidu izmeklēšanas komitejas.

Visbeidzot, Parlaments dod savu ieguldījumu katrā ES galotņu sanāksmē (Eiropa­domes sanāksmē). Katra samita atklāšanā Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs tiek aicināts izteikt viņa vadītās, pilsoņu tieši ievēlētās pārstāvniecības uzskatus un bažas par svarīgiem jautājumiem un Eiropadomes darba kārtības tematiem.

Budžeta kontrole ES gada budžetu kopīgi izstrādā Eiropas Parlaments un ES Padome. Parlaments budžetu izskata divos lasījumos pēc kār­tas. Tas nav apstiprināts, pirms to nav parakstījis Parlamenta priekšsēdētājs. ES budžetā ir gan “obligātie”, gan “neob­ligātie” izdevumi. ja izdevumi nav tiesiski obligāti (“neobligātie” izdevumi), Eiropas Parlamentam ir ievērojamas pilnvaras finansējuma piešķiršanā, piemēram, strukturālajiem fondiem vai pētniecībai

un attīstībai. Iespēju robežās Parlaments var vai nu palielināt šos izdevumus, vai arī veikt izmaiņas finansējuma sadalē. attiecībā uz “obligātajiem” izdevumiem Eiropas Parlaments var izteikt priekšlikumus labojumiem, tomēr pēdējais vārds ir ES Padomei. īpaši tas attiecas uz budžeta sadali lauksaimniecībai. ja ir svarīgi iemesli, Eiropas Par­laments var noraidīt visu budžeta projektu un pieprasīt jauna projekta izstrādi.

27

Eiropas Parlamenta Budžeta kontroles komiteja uzrauga budžeta izlietojumu, un Parla­ments katru gadu lemj, vai apstiprināt Eiropas Komisijas budžeta pārvaldīšanu iepriekšējā finanšu gadā. Šis apstiprināšanas process tiek dēvēts par budžeta izpildes apliecināšanu.

Eiropas Parlamenta vēlēšanasEiropas Parlamenta deputātus ievēl ES dalībvalstu pilsoņi tiešās vēlēšanās reizi piecos gados. Taču tā nav bijis vienmēr. Līdz pat 1979. gadam Eiropas Parla­menta deputāti bija nacionālo parla­mentu deputāti, ko tie izvirzīja darbam Eiropas Parlamentā. Izmantotās Eiropas Parlamenta vēlēšanu sistēmas dalībval­stīs atšķiras.

Latvijā pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 2004. gada 12. jūnijā. no Lat­vijas Eiropas Parlamentā tika ievēlēti deviņi deputāti — Georgs andrejevs, Valdis Dombrovskis, Guntars Krasts, Ģirts Valdis Kristovskis, aldis Kušķis, Rihards Pīks, Inese Vaidere, Roberts zīle un Tatjana Ždanoka.

Eiropas Parlamenta sastāvsLīdz ar katru paplašināšanos mainās arī Eiropas Parlamenta deputātu skaits. Pēc pē­dējās paplašināšanās Eiropas Parlamentā ir 732 deputāti no 25 dalībvalstīm. Eiropas Parlamenta deputātu skaits, ko ievēl katra dalībvalsts, ir atkarīgs no valsts lieluma.

Parlamenta deputāti strādā politiskajās grupās, kurās apvienojas dažādu valstu de­putāti atkarībā no savas politiskās piederības. Parlamentu vada birojs, ko veido Pre­zidents un 14 viceprezidenti.

28

Vietu sadalījums Eiropas Parlamentā pa valstīmValsts No 2004. gada līdz brīdim,

kad ES tiks uzņemta Bulgārija un Rumānija

No brīža, kad tiks uzņemta Bulgārija un Rumānija, līdz 2009. gadam*

Pēc Nicas līguma

Vācija 99 99 99

Francija 78 78 72

Itālija 78 78 72

Lielbritānija 78 78 72

Spānija 54 54 50

Polija 54 54 50

Rumānija 36 33

nīderlande 27 27 25

Portugāle 24 24 22

Beļģija 24 24 22

Grieķija 24 24 22

Čehija 24 24 20

ungārija 24 24 20

zviedrija 19 19 18

Bulgārija 18 17

austrija 18 18 17

Slovākija 14 14 13

Dānija 14 14 13

Somija 14 14 13

īrija 13 13 12

Lietuva 13 13 12

Latvija 9 9 8

Slovēnija 7 7 7

Igaunija 6 6 6

Kipra 6 6 6

Luksemburga 6 6 6

Malta 5 5 5

Kopā 732 786 732

* Pēc Rumānijas un Bulgārijas uzņemšanas Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiks tikai šajās valstīs. no pārējām valstīm deputāti būs tie paši, kas ievēlēti 2004. gada vēlēšanās.

29

Kā Eiropas Parlaments darbojas?Parlamentārā gada laikā Eiropas Parlaments reizi mēnesī Strasbūrā (Francijā) rīko nedēļu garas plenārsēdes. Plenārsēdēs notiek publiskas debates, kā arī tiek uz­klausīti viedokļi un pieņemti lēmumi, balsojot par ES normatīvajiem aktiem. Papildu plenārsēdes, sauktas arī par mini­sesijām, tiek organizētas Briselē.

Sagatavošanās darbus Parlamenta plenārsēdēm veic komitejas. Tās bieži tiekas Bri­selē, lai būtu vieglāk uzturēt kontaktus ar Eiropas Komisiju un ES Padomi. Komite­jas regulāri uzklausa ziņojumus, kurus sagatavo pēc Eiropas Parlamenta deputātu pieprasījuma. Komitejas arī izstrādā ziņojumus un izvirza savus ierosinājumus tiem Komisijas priekšlikumiem, par kuriem Eiropas Parlamentam jāizsaka savs atzinums.

Tiesības iesniegt petīciju Ikviens iedzīvotājs, kurš pastāvīgi dzīvo kādā no ES dalībvalstīm un uzskata, ka viņa tiesības kādā ES darbības jomā ir pārkāptas, var iesniegt petīciju Eiropas Parlamen­tam sūdzības vai lūguma formā. arī uzņēmumiem, biedrībām un apvienībām ir tiesī­bas iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam.

Visām petīcijām jāattiecas uz ES darbību, jābūt saistītām ar ES līgumiem un Kopienu likumdošanu vai jābūt attiecinātām uz kādu no ES institūcijām. Fiziskas personas var iesniegt Eiropas Parlamentam petīcijas gan par lietām, kas attiecas uz sabiedrības interesēm (piemēram, arhitektūras, kultūras vai vides aizsardzības jomā), gan uz per­soniskajām interesēm (piemēram, tiesības uz pensiju).

Eiropas Parlamenta Petīciju komiteja izskata tai nodotās petīcijas un izlemj, vai tiks uzsāktas turpmākās darbības. Tad Petīciju komiteja var vērsties pie Eiropas Komisi­jas, lai tā rīkotos kā “līgumu sargs”. Eiropas Komisija var uzstāties tiesā pret jebkuras dalībvalsts varas iestādēm, ja Petīciju komiteja un Eiropas Komisija ir konstatējušas Kopienu tiesību pārkāpumu.

Eiropas Kopienu tiesa: likumu balsts

Eiropas Kopienu tiesa (EKT) nodrošina, lai Kopienas tiesības dažādās dalībvalstīs netiktu atšķirīgi interpretētas un piemērotas, kā arī lai dalībvalstis un ES institūcijas pildītu pienākumus, kas noteikti līgumos.

ES radītā īpašā tiesību sistēma tiek piemērota tikai Eiropas Kopienā, kas ir pirmā un svarīgākā no trim tā sauktajiem ES “pīlāriem”. Tādēļ to dēvē par “Kopienas tiesībām”, nevis ES tiesībām.

�0

Loma un pienākumiEKT pienākums ir uzklausīt visus strīdīgos jautājumus, kuros var būt iesaistītas da­lībvalstis, ES institūcijas, uzņēmumi vai indivīdi. Tiesai jāizlemj, vai kāda dalībvalsts nav pārkāpusi saistības, kas noteiktas līgumos, vai kāda institūcija nav pārsniegusi savu pilnvaru robežas vai arī nav pildījusi savus uzdevumus. EKT jākontrolē, vai Ko­pienas tiesības tiek vienādi interpretētas un piemērotas dalībvalstu varas iestādēs un tiesās. Veicot savus pienākumus, EKT pilda vairākus uzdevumus, ko dalībvalstīs pildītu dažādas tiesas, piemēram, konstitucionālās tiesas, administratīvās tiesas un vispārējās jurisdikcijas tiesas.

SastāvsEKT sastāv no divdesmit pieciem tiesnešiem un astoņiem ģenerāladvokātiem. Pēc Tiesas lūguma ES Padome ar vienprātīgu lēmumu var palielināt ģenerāladvokātu skaitu. Tiesnešus un ģenerāladvokātus uz sešiem gadiem, savstarpēji vienojoties, amatā ieceļ dalībvalstu valdības. Tiesnešus un ģenerāladvokātus izraugās no juristu vidus, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuri atbilst prasībām, kādas dalībvalstis parasti izvirza tiesnešu augstākajiem amatiem, vai kuru kompetence ir vispāratzīta. Tiesas tiesneši uz trim gadiem no sava vidus ievēl Tiesas priekšsēdētāju, kura darbī­bas termiņu var atjaunot. Tiesas priekšsēdētājs vada Tiesas darbu un ir priekšsēdē­tājs vislielākajos tiesas sastāvos tiesas sēdēs un apspriedēs. Ģenerāladvokāti palīdz EKT veikt tās uzdevumus. Viņi, ievērojot pilnīgu objektivitāti un neatkarību, atklātā tiesas sēdē izsaka pamatotus secinājumus par lietu, ja vien Tiesa nelemj citādi gadī­jumos, kad lieta nav saistīta ar jaunu tiesību jautājumu. Pašlaik no Latvijas par EKT tiesnesi ir apstiprināts Egils Levits. Saskaņā ar izlozi viņš amata pienākumus pildīs uz laiku no 2004. gada 1. maija līdz 2006. gada 6. oktobrim.

Lai paātrinātu Tiesas procesu, 1989. gadā pie EKT tika izveidota Pirmās instances tiesa. Tā izskata lietas, ko uzņēmumi vai indivīdi ierosinājuši pret Kopienas institūci­jām, piemēram, kompensācijas pieprasījumus par zaudējumiem vai bojājumiem, ko radījušas Kopienas institūcijas, Eiropas Komisijas lēmumu apstrīdējumus, piemē­rojot noteikumus par godīgu konkurenci vai antidempinga nodokļiem, kā arī lietas, ko izvirza ES institūciju darbinieki pret ES institūcijām kā darba devējiem. Pirmās instances tiesas lēmumi ir pakļauti apelācijai EKT, tikai pamatojoties uz likumu. Pir­mās instances tiesas sastāvā ir 25 tiesneši, kurus, tāpat kā EKT tiesnešus, ieceļ amatā dalībvalstu valdības uz sešiem gadiem. Tiesnešu darbības laiks var tikt atjau­nots. Pašlaik no Latvijas Pirmās instances tiesā par tiesnesi ir apstiprināta Ingrīda Labucka. Saskaņā ar izlozi viņa amata pienākumus pildīs uz laikā no 2004. gada 1. maija līdz 2007. gada 31. augustam.

�1

Eiropas Savienības Revīzijas palāta: cīņa pret naudas izšķērdēšanu

Eiropas Revīzijas palāta pārstāv ES nodokļu maksātāju intereses un ir ES “finanšu sirdsapziņa”. Dažkārt Revīzijas palātu sauc arī par Revīzijas tiesu. Revīzijas palāta pārbauda, vai ES godīgi un ekonomiski izlieto tai piešķirto naudu.

Finanšu uzraudzītājaEiropas Revīzijas palāta rūpīgi pārbauda katru eiro, ko saņem vai iztērē ES, neatka­rīgi no tā, vai nauda tiek izlietota atpalikušiem ES reģioniem vai ES apmācību prog­rammām. Revīzijas palātas darbība aptver ne tikai ES institūcijas, bet arī nacionālās, reģionālās un vietējās aģentūras, kas izmanto ES naudu, piemēram, strukturālo fon­du līdzekļus vai ES subsīdijas. Tām ir jāsniedz Revīzijas palātai pilnīgi visa pieprasītā informācija vai dokumenti.

Revīzijas palāta pārbauda, vai ES ienākumi un izdevumi ir izmantoti likumīgi, ekono­miski un paredzētajiem nolūkiem. ja nepieciešams, Revīzijas palāta var veikt pār­baudes bez iepriekšēja brīdinājuma gan ES institūcijās, gan dalībvalstīs, gan citās valstīs, kas saņēmušas ES finansiālo palīdzību.

ja Revīzijas palāta atklāj kļūdas un neprecizitātes vai arī tai ir aizdomas par krāpšanu, tiek informētas attiecīgās institūcijas, kas var piemērot nepieciešamos pasākumus. Ei­ropas Revīzijas palāta pievērš īpašu uzmanību sistēmu un procedūru vājajām vietām.

SastāvsRevīzijas palātā darbojas viens loceklis no katras ES dalībvalsts, kuru, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, amatā ieceļ ES Padome uz sešu gadu termiņu, ko var atjau­not. no Latvijas Revīzijas palātā darbojas Igors Ludboržs.

Revīzijas palāta ir pilnīgi neatkarīga institūcija. Tās locekļiem nav atļauts iesaistīties jebkāda cita veida profesionālajās attiecībās viņu darbības laikā. Revīzijas palāta at­rodas Luksemburgā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja: sociālo partneru iesaistīšana

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir pārstāvētas svarīgākās ES interešu grupas — darba devēji, arodbiedrības, patērētāji un citas interešu grupas vai neval­stiskās organizācijas. Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pilda padomdevēja fun­kcijas, un tai jāizsaka viedoklis par Eiropas Komisijas izteiktajiem priekšlikumiem.

�2

Ar ko nodarbojas?ES likumdošanas procesā Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pārstāv dažādu ekonomisko un sociālo grupu intereses. Tā sniedz padomus ES Padomei un Eiropas Komisijai, nosakot politiku kādā konkrētā ES jomā. Tādējādi Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ir vērā ņemama ietekme ES lēmumu pieņemšanas procesā.

Daudzās politikas jomās Eiropas Komisijai un ES Padomei, pirms tās pieņem tiesību aktus, ir jākonsultējas ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju. Dažos gadījumos ES institūcijas, ja ir nepieciešams, var lūgt Ekonomikas un sociālo lietu komitejai izteikt savu viedokli. Ekonomikas un sociālo lietu komiteja var arī izteikt savu viedokli par atsevišķiem ES darbības aspektiem bez iepriekšējas saskaņošanas.

Kas strādā?Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumi tiek gatavoti sešās nodaļās. atsevišķu jautājumu sagatavošanai nodaļas ieceļ ziņotāju. nodaļas var veidot arī apakškomitejas.

Ekonomikas un sociālo lietu komitejā ir pārstāvētas dažādās ekonomiskās un soci­ālās grupas, kas aptver darba devējus un darba ņēmējus (sociālos partnerus), lauk­saimniecības, transporta, tirdzniecības, mazo un vidējo uzņēmumu, brīvo profesiju, apdrošināšanas grupu un kooperatīvu pārstāvjus, patērētājus un vides aizstāvjus. Šīs grupas sadalās trīs apakšgrupās: darba devēji (1. grupa), darba ņēmēji (2. grupa) un citas interešu grupas (3. grupa).

Komitejas locekļus ar vienprātīgu lēmumu uz četriem gadiem ieceļ ES Padome. Pirms 2004. gada paplašināšanās Ekonomikas un sociālo lietu komitejā bija 222 locekļi, līdz Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanai ir 317 komitejas biedri, bet pēc Bulgārijas un Rumānijas uzņemšanas tajā būs 344 locekļi.

��

ValstsPārstāvju skaits 25 dalībvalstu sastāvā

Pārstāvju skaits saskaņā ar Nicas līgumu

Vācija 24 24

Francija 24 24

Itālija 24 24

apvienotā Karaliste 24 24

Spānija 21 21

Polija 21 21

Rumānija ­ 15

nīderlande 12 12

Grieķija 12 12

Portugāle 12 12

Beļģija 12 12

ungārija 12 12

Čehija 12 12

zviedrija 12 12

Bulgārija ­ 12

austrija 12 12

Slovākija 9 9

Dānija 9 9

Somija 9 9

īrija 9 9

Lietuva 9 9

Latvija 7 7

Slovēnija 7 7

Igaunija 7 7

Kipra 6 6

Luksemburga 6 6

Malta 5 5

Kopā 317 344

��

Reģionu komiteja: reģionu viedoklis

Daudzi lēmumi, kas pieņemti ES, tiek īstenoti ES reģionos. Reģioni var ietekmēt ES likumdošanu, jo to intereses un uzskatus pārstāv Reģionu komiteja. Tai ir divi uzde­vumi: pārstāvēt reģionu un to iedzīvotāju intereses un pārbaudīt, vai informācija par ES politiku tiek nodota reģioniem.

Loma un pienākumiReģionu komiteja pārstāv vietējo un re­ģionālo iestāžu intereses ES likumdoša­nas procesā. Tai ir padomdevējas statuss.

ja kāds ES lēmums ietekmē reģionu in­tereses, Eiropas Komisijai vai ES Pado­mei šajos jautājumos ir jākonsultējas ar Reģionu komiteju. Reģionu komiteja var arī pati izteikt savu viedokli ES politikas jautājumos, kas skar vietējo un reģionā­lo pašvaldību intereses.

Reģionu komitejas ietekme būtiski pieauga līdz ar amsterdamas līguma stāšanos spēkā. Svarīgākais komitejas uzdevums ir izvairīties no nelietderīgas darba sadrum­stalošanas un vairāk koncentrēties uz ES politikas reģionālajiem aspektiem.

SastāvsReģionu komitejas sastāvā ir 317 locekļi, kas pārstāv ES reģionālo un vietējo iestā­žu intereses. Pēc Rumānijas un Bulgārijas uzņemšanas Reģionu komitejā darbosies 344 locekļi. Reģionu komitejas locekļus apstiprina dalībvalstu valdības un ieceļ ES Padome uz četriem gadiem. Reģionu komitejas locekļi bieži vien ir pašvaldību vadī­tāji. Pārstāvju skaits Reģionu komitejā no katras valsts ir tāds pats kā Ekonomikas un sociālo lietu komitejā. Komitejas darbs notiek sešās komisijās.

Eiropas Investīciju banka

ES pastāv arī iestādes, kuras nav tik tieši iesaistītas ES politisko lēmumu pieņemša­nas procesā, tomēr ir nozīmīgas un veicina ES darbību.

Eiropas Investīciju banka ir ES “aizdevumu banka”. neatkarīgi no tā, vai nauda ir nepieciešama tilta būvniecībai vai notekūdeņu sistēmas iekārtām, Eiropas Investī­ciju banka nodrošina aizdevumus projektiem, kas palīdz attīstīt Eiropas integrācijas

�5

procesu, kā arī veicina ES ekonomisko un sociālo saliedētību. Eiropas Investīciju banka ir lielākā starptautiskā finanšu institūcija pasaulē, kas katru gadu sniedz aiz­devumus 35 miljardu eiro apmērā.

Eiropas ombuds

Kopš 1995. gada Eiropas Parlamentam ir ombuds jeb tiesībsargs. ombuda pakal­pojumi var tikt izmantoti, ja pastāvīgais ES iedzīvotājs uzskata, ka kāda ES insti­tūcija ir aizskārusi viņa tiesības. Šīs sūdzības izskata ombuds. ja tiek secināts, ka ES institūcijas nav rīkojušās pareizi, attiecīgajai iestādei ir jāatbild uz sūdzību trīs mēnešu laikā. atkarībā no tā, kāda atbilde tiek sniegta, ombuds sagatavo ziņojumu, ko iesniegt Eiropas Parlamentā un attiecīgā institūcijā. arī prasītājs tiek informēts par lietas iznākumu. Sūdzība jāiesniedz kādā no oficiālajām ES valodām, tajā skaitā latviešu. Tajā skaidri jānorāda savi personas dati, institūcija, pret kuru tiek iesniegta sūdzība, un kāds ir sūdzības pamatojums. Eiropas ombudu ievēl Eiropas Parlaments uz savu pilnvaru laiku.

Aģentūras

ES līdz šim ir izveidojusi 16 aģentūras, kas nodrošina atbalstu tās darbībai atseviš­ķās jomās. Katrai no aģentūrām ir savas īpašas funkcijas. aģentūras atrodas dažā­dās ES dalībvalstīs.

Eiropas Profesionālās apmācības attīstības centrs — veicina un attīsta profesio­nālo apmācību ES mūža garumā. atrodas Salonikos (Grieķijā).

Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonds — izstrādā un īsteno ide­jas labākiem dzīves un darba apstākļiem ES. atrodas Dublinā (īrijā).

Eiropas Vides aģentūra — apkopo un izplata savlaicīgu, objektīvu, ticamu un sav­starpēji salīdzināmu informāciju par vidi Eiropā. aģentūras locekles ir arī Islande, Lihtenšteina un norvēģija. atrodas Kopenhāgenā (Dānijā).

Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūra — aizsargā cilvēku un dzīvnieku veselību. Tā atbild par ES teritorijā lietoto cilvēkiem un dzīvniekiem domāto zāļu novērtēšanu un pārbaudi. Ņemot vērā aģentūras atzinumus, Komisija izlemj, vai jauno medicīnisko produktu drīkst pārdot ES. atrodas Londonā (apvienotajā Karalistē).

Kopējā tirgus harmonizācijas birojs (preču zīmes un dizains) — apkopo, pārbau­da un reģistrē Kopienas preču zīmes. Kopienas preču zīme ļauj firmai aizsargāt savu

��

preču zīmi, padarot to atšķirīgu no citām firmām, kā arī aizsargāt to pret kopēšanu ES teritorijā. nacionālās preču zīmes turpina pastāvēt vienlaicīgi ar Kopienas preču zīmēm. atrodas alikantē (Spānijā).

Eiropas Apmācības fonds — atbalsta profesionālās izglītības reformas un attīstību par­tnervalstīs (ES kandidātvalstis, Rietumbalkānu valstis, neatkarīgo valstu savienība un Mon­golija, Vidusjūras valstis un teritorijas, kas nav ES dalībvalstis). atrodas Turīnā (Itālijā).

Eiropas Narkotisko vielu un narkotiku atkarības pārraudzības centrs — nodro­šina objektīvus, ticamus un savstarpēji salīdzināmus datus par narkotiskajām vielām, to atkarību un sekām Eiropā. atrodas Lisabonā (Portugālē).

Kopienas Augu dažādības birojs — aizsargā un vada Kopienas augu sugu dažādī­bas aizsardzības sistēmu. Tādējādi firmām un indivīdiem, kuri ir radījuši jaunas augu sugas, iespēja savus atklājumus aizsargāt pret kopēšanas mēģinājumiem noteiktā laika periodā. atrodas anžē ( Francijā).

Eiropas Darba drošības un veselības aģentūra — apkopo, analizē un izplata informāciju, kas veicina darba drošības un veselības attīstību Eiropā. aģentūra ir trīspusēja organizācija, kas pārstāv valdības, darba devēju un darba ņēmēju asociācijas. atrodas Bilbao (Spānijā).

ES Institūciju tulkošanas centrs — nodrošina tulkošanu citām decentralizētajām Kopienas aģentūrām. atrodas Luksemburgā (Luksemburgā).

Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centrs — palīdz apkarot rasismu, ksenofobiju un antisemītismu Eiropā. Centrs sadarbojas ar Eiropas Padomi, apvienoto nāciju organizāciju un citām starptautiskām organizācijām. atrodas Vīnē (austrijā).

Eiropas Rekonstrukcijas aģentūra — atbild par ES atbalsta programmu vadīšanu Dienvidslāvijā (Serbijā, Kosovā un Melnkalnē un bijušajā Dienvidslāvijas republikā Maķedonijā). atrodas Salonikos (Grieķijā).

Eiropas Pārtikas drošības pārvalde — neatkarīga zinātniska padomdevējaģentūra visās pārtikas drošības jomās. atrodas Briselē (Beļģijā).

Eiropas Jūrniecības drošības aģentūra — nodarbojas ar jūrniecības drošības sistē­mu nodrošināšanu, lai samazinātu iespējas negadījumiem uz ūdens, jūras piesārņoju­miem no kuģiem, kā arī jūrā bojāgājušo cilvēku skaitu. atrodas Briselē (Beļģijā).

�7

Eiropas Aviācijas aģentūra — nodarbojas ar civilās aviācijas drošības un vides aiz­sardzības jautājumiem. Sekmē arī brīvu preču, personu un pakalpojumu kustību. at­rodas Ķelnē (Vācijā).

Eiropas Informācijas drošības aģentūra — ES nodrošina augsta līmeņa informā­cijas sistēmu un tīklu aizsardzību. analizē datus par riskiem, kas var kaitēt informāci­jas tehnoloģiju drošībai. atrodas Briselē (Beļģijā).

Eiropas Slimību novēršanas un kontroles centrs — stiprina Eiropas aizsardzību pret bīstamām infekcijas slimībām, piemēram, gripu, aIDS un citām. atrodas Solnā (zviedrijā).

Lēmumu pieņemšana Eiropas Savienībā

Lēmumu pieņemšanā ES līmenī ir iesaistītas vairākas iestādes. Viena pati ES iestāde nevar pieņemt likumdošanas aktu, tām jāsadarbojas citai ar citu. Lēmumu pieņemšanā lielākoties ir iesaistītas Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un ES Padome. Vairumā gadījumu Eiropas Komisija ierosina jaunus tiesību aktus, bet tos pieņem ES Padome kopā ar Eiropas Parlamentu. arī citām iestādēm un struktūrām ir sava loma.

ES lēmumu pieņemšanas noteikumi un procedūras ir noteiktas līgumos. Katrs ES tie­sību akts balstās uz konkrētu līguma pantu, ko sauc par aktu tiesisko pamatu.

Tiesību akti tiek pieņemti, izmantojot vienu no trim galvenajām procedūrām: koplē­muma, konsultāciju vai piekrišanas procedūru. Galvenā atšķirība starp tām ir veidā, kā Eiropas Parlaments sadarbojas ar ES Padomi. Konsultāciju procedūrā Eiropas Par­laments tikai sniedz savu atzinumu, bet koplēmuma procedūrā Parlaments patiešām dala pilnvaras ar ES Padomi. Eiropas Komisijai, ierosinot jaunu tiesību aktu, jāizvēlas, kuru procedūru ievērot. Izvēle lielā mērā ir atkarīga no priekšlikuma tiesiskā pamata.

Koplēmums Koplēmuma pieņemšanas procedūrā Eiropas Parlamentam un ES Padomei ir vienā­das likumdošanas pilnvaras. Eiropas Komisija nosūta priekšlikumu abām iestādēm. Katra no tām to lasa un apspriež divas reizes. ja tās nevar savstarpēji vienoties, priekšlikums tiek nosūtīts Samierināšanas komitejai, kuru veido vienāds pārstāv­ju skaits no ES Padomes un Eiropas Parlamenta. arī Eiropas Komisijas pārstāvji piedalās šīs komitejas sanāksmēs un veicina diskusijas. Kad komiteja ir panākusi vienošanos, pieņemtais teksts tiek nosūtīts Eiropas Parlamentam un ES Padomei izskatīšanai trešajā lasījumā, lai šīs iestādes varētu pieņemt to kā tiesību aktu.

�8

Koplēmuma procedūru piemēro šādās jomās:

­ nediskriminēšana attiecībā uz tautību;­ tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties ES valstīs;­ darba ņēmēju brīva pārvietošanās; ­ sociālais nodrošinājums migrējošiem darba ņēmējiem; ­ tiesības veikt uzņēmējdarbību; ­ transports; ­ iekšējais tirgus; ­ nodarbinātība; ­ muitas sadarbība; ­ cīņa pret sociālo atstumtību; ­ līdztiesīgas iespējas, vienlīdzīga attieksme; ­ lēmumu īstenošana attiecībā uz Eiropas Sociālo fondu; ­ izglītība; ­ arodmācības; ­ kultūra; ­ veselība; ­ patērētāju aizsardzība; ­ Eiropas komunikāciju tīkli; ­ lēmumu īstenošana attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu; ­ zinātniskā izpēte; ­ vide; ­ pārredzamība; ­ krāpšanas novēršana un apkarošana; ­ statistika; ­ datu aizsardzības padomdevējas iestādes izveidošana.

Konsultāciju procedūraKonsultāciju procedūrā Eiropas Komisija priekšlikumu iesniedz gan ES Padomei, gan Eiropas Parlamentam, taču Padome ir tā, kas oficiāli apspriežas ar Parlamentu un citām iestādēm, piemēram, Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu ko­miteju, kuru atzinumi ir ES lēmumu pieņemšanas procesa neatņemama sastāvdaļa.

Dažos gadījumos konsultācijas ir obligātas, jo to pieprasa tiesiskais pamats un priekš­likums nevar kļūt par tiesību aktu bez Parlamenta atzinuma. Citos gadījumos konsultā­cijas nav obligātas, un Komisija tikai ierosina, lai Padome apspriestos ar Parlamentu.

Visos gadījumos Eiropas Parlaments var apstiprināt Komisijas priekšlikumu, noraidīt to vai lūgt izdarīt grozījumus. ja Parlaments lūdz izdarīt grozījumus, Komisijai jāizvērtē visas

�9

Parlamenta ieteiktās izmaiņas. ja tā pieņem kādu no šiem ieteikumiem, tā nosūta Padomei grozītu priekšlikumu. Padome izskata grozīto priekšlikumu un pieņem to tādu, kāds tas ir, vai arī izdara papildu grozījumus. Šajā proce­dūrā, tāpat kā visās citās, Padome grozījumus var izdarīt tikai ar vienprātīgu lēmumu.

Konsultāciju procedūras jomas:

­ policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās; ­ ES līgumu grozīšana; ­ diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās piederības, reliģiskās vai politiskās

pārliecības, darbnespējas, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ; ­ ES pilsonība; ­ lauksaimniecība; ­ vīzas, patvērums, imigrācija un citas jomas saistībā ar personu brīvu pārvietošanos; ­ transports (ja tam ir būtiska ietekme uz kādu reģionu); ­ konkurences noteikumi; ­ nodokļu režīms; ­ ekonomiskā politika; ­ “pastiprināta sadarbība”, t.i., kārtība, kas ļauj grupai dalībvalstu strādāt kopā

kādā noteiktā jomā, pat ja citas dalībvalstis vēl nevēlas piedalīties.

Dažās jomās, piemēram, nodokļu politikā, ES Padomes lēmumam jābūt vienprātīgam.

Piekrišanas procedūraPiekrišanas procedūra nozīmē, ka ES Padomei jāsaņem Eiropas Parlamenta piekrišana, pirms tiek pieņemts kāds konkrēts nozīmīgs lēmums. Procedūra ir tāda pati kā konsultāciju gadīju­mā, izņemot to, ka Eiropas Parlaments nevar grozīt priekšlikumu: tam priekšlikums ir vai nu jāpieņem, vai jānoraida. Pieņemšanai (piekrišanai) vajadzīgs absolūts nodoto balsu vairākums.

Piekrišanas procedūras formas:

­ specifiski Eiropas Centrālās bankas uzdevumi; ­ Eiropas centrālo banku sistēmas/Eiropas Centrālās bankas Statūtu grozījumi; ­ struktūrfondi un kohēzijas fondi; ­ vienota Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūra; ­ noteikti starptautiski nolīgumi; ­ jaunu dalībvalstu pievienošanās.

�0

Ko Eiropas Savienība nozīmē man?

Ceļošana ES

Iespējams, par vissvarīgāko sasniegumu ES attīstībā jāuzskata pārvietošanās brīvība: ES pilsoņi var brīvi ceļot uz jebkuru ES valsti. Ļaudis var arī iegādāties preces per­sonīgajām vajadzībām jebkurā dalībvalstī un vest tās uz savu valsti, nemaksājot par tām papildu nodokļus. Iepirkšanos un ceļošanu atvieglo arī tas, ka no 2002. gada 1. janvāra divpadsmit ES dalībvalstīs tiek izmantota vienota nauda — eiro.

Lai ceļotu ES teritorijā, dalībvalstu pilsoņiem, ieskaitot Latvijas pilso­ņus, nav nepieciešamas vīzas. Savukārt Latvijas nepilsoņiem, lai ceļotu uz citām ES dalībval­stīm, jāsaņem attiecīgās dalībvalsts vai Šenge­nas vīza. Bez vīzām Lat­vijas nepilsoņi var ceļot uz Lietuvu, Igauniju un Dāniju.

Ieceļojot un uzturoties kādā ES dalībvalstī, atļautais uzturēšanās ilgums bez vīzas ir līdz 90 dienām pusgada laikā. uzturoties ES valstī ilgāk par noteikto laiku, nepiecie­šama uzturēšanās atļauja.

Lai šķērsotu robežu, jebkurai personai, arī bērnam, jābūt derīgam ceļošanas doku­mentam — pasei. Katrā valstī var būt atšķirīgas prasības ieceļotāju pases derīguma termiņam, tāpēc šī informācija precizējama katras valsts vēstniecībā.

ES pilsonība piešķir ES pilsoņiem jaunas tiesības. Piemēram, ja ES pilsoņiem rodas sarežģījumi atvaļinājuma laikā vai ceļojot ārpus ES, viņi var lūgt atbalstu, padomu vai palīdzību citu ES dalībvalstu vēstniecībās.

arī, lai iegūtu vadītāja tiesības, visā ES teritorijā ir jākārto vienots braukšanas pār­baudījums. Latvijā iegūta autovadītāja apliecība ir derīga visā ES teritorijā.

�1

Mobilo tālruņu sakari ES valstīs

Pateicoties “Starptautiskajai viesabonēšanai”, mobilo tālruņu lietotājiem ir iespēja savus tālruņus izmantot ārvalstīs. zvanīt un saņemt zvanus ir iespējams, izmantojot to pašu numuru, kuru lietotājs izmanto savā valstī. Šim nolūkam mobilā tīkla operato­ram jānoslēdz starptautiskās viesabonēšanas līgumi ar operatoriem citās valstīs.

2005. gada jūlijā Eiropas Komisija izveidoja interneta mājas lapu: http://europa.eu.int/information_society/activities/roaming/index_en.htm ar mērķi palīdzēt patērētājiem izvēlēties izdevīgāko piedāvājumu mobilā tālruņa lietošanai ārvalstīs. Šajā mājas lapā ir publiskoti viesabonēšanas tarifi, kurus piedāvā operatori visās 25 ES dalībvalstīs, tādējādi palīdzot patērētājiem gūt reālu priekšstatu par viesabonēšanas tarifiem kon­krētās valstīs un sniedzot norādes par starptautiskās viesabonēšanas rēķiniem.

112 — vienots ES ārkārtas tālruņa numurs

Pieaugot starptautisko darījumu braucienu un ģimeņu skaitam, kas regulāri dodas brīvdienās uz ārzemēm, Eiropas neatliekamās palīdzības dienestu numurs ir ļoti bū­tisks. 112 ir ārkārtas tālruņa numurs, pa kuru var zvanīt ārkārtas dienestiem jebkurā ES dalībvalstī no fiksētā vai mobilā tālruņa. Cilvēkiem, piezvanot uz 112, atbildēs operators, kurš atkarībā no katras nacionālās valsts specifikas savienos vai nu tie­ši ar pieprasīto adresātu, vai arī ar kādu no speciālajiem ārkārtas dienestiem (ātro medicīnisko palīdzību, ugunsdzēsējiem u.c.). Vairumā gadījumu operators var atbildēt vairākās valodās.

Darbs ES

Lai gan Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti, Latvijas pilsoņi vēl nebauda tiesības uz pilnīgi brīvu darbaspēka kustību. Brīva darbaspēka kustība pastāv starp Latviju un pārējām deviņām jaunajām ES dalībvalstīm. Savukārt apvienotā Karaliste, īrija un zviedrija ir noteikušas atvieglotus nosacījumus (atvērušas savu darba tirgu) jauno dalībvalstu, tajā skaitā arī Latvijas, pilsoņiem.

ja persona dodas strādāt uz kādu citu ES dalībvalsti, par iespējām atrast tur darbu var interesēties nodarbinātības valsts aģentūrā, kā arī izmantot “Eures” tīklu. Tas ir ES dalībvalstu, kā arī Islandes, norvēģijas un Šveices nodarbinātības dienestu vie­notais tīkls, kurā pieejama informācija par darba iespējām šajās valstīs — vakances, darba meklētāju CV, darba un dzīves apstākļi u.c. uzziņas.

�2

Pirms došanās strādāt uz kādu no ES valstīm jānoskaidro:

• darba piedāvājuma ticamība un tas, vai izvēlētā firma, kura iekārto darbā ārze­mēs, ir saņēmusi nodarbinātības valsts aģentūras izsniegtu licenci;

• dokumentu noformēšanas procedūra valstī, kura izvēlēta darbam;• darba veikšanai nepieciešamās svešvalodu zināšanas;• vai attiecīgās personas iegūtā izglītība izvēlētajā valstī tiek atzīta;• piedāvātie darba apstākļi un detalizēts darba līgums;• nepieciešamais iztikas minimums, kā arī dzīves apstākļi izvēlētajā valstī.

Pirms došanās strādāt ārpus Latvijas jāsagādā un jāņem līdzi:

• pase;• veselības un nelaimes gadījumu apdrošināšanas polise;• Eiropas veselības apdrošināšanas karte neatliekamās medicīniskās palīdzības

saņemšanai. Tā darbojas 12 mēnešus;• izglītības dokumenti, kā arī notariāli apliecinātas to kopijas. Dokumenta kopijai

jābūt tulkotai tās valsts valodā, uz kuru dodas; • CV un fotogrāfijas;• pietiekami iztikas līdzekļi un kredītkartes.

Ierodoties kādā no ES valstīm, ir jānoformē nepieciešamie doku­menti darba sākšanai (darba līgums, darba atļauja (ja tiek prasīta), uzturēšanās atļauja un dzīvesvietas deklarā­cija). uzturoties valstī, jāievēro atļautais uztu­rēšanās laiks.

��

Veselība un sociālā aizsardzība

Kopš 2004. gada 1. maija Latvijas pilsoņi, uzturoties citās ES dalībvalstīs, tiesībās un pienākumos sociālās drošības jomā tiek pielīdzināti šo valstu pilsoņiem. Pārvietojo­ties ES teritorijā, Latvijas pilsoņi nezaudē jau uzkrātās sociālās drošības tiesības, tiek nodrošināts pabalstu eksports.

ES dalībvalstīs, kā arī Is­landē, Lihtenšteinā un norvēģijā Latvijas iedzī­votājiem, kuri izņēmuši Eiropas veselības apdro­šināšanas karti (EVaK), pieejama tāda pati neat­liekamā un nepieciešamā medicīniskā palīdzība par tādu pašu samaksu, kāda tā ir attiecīgās valsts pil­soņiem.

Personai ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību visās valsts ārstniecības iestādēs. Pri­vātajām ārstniecības iestādēm nav pienākuma sniegt bezmaksas palīdzību, tāpēc katram pašam pirms palīdzības saņemšanas ir jānoskaidro, vai tiek pieņemtas EVaK. Bieži vien bezmaksas palīdzības saņemšana var nebūt iespējama kūrortos, kur nereti atrodamas tikai privātas ārstniecības iestādes. Par sniegtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem personai nav jānorēķinās, bet dažās valstīs var būt jāmaksā noteiktā pacienta iemaksa (tāda ir arī Latvijā). atsevišķās valstīs par visu sniegto medicīnisko palīdzību būs jānorēķi­nās ārstniecības iestādē, bet pēc tam attiecīgās valsts kompetentajai iestādei jāprasa iz­tērēto summu atlīdzināt (šāda kārtība ir spēkā Beļģijā, Francijā un Luksemburgā). EVaK nesedz pakalpojumus, kas nodrošinātu pacienta repatriāciju smagu slimību, traumu vai nāves gadījumā. EVaK nenodrošina tiesības uz plānoto medicīnisko palīdzību.

EVaK ir tiesības saņemt ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuram Latvijā ir piešķirts personas kods. Latvijā EVaK saņemšana ir bezmaksas, un tās derīguma termiņš ir viens gads.

Saskaņā ar ES sociālās aizsardzības principiem darba ņēmējiem ir jāsaņem sociālās aizsardzības garantijas tajā valstī, kurā viņi dzīvo un strādā. Katrs, kas dzīvo vai strādā citā ES dalībvalstī, parasti šajā valstī arī saņem veselības apdrošināšanu un slimības gadījumā pabalstu, ko nodrošina šīs valsts veselības apdrošināšanas sistēma. Pabal­sti sociālās aizsardzības jomā dažādās valstīs atšķiras.

��

Sociālās garantijas

Latvijas pilsoņiem, kuri likumīgi strādā kādā no ES dalībvalstīm, ir iespēja iesaistīties šīs valsts sociālās drošī­bas sistēmā un saņemt tās sniegtās garantijas. Viņiem šajā ES dalīb­valstī ir tādas pašas tiesības un pienākumi sociālās drošības jomā kā šīs valsts pilsoņiem. Tādēļ, dodoties uz citu ES dalībvalsti, jāno­skaidro, kādas sociālās

drošības garantijas šī valsts nodrošina saviem pilsoņiem. Sociālās drošības sistēma aptver tādus ienākumu zaudēšanas riskus kā vecums, invaliditāte, apgādnieka zau­dējums, slimība, nelaimes gadījums darbā, arodslimība, dažādas kompensācijas par papildu izdevumiem ģimenei ar bērniem, bezdarbs.

ja darba ņēmējs kādā ES dalībvalstī nav nostrādājis pietiekami ilgu laiku, lai viņam būtu tiesības uz kādu pabalstu, tiek ņemti vērā arī citās dalībvalstīs nostrādātie lai­ka periodi (periodu summēšanas princips). Latvijas pilsoņi, pārceļoties uz dzīvi kādā no ES dalībvalstīm, nezaudē tiesības uz pabalstiem un pensijām, ko viņi ir ieguvuši Latvijā. Piešķirtie pabalsti tiek pārskaitīti uz personas norādīto bankas kontu jebkurā dalībvalstī (pabalstu eksporta princips).

Latvijas pilsoņiem, strādājot un dzīvojot kādā no ES valstīm, ir tiesības saņemt šādas pensijas un pabalstus:

• vecuma pensiju;• invaliditātes pensiju;• apgādnieka zaudējuma pensiju;• atlīdzību sakarā ar nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām;• slimības un maternitātes pabalstu;• bezdarbnieka pabalstu;• apbedīšanas pabalstu;• ģimenes pabalstu.

�5

Izglītība un kultūra

ES apvieno atšķirīgas valodas, kultūras un iz­glītības sistēmas. ES devīze — vienoti daudz­veidībā — apliecina, ka viena no ES pamatvēr­tībām ir dažādība. Dalīb­valstis pašas ir atbildīgas par kultūras un izglītības jautājumiem. ES, savu­kārt, mudina cilvēkus izzināt citas kultūras un veicina dažādas apmai­ņas programmas.

Studenti un strādājoši jaunieši var izmantot ES izglītības programmas, lai pabeigtu iz­glītošanos kādā citā ES valstī. SoCRaTES, LEonaRDo un programma “jaunatne” ļauj jauniešiem iepazīties ar citu valstu apmācības sistēmām, kā arī apgūt svešvalodas. Eiropas Brīvprātīgo dienests palīdz jauniešiem iepazīties ar citām valstīm un kultūrām.

ES pilsoņi var studēt Eiropas Savienībā, paši izvēloties valsti un studiju virzienu. Stu­dentus no citām ES valstīm nedrīkst diskriminēt attiecībā uz programmas izvēli vai mācību maksu salīdzinājumā ar savas valsts studentiem.

Studentiem no citām ES dalībvalstīm ir tie­sības uz uzturēšanās atļauju. Direktīva par studentu tiesībām uz uzturēšanos tiek pie­mērota, ja studenti at­rodas citā dalībvalstī ti­kai studiju nolūkos. ja studenti atrod darbu, tiem jāievēro ES no­teikumi par brīvu pār­vietošanos. Tāpat kā citiem strādājošajiem,

��

arī studentiem ir jāparaksta darba līgums vai jābūt sertifikātam, ko sniedz darba devējs. Studentiem nevar liegt strādāt. arī studentu ģimenēm ir tiesības palikt valstī un bez speciālām formalitātēm sameklēt darbu.

ar īpašu programmu palīdzību tiek veicināta arī kultūras apmaiņa starp dalībvalstīm. Tiek atbalstīti, piemēram, starptautisku jauniešu orķestru priekšnesumi, Eiropas no­zīmes pieminekļu atjaunošana vai starptautiski filmu un televīzijas projekti.

Kvalifikāciju atzīšana

Katram, kurš vēlas strādāt reglamentētā profesijā citā ES dalībvalstī, ir jābūt atbil­stošai profesionālai kvalifikācijai, kas tiek pieprasīta attiecīgajā valstī. Reglamentē­to profesiju profesionālās kvalifikācijas ir savstarpēji atzītas visās dalībvalstīs. Sīki definētus papildu nosacījumus var izvirzīt tikai tad, ja gala eksāmenos vai izglītības programmu saturā ir vērā ņemamas atšķirības.

ES jau kopš septiņdesmitajiem gadiem ir pieņēmusi vairākas direktīvas par atsevišķām profesijām. Šīs direktīvas nosaka diplomu atzīšanu, galvenokārt medicīnas jomā, t.i., ārstu, zobārstu, veterinārārstu, medmāsu, vecmāšu un farmaceitu, kā arī arhitektu diplomiem.

Tomēr, kad šīs direktīvas tika izstrādātas, kļuva skaidrs, ka vairumam profesiju ir ļoti grūti saskaņot programmu saturu. Šī iemesla dēļ dalībvalstis veic diplomu atzīšanu pēc savstarpējas uzticēšanās principa. Citas valsts diploms lielākoties tiek atzīts tad, ja tas piešķir tiesības praktizēt attiecīgajā profesijā valstī, kurā diploms ir izsniegts. Tam ir viens priekšnosacījums, proti, izglītības programmai, kuru persona ir apguvusi, nav būtisku atšķirību salīdzinājumā ar valsti, kurā persona vēlas praktizēt. Tomēr, ja izglītības programmas būtiski atšķiras, personai var pieprasīt nokārtot spēju pārbau­des testu vai arī strādāt kāda uzraudzībā adaptācijas periodā.

Šādos gadījumos ES pilsoņiem ir tiesības izvēlēties pārbaudījumu vai adaptācijas periodu. Spēju pārbaudes tests visās ES valstīs ir obligāts tikai juridisko profesiju pārstāvjiem (advokātiem, nodokļu konsultantiem u.c.).

Divas vispārēja rakstura direktīvas attiecas uz universitāšu diplomu un vienādu kva­lifikāciju atzīšanu, kā arī to diplomu atzīšanu, kas izsniegti pēc īsāka studiju perioda, piemēram, terapeitu un medmāsu profesijās. Šīs ES direktīvas piemēro tikai reglamen­tētām profesijām, t.i., profesijām, kuras juridisku iemeslu dēļ var praktizēt tikai attiecīgā diploma vai sertifikāta īpašnieki. Šādas profesijas ir skolotāji, advokāti un inženieri. Visu pārējo profesiju pārstāvjiem, kuri vēlas strādāt vai uzsākt uzņēmējdarbību kādā citā ES valstī, pamatojoties uz profesionālo kvalifikāciju, nav nekādu šķēršļu.

�7

Pētniecība

zinātne un pētniecība vienmēr ir bijušas svarīgas nozares mūsu ikdienas dzīvē un ekonomiskās labklājības veicināšanā. Mūs­dienās tehnoloģijas attīstās nepieredzētā ātrumā, un tādā pašā ātrumā pieaug arī pētniecības izmaksas. Tādēļ, lai būtu konku­rētspējīgas, ES dalībvalstis apvienojas, vei­cot pētniecisko darbu kopīgiem spēkiem.

ES ir daudzas programmas, kuras veicina pētniecību dažādās zinātnes jomās, piemē­ram, biomedicīnā un transporta attīstībā. arī Latvijas zinātnieki sekmīgi piedalās ES zi­nātnes un pētniecības projektos, kas vērsti uz Eiropas konkurētspējas paaugstināšanu pasaules tirgū. Iepriekš to nodrošināja ES piektā ietvara programma (no 1998. līdz 2002. gadam), kuras finansējuma kopējais apjoms bija 15 miljardi eiro. Tagad darbo­jas sestā ietvara programma (no 2002. līdz 2006. gadam), kuras finansējuma kopējais apjoms ir 18 miljardi eiro.

Tirdzniecības politika

ES vienotais tirgus ir atvērts starptautiskajai tirdzniecībai. ES ir kopēja tirdzniecības politika, kas nosaka preču importu un eksportu. Brīvā preču kustība ir viena no ES pamatbrīvībām, kas nodrošina vienotā tirgus darbību. ES ir izveidota muitas savie­nība, kuras ietvaros jebkura prece var tikt brīvi pirkta un pārdota pāri dalībvalstu robežām, un šādai preču kustībai netiek noteikti ierobežojumi (muitas tarifi, kvotas, diskriminējoši nodokļi u.c.).

2004. gada 1. maijā Latvija, kļūstot par pilntiesīgu ES dalībvalsti, ir kļuvusi par pa­saules lielākā iekšējā tirgus dalībnieci. Tas nozīmē, ka uzņēmēji var brīvi eksportēt savas preces uz visām ES dalībvalstīm, kā arī uz Eiropas Brīvās tirdzniecības aso­ciācijas valstīm — norvēģiju, Islandi un Lihtenšteinu. Šis plašais un stabilais tirgus aptver vairāk nekā 450 miljonus patērētāju.

�8

Gandrīz visas jaunattīstības valstis ir parakstījušas līgumus ar Eiropas Kopienu. Tā­dējādi šīm valstīm tiek nodrošināti izdevīgi tirdzniecības apstākļi un sniegts finansiāls atbalsts. ES ir liela ietekme starptautiskās apspriedēs par pasaules tirdzniecības li­beralizāciju, ko organizē Pasaules Tirdzniecības organizācija.

Vienotais tirgus

Produktiem, kas tiek pārdoti Kopienas terito­rijā, muitas nodokļus atcēla 1986. gadā. Kopš tā brīža importētās preces no valstīm, kuras nav ES sastāvā, ir pakļautas vienotām nodokļu likmēm. 1993. gada 1. janvārī liela, standar­tizēta ES tirgus izveide tika pabeigta. Robež­kontroles tagad pieder pagātnei. uzņēmumi var brīvi piedāvāt savas preces citās dalībval­stīs un naudu ieguldīt jebkurā ES valstī.

Latvijas kā ES dalībvalsts robežas ar Lietuvu un Igauniju ir ES iekšējās robežas, turpretī ar Krieviju un Baltkrieviju — ES ārējās robežas. Robežkontroles punktos uz iekšējām robe­žām ievedamo un izvedamo preču pārbaudes vairs netiek veiktas, jo brīvas preču kustības apstākļos preces nav jādeklarē un muitas nodoklis nav jāmaksā. Savukārt uz ārējām ro­bežām fiziska muitas kontrole tiek saglabāta. arī lidostās un ostās muita joprojām kontrolē

no trešajām valstīm (t.i., no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis) iebraukušās perso­nas un viņu ievestās preces. Tāpēc jāatceras, ka būtiski atšķiras kontrole precēm, ko ievedat no ES un ārpus ES esošajām valstīm. ES patērētāji var iegādāties pre­ces jebkurā ES valstī un pārvest pirkumus pāri iekšējām robežām. Vienīgais nosacī­jums — precēm jābūt paredzētām vienīgi personiskajām vajadzībām.

neraugoties uz brīvo preču kustību starp ES dalībvalstīm, joprojām pastāv vairāki ierobežojumi:

­ ievedot Latvijā transporta līdzekļus, ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis (PVn), kā arī vieglo automobiļu un motociklu nodoklis;

­ akcīzes precēm ir noteikti apjoma ierobežojumi. Bez akcīzes nodokļa nomak­sas viena persona drīkst ievest līdz:

�9

• 800 cigarešu, 400 cigarellu, 200 cigāru, 1 kg smēķējamās tabakas;• 110 litrus alus, 90 litrus vīna (tajā skaitā ne vairāk par 60 litriem dzirkstošā

vīna) vai citu raudzēto dzērienu, 20 litrus alkohola starpproduktu, 10 litrus pārējo alkoholisko dzērienu;

• 10 kilogramus kafijas;• 110 kilogramus bezalkoholisko dzērienu.

ja ievedamo akcīzes preču apjoms vienai personai pārsniedz noteikto daudzumu, tad nākamo piecu darba dienu laikā pēc preču ievešanas vai saņemšanas Latvijā iekšzemes Valsts ieņēmumu dienesta iestādē ir jānomaksā akcīzes nodoklis.

Ekonomikas un monetārā savienība

Eiropas ekonomiskās integrācijas attīstība lika astoņdesmitajos gados nopietni ap­svērt vienotās valūtas ieviešanas lietderību. EEK dalībvalstis rūpīgi apsvēra visus “par” un “pret”, tika vispusīgi analizēta ekija (bezskaidras naudas Eiropas valūtas vienība, ko 1995. gadā sāka dēvēt par “Eiro”) lietošanas pieredze. Secinājums bija viens: vienotā valūta ir nepieciešama. Tomēr laiks līdz vienotās valūtas ieviešanai bija diezgan ilgs. Tās ieviešana notika vairākos posmos.

ES vienotās valūtas nosaukuma “eiro” un tās simbola pamatā ir Eiropas nosaukums un grieķu burts “epsilons” ar divām paralēlām strīpām, kas simbolizē stabilitāti.

50

1999. gada 1. janvārī vienpadsmit ES dalībvalstis (austrija, Beļģija, Francija, īrija, Itālija, Luksemburga, nīderlande, Portugāle, Somija, Spānija un Vācija) bezskaidras naudas norēķinos sāka izmantot eiro. no 2002. gada 1. janvāra šīs valstis un Grieķija arī skaid­ras naudas norēķinos sāka izmantot eiro, kas aizvietoja šo valstu nacionālās valūtas.

Eiro ir vairākas priekšrocības. Ceļojot Ekonomikas un monetārās savienības robežās, vairs nevajag mainīt naudu. uzņēmumi var plānot darbību, neuztraucoties par valūtas kursu svārstībām. Ir vieglāk salīdzināt cenas.

Latvijā un citās jaunajās ES dalībvalstīs nenotiks atsevišķs referendums par pievienoša­nos eirozonai. Līdz ar tautas balsojumu par pievienošanos ES tika apstiprināta arī vēlme pievienoties eirozonai. Latvija izteikusi cerību pievienoties eirozonai 2008. gadā.

Lai valsti uzņemtu Eiropas Monetārajā savienībā, tai jāizpilda vairāki nosacījumi. Val­stij obligāti jābūt pilntiesīgai ES loceklei. Pievienošanās līgumā norādīts, ka Latvija apņemas nomainīt savu nacionālo valūtu latu pret eiro. Tam pienācīgi jāsagatavojas, jāpanāk, lai būtu izpildīti tā saucamie Māstrihtas kritēriji:

­ valsts fiskālais deficīts, gada jaunais iekšējais parāds nedrīkst pārsniegt 3 pro­centus no iekšzemes kopprodukta;

­ valsts kopējais parāds (iekšējais un ārējais) nedrīkst pārsniegt 60 procentus no iekšzemes kopprodukta;

­ ilgtermiņa kredīta procentu vidējā likme nedrīkst pārsniegt vidējo procenta lik­mi vairāk nekā par diviem procentiem salīdzinājumā ar trim ES valstīm ar visze­mākām kredīta procenta likmēm;

­ valstī divus gadus pirms iestāšanās pieteikuma Ekonomikas un monetārajā sa­vienībā nedrīkst īstenot nacionālās valūtas devalvāciju un šīs valūtas maiņas kursa svārstībām jābūt 2,25 procentu ietvaros;

­ inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,55 procentiem pārsniegt inflācijas vidējo līmeni, kāds ir trijām ES dalībvalstīm ar viszemāko patēriņa gada cenu pieaugumu.

Patērētāju aizsardzība

Patērētāji izmanto Eiropas kopējo tirgu, pērkot gan automašīnas, gan pārtiku, gan rotaļlietas. Lai patērētāji varētu izbaudīt visas kopējā tirgus priekšrocības, jāzina, ka viņu intereses vienmēr būs aizsargātas. Patērētājiem jābūt iespējai salīdzināt cenas un kvalitāti, zināt savas tiesības un kā tās izmantot.

Patērētāju tiesības nozīmē, ka veikalos varam nopirkt noteiktiem kvalitātes standar­tiem atbilstošu, nekaitīgu pārtiku, drošas elektropreces, pārbaudītu kosmētiku, kā arī

51

rotaļlietas bērniem, kas nav kaitīgas viņu veselībai un neapdraud mazuļu dzīvību. Pa­tērētāju tiesību aizsardzība nozīmē arī maldinošas reklāmas aizliegumu un tiesības saņemt atpakaļ naudu, ja iegādāta nekvalitatīva prece.

ES nodrošina augsta līmeņa patērētāju aizsardzību visās dalībvalstīs un sniedz patē­rētājiem plašu informāciju — sākot ar nolikumiem, kas nosaka pārtikas un kosmēti­kas sastāvu, un beidzot ar CE drošības zīmi. CE marķējums apliecina, ka produkts ir ražots atbilstoši ES kvalitātes un drošības standartiem.

Lai uz mūsu galdiem nonāktu droša un nekaitīga pārtika, Latvijā par to rūpējas Pār­tikas un veterinārais dienests. Latvijā tiek īstenota pārtikas uzraudzības koncepcija “no lauka līdz galdam”. Tas nozīmē, ka tiek veikta:

­ veterinārā kontrole (uzrauga dzīvnieku veselību un labturību, lai pasargātu pa­tērētājus no iespējas, ka dzīvnieki tiktu baroti ar nekvalitatīvu pārtiku, kas vēlāk varētu kaitēt cilvēkam);

­ pārtikas ražošanas un izplatīšanas uzraudzība (produkta kvalitāte ir cieši saistīta ar to, kā notiek tā ražošana un kā tas tiek uzglabāts, kad nonācis tirdzniecībā);

­ laboratoriskā kontrole;­ sanitārā robežkontrole (pārtikas produktu kontrole uz ES ārējās robežas, lai

nepieļautu nekvalitatīvas produkcijas ievešanu ES teritorijā).

52

Kopējā lauksaimniecības politika

ES Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) pastāv jau 50 gadus. Tā ir viena no gal­venajām ES politikām, tās uzturēšanai tiek tērēti prāvi ES budžeta līdzekļi (aptuveni viena trešdaļa). KLP attīstība vienmēr ir bijusi viena no Eiropas Kopienas pamatuz­devumiem.

Latvijas zemnieki tiek uzskatīti par vieniem no lielākajiem ieguvējiem, Latvijai kļūs­tot par ES dalībvalsti. Lauksaimniecības jomā tiek piemēroti ES KLP tirgus atbals­ta maksājumi (intervences pasākumi, eksporta atbalsts, importa ierobežojumi) un tiešie maksājumi, tā nodrošinot kopīgu tirgus aizsardzību, kā arī priekšrocības ES ražotajiem produktiem salīdzinājumā ar importētajiem no trešajām valstīm un paaug­stinot konkurētspēju iekšējā tirgū. zemniekiem ir brīvi pieejams ES kopējais tirgus, tādējādi nodrošinot ražotājiem lielākas iespējas realizēt produkciju, kā arī ražošanā nepieciešamo izejvielu un resursu pieejamību. ES, tajā skaitā arī Latvijas, ražotāju un eksportētāju konkurētspējas nodrošināšanai trešajos tirgos tiek piemērotas ekspor­ta atmaksas. Savukārt ES iekšējā tirgus aizsardzībai var piemērot speciālos tirgus aizsardzības pasākumus. Lauksaimniekiem pieejams arī atbalsts tiešo maksājumu, prēmiju un kompensāciju veidā, pagaidu valsts atbalsts, kas noteikts iestāšanās ES līgumā, un nacionālās subsīdijas, kā arī atbalsts palīdzības maksājumu veidā lauku vides attīstībai.

5�

Ievērojami pieaudzis finansiālais atbalsts bioloģiskās lauksaimniecības produktu ra­žotājiem. Tas rada papildu ienākumu iespējas lauku iedzīvotājiem. atbalsts paredzēts Lauku attīstības plāna ietvaros no ES strukturālajiem fondiem.

ES īpaši tiek domāts ne tikai par lauksaimnieciskās ražošanas atbalstīšanu, bet arī par lauku attīstīšanu. Pēdējos gados pieņemti būtiski lēmumi par KLP reformēšanu. Par galveno KLP reformu, kas skar arī Latviju, vienošanās tika panākta 2003. gada vidū. Reformas mērķis ir paaugstināt ES lauksaimniecības konkurētspēju un veicināt vairāk uz tirgu orientētu ilgtspējīgu lauksaimniecību, optimizējot palīdzības maksā­jumu administrēšanas procesu, kā arī nodrošināt labāku līdzsvaru starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību. jauns un nebijis pasākums ir paredzētā vienotā maksājuma shēmas ieviešana, lai maksājumus pilnīgi vai daļēji atdalītu no ražoša­nas. KLP reforma paredz pāreju no ražošanas atbalsta uz ražotāju atbalstu. Pro­ti, lauksaimniekam vairs netiks maksāts par saražoto produkciju. Maksājums tiks piesaistīts zemes platībai, nevis saražotās produkcijas daudzumam. Pats uzņēmējs varēs domāt, kam naudu tērēt un ko ražot. Tādējādi lauksaimniekam būs jādomā, kā padarīt saimniekošanu efektīvāku. Pats uzņēmējs varēs elastīgāk piemēroties tirgus pieprasījumam — skatī­ties, ko vairāk pērk, ko izdevīgāk ražot. uzņē­mējs vairs nesaņems naudu no ES par to, ka viņš ražo konkrētu produktu. ES vairs ne­stimulēs ražošanu, bet gan dzīvošanu un strā­dāšanu laukos. Latvijā vienotais maksājums jāievieš, vēlākais, sākot ar 2009. gadu.

KLP reformas mērķi:

­ paaugstināt ES lauksaimniecības konkurētspēju un pārtikas kvalitāti;­ dot iespēju lauksaimniekam izvēlēties, ko audzēt uz savas zemes;­ tiešo ienākumu atbalstu novirzīt no ražošanas uz ražotāju;­ nodrošināt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem;­ veicināt vairāk uz tirgu orientētu un ilgtspējīgāku lauksaimniecību;­ nodrošināt labāku līdzsvaru starp tiešajiem maksājumiem un lauku attīstību.

5�

Paplašināšanās

Līgums par ES nosaka, ka “jebkura Eiropas valsts var izteikt vēlmi kļūt par ES lo­cekli”. nav oficiālas definīci­jas vārdam “Eiropas valsts”. Termins ietver ģeogrāfiskus, vēsturiskus un kultūras ele­mentus, kuri kopā veido Ei­ropas identitāti.

1993. gadā ES sammitā Kopenhāgenā tika nolemts, ka “lai kļūtu par ES dalībvalsti, kandidātvalstī jābūt stabilām institūcijām, kas garantē de­mokrātiju, tiesisku valsti, cilvēktiesības un cieņu pret minoritātēm, un to aizsardzību. Valstī ir jābūt funkcionējošai tirgus ekonomikai, kā arī tai jāvar izturēt ES tirgus un konkurences spie­dienu. Priekšnoteikums uzņemšanai ir kandidātvalsts spēja uzņemties dalībvalsts pienāku­mus, ieskaitot politiskās, ekonomikas un monetārās savienības mērķu stingru ievērošanu.”

Topošajām dalībvalstīm jāpārņem visi ES tiesību akti. ja ES likumdošanas pārņem­šana var izraisīt nopietnas problēmas jaunā vai vecā dalībvalstī, var noslēgt vienoša­nos par pārejas periodiem. Tie tiek saskaņoti iestāšanās sarunu laikā. Pēdējā lielākā paplašināšanās notika 2004. gada 1. maijā, kad ES tika uzņemtas desmit jaunas valstis, arī Latvija.

Pašlaik ES kandidātvalstis ir Horvātija un Turcija. Rumānijas un Bulgārijas uzņem­šana ES plānota jau 2007. gadā. ar šīm abām valstīm jau parakstīti pievienošanās līgumi. arī bijušās Dienvidslāvijas republikas izteikušas vēlmi iestāties ES. Par poten­ciālām ES kandidātvalstīm tiek uzskatītas albānija, Bosnija un Hercogovina, Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, kā arī Serbija un Melnkalne.

Reģionālā politika

Viens no ES mērķiem ir izlīdzināt ekonomiskās atšķirības starp reģioniem un, iz­mantojot reģionālo politiku, veicināt izaugsmi un nodarbinātību mazāk attīstītajos reģionos vai reģionos, kur notiek rūpniecības pārstrukturēšana. Galvenā reģionālās politikas prioritāte ir cīņa pret bezdarbu.

55

ES strukturālie fondi un Kohēzijas fonds veicina ekonomisko attīstību un ļauj radīt jaunas darba vietas. Strukturālie fondi nodrošina palīdzību uz vietas, piemēram, akmeņ­ogļu kalnrūpniecības reģionos, apmācības kursu sniegšanā sievietēm vai investīciju garantēšanā vides jomā. ar piešķirtajiem 213 miljardiem eiro laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam strukturālie fondi patērē gandrīz trešdaļu ES budžeta.

Lai sniegtu palīdzību mazāk attīstītajiem reģioniem attīstības un nodarbinātības jomā, ES ir izveidojusi četrus strukturālos fondus (Eiropas Lauksaimniecības virzī­bas un garantiju fonds, Eiropas Sociālais fonds, Eiropas Reģionālās attīstības fonds, zivsaimniecības vadības finansēšanas instruments) un Kohēzijas fondu. Kohēzijas fonda galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu tādiem projektiem vides un Eiropas ko­munikāciju tīklu jomā, kas attiecas uz transporta infrastruktūru. Lai spētu sasniegt izvirzītos mērķus, šie fondi darbojas saskaņoti.

Kopš Latvija kļuvusi par pilntiesīgu ES dalībvalsti, ir pieejami ES ekonomiskās un so­ciālās kohēzijas politikas finanšu instrumenti. ES Latvija iestājās 2000. – 2006. gada programmēšanas perioda vidū. Līdz 2006. gada beigām kopējais pieejamais finan­sējums Latvijai ir aptuveni 625 miljoni eiro.

2005. gada decembrī ES dalībvalstu valdību vadītāji Eiropadomē vienojās par finan­šu perspektīvu 2007. – 2013. gadam. Latvijai šajā budžeta periodā izdevās panākt ievērojamu finansējuma palielinājumu, kā rezultātā Latvija nākamajos septiņos ga­dos saņems 5,7 miljardus eiro (aptuveni 4,01 miljardu latu).

ES struktūrfondi Latvijā 2004. — 2006. gadā, miljonos eiro

ES struktūrfondu finansējums mērķa programmas ietvaros

ES finansējums

Latvijas līdzfinansējums

Kopā

Eiropas Reģionālās attīstības fonds 369,20 120,52 489,72

Eiropas Sociālais fonds 138,70 44,13 182,83

Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonds

93,33 47,29 140,62

zivsaimniecības vadības finansēšanas instruments

24,33 18,56 42,89

Kopā 625,56 230,50 856,10

ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu Latvijā tiek īstenoti daudzi projekti. Piesaistot ES naudu, tiek atjaunoti Latvijas ceļi, uzlabotas ražotnes, apmācīti cilvēki, piemērotas darbavietas invalīdu vajadzībām u.c.

5�

Vides aizsardzība

Piesārņotas upes un gaiss, gaisa satiksmes radītais troksnis un citi vides piesārņo­juma veidi nerespektē valstu robežas. Vienīgais veids, kā ar tiem cīnīties, ir sadarbo­ties starp valstīm.

ES vides politika ir balstīta uz savlaicīgu problēmu prognozēšanu un to novēršanu. Gal­venais uzdevums ir cik vien iespējams ātri vērsties pret piesārņojuma avotu. Princips “piesārņotājs maksā” nozīmē, ka indivīds vai uzņēmums, kas rada piesārņojumu, sedz izdevumus, kas saistīti ar radītā piesārņojuma izvērtēšanu, samazināšanu vai novēršanu.

Svarīgi, lai visās ES politikas jomās tiktu ņemti vērā arī vides aizsardzības ap­svērumi.

ar ES finansiālu atbalstu Latvijā tiek sakārtota ūdenssaimniecība, kā arī atkritumu apsaimniekošana. Tiek īstenoti vairāki ūdenssaimniecības attīstības projekti Latvijas pilsētās un pagastos. Šo projektu ietvaros izbūvē jaunas, kā arī uzlabo esošās no­tekūdeņu attīrīšanas iekārtas, rekonstruē dzeramā ūdens sagatavošanas stacijas, sakārto ūdens ieguves vietas un ūdens padevi uz pilsētām, kā arī veic plašus ūdens­apgādes un kanalizācijas tīklu rekonstrukcijas un paplašināšanas darbus, kā rezul­

57

tātā tiks samazināts vidē novadītā piesārņojuma apjoms un ar kvalitatīvu dzeramo ūdeni nodrošināts lielāks skaits iedzīvotāju šajās pilsētās.

ar ES līdzfinansējumu tiek sakārtota arī atkritumu apsaimniekošana Latvijā. atbalstu ieguvuši vairāki projekti, kuri paredz izbūvēt likumu prasībām atbilstošus reģionālos sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonus, rekultivēt visas reģionos vides prasībām neatbilstošās atkritumu izgāztuves, izveidot dalītās atkritumu savākšanas punktus. Tik apjomīgus projektus Latvijā nebūtu iespējams īstenot bez ES fondu atbalsta.

Tiesiskums, brīvība un drošība

ES, kur vairs nav robežkontroles uz dalībvalstu savstarpējām robežām, iekšējā dro­šība kļūst sevišķi nozīmīga. jāpārliecinās, ka pārvietošanās brīvība neatver durvis noziedzniekiem, narkotiku tirgotājiem, krāpniekiem un nelegālo imigrantu pārvadā­tājiem.

Tas ir iemesls, kāpēc dalībvalstis sadarbojas tieslietu un iekšlietu jomās, vienkāršojot tiesisko jautājumu risināšanu. Tas nozīmē apmaiņu ar tiesiskās palīdzības pieprasīju­miem, personu izdošanu, savstarpēju tiesas spriedumu atzīšanu. Tagad ir iespējams sekmīgāk izsekot un aizturēt personu, kas Latvijā pārkāpusi likumu. Sadarbība ar ci­tām valstīm krimināllietās (piemēram, personu izdošana, kriminālsodu spēkā esamī­ba) ļauj efektīvāk apkarot noziedzību, neļaujot noziedzniekiem izmantot tiesisko sis­tēmu atšķirības savā labā. Sadarbība ar citām dalībvalstīm civillietās, arī dokumentu un tiesu spriedumu savstarpēja atzīšana un izpilde, vienkāršo formalitāšu kārtošanu fiziskajām personām un uzņēmumiem, piemēram, laulības, bērnu aizbildniecības vai komercstrīdu gadījumos.

Latvijā ieviests Eiropas apcietinājuma orderis. Tas vienkāršo un paātrina aizdomās turamo personu vai noziedznieku izdošanu no vienas ES dalībvalsts citai. agrāk pirms aizdomās turētā izdošanas notika gadiem ilga vilcināšanās, jo atsevišķu ES valstu tiesu iestādes ne vienmēr atzina citas dalībvalsts tiesu iestāžu lēmumus. Ta­gad visā ES ir vienota un vienkāršota izdošanas procedūra.

ES ir izveidota Eiropas policijas organizācija Europol, lai palīdzētu ES valstīm cīnī­ties pret starptautisko noziedzību. Europol galvenie uzdevumi ir veicināt informāci­jas apmaiņu un palīdzēt izmeklēt noziegumus, kas saistīti ar narkotiku kontraban­du, cilvēku tirdzniecību, automašīnu zādzībām, nelegālās imigrācijas organizēšanu, sieviešu un bērnu seksuālo izmantošanu, radioaktīvo un kodolmateriālu kontra­bandu, naudas atmazgāšanu, terorismu u.c. ES dalībvalstis sadarbojas arī teroris­ma apkarošanas jomā. Lai nodrošinātu efektīvu pretterorisma darbībās iesaistīto

58

institūciju sadarbības koordinēšanu un operatīvo terorisma apkarošanas pasāku­mu veikšanu, Latvijā Drošības policijas sastāvā darbu ir sācis Pretterorisma centrs. Tā darbības pamatvirzieni ir terorisma draudu analīze, kā arī praktiskās pretteroris­ma darbības koordinācija.

Kopējā ārējā un drošības politika

Kopš komunisma sistēmas un Varšavas pakta sabrukuma 1990. gadā Eiropas dro­šības sistēma ir radikāli mainījusies. Bija jāizstrādā veids kā garantēt stabilitāti un drošību visā Eiropas teritorijā.

Kaut gan drošības politika mainījās deviņdesmitajos gados, naTo vēl joprojām ir Eiropas drošības sistēmas stūrakmens. Par teritoriālo aizsardzību joprojām tiek gal­venokārt domāts ES dalībvalstu, aSV un Kanādas transatlantiskās sadarbības kon­tekstā. Tomēr pastāv uzskats, ka Eiropas valstīm ir jāuzņemas lielāka atbildība par drošību savā teritorijā.

Kopējā ārējā un drošības politika (KĀDP) tika ieviesta līdz ar ES dibināšanu 1992. gadā, parakstot Māstrihtā Līgumu par Eiropas Savienību. Šī līguma sadaļa “noteikumi par kopēju ārpolitiku un drošības politiku” atspoguļo ES dalībvalstu vēlmi veidot kopēju ārpolitiku, ieņemot vienotu nostāju attiecībās ar trešajām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Kopš Māstrihtas līguma parakstīšanas ES dalībval­stu sadarbība KĀDP jomā strauji paplašinājās un padziļinājās. Šī iemesla dēļ ES lī­guma KĀDP sadaļa tika papildināta un paplašināta gan amsterdamas (1997. gadā), gan nicas (2000. gadā) starpvaldību konferencēs. nicas līgums KĀDP ietvaros uz­sver aizsardzības jautājumus un paredz nosacījumus Eiropas drošības un aizsardzī­bas politikas (EDaP) attīstīšanai.

Eiropas Konstitucionālajā līgumā ne tikai fiksēts dažādos līgumos jau nostiprinātais EDaP tiesiskais regulējums, bet tas arī ievērojami pilnveidots un attīstīts. Konstitu­cionālais līgums paredz veidot daudz ciešāku sadarbību EDaP jomā, paredzot jau­nus sadarbības mērķus, virzienus un formas un izveidojot jaunus sadarbības mehā­nismus.

Pašlaik KĀDP tiek īstenota starpvaldību līmenī. Tas nozīmē, ka tikpat kā visiem lē­mumiem jābūt vienbalsīgiem. Eiropas Komisijai šajā jomā nav iniciatīvas tiesības, taču tā ir iesaistīta visu KĀDP jautājumu apspriešanā un var izvirzīt savus ieteikumus kopā ar dalībvalstīm. Eiropas Parlaments regulāri sniedz konsultācijas, bet tam nav tiešas ietekmes KĀDP jautājumos.

59

Dalībvalstis ES Padomē pastāvīgi informē cita citu par ārējās un drošības politikas jautājumiem un var ieņemt kopēju nostāju. Padome var pieņemt arī lēmumu par ko­pējas rīcības nepieciešamību, lai atbalstītu kopējo nostāju. Padome var izlemt par kopēju rīcību ar kvalificēto balsu vairākumu, taču tikai nedaudzās jomās.

Cilvēktiesības

Daudzos ES līgumos uzsvērts, ka ES dalībvalstis ievēro cil­vēktiesības.

Līgumā par ES teikts: “Savienībai jāievēro pamattiesības, ko garantē Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsar­dzības konvencija, kas parakstīta 1950. gada 4. novem­brī Romā, un kuras ir dalībvalstu kopīgo konstitucionālo tradīciju rezultāts, izriet no Kopienas tiesību pamatprinci­piem.” Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija ir starptautisks līgums, kas pieņemts un stājies spēkā 1953. gadā. Tas nosaka neatņemamas tiesības un brīvības, uz ko var pastāvēt ikviens, un konvencija obligāti tās liek ievērot valstij attiecībā uz katru tās jurisdikcijā at­rodošos personu. Turklāt konvencija iedibina starptautisku aizsardzības sistēmu: valstis un indivīdi neatkarīgi no savas pilsonības var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja uz­skata, ka ir kļuvuši par Konvencijas pārkāpšanas upuriem. Konvencija cita vidū garantē tiesības uz dzīvību, aizsardzī­bu pret spīdzināšanu un necilvēcīgu izturēšanos, tiesības uz brīvību un drošību, taisnīgu tiesu, cieņu pret privāto un ģimenes dzīvi un korespondenci, vārda brīvību (ieskaitot preses brīvību), domu, apziņas un reliģijas brīvību un pulcē­šanās un biedrošanās brīvību. Protokolos pievienotas citas tiesības, piemēram, 6. protokols atceļ nāves sodu.

1997. gada jūnijā parakstītajā amsterdamas līgumā par mērķi izvirzīta pilsoņu pa­mattiesību aizsardzība, tāpēc visi pilsoņi var vērsties Eiropas Kopienu tiesā, ja insti­tūcijas pārkāpj viņu pamattiesības. ja dalībvalsts “nopietni un pastāvīgi” pārkāpj šīs tiesības, Eiropadome ir tiesīga izlemt par noteiktu dalībvalsts tiesību atcelšanu. ES gādā par to, lai novērstu diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās piederības, reli­ģijas vai ticības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

�0

2000. gada decembrī nicā 15 dalībvalstu līderi apstiprināja Pamattiesību hartu, kura ietver sešas galvenās pamattiesības. Pirmo reizi pilsoniskās un politiskās tiesības (vār­da brīvība, nāvessoda aizliegums utt.) tika apvienotas ar ekonomiskajām un sociālajām (tiesības streikot, pieeja medicīnas līdzekļiem), kā arī ar tā sauktajām trešās paau­dzes tiesībām (vides aizsardzība, patērētāju tiesības, tiesības uz mieru, bioētika, datu aizsardzība). Pašlaik katras ES valsts iedzīvotāju tiesības sargā nacionālie likumi un starptautiskās konvencijas. Eiropas Pamattiesību harta politiski nosaka virkni tādu pa­matprincipu, kas iet tālāk par Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktajiem: tiesības uz informācijas aizsardzību, cilvēku reproduktīvās klonēšanas aizliegums, bērnu tiesības. Tomēr ES Pamattiesību harta nav juridiski saistošs dokuments, tā ir kā labas gribas apkopojums. Pamattiesību harta iekļauta ES Konstitucionālajā līgumā. Līdz ar līguma spēkā stāšanos Pamattiesību harta būs saistoša visām ES dalībvalstīm.

ES pilsonība

Līgumā par ES tās pilsoņiem ir noteiktas vairākas papildu priekšrocības. ES pilso­ņiem ir tiesības:

­ brīvi pārvietoties un pastāvīgi uzturēties ES dalībvalstīs, pat ja pilsonis nestrādā attiecīgajā valstī. Ir tikai viens noteikums: jābūt pietiekošiem ienākumiem, lai spē­tu izdzīvot;

­ balsot un kandidēt pašvaldību un Eiro­pas Parlamenta vēlēšanās;

­ saņemt jebkuras dalībvalsts diplomā­tisko un konsulāro iestāžu aizsardzību, atrodoties valstīs, kuras nav ES sastāvā un kurās nav tās dalībvalsts pārstāvnie­cības, kas personai devusi pilsonību;

­ iesniegt petīciju Eiropas Parlamentam;­ vērsties pie ombuda;­ rakstiski vērsties pie jebkuras no ES

institūcijām kādā no ES oficiālajām va­lodām un saņemt atbildi tajā pašā va­lodā. arī latviešu valoda ir viena no ES oficiālajām valodām.

ES pilsonība ir izveidota, lai papildinātu na­cionālo pilsonību, nevis lai aizstātu to.

�1

Nepilsoņi un ES

Ikviena persona, kurai ir kādas ES dalībvalsts pilsonība, vienlaikus ir arī ES pilsonis. Par trešo valstu pilsoņiem ES tiek atzītas tās personas, kurām nav nevienas ES da­lībvalsts pilsonības, ieskaitot personas, kurām nav nevienas citas valsts pilsonības (bezvalstnieki). Latvijas Republikas nepilsoņi attiecībās ar ES nebauda tiesības, kā­das ir ES pilsoņiem. attiecībās ar ES Latvijas nepilsoņi tiek pielīdzināti trešo valstu pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā no dalībvalstīm. atbilstoši tam pastāv noteiktas administratīvās barjeras attiecībā uz ekonomiskajām, kā arī politiskajām tiesībām.

Tomēr Latvijas nepilsoņi nav bezvalstnieki, jo Latvijā viņi bauda īpašu tiesisko sta­tusu, un Latvijas valsts viņus aizsargā arī ārvalstīs. īpašs tiesiskais statuss Latvijas nepilsoņiem izriet no Latvijas specifiskās vēstures un politiskās situācijas.

Latvijas valsts nodrošina iespēju visiem, kuri to vēlas, iegūt Latvijas pilsonību atbil­stoši likumiem un citiem tiesību aktiem. Kļūstot par Latvijas pilsoni, persona iegūst arī ES pilsonību.

2006. gada 23. janvārī stājas spēkā direktīva par trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas valsts pastāvīgie iedzīvotāji. Latvijā saskaņā ar šo direktīvu paredzēts ieviest jaunu statusu ­ Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā. Latvijā par trešās valsts pilsoņiem tiks uzskatīti visi ārzemnieki un Latvijas nepilsoņi.

Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statuss nebūs obligāts un netiks piešķirts personām automātiski. Personai, kura vēlēsies iegūt šo statusu, būs jāvēršas Pilso­nības un migrācijas lietu pārvaldē un vienlaicīgi būs jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Kritēriji Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai ir:

­ personai vismaz piecus gadus jābūt dzīvojošai konkrētajā valstī;­ jāpierāda pietiekami iztikas līdzekļi;­ dalībvalsts valodas zināšanas.

ja Latvijas nepilsonis nevēlēsies šādu priviliģētu statusu saņemt, viņa statuss Latvijā nemainīsies, savukārt ES dalībvalstīs viņš varēs uzturēties kā jebkurš trešās valsts pilsonis vispārējā kārtībā. Statusu ieguvušais Latvijas nepilsonis vai ārzemnieks Lat­vijā uz vietas baudīs tādas pašas tiesības kā jebkurš Latvijas nepilsonis vai ārzem­nieks ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

�2

Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu būtu izdevīgi iegūt tiem trešo valstu pilsoņiem, kas vēlas doties strādāt kādā citā ES dalībvalstī. Turpmāk persona, kas Latvijā ieguvusi Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusu, pēc viena nostrādā­ta gada kādā ES valstī varēs brīvi mainīt darba devēju (patlaban šis cilvēks var strā­dāt tikai pie tā darba devēja, kas viņu ir uzaicinājis darbā). Turklāt Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa īpašniekiem atrast darbu Eiropā varētu būt vieglāk.

Patvērums

Tie, kurus vajā politiskās pārliecības dēļ, var rast patvērumu un drošību ES. Tā kā robežas ir atvērtas visā ES teritorijā, nepieciešami skaidri formulēti noteikumi patvēruma snieg­šanas procedūrās. Tāpēc dalībvalstis ir pieņēmušas lēmumu, ka iesniegumus patvēruma saņemšanai ir jānoformē, tikko patvēruma meklētājs šķērso ES robežu. Pēc tam lēmumu apstiprina pārējās dalībvalstis. no 2003. gada janvāra darbojas pirmā Eiropas automa­tizētā pirkstu nospiedumu identifikācijas sistēma. Tās nosaukums ir EuRoDaC. ar tās palīdzību netiek pieļauts, ka bēgļi lūgtu patvērumu vienlaikus vairākās ES dalībvalstīs.

Stingra kontrole, šķērsojot ārējās robežas, ir svarīgs līdzsvara faktors situācijā, kad atcelta personu kontrole, šķērsojot iekšējās robežas. Latvija ir ES dalībvalsts, kurai ir robeža ar valstīm ārpus ES. Latvijas robeža ar Krieviju un Baltkrieviju ir ES ārējā robeža.

��

Vienlīdzība

Vienlīdzības princips ES tiek izprasts divējādi — kā diskriminācijas aizliegums, ņemot vērā nacionalitāti, un kā dzimumu līdztiesība, proti, nevienu nevar diskriminēt atkarībā no dzimuma. Šie principi ir atrunāti arī ES līgumos un vairākās direktīvās.

ES likumdošanā tiek ievērots pa­matprincips, ka nevienu ES pilsoni nedrīkst diskriminēt viņa nacionā­lās piederības dēļ. ES pilsoņiem, kas strādā citā ES valstī, ir tādas pašas tiesības kā attiecīgās valsts pilsoņiem. Viņi maksā tos pašus nodokļus, veic tos pašus ieguldī­jumus labklājībā, un viņiem ir tie­sības uz tiem pašiem sociālajiem pabalstiem.

ES pilsoņi no citām dalībvalstīm ir aizsargāti pret diskrimināciju izglītības un apmācī­bas jomā. Šis princips tiek piemērots gan uzņemšanas procedūrās mācību iestādēs, gan kursu apmaksā.

Vēlēšanas

Eiropas Parlamenta vēlēšanās ES pilsoņi var vēlēt tajās dalībvalstīs, kur viņi dzīvo, pat nebūdami attiecīgās valsts pilsoņi. Precīza vēlēšanu gaita izklāstīta nacionālajos vēlēšanu likumos.

Citu ES valstu pilsoņi drīkst piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, ievērojot tos noteikumus, kādi pastāv attiecīgās valsts nacionālajā likumdošanā. Vienīgais notei­kums, kas jāievēro papildus — viņi nedrīkst vienlaicīgi balsot arī savā dzimtajā valstī.

Latvijā tiesības piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir:

1) Latvijas pilsoņiem:

­ kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu;­ par kuriem ir iekļautas ziņas vēlētāju reģistrā Latvijā;

��

2) ES pilsoņiem:

­ kuri nav Latvijas pilsoņi, bet kuri uzturas Latvijas Republikā;­ kuri vēlēšanu dienā sasnieguši 18 gadu vecumu;­ par kuriem ir iekļautas ziņas vēlētāju reģistrā Latvijā;­ kuriem ir balsstiesības vēlēt ES dalībvalstī, kuras pilsoņi viņi ir.

Lai nepieļautu iespēju vēlēt divreiz — gan dzimtajā zemē, gan valstī, kur attiecīgajā brīdī dzīvo, katram, kurš vēlas piedalīties vēlēšanās kādā citā ES valstī, ir jāiesniedz deklarā­cija tajā valstī, kurā viņš dzīvo. Da­lībvalstis veic informācijas apmaiņu ar vēlēšanu sarakstu un kandidātu sarakstu palīdzību.

ES pilsoņi var balsot un piedalīties kā kandidāti pašvaldību vēlēšanās tajā dalībvalstī, kurā viņi attiecīgā brīdī dzīvo.