Ņukši – pakalneitis mozas,Ņukši – teirumi un azari tīm

leidzās,Ņukši – cilvāks īt, cilvāks dzeivoj!

Ņukšos, Ņukšos, Ņukšos! …..Jā, liekas, kas tur sevišķs, katra diena nāk un aiziet. Gadalaiks

nomaina viens otru, cilvēki arī aiziet……. Cik brīnumaini, ka mēs varam satikties runāt un smiet, vēlēt, lai

veiksmīga diena, lai paveicam plānoto, lai pateicamies! Mums blakām bērni, jaunieši. Vai tas ir par maz?

Ieskaties vērienīgi brīnumainajā dabas pasaulē, it sevišķi jau agrā pavasarī, kad notiek brīnumi. No zemes spraucās mazs asns, tik maziņš, bet jau jūt siltumu, jūt pavasari.

Jā, katrs tiecās pēc siltuma, tiecās pēc augšanas! Jā, bet kā ir ar mums pašiem, lieliem brīnumiem, cilvēkiem?

Vislielākais brīnums pasaulē esam mēs paši. Mums ļauts nākt uz šīs zemes un augt, mācīties, mācīt, darboties, ciemoties kādu noteiktu laika sprīdi. Paies laiks un mēs atstāsim šo zemi, mūsu iesāktos darbus turpinās citi…..

Vai nava skaisti, ka esam šeit, un tagad! Priecāsimies, kamēr šeit, priecāsimies un

vēlēsim viens otram veiksmes, kamēr mēs esam kopā!

Nāk pavasaris pēc sniegotās ziemas baltās, ar baltu pūpolu, ar bērza skaru, ar urdzoša strautiņa celiņu garu. Nāk pavasaris ar skaļumu savu, dzīvības dvašu. Ar cīruļdziesmu, ar ķīvītes saucienu skaļu! Nāk pavasaris….. Un smaidi tu kopā ar dzīvības skaļumu! Ar cīruli, ķīvīti, ar bērza zaļumu! Ar strazda svilpienu, smaidi tu kopā ar pavasari!

http://www.youtube.com/watch?v=_OmMBLmLGLk

Kad varavīksne savu loku, Pār mūsu tīrumiem un mežiem liek, Tad mūsu skati paceļas uz augšu, Lai priecātos par Dievišķīgo debess loku! Dzīvē tā jau iekārtots, ka prieki bēdas, Sāpe, laime, ik pa brīdim mijas viens ar otru. Un katram mums ir jāmāk visam cauri iet, Lai nesalimtu, bet lai vienmēr tiektos, Caur melniem mākoņiem, Uz gaišu, maigu varavīksnes loku!