PIEKTDIEN, 2015. GADA 27. NOVEMBRĪ

5. LAPPUSE

NEDĒĻAS VIESIS

«Tagad vairāk laika pavadīšu mājās…»Ingrīda Avotiņa

Kad ciemojamies Dundagas ielas dzīvoklī, vāzēs vēl saldi smaržo skaistie ziedi, ko Astra Ģībiete saņēma, kad no Talsu no-vada sociālā dienesta pensionāru dienas centra devās pelnītā atpū-tā. Viņa smej, ka bijusi tāda jau-ka «izvadīšana» — ar dziesmām, labiem vārdiem un vēlējumiem. Jā, pienāk laiks, kad pietiek strā-dāt, lai gan Astra Ģībiete nemaz nezina, kā visu dienu nodzīvos pa mājām, kā iztiks bez ikdienas steigas darbā, bez daudzajiem senioriem, kas apmeklē dienas centru. Tā ir, ja darba gadi skai-tāmi desmitos, jo pirmo algu par skābsiena blietēšanu zirga mugu-rā viņa sen, sen saņēma kolhozā, kad bija vien septiņus gadus veca. Raibi gājis tai mūžā, viņa teic, nu vairāk laika beidzot varēs atli-cināt vīram Aivaram un runcim Kurmim, kas visu laiku tik vien redzēja, kā rītos Astru uz darbu ejam un vakarā pārnākam mājās.Nu viss mainīsies,vairāk laika tiks pavadīts mājās… Bet kā tas viss sākās tolaik, pirms 72 gadiem? Astra ir dzimusi Talsos, K. Mīlenbaha ielas trešā nama dzī-voklī. Tieši tā — viņu piedzimstam saņēma tēvs. Tolaik tas nebija nekāds brīnums, jo bija kara laiks, 1943. gads. Tagad Astra reizēm noskatās uz viņai vēsturisko vietu — interesanti, te es esmu nākusi pasaulē. Kara laikā ģime-ne no Talsiem aizklīda uz laukiem pie mātes māsas, jo pilsētā nebija ko ēst. Tēvs bija iesaukts vācu leģionā, labprā-tīgi viņš tur negāja, bet ko lai dara?

«Man bija kādi 12 gadi, kad tēvu Arnoldu Frici Sakniņu atkal ieraudzī-ju,» atceras Astra. «Visa mana bēr-nība pagāja bez viņa. Dienests vācu armijā, filtrācijas nometne, lēģeris, izsūtījums… Kad nomira Staļins, visi represētie pamazām atgriezās mājās. Arī tēvs.» Mammu sauca Alvina Lina Vilma, viņai bija trīs vārdi. Arī As-trai ir divi vārdi, jo tēvs gribēja bērnu nosaukt par Astru, bet māte — par Astrīdu. Ielika abus.

1952. gadā mamma ar visiem trim bērniem no laukiem atgriezās Talsos. Māsa strādāja Talsos un te nopelnīja dzīvokli Padomju ielā 5, uz kuru visa ģimene pārcēlās. Pirms tam Astra bija gājusi Laucienes pamatskolā, vie-nu gadu — Klāņu skolā, tad turpināja mācības Talsu 1. vidusskolā.Dzīves līkloči nav izprotami

Būdama 18 gadus veca, Astra ap-precējās, no dienas skolas aizgāja un sāka strādāt. Piedzima dēls Aigars. Taču meitene gribēja mācīties un dzī-vē kaut ko sasniegt. Vispirms bija jā-pabeidz vakarskola, tad viņa aizgāja uz Rīgas celtniecības koledžu. Sākumā tas bija tehnikums, ko vēlāk pārdēvēja par koledžu. Astra, to beidzot, kļuva par civilo un rūpniecisko ēku celtnie-cības tehniķi tehnoloģi. «Nezinu, kā-pēc izvēlējos tādu profesiju. Varbūt tāpēc, ka man nebija, kur dzīvot, bet celtniekiem, kā zināms, tolaik piešķīra dzīvokļus. Tas noteikti mani pamudi-nāja kļūt par šīs profesijas pārstāvi un atnākt uz Talsu SCO,» saka Astra.

«Man SCO priekšnieks Arvīds Pu-riņš vaicāja, kur gribu strādāt. Attei-cu, ka tur, kur ir stingra kārtība. Nu tad bija vien jādodas uz Alberta Mar-cinkēviča komplekso brigādi. Tur no-strādāju trīs gadus. Kursos biju apgu-vusi krāsotāja, apmetēja un mūrnieka amatu. Darīju visu, kas brigādē bija vajadzīgs, tiesa, javu gan nedabūju jaukt. Dzert nedzēru, pīpēt nepīpēju, biju pirmrindniece un dabūju dzīvokli Miera ielā 4, kur apmetāmies — es, mamma un mans dēliņš Aigars. Celt-

Astra Ģībiete rudenī savās mājās Dundagas ielā Talsos. Ata Avotiņa foto

Astrai vien nepilns gads, kad viņa pašā kara vidū nofotografēta ar mammu un tēti.

1977. gadā kopā ar dēlu Ai-garu. Albuma foto

Astra un Aivars Ģībieši kā-zas svinēja 1983. gada 24. de-cembrī, pirms 32 gadiem.

Astrai vienmēr patikuši zie-di, te viņa ir šā gada pavasarī.

niecības darbi atstājuši paliekamas sekas uz manu muguru, ko nupat pa-vasarī dabūju operēt. Paldies ārstam Kalvim Briukam par visu, ko viņš manā labā darīja! Nu, un tolaik vairs brigādē strādāt nevarēju, bet aizgāju darbā uz kantori. Gribējās kaut ko nopelnīt, bet Talsu SCO to nevarēja. Dzirdēju, ka metālapstrādes rūpnīcā «Talsi» labi maksājot. Ko varēju da-rīt, ja reiz mammai pensijas nebija un puika saņēma tikai apgādnieka zau-dējuma pabalstu? Man vispār ir liela vēsture dažādos darbos, šajā rūpnīcā atgriezos jau otro reizi.»Vispirms viņa strādājarūpnīcas pakotavā. Vadība čaklo strādnieci gribēja ielikt par meista-ri, bet tas Astru nobiedēja… Un tad viņu noķēra Gunārs Laicāns, kurš sacīja, ka jāstrādā pēc profesijas. Gunārs tolaik bija izglītības nodaļas vadītājas Dainas Celmas vietnieks saimnieciskajā darbā. Tā Astra nonā-ca Talsu rajona izglītības nodaļā, kur strādāja par celtniecības darbu uzrau-dzi. Viņa rūpējās par rajona skolu un bērnudārzu remontiem, tolaik tika izdarīts daudz.

Un tad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā nāca lielo pārmaiņu laiks, to-laik Talsu domes priekšsēdētāja Inese Kramiņa bija nolēmusi, ka Astra jā-pārvilina uz domi. Bija tāda kārtība, ka cilvēku no amata uz citu vienkārši pārcēla. Tā Astra 1991. gada 1. aprī-lī nokļuva domē par priekšsēdētāja vietnieci, atbildot par sportu, kultūru, medicīnu un sociālo darbu. Pamazām, pamazām darbi atdalījās, kamēr izvei-dojās sociālā nodaļa, kurā sākumā As-tra bija viena pati, bet pēc pāris gadiem viņai palīgā atnāca Dace Upleja.«Tolaik darbā viss bija mainījies.Sociālajā nodaļā mēs galvenokārt da-lījām cilvēkiem pabalstus. Mums pieci miljoni Latvijas rubļu stāvēja kartona kastē, jo nekāda seifa nebija. Pēc ie-sniegumiem piegādājām ļaudīm mal-ku, vientuļajiem un slimajiem vedām mājās pusdienas. Bet galvenais bija pabalstu došana. Tolaik vēl tādu liku-mu par trūcīgā statusa noteikšanu ne-bija, kā deputāti lēma savās sēdēs, tā darījām. Ļaudis rakstīja iesniegumus par pabalstu piešķiršanu, un tad tālāk tika lemts, vai to dos. Pensijas bija ļoti mazas, ļaudis nāca lūgt palīdzību.»

Astra Ģībiete sociālajā darbā no-strādāja desmit gadus un, jāatzīst, sabojāja nervu sistēmu tā, ka, tikko sasniedzot attiecīgo vecumu, tūlīt aiz-gāja pensijā. Pie sociālā darbinieka neviens ar priecīgām lietām nenāca, bet tikai ar bēdām un dzīves sarežģīju-miem, citam vajadzēja tikai izlādēties. Savu reizi Astrai nācās birdināt asaras kopā ar nelaimīgo cilvēku, citā — uz-klausīt atnākušā dusmu izvirdumu un

tā tālāk. Strādājot šādā amatā, ne-drīkst visu ņemt pie sirds, bet ko lai dara, ja viņa ir at-saucīgs, saprotošs un līdzjūtīgs cil-vēks, bez pamatīgi biezas ādas, kas

nepieciešama šī amata pārstāvim?Protams, viņa daudz mācījās,izgāja visus iespējamos kursus, arī tos, kuros apguva pati savu aizsardzību no emocionālas spriedzes, un tomēr ner-vi bija pagalam. Tolaik Astra Ģībiete nolēma, ka savā mūžā vairs nekad ar sociālo darbu nebūs saistīta. Tiešām pensijā viņa aizvadīja dažus gadus, bet tad vienā jaukā dienā, 2007. gadā, pie-zvanīja Aivars Lācarus un Dace Uple-ja un vaicāja, vai Astra nevarot trīs mēnešus nostrādāt Talsu pensionāru dienas centrā, jo iepriekšējā darbinie-ce Ināra Samīte bija amatu atstājusi. Astra padomāja un nosprieda — kas nu tur būtu aizvadīt trīs mēnešus līdz Jaunajam gadam? Bet pagāja astoņi gadi! Neviens arī nemeklēja jaunu darbinieku, jo vieta jau tukša nebija.Astra atzīst,ka nav radīta, lai vienkārši sēdē-tu mājās — tas nav domāts viņai, jo vienmēr sieviete atradusies cilvēkos un saistībā ar viņiem. Turklāt dienas centrā nebija nemaz slikti, jo nenāca tādi apmeklētāji kā sociālajā nodaļā. Kad Astra vēl bija iepriekšējā darba vietā, viņa kopā ar toreizējo Talsu do-mes priekšsēdētāju Visvaldi Radeli nosprieda, ka jāizveido kaut kas pen-sionāru «tvaika nolaišanai», tā radās doma par dienas centru. Liela nozī-me ir Antonam Kivleniekam. Nu, un pēc dažiem gadiem arī Astra Ģībiete pievienojās centra ļaudīm kā sociālā darbiniece darbā ar veciem cilvē-kiem. Dienas centra ikdiena pierāda, ka tāds Talsos bija ļoti nepieciešams, pensionāri tur nāk, satiekas ar citiem vienaudžiem, izrunājas, pastāsta, kas viņus nomāc, kas uztrauc, darbojas 18 interešu klubos. Tie arī bija As-tras Ģībietes pārziņā — bija jāgādā, lai visi justos omulīgi, lai nodarbībās nekā netrūktu. Klubi pamazām izvei-dojās paši. Atradās kāds cilvēks, kurš bija gatavs vaļaspriekā sadarboties ar citiem pensionāriem. Astra nodi-bināja savu klubu «Kolekcija», kur pulcējas tā saucamie krājēji, jo viņa pati tāda ir. Astrai Ģībietei mājās ir 10 000 mazo kalendāriņu, milzums pastmarku, bet viņas vīrs Aivars krāj nozīmītes. Astra smejas, ka vienīgais, ko viņa nemāk savākt, tā ir nauda…«Mans darbs nebija nomērāmsar lineālu, nebija nosakāms, kas tie-ši paveikts. Visu laiku bija kaut kas darāms — jāaprunājas ar cilvēkiem, jāgādā par ballēm, jāuzmana klubu darbība, jādara… Tā dienas pagāja, rosoties un darbojoties,» saka Astra. «Sākumā mums bija pat riteņbraucē-ji, bet tas klubs iznīka. «Mazdārziņu» nu pārņēmis Māris Grīnvalds. Vis-vecākais no klubiem ir veselības vin-grošanas grupa, ko vada Aira Pļaviņa. «Melise» nodarbojas ar tējzālītēm, par šo darbu rūpējas Marija Čuhnova,

bet sāka Uldis Dimiņš. Mūspusē jau viņu labi zina. «Pūra lāde» ir Dzidras Pētersones pārziņā. «Fantāziju» vada Aldona Ieviņa, var teikt, ka šis klubs apvienojies ar «Praktisko latvieti», un tā priekšgalā ir Maiga Jākobsone. Zo-līti spēlē Austra Mona un klubs «Pīķa dāma». Viņi gan ir azartiski! Vēl ir klubs «Tango» (Melita Valdemāre), lī-nijdejas un Ilze Grūbe. Darbojas ceļo-tāju klubi «Globuss» un «Avots», kuru priekšgalā ir Viesturs Midrijans. Vie-nās nodarbībās stāsta tie, kas kaut kur bijuši un kaut ko labu redzējuši, bet otrās — tiek runāts par kādu konkrētu valsti, par ko uzzināts no grāmatām, žurnāliem vai interneta. Visus klubus jau nevaru nosaukt. Protams, nedrīk-stu aizmirst mūsu brašos nūjotājus «Ņipros» un Ritu Rosu, «Mezglu» un Andri Raitumu, «Balto nātri» un Sar-mīti Strēlnieci… Ja kādam brieduma gadu cilvēkam ir interese, lai nāk uz dienas centru un iesaistās jau esoša-jos klubos vai var dibināt jaunus, tikai pašam būs jāsameklē domubiedri. Jā, gadi iet. Mēs nekļūstam jaunāki, bet neviens jau no interešu kluba aiziet nevar. Nāk jauni biedri, viss turpinās. Gadās, ka kluba darbā kādam atklājas nezināmas un neapjaustas īpašības un prasmes, un tas ir bezgala jauki. Uz dienas centru var aiziet un parādīt, ko cilvēks spēj, kā var sevi apliecināt. Viņš dzīvo, pat pelnītā atpūtā būdams, nevis tikai eksistē. Viņam ir interese, ir ar ko nodarboties. Tas ir ļoti svarīgi, jo darbavietas lielākoties ļoti ātri aiz-mirst savus pensionārus. Bet te ir, kur atnākt, kur tevi priecājas redzēt,» teic Astra Ģībiete.Savulaik viņa sacīja,ka no dienas centra aizies projām pirms Antona Kivlenieka, sanāca tā, ka abi pamet darbu vienā gadā, tikai ar pāris mēnešu atstarpi. Nu centrā ir jauns vadītājs Aivars Šķuburs, bet par sociālo darbu un rēķiniem atbild As-tra Erdmane.

Otra Astra spriež, ka varbūt viss turpināsies pa vecam, bet, iespējams, ka nāks jaunas idejas un to piepildī-jums. Un arī tas ir labi. Viņa, protams, apmeklēs dienas centra klubus, vadīs savu «Kolekciju», bet tas jau nu būs tikai sava prieka pēc. Tagad vairāk iz-nāks laika aiziet uz mazdārziņu, kur aug ābeles, plūmes, ķirsīši. Bet atkal! Tā mugura! Astra neko tur nedrīkst

darīt, ārsts tāpat rājas, ka viņa ņemas pa dobēm.

«Kā sieviete var nelocīties?» no-smej Astra. «Ir taču tik daudz visādu darbu, kas prasās darāmi. Cik tad nu varu izmantot vīra Aivara palīdzību, čaklumu un atsaucību? Šajos Ziemas-svētkos būs pagājuši 32 gadi, kopš esam kopā. Jā, tik ilgs laiks pagājis, kā nebijis. Mēs vienmēr atceramies ne tikai kāzu gadadienu, bet arī sade-rināšanās dienu. Mums ir savas tradī-cijas, kas nekad netiek pārkāptas. Ne-aizmirstam arī pirmo satikšanās reizi. Mūsu mājās vienmēr ir mīlēti ziedi. Man patīk vizbulītes… Tas tāpēc, ka tās cauru gadu nevar dabūt. Priecājos par pojenēm, ceriņiem… Jā, manam Aivaram pa šiem gadiem bija jābūt ļoti pacietīgam. Nezinu, kā viņš mani izturēja… Teikšu tā — labāku vīru par Aivaru vispār nevar gribēt. Viņš kopš 1996. gada viens pats saimnieko-ja pa mājām. Desmit gadus viņam gan ir draugs — mūsu kaķis Kurmis. Kad satikāmies, tad sapratām, ka mums jābūt kopā, jo saistīja daudz vienā-du interešu. Pat toreiz, kad sagājām kopā, secinājām, ka esam lasījuši vie-nas un tās pašas grāmatas. Man ļoti patīk lasīt, tas man no mammas, kura arī bija cītīga grāmatu mīļotāja. Sme-jos, ka mammai vienīgajai no mums ir akadēmiskā izglītība, jo viņa beigusi tā saucamo putras akadēmiju Talsos.»Aivars Ģībietis ir grobiņnieks,bet, redz, sievu atrada Talsos. Kad abi pirmo reizi tikās, viņš Astru vedis ska-tīties vienu ābelīti upes krastā. Nu Ģī-bieši katru gadu divas reizes noteikti aizbrauc uz Grobiņu un apskatās, kā ābelei klājas. Tagad, pelnītā atpūtā esot, jau izdomāts, ka jāpadara dau-dzi darbi — jāsakārto kolekcijas, savs laiks jāpasēž pie datora, jāuzraksta savas dzīves stāsts, jānoada mazmei-tai Laimai džemperis… Jā, Astrai ir dēls Aigars, vedekla Tatjana, mazbēr-ni Laima un Edgars, kā arī Ginta, kas tagad dzīvo Īrijā. Viņa savu vecmā-miņu ir iepriecinājusi ar mazmazbēr-niem Aleksu, Mariu un Alenu.