Tautsaimniecības nozares, to klasifikācija. Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra, to attīstības problēmas. Makroekonomikas plūsmas, makroekonomikas pamatrādītāji. Iekšzemes kopprodukts, tā aprēķina metode. Iekšzemes kopprodukta izlietojums. Nodarbinātības rādītāji. Inflācija, tās aprēķina metodes. Ekonomiskā augsme, tās būtība, noteikšana, nozīme. Ekonomiskās augsmes faktori.

TAUTSAIMNIECĪBAS NOZARES, KLASIFIKĀCIJAVisa saimnieciskā darbība tiek klasificēta pa tautsaimniecības nozarēm. Pavisam ir 15 nozares, kuras sadalītas 2 grupās:

1. ir 6 ražošanas nozares:- lauksaimniecība, medniecība, mežsaimniecība;- zvejniecība;- ieguves rūpniecība;- apstrādes rūpniecība;- elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde;- būvniecība.

2. ir 9 pakalpojumu nozares:- tirdzniecība;- transports un sakari;- izglītība;- veselības aizsardzība;- komercpakalpojumi;- valsts pārvalde un aizsardzība, obligātā sociālā apdrošināšana;- viesnīcas un restorāni;- finanses;- pārējie komunālie, sociālie, individuālie pakalpojumi.

Latvijā pakalpojumu nozares darbības rezultāts veido vairāk nekā 60 % no IKP, attīstītajās valstīs šis īpatsvars ir vēl lielāks.

NOZARU STRUKTŪRA, ATTĪSTĪBAIKP struktūra 2000.gadā procentos. tirdzniecība 18.1%;transports un sakari 16.2%;apstrādes rūpniecība 14.5%;komercpakalpojumi 10.5%;būvniecība 6.8%;valsts pārvalde, aizsardzība 6.5%;pārējās nozares 27.4% (izglītība 5.4%, finanses 4.9%, vismazāk 0.4% - zvejniecība, 0.1% - ieguves rūpniecība.)

2000.gadā bija vērojams pieaugums gandrīz visās nozarēs. Pakalpojumu nozarē 2000.gadā bija vērojams vislielākais apjomu pieaugums. Šai nozarei ar arī vislielākais kopējais īpatsvars IK struktūrā – 70.2%. Īpaši jūtams ir apjomu kāpums tirdzniecībā, kurai jau kopš 1997.gada ir strauja attīstības tendence. 2000.g. tirdzniecības nozares īpatsvars IK ir pieaudzis par 2.43 % salīdzinājumā ar 1999.gadu. Šo apjomu pieaugumu noteica lielveikalu izveidošanās un attīstība.

Stabili arī attīstās komercpakalpojumu nozare. Būtisku nozares daļu 18% ieņem reklāmas pakalpojumi, kuru apjoms ir pieaudzis par 27%.

Transports un sakari ir ievērojami pieauguši. Visos transporta veidos 2000.gadā ir audzis kravu apgrozījums, vienīgi pasažieru pārvadājumos ir vērojams samazinājums.

Stabili attīstās būvniecības nozare. Pēc ievērojama krituma 1990.-1993.gadā, šī nozare ir sākusi attīstīties tikai kopš 1999.gada. Šajā nozarē 2000.gadā ir ievērojams kāpums – 8.4%.

Apstrādes nozare pēc 1998.g. straujā apjoma pieauguma bija pārdzīvojusi kritumu 1999.gadā, bet 2000.gada apjomi ir nedaudz uzlabojušies par 5.7%. Daudzas tās apakšnozares strādā pēc ārzemju pasūtījumiem, līdz ar to attīstību ietekmē pasūtījumu apjoms, kā arī valūtas kursa svārstības.

Neskatoties uz eiro kursa samazinājumu, tekstilmateriālu ražošanas apjomi auguši par 9.2%, kāpuši arī metālizstrādājumu ražošanas apjomi.Lielu kāpumu uzrādījusi farmācijas rūpniecība un kosmētisko līdzekļu ražošana – 21.9%.

Lauksaimniecībā 1999.gadā bija apstājies kritums, kurš bija iesācies 1998.gadā pēc Krievijas finansu krīzes. 2000.gadā šī nozare ir uzrādījusi kāpumu par 4.8%, tā pamatā ir pieaugums augkopībā un lopkopībā.

Joprojām mežsaimniecība, kokmateriālu sagatavošanas nozare parāda augstas attīstības tendences. Koksnes un tās izstrādājumu nozarei ir vislielākais īpatsvars Latvijas eksportā (35.3%), un Latvijas eksporta partneri pēdējā laikā ir Vācija, Zviedrija, Lielbritānija, Lietuva, Igaunija.

Zvejniecības nozare no 1996.-1999.g. piedzīvoja kritumu, bet 2000.gadā arī tai vērojams apjoma pieaugums par 8.6%. Tas attiecas arī uz zivju produkcijas realizācijas apjomu pieaugumu. 77% saražotās zivju produkcijas tiek eksportēti, eksportē arī svaigas izejvielas, paplašinās noieta tirgi ārvalstīs, galvenokārt Krievijā.

Banku sektors 2000.gadā guva 36.9 miljonus latu lielu peļņu, kas pārsniedz 1999.gada rezultātus par 19 milj.Ls. (99.g. – 17.9 milj.Ls.).Lielākie ieņēmumi bija procentu ieņēmumi no klientiem izsniegtajiem kredītiem – 34% un komisijas naudas – 24%. Procentu ieņēmumi no prasībām pret kredītiestādēm veido 11% no kopējiem ieņēmumiem.2000.gadā ir pieaudzis arī ilgtermiņa kredītu apjoms (par 45% pieauga kredīta apjoms, kuru atmaksas termiņš pārsniedz gadu, tajā skaitā ilgtermiņa kredīta apjoms pieauga par 86%).Sekmīgi attīstās arī hipotekārā kreditēšana. Visvairāk kreditēta tiek tirdzniecība, apstrādes rūpniecība. Kredīti nerezidentiem ir samazinājušies par 32 milj.Ls. jeb 18%.

Transports. 2000.gads Latvijas ostām ir bijis veiksmīgs. Pieaugums vidēji lielajās ostās – 10%. Latvijas ostas un transports ir konkurētspējīgi, ar nosacījumu, ja Krievijas dzelzceļa tranzīta politika nav diskriminējoša. Latvijas ostās kravu apgrozījums ir audzis. 1999.gadā tas bija samazinājies. Arī tranzītplūsma caur Latviju nav samazinājusies. Transports ir nozīmīga valsts tautsaimniecības nozare, kas veido aptuveni 10% no IKP pievienotās vērtības. Transporta un tranzīta uzņēmumu ienākumi gadā pārsniedz 250 milj.Ls. Latvijas transporta uzņēmumu ienākumi ir no Krievijas tranzīta, kā arī no sadarbības ar Baltkrieviju un Kazahstānu. Kopā 10 Latvijas ostās 2000.gadā tika pārkrauts par 5.7% vairāk nekā 1999.gadā. No tām 90% ir tranzītkravas (Ventspils ostā tās veido gandrīz 100%, Rīgas un Liepājas ostās aptuveni 75%).Lielākā daļa no tranzītkravām (vairāk nekā 60%) ir jēlnafta un naftas produkti. Nozīmīgas kravu grupas ir minerālmēsli un kokmateriāli. Līdere starp reģionālajām ostām ir Skultes osta.

Latvijas Dzelzceļš. Tranzītpārvadājumi pa dzelzceļu sasniedz 4.5% no visām pārvadātajām kravām. 20z00.gadā pamazām sāk uzlaboties dzelzceļa kravu apgrozījuma rādītāji. Labākus saimnieciskos rādītājus iegūt apgrūtina valsts sociālo funkciju risināšana – valsts un pašvaldības nesedz dzelzceļa pasažieru pārvadājumu radītos zaudējumus. Autopārvadātāju problēma – nepietiekamais Krievijas atļauju skaits.

Autotransporta kravu apjomi 2000.gadā samazinājušies par 1.5%. Pēdējos gados Latvijas lielākās investīcijas ieguldītas tieši galvenajos tranzīta koridoros un ostās. Mežu nozare . 2000.gads visiem mežu nozares uzņēmumiem nav bijis vienāds, jo daudzi cieta no eiro kursa krituma, tāpēc samazinājās to neto apgrozījums, tomēr daudzi 2000.gadā uzrāda lielāku neto apgrozījumu nekā 1999.gadā. Bez eiro, ieņēmumu apgrozījumu ietekmēja arī uguns. Piemēram, A/S Vulkāns neto apgrozījums ugunsgrēka dēļ 2000.gadā bija par 1.49 milj.Ls mazāks nekā 1999.gadā. Arī SIA Ventspils koks cieta no ugunsgrēka. Neraugoties uz grūtībām, 2000.gadā mežu nozares devums eksportā ir palielinājies līdz 43.2% no Latvijas kopējā eksporta. Tekstilindustrijas ražošanas apjomi pieauguši par 10%. Lielākā daļa tekstilindustrijas uzņēmumu plāno strādāt ar tādu ražošanas pieaugumu, lai šogad sasniegtu Krievijas ekonomiskās pirmskrīzes sākuma līmeni. Šiem uzņēmumiem, lai varētu modernizēt savas ražotnes, trūkst apgrozāmo līdzekļu. Pelnīt traucē valūtas kursa svārstības (Ls piesaistīts SDR grozam).Būvniecība. 2000.gadā turpina ikgadējo augšupeju. Ši nozare kopš 1998.gada ir viena no dinamiskākajām nozarēm. No 1995.-2000.g. ražošanas apjomi tajā ik gadu pieaug vidēji par 9.4%. Pozitīvie rādītāji: - pastāvīgo būvdarbu apjoma pieauguma tempi; būvmateriālu kvalitātes paaugstināšanās, būvniecības pakalpojumu eksporta pieaugums. 2000.gadā notika būvmateriālu cenu samazināšana par 4.1%. Būvniecības nozare ir viena no nedaudzajām, kur saglabājas ļoti zems bezdarba līmenis, trūkst augsti kvalificēti speciālisti, to kompensē ar ārvalstu speciālistu piesaisti. 2000.gadā lielākā daļa 57.4% būvniecības koncentrēta joprojām Rīgā (2.vietā – Ventspils, 3. – Rīgas rajons).Būvniecības kavējošais faktors reģionos: neattīstīta teritoriālā plānošana, vietējām pašvaldībām nav ne plānojuma, ne apbūves noteikumi. Visvairāk 2000.gadā tika būvēti tirgi, samazinājušies ielu un ceļu būvniecības apjomi. Dzīvojamo ēku būvniecība samazinājusies par 4.7%. Pagaidām dzīvojamā sektora būvniecībā Latvijā dominējošais ir privātais kapitāls, kas tiek ieguldīts galvenokārt savrupmāju individuālās apbūves attīstībā. Sakari. Telekomunikāciju uzņēmumiem joprojām lielākā peļņa Latvijā. LMT – 25.67 milj., Lattelekom – 23.32 milj.

MAKROEKONOMISKĀS PLŪSMASKopumā aprit 3 veidu makroekonomiskās plūsmas.

1. Plūst resursi jeb ražošanas faktori – zeme, darbs, kapitāls, uzņēmējdarbības spēja (peļņa).2. Preces jeb produkti (saistīts ar ražošanu, darba gala rezultāta produkti).3. Nauda – praktiski plūst kopā ar 1. un 2. plūsmu. Nauda plūst divos veidos, kuri mainās:

Ieņēmumi un izmaksas ir viena un tā pati naudas forma; Līdzsvara nosacījumi balstās uz – vai izmaksas sakrīt ar ienākumiem.Izņēmums šim principam ir tad, ja naudai neko pretī nedod: nodokļu iekasēšana, transferti, sociālā un humanitārā palīdzība, pensijas, pabalsti, stipendijas. Investīcijpreces:

1. Celtniecības pakalpojumi2. Visi ražošanas līdzekļi, pamatlīdzekļi3. uzkrājumi.

Investīcijpreces ir domātas nākotnei, attīstībai un atdeve būs pēc kāda laika. Piemēram, ieguldījumi zinātnē. Investīciju avoti:

1. iekšējie (amortizācijas atskaitījumi, nesadalītā peļņa),2. ārējie (banku kredīti, vērtspapīru pārdošana).

MAKROEKONOMIKAS PAMATRĀDĪTĀJI1. Makroekonomiskās plūsmasLietas, kas aprit ekonomikā – resursi, produkti, nauda.2. KopproduktsKopprodukts – valsts ekonomikā gada laikā saražoto galaproduktu un pakalpojumu kopējā tirgus vērtība. Makroekonomikā vērtē kopprodukta pieauguma tempus. Tie parāda vai ekonomika ir augoša un attīstās. IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju (absolūtais rādītājs).IKP pieauguma tempi1990.gada sākumā IKP ievērojami krītas, sākot no 1995.gada tempi sāk augt, krīze tiek pārvarēta. 1997.gadā sasniegts augsts rezultāts ~8.5%.1998.gadā sakarā ar Krievijas finansu krīzi, pieauguma tempi samazinājās ~2.6%, strauji pieauga bezdarbs.1998.gadā ~3.9%, 1999.gadā ~1%.2000.g. Latvijas tautsaimniecībā kopumā bija veiksmīgs, to apliecina aigstie makroekonomiskās attīstības rādītāji. IKP pieaugums bija augstākais starp visām ES kandidātvalstīm, sasniedzot 6.6%. Šādu tempu pieaugumu 2000.gadā noteica veiksmīgā attīstība daudzos tautsaimniecības sektoros (Latvija ir apsteigusi Igauniju). 2001.gada pirmajā pusē IKP pieaugums ir straujš 8.2%. 3. NodarbinātībaVērtē nodarbināto skaitu nozaru struktūrā un bezdarba līmeni valstī. Bezdarba līmenis Latvijā krasi atšķiras pa reģioniem. Rīgā un Ventspilī ir zemākais bezdarbs ~ 3;4%. Latgalē vislielākais ~20%.

Gads 1997 1998 1999 2000Pavisam nodarbināti (tūkstošos cilvēku)

1037 1043 1038 1038

Nodarbināti privātajā sektorā (tūkst.)

680 712 727 741

Reģistrētie bezdarbnieki(tūkst.)

84934 111383 109497 93283

4. Cenu vidējais vai vispārējais līmenis- inflācija- deflācijaVasaras mēnešos parasti tiek novērota deflācija, saistīta ar pārtikas produktu cenu samazinājumu. Uz 01.09.2000. gada inflācija bija 2.5%. Zema inflācija parāda stabilitāti ekonomikā. Uz 01.12.2000.tā bija 2.6% apmērā, kas tiek uzskatīta par apmierinošu. Uz 01.10.2001.inflācija ir ~1,...%

5. Fiskālie rādītāji- budžets, budžeta deficīts % no IKP, fiskālais deficīts.

Pieļaujamā robeža, kuru nosaka ES valstis ir 3 % no KP. Palielinot budžeta deficītu līdz 2.46% no IKP (Latvija SVF solīja 2%, Latvijā var tikt apdraudēts investīciju pieplūdums. Sākotnēji valdībā iesniegtajā projektā deficīts bija plānots 1.73% no IKP, taču valdība nolēma palielināt izdevumu daļu par 20 milj.Ls, no kuriem lielāko daļu – 11.6% - piešķirs veselības aprūpei.

2002.gada budžets ir veidots, prognozējot nākamgad 6% IKP pieaugumu salīdzināmajās cenās un 3% inflāciju. IKP prognoze ir lielāka nekā sākotnēji, ņemot vērā Latvijas pašreizējos attīstības tempus un nākotnes iespējas.

- valsts parāds (uzkrātie, aizņemtie līdzekļi). Tiek pieļauts 60% no IKP, Latvijā ~14%. 6. Monetārie rādītāji

- procentu likmes naudas tirgū, refinansēšanas likme 3.5%, inflācija, ilgtermiņa kredītu procenti, valsts vērtspapīru likmes.

7. Ārējā ekonomiskā darbība- ārējais tirdzniecības stāvoklis, maksājumu bilance (negatīva bilance – valstī tīrais

imports, pozitīva – tīrais eksports).Latvijā šī bilance ir negatīva, imports pārsniedz eksportu. Salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem,

situācija ir mazliet uzlabojusies.

IEKŠZEMES KOPPRODUKTS, TĀ APRĒĶINA METODES

IKP – raksturo visu valstī esošo saimniecisko vienību gada laikā saražoto galaproduktu.

IKP aprēķina metodes1. Ražošanas metode

Vienīgā metode, kas parāda nozaru struktūru. 1.1. Kopējā produkcijas izlaide1.2. Starppatēriņš1.3. Pievienotā kopējā vērtība (1.-2.)1.4. Netiešie nodokļiKP = 3.+4.

2. Klasiskā metode (izmaksu metode).2.1. Mājsaimniecību individuālās patēriņa izmaksas2.2. Uzņēmumu investīciju izmaksas2.3. Valdības preču un pakalpojumu iepirkumu izmaksas2.4. Tīrais eksportsKP = 1.+2.+3.+4.

3. Aprēķins pēc ienākumiem3.1. Darba samaksa3.2. Peļņa3.3. Rente3.4. % no kapitāla3.5. Amortizācijas atskaitījumi3.6. Netiešie nodokļiKP = 1.+2.+3.+4.+5.+6.

IEKŠZEMES KOPPRODUKTA IZLIETOJUMS

KP pēc izmaksām (AD) = C+I+G+XIKP sastāv no galapatēriņa izdevumiem (mājsaimniecību patēriņš C, valsts izdevumi –G), investīcijām (tās sastāv no izmaksām par investīciju precēm un krājumu izmaiņām gada laikā), tīrā eksporta - X( importa un eksporta starpība).IKP vērtē gan faktiskās cenās, gan vidējās cenās. Vidējās tiek izmantotas, lai varētu salīdzināt IKP dinamiku ar iepriekšējiem gadiem. Latvijā par bāzes gadu parasti ņem 1995.gadu. Izmaksu plūsmas aprēķina:

C= a+bY (a –minimālais patēriņš, ja ienākumi ir 0 (tiek patērēti iepriekšējo gadu uzkrājumi), b – koeficents, kas parāda kāda daļa no ienākumu pieauguma tiek patērēta, Y – kopējie ienākumi).Ja reālais patēriņš lielāks par ienākumiem, rodas uzkrājumi. Uzkrājumi ir lielums, kas paliek pāri no ienākumiem pēc patēriņa. S=Y-C jeb S=f(Y), tātad S=Y-(a+bY) jeb S =(1-b)*Y-a (uzkrāšanas galējā tieksme).Ja ir uzkrājumi, tad rodas līdzekļi investīcijām. Ja tiek pieņemts līdzsvara nosacījums, ka uzkrājumi ir vienādi ar investīcijām S=I, tad I=f(Y). Līdz ar to var uzskatīt, ka IKP =C+I(Reāli visi uzkrājumi nekad netiek investēti!!!).Investīciju izmaiņu faktori: kredītu % likmes samazinājums, lai varētu vairāk investēt, jaunas tehnoloģijas, kur ieguldīt investīcijas, dažāda veida resursi – kapitāla, darba spēka resursi, investīciju klimats valstī, nodokļi (UIN), lai varētu investēt vairāk, jāsamazina UIN.

Ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem, tātad: C=f(Y)=f(Y-T) – pēcnodokļa patēriņš. Nodokļi ietekmē AE (izmaksas), jo patēriņu veido ieņēmumi, no kuriem tiek atskaitīti nodokļi, savukārt nodokļi ir bāze rādītājam G.

Atkarībā no laika un mērķiem izdala 2 veidus;1. stimulējošā politika;2. kavējošā politika.Stimulējošā: ražošanas stimulēšana, izmanto krīzes laikā. Uzdevums ir palielināt AD ar šādiem instrumentiem: palielināt G, un samazināt T. To dara vienlaicīgi vai katru atsevišķi – veidojas plānots budžeta deficīts. Negatīvā ietekme, jo var augt inflācija.Kavējošā politikaMērķis ir inflācijas kavēšana, izmanto uzplaukuma laikā. Uzdevums ir palielināt AD. Instrumenti: palielināt nodokļus, samazināt valsts pirkumus. Var izraisīt negatīvu ietekmi, jo kavē ražošanu. AD ietekmē arī tīrais eksports, jeb XJa tīrais eksports ir ar + zīmi, tad: palielinās AD;Ja tīrais eksports ir ar – zīmi, tad AD samazinās.

NODARBINĀTĪBAS RĀDĪTĀJINodarbinātība – darbaspēka, ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iesaistīšana ekonomikā.Darbaspēks – iedzīvotāji darbaspējīgā vecumā 15-60g. Vīriešiem, 15-57.5g.sievietēm.Atskaita invalīdus, pensionārus, cilvēkus uz atvieglotiem noteikumiem (baletdejotāji pēc 45.g.vecuma, ķīmiskās rūpnīcās strādājošie), studenti, mājsaimnieces, ilgstošie bezdarbnieki. Nodarbinātās personas: personas, kas pieder pie darbaspēka un strādā vismaz 1 stundu nedēļā algotu darbu vai no 12-14 stundām ģimenes uzņēmumā bez atalgojuma. Bezdarbs- ekonomiskais stāvoklis, ka tie, kas vēlas strādāt nevar atrast darbu pie noteikta darba samaksas līmeņa. Bezdarbu aprēķina % = bezdarbnieku skaits/ ek.aktīvo iedz. skaits*100Pilna nodarbinātība – situācija, kad nepastāv cikliskais bezdarbs. Bezdarba veidi: dabīgais un nedabīgais. Dabīgais iedalās 3 veidos: sezonālais, nepārtrauktais, strukturālais. Nedabīgais ir tikai cikliskais. Cikliskais ir atkarīgs no cikla stāvokļa, rodas krīzes laikā. Nepārtrauktais – cilvēki maina darbu, dzīvesvietu, studenti uzreiz nevar atrast darbu....Strukturālais – izmaiņas pašā ražošanā, ražošana krīt, mainās apjomi. Latvijā bezdarbs~7%, citi apsekojumi ~14%.

INFLĀCIJA, APRĒĶINA METODESInflācija- vidējā cenu līmeņa paaugstināšanās. Aprēķina metodes: Inflāciju aprēķina ar cenu indeksu palīdzību.

- vispārējā pieejaCenu indeksu aprēķina, reizinot preces cenu apskatāmajā periodā ar preces apjomu un dala ar preču cenu bāzes periodā, kas pareizināta ar šīs preces apjomu.

Inflāciju rēķina pa preču grupām.

Patēriņa Cenu Indekss =p1 / p0 *W W – preču grupas īpatsvars patēriņa grozā. Inflācijas līmenis= Cenu indekss – 100%Inflācijas kritēriji:1. PrecesPatēriņa inflācija – rēķina pēc PCI, ražošanas inflācija – rēķina pēc starppatēriņa precēm, KP inflators – rēķina cenu izmaiņas visam KP uzreiz.KP inflators = Nominālais KP / Reālais KP *100%2. Pēc lielumaNormāla, ja 10-15%, optimāla, ja 2-3%.Normāla – dabas resursi samazinās un palielinās to ieguve.Optimāla – dzīves līmeni saista ar ienākumiem. 70% jābūt darba samaksai, 30% pārējiem ienākumiem. Pieaugot algām, pieaug preču cenas, tam savukārt nepieciešama lielāka darba samaksa...3. Pēc cēloņiem- pieprasījuma inflācija- ražošanas izmaksu vai piedāvājumaAD pārsniedz AS, rodas cenu pieaugums. Pieprasījuma inflācija AD aug straujāk nekā AS. Pieprasījuma inflācija rodas ekonomikas uzplaukuma laikā, liels pieprasījums, bet maz preču.Ja aug izmaksas, ceļas pašizmaksa – AS var kristies, jo ražotāji nevar pārdot tik daudz, cik iepriekš. INFLĀCIJAS SEKAS. 1.krītas naudas vērtība, var iegādāties mazāk preču. Naudas masas apgrozījuma pieaugums, naudas tirgus nestabilitāte.2.nacionālās valūtas devalvācija (attiecība pret ārzemju valūtām)3. var zaudēt uzkrājumu īpašnieki, fiksēto ienākumu saņēmēji, kreditori.Ja nestabila finansu sistēma, investīcijas samazinās.

EKONOMISKĀ AUGSME.Ekonomiskā augsme – ir ekonomikas pamatrādītāju augšana un pieaugums.E. augsmi nosaka aprēķinot pieauguma un augšanas tempus, izmanto:Pamatā izmanto 2 rādītājus: - KP (bez amortizācijas)- TP (TP= KP- amortizācija) Amortizācija ir iekšējais investīciju avots.

Ekonomisko augsmi saista ar dzīves līmeņa pieaugumu, jo lielāks KP, jo augstāks dzīves līmenis.Saista arī ar ražošanas izmaksu minimizāciju. Augot ražošanas apjomam, mainās izmaksas uz 1 vienību. Rodas iespējas jaunu vajadzību apmierināšanai. Pieaug iespējas risināt sociālas, ekoloģiskas problēmas. Ja KP aug, attīstās zinātne, atrisinās resursu ierobežotība. Ekonomikas augsmes standarti 5-6%, 11% - ekonomikas pārkaršana. Pie mazāka KP ir vieglāk pieaudzēt 5-65, nekā pie liela KP (lielās valstīs, attīstās),Latvijā 6.5%, ES –2.4%. Attīstītās valstis attīstās lēni, bet stabili.

EKONOMISKĀS AUGSMES FAKTORI

1. Reālās attīstības faktori – piedāvājuma faktori- dabas resursi un to kvalitāte- darba resursi un to kvalitāte- kapitāla resursi- jauna tehnoloģija2. Pieprasījuma faktori- pieprasījums- resursu sadale

Izšķir 2 ražošanas attīstību līmeņus;1. ekstensīvais – iesaistot ražošanā jaunus resursus, palielinot daudzumu;2. intensīvais – efektīvāk izmanto esošos resursus, darba ražīgums.

Ražošanas apjoms= darba patēriņš * darba ražīgumsDarba patēriņš- nostrādāto stundu skaits.

Nostrādāto stundu skaits = nodarb. skaits *1 nodarb. nostrādātais stundu vidējais skaits.Darba ražīgums – vienas stundas vidējā izstrāde. Darba ražīguma nozīme ekonomiskajā augsmē – saražotās produkcijas daudzums uz 1 cilvēku.Ietekmējošie faktori: tehniskais progress, investīcijas, izglītība, resursu efektīvais izlietojums, psiholoģiskais klimats, sociālais klimats.Kopējo darba ražīgumu aprēķina KP / nostrādāto stundu skaits ekonomikā.

Preces jēdziens, īpašības un cenu veidošana. Preces būtība. Patēriņa preces un kapitāla ( investīciju ) preces. Privātās un sabiedriskās preces. Darba dalīšana un specializācija. Tirdzniecība un tirgus lielums. Tirdzniecības izdevīgums. Tirdzniecības absolūtā un salīdzinošā priekšrocība.

Preces jēdziens, īpašības un cenu veidošana

Saimnieciskie labumi ir cilvēka saimniecības darbības objekti, kuriem pieskaitāmi pakalpojumi un materiālie labumi, kas noder cilvēka personīgo un ražošanas vajadzību apmierināšanai, piemēram, pārtika, apģērbs, sadzīves priekšmetu remonts, televizors u.c., kā arī izejvielas un pusfabrikāti.Saimniecisko labumu pzaīme ir to pastāvīgā nepietiekamība. Ekonomikas teorija šo vajadzību apmierināšanai lietojamos materiālos līdzekļus un pakalpojumus sauc par precēm.Precēm raksturīgas trīs pazīmes:

1. to retums jeb nepietiekamība2. to objektīvais vai subjektīvais derīgums;3. to pieejamība.

Brīvos labumus, kas nav tirgus darījuma objekts, jo to raksturīgā pazīme ir to pārpilnība, nepieskaita precēm un Ekonomikas teorija gandrīz pilnīgi izslēdz no tajā apskatāmo jautājumu loka.Saimniekošanas galvenā problēma ir tādu preču izgatavošanam kuri nav dabūjami pietiekamā daudzumā. Šo preču izgatavošanu, lietojot ražošanas faktorus, sauc par ražošanu. Tomēr ne jau visas preces, kuru skaits ir ierobežots, var saražot (piemēram, zeme).Preces var klasificēt šādi:

1. Saražotās preces pēc to lietojuma iedala:a) patēriņa precēs - pārtika, apģērbs, mājoklis un pakalpojumi veido daļu no

saimnieciskaj;am precēm, kuru skaitā ir visas preces, kas noder saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšānai.

b) ražošanas precēs - tiek pieskaitītas saimnieciskajām precēm, taču tās nekalpo tieši saimnieciskā subjekta personisko vajadzību apmierināšanai.

2. Pēc materialitātes preces iedala:a) lietiskās precēs - auto, televizors, limonāde u.c. – materiāls raksturs.b) Pakalpojumos (nemateriālās preces) – nav pārnēsājamas, transportējamas vai uzkrājamas.3. Pēc preces vērtējuma tās iedala:a) neitrālās precēs – prece pret kurām patērētājs nejūt nepatiku, bet nevar teikt, ka arī tās

viņam patīk, viņš ir vienaldzīgs pret šādām precēm.b) sliktās precēs – patērētājam nepatīk.4. Pēc dalāmības preces iedala:a) Dalāmās preces – bez grūtībām var sadalīt sīkākās mērvienībās (graudi, cukurs, sviests

utt).b) Nedalāmās preces – nevar sadalīt sīkākās mērvienībās (auto, laiva utt).5. Pēc savstarpējās lietojamības preces iedala:a) Savstarpēji papildinošās (pīpe un tabaka)b) Savstarpēji aizstājošās (sviests un margarīns)c) Pēc lietojuma nesaistītās ( sēnes, lidmašīna, mēbeles utt)6. Pēc preču viendabības preces iedala:a) Viendabīgās (homogēnās) preces – ja nav atšķirības starp vienas un tās pašas preces

vienībām (atšķirīgs iesaiņojums, reklāma utt).b) Neviendabīgas (nehomogēnas) preces - ja ir atšķirības starp vienas un tās pašas preces

vienībām.7. Atkarībā no tā, kā mainās preces pieprasījums, ja mainās ienākumi, preces iedala:

a) Normālās (augstvērtīgās) preces – pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) pieaug arī preces pieprasījums.

b) Mazvērtīgā prece - pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) samazinās arī preces pieprasījums.

c) Piesātinājuma preci - pieaugot ienākumiem, virsproporcionāli (zemproporcionāli) nemainās arī preces pieprasījums.

8. Pēc tā kā īpašumā preces atrodas, tās var iedalīt:a) Privātās preces – preces, kuras var patērēt tikai viens indivīds un tās vienlaikus nevar

patērēt citi indivīdi. To patēriņā pastāv sāncensība starp indivīdiem. Piemēram, pļaujmašīnu zālāja vienlaikus var izmantot tikai viens cilvēks. Līdzīgs piemēr ir arī pārtika un apģērbs.

b) Sabiedriskās preces – preci, kuru patērē viens indivīds, bet netiek izslēgta iespēja, ka to var patērēt vienlaikus arī citi indivīdi, sauc par sabiedrisko preci. Šo preču patēriņā nav vērojama sāncensība. Piemēram, ielu apgaismojums, dziesmas, dzejoļi utt. Bieži vien valsts šīs preces nodod patērētāju rīcībā bez maksas.

c) Privāti sabiedriskās preces – preces, kuru patēriņā zināmā to lietošanas intensotātē iestājās sāncensība, sauc par individuāli sabiedriskām precēm. Piemēram, pasažieru skaits, kuru var pārvadāt viens autobuss, kuģis, lidmašīna, ir ierobežots. Šāds ierobežojums pastāv arī teātra apmeklējumos utt.

Darba dalīšana un specializācijaAr specializāciju saprot darbības koncentrēšanu uz kādu noteiktu nodarbošanos, specialitāti. Piemēram, ražošanas specializācija ir darbības koncentrēšana uz noteikta produkta izgatavošanu. Specializācija rodas līdz ar dažādu profesiju izveidošanos. Ja cilvēks izvēlas kādu noteiktu profesiju, kas saistīta ar kādu darba izpildi, kas tam vislabāk padodas, tas var, lietojot vienu un to pašu darba daudzumu, saražot vairāk produkcijas. Palielinās šīs produkcijas izgatavošanas ātrums, uzlabojas tās kvalitāte. Efektīvšk tiek izmantoti ražošanas faktori. Nemitīgi tiek uzlabota iekārta, instrumenti un ražošanas tehnoloģija.Specializācijai ir arī būtisks trūkums. Ja notiek specalizācija noteiktu darbu veikšanā, to izpildītāji nonāk savstarpējā atkarībā. Ja kāds no darba veicējiem kādu iemeslu dēļ pārtrauc preces ražošanu un piegādi, tad lielās grūtībās var nonākt pārējie izpildītāji, kuru preču ražošana ir ar to saistīta. Piemēra, automobiļu būvniecības industrijā, ja kāda rūpnīca, kas ražo automobiļu dzinējus, streiku, avārijas vai citu iemeslu dēļ pārtrauc dzinēju ražošanu, tad var apstāties automobiļu ražošana arī citās šīs nozares rūpnīcās.Specializācija var izpausties dažādi. Var būt ne tikai cilvēku specializācija, bet arī uzņēmumu specializācija produkcijas ražošanā. Var tikt lietota specializēta tehnoloģija, aprīkojums, ražošanas iekārta. Arī lauksaimniecībā ieviešas specializācija. Industriāli attīstītās valstīs parasti ir vērojams augsts specializācijas līmenis, pat darba operāciju un instrumentu specializācija. Mazattīstītās valstīs zemāka specializācijas līmeņa dēļ vieni un tie paši ciklvēki veic vairākus dažāda profila darbus.; tiek izmantoti vairķai instrumenti. Specizāciju nosaka arī veicamais darba apjoms. Tā, piemēram, centrālā pastā, kur darba apjoms ir liels, lietderīgi ir specializēties dažādu darbu veikšanā: vēstuļu šķirošāna, paku pieņemšanu un izsniegšāna utt, taču vienā mazā pasta nodaļā šāda specializācija nav lietderīga mazā darba apjoma dēļ.Uzņēmumā, sadalot sarežģītus ražošanas procesus daudzās vienāršākās operācijās, var ievērojami paaugstināt darba ražīgumu un pazemināt vienas produkcijas vienības pašizmaksu (montāža ar konveijera palīdzību). Produkcijas ražošanas procesa sadalīšanu vienkāršākos darbos, iesaistot to veikšanai uz ilgu laiku noteiktas ražotāju grupas, sauc par darba dalīšanu. Darba dalīšanai ir vairākas pruiekšrocības:

1. noteikta veida produkcijas daudzuma ražošanai tiek ekonomiski labāk izmantots, kā arī ietaupīts darbaspēks, t.i., ceļas darba ražīgums;

2. tiek paaugstināta darba kvalitāte, jo cilvēks strādā darbu atbilstoši savām spējām;3. samazinās strādnieku apmācības laiks un apmācības izmaksas;4. darba dalīšana pieradina cilvēku pie stingras disciplīnas, kas nodrošina darba ritmiskumu;5. strādniekam darba veikšanai ir nepieciešams mazāk instrumentu;6. līdz ar darba dalīšanu pazeminās izmaksas, pieaug peļņa un uzņēmumā var ieguldīt

aizvien jaunas investīcijas, kas ļauj pazemināt roku darba īpatsvaru kopējā darba daudzumā, kas sevišķi ir raksturīgs materiālai ražošanai, jo pakalpojumu sfērā bie;zi vien ir zināmas grūtības aizstāt cilvēku darbu ar mehānismiem. Tā, piemēram, pārdevēju, friziera darbu praktiski nav iespējams un nav arī lietderīgi aizstāt ar analogu mašīnu darbu.

Darba dalīšanai piemīt arī trūkumi, piemēram, monotonais darbs pie konveijerea rada nogurumu un apātijas sajūtu,. Sastrēgumi ražošanas procesā var radīt dīkstāves, kas paaugstina izmaksas. Tādejādi, veicot darba dalīšanu, jārūpējas, lai darba process notiktu gludi un ritmiski, bez strādnieku pārslodzes.

Patēriņa preces un kapitāla ( investīciju ) preces.

Ražošanas resursi (faktori) - darbaspēks; zeme (dabas resursi - ūdeņi, meži, ceļi); kapitāls (investīciju preces); uzņēmējdarbības spējas (īpašas cilvēku spējas, apvienojot visus ražošanas faktorus, izveidot firmu). Patēriņam derīgu labumu iegūst ražošanas procesā, kombinējot noteiktus resursus jeb ražošanas faktorus. Mikroekonomikā ir trīs ražošanas faktoru grupas: zeme, darbs un kapitāls. Jēdziens zeme ietver dabas dzīļu resursus, mežus un ūdeņus, uzņēmuma atrašanās vietu, lauksaimniecībā izmantojamās platības, kā arī klimatu, dabas spēkus (vēja, ūdens un saules enerģija). Ar to saprot ne tikai resursus un enerģijas avotus, bet arī vietu, kur tiek glabāti dažādi ražošanas atkritumi un novadīti kanalizācijas ūdeņi. Darbs ir cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs ir iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostrādāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts ar atbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena. Darba efektivitāti raksturo darba ražīgums. Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu. Jēdziens kapitāls ir skaidrojams divējādi. 1) tas ir naudas kapitāls. Kapitāls šajā gadījumā ir nauda ar noteiktu funkciju - finansēšanas līdzeklis investīcijām, t.i., jaunu ražošanas līdzekļu radīšanai. 2) ražīgais kapitāls (reālkapitāls, lietu kapitāls) - visas saražotās preces, kuras individuāli nepatērē, bet iesaista atkal ražošanas procesā (patērē ražīgi), piemēram, darbgaldus, ēkas, pusfabrikātus, izejvielas un citus materiālus noliktavās. Blakus šīm materiālajām precēm ražīgajam kapitālam pieskaita arī nemateriālās preces, kas nodrošina ražošanas procesu, piem., licences, patentus, u.c. Tātad ražīgais kapitāls sastāv no precēm, kuras izgatavotas iepriekšējos ražošanas procesos un tiek izmantotas jaunu preču ražošanai un pārdošanai. Šis formulējums atbilst mikroekonomikā izmantotā jēdziena kapitāls būtībai. Tas principiāli atšķiras no abiem pārējiem ražošanas faktoriem - zemes un darba. Kapitāls attiecībā pret tiem ir sekundārs ražošanas faktors, jo kapitālu var radīt, tikai vispirms izmantojot zemi un darbu.

Tirdzniecības absolūtā un salīdzinošā priekšrocība

Absolūtā – valsts ražo preci ar mazākām izmaksām. Absolūtās mazākuma izmaksas.Salīdzinošā – valstij ir mazākas salīdzināmaās izmaksas.

Salīdzināmo priekšrocību teoriju izmanto kā teorētisko pamato ārējās tirdznieības un valstu specializācijas noteikšanai. Teorijai ir 150 gadi. Autori – Rikardo un Teorija balstās uz īpašu izmaksu aprēķināšanu, tām ir 3 nosaukumi:

- salīdzināmās izmaksas;- alternatīvās izmaksas;- zaudēto iespēju izmaksas.

1. Salīdzināmās izmaksas ir produktu daudzums, kuru valstij jāupurē vai jāzaudē, ražojot citas preces vai produkta papildus vienību.Ir dažādi produkcijas veidi. Tiek apskatīts cik ražojot preces zaudē iespējas ražot citas preces.

2. Ienākumu summa, kuru zaudē resursu īpašnieks, jo izmantos resursus savā ražošanā nevis pārdos citam patērētajam.

Tiek analizēta zaudētā produkcija.

ADAMS SMITS. ABSOLŪTĀ PRIEKŠROCĪBAS TEORIJALai palielinātu zelta daudzumu valstī, valstij ir jāpalielina eksports. A.Smita galvenā tēze – kā valsts bagātības pamats nav zelts, bet spēja ražot preces un pakalpojumus. Valdībai ir jārūpējas par to, kā nodrošināt iespējas ražošanai.Attiecībā uz ārējo tirdzniecību:1) valdībai nav jāiejaucās, bet jānodrošina tirdzniecības brīvība un atvērtā tirgus režīms;2) Nācijām, tāpat kā pilsoņiem ir jāspecializējās to preču ražošanā, kuru ražošanā tām ir

priekšrocības.3) Eksporta subsīdijas ir papildus nodoklis, kas veicina iekšējo cenu pieaugumu un tapēc tās ir

jāaizliedz.Jebkura teorija balstās uz noteiktiem pieņēmumiem un tos nevar uzreiz pārvērst praksē.A.Smita pieņēmumi:1) Eksistē tikai viens ražošanas faktors – darbs2) Eksistē piulna nodarbinātība (ražošanas paplašināšana nav iespējama)3) Pasaulē ir tikai 2 valstis un katra valsts ražo tikai 2 preces4) Izmaksas ir nemainīgas – nedarbojas ražošanas mēroga efekts (palielinoties ražošanas apjomam,

izmaksām būtu jāsamazinās)5) Transporta izmaksas ir vienādas ar 0.6) Tirdzniecībā nav nekādu ierobežojumu.

I IIA 2 st. 4 st. 2< 4B 3 st. 1 st. 3 > 1

DA • Q A + DB • QB ≤ LIDA – darba daudzums, kas nepieciešamas 1 vien.A preces saražošanai I valstīQA - A preču daudzums I valstīDB - darba daudzums, kas nepieciešams 1 vien B preces saražošanai I valstīQB - B preču daudzums I valstīLI – kopējais darba daudzums I valstī

DA • Q A + DB • QB ≤ LIILai noteiktu to, kurai valstij būtu jāpsecializējas kuru preču ražošanāDA < DA ` - I valstij ir absolūtās priekšrocības A preces ražošanāDB < DB ` - II valstij ir absolūtās priekšrocības B preces ražošanāI valstij ir jāspecializējas A preces ražošanā, II valstij B preces ražošanā.

Ja I valstij ir absolūtās priekšorcības abu preču ražosanā, tad tai būtu jāpsecializējas abu preču ražošanā.

I IIA 2 st. 4 st. 2< 4B 1 st. 3 st. 1 < 3

Tā problēma parāda, ka Smita teorija ir ierobežojoša.

Salīdzinošo priekšrocību teorija

Izveidotājs – Deivids RikardoTeorija tiks risināta tālāk, mēģinot atrisināt šo problēmu. Rikardo pieņēmumi ir analoģiski mita pieņēmumiem, tikai tiek papildināti ar punktu – alternatīvās cenas jēdziens.Alternatīvā cena – darba daudzums, kas nepieciešams vienas preces ražošanai un tas ir izteikts ar darba daudzumu, kas nepieciešams otras preces saražošanai.

Preces A alternatīvā cena I valstī – PA

I = DA / DB PA` = D`A / D`B

PA= 2/1 = 2 PA` = 4/3

Jāsalīdzina alternatīvās centasPA

> PA` - II.valstij ir salīdzinošās priekšrocības A preces ražošanāI valstī A prece ir dārgāka nekā II valstī

PB = DB / DA PB` = D`A / D`B

PB= ½ PB` = ¾

PB < PB` - I.valstij ir salīdzinošās priekšrocības B preces ražošanā

Secinājumi: Valstij ir jāspecializējas to preču ražošanā, kurā tai ir salīdzinošās priekšrocības.Ieguvumi: B preces ražotājs iegūst starpību no tā, cik prece maksā tavā valstī un cik tā maksā otrā valstī. B: 2-4/3 = 2/3 A: ¾ - ½ = ¼Tirdzniecība var notikt tikai tad, ja abas puses ir ieguvējas

Ja nav starptautiskās tirdzniecības, tad katra valsts var patērēt tikai to, ko tā ir saražojusi. Ja otrā valstī A ir lētāks, tad saskaņā ar Rikardo teoriju, I valstij ir jāpsecializējas A preces ražošanā. Nepieciešamā B prece ir jāpērk no I valsts. Var iegūt vairāk B preces, nekā ražojot paši. Patēriņš ir lielāks, nekā ražošanās iespējas.Ieguvums no starptautiskās tirdzniecības – ekonomiskais efekts, kura rezultātā pieaug patēriņš abās valstīs. Ekonomiskais efekts galvenokārt ir atkarīgs no pieprasījuma elastības. Šī teorija bija pamatā

B B

AA

QB

*QAQ`A

QA

Q`B *Q`B

Ražošanas iespēju taisnes Ražošanas iespēju taisnes

līdz 20.gs. sākumam. Palika jautājums – kāpēc valstij ir salīdzinošās priekšrocības? Lai atbildētu uz šo jautājumu, tika izveidota ražošanas faktoru attiecību teorija.

Starptautisko ekonomisko sakaru būtība, mērķi, veidi, rādītāji. Valsts loma starptautiskajā tirdzniecībā, tarifu sistēma. Valsts maksājumu bilance. Starptautiskā ekonomiskā integrācija, tās priekšnosacījumi. Ārējā ekonomiskā politika, tās instrumenti. Brīvā tirdzniecība. Protekcionisms. Muitas tarifi. Ārpustarifu metodes.

Starptautisko ekonomisko sakaru būtība, mērķi, veidi, rādītāji. Starptautiskie ekon. sakari – saimnieciskie sakari strap atsevišķu valstu ekonomiku.Tie ietekmē dažādus tirgus:

1. starptautiskais preču tirgus; šie 3 veido globālo tirgu,2. starptautiskais kapitāla tirgus, starptautiskie kredīti; kas ir brīvie tigi3. starptautsikais valūtas tirgus;4. starptautiskais valūtas tirgus

Pēdējais tigus ir regulējams. Bagātās valstis pieprasa lēto darbaspēku, bet tai pašā laikā cenšas aizsargāt valsti no viesstrādniekiem. Tomēr tas ir ļoti sarežģīts un ar daudziem ierobežojumiem.

Rādītāji:- ārējās tirdzniecības apgrozījums ( pārsvarā apskata uz 1 iedzīvotāju ) – apgrozījumu

dala pret iedzīvotāju skaitu valstī.- ārējās tirdzniecības īpatsvars IKP, izsaka %; var noteikt arī eksporta/ importa

īpatsvaru kopproduktā;- kapitāla kustība – ārzemju investīciju apjoms valstī ( tiešās – netiešās );- darba spēka migrācija – ārzemju darbaspēka īpatsvars ( palielinās ).

Struktūra un veidi:Ārējā tirdzniecība ( galvenais )Zinātniski tehniskie sakari pamatveidiRažošanas sakari ( izvieto uzņēmumi ārzemēs )Valūtas finansu un kredīta sakari vai attiecībasStarptautisko ekonomisko struktūru darbībaAtsevišķu saimniecisko problēmu risināšana.

STARPTAUTISKO EKONOMISKO ATTIECĪBU VEIDI 1. tirdzniecība ar precēm2. tirdzniecība ar pakalpojumiem3. kapitāla kustība4. darbaspēka migrācija5. zinātniski tehniskā sadarbība, kas ietver tirdzniecību ar tehnoloģijām6. ražošanas kooperācija (starptautisku ražošanas kompleksu izveidošana)7. ekonomiskā integrācija

JĒDZIENU DEFINĒŠANAEKSPORTS – preču un pakalpojumu pārdošana citas valsts rezidentiem (nav svarīgi vai prece šķērsojusi robežu vai nē)IMPORTS – preču un pakalpojumu iepirkšana no citu valstu rezidentiemĀRĒJĀS TIRDZNIECĪBAS BILANCE – eksporta importa starpībaĀRĒJĀS TORDZNIECĪBAS APGROZĪJUMS – eksporta un importa summa pēc absolūtām vērtībām

VALSTS TIRDZNIECĪBAS NOSACĪJUMI – eksporta cenas attiecība pret importa cenām (pa atsevišķām grupām) Pe/Pim, jo attiecība lielāka, jo labāki nosacījumi valstij, varam analizēt cik izdevīga valstij starptautiskā tirdzniecība.

Valsts loma starptautiskajā tirdzniecībā, tarifu sistēma

EKONOMISKIE EFEKTI, KURI RODAS TARIFU IEVIEŠANAS REZULTĀTĀValsts importa muita tarifu ieviešana atstāj noteiktu ietekmi uz valsts ekonomiku:

1. mazās valstis – kuru lēmumi neietekmē pasaules tirgu2. lielās valstis – kuru lēmumi ietekmē pasaules tirgu

Valsts maksājumu bilance

Pēc būtības ir statistikas dokuments, bet nozīme ir ļoti liela, analizējot ārējos sakarus, valūtas stāvoklis, valsts ārējais parāds, valsts investīcijas, valsts finansu stāvoklis. Maksājumu bilance parāda norēķinus starp valstīm. Maksājumu bilance – starptautisko norēķinu bilances veids.Tā jāsastāda divās valūtās (savā un $)L-jā šo bilanci sastāda; L-jas banka.Maksājumu bilance – parāda attiecības starp visiem naudas ieņēmumiem ko saņem no ārzemēm un visiem maksājumiem ko veic uz ārzemēm. To var sastādīt – uz gadu, uz noteiktu laika momentu.Maksājumu bilance – ietver sevī visas operācijas valsts rezidentiem un nerizedentiem. Informčijas plūsmas parvalsts ārējiem sakariem un finansu plūsmas.

Maksājuma bilances struktūra.

Tekošo operāciju kontsA Preces un pakalpojumiPR

1. Ārējās tirdzniecības preces;2. Izstrādājumi pārstrādei,3. Pamatfondu remonts,4. Transporta organizāciju preču iegāde ostās.Pakalpojumi1. Pērvadājumi,2. Komunikāciju pakalpojumi,3. Braucieni,4. Finansu pakalpojumi5. Celtniecībaspakalpojumi,6. Apdrošināsānas pakalpojumi.

B Ienākumi1. Strādājoša kompensācija,2. Ienākumi no investīcijām

C Transferti

Kapitāla konts A Kapitāls neieskaitot rezervesaktīvus

1. Tiešās investīcijas1.1. ārzemēs

1.2. savā ekonomikā2. Portfeļu investīcijas – sedz galveno daļu no deficīta3. Cits kapitāls3.1. Īstermiņa kredīti3.2. Ilgtermiņa kredīti3.3. Valūtas rēķini bankās

B Rezerve saktīvi1. Monētu zelts2. Speciālās aizņemšanāstiesības(SPR)3. Rezerves pozīcijas SVF4. Ārvalstu valūta

Lai segtu maksājumu bilances deficītu:1. palielināt eksportu2. piesaistīt ārvalstu investīcijas3. veidot rezerves4. pārdot rezerves

Starptautiskā ekonomiskā integrācija, tās priekšnosacījumi

Ekonomiskā integrācija ir valstu ekonomiku tuvināšanās / internacionalizācija/.Priekšnoteikumi, lai varētu uzsākt integrāciju:1. Valstīm, kuras vēlas integrēties, ir jābūt līdzīgām ekonomikām.2. Ģeogrāfiskā tuvība.

Ideālā variantā, kad ir kopīgas robežas;Parasti starp valstīm ir jau nodibināti ekonomiskie un kultūras sakari, kas atvieglo ekonomisko tuvināšanos.

3. Valstīm jābūt kopīgām ekonomiskām problēmām (līdzīga ekonomiskā pakāpe un modeļi).4. Paraugefekts – tās valstis, kuras ir integrētas parāda citām, ka tām ir augstāks dzīves līmenis.5. Domina efekts - ja kādā reģionā vairums valstu jau ir integrējušās, pārējās valstis ir spiestas

iestāties šajā integrācijā.Pastāv dažādi meŗķi, kurus izvirza sev valstis integrējoties:

1. Izmantot ražošanas mēroga priekšrocības (jo ražojam lielākas partijas, jo zemākas ir izmaksas).2. Radīt labvēlīgu ārpolitisko vidi (ja kopīgas ekonomiskās problēmas,, vieglāk risināt ārpolitikas

jautājumus).3. Dažādu tirdzniecības politikas uzdevumu risināšana (iekļūšana citu valstu tirgos, eksportēšana,

sadales sistēma).4. Ekonomikas restrukturizācija. (pārveidot ekonomisko struktūru tā, lai ekonomika būtu

konkurētspējīga).5. Jauna nozaru attīstība (vajadzīga tad, ja rodas jauna nozare, ražotne).Ja mērķi nosprausti, jāsāk integrēties.

Integrācijas formas:1.posms. I pakāpe. Kad valstis noslēdz līgumus par preferencēm (viena valsts otrai piešķir priekšrocības, salīdzinot ar citām valstīm, savukārt attiecībā pret trešajām valstīm katra uzliek savus noteikumus). II. pakāpe. Noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu (paredz to, ka lielākā daļa ierobežojumu tiek atcelti vai būtiski ierobežoti – muitas tarifi, nodokļi, vienkāršot muitas procedūras).Lai kontrolētu līgumu izpildi, tiek nodibināta komiteja. 2.posms. Muitas savienība.

Paredz koordinēt tirdzniecību ar trešajām valstīm ( kas neietilpst muitas savienībā, tiek ieviesti vienoti muitas tarifi un citi ierobežojumi).3.posms. Kopējā tirgus izveidošana. Atceļ pēdējos ierobežojumus, kas ir starp valstīm.Sāk koordinēt ekonomisko politiku katra valsts pati.Sāk nodrošināt brīvu kapitāla, preču un pakalpojumu kustību, kā arī darba spēka kustību.Lai risinātu šīs problēmas, tiek izveidotas starpvalstu institūcijas. Galvenais šeit – katra valsts var brīvi, neierobežoti rīkoties.4.posms. Ekonomiskā savienība. Tiek īstenota vienota ekonomiskā politika.5.posms. Konfederācija.Kā integrācijas procesi atbilst brīvās tirdzniecības principiem? Pasaules banka ir izstrādājusi vērtēšanas principus, pēc kuriem var noteikt atbilst vai neatbilst brīvai tirdzniecībai.1. Integrācijas procesam ir jāpatver visas nozares.2. Pārejas periodam no zemākām integrācijas formām uz augstākām nav jābūt ilgākam par 10

gadiem.3. Integrācijai ir jābalstās uz vislielākās labvēlības režīma principiem.4. Kopējam tarifam, kas tiks noteikts pēc integrēšanas, ir jāatbilst viszemākajam tarifam, kāds tika

piemērots pirms integrācijas uzsākšanas.5. Jaunu biedru uzņemšanai ir jābūt liberālai (jāuzņem tie, kas vēlas).6. Preču izcelsmes noteikšanas kārtībai ir jābūt skaidri definētai.7. Nedrīkst uzstādīt papildus prasības jaunu biedru uzņemšanā.

Ārējā ekonomiskā politika, tās instrumenti

ĀRĒJĀS TIRDZNIECĪBAS POLITIKAMērķi Pasākumi

Ārējās tirdzniecības tālāka liberalizācija

Aizsardzības līmeņa samazināšana lauksaimniecībās sektorā (samazinot tarifu griestus līdz 30% līmenim), specifisko importa tarifu konvertācija, eksporta tarifu atcelšana (izņemot antikvariātam).Brīvās tirdzniecības līgumu noslēgšana atbilstoši latvijas integrācijas procesiem ES un tās ārējāi politikai pret trešajām valstīm.

Ekonomiskās integrācijas padziļināšana

Baltijas un baltijas jūras valstu reģionālās integrācijas padziļināšana.Tirdzniecības attiecību līgumtiesiskās bāzes tālākā pilnveidošana, izmantojot divpusējos līgumos paredzētās sadarbības formas un daudzpusējo starptautiskās attiecības regulējošo mehānismu PTO ietvaros.

Iekļaušanās ES kopējā tirgū Iestāšanās ES muitas savienībā, kas paredz kopīgu ārējās tirdzniecības politiku

Eksporta veicināšanaLatvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīta samazināšana; noieta tirgus paplašināšana Latvijas uzņēmumiem

Eksporta veicināšanas stratēģijas izstrādeEksporta veicināšanas padomes izveide, visu iesaistīto institūciju konsolidācijaKomeratašeju institūcijas darba pilnveidošanaJaunu Latvijas Attīstības aģentūras pārstāvniecību atvēršana

atbilstoši budžeta iespējāmApmācības programmu organizēšana eksporta veicināšanas jomāLikuma par valsts atbalstu eksporta kreditēšanā un garantēšanā pieņemšanaPakāpeniska Latvijas Eksportkredīta pamatkapitāla palielināšana, lai vidējā termiņā tas būtu finansiāli spējīgs aptver vismaz 5-/% no Latvijas eksporta.

1. ārējā komercpolitika – ārējā tirdzniecība;2. ārējā valūtas attīstība;3. kaitāla eksporta – importa politika;4. ārējā ekonomiskā politika, kas saistīta ar valsts integrāciju pasaulē.

Brīvā tirdzniecībaTā ir absolūtas valsts neiejaukšanās tirdzniecībā.Priekšrocība:Brīvā tirdzniecības konkurence nodrošina ekonomisko progresu, stimulē efektīvāk izmantot resursus, uzlabot produkcijas kvalitāti u.t.t.

Ja tirgū ienāk prece ar pasaules cenu, pircējs var atļauties nopirkt vairāk un lētāk. Bet vietējie ražotāji tikai nedaudz spēs pārdot par zemo cenu.Daudzi bankrotēs. Pašmāju ražotāju piedāvājums samazināsies līdz Q 2.

Ja valdība preci apliek ar muitas nodevu, par šo cenu vietējie pircēji var pirkt mazāk un dārgāk.Vietējie ražotāji iegūs, pārdos daudzumu Q 4, bet par to maksā vietējie iedzīvotāji.Muitas kvotas paildzina dzīvi neefektīvām nozarēm. Šos resursus mākslīgi notur neefektīva ražošana.Pozitīvā puse:

- resursu optimāla sadale;- ražošanas optimālie apjomi – optimālo cenu veidošana;- konkurence, aks dod visu iepriekšminēto + efektivitātes palielināšanās, brīva ieeja un

izeja no tirgus uz tirgu.Negatīvā puse ( situācijas, kur tigus nenostrādā ):

- monopoldarbība – dabīgie monopoli;- informācijas nepietiekamība;- ekeoloģisko jautājumu risināšana;- sociālo jautājumu risināšana ( papildus izmaksas ).

Protekcionisms

Protekcionisms – valsts politika, kura orientēta uz iekšējā tirgus aizsardzību.

Q2 Q4 Q0 Q3 Q1Q

PoPbPw

PSS

D

Nozaru protekcionisms – valsts aizsargā kādu noteiktu nozari.Selektīvais protekcionisms – vērsts vai nu pret atsevišķām valstīm, vai atsevišķām precēm

(tiek ierobežota preču ievešana no kādas valsts).Slēptais protekcionisms – valsts iekšējās ekonomiskās politikas sastāvdaļa.(piemēram,

Krievijas valdības lēmums, ka metālu drīkst eksportēt tikai caur Krievijas ostām).Protekcionisms ļauj saglabāt ekonomisko diversifikāciju ( dažādību ), lai valsts nebūtu

atkarīga tikai no kāda viena vai pāris produktu ražošanas.Monokultūra – arī viens no darba dalīšanas rezultātiem. Valsts ir atkarīga pilnīgi no pasaules tirgus cenas.Aizsargāt vietējo tirgu ir lietderīgi, ja kāda nozare ir jauna u vāja, un tā ir jāaizsargā, kamēr tā būs konkurētspējīga.

Lai īstenotu protekcionismu, var izmantot dažādus instrumentus: muitas nodevas; ārpustarifu instrumentus.

Muitas tarifi

Muitas nodevas var klasificēt:1. Pēc aplikšanas objekta:

- imports;- eksporta muitas nodevas- tranzīta muitas nodevas (tā nav izplatīta prakse, jo pēc savas formas nozīmē tirdzniecības

kara pieteikumus)2. Pēc ieksēšanas veida:

- AD VALOREM – muitas nodevas, kuras ieksasē procentos no preces muitas vērtības.100 USD 10% = 10 USD 10 USD 10% = 1USDES pārsvarā tiek izmantotas CIF cenas. CIF – cena piegādes punktā, t.i., muitas vērtība tiek paaugstinātaASV pamatojas uz FOB principiem.

- Specifiskās nodevas – tiek noteikta konkrēta summa neatkarīgi no muitas vērtības, piem. 10USD – precei. Ja tirgus cenas ir zemas, muitas vērtība arī ir zema un šīs specifiskās nodevas aizsargā vietējo tirgu.

- Kombinētā nodeva – abu iepriekšējo nodevu apvienojums. Preces muitas nodeva ir 10% no preces muitas vērtības, bet ne vairāk kā 100 USD. 10%, bet ne mazāk kā 100 USD. Muitas nodeva ir 10% no preces muitas vērtības, 10 USD par vienu vienību.

Saskaņā ar PTO vadlīnijām, visur ir jāpāriet uz AD VALOREM nodevām. Vidēji pēc statistikas attīstītajās valstīs šīs nodevas sastāda 2-5%, mazāk attīstītās valsīs 30-40%.3.Pēc likmju tipiem:

- muitas nodevas ar pastāvīgu likmi – tiek noteiktas vai nu likumos vai normatīvajos dokumentos, un viņas nemainās.

- muitas nodevas ar mainīgu likmi – mainīgās likmes mainās atkarībā no situācijas, kuras ir definētas normatīvajos dokumentos.

4.Pēc izcelšanās:- autonomās muitas nodevas – šīs nodevas valsts ieviešvienpusē’jā kārtā (tas var pasliktināt

tirdzniecību);- konvencionālās muitas nodevas – tās tiek ieviestas saskaņā ar starpvalstu līgumiem.

Līgumi var būt divpusēji vai daudzpusēji.5.Regresīvās muitas nodevas:

- Kompensācijas muitas nodevas – tās valstis ievieš, lai kompensētu tos zaudējumus, ko rada subsidēts eksports. Pirms ieviest šādu kompensāciju nodevu ir jāpierāda, ka eksports ir subsidēts.

- Antidempinga nodeva – šo nodevu ievieš, lai cīnītos pret dempinga cenām. Jāpierāda, ka tās ir dempinga cenas. Eksporta cena ir zemāka par iepriekšējo tirgus cenu. Antidempinga nodevas ieviešanu ierosina vietēie ražotāji, kuri jūtas apdraudēti. ASV par dempinga cenu uzskata cenu, kas ir zemāka par taisnīgu brīvā tīrgus cenu.

6.Preferenciālā muitas nodeva:Šīs nodevas ievieš, lai stimulētu importu no noteiktām valstīm. Tās piemēro mazāk attīstīitām

valstīm. Ir starptautiskā konvencija par prefereņču piešķiršanu. Valstīm dod iespēju attīstīt savu ražošanu (Latīņamerikas valstis saņem preferences no ASV)

Importē ne tikai gatavās preces, bet arī atsevišķas sastāva daļas un mezglus. Parādās problēma, cik lielā mērā ir aizsargāts gatavo preču tirgus. Lai to noskaidrotu, tiek ieviesti šādi jēdzieni:

- nominālā muitas nodokļu likme - šī likme ir fiksēta likumos vai normatīvajos dokumentos

- efektīvā muitas nodokļu likme – parāda faktisko gatavās preces tirgus aizsardzībās pakāpi. Efektīvo muitas nodokļu likmi aprēķina pēc šādas formulas:

E = TIM – A ∙ Td / 1 - ATIM - importa nodevas likme gatavai produkcijaiA – importējamās detaļas īpatsvars gatavās produkcijas vērtībāTd – nominālā muitas nodevas likme atbilstoši detaļai

Piemēram: gatavā produkcija tiek aplikta ar muitas nodokli 30%, detaļas īpatsvars – 50%. Detaļa tiek aplikta ar importa nodevu – 60%

TIM = 30%A = 50% E = 0,3 – 0,5 ∙ 0,6 / 1-0,5 = 0Td = 60%

Gatavās produkcijas tirgus reāli nav aizsargāts.

MUITAS NODEVU IEVIEŠANAS EKONOMISKĀS SEKASMUITAS NODEVU IEVIEŠANAS EKONOMISKĀS SEKAS

Lai analizētu ekonomiskās sekas, valstis tiek iedalītas 2 grupās:1. mazās valstis – valstis kuras lēmumi neietekmē pasaules tirgu2. lielās valstis – valstis, kuras lēmumi ietekmē pasaules tirgu.

Ārpustarifu metodes

Kvotas - kvantitatīva ierobežojums.Noteikti speciāli standarti , licences, drošības normas, ekeoloģiskie standarti, veterinārie noteikumi.Subsīdijas – eksportētāju subsidēšana, lauksaimniecības produkcijas ražotāju atbalstīšana eksportējot viņu produkciju.Ietekmē arī valsts ekonomiskās politikas pasākumi, kā valūtas regulēšana; stimulējošā jeb ierobežojošā politika.

Darbaspēka būtība, sastāvs. Darba ražīgums un to ietekmējošie faktori. Darba samaksa, tās formas un lielumu ietekmējošie faktori. Darbaspēka izmantošanas problēmas uzņēmumā. Darba tirgus darbība.

DARBA SPĒKA BŪTĪBA, SASTĀVS

Mikroekonomikā (pēta atsevišķu saimniecisko vienību – mājsaimniecību un uzņēmumu saimnieciskās norises, kā arī šo saimniecisko subjektu rīcības savstarpējo iedarbību un tās koordināciju tirgū.)

Saimniecisko labumu izgatavošanu sauc par ražošanu. Patēriņam derīgu labumu iegūst ražošanas procesā, kombinējot noteiktus resursus jeb ražošanas faktorus.

Darba spēks ir viens no ražošanas faktoriem, (vēl bez tam ir zeme, kapitāls un uzņēmējdarbības spējas).

Darbs – cilvēka mērķtiecīga darbība materiālo un garīgo labumu izveidē atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu, uzņēmumu vai visas sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Jēdzienā darbs iekļauta cilvēka fiziskā un garīgā darbība, tajā skaitā arī ražošanas plānošana un vadīšana, zinātniskā pētniecība. Cilvēka fiziskās un prāta spējas, ko patērē preču ražošanas un pakalpojumu procesā.

Makroekonomikā (visas saimnieciskās vienības ir apvienotas makroekonomikas tirgū, kur papildus tiek skatīti arī makroekonomiskie rādītāji: nacionālais ienākums, inflācija, bezdarbs u.c.)

Nodarbinātība – ekonomiski aktīvo iedzīvotāju iesaistīšana ražošanā.

Darba spēks – iedzīvotāji darba spējas vecumā no 16 līdz lielums ir pieaugošs, gala mērķis ir 62 gadi.

Nav darba spēks – invalīdi, pensionāri, dienas nodaļas studenti.

Nodarbināta persona – persona, kura pieder pie darba spēka un strādā vismaz 1h nedēļā algotu darbu vai no 12h – 14h ģimenes uzņēmumā bez atalgojuma.

Bezdarbnieku skaits – oficiāli dati, ko dod nodarbinātības dienests.

Bezdarba līmenis – rēķina %, = (bezdarbnieku skaits/darba spēka sk.)x100

Pilna nodarbinātība – nav ieskaitīts cikliskais bedarbs.

Bezdarbnieks – nav nodarbināta persona, bet vēlas strādāt, pie noteiktas samaksas nevar atrast darbu.

Bezdarbs – ekonomiskais stāvoklis, kas tie, kas vēlas strādāt nevar atrast darbu pie noteikta darba samaksas līmeņa.

Dabīgais bezdarbs:

1) Frikcionālais bezdarbs - saistīts ar brīvprātīgu darba vietas maiņu. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas. Tie, kas maina darbu, kas beidz mācību iestādes. Šis bezd. ilgst līdz 2 mēneši.

2) Sezonas bezdarbs

3) Strukturālais bezdarbs – saistīts ar nozaru strukturālajām izmaiņām.

Cikliskais bezdarbs – veidojas, ja ražošanai krīt pieprasījums un ražošanas apjomi. To izraisa ražošanas sašaurināšanās.

Oukena (Oykena) likums – tekošā bezdarba līmeņa pārsniegšana par 1% virs bezdarba līmeņa pie pilnas nodarbinātības rada reālā tīrā nacionālā produkta atpalikšanu no potenciālā līmeņa par 2,5%.

Inflācija - kopējā cenu līmeņa paaugstināšanās, kas izsauc reālās darba algas pazemināšanos.

Darbaspēka tirgus raksturojums Latvijā 2001. gada I pusgadā

Makro - Ekonomiskā politikaSituācijas raksturojumam nodarbinātības un bezdarba jomā izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes apkopoto

pārskatu un Darba spēka apsekojumu rezultāti1, un Nodarbinātības valsts dienesta dati.CSP 2001. gada maija darba spēka apsekojuma rezultāti liecina, ka ekonomiski aktīvie iedzīvotāji veidoja

56,8% no iedzīvotāju skaita vecumā 15 gadi un vairāk. Pavisam valstī bija nodarbināti 963,9 tūkst. cilvēku, kas veido 49,2% no iedzīvotāju kopskaita. Darba meklētāji bija 13,3% no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem (2000. gada maijā – 14,4%).

Visvairāk iedzīvotāju bija nodarbināti vairum- un mazumtirdzniecībā, automobiļu, motociklu, personisko mantu un mājsaimniecības piederumu remontā; apstrādājošā rūpniecībā; lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā; izglītībā; transportā un sakaros (attiecīgi 16,5%, 16,3%, 14,8%, 9%, 8,2% no nodarbināto kopskaita). Pakalpojumu sfērā pavisam bija nodarbināti 59,6% no visiem nodarbinātiem.

Jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem īpatsvars nodarbināto kopskaitā 2001. gada maijā bija 10,3% (pirms gada – 10,5%), un jauniešu nodarbinātības līmenis - 28,9% no attiecīgā vecuma iedzīvotāju skaita (pirms gada – 29,8%). Nodarbinātības līmeņa samazināšanās saistāma ar studentu skaita pieaugumu augstskolās. Tāpat kā iepriekšējos gados visaugstākais nodarbinātības līmenis bija vecuma grupā 35-44 gadi - 79,3%.

Raksturojot nodarbināto struktūru dzimuma aspektā, redzams, ka sievietes no nodarbināto kopskaita 2001. gada maijā bija 49,7%, kas ir par 1,6 procenta punktiem vairāk nekā pirms gada. Sieviešu nodarbinātības līmenis bija 44,5% un atpaliek no vīriešu nodarbinātības līmeņa par apmēram 10 procenta punktiem.

Pēc izglītības līmeņa tautsaimniecībā nodarbināto vidū visvairāk bija ar vidējo izglītību – 61,4 %. Ar augstāko izglītību - 21,1 % no strādājošiem, savukārt ar pamatizglītību un zemāk par pamatizglītību – 17,5%. Visaugstākais nodarbinātības līmenis ir iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, tas ir 72,7% iedzīvotāju ar augstāko izglītību skaita.

No nodarbinātiem iedzīvotājiem 2001. gada maijā darba ņēmēji bija 84,8%, darba devēji – 4,4%, pašnodarbinātie - 5,8%, neatalgotie ģimenes locekļi/radinieki – 4,7% u.c.

Katrs desmitais nodarbinātais strādāja nepilnu darba laiku (ES vidēji – 18%, bet sievietes – 34%). Tas saistāms gan ar neelastīgo darba organizāciju, gan arī ar zemajām algām.

Nodarbinātības valsts dienesta dati liecina par situāciju reģistrētā bezdarba jomā. 2001. gada I pusgada beigās reģistrētais bezdarba līmenis valstī bija 7,8%. Bezdarbnieku skaits bija 93,7 tūkst., salīdzinot ar iepriekšēja gada I pusgada beigām, bezdarba līmenis samazinājās par 0,6 procenta punktiem vai par 6,9 tūkst. bezdarbnieku.

Nodarbinātību veicinošie pasākumi un citas sociālekonomiskās aktivitātes reģionālā aspektā diemžēl pagaidām nenes cerētos uzlabojumus nodarbinātības problēmu risinājumā. Joprojām saglabājas ievērojamas bezdarba līmeņa atšķirības starp Latvijas reģioniem. Visaugstākais bezdarba līmenis bija Latgales reģionā: Rēzeknes, Balvu, Krāslavas, Preiļu un Ludzas rajonos (attiecīgi 27,7%, 21,9%, 21,8%, 20,4% un 20,3% 2001. gada I pusgada beigās). Tajā paša laikā viszemākais bezdarba līmenis saglabājās Rīgā, Ventspilī, Ogres un Rīgas rajonos (attiecīgi 3,6%, 6,2%, 5,9% un 6,4%).

Vērojama pozitīva tendence ilgstošo bezdarbnieku skaita dinamikā. 2001. gada I pusgada beigās ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā samazinājās līdz 27,7%, (2000. gada I pusgada beigās - 30%, 2001. gada sākumā - 29,0%). Tomēr ilgstošā bezdarba problēma joprojām paliek satraucoša. Visaugstākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku skaitā bija Preiļu rajonā (56,1%), Rēzeknes rajonā (50,5%), Balvu rajonā (54%), Krāslavas rajonā (49%) un Ludzas rajonā (48%). Viszemākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku skaitā bija Saldus un Ogres rajonos (attiecīgi 7,6% un 8,1%), un Rīgā 8,4%.

Sieviešu īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā 2001. gada I pusgada beigās veidoja 57,1%, kas ir par 0,3 procenta punktiem vairāk nekā pirms gada. Sieviešu bezdarbnieču augstāks īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā daļēji izskaidrojams ar to, ka sievietes aktīvāk nekā vīrieši meklē darbu NVD un aktīvāk piedalās aktīvos nodarbinātības pasākumos.

Jauniešu bezdarbnieku (vecumā no 15 līdz 25 gadiem) īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā 2001. gada I pusgada beigās bija 14%. Salīdzinot ar iepriekšējā gada pirmā pusgada beigām, tas samazinājās par 0,2 procenta punktiem, bet gada sākumu - par 0,7 procenta punktiem. Bezdarbnieku kopskaitā aug bezdarbnieku daļa vecumā no 50 līdz 60 gadiem (no 14,4 % 2000. gada I pusgada beigās līdz 15,1% 2001. gada I pusgada beigās), galvenokārt sakarā ar pensijas vecuma paaugstināšanos.

1 Darba spēka apsekojumi satur informāciju par iedzīvotājiem vecumā 15 gadi un vairāk. Izmantoti 2001. gada maija Darba spēka apsekojumu rezultāti, kuri saskaņoti ar tautas skaitīšanas rezultātiem, taču iepriekšējo periodu apsekojumu rezultāti pagaidām nav saskaņoti ar tiem, tādēļ nav veikta tendenču analīze.

Bezdarbnieku ar augstāko izglītību īpatsvars 2001. gada I pusgada beigās bija 6,8% no bezdarbnieku kopskaita, un vērojams neliels (par 0,1 procenta punktu) to skaita samazinājums, salīdzinot gan ar iepriekšējā gada I pusgada beigām, gan ar šī gada sākumu. Bezdarbnieku kopskaitā liels īpatsvars (28,5%) ir bezdarbniekiem ar vidējo vispārējo izglītību, taču, salīdzinot ar iepriekšēja gada attiecīgo periodu, tas ir samazinājies par 1,1 procenta punktiem.

Bezdarbnieku struktūra pēc profesijām liecina, ka visvairāk reģistrēto bezdarbnieku vidū ir vienkāršo profesiju pārstāvji (25,2 tūkst), to īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā ir 26,9%, un, salīdzinot ar 2000. gada I pusgada beigām, tas pieauga par 0,5 procenta punktiem. Ir pieaudzis arī bezdarbnieku bez profesijām īpatsvars (par 0,5 procenta punktiem).

Darba tirgus piedāvājuma atbilstību pieprasījumam pēc profesijām 2001. gada I pusgada beigās raksturo darba tirgus noslodzes koeficients (bezdarbnieku skaits pret brīvo darba vietu skaitu). Salīdzinot ar gada sākumu, tas samazinājās no 41 līdz 27,8. Vislielākais pieprasījums bija pēc kvalificētiem strādniekiem un amatniekiem, pakalpojumu un tirdzniecības darbiniekiem, iekārtu un mašīnu operatoriem un montieriem, speciālistiem (attiecīgi 38,5%, 17,7%, 14,3% un 12% no NVD pieteiktām brīvajām darba vietām). Vislielākais darba tirgus noslodzes koeficients 2001. gada I pusgada beigās bija vērojams vienkāršo profesiju pamatgrupā – 152,8.Vērojama pastāvīga nodarbināto skaita palielināšanās tendence privātajā sektorā. 2001. gada I pusgada beigas brīvās darba vietas privātajā sektorā veidoja 79,3% no NVD pieteiktajām brīvajām darba vietām.

DARBA RAŽĪGUMS UN TO IETEKMĒJOŠIE FAKTORIUzņēmējdarbības ekonomika

Darba efektivitāti raksturo darba ražīgums. Darba ražīgums ir lielums, kas rāda, cik daudz produkta var saražot kādā laika periodā, ja lieto kādu noteiktu darba daudzumu.

Darba rezultāts tautsaimniecībā kopumā, atsevišķā nozarē vai uzņēmumā lielā mērā atkarīgs no ieguldītā darba apjoma, ko izsaka strādātāju skaits, darba laika ilgums un darba intensitāte.

Q = n*t*i, kur

Q – ir ieguldītā darba apjoms;

n – strādātāju skaits;

t – darba ilgums;

i – darba intensitāte.

Darba intensitāte nozīmē noteiktu dzīvā darba izlietojumu laika vienībā, darba blīvumu, kondensāciju. Šis jēdziens ietver gan kvantitatīvo pusi (kustību ātrums; piektais spēks; spriegums), gan kvalitatīvo pusi (kustību precizitāte; mērķtiecība; racionālas darba metodes). Tradicionāli intensitātes līmenis tiek iestrādāts darba normā.

Darba norma ir tāds noteiktas kvalitātes darba daudzums, ko cilvēks, strādājot konkrētos apstākļos, ar optimālu darba intensitāti un racionāliem darba paņēmieniem spēj veikt noteiktā laika vienībā, piemēram, vienā maiņā.

Darba intensitātei tuva, bet ne identiska kategorija ir darba ražīgums. !!!!Darba ražīgums norāda darba patēriņu uz vienu produkcijas vienību, bet darba intensitāte – dzīvā darba patēriņu vienā laika vienībā. Jeb darba ražīgums – saražotās produkcijas daudzums 1 laika vienībā, darba intensitāte – darba patēriņš 1 laika vienībā.

Starp šiem diviem jēdzieniem pastāv zināma sakarība – samazinoties vai palielinoties darba ražīgumam vai intensitātei, samazinās vai attiecīgi palielinās produkcijas daudzums, bet neadekvātos samēros.

Pieaugot darba ražīgumam, pieaug izstrāde uz vienu strādātāju vai vienā laika vienībā un gala rezultāts ir darba ekonomija.

Intensitātes pieauguma gadījumā darba ekonomijas var arī nebūt vai pat, ja intensitāte pārsniedz optimālo, var būt darba pārtēriņš.

Abos gadījumos var sasniegt saražotās produkcijas pieaugumu vienā laikā vienībā.

Darba intensitātes pieaugumu jāstimulē ar noteiktām kompensācijām cilvēka spēku atgūšanai, piemēram, pienācīgu atpūtu, pilnvērtīgu uzturu.

Darba ražīguma pieaugumu stimulējot šāda kompensācija nav vajadzīga.

Ietekmējošie faktori

Kvalifikācija/ prasmes – kvalificēts/ prasmīgs darbinieks vienā laika vienībā var radīt lielāku vērtību, nekā mazāk kvalificēts/ mazāk prasmīgs darba spēks. Darbinieku kvalifikācijas un profesionālā zināšanu līmeņa celšana sekmē darba ražīgumu.

Disciplīna/ kārtības noteikumi/ grafiks – savā ziņā šie rādītāji ietekmē darba ražīgumu, tie ierobežo darbinieku no dīkdienības, slinkošanas utt., līdz ar to normē darba darīšanu.

Normāls darba laiks – ja pastāv normāls darba laiks, kad darbiniekam atliek laiks atpūtai, tas viennozīmīgi sekmē darba izpildes efektivitāti un darba ražīgumu. Saguruši un neveseli strādnieki nespēs strādāt ražīgi.

Labi sociālie apstākļi uzņēmumā – labā vidē strādnieks strādās ar prieku un būs ieinteresēts celt darba ražīgumu.

Darba vieta – vai tā ir apgādāta ar nepieciešamām iekārtām, apgaismojums, nav kaitīga vieta, nav traucējoši trokšņi, kārtība, trokšņi.

Slodze vienam darbiniekam – pārslodze neveicinās darba ražīgumu.

Darba spēka stimulēšanas metodes – prēmijas, uzslavas atlīdzība.

Skaidra darba funkciju formulēšanaMehanizācija/ tehnoloģiskās iekārtas - atkarībā no darba specifikas, ja darbā, kurā var

izmantot tehnoloģiskas iekārtas, lielāks darba ražīgums būs tad, ja tās izmantos, nevis, kad šo darbu darīs ar rokām (piemēram, maizes ceptuves cehs – maizi cept ar rokām, vai mehanizēti, pēdējā gadījumā būs lielāks darba ražīgums).

Darba dalīšana/ specializācija – pareizi organizēta darba dalīšana dot iespēju ražīgāk un pilnīgāk izmantot attiecīgo darbaspēku / iekārtu utt., kā arī dod racionālāku darbinieku izmantošanu atbilstoši to kvalifikācijai, atbrīvojot tos no palīgdarbu veikšanas, kuru var veikt nekvalificētais darba spēks. “Katram savas darbiņš darāms”.

DARBA SAMAKSA, TĀS FORMAS UN LIELUMU IETEKMĒJOŠIE FAKTORI.Darba samaksa

Darbs ir viens no ražošanas faktoriem. Kā par jebkuru ražošanas faktoru ir jāmaksā, arī par darbu ir jāmaksā. Atlīdzināt darbu var darba samaksas vai darba algas veidā.

Darbu mēra ar kvalifikāciju un nostrādāto stundu skaitu, un tas tiek novērtēts ar atbilstošu darba algas likmi, kas ir vienas nostrādātās stundas cena.

Darba samaksu darba devējs izmaksā darba ņēmējam par izpildīto darbu. Tā var būt atlīdzība skaidrā naudā (vai ar pārskaitījumu) vai “graudā”.

Darba samaksas formas

Vispirms darba samaksu var iedalīt :

1. Pamatsamaksa – darba devēju un darba ņēmēju norunātā maksa par 1) nostrādāto laiku, 2)saražoto produkciju vai 3) izpildāmo darbu.

2. Papildsamaksa – tā ir atzinība par labu darbu, par augstiem kvalitatīviem rādītājiem, taupīgu resursu izlietošanu, par atsaucību uzņēmuma organizētajos darba un ārpusdarba, bet neparedzētos, neplānotos pasākumos. Papildsamaksa līdz ar atalgojuma funkciju pilda arī pamudinājuma funkciju censties labāk strādāt, saudzīgāk apieties ar mašīnām, materiāliem, darba laiku, saprasties ar darba biedriem.

Vispārīgā veidā darba samaksu aprēķina, izmantojot 3 galvenos kritērijus:

1. Nostrādāto laiku, 2. Padarīto darbu, 3. Abu iepriekšējo kritēriju kombinēšanu.

Šie kritēriji ir bāze pamatsamaksas sīkākai sadalīšanai darba samaksas formās.

Izšķir 3 galvenās darba pamatsamaksas formas:1) laika samaksa – pienākas par darba laika ilgumu, nesaistot to tieši ar paveikto darbu šajā laikā.

Pamatmērvienība atalgojuma aprēķināšanai strādnieku darbā ir stunda, diena, mēnesis. Algu izmaksā maiņas, dienas, nedēļas vai mēnešalgas veidā. Laika samaksa ietver pieņēmumu, ka noteiktā darba laikā jāizpilda noteikts darba apjoms, kas līdzinās t.s. normālai izstrādei pie normālas darba intensitātes. Samaksu aprēķina, reizinot attiecīgās kategorijas stundas tarifa likmi ar faktiski nostrādāto laiku.

1.1) parastā laika samaksa – uz to attiecas iepriekš rakstītais attiecībā uz laika samaksu,1.2) premiālā laika samaksa – strādnieks par faktiski nostrādātā laikā sasniegtiem

kvalitatīviem un kvantitatīviem rezultātiem un ievērotiem termiņiem saņem prēmiju.2) gabaldarba samaksa – izpeļņu rēķina par saražotajām produkcijas vienībām vai paveiktā darba

apjomu pēc izcenojumiem. Izcenojumu aprēķina, vadoties no izpildāmā darba kvalifikācijas kategorijas tarifa likmes un uzdotās maiņas normas pēc šādas izteiksmes:

Id = (TI/Wm), kurId – darba samaksas izcenojums par produkcijas vai darba vienību;TI – maiņas tarifa likme;Wm – maiņas izstrādes norma noteiktās vienībās.Atalgojuma lielumu izsaka izcenojumu par vienību reizinot ar faktiski paveikto darba

daudzumu:S = Id*W, kur

S – samaksas apmērs,W – izpildīto normu skaits.Uz gabaldarbu var attiecināt sekojošo – cik padarīji, tik nopelnīji.Gabaldarba samaksa, atkarībā no izstrādes uzskaites un izpeļņas aprēķināšanas veida iedalās:

1) tiešajā samaksā – paredz vienādu samaksu par katru darba vai produkcijas vienību neatkarīgi no uzdevuma (normas) izpildes līmeņa.

2) Progresīvā – paredz darba vai produkcijas daudzumu uzdotās normas robežās apmaksāt pēc vienādiem, nemainīgiem izcenojumiem, bet virs normas paveikto daļu apmaksāt pēc pieaugošiem (var būt gadījumi, kad – arī pēc pazeminātiem) izcenojumiem.

Arī gabaldarba samaksu var apvienot ar prēmēšanu, tādā gadījumā to sauc par gabaldarba premiālo samaksu.3) Akordsamaksa – šī atlīdzība ir tāda forma, kas balstās uz vienošanos, norunu, nolīgumu, īpašu

norunu starp darba devēju un darba ņēmēju par nolīgtās summas izmaksu par visu produkciju vai darbu kopumā, nevis atsevišķiem tā elementiem. Savā būtībā ir gabaldarba samaksa, Taču akordsamaksas summas noteikšanā vadās kā no kvantitatīvā un kvalitatīvā darba, tā arī no laika faktora.

Izšķir 2 akorda veidus:1) laika akordā – samaksas summa saistīta ar konkrētu darba izpildes termiņu (laiku),=. Ja

izpildei norunātais laiks tiek ietaupīts, tiek saīsināts izpildes termiņš, tas paaugstina stundas tarifa likmi, ja pārtērēts – pazemina.

2) Naudas akordā – tas ir tipisks gabaldarbs, tikai atalgojumu izmaksā visu uzreiz pēc darba pabeigšanas. Samaksa tiek noteikta par gala rezultātu, ievērojot kvalitātes kritērijus. Darba alga tiek izmaksāta, kad darbs tiek izpildīts, par termiņa kavēšanos parasti paredz soda maksu.

Papildsamaksa – neveido atsevišķu darba atalgojuma formu, jo tai nepiemīt ne regularitāte, ne pastāvība, ne obligātums. Papildsamaksas mērķis ir pastiprināt laika, gabaldarba un akorddarba samaksas stimulējošo lomu un atzinīgi novērtēt strādnieka devumu, nopelnus uzņēmumā.1) Prēmija – Vadošo vietu papildsamaksas pasākumu vidū ieņem prēmija, kas ir papildu

atalgojums, apbalvojums, atzinība par sasniegumiem darbā.2) Piemaksa – galvenais uzdevums ir atlīdzināt par darbu, kas neizraisa entuziasmu, veicināt

sarežģītu tehnisko un pārvaldes jautājumu risināšanu. Piemaksu lielums ir tieši saistīts ar darbinieka individuālajām spējām, viņa darba ieguldījumu uzņēmuma kopīgajā lietā.Izšķir 2 piemaksu grupas: a) ar darba rezultātu nesaistītās - tās ir saistītas par darbu naksts

stundās un svētku dienās, par papildpienākumu pildīšanu, par darbiem smagos darba apstākļos; b) ar darba rezultātu saistītās piemaksas – tās ir piemaksas par profesiju un amatu apvienošanu, izpildāmo darba veidu paplašināšanu, profesionālo meistarību, augstiem darba sasniegumiem.

Daudzi uzņēmumi praktizē piemaksu par darba stāžu un nevainojamu kalpošanu uzņēmumam.Darba samaksas lielumu ietekmējošie faktori

Katrs darba devējs saskaras ar jautājumu: cik daudz maksāt darba ņēmējam, par ko un kā maksāt?

Nevar maksāt darbiniekam par dīkstāvi vai bezdarbību. Tāpat nevar maksāt visiem vienādi.

Darba algas lielums tiek regulēts darba tiesībās: 1)fiksēts minimālais darba algas līmenis, 2) nodokļu lielums.

Iztikas minimums, Latvijā šobrīd tas ir 84 Ls. Darba algas lielumam būtu jābūt pietiekošam, lai darbinieks varētu uzturēt sevi un ģimeni. Lai gan te var rasties pretruna, katrs saņem par padarīto darbu, nevis par ģimenes lielumu, bet no otras puses zems atalgojums spiedīs darbinieku meklēt labāk atalgotu darbu.

Darba līgumā atrunātā summa. Darba devējam un darba ņēmējam kopīgi jāvienojas par darba samaksu, šī vienošanās tiek fiksēta noslēdzot darba līgumu.

Kvalifikācija, izglītība un profesionālā pieredze.

Darba raksturojums – darba sarežģītība, veiklība.

Darba samaksas lielumam jāatbilst darba daudzumam.

Darba efektivitāte. Darba devējs un darba ņēmējs vienojas, ka tiek izpildītas noteiktas funkcijas, to neizpildes gadījumā var pacelt jautājumu par darba algas samazināšanu.

Atbildība.

Darba piepūle – garīgā piepūle, fiziskā piepūle.

Darbs brīvdienās, darbs brīvdienās pēc likuma tiek apmaksāts ar koeficientu 2, ja darba līgumā tas nav noteikts savādāk.

Nenormētais darba laiks – par to var pretendēt uz papildus samaksu vai papildus atvaļinājumu.

Ja darba devējs lauž darba līgumu, tad tam ir jābrīdina darba ņēmējs 30 dienas ierpiekš un tad pēc atlaišanas vēl jāizmaksā kompensācija.

DARBA SPĒKA IZMANTOŠANAS PROBLĒMAS UZŅĒMUMĀUzņēmējdarbības ekonomika

1) racionālā darba spēka izmantošanas problēma uzņēmumā;

2) uzņēmējs nav ieinteresēts maksāt lieku naudu par darba spēku.

DARBA TIRGUS DARBĪBAMakroekonomika

Analizējot darba tirgus darbību, analīzē jāizmanto sekojoši elementi – 1)darba spēka piedāvājums (LS); 2)darba spēka pieprasījums (LD); 3)līdzsvars darba spēka tirgū – algu līmenis, bezdarbs; 4) neelastīgas darba algas; 5)bezdarba un inflācijas savstarpējā saistība.

1) Darbaspēka piedāvājums (LS)Darba spēka piedāvājums – vēlme strādāt, vēlme piedāvāt sevi darba tirgū pie noteiktiem nosacījumiem.

Pieaugot algām, pieaugs arī to cilvēku skaits, kuri gribētu strādāt. LS ir vairāki modeļi.1. Ienākumu efekts – to saista ar to, ka LS līkne pieaug, pieaugot algai W.

W – Reālā darba samaksa (d/s)

W = Nominālā darba samaksa/cenu indekss

N – Cik daudz preču un pakalp.var par

šo samaksu nopirkt

2. W, sasniedzot šo samaksas līmeni L aug, bet pārsniedzot šo robežu L samazinās.

W1

W0

L0 L1L

W LS

3. Mūsdienu LS modelis

Reālā darba samaksa = nom.alga/cenu indekss

Robeža noteikta. Darba spēka lielums dotajā brīdī valstī (atkarībā no demogrāfijas rādītājiem;

Šo robežu (līkni LS) var pārsniegt, ja strādā pensionāri.

- Ja ir ilgtermiņa process LS zīmē, kā līkni;

- Ja ir īstermiņa process zīmē taisni

LS ietekmējošie faktori:

1. Demogrāfiskie rādītāji - 1) iedzīvotāju skaits; 2) vecuma struktūra; 2. LS samaksa; 3. Nodokļi; 4. Inflācija/ cenu līmeņa izmaiņas; 5. Bezalgas ienākumi; 6. Uzkrātā bagātība; 7. Izglītība, kvalifikācija, profesija; 8. Reālie ienākumi nosaka mūsu vēlmi strādāt.

2) Darbaspēka pieprasījums (LD)

Vērtē no: 1. LD ir visu uzņēmumu nepieciešamība pēc tehnol. progres. strādājošiem; 2. LD ir darbavietu piedāvājums ekonomikā.

Ja alga pazeminās, tad pieprasījums pēc darbaspēka pieaug. Samazinoties algām, darbaspēks kļūst relatīvi lētāks salīdzinājumā ar ražoto preču cenām, un darba devēji gribēs nolīgt vairāk strādājošos. Tādēļ darba spēka pieprasījuma līkne krīt uz leju. Ja alga tiks noteikta augstāka par līdzsvara algu (W1), tad pieprasījums pēc darba spēka samazināsies.

Šis ir mainīgs rādītājs īslaicīgā periodā.

L

LD ietekmējošie faktori:

W

W1

L

W

LS

LS

LD

1) Potenciālais kopprodukts – parāda max darbavietu skaitu un arī max LD.

2) Investīciju apjoms – radītas jaunas darba vietas

3) Zinātniski tehniskais progress – jaunas tehnoloģijas, līdz ar to palielinās efektivitāte. Attīstoties tehnoloģijām darbavietas var samazināties.

Pakalpojumu sfēra nodarbina visvairāk cilvēkus – 70%, rūpniecība/lauksaimniecība – 30%.

4) Strādājošo izglītība, kvalifikācija (no darba devēju puses vērtē)

5) Darba samaksa (pie augstākām algām, nodarbinās vairāk cilvēku)

6) Cikliskums ekonomikā (depresijas cikla fāze, LD samazinās, augšupejošā fāzē, LD palielinās).

3) Līdzsvars darbaspēka tirgū: algu līmenis, bezdarbs

Līdzsvaram jābūt pieprasījuma un piedāvājuma līkņu krustpunktā.

Ir vairāki līdzsvara modeļi:

1. Klasiskais līdzsvara modelis

Lo - nodarbināto skaits dotajā brīdī valstī

Wo – līdzsvara darba samaksa, vidējā darba samaksa valstī

Ja LD krīt – zemāka alga, parādās bezdarbs

Bezdarbs

2. Mūsdienu modelis

W0

W1

W1

L2 L1 L0 L1

LDo atbilst potenciālajam kopproduktamPastāv dabīgais bezdarbs

ELD1

LD0

LD1BA

LDo

LS

L1 L0

W1

Wo

Lo – pilna nodarbinātībaLD1 < LD0

Veidojas cikliskais bezdarbs – krītas bezdarbnieku skaitsL1 - L0 – Cikliskais bezdarbs, piespiedu nodarbinātībaL1 – L1 – kopējais bezdarbnieku skaits

Mainoties darba spēkam, mainās darba alga.

L2 – L1 – Bezdarbs, kas radies dēļ neelastīgas darba algas.

4) Neelastīgas darba algas

Tas ir process, kurš padara darba spēka tirgu tādu, kurš visvairāk tiek regulēts. Darba spēka tirgus ir visvairāk regulējamais tirgus ekonomikā.

Mainoties līdzsvaram darba spēka tirgū, darba algas var nemainīties, visas citas tirgus cenas automātiski mainās.

Ir vairāki cēloņi, kāpēc algas nemainās: 1)Valsts ietekme – valsts nosaka min darba algu; 2) Arodbiedrību ietekme un darbība; 3) Kontraktu sistēma – katrs cilvēks stājoties darba attiecībās, noslēdz līgumu.

Ja alga ir neelastīga, var rasties papildus bezdarbs.

5) Bezdarba un inflācijas savstarpējā saistībaBezdarbs attiecas uz darba spēka tirgu.Inflācija attiecas uz preču tirgu.

- Keins pirmais sāka apskatīt šo saikni, radās virziens Keinsiānisms- Otrs virziens – Klasicisms- Trešais virziens – Piedāvājuma teorija

KeinsiānismsŠī teorija – bezdarbs un inflācija – nevar pastāvēt vienlaicīgi. Šie rādītāji darbojas pretēji.Ja pieaug inflācija, var rasties situācija, ka pieprasījums pieaug, ražošana palielinās, tā

palielinot darba vietu skaitu un samazinot bezdarbu.Filipa līkne 50 – 60 gadu situācijai

Infl. (%)

Bezdarbs (%)AD – kopējais pieprasījums (attiecas uz preču tirgu)AS – kopējais piedāvājums (attiecas uz preču tirgu)

Neoklasiskā teorijaSākot ar 70iem gadiem.

Divas būtiskas teorijas1) adaptīvās teorija;2) racionālās teorija

AD>AS

Īsajā laikā – šī teorija piekrīt Filipa līknes izmaiņām – saimnieciskās vienības reaģējot uz valsts politiku sasniegt pilnu nodarbinātību, sāk rīkoties, gaida to. Sagaidot šo pilno nodarbinātību saimnieciskās vienības tuvojas potenciālajam kopproduktam.

Resursi – darba spēks - tiek tērēti aizvien vairāk, bezdarbs samazinās, bet arī resursi samazinās, līdz ar to cenas aug.

Ilgajā laikā – kas notiek, ja sasniegta pilna nodarbinātība. Augot darba samaksai, pārējām ražošanas izmaksām, Kopprodukts var sākt kristies. Tad arī iznāk, ka kopā ar augstu inflāciju rodas papildus bezdarbs.Piedāvājuma teorijaRadās 80.gados.Par galveno rādītāju vērtē AS.

Inflāciju saista ar to, ka var kristies AS, bet krītoties piedāvājumam, pieaug bezdarbs. Ražošanas izmaksas pieaug, jo pie iepriekšējām cenām ražotāji vairs nevar nopelnīt pie ražošanas apjoma, kas ir samazinājies paaugstinās cenas, bet pie augstām cenām tik daudz vairs nepirks un ražošana samazinās, palielinot bezdarbu.

Pieprasījums, piedāvājums un tirgus līdzsvars. Tirgus konkurence. Pilnīga un nepilnīga konkurence. Pieprasījums un pieprasītais daudzums. Pieprasījuma likums. Piedāvājums un piedāvātais daudzums. Piedāvājuma likums. Tirgus līdzsvars, līdzsvara cena. Pārpalikums un deficīts. Tirgus konkurence kā līdzsvaru nodrošinošs mehānisms. Pieprasījuma ietekmējošie faktori. Aizvietotājpreces un papildinātājpreces. Piedāvājuma ietekmējošie faktori. Pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņu ietekme uz tirgus līdzsvaru. Cenu griesti un cenu grīda.Tirgus konkurence.

Pilnīga konkurence.

1) firmu skaits ļoti liels;2) tipiska firma – ļoti maza ( <1%);3) Produkcijas tipi – vienveidīgs, standartizēts; diferencēts;4) Nosacījumi iekļūšanai/izkļūšanai tirgū/nozarē – cena=iespējas realizēt preci tirgū katrai

firmai;5) Informācijas apmaiņa tirgū – brīva visiem pieejoša;6) Tirgus cenas kontrole – viena firma nevar ietekmēt cenu tirgū.7) Tirgū necenu konkurence.

Nepilnīga konkurence.

Pieprasījums un pieprasītais daudzums.Def. – cilvēka vēlēšanās nopirkt kādu preci, bet no otras puses cilvēka spēja tās iegādāties, - Tās vajadzības, kuras tirgū segtas ar naudas līdzekļiem.Vajadzības + nauda = pieprasījums.Kopējais pieprasījums – AD – def. – modelis vai rādītāju kopums, kas parāda ražošanas reālo apjomu, kuru mājsaimniecības, uzņēmumi, valdība gatavi pirkt pie jebkura pieņemamā cenu līmeņa.AD – visu izmaksu plūsmu summa.AD – KP (pēc izmaksu meotdes).

AD – NAV atseviķu preču D summa, jo tiek vērtētas naudas plūsmas kopā, tiek vērtēti visi ekonomikas dalīnbnieki kopā. Cenai nav tik liela ietekme kā pie vienas preces D.

AD var izdalīt:1) C – MS individuālā patēriņa izmaksas. Preču daudzums un sastāvs, gan arī nauda kuru gatavi

maksāt. MS izmaksu avoti ir MS ienākumi.2) I – investīciju izmaksas. Avoti var būt vairāki – gan iekšēji gan ārēji.3) G – valdības izmaksas par precēm un pakalpojumiem. Avots – valsts budžets.4) Tīrais exports vai imports – X.

Pieprasītais daudzums – noteikts preču daudzums, ko tirgū esošie patērētāji vēlas nopirkt par noteiktu cenu (noteiktā laika periodā).

Pieprasījuma likums.Jo augstāka ir preces cena, jo mazāku preces daudzumu plāno pirkt patērētājs.Normāla pieprasījuma reakcija – P(cena) aug => D – krīt

- P krīt => D – aug.Piedāvājums un piedāvātais daudzums.Piedāvājums – tirgus kopējais piedāvājums ir preču piedāvājuma apjoms pie noteikta cenu līmeņa.

Kopējais piedāvājums – AS.AS - :

KP apjoms pie dažādu cenu līmeņa; Parāda attiecības starp cenām uz gatavo produkciju un ražošanas izmaksām. Visu atsevišķo preču piedāvājumu summa. Raksturo ražošanas iespējas.

Piedāvājuma likums.Jo augstāka ir preces cena, jo lielāks ir preces piedāvājums. Un...Jo zemāka ir preces cena, jo mazāks ir preču piedāvājums.

Delta qS / delta P > 0 (q- daudzums; P – cena).

Tirgus līdzsvars, līdzsvara daudzums.Def.- kad preču daudzums pie noteiktas cenas, ko vēlas pirkt pircēji ir vienāds ar preču daudzumu, ko pie tās pašas cenas var pārdot pārdevēji.

E – tirgus līdzsvara apzīmējums. AE – mak ek. Līdzsvars pie AS un AD.

Pārpalikums un deficīts.Pārpalikums = S(x) > D(x)Ražotāja pārpalikums – starpība starp tirgus cenu un minimālo cenu, kura ražotājam ir vajadzīga, lai pārdotu tirgū šo preču daudzumu

Deficīts = D(x) > S(x)

Tirgus konkurence kā līdzsvaru nodrošinošs mehānisms.

Pieprasījumu ietekmējošie faktori.

Pieprasījuma pieaugums – t.i. pie jebkura cenu līmeņa preci var nopirkt vairāk (funkcijas izmaiņas – grafiks novirzās pa labi).

- ienākumu pieaugums, ja tā ir normāla prece;- ienākumu samazināšanās, ja tā ir mazvērtīga prece;- nākotnes prognozes;- gaume.

Pieprasījuma samazināšanās – t.i. pie jebkura cenu līmeņa preci var nopirkt mazāk (funkcijas izmaiņas – grafiks novirzās pa kreisi).

- ienākumu samazināšanās, ja tā ir normāla prece;- ienākumu pieaugums, ja tā ir mazvērtīga prece.

!!! Pieprasījuma izmaiņas izsauc ārpuscenas faktori.Pieprasījuma apjoma izmaiņas izsauc cenas faktori (funkcija nemainās, bet pārvietojas

punkts pa līkni).

AD – ietekmējošie faktori:1) izmaiņas valsts ekonomiskajā politikā;2) Ārējie faktori – ārvalstu produkcija jeb valsts konkurētspēja; laiks (ietekme uz investīcijām);

karš revalūcijas utt; dabas stihijas.

Aizvietotājpreces un papildinātājpreces.Pa (cena aizvietotājprecei). Piemērs – sviests un margarīns.

Pa – pieaug => D apskatāmajai precei pieaugPa – samazinās => D apsaktāmajai precei samazinās

Pp (cena papildinātājprecei). Piemērs – hokeja nūja un hokeja ripa, pīpe un tabaka.Pp – pieaug => D apskatāmajai precei samazinās.Pp – samazinās => D apskatāmajai precei pieaug.

Piedāvājumu ietekmējošie faktori.

Mik.ek. .Ja tikai cenas faktors tad notiek punkta pārbīde pa līkni.Ārpuscenas faktori – ražošanas izmaksas; konkurence; tehnoloģija; nodokļi, subsīdijas, dotācijas.

AD ietekmējošie faktori:1) starppatēriņa cenas – ražošanas izmaksas;2) potenciālais KP;3) resursi – kapitāla resursi; d/sp. resursi, dabas resursi.

Pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņu ietekme uz tirgus līdzsvaru.

Mik.ek. p* un q* - sākotnējais līdzsvars. P1 un Q1 – jaunais līdzsvars

D – palielinās.D pieaugums izsauc – cenas pieauguma efektu un pārdoto – nopirkto preču daudzuma

pieauguma efektu.p* P1 un q* Q1

D – samazinās.D samazinājums izsauc – cenas samazinājuma efektu un pārdoto – nopirkto preču daudzuma

samazinājuma efektu.p* P1 un q* Q1

S – palielinās.S pieaugums izsauc – cenas samazināšanās efektu un pārdoto – nopirkto preču daudzuma

pieauguma efektu.p* P1 un q* Q1

S – samazinās.S samazinājums izsauc – cenas pieauguma efektu un pārdoto – nopirkto preču daudzuma

samazināšanās efektu.p* P1 un q* Q1

Sec. 1) tirgus līdzsvara un pieprasījuma izmaiņas izsauc cenas un daudzuma izmaiņas tajā pat

virzienā.2) Tirgus līdzsvara un piedāvājuma izmaiņas izsauc līdzsvara daudzuma izmaiņas tajā pat

virzienā, bet līdzsvara cenas izmaiņas pretējā virzienā.

Šeit trūkst tas, kas notiek ja abi mainās vienlaicīgi.

Cenu griesti un cenu grīda.

Pieprasījuma cenu elastība. Elastīgs un neelastīgs pieprasījums. Elastības noteikšana. Elastības koeficenta definīcija. Lineārās funkcijas cenu elastība. Pieprasījums ar konstantu elastību. Pirmās nepieciešamības preces un greznumpreces, to pieprasījuma cenu elastība. Pieprasījuma ienākumu elastība. Krusteniskā elastība. Piedāvājuma cenu elastība. Nodokļu ietekme uz tirgus līdzsvaru. Lafēra līkne.

Elastības jēdziens, elastības koeficients un tā noteikšana.Elastība ir reakcijas līmenis uz kādu no ietekmējošiem faktoriem. Ar to tiek raksturota relatīvu lielumu pārmaiņu attiecība, visbiežāk tā tiek aprēķināta procentos. Proti, par cik % mainīsies pieprasīto preču daudzums, ja par 1% mainās kāds no pieprasījuma ietekmējošiem faktoriem.Elastības kvantitatīvais mērs ir elastības koeficients, kuru aprēķina pēc sekojošām formulām:

vai

Apzīmējot pētāmo lielumu ar x un tā pārmaiņas ar x, ietekmējošo lielumu ar y un tā pārmaiņas ar y, iegūst formulu:

jeb diferenciāļa veidā

Elastīgs un neelastīgs pieprasījums.Elastības koeficients var būt gan pozitīvs, gan negatīvs. Tas ir atkarīgs no pieprasījuma (piedāvājuma) līknes kāpuma. Atkarībā no šī koeficienta lieluma var runāt par elastīgu un neelastīgu pieprasījumu. Proti,

Ja ey>1, tad ir augsta pieprasījuma reakcija uz ietekmējošā faktora izmaiņām, un pieprasījums ir elastīgs;

Ja ey<1, tad ir zema pieprasījuma reakcija uz ietekmējošo faktora izmaiņām, un pieprasījums ir neelastīgs.

Ja ey=1, tad pieprasījums ir unitāri (vienādi) elastīgs, t.i., ja ietekmējošais lielums mainās par 1%, tad pieprasījums mainās par 1%;

Ja ey=, tad pieprasījums ir absolūti neelastīgs, t.i., pieprasījums ir konstants un tam nav reakcijas uz ietekmējošā faktora izmaiņām;

Ja ey=, tad pieprasījums ir absolūti elastīgs, t.i., ietekmējošais faktors nemainās (tas ir konstants), bet pieprasījums pēc preces pastāv neierobežotā daudzumā.

Elastības veidi atkarībā no ietekmējošā faktora.Atkarībā no pieprasījuma ietekmējošā faktora izšķir sekojošas pieprasījuma elastības.

Elastības nosaukums Pētāmais lielums Ietekmējošais lielumsPieprasījuma cenas elastība Pieprasījums Dotās preces cenaPieprasījuma ienākumu elastība Pieprasījums Patērētāja ienākumiPieprasījuma krusteniskā elastība Pieprasījums Citas preces cenaPiedāvājuma elastība Piedāvājums Dotās preces cena

Elastības, kuras ietekmējošais faktors ir cena, sauc arī par tiešajām elastībām, piemēram, pieprasījuma cenas elastība un piedāvājuma elastība, bet par netiešo elastību sauc krustenisko pieprasījuma elastību.

Pieprasījuma cenas elastība (jeb tiešā elastība).Pieprasījuma cenas elastība ir lielums, kas raksturo par cik procentiem mainīsies pieprasītās preces daudzums, ja cena mainīsies par 1%. Šajā gadījumā formula ir sekojoša:

Ja ir normāla pieprasījuma reakcija, pieprasījuma līkne ir negatīva, proti cenas un pieprasījuma pārmaiņas ir pretējas un to attiecība q/p ir negatīva.1. Ja ep>1, pieprasījums ir elastīgs. Tas nozīmē, ka pieprasījuma pieaugums (samazinājums)

procentos apsteidz cenas samazinājumu (pieaugumu) procentos. Grafiks šajā gadījumā ir lēzens (sk.1.attēlu.). Šāda elastība ir raksturīga grāmatām, tūrisma pakalpojumiem u. tml.

1.attēls. Elastīga cenu pieprasījuma taisne.

2. Ja ep<1, pieprasījums ir neelastīgs. Tas nozīmē, ka cenas samazinājums (palielinājums) procentos apsteidz pieprasījuma pieaugumu (samazinājumu) procentos. Grafiks šajā gadījumā būs stāvs (sk. 2.attēlu). Šāda elastība ir raksturīga pārtikas precēm, benzīnam u. tml.

p

p1

p2

q1 q2 q

p

p1

p2

q1 q2 q

2.attēls. Neelastīga pieprasījuma taisne.

3. Ja ep=1, pieprasījums ir neitrāls jeb unitārs, jo cenas samazinājums (pieaugums) par vienu procentu izraisīs arī pieprasījuma palielināšanos (samazināšanos) par vienu procentu. (sk. 3.attēlu). Līknes visos punktos elastība ir vienāda. Maksājot par šādu preci, patērētājam izdevumi vienmēr ir aptuveni vienādi. Piemēram, šāda prece var būt dzīvoklis. Tas nozīmē, ka patērētājs par dzīvokli maksā vienu un to pašu summu. Tātad patērētājs reaģē uz cenu pārmaiņām apgriezti proporcionāli, proti, mainot attiecīgā dzīvokļa platību.

3.attēls. Unitāra (neitrāla) pieprasījuma līkne.

4. Ja ep=0, tad pieprasījums ir pilnīgi neelastīgs. Tas nozīmē, ka pieprasījums nereaģē uz cenu pārmaiņām. Par piemēru tam varētu būt medikamenti kādas slimības ārstēšanai, kuriem nav aizstājēji (sk. 4.attēlu).

4.attēls. Absolūti neelastīgs pieprasījums.

5. Ja ep=, pilnīgi elastīgs pieprasījums. Piemēram, pilnīgas konkuurences tirgū cena ir konstants lielums un pircējs darbojas kā daudzuma pielāgotājs (sk. 5.attēlu).

p

p1

p2

p3

q1 q2 q3 q

p

p2

p1

q

p

q1 q2 q

5.attēls. Absolūti elastīgs pieprasījums.

Zinot to, ka kopējie ieņēmumi (total revenue) ir preces apjoma un cenas reizinājums TR=pq, atkarībā no pieprasījuma cenu elastības var modelēt sekojošas ražotāja intereses ražot konkrētu produktu.

Cenas izmaiņas tirgū Elastīgs pieprasījums Neelastīgs pieprasījumsCenas aug Nav izdevīgi TR Ir izdevīgi TRCenas samazinās Ir izdevīgi TR Nav izdevīgi TR

Pieprasījuma cenas elastības faktori.Faktora nosaukums Pieprasījums elastīgs Pieprasījums neelastīgs

Preču savstarpējā aizvietojamība

Daudz aizvietotājpreču Maz aizvietotājpreču

Izdevumu īpatsvars patērētāja budžetā

Prece ieņem lielu daļu no izdevumiem

Prece ieņem mazu daļu no kopējiem izdevumiem

Vajadzību svarīgums Preces, kuras apmierina sekundārās vajadzības

Preces, kuras apmierina primārās vajadzības

Produkta definējums Šaurs, t.i., pēc atsevišķām preču zīmēm

Plašs, t.i., pēc produkta kā tāda.

Laika faktors Ilgtermiņa tirgus periods- patērētāja rīcībā ir laiks, lai izvēlētos, kādas preces/pakalpojumus viņš labāk vēlas.

Īstermiņa tirgus periods- patērētāja rīcībā nav laika, lai reaģētu uz tirgus cenas izmaiņām.

Līdz šim tika apskatīta pieprasījumu elastība konkrētā punktā, bet gadījumos, kad relatīvās pārmaiņas ir lielas, elastības aprēķinam izmanto loka elastības formulu (intervāla viduspunkta elastība jeb Allena elastība).

Lineāras funkcijas cenu elastība.Lineāras funkcijas grafiks ir taisne. Pieprasījuma taisnes gadījumā cenas elastība mērījuma punktā ir

vienāda ar pieprasījuma taisnes nogriežņu BK un BG attiecību (sk. 6.attēlu). Elastība

pieprasījuma taisnes dažādos punktos mainās. Attēlā redzams, ka jo augstāka ir preces cena, jo lielāka ir elastība un līdz ar to lielāka ir arī cenas ietekme uz preces pieprasījumu. Ja punkts B ir taisnes viduspunkts, tad elastības koeficients ir vienāds ar 1. Jo apskatāmais punkts atrodas tuvāk punktam G, jo pieprasījums ir elastīgāks. Savukārt punktā G elastība tiecas uz bezgalību, bet punktā K elastība ir nulle.

6.attēls. Cenu elastība atkarībā no punkta atrašanāsuz piedāvājuma taisnes.

Pieprasījuma ienākumu elastība (pirmās nepieciešamības preces un greznumpreces).Pieprasījuma ienākumu elastība parāda pieprasījuma elastības līmeni, mainoties patērētāja ienākumiem, t.i., par cik mainīsies pieprasīto preču daudzums, ja ienākumi mainīsies par 1%.

Atkarībā no šī elastības koeficienta lieluma izdala sekojošas preču grupas: Ja prece ir mazvērtīga, tad em<0. Iedzīvotāju ienākumiem pieaugot, pieprasījums pēc šīm

precēm samazinās. Ja prece ir normāla jeb primārās nepieciešamības prece, tad 0<em<1. Preces pieprasījums

pieaug mazākā mērā nekā iedzīvotāju ienākumi. Ja prece ir augstvērtīga (luksus prece), tad em>1. Augstvērtīgas preces pieprasījums

mainās ātrāk nekā iedzīvotāju ienākumu izmaiņas. Ja iestājies piesātinājums ar doto preci, tad em=0. Pieprasījums praktiski nemainās,

mainoties iedzīvotāju ienākumiem.Engelsa līkne apraksta sakarību starp mājsaimniecību augošajiem ienākumiem un proporcionāli augošajiem izdevumiem pārtikas produktu iegādei. Tā parāda sakarību, kā mainās preces loma atkarībā no iedzīvotāju ienākumu pieauguma.

7.attēls. Engela līkne.

p ep= G ep>1 ep=1 B ep<1 ep=0

q1 K q

m q3 em<0

m3

em=0

m2 0<em<1

m1 em>1

q1 q2 q

Ja firma ražo augstvērtīga pieprasījuma preci, tad palielinoties iedzīvotāju ienākumiem firmām ir straujš ienākumu palielinājums.Ja firmas ražo pirmās nepieciešamības preces, tad iedzīvotāju ienākumiem pieaugot var palielināties realizācijas apjoms (apgrozījums), bet apgrozījums pieaugs lēnāk nekā iedzīvotāju ienākumi.Ja firma ražo mazvērtīgu preci, tad palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, uzņēmumam jārēķinās ar pieprasījuma samazināšanos.

Krusteniskā pieprasījuma elastība (jeb netiešā elastība).Krusteniskā pieprasījuma elastība raksturo 1 preces (preču grupas) pieprasījuma reakcijas līmeni, mainoties otras preces cenai. Šī attiecība tiek skatīta, ja preces aistāj vai papildina viena otru. Krusteniskā pieprasījuma koeficients rāda, par cik % mainas aizstājošas vai papildinošas preces n pieprasījums, ja otras preces i cena mainās par 1%.

Ir svarīgi, vai krusteniskā pieprasījuma elastība ir pozitīva vai negatīva, jo tas rāda, kādas lietojamības attiecības ir abu preču starpā. Ja preces viena otru papildina, pieprasījuma līknei ir negatīvs kāpums un papildinošo preču krusteniskā elastība ir negatīva. Piemēram, benzīns un motoreļļa. Ja vienas preces cena aug, tad tā rezultātā samazinās pieprasījums pēc otras preces.Savstarpēji aizstājošu preču gadījumā pieprasījuma līkne ir ar pozitīvu kāpumu un aizstājējpreču krusteniskā elastība ir pozitīva. Piemēram, sviests un margarīns. Ja vienas preces cena aug, tad tā rezultātā palielinās pieprasījums pēc otras preces.Ja preces pēc lietojuma ir pilnīgi neatkarīgas viena no otras, pieprasījuma elastība ir vienāda ar nulli.

Piedāvājuma elastība.Iepriekš tika apskatīta cenas ietekme uz piedāvājumu, bet tās iedarbības pakāpi uz piedāvājumu var noteikt izmantojot pieprasījuma elastības palīdzību. Piedāvājuma elastības koeficients raksturo, par cik % mainās piedāvāto preču daudzums, ja par 1% mainās piedāvājumu ietekmējošo faktors, proti,

preces tirgus cena- piedāvājuma cenas elastība; firmas izmaksas.

Līdzīgi kā pieprasījuma cenu elastību, piedāvājuma cenu elastību apraksta sekojoša formula:

Piedāvājuma līknei normālas reakcijas gadījumā ir pozitīvs kāpums, proti, ja cena samazinās par p, tad piedāvājums samazinās par q. Tāpat kā pieprasījuma taisnei arī piedāvājuma taisnes dažādiem punktiem ir atšķirīga elastība, izņemot 3 gadījumus, kad tā ir konstanta. Izejot no tā, atkarībā no elastības koeficienta izšķir sekojošus gadījumus:

1. Konstanta piedāvājuma elastība: Pilnīgi neelastīgs piedāvājums, es=0. Piedāvājuma taisne ir paralēla ordinātu asij

(y ass); Neitrāls piedāvājums, es=1. Piedāvājuma taisne iet caur koordinātu sistēmas

sākumpunktu;

Pilnīgi elastīgs piedāvājums, es=. Piedāvājumu taisne ir paralēla abscisu asij (x ass).

2. Elastība atšķiras katrā taisnes punktā: Elastīgs piedāvājums, es>1. Piedāvājumu taisne krusto ordinātu asi (y assi) tās

pozitīvajā zarā; Neelastīgs piedāvājums, es<1. Piedāvājuma taisne krusto ordinātu asi (y assi) tās

negatīvajā zarā.

Nodokļu ietekme uz līdzsvara cenu.Preces aplikšana ir saistīta ar nodokļa kopsummas sadalījumu starp pircēju un pārdevēju. Atkarībā no tā vai preces cena ir elastīga vai neelastīga izšķir 2 gadījumus:

Neelastīgs pieprasījums un nodoklis; Elastīgs pieprasījums un nodoklis.

Ja nodokli palielina neelastīga pieprasījuma precei, tad (sk. 8.attēlu): Valstij ir lieli ienākumi; Pārdevējam nav jāsamazina piedāvājums; Pircējs pirks preci, jo tā ir pirmās nepieciešamības prece.

8.attēls. Nodoķlu ietekme uz neelastīgu pieprasījumu

Ja nodokli palielina elastīgam pieprasījumam, tad (sk. 9.attēlu): Valstij nodokļa ienākumi būs mazāki nekā paredzēts; Ražotājs piedāvās mazāk preces tirgū; Pircējs pirks citu preci.

9.attēls. Nodokļu ietekme uz elastīgu piedāvājumu

Lafēra līkne.Lafēra līkne raksturo nodokļu likmju ietekmi uz Valsts budžeta ieņēmumiem. Citiem vārdiem sakot, tā ir nodokļu maksātāja noslogojums ar nodokļiem, kā arī atdeve no tiem valsts budžetā. (sk. 10.attēlu).

p D S+N

Np+N S

q

p

D S+N Np+N S

q

Maksā pircējs

Maksā pārdevējs

Nodokļulikme %

100%

50% 30%

0% VB ieņēmumi

10.attēls. Lafēra līkne.

Kā redzams attēlā, ja nodokļu likme ir 100%, tad valsts budžetā ieņēmumu nav. Vislielākie ieņēmumi ir pie 30-40% atzīmes, tādēļ katrai valstij, izstrādājot nodokļu likmes nevajadzētu pārsniegt kopējo nodokļu apmēru virs 30- 40 %. Šāda proporcija ļauj valstij iekasēt vislielākos nodokļus, vienlaicīgi ļaujot attīstīties uzņēmējdarbībai.

Patērētāja racionāla izturēšanās principi. Subjektībvais lietu derīgums. Robežderīgums ( marginālais derīgusm ). Pirmais Gosena likums jeb robežderīguma samazināšanās likums. Vienāda derīguma līknes. Budžeta līnuja. Otrais Gosena likums jebpatērētāja līdzsvara likums. Individuālā pieprasījuma līkne. Tirgus pieprasījuma līkne. Ienākumu izmaiņu ietekme uz pieprasījumu. Engela līkne.

Subjektīvais lietu derīgums

Derīgums ir lietu kopējās īpašība, ar kuras palīdzību mājsaimniecības var salīdzināt lietas savā starpā. Tas ir subjektīvs lielums, jo katrs patērētājs lietu vērtē dažādi (vienam vajag, otram nē).

Preces lietošanas vērtības subjektīvs novērtējums, preces spēja apmierināt patērētāja vajadzības viņa subjektīvā izpratnē.

Preci subjektīvi var novērtēt ar skaitliskām vērtībām, salīdzinot dažādu preču derīgumu, tām tiek noteikta derīguma starpība. Piem., ābols =50, banāns = 40, apelsīns = 70, redzams, ka derīgākais ir apelsīns. To raksturo nevienādība 70>50>40. Derīguma starpība starp apelsīnu un ābolu ir lielāka nekā starp ābolu un banānu 70-50>50-40. Šāds preču derīguma vērtējums ir raksturīgs kardinālā derīguma vērtēšanai. Izmanto divus svarīgus lielumus:

preces kopējo derīgumu (kopējais derīgums ir vienāds ar kādas preces n vienību derīguma summu);

robežderīgumu (robežderīgums, ir lielums kas parāda par cik mainās preces kopējais derīgums, ja preces patēriņu palielina par vienu vienību).

Preces subjektīvi savā starpā var salīdzināt nosakot derīguma indeksu. Šādu subjektīvu preču sakārtojumu pēc to derīguma sauc par patērētāja preferencēm. Šāds preču derīguma vērtējums ir ordinālam derīgumam. Ordinālā derīguma mērīšanā ir spēkā šādi paņēmieni:

mājsaimniecībai preferenču sakārtojums ir pilnīgs. Ar to tiek izslēgts, kad mājsaimniecības nevar vērtēt, salīdzināt un sarindot pēc to derīguma indeksa atsevišķas preces. Piem., pircējs subjektīvi vērtē A1 stipri augstāk par A2 un A2 tikai mazliet augstāk par A3. Šajā gadījumā A1 derīguma indekss ir stipri augstāks par A2 un A3 derīguma indeksiem. A2 derīguma indekss ir mazliet augstāks par A3 derīguma indeksu;

A1 > A2 A3

pircējs var vērtēt atsevišķu preču kombinācijas vienādi. Viņam ir vienalga, kuru preču kombināciju izvēlēties A1, A2 vaiA3.

A1 = A2 = A3

To sauc par identitātes hipotēzi; transivitātes aksioma, ir preču kombinācijas A1, A2, A3 un mājsaimniecība dod

priekšroku A1 attiecībā pret A2 vai A2 attiecībā pret A3, tad tā dod priekšroku arī A1

attiecībā pret A3, vai arī, ja mājsaimniecībai ir vienalga, kuru preču kombināciju tā izvēlas - A1 vai A2, A2 vai A3, tad tai ir arī vienalga, vai tā izvēlas A1 vai A3;

palielinot patērējamās preces daudzumu, paaugstinās arī kopējā derīguma līmenis, t.i., derīguma indekss. To sauc par nepiesātinātības paņēmienu.

Robežderīgums

Robežderīgums ir lielums, kas rāda par cik mainās preces kopējais derīgums, ja preces patēriņu palielina par vienu vienību.

Katras nākamās papildus patērētās preces vienības derīgums (kopējā derīguma pieaugums, ko dod nākamās preces vienība papildus iepriekšējam derīguma lielumam. (5.5.1.attēls)

vai =RU

Pirmais Gosena likums jeb robežderīguma samazināšanā likums

Lielākajai daļai preču derīgums, ko dod katra nākamā patērētās preces vienība, samazinās, t.i., katras nākamās preces vienības robežderīgums ir mazāks nekā iepriekšējai vienībai.

Piem., visgaršīgākā ir pirmā sviestmaize, katru nākamo bauda ar aizvien mazāku apetīti. Līdz brīdim, kad vairs nejūt izsalkumu, līdz piesātinājuma brīdim.

Šajā gadījumā ir spēkā derīguma funkcija:

Un = f (qn )

Kopējais derīgums nemitīgi pieaug līdz piesātinājuma līmenim un pēc tam sāk samazināties. Savukārt robežderīgums, kas raksturo kopējā derīguma pieaugumu nemitīgi samazinās un robežderīgums piesātinājuma punktā ir vienāds ar nulli. Kopējais derīgums ir vienāds ar robežderīgumu summu.

Pirmajā Gosena likumā izvirzītā hipotēze rāda, kā tiek vērtēts derīgums, lietojot vienu preci. Netiek ņemtas vērā citu preču iedarbība dotās preces derīguma noteikšanā.

Ja palielina preces patēriņu, samazinās robežderīgums un atbilstoši pieprasījuma likumam arī cena, kuru par dotās preces daudzumu ir ar mieru maksāt patērētājs. Robežderīguma un cenas maiņa ir tieši proporcionāla RUn = cn, un derīguma maksimums tiek sasniegts, kad robežderīgums un cena ir vienlīdzīga ar nulli:

RUn = cn = 0

Tas ir pirmais derīguma maksimizācijas nosacījums. No šī izriet, ka robežderīguma līkne ir identiska pieprasījuma līknei.

Vienāda derīguma līkne

Ir preču kombinācijas, kuru derīguma līmenis ir vienāds.Vienādo derīgumu līkne ir ģeometriska vieta visām tām savstarpēji aizstājamo preču

kombinācijām, kuru derīguma līmeņi pēc mājsaimniecības subjektīvā derīguma vērtējuma ir vienādi.Piem., Indivīda rīcībā ir 1 ābols un 8 banāni (A1). Tātad tā apgāde ar banāniem ir relatīvi

labāka nekā ar āboliem. Dotajam ābolam robežderīgums ir relatīvi augstāks nekā pēdējā patērējamā banāna vienībai ( 1. Gosena likums). Ja indivīds vēlas iegūt papildus ābolu, tad lai saglabātu iepriekšējo derīguma līmeni, tam jāatsakās no zināma banānu skaita. Lai iegūtu papildus ābolu indivīds ir ar mieru atteiktie no, teiksim, 4 banāniem, to zemā robežderīguma dēļ (A2). Līdz ar to ir mainījusies ābola un banānu robežderīguma proporcija. Pēdējā patērējamā ābola robežderīgums, līdz ar ābolu skaita palielināšanos, ir samazinājies, bet pēdējā patērējamā banāna – pieaudzis, jo banānu skaits ir samazinājies. Ja indivīds gribētu iegūt vēl vienu ābolu, tad, lai saglabātu iepriekšējo derīguma līmeni, viņš būtu ar mieru atteikties tikai vairs no 2 banāniem (A3). Ja atliekam iegūtās ābolu un banānu kombinācijas koordinātu plaknē, iegūst, tā saukto, vienādo derīguma līkni (VDL). ( 5.8.1. attēls)

Atbilstoši dažādiem gan augstākiem, gan zemākiem derīgumu līmeņiem var novilkt bezgalīgi daudz vienādo derīguma līkņu, kuras veido vienādo derīguma līkņu karti. (5.8.2. attēls)

Jo VDL atrodas tālāk no koordinātu sistēmas sākumpunkta, jo lielāks ir preces patēriņš un augstāks ir VDL derīguma līmenis tāpēc, ka katra nākamā patērētā preces vienība dod papildu derīgumu.

VDL nevar krustoties. Tas ir pretrunā ar transivitātes aksiomu un pieņēmumu, ka lielāks preču daudzums vienmēr tiek novērtēts ar lielāku derīgumu.

Piem., dotas divas VDL līknes VDL1 un VDL2 , kuras krustojas punktā C. Preču kombinācija C atrodas uz VDL līknēm VDL1, VDL2 un vienlaikus arī VDL ar preču kombinācijā A un B. Tas nozīmē, ka C derīguma līmenis ir vienāds ar A un B derīguma līmeņiem. Tādā gadījumā arī A un B ir jābūt vienādie derīguma līmeņiem un jāatrodas uz vienas un tās pašas VDL, taču A un B atrodas uz dažādām VDL. (5.8.3. attēls)

VDL konstantas aizstājamības robežnormas gadījumā ir taisne. Tas nozīmē, ka patērētājs ir ar mieru atteikties no vienas preces par labu otrajai precei noteiktā to attiecībā.

Piem., ievārījuma vārīšanai nepieciešams 2 kg cukura, tad ir vienalga vai iegādāties 4 puskg pakas vai divas 1 kg pakas. Preču kombinācijas A un B ir galējas kombinācijas, kad vienas preces patēriņš izslēdz otras preces patēriņu. Taču patērētājs var izvēlēties jebkuru preču kombināciju uz taisnes AB, jo arī tās var nodrošināt nepieciešamo derīguma līmeni. (5.8.4. attēls)

Preces papildina viena otru. VDL ir vienlīdzīga ar taisnu leņķi. Šajā gadījumā uz leņķa vertikālās malas aizstājamības robežnormas skaitliskā nozīme ir bezgalīgi lielas, bet uz horizontālās malas vienlīdzīgas nullei. Leņķa virsotnes punktā A aizstājamības robežnormu nav iespējams definēt. Katra novirze no leņķa virsotnes punkta rada preces nelietderīgu pārpalikumu. Piem., pasūtot darbnīcā cimdus, patērētājs lūgtu uzadīt vēl vienu labās vai kreisās rokas cimdu. Varam secināt, ka savstarpēji papildinošām precēm vienādo derīgumu līkne ir punkts un racionāla preču daudzumu attiecība katram derīguma līmenim ir konstanta. (5.8.5. attēls)

Viena no precēm ir slikta prece. Piem., lai mājsaimniecība saņemtu papīru, tai ir jārēķinās, ka tā ražošana rada kaitīgus notekūdeņus. Tātad papildu vienības papīra patērēšana ir saistīta ar papildu vienības notekūdeņu rašanos, kas nodara ļaunumu sabiedrībai un mājsaimniecībai. VDL šajā gadījumā ir ar pozitīvu kāpumu. (5.8.6.attēls)

Viena no precēm ir neitrāla. Piem., indivīdam banāni ir pilnīgi vienaldzīga prece un tas vēlas patērēt tikai ābolus, tad VDL ir ordinātu asij paralēlas taisnes. (5.8.7. attēls)

Mājsaimniecības teorijā galvenokārt tiek skatīta derīguma līknes negatīvā kāpuma daļa, jo tikai tai ir saimnieciska nozīme. Kāpuma pārejas punktos B1 un B2 iestājas piesātinājums ar doto preci. Ja kāda no precēm tiek patērēta lielākos daudzumos nekā q1 un q2, nemainoties derīgumam, iestājas piesātinājums ar doto preci un patērētājs to vērtē negatīvi. Punktā A iestājas pārsātinājums preču q1 un q2 lietošanā. Tā lielums ir

q1= q1”- q1’

q2= q2”- q2’

Pozīcijā A abu preču patēriņš tiek vērtēts kā nelietderīgs. (5.8.8. attēls).

Budžeta līnija

Mājsaimniecības rīcībā ir patēriņa summa g, par kuru tā iegādājas preces qi par cenu ci (i=1,2,……,n). To var uzrakstīt budžeta vienādojuma veidā:

c1 q1 + c2 q2 + ….+ cn qn = g.

Preču daudzums q un to cenu c reizinājumu summa nedrīkst būt lielāka par patēriņa summu g.

Mājsaimniecības pieprasījums pēc kādas preces ir niecīgs salīdzinājumā ar kopējo pieprasījumu pēc šīs preces, tāpēc mājsaimniecība nevar ietekmēt preces tirgus cenu. Pieņemot , ka preces cena ir nemainīga un mājsaimniecība ir nolēmusi iegādāties tikai divas preces daudzumos q1

q2 par cenām c1c2, vienādojumu var uzrakstīt šādi:c1 q1 + c2 q2 = g

Preču daudzumu q2 var aprēķināt:

q2 = - q1.

Grafiski iegūstam taisni, kuras krustpunktos ar asīm veidojas divu preču patēriņa galējie gadījumi:

1) tiek patērēta tikai pirmā prece (q2 =0); g = c1 q1; q1 =g / c1

2) tiek patērēta tikai pirmā prece (q1 =0); g = c2 q2; q2 =g / c2

Budžeta taisne ir ģeometriskā vieta visām tām preču kombinācijām, kuras mājsaimniecība, ņemot vērā pastāvošās cenas, spēj iegādāties par tās rīcībā esošo patēriņa summu g.

Tātad mājsaimniecībā var iegādāties visas preču kombinācijas, kas atrodas uz taisnes (A1 un A2), kā arī zem tās ( C ). Taču tās nevar iegādāties preču kombinācijas, kuras atrodas virs budžeta taisnes ( D ), jo to iegādei nepieciešamā summa ir lielāka par mājsaimniecības rīcībā esošo patēriņa summu g. (5.9.1. attēls)

Piem., indivīda rīcībā ir neliela patēriņa summa g=40 santīmi un viņš vēlas iegādāties ābolus un banānus. Viena ābola cena c1= 10 santīmi, viena banāna cena c2=5 santīmi. Indivīda budžeta vienādojums ir 40=10 q1+ 5 q2. (5.9.2. attēls)

Dotajā piemērā patēriņa summa un preču cenas ir konstantas. Ja kāds no šiem lielumiem mainās mainās arī budžeta taisne.

1. ābolu un banānu cenas ir c1 c2 ir nemainīgas, patēriņa summa g ir mainīga.a) g pieaug, piem., līdz 60 santīmiem. Budžeta taisne pārvietojas pa labi no B0 uz B1

(5.9.3.attēls a);

b) g samazinās, piem., līdz 30 santīmiem. Budžeta taisne pārvietojas pa kreisi no B 0 uz B1 (5.9.3.attēls b);

2. banānu cena c2 un patēriņa summa g ir nemainīga, ābolu cena c1 mainīga.a) c1 pieaug, piem., ābolu cena pieaug līdz 20 santīmiem. Budžeta taisne pagriežas

punktā A pa kreisi pulksteņa rādītāja kustības virzienā no B0 uz B1 (5.9.4.attēls a);b) c1 samazinās, piem., ābolu cena pazeminās līdz 8 santīmiem. Budžeta taisne pagriežas

punktā A pa labi pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam no B0 uz B1 (5.9.4.attēls b);

3. ābolu cena c1 un patēriņa summa g ir nemainīgi, banānu cena c2 mainīga.a) c2 pieaug, piem., banānu cena pieaug līdz 8 santīmiem. Budžeta taisne pagriežas punktā D pa kreisi pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam no B0 uz B1 (5.9.5.attēls a);c) c2 samazinās, piem., banānu cena pazeminās līdz 4 santīmiem. Budžeta taisne

pagriežas punktā D pa labi pulksteņa rādītāja kustības virzienā no B0 uz B1

(5.9.5.attēls b);

Patērētāja maksā arī vienu daļu no nodokļa summas, jo cena c0 pirms preces aplikšanas ar nodokli N ir paaugstinājusies par patērētāja maksāto nodokļa daļu N:

c1 = c0 + N,

kur c1 – cena pēc preces vienības aplikšanas ar nodokli.

Piem., ja prece E tiek aplikta ar PVN 18% un cena pirms aplikšanas ar nodokli c1 =1, tad c1 = (1+0,18)1= Ls 1,18. Preces aplikšana ar nodokli palielina preces cenu un maina budžeta taisni. Budžeta taisne pagriežas no stāvokļa B0 uz B1, un preces E iegādes iespējamais apjoms samazinās no q0 uz q1. (5.9.6.attēls)

Subsīdijām ir pretēja iedarbība uz preces cenām nekā nodokļiem. Tās samazina sākotnējo cenu c0 par daļu no subsīdijām, kuras nonāk patērētāja rīcībā. Subsidētās preces cenu c1 aprēķina šādi:

c1 = c0 - SU,

kur SU – subsīdiju daļa, kura nonāk patērētāja rīcībā.

Piem., prece E ir subsidēta, tad budžeta taisne pārvietojas no B0 uz B2 un preces E iespējamais iegādes daudzums pieaug no q0 uz q2. (5.9.6.attēls)

Arī preču racionēšana var mainīt preču iegādes iespējas, kad ar dažādiem paņēmieniem ierobežo vienas vai vairāku preču patēriņu. Piem., Ieviešot talonus uz pārtikas un nepārtikas precēm. Patērētājs nevar iegādāties cukuru apjomā, cik to ļauj viņa rīcībā esošie naudas līdzekļi, bet gan tikai talonā norādītajā daudzumā q2. (5.9.7.attēls)

Otrais Gosena likums jeb patērētāja līdzsvara likums

Piem., Dodoties tūrisma pārgājienā, vienmēr pārdomā kādu apģērbu, cik daudz pārtikas un pārējo preču vajadzēs, jo līdzi ņemamo lietu skaits ir ierobežots. Proti mugursoma ir ideāli sakārota, ja visu ceļam salikto mantu pēdējo vienību robežderīguma līmenis ir vienāds un augstāks par mājās atstāto lietu pēdējo to vienību robežderīguma līmeni. Tas nozīmē, ka nevienu no sasaiņotajām mantām tūrists negribēs atstāt mājas vai aizstāt ar citu.

Patēriņam izraudzīto preču daudzumu derīguma maksimums tiek sasniegt tad, ja visu preču pēdējo to vienību robežderīgumu līmeni ir vienādi:

RU1= RU2= …= RUn

To sauc arī par robežderīguma izlīdzināšanas likumu.Tas ir otrais derīguma maksimizācijas nosacījums.Derīguma maksimums ir sasniegts tad, ja neviena maznozīmīgā vajadzība netiek apmierināta,

kamēr nav apmierinātas svarīgākās vajadzības.Patērētāja sasniedz patēriņa derīguma maksimumu, ja ar cenām vērtētie robežderīgumi visām

nopirktajām precēm ir vienādi.

Individuālā pieprasījuma līkne

Pieprasījums pēc kādas noteiktas preces ir atkarīgs no daudziem ietekmējošiem lielumiem.Svarīgākie patērētāja individuālā pieprasījumu ietekmējošie lielumi ir:

citu preču cenas (c1, c2,…, cn – 1); mājsaimniecības ienākumi (L); patērētāja preferences (s); pieprasītās preces cena (cn).

Individuālā pieprasījuma funkcija:

qpn = f(cn, c1, c2,…, cn – 1;L;s).

Mājsaimniecības individuāla banānu pieprasījuma līkne, kas rāda, kā banānu cenas maiņa iedarbojas uz individuālo preces pieprasījumu. Skatot pieprasījuma līknes divus punktus A1 un A2, redzams, ka banānu cenai 10 sant./kg atbilst banānu pieprasījums 6 kg. Paaugstinoties banānu cenai līdz 20 sant./kg, preces pieprasījuma apjoms samazinās līdz 4 kg. Cenas maiņas izraisītās pieprasījuma apjoma pārmaiņas sauc par cenas efektu – jo augstāka ir preces cena, jo mazāku preces daudzumu plāno pirkt patērētājs.(2.1.2.attēls)

Līdz ar cenu celšanos samazinās iedzīvotāju reālā pirktspēja un daudzi iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem nevar atļauties pirkt apskatāmo preci iepriekšējā daudzumā un šīs preces tirgus sarūk. Ja preces cena pazeminās, tad patērētāja reālā pirktspēja pieaug, tirgū tiek pirkts papildus preces daudzums un tirgus paplašinās. To sauc par ienākumu efektu.

Preces celšanās padara to salīdzinājumā ar citām aizstājējprecēm relatīvi dārgāku, un pircējs vajadzību pēc dotās preces kompensē ar relatīvi lētākas aizstājējpreces iegādi. To sauc par aizstājamības efektu.

Tirgus pieprasījuma līkne

Mājsaimniecības grupas pieprasījumu sauc par tirgus pieprasījumu. Tirgus pieprasījumu ietekmējošie lielumi ir:

citu preču cenas (c1, c2,…, cn – 1); mājsaimniecības ienākumi (L); patērētāja preferences (s); pieprasītās preces cena (cn); dotās preces pircēju skaits (N); ienākumu un īpašumu sadalījums starp iedzīvotājiem (G).

Tirgus pieprasījuma funkcija:

qpn = f(cn, c1, c2,…, cn – 1;L;s;N;G).

Piem., var skatīt trīs mājsaimniecību individuālā pieprasījuma līknes un konstruēt no tām tirgus pieprasījuma līkni. Tirgus pieprasījuma līknes nogrieznis AB atbilst pieprasījuma līknes P1

atbilstošā nogriežņa cenām un preces pieprasījumam. Nogrieznī BC ir saskaitīti pieprasījuma līkņu P1 un P2 attiecīgie preces daudzumi. Nogrieznī CE līkne ir vislēzenākā, jo tur summējas visu triju pieprasījumu līkņu P1, P2 un P1 preces apjomi. (2.1.3. un 2.1.4.attēls)

Ienākumu izmaiņu ietekme uz pieprasījumu

Pieaugot ienākumiem, mājsaimniecības interese par atsevišķām precēm var palielināties, bet par citām samazināties. Pieaugot ienākumiem (L1L2), pieprasījums pēc preces pieaug(q1 q2), tad to sauc par normālu preci. Reizē pārvietojas arī preces n tirgus pieprasījuma līkne pa labi no P0 uz P1. (2.1.11. attēls)

Pieaugot ienākumiem (L1 L2), pieprasījums pēc preces samazinās(q2 q1), to sauc par mazvērtīgu preci. Tas izraisa preces n tirgus pieprasījuma līknes pārbīdi pa kreisi no P0 uz P1. (2.1.12. attēls)

Normāla prece pieaugot ienākumiem var kļūt par mazvērtīgu preci. Pieaugot ienākumiem, sākumā pieprasījums pēc preces n pieaugs līdz piesātinājuma punktam A1. Ienākumiem vēl vairāk palielinoties, tās patēriņš kādu laiku paliek bez pārmaiņām apjomā q1 līdz ienākumu līmenim A2 , bet pēc tam samazinās (A3) vai pilnīgi izzūd (A4). (2.1.13.attēls)

Pieaugot ienākumiem, preces n pieprasījums palielinās līdz punktam A1, bet pēc tam vairs nemainās, t.i., iestājas piesātinājums. (2.1.14.attēls)

Mainoties mājsaimniecības ienākumiem, pārējiem noteikumiem paliekot nemainīgiem, noteikti mainīsies budžeta taisnes izvietojums attiecībā pret koordinātu sistēmas sākumpunktu. Ja ienākumi samazināsies (palielināsies), budžeta taisne pārbīdīsies paralēli tuvāk (tālāk) koordinātu sistēmas sākumpunktam. Līdz ar katru budžeta taisnes pārvietošanos veidojas jauni līdzsvara punkti ar kādu no vienādo derīgumu līknēm. Ja savieno šos līdzsvara punktus, iegūst ienākumu un patēriņa līkni (IPL).

Pieaugot mājsaimniecības ienākumiem, mājsaimniecības patēriņš var mainīties šādi:1) abu preču patēriņš pieaug proporcionāli. IPL ir taisne. (5.11.2. attēls a);2) preces q1 patēriņš pieaug vairāk nekā preces q2 patēriņš. IPL vērsta uz labo pusi (5.11.2. attēls b);3) preces q1 patēriņš pieaug mazāk nekā preces q2 patēriņš. IPL vērsta uz kreiso pusi. (5.11.2. attēls c);4) preces q1 patēriņš līdz līdzsvara punktam A pieaug vairāk nekā preces q2 patēriņš. Sasniedzot ienākumu līmeni, kurš atbilst līdzsvara punktam A, preces q2 patēriņš sāk samazināties. (5.11.2. attēls d)5) preces q1 patēriņš līdz līdzsvara punktam A pieaug mazāk nekā preces q2 patēriņš. Sasniedzot ienākumu līmeni, kurš atbilst līdzsvara punktam A, preces q1 patēriņš sāk samazināties. (5.11.2. attēls e).Abos pēdējos gadījumos pirms punkta A preces tiek uzskatītas par normālām, bet pēc punkta A – par mazvērtīgām precēm. Attēlos a,b,c un attēlos d,e līdz punktam A mājsaimniecības patēriņa reakcija , pieaugot ienākumiem tiek uzskatītas par normālu, bet attēlos d,e aiz punkta A – par anormālu reakciju.

Skatītās IPL sauc par Engela līknēm, jo vācu statistiķis E. Engels 1857. gadā atklāja likumsakarības starp mājsaimniecības ienākumu pieaugumu un pārtikas preču patēriņa pārmaiņām.

Engela likums: pieaugot mājsaimniecības ienākumiem, pārtikas preču patēriņa summa absolūti pieaug, bet relatīvi samazinājumā ar pārējiem preču izdevumiem samazinās.(5.11.2.attēls)

Makroekonomikas līdzsvars un stabilitāte. Kopējais pieprasījums un kopējais piedāvājums. Patēriņš un uzkrājumi, to funkcijas. Investīcijas, to funkcija. Līdzsvara nosacījumi. Vienkāršotais (Keinsa) makroekanomiskais modelis. Multiplikatora efekts, taupības paradokss. Nestabilitāte: ekonomiskie cikli.MAKROEKONOMISKAIS LĪDZSVARS.

Makroekonomiskais līdzsvars ekonomikā ir tad, ja pieprasītais reālais iekšzemes kopprodukta apjoms ir vienāds ar piedāvāto reālā iekšzemes kopprodukta apjomu, pastāvot noteiktam cenu līmenim. Makroekonomiskais līdzsvars nozīmē līdzsvarotu cenu līmeni un līdzsvarotu reālo nacionālās ražošanas apjomu.Lai labāk saprastu makroekonomisko līdzsvaru, jāapskata kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma līdzsvars katrā ekonomiskās aktivitātes fāzē, attēlojot tos uz kopējā piedāvājuma līknes dažādiem segmentiem. Pirmajā segmentā kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma līdzsvars veidojas apstākļos, kad ekonomika atrodas depresijas fāzē: ražošanas jaudas ir vismazāk noslogotas, produkcijas izlaide un cenu līmenis ir samērā zems un bezdarbs ir sasniedzis visaugstāko līmeni.Otrā segmentā makroekonomiskais līdzsvars veidojas apstākļos, kad ekonomikā ir pilnīga visu resursu nodarbinātība. Tas ir vislabvēlīgākais stāvoklis ekonomikā, jo potenciālās ražošanas iespējas ir vienādas ar faktisko produkcijas izlaidi ilgstošā periodā.Trešajā segmentā Makroekonomiskais līdzsvars veidojas apstākļos, kad ekonomikā ražošanas resursu faktiskais nodarbinātības līmenis ir augstāks par tās potenciālajām iespējām. Līdz ar to faktiskais iekšzemes kopprodukts ir lielāks nekā potenciālais iekšzemes kopprodukts.Makroekonomiskais līdzsvars var mainīties, ja notiek kopējā pieprasījuma un kopējā piedāvājuma līkņu nobīdes no sākotnējā stāvokļa pa labi vai pa kreisi. Ja notiek makroekonomiskā līdzsvara izmaiņas, tas ietekmē: reālo ražošanas apjomu, nodarbinātību, cenu līmeni.Tātad makroekonomiskā līdzsvara izmaiņas vai nu nodrošina makroekonomisko stabilitāti, vai arī rada makroekonomisko nestabilitāti valstī.

KOPĒJAIS PIEPRASĪJUMS UN KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS.KOPĒJAIS PIEPRASĪJUMS.D: Kopējais pieprasījums – līknes veidā raksturo mājsaimniecību, uzņēmumu, valdības un ārzemnieku (kuri pērk vai importē vietējo produkciju) kopējo pieprasīto reālā iekšzemes kopprodukta apjomu, pastāvot dažādam cenu līmenim, ja pārējie nosacījumi ir nemainīgi.

Kopējais pieprasījums ir izdevumu kopējā summa par precēm un pakalpojumiem ekonomikā noteiktā laika periodā.

Kopējais pieprasījums līknes veidā parāda sakarības, kuras veidojas starp šādiem ekonomikas koprādītājiem:

Cenu līmenis, kas tiek mērīts ar iekšzemes kopprodukta deflatora rādītāju; Patērētāju, uzņēmumu, valdības un ārzemnieku preču un pakalpojumu pieprasījumu jeb

pieprasīto reālo iekšzemes kopprodukta apjomu.Augstāk minētās sakarības var attēlot shematiski koppējā pieprasījuma līknes veidā.

Ja cenu līmenis samazinās, bet pārējie nosacījumi paliek nemainīgi, tad rodas lielākas iespējas iegādāties preces un pakalpojumus; līdz ar to kopējais pieprasījums un reālais iekšzemes kopprodukts palielinās.

Ja cenu līmenis pieaug, pārējiem nosacījumiem paliekot nemainīgiem, kopējais pieprasījums samazinās un līdz ar to zūd iespējas palielināt reālo iekšzemes kopproduktu. Šo izmaiņu rezultātā notiek pārvietošanās pa kopējā pieprasījuma līkni.Faktori , kas ietekmē pārvietošanos pa kopējās pieprasījuma līkni.Kop.piepr.līknes pārvietošanos lejupslīdošā virzienā nosaka šādi faktori: Bagātība jeb reālās naudas bilances efekts – izpaužas šādi: ja cenu līmenis pieaug, tad reālās

naudas piedāvājums samazinās; ja cenu līmenis samazinās, tad reālās naudas piedāvājums pieaug.

Procenta likmes efekts – ietekmē sekojoši: ja cenu līmenis pieaug, tad pieaug arī aizdevumu procenta likmes, ja cenu līmenis samazinās, tad samazinās arī aizdevu procenta likmes.

Iekšējais īslaicīgais aizvietošanas efekts – ietekmē sekojoši: ja cenu līmenis pieaug, tad tūlītējo preču un pakalpojumu iegādes izmaksas pieaug salīdzinoši, ja tās iegādātos nākotnē; ja cenu līmenis samazinās, tad samazinās arī tūlītējo preču un pakalpojumu iegādes izmaksas salīdzinoši, ja tās iegādātos nākotnē.

Ārzemnieku ražoto preču iegādes efekts jeb starptautiskais aizvietošanas efekts – ja cenu līmenis pieaug, tad iekšzemju preču un pakalpojumu iegādes izmaksas pieaug salīdzinājumā ar ārzemju precēm un pakalpojumiem; ja cenu līmenis samazinās, tad iekšzemju preču un pakalpojumu iegādes izmaksas samazinās salīdzinājumā ar ārzemju precēm un pakalpojumiem.

Kopējā piepr.izmaiņas ietekmē šādi ārpuscenas faktori: Fiskālā politika – palielinot vai samazinot valdības izdevumu preču un pakalpojumu iegādei,

palielinot vai samazinot nodokļus un transfertmaksājumus (pensijas, pabalstus un citus); Monetārā politika - kop.piepr.var palielināt vai samazināt, mainot naudas piedāvājumu un

procentu likmi; Starptautiskais faktors – var palielināt vai samazināt šādu starptautisko faktoru ietekmes –

nacionālās valūtas kursa izmaiņas attiecībā pret citu valstu valūtām; ekonomikas izaugsmes citās pasaules valstīs.

Nākotnes izredzes – tās izriet no valsts ekonomikas attīstības prognozēm nākotnē: no sagaidāmās inflācijas, ienākumiem, peļņas.

Kop.piepr.samazināsies, ja: Fiskālās politikas rezultātā tiks samazināti valdības izdevumi, paaugstināti nodokļi vai

samazināti transfertmaksājumi; Monetārās politikas rezultātā tiks samazināts naudas piedāvājums vai paaugstinātas procentu

likmes; Valūtas kurss pieaugs vai samazināsies ienākumi no ārzemēm; Samazināsies paredzamā inflācija, ienākumi un peļņa.Kop.piepr.pieaug, ja: Fiskālā politikas rezultātā valdības izdevumi pieaugs, nodokļi samazināsies vai

transfertmaksājumi pieaugs; Monetārās politikas rezultātā pieaugs naudas piedāvājums vai samazināsies procentu likmes; Valūtas kurss samazināsies vai ienākumi no ārzemēm pieaugs; Sagaidāma inflācija, ienākumi un peļņa pieaugs.

Šo izmaiņu dēļ notiek kopējās pieprasījuma līknes nobīdne no tās sākotnējā stāvokļa virzienā vai nu pa labi, vai arī pa kreisi.KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS . Kopējais piedāvājums ir tas galapreču un pakalpojumu daudzums jeb reālais iekšzemes kopprodukts, kuru ir iecerējuši ražot un piedāvāt tirgū vis tautsaimniecībā funkcionējošie uzņēmumi noteiktā laika periodā, pastāvot dažādam cenu līmenim.Tādējādi kopējais piedāvātais reālais iekšzemes kopprodukts veido kopējo piedāvājumu.Makroekonomikā kop.piedāv.tiek apskatīts divos laika periodos: Īslaicīgais periods – makroekonomikā ir periods, kurā, mainoties preču un pakalpojumu cenām,

notiek arī pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņas, taču ražošanas faktoru (darba algas,izejmateriālu u.c.) cenas nemainās.

Ilgstošais periods – makroek.ir pietiekami ilgs laika periods, lai ražošanas faktoru cenas līdzsvarotos visu veidu tirgos pat tajos gadījumos, ja tās bija novirzījušās vai izjauktas;tām jāpielāgojas tā, lai kopējais pieprsījums un kopējais piedāvājums līdzsvarotos.

KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS ĪSLAICĪGA PERIODĀ.Īslaicīgā periodā kopējā piedāvājuma līkne parāda visu tautsaimniecībā funkcionējošo uzņēmumu

piedāvāto gala preču un pakalpojumu daudzumu noteiktā laika periodā, atkarībā no cenu līmeņa izmaiņām līdz tam laikam, kamēr izlīdzinās ražošanas faktoru cenas ar gala produkta cenām.

Šajā periodā ražotāji var iegūt papildu peļņu un palielināt produkcijas ražošanas apjomu, kas galvenokārt ir atkarīgs no cenu izmaiņām. Tāpēc notiek kopējā piedāv.līnes pārvietošanās augšupejošā virzienā, un tā tiek dēvēta par īslaicīgā perioda kopējā piedāvājuma līkni.Kop.piedāv.līkne īslaicīgā periodā sastāv no trim segmentiem: Horizontālais jeb keinsisma segments. Tas parāda, ka ekonomika atrodas depresijas fāzē,

uzņēmumos ir nenoslogotas jaudas vai neizmantotas iekārtas, pastāv liels bezdarbs. Starpsegments.Šajā stadijā ekonomika darbojas normāli, jo pastāv pilnīgā nodarbinātība. Vertikālais jeb klasiskais segments. Tas parāda, ka ekonomikās ir izsmeltas visas iespējas lielāka

preču un pakalpojumu daudzuma ražošanā un piedāvāšanā pat tajos gadījumos, ja to cenas pieaug.

KOPĒJAIS PIEDĀVĀJUMS ILGSTOŠĀ PERIODĀ.Kop.piedāv.līkne ilgstošā periodā parāda attiecības starp piedāvāto reālo iekšzemes kopproduktu un cenu līmeni, pastāvot pilnīgai resursu nodarbinātībai.Tā kā ekonomikā pastāv pilnīga nodarbinātība, tad kop.pied.līkne parāda nemainīgu reālā iekšzemes kopprodukta apjomu neatkarīgi no cenu līmeņa izmaiņām.Kop.piedāv.izmaiņas notiek kā īslaicīgā periodā, tā arī ilgstošā periodā.Tas notiek dažādu ārpuscenu faktoru ietekmē: Ražošanas resursu (darbaspēka, kapitāla, tehnoloģijas)izmaiņas – ja ražošanā arvien pieaug

nodarbināto kvantitāte un kvalitāte, tiek izmantota jaunākā tehnika un tehnaloģija, kas paaugstina darba un kapitāla ražīgumu, tad tas dod iespēju palielināt preču un pakalpojumu ražošanu. Līdz ar to kop.piedāv.kā īslaicīgā, tā arī ilgstošā periodā pieaug, un notiek kopējā piedāvājuma līknes nobīdnē pa labi no tās sākotnējā stāvokļa. Un otrādi.

Darba stimuli – piemēram nodokļu likmes – tās var mudināt vai ierobežot ražotājus ieguldīt līdzekļus ražošanas attīstībā.Līdzīgi ir arī ar bezdarba pabalstiem - tie var stimulēt cilvēkus meklēt darbu vai arī otrādi.

Klimatiskie apstākļi – ja tie ir labvēlīgi, tas veicina preču un pakalpojumu ražašanas un kopējā piedāvājuma palielināšanu.

Ekonomikas struktūru izmaiņas – pakartojot ražošanu mainās ekonomikas struktūra; līdz ar to preču un pakalpojumu ražošana un kopējais piedāv. samazinās.

Patēriņš un uzkrājumi, to funkcijas

AD=C+J+G iekšējais ADAE (kopējās izmaksas) =ADAE1 =C (patēriņš) AE2=C+I (investīcijas) AE3=C+J+G (valsts pirkumi)

Patēriņš tiek vērtēts kā mat. Funkcijas no ienākumiem (y) C=f(y)C - patēriņa kopējās izmaksas visām mājsaimniecībām kopā vai vienais ms-bai y – ģimenes (ms) ienākumi vai kā KP daļa, aprēķinot pēc ienākumiem

Pat. Funkcijas būtība – tā parāda patēriņa izmaksas vienai ms-bai vai visai ekonomikai pie jebkuriem ienākumiem. To pirmais aprakstīja Keinss 50.g beigās. “Keinsa krusts” Sec: patēriņš var būt aprakstīts:C=a+b*y b- izmaksasy- tekošie ienākumia- min patēriņa apjoms, ja tekošie ien. ir 0 – iztikas minimums: cik vajag, lai minimāli iztiktu, ja nav ienākumu a>0b- budžeta defic., multiplikatora lik. Parāda, kāda daļa no ienākumu pieauguma tiek patērēta vidēji sabiedrībā. Tas ir robežlielums – patēriņa galējā vai robežtieksme b=∆c/∆y∆c- patēriņa izmaksas∆y- ienāk. Izm, ko izraisīja pat. Izmaiņas

Raksturo daļu no veselā 0<b<1 vidēji b=0,75 (50.gados)1-b = uzkrājumi no jaunajiem ienākumiemtagad b=0,95 – attīstītajās valstīs

Augot ienākumiem, tiek nodrošināts labāks patēriņš – multiplikatora efektsUzkrājumi – lielums, kas paliek pāri no ienākumiem pēc patēriņa.S=y-(a+b*y) b+(1-b) =1S=(1-b)*y-aUzkrājumu funkcija – parāda uzkr. Lielumu pie jebkuriem ienākumiem, pieļauj mīnus zīmes.

Faktori, kuri maina abas f-cijas vienlaicīgi (vai nu vienu, vai otru): Nodokļi Cenu līmenis, inflācija – pie augstas inflācijas rādītāji mainā – reļasi pat un uzkr – krītas,

var nevaidoties uzkrājumi Netekošie ineākumi – mantojums, % no kapitāla, peļņa Patēriņa gaidīšana, saista:

Ienākumu gaidīšana Gaidīšana uz cenām – sezonālā izpārdošana

Investīcijas, to funkcija.

Investīcijas makroekonomikā saista ar investīciju vai t.s. kapitāla precēm. Šeit arī varam noskaidrot, cik daudz šādu preču jāražo, cik uzņēmumi par tām maksās.

Investīcijas ir iekļautas valsts iekšzemes kopprodukta aprēķina klasiskajā jeb izmaksu metodē :1) mājsaimniecību individuālās patēriņa izmaksas C;2) uzņēmumu investīciju izmaksas I;3) valdības preču un pakalpojumu iepirkumu izmaksas G;4) tīrais eksports

IKP = 1+2+3+4

Šeit jāvērtē tieši par iespējamo izmaksu summām pie iespējamām cenām.

FUNKCIJA

C I G X P

(vid.cenulīmenis)

Q (kopprodukts)Šeit uzņēmumu investīciju izmaksas ir daļa no kopējā pieprasījuma preču tirgū.

Turpinot, apskatam investīciju un kopprodukta sakarības. Šajā gadījumā investīciju funkcija ir const, jo tas ir lielums, ko uzņēmums ir paredzējis investēt, cik maksā paredzamie projekti šie projekti ir izplesti ilgākā laika periodā, kā kopprodukta aprēķins (1g) I (izmaksas)

I

Y I = f (Y)I = const

Līdzsvara nosacījumi un vienkāršotais (Keinsa) makroekonomiskais modelis.Tika izveidots 50.gados un autors Samuelsens, attīstīja Keinsa idejas un izveidoja šo modeli. Modelis tieši balstās uz kopējo pieprasījumu un saista savā starpā preču tirgus pamatrādītājus – KP, patēriņu, uzkrājumus un investīcijas. Šī modeļa nozīme ir tieši tā ka parāda līdzsvara nosacījumus preču tirgū. Šis modelis skaitās vienkāršots, jo ir vairāki ierobežojumi:

Tiek apskatīts tikai preču tirgus; Netiek apskatīts ārējais tirgus un ārējie apstākļi tikai iekšējais tirgus; Netiek apskatīta un vērtēta valsts ietekme; Nav nodokļu, nav budžeta nav monetārā politika; Neņem vērā cenu izmaiņas, inflāciju.

Parādīja saimniecisko apriti vienkāršotā veidā.

Resursi Y

Mājsaimniecība Uzņēmums

Patēriņa preces CUzkrās S finansu sistēmā

pārveidotie uzkrājumi Investīciju veidā

Sāk uzkrāt un domāt par savām vecumdienām, par nākotni.Vajadzīga tehnika:

1. ražošanas līdzekļu ražošana2. tehnika noveco3. zinātni tehniskai P4. iedzīvotāju pieaugums

Līdzsvara nosacījums

Līdzsvara nosacījumi: 1. nosacījums kas parāda stabilitāti – ienākumi sadalās patēriņa un investīciju izmaksās. Y=AE

(kopējie ienākumi = kopējām izmaksām)AE=C+I

Y= C+I Galvenais nosacījums Ekonomikā jāsaražo tik daudz produkcijas lai pietiktu gan patēriņam gan investīcijām.Kopējai produkcijas izlaidei jābūt = ar patēriņa un investīciju izmaksām.

Patēriņa un investīciju izmaksas šajā periodā jābūt pietiekoši lielām lai nodrošinātu nākamajā periodā produkcijas pieprasījumu un ražošanu.Nodrošinātu ne tikai patēriņu bet arī investīcijas.AE= C+IAE1= C (0 uzkr.punkts)AE2= C+I

AE=C+I

Investīcijām jāsakrīt ar uzkrājumu .Plānotajām jāsakrīt ar faktiskajām investīcijām.I=S

Y=C+I Y=C+SS,I

S

IY1 Y

Šī sistēma parāda mērķus uz ko tiecas ražošana. Rādītāji svārstās ap šiem nosacījumiem.

Multiplikātora efekts un taupības paradoks.

Saprot mainoties kādam lielumam gala rezultāts var mainīties vairākkārtīgi ar multiplikātora koeficientu. Šis multiplikatora koeficients ir skaitliskais koeficientskas parāda cik reizes pieaugs vai samazināsies gala rezultāts mainoties ietekmējošam lielumam. Šādi multiplikators strādā naudas un preču tirgū.Preču tirgū multiplikātora pamatā ir tas ka ekonomikā var rasties no vienas ieguldītās naudas summas vairāki ienākumi.Pirmās kārtas un otrās kārtas ienākumi.Preču tirgū strādā vairāki multiplikātori visspilgtāk investīciju multiplikātors, uzkrājumu, patēriņa, valsts izmaksu un nodokļu (-) multiplikātors.Pārējie ar (+) zīmi nodokļi ar (-) zīmi.Visi šie rādītāji atkarīgi no uzkrāšanas galējās tieksmes.

Y=AE

AE2

AE1

I

45

Y1 Y2

Naudas multiplikators ir atkarīgs no obligātās rezervju normas.

1-b = patēriņa galējā tieksme atņemta 1

M – multiplikātorsY= M IMaksājot nodokļus ienākumi samazinās.

Taupības paradoks.

Jo vairāk uzkrāj, jo ražošanai sliktāk. Ja pieaug uzkrājumi vairāk nekā parasti, var sanākt tā ka ražošana samazinās. Tad ekonom.ražošana samazinās un notiek Multiplikatora efekts.I=SS,I“+”

I2

I1

0 y 2 y 1 Y

-a2

-a1

”-“

Iedzīvotāji uzkrāj samazinās patēriņš un pieprasījums.Jāpaaugstina, jāpalielina investīcijas. I=S

Nestabilitāte un ekonomiskie cikli.Nestabilitāti saista ar 3 galveno rādītāju svārstībām:

Kopprodukts KP Nodarbinātība, bezdarba rādītājs Inflācija nestabilitātes rādītājiEkonomisko ciklu saprot kā nepārtrauktas, ražošanas, nodarbinātības un arī cenu līmeņu svārstības.

KP

Reālā attīstība svārstīga

Tendence augšupejoša

GadsEkonomiskais cikls

Ekonomiskais cikls = ir laika periods no 1 zemākā punkta līdz 2 zemākajam punktam.Vai arī otrādi no 1 augstākā līdz 2 augstākajam punktam.

Ekonomisko ciklu sadala 4 fāzēs.1. fāze - uzplaukums - cikla augstākais posms;2. fāze- krituma, lejupslīdes, recesija;3. fāze- ekonomiskā krīze – ja ilgstoša tad ekonomiskā depresija.( cikla zemākais punkts, posms) sile.

Kopprodukts 1fāzes laikā ir viss lielākais. KP ir tuvu potenciālajam. Nodarbinātība ir augsta vai pilna. Bezdarbs ir zems (tikai dabīgs). AD > ASY=C+I Y=SInflācija var sākt celties. Inflācijas pieaugumu uzskata par pamatu tam un var ieiet 2fāzē, paliek nestabila naudas sistēma, KP sāk kristies, samazinās nodarbinātība, vai aug bezdarbs. Inflācija var palikt augsta bet uz perioda beigām kristies palikt zemāka. 3fāzē KP ir visszemākais. Nodarbinātība viszemākā, bezdarbs visaugstākais – cikliskais bezdarbs visaugstākais. Inflācija var būt zema vai pat būt deflācija. Var izveidoties pārprodukcijas krīze. Cenas var būt samazinātas masveidīgi. Zemo inflāciju uzskata ka stabilizējas nauda un ražošana ieiet 4fāzē. Kur KP pieaug, aug nodarbinātība, samazinās bezdarbs un sākumā inflācija ir zema bet vēlāk jau sāk pieaugt. Un tad ieiet atkal 1fāzē un atkārtojās no sākuma.

1.

3.2.

4.1.

Ražotāja izturēšanās. Neatgriezeniskās izmaksas. Pastāvīgās un mainīgās izmaksas. Ražošanas un realizācijas izmaksas. Uzņēmuma ekonomiskās izmaksas. Izmaksu klasifikācija pa ekonomiskiem elementiem un kalkulācijas posteņiem.

Ražotāja izturēšanāsGalvenā PILNĪGAS KONKURENCES raksturīgā iezīme ir liels neatkarīgu konkurentu skaits. Konkurējošās firmas ražo standarta vai viendabīgu produktu. Pastāvot noteiktai tirgus cenai, pircējam ir vienalga, no kura pārdevēja viņš preci iegādājas. Šādā tirgū nepastāv ārpuscenu konkurence, kas balstās uz produkta kvalitātes atšķirību, reklāmu un noieta stimulēšanu.Atsevišķa firma nevar ietekmēt produkta cenu, jo katra ražo tikai nelielu daļu no kopējā nozares ražošanas apjoma. Tas nozīmē, ka viena atsevišķa firma var tikai pielāgoties tirgus cenai. Firma atrodas tirgus varā: noteikt lielāku cenu nav nozīmes, jo pircēji tad izvēlēsies citus pārdevējus, bet, samazinot cenu, firma samazinās savu peļņu. Jaunas firmas var brīvi iestāties tirgū, bet esošās - atstāt tirgu.Pilnīgā konkurence reālajā ekonomikā ir sastopama reti.

Pastāvīgās un mainīgās izmaksasPastāvīgas izmaksas nemainās mainoties ražošanas apjomam, tomēr tas nav viennozīmīgi un to var apskatīt no diviem aspektiem: 1)pastāvīgas izmaksas ir relatīvi nemainīgas tikai pie noteiktā ražošanas potenciāla, kas ļauj sasniegt noteiktu ražošanas un pārdošanas apjomu. Palielinoties šim potenciālam pastāvīgas izmaksas pieaug. Pie tām lēcienveidīgi. 2)pastāvīgas izmaksas nav viendabīgas un to attieksme pret ražošanas apjomu var mainīties, tāpēc visas pastāvīgas izmaksas iedala: a)atlikušas izmaksas un b)starta izmaksas. Atlikušās izmaksas ir tā pastāvīgo izmaksu daļa, kuras turpina pastāvēt kādu laiku, ja uzņēmums kādu laiku pilnīgi apstādinājis savu darbību vai ievērojami samazina ražošanas apjomu. Starta izmaksas ir tā pastāvīgo izmaksu daļa, kuras atkal rodas atjaunojot ražošanu un pārdošanu. Abus izmaksu veidus nevar stingri norobežot un to attiecību nosaka galvenokārt laika ilgums, kurā uzņēmums pārtraucis savu darbību. Jo ilgāks šis laiks, jo mazākas atlikušās izmaksas.Mainīgas izmaksas mainās izmainoties ražošanas vai pārdošanas apjomam. Tomēr dažādos laika periodos mainīgo izmaksu dinamika ir atšķirīga. Izšķir 3 mainīgo izmaksu dinamikas: a)regresīva; b)proporcionāla; c)progresīvā. Regresīvās mainīgas izmaksas ir tās kuras izmainās mazākā mērā nekā ražošanas un pārdošanas apjoms. Šī regresīvā mainīgo izmaksu dinamika ir raksturīga ražošanas procesa sākuma periodā. Galvenie iemesli tam ir - pieaugot ražošanas apjomam un arvien pilnīgāk apgūstot ražošanas procesu, mainīgas izmaksas samazinās, jo pieaug ražošanas efektivitāte, notiek arvien plašāka darba specializācija, pieaug darba ražīgums, tiek pilnveidota ražošanas tehnoloģija un samazinās materiālu patēriņš. Proporcionālās mainīgas izmaksas dinamika – mainīgas izmaksas pieaug proporcionāli ražošanas apjoma pieaugumam. Tas notiek, kad ražošanas process ir nostabilizējies, kad efektivitāte optimizējusies. Progresīvas mainīgās izmaksas. Sasniedzot noteiktu ražošanas apjomu, mainīgās izmaksas pieaug straujāk, nekā ražošanas apjoms. Ražošanas apjoms sāk pārsniegt savu optimālo lielumu.

Lai ražotu kādu produkcijas daudzumu, ražotājam ir jāiegādājas ražošanas faktori to tirgū par kādu cenu w. Iegādāto darba un citu ražošanas vērtības, kas nepieciešamas kāda produkcijas daudzuma ražošanai, sauc par izmaksām. Ražotājs ražo produkciju, nosedzot mainīgās un fiksētās izmaksas. Mainīgās izmaksas ir vienlīdzīgas summai, kuru gūst, ja ražošanas faktoru daudzumu reizina ar tiem atbilstošām cenām: VC = w1x1 + w2x2.Tātad mainīgās izmaksas ir atkarīgas no ražošanas faktoru kombinācijas (x1, x2) un to cenām (w1, w2). Tās palielinās vai samazinās līdz ar saražotās produkcijas kopējā daudzuma pārmaiņām.

Fiksētās izmaksas nav atkarīgas no saražotās produkcijas kopējā daudzuma pārmaiņām. Tās ir konstants lielums. Kopējās izmaksas ir vienādas ar mainīgo un pastāvīgo izmaksu summu: TC = VC + FC.Marģinālās izmaksas ir kopējo izmaksu pieaugums, palielinot ražošanas apjomu par vienu vienību.

Īsā termiņa izmaksu definīcija (tikai viens mainīgs faktors): cshort (y) = min {wL + vK | pie nosacījuma f(K, L) = y}.Ilgā termiņa izmaksu definīcija:c(y) := min { wL + vK | pie nosacījuma f(K, L)}.

Ilgā termiņā nav konstanto izmaksu, tās ir tikai īsā termiņā.p, w1 un w2 – pilnīgas konkurences apstākļos dotix1 = ?x2 = fixΠ =p*f(x1, x2) – w1x1 – w2x2

Īsā termiņā ražošanā piedalās vairāki faktori, no kuriem viens ir mainīgs, bet pārējie – nemainīgi.Kopējais produkts TP ir kopējais saražotā produkta daudzums.Vidējais produkts AP ir kopējā produkta daudzums uz vienu mainīgā faktora vienību: AP = TP / x1.Marģinālais produkts MP ir kopējā produkta pieaugums, kas iegūts, izmantojot papildus vienu mainīgā faktora vienību:

MP = ∆TP / ∆ x1.

Krītošā ražīguma likums – ja ražošanā tiek patērēts kāds mainīgs faktors kopā ar vienu vai vairākiem nemainīgiem faktoriem, ražošanas pieaugums pakāpeniski samazinās. Tādējādi tiek sasniegts punkts, pēc kura kopējais produkts vairāk nepalielinās. Mainīgā faktora turpmāka palielināšana samazinās ražošanas apjomus.

Ražošanas un realizācijas izmaksas.Izmaksas ir vērtības izteiksmē aprēķināti ražošanas faktori, kuri nepieciešami, lai uzņēmums veiktu ražošanas un realizācijas. Izmaksu aprēķināšanas mērķi ir sekojoši”

1. noteikt visas izmaksas, kuras ir radušās saimnieciska darba rezlutātā;2. attiecināt izmaksas tiem faktoriem, kuri tās ie radījuši;3. novērtēt ražošanas faktoru izmantošanas efektivitāti, jo izmaksās atspoguļojas visas

saimnieciskās darbības rezultāts.Izmaksas kā rādītāju izmanto sekojošiem nolūkiem:

1. saimniecības darbības kontrolei;2. cenu veidošanā, jo pašizmaksa ir galvenā cenu sastāvdaļa;3. peļņas lieluma aprēķināšanā un atsevišķu izstrādājumu rentabilitātes aprēķināšanā.4. dažādu ekonomisko aprēķinu veikšanai un saimniecisku lēmumu pieņemšanai, piemēram:

uzņēmuma vietas izvēlei, lieluma noteikšanā, apgrozāmo līdzekļu aprēķināšanā.Lai izmaksas pildīti iepriekš minētos uzdevumus, tad izmaksas klasificējas pēc pazīmēm. Praksē izmanto daudz veidus un uzņēmējs izvēlas savai darbībai izvēlas vispiemērotāko.

Kvazifiksētās izmaksas

C (y)

y

C

Fiksētās izmaksas

Mainīgās izmaksas

Tomēr visplašāk pielieto divus veidus:- pa vienveidīgiem izmaksu elementiem – šie elementi parāda cik vienveidīgi resursi

tiek izmantoti uzņēmējdarbībā. Šie ekonomiskie elementi neparāda, kur izmaksas rodas un kādiem nolūkiem resursi ir izmantoti.

Izmaksu elementi 1.izejvielas un materiāli2.pirktie pusfabrikāti3.enerģija / kurināmais4. darba algas5.sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas6.amortizācija7.nomas maksa8.pārējās izmaksas

To izmanto, lai noteiktu izmaksu struktūru, kura ir atsevišķu izmaksu īpatsvars kopējā izmaksu apjomā. Atkarībā no izmaksu struktūras, visus uzņēmumus iedala:

- materiālietilpīgie;- energo vai kurināmā ietilpīgie;- darbietilpīgie;- kapitālietilpīgie, kur liels īpatsvars amortizācijas atskaitījumiem.

Šī struktūra ir svarīga pie vietas izvēles, jo uzņēmumam ir jāzin kādi resursi ir svarīgi. Izmanto analizējot izmaksu dinamiku un nosakot ietekmējošos faktorus. Rezultātā var izstrādāt pasākumus attiecīgo izmaksu samazināšanai ( pa kaulkulācijas posteņiem ).

- kaukulācijas posteņi – tie parāda, kurā vietā izmaksas radušās un kādam nolūkam resursi izmantoti. Tos izmanto, lai aprēķinātu atsevišķu izstrādājumu pašizmaksu ( kurus tieši var aprēķināt 1 prod.vienībai )

1.izejvielas un materiāli;2.pirktie pusfabrikāti;3.ražošanas strādnieku darba algas;4.soc.apdroš.obl.iem. ražošanas strādnieku algai;5.ražošanas vispārējās izmaksas ( komplekss izmaksu postenis – raž.vadītāja algas, soc.apdroš.oblig.iem., raž.ēku apkures/amortizācijas izmaksas);6.iekārtu ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas (iekārtu amortizācija, remonts u.c.)

Uzņēmuma ekonomiskās izmaksas Uzņēmējdarbība ir saistīta ar ekonomisku resursu izmantošanu, kuri atkarībā no to cenas un izmantošanas efektivitātes, veido uzņēmuma izmaksas. No ekonomikas viedokļa izmaksas balstās uz resursu ierobežotību un iespēju tos izmantot alternatīvi.Tādēļ kādas produkcijas ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai izvēlētie resursi nozīmē, ka netiks saražots kāds alternatīvs produkts vai sniegts alternatīvs pakalpojums.Tātad ekonomiskās izmaksas ir tieši saistītas ar atteikšanos ražot alternatīvus produktus vai sniegt alternatīvus pakalpojumus. Precīzāk, jebkura resursa, kurš izvēlēts kāda produkta ražošanai vai pakalpojuma sniegšanai, ekonomiskās izmaksas ir vienlīdzīgas to vērtībai pie vislabākā no visiem iespējamiem to izmantošanas variantiem.Uzņēmuma līmenī ekonomiskās izmaksas ir tās izmaksas, kuras uzņēmumam ir nepieciešamas vai tie ieņēmumi, kurus uzņēmumā nodrošina resursu piegādātājiem par to, ka šie resursi netiek izmantoti alternatīvi. Visas ekonomiskās izmaksas sastāv no 2 daļām:Ārējās – uzņēmums samaksā par resursiem, kuri tam nepieder t.i. kuri tiem piesaistīti no ārienes. Piemēram: darbaspēks, izejvielas utt. Šīs izmaksas sauc par grāmatvedības izmaksām un tās ir uzņēmuma ražošanas un realizācijas izmaksas.

Iekšējās – attiecas uz tiem resursiem, kuri pieder uzņēmējam. No uzņēmuma viedokļa šīs iekšējās izmaksas ir naudas maksājumi vai ieņēmumi, kurs varētu saņemt pie vislabākā šo resursu izmantošanas variantā. Iekšējās izmaksas sauc par alternatīvām izmaksām vai par zaudēto iespēju izmaksām. Iekšējās izmaksas var būt uzņēmuma piederošie naudas līdzekļi, kurus var ieguldīt uzņēmējdarbībā vai izmantot alternatīvi.

Ekonomiskās izm. = ārējās izmaksas(grāmatved.izm.) + iekšējās izmaksas (alternatīvās izm.)

Izmaksu klasifikācija pa ekonomiskiem elementiem un kalkulācijas posteņiem.Izmaksas ir naudas izteiksmē aprēķināti ražošanas faktori, kuri nepieciešami, lai uzņēmējs veiktu uzņēmējdarbību. Izmaksu noteikšana un pareiza to aprēķināšana uzņēmējam ir ļoti svarīga, jo izmaksas izmanto sekojošiem mērķiem: 1)lai aprēķinātu visas izmaksas, kurs radušās saimnieciskās darbības rezultātā. 2)lai attiecinātu izmaksas tiem faktoriem, kuri tās ir radījuši. 3)lai novērtētu izmaksu nesēju, tas ir resursu izmantošanas efektivitāti. 4)lai kontrolētu saimniecisko darbību. 5)lai aprēķinātu cenu, jo tā pamatā ir produkta pašizmaksa. 6)lai noteiktu uzņēmuma un produkcijas rentabilitātes līmeni, jo izmaksas ir galvenais lielums, kas ietekmē peļņu. 7)dažādu ekonomisko aprēķinu veikšanai un saimniecisko lēmumu pieņemšanai.Lai izmaksas veiktu iepriekšminētos uzdevumus, tad tās klasificē pēc vairākām pazīmēm. Tās ir daudzveidīgas, un uzņēmējs var brīvi izvēlēties optimālo. Praksē parasti lieto divus veidus: 1)klasifikācija pa izmaksu ekonomiskiem posteņiem. Pa vienveidīgiem izmaksu elementiem izmaksas grupē pa vienveidīgiem resursiem. Un tad redz cik daudz un tieši kādu resursu naudas izteiksme uzņēmējam ir nepieciešams. Tā neparāda, kurā vietā izmaksas rodas un kādiem mērķiem tās tiek izmantotas. Izmaksu elementi ir sekojoši: 1.izejvielas un materiāli; 2.pirktie pusfabrikāti; 3.enerģija un kurināmais; 4.darba alga; 5.sociālais nodoklis (28,09%); 6.amortizācijas atskaitījumi; 7.nomas maksa; 8.pārējās izmaksas. Šo klasifikāciju izmanto arī lai aprēķinātu izmaksu struktūru. Izmaksu struktūra ir atsevišķu to elementu īpatsvars kopējā izmaksu apjomā. Atkarībā no izmaksu struktūras visus uzņēmumus iedala: *)materiālietilpīgie (pārtika, vieglā rūpniecība); *)kurināmā un energoietilpīgie uzņēmumi; *)darbietilpīgie (pakalpojumu sfēras uzņēmumi); *)kapitālietilpīgie uzņēmumi (liels īpatsvars amortizācijas atskaitījumos). Tas ir būtiski pie vietas izvēles, jo īpaša vērība jāpiegriež tiem faktoriem, kuri ietekmē viņu izmaksas. Šo faktoru struktūru uzņēmums izmanto, lai analizētu izmaksas, to dinamiku, galveno vērību pievērš tām, kuras sastāda lielāko daļu. Analīzes rezultātā izstrādā priekšlikumus izmaksu samazināšanai. Šī klasifikācija neparāda, kur izmaksas rodas, un to nevar izmantot vienas produkcijas vienības pašizmaksas aprēķināšanai, izņemot gadījumu, ja uzņēmums ražo tikai vienu produkcijas veidu. Lai novērstu iepriekšminētos trūkumus izmanto otro klasifikāciju: 2)izmaksu klasifikācija pa kalkulācijas posteņiem. Tie ir sekojoši: 1.mainīgas, tiešas, vienkāršas izmaksas: a)izejvielas un materiāli, kurus tieši var aprēķināt vienai produkcijas vienībai; b)pirktie pusfabrikāti, kurus tieši var attiecināt; c)strādnieku darba alga, kuru var tieši aprēķināt produkcijas vienībai; d)sociālais nodoklis no strādnieku darba algas, kuru var tieši aprēķināt produkcijas vienībai. 2.pastavīgas, netiešās, kompleksās izmaksas: e)ražošanas vispārējas izmaksas (iekārtu remonts, amortizācija, enerģija, ražošanas telpu apkure un apgaismošana, ražošanas vadošā personāla alga + soc. nodoklis; f)uzņēmuma vispārējas izmaksas (administrācijas izmaksas, uzņēmuma vadības personāla alga + soc. nodoklis, pārvaldes ēku remonts, komandējuma izmaksas); g)pārdošanas izmaksas (noliktavu izmaksas, transporta izmaksas). No a)+b)+c)+d)+e) = ražošanas pašizmaksa; ražošanas pašizmaksa + f) = uzņēmuma pašizmaksa; uzņēmuma pašizmaksa + g) = pilnā pašizmaksa.

Mazinošā ražīguma likums ( robežprodukta jeb marginālās produkta samazināšanās likums ). Peļņas slieksnis. Vidējās izmaksas un robežizmksas ( marginālās izmaksas ). Robežienākums ( marginālais ) ienākums. Peļņas maksimizācijas nosacījums. Ražošanas slēgšanas punkts. Individuālā piedāvājuma līkne. Tirgus piedāvājuma līkne. Izmaksas īsā un ilgā laika posms.

Mazinošā ražīguma likums – Robežprodukta jeb Marģinālā produkta samazināšanās likumsRažošanas teorijas likums, kurš nosaka, ka palielinot viena ražošanas faktora pielietojumu, citiem ražošanas faktoriem paliekot nemainīgiem, robežprodukts (ienākumu pieaugums, produktivitāte) samazinās. Piemēram, katrs nākamais darbā pieņemtais cilvēks dod mazāku izlaides apjoma pieaugumu nekā iepriekšējais. Ir cieša saistība sekojošu produktu starpā:Kopējais produkts – produkcijas apjoms, kas iegūts izlietojot noteiktu mainīgā faktora daudzumu. Vidējais produkts – ir kopējais produkts uz izlietotā mainīgā faktora vienību – darba ražīgums. Tas parāda, cik lielu produkta daudzumu vidēji var saražot, lietojot vienu ražošanas faktora vienību. Tas ir vienāds ar produktivitāti. Robežprodukts – robežproduktivitāte – vienas papildus ražošanas faktora vienības pielietojuma rezultātā papildus saražotais produkta daudzums, pārējiem ražošanas faktoriem paliekot nemainīgiem.Robežprodukts ir tas faktors, kas ietekmē gan kopējo, gan arī vidējo produktu. Robežprodukts vienmēr parāda attiecību starp ražošanas rezultātu un ražošanas faktora izmantošanu. Pastāv cieša saikne starp robežprodukta un kopējā un vidējā produkta dinamiku. Tieši tad, kad robežprodukts kļūt negatīvs, arī kopējais produkts samazinās. Robežprodukta dinamika liecina, ka tas ir pakļauts robežderīguma samazināšanās likumam. Šī likuma koncepcija ir sekojoša – palielinoties kāda ražošanas faktora patēriņam(pārējiem nemainoties) ražošanas apjoma dinamika nonāks līdz robežai, kad papildus faktora izmantošana relatīvi vai pat absolūti samazinās produkcijas izlaides pieaugumu. Sasniedzot produkta ražošanas maksimālo līmeni robežprodukts kļūst vienāds ar nulli. Par šīs teorijas pamatlicēju uzskata amerikāņu ekonomistu Dž.Klarku , un tas pirmoreiz tika konstatēts lauksaimniecībā. Jo vairāk mēs ražojam kādu ražošanas faktoru, jo vairāk mēs ignorējam faktoru aizvietojamības iespēju, jo mazāku efektivitāti mēs sasniegsim. Pirmais Gosena likums, robežderīguma samazināšanās likums -mājsaimniecības patēriņa teorijas likums, kurš nosaka, ka pieaugot preces patēriņam tās robežderīgums nemitīgi samazinās.

Peļņas slieksnis – optimālo izmaksu punktsMikroekonomikā tāda cena, kura sedz vidējās kopējās izmaksas. Peļņa šajā gadījumā ir vienlīdzīga ar nulli. Robežizmaksas, kas ir vienādas ar vidējām kopējām izmaksām to minimālajā punktā, nosaka robežlīniju, aiz kuras ražošanas ekspansija nes zaudējumus. Šo robežu nosaka robežizmaksu un tirgus cenas vienlīdzība – ja vēl vienas ražotās vienības izmaksas pārsniedz attiecīgās preces cenu, tad firmai zaudējumi ir neizbēgami. . Ja realizācijas cena ir zemāka par AVC, tad uzņēmuma stāvoklis ir bezcerīgs. Ja cena pārsniedz AVC, bet pilnībā nekompensē vidējās fiksētās izmaksas, tad stāvoklis nav spožs, tomēr ar attiecīgā biznesa slēgšanu nedrīkstētu steigties. Robežizmaksām kļūstot mazākām firma iegūst robežpeļņu – peļņa no papildus produkcijas vienības. Lai izvēlētos optimālāko ražošanas apjomu, uzņēmējam jāseko robežizmaksu un vidējo izmaksu izmaiņām. Ja ir zināmas firmas izmaksas, mēs varam noteikt firmas piedāvājumu, ja cenu līmeņi ir dažādi. Firmas līdzsvars nodrošina uzņēmumam ekonomisko peļņu, ja vidējās kopējās izmaksas ir ATC mazākas par tirgus cenu. Ja ATC = tirgus cenu, tad firmai nebūtu zaudējumu, bet ja cena ir zemāka

par ATC – firmai būs zaudējumi. Zaudējumi īsā laika periodā nenozīmē, ka uzņēmums ir jāslēdz, vienīgi, ja AVC ir augstākas par cenu, uzņēmums ir jāslēdz. Firmas līdzsvars veidojas kopējo izmaksu minimuma un robežizmaksu vienādu lielumu gadījumā – veidojas optimālais izmaksu punkts. Optimālais tāpēc, ka gadījumā kad tirgus cena ir vienāda ar vidējo kopējo izmaksu minimumu tad konkurences firma nodrošina visefektīvāko resursu izlietošanu, ļaujot pircējam maksimizēt derīgumu. Ilgā laika periodā firmai ir jābūt spējīgai pieņemt šo variantu kā pilnīgas konkurences bāzes noteikumus. Šajā gadījumā nebūs ekonomiskās peļņas, būs tikai normālā peļņa, kas ir samaksa par izmantotajiem resursiem.

Vidējās izmaksas un robežizmaksas – marginālās izmaksasVidējās izmaksas – pašizmaksa – izmaksas rēķinot uz vienu produkcijas vienību. Izdala kopējās, vidējās pastāvīgās un vidējās mainīgās izmaksas. Pašizmaksas struktūra = ATC= TC/Qkopējās izmaksas ATC= vidējās pastāvīgās AFC + vidējās mainīgās izmaksas AVC, un tā mainās mainoties ražošanas apjomam. Pie neliela ražošanas apjoma pašizmaksā dominējošās ir vidējās pastāvīgās izmaksas, taču pie lieliem r/apj. dominē vidējās mainīgās izmaksas. Ilgtermiņa periodā cena ir tipiskas firmas minimālās pašizmaksas līmenis. Vidējās izmaksas kā izmaksas uz vienu ražošanas vienību, izmanto teorijā un praksē, salīdzinot tās ar realizācijas cenu. Ja realizācijas cena ir zemāka par AVC, tad uzņēmuma stāvoklis ir bezcerīgs. Ja cena pārsniedz AVC, bet pilnībā nekompensē vidējās fiksētās izmaksas, tad stāvoklis nav spožs, tomēr ar attiecīgā biznesa slēgšanu nedrīkstētu steigties, jo AFC ir ieguldītas noteiktā ražotnē un, slēdzot uzņēmumu, vislabākajā gadījumā izdosies atgūt tikai daļu no šīm izmaksām. Ir jāmeklē iespējas izmaksu samazināšanai.

Robežizmaksas - izmaksas, kuras nepieciešamas produkta papildus vienības ražošanai vai izmaksu samazinājums, samazinot produkta ražošanu par vienu vienību. Kopējo izmaksu pieaugums paplašinot ražošanas apjomu par 1 vienību, piemēram, par cik pieaugs kopējās izmaksas, ja ražos par 1 vienību vairāk – cik izmaksā katra nākoša preces vienība. Tas nozīmē, ka katra nākamā produkta vienība tiek ražota ar vienādu ražošanas faktoru pielietojuma intensitāti. Robežizmaksas ir atkarīgas tikai kopējām mainīgām izmaksām. Tām ir noteicoša nozīme ražošanas procesa optimizācijā. Tās nosaka robežlīniju, aiz kuras ražošanas ekspansija nes zaudējumus. Šo robežu nosaka robežizmaksu un tirgus cenas vienlīdzība – ja vēl vienas ražotās vienības izmaksas pārsniedz attiecīgās preces cenu, tad firmai zaudējumi ir neizbēgami. Robežizmaksām ir stratēģiska nozīme tās parāda cik firmai maksā pēdējās vienības ražošana un vienlaikus parāda to ieguvumu, ko iespējams iegūt atsakoties no šīs vienības ražošanas. Robežizmaksas sniedz informāciju par ražošanas izmaksu izmaiņām ražošanas apjoma paplašināšanas vai sašaurināšanas gadījumā. Vidējās izmaksas šādu informāciju nedod. Mainoties resursu robežražīgumam mainās arī robežizmaksas.

Robežienākums – marģinālais ienākumsPapildus ieņēmumi, kurus saņem uzņēmums, papildus pārdodot vienu produkta vienību. Viens no svarīgākajiem uzņēmuma darbības rādītājiem ir peļņa. To iegūst, ja no saražotās produkcijas ieņēmumiem atskaita kopējās izmaksas. Ja pārdošanas cena ir nemainīga (pilnīgas konkurences apstākļos), ieņēmuma vienādojuma ģeometriskais attēls ir taisne. Tās kāpumu nosaka attiecība starp Q un R(saražotā produkta kopējais daudzums) pieaugumiem un to sauc par robežieņēmumiem. Ieņēmumu pieaugumu raksturo robežieņēmumu taisne, kas ir vienāda ar tirgus cenu. Robežizmaksu, robežieņēmumu un cenas līkņu krustpunktā uzņēmums gūst maksimālo peļņu. Monopolu gadījumā robežieņēmumi vienmēr ir mazāki par preces cenu, ja preces noiets tiek palielināts. Ieņēmumi no preces realizācijas Q ir vienādi ar preces vienības cenas c un preces realizētā daudzuma q reizinājuma: Q=cqMatemātiski robežieņēmumi ir vienādi ar kopējo ieņēmumu pirmo atvasinājumu ∆Q/ ∆q

Preces pieprasījums, kopējie ieņēmumi un robežieņēmumiPreces daudzums q 0 1 2 3 4 5 6 7Preces cena c 30 27 24 21 18 15 12 9Kopējie ieņēmumi Q 0 27 48 63 72 75 72 63Robežieņēmumi Q` 30 24 18 12 6 0 -6 -12Maksimālie ieņēmumi no preces realizācijas tiek saņemti, kad preces pieprasījums ir 5. Palielinot preces noietu, robežieņēmumi, kas raksturo kopējo ieņēmumu pieaugumu, arvien samazinās un vienmēr ir mazāki par preces cenu. Piemēram, ja preces 2 vienības var pārdot par cenu 24, tad, palielinot preces noietu par 1 vienību, cena atbilstoši pieprasījuma taisnei ir jāsamazina par 3 vienībām (24-21=3 )Savukārt robežieņēmumi samazinās vēl straujāk, proti par 6 vienībām (18-12=6). Šī iemesla dēļ pieprasījuma līkne izvietojas koordinātu sistēmā augstāk par robežieņēmumu taisni. Robežieņēmumi nemitīgi samazinās līdz pie maksimāliem kopējiem ieņēmumiem sasniedz nulli. Atbilstoši šim pieprasījumam, (noietam) kopējie ieņēmumi sasniedz savu maksimumu 75 un katra nākamā preces vienība izraisa to samazināšanos. Maksimālā peļņa tiek sasniegta, kad robežieņēmumi ir vienādi ar robežizmaksām.

Peļņas maksimizācijas nosacījumsmaksimāls ieguvums no saimnieciskās darbības – tāda ir uzņēmējdarbības misija šinī pasaulē – pareto optimus. Peļņa ir realizācijas ienākumi mīnus kopējās izmaksas. Starpība starp kopējiem ienākumiem un kopējām izmaksām ieskaitot alternatīvās izmaksas sauc par ekonomisko peļņu. Ja kopējās izmaksās ieskaitītas tikai grāmatvedības izmaksas, kas saistītas ar tiešo saimniecisko darbību, tas tā ir grāmatvedības peļņa. Galvenie peļņas maksimizācijas ceļi:

palielināt ražošanas apjomu samazināt ārējo izmaksu lielumu rēķinot uz produkcijas vienību paaugstināt pārdodamo preču cenas.

Ilgtermiņa periodā peļņas maksimizāciju nosaka– piemērošanās tirgus cenu izmaiņām: firmu ienākšana vai aiziešana no tirgus– visām firmām nozarē ir vienādas izmaksas, kas veidojas ilgt. tirgus periodā– nozare ar pastāvīgām izmaksām – resursu cena nemainās.

Ilgtermiņa periodā cena ir tipiskas firmas minimālās pašizmaksas līmenis. Firmas ilgtermiņa līdzsvars veidojas pie ražošanas apjoma, kurā firmas var brīvi ienākt/pamest tirgu, firmas tiecās pēc peļņas un izvairās no zaudējumiem. Tipiskas firmas ekonomiskā peļņa ilgtermiņa tirgus periodā ir vienāda ar nulli. Ilgā laika periodā pilnīgas konkurences sistēmā ir jācenšas iegūt normāla peļņa. Īpaši svarīgas ir vidējās izmaksas, ražošana ir jābalsta, lai nodrošinātu ilgtermiņa vidējo izmaksu -LAC minimumu. Tas veidojas ražošanas mēroga efekta rezultātā. Rezultātā konkurences firma ilgā laika periodā maksimizē peļņu, ja ražošanas apjoms būs tāds, ka šajā laika periodā robežizmaksas būs vienādas ar cenu. Lai maksimizētu peļņu ir nepietiekami vienīgi minimizēt izmaksas. Ir dažādi ražošanas apjomi, kas nodrošina izmaksu minimizāciju, bet ir viens vienīgs ražošanas apjoms, kas nodrošina peļņas maksimizēšanas nosacījumus. Lai noteiktu ražošanas apjomu, pie kura uzņēmējs var iegūt maksimālo peļņu, ir nepieciešams noteikt resursu robežizdevumus MRC un tos salīdzināt ar MRP – robežprodukta lielumu naudas izteiksmē. Peļņas maksimizācijas interesēs uzņēmējam resursu iesaistīšanas process jāturpina līdz punktam, kurā resursu izmaksas MRC vienādas ar MRP- robežprodukta lielumu naudas izteiksmē, bet perfektas konkurences tirgū līdz brīdim, kad katra resursa cena ir vienāda ar MRP.

Jaunu firmu ienākšana nozarē likvidē ekonomisko peļņu – tirgus piedāvājums aug, ja nemainās pieprasījums, cena samazinās.

Firmu aiziešana no nozares arī likvidē ekonomisko peļņu – ja īstermiņa periodā ir bijuši zaudējumi, ilgtermiņa periodā tirgus piedāvājums samazinās un tirgus cena aug.

Peļņas maksimizācija norit arī nepilnīgas konkurences apstākļos. Monopolfirma centīsies ražot un realizēt tādu produkcijas daudzumu, lai iegūtu maksimālu peļņu, kura ir atkarīga no diviem faktoriem – ražošanas apjoma un cenas. Peļņas maksimuma punktu nosaka:

1) salīdzinot kopējās izmaksas ar kopējiem ieņēmumiem2) salīdzinot robežizmaksas ar robežieņēmumiem – monopolu gadījumā, kad tie ir vienādi, ir

iespējama maksimāla peļņa. Nosakot augstākas cenas par līdzsvara cenām, monopolfirma nespēs maksimizēt peļņu, jo pārdotās produkcijas apjoms nebūs optimāls. Peļņas maksimizācijas procesā monopols saskaras ar vairākiem ierobežojumiem:

tā stāvokli ietekmē izmaksu līmenis, jo vidējās izmaksas ir zemākas, jo pārējiem apstākļiem mainoties ir lielāka monopola peļņa.

Ir jāpievērš vērība produkcijas pieprasījuma līknes izpētei – ja tā ir lejupejoša, tai ir negatīva nosliece, tā rezultātā augsta cena samazina pieprasījumu un var samazināt ieņēmumus, bet zema cena palielina pieprasījumu un var palielināt monopola ienākumus.

Monopola cenas stratēģija ir saistīta ar tā produkcijas piedāvājuma specifiku, ja pilnīgas konkurences tirgū ir tieša sakarība starp cenu un piedāvājuma apjomu. Monopola uzņēmumiem nav proporcionālas sakarības starp cenu un saražotās produkcijas apjomu.

Monopola cena, ražošanas apjoms, peļņa ir atkarīgi ne tikai no vidējām ražošanas izmaksām, bet arī ar robežizmaksām, kuras visbūtiskāk ietekmē firmas ražošanas apjomu un cenas.

Monopola cenas- apjomu peļņu maksimizējoša kombinācija veidojas pie nosacījuma, ka robežizmaksas = robežieņēmumiem.

Ražošanas slēgšanas punktsIzmaksu minimums – ražošanas slieksnis – mikroekonomikā stāvoklis, kad tirgus cena ir tik zema, ka uzņēmums var segt tikai mainīgās izmaksas. Firma tiek slēgta, ja kopējie ieņēmumi ir mazāki vai vienādi ar kopējām mainīgajām izmaksām. Konkurences firmas līdzsvars īsā laika periodā:Ja tirgus cena ir zemāka par vidējām mainīgām izmaksām tad firma ir jāslēdz, tās ekonomiskais stāvoklis ir bezcerīgs. Ražošanas turpināšana šādos apstākļos būtu pretrunā ar elementāro ekonomisko saprātu. Punkts, kad krustojas vidējās mainīgās izmaksas un robežizmaksas vai piedāvājuma līkne ir firmas slēgšanas punkts. Konkurences firmas līdzsvars ilgā laika periodā:Visas ražošanas izmaksas ir mainīga, un uzņēmēji cenšas gūt normālu peļņu. Īpaši svarīgas ir vidējās izmaksas, ražošana ir jābalsta, lai nodrošinātu ilgtermiņa vidējo izmaksu-LAC minimumu. Tas veidojas ražošanas mēroga efekta rezultātā. Rezultātā konkurences firma ilgā laika periodā maksimizē peļņu, ja ražošanas apjoms būs tāds, ka šajā laika periodā robežizmaksas būs vienādas ar cenu. Ja konkurences firma ilgā laika periodā nesaņem normālu peļņu, tad firmai tirgus ir jāatstāj. Jaunu firmu ienākšana un mazāk rentablo firmu izspiešanas process turpināsies tik ilgi, kamēr nozarē būs iespēja iegūt ekonomisko peļņu. Kad firmas saņem nulles ekonomisko peļņu, tām nav stimula aiziet no tirgus, bet citām firmām nav stimula ienākt.

Individuālā piedāvājuma līknepiedāvājums – pārdošnai piegādāto preču un pakalpojumu kopums par noteiktu cenu, noteiktā laikā. Līdzīgi mājsaimniecības individuālā pieprasījuma noteikšanai var noskaidrot arī uzņēmuma

individuālo preces piedāvājumu plaša patēriņa tirgū. Uzņēmuma preces n piedāvājums qnD ir atkarīgs no dažādiem ietekmējošiem faktoriem y. Vispārējā veidā piedāvājuma funkciju var uzrakstīt šādi: qnD = f (y1,y2,.....ym),taču galvenie lielumi, kas ietekmē preces piedāvājumu ir :

Piedāvātās preces cena Citu preču cenas

Preces piedāvātāju skaits Ražošanas faktoru cenasPreces piedāvājums (qnl)

Ražošanas produktivitāte

Individuālā piedāvājuma funkcija ir sakarība starp preces cenu un tirgū piedāvātās preces daudzumu (piedāvājuma apjomu) noteiktā laika periodā, ja citi piedāvājuma ietekmējošie faktori neeksistē. Piedāvājuma normāla reakcija ir preces vienības cenai atbilst noteikts preču piedāvājums un preces cenai palielinoties palielinās arī preces piedāvājums. Ražotāja piedāvājumu ietekmē:

Laiks, kurā notiek izmaiņas - pastāv trīs ražotāja reakcijas – īslaicīga (cena mainās ātri), vidēja ilguma un ilga reakcija (ja izmaiņas notiek lēni, tad piedāvājuma izmaiņas ir lielākas).

Citu preču cenas – aizstājpreču cenas (ja tās pieaug, bet piedāvātās preces cena nemainās, vai pieaug lēnā, ražotāju interese par to samazinās).

Ražošanas faktoru cenas – cena ir tieši saistīta ar produkcijas izmaksām, ražotājs novērtē un salīdzina ar iegūto ieņēmumu. Jo lielāka peļņa, jo piedāvājums ir lielāks.

Ražošanas produktivitāte – P – raksturo ražošanas faktoru iedarbības pakāpi produkcijas ražošanā – jo ir augstāks ražošanas tehniskais līmenis, jo vairāk produkcijas tiek saražots.

Tirgus piedāvājuma līkneTirgus ir ekonomisku attiecību kopums, kas veidojas starp pircējiem un pārdevējiem, tiem realizējot savas ekonomiskās intereses. Tirgus piedāvājums veidojas summējot visus individuālo uzņēmumu piedāvājumus ar vienādām preces cenām . Tirgus piedāvājums ir tirgū esošo firmu piedāvāto preču daudzums pie noteikta cenu līmeņa. Nozīmīgs ietekmes faktors ir piedāvātāju skaits, ja to daudzums pieaug, tirgus piedāvājums palielinās.

Uzņēmums A + Uzņēmums B = Tirgus piedāvājumsJa piedāvājuma līkne pārvietojas pa labi, vai mainās tās vērtība:

- samazinās citas preces cena,- samazinās ražošanas faktoru cenas,- pieaug ražošanas produktivitāte,- palielinās dotās preces piedāvātāju skaits tirgū.

a

b

Izmaksas īsā un ilgā laika posmāizmaksas ir visu uzņēmumā ieguldīto resursu izdevumu kopums, kas ir nepieciešams ražošanas faktoru iegādei, lai saražotu noteiktu preču daudzumu. Izmaksas ir firmas resursu cenu summa. Ražošanas faktori Izmaksas*darbaspēks *darba alga*zeme *rentes maksājumi*kapitāls - investīciju preces *aizdevuma %*uzņēmējdarbības spējas *normālā peļņa-firmas izmaksas, lai piesaistītu -ienākumi, kurus jānodrošina resursuražošanai nepieciešamos resursus piegādātājiem, lai novērstu resursu

alternatīvu izmantošanu

Tirgus periodi dalās:1) īstermiņa – nemainās ražošanas faktori*pastāvīgie – nemainīgie resursi (Fc –

pamatlīdzekļi, ēka, platība, atrašanās vieta, iekārtas)

*mainīgie resursi (Fv - darbaspēks, izejvielas – tieši atkarīgi no ražošanas apjoma)

īsā laikā firmai ir iespējas palielināt vai samazināt ražošanas apjomu, balstoties uz esošo ražošanas potenciālu. Nepalielinot uzņēmuma lielumu izmaksas apskata kā īslaicīgas. Arī ja mainās saražotā produkta daudzums, izmainās tikai mainīgās izmaksas, pastāvīgās paliek nemainīgas.

2) ilgtermiņa *mainīgie resursi – firma tiek apskatīta

attīstībā

ilgā laika periodā uzņēmums var tikt modernizēts, ieviešot jaunas tehnoloģijas – visas izmaksas ir mainīgas un tās raksturo izmaksas ilgā laika periodā – nevis kalendāri, bet saistītas ar visu ražošanas faktoru izmaiņām. Arī pastāvīgās izmaksas mainās, tāpat kā uzņēmuma lielums. Mainoties saražotā produkta kopējam daudzumam, mainīgas kļūst arī pastāvīgās izmaksas.

Pastāvīgās + mainīgās = kopējās izmaksas – visu izmaksu summa, kas saistīta ar dotā produkcijas apjoma ražošanu. Kopējās izmaksas ATC= vidējās pastāvīgās AFC + vidējās mainīgās izmaksas AVC, un tā mainās mainoties ražošanas apjomam. Pie neliela ražošanas apjoma pašizmaksā dominējošās ir vidējās pastāvīgās izmaksas, taču pie lieliem r/apj. dominē vidējās mainīgās izmaksas. Ilgtermiņa periodā cena ir tipiskas firmas minimālās pašizmaksas līmenis. Katram uzņēmuma lielumam atbilst savas īslaicīgās kopējo un vidējo izmaksu līknes – lielam, vidējam un mazam uzņēmumam. Ilga laika vidējo izmaksu līkne ļauj pārliecināties, kad dotā uzņēmuma lielums nav pietiekams dotā produkcijas daudzuma ražošanai un ražošanas vidējās izmaksas var strauji palielināties, vai arī – kad uzņēmums ir kļuvis par lielu un vidējās izmaksas strauji pieaug.

Ražošanas funkcijas jēdziens. Koba – Duglasa ražošanas funkcija. Resursu robežefektivitātes ( marginālās efektivitātes ) un resursu elastības koeficents.

Ražošanas teorijaRažošana – ražošanas resursu (darbaspēka, dabas resursu, materiālu, iekārtu…) izmantošana

un pārveidošana par patēriņa precēm un pakalpojumiem.

Tehnoloģija

Ieguldījumi Ražošana Atdeve, izlaideinput output

Ražošanas faktori: Darbaspēks; Zeme; Kapitāls; Uzņēmējdarbības spējas.

Ražošanas funkcija

Tehnoloģiska sakarība starp maksimāli iespējamo saražotā produkta apjomu un patērēto faktoru daudzumu.

Mikrolīmenī tā nosaka maksimālo produkta apjomu, kādu uzņēmums var saražot ar doto ražošanas faktoru kombināciju. Tā rāda dažādu alternatīvu tehnoloģiski efektīvu ražošanas veidu izmantošanas rezultātus.

Ja ar Q apzīmēsim saražotā produkta daudzumu, bet ar F1, F2…Fn patērētos ražošanas faktorus, tad varam rakstīt, ka

Q max= f (F1, F2…Fn)

Katru lielumu – Q, F1, F2 var skatīt atsevišķi gan kā mainīgu, gan kā konstantu lielumu. Tādejādi ik reizes veidosies dažādas mainīgo ražošanas faktoru kombinācijas ar tām raksturīgām likumsakarībām.

Produkta ražošanā tiek lietotas atšķirīgas tehnoloģijas. Dažāda ir lietojamo ražošanas faktoru produktivitāte (ražīguma) un savstarpējās aizstājamības pakāpe. Līdz ar to ir dažādi ražošanas funkciju atsevišķi gadījumi, klasifikācijas piemēri – pēc ražošanas faktoru aizstājamības, līmeņa elastības un līmeņa robežprodukta pārmaiņas rakstura, homogenitātes pakāpes u.c.

Ir dažādas ražošanas funkcijas (ražošana ar vienu mainīgu faktoru, ražošana ar diviem mainīgiem ražošanas faktoriem u.c.).

Robežprodukts – rāda par cik kādā ražošanas procesā mainīsies saražotā produkta kopējais apjoms, ja ražošanas faktors mainīsies par vienu vienību, pārējiem ražošanas faktoriem paliekot nemainīgiem. Šis ir viens no ražošanas teorijas svarīgākajiem rādītājiem.

Tātad ražošanas apjoms ir izlietoto ražošanas faktoru funkcija. Jāņem vērā, ka ražošanas faktori ir komplementāri, t.i., savstarpēji papildinoši. Lai uzsāktu ražošanu, ir nepieciešams noteikts faktoru bloks. Ja kāda faktora trūkst, tad ražošana nav iespējama. Vienlaikus ražošanas faktori ir savstarpēji aizstājami (substitūtu). Katru produktu var saražot izmantojot faktoru dažādas ražošanas kombinācijas

Makrolīmenī – šeit būs divu veidu resursi

Y = f (K, L)

Šeit y = IKP K – kapitāla preču kopapjoms valstīL – darba resursu apjoms valstīNo iepriekšējās jautājumu grupas – jārunā par robežproduktu un robežprodukta atdeves

samazināšanas likums.

Ražošanas funkcijas gadījumi:Ražošana ar vienu mainīgo faktoru.

Ražošanas funkcija

Q = f(v1, v2)=f(v1)

v2 – ir nemainīgs ražošanas faktors, piemēram zeme ir nemainīgs, taču mainīgs ir darbs, kā arī saražotais produkta daudzums.

Tā ir kopējā produkta ražošanas apjoma līkne. Redzams, ka jo vairāk uzņēmums iesaista darbā strādniekus, jo vairāk produkta tiek saražots.

Taču katra papildus lietotā ražošanas faktora vienība dod aizvien mazāku saražotā produkta kopējā daudzuma pieaugumu.

V – ražošanas faktora vienība (darbs)

RQ

v 11 2

Q

v 112

Q=1000

Q =

Q= 0

Q – kopējais daudzums

Lielumu, kurš rāda par cik kādā ražošanas procesā mainīsies saražotā produkta kopējais apjoms, ja ražošanas faktors mainīsies par vienu vienību, pārējiem ražošanas faktoriem paliekot nemainīgiem, sauc par ražošanas faktora robežproduktu.

Šis ir viens no ražošanas teorijas svarīgākajiem rādītājiem. Robežprodukts vienmēr rāda attiecību starp ražošanas rezultātu un ražošanas faktora izlietojumu.

Ģeometriski tas nosaka ražošanas līknes kāpumu. Analītiskā veidā ražošanas faktora v 1

robežprodukts ir vienāds ar attiecību:

Q Q 1

= = RQ >0v 1 v 1

Kas sasniegts maksimāli iespējamais produkta ražošanas apjoms , robežprodukts RQ ir vienlīdzīgs ar nulli, jo O vairs nepieaug. Ja ražošanā iesaistītu vēl papildus strādniekus, tad Q varētu sākt samazināties. Tam par iemeslu būtu nelabvēlīgā ražošanas faktoru proporcija, kuru radījis pārlieku lielais produkta ražošanā iesaistītais strādnieku skaits. Apskatītās problēmas raksturo tā sauktais robežprodukta (ieņēmumu pieauguma) samazināšanas likums. To sauc par ražošanas faktoru atdeves samazināšanās likumu.

Ražošanas funkcija ar diviem mainīgiem ražošanas faktoriem.

Ir spēkā funkcija:

Q = f (v1,v2)

Vienu un to pašu izlaides apjomu var saražot, ja maina izmantojamo resursu proporcijas. Variējot abu ražošanas faktoru daudzumus, saražotā produkta kopējais apjoms nemainīsies, jo viena ražošanas faktora samazinātu iedarbību uz preces ražošanu kompensē ar otra ražošanas faktora palielinātu ietekmi. Tādejādi rezultāts no kopējās ražošanas faktoru iedarbības uz preces izlaides apjoms nemainās, jo tie savstarpēji viens otru aizstāj.

Piemēram L, K - vairāk izmanto roku darbu (dominējošais darbaspēja faktors L), mazāk izmantos iekārtas u.c. investīcijas, preces vai kapitāla faktoru – K.

Kapitā

Darbs

VAL

1

23

Jebkurš punkts rāda vienu un to pašu ražošanas apjomu

Investīciju preces izmanto mazAugsti mehāniska

ražošana

Izokvanta – parāda visas dažādās ražošanas faktoru izmaiņu kombinācijas, ko var izmantot noteikta (vienāda) produkcijas apjoma izlaidei.

Vienādo apjomu līknes kāpumu nosaka v2 /v1. Tā rāda par cik ražošanas faktora v2

daudzums jāsamazina, ja ražošanas faktors v1 palielinās par vienu vienību, saražotā produkta daudzumam paliekot nemainīgam.

Vienādo apjomu līknei ir negatīvs kāpums, attiecība ir mazāka par nulli.Tātad ja palielina viena resursa izmantošanu par 1 vienību, otru resursu izmanto par …

mazāk, saglabājot to pašu Q.Resursu aizvietošanas iespējas – resursu tehnoloģiskās aizvietošanas robežnorma.

Vēl ir limitēta ražošanas funkcija – ja noteiktu produkta daudzumu var izgatavot , lietojot tikai kādu noteiktu ražošanas faktoru proporciju, ir spēkā limitēta ražošanas funkcija.Savstarpēji pilnīgi aizstājami ražošanas faktori – tas ražošanas funkcijas galējs gadījums. Vienādo apjomu līkne ir taisne.

Ražošanas procesa līmeņa robežprodukts – ja palielina v1 un v2 reizinot tos ar kādu nemainīgu lielumu k, iegūst šādu ražošanas funkcijas vienādojumu:

Q= f(kv1,kv2)Šajā gadījumā saražotā produkta pārmaiņas nosaka skalārs lielums k, kas maina abu ražošanas faktoru lietojumu un līdz ar to arī saražotā produkta apjomu. Šajā gadījumā saražotā produkta kopējais apjoms Q var mainīties dažādi, proti, sasniegt dažādu līmeni. Tas var pieaugt virsproporcionāli, zemproporcionāli vai arī tika pat reižu, cik pieauguši ražošanas faktori. Šīs pārmaiņas raksturo ražošanas procesa līmeņa robežprodukts, līdzīgi kā viena mainīga ražošanas faktora gadījumā robežprodukts. Tas rāda par cik mainās produkta kopējais apjoms, ja proporcionāli palielina ražošanas faktoru lietojumu par vienu vienību.

Ražotāju līdzsvars :- Noteikts resursu apjoms – maksimāls izlaides apjoms;- Minimāls resursu apjoms – noteikts izlaides apjoms

Nosacījumi: - efektīva resursu izmantošana, maksimāls darba ražīgums, minimāla pašizmaksa

Koba – Duglasa funkcija

Ražošanas mērogu pieauguma efekts - kādā proporcijā mainās firmas izlaides apjoms salīdzinot ar ieguldīto resursu apjoma izmaiņām:

- pastāvīgs (nemainīgs) ražošanas apjoms pieaug tādā pašā mērā kā ieguldītie resursi (lineāra homogēna ražošanas funkcija)

- ražošanas apjoms pieaug daudz straujāk nekā ieguldītie resursi – virsproporcionāli homogēna ražošanas funkcija

- katras nākamās preces vienības ražošanai ir nepieciešams aizvien lielāks ražošanas faktoru v1,v2 izlietojums, ražošanas apjoms pieaug lēnāk nekā ieguldītie resursi – zemproporcionāli homogēna ražošanas funkcija

Ja līmeņa robežprodukta pārmaiņu raksturs ir nemainīgs, ražošanas procesa pārmaiņas var izteikt ar homogēnu ražošanas funkciju.

Ja proporcionāli palielina ražošanas faktorus par kādu konstantu lielumu k un proporcionāli palielinās arī k reizes arī saražotā produkta kopējais apjoms Q laika vienībā t, veidojas lineāri homogēna ražošanas funkcija (homogenitātes pakāpe vienāda ar 1).

Tas nozīmē, ka reizinot ražošanas faktorus ar 2,4,8 vai kādu citu konstanti, ar šo pašu konstanti jāreizina arī saražotā produkta kopējais daudzums.

Attēls parāda, ka saražotā produkta apjoma pārmaiņas ir proporcionālas ražošanas faktoru pārmaiņām.

Piemēram attēlā novilkta vienādo apjomu līkņu karte, kur katra nākamā līkne atbilst saražotās produkcijas daudzumam, kurš salīdzinājumā ar iepriekšējo lielāks par 1 vienību. Attālums starp vienādo apjomu līknēm ir vienāds.

Vienkāršās lineāri homogēnās funkcijas piemērs ir Koba – Duglasa funkcija, jo tā ir matemātiski viegli pārveidojama.

Q= av1 b1 * v2 b2 vai 1-b

Reizinot ražošanas faktorus iegūst, ka k * Q

v1,v2 – mainīgie lielumia,b1,b2 – konstantesb1+b2=1

b = homogenitātes pakāpev = ražošanas faktoru daudzumsa = ražošanas koeficients

Galvenokārt tā tiek izmantota ražošanas teorijā.Lineāri homogēnas funkcijas gadījumā homogenitātes pakāpe b, tāpat kā līmeņa elastība e 1,

ir vienāda ar viens, un līmeņa robežprodukts ir konstants.To var izmantot lielā uzņēmumā, taču mazā uzņēmumā tam nebūtu jēgas.

Makrolīmenī (pēc pasniedzēja Brīvera stāstītā)

v2

v1

Q

1 1

VAL 1VAL 2 VAL 3

Y = 3 K 0.4 L 0.6

Katrā valstī šie koeficienti var būt savādāki, to var aprēķināt katrā valstī.Šeit var runāt par ekonomisko augsmi – tā palielina resursus, piemēram arī darba spēka

kvalitāti.Šajā formulā nav visi ekonomiskās augsmes faktori, no pārējiem abstrahējamies.

Par cik palielināsies y, ja k palielināsies par 1 vienību

k = 1y = ?

y

= 3-0.4-k –0.6 * L 0.6 k

Resursu robežefektivitātes (marginālās efektivitātes) koeficients

Tiek izvirzīts jautājums par optimālo proporciju mikroekonomikā. Makroekonomikā šī proporcija nav optimāla – Latvija L resursi pietiek, taču pietrūkst kapitāla resursi.

E L = C L E K = 1-CL

Ja tie būtu reāli skaitļi, tad palielinot K par vienu, y palielināsies par 0.4 un darba spēkam palielinoties par 1, y pieaugs par 0.6.

Tā arī ir elastība

Ražošanas faktoru elastība

Produkta ražošanas apjoma pieaugumu atkarībā no ražošanas faktoru vienlaicīga palielinājuma raksturo arī produkcijas ražošanas līmeņa pieauguma elastība jeb vienkārši līmeņa elastība – 1.

Tā rāda, par cik procentiem mainās saražotā produkta kopējais apjoms, ja ražošanas faktoru izlietojums mainās par 1 procentu. Matemātiski tas izskatās:

k dQe1 = Q dk

Q = produkcijas ražošanas apjomsd = procentu līkne

Tā kā ikviens ražošanas faktors ietekmē saražotā produkta kopējo daudzumu atšķirīgi, līmeņa elastība ir vienlīdzīga ar ražošanas faktoru elastību summu.

e 1 = e v1 + e v2

Ražošanas faktora elastība rāda, par cik procentiem mainās saražotās produkta kopējais apjoms, ja ražošanas faktora lietojums mainās par vienu procentu.

v i dQE vi = Q d v i

V = ražošanas faktoru daudzums

Piemēram, ja pirmā ražošanas faktora elastība būs vienlīdzīga ar 0.7, bet otrā ražošanas faktora elastība ar 0.8, tad līmeņa elastība e = 0.7 + 0.8 = 1.5.

Monopols, tā veidi. Peļņas maksimizācijas nosacījums monopola gadījumā. Monopola neefektivitāte, tās samazināšanas veidi. Tirgus segmentācija. Cenu diskriminācija. Monopolistiskā konkurence. Ologopols, tā veidi.

MONOPOLSFirmas lēmumi par cenu un ražošanas apjomiem ir atkarīgi no tās nozares, kurā firma

darbojas, rakstura. Detalizēta uzņēmējdarbības sektora analīze liecina par to, ka konkrēto tirgus situāciju ir ļoti daudz. Viena galējība ir viens ražotājs nozarē (pilnīgs monopols), otra – tūkstošiem firmu (pilnīga konkurence. Starp šīm galējībām atrodas neskaitāmi tirgus struktūru veidi.

Tirgus modeļu klasifikāciju nosaka šādi kritēriji: Firmu skaits nozarē; Realizējamās produkcijas veids; Nosacījumi iekļūšanai nozarē; Ārpuscenas konkurence; Iespēja ietekmēt tirgu.

Monopols:Tas veidojas gadījumos, kad tirgum ir raksturīgas šādas pazīmes:1. Vienā tirgus pusē ir tikai viens dalībnieks – pircējs vai pārdevējs, tātad atbilstoši ir izveidojies

pieprasījuma vai piedāvājuma monopols. Kā īpaša tirgus forma ir aplūkojams gadījums, kad abās tirgus pusēs ir pa vienam dalībniekam un monopols ir abpusējs;

2. Tirgus nemonopola daļu pārstāv daudzi dalībnieki, kuru ietekme uz tirgus cenu, tāpat kā pilnīgas konkurences gadījumā ir niecīga;

3. Monopolists atšķirībā no pilnīgas konkurences tirgus, kur preces cena ir konstants lielums, var brīvi mainīt to, jo tā individuālais piedāvājums ir arī tirgus piedāvājums;

4. Īsts monopols iespējams tikai tad, ja tirgū nav preces, ar kuru ir aizstājama monopolprece vai kura ir līdzīga tai lietošanas īpašību ziņā;

5. Pircējs un pārdevējs ir pilnīgi informēts par tirgu, jo piedāvājuma monopolists zina visu par savas preces pieprasījumu, savukārt pieprasījuma monopolistam ir visas ziņas par vajadzīgo preci. Tirgus dalībniekiem, kas pārstāv nemonopola pusi, ir pilnībā zināmas preces cenas.

Tātad: Firmu skaits – 1; Produkta diferenciācijas pakāpe – unikāls produkts, bez tuviem aizstājējiem; Ārpuscenu konkurence – galvenokārt reklāma, kas saistīta ar sabiedriskajām

organizācijām; Iespējams ienākt nozarē – praktiski neiespējami; Firmas ietekme uz cenu veidošanu – ievērojama. Monopols “diktē cenu”.

Tā kā monopolpeļņa parasti ir augsta, tas stimulē citus ražotājus ražot šo monopolpreci vai tās aizstājējpreci, tāpēc monopols bieži vien nav ilgstošs. Monopolā ir apgrūtināta pārējo tirgus dalībnieku iesaistīšanās tirgū. Jaunai firmai iekļūt šādā nozarē ienākt ir praktiski neiespējami. Līdz ar to firma pārstāv visu nozari. Turklāt monopolists cenšas saglabāt savu monopolu varu ar dažādiem līdzekļiem.

Monopolu izveidošanās cēloņi:1. Izmaksas:

Pozitīvs ražošanas mēroga pieauguma efekts (pašizmaksa sasniedz savu minimumu, samazinās tikai pie ļoti lieliem apjomiem);

Izmaksu ekonomija pie lieliem ražošanas apjomiem;2. dabīgie monopoli:

izteikts pozitīvs ražošanas mēroga pieauguma efekts (ļoti lielas FC) mazas robežizmaksas (MC); pakļauti valsts regulēšanai;

3. juridiskās barjeras: likumi, patenti, licences; īpašuma tiesības;

4. negodīga konkurence: dempinga cenas.

Valsts monopols – valsts pārņem savā pārziņā svarīgas tautsaimniecības nozares, kas nodrošina visas vajadzības vai dod valstij ienākumus. Latvijā 1930. gadā bija linu spirta, cukura, labības monopoli.

Dabīgais monopols – ir nozares, kurās lielo investīciju dēļ parastu var darboties viens liels uzņēmums, kas preci ražo vairumā vai sniedz pakalpojumus plašam patērētāju lokam un apmierina dotās preces vai tirgus pieprasījumu. Prasti tas darbojas valsts uzraudzībā. Piemēram, Latvijā tādi ir Latvijas Dzelzceļš, SIA “Lattelekom”, va/s “Latvenergo” u.c. uzņēmējsabiedrības. Ja šādas uzņēmējsabiedrības sadalītu vairākos mazākos uzņēmumos, tad pieaugtu to ražoto preču un pakalpojumu vidējās izmaksas, tas nebūtu ekonomiski izdevīgi.

Kolektīvais monopols – uz līguma pamata apvienojas atsevišķi uzņēmēji, lai novērstu savstarpējo konkurenci. Šādas monopolapvienības sauc par karteļiem. Dalībnieki var vienoties par pārdošanas cenām, kā arī galvenajiem produkcijas pārdošanas virzieniem.

Monopola ražošanas apjoms

Monopols var pārdot lielāku produkcijas daudzumu ( Q ) tikai, tad ja P .

Normāla pieprasījuma reakcija:P Q

P Q

- Monopols kontrolē tirgus cenu; Cena ir lielāka par robežienākumiem P>MR; Monopols izvēlēsies piedāvājuma apjomu, kas atbilst elastīgajam pieprasījuma cenas

intervālam.Var runāt par elastīgu cenu līmeni!Ja monopols grib palielināt pārdošanas apjomu, tad ir jāsamazina produkcijas cena:- Ja pieprasījums šajā cenas intervālā ir elastīgs, tad pazeminot cenu, firmas ienākumi augs;- Ja pieprasījums šajā tirgus intervālā ir neelastīgs, tad pazeminot cenu, firmas realizācijas

ienākumi sāks samazināties.

TR

MR = Q

Jo lielāku preču daudzumu var pārdot tikai par zemāku cenu un šis cenas pazeminājums attiecas ne tikai uz pēdējo preces vienību, bet arī visām iepriekšējām preces vienībām.

Peļņas maksimizēšana pilnīga monopola apstākļos:

Monopola analīze ir ļoti svarīga, jo: Salīdzinoši liels ekonomiskās darbības apjoms tiek veikts tādos apstākļos, kas tuvi

monopolam; Pilnīgā monopola analīze ļauj izprast tādus reālos tirgus modeļus kā monopolkonkurence

un oligopols.Atgriežoties pie pilnīgā monopola iezīmēm, īpaši jārunā par tirgus barjerām, kas būtībā nosaka firmu skaitu nozarē. Barjeras:

Mūsdienu tehnoloģija atsevišķās nozarēs ir tāda, ka efektīva ražošana ir iespējama tikai ļoti lielos uzņēmumos. Tas ir ražošanas apjoma efekts.

Atsevišķās nozarēs ražošanas efekts ir ļoti krasi izteikts un konkurence nav iespējama vai ir apgrūtināta. Tāda ir lielāka daļa elektrības, gāzes, ūdens apgādes un sakaru uzņēmumu. Šīs nozares sauc par dabiskiem monopoliem, un tajās nav racionāli veidot paralēlus konkurējošus uzņēmumus.

Patentu un licenču sistēma, ko veido valsts. Patenti ļauj izgudrotājiem kontrolēt savu produktu, līdz ar to nodrošina monopolista stāvokli. Monopolu veidošanās vēsturē tieši patentiem ir bijusi būtiska loma. Ar licenču izsniegšanas palīdzību valsts var ierobežot firmu iestāšanos nozarē. Taču šīs barjeras ir pārvaramas.

Viens ražotājs valstī ne vienmēr ir arī monopolpārdevējs, jo nacionālajā tirgū ar vietējo produkciju aktīvi var konkurēt importa preces.

Pieprasījums monopola apstākļos.Monopolista pieprasījums būtiski atšķiras no pilnīgās konkurences firmas pieprasījuma.

Monopolista pieprasījums sakrīt ar nozares pieprasījumu, un tā grafiks ir lejupslīdoša līkne. Monopolista pieprasījums sakrīt ar nozares pieprasījumu, un tā grafiks ir lejupslīdoša līkne. Tas sekas ir šādas:

1. Monopolists var palielināt pārdošanas apjomus, tikai samazinot cenu uz produkcijas vienību. Līdz ar to robežieņēmumi ir mazāki nekā cena, jo cenas samazināšana attiecas ne tikai uz papildu produkcijas vienību, bet arī uz iepriekšējām produkcijas vienībām.

Piemēram, monopolista tirgus pētījumi rāda, ka tad, ja cena ir Ls 128, var pārdot divas vienības, bet trīs produkcijas vienības var pārdot, ja cenu pazemina līdz Ls 112. Tātad, pārdodot trīs produkcijas vienības, iegūst Ls 112, bet no tā jāatņem zaudējumi Ls 32, kas rodas, pazeminot cenu arī iepriekšējam divām vienībām

PIeņēmumu zaudējumi Ls 32

Ieņēmumi Pieaugums Ls 112

* Cena un robežieņemumi pilnīga monopola apstākļos

Tā kā robežieņēmumi ir kopējo ieņēmumu izmaiņas, tad kopējie ieņēmumi palielinās, kamēr robežieņēmumi ir pozitīvs lielums. Robežieņēmumi ir vienādi ar 0, kad kopējie ieņēmumi sasniedz maksimumu un pieprasījums ir vienādi elastīgs.

2. Monopolists izvēlēsies gan savu ražošanas apjomu, gan cenu, bet tas ir atkarīgs no pircējiem un nevar paaugstināt cenu, nezaudējot daļu no pārdošanas apjomiem.3. Maksimizējot peļņu, monopolists centīsies izvairīties no pieprasījuma līknes neelastīga nogriežņa, jo kad pieprasījums ir elastīgs, cenas samazināšana palielinās kopējos ieņēmumus, bet neelastīga pieprasījuma gadījumā cenas samazināšana samazinās kopējos ieņēmumus.

Optimālo ražošanas apjomi nosaka tāpat kā pilnīgas konkurences gadījumā, izmantojot abas metodes. Monopolists ražos katru nākamo produkcijas vienību līdz tam brīdim, kamēr tā realizācija dos lielāku kopējo ieņēmumu palielināšanos. Ražošanas apjoms tiks palielināts līdz tam brīdim, kad robežieņēmumi kļūs vienādi ar robežizmaksām.

Secinājumi: Monopolists nenosaka pašu augstāko cenu, jo tā nedod pašu lielāko peļņu; Monopolists cenšas maksimizēt kopējo peļņu, bet nevis peļņu uz vienu produkcijas

vienību; Ar nosacījumu, ka izmaksas ir vienādas, monopolists ražos mazāku produkcijas

daudzumu un noteiks augstāku cenu nekā firma, kas nodarbojas pilnīgās konkurences apstākļos.

Ekonomiskās peļņas varbūtība monopola gadījumā ir lielāka nekā konkurējoša tirgū, bet tīrais monopols vēl negarantē peļņu. Zaudējumu rašanās var būt saistīta ar mazu pieprasījumu.

Monopolam cena ir lielāka par robežizmaksām, jo lielāku preču daudzumu var pārdot tikai par zemāku cenu un šis cenas pazeminājums attiecas ne tikai uz pēdējo preces vienību, bet arī uz visām iepriekšējām preces vienībām.

Peļņas maksimizācijas nosacījums monopola gadījumā

1. Pieeja. Kopējo ienākumu un izmaksu salīdzināšana TR TC

Kā jebkurai firmai TC = VC + FC

2. Pieeja Robežienākumu un robežizmaksu salīdzināšana

Cena, ko monopols nosaka savai produkcijai ir atkarīga no tirgus pieprasījuma (par kādu cenu pircēji pirks, tādejādi sasniedzot apjomu, kas dod maksimālo peļņu).

MC = MR

MRD

C,D

MR

MC MC

D

MR

Q

Pilnīgā konkurenceMonopola gadījumā

Maksimālās peļņas sasniegšanas nosacījumus var iegūt, izmantojot arī robežieņēmumus RR un robežizmaksas RI. Maksimālā peļņa tiek sasniegta, ja robežpeļņa RP ir vienlīdzīga ar nulli.

Peļņas maksimizācijas nosacījums monopolā - monopolists gūst maksimālo peļņu, ja tas pārdod tādu preces daudzumu, kura robežizmaksas RI un robežieņēmumi RR no tā pārdošanas ir vienādi.

Tātad peļņa būs maksimāla, ja ražos tādā apmērā, kur MR = MC

Ja MR >MC – q

Ja MR <MC - q

Pilnā ražošanas tirgū 1 ražotājs neizmainīs cenu un neizmainīs tirgū cenu. Un tādejādi palielinot vienu ražošanas vienību arī ieņēmumi palielināsies. Pieprasījums ir absolūti elastīgs.

MC ir šāda līkne, jo iesākumā palielinot ražošanas apjomu katra nākamā ražošanas vienība būs lētāka – izmaksas samazināsies. Tas ir robežprodukta samazināšanās likums.

Monopola neefektivitāte, tās samazināšanas veidi – pie cenu diskriminācijas

Tirgus segmentācija

Piedāvājot preci jebkurā tirgū – patēriņa, industriālajā vai citā – ražotājam ir jāsaprot, ka tas nevar apkalpot visus šā tirgus pircējus, pat tad, ja to ļautu ražošanas jaudas., jo pircēji attiecīgo preci izlieto dažādi, bet svarīgākais – to iegādei ir dažāds motivējums. Tāpēc ir pareizāk iedalīt pircējus pēc šiem motīviem un citām pazīmēm, bet pēc tam piedāvāt preci, kas radīta, maksimāli ievērojot šīs pazīmes.

Ar laiku ražotājs pārliecinās, ka noteiktā tirgus segmentā konkurentam ir pietiekami stipras pozīcijas. Šādos apstākļos izšķirošajā cīņā efektīvāka ir noteikta tirgus segmenta apkalpošana, tomēr parasti pie tāda secinājuma nenonāk uzreiz, un savas nišas atrašana tirgū notiek vairākos posmos.: masu mārketings – produkta pārdevējs organizē viena produkta masveida pārdošanu, sadali un

virzību visiem tirgiem; pēc produkta diferencēts mārketings – produkta pārdevējs ražo divus vai vairākus produkta

veidus, kas atšķiras pēc kvalitātes, izmēriem un iesaiņojums u.c. mērķa mārketings – produkta pārdevējs segmentē tirgu un ražo produkciju, paredzot konkrētam

pircēju segmentam.

Mērķtirgus attīstība ir daudzpakāpju, sākotnēji ir segmentēšana.Segmentēšana – tirgus sadalīšana pēc pircēju grupām atkarībā no to vajadzībām, rīcības tirgū un

attieksmes pret mārketinga pasākumiem.Uzņēmumi izvēlas dažādus segmentēšanas paņēmienus, attīsta sākotnējo segmentu profilu un

pēc tam notiek mērķtirgus noteikšana.Tirgus segmentēšana vairs nav pašmērķis, bet viens no mērķa mārketinga attīstības sastāvdaļām.

Tirgus segmentēšana faktiski atrodas starp tirgus pieprasījuma vērtēšanas un mērīšanas sastāvdaļām.

Tirgus segmentēšanas principi un raksturlielumiTirgus segmentēšanas veidi, piemēram: tirgus netiek segmentēts; tirgus pilnīga segmentēšana; tirgus segmentēšana pēc pircēju ienākumu līmeņa; tirgus segmentēšana pēc pircēju vecuma; tirgus segmentēšana pēc kombinācijas ienākumi – vecums.

Ja tirgu segmentēs, izmantojot daudzus raksturlielumus, tad tiks sasniegta liela precizitāte segmentu skaita noteikšanā un pircēju skaita aprēķināšanā katrā no tiem.

Tirgus segmentēšanas raksturlielumi un kritēriji (piemērs): ģeogrāfiskie – reģions, pilsētas, klimats, apdzīvotība.

Tie ir nodalāmi, lai noteiktu tirgu teritoriāli, kā arī, lai pieņemtu kvalificētu lēmumu par pieprasījumu pēc noteiktas preces. Šīs pazīmes ir atšķirīgas pilsētai un laukiem utt.

demogrāfiskie – dzimums, ģimenes lielums, ģimenes dzīvesveids.Šo pazīmju izmantošana ir visai populāra, iedalot pircējus noteiktās grupās, jo, pirmkārt, ļoti daudzas vajadzības un vēlmes ir tieši atkarīgas no demogrāfiskā faktora, otrkārt, diferencēšana pēc šīs pazīmes ir vieglāk izdarāma nekā pēc cietiem kritērijiem.

sociāli ekonomiskie – ienākumu līmenis mēnesī, sociālais slānis, nodarbošanās.Mūsu valsts tirgū, pastāvot apmēram vienādam īpatsvaram iedzīvotāju naudas ienākumu izlietošanai pārtikas un nepārtikas precēm, sociāli ekonomiskajiem faktoriem ir būtiska nozīme, veidojoties pieprasījumam pēc noteiktām precēm.

nacionālie un kultūras – izglītība, tautība, reliģija.Pastāv tādas preces un pakalpojumi, kuru patēriņa līmenis un intensitāte tieši atkarīga no patērētāju kultūras vai arī ir tādas preces, kuras principā lieto visi cilvēki, taču kultūras faktors ietekmē sortimenta izvēli.Svarīga ir piederība noteiktai reliģijai, kas izpaužas uzturā, svētkos, garīgajās prasībās.

personiskie – dzīves veids, rakstura tipi.Tai ir izšķiroša nozīme tad, kad tirgus ir piesātināts ar precēm un ražotājs ir spiests piemēroties sava pircēja dzīvesstilam.

rīcība – izvēles kritēriji, patērētāja tirps, patēriņa pakāpe, pirkšanas biežums, tieksme uz jauninājumiem.

Tās ir specifiskas pazīmes, kas piemīt atsevišķām tirgus situācijām. Tieši šīs pazīmes var noderēt par pamatu tirgus segmentu konstruēšanai.

Cenu diskriminācija

Var pieņemt, ka monopolists nosaka vienādu cenu visiem pircējiem, bet noteiktos apstākļos monopolists vēl pilnīgāk izmanto savu tirgus situāciju, nosakot dažādas cenas dažādiem pircējiem, tādejādi palielinot peļņu. To sauc par cenu diskrimināciju. To var realizēt, pastāvot šādiem nosacījumiem:

1. Pārdevējam ir jābūt iespējai kontrolēt ražošanu un cenu veidošanu;2. Pārdevējam ir jābūt iespējai sadalīt pircējus atsevišķās grupās, kas balstās uz dažādu šo

pircēju grupu pieprasījuma elastīgumu;3. Pircējs nevar nodot preci vai pakalpojumu citam.

Cenu diskriminācija ir pilnīga – ja monopolists pārdotu par cenu pircējam, kādu viņš ir gatavs maksāt - tas ir katram pircējam noteiktu individuālu cenu. Piemēram, skolēniem un pensionāriem lētākas mēneškartiņas sabiedriskajā transportā.

Šādu sistēmu izmantojot monopola neefektivitāte zūd.

Segmentēšana - tas ir solis monopolneefektivitātes samazināšanai.

Cenas diskrimācijas sekas:1. Monopolists var palielināt savu peļņu;2. Monopolists ražos lielāku produkcijas apjomu.

Monopolistiskā konkurencePiedāvājuma monopolistiskā konkurences tirgum ir raksturīgas šādas pazīmes un nosacījumi:1. Piedāvāto preču savstarpējās aizstājamības pakāpe ir liela, taču preces nav pilnīgi aizstājamas

cita ar citu. Piedāvātās preces nav homogēnas, un preces tirgū veidojas nepilnīga konkurence.2. Ražotājs var salīdzinoši viegli iekļūt ar savu preci tirgū un arī viegli izstāties no tā;3. Tirgus piedāvājuma pusi pārstāv liels dalībnieku skaits. Ražotāju individuālais piedāvājums

neietekmē pārējo šīs tirgus puses dalībnieku piedāvājumu. Piemēram, ja kāds ražotājs pazemina preces cenu, šīs preces pircēju skaits pieaug, bet pārējiem ražotājiem, ja to piedāvātās preces cena nemainās, pircēju skaits attiecīgi samazinās. Tā kā šīs preces pieprasījuma samazinājums sadalās starp pārējiem ražotājiem, kuru skaits tirgū ir ļoti liels, tie šīs pieprasījuma maiņas sākumā neizjutīs. Ja kāds ražotājs paaugstina preces cenu, šīs preces pircēju skaits samazinās, bet citiem ražotājiem pieprasījums pēc viņu ražotās preces pieaug. Individuāls ražotājs šo pieaugumu sākumā nejutīs, jo tas tiks sadalīts starp ļoti daudziem ražotājiem. Līdz ar to atsevišķu aizstājējpreču ražotāji var uzskatīt savu konkurentu noteikto cenu par konstantu lielumu.

4. Kaut gan preces atšķiras, to aizstājamības pakāpe ir augsta. Līdz ar to var pieņemt, ka tas ir vienas preces tirgus, kurš sadalīts mazākos tirgos, diferencējot cenu.

5. Savstarpēji aizstājamo preču dažādības dēļ atsevišķos tirgos izveidojas monopols uz katru aizstājamo preci. Piemēra, zāles kādas noteiktas slimības ārstēšanai parasti izgatavo dažādas firmas. Katrai ir savi medicīnas preparātu kvalitātes un to lietošanas rādītāji, kas ir priekšnoteikums monopola veidošanai uz doto aizstājējpreci.

6. Tā ka preces ir līdzīgas, tirgū sāk konkurēt savstarpējās aizstājamības dēļ, proti, veidojas to monopolkonkurence, piemēram, ziepju, slēpju u.c. preču tirgū. Monopolistiskajā konkurencē liela nozīme ir uzņēmuma nosaukumam, reklāmai, pārdevēja kvalifikācijai u.c. faktoriem, kuri dod iespēju vairot preces popularitāti un tādejādi pārdot to par augstāku cenu. Monopolistiskā konkurence veidojas arī pakalpojumu tirgū, jo tos var veikt dažādā kvalitātē atkarībā no attiecīgā uzņēmuma kvalifikācijas, iekārtas un tehnoloģijas.

7. Tā kā preču savstarpējās aizstājamības pakāpe ir ļoti augsta, monopola vara nav liela. 8. Līdz ar monopola izveidošanos katrā no aizstājējpreces tirgiem piedāvājuma taisne

monopolistiskās konkurences apstākļos izveidosies koordinātu plaknē slīpi, pie kam tā ir lēzenāka nekā piedāvājuma monopolā un būs spēkā peļņas maksimizācijas nosacījumi.

Oligopols, tā veidi.Kā jau teikts, monopola un pilnīgas konkurences tirgi ir divas galējas formas un modernā

tautsaimniecībā nav bieži sastopamas. Attīstītai tirgus saimniecībai visraksturīgākā ir oligopola tirgus forma. Tā var veidoties gan tirgus pieprasījuma, gan piedāvājuma pusēs vai arī abās pusēs vienlaikus.

Piedāvājuma oligopolam ir raksturīgas šādas pazīmes un īpatnības:1. Tirgus piedāvājuma pusi pārstāv daži relatīvi lieli dalībnieki, kurus sauc par oligopolistiem;2. Tirgus pieprasījuma pusi pārstāv daudzi dalībnieki. To individuālais pieprasījums ir ļoti mazs un

nevar ietekmēt tirgus kopējo pieprasījumu. Šis nosacījums gan nav spēkā abpusēja oligopola tirgus gadījumā, kur pieprasījuma pusi pārstāv daži dalībnieki, un oligopola pazīmes un īpatnības ir raksturīgas arī pieprasījuma oligopola tirgus formai. Ja pieprasījuma pusi pārstāv daži dalībnieki, to sauc par oligopsonu;

3. Piedāvājuma oligopolisti tirgū var konkurēt savā starpā, pirmkārt ar viendabīgu (homogēnu) preci un ar neviendabīgu (heterogēnu) preci, kurai ir dažādas pazīmes. Pirmajā gadījumā pircējam nav izvēles, jo visi piedāvātāji pārdod vienu un to pašu preci ar vienādām īpašībām un pazīmēm. To sauc par viendabīgu oligopolu. Otrajā gadījumā, kad prece ir diferencēta, pircējam rodas izvēle preces iegādē (dažāds iesaiņojums, kvalitāte). To sauc par neviendabīgu oligopolu.

4. Visi piedāvājuma pusi pārstāvošie dalībnieki ir pilnīgi informēti par savu konkurentu skaitu un to preču noietu. Savukārt par oligopolistu noteikto cenu tiem var būt pilnīga vai daļēja informācija.

Izšķir divus oligopola konkurences veidus:- ja oligopolisti konkurē ar viendabīgu preci un tiem ir pilnīga informācija par sāncenša

darbību (to skaits, preces noiets un cena), to sauc par viendabīgu oligopolistisku konkurenci. Šajā gadījumā cena ir konstants lielums un konkurenti maina preces noieta apjomu tik ilgi, kamēr iestājas tirgus līdzsvars;

- ja oligopolisti konkurē ar neviendabīgu (diferencētu) preci un un iespējams, ka informācija par konkurentu noteikto preces cenu nav pilnīga, to sauc par neviendabīgu oligopolistisku konkurenci. Cena šajā gadījumā ir dažāda. Konkurenti to nepārtraukti maina, līdz iestājas līdzsvars.

5. Ja oligopolists paaugstina preces cenu, tas riskē zaudēt daļu pircēju, kuri tādā gadījumā dos priekšroku konkurentu lētākai precei, ja tie nesekos cenu paaugstinājumam un nepaaugstinās savas preces cenu. Savukārt, pazeminot cenu, tā pircēju skaits pieaug uz konkurentu rēķina un tas īslaicīgi gūst lielāku peļņu. Konkurenti centīsies atgūt zaudētos pircējus un arī pazeminās cenu par tādu pašu lielumu vai pat vairāk. Tā var izveidoties lavīnveida iznīcinoša konkurences cīņa, kuras rezultātā vājākie dalībnieki izstājas no tirgus, un var pat rasties kāda uzņēmuma monopols uz doto preci. Parasti gan savā starpā konkurējošie oligopolisti necenšas rīkoties tik agresīvi, jo ir risks zaudēt klientus un pat bankrotēt. Oligopolistam nepieciešams ļoti rūpīgi pārdomāt katru savas preces cenas maiņu, vienmēr laikus izpētot un paredzot konkurentu iespējamo reakciju uz to.

6. Daudzos oligopola tirgos dažas vai visas firmas gūst ievērojamu peļņu ilgā laikā tāpēc, ka iekļūšana tirgū jaunām firmām ir stingri ierobežota vai pat neiespējama. Iekļūšanu tirgū kavē patenti, licences. Var tikt veikti arī stratēģiski pasākumi, lai kavētu “iesācēju” iekļaušanos tirgū, draudot, ka pārpludinās tirgu ar precēm un paaugstinās cenu. Šim nolūkam tiek izveidotas papildu ražošanas jaudas. Tā kā oligopola tirgū pārmaiņas bieži ir saistītas ar lielu cenas risku, tā bieži paliek ilgu laiku nemainīga, pat mainoties preces pieprasījumam vai izmaksām. Šāda nemainīga cena rada grūtības oligopolu saimnieciskajā darbībā, jo katrs ražotājs ievēro ekonomiskuma principu un vēlas gūt pēc iespējas lielāku peļņu. Nereti dažādu iemeslu dēļ pieaug arī izmaksas, kas rosina celt cenas. Šie ir galvenie iemesli, kādēļ oligopolisti parasti atrod iespēju, lai šo “nemainīgo” cenu padarītu par mainīgu. Oligopolisti var rīkoties arī savādāk, proti, vienoties par cenas paaugstināšanu, un cena pieaug vienlaikus visām šī vienošanās dalībnieku precēm. Parasti gan šāda vienošanās ir šķietama, jo faktiski tirgū oligopolistu starpā ir cenu noteikšanas līderis. Tas var būt, pirmkārt, oligopolists, kurš ir “iekarojis” lielāko tirgus daļu un līdz ar to viņa piedāvājums kļuvis dominējošs kopējā dotās preces piedāvājumā. To sauc par dominējošo cenu noteikšanas līderi. Piedāvājuma līderis, ņemot vērā tirgus konkrētos apstākļus, parasti nosaka cenu, un pārējie arī attiecīgi maina savas preces cenu. Līdz ar to veidojas netieša oligopolistu vienošanās. Otrkārt, cenu noteikšanas līdera piedāvājums kopējā tirgus piedāvājumā var nekļūt dominējošs, t.i. tirgus var būt veidots no oligopolistiem, kuru piedāvājuma apjoms un līdz ar to arī tirgus daļas ir apmēram vienādas. Šādā tirgū var veidoties līderis, kuru pārējie uzskata par viskompetentāko. Šis oligopolists uzņemas līdera lomu cenu mainīšanā atbilstoši tirgus apstākļu pārmaiņām, tātad arī visu risku, kas ar to saistīts. Tā darbību zināmā mērā var salīdzināt barometra reakciju uz laika pārmaiņām, tādēļ to sauc par barometrisko cenu noteikšanas līderi.

Valsts budžets un budžeta sistēma.Valsts izdevumi, to loma ekonomikā. Nodokļi, to loma ekonomikā. Efektīvās nodokļu sistēmas kritēriji. Fiskālā politika, tās veidi. Valsts budžeta defecīts, tā segšanas avoti.

LR budžets un budžeta sistēma Latvijā ir izveidojusies šāda budžeta sistēma. Kopbudžets sastāv no divām savstarpēji saistītām daļām:1) no Valsts budžeta un 2)pašvaldību budžeta. Tas nozīmē, ka bez valsts budžeta pastāv arī zemāka līmeņa – vietējo pašvaldību – pilsētu, rajonu, pagastu budžeti.Savukārt valsts budžets un pašvaldību budžeti ietver pamatbudžetu un speciālo budžetu. Ar valsts budžetu saprot visu veidu nodokļu un nenodokļu ieņēmumu un izdevumu uzskaitījumu. Tā galvenā sastāvdaļa ir pamatbudžets. To veido visi valsts un pašvaldību ieņēmumi, kuri paredzēti šādu izdevumu segšanai:Vispārējo izdevumu segšanai, kas nav domāti īpašiem mērķiem; valsts aizņēmumiem; izdevumi valsts parāda apkalpošanai; valsts garantiju un galvojumu saistībām u.c.Otra ne mazāk svarīga kopbudžeta daļa ir speciālais budžets. To veido īpaši paredzēti ieņēmumi un šie līdzekļi ir izmantojami atbilstoši īpaši paredzētiem izdevumiem. Galvenie no tiem ir: mērķa dāvinājumi un dotācijas; budžeta institūciju maksas pakalpojumi u.c.Valsts kopbudžeta ietvaros tiek veidoti arī pašvaldību naudas līdzekļi. Tie ietver visus pašvaldību, kā arī institūciju iekasētos jeb saņemtos ieņēmumus, kurus pašvaldības izlieto konkrētiem mērķiem. Pašvaldību budžetā tiek ieskaitīta iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļa, zemes nodoklis, noteikts procents no akcīzes nodokļa, vietējās nodevas. Iedzīvotāju ienāk. nod. maksājumi ir viens no lielākajiem pašvaldību budžeta ieņēmumu veidošanas avotiem. Valsts ir izveidojusi papildu nodokļu ieņēmumu avotus no alkohola un tabakas tirdzniecības ieņēmumiem speciālajā budžetā, lai uzlabotu iedzīvotāju veselības aprūpi, lai uzturētu kārtībā valsts un pašvaldības. Auto ceļus un nodrošinātu dotācijas nerentablajiem pasažieru pārvadājumiem sabiedriskajā transportā laukos.

Valsts izdevumi, to loma ekonomikā:Valsts izdevumi ir visi maksājumi no budžeta, izņemot parādu pamatsummas atmaksu.Valsts izdevumi tiek paredzēti, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar koplietošanas precēm un pakalpojumiem. Tā ir valsts aizsardzība, sabiedriskā kārtība un drošība, iedzīvotāju tiesību aizsardzība, kultūra u.c. Tās ir preces un pakalpojumi, kurus nav ieinteresēts ražot un piedāvāt tirgū privātais sektors, kura interesēs ir apmierināt tikai maksātspējīgo iedzīvotāju vajadzības. Tādēļ valstij ir jāpalīdz maznodrošinātajiem slāņiem. Valsts uzdevums ir uzlabot sabiedrisko labklājību kopumā un apmierināt visu cilvēku vajadzības. Lai veiktu šo uzdevumu, valstij ir nepieciešami noteikti naudas līdzekļi kurus tā varētu ieguldīt augstākminētajās sfērās.

Nodokļi, to loma ekonomikā: 1995. gada 2. februārī tika pieņemts likums “Par nodokļiem un nodevām”, kurš noteica, ka nodoklis ir ar likumu noteikts obligāts maksājums valsts budžetā vai pašvaldību budžetos, kas nav maksājums par noteiktas preces iegādi vai pakalpojuma saņemšanu un nav soda naudas, pamatparāda palielinājuma naudas un nokavējuma naudas maksājums, kā arī nav maksājums par valsts kapitāla vai tā daļas izmantošanu. Likumā sacīts, ka nodokļu maksātāji ir LR vai ārvalstu fiziskas un juridiskas personas un uz līguma vai norunu pamata izveidotas šādu personu grupas vai to pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības, vai kam tiek garantēts ienākums nākotnē. Konkrētā nodokļa objekts un maksātāja loks tiek noteikts katra konkrēta nodokļa likumā. Šā likuma un konkrēto nodokļu likuma izpratnē par nodokļu maksātājiem uzskatāmas arī ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās personas un personas, to grupas vai grupu pārstāvji, kuras ietur vai kurām jāietur nodoklis no maksājumiem citām personām, to grupām vai grupu pārstāvjiem. Latvijas Republikā ir noteikti deviņi nodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis, uzņēmumu ienākuma nodoklis, pievienotās vērtības nodoklis, nekustamā īpašuma nodoklis, akcīzes nodoklis, dabas

resursu nodoklis, muitas nodoklis un izložu un azartspēļu nodoklis (pēdējos divus šajā nodaļā neapskatīšu), kā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa.Kā no makroekonomikas teorijas ir zināms, lielu lomu valsts attīstībā dod tieši pareizi izvēlēta un virzīta nodokļu politika. Latvijas 2000. gada budžetā ir iestrādāta nodokļu samazināšanas pakete, kas veicinās turpmāko valsts ekonomikas attīstību. Lai veicinātu investīciju piesaistīšanu, īpašuma nodokļa likme samazināta no 4% līdz 1. 5 procentiem. Atlikta akcīzes nodokļa paaugstināšana degvielai, saskaņojot šo likmju kāpumu ar pārējām Baltijas valstīm. Par 1% ir samazināta sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likme darba devējam, kas rezultātā samazinās darbaspēka izmaksas un uzlabos nodokļa maksāšanas disciplīnu. Pēdējos gados valdība ir samazinājusi un plāno arī turpmāk samazināt nodokļu slogu uzņēmējiem, kas nodrošina Latvijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanu:

– pakāpeniski tiek samazināta obligātā sociālās apdrošināšanas likme (piemēram, ar 2001. gada 1. janvāri tā tika samazināta par 1%);

– tiek veikta īpašuma nodokļa likmes samazināšana (no 1,5% no kadastrālās vērtības 2000. gadā līdz 1% 2002. gadā);

– likumdošanā ir noteiktas uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides (piemēram, lieliem (atbalstāmiem) projektiem; uzņēmumiem, kas ražo augstas tehnoloģijas produktus un programmproduktus; uzņēmumiem, kas darbojas speciālajās ekonomiskajās zonās; mazajiem uzņēmumiem u.c.);

pašlaik tiek diskutēts par iespējām ieviest diferencētu pievienotās vērtības nodokļa likmi atsevišķām produktu vai pakalpojumu grupām. Grozījumi likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli paredz nodokļa likmes samazinājumu 2002.gadā par 3%, trīs gados sasniedzot 15% likmi.Ņemot vērā, ka Latvijā pašlaik jau pastāv augstas nodokļu likmes, svarīgs faktors ir tieši valsts budžeta struktūras optimizēšana. Lai palielinātu ieņēmumus, vajadzētu būtiski uzlabot nodokļu administrēšanu, turpinot institucionālās reformas Valsts ieņēmumu dienestā (VID).

NODOKĻU KLASIFIKĀCIJA

Nodokļus var iedalīt: tiešajos nodokļos un netiešajos nodokļos.Tiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts (visbiežāk ienākumi vai īpašums)

pieder vai ir attiecināms uz pašu nodokļu maksātāju.Netiešie nodokļi ir tie nodokļu veidi, kur apliekamais objekts ir preces vai pakalpojumi.

Netiešo nodokļu īpatnība ir tā, ka šos nodokļus pilnībā “pārnes” uz patērētāju, ietverot nodokli patēriņa preces vai pakalpojuma pārdošanas cenā. ES pēdējos gados nodokļu politika ir virzīta uz netiešo nodokļu palielināšanu(bagātais maksā vairāk).Tātad tiešie nodokļi atšķiras no netiešajiem ne vien pēc to iekasēšanas īpatnībām, bet arī pēc to ietekmes uz uzņēmumu finansiāli-ekonomiskās darbības rādītājiem. Latvijā pie tiešajiem nodokļiem var pieskaitīt: uzņēmumu ienakuma nodokli; iedzīvotāju ienākuma nodokli; sociālās apdrošināšanas maksājumus (nodokli); īpašuma nodokli; nekustamā īpašuma nodokli. Pie netiesajiem nodokļiem pieskaita: PVN, akcīzes un muitas nodokli. Tomēr jāņem vērā, ka šāds sadalījums ir nosacīts, jo daži nodokļu veidi, piemēram, dabas resursu nodoklis pēc vienām pazīmēm varētu būt tiesais nodoklis, bet pēc citām – netiešais nodoklis.

Valsts nodokļi un tiem atbilstošie likumi:1) Iedzīvotāju ienākumu nodoklis “Par iedzīvotāju ienākumu nodokli”2) Uzņēmumu ienākumu nodoklis “Par uzņēmumu ienākumu nodokli”3) PVN “Par PVN”4) Sociālās apdrošināšanas nodoklis “Par sociālās apdrošināšanas nodokli”5) Akcīzes nodoklis “Par akcīzes nodokli” “Par akcīzes nodokli naftas produktiem” un pārējie

6) Muitas nodoklis “Par muitas nodokli”7) Dabas resursu nodoklis “Par dabas resursu nodokli”8) Nekustamā īpašuma nodoklis “Par nekustamā īpašuma nodokli”9) Izložu un azartspēļu nodoklis “Par izložu un azartspēļu nodokli”

Valsts nodevas : transporta līdzekļu ikgadējā nodeva ostas un kuģošanas nodeva lidostas nodeva muitas nodeva izložu un azartspēļu nodeva

Priekšnodoklis - summa, ko ar PVN apliekamā persona samaksājusi kā PVN saskaņā ar PVN nodokļa rēķiniem par precēm un pakalpojum. ko tā iegādājusies vai saņēmusi savas saimn. darbības apdrošināšanaiAtbildība par nodokļu likuma pārkāpšanu:

1. Nodokļu, kā arī citu budžetā ieskait. Nokavēto maksāj. (arī soda naudu) tiek palielināta atbilstoši LB notektai refinansēšanas likmei ka-vējuma periodā. No laikā nenomaksātā pamatparāda 0,05 procenti par katru nokavēto dienu, ja konkrētā nod. Likumā nav noteikts citādi.

2. Ja, nod.maks. pārkāpdams nod.lik. prasības nod. Administrācijai iesniegtās deklarācijas vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļu bāzi (ar nod. Apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nod. Summu, nod.admin. Aprēķina un par labu budžetam no nod. maksātāja piedzen samazināto nod. summu un soda naudu tās apmērā , ja konkrēto nod.likumos nav paredzēts citādāks soda naudas apmērs.

3. Ja nod.maks.sistemātiski neiesniedz nod. administr. nod. Likumos noteiktos pārskatus, deklarācijas vai nod.aprēķinus un tai nav inform. Par šā maksātāja darbību vai ja tas ļaunprātīgi izvairās no nod. maksāš. Pēc nod.administr. priekšlikuma konkrētais uzņēmums vai organ. Tiek izslēgta no LR uzņēm. Reģistra.

Efektīvās nodokļu sistēmas kritēriji:Izpildīt prasības nodokļu administrēšanas un muitas jomā, lai Latvija varētu iestāties Eiropas Savienībā. Uzlabot muitas un nodokļu saistību izpildi un kontroli. Izveidot mūsdienīgu organizāciju, kuras uzmanības centrā būtu klients. Uzlabot darba efektivitāti un pakalpojumu kvalitāti. Nodrošināt sabiedrības un uzņēmumu aizsardzību. Veicināt darbinieku profesionālo izaugsmi.Latvijas vēlme integrēties Eiropas Savienībā ir galvenais faktors, kas ietekmē VID tālāko attīstību. Latvijas Nacionālā programma integrācijai Eiropas Savienībā paredz:

muitas un nodokļu adminstrēšanas strukturālo reformu; izstrādāt korupcijas un krāpšanas apkarošanas standartus; nodrošināt kontroli pār kontrabandas preču, ieroču, narkotiku un radioaktīvo vielu

nelikumīgu ievešanu; aizsargāt ekonomiskās intereses, apturot nelegālu importa un eksporta plūsmu; saskaņot ar nodokļiem apliekamo bāzi un likmes, lai nodrošinātu ekonomisko attīstību un

panāktu no nodokļu ieņēmumu viedokļa pēc iespējas neitrālāku attieksmi pret starptautisko tirdzniecību;

ieviest ES PVN reģistrācijas sistēmu un ES PVN informācijas apmaiņas sistēmu (VIES), lai varētu salīdzināt datus par starptautiskajiem darījumiem;

ieviest standartus, kas nodrošinātu Latvijas nodokļu likumdošanas un administrēšanas atbilstību ES normām;

izglītot VID darbiniekus, iepazīstinot viņus ar ES standartiem atbilstošām procedūrām un to izpildi.

Fiskālā politika - ir valsts izdevumu un nodokļu sistēmas izmantošana ar mērķi, lai ietekmētu kopējā pieprasījuma līmeni ekonomikā.

Fiskālo politiku var izmantot gan kopējā pieprasījuma stimulēšanai, lai sekmētu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātības palielināšanu, gan arī kopējā pieprasījuma samazināšanai, ja ir nepieciešams ierobežot ekonomikas izaugsmi un inflācijas tempu. Valdība var izmantot fiskālo politiku, lai piešķirtu nodokļu atvieglojumus uzņēmējiem, kas šo summu investē jaunu uzņēmumu un iekārtas iegādē, vai arī esošās ražošanas paplašināšanā.

Lai nodrošinātu makroekonomisko stabilitāti, valdība izmanto šādus fiskālās politikas instrumentus:

valsts izdevumus sabiedrisko preču un pakalpojumu iegādei; transfertmaksājumus; nodokļu likmes.

Pastāv divi fiskālās politikas veidi: diskrecionārā un nediskricionārā politika.Diskrecionārā fiskālā politika ir valdības apzināta rīcība, lai, manipulējot ar valsts izdevumiemun un nodokļiem,

mainītu nacionālās ražošanas reālo apjomu, palielinātu nodarbinātību, kontrolētu inflācijas tempu, stimulētu ekonomikas izaugsmi.

Savukārt diskrecionārā fiskālā politika iedalās: stimulējošā jeb ekspansīvā, stingrā jeb restriktīvā politikā.

Otrs fiskālās politikas veids ir nediskrecionērā fiskālā politika, kas tiek īstenota automātiski vai ar iekšējiem stabilizatoriem. Ekonomikā automātiskie vai iekšējie stabilizatori ir bezdarbnieku pabalsti, progresīvās nodokļu likmes u.c., kas reaģē uz iekšzemes kopprodukta izmaiņām un ietekmē kopējo pieprasījumu. Piemēram, ekonomikas lejupslīdes periodos samazinās produkcijas izlaide un iedzīvotāju nodarbinātība. Ienākumi un nodokļu maksājumi budžetā kļūst mazāki, jo nodokļu maksātāji automātiski tos maksā pēc zemākām likmēm, bet bezdarbnieki tos vispār nemaksā. Toties palielinās pabalsti bezdarbniekiem, jo pieaug bezdarbs, kas automātiski rada Valsts budžeta deficītu. Ekonomikas uzplaukuma periodos, pieaugot ienākumiem, pieaug nodokļu maksājumi, jo automātiski pieaug arī nodokļu likmes . Līdz ar to samazinās Valsts budžeta deficīts, un budžetā veidojas pārpalikums. Nodokļu maksājumu pieaugums automātiski samazina arī izdevumus personiskam patēriņam un nepieļauj ekonomikas pārkarsēšanu.

Stimulējošā fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek veikti, lai novērstu ekonomikas lejupslīdi, kā arī sekmētu valdošo partiju uzvaru vēlēšanās. Īstenojot stimulējošo fiskālo politiku, valdība var iedarboties uz ekonomiku, izmantojot šādus pasākumus:

valsts izdevumu palielināšanu, vai nodokļu samazināšanu; vai arī abus pasākumus vienlaikus.

Stingra fiskālā politika ir valdības pasākumu kopums, kas tiek veikti, lai ierobežotu ekonomisko aktivitāti tās virsotnes fāzē. Šajā gadījumā valdība var iedarboties uz ekonomiku, izmantojot šādus pasākumus:

vai nu nodokļu likmju paaugstināšanu, vai arī valdības izdevumu samazināšanu, vai arī abus pasākumus vienlaikus.

Budžeta deficītsRodas gadījumos, ja valsts izdevumi pieaug straujāk nekā ieņēmumi noteiktā laika periodā. Turklāt, ja valsts izdevumi ir mazāki nekā ieņēmumi, tad veidojas budžeta pārpalikums. Līdzsvarots budžets ir tad, ja valsts izdevumi ir vienādi ar ieņēmumiem. Tiek uzskatīts, ka makroekonomiskā stabilitāte tiek nodrošināta, ja ikgadējais Valsts budžeta deficīts nepārsniedz 3% no IKP. Arī saskaņā ar Māstrihtas līgumu šāds kritērijs ir jāievēro attiecībā uz valsts budžeta deficītu ES valstīm, lai tās iegūtu tiesības piedalīties Eiropas Monetārajā Savienībā.

Budžeta deficīta segšanas avoti: valsts aizņēmumi. Tie var būt kā iekšējie (parādzīmes, aizņēmumi no komercbankām,

dažādas parādsaistības, kuras apņemas segt valdība u.c.), tā arī ārējie (1. Ilgtermiņa parāds; kredīti, kuru atmaksas termiņš ir ilgāks par gadu un kurus ņēmusi vai garantējusi valdība un pašvaldības, kā arī kredīti, kurus bez valsts garantijām saņēmušas bankas, uzņēmumi vai iedzīvotāji; 2. SVF līdzekļi, kurus saņēmusi valsts konkrētu mērķu īstenošanai – nacionālās valūtas stabilizācijai un ekonomikas pārstrukturēšanai; 3. īstermiņa parāds. To veido kā valsts, tā arī privātie aizņēmumi.

naudas emisija.

Nauda, tās funkcijas, formas. Bankas, banku sistēmas darbība: centrālā banka, komercbankas. Naudas piedāvājums, naudas veidi. Naudas pieprasījums. Līdzsvars naudas tirgū, procenta likme. Monetārā politika, tās būtība, instrumenti, veidi.

Nauda, tās funkcijas, formas.Latvijas nacionālā naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu. Lats ir vienīgais likumīgais

maksāšanas līdzeklis Latvijā. Izlaist nacionālo naudu – banknotes un monētas ir tiesības vienīgi Latvijas Bankai, kura nosaka arī naudas zīmju aprakstu, numurēšanu, reģistrāciju un monetāro segumu.

Pakāpeniska latu banknošu un monētu atgriešanās apritē noritēja kopš 1993. gada, kad 5 martā tika laista apgrozībā pirmā atjaunotā lata naudas zīme – 5 latu banknote. Naudas reforma valstī tika pilnīgi pabeigta 1998. gada 20. jūlijā, kad apgrozībā laida 500 latu banknoti. Līdz ar to pašlaik apgrozībā ir papīra naudas zīmes ar nominālvērtību 5, 10, 20, 50, 100, 500 latu un monētas ar nominālvērtību 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu un 1, 2 un 100 latu.

Jebkurā ekonomikā strādā naudas resursu vai līdzekļu tirgus.Naudas resursu tirgus dalās:

1) naudas tirgus – apskata īstermiņa procesā nauda apgrozībā īstermiņa kredīti2) kapitāla tirgus- apskata ilgtermiņa procesā vērtspapīru tirgus (fondu tirgus) ilgtermiņa kredītu tirgus

Nauda apgrozībā tiek vērtēta: skaidra nauda beztermiņa depozīti

Naudas tirgū nauda ir kā prece, ar naudu ekonomikā saprot valsts likumdošanā noteikto abstrakto vērtības vienību, kuru izmanto visu citu priekšmetu vērtības noteikšanai.

Nauda ir specifiska prece, kuras lietošanas vērtība ļauj izmantot naudu kā visu pārējo preču un vērtību ekvivalentu. Tieši šī specifiskā vērtība ļauj naudai pildīt naudas funkcijas:

1. nauda kalpo par apgrozījuma vai maiņas līdzekli;2. vērtības mērs. Naudas piedalās cenu veidošanā;3. uzkrāšanas līdzeklis.

Skaidrā nauda ir monētas, papīra nauda. Monētas ir 5-6% no skaidrās naudas apgrozībā. Latvijā ir viena no tām pasaules valstīm, kurās skaidro naudu izmanto visai plaši, t.i. ap 30% no plašās naudas.

Bezskaidra nauda ir čeki, vekseļi, saistību dokumentu veidā esošā nauda. Pastāv arī elektroniskā nauda – norēķinu kartes.

Lai gan skaidrās naudas apjoms apgrozībā, ekonomikas izaugsmei turpinoties, pastāvīgi palielinās bezskaidrās naudas norēķinu attīstība (banku un mazumtirdzniecības karšu, elektronisko, interneta u.c. bankas pakalpojumu izmantošana) aizvien samazina skaidrās naudas lomu kopējā naudas apritē

Naudu vērtē kā preci naudas tirgū. Ar naudas cenu saprot % likmi, tā ir vidējā no īstermiņa kredīta procentiem un depozīta procentiem.

Bankas, banku sistēmas darbība: centrālā banka, komercbankasNo ekonomikas puses banku sistēma pilda 2 funkcijas:

1. banka spēj akumulēt t.i. savākt līdzekļus, kuri ir brīvi uz doto brīdi ekonomikā;

2. banku sistēma var tālāk piedāvāt naudu ekonomikai.No vienas puses uzskata, ka ekonomikā ir dalībnieki, kuriem ir brīvie līdzekļi un kurus šie

dalībnieki var ievietot bankā. Brīvie līdzekļi: ja nav iesaistīti naudas līdzekļu apgrozījumā; ja naudas līdzekļi tiek uzkrāti; akciju, obligāciju izlaišana; valsts budžeta līdzekļi; apdrošināšanas fondu rezerves; sabiedrisko organizāciju līdzekļi; mājsaimniecību uzkrājumi; pašu banku naudas fondi un peļņa.

Savukārt no otras puses ir dalībnieki, kuriem ir nepieciešama nauda. Banku sistēma atrisina šīs abas problēmas.

Banka veic starpnieka lomu tirgū.Finansu tirgū atkarībā no tā, kā notiek līdzekļu piesaistīšana un atdošana, tiek izdalīts:a) tiešie finansējuma mehānismi (saistās galvenokārt ar vērtspapīriem):

aa)kapitāla finansējums (akcijas)ab)aizņēmuma finansējums (obligācijas)

b)netiešie finansējuma mehānismi (saistās ar finansu starpniecību)

Finansu starpnieku klasifikācija:a)banku sistēma (pieņem noguldījumus)

aa)centrālā banka;ab)komercbankas;ac)krājaizdevus sabiedrības.

b)apdrošināšanas sistēma (pieņem iemaksa prēmiju veidā)ba)apdrošināšanas kompānijas;bb)pensiju fondi.

c)investīciju sistēma (emitē vērtspapīrus)ca)investīciju fondi;cb)finansu kompānijas;cc)trasta kompānijas.

Visa iepriekšējā klasifikācija attiecas uz netiešo finansējuma mehānismu, jo tā:

a) akumulē naudu no tiem, kam ir brīvie līdzekļi;b)dod naudu tiem, kam tās nav.

Mūsdienās gandrīz visās attīstītās valstīs ir izveidota divlīmeņu banku sistēma. Abu līmeņu bankām ir atšķirīgas funkcijas un darbības raksturs. Tiek izdalīti šādi līmeņi:

Pirmais līmenis. Pie pirmā līmeņa pieder centrālā jeb emisijas banka. Latvijā centrālās bankas funkcijas pilda Latvijas Banka, kura nodibināta 1922. gada 19. novembrī, bet atjaunota 1990. gada 2. martā;

Otrais līmenis. Pie otrā līmeņa pieder bankas un ikredītiestādes tādas kā, komercbankas, krājbankas, krājaizdevu sabiedrības, apdrošināšanas kompānijas, sociālās apdrošināšanas un pensiju fondi, vērtspapīru turētājkompānijas un lombardi.

Centrālā banka/Latvijas bankaLatvijas Banka ir vienīgā, kurai ir tiesības izlaist nacionālo naudu – banknotes un monētas.

Centrālā banka pilda vairākus uzdevumus ekonomikā:a)naudas apgrozības uzturēšana valstī;b)naudas politikas veidošana un realizācija, ar mērķi nodrošināt KP ražošanu pie

zemas inflācijas un optimāla bezdarba;c)banku sistēmas stabilas darbības nodrošināšana.

Šos uzdevumus centrālā banka pilda, veicot funkcijas:1) Nacionālās valūtas emisija, ar kuru var regulēt naudas politiku un var segt budžeta

deficītu;2) Valsts zelta un ārvalstu valūtu rezervju veidošana. Nacionālās valūtas nodrošināšanai tiek

izmantots zelts, ārvalstu valūta, ražošanas apjomi Rezerves ir arī valsts maksājumu bilances nodrošinājums;

3) Ārvalstu valūtu konvertēšana, ar kuru centrālā banka var regulēt savas valsts valūtas apgrozību;

4) Latvijas Banka ir Saeimas un Ministru kabineta konsultante naudas politikas un citos ar Latvijas bankas uzdevumu veikšanu saistītos jautājumos. Latvijas bankai ir tiesības saņemt no Finansu un kapitāla tirgus komisijas un citām valsts un valsts pārvaldes institūcijām savu uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju;

5)Latvijas banka organizē un nodrošina norēķinu un maksājumu sistēmu darbību Latvijā. Norēķini starp bankām Latvijas Republikā tiek veikti, izmantojot šo banku korespondējošos kontu Latvijas Bankā;

6)Latvijas Bankai var būt savi uzņēmumi un organizācijas, kas nepieciešamas bankas uzdevumu veikšanai, darbinieku kvalifikācijas celšanai un darbības nodrošināšanai. Taču Latvijas Banka nevar piedalīties uzņēmējdarbībā.

LB likvidē ar Saeimas lēmumu.LB pārvalda bankas padome un valde. Bankas padomes sastāvā ir 8 cilvēki, bankas

prezidents, viņa vietnieks un 6 padomes locekļi. Bankas padomi vada bankas prezidents vai viņa vietnieks. Latvijas Bankas prezidentu, pēc ne mazāk kā desmit deputātu ierosinājuma, ievēlē amatā Saeima, aizklāti balsojot.

Centrālās bankas darbs ar valdību kā klientu un komercbankām:1)centrālā banka var izsniegt kredītus komercbankām.

(Kopš 1998.g. 26/10/98 nevar izsniegt īstermiņa kredītus komercbankām).2)centrālā banka veic operācijas naudas tirgū:

2.1.)veic savu klientu kreditēšanu;

2.2.)veic operācijas ar ārvalstu valūtu un operācijas ar valsts parādzīmēm (centrālā banka nevar piedalīties primārajā izsolē).

KomercbankasLatvijas komercbanku darbību regulē 1995. Gadā pieņemtais Kredītiestāžu likums. Tas

paredz, ka kredītiestāde ir uzņēmējsabiedrība, kas dibināta, lai pieņemtu noguldījumus un citus atmaksājamos līdzekļus un savā vārdā izsniegtu kredītus. Tās ir tiesīgas veikt šādas operācijas:

Piesaistīt noguldītāju naudu un citus atmaksājamos līdzekļus, izsniegt aizdevumus;

Veikt skaidras un bezskaidras naudas maksājumus; Izlaist un apkalpot skaidras un bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļus; Pirkt un pārdot čekus, vekseļus, sertifikātus, ārvalstu valūtu, finansu līgumus un

vērtspapīrus; Veikt uzticības (trasta), finansu līzinga operācijas; Izsniegt garantijas un galvojumus; Glabāt un pārvaldīt vērtspapīrus un citas vērtības, kā arī veikt citus banku

darījumus.Visas bankas operācijas dalās pasīvās un aktīvās operācijās. Ar pasīvo operāciju palīdzību

bankas iegūst apgrozāmos līdzekļus, bet ar aktīvo operāciju palīdzību tās iegūtos līdzekļus sadala.Piesaistītos līdzekļus var iedalīt:

Beztermiņa līdzekļi. Šie līdzekļi piedalās naudas apgrozībā. Līdzekļi, kas piesaistīti uz noteiktu laiku – termiņu. Šie līdzekļi norēķinos

nepiedalās.Pašu kapitālu vērtē, kā drošību un garantiju pārējiem piesaistītajiem līdzekļiem.Aktīvi ir:

Kredīti; Valsts vērtspapīri; Akcijas, vekseļi, sertifikāti; Pamatlīdzekļi.

Finansu un kapitāla tirgus komisijaKredītiestādes, to nodaļas (filiāles) un pārstāvniecības. Savu darbību Latvijā var uzsākt tikai pēc Finansu un

kapitāla tirgus komisijas izsniegtas licences saņemšanas un reģistrācijas noteiktajā kārtībā.Kredītiestāžu licenču izsniegšanas kārtību, kā arī ar banku darbību saistītos ierobežojumus

nosaka Finansu un kapitāla tirgus komisija.Finansu un kapitāla tirgus komisija pārbauda kredītiestādes dibinātāju identitāti, bet, ja

kredītiestādes dibinātāji ir juridiskas personas – ziņas par to dibinātājiem un īpašniekiem.Finansu un kapitāla tirgus komisija var atsaukt kredītiestādes licenci.Finansu un kapitāla tirgus komisija ir tiesīga pieprasīt no kredītiestādes un ar to

saistītajiem uzņēmumiem konsolidētus pārskatus, kuru sagatavošanas un iesniegšanas kārtību un termiņus nosaka Finansu un kapitāla tirgus komisija.

Kredītiestādes gada pārskatu pārbauda Finansu un kapitāla tirgus komisijas apstiprināts auditors. Ja šāda pārbaude nav veikta, kredītiestādes akcionāru pilnsapulcei gada pārskatu aizliegts apstiprināt.

Kredītiestādes likvidāciju var veikt: 1)saskaņā ar kredītiestādes akcionāru (biedru) pilnsapulces lēmumu (pašlikvidācija);2)saskaņā ar tiesas nolēmumu;3)bankrota gadījumā.Aizliegts likvidēt kredītiestādi, lai veiktu tās reorganizāciju.

Naudas piedāvājums, naudas veidiNaudas piedāvājumu saprot, kā naudas līdzekļu summu, kuru var izmantot norēķinos par

precēm un pakalpojumiem. Naudas piedāvājumus veido naudas daudzumu apgrozībā. Visus naudas līdzekļus var iedalīt šaurajā un plašajā naudā. Naudas piedāvājums sastāv no šaurās naudas. Šauro naudu, tas ir naudas piedāvājumu veido :

visa apgrozībā esošā skaidrā nauda – metāla monētas un papīrnaudas zīmes; beztermiņa naudas noguldījumi norēķinu kontos, kas glabājas dažādās

kredītiestādēs un kuru noguldītājs uz pirmo pieprasījumu var izņemt.Šaurajā naudā tiek ietverta tā nauda, kuru nekavējoties var izlietot norēķinu veikšanā, t.i., kurai ir

augsta likviditātes pakāpe. Ar naudas likviditāti ekonomikā saprot to, cik ātri nauda var kļūt par reālu maksāšanas līdzekli.

Skaidro naudu sauc arī par valsts saistībām naudas tirgū, bet beztermiņa noguldījumus par komercbanku saistībām jeb banku naudu.

Plašā nauda sastāv no šaurās naudas un: termiņnoguldījumi; īstermiņa valsts vērtspapīri; krājnoguldījumi; lielie termiņnoguldījumi; valsts izlaistie vērtspapīri.Centrālā banka, lai kontrolētu un regulētu naudas piedāvājumu valstī, izmanto dažādus instrumentus: Valsts vērtspapīru pirkšana vai pārdošana atklātā naudas tirgū..Operācijas ar vērtspapīriem naudas tirgū nozīmē, ka centrālā banka pērk un pārdod valsts vērtspapīrus otreizējā tirgū, lai regulētu naudas īstermiņa piedāvājumu vai procentu likmes. Ja centrālā banka pārdod valsts vērtspapīrus, lai samazinātu naudas piedāvājuma pieaugumu, tad procenta likmēm ir tendence palielināties. Ja centrālā banka pērk valsts vērtspapīrus, lai palielinātu naudas piedāvājumu, tad procenta likmēm ir tendence samazināties. Refinansēšanas likmes mainīšana jeb aizdevuma diskonta likmju samazināšana vai palielināšana.Naudas daudzums apgrozībā palielinās vienmēr, kad notiek kredīta izsniegšana. Naudas apjoms pieaug neatkarīgi no tā, vai kredītu izsniedz skaidrā naudā vai arī to ieskaita saņēmēja norēķinu kontā. Līdz ar to banka ar kredīta palīdzību rada tā saucamo bankas naudu, tādējādi veicot daudzkārtēju naudas apjoma palielināšanu. Tas savukārt ietekmē cenas, inflāciju, nodarbinātību un citas ekonomiskās parādības. Tādēļ centrālā banka regulē naudas piedāvājumu ar refinansēšanas procentu likmes palīdzību.. Centrālā banka piešķir īstermiņa aizdevumus kredītiestādēm, nosakot tām noteiktu procenta likmi. Ja ir nepieciešams samazināt naudas daudzumu apgrozībā, centrālā banka palielina kredītu procenta likmi. Pieaugot refinansēšanas likmei, komercbankas samazinās aizņēmumus centrālajā bankā. Refinansēšanas likme kalpo kā bāzes likme visai Latvijas finansu sistēmai. Ja tā ir zemāka nekā starpbanku tirgus likme, tad tas var sekmēt kredītu procenta likmju līmeņa samazināšanos, lai sekmētu investīcijas tautsaimniecībā. Pašlaik refinansēšanas likme ir 3,5%. Komercbanku un citu kredītiestāžu obligāto naudas rezervju normas mainīšana.Ja centrālā banka palielina šo normu, tad naudas reizinātājs samazinās, līdz ar to samazināsies arī kredīta izsniegšanas iespējas. Tas galarezultātā noved pie mazāka naudas piedāvājuma. Un otrādi.Jānorāda, ka centrālā banka, izmantojot minētos instrumentus, var ievērojami regulēt naudas piedāvājumu, bet ne pilnīgi.

Naudas piedāvājums sastāv no t.s. šaurās naudas.

Visus naudas resursus sadala pēc likviditātes no augšas uz leju likviditāte samazinās1)šaurā nauda M1 = skaidrā nauda + pieprasījuma jeb beztermiņa depozītiTas ir naudas piedāvājums, nauda apgrozībā (MS).2)plašā nauda M2 = M1 + termiņa depozīti + krājnoguldījumi + lielie beztermiņa noguldījumi + vērtsp. + ražošanas iekārtas un zeme

Nauda tiek sadalīta pēc likviditātes. Šaurajā naudā ir naudas veidi, kuriem ir visaugstākā likviditāte.Skaidro naudu sauc arī par valsts saistībām valsts tirgū, bet beztermiņa depozītus sauc par komercbanku saistībām vai banku naudu.Pastāv 2 naudas veidi

1)šaurā nauda/ naudas tirgusskaidra nauda + pieprasījuma jeb beztermiņa depozīti2)plašā nauda/ finansu tirgusM2X – plašā nauda = skaidra nauda bez atlikumiem banku kasēs + bezterm. un termiņu depozīti. Netiek ņemti vērā krājdepozīti.X – reizinātājs jeb multiplikators. To izmanto Latvijas banku naudas sistēmas apskatos.

Naudas piedāvājumu sauc MS = M1. To saista ar šauro naudu a)skaidrā nauda b)pieprasījuma depozīti.Beztermiņa depozīti – spēja radīt naudu, banku naudas veidošanās process.Bankas naudas pieaugums = (ir vienāds) virsrezervju/pārpalikumu pieaugumsVirsrezerves =(ir) faktiskās rezerves no beztermiņa noguld. – (mīnuss) obligātās rezervesFaktiskās rezerves vērtē - ja bankā palielinās beztermiņa noguldījumi, banka daļu naudas var aizdot kā īstermiņa aizdevumus klientiem. 20%-25% apjomā bez īpaša kaitējuma klientiem, kuriem ir beztermiņa noguld.20%-25% šīs ir faktiskās rezerves.Obligātās rezerves =(ir) beztermiņa noguldījumi * oblig. Rezerves norma20%-25% - (mīnuss) ORN=(ir) virsrezervesRodas spējas radīt papildu naudu.Bankas spēja radīt naudu =(ir) 1.bankas virsrezerves * naudas multiplikatorsMm = 1/(dalīts)ORN. Tas ir naudas multiplikators. To rēķina, kā apgriezti proporcionālu obligātāi rezervju normai.Latvijā multiplikators. Mm=M2X/(dalīts) naudas bāze jeb M0

Naudas bāze = skaidra naudas apgroz.+ komercbanku obligātās rezerves centrālajā bankā.

Naudas tirgus modelis

RŠaurās naudas Cena ir dep. Likme –Kred. Likm (īst.

M - naudas daudzums apgrozībā M1

Naudas apgrozījums un naudas piedāvājums ir konstants lielums. M1=skaidrā nauda (CB tieši nosaka) + beztermiņa noguldījumi (regulē netieši ar monetāro politiku).

Naudas pieprasījums

Ar naudas pieprasījumu saprot naudas daudzumu, kas nepieciešams saimnieciskajām vienībām un mājsaimniecībām, lai veiktu darījumus, kā arī, lai paturētu naudu kā daļu no saviem aktīviem. (Naudas pieprasījumu vispirms nosaka naudas kā apgrozības līdzekļa funkcijas pildīšana. Nauda ir vajadzīga mājsaimniecībām, lai samaksātu par preču pirkumiem vai saņemtajiem pakalpojumiem, uzņēmumiem, lai izmaksātu strādniekiem darba algas, samaksātu par preču piegādi un citiem darījumiem.)Naudas pieprasījumu sadala 2 daļās:

Darījumu nauda (pieprasījums no darījumu puses). Ar darījumiem saprot visus pirkšanas un pārdošanas aktus, kas notiek gada laikā saistībā ar kopproduktu. Pieprasījums pēc naudas palielinās kopā ar nominālo ienākumu: augstāki ienākumi nozīmē, ka nopirkto preču vērtība būs lielāka, kas savukārt nozīmē, ka arī darījumu vērtība būs lielāka. Faktiski, naudas pieprasījums palielinās proporcionāli ražošanas apjoma nominālai vērtībai P x Q, ja cenas dubultojas, pārējiem apstākļiem paliekot nemainīgiem, tad cilvēkiem būs nepieciešams divreiz lielāks naudas daudzums, lai piedalītos darījumos;

Spekulatīvā nauda (pieprasījums no spekulatīvās puses). Šī ir tā daļa, ko vēlas paturēt kā savus īpašumus. Var spekulēt uz likmēm.

1. Naudas pieprasījumu vispirms nosaka naudas kā apgrozības līdzekļa funkcijas pildīšana. Nauda ir vajadzīga mājsaimniecībām, lai samaksātu par preču pirkumiem vai saņemtajiem pakalpojumiem, uzņēmumiem, lai izmaksātu strādniekiem darba algas, samaksātu par preču piegādi un citiem darījumiem. Darījumu veikšanai nepieciešamais naudas daudzums ir vienlīdzīgs valstī gada laikā ražotajam nominālajam iekšzemes kopproduktam. Naudas pieprasījums pieaugs, ja palielināsies ražoto preču un pakalpojumu apjoms, to cenas. Tas nozīmē, ka apgrozībā nepieciešamās naudas daudzums mainās atkarībā no nominālā iekšzemes kopprodukta – naudas izteiksmē – izmaiņām.M x v = P x QM – naudas daudzums apgrozībā;v – naudas aprites ātrums (tas parāda cik reizes gadā apgrozās viena naudas vienība);P – vidējais preču un pakalpojumu cenu līmenis;Q – saražoto preču daudzums tautsaimniecībā.Formula M (MD) = P x Q / v tiek pielietota, lai aprēķinātu nepieciešamo naudas daudzumu.Pārveidojot iepriekšējo formulu, var noteikt preču cenu līmeni:

P = M x v / Q Redzam, ka preču cenu līmenis ir tieši proporcionāls naudas daudzumam apgrozībā, ievērojot naudas vienības apgrozības ātrumu, bet apgriezti proporcionāls piedāvāto preču daudzumam. Piemēram, ja pieaug naudas daudzums apgrozībā, bet pārējie lielumi paliek nemainīgi, tad notiek preču cenu pieaugums. Savukārt, ja preču un pakalpojumu cenas pieaug, tad naudas vienības pirktspēja pazeminās, tas nozīmē, ka apgrozībā ir nepieciešams lielāks naudas daudzums to pašu preču un pakalpojumu pirkšanai. Piemēram, ja preču cenas pieaug divas reizes, tad naudas pirktspēja samazinās divas reizes. Un otrādi. Tātad naudas vienības pirktspēja ir atkarīga kā no preču cenu līmeņa, tā arī no papīra naudas daudzuma apgrozībā. Apgrozībā vienmēr ir ierobežots naudas daudzums. Ja netiek ievērots naudas daudzums apgrozībā, tad tas noved pie tā, ka pieaug preču cenas, samazinās naudas vienības pirktspēja un rodas inflācija. Tas liecina, ka sabiedrība sāk patērēt vairāk nekā spēj saražot.

2. Naudas pieprasījumu nosaka arī naudas kā uzkrāšanas līdzekļa funkcijas pildīšana. Kā zināms, iedzīvotāji savu naudu var izmantot ne tikai preču un pakalpojumu iegādei, bet arī ieguldīt kādā no aktīviem, kas dod procentu maksājumus. Piemēram, cilvēki var iegādāties obligācijas, akcijas un cita veida vērtspapīrus, noguldīt naudu uz noteiktu termiņu kādā no

kredītiestādēm. Naudas izlietošanas nolūks ir atkarīgs no procenta likmes. Tāpēc naudas pieprasījums mainās apgriezti proporcionāli procentu likmei.

Šajā grafikā procentu likme nozīmē dažādu aktīvu un aizdevumu procentu likmju apkopojumu, tas ir, tā raksturo gan akciju, obligāciju, gan arī naudas aizdevumu procentus. Ja procentu likme ir augsta, tad ir izdevīgi naudu noguldīt bankās un otrādi. Ja tā ir zema, tad pieaug naudas pieprasījums. 3. Naudas pieprasījums ir atkarīgs no banku spekulatīvajiem darījumiem. Bankas lielākas peļņas

iegūšanas nolūkos veic arī netiešas operācijas, piemēram, tās pērk un pārdod vērtspapīrus, ārzemju valūtu u.c. Šie darījumi arī ietekmē naudas pieprasījumu.

Secinājumi: Naudas pieprasījuma apjoms ir atkarīgs, pirmkārt, no nominālā iekšzemes kopprodukta izmaiņām. Ja tas pieaug, palielinās iedzīvotāju ienākumi, tas rada lielāku naudas pieprasījumu. Un otrādi, ja tas samazinās, tad iedzīvotāju ienākumi un naudas pieprasījums arī kļūst mazāks. Otrkārt, naudas pieprasījumu ietekmē cenu izmaiņas un, treškārt, procentu likme un banku spekulatīvie darījumi.Procentu likmes ietekme parādās slīdot pa līkni, bet Y pārbīda pašu līkni.

Līdzsvars naudas tirgū, procentu likme

Līdzsvars naudas tirgū veidojas, kad naudas piedāvājums (MS) ir vienāds ar naudas pieprasījumu (MD). MS R- procentu likme, RI - procentu likme līdzsvara punktā

R

RI

M (naudas daudzums apgrozībā) M1

1. Ja naudas piedāvājums (MS) paliek konstants lielums.

R MS R – procentu likmeM – naudas daudzums apgrozībā

R2

R0

R1

MD

MD1

MD0

MD2

M

Ja ekonomikas attīstības līmenis uzlabojas IKP palielinās, tad arī naudas pieprasījums palielinās un palielinās procentu likmes.

2. Ja naudas piedāvājums (MD) paliek konstants – stagnācija.

R- procentu likmeR M- naudas daudzums apgrozībā

R2

R0

R1

Ja centrālā banka palielina naudas piedāvājumu, tad samazinās procentu likmes. Tā tiek dēvēta par stimulējošo naudas politiku. Turpretī, ja centrālā banka samazina naudas piedāvājumu, tad procentu likmes paaugstinās un to dēvē par kavējošo naudas politiku.Shēmā ir redzams, ka pieaugot naudas piedāvājumam, taisne (MS0) novirzās pa labi (MS1). Un otrādi. Ja naudas piedāvājums samazinās, tad rodas naudas iztrūkums un taisne (MS0) novirzās par kreisi (MS2).Naudas piedāvājuma samazināšanās gadījumā veidojas īslaicīgs naudas trūkums. Tas bremzē ekonomikas izaugsmi, un ir šķērslis preču maiņai. Savukārt naudas piedāvājuma palielināšanās rezultātā procentu likme samazinās, rodas naudas pārpalikums un inflācija. Kā viena, tā arī otra parādība nelabvēlīgi ietekme iedzīvotāju labklājību. Lai nodrošinātu naudas apgrozības stabilitāte, mūsdienās valsts veic tās regulēšanu un kontroli.

MONETĀRĀ POLITIKAMonetārā politika ir investīciju stimulēšana ar nodokļiem.MP (naudas politika) attiecas tikai uz naudas tirgu. Naudas tirgus ir neliela daļa no finansu tirgus sistēmas.

Finansu tirgus:1.Naudas tirgus – resursi – tiek vērtēti īstermiņa resursi (līdz gadam), veidojas naudas

apgrozījums kā īstermiņa kustība.2.Kapitāla tirgus – parādās kapitāla apgrozījums kā ilgtermiņa kustība-

a)ilgtermiņa kredīta tirgus – pilnībā tiek nodalīti no tirgus (naudas)b)vērtspapīru tirgus

Finansu tirgu iedala pēc resursu laika. Naudas tirgus ir īstermiņa resursi (līdz 1.g.). Naudas tirgū veidojas apgrozījums kā īstermiņu resursu kustība.Finansu tirgus:

1.Tiešie mehānismi– vērtē saistībā ar vērtspapīru tirgu – zin kam nonāks nauda2.Obligācija kā aizņēmuma veids3.Netiešie finansējumabbmehānismi – kad piedāvājot naudu, nezin kam naudas tiks., parādās

vesela sistēma, ko sauc par starpnieku finansu sitēmā – bankas, apdrošināšana, investīciju fondi.MP attiecas tikai uz naudas tirgu.MP ir tāda politika valstī, kad tiek ietekmēts naudas daudzums apgrozībā. Naudas daudzums apgrozībā ir naudas tirgū. Nodarbojas ar to Centrālās bankas.

MD

MS1MS0MS2

M12 M10 M11 M

Naudas tirgus raksturojas ar un naudas tirgus darbībā centrālā banka ietekmē:1.Naudas pieprasījums – MD2.Naudas piedāvājums – MS – ietekmēs naudas daudzumu apgrozībā

MP nosaka MS

Naudas MS tiek vērtēts kā divu elementu kopums:1.Skaidrā nauda (samazinās īpatsvars)

- LV tā ir 1/3 daļa apgrozījumā ~030%, citur šī daļa ir ap 10-15% no apgrozījuma.- Ir tendence skaidrās naudas daudzumam apgrozībā samazināties- Nosaka CB, regulē šo procesu, jo zin cik ir emitēts un cik reimitēts.- No skaidrās naudas lielākā daļa ir papīrnauda, monētas dod 5-6% no apjoma.

2.”banku nauda”- ar banku naudu saprot tikai nelielu daļu no banku resursiem ekonomikā

pieskaita tā saucamos pieprasījuma un beztermiņa depozītus vai noguldījumus tikai šie naudas resursi

- līdzekļi norēķinu kontosSaistībā ar “bn” rēķina virsrezerves – daļu no beztermiņa noguldījumiem, kuru

bankas izmanto aizdodot naudu tālāk., spēja radīt jaunu banku naudu (no esošā konta aizdodot tālāk rodas jauna nauda).

Tiek vērtēta arī naudas stabilitāte, nodrošinājums, valūtas kurss un naudas piesaiste pie valūtas groza.

MP ir virzīta uz virzrezervju lielumu.MP ietekmē:

MP mērķi ir atkarīgi no tā kā saskan MD un MS.MD=(P x Y )/V P – vidējais cenu līmenis – rādītājs pēc kura vērtējam inflāciju

Y – kopprodukta fiziskais apjoms, IKP izteikts vidējās cenāsV-naudas aprites ātrums

Caur MD rādītājiem MP politika var regulēt inflāciju.MD mērķis – regulē inflāciju, ja MD sakrita ar MS , tas var radīt papildus inflāciju, MD1.Naudas politika var vērtēt inflāciju valstī

Naudas tirgus grafiks. – tirgus kur notiek naudas kā preces aprite

R – vidējā likme no noguldījumu un kredītu procentiemR vienmēr būs augstāka pa noguld.%, bet zemāka par kredīta %.Naudas piedāvājums ir konstants lielums, jo sastāv no 2 daļām, kuras var regulēt.Ja CB realizēs politku, kas būs palielinās MS, tad tā būs stimulējošā naudas politika (naudas daudzums apgrozībā liels, samazinās % likme), taču ir bīstama inflācija.t

MD pieaug – bīstama inflācijaMD samazinās – var apturēt inflāciju – izmanto MP, lai uzturētu stabilu naudu ar stabilu cenu.

MONETĀRĀ POLITIKAMērķi Pasākumi

Cenu stabilitātes un valūtas kursa stabilitātes nodrošināšana

Lata kursa piesaiste SDR grozam.Banku ārvalstu aizņēmumu un maksājumu bilances tendenču analīze.Valūtas/zelta rezerve. Tas nodrošina naudas sistēmas stabilitāti, ļauj uzturēt ārējos sakarus. Valūtas rezerves – pirmā vietā, nacionālās valūtas nodrošināšana – stiprā valūtas rezerves nosedz nacionālo valūtu, tad situācija ir nodrošināta.

Banku sektora attīstībaNoguldītāju interešu aizsardzība Likuma par fizisko personu depozītu garantijām pieņemšana

un tā ieviešanas nodoršināšanaGarantiju līmeņa paaugstināšana līdz Esnoteiktajam minimālajam līmenimLikuma darbības sfēras paplašināšana arī attiecībā uz juridiskām personām.

Banku sistēmas drošības/stabilitātes paaugstināšana

Likuma par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas ieviešanuKonsolidētās uzraudzibas direktīvas prasību ieviešanaKapitāla pietiekamības direktīvas prasību ieviešana

Investoriem pieejamās informācijas kvalitātes uzlabošana

Direktīvas ieviešana par gada un konsolidētajiem pārskatiem

Privātās iniciatīvas veicināšana Krājbankas un Unibankas privatizāijas pabeigšanaLHZB, kā arī Latvijas Investīciju bankas valsts daļu privatizācijas lietderības izvērtēšana

Valūtas attiecības, valūtas maiņas kursa noteikšana. Starptautiskās valūtas sistēmas elementi. Zelta standarts. Bretonvudas sistēma. Jamaikas sistēma. Eiropas Monetārā savienība. Starptautiskā kapitāla kustība. Tiešās investīcijas un portfeļinvestīcijas. Starptautiskās ekonomiskās organizācijas. Pasaules tirdzniecības organizācija ( PTO ). Starptautiskais valūtas fonds ( SVF ), Pasaules Banka u.c. starptautiskās finansu organizācijas. Nozaru starptautiskās ekonomiskās organizācijas.

VALŪTAS ATTIECĪBAS, VALŪTAS MAIŅAS KURSA NOTEIKŠANA

Valūtai ekonomikāir divas nozīmes:1. savā valstī nacionālā valūta,2. ārvalstu naudas zīmes kā arī kredītu maksājumi līdzekļos, kas izteiktinaudaszīmēsstarptautiskos

norēķinos.

Valūta- valsts nacionālā naudas vienība,- ārvalstu naudas zīmes, kā arī kredīta un maksājuma līdzekļiizteikti ārvalstu naudas vienībā,kuri

tiek izmantoti starptautiskos norēķinos.Valūtas tirgus;- stabilu ekonomisko un organizatorisko attiecību sistēma, kura saistās ar ārvalstu valūtu un

maksājumu dokumentu pirkšanas un pārdošanas operācijām.

- Tirgus kurnacionālās valūtas mainās savā starpā- Ietveratsevišķu valūtas tirgus, katrā valstī un reģionā, starptautiskos tirdzniecības centros,

finansu attiecību tirgos (valūtas biržās)

Valūtas kursu veidošanās.

Pastāv šadi kursu veidi:1. brīvais/tirgus kurss,2. peldošais kurss – noteikts aerlikumdošanu, kad nacionālā valūta tiek piesaistīta citai valūtai.3. Fiksētais kurss – masinās atbilstoši tam kā notiek izmaiņas konkrētajā valstī

Valūtas kursi izsaka valūtas pirkstpēju salīdzinātās cenās valsts iekšējā un ārējā tirgū. Saprotarī kā īpašu koeficentu, kas parāda valsts naudas vienību skaitu, kas nepieciešams savā valstī pērkot tik daudz preces, kā Amerikā par 1$. Valūtas kursa noteikšanā ir jāņem vērā inflācija valstī.Aprēķina 1. reālais kurss – ņem vērā inflāciju abās valstīs un aprēķina – nom. Kurss *infl. att. abās valstīs.

2. nominālais kurss – ja tiek fiksēts

FAKTORI, KAS IETEKMĒ VALŪTAS KURSUS.FINANSĀLIE FAKTORI:1. maksājumu bilances stāvoklis2. inflācijas līmenis3. procentu likmes līmenis4. īstermiņa kapitāla kustība starp valstīm5. zelta un valūtas rezerves6. valūtas kontroles pakāpe – CB politika

VISPĀREKONOMISKIEFAKTORI1. valsts konkurētspēja2. attiecīgās valūtas loma pasaulē3. investīciju apjoms4. valūtas tirgus darbība un spekulatīvās operācijas

POLITISKIE, PSIHOLOĢISKIE, MILITĀRIE FAKTORI.

Valūtas kursu ietekme uz ekonomiku.Tieši ietekmē valst s preču konkurētspēju pasaules tirgos.

SAMAZINĀTAIS KURSS.1. ļauj saņemt papildus ienākumus no eksporta2. destimulē importu3. izraisa ārvalstu kapitāla pieplūdi4. paliek neizdevīgs peļņas izvešanai

PAAUGSTINĀTAIS KURSS1. samazinās eksporta efektivitāte2. palielinās imports3. kredītresursu aizplūšana no valsts

STARPTAUTISKĀS VALŪTAS SISTĒMAS ELEMENTISTARPTAUTISKĀS VALŪTAS SISTĒMAS ELEMENTI

ZELTA STANDARTSZELTA STANDARTS

Attīstoties mūsdienu starptautiski ekonomisko attiecību norēķinu sistēmai, arvien aktuālākas kļūst problēmas ar maksājumu valūtām un to konvertāciju. Lai labāk izprastu norēķinu sistēmas problēmas tagad, ir jāpārzina to vēsturiskie aspekti.

Jo vairāk attīstās starptautiskās ekonomiskās attiecības (starptautiskā tirdzniecība, kredīts, tūrisms u.c.), jo aktuālāka kļūst starpvalstu naudas norēķinu problēma.

Kas raksturo zelta monētu standartu?No pagājušā gadsimta otrās puses līdz Pirmajam pasaules karam starptautiskie norēķini stabili

balstījās uz tā saucamo zelta standartu. Starpvalstu naudas norēķinus kārtoja:1. Ar zelta monētām (ievērojot to svaru un zelta raudzi);2. Ar banknotēm, ko brīvi varēja brīvi mainīt pret zelta monētām jeb stieņiem;3. Norēķinus, it sevišķi starp bankām, valstīm, īstenoja zelta stieņos, kam bija precīzs svars. Šo

sistēmu zelta standarta ietvaros sauc par zelta monētu jeb stieņu standartu. Šī sistēma bija parocīga, jo droši varēja plānot perspektīvu. Šādi norēķini sevišķas problēmas neradīja;

4. Centrālā banka uzturēja ciešu samēru starp savu zelta krājumu un iekšējo naudas (zelta monētu, pret zelta apmaināmu banknošu) pieprasījumu;

5. Zeltu varēja brīvi no valsts izvest un ievest. Šī sistēma, kas balstījās uz zelta svaru samēru, mierīgas attīstības apstākļos bija visai stabila un droša.

Šajā laikā jau bija attīstījusies banku sistēma, kas veica starpvalstu bezskaidras naudas norēķinus ar monētām un pret zeltu apmainītām banknotēm. Zelta monētu norēķiniem vajadzēja ļoti maz. Nepieciešamības gadījumā zeltu un banknotes varēja brīvi izvest no valsts un ievest jebkurā valstī.

Pirmā pasaules kara laikā šī sistēma izjuka un valstu centrālās bankas vairs nemainīja savas banknotes pret zeltu: to kā stratēģisku cēlmetālu tika aizliegts izvest. Notika pāreja uz papīra naudas emisiju bez jebkāda sakara ar zeltu un centrālo banku zelta krājumiem. Tikai ASV palika uzticīgas zelta monētu standartam.

1922.gadā Genujas konferencē noslēdza vienošanos par pāreju uz zelta devīžu standartu. Par starptautisko norēķinu regulatoriem kļuva zelta aizstājēji. To lomu pildīja dažas nacionālās valūtas.

Pēckara valūtas haosa apstākļos, ievērojot inflācijas postošo ietekmi daudzās valstīs, it īpaši inflācijas fantastisko vērienu Vācijā, radās manāma nostaļģija pēc zelta standarta. Tas sāka atdzimt jaunā ietērpā, proti, zelta stieņu standarta formā 1924.-1928.gadā. Šo greznību – ieviest zelta stieņu standartu – atļāvās tikai valstis ar lieliem zelta krājumiem – Lielbritānija un Francija. Praktiski šis jaunais zelta standarts nozīmēja tiesības mainīt banknotes ne pret zelta monētām, bet tikai pret zelta stieni, kam bija solīds svars. Tā Lielbritānijā varēja iemainīt zelta stieni, kura svars līdzinājās 12.4 kg un maksāja 1700 angļu mārciņu. Francijā bija jāliek galdā 215 tūkstoši franku, lai iemainītu 12.7 kg smagu zelta stieni. Ekonomiski vājākas valstis – Vācija, Dānija, Austrija, Norvēģija u.c. – varēja apmainīt savu nacionālo valūtu pret zelta stieņiem tikai netiešā ceļā: sākumā vajadzēja markas, kronas un citu valūtu apmainīt pret to valstu banknotēm, kas tika mainītas pret zelta stieņiem. Pēc tam šo “dižciltīgo” naudu varēja mainīt pret zeltu. Tā tika ievadīta pāreja uz zelta devīžu standartu, kuru ieviesa pēc Otrā pasaules kara.

Zelta stieņu standarts reāli tika lietots no 1929. līdz 1933. gadam, jo pasaulē valdīja liela ekonomiskā un sociālā krīze.

1933.gada nogalē kapitulēja ASV dolārs šādu iemeslu dēļ: šo it kā spēcīgo valūtu devalvēja; pārtrauca dolāra apmaiņu pret zeltu jebkurām fiziskām un juridiskajām personām; aizliedz glabāt īpašumā monetāro zeltu;

ASV oficiāli apņēmās citu valstu centrālajām bankām – un ne tikai šīm bankām vien – mainīt to dolāru krājumus par fiksētu cenu: 35 dolāri par 1 unci (31.1 g) tīrā zelta;

par šādu pašu samaksu ASV bija ar mieru pirkt zeltu.Kopš 1934. gada sākuma zelta standarta maksimāli ierobežotais variants stājās spēkā.Otrais pasaules karš pamatīgi sajauca norēķinu sistēmu. Nesakārtotība, brīžiem patvaļa

starptautiskos norēķinos, maksājumu atlikšana uz “labākiem” laikiem, it īpaši norēķinu atlikšana par piegādēm militārām vajadzībām, pasaules sadale 3 grupās – divās karojošās nometnēs un neitrālās valstīs - , kā arī padomju rubļa nulles vērtība starptautiskajā jomā līdz pašiem pamatiem saārdīja zelta standartu.

BRETONVUDSAS SISTĒMABRETONVUDSAS SISTĒMA1944.gada jūlijā ASV Ņūhempšīras štatā, Bretonvudsā notika starptautiska konference par jauno

pēckara valūtas sistēmas izveidi. Tajā piedalījās 44 valstu finansu speciālisti, kas pārstāvēja antihitlerisko koalīciju, ieskaitos PSRS, ASV un neitrālās valstis. Šajā konferencē tika pieņemti šādi nosacījumi:

1. Pirmo reizi ekonomikas vēsturē tika radīta starpvalstu regulējama pasaules valūtas sistēma. Līdzšinējie norēķini balstījās uz naudas pašregulēšanās mehānismiem, kam pamatā bija zelts, kas pildīja itin visas naudas funkcijas;

2. Tika nodibināts Starptautiskais valūtas fonds (SVF), t.i., virsnacionāla organizācija, kuras statūtu ievērošana un sekošana regulējošiem pasākumiem bija obligāta neatkarīgām valstīm un to centrālajām bankām, kas principā bija visai neatkarīgas institūcijas. SVF gādāja ne tikai par valūtas sistēmas stabilitāti un kārtību starptautiskajos norēķinos, bet sniedz arī konsultatīvu palīdzību valstīm – fonda dalībniecēm, piešķīra kredītus, kā arī vajadzības gadījumā nodarbojās ar nacionālo valūtu glābšanas operācijām;

3. Ciešai sadarbībai ar SVF tika nodibināta Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka jeb Pasaules banka (PB), kuras uzdevums bija analizēt valstu – bankas locekļu – ekonomikas attīstības tendences, sniegt konsultatīvu palīdzību, piešķirt mērķa kredītus. Šīs tendences kļuva par ietekmīgu spēku pasaules mērogā. Valstis parasti neuzdrošinājās strīdēties ar SVF un PB, bet sekoja to ieteikumiem. SVF locekļi ir visas rūpnieciski attīstītas valstis (izņemot Šveici), gandrīz visas trešās pasaules valstis, kas alktin alkst pēc ārējas starptautiskās palīdzības. Pakāpeniski SVF sāka iestāties arī sociālistiskās valstis – Dienvidslāvija, Rumānija, Ungārija, Polija, pat Vjetnama un Laosa. 1980.gadā savu “jāvārdu” SVF teica Ķīnas Tautas Republika. Pārkārtojumi PSRS spieda arī šo lielvalsti iestāties SVF un PB. Pēc PSRS sabrukuma sājās ar lielu autoritāti apveltītās organizācijās iestājās arī neatkarīgās Baltijas valstis, ieskaitos Latviju. 1995.gadā SVF ietilpa vairāk nekā 170 valstu.

4. Par pasaules valūtas sistēmas pamatvērtību noteica ASV dolāru, kas vienlaikus bija arī galvenā rezerves valūta. Palika spēkā ASV solījums citu valstu centrālajām bankām ASV dolārus mainīt pret zeltu. Tā kā ASV dolārs bija vienīgā nacionālā valūta, ko centrālās bankas varēja apmainīt pret zeltu, ASV likumsakarīgi bija noteicošā loma SVF. Otrā rezerves valūta bija angļu sterliņu mārciņa, ņemot vērā tās vadošo lomu pasaules tirdzniecībā.

5. Visu valstu nacionālajām valūtām tika noteikts zelta saturs (stingri fiksēts gramu skaits). Taču principiāla īpatnība bija tāda, ka šo zelta standartu noteica pastarpināti: vispirms noteica valūtu kursu salīdzinājumā ar dolāru, ņemos vērā dolāra zelta saturu – 0.89 g tīra zelta, - tad proporcionāli dolāra kursam tika noteikts zelta saturs nacionālām naudas vienībām. Tā Bretonvudsas valūtas sistēma nostiprinājās kā zelta standarta pēdējais paveids – zelta devīžu standarts;

6. SVF locekles apņēmās stingri kontrolēt fiksēto kursu attiecībā pret dolāru. Novirze no šī fiksētā kursa kā pret dolāru, tā pret zelta saturu bija pieļaujama +/-1% robežās.

Sākumā jaunā valūtas sistēma kopumā darbojās normāli, Grūtību elementu radīja dolāru trūkums. Lai norēķinātos, valstīm bija nepieciešami dolāri vai zelts. Populārs kļuva lozungs: dolārs ir tikpat

vērts kā zelts. ASV superpatrioti pārtrumpoja iepriekšējo lozungu un pasludināja, ka dolārs ir labāks par zeltu. ASV zelta glabātavā Ford Nox, ložmetēju sargāti, krājās zelta stieņi. 70% pasaules monetārā zelta krājumu koncentrējās ASV.

1944.gadā pieņemtā Bretonvudsas valūtas sistēma vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojās 20 gadus. Savā darbības laikā tā bija izraisījusi šādas sekas:

1. Valstis, kas bija karā pamatīgi cietušas un cieta dolāru trūkumu apgrozībā, pamazām atjaunoja savas eksporta nozares, attīstot ražotņu tehnoloģijas. Šie priekšnosacījumi nodrošināja iekļūšanu ASV tirgū, kur eksporta preces tika realizētas par ASV dolāriem;

2. Māršala plāns nodrošināja Eiropas valstīm noteiktu dolāru devu. Kopējā dolāru summa, ko valstis saņēma laikā no 1948. līdz 1951.gadam, līdzinājās 17 miljardiem dolāru;

3. Aukstais karš, PSRS agresīvā ārpolitika spieda ASV visā pasaulē izveidot un uzturēt kara bāzu tīklu. Uz bāzes atrašanās valsti plūda dolāri gan tās uzcelšanai un uzturēšanai, gan arī personāla algošanai;

4. 50.-60.gados pastiprinājās ASV tūristu straume uz Eiropu un Āziju. Ir zināms, ka katrs tūrists svešā zemē atstāj aptuveni 1000 dolārus;

5. 50.gadu beigās vairākas rietumvalstu valūtas kļuva brīvi konvertējamas, kas samazināja nepieciešamību norēķināties dolāros;

6. Radās problēmas ar zeltu. Dolāru pārsātinājums palielināja pieprasījumu pēc zelta. Radās draudi, ka zelta fiksētā cena – 35 $ par 1 unci tīrā zelta – var mainīties. Tas sagrautu dolāra zelta saturu un nopietni iedragātu Bretonvudsas sistēmas pamatu. Tāpēc 1961.gadā vadošās rietumvalstis nodibināja tā saucamo zelta pūlu (zelta pūls). Tā uzdevumus bija ik dienas Londonas zelta tirgū nodrošināt tā piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, lai zelta cena atbilstu iepriekš minētajam fiksētajam lielumam. Šajā sakarā zelta pūla dalībnieki apņēmās pēc noteiktām kvotām vienmēr piegādāt Londonas tirgum zelta daudzumu, kas papildinātu tā piedāvājumu. Tā kā pieprasījums pēc zelta auga, pūla dalībnieki bija spiesti papildināt Londonas zelta tirgus krājumus. Līdz ar to centrālo banku rezervēs zelta krājumi samazinājās. Visvairāk zelta uz Londonu bija jāsūta ASV, jo tai tika piešķirta vislielākā kvota;

7. Izveidojās situācija, kad ASV dolāru zelta rezerves kļuva arvien mazākas, kas izraisīja ASV dolāra zelta seguma samazināšanos.

1965.gadā Francijas prezidents de Gols uzstājās ar runu, kurā tika uzsvērta ASV maksātnespēja, un aicināja visas valstis ASV dolāru krājumus mainīt pret zeltu. Pasaulē tika izplatīta informācija par iespējamo ASV dolāra devalvāciju, kas izraisīja visu valstu vēlēšanos atbrīvoties no dolāra. Miljardiem ASV dolāru tika mainīti pret markām, jenām, frankiem u.c. valūtām. 1966.gadā sākās Bretonvudsas valūtas sistēmas sairšana: šīs sistēmas konstrukcijas viena pēc otras sabruka. Tas izraisīja šādas sekas:1. Pēc kārtējā valūtas drudža 1968.gadā martā beidz darboties zelta pūls. Zelta piegādes

Londonas tirgum fiksētās cenas uzturēšanai tika pārtrauktas. Rezultāts bija prognozējams: sāka veidoties divējāda zelta cena:

1.1. Līdzšinējā oficiālā – (35$ par unci);1.2. Brīvā tirgus cena, kas atspoguļo zelta piedāvājuma un pieprasījuma samēru (sākotnēji

aptuveni 44$ par unci). Tā bija slēptā dolāra devalvācija ar ievērojamu nenoteiktības elementu. Tā sabruka viens no Bretonvudsas sistēmas pīlāriem: stabilitāti nomainīja nestabilitāte.

2. Pēc kārtējām baumām par dolāra devalvāciju un miljardu spekulācijas apmēriem 1971.gada martā, kad it sevišķi Vācijas Federatīvajai bankai un Japānas bankai bija jāizlieto savas rezerves, lai saglabātu DEM un jenas fiksēto kursu, šīs bankas atteicās no Bretonvudsas principiem un pārgāja uz “peldošiem” kursiem, kurus noteica piedāvājuma un pieprasījuma samērs;

3. Jauns valūtas drudzis nebija ilgi jāgaida. Veidojās dramatiska situācija: Eiropā atteicās mainīt dolārus pret vietējo valūtu. Krāšņi uzplauka melnais tirgus. ASV konsulātiem bija rūpju pilnas

rokas, lai palīdzētu saviem tautiešiem nokļūt aizokeāna dzimtenē. ASV reakcija bija Bretonvudsas sistēmai kā duncis krūtīs: tās pārtrauca citu valstu centrālajām bankām turpmāk mainīt dolārus pret zeltu. Pagātnē palika zelta devīžu standarts un līdz ar to zelta standarts vispār.

4. Bretonvudsas valūtas sistēmas norietu, tās aiziešanu vēsturē noslēdza pirmā dolāra devalvācija 1971.gada decembrī par 8% un otrā devalvācija 1973.gada martā par 10%.

Starptautisko naudas norēķinu jomā iestājās juku laiki. Pastāvēja oficiālie un brīvie tirgus valūtas kursi. No jauna finansisti, gudri un ne visai gudri eksperti lauzīja galvas par to, kā sakārtot starptautisko valūtas sistēmu, no jauna nodrošināt tās stabilitāti. Skaidrs bija viens. Bretonvudsas sistēma bija cietusi krahu un jau piederēja pagātnei.

JAMAIKAS SISTĒMA

1976.gadā Jamaikas salā sanāca SVF sesija, kurā tika nolemts izveidot pārejas valūtas sistēmu. Jamaikas valūtas sistēmas galvenais uzdevums bija sakārtot iepriekšējo valūtas sistēmu pozitīvos nosacījumus, neradot neko kardināli jaunu. Nelaime bija tā, ka neviens lāga nezināja, uz ko īsti šī pāreja ir. Pieņemtā sistēma tika nokrustīta par Jamaikas valūtas sistēmu. Pēc Bretonvudsas sistēmas sairšanas pastāvēja gan vecās sistēmas laiskas, gan jaunveidojumi. Jamaikas sistēmas uzdevums bija sakārtot šo mantojumu.

Jaunizveidoto sistēmu raksturoja šādas pazīmes:1. Zelta demonetizācija. Tas nozīmē, ka zelts vairs nav valūtas prece, tas nepilda naudas funkcijas.

Praktiski naudas vienībai vairs nav zelta satura. Pēc Jamaikas sistēmas autoru domām, zelts turpmāk būs tikai cēlmetāls, kas noderīgs tehnikā, medicīnā, juvelierrūpniecībā. Zelts kā maksāšanas līdzeklis ne monētās, ne stieņos nedrīkst tikt pieņemts. Zeltu var pārdot kā visai likvīdu preci, pretī saņemot nacionālo naudu un ar to norēķināties;

2. “peldošie kursi” , kurus regulē konkrēto valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samērs. Šīm valūtas līdzsvara cenām ir savi plusi un mīnusi. Pašu ideju izvirzīja Nobela prēmijas laureāts, monetāristu idejas tēvs, Čikāgas skolas vadītājs Miltons Frīdmens kādā lekcijā 1962.gadā. Idejas būtības ir tirgus mehānisma izmantošana pret plaša mēroga valūtas spekulācijām. Spekulācijas ierobežotājs mehānisma ir elementārs: aug pieprasījums, ceļas valūtas kurss, ceļoties valūtas kursam, samazinās pieprasījums, samazinoties pieprasījumam, samazinās arī valūtas kurss. Katra centrālā banka rīkojas pēc sava ieskata, vadoties pēc konkrētas motivācijas izdevīguma. 1985.gadā no 149 SVF locekļiem tikai 36 locekļi savām nacionālajām valūtām noteica “peldošo kursu”;

3. Valūtas rezervju diversifikācija, to dažādība, daudzveidība. Blakus dolāram un zeltam centrālo banku rezervēs arvien lielāks īpatsvars bija DM, Šveices frankam, Japānas jenai, Francijas frankam, angļu mārciņai, zviedru kronai, Kanādas dolāram un dažām citā valūtām;

4. Bija paredzēts starpvalstu norēķinos plašāk lietot starptautisko kredītnaudu jeb tā saucamo “papīra zeltu” – speciālās aizgūšanas tiesības (SDR), kas tika radītas vēl Bretonvudsas sistēmas norieta apstākļos 1969.gadā. Šo naudu emitē SVF un pēc zelta tā sākotnēji tika pielīdzināta 1 dolāram. Šīs naudas veidošanai valstīm bija jāizdala zināmas summas no savām rezervēm. SDR tika sadalīta starp centrālajām bankām, kas to varēja izmantot, lai kārtotu savstarpējās saistības, dzēstu maksāšanas bilances deficītu. Šī starptautiskā nauda, vienreiz nonākusi apgrozībā, tur arī palika un varēja apgrozīties tikai starp centrālajām bankām SVF ietvaros. SDR ir lielāka drošība nekā nacionālām banknotēm un citām kredīta – papīra naudas – zīmēm, kaut gan raksturs tām ir vienāds.

5. Jamaikas sistēmas ietvaros ar lielām īpatnībām darbojas Eiropas valūtas sistēma (EVS), kas, sākot ar 1979.gada 13.martu, aptvēra Eiropas Kopienas, tagad Eiropas Savienības, valūtu lielāko daļu. Valūtas integrācijas disciplīnai negribēja pakļauties Lielbritānija, kurai daudzos jautājumos bija sava specifiska nostāja. Pirms dažiem gadiem pretrunu asums starp EVS valstīm sasniedza tādu pakāpi, ka dažs eksperts jau prognozēja sistēmas krahu. Taču EVS tika reformēta un saglabājās: valūtas sistēmu pameta Anglija un Itālija; saskaņotu kopējo peldošā kursa svārstību amplitūdu noteica +/- 6%, atstājot DM un Holandes guldenim pieļaujamās kursa svārstības agrākā līmenī - +/- 2.25%; notika arī centrālo banku depozītu un kredītu procentu likmju nelielas izmaiņas, Vācijas Federatīvā banka sniedza palīdzīgu roku Francijas bankai. Raksturīgi bija tas, ka tieši EVS visvairāk saglabāja Bretonvudsas sistēmas lauskas. Īpatnējs bija valūtas kursu veidošanas mehānisms EVS.

EVS pamats ir Eiropas naudas vienība ekijs – European Currency Unit (ECU). Ekija kurss tāpat kā SDR bāzējas uz valūtu “grozu”. Tā emisija daļēji balstās uz zelta dolāriem (20% no Eiropas Savienības valstu zelta valūtas rezervēm). Valūtu īpatsvari to “grozā” periodiski mainās.

Ekijs galvenokārt tiek izmantots starpvalstu bezskaidras naudas norēķinos. Pastāv arī metāla ekijs, bet tas pirmām kārtām ir paredzēts numismātiem. Atšķirībā no SDR ekijs 80.gados paplašināja savu darbības sfēru, t.i., sāka apgrozīties arī privātās ekonomikas sfērā. Ekijs tiek lietots aizņēmumos kā vērtspapīrs un pat norēķinos starp uzņēmumiem. 1985.gadā 700 bankas 30 valstīs jau izmantoja ekiju noguldījumu un aizdevumu operācijās. Svarīga ir ekija perspektīva: ar 1999.gadu ievadīts process, lai pārietu uz vienotu ES valūtu EURO. No vienas puses, mēs vērojam dažu centrālo banku pretdarbību šai perspektīvai, no otras puses, jau vairākas principiālas vienošanās apstiprina izvirzīto mērķi un tā realizācijas termiņus. Frankfurtē pie Mainas jau nodibināts speciāls informatīvs centrs, kas gatavo pāreju uz vienotu Eiropas Savienības valūtu.

EIROPAS MONETĀRĀ SAVIENĪBA

Ideja par vienotas politiskās un ekonomiskās telpas vai pat valsts radīšanu Eiropā virmojusi jau gadsimtiem ilgi. Arī ES pamatā ir ideja par vienotu Eiropu.

Gandrīz uzreiz pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropas politiķu vidū radās iniciatīva pārtraukt gadsimta pirmās puses vēsturi notikušā naida un iznīcības tradīcijas un kādā jaunā formā nostiprināt šī reģiona valstu savstarpējo labvēlību un jau 1948. gadā tika noslēgts Beniluksa Muitas Ūnija starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu, kas vēlāk kļuva par modeli dažādu valstu ekonomiskai sadarbībai.

1949.gada 5.maijā, desmit Eiropas valstis - Beļģija, Dānija, Francija, Lielbritānija, Īrija, Itālija, Luskemburga, Nīderlande, Norvēģija un Zviedrija - Strasbūrā nodibināja Eiropas Padomi. Tomēr cerības, ka EP varētu kļūt par apvienotās Eiropas kodolu, tobrīd nepiepildījās.

Jaunās Eiropas pirmsākumi datējami ar 1950-51. gadu, kad 1951.gada 18.aprīlī, pēc Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa sākotnējās iniciatīvas noslēgt šādu vienošanos ar Vāciju, tika nodibināta Eiropas Ogļu un tērauda kopiena, kurā kopā ar Franciju un Vāciju iesaistījās arī Beļģija, Itālija, Luksemburga un Nīderlande (līgums saistīja praktiski visas lielākās Eiropas valstis). Šī savienība paralēli kopēja tirgus izveidei kļuva arī par pamatu reģiona mieram un drošībai, jo dalībvalstis patiesībā ar to zaudēja savu suverenitāti jomās, kuras līdz šim bija klasiskās bruņošanās industrijas pamatā.

1957.gada 25.martā Romā Belģijas, Vācijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas un Nīderlandes pārstāvji parakstīja divus līgumus - par Eiropas Ekonomiskās kopienas (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Eiratoms) dibināšanu. Šo Eiropas līgumu mērķis ir veicināt saimniecisko augšupeju un augstāku dzīves līmeni un novērst iespējamos militāros draudus. Līdz ar to var uzskatīt, ka uz 1958. gadu noslēdzās pirmais “neapzinātās” integrācijas posms - bija skaidri izkristalizējusies Eiropas valstu griba un nepieciešamība veidot “kopējas mājas”.

Laika posmā no 1958.gada līdz 1968.gadam tika noslēgts pārejas posms uz kopējo tirgu. Tika sperti pirmie soļi uz brīvu preču kustību starp sešām Eiropas Kopienas valstīm. 1960.gadā EEK Ministru padome apstiprina kopīgus muitas tarifus. Tiek izveidoti Eiropas sociālie fondi. Savukārt Lielbritānija, Dānija, Norvēģija, Zviedrija, Austrija, Šveice un Portugāle Stokholmā apvienojas brīvās tirdzniecības asociācijā (EFTA - European Free Trade Association). Īpaši progress tika panākts kopējas lauksaimniecības politikas izstrādē, kas uz šī perioda beigām jau reāli sāka funkcionēt. Tika likti pamati kopējai transporta politikas sagatavošanai (pašsaprotama attīstības gaita pēc muitas ūnijas realizēšanas dzīvē) . Līdz ar to var teikt, ka uz 1969. gadu jau eksistēja ievērojams kopējais tirgus.

1967.gadā notika Eiropas Ogļu un tērauda kopienas, Eiropas Atomenerģijas kopienas un Eiropas Ekonomiskās kopienas apvienošanās, un jaunais institucionālais veidojums iegūst nosaukumu - Eiropas Kopiena. EK mērķis nodibināt ekonomisko un monetāro savienību oficiāli formulēts 1969. gadā valstu un valdību konferencē Hāgā. Kopš 1969.gada vairākkārtīgi tas ticis koriģēts Eiropas valstu samitos.

Noslēdzošais pie kā nonāca ES bija Eiropas Monetārās savienības izveide, t.i. stabilas monetārās zonas izveide Eiropā. Nepieciešamība pēc šādas savienības izrietēja no sasniegtā progresa koptirgus izveides jomā. Eiropas valstu vadītājiem lika nopietnāk pievērsties Monetārās Ūnijas izveidei.

1970. gadā Luksemburgā EK Ministru Padomē tika pieņemts lēmums, ka turpmāk valstu monetārai integrācijai jānotiek paralēli ar ekonomiskās politikas konversiju. Praksē tas nozīmēja, ka Eiropas Kopienas valstīm jākoordinē sava darbība budžeta deficītu finansēšanas, nodokļu politikas un finansu tirgus jomās. Dalībvalstīm tika rekomendēts pakāpeniski sašaurināt valūtas maiņas kursu svārstību robežas, ar mērķi līdz 1980. gadam radīt apstākļus pilnīgi brīvai kapitāla kustībai un pilnīgi brīvu valūtu konvertējamību savā starpā veikt pēc neatgriezeniski fiksētiem valūtas kursiem

Pirmais mēģinājums izveidot Ekonomisko un monetāro savienību notika Hāgas galotņu konferencē un divās padomes rezolūcijās – 1971.gada martā un 1972.gada martā – Kopējo tirgu mēģināja paplašināt ar kopējo ekonomikas un monetāro politiku, ar mērķi līdz 1980.gadam īstenot Ekonomisko un monetāro savienību. Pie tam eksistēja nodoms realizēt Romas līgumos ierakstīto brīvo kustību un stingri noteiktu valūtu maiņas kursu struktūru ar neierobežotu valūtu konvertējamību. Turklāt EK dalībvalstīm galvenās ekonomiskās un monetārās politikas pilnvaras vajadzēja nodot Kopienas pārstāvjiem. Šīs koncepcijas realizēšanai bija jānotiek vairākos etapos .

Eiropas nesenā pagātnē var atzīmēt trīs galvenos posmus Eiropas monetārās politikas jomā – Vernera plāns Eiropas valūtas sistēmā, Eiropas monetārā sistēma un Ž.Delora plāns, kas tiks aplūkoti sīkāk šajā apakšnodaļā.Kā pirmais tiks aplūkots Vernera plāns Eiropas valūtas sistēmā - kad spēkā stājās Romas

līgums, vēl joprojām bija spēkā arī starptautiskā Bretonvudsas vienošanās par fiksētiem valūtas kursiem. 1970.gada 6.martā Vernera komisijai tiek uzdots izstrādāt EVS koncepciju (Vernera plānu). Šī vienošanās darbojās līdz 1971.gada 22.martam, kad EK Ministru padome vienojas par pakāpenisku EVS izveidi. “Vernera” ziņojums aprakstīja, kā pakāpeniski varētu ieviest ekonomisko un monetāro savienību 1970-to gadu laikā. Tomēr šis priekšlikums netika ieviests. Tā vietā, lai paaugstinātu EMS gatavības pakāpi, 1972.gadā Monetārās sistēmas valstu valūtas izveidoja Valūtu kursu mehānismu (VKM), kurā valūtu kursi bija savstarpēji fiksēti noteiktās robežās. Monetārās sistēmas dalībvalstu valūtu kursi varēja svārstīties ap saviem "centrālajiem kursiem" maksimālajās pieļaujamajās robežās, t.i., 2.25% (Itālijai sākotnēji 6%). Šo valstu valūtas "vienoti peldēja" attiecībā pret ASV dolāru, Japānas jenu un citām valūtām. Tika noteikta tā sauktā Eiropas valūtu rinda, saukta arī par valūtu "čūsku tunelī"(snake in the tunnel). Noteikumi paredzēja, ka svārstības nedrīkst pārsniegt attiecīgo valūtu svārstības pret ASV dolāru. “Čūska” ir valūtas kursu svārstības Kopienas ietvaros un “Tunelis” ir valūtas kursu svārstības pret dolāru. 1973.gada 1.janvārī EK pievienojas Dānija, Īrija un Lielbritānija. EK valstu vadītāji vienojas par Eiropas Savienības izveidi līdz 1980.gadam.

1972. gadā Anglija pieļāva sterliņu mārciņas svārstības ārpus noteiktajām “čūskas” un “tuneļa” robežām. Anglijai drīz sekoja Īrija, Dānija un Itālija. 1977. gada beigās tikai puse no Kopienas Valstīm (Rietumvācija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga un Dānija) palika “čūskas un tuneļa” mehānisma ietvaros. 1979.gada 13.martā EEK dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju un Grieķiju, nodibina Eiropas Valūtas sistēmu (turpmāk tekstā – EVS). Tās mērķis - stabilizēt EK valūtas kursus, sekmēt EK valstu integrāciju un valūtas savienības izveidošanos. Tika atcelta valūtu "čūska" un ieviesta Eiropas valūtas vienība - ekijs (ECU). Tika izveidota Eiropas Monetārā sistēma. Eiropas Monetārās sistēmas mērķis bija radīt monetārās stabilitātes zonu Eiropā ar zemu inflāciju un regulējamiem valūtas kursiem.

Kā otrs no posmiem bija Eiropas monetārā sistēmas izveide. 1979.gadā notika pirmās tiešās EK konsultatīvā orgāna - Eiropas Parlamenta - vēlēšanas. Līdz šim Eiropas Parlamenta deputātu funkcijas pildīja EK dalībvalstu parlamentārieši.

1981.gada 1.janvārī EK pievienojas Grieķija, bet 1983.gadā Štutgartē EK Padome pieņem deklarāciju par Eiropas Savienību - vēl ciešāku sadarbību likumdošanā, ārpolitikā un kultūrā.

Ilgs laiks 1980-tos gados pagāja diskusijās: ko vajadzētu pētīt, mainīt un darīt Eiropas Monetārās Savienības izveidošanas labad. Pie tam teorētisko domu mudināja negatīvās saimnieciskās realitātes Eiropā: augstie valūtas konvertācijas izdevumi, valūtas riski, kas pilnībā negarantēja drošu un liberālu preču pakalpojumu un kapitāla kustību, tāpat nenoteiktība preču cenās, t.i., viena un tā pati prece, pārrēķinot pēc valūtas kursa, maksāja dažādi. Šo apsvērumu dēļ 1985.gadā EK izstrādā programmu vienota iekšējā tirgus izveidei Eiropā līdz 1992.gadam, kas paredzēja novākt visas fiziskās, tehniskās un fiskālās barjeras brīvai preču, pakalpojumu, personu un kapitāla kustībai.

Kā pēdējais un noslēdzošais posms bija Ž.Delora plāns. Salīdzinot ar diviem iepriekšējiem, Ž.Delora plāns tika izvirzīts laikā, kad pastāvēja stabilas valūtas maiņas attiecības starp dalībvalstīm. Ž. Delora ziņojumā ir noteikti vairāki nozīmīgi ekonomiskās savienības pamatelementi: vienots tirgus, kurā var brīvi pārvietoties personas, preces, pakalpojumi un kapitāls; konkurences politika un citi pasākumi, kas orientēti uz tirgus mehānisma stiprināšanu; kopēja strukturālo izmaiņu un reģionālās attīstības politika; makroekonomiskās politikas koordinācija starp Kopienas valstīm, ieskaitot budžeta veidošanas

politikas noteikumu saskaņošanu.Ž.Delors uzsvēra nepieciešamību kontrolēt valstu nacionālo fiskālo politiku, lai tādējādi nodrošinātu sekmīgu EMS darbību. Viņš prasīja noteikt un ievērot augstākās pieļaujamās dalībvalstu budžeta deficīta robežas, nepieļaut valdībām tiešus centrālās bankas kredītus vai citas monetārās finansēšanas formas un ierobežot iespējas aizņemties ārpussistēmas valstu valūtas. Vēlāk tika formulēti pamatrādītāji (tā sauktie Māstrihtas kritēriji), pēc kuriem noteica valstu atbilstību dalībai Eiropas vienotās valūtas sistēmā jeb Eiropas monetārajā savienībā. Ž.Delora ziņojums paredzēja arī Eiropas centrālo banku sistēmas izveidošanu, kuru veidotu viena centrālā institūcija un esošās dalībvalstu centrālās bankas. Šīs ECBS pamatmērķis būtu - formulēt un realizēt EMS monetāro politiku.Īpaša centrālo banku prezidentu un ekspertu komiteja Ž.Delora vadībā izstrādāja EMS

pamatprincipus un pasākumus to realizēšanai. Ņemot definīciju no Vernera ziņojuma, komiteja definēja monetārās savienības jēdzienu: pilnīga valūtu konvertējamība, pilnīga kapitāla transakciju liberalizācija un pilnīga banku un citu finansu tirgus institūciju integrācija, svārstību robežu noteikšana un bezierunu valūtas maiņas kursu paritāšu slēgšana [74].

Ž.Delora ziņojums un tam sekojošās aktivitātes izraisīja dzīvas debates, radot virkni argumentu par un pret šādas sistēmas izveidošanu. Vairums Rietumeiropā eksistējošā valūtas maiņas likmju noteikšanas mehānisma dalībvalstu jau bija zaudējušas kontroli pār savu nacionālo monetāro politiku. Līdz 1980-to gadu beigām to valūtas bija piesaistītas Vācijas markai kā sistēmas neoficiālajam enkuram.

1989.gadā tiek izstrādāts un Eiropas Ministru padomē apstiprināts Ž.Delora komisijas 1989.gada 14.aprīlī iesniegtais ziņojums par EMS izveides trīspakāpju plānu, kurš tika uzskatīts par vienu no stūrakmeņiem Eiropas politikas debatēs par EMS. Eiropas Ekonomisko un monetāro savienību jeb t.s. "eiro zonu" veido tās ES dalībvalstis, kurās tiek ieviests Eiropas vienotā valūta eiro un 19.jūnijā EVS pievienojas spāņu peseta, bet 1990.gada 8.oktobrī EVS pievienojas Lielbritānijas sterliņu mārciņa.

1991.gada decembrī Māstrihtā EK EP galotņu sanāksmē tika parakstīts līgums par ES izveidi. Līgums paredzēja ekonomiskās un valūtas savienības izveidi laika posmā līdz 1999.gadam. Ž.Delora ziņojumā tika definēta EMS izveidošanas trīs posmu pieeja [63]. Ceļš uz ES EMS bija iecerēts 12 gadi. Par pirmās fāzes sākumposmu atpakaļejoši tika noteikts 1990.gada 1.jūlijs.

Pirmais posms (1990. – 1993.g.) bija ekonomisko attiecību sakārtošanas un teorētisko apsvērumu etaps. Būtiski bija panākt investīciju līdzekļu kustības brīvību un teorētiski saprast katra ceļa soli. Pakāpeniski tika izstrādāti un precizēti iespējamo EMS dalībvalstu atlases (Māstrihtas) kritēriji – ekonomiskā tuvināšanās, konverģences prasības[67]:

1. Valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 60% no valsts iekšzemes kopprodukta. Izņēmums pieļaujams gadījumos, ja parāda attiecība pret IKP pārsniedz 60%, bet šis rādītājs savā dinamikā strauji tuvojas vēlamajai robežai

2. Valsts jaunie aizņēmumi nedrīkst būt lielāki par 3% no valsts IKP. Izņēmums - tie drīkst pārsniegt šo līmeni, ja to dinamika strauji tuvojas noteiktajai robežai.

3. Inflācijas līmenis nevairāk kā par 1,5% drīkst pārsniegt patēriņa preču indeksa pieaugumu trīs ES valstīs ar visnoturīgāko cenu līmeni.

4. Ilgtermiņa procentu likmes ne vairāk kā par 2% drīkst pārsniegt vidējās ilgtermiņa procentu likmes trīs ES valstīs ar visnoturīgāko līmeni.

5. Divu gadu laikā pirms dalībvalsts uzaicināšanas uz iestāšanās sarunām, nacionālajai valūtai jātiek kotētai Eiropas valūtas sistēmas ietvaros bez mākslīgas pārvērtēšanas.

Lēmums par EMS radīšanu tika pieņemts 1991.gada decembrī ES Māstrihtas galotņu tikšanās laikā. 1993.gadā reāli sāk darboties Eiropas vienotais tirgus - tiek radīta saimnieciska telpa bez robežām.

Otrajā posmā (1994. – 1998.g.) viens no svarīgākajiem pasākumiem bija ECB priekšteča Eiropas monetārā institūta (EMI) dibināšana (tā svarīgākie uzdevumi bija nodrošināt centrālo banku neatkarību, nepieļaut, ka centrālās bankas tieši finansē budžeta deficītu, kā arī stingrāk pārraudzīt dalībvalstu ekonomiku un fiskālo politiku.). Sākot no otrā posma, dalībvalstīm bija jāiesniedz regulāri ziņojumi par to situāciju attiecībā

pret ekonomiskās tuvināšanās prasībām. Valstis pašas izstrādāja programmas, kas vērstas uz šo kritēriju sasniegšanu un izlēma, kā sasniegt uzstādītos mērķus. Šie ziņojumi tika analizēti, lai novērtētu to, kā dalībvalstis darbojas, lai pildītu konverģences kritērijus. Ja valstis atbilstu kritērijiem jau pirms pēdējā posma uzsākšanas, tas nodrošinātu monetārās savienības vieglāku uzsākšanu.

1998. gada maijā ES Padome, izvērtējot konverģences kritēriju pildīšanas rezultātus, vienbalsīgi nolēma, ka 11 ES dalībvalstis - Beļģija, Vācija, Spānija, Francija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija - ir izpildījušas visus nepieciešamos priekšnoteikumus vienotas valūtas pieņemšanai 1999. gada 1. janvārī. Novērtējot situāciju, bija konstatēts, ka trešo posmu varēja sākt jau 1997.gadā, taču to nevarēja darīt divu iemeslu pēc – visus konverģences kritērijus izpildīja tikai Luksembrugra. Tuvu to izpildei bija Vācija, Francija un dažās citas valstis un bija skaidrs, ka ātrāk par 1999.gada sākumu arī netiks sasniegta tehniska gatavību eiro ieviešanai. Grieķija un Zviedrija neatbilda EMS kritērijiem(prasībām attiecībā pret inflāciju, valsts budžeta deficītu, ārējo parādu, kredītu procenta likmēm un valūtas stabilitāti).Tas neattiecās vienīgi uz Lielbritāniju, Zviedriju un Dāniju. Īpašos Līguma papildprotokolos Lielbritānija un Dānija paturēja tiesības nepiedalīties EMS trešajā posmā pat, ja tās atbilstu izvirzītajiem kritērijiem. Citas valstis ir noteikušas, ka parlamentam vai valdībai ir jāpieņem lēmums pirms trešā posma uzsākšanas. No brīža, kad dalībvalstis iesaistīsies EMS, tās vairs nevarēs īstenot neatkarīgu monetāro un valūtas maiņas politiku, kura tiek veidota, lai mainītu konkurences attiecības starp valstīm vai, lai stabilizētu pieprasījumu atsevišķās valstīs. Savukārt 1998. gada 1. jūnijā tika nodibināta Eiropas Centrālā banka, Eiropas Monetārais institūts bija izpildījis savus uzdevumus un sākās tā likvidācija.

1995.gada 1.janvārī ES pievienojas Somija, Austrija un Zviedrija, palielinot dalībvalstu skaitu līdz piecpadsmit un 9.janvārī EMS pievienojas Austrijas šiliņš .

1995.g. 16.februārī EP sanāksmē Madridē tika paziņots eiro ieviešanas plāns un pieņemts lēmums, ka Eiropas vienotās valūtas nosaukums būs "eiro".

1996.gada 14.oktobrī EMS pievienojas Somijas krona, 25.novembrī Itālija atjauno līdzdalību EMS.

1996.gada beigās kļuva skaidrs, ka vairums dalībvalstu vēl nav izpildījušas priekšnoteikumus. Pēdējā pakāpe 1999.gada 1.janvārī automātiski sākās tikai tām ES valstīm, kuras līdz 1998.gada maijam nebija izpildījušas noteiktās prasības.

Amsterdamas galotņu sanāksmē 1997.gada jūnijā ES Padome pēc ilgām sarunām spēja vienoties par “Stabilitātes un attīstības paktu” (skatīt tabulu Nr.1). Tajā EMS valstis apņemas ilgstoši

uzturēt kārtībā valsts finanses. Tika noteikta stingrāka budžeta uzraudzības procedūra un darbības pārāk liela budžeta deficīta gadījumā. Valstīm, kuru valsts budžeta deficīts pārsniedz 3%, - noteiktā termiņā ir jāizdara korekcijas budžetā. Ja tas nenotiek, tad Padome “parasti” pieņem lēmumu par sankcijām, vispirms bezprocentu noguldījuma formā. Sankcijas – minimālās 0.2% un maksimālās 0.5% apmērā no IKP – pēc diviem gadiem pāriet naudas sodā, ja attiecīgais budžeta deficīts joprojām ir pārāk liels. To var uzskatīt par pārbaudes akmeni uz stabilitāti orientētajai Ekonomiskajai un monetārajai savienībai.

Tabula Nr.1EMS dalībvalstu stabilitātes pakts [7, 201]

MĒRĶIS VIRZIENS – BUDŽETA DISCIPLĪNA

Ilgstoši spēcīgs eiro Pilsoņu, ekonomikas un finansu

tirgu uzticēšanās eiro

Budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% robežu no IKP

SANKCIJAS IZŅĒMUMI Ja budžeta deficīts pārsniedz 3%

robežu, tiek uzlikts naudas sods no 0.2-0.5% no IKP

IKP lejupslīdes gadījumā viena gada robežās:

Starp 0.75% un 2% valsts var ES Ministru Padomi lūgt sankcijas atcelt

Par vairāk kā 2% sankcijas uzliktas netiek

Trešais posms (1999. – 2001.g.) sākās 1999.gada 1.janvārī ar valūtas kursu fiksēšanu un jaunas valūtas - eiro ieviešanu, un ECB pārņēma atbildību pār monetāro un valūtas maiņas politiku ES.

Šajā posmā par kopējās monetārās politikas izstrādāšanu un ieviešanu atbild ECB. Noslēdzošais EMS posms mainīja arī dalībvalstu fiskālo politiku statusu, līdz ar to bija nepieciešama koncentrētāka un stingrāka ekonomisko politiku koordinēšana. Lai garantētu EMS ilglaicīgu funkcionēšanu un vienotās valūtas stabilitāti bija nepieciešamas veselīgas nacionālās politikas. Līdz 2002. gada 1. janvārim eiro tiks izmantots banku un citu finansu institūciju darbībā, bet 2002. gada 1. janvārī eiro banknotes un monētas tiks laistas apgrozībā visās dalībvalstīs un notiks pilnīga pāreja uz eiro dalībvalstu valsts pārvaldes sistēmās.

STARPTAUTISKĀ KAPITĀLA KUSTĪBA

TIEŠĀS INVESTĪCIJAS UN PORTFEĻINVESTĪCIJAS

Investīcija - kapitāla ieguldīšanas veids, kam jānodrošina kapitāla vērtību saglabāšana, pieaugums vai pozitīva peļņa.

Investīciju veidi 1. Vērtspapīri – finansu dokuments, kas apliecina eminenta saistību attiecībā pret dokumenta

īpašnieku.2. Kapitālieguldījumi – Investīcijas kapitālieguldījumos nozīmē kapitāla ieguldījumu

kompānijas reālajos aktīvos vai reālā personīgā kapitālā.

Investīcijas iedala:

1. TIEŠĀS – kapitāla ieguldījumu veids, kurā investoram ir īpašuma tiesības uz vērtspapīriem vai kapitāla daļu.

2. ATVASINĀTĀS – investīciju veids, kurā nav tieša īpašuma līdzdalība.

Ārvalstu investīciju piesaistīšanai valstis vai nu likumdošanā, vai investīciju līgumos nosaka investorus vilinošus (incentives) un investīciju klimatu uzlabojošus priekšnoteikumus. Tie ir ierobežojošu likumu darbības atcelšana, aplikšanas (exemptions, tax holidays) ar nodokli un muitas nodevām samazināšana vai atcelšana uz laiku vai pilnīgi, subsīdiju noteikšana izejvielām vai komponentiem, labvēlīgi rūpnīcu vai citu objektu celtniecības finansēšanas noteikumi, garantijas pret ekspropriāciju, noteikumi pār ārvalstu valūtas pieejamību, palīdzība uzņēmuma izvietošanas atrašanai un vislielākās labvēlības režīma noteikšana.

Tiešās ārvalstu investīcijas (TĀI) parasti definē kā summu, kuru noteiktas valsts iedzīvotājs vai firma iegulda ;ārvalstu uzņēmumā, pār kuru viņam ir kontrole.

Pēc SVF definīcijas TĀI ir investīcijas, kas tiek izdarītas nolūkā iegūt ilgstošu peļņu un efektīvu ietekmi uzņēmuma vadībā, kas darbojas citā valstī.

Tiešās ārvalstu investīcijas ir visnozīmīgākā investīciju un kapitāla eksporta forma. Ar TĀI saprot fondu turēšanu un to pārvaldīšanu ārvalstīs. Prasti TĀI ir saistītas ar noteiktas firmas filiāles, kontrolētas firmas vai kopuzņēmuma iedibināšanu ārvalstīs. Visbiežāk TĀI īstenošanas uzdevums ir iekļūšana jaunā tirgū. Bieži vien TĀI iedibina juridisku iemeslu dēļ, piemēram , lai pārvarētu noteiktas ārvalsts efektīvas muitas barjeras.

Fiskālajai situācijai TĀI vispievilcīgākajās valstīs bija raksturīga budžeta deficīta ierobežošana, racionālāk izmantojot sabiedriskos fondus un, no otras puses, paplašinot nodokļu bāzi, tajā pašā laikā samazinot nodokļu likmes.

TĀI priekšrocības mērķa valstij ir tās , ka investors tādā gadījumā vairāk rūpējas par darbu un mārketingu tajā, jo viņam ir vairāk ko zaudēt nekā, ieejot tirgū vienīgi ar savu preču eksportu. TĀI negatīvās puses ir lielāks kapitāla pieprasījums, lielākas starta un menedžmenta izmaksas, garāks atmaksāšanās periods un līdz ar to lielāks risks, tajā skaitā politiskais.

Galvenie TĀI motīvi ir šādi:1) iekļūt tādā jaunā tirgū, kur to neatļauj muitas vai citas barjeras;2) palielināt peļņu vai konkurences iespējas tirgū, kas jau iekarots ar eksportu;3) ražot ekonomiski lētāku produkciju, kas tiek pārdota svešā jurisdikcijā;4) iegūt tās muitas un nodokļu atlaides priekšrocības, kas pieejamas tikai ārvalstu investoriem;5) pārnest savu darbību ārpus neizdevīgas nodokļu vai algu sistēmas, kas eksistē mātes firmas

domicila (rezidences) valstī;Tomēr investoram pirms invest5ēšanas ir jāizsver, vai investīcijas pozitīvie momenti dotajā mērķa

valstī atsvērs neizbēgamos riskus.

Galvenie TĀI riska faktori ir šādi:1) filiāle ārvalstīs kļūst par vietējo tiesību un jurisdikcijas subjektu;2) kapitālieguldījums ārvalstī pakļauts vietējās politiskās un juridiskās sistēmas nestabilitātei un

nacionalizācijas briesmām, kas ir visparastākais riska faktors;3) iespējama cenu kontrole no mērķa valsts puses , kas var samazināt varbūtējo peļņu;4) valūtas kursa un valūtas pārvedumu, t.sk. peļņas repatriācijas, kontrole mērķa valstī;5) režīma nestabilitāte vai nespēja aizsargāt ārvalstniekus pret nemieriem vai noziedzību;6) tik maza vietējā tirgus ietilpība, kas nevar attaisnot investīcijā plānoto ražošanu;7) vietējā valūtas kursa, depozīta un kredīta likmju nestabilitāte;8) peļņas normas risks;9) tirgus risks;10) ražošanas risks.

Ārvalstu tiešās investīcijas LatvijāLai gan pasauli nesen satricināja vairākas finanšu krīzes, uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas

Latvijā turpināja stabili palielināties. To veicināja labvēlīgā ekonomiskā un investīciju vide valstī - brīva kapitāla plūsma, zema inflācija, stabila nacionālā valūta, ārvalstu un rezidentu investoru vienlīdzīgās tiesības, kā arī citi investīciju veikšanai labvēlīgi faktori.

Kas ir ārvalstu tiešās investīcijas? Saskaņā ar starptautisko terminoloģiju tiešās investīcijas ir vienas valsts rezidenta (tiešā investora)

ieguldījumi citas valsts uzņēmumā (tiešo investīciju uzņēmumā), ja rezidenta līdzdalība uzņēmuma pamatkapitālā ir 10% un vairāk. Tātad jebkuri nerezidentu ieguldījumi Latvijā reģistrētos uzņēmumos, ja nerezidentam tajos pieder ne mazāk kā 10% no pamatkapitāla, tiek klasificēti kā ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā. Ārvalstu tiešās investīcijas ietver investīcijas Latvijā reģistrēto uzņēmumu pašu kapitālā, reinvestēto peļņu, kā arī ieguldījumus uzņēmumu citā kapitālā (ilgtermiņa un īstermiņa kredīti, tirdzniecības kredīti un citas savstarpējas saistības un prasības).

Kāpēc ārvalstu tiešās investīcijas ir svarīgas Latvijas tautsaimniecībai? Kopš 1995. gada Latvijas valsts maksājumu bilances tekošā konta saldo ir negatīvs. Pēc strauja

pieauguma 1998. gadā 2000. gadā tas samazinājās un veidoja 296.0 milj. latu jeb 6.8% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Viens no optimālākajiem tekošā konta deficīta finansēšanas veidiem ir ārvalstu tiešās investīcijas. Pirmkārt, veicot tiešās investīcijas, tiek nodibinātas ilgtermiņa attiecības starp tiešo investoru un investīciju uzņēmumu, un kapitāla strauja aizplūde no valsts ir samērā maz iespējama. Otrkārt, ārvalstu ieguldītāju tiešās investīcijas uzņēmumu pašu kapitālā valstij nerada parāda saistības un nepalielina Latvijas ārējo parādu. Treškārt, Latvijā ārvalstu investori lielāko daļu peļņas reinvestē, tādējādi vēl vairāk palielinot savus ieguldījumus Latvijas uzņēmumos (2000. gadā nerezidenti reinvestēja 67.0% no visiem gūtajiem ienākumiem no tiešajām investīcijām Latvijā).

2000. gadā tiešo investīciju neto plūsmas uz Latviju sedza 81.8% no maksājumu bilances tekošā konta deficīta. Līdz ar to var uzskatīt, ka ārvalstu tiešās investīcijas ir galvenais Latvijas tautsaimniecības ārējais ilgtermiņa finansēšanas avots.

Ārvalstu ieguldījumi tiešo investīciju veidā ir nozīmīgi arī tāpēc, ka nerezidentu investīcijas uzņēmuma pamatkapitālā palielina iespējas uzņēmuma darbības uzlabošanai. Tas ir viens no ilgtermiņa līdzekļu avotiem, ko var izmantot kapitālieguldījumu veikšanai. Turklāt ārvalstu investoriem bieži ir lielāka pieredze darbam tirgus ekonomikas apstākļos.

Uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju statistika 2000. gada beigās uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā sasniedza 1 275.4 milj. latu jeb

29.4% no IKP. 68.0% ārvalstu tiešo investīciju bija investēti Latvijas uzņēmumu pašu kapitālā vai reinvestēti.

Visvairāk ārvalstu tiešo investīciju 2000. gada beigās bija uzkrāts finanšu starpniecībā (22.6% no uzkrātajām ārvalstu tiešajām investīcijām), tirdzniecībā (20.4%), transportā, glabāšanā un sakaros (19.1%), kā arī apstrādes rūpniecībā (16.6%).

Finanšu starpniecībā lieli ieguldījumi bija koncentrēti banku sektorā un finanšu līzingā. Tirdzniecībā visvairāk līdzekļu piesaistīja vairumtirdzniecība (pārtikas produktu, kurināmā, koksnes, būvmateriālu un ķīmisko vielu vairumtirdzniecība). Ievērojamas investīcijas bija nonākušas arī automobiļu degvielas mazumtirdzniecībā. Transporta, glabāšanas un sakaru nozarē ievērojamas ārvalstu tiešās investīcijas bija veiktas telekomunikācijās. No pārējām apakšnozarēm lielākās investīcijas saņēma cauruļvadu transports, kā arī kravu iekraušana un izkraušana. Nozīmīgi ieguldījumi bija piesaistīti apstrādes rūpniecībā - koksnes, ķīmisko vielu, pārtikas produktu un dzērienu ražošanā.

Saskaņā ar statistikas datiem 2000. gada beigās visvairāk tiešo investīciju bija piesaistīts no Zviedrijas (12.6% no uzkrātajām ārvalstu tiešajām investīcijām), Igaunijas (11.2%) un Vācijas

(11.1%). Nozīmīgi bija ieguldījumi no Dānijas, ASV, Somijas, Krievijas, Norvēģijas un Lielbritānijas.

Ieguldījumu analīze liecina, ka dažādu valstu investori ieguldīja atšķirīgos tautsaimniecības sektoros. Tiešās investīcijas no Zviedrijas galvenokārt tika ieguldītas transportā, glabāšanā un sakaros, kā arī finanšu sektorā un apstrādes rūpniecībā. Savukārt Vācijas investoru līdzekļi bija vairāk koncentrēti finanšu sektorā, elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgādē, kā arī apstrādes rūpniecībā. Investīcijas no Igaunijas pārsvarā bija ieguldītas finanšu starpniecībā, bet no Dānijas - transportā, glabāšanā un sakaros. Nozīmīgi bija Somijas investoru ieguldījumi tirdzniecībā un Krievijas - transportā, glabāšanā un sakaros.

Neraugoties uz Austrumāzijas valstu finanšu krīzi 1997. gadā un Krievijas finanšu krīzi 1998. gadā, ārvalstu investori nezaudēja uzticību Latvijas tautsaimniecībai. Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas turpināja stabili palielināties un 2000. gada beigās, salīdzinot ar 1998. gada beigām, pieauga par 389.2 milj. latu jeb 43.9%.

Pēdējos divos gados Latvijā aktīvi investēja investori no Zviedrijas, Vācijas un Igaunijas. Zviedrijas investori galvenokārt palielināja ieguldījumus finanšu sektorā, kā arī transporta, glabāšanas un sakaru nozarē. Investīcijas no Vācijas pārsvarā saņēma gāzes ražošana un sadale, kā arī finanšu sektors, bet no Igaunijas - finanšu sektors, īpaši finanšu līzings.

Aplūkojot ieguldījumus nozaru dalījumā, redzams, ka ievērojamas ārvalstu investīcijas piesaistīja finanšu sektors. Arī tirdzniecībā un apstrādes rūpniecībā saglabājās augsts investīciju līmenis.

Ārvalstu tiešo investīciju ietekme uz nefinanšu investīcijām Ārvalstu tiešās investīcijas ir svarīgs nefinanšu investīciju (tehnoloģiskās iekārtas, pārējie

pamatlīdzekļi) avots. Pateicoties ārvalstu tiešajām investīcijām uzņēmuma pašu kapitālā, iespējams veikt kapitālieguldījumus, kas paaugstina darba ražīgumu, neto apgrozījumu un uzlabo citus finanšu rādītājus.

Gan 1999., gan 2000. gadā ārvalstu tiešo investīciju plūsmas Latvijā nodrošināja aptuveni ceturtdaļu no šajā periodā veiktajām nefinanšu investīcijām Latvijas uzņēmumos (pieņemot, ka visas ārvalstu investīcijas bija ieguldītas pamatlīdzekļos). Pārējie kapitālieguldījumu avoti - Latvijas rezidentu reinvestētā peļņa, ilgtermiņa aizņēmumi Latvijas un ārvalstu kredītiestādēs u.c.

Lietuvā un Igaunijā nefinanšu investīcijas bija vairāk atkarīgas no ārvalstu tiešo investīciju ieplūdes. Lietuvā šajā laika posmā ārvalstu tiešās investīcijas nodrošināja trešdaļu līdzekļu nefinanšu investīciju veikšanai, savukārt Igaunijā - gandrīz 50%. Lai gan 1999. un 2000. gadā Igaunija piesaistīja visvairāk ārvalstu tiešo investīciju attiecībā pret IKP, visaugstākais nefinanšu investīciju līmenis attiecībā pret IKP Baltijas valstīs bija Latvijā (1999. gadā - 23.9%, 2000. gadā - 20.5%).

Portfeļinvestīcijas Ar vārdu “portfeļinvestīcijas” saprot ārvalstu akciju un obligāciju pirkšanu īpašumā ar nolūku

iegūt dividendes un procentus peļņa veidā. Tajā pašā laikā TĀI gadījumā investora mērķis vēl ir iegūt tiešu kontroli pār lēmumu pieņemšanu ārvalstu uzņēmumā. Portfeļa investīcijas ir vienīgi naudas plūsma, kuras nolūks ir tikai iegūt lielāku peļņu nekā mājas valstī. Turpretim TĀI ir saistīta ar tehnoloģijas plūsmu no līdzīgas uz līdzīgu nozari.

Parasti ar portfeļa investīcijām vairāk nodarbojas individuālais, bet ar TĀI korporatīvais kapitāls, kas vienīgi līdzekļu pārpalikumu investē portfeļa pasākumos. TĀI priekšrocības ir lielākas iespējas augšanai, savu interešu aizsardzībai ārvalstu tirgū un jaunu TĀI ieplūdei.

STARPTAUTISKĀS EKONOMISKĀS ORGANIZĀCIJASSTARPTAUTISKĀS EKONOMISKĀS ORGANIZĀCIJAS

PASAULES TIRDZNIECĪBAS ORGANIZĀCIJA (PTO)PASAULES TIRDZNIECĪBAS ORGANIZĀCIJA (PTO)

PTO izveidojās 1995.gada sākumā, tā ir viena no jaunākajām starptautiskajām organizācijām. PTO ir pēctece “Vispārējās tarifu un tirdzniecības vienošanās” organizācijai (General Agreement on Tariffs and Trade /GATT/), kas tika dibināta pirms Otrā Pasaules kara.

STARPTAUTISKAIS VALŪTAS FONDS (SVF)STARPTAUTISKAIS VALŪTAS FONDS (SVF)(International Monetary Fund /IMF/)

SVF tika radīts citiem mērķiem nekā PB. Veidojot SVF, pasaules sabiedrība reaģēja uz pirmskara trīsdesmito gadu lielās depresijas neatrisinātajām finansiālajām problēmām, respektīvi, pēkšņām, neparedzētām nacionālo valūtu kursu svārstībām un pretišķībām starp valdībām šajā sakarā.

Metode, kā ar to cīnīties, ir noteikta SVF Statūtos tādejādi, ka dalībvalstīm jāļauj savu valūtu brīva un neierobežota apmaiņa un jāinformē SVF par tādām savām izmaiņām finansu un monetārajā politikā, kas varētu ietekmēt citu dalībvalstu ekonomiku. Dalībvalstis apņēmās pēc iespējas pielāgot savu

politiku SVF rekomendācijām, lai sekmētu visas apvienības vajadzības. Taču SVF nav primārā aizdevumu institūcija kā PB. SVF ir pirmais un galvenais uzraugs (overseer) pār dalībvalstu monetāro un valūtas apmaiņas kursu politiku un seko to rīcības modelim.

SVF – specializēta starpvalstu organizācija, kas dibināta 1944.gada jūlijā, balstoties uz ANO Bretonvudsas konferenci, un 1947 gada 1.martā sākusi savu darbību . SVF ir ANO specializētās iestādes statuss. Valde atrodas Vašingtonā, nodaļa – Parīzē. Departamenti ir Āfrikai, Āzijai, Eiropai, Austrumiem, Rietumpuslodei. Darbinieku skaits ir 1500.

SVF tika izveidots valūtas attiecību un norēķinu regulēšanai starp valstīm un finansiālas palīdzības sniegšanai, piešķirot kredītu ārzemju valūtā valstīm, kuras ir fonda locekles.

Saskaņā ar SVF statūtiem, šīm valstīm ir jāveicina sadarbība valūtas jautājumos un jāpaplašina savstarpējā tirdzniecība.

SVF kā valstu finansiālās un valūtas sadarbības centram oficiāli tika izvirzīti šādi uzdevumi:- veicināt valūtas kursu stabilitāti un normālas valūtas attiecības starp

valstīm;- veikt pasākumus valstu – fonda locekļu – maksājumu bilanču

nodrošināšanai.SVF statūti tika vairākkārt mainīti, svarīgākās izmaiņas notika 1969., kā arī 1976. Un 1978.gadā, kad Bretonvudsas sistēmu nomainīja Jamaikas sistēma.

SVF kapitāls veidojies no valstu kvotu iemaksām. Katras valsts kvotas lielums ir atkarīgs no valsts ekonomiskās attīstības līmeņa un šīs valsts lomas starptautiskajā tirdzniecībā.

SVF vadošie orgāni ir šādi: Pārvaldnieku padome – augstākais orgāns, kas lemj principiālus jautājumus. Tā sastāv no

dalībvalstu ministriem vai centrālo banku prezidentiem. Ik gadu notiek gadskārtējās sesijas; Direktoru padome – izpildorgāns, regulē fonda ikdienu. Ir 22 direktori (no ASV,

Lielbritānijas, Francijas, Saūda Arābijas u.c., kuri pārstāv vairākas valstis). Direktorāts nozīmē priekšsēdētāju. Balsu skaits ir atkarīgs no kvotas. Katrai valstij padomē ir 250 balsis plus viena balss no katriem 100 tūkstošiem SDR kvotas.

Svarīgāko jautājumu lemšanā ir nepieciešams, lai par šo jautājumu balsotu 85% balsu. Mazāksvarīgu jautājumu lemšanā – 70% balsu.

Saskaņā ar nolīgumu SVF izsniedz kredītus fonda loceklēm ārzemju valūtā. Kredītu slēdz ar valsts orgāniem. Kredītus piešķir, pārdodot ārzemju valūtu par aizņēmējas valsts nacionālo valūtu, un kredītu dzēš, iepērkot no SVF nacionālo valūtu par ārzemju valūtu. Kreditēšanas resursi veidojas no SVF kapitāla, ko iemaksā locekļu valstis kvotu veidā, un no aizņemtiem līdzekļiem.

SVF kredīti iedalās vairākos veidos atkarībā no cēloņiem, kas rada nestabilitāti. Parastie kredīti ir domāti īslaicīgai nestabilitātei. Tos izsniedz uz vienu gadu, taču var pagarināt termiņu līdz 5 gadiem. Kredīti nedrīkst pārsniegt 200 tūkstošus no kvotas. Kompensācijas kredītus izsniedz sākot ar 1966.gadu, lai kompensētu eksporta samazināšanos, kas radies īslaicīgu grūtību dēļ, bet grūtības nav atkarīgas no aizņēmējas valsts. Kredītus izsniedz uz termiņu no 3 līdz 5 gadiem. Kopš 1969.gada izsniedz arī kredītus sakarā ar izejvielu visai nelabvēlīgo konjunktūru pasaules tirdzniecībā. Lai palīdzētu jaunattīstības valstīm, 80.gadu sākumā izveidoja Uzticības fondu.

Līdz 70.gadiem galvenās kredītņēmējas valstis bija ASV un Lielbritānija. Ar 70.gadu beigām SVF savu darbību pārorientēja uz jaunattīstīto valstu maksājuma bilanču izlīdzinājumu. Ar 80.gadu sākumu SVF sāka izsniegt kredītus lielākās summās, bet uz stingrākiem noteikumiem. Ar 80.gadu beigām SVF lielu uzmanību veltī Austrumeiropas valstīm.

Kredītņēmēja valsts slēdz līgumu ar SVF. Šī līguma galvenais elements ir šīs valsts politiskais un ekonomiskais stāvoklis. SVF dalībniece obligāti sniedz SVF informāciju par valūtas rezervēm, maksājumu bilanci, budžetu, ārzemju investīcijām. Pirms kredīta izsniegšanas SVF eksperti dod savu slēdzienu. SVF ekspertu slēdzienus izmanto arī privātās bankas un citas finansu iestādes. Lemjot jautājumu par kredīta piešķiršanu. Tikai SVF locekles var iestāties SRAB.

SVF ir 2000 darbinieku, un tam nav nodaļu pasaulē. Ir tikai nelieli ofisi. SVF sekmē starptautisko sadarbību monetārajā un finansu jomā, sekojot valūtas kursu politikai dalībvalstīs. Tas tiek veikts ar konsultantu palīdzību, kas analizē ekonomisko un finansu situāciju dalībvalstīs un konsultē valdības. Kopš Latvijas iestāšanās SVF 1992.gadā šādi konsultanti bija arī pie mums. Diemžēl pirms balsošanas par iestāšanos SVF LR Augstākajā padomē no “ierindas” deputātiem tikai šo rindu autors tika iepazīstināts ar fonda Statūtiem. 1992.gadā SVF paplašināja savu palīdzību agrākajām centrālās plānošanas valstīm, kas atradās pārejas periodā.

1992.gadā SVF bija 175 dalībvalstis, 1994.gadā – vairāk par 194. SVF izsniedz aizdevumus dalībvalstīm nolūkā sasniegt sabalansētu to maksas bilanci, kas tiktu apvienota ar ekonomisko izaugsmi un stabilu valūtas kursu. Metodes, kuras IMF pielieto attiecībās ar dažādām dalībvalstīm, ir atšķirīgas un atkarīgas no konkrētās valsts mikro un makroekonomikas.

Pieeja SVF resursiem uz paplašinātiem pamatiem (enlarged access) iespējama 90 līdz 110% ietvaros no katras valsts kvotas, trīsgadu limiti ir 270 – 330%, bet kumulatīvie limiti (cumulative limits) 400 – 440% kvotas ietvaros. 1991.gadā caur SVF tika izmaksāti 8.2 miljardi SDR pie 20.9 miljardus liela kopējā speciālo aizņēmuma tiesību (special drawing right/SDR/) kapitāla.

SDR ir valūtas depozīts, ko katra dalībvalsts deponējusi SVF tās starptautisko rezervju veidā. Atšķirībā no citām rezervēm, piemēram, tādām kā zelts, SDR ir “bezķermeniska” (intangable) vienība, kas parādās vienīgi grāmatvedības ierakstu veidā šādās valūtās: ASV dolāros, vācu markās, angļu sterliņu mārciņās, franču frankos un japāņu jenās.

1992.gadā SVF strauji paplašināja savu darbību, pievēršot īpašu uzmanību postkomunisma tranzītu valstu pārejai uz tirgus ekonomiku. Tehniskā SVF palīdzība īpaši izpaudās konsultācijās šo valstu centrālo banku un banku sistēmas kā arī regulējošās sistēmas, fiskālo institūciju, nodokļu iekasēšanas un politikas, budžeta prakses un sociālās nodrošināšanas izveidei. SVF organizēja tranzīta ekonomikas (TE) valstu vadības kursus un seminārus.

SVF vada pieci ieceltie (appointed) direktori : Thomas C.Dawson – USA Stefan Schohenberg – Germany Jan – Pierre Landau – France Hiro Fukui – Japan David Peretz – United Kingdom

Viņiem palīdz viņu vietnieki un 17 ievēlētie direktori. SVF administrācijas izpilddirektors ir Mišels Kamdesī, viņa vietnieks ir Ričards D.Erbs. Vadība sastāv vēl no 17 direktoriem.

SVF atrodas Vašingtonā un tai ir arī sava pārstāvniecība pie ANO Ņujorkā.LR Augstākā padome 1992.gada 15.aprīlī pieņēma divus lēmumus: “Par Latvijas Republikas

iestāšanos SVF” un “Par LR iestāšanos Starptautiskajā Rekonstrukcijas un attīstības bankā”, tās apvienotajās organizācijās un ERAB. Pēdējā likuma 1.pantā deklarēta iestāšanās bez minētajām institūcijām arī Starptautiskajā Finansu korporācijā. Starptautiskajā Attīstības asociācijā, Daudzpusējā investīciju garantiju aģentūrā un Starptautiskajā Investīciju strīdu noregulēšanas centrā.

Kopš šī laika lR no SVF aizņēmusies vispirms 54.9 SDR, saskaņā ar sistemātiskās pārveides programmu divus aizņēmumus, katru par 22.875 miljoniem SDR, vēl divas daļas no nākamā aizdevuma saskaņā ar rezerves vienošanos – kopā 9.15 miljonus SDR. Tātad pavisam SVF Latvijai aizdevis 109.8 miljonus SDR, kas ir aptuveni 160 miljoni USD. /1996.gada dati/.

Latvija un Starptautiskais Valūtas fonds Latvija pievienojās Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) 1992. gada 19. maijā. Latvijas kvota SVF ir 91.5 milj. XDR (aptuveni 122 milj. ASV dolāru) jeb 0.06% no kopējā

kvotu apjoma. Latvijai SVF pieder 1.165 balsis jeb 0.08% no kopējām balsstiesībām. 1994. gada 10. jūnijā Latvija uzņēmās Vienošanās līguma VIII pantā paredzētās saistības

attiecībā uz tekošā konta konvertējamību. Latvijas pilnvarotais SVF ir Latvijas Republikas finansu ministrs Edmunds Krastiņš,

pilnvarotā vietnieks ir Latvijas Bankas prezidents Einars Repše. Latvijas intereses SVF pārstāv izpilddirektors Kajs Āens Hansens (Kai Aaen Hansen). Viņa

pārziņā ir arī Dānija, Igaunija, Somija, Islande, Lietuva, Norvēģija un Zviedrija. Latvija apņēmusies izpildīt SVF Speciālā datu izplatīšanas standarta prasības - noteiktos

termiņos sniegt attiecīgo statistisko informāciju un informāciju par datu izplatīšanas metodēm.

Finansiālā palīdzībaLatvijas saistības pret SVF veido trīs sastāvdaļas: kredīts resursu rezerves vienošanās (stand-by

arrangement) ietvaros, Sistēmiskās pārveides fonda kredīts un Latvijas dalībmaksa SVF.Kredīts resursu rezerves vienošanās ietvaros un Sistēmiskās pārveides fonda kredīts izsniegts Latvijas Republikai, lai sekmētu valdības ekonomikas un finanšu programmas īstenošanu, un atmaksājams pa daļām attiecīgi līdz 1999. gada jūlijam un 2004. gada jūlijam.Kopš 1992. gada Latvijai valdības ekonomisko programmu īstenošanai piecas reizes bijusi iespēja izmantot SVF līdzekļus resursu rezerves vienošanās ietvaros, bet 1995., 1996. un 1997. gadā piešķirtie resursi netika izmantoti.

Tehniskā palīdzībaSVF ir sniedzis Latvijai tehnisko

palīdzību vairākās jomās, t.sk. valsts izdevumu, nodokļu un muitas, banku uzraudzības, monetārās politikas un centrālās bankas organizācijas, maksājumu bilances, naudas un banku, kā arī reālā

sektora statistikas jomā.

SVF institūts ir apmācījis vairāk nekā 20 Latvijas pārstāvju tādās jomās kā finanšu programmēšana un politika, ārējā sektora politika, valsts finanses, naudas un banku statistika. Vairāk nekā 100 Latvijas pārstāvju ir apmeklējuši kursus un seminārus Apvienotajā Vīnes institūtā (Joint Vienna

Institute), izmantojot iespēju mācīties tādās jomās kā makroekonomiskā analīze un politika, centrālās bankas grāmatvedība, valsts finanses, nodokļu politikas administrēšana un reforma, fiskālās politikas vadība, kā arī statistika.

Izmantoti Starptautiskā Valūtas fonda materiāli.

PASAULES BANKA u.c. STARPTAUTISKĀS FINANSU ORGANIZĀCIJASPASAULES BANKA u.c. STARPTAUTISKĀS FINANSU ORGANIZĀCIJAS

Pasaules Banka /World Bank /

Pasaules bankas grupā ir piecas organizācijas – 1. Starptautiskā Rekonstrukciju un attīstības banka jeb saīsināti Pasaules banka;2. Starptautiskā Attīstības asociācija;3. Starptautiskā Finansu korporācija;4. Daudzpusējo Investīciju garantiju aģentūra;5. Starptautiskais investīciju strīdu risināšanas centrs.

Starptautiskā Rekonstrukcijas un attīstības banka / International Bank of Reconstruction and Development (IBRD)/

Pasaules Bankas darbības mērķis ir sniegt aizdevumus jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīm, lai palīdzētu mazināt nabadzību un finansētu ekonomisko izaugsmi. Banka sniedz arī padomdevēju pakalpojumus reformu programmu izstrādei, lai palīdzētu ieviest visaptverošas programmas valsts ilglaicīgai attīstībai, makroekonomiskajai un finansiālajai stabilitātei un strukturālajiem pārkārtojumiem. Bankas programma atbalsta Latvijas iestāšanās procesu Eiropas Savienībā.Šī ir visietekmīgākā no starptautiskajām bankām, kuru dēvē arī par Pasaules Banku (PB)/World Bank/. 1944.gadā nelielā Bretonvudsas (Bretton - Woods) ciematā Jaunhempšīrā, ASV, 44 valstu pārstāvji sanāca konferencē, kurā tie izveidoja Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu (SVF). No tā laika abas šīs starptautiskās institūcijas ir pasaules monetārās sistēmas balsti. Gan PB, gan SVF pieder tās dalībvalstīm, kuru 1992.gadā bija 173, bet 1994.gadā – 194.PB visu pēckara pirmo gadu desmitu finansēja karā izpostītās Rietumeiropas tautsaimniecības atjaunošanu. Kad Eiropa atguva spēkus, PB pievērsās pasaules nabadzīgāko valstu attīstības finansēšanai. Kopš 1944.gada tā šiem nolūkiem izdevusi kredītus par 210 miljardiem USD /1996.g dati/.PB strādā 7000 darbinieku. Tā piešķir kredītus un tehnisko palīdzību ekonomiskās attīstības projektiem ANO dalībvalstīs no jaunattīstības un postkomunisma zemu vidus. Banka arī sekmē citu sabiedrisko un privāto avotu līdzdalību šajos finansēšanas projektos. 1992.fiskālā gada laikā banka koncentrēja savu darbību palīdzības sniegšanai jaunattīstības zemēm, trūkumciešanas samazināšanai, privātā sektora attīstības un vides saglabāšanas sekmēšanai. Caur PB 1992.fiskālajā gadā 112 kredītos sadalīja 24933 miljonus USD 43 valstīm. 1992.gadā PB bija 172 dalībvalstis. 1992.gadā bankā iestājās arī Latvija. Zīmīgi, ka balsojot par iestāšanos PB, LR Augstākās padomes deputāti netika iepazīstināti ne ar PB Statūtiem, ne ar izveidošanas līgumu.Saskaņā ar PB Statūtiem tā piešķir aizdevumus vienīgi šādos gadījumos:

- Aizdevumam jābūt augstas prioritātes ražojošajai sfērai un, izņemot speciālus gadījumus, tie jāpielieto tā, lai tie atbilstu speciālo rekonstrukcijas un attīstības projektu ārvalstu valūtu prasībām;

- Ja aizņēmumu ņem kāds cits, izņemot valdības, aizdevuma garantam jābūt tās dalībvalsts valdībai, kuras teritorijā projekts atrodas, vai attiecīgās valsts centrālajai bankai, vai līdzīgai institūcijai;

- Dodot aizdevumus, bankai jārīkojas uzmanīgi, pievēršot pietiekamu vērību tam apstāklim, vai kredīta ņēmējs vai garants varēs izpildīt savas saistības saskaņā ar aizdevuma līgumu;

- No bankas tiek īpaši pieprasīts darīt visu nepieciešamo, lai garantētu, ka katrs aizdevums tiks izmantots vienīgi tiem mērķiem, kam tas tika dots.

PB ir arī pēdējais aizdevējs (last resort lender) tiem, kam visas pārējās kredīta institūcijas atteikušas. PB kredītu var izlietot jebkurā tirgū, un to nedrīkst saistīt ar priekšnoteikumiem īstenot to noteiktā tirgū. Aizņēmuma priekšlikumam jābalstās uz ekonomiskiem, nevis politiskiem apsvērumiem.PB 1992.gadā vadīja 5 ieceltie (appointed) direktori no pasaules lielākajām finansu impērijām (ASV, Japāna, Vācija, Francija, Apvienotā karaliste), viņu vietnieki un 17 ievēlētie direktori no citām valstīm. Šīs pašas amatpersonas, kas vada PB, vada arī IFC un IDA, kas liecina par to ļoti lielo faktisko varu.PB galvenās mītnes adrese ir ASV Vašingtonā. Tai ir sava pārstāvniecība pie ANO Ņujorkā.

Starptautiskā Attīstības asociācija (International Development Association/IDA/)

Tā ir saistīta ar PB un tika izveidota 1960.gadā. Tās uzdevums ir gādāt fondus attīstības projektiem uz koncesiju noteikumu pamata trūcīgākajām ANO dalībvalstīm, kuru nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju bija zem 610 USD, pēc atvieglotiem noteikumiem. Juridiski un finansiāli IDA no PB ir atdalīta, taču to pārvalda vienas un tās paša personas. Kredīti, kurus izsniedz IDA, ir konvertējamās valūtās, un tie veidojas no PB peļņas summām. Šie kredīti tiek izsniegti bez procentiem ar labvēlīgu termiņu pagarināšanu (grace periode) līdz desmit gadiem un 350-040 gadu nomaksas termiņu (maturity).

1992.finansu gadā IDA izsniedza kredītus par 6549 miljoniem USD 49 valstīm /1996.gada dati/.1992.gadā Latvija kļuva par IDA locekli.IDA pārvalda tā pati administrācija, kas Pasaules Banku. Arī adrese ir tā pati Vašingtonā un

Ņujorkā.

Starptautiskā finansu korporācija / International Finance Corporation (IFC)/

Ir saistīta ar IBRD, radīta 1956.gadā. Tā ir daudzpusēja attīstības institūcija, kas sekmē ekonomisko attīstību ANO dalībvalstīs – jaunattīstības zemēs, atbalstot investīcijas privātā sektorā, sekmējot vietējo kapitāla tirgu attīstību un stimulējot starptautisko privātā tiešo aizdevumu kapitāla plūsmu bez valdības garantijām. 1992.gadā tajā bija 146 dalībvalstis.IFC organizē padomdevējus valdībām. 1992.fiskālajā gadā ar dalībvalsti finansiālo atbalstu tika novadīti 3300 miljoni USD 167 projektiem 51 valstī, no tā 1200 miljoni kredītos, 375 miljoni akcijās un 251 miljons garantijās. Visi IFC kredīti tika izsniegti pēc tirgus likmēm.IFC adrese ir tāda pati kā PB. Tai ir arī ofiss Ņujorkā pie ANO.IFC jeb Starptautiskā finansu korporācija ir Pasaules Bankas grupas locekle ar visām Pasaules Bankas grupas institūcijām raksturīgo uzdevumu – uzlabot grupas dalībvalstīs cilvēku dzīves kvalitāti. IFC misija ir attīstības valstīs sekmēt privātā sektora līdzdalību un investīcijas, lai tur mazinātu nabadzības līmeni un uzlabotu cilvēku dzīvi.

Šodien IFC ir lielākais aizdevējs un pamatkapitāla finansējuma nodrošinātājs privātā sektora projektiem jaunattīstības valstīs. IFC finansē un sniedz konsultācijas privātsektora uzņēmumiem un projektiem attīstības valstīs sadarbībā ar privātajiem investoriem, bet, veicot padomdevējas

funkcijas, korporācija palīdz šo valstu valdībām radīt apstākļus uzlabotai pašmāju un starptautisko investīciju un līdzekļu apritei. Īpašu uzmanību IFC pievērš ekonomiskās attīstības sekmēšanai dalībvalstīs, veicinot sekmīgi strādājošu uzņēmumu un efektīvu kapitāla tirgu izaugsmi. IFC piedalās finansēšanā tikai tādā gadījumā, ja ar savu ieguldījumu spēj uzlabot tirgus dalībnieku darbību. Tai ir arī katalizatora loma privāto investīciju un investoru aktivizēšanā un mobilizēšanā jaunattīstības valstu pasaulē, jo IFC pieredze rāda, ka ieguldījumi šajās valstīs var nest peļņu. Kopš izveidošanās 1956.gadā IFC ir ieguldījusi attīstībā vairāk nekā 21,2 miljardus dolāru no saviem līdzekļiem un palīdzējusi piesaistīt 15 miljardu dolāru finansējumu , kas piešķirts 1 852 kompānijām 129 jaunattīstības valstīs.

Lai gan IFC saskaņo savu darbību ar citām Pasaules Bankas grupas dalībniecēm - Starptautisko rekonstrukcijas un attīstības banku SRAB (International Bank for Reconstruction and Development, IBRD), Starptautisko attīstības asociāciju ( International Development Agency, IDA) un Daudzpusējo investīciju garantiju aģentūru (Multilateral Investment Guarantee Agency, MIGA), tā juridiski un finansiāli tomēr ir patstāvīga organizācija, ar saviem statūtiem, akcionāriem, finansu struktūrām , pārvaldi un darbiniekiem. Akciju kapitālu veido 174 dalībvalstis , kuras kopā nosaka IFC politiku un darbības virzienus. Spēcīgs dalībnieku atbalsts un atbilstoši liela iemaksātā pamatkapitāla bāze ir devusi IFC iespējas nodrošināt lielāko daļu finansējuma savai aizdevējinstitūcijas darbībai, izlaižot AAA kategorijas obligācijas , kuras pārdod starptautiskā tirgū. Parasti IFC finansē privātās institūcijas. Līdzīgi citiem privātā sektora un struktūru finansētājiem, IFC tiecas pēc peļņas, novērtē savus līdzekļus un pakalpojumus pēc tirgus cenām un kopā ar partneriem pilnībā atbild par projektu risku. Lai gan netiek prasītas vai pieņemtas nekādas valdību garantijas, IFC darbība bieži vien ir cieši saistīta ar jaunattīstības zemju valsts organizācijām un aģentūrām.

Lai projektiem tiktu piešķirts finansējums, nepieciešams ievērot virkni IFC prasību – tiem ir jābūt privātā sektora projektam, tehniski izpildāmiem un drošiem, ar labām peļņas gūšanas izredzēm un ar ieguldījumu attiecīgās valsts tautsaimniecības attīstībā. Bez tam IFC izvirza arī prasību, lai projekti būtu ekoloģiski nekaitīgi.

Lai nodrošinātu privātā sektora līdzdalību projektu finansēšanā, IFC parasti aprobežojas ar finansējuma piešķiršanu tikai 25% apjomā no kopējām, ar projekta ieviešanu saistītajām izmaksām. Tādējādi nelielu un vidēju projektu finansējums parasti ir robežās no 100 000 līdz 1 miljonam ASV dolāru, bet standartprojektiem piešķiramie līdzekļi – 1 līdz 100 miljonu dolāru vērtībā.

STARPTAUTISKĀS FINANSU KORPORĀCIJAS PROGRAMMA LATVIJĀ

SFK INVESTĪCIJU PORTFELISSFK investīcijas Latvijā ir veiktas telekomunikāciju, kokapstrādes, viesnīcu un finansu sektorā.

SIA "Lattelekom": Būtisks ieguldījums privatizācijā 1995. gada martā SFK parakstīja līgumu par 16,4 miljonu ASV dolāru investīcijām uzņēmuma "Tilts Communications" kapitālā. Šis uzņēmums tika izveidots, lai palīdzētu modernizēt un paplašināt bijušo valsts telekomunikāciju kompāniju "Lattelekom". Apvienotais konsorcijs "Tilts Communications" (kurš tajā laikā piederēja Lielbritānijas firmai "Cable and Wireless", Somijas "Telecom Finland" un SFK) uzvarēja privatizācijas konkursā un ieguva 49% (ieskaitot vadības kontroli) no "Lattelekom". Šobrīd 90% no "Tilts Communications" pieder Somijas uzņēmumam "Sonera" un 10% SFK. 1999. gadā "Lattelekom" bija lielākais Latvijas uzņēmums pēc apgrozījuma apjoma. Šobrīd Latvijas valdībai ir zināmas domstarpības ar galveno "Tilts Communications" akcionāru, Somijas firmu "Sonera" par Latvijas vēlmi samazināt "Lattelekom" monopoltiesības uz fiksētās telefonu līnijas pakalpojumu sniegšanu no 25 gadiem un 10 gadiem, t.i. līdz 2003. gadam, tādējādi izpildot Pasaules Tirdzniecības organizācijas prasības. Apmaiņā pret šādu piekāpšanos

"Sonera" pieprasa no valdības kompensāciju par monopolstāvokļa zaudēšanu. Valdība šādai nostājai nepiekrita un lietā ir uzsākta tiesvedība. "Vika Wood": Spēcīgs atbalsts vidēja lieluma kokzāģētavai. 1996. gada jūnijā SFK apstiprināja 4 miljonu ASV dolāru (2 miljoni kapitālā un 2 miljoni aizdevuma veidā) investīciju veikšanu uzņēmumā "Vika Wood" – kokzāģētavā ar 60 000 kubikmetru jaudu. Projekta ieviešanai tika izveidots kopuzņēmums, kurā piedalījās Zviedrijas uzņēmums "Hebeda Tra AB", Somijas tirdzniecības firmas "Thomesto Trading Companies Limited" Zviedrijas meitas uzņēmums "Thomesto Sverige AB" un arī investīciju fonds "Baltic Investment Fund". Ar šīs investīcijas starpniecību SFK ir izdarījusi ilgtermiņa ieguldījumu Latvijas mežrūpniecības un kokapstrādes nozares attīstībā. Šobrīd kokzāģētavas jauda ir palielināta līdz 90 000 kubikmetriem un tiek plānots to tālāk palielināt līdz 200 000 kubikmetriem 2003. gadā. "Vereinsbank Rīga": Atbalsts finansu sektora attīstībai. 1996 gada aprīlī SFK un Vācijas banka "Vereins-Und Westbank" izveidoja a/s "Vereinsbank Riga", kopīgu komercbanku Rīgā. 1996. gadā SFK uzņēmuma kapitālā ieguldīja 1,6 miljonus ASV dolāru, bet 1997. gadā vēl 4,4 miljonus ASV dolāru. "Vereinsbank Rīga" tika izveidota, lai piedāvātu tirgum tirdzniecības finansēšanu un starpbanku pakalpojumus, uzlabotu Latvijas banku darbības standartus un nodotu pieredzi un zināšanas. Nesen – 2001. gada janvārī "Vereins-Und Westbank" iegādājās SFK piederošās daļas ar mērķi pārveidot "Vereinsbank Rīga" par savu filiāli. "Baltic Hotels": Reģiona arhitektūras mantojuma saglabāšana. 1999. gada maijā SFK apstiprināja 5,5 miljonu ASV dolāru lielas investīcijas nelielu viesnīcu tīkla uzņēmumā. Uzņēmuma viesnīcas – viena Rīgā (Grand Palace Hotel) un divas Igaunijā –Tallinā atrodas atjaunotās abu pilsētu vecpilsētu ēkās. Investīciju rezultātā izdevās aizpildīt unikālu nišu tūristu viesnīcu tirgū. "Dauteks": Neizdevies mēģinājums glābt vietējo tekstila rūpnīcu 1998. gada oktobrī SFK valde apstiprināja 20 miljonu ASV dolāru lielas kredītu un kapitāla investīcijas uzņēmumā "Dauteks" (pārdēvēts par "Tolaram Fibers") 83,5 miljonu ASV dolāru vērtā projektā, ar mērķi modernizēt Latvijas lielāko tekstila rūpnīcu. Projekta galveno investoru ļoti smagi ietekmēja Āzijas finansu krīze un tas nespēja pilnā mērā ieguldīt solīto kapitālu. Pašu uzņēmumu smagi ietekmēja Krievijas krīze, kā rezultātā palielinājās zaudējumi , uzkrājās parādi un uzņēmums pārtrauca darbību 1999. gada jūnijā. SFK savu investīcijas daļu vēl nebija ieguldījusi. Maksātnespējas gaitā uzņēmums pamatlīdzekļi tika pārdoti Francijas uzņēmumam "Rhodia", kas uzskata, ka SFK finansējums tai tuvākajā nākotnē nebūs nepieciešams.

PLĀNOTIE SFK PROJEKTI"Sodra-Metsalitto" celulozes rūpnīca

Jauna celulozes rūpnīca ar jaudu 600 000 tonnas gadā. "Sodra" (Zviedrija), "Metsalitto" (Somija) un Latvijas valdība ir izveidojuši uzņēmumu

projekta ieviešanai un rūpnīcas celtniecībai un apsaimniekošanai. Šāds lēmums tika pieņemts balstoties uz lietderības pētījumiem un informācijas memorandu, kuru sagatavošanu ar Somijas valdības fiansējumu organizēja SFK. Celtniecības darbus ir paredzēts uzsākt 2002. gadā.

SFK un galvenie projekta atbalstītāji ir uzsākuši sarunas par SFK lomu projekta finansēšanā, kura kopējās izmaksas tiek lēstas 1 miljarda ASV dolāru apmērā. SFK strādā kopā ar Pasaules Banku pie kokmateriālu piegādes garantiju shēmas izstrādes. SFK ir lūgusi ERAB piedalīties projekta finansēšanā.

Rīgas kultūrvēsturiski nozīmīgo ēku saglabāšana (Rīgas jaunā vecpilsēta) No Centrālās dzelzceļa stacijas netālu esošās Vecrīgas (UNESCO kultūras mantojuma) daļas tehniski novecojušo ēku atjaunošana un rekonstrukcija.

Projekts sevī ietver 17 dažādas nozīmes ēkas Rīgas Jaunās pilsētas rajonā. Galvenajam projekta dalībniekam, uzņēmumam "InvestaSource", šīs ēkas pieder un ir plānots tuvāko desmit gadu laikā tās attīstīt. Aplēses norāda, ka kopējās projekta izmaksas ir ap 33 miljoniem ASV dolāru. SFK ir lūgta finansēt 9 miljonus.

Projekts tika novērtēts 1999. gadā. Šobrīd "InvestaSource" un Rīgas dome strādā pie detalizēta infrastruktūras attīstības plāna izstrādes, lai veicinātu papildus privātā nekustamā īpašuma attīstību Vecrīgā.

"Linstow" mazumtirdzniecības projekts Nekustamā īpašuma attīstība. SIA "Linstow Varner" par 100% Norvēģijas uzņēmumam "Linstow Varner AS" (no kura

50% pieder "Linstow International", kas ir "Anders Wilhemsen" grupas uzņēmums) piederošs meitas uzņēmums ar 21,6 miljonu ASV dolāru lielu statūtkapitālu.

Līdz šim SIA "Linstow Varner" četros tirdzniecības centros Rīgā ir investējusi 70 miljonus ASV dolāru. Investīcijas galvenokārt ir veiktas kapitāla vai subordinēto aizdevumu formā. Uzņēmums plāno paplašināt savu darbību, pārveidojot divus no jau strādājošiem centriem, attīstot Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju un pielāgojot tirdzniecības centra vajadzībām šobrīd nestrādājošu rūpnīcu.

Uzņēmums ir lūdzis SFK nodrošināt finansējumu jaunajām investīcijām 117 miljonu ASV dolāru apmērā.

Baltijas Mazo un vidējo uzņēmumu fonds Jauns 40 miljonu ASV dolāru liels fonds, kas izstrādāts speciāli maziem un vidējiem

uzņēmumiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Šī fonda, ko administrēs Baltijas Amerikas uzņēmējdarbības fonds, kapitālā SFK plāno investēt 7,5 miljonus ASV dolāru.

SFK STRATĒĢIJA UN PRIORITĀTES LATVIJĀLatvijai tuvojoties ES dalībvalsts statusam, SFK nākas pārvērtēt savu lomu. Ražojošajā un ne-finansu sektorā SFK iesaistīšanās ir pamatota, ja projekti lielā mērā veicina attīstību, rada sociālos labumus vai veicina institucionālo attīstību, it īpaši, ja:

Ļoti lieliem projektiem ir nepieciešama SFK spēja mobilizēt resursus (kā tas ir celulozes rūpnīcas projektā),

Privātās komercbankas, bez SFK iesaistīšanās, nav gatavas nodrošināt ilgtermiņa finansējumu;

Kritiski svarīgām restrukturizācijas un modernizācijas investīcijām ir grūti piesaistīt privāto finansējumu.

Finansu sektorā mēs bāzēsimies uz līdzšinējo analītisko darbu un analizēsim iespējas izveidot līzinga vai apdrošināšanas sabiedrības, pensiju fondus un mājokļa finansēšanas organizācijas.

NOZARU STARPTAUTISKĀS EKONOMISKĀS ORGANIZĀCIJASNOZARU STARPTAUTISKĀS EKONOMISKĀS ORGANIZĀCIJAS

Pasaulē ir dažādas organizācijas, kas apvienojušās, lai aizsargātu savu nozari.Kā viena no pazīstamākajiem ir OPEC – naftas organizācija, kas nodibināta 60.gados , lai

gan sākotnēji šai organizācijai ir maza ietekme, tad no 70.gada tā krasi jūtama pasaules valstīs. Saskaņojot savā starpā, valstis paaugstina naftas cenas pasaules tirgū. 1973.g. paaugstināja no 2,7 $ par barelu par četrām reizēm, šis bija pirmais naftas šoks. 1979. – 80.gadā iestājas otrais naftas šoks, jo cena tika paaugstināta līdz 37 – 38 $ . Pēc abiem šokiem iestājās dziļa depresija.

80.gadu otrajā pusē naftas cenas krītas un arī ietekme mazinājusies.Pārējas valstis sāka tam pretoties un tiek veiktas darbības, kas mazināja OPEC ietekmi. Kā piemēram: Norvēģija, Meksika, PSRS sāka iegūt pašas naftu, tādēļ tagad OPEC dalībvalstīm nācās ņemt vērā arī šīs valstis.

Ienāk pārmaiņas arī ekonomikā, jo naftu sāk izmantot mazāk, to aizstājot ar aktīvāku energoresursu izmantošanu.

Organizācijas iekšienē parādās pretrunas, jo nespēj vienoties savā starpā par piešķirtajām kvotām un to, cik pārdot vienai vai otrai valstij.

Apvienojas arī kafijas eksportētāju valstis – Brazīlija, Kolumbija, Āfrikas valstis, Indonēzija u.c. un nodibina Kafijas ražotāju un tigotāju asociāciju.90.gados sabrūk, jo pastāv lielas nesaskaņas par kvotu izlietojumu. Tomēr 1993.gadā atjaunojas un piekopj sekojoša veida politiku: ja pieprasījums palielinās, tad arī piedāvājums palienās, bet ja samazinās, tad atstāj krājumos.