1

izdevums 2018. gada novembris

Veidot vislabāko dzīvi, gādāt vislabāko aprūpi !

60 Fraser Crescent, Wantirna South, VIC 3152

33.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU

Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs,

nemājo rokām celtos tempļos.

Un viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu; viņš pats dod

visiem dzīvību, elpu un visu;

Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu

un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot,

Lai tie meklētu Dievu, vai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu

nevienam no mums.

Apustuļu darbi 17:24-27

Dedzīgais Kristus evaņģēlija sludinātājs apustulis Pāvils bija nonācis Atēnās – tālu pazīstamā Grieķijas pilsētā, kur dzīvoja daudz gudru vīru un kur bija

slavenas skolas, kas mācīja jaunatni visādās zinībās.

Kādā dienā apustulim Pāvilam bija jārunā Aeropagā – vietā, kur ļaudis sapulcējās klausīties dažādās mācībās.

Un tur runādams, apustulis Pāvils klausītājiem pasludināja, ka ir tikai viens, visuvarens Dievs, debess un zemes radītājs. Katrai tautai Dievs ierādījis vietu, kur dzīvot, lai tauta varētu augt un Dievam kalpot, un Dievam pateikties, sekojot

Jēzum Kristum – Dieva sūtītam Pestītājam.

Arī mūsu, latviešu tautai, Dievs ir devis zemi, kur dzīvot. Mēs vēl īsteni nezinām, kā un kad noticis, bet jau pirms divi tūkstoš gadiem latvieši ir dzīvojuši mūsu tēvzemes Latvijas robežās.

Šai laikā – dažādas tautas ir pavisam gājušas bojā. Lielas valstis, piemēram, Romas impērija, kas bija varena Jēzus un apustuļa Pāvila laikmetā, ir

sabrukušas. Bet – latvieši ir sīksti turējušies savā zemē. Latvieši ir savu zemi mīlējuši. Un sargājuši pret daudz un dažādiem ienaidniekiem Savu zemi mīlot, latvieši ir bijuši arī ar mieru cīņā atdot savu dzīvību. Atcerieties skaisto tautasdziesmu:

Turpinājums 10. lpp.

2

Lieldienas

Latvijas simtgade Latviešu Ciemā

Turpinājums 3. lpp.

Svinam Latvijas 100. dzimšanas dienu!

Jau vairākus mēnešus pirms 18. novembra sākās gatavošanās svinībām, lai skaisti izrotātu Latviešu Ciemu Latvijas 100. dzimšanas

dienā.

Pēc Dailas Piksones ierosmes un viņas vadībā vairākus mēnešus pirms gaidāmajiem svētkiem daudzi aprūpes nama un Lejasciema iedzīvotāji pa nelielām daļām izkrāsoja Lielvārdes jostas fragmentus, kurus Daila vēlāk rūpīgi savienoja un izveidojās skaisti raksti. Josta veidojās tik gara, ka tā pietika, lai izgreznotu turpat vai visas Latviešu Ciema

telpas.

Ciema iedzīvotāja Anna Švalbe tikmēr darināja no papīra baltas un sarkanas

rozes, kuras svētku dienā ielikt vāzēs.

Betija Plūme dažas dienas pirms svētkiem pārsteidza ar jaunas bilžu galerijas izveidošanu. Blakus dzintara skapim pie baltās sienas skaisti izvietojot dzintara glezniņas ar dažādiem Latvijas skatiem. Tā, ka ar prieku varam teikt, ka Latviešu Ciema aprūpes

namā dzintara krājumi papildinās!

Betija bija arī sarūpējusi interesantu dekorāciju 18. novembra svinībām - zelta bumbā iespraustus 100 sarkanbaltsarkanus karodziņus. Un divus sarkanus un vienu baltu balonu ar uzdrukātu skaitli 100. Pie sienas tika stiprināts Latvijas karogs, rotāts ar ozola lapām, un lielais flīģelis rotāts ar tautiskām jostām un prievītēm. Ciems bija izrotāts un nu varējām gaidīt

ciemiņus un svinēt paši. Pienāca 18. novembra rīts. Saulains, bet dzestrs. Sāka ierasties ļaudis no dažādām pusēm – gan no Lejasciema, gan aprūpes nama, un bija atbraukuši ciemiņi no tālākām vietām. Saulītei iesildot zemi, šajā rīta agrumā Latviešu Ciema priekš pagalmā, svinīgā gaisotnē, tika pacelti Latvijas un Austrālijas karogi un klātesošie nodziedāja Latvijas valsts himnu. Tad sekoja mācītāja Daiņa Markovska

svētība un pēc tam sekoja goda konsula Jāņa Dēliņa uzruna, kuras nobeigumā viņš nolasīja Latvijas valsts prezidenta Raimonda Vējoņa

svētku runu Latvijas valsts simtgadē.

3

Turpinājums no 2. lpp. Latvijas simtgade Latviešu Ciemā

Tad pie karogiem stājās Ciema iedzīvotāja Anna Švalbe un deklamēja pašas sacerēto dzejoli „Dzimtene mana” un pēc tam Viktors Bendrups noskaitīja Edvarta Virzas sacerēto dzejoli

„Karogs”.

Pēc skaistajiem, svinīgajiem mirkļiem Ingrida Hawke visus sanākušos

aicināja uz brokastīm Latviešu Ciema lielajā zālē.

Zāle bija saules pielieta un skaisti dekorēta - galdi klāti baltiem galdautiem, vāzēs rotājās sarkani un balti ziedi, kas mijās kopā ar zaļām ozolu lapām. Zāle izskatījās ļoti saposta un radīja mājīgu un mīļu gaisotni. Tā vien likās, ka esam šķērsojuši kādu neredzamu ceļu un šajā rītā pēkšņi nokļuvuši Latvijā, tik piederīgi jutāmies šai zemei, šajā Latvijai

tik īpašajā dienā!

Sanākušie sameklēja vietas, kur apsēsties un ātri vien bija dzirdamas sarunas un smiekli. Brokastis bija gardas – lašu maizītes, dažādi sieri, gardas saldās maizītes, tēja, kafija. Gardos cienastus galdā lika Latviešu Ciema virtuves darbinieki un arī visus sanākušos apkalpoja. Arī citi Latviešu

Ciema darbinieki pievienojās palīdzēt.

Tad pienāca brīdis visiem pacelt šampanieša glāzes un saukt: „Daudz laimes un ilgu mūžu, Latvijai!” Ivars Štubis uz flīģeļa spēlēja dažādas latviešu dziesmas un ik pa laikam kādi

no viesiem pievienojās dziedājumam.

Gaisotne šajā saulainajā svētdienas rītā bija svinīga, draudzīga un ļoti mājīga. Kad ciemiņi nesteidzīgi sāka celties, lai dotos mājās, tad pie manis pienāca viena no viešņām un ar asarām acīs pateicās par tik skaistu rītu. Un piebilda, ka tikai pateicoties tādiem darbiniekiem, kas savu darbu dara no visas sirds, var izveidot tik

skaistus, mīlestības pilnus svētkus.

Liels paldies visiem, kas piedalījās, lai varētu būt kopā šajā skaistajā rītā un vieni no pirmajiem pasaulē 18. novembrī sākt svinēt Latvijas 100.

dzimšanas dienu!

Saules mūžu Latvijai! Ingrīda Biezaite

4

Latvijai un latviešiem

Annas pašsacerētais un noskaitītais

dzejolis 18. novembra rītā.

Dzimtene mana Nakts dzimtenē bija tik drūma un gara,

Nu beidzot uzausa gaidītais rīts!

Sāk atkāpties baigā un mokošā vara

Kaut nākotnē viss vēl ir neziņā tīts...

Vai dzimtenē lolotie cerību ziedi

Spēs uzplaukt reiz pilnīgi nākotnē vēl?

Daudz aizkavē bijušie pagātnes biedi,

Tos aizmirst tik grūti,

Tie atmiņā kvēl.

Ja plecu pie pleca mēs draudzīgi liksim,

Tad nākotnes grūtības nebiedēs mūs,

Ja vienoti visi par dzimteni būsim,

Tad ilgotās cerības aizsniegtas kļūs.

Anna Cinkus Švalbe

Annas darinātie ziedi par godu

Latvijas 100 dzimšanas dienai!

Tu esi Latvija Šo pašu svētāko

Tu neaizmirsti:

vai celies debesīs,

vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā

dali savu prieku,

vai viens pats satiecies

ar pretinieku –

Tu esi Latvija!

Ojārs Vācietis

Vairāk par Lielvārdes jostas tapšanu - kā radās doma izkrāsot to, cik bija

krāsotāji un cik gara tā izveidojās, lasiet kādā no nākamajām

“Latviešu Ciema avīzītēm”!

Sudrabota liepa auga

Saules takas maliņā.

Tur Saulīte jostu kāra

Ik vakaru noiedama.

5

Vecmāmiņa Ir daudz dzirdēts, skatīts, lasīts un klausīts par lielajiem svētkiem

Latvijā. 20. oktobrī Daugavas Vanagu namā guvu savādākus iespaidus. Viena dziedātā dziesma visvairāk atstaroja atmiņas un ceru, ka tās

vārdi iepriecinās arī mūsu Ciema vecmāmiņas.

Betija

Veltīts Latvijai simtu gadu jubilejā

Ella Mačēna

Pasūtīts Kanādas XV Latviešu Dziesmu un Deju Svētkiem (2018)

Vecmāmiņa svešumā Kā bērns savu dzimto zemi atstāju,

Mans šūpulis kārts Daugavas piekrastē.

Kad barga vara draudēja dzimtenei manai,

Es patvērumu atradu svešumā.

Svešās zemēs klīstot pieauga bēgļa bērns,

Kurai lemts bij’ sastapt ezeru zemes dēlu.

Tā mantojot dzimtu ar tautisko garu,

Lai dārgai Latvijai nezustu tā.

Nu esmu jau sirmgalve svešajā zemē,

Man dzimtas koks izaudzis varens un stalts.

Mans solis jau gurdens ar vecumu metās,

Un vējš sejā rudeni pūš.

Man sirds vēl ilgst pēc dzimtās puses,

Kur Latgales ezeri mirgo un plūst.

Tur vēlētos aizvest šo dzimtu manu,

Lai dzimtenes siltums sasilda tos.

Mana vecmāmiņa Aina Andresone (2018)

„Es Latviju (savu dzimteni) atstāju 1944. gadā. Pēc 5 gadiem, pavadītiem bēgļu nometnēs Vācijā, ierados Austrālijā 1949. gadā. Šeit man laimējās iepazīties ar Latgales dēlu un tā radās mana kuplā dzimta. Tā arī šīs dziesmas vārdi liekas piemēroti, lai izteiktu savu prieku un pateicību par

manu svešumā augošo dzimtu.” Aina Andresone

Latvijai un latviešiem simtgadē

6

Melburnas kauss Otrdien 6. novembrī visi Latviešu Ciema aprūpes nama ļaudis bija aicināti uz

Melburnas kausa dienas pēcpusdienu. Uzaicinājumā bija rakstīts „Sekosim līdzi zirgu skriešanas sacensībām. Būs gardas uzkodas, dzērieni un daudz kas cits!

Tiekamies!” Un tā arī bija,

pēcpusdiena bija krāšņa - jautrības un izdomas pilna.

Vairāki galdi tika sastumti kopā, rotāti ar rozēm un rožu lapiņām no pašu dārza, galdā liktas gardas uzkodas, glāzēs liets dzirkstošs

šampaniet is, vīns un sula. Sanākušie uzposušies sāka ierasties jau laicīgi, pat pirms norunātā laika. Atnākušajiem galvās bija bagātīgi izrotātas cepures ar ziediem, sietiņiem, ķiršiem, spalvām un pat

zirgiem un glāzēm. Cepures bija īpaši greznas, jo tās jau nedēļu iepriekš bija gatavotas pieskaņojot tērpiem un katra vēlmēm. Liels paldies Mārai Baumanis par skaistajām cepurēm, kuras viņa gatavoja ar īpašu izdomu, izpratni un rūpību un visas sagatavotās cepures uzdāvināja Latviešu Ciema iedzīvotājiem un arī darbiniekiem.

Tā nu aicinātie bija sanākuši un pirmais darbs bija katram izlozēt zirgu par

kuru turēt īkšķus, lai tas noskrien visātrāk. Katrs izvilka no cepures vienu lapiņu ar zirga vārdu un sacensības sākās ātri vien pēc tam. Ar aizrautu elpu skatījāmies vienlaicīgi uz diviem lieliem ekrāniem. Tikai dažās, ļoti saspringtās sekundēs izšķīrās, kurš ir uzvarētājs, kurš ir zaudētājs. Un tikko uzzinot rezultātus, varējām sveikt pirmo trīs vietu ieguvējus. Tā pirmo vietu bija izlozējusi Ilga, otro Anna, trešo Inta. Katra par laimīgo lozi saņēma mazu uzvaras

kausiņu pilnu ar saldumiem.

Tad bija laiks uzdziedāt, un šajā svētku reizē dziesmas bija izvēlētas, tādas, kurās ir pieminēti zirgi. Un tādas dziesmas, izrādās, ir daudz – „Kumeliņi, kumeliņi” „Sijā auzas, tautu meita” „Rikšiem bērīt es palaidu” „Bērīts manis kumeliņš” „Seši mazi bundzinieki” „Tumša nakte, zaļa zāle” - tā ka sanāca varena dziedāšana, kuru pavadīja Ivars Štubis spēlējot akordeonu. Viktors

Bendrups bija sagatavojis dzejoli „Vēlējums kausa dienā” ko skaļi un pārliecinoši noskaitīja.

Tad bija laiks novērtēt sanākušo cepures. Tā kā tās bija tik ļoti dažādas, tad bargā žūrija nevarēja izšķirties par pirmo vietu un tā pie godalgām tika visi cepuru īpašnieki. Katrs savā nominācijā – nosaukšu dažas – „smaidīgākā”,

„sportiskākā”, „mīlīgākā”, „dzejiskākā”, „elegantākā”, „siltākā”, „mazākā”, „jautrākā” un daudz citas nominācijas, kas klātesošajos izraisīja jautrību.

Visi kopā bijām sacensības noskatījušies, dzērienus izdzēruši, gardumus notiesājuši, dziesmas izdziedājuši, godalgas sadalījuši un labā noskaņā varējām doties mājās! Paldies visiem, kas piedalījās Melburnas kausa dienā!

Ingrīda Biezaite

7

Melburnas kauss

Šodien iet man kā pa tirgu:

Meklēju es tādu zirgu,

Kurš priekš sevis kausu gūtu,

Bet, lai arī man kāds nieciņš būtu.

Lai viņš skrien, sev naudu pelna,

Bet tukšā nepaliktu arī mana delna.

Viktora Bendrupa sacerētais dzejolītis, ko autors noskaitīja Melburnas Kausa dienā!

VĒLĒJUMS KAUSA DIENĀ

Latviešu Ciemā, 2018. gada novembrī.

Par nelaimi, tā grib ikviens,

Tukšā negrib būt neviens...

Tādēļ es vēlējumu sūtu

Un visi priecīgi lai būtu:

Lai zirgi skriet tā varētu,

Ka visi vienā rindā uzvarētu!

Viktors

Dāvanā grāmata!

18. novembra nedeļā bijām laba grupiņa sanākuši Senioru saietā Lat-

viešu Ciema lielajā zālē noklausīties interesantu referātu par Lāčplēsi.

Bija liels pārsteigums, kad zālē ienāca viesi no Latvijas - mācītājs Juris Cālītis ar kundzi. Viņi bija atbraukuši apskatīt Ciemu un iedzīvotāju dzīvi tajā. Pēc īsas runas mācītājs pasniedza Ciemam dāvanu - grāmatu “Sadzirdēti Zvannieku stāsti”, autore Tatjana Žagare –

Vītiņa.

Grāmatā ir īsa biogrāfija – aprakstīts kā sākas viņu darbs uzraudzīt bērnus. Aizsākas ar vienu pamestu zīdainīti un turpinās ar vairāk pamestiem bērniem, do-

dot viņiem iespēju uzaugt ģimenē.

Pielikumā ir arī bērnu fotogrāfijas.

Paldies mācītājam Jurim Cālītim. Grāmata ir pieejama

Latviešu Ciema bibliotekā.

Māra

Dāmas un kungi pucējās! Nedēļu pirms Melburnas kausa

dienas Māra Baumanis palīdzēja aprūpes nama iedzīvotājiem izvei-dot cepures, pielāgojot tērpiem,

gaumei un noskaņojumam!

8

Melburnas kauss Melburnas kauss Lejasciemā

Tā saka, ka Melburna ir vienīgā pilsēta pasaulē, kur viss apstājas, kamēr zirdziņi noskrien 3200 metrus Melburnas kausa sacīkstēs. Būtībā visa Austrālija apstājoties. Šo apstāšanos nevarēja ignorēt Latviešu Ciemā, kā Augšciemā, tā Lejasciemā. Informācija trūka un man zvanīja ārpusnieki, vai tad Ciems kausa

dienu nesvinēšot? Ārpusnieki ir taisni tie, kurus gribam iekārdināt uz Ciema dzīvi.

Lai šo „apstāšanos” pienācīgi sagaidītu Lejasciemā daudz darba bija pielicis Dimis ar palīgiem. Ka viņš ir labs organizators mēs jau zinājām. Nebijām vīlušies, sabiedriskā nama zālīte bija pilna. Visi 45 dalībnieki jutās labi. Par garšīgām pusdienām gādāja Vilma un Ērika. Tās pasniedza laicīgi, pirms

zirdziņu skriešanas. Lai mums būtu spēks apstāties runāt, dzert un ēst vēsturiskajā brīdī. Kausa izcīņu noskatījāmies uz lielā televīzijas aparāta, daudz labāk kā citus gadus. Varbūt tāpēc, ka sēdēju tuvāk.

Loteriju vadīja Betija, kā jau eksperte, ar parasto prasmi un degsmi. No viņas nopirku piecas biļetes, tikai, ja tās vinnēs kādu

pudelīti. Jā, loterijā esot pudeles. Izrādījās, ka loterijā bija tikai viena pudele un es to vinnēju! Pie Selgas izlozē varēja pirkt gan lētus, gan dārgus zirgus. Šo izsoli viņa vadīja ar lielu uzņēmību un prasmi. Sacīkšu saraksti bija daudz un tikpat daudz vinnētāju. Pie blakus

galda redzēju vienu izmaksu $ 2! Bet bija arī papīra naudas žūksnīši.

Cepuru parāde bija interesanta. Piedalījās neparasti daudz vīriešu. Uz cepurēm bija uzlēkuši mazi zirdziņi, ziedēja plaši puķu lauki. Žūrijas komisija bija Rudīte viena pati. Nekad nebiju redzējis Rudīti valkājam cepuri. Tas ir grēks bēdzināt viņas skaistos matus zem cepures. Elegantāko cepuri nesa Vilma un īpatnējāko

Ivars Apelis. Būtībā, lauru vaiņags pienācās zirdziņa adītājai.

Tradīcija, svinēt Melburnas kausu, radusies jau sen. 1852. gadā Melburnā ieradās Frederik Standish zem viltota vārda. Viņš bēga no parādu piedzinējiem. Bagāta tēva dēlam bija vājība uz zirgu sacīkstēm. Bija arī liels dzērājs un kašķis. Tēva dāvināto muižu bija spiests pārdot, bet tas nepietika parādu dzēšanai. Viņš

bēga uz Austrāliju. Viņš izmēģināja laimi zelta laukos. Viņam nepatika smagais darbs un grūtības. Kāds virsnieks no Militārās Akadēmijas laikiem solījās palīdzēt. Viņš sagādāja darbu Bendigo policijā kā policijas priekšnieka palīgs. Sešos gados viņš jau bija policijas priekšnieks. Viņš nebija zaudējis vecos ieradumus, uzdzīvot, kašķēties un spēlēt uz zirgiem. Parādu bija daudz, bet aizdevējiem imponēja aizdot naudu policijas priekšniekam! Viņu tomēr uzņēma

Melburne Club un 1872. gadā pārcēlās uz dzīvi tur un nodzīvoja līdz mūža beigām. Standiša autoritāte turpinājās arī Turf Club un Jockey Club, kur ieņēma augstus posteņus. Viņš bija ģēnijs sacīkšu organizēšanā, bet riskantās derības viņu noveda dziļāk parādos. 1861. gadā Standiš pieteica Melburne Cup ar ļoti augstu godalgu. Tā šis dzērājs, kauslis un hazardists radīja Melburn Cup

tradīciju. Tradīcija paliek tradīcija! Edgars

9

Dzintara glezniņas

Dzīvnieciņi Lauku sēta 2. novembra rīts ausa apmācies. Lija stiprs lietus, ducināja pērkons un to

visu papildināja spēcīgas vēja brāzmas. Šī bija ilgi gaidīta diena, kad Latviešu ciemā bija sarunāti viesi – daudz un dažādi dzīvnieciņi, kurus gatavi bijām uzņemt ciema iekšpagalmā, jo tajā ir

ērta nojume, kur elpot svaigu gaisu, vienlaicīgi var patverties no saules stariem un visapkārt zaļa zālīte, kas patiktu ielūgtajiem viesiem. No rīta bijām nobažījušies, vai tiešām ciemiņi būs jāuzņem iekštelpās? Bet tad negantais vējš, lietus un pērkons norimās un melnos mākoņus nomainīja zilas debesis un spoža saule, kas ātri visu

nožāvēja un drūmo noskaņojumu nomainīja uz priecīgu.

Nojumē salikām krēslus un ciemošanās varēja sākties. Viesi bija daudz un dažādi – lieli, mazi, krāsaini, lēnīgi un žiperīgi, citi pūkaini, citi spalvaini un citi pavisam pliki. Kas tad mūs apciemoja? Melnas kaziņas, trusīši, jūras

cūciņas, pīles, vistiņas, bruņurupucis un ķirzaka - blue tongue. Visiem bija liels satikšanās prieks, un liekas, ka patika bija abpusēja. Sanākušie pa kārtai turēja kādu no zvēriņiem klēpī – sildīja, glaudīja un baroja. Trusīši bija vislielākie žiperi, tie skrēja katrs uz savu pusi, tādas pašas veiklas tipinātājas bija mazās vistiņas. Pīles plivināja spārnus, savos knābjos uzlasīja

ēdienu, bet melnās kaziņas tikmēr mielojās ar lekno zaļo zāli. Ik pa laikam no lielas bļodas tika izcelti un cieši turot rokās parādīti ķirzaka blue tongue un bruņurupucis, kurš pārmaiņus izstiepa garu kaklu, bet pēc brīža jau pārdomājis – galvu paslēpa zem sava cietā drošā mājas jumta.

Siltais un saulains laiks veidoja omulīgu gaisotni un sanākušie nesteidzīgi priecēja acis par cilpotājiem, čubinātājiem, tipinātājām, pēkšķinātājām un

zālēdājām. Redzot, cik izklīduši pa visu plašo dārzu bija zaķi, vistiņas, kazas un pīles klātesošiem radās joks, ka varētu kādu paturēt Latviešu Ciemā, jo pavisam drīz jau 10. novembrī sagaidāma Mārtiņdiena.

Bet joks paliek joks un visi sanākušie pēc vairāku stundu ciemošanās devās

katrs uz savām mājām, lai nākamā gadā satiktos atkal! Ingrīda Biezaite

Jauku pārsteigumu pirms 18. novembra mums

sagādāja Betija Plūme. Betija bija ierosinājusi Lat-viešu Ciema lejasciema ļaudīm savākt kopā un pie vienas sienas izvietot dzintaru glezniņas.

Glezniņas tika savāktas, notīrītas, dzintara gaba-liņi nostiprināti un nu, par skaistajiem darbiem ar Latvijas ainavām var priecāties katrs, kurš iet tām garām.

Līdz ar to Latviešu Ciemā dzintara krājumi papild-inās, bet ja kādā mājā dzintari noput un nevar atrast

savu vietu, labprāt tos pieņemsim un pievienosim

esošajiem krājumiem! IB

10

Turpinājums no 1. lpp.

Tēvzemes mīlestība ir cēls tikums. Un arī mums vajag par savu tēvu zemi vienmēr Dievu lūgt... Tēvzeme latvietim vienmēr ir bijusi svēta zeme, Dieva dota zeme, kas jāmīl, jāglabā, jākopj un jāsargā. Tamdēļ es mīlu un mums visiem jāmīl Latvija. Un jālūdz, lai Dievs palīdz mūsu tautai būt brīvai, brīvā valstī un

zemē.

DIEVS, SVĒTĪ LATVIJU

Pārdomas...

Ir apritējuši apmēram 40 gadi kopš pirmo reizi apbrīnoju Svētā Krusta baznīcas altāra logu. Tur skaisti kupla priede greznojās savā zaļumā. Ne tikai tad bija svētas jūtas bet arī latviskais iespaids. Dievkalpojuma laikos mēdzu skatīties tai skaistā logā un jutos

ka šī ir latviešu baznīca.

Atstāju Melburnu uz 20 gadiem. Kad atgriezos atradu cik daudz mainījies. Baznīca vēl arvien skaista un svētīga bet logs vairs nedod to stipro latvisko sajūtu. Priede ir ļoti novecojusi, aplauzta, daudz zaru pazuduši. Draudze novecojusi, bet tomēr uztur spēcīgo latviešu gaŗu. Tā arī priede vēl

turās un atgādina kas mēs esam.

Priede ir simbols latviešu kultūrā. Latvijas dendrologu biedrība (LDB) par 2017. gada koku izvēlējusies parasto priedi. Viena no četrām Latvijas skujkoku sugām un viena no nozīmīgākajām kultūrām mežsaim-niecībā, priede vienlaikus ir arī starp

ilgmūžīgākajiem kokiem Latvijā.

Priede un eikalipti Eikalipti simbolizē Austrāliju, jau no tā laika kad atdalījās no citiem kontinentiem. Iedzimtie uzskata tos

par svētiem.

Beidzamā dievkalpojumā vēroju veco priedi un man uzkrita ka tā vairs nepiepilda logu. Gar malām parādās

eikalipti. Vai tie taisās pārņemt visu loga skatu? Vai austrālijas iespaids jūtams latviešu pulkam tā pat kā austrālijas koki

priedei?

Pamazām viens pārņem otru. Es tik ceru ka nepiedzīvošu to dienu kad priede vairs neparādīsies baznīcas logā, kur

būs tik eikalipti.

Tas nozīmēs ka nebūs vairs latviešu draudze. Tomēr priede un eikalipti noteikti spēs sadzīvot, tā pat kā latvieši ar

citiem Austrālijas iedzīvotajiem.

Selga

Uz ežiņas galvu liku

Sargāj' savu tēvu zemi.

Labāk manu galvu ņēma

Nekā manu tēvu zemi.

Ai bērniņi, ai bērniņi,

Mīlat savu tēvu zemi!

Aizies tēvs, aizies māte

Paliks jūsu tēvu zeme.

Arnolds Lūsis „ES STĀSTU PAR JĒZU”

11

Turpinājums 12. lpp.

1940. gada 18. novembris

Satraucošā, baigā 1940. gada vasara tuvojās rudenim. Valsts Jaungulbenes Mājturības vidusskolā uz mācību sākumu septembrī mēs sapulcējāmies kā vienmēr. It kā ārēji nekas nemainījās – tā pati mūsu skaistā Jaungulbenes pils, tās pašas klases biedrenes, tie paši skolotāji. Bet dzīve bija apgriezusies ar kājām gaisā. Mūsu vidusskola tika pārdēvēta par tehnikumu, ētikas vietā – Staļina konstitūcija, vācu valodas vietā – krievu valoda. Gan no Madonas, gan Gulbenes šurp brauca kvēli aģitatori, lai iekļautu mūsu meitenes „komjauniešu daudzskaitlīgajā saimē!”. Nekā! Rezultāti bija bēdīgi – no apmēram 150 audzēknēm komjaunatnē iestājās divas jaunāko klašu skolnieces! Varu apgalvot, ka arī skolotāji, tāpat kā audzēknes, pārliecinoši stāvēja pret apkārt notiekošo, svešo. Savā jaunības maksimālismā mēs alkām savu attieksmi parādīt arī darbībā. Mūsu skola atradās apmēram viena kilometra attālumā no centra, liela, skaista, kopta parka vidū. Pagasta centrā bija Jaungulbenes dzelzceļa stacija, pasts, doktorāts, galantērijas un rakstāmpiederumu veikals, frizētava. Bija arī skārnis, kas apgādāja mūsu skolas virtuvi ar gaļas produktiem. Ar lielu kasti uz velosipēda bagāžnieka katru rītu skolā ieradās piegādātājs – simpātisks jauneklis „mūsu gados”, saukts par „gaļas puiku”. Starp mums bija daudz skaistu meiteņu, bet „gaļas puikam” patika tieši trešās klases Gaida. Vienā reizē, pastaigājoties parkā, viņš Gaidai pačukstēja milzīgu noslēpumu – viņam mājās esot labi paslēpts Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Ja Gaida grib, viņš to atnesīs uz skolu! Gaida gribēja! Viss notika svinīgi un noslēpumaini. Klusā vietā, pils pagrabā, dažu uzticamu draudzeņu klātbūtnē, Gaida atnesto, dārgo simbolu saņemot, lika zēnam nomesties ceļos un zvērēt, ka nekad, nekādos apstākļos, nevienam viņš neatklās, kam iedevis karogu, ja gadījumā, pēdu dzinēji šo notikumu izsekos. Puisis piespieda karogu pie krūtīm un deva zvērestu! Tas bija skaisti, romantiski un ļoti naivi. Bet mēs taču bijām tikai jūsmīgi bērni...

Skaidrīte Varenais – Meldriņa

Ideja visa pamatā gluži tik bērnišķīga nebija. Vajadzēja valsts svētkos, 18. novembrī karogu uzvilkt Jaungulbenes pils tornī. Atbildību par svētā uzdevuma veikšanu kā stafeti no trešās klases pārņēma ceturtā – izlaiduma klase.

Mūsu klase bija izcila ar savu vienotību. Visas bijām patriotes „līdz matu galiņiem”. Nodevējas nebija nevienas. Protams, bija aktīvas cīnītājas, gan pasīvas līdzjutējas. Izlēmām, ka pils tornī kāps un karogu pacels smuidrā un sportiskā Aina, kas bija arī viena no pievilcīgākajām un gudrākajām klases zvaigznēm. Ainai līdzi dosies tikpat karstasinīgās, drosmīgās Līna un Velta.

Karoga kātam piemērotu koku (no aužamām stellēm) un stipras auklas (arī no aužamām stellēm) sarūpējām jau iepriekšējā dienā.

17. novembra vakara pustumsā Līna, Velta un Aina no internāta guļamtelpām izlavījās cauri apstādījumiem, zagās uz pili. Bēniņu stāvs bija izpētīts un pazīstams, bet uz torni veda nedrošas, gadiem ilgi nelietotas pieslienamās trepes. Ainas vingrajām kājām tas nebija nekāds šķērslis. Līdz torņa virsotnei vajadzēja vēl krietni pastiepties, un arī to slaidā meitene varēja. Karoga kāts tika stingri piesiets torņa smailei. Lēnā, naksnīgā vējā sāka viļņoties Latvijas karogs – mūsu sarkanbaltsarkanais! Vai tā bija varonība šai baigajā gadā? Vai skolnieciska bravūra? Vai karsta vēlme pierādīt patriotismu? Vai protests pret svešo varu. Neviens toreiz nedomāja ne par fiziskām grūtībām un risku, ne par politisko bīstamību. Mums toreiz bija septiņpadsmit gadu ...un ārkārtīgi daudz drosmes. – Ak, Dievs, kādas tam varēja būts sekas!

Līdz pat 18. novembra pusdienlaikam karogs pils tornī vēstīja jaungulbeniešiem, ka šodien ir Latvijas valsts svētki. Tracis pagasta valdošajās aprindās sacēlās pamatīgs. Līdz baltkvēlei saniknotajam partorgam nekādi neizdevās piespiest kādu no pilī esošiem cilvēkiem kāpt augšā un karogu noņemt. Visiem „bija bail” un visi „nekā nezināja”. Arī vietējais milicis (bez ieroča, nabadziņš!) ilgi nespēja šajā situācijā neko mainīt.

12

1940. gada 18. novembris Tā arī nav skaidrs, kurš bija tas, kas karogu

beidzot tomēr noņēma. Uztrauktā gaisotne skolā vēl vairāk saspringa, kad vakarā no Madonas ieradās augsta līmeņa čekists – izmeklētājs. Viņš tūlīt pavēlēja saukt uz pratināšanu visu četru klašu audzinātājas un pa vienai skolniecei no katras klases (es pārstāvēju savu – vecāko, izlaiduma klasi). Vēl vajadzēja tulka un direktore lika saukt Naģi. Kas bija Naģis? Jauka, sīka, maza, žiperīga krievu meitene Nadježda no Abrenes. Beigusi Latgalē krievu pamatskolu, viņa perfekti runāja latviski un, iestājusies mūsu vidusskolā jau ceturto gadu sekmīgi mācījās mūsu klasē. Draudzīga, centīga, muzikāla, laba vingrotāja, ļoti temperamentīga un absolūta Latvijas patriote. Mūsu Naģis – tā mēs viņu saucām. Visi uz pratināšanu nozīmētie sanācām skolas rokdarbu klasē. Tur, kopā ar direktori ienāca atkomandētais NKVD leitnants, rokā burzīdams mums pazīstamo karogu. Apsēdāmies pie galda. Izmeklētājs teica ievadvārdus. Naģis veikli tulkoja krieviski runāto. (Ja arī kāda no skolotājām vai pat direktore saprata krievu valodu, tad to neizrādīja). Satraukums bija neaprakstāms un lielākā daļa dzirdētā man neaizgāja līdz apziņai. Atceros tikai dažus, skolai veltītus apzīmējumus – buržuju midzenis, kontrrevolucionāru perēklis u. tml. Paplātījis rokā lietišķo pierādījumu – nedaudz ieplēsto karogu, čekists ar nīgru nopūtu nosvieda to uz rokdarbu galdiņa. Pa gludo, pulēto virsmu drēbe slīdēja un nokrita zemē. Ar skaļu kliedzienu pielēca kājās Naģis: „Ko jūs darāt! Kā jūs uzdrošināties!? Sviest zeme mūsu dārgo, mūsu svēto karogu!” meitene saķēra karogu un abām rokām piespieda pie krūtīm. Platām acīm pārsteigtais leitnants skatījās uz satracināto būtni, kas skaidrā krievu valodā brēca viņam tieši sejā pārdrošos vārdus. Jau elsojot raudās „Nedošu! Neatdošu!” – Naģis vērsās arī pret direktori, kad viņa centās izņemt karogu no Naģes rokām. Meitene bija pilnīgi histērijā, mēs pārējie – sastinguši šausmās. Droši vien izmeklētājs bija plānojis pratināt katru no mums atsevišķi, bet tas vairs nevarēja notikt – ar tulkošanu nu bija cauri – krievu čekistam bija viela pārdomām...

Bet liktenīgais karogs jau otro reizi savā pastāvēšanas laikā tika spiests pie tēvzemes mīlestībā degošām krūtīm.

Protams, tā jau nu nebija, ka nevarētu atrast (sameklēt) citu tulkotāju, ja būtu svarīgi mūs tirdīt. Savādi arī, ka izmeklēšanā nebija klāt ne partorgs, ne komsorgs (!)

Tajā vakarā nekas vairs tālāk nenotika. Mūs atlaida un izmeklētājs brauca prom. Vēlāk, daudz vēlāk mēs uzzinājām, ka aizbraucot, viņš esot direktorei teicis: „Man patīk jūsu jaunatne. Tā ir brīnišķīga. Es rūpēšos, lai šo lietu izbeidz.” Kas bija šis čekas virsnieks? Varbūt, cilvēks? Var teikt, ka mums pasakaini laimējās – nevienu nenošāva, nevienu neapcietināja, pat no skolas nevienu neizslēdza.

Smagi par visu samaksāt nācās pašai skolai. Pēc Jaungada pagasta komunisti – varasvīri ar Zemkopības Tautas komisariāta akceptu mūsu skolu Jaungulbenē slēdza un izlika mūs no ilggadīgās mītnes – ērtajām, skaistajām telpām pilī, arī no internāta. Mācību gada vidū (!) Mājturības tehnikumam atvēlēja dzīves vietu Mālpilī. Mēs iekārtojāmies daudz mazākajā, pus remontētajā Mālpils muižas ēkā, arī sauktā par pili. Bet Jaungulbene mums bija neaizmirstama. 1941. gada jūnijā mūsu izlaidums sakrita vienā dienā ar kara sākumu Latvijā. Par to varētu būt cits stāsts.

Visas pieminētās personas ir konkrēti cilvēki.

„Gaļas puika” – nezinu ne vārda, ne tālāko likteni

Gaida Žīgure – vēlāk beidza tehnikumu

Aina Kļaviņa – kaucmundiete, dzīvo Rīgā

Līna Druviņa – kaucmindiete, mirusi

Velta Tebēca – nezinu

Direktore Zenta Ozoliņa – mirusi

„Naģis” – Nadježda Nikolajeva – mirusi

Turpinājums no 11. lpp.

Paldies Edgaram Laķim par iesniegto rakstu!

13

Rakstiet „LATVIEŠU CIEMA avīzītei” !

Ja jums ir kādas ziņas, joki, mīklas, domas, dzejoļi...

Dalīties ar mums visiem un iesniedziet rakstus activities istabā.

Nākošais izdevums iznāks decembrī un veidosim to visi kopā.

Makšķernieka stāsts

29. oktobrī nolēmu atklāt copēšanas sezonu

dodoties uz Tarwinas upi, kura atrodas 120

kilometrus no Melburnas. Man vēl spilgtā atmiņā

bija gadījums, kā gadu iepriekš šajā pašā upē

copējot, no āķa norāvās lielākais zutis, kādu

nebiju redzējis savā makšķernieka pieredzē. Šogad

biju apņēmības pilns, ka kaut ko tādu vairs

nepieļaušu! Un tiešām, vēsture atkārtojās, bet nu

man bija amats rokā. Tad, kad milzīgs zutis

mēģināja norauties, lai ienirtu upes dzelmē, es ar

visu augumu metos tam virsū. Izmērā kā baļķis,

spēcīgs, izveicīgs, ļoti grūti bija to noturēt. Tā šajā

cīņā ar zuti biju nomūrējies ar dubļiem un gļotām no galvas līdz kājām.

Tomēr šoreiz zivi izdevās noturēt!

Tad sākās nākamā cīņa, jau ar upes stāvo krastu. Tā kā viss biju

dubļains un stāvais krasts tāds pats, tad nekādi nevarēju tikt augšā. Kā

spēru kādu soli, tā krasts gruva pa kārtai nost un es turpināju slīdēt

atpakaļ upē. Mani zābaki pildījās ar dubļaino masu, kājas bija smagas

grima arvien dziļāk. Tā nu pēc kārtējās sīvās cīņas, man izdevās pieķerties

pie koka un izķepuroties no dubļiem laukā.

Tajā dienā kopīgais guvums bija četras zivis. Lielākais zutis svēra divus

kilogramus un trīssimt gramus pēc nožāvēšanas. Nožāvēju tos Ciema

žāvētavā un vienu no zušiem iedevu Latviešu Ciema virtuvē pavāram

Miķelim. Viņš sīvajā cīņā iegūto lomu pārvērta ļoti gardās maizītēs!

Pēc Māra stāstītā pierakstīja Ingrīda Biezaite

Lielais loms!

Paldies visiem rakstītājiem un visiem, kuri iesniedz ierosinājumus

rakstiem. Uztic dzīves stāstus - savus un citu!

Raksti, kuri netika drukāti šajā „Latviešu Ciema avīzītē”, tiks drukāti kādā no nākamajiem izdevumiem!

14

32. avīzītes krustvārdu mīklas atminējumi: Līmeniski: 1. Lamatas 5. Lēkna 8. Ērika 9. Kaktuss 10. Apauši 11. Atkala 12. Malas 14. Palsa 18. Krusts 20. Reņģes 23. Dēstīta 24. Aplis 25. Avene 26. Austere Stateniski: 1. liepas 2. Muita 3. Trausla 4. Saka 5. Lūkot 6. Kaugars 7. Atstāt 13. Alūksne 15. Aperāts 16. Skudra 17. Asistē 19. Trīne 21. Ģilde 22. Rasa

Rakstiet mums arī e-pastā: activities@latvianfs.org.au

Līmeniski:

1. Dziļas pārdomas, dziļa apcere

7. Angļu augstmanis

8. Viena no maņām

9. Ūdens plūsmas dabiskās gultnēs

10. Bruņucepure

12. Nācija Vidusāzijā

14. Spāņu gleznotājs sirreālists (1904 - 1989)

17. Spēcīgi attīstīti plēsīgo dzīvnieku zobi

18. Lapu koki

19. Iestāde, kurā uzlabo veselību

Stateniski: 1. Gaismas parādības purvainās vietās 2. Latvijas mazākā pilsēta 3. Bērza mizas sloksne 4. Darbarīks malkas skaldīšanai 5. Garuma mērvienība Anglijā 6. Kustīgu attēlu pārraide ar radioviļņiem 11. Vērtspapīrs 13. Kautrīga 15. Apcirkņi klētī 16. Devīze

1 2 3 4 5

6

7 8

9 10

11

12 13 14 15

16

17 18

19

Visi laipni lūgti apmeklēt Ziemassvētku tirdziņu

Melburnas Latviešu ciemā svētdien, 2018. g. 2. decembrī

no plkst. 12.00 līdz 16.00

Dāvanas (latviskas un pārsteigumu), apsveikumu kartītes, amatnieku

izstrādājumi, alkaholiskie dzērieni un dažādi gardumi - piparkūkas,

lietuviešu kūkas, zirņi, lauku pavarda stila ēdieni, kafijas galds –

dažāda veida kūkas, pīrāgi, plātsmaizes.

Loterija.

Koncerts sāksies plkst. 13.00.

Visu pat neuzskaitīt! Nāciet paši

un ņemiet līdzi radus un draugus !