6.vēstītāja folklora jeb stāstījuma folklora/kalnina_pasaka… · ieva kalniņa.latviešu...

Ieva Kalniņa. Latviešu folklora. 2008.

6.Vēstītāja folklora jeb stāstījuma folklora 6.1.Vēstītājas folkloras iezīmes

Ar vēstītājas folkloru jeb stāstījuma folkloru apzīmē folkloras sacerējumus

nesaistītā valodā – pasakas, teikas, anekdotes, leģendas, nostāstus.

Vēstītājas folklora stāsta par dažādiem notikumiem, un atkarībā no tautas

attieksmes pret sižetiskajos stāstījumos tēloto varoņu un notikumu īstenības pakāpi – kā

pret realitāti vai izdomājumu – izšķir vēstītājas folkloras veidus.

Vēstītājas folkloras veidi – pasakas, teikas, anekdotes, leģendas, nostāsti – savā

starpā bieži vien nenorobežojas, tie var pāriet viens otrā, tā pasaka par puisi, kas atradis

kalnā apslēptu mantu, iegūstot konkrētu vietas apzīmējumu jau pāriet teiku grupā.

19. gadsimtā vēstītājas folkloras teicēji bija gan pieaugušie, gan bērni. Stāstu

stāstīšana bija neatņemama zemnieku dzīves sastāvdaļa, dažādi stāsti aizvietoja

zemniekiem daiļliteratūras un vēstures grāmatas, enciklopēdijas. Te tika stāstītas brīnumu

pasakas, ko mūsdienās aizvieto fantastikas un piedzīvojumu romāni, tika stāstītas sadzīves

pasakas, kas mūsdienās būtu sadzīves romāni, vai klausītas vēsturiskās teikas, kas

mūsdienās būtu vēsturiskie romāni vai vēstures grāmatas.

Vēstītājas folkloras stāstītāji bieži bija vīrieši, bet lielākās dziesmu dziedātājas bija

sievietes. Rainis mūža nogalē darbā “Septiņi malēnieši” rakstīja:

Tā kā mana māmuliņa

Simtiem zināj’ tautasdziesmu,

Tā mans krusttēvs atkal zināj’

Simtiem tautas joku stāstu.

Daudz bij tādu māmuliņu,

Daudz bij tādu jautru tēvu.1

Bērni pasakas un teikas stāstīja galvenokārt citiem bērniem, īpaši vakaros skolu

internātos. Izcili stāstītāji bijuši daudzi latviešu rakstnieki – J. Jaunsudrabiņš, J. Akurāters,

Sudrabu Edžus, A. Upīts u. c., tā viņiem bija pirmā prakse stāstīt raiti, dzīvi, rādot spēju

noturēt klausītāju uzmanību.

Latviešu Folkloras krātuvē 2000. gada 1. janvārī bija savāktas 35998 latviešu

pasaku, tās ir vispopulārākais vēstītājas folkloras veids latviešu tautas kultūrā.

Nozīmīgākie latviešu vēstītājas folkloras krājumi ir:

1 Rainis J. Septiņi malēnieši.// Kopoti raksti 30 sējumos. R., 1979, 7.sēj., 98.lpp.


• A. Lerha-Puškaiša krājums “Latviešu tautas teikas un pasakas” 7 sējumos (1891. –

1903.), kurā publicēti 6002 pasaku un teiku teksti;

• P. Šmita sastādītais krājums “Latviešu pasakas un teikas” 15 sējumos (1925. –

1937.) ar 7895 tekstiem.

6.2. Pasakas jēdziens un pazīmes

Latviešu valodā vārds ‘pasaka’ radies no vārda ‘pasacīt’, vārdam ‘pasacīt’ bija arī

nozīmes – teikt runas, teikt nepatiesību, latviešu valodā ir arī frazeoloģismi – Netaisiet

pasaku, Pļāpā kā pasaku leitis.

Pasakas pazīmes

Pasakas ir fantastiski vēstītājas folkloras sacerējumi, kurās lietotajiem

neparastajiem, brīnumainajiem notikumiem, varoņiem, pretiniekiem un darbības videi,

netic ne stāstītājs, ne klausītāji.

V. Propa pasakas definīcija ir: “Pasaka ir tieša un poētiska fikcija. Tā nekad

neuzdodas par īstenību.”2 Viens no ievērojamākajiem Eiropas pasaku pētniekiem Makss

Luthi uzsver: “Pasakas ir pasauli aptverošs piedzīvojumu stāsts ar rafinētu, izsmalcinātu

stila atveidi.”3

Latviešu folkloristikā pasakas iedala trīs žanros: dzīvnieku, brīnumu un sadzīves

pasakās.

Pasakas pazīmes:

1. Pasaka ir sižetiska, pasakas sižeta attīstības pamatā ir konflikts. Konfliktu veido

antitēze starp sapni un īstenību, pasakas sižets šo konfliktu atrisina – pasakas beigas

vienmēr ir labas. Pasakās arī atbilstoši konfliktam veidojas tēlu sistēma: ir labās un

ļaunās personas. Visi notikumi ir novadīti līdz galam, pasakas beigās nedrīkst būt

nepabeigtība.

2. Pasakā notiekošajam netic ne stāstītājs, ne klausītājs. Arī frazeoloģismi Tik skaisti

kā pasakā! (teiciens ienācis Eiropas kultūrā no austrumu pasaku krājuma “Tūkstoš

un vienas nakts pasakas”) un Nestāstiet pasakas! akcentē pasaku neticamību. Vācu

ievērojamais folklorists un valodnieks Johans Grimms atcerējās gadījumu, kad pie

viņa durvīm pieklauvēja meitenīte, teikdama: “Te jums dālderis, es neticu Jūsu

2 Пропп В.Я. Фольклор и дейсвительность. Избр.статьи. М.,1976., с. 87. 3 Luthi M. Das europaische Volksmarchen. Form und Wesen. 9. Auflage. Tubingen, 1992, S.77.


pasakai!”, jo vācu pasakai beigās ir formula “Wer’s nicht glaubt, zahl n’Tāler!”

(Kas netic, lai maksā dālderi!).

3. Labā uzvara pār ļauno ir raksturīga pasaku beigu iezīme, tikai jāatceras, ka senatnē

labs bija tas, kas derīgs izdzīvošanai, tātad arī viltība. Viltība par pozitīvu īpašību

uzskatīta senākajā pasaku žanrā – dzīvnieku pasakās.

4. Pasaku varoņi ir tipi, nevis raksturi, viņi ir kādas galvenās īpašības nesēji. Pasaku

varoņi atklājas tikai darbībā, viņi ir pilnīgā atkarībā no savas lomas sižetā. Iekšēji

pasaku varoņi ir statiski, tajos nav iekšējas kustības: šaubas, bailes. Viņu jūtu

pasaule ir auksta – viņiem nav erotiski, viņi visu uzņem mierīgi, viņos nav dziļu

jūtu, viņus nesaista īstas radniecības saites, darbības gaitā tās nav neatceras un

nepārdzīvo šķiršanos. Viņi ir mūžīgi jauni vai veci, viņu gadi nemainās.

5. Pasakās valda brīnumu pasaule: reālā un nereālā savienojums izveido savdabīgu

pasauli, kas paceļ cilvēku pāri ikdienas pasaulei. Pasaku varoņi nebrīnās, viņus

nepārsteidz šī savdabīgā pasaule.

6. Pasakās ir tikai telpa ar varoni. Telpas izveidē spilgti iezīmējas opozīcija savs –

svešs. Savs – savējs ir māja, kur varonis izaug, no kurienes dodas pasaulē, bet

mājai, protams, ir arī logs, durvis, skurstenis, pa kuriem pasaku varoņa pretinieki

var iekļūt mājā. Jāatzīmē, ka latviešu pasaku vidū šāds motīvs gan nav populārs.

Pasakās iezīmējas robeža starp abām pasaulēm – tas var būt mežs, upe, aka, jūra,

ala, caurums. Svešajā pasaulē varonis ir neaizsargāts, viņu tajā apdraud gari un

fantastiskie radījumi.

7. Pasakās ir raksturīgs īpašs pasaku laiks, ko mēra ne ar gadiem, dienām un stundām,

bet ar notikumiem. Varoņu biogrāfiskais vecums pasakās nav nozīmīgs, laiks uz

priekšu rit, bet, cik ilgs laiks pagājis, nav skaidrs.

8. Pasaku neinteresē darbības apstākļi. Pasakās notikumu cēloņsakarību vietā ir dažādi

pēkšņi negadījumi un atgadījumi. Pasakās izmanto tikai tās detaļas, kurām ir tieša

nozīme darbības attīstībā. Mēs zinām, ka varonis iegūst zobenu, šķiltavas, bet nav

skaidrs, kādi priekšmeti vēl ir ap varoni. Eiropas pasakām ir raksturīga metalizācija

un mineralizācija – ir dzelzs kalni, zelta mati, notiek pārvērtība par akmeni.

9. Pasaku sižetiem ir epikai raksturīga sižetiskā attīstība: ekspozīcija – sarežģījums –

kulminācija – atrisinājums. Šādi parādās pasakas radniecība ar pārējiem epikas

veidiem (romāns, stāsts u. c.), kuru saknes meklējamas mītā un arī pasakā. Pasakai

ir arī sev raksturīgi sižeta veidošanas paņēmieni. V. Props pirmais pievērš

uzmanību pasaku varoņu darbībām – funkcijām. Viņš uzsvēra – dažādos pasaku


sižetos var būt atšķirīgi varoņi, bet atkārtojas vienas un tās pašas funkcijas

(piemēram, 1) varonis iegūst palīgu; 2) tas to aiznes/aizved uz citu vietu). Blakus

funkcijām pasaku tekstā var izdalīt atsevišķas sižeta vienības – motīvus. Katram

pasakas žanram ir savi raksturīgi motīvi: tā negaidīta tikšanās ir daudzu dzīvnieku

pasaku motīvs, asprātīgs apmāns ir raksturīgs sadzīves pasakām, bet brīnumlīgavas

meklējumi brīnumu pasakām. Motīva svarīgākā sastāvdaļa ir funkcija, motīvā ir

vismaz pāris funkcijas, lai izveidotos sižeta darbībā uztverams un saprotams

motīvs. Visvienkāršākie sižeti ir dzīvnieku pasakām, tās var sastāvēt no viena

motīva, piemēram, pasaka “Lapsa mācās laisties”, bet sarežģītākie, vairākmotīvu

sižeti ir brīnumu pasakām, piemēram, pasaka “Trīs mati no velna bārdas”.

10. Pasaku stāstīšanā bija jāpanāk klausītāja apbrīns un interese par brīnumainajiem

notikumiem un varoņiem un reizē neticamība tiem. Stāstot pasaku, labam teicējam

bija jāpadomā, kā izstāstīt tā, lai bērns baidītos par varoņa dzīvību cīņā ar velniem,

bet pasaku noklausījies nelektu akā, lai dotos brīnumainu piedzīvojumu

meklējumos. Pasakās tādēļ ir gan daudz dialogu, gan sākumu un beigu formulas,

kuru uzdevums ir aizvest klausītāju pasaku pasaulē un tad atgriezt realitātē,

uzsverot, ka pasaka ir tikai izdoma. Pasaku valodā izmantoti arī izsauksmes un

jautājuma teikumi, frazeoloģismi, kā arī dažādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi,

bet kopumā, protams, pasaku valoda ir tuva tautas dzīvajai ikdienas valodai.

6.3.Dzīvnieku pasakas

6.3.1. Dzīvnieku pasaku pazīmes

Pie dzīvnieku pasakām pieder:

1) pasakas, kurās darbojas tikai dzīvnieki, piemēram, latviešu pasaku vidū populārākā

pasaka “Zvēru karš”, kas stāsta par lapsas un suņa strīdu, kam ir spēcīgāki draugi –

lapsai mežacūka un lācis vai sunim kaķis un gailis;

2) pasakas, kurās darbojas arī cilvēks, bet stāstījums veidots no dzīvnieku viedokļa,

tāda ir, piemēram, pasaka “Vecais suns par bērna glābēju”, kura stāsta, kā vilks

palīdz padzītajam sunim, aiznesot saimnieka bērnu un ļaujot sunim to atņemt;

3) pasakas, kurās dzīvnieks un cilvēks ir vienādās pozīcijās, piemēram, pasakā

“Sieviete palīdz vilcēniem”, par palīdzību savukārt vilku māte atnes viņai aitu;


4) pasakas, kurās darbojas augi, dabas parādības, priekšmeti, piemēram, pasakas

“Ogle, salms un pupa iet pāri upei”, “Sals ar sauli sader”.

Tātad: dzīvnieku pasakās galvenās personas ir dzīvnieki, dabas parādības, augi un

priekšmeti, kas apveltīti ar cilvēciskām īpašībām un valodu.

Latviešu pasaku klāstā dzīvnieku pasaku nav īpaši daudz – tikai apmēram 10

procentu. K. Arāja un A. Mednes sastādītajā “Latviešu pasaku tipu rādītājā” ir 298

dzīvnieku pasaku tipi, no tiem tikai 6 tipos nav pasaku dzīvnieki.

Nozīmīgākie latviešu dzīvnieku pasaku publicējumi ir krājumos:

● Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. – R., 1925., 1. sēj.

● Latviešu tautas pasakas. Pasakas par dzīvniekiem. / Sast. Arājs K. – R., 1964.

Dzīvnieku pasaku vidū ir arī tikai latviešu dzīvnieku pasaku vidū sastopami tipi vai

to versijas, piemēram, pasakas “Suns dzen āzi”, “Vilks stāsta lapsai, ka tagad meitas

griežot matus, valkājot īsas drēbes”. Taču šie tipi vai versijas ir lokālas izplatības un nav

īpaši populāri.

Dzīvnieku pasakas radās sirmā senatnē, bet jau laikā, kad sāka sabrukt pirmatnējā

iekārta un mitoloģiskais pasaules uzskats. Dzīvnieku pasakas ir senākais pasaku žanrs, tās

ir arī pasakas, kas pirmās kļūst par bērnu izklaides un audzināšanas līdzekli.

Par dzīvnieku pasaku senumu liecina:

1) pasakās dominējošā īpašība viltība un viens no raksturīgākajiem līdzekļiem mērķa

sasniegšanai ir apmāns, bet senatnē viltība un apmāns tika vērtētas kā pozitīvas

cilvēka spējas un īpašības, ar viltības palīdzību medībās varēja uzveikt fiziskā ziņā

par cilvēku spēcīgāko meža dzīvnieku;

2) par seno medību atskaņām liecina dzīvnieku pasakās bieži sastopamā bedre, kurā

iekrīt dzīvnieki;

3) dominējošie dzīvnieki pasakās ir meža dzīvnieki un putni, tātad vismaz daļa pasaku

sižetu nāk no laika, kad vēl nebija pieradināti mājas dzīvnieki.

Dzīvnieku pasaku tipu izcelsme vēsturiski ir dažāda, bet salīdzinoši neizstrādāts vēl

ir jautājums par dzīvnieku pasaku ģenēzi.

Dzīvnieku pasaku izcelsmi bieži vien saista ar seno mednieku maģiju, bet

dzīvnieku pasakās nav tēlotas ne medības, ne arī parastākie medību dzīvnieku (latviešu

pasaku vidū reti ir sižeti par briedi (izņēmums ir “Briedis priecājas par saviem ragiem”),

alni, stirnu un mežacūku).

Dzīvnieku pasaku ģenēzi saista arī ar totēmiskajiem mītiem, iespējams, to

sabrukumu, jo dzīvnieku pasakās izsmej nozīmīgākos totēmiskos dzīvniekus – lāci, vilku.


Krievu zinātnieks J. Kostjuhins uzskata, ka dzīvnieku pasakas radušās no tās totēmisko

mītu daļas, kurās kultūras varoņa un demiurga īpašības un darbības iemiesotas trikstera –

jokdara un āksta – tēlos.4 Sižeti, kuros darbojas triksteri, kā uzskata E. Metinskis5, ir

parodijas par kultūras varoņa darbību vai kādām tā darbībām, un šie mīti kalpo par atelpu

no dzīvi stingri reglamentējošiem mītiem. Tieši no šiem mītiem saglabājas viena no

dzīvnieku pasaku iezīmēm – tās ir komiskas.

Folkloras triksters pasakās galvenokārt rūpējas par pārtiku sev, viņi mēdz iebiedēt,

šantažēt, kaitināt, dot muļķīgus padomus, mānīt draugus un radiniekus, iekārdināt ar viltus

solījumiem. Triksters pasakās bieži izliekas par vāju, bezspēcīgu, mirušu. Viņi reizē ir

izteikts egoists, ļauna, alkatīga būtne un arī gudrs, asprātīgs, radošs.

Principi, pēc kādiem, kuri dzīvnieki kļuvuši par triksteriem vai pasaku varoņiem, ir

diezgan neskaidri. Folkloristikā visbiežāk minētie triksteri ir krauklis, kovārnis, lapsa,

zaķis, hiēna. Kopējs varoņiem ir viens – galvenais varonis ir niecība, “zemais varonis”, arī

te ir viens no dzīvnieku pasaku komisma ? – zemais uzvar lielo.

Latviešu dzīvnieku pasakās populārākais tēls ir lapsa. Kā liecina G. Ozoliņa

pētījumi, lapsa latviešu folklorā līdzīgi kā daudzu citu tautu folklorā un lapsa folkloras

līmenī ir saglabājusi informāciju par mīta tēlu, bet tikai kā trikstera, jokdara ārējo čaulu6.

Dzīvnieku pasakas ir saistītas gan ar smiekliem (tās ir komiskas), gan ar

naturālistiski tēlotām detaļām, tēlojot barības meklēšanu, ēšanu, badu, nāvi. Dzīvnieku

pasakās saglabājušies seni aizvēsturiski priekšstati par dzīvību un nāvi, par briesmīgā un

jautrā apvienojumu, bet ir satopami arī jaunāku laiku tautas kultūrā izmantotie tēlu

veidošanas paņēmieni, tautas smieklu kultūras elementi. Teiksim pasakā “Zvēri bēgdami

iekrīt bedrē”, kad zaķis, lapsa un lācis iekrituši bedrē, noticis tā:

“Visiem trim sāk gribēties ēst, ka nekur šauties. Nosprieduši: zaķim esot jāmirst,

vai grib, vai negrib. Un, zināms, tūliņ arī notiesājuši šo un apēduši. Bet lapsa, gudreniece,

zaķa zarniņas turpat paglabājusi kaktiņā nākamai reizei ko ēst un tad nolikusies lācim

blakus. Gulējuši, gulējuši, uz vienu reizi lapsa augšā un ēd atkal. Lācis brīnījies: “Ko tu

tur ēd? Tās jau zarniņas! Vai dzirdi, dod man arī! Kur tu ņēmi?”

“Are, kāds nepraša! Es jau pāršķēlu vēderu un izņēmu pati savas zarnas; dari tu

arī tā, ko mirsti badā.”7

4 Е.А. Костюхин. Типы и формы животного эпоса. М., 1987, с. 25. – 44. 5 Мелетинский Е. М. Структорно – типологический анализ мифов северно – восточных палеоазитов (Воронний цикл.) – Типологические исследования по фольклору. Сборник статей памяти В.Я. Проппа (1895-1970). М.,1975, с.105. 6 Ozoliņš G. Triksters latviešu dzīvnieku pasakās. // Aktuālas problēmas literatūras zinātnē. Rakstu krājums. 8. Liepāja, 2003, 310.- 318.lpp.


Protams, dzīvnieku pasakās parādās arī jaunāku laiku priekšstati, kas stāsta par

feodālā zemnieka dzīvi un attieksmi pret dzīvniekiem, piemēram, pasaka “Suns, kaķis un

vilks”.

6.3.2.Dzīvnieku pasaku tēli un mākslinieciskā izveide

Latviešu dzīvnieku pasakās darbojas galvenokārt Latvijā sastopami zvēri un putni,

kas bija pasaku autoriem, stāstītājiem un klausītājiem labi pazīstami. Populārākie ir: lapsa,

vilks, zaķis, lācis, suns un kaķis. Atsevišķās pasakās, piemēram, “Lauva un lapsa” darbojas

arī tikai citās zemēs sastopami zvēri, šīs pasakas ir ienākušas no literatūras vai ir

aizguvumi no cittautu folkloras.

Pasakas nestāsta ne par pašu dzīvnieku dzīvi, ne par to konkrētām īpašībām,

piemēram, lapsas viltīgums zooloģijā pierādīts nav, drīzāk pasakas radījušas priekšstatu par

lapsas viltīgumu, tāpat nez vai kāds mednieks nosauks vilku par muļķi, uzskatīdams, ka tas

ir izcili dumjš dzīvnieks. Protams, atsevišķi precīzi tautas vērojumi pasakās ir redzami:

gailis dzied, kaķis ir nepakļāvīgs. Pasakās dzīvnieki nav arī cilvēku alegorijas, jo pasakas

nav fabulas. Varam gan runāt par zināmām sadzīves, sociālās un morālās īstenības

iezīmēm pasakās, tā pasaku darbība galvenokārt noris laukos, kuros ir zemnieku sētas,

dzīvnieki satiekas un sarunājas ar lauku cilvēkiem, dara viņiem līdzīgus darbus: zvejo

zivis, ceļ māju, saņem brīvības grāmatu, putns liek vilkam skaitīt tēvreizi, bet lapsa cep

vaboli, nopērk pīpi. Tomēr galvenais dzīvnieku darbības motīvs pasakās ir ēdiena

meklēšana.

Konflikts pasakās ir:

1) starp dzīvniekiem un cilvēkiem; parasti uzvar cilvēks, ja vien viņš nav īpaši

netaisnīgs, cilvēkam zvērus uzveikt palīdz ieroči – rungas, cirvis, nazis, cilpas,

bedres, bise (bet ne loks), un prāts;

2) starp dzīvniekiem pašiem savā starpā: starp meža un mājas dzīvniekiem, starp

lieliem un maziem dzīvniekiem.

Pasakās tikai putni patur virsroku pār cilvēku, jo tie prot lidot, putniem zaudē arī

zvēri, pat lapsa. Tā pasaka “Zemnieks, lapsa un dzērve” stāsta:

“Zemnieks bija ierīkojis bedri vilku ķeršanai. Tur iekritusi dzērve un lapsa. Dzērve

stāvēja, galvu nokārusi, bet lapsa skraidīja un lēkāja pa bedri.

7 Latviešu tautas pasakas. Pasakas par dzīvniekiem./ Sast. K. Arājs. R., 1964, 57./ 58.lpp.


Lapsa teica: “Man ir tūkstoš domiņu...”

Bet dzērve sacīja: “Man ir tikai viena domiņa.”

No rīta zemnieks gāja aplūkot, vai būs kas iekritis. Dzērve gulēja nobeigusies

bedres dibenā, bet lapsa vēl skraidīja pa bedri. Zemnieks, dzērvi ieraudzījis, teica: “Ak tu,

lapsa, kālab tu nokodi man tik skaistu putnu!”

Zemnieks paņēma dzērvi aiz kājām un izsvieda to bedres malā. Dzērve tūliņ

aizlaidās, iesaukdamās: “Man viena doma bija...”

Bet lapsa ar savām tūkstoš domām kļuva par kažoka apkakli.”8

Pasakās gan putni ir nesaticīgi savā starpā. Konfliktā starp meža un mājas

dzīvniekiem parasti uzvar mājas dzīvnieki. Meža dzīvnieki ir ar šaurāku saprātu, būdami

spēcīgāki fiziskā ziņā, viņi ir nevarīgāki prāta ziņā, mājas dzīvniekos viņi saredz cilvēku

attēlu un spēku:

“Vilks vaicā: “Saki, kādi palīgi sunim ir? “

Lācis skatās, skatās, beidzot teiks: “Sunim trīs palīgi: pa priekšu nāk viens kungs

pelēkā uzvalkā, nesdams līku zobenu pa pleciem [runcis]. Viņam pakaļ nāk liela, liela

sieva, lielas dakšas pa plecu [kaza]. Pats beidzamais ir brašs zēns, tas laikam nežēlīgs

laupītājs, jo svārki notraipīti asinīm un aiz jostas liels cirvis [gailis]”9.”

Lielo un mazo dzīvnieku cīņā arvien uzvar mazie, te, protams, ir jebkurā gadījumā

tautas humānisma izpausme – aizstāvēt un sargāt vājāko, un arī sociālo attiecību izpratne –

aizsargāt vārgo, nabadzīgo.

Dzīvnieku pasakās nav kāda dzīvnieka, ko nevarētu pārspēt cits: lapsu pārspēj ezis,

vēzis, dzērve, ezis pārspēj zaķi, zaķis lāci. Taču latviešu pasakās ir arī sīki kustoņi, ko tauta

nesargā: odi un peles.

Pasakās nav idealizēta varoņa, galvenie tēli nav vienas noteiktas īpašības nesēji. Ja

tēli ir viennozīmīgas īpašības nesēji un tie pasakās vienmēr uzvar, varam uzskatīt, ka šie

tēli ir jaunākas cilmes, piemēram, ezītis.

Dzīvnieku pasaku uzbūvei raksturīgi:

1) neliels personāžs – divi, trīs;

2) pasakas darbības pamatā ir vienkārši motīvi: viltīgs padoms, pēkšņas bailes,

apmāns;

3) sižetu veido viena, divas epizodes, sižeta vienkāršums ir piemērots bērnu uztverei;

8 Latviešu tautas pasakas. Pasakas par dzīvniekiem./ Sast. K. Arājs. R., 1964, 36.lpp. 9 Zvēru kaŗš suņa dēļ.1.// P. Šmits. Latviešu pasakas un teikās. R., 1925, 1.sēj., 201.lpp.


4) pasakas ekspozīcija parāda, ka cilvēku un dzīvnieku pasaule veido vienotu

veselumu (zemnieks redz: vilks zvejo zivis), kulminācija ir visinteresantākā

pasakas vieta, aiz tās tūlīt seko atrisinājums, kas ne vienmēr ir laimīgs;

5) dzīvnieku pasakas brīvi apvienojas, tās ir:

a) kumulatīvās pasakas (a + ab + abc + abcd), piemēram, pasaka “Gailis izsit

vistai aci ar riekstu”;

b) patstāvīgu pasaku sižeta epizožu apvienojums, piemēram, pasaka “Zvēri iet

grēkus sūdzēt”.

Dzīvnieku pasakas jau daudzus gadu simtus ir bērnu izklaides un audzināšanas

līdzeklis, arī šodien tās nav zaudējušas savu popularitāti bērnu vidū.

6.4. Literatūra

Latviešu tautas pasakas. Pasakas par dzīvniekiem./ Sast. K. Arājs. R., 1964.

Е.А. Костюхин. Типы и формы животного эпоса. М., 1987.

6.5. Jautājumi

1. Pie vēstītājas folkloras pieder:

tautasdziesmas

parunas

pasakas

ticējumi

2. Pasaku varoņiem (pameitai, trešam dēlam u.c.) raksturīgās iezīmes ir:

spēja nenovecot

erotisms

radniecības saišu stiprums

atmiņas par mājām

3. Raksturīgākais latviešu dzīvnieku pasaku triksters ir:

kaķis

ezis

vilks

lapsa

4. Latviešu pasakās vēstītājam mīļi dzīvnieki nav:


suns

lapsa

kaķis

pele

6.7. Uzdevums

Sameklējiet P. Šmita sastādītā krājuma “Latviešu tautas pasakas un teikas” 1.

sējumā dzīvnieku pasakas piemērus. Kuras būtu vienmotīva, kuras kumulatīvās un kuras

sižetu epizožu apvienojuma pasakas?


7. Brīnumu pasakas

7.1. Brīnumu pasaku pazīmes

Brīnumu pasakas ir viena no pašām populārākajām folkloras grupām. Tās tiek

sauktas arī par īstajām pasakām. K. Arāja un A. Mednes “Latviešu pasaku tipu rādītājā” ir

850 pasaku tipu, kas ietver Burvību pasakas, Leģendu pasakas un Pasakas par muļķo

velnu.

Brīnumu pasakām raksturīgi:

1. Fantastiskais te parādās no visiem pasaku žanriem visplašāk – pasaku tēlos,

personu veiktajās darbībās, situācijās (arī telpā), kurās personas darbojas.

2. Brīnumu pasakās obligāta ir labā uzvara pār ļauno.

3. Šajās pasakās ir stingri noteikta sižetiskās darbības attīstība.

3.1. Sižetisko darbību veido: varoņa dzīve šai zemē – ceļš uz citu valsti (debesīs vai

pazemē, vai kaut kur tālu) – darbība citā valstī – atgriešanās šai valstī (savā mājā

vai ķēniņa pilī).

3.2. Brīnumu pasaku īpatnība ir ļoti stingra funkciju izdalīšana. Par funkcijām sauc

darbības, kurām ir izteikta nozīme sižeta attīstībā. Brīnumu pasakās nav liela

nozīme tam, kas veic darbību un kā to dara, bet gan ko dara.

Piemēri: 1. Varonis nozog raganai zirgu. Tas to aiznes uz citu valsti.

2. Mirušais tēvs dod trešajam dēlam zirgu. Zirgs aiznes trešo tēva dēlu uz citu valsti.

Abos gadījumos funkcija ir vienāda: vienā gadījumā, viena varonis pats iegūst burvju

pārvietošanās līdzekli (zirgu), vai arī, otrā gadījumā, varonim iedod burvju transporta

līdzekli (zirgu), bet abos gadījumos nonāk citā valstī.

Šo pasaku paradoksu – brīnumu pasakas vienlaikus ir daudzveidīgas un krāšņas un tai

pat laikā vienveidīgas un tradicionālas – atklāja izcilais krievu pasaku pētnieks V. Props.

Pēc viņa aprēķina brīnumu pasakās ir tikai 31 funkcija.10

4. Brīnumu pasakās ir stingri noteiktas beigu un sākuma formulas. Latviešu tautas

pasakās visbiežāk stāsts sākas ar vārdiem “Reiz bija...” vai “Reiz dzīvoja...”.

Salīdzinājumam vācu pasakām ierastākā sākuma formula ir “Es war einmal” (Reiz

bija).

Latviešu brīnumu pasakām, kā konstatējis O. Ambainis, ir sastopami vēl divi

ievadformulu veidi.

10 Skat.: Пропп В. Я. Морфология сказки. Л., 1928.


“Daļā pasaku ievadu teicēju cenšanās klausītāju pārcelt no reālās dzīves

fantastiskajā brīnumu pasaulē. Teicējs it kā cenšas pasvītrot pasakas nerealitāti,

izdomu. Šādos ievados pasvītrots, ka notikums risinājies senos laikos aiz trejdeviņām

zemēm, jūrām vai kalniem.”11 Iespējams, ka šāds brīnumu pasaku ievads nostiprinājies

krievu un baltkrievu pasaku ietekmē.

Izplatītāki un interesantāki ir tie latviešu pasaku ievadi, kuros sniegts galveno

varoņu, vietas vai laika vērtējums, piemēram, “Kādreiz dzīvojis viens dikti nabadzīgs

ķēniņš. Valsts viņam bijusi liela, bet pie mantas nevarējis un nevarējis tikt. Visi citi

valsts ļaudis arī bijuši tādi paši nabadzīgi.”12

Vecākā un biežāk sastopamā beigu forma ir, ka varoņi “dzīvo laimīgi”. Bieži beigu

formulējumā konstatēts, kas ir laime ģimenes dzīvē:

Dzīvo laimīgi un bagāti;

Dzīvo laimīgi un priecīgi;

Dzīvo laimīgi un mierīgi;

Dzīvo laimīgi un labi;

Dzīvo laimīgi un saticīgi;

Dzīvo laimīgi un saderīgi;

Dzīvo laimīgi un ilgi.

Populārs ir konstatējums: “dzīvo vēl šodien, ja nav jau nomiruši” un arī “sākuši

dzert kāzas un dzer vēl tagad, ja nav nomiruši”. Zināma pārgalvība atklājas ieteikumā: “Ja

kāds netic, var aiziet un paskatīties.”

Visizvērstākās formulas ir ienākušas latviešu folklorā no slāvu tautu pasakām, kur

stāstītājs ir pats piedalījies kāzās, bet pierādījumi – kurpes, glāžu kleita, sviesta cepure un

papīra lietussargs gājuši bojā atceļā uz mājām.

5. Brīnumu pasakās raksturīgs ir darbību trīskārtīgs atkārtojums (piemēram, trīs

cīņas ar velniem u. c.), arī velna galvas saistās ar skaitļiem 3 – 6 – 9. Pasakās trīsreizējā

darbības atkārtošanās pastiprina darbības intensitāti, varoņa cīņas nozīmīgumu un spēku.

Pat, ja teicējs ir slikts, klausītājam darbības vai personas vai notikuma trīskārtējs

pieminējums radīs nepārprotamu izpratni par parādības nozīmīgumu.

6. Brīnumu pasakas stāstīšanas stilu nosaka valodas vienkāršība un lakonisms.

Raksturīga stila iezīme ir arī darbības laiku maiņas atsevišķos pasakas sižeta posmos.

Pasakās lieto formulas “domāts, darīts”, “kas jādara, tas jādara” u. c. Šīs formulas veicina

11 Ievadam. // O. Ambainis. Latviešu tautas pasakas. Brīnumu pasakas. – R., 1966, 15. lpp. 12 Brīnumu puišelis. // Latviešu tautas pasakas. Brīnumu pasakas. – R., 1966, 16. lpp..


stāstījuma dinamismu. Brīnuma pasakām ir raksturīgi, ka stāstījuma lakonisms un

dinamisms nekavējas pie atsevišķām detaļām vai aprakstiem, klausītājs tiek ierauts

notikumos.

7.2. Brīnumu pasaku tipi latviešu folklorā

Populārākie pasaku tipi ir:

● cīņa ar daudzgalvaino velnu ( piemēram, pasaka “Cīņa ar velnu uz tilta”, kur ķēves dēls

cīnās ar trim velniem, kamēr kundzes un kalpones dēls guļ);

● par apburtās vai nolaupītās princeses atbrīvošanu (piemēram, pasakas “Apburtās

princeses un pilis”, “Apburtā meita – stirna”, “Putns – apburta meita”, “Ērkšķrozīte” u.c.)

● par trešā tēva dēla gaitām ķēniņa vai kunga kalpībā (piemēram, pasakas “Zaķu gans”,

“Bezbailis meklē bailes”) ;

● par bārenīti un mātes meitu (piemēram, pasaka “Pameita un īstā meita”, kur pameita

ielec akā, sekojot vērpšanas spolei, un ceļā palīdz govij, ābelei, maizei, pakalpo vecajai

māmiņai, un dabū spoli, dāvanu (arī zelta lietu), īstā meita arī ielec akā, bet, visu darot ar

ļaunumu un alkatību, dabū dāvanu, ko kuras izšaujas uguns vai viņa aplīst ar piķi).

7.3.Brīnumu pasaku izcelšanās

Brīnumu pasaku saknes saistās ar laiku, kad sāka attīstīties zemkopība. Brīnumu

pasakas atspoguļo arhaisko pasaules redzējumu un rituālus.

Brīnumu pasakās spilgti atklājas un ir redzami ar auglību saistītie zemes, saules un

ūdens kulti. Pasakās bieži vien ar brīnumu spēku ir apveltīts ūdens, kas spēj atdzīvināt

mirušo, atdot redzi aklajam vai padarīt galveno varoni par stiprinieku.

Brīnumu pasakās redzama arī totēmisma iezīmes. Pasaku par brīnumaino līgavu vai

līgavaini (piemēram, zalkti u. c.) izcelsme saistīta ar mītiem par totēmisko dzīvnieka un

cilvēka radniecību. Latviešu pasakās raksturīgi sižeti, kur bērns radies no lācenes vai ķēves

un tamlīdzīgi. Visbiežāk dzīvnieki – totēmi – ir varoņa brīnišķie palīgi – vilks, zirgs (tā

pameitai mirusī māte sūta no kapa palīgos savas dzimtas totēmu – zirgu), reizēm parādās

arī augi un koki, piemēram, ābele.

Pasakās tēlotā zeme aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņiem kalniem ir mītiskā

mirušo zeme. Tā var atrasties paralēlā telpā – virszemē, kā arī pazemē vai debesīs. No


reālās pasaules šo zemi šķir robeža – upe, tilts, akmens, aka; te saglabājušies priekšstati par

mirušo pasaules arhaisko kultūru.

Pasakās par pūķi, kam katru gadu jādod pa meitai, jūtamas senās upurēšanas

tradīcijas. Bet, tā kā meita atgriežas, jo varonis pūķi uzvar, varam vērot arī jau jaunāko

laiku attieksmi pret seno tradīciju.

Brīnumu pasakās ir redzami arī seno iniciācijas mītu pārveidojumi pasaku formās,

piemēram, pasakā par ezīti vai pasakā par vecāku mežā pamestajiem bērniem.

Pasaka kā patstāvīgs žanrs izveidojās, sabrūkot ģints iekārtai un nostiprinoties

patriarhālai ģimenei. Par pasakas varoni kļuva no ģimenes kopīpašuma atstumtais loceklis,

tāds parasti bija jaunākais brālis un pameita. Ar pasakas palīdzību tiek atlīdzināta viņiem

nodarītā netaisnība, viņi ar kāda palīdzību iegūst līgavu/līgavaini un mantu.

Brīnumu pasakās apvienojas divu tipu konflikts – mitoloģiskais un ģimenes, tos

savieno galvenie pasaku varoņi.

7.4.Brīnumu pasaku tēli

Brīnumu pasakām ir bagāta un daudzveidīga tēlu sistēma. Šai sistēmai raksturīgs

ass antagonisms starp varoni un viņa pretinieku. Brīnumu pasakās personas varonī un

pretiniekā iedala pēc tā morālajām īpašībām

Brīnumu pasaku tēlus var grupēt pēc fantastikas klātbūtnes tēlu izveidē:

1) reālajos (reāli iespējami, bet ne obligāti eksistējoši, piemēram, pameita, trešais

dēls);

2) hiperbolizētajos (te pārspīlētas reālas vai mītiskas iezīmes, piemēram, lielie

stiprinieki);

3) fantastiskajos ( velns, pūķis).

Raksturīgi, ka pozitīvie varoņi parasti nav fantastiski tēli. Pateicoties tam, ka

varonis pārstāv reālo un hiperbolizēto, nevis fantastisko tēlu grupu, teicējam un

klausītājam bija vieglāk to identificēt ar sevi.

Pēc pasaku funkcijām un to veicējām pasaku tēlus var iedalīt sekojošās grupās:

1) Varonis – obligāts tēls un sižetiskās darbības centrs, minētās funkcijas veicēji ir

Trešais dēls, Lielais stiprinieks, Zaldāts (arī Kareivis, Izdienējis zaldāts), Puika,

Īkšķītis, Zellis, Māceklis, Nabagais zemnieks, Nabagais brālis, Princese, Sulainis,

Bārenīte;


2) Pretinieks – varonim pretēju darbību veicēji – Velns, Pūķis, Ragana, Burve,

Ķēniņš, Kungs, Princese, Nāve, Misiņbārdis, Pamāte u. c.;

3) Palīgs – ar brīnumainām īpašībām apveltīts dzīvnieks vai priekšmets, kas palīdz

varonim cīņā ar pretinieku, pārvieto varoni telpā, pārvērš vai atdzīvina varoni; nav

priekšmeta vai dzīvnieka, kas nevarētu būt par palīgu – suns, zirgs, putns, vilks,

gredzens, lādīte, “Maiss vaļā, maiss ciet” u. c.;

4) Dāvinātājs – neobligāti realizējama funkcija, dāvinātājs apgādā varoni ar palīgiem,

brīnumpriekšmetiem, informē varoni par veicamo uzdevumu – Dievs, Vecītis,

Laima, Tēvs, Māte;

5) Nosūtītājs – nav obligāts visās pasakās, tas, kurš uzdod varonim darbu – parasti

Ķēniņš, Kungs, Tēvs;

6) Princese – parasti varoņa mērķis, arī atalgojums par darbu;

7) Viltus varonis – pasakās reti satopams, tomēr ir; nogalina varoni, uzdodas par to, lai

saņemtu atlīdzību, atalgojumu – Sulainis, vecākie dēli u. c.;

7.5. Galvenie varoņa funkcijas realizētāji

Trešais dēls

Populārākās varoņa funkcijas realizētājs pasakās ir Trešais dēls, pasakās saukts arī

par Muļķīti vai Dieva doto. Parasti pasakas sākas ar vārdiem: “Vienam kungam bija trīs

dēli – un viens, tas jaunākais, muļķis. Tā agrāk bijis visiem kungiem.”, “Vienam tēvam

bija trīs dēli – divi gudri, viens muļķis.”

Pasakas par Trešo tēva dēlu ir sastopamas gandrīz visu tautu folklorā, turklāt visās

zemēs Trešais dēls ir idealizēts. Pasaku par jaunāko dēlu nav Ziemeļamerikas indiāņiem,

arī šur tur Indoķīnā. Tā tas ir tautām, kurās nav matriarhāta kopienas sabrukuma, atsevišķās

ģimenes un diferencētu sociālo attiecību iedīgļi. Trešā dēla idealizācijas izpratnei noder

pasakas par mantojuma sadalīšanu – vecākie brāļi iegūst visu vai gandrīz visu tēva atstāto

mantojumu. Pasakas ir patiess īstenības atspoguļojums, jo sākot ar patriarhālās ģimenes

sabrukumu, kad mantošanas tiesības ieguva vecākais dēls, kurš atdalījās no kopienas

īpašuma, jaunākais dēls nonāca vecāko brāļu atkarībā vai arī nabadzībā. Jaunākā dēla

idealizācijas pamatā ir atmiņas par to laiku, kad kopienas īpašums netika sadalīts, kad tas

vēl nebija kļuvis par atsevišķa cilvēka privātīpašumu, bet gan piederēja ģintij. Matriarhāta

sabrukuma laikā, patriarhāta sākumā daudzām tautām (slāviem, ģermāņiem, iespējams, arī

baltiem) bija raksturīgs, ka mājas un īpašums palika dzimtas sargātāja – jaunākā dēla


rokās. Jaunākais dēls palika visilgāk mājās, tieši viņš bija tas, kurš rūpējās par veco tēvu un

māti, par māsām. Jaunākais dēls bija dzimtas goda aizsargātājs, viņam bija jāpārmanto

senču kulta sargāšana. Ne velti brīnumu pasakās tēvs visbūtiskāk palīdz tieši jaunākajam

dēlam, viņš sargā tēva kapu un spēj atminēt un izpildīt tēva norādījumus.13

Trešais dēls ir visvairāk apvainotais, bieži muļķītis, arī vissliktāk ģērbtais.

Iespējams, ka viņa apģērbs ir nabadzīgs, lai svešajā pasaulē nepiesaistītu turienes ļauno

spēku uzmanību. Te parādās arī viens no brīnumu pasaku estētiskajiem principiem – zemā

pārvēršanās par ideālo tā morālo īpašību dēļ. Salīdzinājumam – eposam ir raksturīga

taisnvirziena idealizācija, bet pasakai – kontrastaina.

Latviešu pasakās Trešais dēls nav apveltīts ne ar kādām fantastiskām īpašībām,

viņam vienīgi piemīt spēja iegūt brīnumīpašības vai palīgus. Raksturīgākie veidi, kādos

tiek iegūti palīgi, ir:

1) Trešais dēls dara dzīvniekiem ko labu;

“Gudrie brāļi viņam rādīja skudru pūzni un teica, lai ēdot tās. Viņš arī paklausīja, piegāja

pie skudrām un taisījās tās aizskart, bet skudras sāka žēli lūgties, sacīdamas: “Mīļais brālīt,

neēd mūs, mēs tev palīdzēsim bēdu brīdī!”

Uz tādu mīļu lūgšanu viņš tās paklausīja un gāja i neēdis tālāk.”14

2) kāds vecītis (Dievs) dāvina palīgus (parasti trīs suņus) par to, ka Trešais dēls nav

žēlojis savu pēdējo naudas gabalu vai maizes riecienu izsalkušam nabagam. Trešajam

dēlam palīdz viņa labo rakstura īpašību dēļ – izpalīdzības, žēlsirdības, atsaucības, arī

gudrības. Fantastiskās īpašības nepiemīt varonim, bet palīgiem (bieži ne tik svarīgas to

īpašības, kā pats kopums). Šī iemesla dēļ cīņā ar savu pretinieku – parasti Velnu vai Pūķi –

pašus svarīgākos darbus veic trešā dēla palīgi. Atjautības sacensībās gan trešais dēls ķēniņu

vai princesi uzvar ar attapību un gudrību.

Lielākā daļa pasaku sižetu ar trešo dēlu centrā saistās ar līgavas meklējumiem,

laimi un mantu, kas iegūta tieši šādā ceļā.

Lielie stiprinieki

Latviešu pasakās Lielie stiprinieki ir Milzis, Lāčausis, Ķēves dēls, Kurbads, Ansis

– Mārtiņš, Lielais ēdājs, Kalnu gāzējs, Kalnu rāvējs un citi. Latviešu pasakās personu vārdi

ir satopami ļoti reti, piemēram, dzīvnieku pasakās ir Lapsa Kūmiņš, sadzīves pasakās –

Mačatiņš, bet brīnumu pasakās jau pieminētie – Kurbads, Lāčausis u. c.

13 Skat.: Мелетинский Е. М. Герой волшебной сказки. Происхождение образа. M., 1958. 14 Pateicīgie dzīvnieki.// Ganuzēns un velns. Latviešu tautas pasaku izlase. R., 1989, 113.lpp.


Ja Trešais dēls raksturots kā reāli iespējams ģimenes loceklis, ar dabisku

izcelšanos, tad Lielā stiprinieka dzimšana tiek saistīta ar pārdabisku parādību – viņš dzimst

bez tēva. Ticība brīnišķajai ieņemšanai – partenoģenēzei - pazīstama visā pasaulē. Tā rāda,

kā pasaulē nācis varonis. Te saglabājušās matriarhāta pasaules skatījuma iezīmes.

Latviešu brīnumu pasakās:

1) Lielais stiprinieks kundzei, kalponei, ķēvei u. c. dzimst no zivs ēšanas (zivi izceļ tās

milzīgās pārošanās dēļ, arī kā totēmisko senci);

2) Lielais stiprinieks ir lāča dēls vai lācenes izaudzināts (piemēram, lācis to nozog

mātei un lācene to zīda līdz astoņpadsmit gadu vecumam);

3) Lielais stiprinieks dzimst no alkšņa pagales;

4) Lielais stiprinieks rodas, sakaļot divus dēlus par vienu;

5) Kalējs izkaļ sev dēlu no dzelzs.

Vairāki Lielie stiprinieki ir radušies kā dažādi dabas spēku personificējumi: Kalnu

gāzējs, Kalnu rāvējs u. c., kā arī pārstāv kādu hiperbolizētu spēju – Lielais ēdājs,

Lielais skrējējs un citi.

Lielais stiprinieks var būt par tādu speciāli izaudzināts: viņu baro ar riekstu

kodoliem, viņš tiek dzirdināts ar kazas pienu, viņš tiek guldināts uz krāsns. Lielie

stiprinieki aug neticami strauji., tādēļ savā darbībā viņi ir aktīvāki nekā Trešais dēls,

viņiem nav nepieciešama lietu palīdzība.

Pārdabiskā dzimšanā radušies stiprinieki parasti cīnās ar pārdabiskie spēkiem –

pūķiem, velniem, raganām.

Zaldāts

Saukts par Izdienējušo zaldātu un arī par Kareivi, ir jaunākas cilmes brīnumu

pasaku varonis. Zaldāta tēls ataino vēsturiski radušās sabiedrības parādības:

1) ir jau izveidojusies armija un dienests, tātad ir izveidojusies valsts;

2) dienesta laiks ir ļoti ilgs, jo Zaldāts atgriežas jau kā vecs vīrs, te varētu būt norāde

uz rekrūšu laiku.

Zaldāts ir tas varonis, kurš nav apveltīts ne ar kādām pārdabiskām spējām un

īpašībām. Viņam, tāpat kā Trešajam dēlam, piemīt tikai spēja šādas īpašības vai palīgus

iegūt. Zaldāts parasti tēlots kā vecs, nabadzīgs vīrs, bet viņam piemīt dzīves pieredzē

iegūtā bezbailība, drosme, atjautība, arī nebēdnība par nākotni. Būtiska un nozīmīga ir

viņa dzīves gudrība, ar kuras palīdzību viņš uzveic savu galveno pretinieku – raganu.


Nabagais brālis

Nabago brāli brīnumu pasakās parasti rāda paralēli ar bagāto brāli vai saimnieku:

“Dzīvojuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bijusi ļoti karsta vasara, nekas nav

audzis. Bagātais gan vedis ūdeni un slacījis, bet tomēr nekas nav iznācis. Nabagais

brālis tikai noskatījies”.15

Pasakās atspoguļojas feodālisma laika sociālā īstenība:

1) pastāv atsevišķas zemnieku saimniecības;

2) tās ir nevienādi attīstītas saimniecības;

3) nabadzīgais zemnieks ir uz izputēšanas robežas.

Nabagais brālis pasakās tiek atalgots, pirmkārt, par darbu, kuru viņš veicis vecīša

(Dieva) uzdevumā un veicis godam, otrkārt, tā ir kā atlīdzība par trūkumā nonākšanu.

Atalgojums tiek piešķirts tikai pēc atkārtotas morālo īpašību pārbaudes – pierādījušās

pieticības, vienkāršības dēļ. Nabagajam un Bagātajam brālim ir vienādas iespējas

izvēlēties sev algu, turklāt devēja attieksme ir vienāda – viņš nevis soda, bet ļauj

cilvēkam pašam sevi sodīt, izvēloties nepareizo darbību.

Īkšķītis

Pasakās saukts arī par Sprīdīti, Pirkstiņu. Ja Lielo stiprinieku mēs varam nosaukt

par stipro varoni, trešo dēlu un zaldātu par gudro varoni, tad Īkšķīti varam nosaukt par

mazo varoni. Īkšķītis ir tēls, kuru raksturo mazs augums, liela dūša un spēja veikt

brīnumu darbus.

Pameita

Latviešu pasakās pati populārākā sieviešu kārtas varone ir Pameita. Pasakās par

Pameitu sižetiskā darbība rāda bārenīti un īsto meitu:

“Vienai mātei bija viena īstā meita, otra pameita. Tā īstā meita bija neglīta , bet

pameita dikti skaista.” 16

Pamātes un pameitas attiecības tēlotas gandrīz visu tautu pasakās. Pasakas par

Pameitu īpaši populāras ir islandiešiem, austrumslāviem un arī latviešiem. Pamātes un

pameitas attiecībās atspoguļojas attiecības, kādas izveidojās, kad sabruka matriarhāts

un veidojās patriarhāts ar atsevišķu ģimeņu izveidošanos. Bērni vairs nav ģints bērni,

bet atsevišķas ģimenes bērni. Mātes nāve kļūst par traģēdiju, jo pamāte var būt citas

15 Nabaga brāļa laime.// Skaistākās latviešu pasakas. Prof. P. Šmita izlase. R., 1991, 233.lpp. 16 Baltā un Melnā līgava. // Skaistākās latviešu pasakas. Prof. P. Šmita izlase. R., 1991, 88.lpp.


ģints sieviete. Pamāte pasakās tēlota kā ragana, burve, cilvēkēdāja, ļaundare. Tā

raksturoja citas ģints pārstāvi – svešos. Savukārt pameitai palīdz māte (no kapa) vai

dažādi dzīvnieki, iespējams – mātes ģints totēmi (zirgs u.c.).17

Brīnumu pasakas uzsver pameitas divas īpašības, pirmkārt, žēlsirdību, un, otrkārt,

skaistumu. Pameita ir skaista caur saviem tikumiem. Pasakas prasa viņas maksimālu

altruismu. Pasakās tiek atalgota tikai laba, čakla, tikumīga, arī neizvēlīga (piemēram,

situācija, kad viņa ir ar mieru ņemt nezvēru par vīru) meita.

Brīnumu pasakas iemieso cilvēku labākās īpašības, te rādīti ideāli varoņi, kuru

īpašības būtu jācenšas iemiesot ikdienas dzīvē.

7.6. Galvenie varoņu pretinieki

Populārākie varoņu pretinieki latviešu brīnumu pasakās ir Velns, Pūķis un Ragana.

Pasakās šie varoņi spēj mainīt savu izskatu, tie ir neglīti un briesmīgi, tāda pat –

briesmīga un neglīta – ir arī viņu darbība. Pasakās nav iedomājams briesmīga izskata,

bet mīlīga rakstura pūķis. Varoņa pretinieks ir arī kungs, tas ir jaunāko laiku tēls, kurā

jūtams feodālisma sociālais pamats.

Velns

Latviešu pasakās Velns ir viens no populārākajiem tēliem, tas ir sastopams gan

brīnumu pasakās, gan sadzīves pasakās. Latviešu pasaku internacionālajos sižetos

Velns daudzos gadījumos ir izspiedis pūķi.

Baltu kultūrā Velns ir ļoti populārs tēls – Kauņā, piemēram, ir Velnu muzejs, bet

Rūjienā V. Hirtes velnu kolekcijā redzami rūjienieši un Latvijā pazīstami kultūras

darbinieki seno velnu veidolā.

Velna tēls ir ļoti daudzveidīgs savā izskatā un darbībā, tā izcelsme saistīta ar

dažādu vēsturisko laiku priekšstatiem. Velna tēlu var iedalīt vairākos tipos:

1) daudzgalvu velns;

2) velns ar šķirto dvēseli;

3) lielais un mazais velns;

4) kungam līdzīgais velns;

5) velns par kalpu;

17Skat.: Мелетинский Е. М. Герой волшебной сказки. Происхождение образа. M., 1958.


6) muļķa velns.

Daudzgalvu velns

Pasakas par daudzgalvu Velnu pieder visvecākajiem sižetiem visā bagātajā

folkloras materiālā. Viens no vissenākajiem tēliem – daudzgalvu Velns – radies laikā,

kad mitoloģiskais domāšanas veids, nespēdams izskaidrot dabas parādības un to

savstarpējās sakritības, bija par cēloni centieniem naidīgos spēkus pakļaut

personificējumu ceļā. Daudzgalvu Velns ir izveidojies pirmsmatriarhāta – matriarhāta

periodā. Te personificēta dabas varenība un spēks, arī ļaunums. Sociālie motīvi

daudzgalvu Velna tēlā kā reālās dzīves izpausmes veids neparādās. Šī Velna

fantastiskais izskats netiek vājināts ar papildus reālās dzīves elementiem; nav skaidrs

ne no kurienes, ne kāpēc tas radies. Ar šo Velnu varonis nenoslēdz nekādus

kompromisus, notiek tā fiziska iznīcināšana. Ļaunumu ir svarīgi iznīcināt, ne pakļaut

vai izmantot savā labā, turklāt iznīcināt fiziski, ne garīgi. Tikai vēlākajā laikā varonis

Velnu pieveic ar gudrību.

Daudzgalvu Velna dzīves vietas ir:

1) upes, ezeri, kalni un citas virszemes vietas;

2) Velns dzīvo savā pilī (virs zemes);

3) Velna mītne atrodas pazemē, grūti pieejamā vietā (bet tā nav elle).

Šim Velnam nav radu – bērnu, tēva, mātes, māsu. Viņš darbojas viens. Vienīgi

dažos sižetos par vien-, trīs-, deviņ- galvi Velnu pieminēts, ka tie ir viņa brāļi.

Velns ar šķirtu dvēseli

Velna ar šķirtu dvēseli dzīvība glabājas ārpus viņa ķermeņa. Tā nav iemiesota vienā

noteiktā priekšmetā vai dzīvā būtnē, bet tā saucamās animistiskās ķēdes pēdējā loceklī.

Ķēdi veido vairāki (parasti seši) viens otru ietilpinoši posmi. Piemēram:

“Mana dzīvība atrodas biezā mežā, kur neviens nevar cauri tikt (..). Kalna iekšpusē

ir vērsis. Tai vērsī ir pīle, tai pīlē ir ola, tai olā ir svece.”

Dvēsele var glabāties arī velna trīs bārdas matos. Arī šis velns ir nezvērs, kuru

varonis iznīcina, šajā gadījumā - nopūšot sveci.

Lielais un mazais velns

Pasakās varonim ir jācīnās ar abiem Velniem, tie parasti darbojas reizē: “(..) nāk

abi velni, lielais un mazais. Velni tajā pašā brīdī kā plēsti brāļam virsū.”


Lielais un mazais velns vairs nesimbolizē konkrētus dabas spēkus, bet arī vēl

nesaistās ar priekšstatiem ar vispārinātu ļaunumu, kas nostiprinās līdz ar kristietību. Šie

velni ir nogrimušo piļu velni, jo visa viņu darbība saistās ar pilīm, kuras paši parasti

nogremdējuši. Viņu dzīvesvieta var būt ne tikai nogrimušās pilis, bet arī pazeme un

elle.

Līdzīgas šīm pasakām ir pasakas, kur darbojas Velns un mazie velnēni, kas darbībā

iesaistās, kad lielo Velnu varonis ir uzvarējis: “Velns paliek maisā, kamēr mazie

velnēni sanes pili ar naudu, ak, tu manu dieniņ, cik tur to velnēnu nesaradās. Viss čum

un kust kā skudru pūznī.”

Pasakās svarīgākais un centrālais jautājums ir: kā piespiest Velnu atdot savus

dārgumus. Varonis Velnu pieveic, bet par attiecīgu samaksu atlaiž brīvībā.

Kungam līdzīgais velns

Velnam tiek piedēvētas kunga īpašības un izskats, bet Velns un kungs nav

saplūduši. Īpaši uzsvērta melnā, tumšā krāsa, piemēram: “Smalks kungs zīda drēbēs, ka

čabējis vien.”, “Piegadījies melns kungs.”, “Stabulnieks atradās greznā istabā, kur

sienas mirdzēja un laistījās no dārgumiem. Zelta spraustuvēs gar sienām mirdzēja

simtiem sveču. Lieli bari smuku kungu un kundzeņu zīda un samta drēbēs.” Ellei

raksturīgs atribūts ir katli, kur vārās kungi un vagari, vēl svarīgs ir podiņš, kurā,

iemērcot acis, var ieraudzīt pavisam kaut ko citu, kā sākumā licies: “Viņš tagad

redzēja, ka atradās riebīgā, slapjā alā, kur čūskas spiegdamas un šņākdamas locījās

un staipījās un kungi rāpuļoja gar sienmalēm.”

Velns kļuvis līdzīgs cilvēkam, hiperbolizētas ir tikai dažas viņa spējas. Velns palīdz

vienam saimniekam kļūt bagātam, bet otram nē.

Muļķis jeb bailīgais velns

Šis velns ieņem latviešu pasaku klāstā nozīmīgu vietu, tas ir pats populārākais

Velna tips. Šīs pasakas ir tuvas tautas anekdotēm. Velna pretinieki ir vienkārši darba

darītāji, kas apveltīti ar asu prātu. Velna iezīmīga īpašība ir pārliecība par savu fizisko

spēku, piemēram: “Velns lielās, ka esot aplam stiprs, varot ir zirgu pacelt.”

Ja iepriekš minēto pasaku sižetos Velns tika meklēts, lai to sakautu un iznīcinātu,

tad tagad viņš ir it kā degradējies varoņa acīs. Velnu nav vērts pat meklēt, bet pie

izdevības viņu var veikli apmuļķot.


Muļķis jeb bailīgais Velns dzīvo cilvēku tuvumā. Kad cilvēks strādā, viņš izlien no

purva, avota vai ezera un sāk sarunāties ar cilvēku. Viņš ir ziņkārīgs, dumjš un kārs uz

sacensībām.

Ragana

Raganas ir otrs populārākais brīnumu pasaku fantastiskais tēls. Ragana ir Velna un

Pūķa sabiedrotā, starpniece starp cilvēku un Nelabo.

Raganas tēlā tauta ielikusi visu to netīro, nešķīsto, riebīgo, kas mājo ļaunos un

nekrietnos cilvēkos.

Pasakās Raganas ir attēlotas cilvēku izskatā, tikai tām piemīt fantastiskas, cilvēkam

neparastas spējas. Ragana tēlota kā veca, riebīga vecene. Apzīmējumi pasakās ir

vienveidīgi: riebīgs, nepatīkams. Viņas ārējais izskats ir pilnīgi pretstatā velna

izskatam, kurš cilvēkos parādās kā glīts kungs. Tikai dažās pasakās pieminētas

specifiskās raganas īpašības: “(..) deguns deviņreiz gar krāsni aptinies un gals vēl

klēpī.”

Dažreiz pasakās gan Ragana pārvērtusies par saimnieci, tad viņu nodod tās

ļaunums.

Latviešu pasakās Raganas var iedalīt divos raksturīgos tipos:

1) ļaunā ragana – cilvēku pārvērtēja, bērnu ēdāja;

2) ragana uz slotas (reizēm uz slotas vai baļļas) – svešu govju slaucēja, labības zagle.

Šī tipa raganas vairāk raksturīgas teikām. Tai piemīt jau pieminētā pārdabiskā spēja

pārvietoties uz slotas, nu un, protams, visbiežāk mēs to redzam, piedaloties ar

velniem kopā viesībās. Bet šī tipa ragana nav īpaši ļauna.

Pūķis

Pūķis ir populārs teiku un brīnumu pasaku tēls. Pūķus var iedalīt divos veidos:

1) teiku pūķis – naudas un labklājības nesējs, mājas pūķis;

2) pūķis – brīnumu pasaku nezvērs, drakons.

Jautājums par šī tēla rašanos ir neskaidrs. Vairāki pētnieki tā izcelsmi mēģina saistīt

ar atmiņām par fosilo dzīvnieku skeletu atradumiem (par to varētu liecināt fakts, ka dažās

pasakās pūķis ir klāts cietām zvīņām).

Būtiskā atšķirība starp Pūķi un Velnu ir tikai to darbības apmēros. Pūķa parastākais

uzdevums ir cilvēku upuru pieprasīšana, piemēram: “Mūsu pilsētām jādod katru gadu

viena cilvēka dzīvība pūķim tur kalnā par mielastu.”


Pūķi dzīvo kalnu alās, kurās glabā arī savas bagātības, dažkārt arī upēs un ezeros.

Lai pūķi uzvarētu, tiek izmantots paša nezvēra zobens, palīgā tiek ņemtas stipruma zāles,

varonim palīdz arī dzīvnieki.

Svarīgi atcerēties, ka brīnumu pasakās ir daudz un dažādu tēlu, te aprakstīti tikai

populārākie.

7.7. Literatūra

Ambainis O. Ievadam. // Ganuzēns un velns. Latviešu tautas pasaku izlase. R., 1989, 5-

16.lpp.

Ambainis O. Ievadam .// Latviešu tautas pasakas. Brīnumu pasakas. – R., 1966, 5. -18. lpp.

Пропп В. Я. Морфология сказки. Л., 1928.

Мелетинский Е. М. Герой волшебной сказки. Происхождение образа. M., 1958.

7.8. Jautājumi

1. Brīnumu pasaku iezīmes ir:

stāstījuma dinamisms

ievadā izvērsts situācijas raksturojums

labā uzvara pār ļauno

funkciju izdalījums

2. Brīnuma pasakās varoņa funkciju veicēji ir:

Dievs

Slinkā sieva

Kareivis

Lapsa

3. Galvenās pameitas īpašības ir:

drosme

pieticība

mazrunība

žēlsirdība

4. Zaldāta galvenais pretinieks pasakās ir:

Velns


Princese

Pūķis

Ragana

7.9. Uzdevums

Atrast piemērus no latviešu tautas pasakām, kas atbilstu un raksturotu katru Velna

tipu! (Darba apjoms 1100 – 1500zīmes.)


8.Sadzīves pasakas

8.1. Sadzīves pasaku pazīmes un dalījums

Sadzīves pasakām nosaukums ir pieņemts latviešu folkloristikā. Tiek lietoti nosaukumi

arī novelistiskās, joku, reālistiskās pasakas. Īpaši precīzs nav neviens nosaukums, jo katrs

atspoguļo šī žanra pasaku kādu konkrētu pazīmi:

1) sadzīves – pasaku pamatā ir nevis brīnumi, bet tautas ikdienas dzīve;

2) novelistiskās – pasakas ir īsi interesanti stāsti ar anekdotisku vai dramatisku

raksturu;

3) joku – pasakas lielākoties ir smieklīgas, to pamatā parasti ir komiska situācija vai

dialogs;

4) reālistiskās – pasakās darbība noris nosacīti reālā virszemē – lauku un pilsētas vidē,

bet notikumi ir neticami.

Neparasto, fantastisko sadzīves pasakās veido ikdienas aloģisms: gaidītā vietā ir

negaidītais, ir mainīta dažādu sakarību un attiecību samērība.

Piemērs:

“Tā kāds lielskungs ar puisi saderējis, kurš pa priekšu paliks dusmīgs, tam deguns

jānogriežot. Puisis, ganos turēts badā, kāvis un ēdis katru dienu pa jēram, un, kad kungs

devis tikai ūdeni dzert, apliecinājis, ka nav par to dusmīgs. Puisis, savukārt, gan kāvis

lielskunga jērus, gan nogriezis visiem zirgiem krēpes un astes, gan iesmērējis karietes

iekšpusi ar darvu, gan aplējis kungu ar verdošu ūdeni. Lielskungs bija lūdzies, lai puisis iet

projām, un atdevis tam visu savu naudu.”18

Katra šajā piemērā attēlotā darbība jau it kā ir iespējama, bet, zinot reālo dzīves

situāciju, kur kungs valda pār dzīvi un zemnieku, un cilvēku raksturus, viss notikums

kopumā ir neticams.

Sadzīves pasakās darbojas arī fantastiskie tēli: Velns, Dievs, Laima u. c. To

uzdevums ir izraisīt un pastiprināt reālos konfliktus, kas ir pasakas sižeta pamatā.

Piemēram, pasakā “Kā kungs pārmācīts” - dzīvojis muižā nežēlīgs un dikti ciets kungs, reiz

licis viņš ļaudīm svētkos riju kult. Te rijā ienācis sirms vecītis. Kad viņš negājis pie darba,

kungs licis atnest rīkstes. Vecītis lūdzis, lai labāk atnesot apaušus. Kā apauši atnesti,

vecītis pārvērtis kungu par baltu zirgu un licis tam veselu gadu sūri strādāt pie saimnieka.

18Vai lielskungs par to dusmīgs? // Latviešu tautas pasakas. Sadzīves pasakas. – R., 1967, - 108 – 111. lpp.


Kad pēc gada kungs atkal kļuvis par cilvēku, viņš vairs savus kalpus nemocījis un kļuvis

devīgs.19

Sadzīves pasakās sižets attīstās varonim nonākot konfliktā ar dzīves apstākļiem,

kurus veido gan skopais kungs, gan sliktā sieva, gan nabadzība, gan sociālās kārtas

nosacītās negācijas nu. c. Pasaku estētika prasa neparastu, negaidītu, darbības attīstību, kas

raisa klausītāja līdzjūtību vai smieklus.

Pasakas pēc to formas iedala divās grupās:

1) anekdotiskās, kuru pamatā ir smiekli kā pretinieka iznīcināšanas veids un konflikta

atrisinājuma līdzeklis; šīs grupas pasaku varonis ir cilvēks, kuru pazemojusi ģimene

vai sabiedrība: nabaga zemnieks, zaglis, vīrs u. c., tā pretinieki ir muižnieks,

saimnieks, slinkā sieva, mācītājs u. c.

2) novelistiskās pasakas, kuras interesē varoņu personiskā dzīve, bet personas saista

radnieciskās saites, piemēram, pasaka “Apmuļķotā sieva”, kura stāsta, kā ķēniņš

vēlējis savu apmeloto meitu nogalināt, kā bendes norunājuši atstāt meitu dzīvu un

kādi piedzīvojumi atgadījušies līdz meita laimīgi atgriezusies mājās.20

Anekdotiskās sadzīves pasakas radušās sen, acīmredzot reizē ar brīnumu pasakām,

bet novelistiskās pasakas ir jaunāka laika pasakas, kad jau veidojās viduslaiku kultūra ar

tās tautas stāstu un bruņinieku romānu estētiku.

“Latviešu pasaku tipu rādītājā” kopā ar anekdotēm ir 799 sadzīves pasaku tipi.

8.2. Sadzīves pasaku sižeti

Sadzīves pasaku sižeti ir dažādas izcelsmes un vecuma. Sadzīves pasakās ir

saglabājušies mitoloģiskie elementi, piemēram, pasakā par dumjā kunga viltus ārstēšanu

darbība noris kalvē vai pirtī, bet ugunij un ūdenim kādreiz piedēvēja attīrīšanās un

pārveidošanas spējas (tos izmanto dažādos tautas rituālos, piemēram, kalendārajos

rituālos). Arī pasakā par veiklo zagli redzama seno uzskatu pēdas: senatnē, kad nebija

privātīpašuma, zagšana nebija iespējama, jo cilvēks vienkārši no dabas un svešās sociālās

grupas ieguva dzīvei nepieciešamo. Veiklais zaglis dažādu tautu folklorā tēlots ar

acīmredzamām simpātijām – viņš demonstrē savu pārākumu pār apkārtni, savā ziņā pat

zināmu nevērību pret īpašumiem. Pasakas morāle izaugusi no ģints īpašuma attiecībām.

19 Kā kungs pārmācīts. // Latviešu tautas pasakas. Sadzīves pasakas. – R., 1967, - 81. lpp. 20 Apmelotā sieva. // Latviešu tautas pasakas. Sadzīves pasakas. – R., 1967, - 36. – 41. lpp.


Sadzīves pasaku vidū ir gan internacionāli, gan latviešu vidē radušies sižeti. Katra

tauta, adaptējot savā vidē internacionālos sižetus, izvēlas, kuri sižeti vairāk, bet kuri mazāk

atbilst tradīcijai: folklorā parasti nostiprinās tie sižeti, kas vairāk atbilst un labāk iekļaujas

jau esošajā sistēmā. Pasakas tiek papildinātas arī ar konkrētām parādībām, reālijām no

feodālo zemnieku dzīves, šo dzīvi raksturojošām detaļām, ko pieprasa sadzīves pasaku

specifika. Latviešu sadzīves pasaku vidū populāri ir sižeti, kuros spilgti atklājas cilvēku

gudrība un attapība, piemēram, pasaka par zemnieku puisi un ķēniņa meitas vai paša

ķēniņa sacensībām mīklu uzdošanā un minēšanā, vai arī par princeses pazīmju

uzminēšanu, princeses izsmīdināšanu ar labiem meliem. Parasti rādīts kā ķēniņš nevar

izvairīties no nolemtā znota – vienkāršā puiša. Piemēram, pasakā “Puisis piespiež ķēniņu

teikt”: “Tu melo!” Ķēniņš dos savu meitu tam, kas prot labi melot. Puisis stāsta visādus

melus, un viss beidzas šādi: “(..) Tur tavs tēvs ganīja manam tēvam cūkas. Ķēniņš

izsaucas: “Tu melo!” un nu jādod puisim meita.21

Daudzos pierakstos Latviešu folkloras krātuvē ir pasaka “Nolemtais znots”:

“Dievs (Laima) nakti nolemj, ka tikko dzimušais nabadzīgo ļaužu puisēns apprecēs kunga

meitu. Kungs to noklausās, nopērk puisēnu un izliek mežā. Viņu atrod un audzina kādi

cilvēki. Kungs zēnu atkal atrod un iemet ūdenī, bet zēns tomēr izglābjas. Kungs sūta zēnu

ar vēstuli, lai viņu nogalinātu. Ceļā viņš vēstules samaina (pārraksta). Kunga sieva

apprecina zēnu ar meitu. Kungs vēl mēģina negribēto znotu nogalināt, bet zaudē dzīvību

pats.” 22

Latviešu pasaku vidū populāri ir sižeti, kas rāda meistarzagli, čigānu vai zemnieku,

kuri prot izmantot situāciju, lai iegūtu sev kādu labumu, kas stāsta, kā vīrs pārmāca savu

slinko sievu u.tml. Tai pašā laikā latviešu pasaku vidū ir arī sižeti par precību kārām

vecmeitām un nejaušām laulībām, kas tomēr izrādās laimīgas.

Latviešu pasaku vidū atrodamas arī pasakas par laulāto ļaužu neuzticību. Tā

Latviešu folkloras krātuvē daudzos pierakstos ir pasaka “Paslēptais mīļākais pērk brīvību

no atklājēja. Kails un sodrējiem notriepts viņš bēg un tiek noturēts par velnu.”23

Tautā šādas pasakas ir bijušas pietiekami populāras, bet mūsdienu pasaku izlašu

sastādītāji, uzskatīdami, ka pasakas galvenokārt lasīs bērni, tās apiet.

Protams, ir pasakas, kurām ir tīri latviski sižeti, tās saistītas ar latviešu feodālā

zemnieka dzīvi. Pēc žanra iezīmēm šīs pasakas ir tuvas anekdotēm. Viena no 21 AĀ - 852. Puisis piespiež ķēniņu teikt: “Tu melo!” // K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 136. lpp. 22 Nolemtais znots. // K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 143. lpp. 23 K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 176. – 177. lpp.


populārākajām šī tipa pasakām ir “Čiks”, kurā stāstīts par to, kā kungs mācījies par kalēju,

bet vienīgais, ko viņš ir varējis izkalt, ir bijis čiks.

Sadzīves pasaku vidū populāra ir arī grupa par čigānu un mācītāju. To vidū ir arī uz

vietas Latvijā radušies sižeti, piemēram, „Čigāns - dieva svainis”. Tā stāsta par čigānu,

kurš liek mācītājam sevi pieteikt par dieva svaini – dievs paņēmis vienu māsu, čigāns

apprecējis otru. 24

Arī populāras ir melu pasaku, kuras rāda gan melošanas prasmi, gan dažādo melu

veidu, to vidū ir latviskais sižets:

„Māte: „Celies, meitiņa! Gailītis jau sen nodziedāja.” - „Viņam maza galviņa.” –

„Brokastis galdā.”- „Kur lielā karote?”25

Sadzīves pasaku vidū ir pasakas, kas raksturo pašas pasakas. Tādas ir ķircināšanas

pasakas, kas stāsta, kā izvairīties no pasaku stāstīšanas vai apspēlē kādu pasakas iezīmi:

„Kad bērni, neatlaidīgi prasot pasaku, apnīkst vecākiem, pēdējie tiek vaļā no

stāstīšanas, izstāstot īsu „māņu pasaku” , piemēram: trešā tēva dēla vārds bija

„Diezgan”.26

„Tēva tēva vecā tēva laukā liels ozols, tajā kastīte ar peļu astītēm. Cik tās astītes

garas, tik šī pasaka gara.”27

„Es jums teikšu jauku garu, garu pasaku par kungu un viņa aitiņām. Reiz kungs

nopirka veselu baru aitiņu un dzina tās pāri pār šauru tiltiņu. Aitas varēja tikai pa vienai

tikt pāri. Kamēr tāds bars pāriet pāri, lūk, aiziet labs laiks. Tamdēļ nogaidīsim, kamēr

viņas visas pāriet pār šauro tiltu, tad stāstīšu pasaku no gala.”28

Mums pazīstamajā pasaku formā anekdotiskās pasakas izveidojās tikai viduslaikos,

tajās ir ietvertas noteiktas kārtu pretrunas: starp muižnieku un zemnieku, te ienāk arī

Bībeles tēli un sižeti, tā pasakā, piemēram, dzērāji var nonākt paradīzē.

Novelistiskās pasakas radās viduslaiku beigās un vēlāk, tajās daudz līdzību ar šajā

laikā literatūrā populārajiem sižetiem, piemēram, pasaka par apmeloto sievu vai māsu u. c.

Tie ir arī ceļojumu sižeti. Šajās pasakās jau ir meklējami aizsākumi cilvēka

pārdzīvojumu tēlojumam.

Tradicionālo sižetu pārveidojumi sadzīves pasakās rodas, kontaminējot atsevišķus

pazīstamus sižetus vienā pasakā. Kontaminē parasti anekdotiskās pasakas, pasakas tādējādi

24 K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 225. lpp. 25 K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 223. lpp. 26 K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 241. lpp. 27 K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 241. lpp. 28 K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. – R., 1977, 223. lpp.


kļūst satīriskākas, tās vairāk apliecina pasakas galvenā varoņa pārākumu pār tā pretinieku.

Sastopamas sadzīves pasakas, kurās kontaminācija ir ierasta parādība, piemēram, „Gāganu

kari”.

Sadzīves pasaku sižetus visvieglāk ir grupēt pēc to galvenajām personām.

8.3. Sadzīves pasaku tēli

Latviešu sadzīves pasaku galvenie varoņi ir zemnieks, gans, čigāns, gudrā meita vai

sieva, viedais zaglis. Viņu galvenās raksturīgās īpašības ir gudrība, attapība un veiklība.

Sadzīves pasaku varoņi spēj izkļūt no visbezcerīgākās situācijas, visam palīdz atrisināties

laimīga apstākļu sakritība vai arī varonis palīdz pats ar asprātību, optimismu, viltību.

Sadzīves pasakas idealizē un hiperbolizē cilvēka aktivitāti, prātu, drosmi, patstāvību.

Populāri negatīvi varoņi ir kungs (novelistiskajā pasakā – karalis), mācītājs,

saimnieks.

Kungs parasti ir nežēlīgs cilvēku izkalpinātājs, mantrausis un skopulis. Mācītāja

darbi nesaskan ar viņa vārdiem, viņam piemīt arī viltība. Saimnieks tēlots skops un blēdīgs.

Sadzīves pasakās ir arī epizodiski tēli, to uzdevums ir veidot darbības situāciju, kas

spilgtāk raksturotu galvenos varoņus. Epizodiski tēli ir karalis, princese, tiesnesis, sargs,

sulainis, māte un pamāte, divi vecākie brāļi, arī daži mitoloģiskie tēli – Dievs, Velns u. c.

Sadzīves pasakās tēlu sistēmai raksturīgs personu dalījums pretstatos:

Labais – ļaunais,

Nabagais – bagātais,

Devīgais – skopais,

Strādīgais – slinkais.

Varonis arvien uzveic pretinieku, kas ir sociāli varens, bet pēc būtības niecība,

savukārt varonis ir sociāla niecība, visparastākais cilvēks, bet viņam piemīt spilgtas

morālās īpašības.

8.4. Sadzīves pasaku mākslinieciskā izveide

Sadzīves pasaku kompozīcijas būtiskākā atšķirība no brīnumu pasakām un

dzīvnieku pasakām ir tieši ekspozīcija. Sadzīves pasaku ekspozīcijā sīkāk raksturoti

darbības apstākļi, turklāt tie pamatoti ar reāliem iemesliem.


„Tais laikos, kad kungi varēja darīt, ko gribēja, Aizsila pagastā dzīvoja attapīgs

saimnieks Andrītis. Lielkungs tam ar varu spieda precēt muižas istabmeitu, bet Andrītis

atteicis: Nu, ja ne pats lielskungs viņu vairs nevar ņemt, kā lai es ņemu?” Bet lielskungs

jau nākamu svētdienu nolicis kāzas un nemaz vairāk neprasījis Andrītim.”29

Tā ir latviešu pasaku īpatnība – dot salīdzinoši izvērstu pasakas ievadu, kurā

uzsvērta sociālās situācijas bezizeju. Sadzīves pasakas darbībai ir reālistisks izskaidrojums,

it īpaši tā ir anekdotiskajās pasakās, - saimnieciskās grūtības: nabadzība tēva mājās, vecāku

nāve, darba meklējumi u. c. Konflikts sadzīves pasakās atrisinās, pateicoties tieši paša

varoņa aktivitātei.

Lai gan varoņi un vide ir reāli, tāda nav darbība. Sadzīves pasakas ir nedzirdēts un

neticams stāsts, jo notikumi ir rādīti hiperbolizētā formā – tāds ir vīra ļaunums un sievas

nelaimes novelistiskajās pasakās, kā arī sievas muļķība anekdotiskajās pasakās. Kaut gan

notikumi ir neiespējami, par tiem stāsta kā par reāli notikušajiem, tiek minētas konkrētas

detaļas. Anekdotiskajās pasakās šāds paņēmiens paspilgtina komismu, bet novelistiskajās

pasakās dramatismu.

8.5. Anekdotes

Sadzīves pasakām tuvākais vēstītājas folkloras veids ir anekdotes. Latviešu

folkloristikā to uzskata par patstāvīgu veidu.

Anekdote ir lakoniski, apjomā nelieli vēstītājas folkloras sacerējumi, kuru centrā ir

viena satīriska vai humoristiska epizode.

Vārds anekdote ienācis Eiropas valodās no grieķu valodas, kur šādi apzīmēja

slepenus stāstus ar frivolu, jautru raksturu.

Anekdote ir populārs žanrs mūsdienās, tās stāsta ikdienā, krāj, publicē presē, izdod

krājumus. Anekdotes mēdz stāstīt gan bērni pagalmā, gan Saeimas deputāti no tribīnes.

Raksturīgi - anekdotes vairāk stāsta atklātībā vīrieši.

Anekdote ir laba un efektīga, ja sarunā parādās negaidīti, ir kā sev nepiemērotā

vietā un laikā. Labu anekdoti raksturo ar vārdiem –‘precīza’, ‘trāpīga’. Anekdotē svarīga ir

beidzamā frāze, tai jābūt atdalītai no pamatteksta un jālauž tēlotā ierastā uztvere. Anekdote

pilnasinīgi atklājas kontekstā, kad vislabāk redzama stāstītāja meistarība.

29 Attapīgais Andrītis. // Latviešu tautas pasakas. Sadzīves pasakas. – R., 1967, 159. lpp.


Anekdote maina nozīmju hierarhiju izgaismo kādas sociālas, sadzīves, morāles

problēmas. Tās atkailina parādību, tikumu, personību vai noteiktu personības tipu būtību.

Anekdošu varoņu tipiem piemīt seriāls raksturs, turklāt mainoties laikam varoņu

tips saglabājas, bet mainās tā nesēja vārds, piemēram, čukči pret jaunajiem krieviem.

Anekdotes mutvārdu tradīcijā ienāk no literatūras, masu mēdijiem, tām ir

internacionāls raksturs.

Lielākie latviešu anekdošu kopojumi ir P.Birkerta krājums “Latvju tautas

anekdotes” 4 sējumos ( R., 1929.- 1930.), kā arī izlase “Latviešu tautas anekdotes” ( R.,

1992.), kuros sakopotas tā laika anekdotes:

“Skolotājs: “Vai tu zini, par ko es tev ieliku divi?”

Skolnieks: “Redziet nu, skolotāj, jūs man ielikāt divi un nezināt par ko!”30

Anekdotes ir cieši saistītas ar apkārtējo kontekstu. Noturīgākas ir anekdotes, kuru

centrā ir personības tips vai kuras stāsta par ģimenes dzīvi. Tā jau gadiem ir pazīstama

pantiņš:

Mani bērni, tavi bērni

Piekāvuši mūsu bērnus.

Žurnāla “Privātā Dzīve” 2004. gada 46. numura 76. lappuses jokos ir šī panta jaunlaiku

versija:

“Daudzbērnu māte zvana vīram uz darbu:

“Ātri brauc mājās. Mani bērni sit tavējos. Drīz sāks dauzīt mūsējos” .”

Anekdotes ar sociālu raksturu, pazūdot pašai sociālajai parādībai, var pazust no

dzīvās tradīcijas un pāriet pasīvajā – grāmatu publicējumos:

“Puika gana sava tēva pūrvietā cūkas un klaigā. Lielskungs brauc garām un prasa:

“Ko tu te klaigā kā iekš mež?”

Puika:

Kas tev par daļ , tas manam tēvam pūrviets”.”31

8.6. Literatūra

Ambainis O. Ievadam. // Latviešu tautas pasakas. Sadzīves pasakas. – R., 1967, 5.-28.lpp.

Ambainis O. Ievadam. // Latviešu tautas anekdotes. Izlase. – R., 1960, 5. - 12.lpp.

30 Latviešu tautas anekdotes.Izlase. R., 1960, 367.lpp. 31 Latviešu tautas anekdotes.Izlase. R., 1960, 42.lpp.


8.7. Jautājumi

1. Kā latviešu folkloristikā sauc joku pasakas:

anekdotiskās

sadzīves

novelistiskās

reālistiskās

2. Kurš no pasaku sižetiem ir tikai latviešu cilmes:

Visziņa dakteris

Lakts

Sveces uz vēžiem

Čiks

3. Sadzīves pasakās no citām pasakām visatšķirīgākā ir:

kulminācija

epilogs

kāpinājums

ekspozīcija

4. Anekdoti visprecīzāk raksturo apzīmējums

laikmetīga

efektīga

nacionāla

trāpīga

8.8. Uzdevums

Raksturojiet laikraksta “Diena” vienas sestdienas anekdotes!

(Darba apjoms 1400- 1500 zīmes.)


Tā kā mana māmuliņaPasakas pazīmes6.3.Dzīvnieku pasakas Mani bērni, tavi bērni

6.vēstītāja folklora jeb stāstījuma folklora/kalnina_pasaka… · ieva kalniņa.latviešu...

Documents