Annotation

DAMA AR SAMTA APKAKLIAleksandrs Dima (tevs )Kopoti raksti piecpadsmit sejumosPiecpadsmitais sejums"AEROEKSPRESIS" RIGA 1993SANKT PETERBURGA 1993No francu valodas tulkojis

J.JANSONSRedaktors A.MUKANSSastaditaji: G.SPAKOVS un

S.SMOLSKISOfseta papirs. Formats 60x90 1/16.

Tiraza 16 000. Ligumcena.Izdevumu sagatavojusi

izdevejsabiedriba"AEROEKSPRESIS"

Izdevejdarbibas licence Nr. 2-0116 Sanktpeterburga, Vasilija sala,

1.linija 34Aleksandrs Dima (tevs)Kopoti raksti piecpadsmit sejumos

DAMA AR SAMTA APKAKLI

IIIIIIIVVviVIIVIIIIX

XXIXIIXIIIXIVXVXVIXVIISATURS

Aleksandrs Dima (tevs )Kopoti raksti piecpadsmit sejumosPiecpadsmitais sejums

DAMA AR SAMTAAPKAKLI

.

I ARSENALS

1846. gada 4. decembri, kad manskugis jau kops vakardienas gulejanoenkurots Tunisas lici, es ap pulkstenspieciem no rita pamodos ar to ipatogrutsirdibas sajutu, kas dazkart visu dienuizraisa smagas noputas un acis daravalgas.

Sis grutsirdibas celonis bija kadssapnis. Es nolecu no savas kojas, apvilkubikses, uzkapu uz klaja un saku lukotiesvisapkart.

Es cereju, ka lieliska ainava, kasatklajas manam skatienam, izkliedes manunomaktibu, kas skita jo neatlaidigaka tiesi

tapec, ka tai nebija nekada reala pamata.Mana prieksa saviena attaluma

pacelas dambis, kas stiepas no Guletesnocietinajumiem lidz Arsenala fortam,atstadams sauru gati tiem kugiem, kasveletos no lica iebraukt ezera.

Sis ezers, kura udeni bija zili ka tajosatspogulota debesu dzile, bija pilnsdzivibas: "sur un tur gulbji vecinaiasparnus, bet uz paliem, kas vietvietam bijaiedziti, lai noraditu seklus, lidzigi kapenesizcirsto putnu teliem, sedeja pakormoranam, kas peksni akmenssmagakritiena metas udeni, nirdams peclaupijuma, un atkal paradijas virs udenslimena ar zivi knabi. To norijis, putnsuzmetas uz sava pala un no jauna sastingaklusetaja poza, kamer kada cita zivs,nonakdama tam pa kerienam, tiktal

iekairinaja vina estgribu, ka tas, par spitisavai kutribai, metas no jauna udeni, laidriz vien atkal iznirtu.

Un visu so laiku ik pa piecamminutem gaisa uzvijas flamingo rinda, piekam so putnu purpursartie sparni krasiatdalijas no vinu kermenu spalvu baltuma.Lidodami viena virziena un rindodamiesslegta cetrsturi, tie it ka izveidoja karsukomplektu, kas sastaveja vienigi nokarava duziem.

Pie apvarsna bija saskatama Tunisa— kubveidigu maju juklis. Baltas ka krits,bez logiem un durvim tas pacelasamfiteatra veida, un uz debess fonaapbrinojami skaidri atspogulojas tokonturas. Pa kreisi ka milziga robainasiena pacelas Svina kalni, kuru nosaukumsnorada uz to drumo izskatu. Kalnu pakajei

bija pieklavies Sidi Fathalanas ciems armazu moseju; pa labi vareja saskatit Sv.Ludvika kapu un senas Kartagas vietu,divas lietas, kas pieskaitamas piepasaules vestures dizenakajiempieminekliem. Aiz mums vilnos supojasstalta fregate „Montesuma", kuras masinujauda bija cetri simti piecdesmitzirgspeku.

Vardu sakot, se bija pietiekami daudzko skatit, lai izkliedetu viesnopietnakogarastavokli. Redzot visu so krasnumu,vareja aizmirst vakardienu, sodienu un patritdienu. Un tomer nu jau desmit gadusmana apzina bija iespiedies neizdzesamstels, ko reiz sapnis bija iekalis manassmadzenes.

Mans skatiens sastinga un manu acuprieksa pamazam izgaisa lieliska ainava.

Driz vien no visa ta, kas bija apmani, es neka vairs neredzeju. Vissesosais pazuda. Tad peksni siniplivurotaja tuksuma, ka pec burves zizlamajiena, izveidojas gaisos tonos ieturetssalons, kura alkova pie klavierem sedejakada sieviete un lava pirkstiem neverigislidet par taustiniem. Vinas sejasizteiksme bija tik sapnaini apgarota, kaatgadinaja vienlaikus muzu un sveto. Estudal pazinu so sievieti un, it ka vinavaretu dzirdet, manas lupas cuksteja:

„Es tevi sveicinu, Marijas gaisaistels, manas domas pieder tev."

Tad, nemeginadams vairs pretotiessim balti sparnotajam engelim, kas maniaizveda atpakal manas jaunibas dienas, laimirdzosa vizija paraditu man so jaunassievietes un mates skisto telu, es lavos tai

plusmai, ko sauc par atminam, kasnevirzas uz leju, uz nakotni, bet uzkapjatpakal pa pagatnes kapnem.

Tad mani parnema ta egoistiska untomer katram cilvekam piemitosa tieksme,kas spiez savas domas nepaturet pie sevis,bet paplasinat savu izjutu gammu, dalotiesvel ar kadu citu, un piepildit ari citacilveka dveseli ar to pasu rugtumu vaisaldumu, kas musos ir izlijis.

Es panemu spalvu un rakstiju:„Uz tvaikona "Veloss", Kartagas un

Tunisas lici 1846.gada 4.decembri.Cienita kundze!Atverot so vestuli ar augstak mineto

datejumu, Jus drosi vien jautasit, kas ganno sis apkartnes butu varejis Jums rakstitun Jus varbut ceresit sanemt Ludvika IXvai Reguls pasrocigi rakstitu vestuli. Cik

zel! Tas, kurs soreiz pie Jusu kajam nolieksavus pazemigos sveicienus, nav nevaronis, ne svetais, un ja vinam kadreiz irbijis kaut kas kopejs ar arhibiskapuHiponu, kura kapu tas pirms apmeram trimdienam apmekleja, tad tas vareja attiektiesvienigi uz sa liela vira dzives pirmoposmu, kura zinama lidziba tiesamsaskatama. Ir tiesa — tapat ka vins, ari esvaru dzives pirmo pusi izpirkt ar otro. Betir jau par velu nozelot grekus, un, pec visaspriezot, es nomirsu ta, ka esmu dzivojis,neuzdrosinadamies pat atstat greksudzi,kas savas atklatibas del gan varetu tiktatstastita, bet ne lasita.

Atzistaties, cienita kundze, ka Jus jauesat paguvusi palukoties uz parakstu unzinat, ar ko Jums ir darisana, un tagad Jusdrosi vien sev jautajat: ka tas nakas, ka,

supodamies uz sa ezera, kas ir kadas senaspilsetas kaps, un verodams niecigomonumentu, zem kura atdusas karalis,„Monte Kristo" un „Musketieru" autors, iriedomajies Jums rakstit, tiesi jums, betParize, Jusu tiesa tuvuma, vins dazkartnodzivo veselu gadu, Jus patneapmekledams.

Vispirms, cienita kundze, Parize ir unpaliek Parize: ta ir lidziga viesulim un sinitroksni, kas rodas no lauzu druzmesanasun griesanas, viss kaut kas izslid noatminas. Redzat, Parize es daru tapat, kato dara laudis un zemeslode: es skraidu ungriezos, bet tajas reizes, kad es neskraiduun negriezos, es rakstu. Tas, cienitakundze, ir jau pavisam kas cits, jo kad esrakstu, es no Jums vairs neesmu tik talu,ka Jus domajat, tapec ka Jus esat viena no

tam retajam personibam, kuram es rakstu.Un butu tiesam savadi, ja, pabeidzis kadugramatu, kura tiek rosiga pirkta, vainodalu, ar kuru pats esmu apmierinats, essev nesacitu: briniskiga, reti aspratigaMarija Nodje to lasis. Un es esmu lepns,cienita kundze, jo, ceru, ka pec tam, kadbusit lasijusi, ko es rakstu, es Jusu acispacelsos varbut vel par dazam pakapemaugstak.

Un ta, luk, cienita kundze, domasatgriezoties pie mana pagajusas naktssapna, man jateic, kaut gan es to patnedrikstu teikt, ka es sapnoju par Jums.Sapnoju, aizmirsis nemierigo juru, kassupoja milzigo tvaikoni, kuru valdibanodevusi mana riciba un uz kura manuviesmilibu bauda viens no Jusu draugiem— Bulanze un Jusu cienitajs — mans dels,

bez tam vel Ziro, Make, Sansels unDebarols, kas visi ierindojami Jusu pazinuskaita.

Un ta, luk, atkartoju, ta ka es atrodosgandriz vai pasa Tukstots un vienas naktszeme, mani apciemoja kads genijs,iesupodams mani sapni, kura karalienebijat jus. Vieta, kurp sis genijs maniaizveda, pareizak sakot, atveda, bijaparaka par karalpili, paraka parkaralvalsti: ta bija ta pati jauka, milaArsenala maja, kura tajos liksmajos unlaimigajos laikos musu milotais Karlis arvinam piemitoso senatnigi valigoviesmilibu pienema savus viesus un musuvisu cienita Marija tos sagaidija armodernas namamates laipnibu.

Ak, ticiet man, cienita kundze, ka,rakstot sis rindinas, man nakas smagi

nopusties. Man tas bija laimigas dienas.Ikvienam tika kaut kas no Jusuizsmalcinata prata bagatibam, bet man, esuzdrosinos to apgalvot, dazkart vairakneka jebkuram citam. Jus redzat, ka tas iregoistiski tiras jutas, kas mani Jumstuvina. Man ir pielipis kaut kas no Jusurakstura rotaligas liksmes, tapat kadzejnieka Saadi ziepes bija piesatinajusasar rozu smarzu.

Vai Jus atceraties Polu strelniekaterpa? Vai atceraties Fransua Miselajaunas kurpes? Un manu delu? Vaiatceraties nisu, kur staveja pianino un Jusdziedajat „Lazaru", so briniskigo dziesmu,kuru man solijat dot un kuru Jus, es to sakubez parmetuma, man tomer neiedevat.

Un ja jau nu es apeleju pie Jusuatminas, tad iesim talak: vai atceraties

Fontane un Alfredu Zoano, sis divasaizsegusas figuras, kas par spiti musukopigajiem smiekliem bija un palikaskumjas, jo tos cilvekus, kam ir lemts mirtjauniba, biezi nomac baiga navesprieksnojauta.

Un vai Jus atceraties Teiloru, kas,nosedies sava kakta, mems un klusssapnoja, kada jauna celojuma vins atkalvaretu padarit Franciju bagataku ar kaduspanu gleznu, grieku bareljefu vaiegiptiesu obelisku?

Vai atceraties Vinji, kurs tani laikavarbut vel saubidamies par savuparversanos, augstpratigi atsacijasiejaukties mirstigo cilveku pulka?

Vai Jus atceraties Lamartinu, kas,stavedams pie kamina, noritinaja pie musukajam savu skaisto pantu harmonisko

pludumu?Un vai atceraties, ka Igo vina skatijas

un klausijas ta, ka varbut reiz Eteoklsklausijas un veroja Polinisu. Vins bijavienigais no mums, ap kura lupamrotalajas vienlidzibas smaids, kamer patiIgo kundze rotalajas ar saviem skaistajiemmatiem un bija pa pusei nosligusi uzkusetes — it ka butu pagurusi no tas tiesasslavas mirdzuma, ko vinai nacas nest.

Un tad vinu visu vidu Jusu mamina— tik vienkarsa, laipna un mila; Jusulabsirdiga un aspratiga krustmate, Tersikundze. Fantasts un balamutis Doza; Bari,tik savrups skalaja cala, ka likas vinadomas ir atstajusas ta kermeni, laiuzmekletu vienu no septiniem pasaulesbrinumiem. Bulanze, sodien tik skumjs, ritatkal jautrs, vienmer liels ka gleznotajs,

vienmer liels ka dzejnieks un, vai jautra,vai skumja prata, vienmer labs biedrs. Un,beidzot maza meitenite, kas vijas starpdzejniekiem, gleznotajiem, muzikiem,starp siem gara cilvekiem, zinatniekiem unlielajiem viriem; si meitenite, kuru essanemu rieksa un piedavaju jums, ka kautkadu Bari vai Pradje veidotu statuju. Ak,Dievs! Sakiet, kundze, kas ar viniemvisiem ir noticis?

Ta kunga elpa ir pieskarusies arkulokiem, burvju pils ir sagruvusi, bet visi,kas to apdzivoja, ir aizbegusi, un si vieta,kas reiz bija dzivibas pilna, krasna unziedosa, ir galigi pamesta.

Fontane un Alfreds Zuano ir mirusi,Teilors ir atsacijies no saviemcelojumiem, Vinji palicis neredzams,Lamartins kluvis par deputatu, Igo ir

Francijas pers, bet Bulanze, mans dels unes esam Kartaga, no kurienes es Jums,cienita kundze, sutu to lielo noputu, parkuru pirms kadas stundas ieminejos. Parspiti vejam, kas gluzi ka makonus aiznesmusu kuga klistosos dumus. Si noputatomer nekad nepanaks tos dargos atminutelus, kurus laiks uz saviem tumsajiemsparniem klusedams aiznes pagatnespelekaja kresla.

Ak, ziedoni, tu esi gada jauniba! Ak,jauniba, tu esi muza ziedonis.

Luk, ta bija ta pasaule, ko manparadija pagajusas nakts sapnis, tikmirdzosu, tik taustamu, bet, ak vai, tomertik netveramu, ka tie atomi, kas dejosaules gaisma, kad tas caur slegu plaisamielauzas tumsa istaba.

Un tagad, cienita kundze, Jus vairs

nebrinisities par so vestuli, vai ne?Tagadne kulenotu bez apstajas, ja toneturetu lidzsvara no vienas pusesnakoties ceribu svars un no otras puses —pagatnes atminu atsvars. Bet es, vai nu parlaimi vai par nelaimi, piederu pie tiem,kuriem atminas ir parsvara.

Bet tagad parunasim par kaut ko citu,jo skumjam but ir atlauts tikai ar tonoteikumu, ka ar savam skumjamneapenoja ari citus. Ko dara mans draugsBonifacijs? Ja, pirms astonam vai desmitdienam es apmekleju kadu pilsetu. Sipilseta ir Konstantina, sena Sirta. Un so,klints virsotne lieliski izbuveto pilsetu bezsaubam bus celusi kada fantastiskudzivnieku rase ar erglu sparniem uncilveku rokam, ka tos Herodots unLevajants, sie abi lielie celotaji, vel pasi

esot redzejusi.Tad mes vel mazliet uzkavejamies

Utika un krietni ilgak — Bizerta. Sinipedeja vieta Ziro uzgleznoja kada turkunotara portretu, bet Beranze gleznoja vinavecako darbvedi. Es Jums, cienita kundze,tas aizsutisu, lai Jus tos varetu salidzinatar Parizes notariem un vinu vecakajiemdarbveziem. Es gan saubos, vai tik siepedejie nepaliks ena.

Medijot gulbjus un flamingo, mangadijas iekrist udeni; musu Sena, kaspasreiz, drosi vien, ir aizsalusi, simgadijumam butu varejusas rastiesnepatikamas sekas, bet se, Katona ezera,vieniga neertiba bija ta, ka man nacasizpeldeties ar visam drebem par lieluizbrinu Aleksandram Ziro un pilsetasgubernatoram, kuri no kadas terases

sekoja musu laivai un nevareja izprast sogadijumu, jo uzskatija to par manasfantazijas kaprizi, kaut gan tas nebijanekas cits, ka vienigi lidzsvara zaudesana.

No sis klizmas es izkulos tapat ka tiekormorani, par kuriem Jums nule stastiju.Lidzigi viniem es pazudu un atkal izniruno udens, tikai man knabi nebija zivs.

Piecas minutes velak es par to vairsnedomaju, jo biju izzuvis ka monsieurValeri, jo lidzjutiba man saule veltijavisus savus glastus.

Ak, ka man gribetos visur tur, kurJus, cienita kundze, esat, novadit kautvienu sis lieliskas saules staru un kautvienigi tadel, lai uz Jusu palodzesizplauktu neaizmirstulisu puskitis.

Palieciet sveika, cienita kundze, unpiedodat par so garo vestuli. Es neesmu

izlutinats un ka berns, kas bijis neratns,apsolos turpmak ta vairs nedarit. Betkapec gan debesu vartnieks ir pametisvala tas zilonkaula durvis, pa kuramizzogas sadi zelta sapni?!

Pienemiet labveligi, cienita kundze,manu vispadevigako jutu apliecinajumu.

Aleksandrs Dima.Sirsnigi spiezu Julija roku."Bet nu — kadam nolukam rakstita si

tiri intima vestule? Tapec, ka pirms essaviem lasitajiem pastastu par damu arsamta apkakli, man vajadzeja atvertArsenala, tas ir, Karla Nodje dzivokladurvis.

Un tagad, kad sis durvis mums iratdarijusi vina meita, mes esamparliecinati, ka busim gaiditi viesi: „Kasmani mil, lai seko man".

Parizes nomale, ka SelestiniesuKrasta ielas turpinajums piesliedamasMorlana ielai un parvaldidama upes teci,pacelas liela, tumsa, druma izskata eka, kosauc par Arsenalu.

Viena dala no laukuma, uz kurapacelas si smaga buve, pirms pilsetaskanalu izraksanas saucas par Gipsa lauku.Parizes pilseta, reiz gatavodamas karam,nopirka so zemes gabalu un uzcela turskunus artilerijas novietosanai. Ap1533.gadu Fransua Pirmais, redzedams,ka vinam trukst lielgabalu, lika tos izliet.Vins aiznemas no savas labas pilsetasvienu no siem skuniem, ciesi apsolidamsto atkal atdot, tiklidz lielgabalu liesanabus pabeigta. Tad, uzdodams par iemesludarba steidzamibu, vins aiznemas otro unari treso, vienmer atkartodams to pasu

solijumu. Bet tad, rikodamies pecsakamvarda, kurs maca, ka to, ko ir vertsnemt, ir ari verts paturet, vins, daudznedomadams, patureja visus trisaizlienetos skunus.

Divdesmit gadus velak uguns iekritatajas divdesmit tukstos marcinas pulvera,kas tur glabajas aiz atslegas. Eksplozijabija drausmiga: Parize drebeja tapat kadreb Katanija tanis reizes, kad sakustasEnselada. Akmeni lidoja pari SvetaMarka priekspilsetas robezam; briesmigagraviena dardona satricinaja Melunu.Kaiminos esosas majas supojas, it ka butupiedzerusas; pat zivis upe aizgaja boja, jonegaiditais satricinajums tas bijanogalinajis. Un, beidzot, trisdesmitcilveki, kurus liesmu viesulis bija uzravisgaisa, nokrita zeme, saraustiti gabalos, bet

ievainoto bija simts piecdesmit. Ka tasgadijas? Kadi bija sa nelaimes gadijumaceloni? To nekad nedabuja zinat un, ta katas netika noskaidrots, tad vainu uzvelaprotestantiem.

Karlis IX sagrautas ekas likaatjaunot, turklat vel plasaka meroga. Sis'Karlis IX tiesam bija liels buvetajs: vinslika izdailot Luvru ar skulpturam unnevainigo struklaku uzdeva izrotat ZanamGuzonam, kurs, ka to katrs zina, krita turno nezinamas lodes. Vins, sis lielaisdzejnieks un lielais aktieris, tiesam visubutu novedis lidz galam, ja vien Dievs,kam ar vinu bija nokartojami dazi rekinisakara ar 1572.gada 24.augustu, to nebutuaizsaucis pie sevis.

Vina pecteci atsaka puscela pamestosbuvdarbus un tos turpinaja. Henrijs III

1584.gada lika izdailot vartus Selestiniesukrastmalas sakuma, siem vartiempievienoja lielgabalveidigas kolonnas unuz marmora tafeles vartu virsotne bijalasamas sadas Nikola Burbona divrindas:

„A Etna hic Henrico vulcania telaministrat,

Tela giganteos debcllatura furores,"par kuram Santejs bija gatavs samaksat arsavu dzivibu.

Tas francu valoda nozime:„Se Etna pagatavo bultas, ar kuram

Henrijs sadragas milzu negantibu."Un tiesam — vins lika se iekartot to

skaisto darzu, kur vel redzams LudvikaXIII laika kartes un kura Sili uzcela savasministrijas eku, likdams apgleznot unizrotat ar zeltu tas skaistas zales, kuras velsobaltdien atrodas Arsenala biblioteka.

1823.gada Nodje tika uzaicinats parsis bibliotekas direktoru un izvacas noSuazela ielas, kura vins lidz tam laikamdzivoja, lai iekartotos sava jaunajamitekli.

Sis Nodje tiesam bija apbrinojamscilveks, bez jebkada netikuma, bet pilnskludu, to jauko kludu, kas genialu cilvekupadara originalu: izskerdigs ̂bezrupigs unslinks (tikpat slinks ka Figaro) bauditajs.Nodje zinaja gandriz vai visu to, kocilvekam ir lauts zinat. Vispirms vinam,ka jau genialam cilvekam, bija savaprieksrociba: kad vins nezinaja, tad kautko izgudroja, un tas, ko vins izgudroja,bija kaut kas savdabigi aspratigs, arpavisam citu nokrasu un pavisam citadiiespejams neka isteniba.

Vispirms parslogots ar dazadam

sistemam, paradoksists un entuziasts, vinstomer nekada zina nebija pieskaitamspropagandistiem. Nodje bija paradoksiststikai sevis del un tikai savai vajadzibaivins veidoja sistemas. Kad vina sistemastiktu pienemtas un vina paradoksi atziti,vins tos mainitu un tudal raditu citus.

Nodje bija Tereneija tips, kam nekascilvecigs nav svess. Vins mileja tikaimilas laimes del un vina mila bija kasaules vizma, ka strauta calosana un kapuku smarza. Viss, kas ir labs, skaists undizens, bija tam mils; pat ari launuma vinscentas sameklet to, kas tur bija labs — kakimikis indigo stadu navejoso substanciparvers dziedinosas zales.

Cik daudz reizu Nodje bija milejis?To vins pats sev nebutu zinajis pasacit;budams liels dzejnieks, vins sajauca

sapnus ar istenibu. Un Nodje ar tadumilestibu bija ielolojis savas fantazijasraditos telus, ka beidzot pats saka ticetvinu esamibai. Tereze Obera, Inese noSjeras un Mietes nara vinam bija dzivasbutnes. Tas bija vina meitas, tapat kaMarija, tatad — Marijas masas; tikai vinuradisana Nodje kundze nebija nemusinekadu dalibu; ka Jupiters Minervu vinstas bija radijis no savam smadzenem.

Bet nevien cilveciskas bedas, nevienAdama delus un Ievas meitas Nodjeatdzivinaja ar savu raditaja elpas dvesmu.Vins bija izgudrojis ari kadu dzivnieku undevis tam vardu, un tad, pats uz savuatbildibu, nebedadams, ko par to sakamilais Dievs, pieskiris tam muzigudzivibu. Sis dzivnieks bija taratantaleo.

Vai nav tiesa? — jus tadu

taratantaleo nemaz nepazistat, tapat ari es,bet Nodje to pazina, pazina caur un caur.Vins vareja jums stastit par sa taratantaleodzives veidu, kaprizem un parazam, unbutu ari varejis stastit par vina milaspriekiem, ja vien, no ta briza, kad Nodjepamanija, ka taratantaleo nes sevinemirstibas principu, vins tam nebutuuzlicis celibatu, jo vairosanas ir lieka tur,kur patav miesas augsamcelsanas.

Ka Nodje atrada so taratantaleo?Es jums par to tudal pastastisu.Astonpadsmit gadu vecuma Nodje

nodarbojas ar entomologiju. Nodje dzivivispar var iedalit sesos dazadoslaikposmos.

Vispirms vins nodarbojas ardabaszinibam un izveidoja„Entomologisko biblioteku".

Tad valodnieciba tapa„Onomatopedu vardnica".

Tad politika — Napoleons.Tad religijas filozofija — „Klostera

meditacijas".Un dzeja — „Jauna barda esejas".Beidzot sekoja romani: „2ans

Sbogars", „Smarra", „Trilbi", „Zalcburgasgleznotajs", „Marsana jaunkundze",„Vampirs", „Adele", „Zelta sapnis",jaunibas atminas", „Bohtmas karalaseptinas pilis", „Doktora Neofobusadivainibas" un vel tukstots citu jaukulietinu, kuras jus pazistat tikpat labi ka esun kuru nosaukumus mana spalva pasreizneatrod.

Un ta, luk, Nodje atradas savasdarbibas pirmaja posma un bijaiedzilinajies entomologija. Toreiz vins

dzivoja sestaja stava, tik augstu patBeranze, kaut gan bija dzejnieks, nekadnemedza apmesties. Nemdams paligamikroskopu, vins eksperimenteja arbezgala niecigam suninam un jau ilgipirms Raspaja bija atklajis veselu pasaulineredzamu sikbutnu. Kadu dienu, kadNodje bija apstradajis udeni, vinu, etiki,sieru un maizi, savus parastos petisanasobjektus, vins panema no zemes picinusmilsu, novietoja to sava mikroskoparedzes lauka un pielika aci pie lecas.

Vins ieraudzija kustamies ermotudzivnieku, kas izskatijas pec velosipedaun bija apbrunots ar diviem riteniem,kurus tas atri grieza. Ja tam vajadzeja tiktpari upei, sie riteni darbojas lidzigitvaikona sparniem, bet, virzoties pasauszemi, tie aizvietoja ekipazas ritenus.

Nodje to uzzimeja, aplukoja visossikumos un analizeja tik ilgi, kamerbeidzot peksni atcerejas, ka vins pavisamaizmirsis kadu satiksanos, un vinsaizsteidzas, pamezdams mikroskopu untaratantaleo ar visu smilsu picinu, kas bijavina pasaule.

Kad Nodje atgriezas, bija jau vels;budams noguris, vins likas gulta un gulejata, ka var gulet vienigi divdesmit astonugadu vecuma. Tikai otra diena, atverisacis, vina atcerejas savu mikroskopu unsmilsu picinu ar taratantaleo. Bet, ak vai!— pa nakti smiltis bija izzuvusas unnabaga taratantaleo, kuram bez saubambija nepieciesams mitrums, lai varetudzivot, drosi vien bija miris. Vina mazaiskermenis guleja uz saniem un vina ritenivairs nekustejas. Tvaikonis vairs negaja

un velosipeds bija apstajies.Bet kaut ari beigts, dzivnieks tomer

bija un palika viendienas sikbutnu retseksemplars, un vina liki tapat bija vertskonservet — ka kaut kada mamuta vaimastodonta atliekas. Tomer, pats par sevisaprotams, vajadzeja rikoties ar lieluuzmanibu, lai apstradatu dzivnieku, kurs irsimtkart mazaks par smidzi, konevajadzetu darit, parvietojot dzivnieku,kas butu desmit reizes lielaks par ziloni.

Un ta, luk, Nodje ar spalvinuparvietoja smilsu picinu no savamikroskopa maza kartona karbina, kuraibija jaklust par taratantaleo kapu.

Pie sevis vins bija nodomajis paraditso kermeni pirmajam zinatniekam, kursrisketu uzrapties vina sestaja stava.

Bet divdesmit astonu gadu vecuma ir

tik daudz par ko domat, ka ir piedodams,ja gadas piemirst kadas viendienassikbutnes nedzivo kermeni. Un ta ariNodje aptuveni tris vai desmit menesus,vai pat veselu gadu bija aizmirsistaratantaleo liki.

Tad kadudien vinam pagadijas pierokas zinama karbina. Nodje iedomajaspalukoties, kadas parmainas gada laikabus notikusas ar vina dzivnieku. Laiks bijaapmacies, un pasreiz gaza stiprs perkonalietus. Lai labak varetu redzet, vinsnovietoja mikroskopu loga tuvuma unuzbera uz ta novietnes karbinas saturu.

Likis joprojam vel guleja nekustigiuz saniem; tomer laiks, kuram parlaupijumu krit pat kolosi, likas bijaaizmirsis skart bezgaligi niecigo. Nodjevel arvien aplukoja savu sikbutni, kad

peksni veja nests lietus piliens uzkrita uzmikroskopa spogula un atmiekskeja smilsupicinu.

Un, luk, Nodje likas, ka, lidz ardzivinosas veldzes pieskarsanos, vinataratantaleo sak atdzivoties: pakustinavienu taustekli, pec tam otru, pagriezvienu savu ratu, pagriez otru, atkal atgustkermena lidzsvaru, vina kustibas klustregularas un, beidzot, vins tiesam ir dzivs.

Sis augsamcelsanas brinums notikanevis pec trim dienam, bet gan pec veselagada.

Desmit reizes Nodje atkartoja savueksperimentu, desmit reizes smiltis izkaltaun taratantaleo modas no sava navesmiega.

Ta vairs nebija viendienas bute, koNodje bija atklajis, bet gan nemirstigs

radijums. Pec visam pazimem spriezot,vina tarantantaleo bija pieredzejisudespludus un, jadoma, piedzivos pastarotiesu.

Nelaimiga karta kadudien, kad Nodjevarbut jau devdesmito reizi gatavojasatkartot savu eksperimentu, veja putiensaizslaucija sausas smiltis un lidz ar tamfenomenalo taratantaleo liki.

Gan Nodje turpinaja nemt mitrassmiltis no sava jumta renes un'ariciturienes, bet viss bija velti, nekad vinsvairs neatrada pazudusa eksemplaralidzinieku; taratantaleo bija vienigaissavas sugas parstavis un, zudis cilvecei,tas dzivoja tikai Nodje atmina.

Bet tur vins bija ta ieperinajies, kanekas to nespeja padzit.

Mes jau runajam par Nodje

trukumiem; vina lielakais trukums, vismazNodje kundzes acis, bija vinabibliomanija, un sis trukums, kas bija vinadzives laime, bija vina kundzes nelaime.

Lieta ta, ka visa nauda, ko Nodjenopelnija, aizgaja par gramatam. Cik ganreizu negadijas, ka Nodje, izgajissameklet divus vai tris simtus franku, kasbija absoluti nepieciesami saimnieciba,atgriezas ar kadu retu sejumu vai patgramatas vienigo eksemplaru.

Nauda bija palikusi pie Tesnera vaiGijoma. Nodje kundze bija gatava barties,bet Nodje izvilka no kesas savu sejumu,atvera, aizvera, glastija un radija sievaikadu iespiedkludu gramata, kas pieradijatas vertibu, turklat vins medza teikt:

— Padoma vien, mana mila,*divi vaitris simti franku es atradisu, bet sadu

gramatu, hm! sadu gramatu, hm! sadagramata nav atrodama; paprasi vienPikserekuram.

Un Pikserekurs bija cilveks, kuruNodje, kas vienmer jusmoja parmelodramu, apbrinoja un deveja parbulvaru Korneju.

Gandriz vai ik ritu Pikserekursmedza iegriezties pie Nodje, jo ritastundas Nodje veltija bibliofilusanaksmem.

Tad tur salasijas markizs Degone,markizs Desato Zirons, markizsDesalabrs, grafs Labedojers, Berars, kursparlaboja 1830.gada hartiju, bibliofilsZakobs, zinatnieks Veiss no Bezansonas,un, beidzot, arzemju zinatnieki, kas,iebraukusi Parize, ieradas uz simpusdienam, kas bija pazistamas visa

Eiropa.Se ludza padomu Nodje, jo vins bija

sis sabiedribas orakuls, radija vinamgramatas, ludza vinam piezimes un ta bijavina milaka izklaidesanas. Kas attiecas uzInstituta oficialajiem zinatniekiem, tad tiesinis sanaksmes gandriz vai nemazneieradas. Tie bija greizsirdigi uz Nodje,jo vina persona apvienojas erudicija arasu pratu un dzejas davanam. Un tas irtrukums, ko Zinatnu akademija nepiedod,tapat ka to nepiedod Francu akademija.

Turklat Nodje biezi medzapazoboties un dazreiz pat iedzelt. Tadkadudien paradijas „Bohemas karalis unvina septinas pilis", un tas jau bija kodigsizsmiekls. Visi bija parliecinati, ka Nodjeir galigi sanaidojies ar Institutu. Bet ne.Timbuktu akademija panaca, ka Nodje tika

uznemts par Francu akademijas locekli.Starp masam tomer notiek dazadas

lietas. Pec divi vai tris stundu raiti ritosadarba, kad desmit vai divpadsmitlappuses sesas collas augstu un cetrascollas platu papira loksnu bija apklatas arsalasamu, skaidru rokrakstu bez kadiemstripojumiem, tad Nodje izgaja.

Nodje medza klejot bez kada noteiktamerka, tomer gandriz vai vienmerturedamies krasta tuvuma un surp un turpskersodams upi, skatoties pec siktirgonuveikalinu novietnem. No siktirgonuveikaliem vins iegriezas gramatutirgotavas un no turienes devas piegramatu sejejiem.

Nodje bija nevien labs gramatu, betari sejumu pazinejs. Ludvika XIV, XV unXVI laikos dzivojoso meistaru — Desela

Padelu un Deroma darbi tam bija tikpazistami, ka vins tos ar aizvertam acim,vienkarsi aptaustidams, jau butu pazinis.Tas bija Nodje, kurs atdzivinaja gramatusiesanas makslu, kas Revolucijas unImperijas laikos bija noslidejusi zemmakslas limena; un tas bija vins, kursvadija un iedrosinaja sis makslasatjaunotajus: Tuvenenu, Bradelus, Nidre,Basonetu un Legranu. Tuvenens, kas miraar diloni, vel uz naves gultas pacelas, laipamestu skatienu uz sejumiem, kurus bijapagatavojis prieks Nodje.

Nodje pastaiga gandriz vai vienmerbeidzas pie Kroze vai Tesnera, diviembraleniem, kurus sacensiba bija padarijusipar svesiniekiem un kurus Nodjemiermiligais genijs centas samierinat. Turnotika bibliofilu sanaksmes, tur

sapulcejas, lai parrunatu par gramatam,izdevumiem, darijumiem, tur savstarpejiapmainijas; tapec, tiklidz paradijas Nodje,sakas viena vieniga kliegsana, bet tiklidzvins atvera muti — iestajas pilnigsklusums.

Tagad runaja Nodje un metajaparadoksus de omnire scib iii etquibusdam aliis.

Vakaros, kad gimene bija jauieturejusi pusdienas, Nodje stradajaedamistaba, starp trim (ne vairak un ari nemazak) trissturi novietotam svecem. Mesjau minejam kada rokraksta un uz kadapapira vins rakstija, pie tam vienmer arzoss spalvu. Terauda spalvas Nodjenevareja ciest, tapat ka visusjaunizgudrojumus: gaze vinam iedvesasausmas, tvaiks to saniknoja un vins

paregoja drizu un neizbegamu pasaulesgalu, kam bija janak lidz ar mezu izcirsanuun akmenoglu raktuvju iztuksosanu. Tiesisajos iebildumos pret kulturas progresuNodje bija lielisks sava dedziba ungraujoss sava aizrautiba. Appusdesmitiem vakara Nodje atkal medzaiziet; tikai tad vins vairs neizvelejaspiekrasti, bet bulvarus. Vins iegaja pilsetavai nu pa Sv. Martina vartiem, vai paAbigi, vai Finambulas, visbiezak — pieFinambulas. Tas bija Nodje, kasdievienaja Debiro. Visa pasaule Nodjeatzina tikai tris aktierus: Debiro, Patje unTalmu; Patje un Talma bija mirusi, bet velatlika Debiro, lai mierinatu Nodje par abuieprieksmineto zaudejumu

Jau simtiem reizu Nodje bija redzejisizradi „Satrakotais versis".

Katru svetdienu Nodje brokastoja piePikserekura. Tur vins sastapa savusparastos apmekletajus: markizu Degane,markizu Desalabru un bobliofilu Zako, kasNodje prombutnes laika speleja karali, betkad ieradas Nodje, parvertas parvicekarali.

Markizam Degone bija nenosvertsraksturs: budams kaprizs miletajs, vins.mileja, gramatu, tapat ka Regenta laikadekainis mileja sievieti — tikai lai toiegutu. Gramatu ieguvis, vins tai palikauzticigs veselu menesi; nevien uzticigs —vins kluva entuziasts: nesaja to visur lidzi,aptureja savus draugus, lai viniem toparaditu; vakaros apguldamies, palika zemspilvena un, nakti pamodies, iededzinajasveci, lai to apskatitu, bet lasit nelasijanekad. Vins pastavigi bija greizsirdigs uz

Pikserekuru ta gramatu del, kuras tasvinam atteicas pardot, lai kada butu cena;atriebdamies par to, vins Kastelanakundzes vaikala nopirka kadu autografu,pec kura Pikserekurs bija karojis jaudesmit gadu.

— Tam nav nozimes, — saniknotsteica Pikserekurs, — mans tas reiz bus.

— Kas? — jautaja markizs Degone.— Jusu autografs.. - Kad tad tas bus?— Pec jusu naves, velns lai parauj!Un Pikserekurs butu turejis vardu, ja

vien markizam Degone nebutu bijis lemtsvinu pardzivot.

Kas attiecas uz markizu Desalabru,tad sis cita neka nevelejas ka tikai vienulietu: ta bija bibele, kadas nevienam nav;un pec tadas vins karoja no visas sirds.

Vins tik ilgi mocija Nodje, lai tas vinamnoradot kadu vienigo eksemplaru, kabeidzot Nodje izdarija vel labak nekamarkizs Desalabrs to gribeja, proti, vinsnoradija uz tadu eksemplaru, kada nemaznav.

Markizs Desalabrs tudal saka soretumu meklet. Nekad Kristofers Kolumbssava Amerikas atklasana nebija paradijistadu dedzibu; Vasko de Gama, mekledamsIndiju, nekad nebija rikojies ar taduneatlaidibu ka markizs Desalabrs,dzidams pedas savai bibelei., Amerikaatradas starp 70.ziemelu un 54.dienviduplatuma gradiem. Indija bija mekejamasaipus un vinpus Gangas, bet markizaDesalabra bibele nebija atrodama ne uzviena platuma grada — ne saipus, nevinpus Senas. Un ta, luk, galarezultats bija

tas, ka Vasko de Gama atrada Indiju;Kristofers Kolumbs uzzegeleja Ameriku,bet markizs Desalabrs vareja meklet noziemeliem lidz s, ̂ dienvidiem, noaustrumiem lidz rietumiem, vins tomerneatrada savu vi bibeli.

Bet ja ta bija un palika neatrodama,jo dedzigak markizs Desalabrs to mekleja.Vins piedavaja piecus simtus, tukstos,divus tukstosus un, beidzot, desmittukstosus franku. Visi bibliografi lauzijagalvas, kur si nelaimiga gramata varetuatrasties. Rakstija uz Vaciju, uz Angliju —viss velti. Ja to butu pieprasijis tikaimarkizs Desalabrs, neviens nebutuuznemies tik daudz pulu un tam vienkarsibutu atbildets — „Tadas bibeles pavisamnav." Bet to pieprasija Nodje, tad tas bijapavisam kaut kas cits. Ja Nodje bija

teicis: „Tada bibele ir," tad neapsaubamita ari bija. Pavests vareja kludities, betNodje bija nemaldigs.

Si meklesana turpinajas tris gadus. Iksvetdienu markizs Desalabrs, kopa arNodje brokastodams pie Pikserekura, tamteica:

— Klausies, milo Karli, si bibele…— Nu ko?— Nav atrodama!— Ouoere et invcnics, — atbildeja

tam Nodje.Un ar jaunu sparu bibliomans

turpinaja meklet un — neatrada.Beidzot markizam Desalabram atnesa

kadu bibeli. Si gan nebija Nodje noraditabibele, bet starp abiem izdevumiem bijatikai viens gads starpibas, ta nebija visiespiesta pie Kela, ta bija bijusi iespiesta

Strasbura, bet attalums starp abam vietambija tikai kada judze. Tiesa, ta nebija

unikums, bet otrs un turklat vienigaiseksemplars glabajas kada drusu klosteriLibana. Markizs Desalabrs atnesa bibelipie Nodje un prasija, ko vins par todomajot.

— Nu, protams, — atbildejaNodje, redzedams, ka markizs sajuksprata, ja neiegus bibeli, — ta ka otra navatrodama, paturiet vien so.

Markizs Desalabrs nopirka bibeli,samaksadams par to divus tukstosusfranku, lika to iesiet grezna sejuma unnovietoja ipasa kaste.

Mirdams marsals Desalabrs novelejasavu biblioteku Maro jaunkundzei. Marojaunkundze, kas pavisam nebijabibliomane, ludza Merlinu izskirot nelaika

gramatas un tas pardot.Merlins, sis visgodigakais cilveks

pasaule, kadu dienu ieradas pie Merlojaunkundzes ar banknosu paku —kopsumma par trisdesmit vai cetrdesmittukstosiem franku.

Vins tos bija atradis kada slepenamape, kas bija iekartota sis, gandriz vaivienigas bibeles greznaja sejuma.

— Kapec jus, — es jautaju Nodje,— pavisam nebudams mistifikators,izspelejat so joku ar nabaga markizu?

— Tapec, milais draugs, ka vinssevi izputinaja un visus sos gadus, kamervins mekleja savu bibeli, ne par ko cituvairs nedomaja. So triju gadu laika vinsbija izterejis divus tukstosus franku, betnakamajos tris gados butu izterejispiecdesmit tukstosus.

Tagad, kad mes esam paradijusimusu miloto Karli vina nedelas darba unsvetdienu priekspusdienas, pastastisimari, ko vins darija svetdienas no pulkstenssesiem vakara lidz pusnaktij.

Ka es iepazinos ar Nodje?Ka jau parasti visi iepazinas ar

Nodje. Vins man izdarija kadupakalpojumu. Tas bija 1827.gada, kad espabeidzu savu „Kristini". Ne ministrija,ne teatri man nebija nekadu pazinu unmana prieksnieciba man ne tik viennepalidzeja noklut uz Comedie Francaiseskatuves, bet pat vel bija kaveklis. Jaupirms divam vai tris dienam es bijuuzrakstijis so pedejo rindu, kas ir tikusitikpat stipri izsvilpta, cik izpelnijusiesaplausus.

„Nu, lai… tevs, man ta gan zel; bet

lai vins mirst."Zem sis strofas es biju parakstijis

vardu — Fin, un man vienigi atlika izlasitmanu lugu karaliska teatra aktieriem, laitiktu no viniem vai nu pienemts, vainoraidits.

Par nelaimi tani laika ComedieFrancaise parvalde, tapat ka Venecija,skaitijas republikaniska, bet bija ariaristokratiska, un nebija viegli noklut lidzvisgaisakas komitejas kungiem.

Pie teatra gan darbojas kadseksaminetajs, kam bija uzlikts parpienakumu izlasit to jauno cilveku darbus,kuri vel atklatiba nebija pazistami un kurivareja tikt izvirziti priekslasisanai tikaipec eksaminetaja akcepta. Betdramatiskajas tradicijas bija pazistamitadi bezceribas gadijumi, kur manuskripti

savu lasisanas kartu bija gaidijusi divusvai pat tris gadus. Ta ka es, labi pazidamsMiltonu un Danti, neuzdrosinajosielauzties sis Paradizes pievarte,baididamies, ka mana „Kristine" vienkarsinepavairotu to skaitu, kas Questi sciauratiche mai non fur vivi.

Biju jau dzirdejis par Nodje, kursesot dzimis proteze visiem tpposiemdzejniekiem. Es vinam paludzu dot mankadu ieteikumu pie barona Jeilora un vinsman to ari atsutija. Astonas dienas velakes lasiju Francu teatri un gandriz vai bututicis pienemts.

Es saku — gandriz vai, tapec ka„Kristine", salidzinajuma ar laikmetu,kura mes dzivojam, tas ir, 1827.gada bijatadas literaras keceribas, ka pat karaliskastrupas viduvejie speki neuzdrosinajas

mani pienemt un savos sledzienospievienojas Pikara, „Mazas pilsetinas"autora, domam.

Monsieur Pikars bija viens no talaika praviesiem.

Firmins mani aizveda pie vina.Monsieur Pikaro mani pienema savabiblioteka, kura bija izgreznota ar vinakrusutelu un kura bija sakopoti visi vinaizdotie darbi.

Vins panema manu manuskriptu,nolika satiksanos pec astonam dienam unmes skiramies.

Astotaja diena, tiesi tani pasa stundaes pieklauveju pie monsieur Pikaradurvim. Monsieur Pikars acimredzot bijamani gaidijis, un sanema mani smaididamska Rigoberts lomana „lzutrupejama maja".

— Cienitais monsieur, — vins

teica, pasniegdams man gliti salocitomanuskriptu, — vai jums ir no ka iztikt?

Sakums nesolija neka laba.— Ja, monsieur, — es atbildeju, —

man ir maza vietina pie Orleanas hercoga.— Tad labi, mans draugs, — vins

teica, sirsnigi iespiezdams man rokasmanuskripta vistokli un ar to pasu tverienusanemdams manas rokas, — ejiet uz jusubiroju.

Un priecadamies, ka pateicis saduaspratibu, vins saberzeja rokas un arneparprotamu zestu man noradija, kaaudience beigusies.

Tomer man vajadzeja pateiktiesNodje un es ierados Arsenala. Nodje,tapat sanema mani ar smaidu…bet, kaMoljers saka — smaids no smaidaatskiras.

Pikara smaidu es kadreiz varbutaizmirsisu, bet Nodje smaidu — nekad.

Es gribeju pieradit Nodje, ka nemazneesmu tik necienigs baudit vinaprotekciju, ka vins to pec Pikara atbildesbutu varejis domat. Es tam atstaju savumanuskriptu. Nakamaja diena es sanemuvestuli, kas man atkal iedeva drosmi unmani uzaicinaja uz vakara sanaksmemArsenala. Sis vakara

Nodje vina piedzivojumos nacaspieredzet daudz ko tadu, kas parastiatgadas tikai genialiem cilvekiem. Reiz,kad Nodje dzivoja Stirija, sinigranitklinsu un simtgadigu koku zeme, vinskadudien, kukainus mekledams, pamanijakoka dobumu.

Gribedams to aizsniegt, vins uzrapasaugsa un iebaza roku cauruma, ka jau to

bija paradis darit. Jateic, ka tas bijadiezgan neuzmanigi darits, jo kadreiz vinsno lidziga dobuma izvilka cusku, kas bijaaptinusies ap roku. Un ta, luk, todienatradis dobumu, Nodje iebaza tani roku.Vins sataustija kaut ko mikstu, lipigu, kassaplaka zem vina pirkstu spiediena.

Vins atri izrava roku un paskatijasdobuma, ta dibena vins ieraudzija spidamdivas nespodras acis. Nodje nenoliedzavelna esamibu un, redzedams sis divasacis, kas it ka atgadinaja Haronakvelojosas acis, ka saka Dante, vins metasbegt, tad apstajas un pardomaja, pec tam,sadabujis cirvi un novertejis dobuma,dzilumu, saka cirst caurumu ap to vietu,kur, pec vina domam, sim nepazistamajamradijumam vajadzeja atrasties. Pec piektavai sesta cirtiena no koka saka plust

asinis, uz mata tapat, ka tas pluda noTankreda zobena cirtieniem Tasoapburtaja meza. Tikai ta nebija dailakareive, kas vinam paradijas, bet ganmilzigs, koka iestredzis krupis, kuru tur,drosi vien, vejs bija iemetis, kad tas velnebija resnaks par biti.

Cik ilgu laiku vins tur bija pavadijis?Divus, tris vai varbut pat piecus simtusgadu. Krupis bija piecus sprizus gars untris — resns.

Kadu citu reizi — tas atgadijasNormandija— toreiz, kad vini abi arTeloru apceloja Francijas jaukakas vietas,Nodje iegaja kada baznica. Pie baznicasgriestiem bija pakarts milzigs zirneklis unmilzigs krupis. Nodje versas pie vietejazemnieka, lai uzzinatu, kada nozime ir simsavadajam parim.

Un, luk, ko vinam pastastija vecaiszemnieks, kad bija aizvedis Nodje piekadas baznicas novietotas plaksnes, kurabija iecirsts pilna apbrunojuma gulossbruninieka tels.

Sis bruninieks ir kads veclaikubarons, kurs bija atstajis tauta tik sliktasatminas, ka pat vispargalvigakie gaja arlikumu, lai neuzkaptu vina kapa vietai.Turklat nevis cienibas, bet gan bailu del.Virs sa kapa, ka to bruninieks uz savasmirsanas gultas bija velejies, dienu unnakti vajadzeja degt lampai, bet izdevumusegsanai nelaikis bija nodibinajis zinamufondu, kas bija vairak neka pietiekamiliels.

Kada jauka diena vai, pareizak sakot,kada jauka pusnakti gadijas, ka priesteris,kurs vel neguleja, redzeja pa logu, kas

izgaja uz baznicu, ka lampa paliek arvientumsaka un nodziest. Vins izskaidroja to arkadu nejausu gadijumu un tani naktinepieversa tam nekadu veribu.

Bet nakamaja nakti, pamodies appulkstens diviem, vins iedomajasparliecinaties, vai lampa deg. Izkapis nogultas un piegajis pie loga, vins patssavam acim redzeja, ka baznica valdijapika melna tumsa. Si paradiba, kascetrdesmit astonu stundu laika atkartojasdivas reizes, kluva jau diezgan uzkritosa.

Nakamaja diena jau no pasa ritapriesteris ataicinaja bazniCsargu unapvainoja to, ka vins ellu nebusot vissielejis lampa, bet gluzi vienkarsi toizlietojis salatiem.

Baznicsargs zvereja pie visiemsvetajiem, ka neka tamlidziga heesot; ka

visus tos piecpadsmit gadus, kamer vinamesot ta laime but par baznicsargu, vinskatru vakaru pec labakas sirdsapzinaspiepildot lampu un ka so nedarbu laikamgan darot pats launais bruninieks, kurs pectam, kad esot mocijis laudis sava dziveslaika, gribot to atkal darit trissimt gaduspec savas naves.

Priesteris atbildeja, ka vins pilnigiticot baznicsarga vardiem; bet ka vinstomer veloties but klat, kad vakara lampatiks piepildita. Un ta, luk, kad iestajaskresla, priestera klatbutne ella tikaiepilinata un lampa aizdedzinata. Kad tasbija izdarits, priesteris pats nosledzabaznicas durvis, iebaza atslegu kesa unatgriezas sava dzivokli.

Panemis breviaru, vins atsedas lielalenkresla pie loga un, parmainus

pamezdams acis gan uz gramatu, gan uzbaznicu, saka gaidit. ?

Ap pusnakti vins pamanija, kagaisma baznicas logos klust mazaka,satumst un nodziest.

Tatad se tiesam bija kads savads,mistisks, neizskaidrojams celonis, piekura nabaga baznicsargs nevareja butvainigs.

Vienu mirkli priesteris iedomajas, kazagli ir ielavijusies baznica un zog ellu.Bet ja pienema, ka pie sa nedarba irvainigi zagli, tad tie gan bija godigijokupeteri, kas aprobezojas ar ellaszagsanu un atstaja miera svetos traukus.

Tatad tie nevareja but zagli, turvajadzeja but kadam celonim, ko nevarejaiedomaties, varbut tas bija kaut kaspardabisks. Un priesteris nolema so

celoni izdibinat, lai kads tas ari nebutu.Nakamaja vakara vins pats ieleja

ellu lampa, lai butu pilnigi parliecinats, kavins nav apmulkots ar kaut kadu acuapmanu, tad vins neatstaja vis baznicu, kato bija darijis vakar, bet paslepas kadabiktskresla.

Stunda pec stundas pagaja, lampaspideja mierigi un klusi, pulkstens nositapusnakts stundu…

Priesterim skita, ka vins butudzirdejis klusu troksni, it ka kada akmensplaksne tiktu pacelta. Tad vins ieraudzijakada dzivnieka enu ar milzigam kajam. Siena uzrapas augsa gar kadu kolonnu,aizskreja par karnizi, uz sanaksmesArsenala bija kaut kas briniskigs, koneviena spalva nekad nevares aprakstit.Tas notika svetdienas un parasti sakas

pulkstens sesos.Sesos tika klats galds un pie ta sedas

vecu vecie pazinas: Kaije, Teilors,Fransiss Veiss, ko Nodje mileja ka savudelu, tad, ka nu pagadijas: viens .vai divilugti viesi un parejie — volontieri.

Kas reiz bija ticis uznemts sa namaintimaja pulcina, turpmak pec patikasieradas pie Nodje uz pusdienam. Arvientika rezervetas divas vai tris vietasneparedzetiem viesiem. Ja so triju vietunepietika, tad tas papildinaja vel arceturto, piekto un sesto, attiecigi pagarinotgaldu. Bet slikti klajas tam, kas ieradas katrispadsmitais. Tam bez zelastibas nacasnosesties pie atseviska maza galdina, javien neieradas vel cetrpadsmitais toatsvabinat no sada soda.

Nodje bija savas divainibas: rupju

maizi vins cienija vairak par baltmaizi,alvas traukus — vairak par sudrabu unparastas sveces — vairak par vaskasvecem.

Bet to neviens cits neieveroja, katikai Nodje kundze, kas tad ari klaja pecvina gaumes.

Pec viena vai diviem gadiem es jauskaitijos viens no tiem intimajiemdraugiem, kurus nule mineju. Es varejunakt. uz pusdienam bez kada ieprieksejapazinojuma, un izsaucieni, ar kadiem tikusanemts, liecinaja, ka esmu gaidits viesis,un tudal tiku nosedinats pie galda, vai,pareizak sakot, pats nosedos starp Nodjeun Mariju.

Pec zinama laika tas, kas bijavienkarss fakts, kluva par tiesisku normu.Ja es ierados velak, kad visi jau bija pie

galda un mana vieta bija aiznemta, touzurpejusam galda biedram aratvainosanos tika dots majiens, mana vietatika atbrivota man, bet vinam, kuru es bijupadzinis, bija jaapskatas, kur palikt.

Nodje toreiz apgalvoja, ka es vinamesot lielisks atradums, tapec ka esatbrivoju no pienakuma sarunaties. Bet janu ari vinam es biju atradums, tadparejiem es biju tikai zaudejums. Nodjebija vislielakais sarunu maksliniekspasaule. Ar manam runas davanam varejadarit visu to, ko dara ar uguni, lai tauzliesmotu: tas vareja iededzinat,uzkurinat, iemest tajas degvielu, kas liekspregat aspratibas dzirkstim — tapat kasprega dzirkstis kaleja smede. Un tomer tabija tikai dedziba, ta bija aizrautiba un tabija jauniba, bet vina nebija neka no tas

milas labsirdibas, tas neizsakamasburvibas un cela smalkuma, kura kaizstiepta tikla putnu kerajs saker visus:gan lielos, gan mazos putnus. Ne, tasneizklausijas pec Nodje. Es biju tikaivietas izpilditajs, ar kuru apmierinajas, tasari viss.

Dazreiz es iespitejos, negribejurunat, bet man atsakoties, ta ka mes bijamNodje maja, vajadzeja runat vinam pasam.Tad klausijas visi: pieaugusie un patberni. Tas bija Valters Skots un Peroviena persona, tas bija zinatnieks cina ardzejnieku un atmina cina ar izteli.

Japiebilst, ka ne tikai prieks bijavina klausities, patikami bija ari vinanoskatities. Vina slaidais, sausnejaisstavs, garas, vajas un balas rokas, vinaskumjas labsirdibas apdvesta seja, tas

viss harmoneja ar vina mazliet stieptovalodu, kura dazu tonu modulacijas bijasaklausams provinciesa akcents, no kuraNodje nekad netika vala. O, tad vinastastijums kluva neizsmelams, vienmer tiri bija kas jauns un bez kadasatkartosanas. Laiks, telpa, vesture dabaszinatnes Nodje bija Fortunatova soma, nokuras Peteris Slemils graba pilnamsaujam. Vins pazina vai visu pasauli:Dantonu, Sarloti Korde, Gustavu III,Kaliostro, Piju IV, Katrinu II un FridrihuLielo. Ko vel lai saku? Ka grafsSentzermens un taratantaleo vins bija bijisklat pie pasaules radisanas un parverstosveidos gajis cauri gadu simteniem.Attieciba uz sim parvertibam vinam bijasava visai aspratiga teorija.

Pec Nodje uzskata sapni nebija nekas

cits ka atminas no tam dienam, kasnodzivotas uz kadas citas planetas, tatad— visa bijusa atcere. Pec vina domamvisfantastiskakie sapni bija saistiti arpiedzivojumiem, kas reiz norisinajusies uzSaturna, Veneras vai Merkura, un seviskidivainie sapnu teli nebija nekas cits ka tobutnu enas, kas iespiedusas musunemirstigas dveseles atmina. Pirmo reiziapmekledams Botaniska darza Izraktenumuzeju, vins izbrina iesaucies, atrazdamstur dzivniekus, kurus esot redzejisDeukaliona un Pirras udenspludu laika, undazreiz vins nevilus atzinas, ka,redzedams Templa bruninieku tieksanospec virskundzibas par pasauli, vins esotieteicis Zakam Mole apvaldit savugodkaribu. Ta neesot bijusi vina vaina, kaJezus Kristus ticis krusta sists: vins

vienigais starp ta klausitajiem esot tobridinajis par Pilata launajiem nolukiemattieciba uz Kristu. Bet visbiezak Nodjebija gadijies sastapties ar Muzigo zidu:pirmo reizi Roma, Gregora VII laika, otrureizi Parize Sv.Bertula dienasprieksvakara un pedejo reizi Vjenna,Dofinas province, par ko vinam esotvertigi dokumenti. Sini sakariba vinamesot izdevies atspekot kadu maldiguuzskatu, pie kura turejusies zinatnieki undzejnieki, it ipasi Edgars Kvine: nevisAhasvers bijis sa piecu grasu vira verts,bet gan Izaks Lakedems, jo Ahasvers esotpa pusei grieku, pa pusei latinu vards. ToNodje vareja noteikti apgalvot, jo saduinformaciju bija dzirdejis tiesi no sacilveka mutes. No politikas, filozofijas unteikam vins pargaja uz dabas zinibam. O,

cik talu sini zinatne Nodje atstaja aiz sevisHerodotu, Pliniju, Marko Polo, Bifonu unLasipedu! Vins pazina tadus zirneklus, arkuriem salidzinot, Pelisona zirneklis bijatirais nieks, vins bija sastapis reptilus,kuru prieksa Me,tuzals bija tikai berns un,beidzot vinam bija sakari ar kaimaniem,ar kuru salidzinats krokodils bija tikaikirzaka.

mirkli paradijas pie griestu velves,nolaidas par virvi leja un nosedas uzlampas, kas tudal saka tumst, uzdzirkstijaun nodzisa.

Priesteris palika gluzi tumsa. Vinssaprata, ka sis meginajums ir jaatkarto,izveloties notikuma vietai tuvaku slepni.

Un tas bija viegli izdarams: tai vieta,lai nosestos biktskresla, kas atradaslampai preti esosa baznicas puse,

vienkarsi vajadzeja izveleties biktskreslu,kas no ta atradas tikai dazu solu attaluma.

Nakamaja diena viss tika izdaritstapat ka ieprieks; tikai priesterisparmainija biktskreslus un apbrunojas arsegtu laternu.

Lidz pusnaktij bija tas pats miers, taspats klusums un lampa tikpat godigiizpildija savu pienakumu. Bet lidz arpulkstena pedejo sitienu pusnaktiatskaneja tada pati brakskesana ka vakar.Bet ta ka brakskesana notika tikai cetrussolus no biktskresla, priestera acis tudalvareja saskatit vietu, no kurienes nacatroksnis, un ta bija — bruninieka kaps.

Ar cilni greznota plaksne, kas sedzakapu, lenam pacelas, un caur kapaiezogojumu priesteris redzeja izlienamzirnekli pudela resnuma ar olekti garam

kajam un apaugusu ar spridi garu vilnu.Bez kadas steigas un nemaz nemekledamscelu, kuru tas, acimredzot, labi pazina,zirneklis tudal saka list gar kolonnu uzaugsu, parskreja pari karnizei, nolaidas pavirvi leja un nonacis pie merka saka dzertellu no lampas, kas nodzisa.

Bet nu priesteris nema paliga savulaternu un lika tas gaismai krist uzbruninieka kapu.

Vins ieraudzija, ka radijums, kaskapu tureja pusvirus, bija krupis jurasbrunurupuca lieluma. Piepuzdamies vinspacela kapakmeni un ta pavera izejuzirneklim, kas devas izpumpet ellu, unatgriezas, lai dalitos ar savu kompanjonu.

Jau simtiem gadu abi bija dzivojusisini kapa un dzivotu tur, varbut, velsodien, ja nejauss gadijums nebutu atklajis

priesterim, ka vina baznica ir kads zaglis.Nakama diena priesteris dabuja

paligus, kaps tika atverts un kukainis lidzar rapuli tika nogalinati, bet vinu likipakarti pie baznicas griestiem parpieradijumu sim savadajam notikumam.

Vispirms jau sis pats zemnieks, kaspar so notikumu pastastija Nodje, bijabijis viens no tiem, kurus priesteris bijaaicinajis talka nogalinat abus kapaiemitniekus un galdabiedrus. Vins esotnemis prieksa krupi, pie kam viens piliensno sa riebiga rapula asinim tam ieslaciesaci un padarijis to aklu. b i

No ta laika vins kluvis vienacis.Nodje sie nostasti par krupjiem ar to

vien neaprobezojas; sa dzivnieka ilgaismuzs bija kaut kas mistisks, kas kairinajaNodje izteli. Vins zinaja visus nostastus

par simtgadigiem vai pat tukstosgadigiemkrupjiem, par visiem siem rapuliem, kasatrasti akmenos un koku dobumos, sakot arto eksemplaru, kuru 1756.gada telnieksLeprins Eretvija atrada ieslegtu cietaakmens slani, un beidzot ar krupi, kuruHerisfans 1771.gada iesledza gipsalejuma un 1774.gada atrada to vel spirgtuun veselu.

Ja Nodje dazs labs jautaja, no ka sienabaga cietumnieki ir partikusi, vinsatbildeja, ka tiem jau bijusi vinu ada.Nodje bija noverojis kadu mazu krupitidendiju, ka tas vienas ziemas laika sesasreizes metis adu, ik reizi apridams veco.Bija zinami gadijumi, kad sie dzivnieki, tasakot, no pasaules radisanas bijusi ieslegtipirmatnejas akmens slanu formacijas ka,piemeram, krupis, kuru atrada Gotlande

— Bursvicas akmenlauztuves.Totala inerce, kada tie atradas,

dzivibas partrauksana temperatura, kasneatlava nekadu sadalisanos un kas videsmitruma del neprasija nekadu spekapaterina izlidzinajumu, jo vides mitrumssaglabaja dzivnieku un nelava tam iet bojasausuma del.

Nodje parliecibai tie bija pietiekamiiemesli, kas balstijas tiklab uz ticibu, kauz zinatni. Nodje rakstura bija kaut kaskautri pazemigs un vinam piemita zinamastieksmes sevi arvien nostadit zemak, kasvinu tuvinaja visiem neatzitajiem unpazemigajiem. Ka bibliofils vinsbibliotekas no gramatu luznas izvilka velneatzitus sedevrus. Ka filantrops vinssamekleja starp dzivajiem nepazistamusdzejniekus, kurus tad izveda atklatiba un

aizveda lidz slavas spozumam.Vins bija gatavs sacelties pret katru

spaidu, pret katru netaisnibu; pec vinadomam pat nabaga krupim tika nodaritanetaisniba, jo laudis vai nu nezinaja, vaiari negribeja atzit krupja labos tikumus.Ka krupis vareja but labs draugs, to Nodjejau bija pieradijis ar nostastu par krupjaun zirnekla biedriskumu, un varda pilnanozime vins to vel desmitam reizupieradija, atstastidams kadu citu, ne mazakfantastisku stastu par krupi un kirzaku.

Krupis bija ne tik vien labs biedrs,bet ari labs tevs un labs laulats draugs.Palidzedams savai sievai ka akusers,krupis visiem precetiem viriem varejapasniegt pirmas saskanotas laulibaskopdzives stundas, piestiprinadams savasgimenes olinas pie savam pakalkajam,

vai, nesadams tas uz savas muguras, vinssniedza ikvienai gimenes galvaipirmmacibu teva pienakumu pildisana.Kas attiecas uz siekalam, ko krupis izslac,kad vinu moca, tad Nodje apgalvoja, katas esot visnevainigakais skidrumspasaule un vins to uzskatot par labakuneka vinam pazistamo kritiku splavieni.

Tas nebija tapec, ka sie kritiki nebututikusi uznemti vina maja ka visi citi un patlabi uznemti, bet pamazam tie pasi sakaatrauties, vini nejutas erti sini labvelibasatmosfera, kura valdija Arsenala un kurazobgalibas

,boVpavideja tapat, ka skaista Florences

vai Nicas nakti pavid spidosi vagulisi, tasir, pamirdz un tudal nodziest.

Sadi sarunajoties, beidzas pusdienas,

kuras visi notikumi, iznemot sals traukaapgasanu un klaipa noliksanu acgarni, tikauznemti no filozofiska viedokla. Tadpadeva kafiju. Nodje patiesiba bijasibarits un visos sikumos izprata tojuteklisko baudsajutu, kas starp desertasakumu un beigam nepielauj nekadasparvietosanas vai traucesanu. Saduaziatisku baudu brizos Nodje kundzepiecelas un gaja aizdegt sveces salona.Tad es, kas kafijas dzersana nepiedalijos,biezi gaju vinai lidzi. Mans lielais augumsvinai lieti nodereja, lai varetu aizdegtlustru, nepakapjoties uz kresliem.

Tad salons kluva gaiss, jo lidzpusdienam un parejas dienas viesuspienema tikai Nodje kundze gulamistaba.Apgaismotaja salona bija redzams baltspanelis ar Ludvika XV laika griezumiem,

visvienkarsakas mebeles — divans undivpadsmit kresli, kas apvilkti ar sarkanukasmiru, tadas pasas krasas aizkari,Indrika IV statuja, Igo krusutels, Nodjeportrets un Renje Alpu ainava.

Piecas minutes pec uguns iedegsanassini salona ienaca viesi. Ka pedejais nacaNodje, atbalstidamies vai nu uz Doza,Biksio, Fransisa Veja, vai ari uz manuroku, pie kam vins vienmer steneja unvaideja, it ka tam butu klat pedejastundina. Tad vins vai nu nosedas lielajalenkresla pa labi no kamina, kajasizstiepdams un rokas nolaizdams, vaiapstajas pie pasa kamina, kajas pret uguni,bet muguru ena.

Kad vins apsedas lenkresla, viss bijapagalam. Iegrimis tani svetlaimibasstavokli, ko rada kafija, Nodje patmiligi

tiksminajas pats ar sevi un klusedamssekoja savu iedomu teliem. Bet ja vinsatspiedas pret kaminu, notika pavisam kascits: tad vins saka stastit un visi citiapklusa.

Ritin rita kads no tiem briniskigajiemstastiem par vina jaunibas dienam, kas vainu atgadinaja kadu Longa romanu, vaiTeokrita idilli, vai atkal lidzinajasrevolucijas laika smagai dramai, kasnorisinajas Vandejas kaujas laukos vai ariRevolucijas laukuma, un dazreiz atkalpievienojas kadai noslepumainaisazverestibai, kuras iniciatori bija Kadals,Ude vai Staps un Lahori.

Tie, kas ienaca, klusu pamajasveicienu un apsedas kada lenkresla vaiatspiedas pret paneli.

Ka jau visam, ari stastijumam

pienaca beigas. Neviens neaplaudeja, kaneaplaude strauta calosanai vai putnadziesmai, bet kad norima strauta calosanaun apklusa putna dziesma, vel turpinajaklausities.

Tad Marija, ne varda neteikusi,nosedas pie klavierem, un peksni, kamirdzoss rakesu kulis, kas ievada lieliskuugunosanu, gaisa aizlidoja skanu brazma.

Tad karsu spelmani, novietojusiesattalak, saka spelet kartis. Nodje ilgu laikuspeleja tikai batailu. Ta bija vina iemilotaspele, kura, ka vins domaja, tam navpretinieka. Beidzot vins tomer padevaslaika prasibam un saka spelet ekarte.

Marija dziedaja gan Lamartina, ganmanus, gan ari Igo skaistos tekstus,'kuriem pati bija komponejusi muziku. Tadpec visam sim, vienmer parak isam, bet

briniskigajam melodijam peksni atskanejakontrdansa ritornele. Katrs kavalierissteidzas pie savas damas un sakas deja.

Briniskiga deja, kuru vadija tikaiMarija, jo, izsizdama uz klavierutaustiniem atras pasazas, ta pameta pavardam katram, kas tai tuvojas, pie katratraverse, pie katras maine des dames unchasse-croisse. No sa briza Nodje, visuaizmirsts, pazuda, jo vins nebija no tiemdespotiskajiem majasteviem, kuruklatbutni jut un kuru tuvosanos nejauz.Nodje vel bija veco laiku majastevs, kasnoiet sauis, lai dotu vietu viesim, patspalikdams laipns un gandriz vai sieviskigimaigs.

Tad Nodje, sakuma nozuzdams tikaiuz bridi, driz vien pazuda pavisam. Vinsagri gaja gulet vai, pareizak sakot, vinu

agri apguldija. Par to gadaja Nodjekundze.

Ziema vina pirma aizgaja no salona,tad dazreiz, kad virtuve vairs nebijauguns, redzeja ienesam silditaju,piepildam to un aiznesam uz gulamistabu.Nodje sekoja silditajam, un ar to viss bijagala.

Desmit minutes velak Nodje kundzeatgriezas. Nodje bija apguldits un aizmiga,klausoties savas meitas dziesmas, dejotajusmieklos un vinu kaju dipona.

Kadudien mes atradam Nodje velpazemigaku neka parasti. Soreiz vins bijasakaunejies un apjucis. Mes ar bazamjautajam, kas ar vinu noticis. Nodje bijaiecelts par Akademijas locekli. Vinspazemigi atvainojas man un Igo, bet soreizta nebija vina vaina. Akademija bija

iecelusi Nodje par savu locekli, kad vinsto vismazak gaidija.

Nodje, kurs viens pats bija tik gudrska visi parejie akademiki kopa, sakaakmeni pec akmena nojaukt AkademiskoVardnicu. Vins stastija, ka viens nonemirstigajiem, kuram bija uzdots pastastitpar kreveti, kadudien, veledamies zinatvina domas, paradija uzrakstito skirkli,kas bija ietverts sekojosa definicija:

„Krevete, maza sarkana zivtina, kaspeld acgarni."

— Jusu definicija, — atbildejaNodje, — ir tikai viena kluda: pirmkartkrevete nav nemaz zivs, otrkart, ta navsarkana un, treskart, ta nepeld acgarni…Viss parejais ir pareizi.

Es aizmirsu pateikt, ka pa so laikuMarija bija apprecejusies un kluvusi

Mesne kundze; bet sis laulibas Arsenaladzive neienesa nekadas parmainas. ZilsMesne bija musu draugs: jau ilgu laikuvins naca maja un beidzot, lai nebutujanak, apmetas taja uz dzivi. Tas bija viss.

Tomer es kludijos, kaut kas bija ticisupurets: Nodje pardeva savu biblioteku.Vins gan mileja savas gramatas, bet velvairak Mariju.

Bez tam vel japiebilst, ka neviens taneprata pacelt gramatas labo slavu kaNodje. Ja vins gribeja pardot vai ieteiktpardosanai gramatu, Nodje to saslavinajakada raksta. Un jau ar to vien, ko vins taniatrada, gramata kluva pa retu eksemplaru.Man nak prata gadijums ar kadu sejumu.Nodje ka lietpratejs apstrideja saizdevuma identitati un pieradija, ka tasticis iespiests kolonijas. Gramatas cena

bija pieci franki, bet pacelas lidz trissimtfrankiem.

Cetras reizes Nodje pardeva savasgramatas, bet vienmer patureja vel zinamukrajumu ka vertigu kodolu, un,balstidamies uz to, vins divos tris gadosatkal bija restaurejis savu biblioteku.

Reiz tomer sim jaukajam svetkulaikam pienaca beigas. Pirms viena vaidiviem menesiem Nodje bija sacis stiprigausties un zeloties. Bet ta ka jau visi bijaparadusi dzirdet Nodje gauzamies unzelojamies, tad neviens tam seviskuveribu nepieversa, jo ar Nodje raksturagruti bija atskirt sapes no iedomatamciesanam.

Tomer soreiz vins acimredzamikluva vargaks. Ta vairs nebijapastaigasanas gar krastu, pa bulvariem,

bet gan lena vilksanas uz Sentmande pusitanis dienas, kad caur pelekajam debesimvel lauzas rets saules stars.

Tad cela merkis bija kads neizkatigskrodzins, kura Nodje, vesels budams, bijaapgadajies ar rupjo maizi. Sajaspastaigas, iznemot Zilu, kas stradaja savabiroja, vinu parasti pavadija visa gimene:Nodje kundze, Marija un abi berni, Karlsun Zorzete. Neviens no viniem negribejaskirties no vira, teva un vectetina, jonojauta, ka maz vairs atlicis laika pabutvina sabiedriba, un tapec centas toizmantot.

Lidz pedejam bridim Nodjepastaveja uz svetdienas viesibuturpinasanu. Tomer beidzot redzeja, kaslimnieks sava istaba vairs nevarejapaciest troksni un druzmesanos salona.

Kadudien Marija noskumusi mumspazinoja, ka nakama svetdiena Arsenalsbusot slegts. Tad vina pacukstejatuvakajiem draugiem:

— Pienaciet, paplapasim.Beidzot Nodje iegula, lai vairs

neceltos.Es iegriezos vinu apmeklet.— Milais Dima, — vins teica, jau

pa gabalu stiepdams man roku, — kad esbiju vesels, es biju tikai jusu draugs, betnu, kops esmu slims, es esmu jusuatzinigais draugs. Es gan vairs nevarustradat, bet lasit es vel

varu, un, ka jus redzat, es jus lasu, unkad esmu noguris, atsaucu meitu un vinaman jus lasa.

Un tiesam — Nodje man paradijamanas gramatas, izmetatas gulta un uz

galda.Manai godkarei tas bija reals

gandarijums: Nodje, sis titaniskais gars,kas zinaja visu, Nodje, atrauts nosabiedribas un nespedams vairs stradat, arlabpatiku lasija manas gramatas.

Es sanemu vina rokas un pateicibagribeju tas noskupstit.

Es savukart biju izlasijis vina„Revue des Mondes" numuros iespiesto „Ines de Ja Sierras".

Es biju aizgrabts. Sis romans, viensno Karla pedejiem darbiem, bija tiksvaigs, tik krasains, ka to butu varejusiuzskatit par vienu no vina jaunibasdarbiem, kuram tas sava muza vakaraceliena lavis ieraudzit dienasgaismu.

Sis stasts par Inesi bija spoku unparadibu stasts. Tiri fantastisks pirmaja

dala, tas turpmak kluva jau pilnigi reals:beigas bija sakuma atrisinajums. Ak, ka esparmetu Nodje sis beigas!

— Jums taisniba, — vinsteica, — tas nebija pareizi darits, betnomierinieties, man ir vel otrs, un to jaues vairs nesabojasu!

— Lai Dievs dod, un kad juskersities pie sa darba?

Nodje sanema manu roku.— To es nesabojasu tapec, ka

pats to vairs nerakstisu, — vins atbildeja.— Bet kurs tad?— Jus.— Ka es? Bet, milo Karli, es tacu

so stastu nemaz nezinu!— Es jums to pastastisu. O, so

es pataupiju sev, vai pareizak sakot, jums.— Milo Karli, jus to man

tagad pastastisit, pec tam jus to uzrakstisitun ari iespiedisit.

Nodje pakratija galvu.— Es jums to izstastisu, —

vins teica, — un kad atveselosos, jus manto atdosit.

— Mums ir laika diezgan,atliksim to lidz manam nakamajamapciemojumam.

«- Milais draugs, es jums teiksu kaaizdevejam, kam atdevu dalu parada: kaddod, tad janem.

Un vins iesaka.Nekad vel Nodje nebija ta telojis.Ah, ja man butu bijis papirs un

spalva un es butu varejis tik veiklipierakstit, ka vins .stastija!

Stasts bija gars un es paliku uzpusdienam. Pec pusdienam Nodje iemiga,

es aizgaju vinu neredzejis un — ari vairsneredzeju.

Nodje, kura gausanos uzskatija parparadumu, gluzi otradi, lidz pedejambridim bija slepis no gimenes savasciesanas. Kad vins beidzot atklaja savasvainas, visi redzeja, ka tas ir navigas.

Nodje bija ne tik vien kristigais, betists un sirsnigs katolis. Vins bija licisMarijai apsolit, ka ta sutis pec priestera,tiklidz vina stundina bus situsi. Ta pienacadriz un Marija aizsutija pec Sentpolabaznicas kapelana.

Nodje izsudzeja grekus. NabagaNodje. Sava dzive vins varbut bijanodarijis dazu greku, tikai ne parkapumu.

Pec bikts istaba ienaca visa gimene.Nodje guleja kreslaina alkova un izstieparokas pec savas sievas, meitas un saviem

mazberniem. Aiz tuviniekiem bija redzamikalpotaji, aiz tiem — biblioteka, tas ir,muzam uzticigie draugi gramatas.

Garidznieks skala balsi lasijalugsanas, kuras Nodje, labi parzinadamskristigo liturgiju, skali atkartoja. Pecdievvardiem vins apkampa visusklatesosos, nomierinaja tos un teica, kavel paris dienas dzivosot, it ipasi, javinam lausot dazas stundas paguleties.

Nodje tika atstats viens un vinsnoguleja piecas stundas.

Divdesmit sesta janvara vakara, tasir, dienu pirms vina naves, drudzispastiprinajas un Nodje saka murgot. Appusnakti vins nevienu vairs nepazina; talupas murminaja nesakarigus teikumus,kuros dzirdeja minam Tacitu un Fenelonu.

Ap pulkstens diviem nakti nave jau

klauveja pie durvim. Nodje uznaca stipralekme: vina meita, noliekusies par gultu,sniedza tam tasi nomierinosas dziras.Nodje atvera acis, paskatijas un pazinaraudoso Mariju; tad vins panema no vinasrokam tasi un kari iztuksoja tas saturu.

— Vai tev garsoja labi? — Marijajautaja.

— O, ja, mans berns, tapat ka viss,ko sanemu no tevis.

Nabaga Marija nolika galvu uzspilvena, ar matiem apsegdama mirejavalgo pieri.

— O, ja tu ta paliktu, — murminajaNodje, — es nekad nemirtu.

Bet nave turpinaja klauvet.Locekli saka palikt auksti, gaistosa

dziviba atkapas un sakoncentrejassmadzenes, tapec Nodje prats kluva tik

ass ka vel nekad.Vins svetija sievu un bernus un

jautaja, kads esot datums.— 27.janvaris, — atbildeja Nodje

kundze.— So dienu, draugi, jus tacu

neaizmirsisit? — noprasija Nodje.Tad, pagriezies pret logu, vins

noputas:— Es veletos vel reizi redzet dienas

gaismu.Pec tam vajinieks drusku iemiga.Driz vina elpas vilcieni kluva

nevienadi un, beidzot, kad loga atspidejapirma dienas gaisma, Nodje atvera acis,ar skatienu atvadijas no visiem un nomira.

Lidz ar Nodje Arsenala nomira viss— prieks, dziviba un gaisma. Serasnomaca mus visus: ikviens no mums lidz

ar vinu bija pazaudejis dalu no sevis.Kas attiecas uz mani, tad nezinu, ka

to lai saku, bet kops Nodje naves ari manikaut kas ir miris.

Sis kaut kas atdzivojas tikai tad, kadrunaju par Nodje.

Luk, tapec ari es to tik biezi daru.Un tagad jus lasisit to stastu, kuru

man uzticeja Nodje.

II HOFMANU GIMENE

Starp gleznainajam Reinas pilsetinas,kas ka rozu krona kaulini savertas uz sisupes, pirmkart ir minama Manheima,Badenes lielhercogistes otra galvaspilsetaun lielhercoga otra rezidence.

Musdienas, kad garam Manheimai uzaugsu un leju pa upi brauka tvaikoni unlidz tai ir uzbuvets dzelzcels; kad savienutroksni asinim aptraipita pilseta irpacelusi pret savu lielhercogu dumpjakarogu, es Manheimu vairs nepazistu. Betes gribu jums pastastit, kada Manheimabija tani laika, kad sakas musu stasts, tasir, pirms piecdesmit sesiem gadiem.

Ta bija ista vacu pilsetina, mierigaun reize ari politiska, mazliet skumja vaidrizak sapnaina; viena no tam pilsetinam,kadas notelotas Augusta Lafontenaromanos un Getes, Henrietes Belmanesvai Vertera poemas.

r Patiesi vajadzeja tik pamestskatienu uz cetros iecirknos iedalitoManheimu, un, redzot sis pieklajigi taisnasnamu rindas, skaistas platas ielas arzalojosu mauru, mitologiskiem teliemizrotato struklaku un visu pilsetuskersojoso bulvaru ar ta divkarsam akcijurindam, es saku, to visu redzot, varejaiedomaties, cik mieriga un klusa ritejadzive sini paradize, ja vien milas vaipolitikas sabangotas kaislibas neiespiedapistoli vai dunci kada Vertera Sandarokas.

Sini pilseta seviski ieveribas cienigsir kads laukums, uz kura atrodas baznicaun teatris.

Ka baznica, ta ari teatris ir celtiviena laika un, jadoma, pec viena un tapasa arhitekta projekta vel pagajusa gadusimtena vidu, kad kadas favorites kaprizuiespaids maksla bija tik liels, ka vinaveselai virknei makslas darbu uzspiedasava varda zimogu — sakot ar baznicamun beidzot ar nelielam majinam, sakot ardesmit oleksu lielam bronzas statujam unbeidzot ar Meisenes porcelana sikajamfigurinam.

Tatad si Manheimas baznica unteatris bija celti Pompaduras stila.

Baznicai ir divas arejas nisas, vienano tam ir novietotas Minervas un otra —Hebes statuja.

Teatra portals balstas uz divamsfinksam. Viena no tam reprezentekomediju, bet otra — tragediju.

Pirma no sim divam sfinksam savasketnas tur masku, otra — dunci, un vinumatu pinums lieliski pieskanojas toegiptiskajam raksturam.

Japiebilst, ka viss laukums,apkartejie nami, apcirptie koki un murunocietinajumi ir veidoti tada pasa stila,kas viss kopa rada lieliski saskanotukopainu.

Tagad aizvedisim musu lasitajukadas majas pirma stava istaba, kuras logiiziet uz jezuitu baznicu. Tikai japiebilst,ka mes vinu padarisim par piecdesmitgadiem jaunaku un aizvedisim atpakal uzta Kunga zelastibas vai nezelastibas1793.gada 10.maija svetdienas ritu. Viss

zied: udenszales upes krasta, margrietinasplava, irbenajs zogmala, roze darza unmila sirdis. Tagad piebildisim, ka vienano visstiprak pukstosajam sirdim visaManheima un tas apkartne piederejajaunajam cilvekam, kas apdzivoja mazoistabinu, par kuru mes jau teicam, ka taslogi izgaja uz jezuitu baznicu.

Ka istaba, ta ari jaunais cilveks ir toverts, ka pie viniem pakavejas ilgak.

Istabai patiesi bija savdabigs ungleznains izskats, jo ta atgadinaja gandarba kabinetu, gan atelje, gan muzikasinstrumentu veikalu.

Taja bija palete, otas un molberts,bet uz molberta kadas etides pirmmets.

Tur bija ari gitara, viol d'amur,pianins un uz ta atverta sonate.

Bez tam vel spalva, tinte, papirs, un

uz papira uzmests kadas balades sakums.Gar sienam karajas loki, bultas,piecpadsmita gadsimta stopi, sespadsmitagadsimta graviras, septinpadsmitagadsimta muzikas instrumenti, visadulaikmetu karbas, dazadu veidu kausi unkruzes, beidzot, stikla perlu virknes, nospalvam darinati vedekli, izbaztaskirzakas, sakaltusi ziedi, vardu sakot,vesela pasaule, bet visa si pasaule nebijadivdesmit piecu sudraba dalderu verta.

Vai sis istabinas iemitnieks bijagleznotajs, muzikis vai dzejnieks? To mespatiesi nezinam. Bet noteikti vins bijapipetajs, jo starp visam sim kolekcijamvispilnigaka, visredzamaka kolekcija, kasnovietota pa kerienam, ienema goda vietuvirs veca divana un laistijas saule, bijapipju kolekcija.

Bet lai kas ari vins butu: dzejnieks,gleznotajs, pipetajs vai muzikis, paslaiktas ne rakstija, ne gleznoja, ne pipeja, nekomponeja.

Ne, vins skatijas. Nekustigi kajasstavedams, piespiedies pie sienas un elpuaizturejis, vins skatijas pa valejo logu,kuru bija aizbarikadejis ar aizkariem ta,lai pats butu neredzams. Skatijas, ka medzskatities, kad acis nav nekas cits ka sirdslornete.

Ko vins veroja?Vietu, kas pasreiz bija gluzi tuksa —

jezuitu baznicas ieeju, bet ieeja bija tuksatapec, ka baznica bija pilna.

Tagad palukosim, kas tas bija parcilveku, kurs so istabu apdzivoja un kursskatijas caur aizkariem un kura sirdsskatoties tik stipri puksteja.

Tas bija jauns, gadus astonpadsmitvecs cilveks, neliela auguma, kalsnejs undrums. Vina garie, melnie mati nokarajaspari pierei un, ja vins tos neatbidija arroku, tie aizsedza acis; tad caur cirtamveras sastindzis un mezonigs skatiens —ka cilvekiem, kuru garigas spejas nevienmer atrodas drosa lidzsvara.

Sis jaunais cilveks nebija nedzejnieks, ne muzikis, ne gleznotajs, unbija dzeja, muzikas un glezniecibas pilnigssajaukums; vina bija viss savadais,fantastiskais, labais un sliktais, drosais unglevais, aktivais un flegmatiskais; un sisjaunais cilveks bija Ernests TeodorsVilhelms Hofmanis.

Vins bija dzimis 1776.gada aukstaziemas nakti, kad vejs gaudoja, sniegssniga un gruti klajas mazturigiem laudim.

Vins bija dzimis Vecas Prusijas vidiene,Kenigsberga, un sis pasaules gaismuieraudzija tik vargs un neattistits, ka visi,nemot vera vina veselibas stavokli,domaja, ka drizak vajadzes pasutit tamzarcinu neka supuli. Vins piedzima tanipasa gada, kad Sillers sarakstija savudramu „Laupitaji" un parakstija to:„Sillers, Klopstoka vergs".

Pie tam vinam bija gadijies piedzimtviena no tam vecpilsonu gimenem, kur piemums bija sastopamas Frondas laikos unvel var sastapt Vacija, bet driz to nebusvairs nekur.

Vina mate bija slimigi impulsivasdabas sieviete, bezgala padeviga liktenim,kas visai vinas cietejas butnei pieskirabriniskigu melanholijas sarmu. Vina tevssava riciba un ieskatos bija bargs, jo bija

kriminalasesors un otras instancesjusticijas padomnieks. Teva un matessabiedriba bija

2. 3axa ) Ne 333 tiesnesi, krusttetim— prokurori un birgermeisteri;krustmaminas bija vel jaunas, skaistas unkoketas.

Visi sie krusttetini un krustmaminasbija energijas un dzivesprieka pilnimakslas un muzikas cienitaji. Hofmanisteica, ka visus tos vel esot redzejis; vinsatcerejas, ka tie vina, sesus, astonus vaidesmit gadus veca berna klatbutnesarikojusi ermotus koncertus, kuros katrsspelejis vienu vai otru no tiem vecajieminstrumentiem, kuriem tagad patnosaukuma vairs nezina: kokles, stabules,citaras, citras, violdamuras,violdegambas.

Taisniba, ka, iznemot pasu Hofmani,nekad neviens cits nebija redzejis sosmuzikalos krusttevus un krustmaminas, untie viens pec otra bija aizgajusi ka spoki,nodzesdami gaismu uz savam pultim.

No visiem siem krustteviem tomerbija palicis viens. Tapat ari no visamkrustmatem bija palikusi viena. Un par sokrustmati Hofmanim bija visjaukakasatminas.

Maja, kur Hofmanis pavadija savubernibu, dzivoja vina matesmasa, jaunasieviete ar piemiligu skatienu, kasiespiedas lidz cilveka dveselesdzilumiem. Si jauna, aspratiga, laipnasieviete, kas berna, kuru visi uzskatija paraprobezotu, par maniaku un planpratinu,bija saskatijusi izcilas gara spejas, un toaizstaveja, protams, kopa ar vina mati.

Turklat ta vinam paregoja genija slavaspilno celu, kaut gan sadi paregojumi biezilika apraudaties Hofmana matei, jo ta labizinaja, ka nediena ir genija slavasneskiramais celabiedrs. So krustmatisauca par Sofiju. Ka visi gimene, ari vinabija muzikala un speleja kokli. MazaisHofmanis sava supuli biezi pamodasharmonisku skanu modinats un, acisatveris, redzeja jaunas sievietes graciozofiguru noliekusos par instrumentu. Vinaparasti nesaja zalu kleitu ar rozainamlentem; tai lidzas parasti bija novietojieskads muzikis vecuks ar likam kajam unpuderetu paruku.

Vins speleja basu, kas bija daudzlielaka par to; piekeries instrumentam, tasit ka rapoja gar to uz augsu un leju — kakirzaka ap kirbi. No sis harmonisko skanu

plusmas, kas ka perlu kaskade stravoja noEiterpes pirkstiem, Hofmanis bija smelisto burvju dziru, kas vinu padarija parmuziki.

Luk, tapec krustmate Sofija, ka jauesam minejusi, bija viena novisjaukakajam Hofmana atminam. Bet topavisam nevar teikt par vina krusttevu.Mates slimiba un teva nave bija tonovedusi sa krustteva aizgadnieciba.

Tas bija cilveks tikpat akurats, cikHofmanis bija nekartigs; tikpat nosverts,cik nabaga Hofmanis bija savdabigiimpulsivs; cilveks, kura akuratiba unkartibas milestiba pastavigi karoja arbraladelu, bet tikpat nesekmigi, ka KarlaV prats cinijas ar pulkstena mehanismu:krusttevs vareja darit, ko gribeja,pulkstenis vienmer .;ita ne ta, ka vins to

velejas, bet ka tas patika vina braladelam.Patiesibu sakot, sis Hofmana

krusttevs, par spiti vina kartibasmilestibai, nemaz nebija tik liels makslasun izteles ienaidnieks; vins patsamierinajas ar muziku, dzeju unglezniecibu, bet apgalvoja, ka pratigscilveks ar sadam iedvesmes lietam varnodarboties tikai pec pusdienam, laiveicinatu gremosanu. Sim uzskatam vinsbija pieskanojis Hofmana dzivesveidu: tikun tik stundas miega, tik un tik stundasjurisprudences studijam, tik un tik stundasatputai, muzikai, glezniecibai un dzejai.

Hofmanis butu gribejis to visuparkartot un nolikt: tik un tik minutesstudiju darbam, tik un tik muzikai,glezniecibai un dzejai, bet Hofmanisnebija noteicejs. Ta, luk, viss beidzas ar

to, ka Hofmanim atriebas ir krusttevs, iradvokatura; kada jauka diena vins aizbegano Kenigsbergas ar daziem dalderiemkesa un nonaca Heidelsberga, kur uz isubridi apstajas, bet ilgi nevareja palikt taiemesla del, ka teatri bija loti sliktsorkestris.

No Heidelbergas vins devas uzManheimu. Sis pilsetas teatris, kuratuvuma, ka mes redzejam, vins bijaapmeties, skaitijas lidzvertigs Francijasun Italijas liriskajam skatuvem. Es sakuFrancijas un Italijas, jo nevajag aizmirst,ka piecus vai sesus gadus pirms ta laika,kura norisinas musu stasts, Karaliskajamuzikas akademija tika izcinita nikna cinastarp Gluku un Picinni.

Un ta, luk, Hofmanis bija apmetiesManheima, kur dzivoja blakus teatrim un

partika no sava dzejnieka, muzika ungleznotaja darba ienakumiem, kuriempievienoja vel pa dukatam, ko tam pareizei atsutija vina laba mamina, lidz tamlaikam, kamer mes, izlietodami Klibavelna tiesibas, pacelam istabas griestus,lai paraditu to musu lasitajiem mirkli, kadvins, piespiedies pie sienas un tikkoelpodams, nekustigi staveja aiz sava logaaizkariem un ka sastindzis veroja jezuitubaznicas ieeju.

III IEMILEJIESBEZPRATIS

Tani bridi, kad dazas personas,iznakdamas no jezuitu baznicas, kaut gandievvardi bija vel tikai puse, vislielakamera saistija Hofmana uzmanibu, piedurvim pieklauveja. Jaunais cilveks,nepacietigi piecirzdams kaju, papurinajagalvu, bet neatbildeja.

Klauvejiens skaneja pa otram lagam.; Skatiens, kura uzliesmoja dusmu zibens,gribeja vai satriekt traucetaju aiz durvim.

Kads klauveja treso reizi.Soreiz jaunais cilveks palika pilnigi

klusu; vins acimredzot bija nolemis

neatvert.Bet apmekletajs, patraucis

klauvesanu, nosauca vienu no Hofmanavardiem.

— Teodor, — vins teica.— Ak, tas esi tu, Cakarij Verner, —

nomurminaja Hofmanis.— Ja, tas esmu es, vai tu negribi, ka

tevi trauce?— Ne, pagaidi!Hofmanis atvera durvis. Ienaca

mazliet apjucis, bals, sausnejs ungasmatains, liela auguma jauneklis, kursvareja but tris vai cetrus gadus vecaks parHofmani.

Bridi, kad durvis atdarijas, vinsuzlika tam roku uz pleca, un noskupstija uzpieres, ka to butu varejis darit vacakaisbralis vai tevs.

Un patiesi, vins Hofmanim bija tikpatka bralis. Dzimis tani pasa maja, CakarijsVerners, nakamais „Martina Lutera",,,24.februara", „Maltiesu krusta" un„Atillas" autors, bija uzaudzis savas unHofmana mates aizgadiba.

Abas mates, slimodamas ar nervulekmem, kas beidzas ar arpratu, bijanodevusas mantojuma so slimibu, kaut aripavajinata veida, saviem berniem. Un taHofmanim izpaudas neapvaldita fantazija,bet Cakarijam — melanholiskanoskanojuma.

Cakarija mate bija parliecinata, kavinai, gandriz vai tapat ka SvetajaiJaunavai, ir uzticeta kada dieviska misija.Vinas bernam, vinas Cakarijam vajadzejaklut par jaunu Kristu un nakamajam Zilo,ka tas svetajos rakstos apsolits.

Kamer mazais guleja, vina pinarudzupuku vainadzinus, ar kuriem apvijata pieri; tad vina nometas celos pie bernaun klusa, melodiska balsi dziedajavisskaistakas Lutera dziesmas, pie katrapanta ceredama, ka rudzupuku vainadzinsparvertisies par mirdzosu Oreolu.

Abi puiseni tika uzaudzinati kopa;tiesi tapec, ka Cakarijs dzivojaHeidelberga, kur vins studeja, Hofmanis,aizbegdams no krustteva, bija devies turp;savukart ari Cakarijs, atmaksadamsdraudzibu, bija atstajis Heidelbergu unsekojis Hofmanim uz Manheimu, kad tasbija devies turp, mekledams labakumuziku neka bija Heidelberga.

Beidzot, satiekoties Manheima, taluno milo masu aizgadibas, abiemjaunekliem bija iepaticies celot, jo Vacija

tas ir katras audzinasanasnepieciesams papildinajums. Tad

vini izdomaja apmeklet Parizi: Verners,lai redzetu to ipato atmosferu, kadavaldija Francijas galvaspilseta teroralaika, lidz kuram ta pasreiz bija nonakusi,bet Hofmanis, lai salidzinatu francumuziku ar italu muziku un, it ipasi, laiiepazitos ar Francu operas inscenejumaveidiem un dekorativo makslu, joHofmanim jau tani laika bija kads sapnis,kuru tas loloja visu muzu, — klut parteatra direktoru.

Verners, kurs, kaut gan kristiga garaaudzinats, pec sava rakstura bijabrivdomatajs, cereja izmantot pecpatiksanas to savdabigo tikumisko valibu,kura tur valdija 1793.gada un kuru tamkads draugs, kas nesen bija atgriezies no

Parizes, bija iztelojis tik pievilcigaskrasas, ka sis telojums musu kaisligajamstudentam galigi sagrozija galvu.

Hofmanis atkal cereja apskatitmuzejus, par kuriem tas bija dzirdejis lotidaudz, lai tad pa savam paradumamsalidzinatu italu gleznotaju darbus ar vacumeistariem.

Lai kadi bija parejie, slepeniemotivi, kas skubinaja musu jauneklus,velesanas apmeklet Franciju abiem bijavienadi stipra.

Lai so velesanos istenotu, viniemtruka tikai viens — nauda. Bet savaduapstaklu sagadisanas del gadijumam bijalabpaticis iekartot ta, ka Cakarijs unHofmanis viena diena sanema no savammatem katrs piecus zelta dukatus.

Desmit zelta dukatu kopa bija gandriz

vai divi simti livru, kas bija smukasummina diviem studentiem, kuri bijaparadusi dzivot pilna pansija par pieciemdalderiem menesi. Tomer nodomatajamlielajam celojumam ar so naudu bija velpar maz.

Beidzot abiem jaunekliem radas kadaideja, un ta ka si doma bija radusiesabiem vienlaikus, vini to uzskatija pariedvesmu no debesim.

Si ideja bija — iet uz spelu namu unkatram risket ar vina pieciem dukatiem:

Ar desmit dukatiem nekas nebijaiesakams, bet, riskejot ar siem desmitdukatiem, vareja iegut tadu summu, laiapcelotu visu pasauli.

Domats — darits: peldu sezona jautuvojas, sakot ar pirmo maiju spelu namibija atverti, un Hofmanis ar Verneru

iegriezas viena no tiem.Pirmais laimi izmeginaja Verners un

piecos gajienos bija zaudejis savus piecusdukatus.

Tagad karta bija Hofmanim.Drebedams vins riskeja ar pirmo

dukatu un laimeja.Sakums bija uzmudinoss un vins

dubultoja summu. Tani diena Hofmanimbija laime: no pieciem gajieniem vinslaimeja cetrus. Un jaunais cilveks bijaviens no tiem, kas tic savai laimei.Nesaubidamies vins turpinaja dubultotsummu, vareja domat: kads pardabigsspeks tam palidz. Bez kaut kadamkombinacijam, bez aprekina vins metazeltu uz kartim un vina zelts vairojasdivkartigi, triskartigi un pieckartigi.Cakarijs, balaks par spoku un it ka drudzi

drebedams, cuksteja:— Pietiek, Teodor, pietiek!Bet speletajs tik pasmejas par vina

berniskigo kautribu. Zelts pievilka zeltu unzelts vairoja zeltu.

Beidzot pulkstenis nosita divi no rita.Ta bija stunda, kad spelu nami tika slegti,spele beidzas. Neskaitidami jaunie cilvekikatrs pagraba kaudzi zelta. Cakarijs, kursvel arvien nespeja ticet, ka visa sibagatiba pieder viniem, izgaja pirmais.Hofmanis tam sekoja, bet peksni kadsvecs virsnieks, kas visu laiku, kamer vinsspeleja, to nebija izlaidis no acim,aiztureja Hofmani, kas jau gribeja parkaptspelu nama slieksni.

— Jaunais cilvek, — vins teica,uzlikdams tam roku uz pleca un uz to ciesiskatidamies, — ja jus vel tapat turpinasit,

jus iztuksosit banku, es par to esmuparliecinats, bet kad tas bus noticis, jusnoteikti kritisit velnam par laupijumu.

Un nenogaidijis Hofmana atbildi,vins pazuda. Hofmanis ari izgaja, bet vinsvairs nebija tas pats cilveks. Vecakareivja paregojums to bija atvesinajis kapelde ledaina udeni, un zelts, ar kuru tambija pilnas kesas, to nomaca. Hofmanimlikas, ka vins nes kadu netaisni iegutunastu.

Gaviledams prieka, vinu gaidijaVerners. Abi kopa tie atgriezas Hofmanadzivokli, viens smiedams, dejodams,dziedadams; otrs — domas nogrimis,gandriz vai drums.

Verners bija tas, kurs smejas, dejoja,dziedaja, bet sapnotajs un drumais bijaHofmanis.

Tomer abi nolema nakamas dienasvakara izbraukt uz Franciju.

Apskavusies abi skiras.Hofmanis palika viens un saskaitija

savu zeltu. Vinam bija pieci tukstosidalderu, tas ir, divdesmit tris vaidivdesmit pieci tukstosi franku.

Vins ilgi domaja un, skiet, pienemakadu grutu lemumu.

Kamer vins vara lampas apgaismotaistaba bija nogrimis dzilas pardomas, taseja bija gluzi bala un pieri klaja sviedrulases.

Pie mazaka troksnisa, kas atskanejavina tuvuma, kaut ari tas bija tik niecigs,ka oda sparnu trisas, Hofmanis nodrebejaun ar sausmam skatijas apkart.

Virsnieka paregojums tam neizgajano prata, vins klusi murminaja Fausta

vardus, un tam skita, ka vins redzetu uzslieksna grauzeju zurku, bet istabas kakta— melno pudeli.

Beidzot vins bija izlemis.Hofmanis atlika mala tukstos

dalderus, kurus uzskatija parnepieciesamo kapitalu savam celojumam,bet parejos cetrus tukstosus dalderusiesainoja; uz saina vins ar vaskupiestiprinaja vizitkarti un uz tasuzrakstija:

„Kenigsbergas birgermeistarakungam — izdalisanai pilsetasvistrucigakajam gimenem."

Tad, apmierinats ar uzvaru, ko bijapanacis cina pats ar sevi, atvieglots parpienemto lemumu, vins izgerbas, likasgulta un noguleja ciesa miega lidzpulkstens septiniem no rita.

Pulkstens septinos vins pamodas unta skatiens vispirms krita uz vina tukstosdalderiem un saini ar cetriem tukstosiemdalderu. Hofmanim likas, ka tas viss irbijis sapnis.

Bet tas, ko vins redzeja, parliecinaja,ka viss vakar notikusais ir dziva isteniba.

Un tomer Hofmanis vislabakatcerejas, kaut gan neviens prieksmetsvinam to neatgadinaja, veca virsniekaparegojumu.

Tapec, neka nenozelodams, vinsapgerbas ka parasti un, panemis padusesavus cetrus tukstosus dalderu, patsaiznesa tos uz Kenigsbergas dilizansu,atlikuso tukstoti ieslegdams sava kumode.

Tad, ka bija norunats, ka tani pasavakara draugi izbrauks uz Franciju,Hofmanis saka gatavoties celam.

Iedams un nakdams, tiridams drebes,locidams velu un izmekledams lakatinus,Hofmanis pameta skatienu pa logu unsastinga uz vietas.

Kada gadus septinpadsmit veca,daila meitene, kas acimredzot bijaarzemniece, jo Hofmanis vinu nepazina,no otra ielas gala devas uz baznicas ieeju.

Kaut ko tamlidzigu jauneklis savosdzejnieka, gleznotaja un muzika sapnosvins vel nebija redzejis.

Tas bija kaut kas tads, kas ne tik vienparspeja visu to, ko vins lidz sim bijaskatijis, bet ari to, ko vins vel cerejaredzet.

Tomer no tada attaluma vins uztveratikai apburoso kopskatu, detalas vinamnebija saskatamas.

Jauno meiteni pavadija veca kalpone.

Abas vinas leni uzkapa pa baznicaskapnem un nozuda ieeja.

Hofmanis atstaja savu pa puseisakartoto celasomu, apnesatos gaisossvarkus, savu pa pusei salocitobranderburgiesu vesti un palika aizaizkariem nekustigi stavot.

Un ta, luk, mes vinu atradam gaidot,kamer atkal paradisies ta, kuru tas bijaredzejis ieejam baznica.

Vins baidijas tikai par vienu: ka tiktas nebutu bijis engelis un ka tai vieta, laiatgrieztos pa durvim, vins varetu izlidotpa logu un atgriezties debesis.

Luk, sada stavokli mes to atradam, unpec mums — vina draugs CakarijsVerners.

Atnacejs, ka mes jau minejam, uzlikatam roku uz pleca un noskupstija draugu uz

pieres.Tad vins smagi noputas.Kaut gan Cakarijs Verners vienmer

izskatijas loti bals, bet soreiz vins bija velbalaks neka parasti.

— Kas ar tevi noticis? — stipriuztraukts jautaja Hofmanis.

— Ak, draugs, — iesaucasVerners, — es esmu laupitajs! Es esmunegelis, kas pelnijis navi! Saskaldi mangalvu ar cirvi! Ietriec man sirdi bultu! Esvairs neesmu cienigs redzet dienasgaismu.

— Nu! — iesaucas Hofmanislaimiga cilveka klusa izklaidiba, — betsaki, draudzin, kas tad ir noticis?

— Noticis… Kas ir noticis?Tu man prasi, kas ir noticis? Ak, draugs,velns mani ieveda kardinasana!

— Ko tu ar to gribi teikt?— Kad es sorit ieraudziju visu savu

zeltu, man likas, ka tas ir sapnis.— Ka sapnis?— Viss galds bija pilns ar

zeltu, apklats no vienas vietas. Un, luk,kad es to visu redzeju, veselu bagatibu,tukstos dukatu, ak, draugs, kad es redzeju,ka ikviena moneta zveroja saule, maniparnema trakums, es nevareju nociestiesun, panemis treso dalu zelta, devos spelet.

— Un pazaudeji?— Lidz pedejam kreiceram.— Nu, ko tad tu gribi, ta tacu

nav liela nelaime. Tev jau vel paliekdivas tresdalas.

— Labi gan, divas tresdalas!Es atgriezos majas pec otras tresdalasun…

— Un pazaudeji tapat ka pirmo?— Vel drizak, draudzin, vel drizak.— Un tad tu atgriezies pec pedejas

tresdalas?— Es neatgriezos, es lidoju: es

panemu atlikusos pieci simti dalderus unliku tos uz sarkano.

— Un tad, — piebilda Hofmanis,— atklajas melna, vai ne ta?

— Ja, milais draugs, melna,briesmiga melna, bez kadas vilcinasanas,it ka atkladamies vina neizpostitu manaspedejas ceribas. Atklajas, katad kaatklajas!

— Un tu nozelo savus tukstosdukatus tikai ta celojuma del?

— Tikai tadel. O, kaut es butuatlicinajis vienigi tik daudz, ar ko tikt lidzParizei, kadus piecsimt dalderus.

— Un tu samierinatos ar atlikumazaudejumu?

— Bet uz vietas.— Nu, labi, lai tas tev, mans

milais Cakarij, nebutu par kavekli, —teica Hofmanis, pievezdams to piekumodes, — luk, tev pieci simti dalderu,brauc!

— Ka brauc? — iesaucas Verners.— Un tu?

— O, es vairs nebrauksu.— Ka! Tu vairs nebrauksi?— Ne, vismaz tagad ne.— Bet kapec? Kads tam

iemesls? Kas tev nelauj braukt? Kas tevitur se Manheima?

Hofmanis zigli aizvilka draugu pieloga. Laudis saka atstat baznicu, dievvardibija beigusies.

— Luk, skaties, luk, — vinsteica Verneram, noradidams uz kadu arpirkstu.

Un tiesam, — baznicas ieejaparadijas nepazistama meitene, lenam takapa leja pa kapnem, turedama lugsanasgramatu piespiestu pie krutim, galvunoliekusi, kautra un sapnaina — ka GetesGrietina.

— Vai tu redzi? — cukstejaHofmanis. — Vai redzi?

— Protams, ka redzu.— Nu, ko tu teiksi?— Es teiksu, ka nav pasaule

tadas sievietes, kas to butu verta, ka vinasdel varetu upuret celojumu uz Parizi. Kautari ta butu Antonija, Manheimas teatrajauna kapelmeistara, veca Gotliba Murameita.

— Tatad tu vinu pazisti?— Pazistu.— Un tu pazisti ari vinas tevu?— Vins bija Frankfurtes teatra

kapelmeistars.— Vai tu varetu dot man pie vina

ieteiksanas vestuli?— Vislabako.— Tad sedies se, Cakarij, un raksti!Cakarijs apsedas pie galda un

rakstija, ka, aizbraukdams uz Franciju,vins ieteicot savu jauno draugu TeodoruHofmani savam vecajam draugamGotlibam Muram.

Hofmanis tikai deva Cakarijam laikuuzrakstit vestuli; tiklidz ta bija parakstita,vins to pakera, apkampa draugu un metaslauka no istabas.

— Viss velti, — pedejo reizi

nosauca tam pakal Cakarijs Verners, — turedzesi, ka nekada sieviete, lai cik skaistavina ari nebutu, nepiespiedis tevi aizmirstParizi.

Hofmanis gan vel dzirdeja draugavardus, bet neuzskatija pat par vajadziguapgriezties, lai tam kaut ar majienuparaditu, vai vins tam piekrit, vai ne.

Kas attiecas uz Cakariju, tad tasmierigi iebaza kesa savus piecus simtusdalderu un, lai vairs neiekristu spelu velnakardinasana, skreja uz dilizansu kantoritikpat atri, cik steidzigi Hofmanis devas uzveca kapelmeistara maju.

Tiesi tani bridi, kas Cakarijs Vernersiekapa Strasburas dilizansa, Hofmanisklauveja pie maestro Gotliba Muradurvim.

IV MAESTRO GOTLIBSMURS

Hofmanim durvis atvera patskapelmeistars.

Kaut gan Hofmanis nekad vel nebijaredzejis maestro Gotlibu, vins tomer totudal pazina.

Sis cilveks, lai cik grotesks vinsizskatijas, nevareja but nekas cits kaartists un turklat vel liels artists.

Tas bija no piecdesmit pieciem lidzsesdesmit gadiem vecs, maza augumavecuks ar liku kaju, kas atgadinaja vilki.Un tomer vins nemaz tik loti nekliboja.Iedams, vai, pareizak sakot, palekdamies

— si lekasana liela mera atgadinajacielavinas kustibas — palekdamies unsteigdams pa prieksu visiem tiem, ko tasielaida, vins pa reizei apstajas un uz savaslikas kajas apsviedas rinki, kas izskatijasta, it ka vins gribetu ieurbt zeme svarpstu.Tad kapelmeistars turpinaja celu.

Vinam sekodams, Hofmanis to labinoveroja un uztvera sava atmina vienu notiem briniskigajiem, fantastiskajiemportretiem, kadus tas mums savos darbosir saglabajis vai veselu galeriju.

Sirmgalvim bija gudra un smalkaentuziasta seja, kas klata ar pergamentamlidzigu adu, kura bija izraibinata kakoralliem aprakstita nosu lapa. Sinisavadaja seja mirdzeja divas dzivas acis,kuru asais skats tudal bija pamanams, jovairak tapec, ka brilles, kuras vecais

valkaja un no kuramneskiras, bija vai nu atbiditas uz

pieres, vai nolaistas uz pasa degungala.Tikai tad, kad vins, galvu pacelis uniztalem skatidamies, speleja vijoli, taslietoja so optisko daiktu, kas likas vinambija vairak luksusa neka nepieciesamibaslieta.

Vina kailo galvu pastavigi sedzamelna cepurite, kas bija kluvusi par. vinapersonas neatnemamu sastavdalu. Vai tabija diena, vai nakts, maestro Gotlibaapmekletaji vinu vienmer redzeja ar socepuriti galva. Tikai izejot, vins toapsedza ar nelielu paruku „a Ja Jean-Jaqyes", ta ka vina palika pieplakusi starpgalvaskausu un paruku. Pats par sevisaprotams, ka maestro Gotlibs nekadneinteresejas, ko saka laudis par vina isto

matu cekulu, kas paradijas zem vinaliekajiem matiem, kad tie, budami tuvakasattiecibas ar cepuri neka ar galvu, touzticigi pavadija vinas gaisa celojumos ikreizes, kad maestro Gotlibs kadusveicinaja.

Hofmanis palukojas visapkart, betnevienu neredzeja un sekoja maestroGotlibam turp, kur tas vinu veda.

Maestro apstajas liela kabineta, kasbija pieblivets ar partituru gredam un nosulapam; uz kada galda atradas desmit lidzdivpadsmit vairak vai mazak izrotataskastes, visas veidotas pec tas formas, kuraneviens muzikis nekad gan nekludisies,proti, pec vijolu futralu formas.

Pasreiz maestro Gotlibs kartoja notisManheimas teatrim. Uz ta skatuves vinsgribeja meginat iestudet italu operu —

Cimarosas „Matrimonio segreto".Ka Arlekina koka zobens tam aiz

jostas vai, pareizak sakot, no aizpogatasbiksu kesas regojas vijoles locins, aizauss bija lepni aizsprausta zoss spalva,bet vina pirksti bija notraipiti ar tinti.

Ar siem pirkstiem vins sanemavestuli, kuru pasniedza Hofmanis; uzmetisskatienu adresei, kapelmeistars tudalpazina rokrakstu un teica:

— A, Cakarijs Verners, dzejnieks,ists dzejnieks, bet spelmanis.

Tad, it ka si ipasiba kaut cik atsvertuvina trukumus, piebilda:

— Spelmanis, spelmanis gan, bettomer dzejnieks.

Atveris vestuli, vins iejautajas:— Aizbraucis? Vai ne ta —

aizbraucis?

— Cienitais kungs, pasreiz vinsdodas cela.

— Lai Dievs vinam palidz, —piebilda Gotlibs un pacela acis uzdebesim, it ka nododams savu drauguDieva zina. — Tas ir pratigi darits.Celojumi noslipe jaunatni, un, ja es nebutucelojis, es nepazitu manu nemirstigoPaesiello un dieviskigo Cimarosu.

— Bet, maestro Gotlib, —ierunajas Hofmanis, — jus tomer pazituvinu darbus.

— Ja, vinu darbus katra zina, betko gan nozime pazit darbus, nepazistotpasu autoru? Tas butu tikpat, ka pazitdveseli bez kermena; darbs — tas irfantoms, tas ir paradiba, darbs ir tas, kaspaliek pari pec musu naves. Bet kermenis,redzat, ir tas, kas reiz dzivojis, un nekad

jus neizpratisit kada cilveka darbus, janebusit pazinusi pasu cilveku.

Hofmanis pamaja ar galvu.— Ta ir taisniba, — vins teica, —

es tikai tad pilnigi noverteju Mocartu, kadbiju vinu redzejis.

— Ja, ja, — piebilda Gotlibs, —Mocarts ir labs, bet kapec vins ir labs?Tapec, ka ir apcelojis Italiju. Vacumuzika, jaunais draugs, ir nemirstigucilveku muzika, bet, ieverojiet labi, italumuzika ir dievu muzika.

— Tomer, — iebilda Hofmanissmaididams,— tacu ne Italija Mocartsuzrakstija „Figaro kazas" un „DonuZuanu", jo vienu vins uzrakstija Vineskeizaram un otru Praga kadam italuteatrim.

— Tas ir taisniba, jaunais cilvek,

tas ir taisniba, un man patik redzet jusos tonacionalo garu, kas jums liek aizstavetMocartu. Ja, protams, ja laga puisis butuvel drusku ilgak dzivojis un ja butu velvienu vai divas reizes pacelojis pa Italiju,tas butu varejis klut liels makslinieks, lotiliels. Bet kadu vielu vins ir apstradajissini „Dona Zuana", kuru jus man minejat,un „Figaro kazas", par kuram jus runajat?— italu libreto un italu tekstus, Romas,Bolonjas un Neapoles saules apmirdzetus.Ticiet man, jaunais cilvek, lai so saulipienacigi novertetu, to vajag redzet, tovajag just. Nemsim, piemeram, mani pasu.Nu jau bus cetri gadi, kops esmu bijisItalija un visus sos cetrus gadus es drebuaukstuma del, iznemot tos brizus, kaddomaju par Italiju. Jau sis domas vienmani sasilda. Kad es domaju par Italiju,

man nav vairs vajadzigs ne metelis, nedrebes, pat so cepuriti tad man vairsnevajag. Atminas mani atdzivina. O, siBolonjas muzika! Si Neapoles saule! O…

Un sirmgalvi uz vienu mirkliparnema svetlaimes sajuta; likas — vissvina stavs nodrebeja bezgaliga liksme, itka dienvidsaules plusma, izlidama par tagalvu, stravotu no vina kailas pieres uzpleciem un no pleciem par visu kermeni.

Hofmanis netrauceja vina ekstaze,bet izmantoja so izdevibu, lai pamestuskatienu visapkart, arvien vel ceredamsieraudzit Antoniju.

Bet durvis bija aizdaritas un nekuraiz tam nedzirdeja ne mazaka troksnisa,kas noraditu uz kadas dzivas butesklatbutni.

Vinam no jauna vajadzeja pieversties

maestro Gotlibam, kura ekstaze pamazamjau saka pariet un kurs beidzotatsvabinajas no tas, vieglinodrebinadamies.

— Brrr! nu ko jus teiksit, jaunaiscilvek?

Hofmanis nodrebeja.— Teiksu, ka es esmu muzikis

un ka esmu ieradies pec mana draugaCakarija Vernera ieteikuma, jo vins mandaudz stastija par jusu labvelibu pretjaunatni.

— A, jus esat muzikis!Gotlibs saslejas, pacela galvu un, to

atpakal atmetis, caur brillem, kasacumirkli bija noslidejusas uz vinadegungalu, veroja Hofmani.

— Ja, ja, — vins piebilda, —muzika galva, muzika piere, muzika

skatiens, bet kas jus esat — komponistsvai instrumentalists?

— Abi kopa, maestro Gotlib.— Abi kopa, — noteica

maestro, — abi kopa. Vini visu var, ak,sie jaunie laudis! Vajag visu viena cilvekamuzu, divu, triju cilveku muzu, lai klutuviens vai otrs! Bet vini ir — abi kopa.

Vins pacela rokas pret debesim unapsviedas rinki uz savas klibas kajas, kasizskatijas ta, it ka vins gribetu ieurbtiesparketa.

Tad, pabeidzis so pirueti, vinsapstajas Hofmana prieksa.

— Nu, palukosim, jaunaisaugstprati, ko jus esat radijiskompozicija?

— Gan sonates, gan koralus, gankvintetus.

— Nu, protams, sonates pecSebastiana Baha, koralus pec Pergolesi unkvintetes pec Franca Jozefa Haidnaparaugiem. Ak, jauniba, jauniba!

Tad ar dzilu lidzjutibu turpinaja.— Un ka instrumentalists kadu

instrumentu jus spelejat?— Pa druskai visus, sakot ar

stabuli un beidzot ar klavesinu; sakot arvioJ d'amur un beidzot ar teorbi, bet mansvisvairak iemilotais instruments ir vijole.

— Vai patiesi! — zobgaligiiesaucas maestro Gotlibs. — Vai patiesijus esat paradijis so godu vijolei! Godavards, vina, si nabaga vijole, var butlaimiga. Bet nelaimigais! — iesaucasvins, traukdamies pie Hofmana unpalekdamies uz vienas kajas, laipaatrinatu solus, — vai jus zinat, kas ir

vijole? Vijole! — un maestro Gotlibsnobalanseja savu kermeni uz tas kajas, parkuru jau runajam, bet otra palika gaisakarajoties, ka dzervei, — vijole! — tatacu ir visgrutakais instruments. Kadsatans jau visu bija izgudrojis, tad vinscilvekam par lastu vel izgudroja vijoli unar vijoli tas ir pazudinajis vairak dveseluneka ar visiem septiniem naves grekiemkopa.

Vienigi Tartini ir nemirstigs; Tartini,mans maestro, mans varonis, dieviskigaisTartini! Vienigi tikai vins vijolu spele irsasniedzis visaugstako pilnibu, bet aritikai vins zina, ko tam ir maksajis sinipasaule un

vinpasaule tas, ka vins veselu nakti irspelejis velna vijoli un paturejis sev vinalocinu.

Vijole, ak vijole! Vai jus zinat,nelaimigais profan, ka sis instruments zemsavas vienkarsas, gandriz vai nabadzigasarienes slepj tik daudz neizsmelamuharmonijas bagatibu, cik vien cilvekam iriespejams dzert no dieviskiga kausa. Vaijus esat studejis so koku, sis stigas, solocinu, sos sarus, ipasi sarus? Vai jus arsaviem pirkstiem domajat savaldit unapvienot to visbriniskigako, kas nu jaudivus gadu simtenus spite vismacitakopuliniem; instrumentu, kas vinu pirkstoszelojas, raud, sudzas, bet kas ir dziedajisvienigi zem mana nemirstiga skolotajaTartini pirkstu pieskariena.

Kad jus pirmo reizi nemat vijoliroka, vai jus, jaunais cilvek, aripadomajat, ko jus darat? Bet jus neesatpirmais, — piebilda maestro Gotlibs,

dzili nopuzdamies, — un nebusit aripedejais, ko vijole ir pazudinajusi. Vijole— muziga kardinataja! Tapat ka jus, vinireiz ticeja savam aicinajumam un irbeigusi savu muzu ka cigataji; tagad nu jusari gribat palielinat so nelaimigo puli,kurs ir tik liels, tik nederigs sabiedribai unkura cits citu neieredz ne acu gala.

Tad peksni bez kada ievada pakerisvijoli un locinu, ka paukosanas skolotajspaker rapieri, vins tos pasniedzaHofmanim.

— Nu, labi, — tas piebilda arnicigu skatienu, — nospelejiet man kautko, tad es jums pateiksu, kur jus esat, un javel bus laika atkapties no bezdibena, tades jus izglabsu, ka jau izglabu nabagaCakariju Verneru. Vins ari speleja vijoli,vins to speleja ar niknumu, ar traku

niknumu, ceredams sagaidit brinumu, betes tam atdariju acis. Tad vins sasita vijoligabalos un iekurinaja ar tiem krasni. Pectam es iespiedu vinam rokas basu un tavinu nomierinaja. Uz sa instrumenta vinagarajiem, kaulainajiem pirkstiem bijapietiekami daudz telpas. No sakuma vinstos trenca ar desmit judzu atrumu stunda,bet tagad, tagad vins spele basupietiekami labi, lai nospeletu savamtevocim svetku apsveikumu, kurpreti arsavu vijoles speli vins tadu butu varejisnospelet vienigi pasam velnam.

Nu, tad saksim, jaunais cilvek,saksim, luk, vijole, paradiet man, ko jusvarat!

Hofmanis panema vijoli un toapskatija.

— Ja, ja, — ierunajas maestro

Gotlibs, — jus to petat tapat, ka gardedispirms dzersanas paosta vinu. Aizkarietstigu, tikai vienu stigu, un ja auss jumsnepasaka ta vardu, kas vijoli ir buvejis,jus neesat cienigs to aizskart.

Hofmanis aizkara stigu, kas izdevailgu, drebosu skanu.

— Liekas Antonio Stradivari?— Nav slikti teikts, bet no kura vina

dzives posma? Palukosim mazliet; no1698. lidz 1728.gadam vins ir uzbuvejisdaudz vijolu.

— Ah, sini zina, — teica Hofmanis,— man jaatzistas mana nemakuliba, manpat skiet, ka ir neiespejami…

— Neiespejami! zaimotaj!neiespejami! nelaimigais, tas ir tikpat, kajus man teiktu, ka nevar noteikt vinavecumu pec garsas.

Nu tad klausieties: tikpatneapsaubami, ka sodien ir 1793.gada10.maijs, si vijole ir buveta celojumalaika, kad nemirstigais Antonio 1705.gadadevas no Kremonas uz Mantuju, kur tasatstaja darbnicu savam pirmajamaudzeknim. Un ta, luk, es priecajos jumsaizradit, ka tas instruments ir tikai tresasskiras Stradivari, bet tikai baidos, ka aritas vel bus daudz par labu tadam skolenamka jus. Nu, tad saciet reiz!

Hofmanis pielika vijoli pie pleca un,kaut gan sirds tam stipri puksteja, iesakaspelet variacijas no „Dona Zuana" — „Laci darem Ja mano"

Maestro Gotlibs staveja vina prieksavienlaikus ar galvu un savas likas kajaspirkstgalu sizdams takti. Jo ilgakHofmanis speleja, jo vairak tas

iejusmojas, vina acis mirdzeja, augszobiiekodas apakslupa, kurai aba pusesparadijas paris zobu, kas parasti bijapaslepti, bet tagad izlida ka kuila ilkni.Beidzot pie kada allegro, ko Hofmanisnospeleja ar ieveribas cienigu sparu,maestro Gotlibs pamaja vinam ar galvu,kas jau izskatijas pec atzinibas.

Hofmanis nobeidza ar spalguflazeleto, kas vinam skita seviski spoza,bet kas nepavisam neapmierinaja vecomuziki, kurs briesmigi saviebas.

Tomer pamazam vins viss atplaukaun, uzsizdams jaunajam cilvekam uz pleca,teica:

— Nu, luk, nu, luk, tas nav nemaztik slikti, ka es domaju; kad jus busitaizmirsis visu, ko esat macijies, kad jusnetaisisit vairs sos kliedzosos flazeletus

un lekajosos vilcienus, no jums kaut kasvarbut vel iznaks.

Si uzslava no tik gruti apmierinamacilveka, kads bija vecais muzikis,Hofmani lieliski iepriecinaja, jo kaut ganvins bija nogrimis skanu okeana, tas nebridi neaizmirsa, ka maestro Gotlibs bijadailas Antonijas tevs.

Tapec, piekerdamies vardiem, kasbija parvelusies par veca muzika lupam,vins iejautajas:

— Bet kurs gan apnemtos no maniskaut ko iztaisit? Vai varbut jus, maestroGotlib?

— Kapec gan ne, jaunais cilvek,kapec ne, ja vien jus gribat paklausitvecajam Muram.

— Es jums paklausisu, maestro, kavien jus gribesit.

— Oh, — skumji nomurminajasirmgalvis, jo vina skatiens aizklidapagatne, vina atmina uzkapa pa gadutrepem atpakal, — es esmu pazinis daudzvirtuozu; es esmu pazinis Korelli,taisniba: pec nostastiem, tas ir vins, kursnosprauda virzienu un izlauza celu. Vajagspelet pec Tartini parauga vai ari nospeles pavisam atsacities. Vins pirmais iruzminejis, ka vijole ir vai nu pati dieviba,vai vismaz templis, no kura si dieviba varparadities.

Pec vina nak Pugnani, pienemamsvijolnieks, intelligents, bet maigs, parakmaigs; seviski dazos appoggiamcnti. TadGerminiani, neapsaubami specigs, betspecigs ar savam divainibam, bezparejam. Es braucu uz Parizi tikai tadel,lai redzetu operu: tas, milais draugs, bija

maniaks, somnambulikis, cilveks, kurszestikuleja un sapnoja, biezi dzirdedamstempo rubato, so liktenigo tempo rubato,kas ir nonavejis vairak instrumentalistuneka bakas, dzeltenais drudzis un meriskopa.

Tad es vinam speleju savas sonatesar mana skolotaja, nemirstiga Tartinipanemieniem un vins atzina savu kludu.Par nelaimi skolnieks bija lidz kaklamiestidzis sava metode. Nabaga berns,vinam bija septindesmit viens gads!Cetrdesmit gadu agrak es vel butu varejisvinu glabt, tapat ka Dziardini.

So pedejo es sastapu vel laika, bet,diemzel, vins bija nelabojams: pats velnsbija apsedis ta kreiso roku — ta skreja,skreja tada stiepiena, ka vina laba roka tainevareja sekot. Tie bija tadi pustraki

lecieni un flazeleto, ka klausoties kadsholandietis saslima ar Sv.Vita krampjiem.Kadudien Zomelli klatbutne vins tasagandeja kadu lielisku gabalu.

Laga Zomelli, kas bija viskrietnakaiscilveks pasaule, vinam iecirta tik speciguplauku, ka Dziardini vaigs bija sapampisveselu menesi, bet Zomelli staigaja trisnedelas ar izmezgitu delnu. Tapat ari Lulli— traks, nu taisni traks, ists virvesdejotajs, bistamu triku meistars,ekvilibrists bez balansa, kuram locinavieta butu vajadzejis dot roka balansaspieki. Ai, ai, ai! — sapigi izsaucassirmgalvis, — ar dzilu nozelu man jasaka— lidz ar mani un Nardini beigsiesvijolspeles maksla, ta maksla, ar kurumusu visu meistars Orfejs pievilkadzivniekus, parvietoja akmenus un cela

pilsetas.Turpreti mes nevis celam, ka to

darija dieviskiga vijole, bet sagraujam —ka noladetas trompetes. Ja franci kadreiziebruktu Vacija, tad, lai sagrautuFilipsburgas murus, kurus tie tik daudzreizu ir veltigi aplenkusi, viniemvajadzetu tikai sarikot cetru manpazistamu vijolnieku koncertu pie pilsetasvartiem.

Vecais atvilka elpu un mazlietlaipnaka toni piebilda:

— Gs zinu, mums vel ir Vioti, viensno maniem skolniekiem, jauneklis arbagatam gara davanam, bet nepacietigs unnedisciplinets trakulis. Kas attiecas uzCarnovicki — tas ir mulkis un nejega unpirmais, ko es esmu pieteicis manaivecajai Lisbetei, ir sekojosais: tiklidz

vina kadreiz dzirdetu pie manam durvimminam so vardu, tudal ar steigu aizcirstdurvis.

Lisbete pie manis ir jau trisdesmitgadu, bet to es jums saku, jaunais cilvek,es vinu padzitu uz vietas, ja ta ielaistumana dzivokli Carnovicki, so sarmatu, soslavenibu, kas uzdrosinajies necienigiizteikties par visu meistaru meistaru, parnemirstigo Tartini. Oh tam, kurs manatnestu Carnovicka galvu, es apsolu savupadomu, savu gudribu, visu, ko vien vinsveletos. Bet kas attiecas uz jums, manuzen, — turpinaja sirmgalvis,pieversdamies Hofmanim, — ir tiesa, jusneesat diezcik stiprs, bet mani audzekni —Rode un Kreicers — nebija stipraki parjums, un ar to, ka jus esat uzmeklejismaestro Gotlibu, ka esat griezies pie

maestro Gotliba ar sa traka CakarijaVernera ieteikumu, kurs mani pazist unprot novertet, es saku, ar to jus esatpieradijis, ka jusu krutis pukst maksliniekasirds.

Tapec, luk, jaunais cilvek, tas navAntonio Stradivari, ko es gribu uzticetjusu rokam, tas nav par Gramulo, sisvecais meistars, ko nemirstigais Tartiniverteja tik augstu, ka vins nekad neka citanespeleja, ka tikai vina buvetas vijoles;ne, tas ir Antonio Amati, tas ir vectevs, tasir sencis, tas ir ciltstevs visam vijolem,kas vien jebkad ir buvetas, tas irinstruments, ko es dosu pura lidzi manaimeitai Antonijai, un uz ta es tevi gribudzirdet. Luk, skaties, tas ir Odiseja loks,un kas to spej valdit, ir Penelopes rokascienigs.

Pie siem vardiem sirmgalvis atverakadu ar zeltu bagatigi rotatu karbu uniznema no tas vijoli, kada gan laikamnekur vel nebija redzeta un kadu varbutvienigi Hofmanis atcerejas redzejisspelejam vina vectetinu un vecmaminuermigajos koncertos.

Tad noliecies par so cienijamoinstrumentu, vecais to pasniedzaHofmanim.

— Nemiet, — vins teica, — unpapulaties but kaut cik sa instrumentacienigs!

Hofmanis palocijas, godcienigipanema instrumentu un saka spelet kaduvecu Sebastiana Baha etidi.

— Bahs, Bahs, — nomurminajaGotlibs, — kaut cik vel noder ergelem,bet uz vijoles maz ko no vina dzirdes. Nu,

nav svarigi!Pie pirmas skanas, ko Hofmanis

izvilinaja no sa instrumenta, vinsnodrebeja, jo, pats budams ieverojamsmuzikis, tas saprata, kada harmonijubagatiba ir ielikta vina rokas.

Ar locinu, kura izliekums bija tikliels, ka tas drizak bija saucams par loku,speletajam bija iespejams viena laikaparsniegt visas cetras stigas, no kurampedeja izdeva tik briniskigi melodiskutoni, ka Hofmanis nekad nespetu ticet, katik jauka skana var rasties no cilvekarokas pieskariena.

Sirmgalvis, galvu atpakal atmetis, armirdzosam acim visu laiku staveja vinaprieksa un to uzmudinaja:

— Nav slikti, jaunais cilve, navslikti; labo roku! kreisa roka ir tikai

kustiba, laba roka ir dvesele. Dodietdveseli! dveseli! dveseli!

Hofmanis juta, ka vecajam viram irtaisniba. Vins saprata, ka Gotlibs jau piepirma meginajuma tam bija teicis, kavajag aizmirst visu, ko lidz sim ir macijiesun ar tikko jausamu, bet noteiktukapinajumu vins pargaja no pianissimo uzfortissimo, no glasta uz draudiem, nozibens uzliesmojuma uz perkonagravieniem. Vins aizmirsas skanu plusma,ko tas pacela par sevi ka makoni, un tadJava tam nolit neskaitamas calojosaskaskades, kas izskida lasojosas perles unvalgos puteklos. Vins atradas jaunapardzivojuma iespaida, kas jau lidzinajasekstazei, kad peksni ta kreisa rokanoslideja par stigam, locins labaja rokasastinga, vijole noslideja no krutim, vina

acis iekvelojas un stivi raudzijas uzprieksu.

. Durvis atveras un spoguli, kuraprieksa Hofmanis speleja, vins ieraudzijaparadamies dailo Antoniju, kas bijalidziga gaisigai enai, kuru izsaukusidebeskiga muzika. Vinas krutis smagicilajas, lupas bija pusvirus un acis valgimirdzeja.

Hofmanim izlauzas prieka kliedziens,un maestro Gotlibs tik tikko paguvasatvert cienijamo Antonio Amati vijoli,kas izslideja no jauna vijolnieka rokam.

V ANTONIJA

Tani bridi, kad Hofmanis ieraudzijaAntoniju atveram durvis un parkapjamslieksni, ta vinam likas vel tukstosreizskaistaka neka toreiz, kad vins jaunavuredzeja nokapjam pa baznicas kapnem.Tas bija tapec, ka spogulis, kura iegulajaunavas attels, atradas no Hofmana tikaidazu solu attaluma, un vins ar vienu acuuzmetienu pilniba uztvera vinas skaistumu,kas pa gabalu bija pagaisis.

Antonijai bija nepilni septinpadsmitgadi; auguma vina bija drusku lielaka parvideju; tik slaida un tomer ne kalsna, tikvijiga un tomer bez trausluma, ka visi sie

salidzinajumi ar stiebra gala ligojososliliju, ar veja supojosos palmu bijanepietiekami, lai dotu kadu prieksstatu parso morbidezza italienne — vienigaisvards, kas kaut cik izteica to saldkaislotieksmi, kura pamodas, skatot so dailumu.

Vinas mate, tapat ka Julija, bijabijusi viena no skaistakajam Veronasmeitenem, un sis skaistums bija atplaucisAntonija, ne stabilizets, bet sajukts, untiesi tas padarija meiteni pievilcigu, jovina sacentas divu rasu dailums.

Lidz ar ziemelnieces adas maigumuvina bija mantojusi to tumso adas krasu,kas raksturiga dienvidniecem; tapat arivinas blondie mati, kas bija biezi un tomerviegli, plivoja veja ka mirdzoss tvaiks unapenoja vinas melni samtainas acis unuzacis. Bez tam vel briniskiga karta, it

ipasi vinas balsi, izpaudas divu valodumelodiskais sakausejums.

Ta, piemeram, kad vina runajavaciski, tad tas melodiskas valodasvijigums, kura, ka teica Dante, atskan si,loti mikstina germaniska akcenta asumu;un tapat ari otradi: kad vina izteicasmikstaja italu, Metastazio un Goldonivaloda, Sillera un Getes varenas valodasietekme vinas italu izteiksme kluvacietaka.

Tomer ne tik vien vinas fiziskajaveidola izpaudas sis sajaukums, aripsihiski Antonija bija rets un lielisks tips,kura bija sakusis viss tas, ko var raditdivas preteskibu pilnas poezijas —Italijas saule un Vaczemes migla. Varejateikt, ka vina vienlaikus bija muza un nara,baladiska Loreleja un „Dieviskas

komedijas" Beatrice.Antonija, pati budama apdavinata

maksliniece, bija lielas maksliniecesmeita. Vinas mate, kas bija saaugusi aritalu muziku, kadudien sastapas aci pretaci ar vacu muziku. Nejausi vinai bijanakusi roka Gluka „Alcestes" partitura unvina bija pierunajusi savu viru, maestroGodibu, pagadat tai sis poemas italutulkojumu.

Kad poema bija partulkota italuvaloda, vina ar to debiteja Vine, betbriniskiga dziedataja bija parvertejusisavus spekus, vai, pareizak sakot, vinasiejutai nebija robezu. Tresaja operasizrade, kurai bija vislielakie panakumi,dziedot slaveno Alcestes ariju: „Justumsas naves enas, Stiksa dievibas, Esjusu prieksa pislos nenolieksu vaigu, No

jusu rokam krietnu viru izrauju, Ta vietaatstadama sievu celi maigu."

un, sasniedzot re, ko vina devapilnigi atklatu, ta peksni nobala, sagrilojasun pagiba: vinas krutis bija trucis kadsasinsvads. Ziedojums pazemes dievibampiepildijas burtiski: Antonijas mate bijamirusi.

Nabaga maestro Gotlibs dirigejaorkestri, no savas pults vins redzeja, kasagrilojas, nobala un salima ta, kuru vinsmileja vairak par visu pasaule.

Vel vairak — vins dzirdeja, ka vinaskrutis partruka vina pasa dzivibas stiga unvins izgruda briesmigu kliedzienu, kassapluda kopa ar mirstosas maksliniecespedejo noputu.

Varbut tapec maestro Gotliba krutiskveloja, tads naids pret vacu meistariem,

jo tas bija meistars Gluks, kurs netisi bijanogalinajis vina Terezi, un tapec vinsnoveleja maestro Glukam lidzigu liktenipar tam bezgaligajam sapem, kuras vinsbija parcietis un kuras aprima tikai tad,kad vins saka parnest uz pieaugosoAntoniju visu to milu, ko bija jutis pretvinas mati.

Tagad, kad vinai bija jauseptinpadsmit gadu, Antonija piepildijavisu sirmgalvja dzivi: ta bija vina elpa,vina dziviba. Nekad vinam nebija ienakusiprata doma, ka Antonija varetu nomirt, unja ari butu ienakusi, vins par to daudzneuztrauktos, jo tapat ari vins nespejaiedomaties, ka varetu Antoniju pardzivot.

Luk, tapec vina sajutu intensitate,kaut gan ta bija gluzi citas dabas, un veltirakas ka Hofmanim, nebija mazaka, kad

tas ieraudzija Antoniju paradamies uzsavu durvju slieksna.

Jauna meitene leni tuvojas; acis taimirdzeja asaras un, pasperusi paris solusuz Hofmana pusi, vina sniedza tam roku unteica:

— Sveiks, brali!No ta briza, kops ieradas vina meita,

maestro Gotlibs bija kluvis mems unkluss: vina dvesele, ka vienmer, bijaatstajusi savu kermeni un tagad, lidodamaap Antoniju, dziedaja vinai ausis visas tasmilas un svetlaimes melodijas, ko dziedteva dvesele, redzot savu sirsnigi milotomeitu.

Savu dargo Antonio Amati vijolivins bija nolicis uz galda un, sanemis abasrokas, it ka stavetu Svetas Jaunavasprieksa, vins raudzijas uz tuvojosos

meiteni. Kas attiecas uz Hofmani, tadjateic, ka vins nezinaja, vai sapnoja vaibija nomoda; vai vins bija debesis vaizemes virsu; vai ta, kas vinam tuvojas,bija sieviete vai debesu paradiba.

— Jus, mana masa! — vinsapspiesta balsi iesaucas.

— Ja, — atbildeja Antonija, — neasinis nosaka radniecibu, bet dvesele.Smarza padara visas pukes par masam unmaksla visus maksliniekus — par braliem.Ir tiesa, es jus nekad vel neesmu redzejusi,un tomer es jus pazistu: jusu locins manstastija par jusu dzives gajumu. Mansnabaga draugs, vai jus esat dzejnieks,mazliet nepratigs dzejnieks. Ak vai! — sisneprats ir ta kvelojosa dzirksts, kuruDievs iemet musu galva vai musu krutis unkura sadedzina musu smadzenes vai

iztukso musu sirdi.Tad, pagriezusies pret maestro

Gotlibu, vina teica:— Esat sveicinati, bet kapec jus

vel neesat apskavusi savu Antoniju? A,luk, es saprotu — „Matrimonio segreto,"„Stabat mater", Cimarosa, Pergolese,Porpora! Kas gan ir Antonija lidzas siemlielajiem genijiem? — nabaga berns, kasjus mil, bet kuru jus vinu del esataizmirsis.

— Es tevi aizmirsis! — iesaucasGotlibs. — Vecais Murs lai aizmirstuAntoniju! Tevs savu meitu! Ka? So diezuun bemolu, so nekam nederigo nosu, somelnbalto rinkisu un kasisu del! Nu, labi!Skaties, ka es tevi esmu aizmirsis!

Un ar apbrinojamu veiklibuapsviedies rinki uz savas likas kajas,

vecais ar abam rokam un kajas sperieniemsvieda pa gaisu „Matrimonio segreto"partituras norakstus, kas jau bija pilnigisakartoti izsniegsanai orkestran- tiem.

— Tet, milo tet! — iekliedzasAntonija.

— Uguni, uguni! — iesaucasmaestro Gotlibs, — uguni, lai es visu sovaru sadedzinat! Uguni, lai sadegPergolese! Uguni, lai sadeg Cimarosa!Uguni, lai sadeg Paesiello! Uguni, laisadeg visi mani Stradivari un Gramulo!Uguni, lai sadeg mans Antonio Amati!Mana meita, mana Antonija, vai vinanupat neteica, ka es stigas, koku un papirumilot vairak par savu miesu un asinim?Uguni! uguni! uguni!

Vecais plosijas ka negudrs un kaklibais velns, lekadams uz savas greizas

kajas, maja ar rokam ka vejdzirnavusparniem.

Antonija nolukojas sirmgalvjatrakosana ar apmierinatas godkares klusosmaidu. Vina, kas lidz sim bija koketejusivienigi ar savu tevu, loti labi zinaja, kadavara tai bija par sirmgalvi un ka vina sirdsbija karalvalsts, kura meita bija absolutavaldniece.

Tapec vina ari nomierinaja sirmgalvitrakosanas bridi un, pievilkusi to sev klat,sirsnigi noskupstija uz pieres.

Vecais prieka iekliedzas, satvera torokas, pacela gaisa ka putninu un, tris vaicetras reizes apgriezies rinki, atsedas uzliela divana, kur saka to supot ta, ka matesupo savu bernu.

No sakuma Hofmanis ar izbailemskatijas uz maestro Gotlibu; redzedams, ka

tas izmeta pa gaisu notis un pacel uzrokam savu meitu, vins to bija noturejispar prata jukusu.

Bet Antonijas klusais smaidsnomierinaja un, uzmanigi salasidamsizkaisitas notis, vins tas atkal novietoja uzgalda un pultim, sad tad pamezdams acisuz ipato grupu, kur ari vecajam bija savapoezija.

Peksni kaut kas gaisigs, tiksmi maigspacelas telpa: ta bija vibracija, ta bijamelodija, tas bija vel kaut kas daudzcelaks.

Ta bija Antonija, kas savasmakslinieciskas fantazijas izpausmeuzsaka briniskigo Stradellas ariju „PietaSignorekas reiz izglabusi tas autoramdzivibu.

Tiklidz atskaneja sis neizsakami

dailas balss pirmas skanas, Hofmanispalika nekustigi stavot, bet Gotlibs maigipacela meitu no saviem celgaliem,noguldidams to uz kusetes, tad steigsussatvera savu Antonio Amati vijoli un,pieskanodams pavadijumu vardiem, sakaievit sava locina harmoniju Antonijasdziedasana, atbalstidams to, ka engelisatbalsta dveseli, kuru tas nes uz debesim.

Antonijai bija tik plass soprans, kadudebesu zelastiba jebkad ir pieskirusi netik vien mirstigai sievietei, bet patengelim. Tas aptvera piecarpus oktavas,un vina tikpat viegli nema piektas oktavaszemo basa do, ka augsejo kontrdo, so noti,kas skiet parasta tikai debesu koncertiem.Nekad vel Hofmanis nebija dzirdejis kautko tik samtaini maigu, ka pirmas cetras,bez pavadijuma nodziedatas taktis „Pieta

Signore di medoJente".Si sapju tirditas dveseles trauksanas

pie Dieva, si kaisla lugsanaVisuvarenajam apzeloties par vinas vaidumokam, no Antonijas lupam skaneja ar tikdieviskigu svetbijibu, kas jau lidzinajasbailem. Tapat ari pavadijums, uztverisstarp debesim un zemi lidojoso frazi, pecpabeigta la, ta sakot, nesa to savosskavienos klusi, klusi, ka atbalssatkartodams vinas zelabas — sispavadijuma, ari pats pilns sapju moku,tiesam bija sis vaidu balss cienigs. Tavairs nebija francu, vacu vai italu valoda,kada vins tai pieskanojas, betvisuniversalaka valoda — muzika.

— Apzelojies, ak, Kungs, apzelojiespar mani nelaimigo! Apzelojies, ak,Kungs! Un mana lugsana kad tava prieksa

stasies, lai tava bardziba tiek klusinata unlai uz mani raugas zeligi tavs skatiens.

Tomer, sekodams balsij unieklaudamies taja, pavadijums lava taipilnigu valu visa plasuma: tas bija glasts,bet nevis apskaviens; atbalsts, bet nekaveklis; un kad pie pirma sforcando,nemot re un abus fa, balss pieauga, it kagribetu pacelties debesis, likas, kapavadijums kautretos to apgrutinat ar savusis pasaules smagumu un, pilnigiatstadams to vina lidojumam, gandriz vaiapklusa, atbalstidams to tikai tad, kad pecparmerigas piepules balss gurdi atsligasevi, lidzigi celos nokritusai

Kanovas madonnai, kura viss —kermenis un dvesele — izteic visdzilakopadevibu un kura salimst saubu nezina, vaiDieva zelastiba bus tik liela, lai aizmirstu

mirstiga radijuma parkapumu.Un kad vina drebosa balsi turpinaja:„Lielais Dievs, lai tava bardziba

neiet ar mani tiesa un lai es netopu soditaar muzigas uguns mokam!"

Tad pavadijums uzdrosinajas paceltsavu dreboso balsi, kas, jauzdamamuzigas liesmas, ludza Raditaju izglabtvinu no tam. Tad pavadijums savukartludzas un elsoja, kopa ar balsipaceldamies lidz fa un tapat ari kopanolaizdamies lidz do, pavadidams to vinasnespeka un atbalstidams vinas bailu bijas.Un kad balss nespeka elsas apklusaAntonijas krutis, pavadijums vel turpinajaskanet, ka uz debesim aizlidojoso dveselivel pavada pakalpaliceju zelabu pilnaslugsanas.

Tad maestro Gotliba vijoles zelabam

saka piebiedroties negaidita, maiga untomer speciga, debesu muzikai lidzigaharmonija. Antonija piecelas pussedus,maestro Gotlibs pagriezas sanis un palikastavot ar locinu uz stigam. Hofmanis, nosakuma apreibis, sajusminats un aizgrabts,bija sapratis, ka sai dveseles trauksmeivajag dot kaut mazliet ceribas un ka vinasabruks, ja kads dieviskigas gaismas starstai neparadis celu uz debesim.

Vins bija meties pie ergelem, izpletisvisus desmit pirkstus par skanosajiemtaustiniem, un, ergeles, gari nopuzdamas,pievienojas Antonijas balss un maestroGotliba vijoles skanam.

Nu bija kaut kas briniskigs sis „PietaSignore" motiva atkartojums, kuru vairsnevajaja bailu bijas ka pirmo reizi, kadpavadija ceribu iedvesosa balss; un kad

Antonija, pilnigi palaudamies uz geniju unticedama savai lugsanai, ar visu savasbalss speku panema fa, vecajam maestroGotlibam izskreja tirpas pa kauliem.

Par Hofmana lupam izlauzaskliedziens un vins, aprakdams AntonioAmati vijoli zem harmoniju plusmas, kasdardeja no vina ergelem, turpinaja velAntonijas balsi, kad ta jau bija apklususiun ne vairs uz engelu, bet likas uz vetrassparniem aiznesa sis dveseles pedejonoputu pie visvarena un viszeliga Raditajakajam.

Tad uz bridi iestajas klusums; visitris saskatijas, un vinu rokas sasledzasbraliga skaviena, ka nule vinu dveselesbija vienojusi kopiga harmonija.

Un sakot no sa briza ne tikai Antonijasauca Hofmani par savu brali, bet ari

vecais Gotlibs Murs to sauca par savudelu.

vi ZVERESTS

Varbut lasitajs sev jautas vai,pareizak sakot, jautas mums, kapecmaestro Gotlibs, kad Antonijas mate bijamirusi no dziedasanas, bija atlavis savaimeitai, sai dveselei no vinas dveseles,paklauties tam pasam briesmam, kurasbija novedusas kapa vinas mati.-

Kad vecais pirmo reizi izdzirdaAntonijas dziedasanas meginajumus, vinsbija sacis triset ka apsu lapa, kurastuvuma dzied putnins. Bet Antonija patiesibija putnins, un vecais muzikis driz vienredzeja, ka dziedasana ir vinas dabigavaloda.

Pats Dievs, apveltidams vinu ar tikplasu balsi, kurai lidzigas, varbut, nebijavisa pasaule, ar to bija noradijis maestroGotlibam, ka sini zina tam nav kobaidities.

Un tiesam — kad sim dabas dotajamdziedasanas davanam pievienojas muzikasstudijas un kad vislielako solfedzogrutibas, ar kuram iepazistinaja jaunomeiteni, ta driz vien parvarejaapbrinojamo viegli, bez mazakassamesanas kakla, pat ne aci pamirkskinot,tad vins saprata sa instrumenta pilnibu un,ta ka Antonija, dziedadama visaugstakambalsim rakstitas arijas, palika vel talu zemta, ko vina speja, vins parliecinajas, kanedraud nekadas briesmas, ja vins laus sailakstigalai sekot vinas melodiskajamaicinajumam.

Bet maestro Gotlibs bija aizmirsis,ka muzikala stiga nav vieniga, kas skanjaunu meitenu sirdis, ka ir vel kada cita,vel trauslaka, vel skanaka, vel navigaka,proti — milas stiga.

Nabaga berna ta bija pamodusieslidz ar Hofmana locina skanam.Noliekusies par savu rokdarbublakusistaba, Antonija pacela galvu piepirmajam trisam, kas aizlidoja gaisa. Vinaklausijas; pamazam savada sajuta iezagastas dvesele un pa dzislam aizstravoja velnepazita salka. Tad vina, atspiedusies uzkresla, lenam piecelas, bet suveklis klusiizslideja no otras rokas pirkstiem. Mirklivina palika nekustigi stavot, tad leni sakavirzities uz durvim un, ka mes jauminejam, lidzigi sis zemes dzives enai kaskaista paradiba nostajas uz maestro

Gotliba Mura kabineta slieksna.Mes redzejam, ka muzikas liesmu

kvele sakauseja sis tris dveseles viena unka koncerta beigas Hofmanis sini majabija kluvis pasu cilveks.

Sini stunda vecais Gotlibs sedas piepusdienu galda. Vins uzaicinaja Hofmaniuz pusdienam, un tas pienema ielugumutikpat sirsnigi, ka uzaicinajums bijaizskanejis.

Tad uz bridi daila, dzejiska dziesmuskandinataja kluva par labu namamati.Antonija ieleja teju ka Klarisa Harlo,smereja sviestmaizes ka Sarlote un,beidzot, piesedas pie galda un eda kavienkarsa mirstiga.

Vaciesiem ir cita dzejas izpratneneka mums. Pec musu klirigas sabiedribasuzskatiem sieviete, kura ed un dzer, zaude

savu dzejisko oreolu. Jauna, daila damasezas pie galda tikai tadel, lai speletunamamates lomu: ja vinai prieksa stavglaze, tad vienigi, lai ieliktu tur savuscimdus, ja vina tos vispar ir novilkusi;skivis vinai nolikts tikai tadel, lai uz tamielasta beigas vina paniekotos ap kaduvinogu kekaru, pie kam tad gaisiga butne,lidzigi ziedos ejosai bitei, retumis atlaujassev pasukat dazas no gatavakajam ogam.

Pats par sevi saprotams, ka pecsadas uznemsanas maestro Gotliba maja,Hofmanis tur ieradas ari nakamajasdienas.

Kas attiecas uz maestro Gotlibu, tadvina sie Hofmana biezie apciemojumineradija nekadas bazas: Antonija bijaparak tira un nevainiga, parak uzticigasavam tevam, lai sirmgalvim rastos

aizdomas, ka vina meita var pielaut kadukludu. Vinam ta bija sveta Cecilija,jaunaviga Marija, vina acis ta bijaengelis; dieviskigais vina bija tadaparsvara par pasauligo, ka vecais nekadnebija turejis par vajadzigu tai aizradit, kadivu kermenu tuviba var but vairakbriesmu neka divu dveselu vieniba.

Hofmanis bija laimigs, tas ir, tiklaimigs, cik vien var but mirstigsradijums. Laimes saule nekad pilnigineapspid cilveka sirdi, vienmer sai sirdipaliek dazas vietinas, kur kads tumssplankums atgadina cilvekam, ka pilnigaslaimes sini pasaule nav, bet ka ta irvienigi debesis.

Tomer Hofmanim, salidzinajuma arcitiem, bija savas prieksrocibas. Biezicilveks nesaprot, kads celonis ir tam

skumjam, kas uznak vina labsajutasgaisakajos brizos; tai enai, kas melna untumsa gulst par vina starojosas laimesmirkliem.

Hofmanis zinaja, kas to daranelaimigu.

Tas bija Cakarijam Verneram dotaissolijums uzmeklet vinu Parize, ta bijaneizprotama velesanas redzet Franciju. Sivelesanas norima, kad Hofmanis atradasAntonijas tuvuma, bet tiklidz vins palikaviens, ta atkal guva parsvaru. Vel vairak:lidz ar to, ka laiks pagaja un Cakarijavestules, kuras tas atgadinaja drauga dotovardu, kluva arvien neatlaidigakas,Hofmanis palika arvien drumaks.

Un tiesam — jaunas meitenesklatbutnes jau vairs nepietika, lai aizdzitufantomu, kas tagad vajaja Hofmani pat

Antonija tuvuma. Biezi, atrazdamies pietas, vins nogrima dzilas domas. Un par kovins domaja? Par Cakariju Verneru, kurabalss likas skaneja ausis. Biezi vinaskatiens, kas agrak bija izklaidigs,pieversies kadam apvarsna punktam, it kasastinga. Ko sis skatiens redzeja vai kovins iedomajas redzot? Parizes lielcelu unkada sa cela likuma talu prieksa ejosoCakariju, kas vinam maj ar roku.

Pamazam sis fantoms, kurs sakumaHofmanim paradijas retos un nevienadoslaiksprizos, ieradas arvien noteiktak un,beidzot, saka vinu neatlaidigi vajat.

Hofmanis arvien vairak un vairakiemileja Antoniju. Vins juta, ka ta vinadzivei ir kluvusi nepieciesama, ka ta irvina nakotnes laime. Bet tapat ari vinsjuta, ka, pirms tas atdodas sai laimei un

lai ta butu pastaviga, vinam vajag veiktiedomato svetcelojumu, jo pretejagadijuma, ja si savada velesanas paliktuieslegta vina sirdi, ta vinu nobeigtu.

Kadudien, kad maestro Gotlibs savakabineta aranzeja Pergolezes „Stabat", arko tas bija nodomajis iepazistinatFrankfurtes filharmonisko sabiedribu, unHofmanis, sededams pie Antonijas, bijaatkal iegrimis sava parastaja sapnosana,Antonija, ilgi vina noskatijusies, sanemata abas rokas.

— Tev jadodas turp, mans draugs,— vina teica.

Hofmanis parsteigts vina paskatijas.— Kurp man jadodas? — vins

vaicaja.— Uz Franciju, uz Parizi.— Bet kas jums, Antonija, ir

atklajis so manu sirds slepeno velesanos,kura es pats sev nedrikstu atzities?

— Ak, Teodor, es varetu sevpiedzejot laumas spejas un teikt, ka esmulasijusi jusu domas, ka esmu to lasijusijusu acis, jusu sirdi. Bet tie butu meli. Ne,es vienkarsi atcerejos, tas ir viss.

— Un ko jus atcerejaties, mana milaAntonija?

— Es atceros, ka dienu pirms tam,kad jus ieradaties pie mana teva, piemums bija atnacis Cakarijs Verners unstastija par jusu celojuma planu, par jusukaislo velesanos redzet Parizi un ka sigadiem ilgi lolota velesanas tagad var tiktpiepildita. Pec tam jus man atzinaties, kasaizkavejis jus aizbraukt; jus man teicat, ka,mani pirmo reizi ieraugot, jus parnemusastas neatvairamas jutas, kas, jusos

klausoties, parnema ari mani pasu, untagad jums atliek man teikt, ka mani velarvien tapat milat.

Hofmanis sakustejas.— Nemaz nepulaties man to teikt,

es to zinu, — turpinaja Antonija, — bet irvel kaut kas specigaks par so milu, un ta irvelesanas doties uz Franciju, sastapties arCakariju un redzet Parizi.

— Antonija, — iesaucasHofmanis, — tas viss, ko jus sakat, irtaisniba, iznemot tikai vienu, ka pasaule irvel kaut kas specigaks par manu milu! Ne,es jums zveru, Antonija, so velesanos, sosavado velesanos, kuru es pats nesaprotu,es butu to apracis savos sirds dzilumos, jajus pati nebutu to atmodinajusi. Jus,Antonija, neesat maldijusies. Ja, ir kadabalss, kas mani aicina uz Parizi, kas ir

stipraka par manu gribu, tas ir liktenaaicinajums, kuram es tomer nebutupaklausijis.

— Lai notiek, mans draugs,sekosim musu liktenim. Dodaties cela rit.Cik jums vajadzigs laika?

— Viens menesis, Antonija, menesalaika es busu atpakal.

— Viens menesis, Teodor, ir parmaz, viena menesi jus neka vel nebusitredzejis; es jums dodu divus, tris; es jumsdodu tik daudz laika, cik vien jus gribat,bet no jums prasu vienu, pareizak sakot,divas lietas.

— Kadas tas butu, mila Antonija,sakiet drizak!

— Rit ir svetdiena, svetas mesasdiena. Palukojaties pa jusu logu, ka jus todarijat Cakarija Vernera aizbrauksanas

diena. Un tapat ka todien, mans draugs, jusredzesit mani uzkapjam pa baznicaskapnem, tikai daudz skumjaku. Taduzmeklejiet mani parastaja vietina,apsezaties man lidzas, un tani bridi, kadpriesteris iesvetis musu Kunga asinis, jusman dosit divus zverestu: palikt manuzticigs un nespelet uz naudu.

— Visu, ko vien jus gribat, milaAntonija, sini pasa bridi es jums zveru…

— Klusejiet, Teodor, jus zveresitrit!

— Antonija, mila Antonija, jus esatengelis!

— Un sini bridi, kur messkiramies, vai jums, Teodor, neka nebutu,ko teikt manam tevam?

— Ja, jums ir taisniba. Bet,patiesibu sakot, man jums jaatzistas, ka es

kautrejos, es drebu. Ak, Dievs, kas gan esesmu, lai drikstu ceret?..

— Jus, Teodor, esat cilveks, ko esmilu. Ejiet, ejiet pie mana teva.

Un, pamajusi Hofmanim ar roku, vinaatvera durvis uz kadu mazu

istabinu, kura medza lugt Dievu.Hofmanis vinai sekoja ar acim,

kamer aizveras durvis, caur kuram vins taisutija pakal skupstus un visas savas sirdsilgas.

Tad vins iegaja maestro Gotlibakabineta. Maestro Gotlibs ta bija pieradispie Hofmana soliem, ka pat nepacela acisno pults, uz kuras tas norakstija „Stabat".Jaunais cilveks ienacis palika aiz vinastavot.

Pec briza maestro Gotlibs,nedzirdedams neka, pat ne jaunekla

elposanu, pagriezas.— A, tas esi tu, manu zen, — vins

teica, atmetis galvu atpakal, lai palukotosuz Hofmani caur savam brillem. — Nu, koteiksi?

Hofmanis atvera muti, bet, neizdvesisne skanas, to atkal aizvera.

— Vai tu esi kluvis mems?Sasodits, ta nu gan butu keza! Tadsbramanis ka tu, kam vardi raisit raisas, javien vins grib, nevar tik atri pazaudetvalodu, ja vien tas nav sods par mutespalaisanu.

— Ne, maestro Gotlib, ne; es,paldies Dievam, vel neesmu kluvis mems,bet tas, ko es jums gribu teikt…

— Nu?— Nu… man liekas, ir gruti pateikt.— Skat, vai tad tiesam ir tik gruti

pateikt: „Maestro Gotlib, es milu jusumeitu"?

— Jus to jau zinat, maestro Gotlib!— Ko vel ne! Es tiesam butu kerts

vai parak liels mulkis, ja nebutu redzejistavu milestibu.

— Un tomer jus atlavat manjoprojam vinu milet.

— Kapec gan ne, ja vina tevi mil?— Bet, maestro Gotlib, jus tacu

zinat, ka man nav nekadas mantas.— Nu, luk, bet vai tad putniem zem

sim debesim ir kaut kadas mantas? Vinidzied, sadodas paros, vij ligzdas un Dievstos baro. Mes, makslinieki, lotilidzinamies putniem: mes dziedam unDievs mums palidz. Ja ar dziedasanuneiztiksi, tu klusi par gleznotaju, un janevaresi partikt no glezniecibas, tu

nodarbosies ar muziku. Kad es apprecejusavu nabaga Terezi, es nebiju bagatakspar tevi, bet, luk, mums nekad nav trucisne pajumtes, ne maizes.

Man muzigi vajadzeja naudu, un tasman ari nekad nav trucis. Viss, ko es tevprasu, ir: vai tu esi bagats ar milu? Vai tuesi cienigs ta darguma, ko esi iekarojis?Tas ir viss, ko es velos zinat. Vai tu miliAntoniju vairak par savu dzivibu? Parsavu dveseli? Tad es esmu apmierinats,tad Antonijai nebus jacies trukums. Bet jatu vinu nemili, tad tas ir pavisam kas cits:tev varetu but simt tukstos livru ienakumaun tomer vinai bus jadzivo trukuma.

Hofmanis bija gatavs nomestiescelos sis debeskigas veca maksliniekafilozofijas prieksa. Vins noliecas, lainoskupstitu roku sirmgalvim, kas to spieda

pie savas sirds.— Labi, labi, — vins teica, — tas

ir nokartots. Un tagad brauc, ja tevi mocavelesanas dzirdet briesmigo Mehila unDalaraika muziku, ta ir jaunibas slimiba,kas driz vien paries. Es esmu pilnigiapmierinats. Brauc, mans draugs unatgriezies. Se tu atradisi Mocartu,Bethovenu, Cimarosu, Pergolesi,Paesiello, Porporu un vel vairak —maestro Gotlibu un vina meitu, tas ir: tevuar sievu. Brauc, manu zen, brauc!

Un maestro Gotlibs atkal apskavaHofmani, kurs redzedams, ka vakars klatun nav vairs valas kaveties, devas uzmajam, lai sagatavotos celojumam.

Nakamaja diena no rita Hofmanisstaveja pie sava loga.

Tuvojas bridis, kad vajadzeja

skirties no Antonijas, tapec si skirsanasvinam likas arvien vairak neiespejama.

Viss sis dzives briniskigais posms,sie septini menesi, kas bija pagajusi kaviena diena, nu tagad atausa vina atmina.Te ka plass, ar vienu skatienu aptveramsapvarsnis, te atkal ka vesela virkne dienu,kas smaidosas un ziedu apvitas sekoja citacitai; Antonijas jauka dziedasana, kas apvinu bija radijusi saldam melodijampiesatinatu atmosferu, tas viss bija tikneatvairami pievilcigs, ka vins pats sakacinities ar to nezinamo, to briniskigoburvibu, kas pievelk visstiprakas sirdis unvisaugstakas dveseles.

Pulkstens desmitos Antonijaparadijas ielas likuma. Ta bija ta patistunda, kas pirms septiniem menesiem,kad Hofmanis to pirmo reizi ieraudzija.

Laba Lisbete, ka parasti, to pavadija, unabas kopa vinas uzkapa pa baznicastrepem. Augsa uzkapusi, Antonijaatskatijas, pamanijusi Hofmani, ta vinampameta aicinosu majienu un iegajabaznica.

Hofmanis izsteidzas no majas uniegaja vinai pakal.

Antonija jau bija nosligusi celoslugsana.

Hofmanis bija protestants un sissvesa valoda dziedatas dziesmas tam bijalikusas loti jocigas, bet kad vins dzirdejaAntoniju tik jauki un specigi dziedamkorali, vins nozeloja, ka neprata vardus,lai ar savu balsi piebiedrotos Antonijai,kas bija kluvusi vel maigaka tais dzilajasskumjas, kas bija parnemusas jaunomeiteni.

Visu so laiku, kamer turpinajas svetaceremonija, vina dziedaja, ka varbut tikaiengeli dzied debesis. Beidzot, kad korazena zvanins vestija hostijas iesvetisanasbridi un kad ticigie noliecas Dievaprieksa, kas priestera rokas pacelas parivinu galvam, vienigi Antonija pacela acis.

— Zveriet! — vina teica.— Es zveru, — drebosa balsi

atkartoja Hofmanis, — es zveru atteiktiesno speles.

— Vai tas ir vienigais zverests, kojus man gribat dot, mans draugs?

— O, ne, pagaidiet! Es zveru paliktjums uzticigs ar visu sirdi un domam, armiesu un dveseli.

' — Un pie ka jus zverat?— O, — iesaucas Hofmanis

vislielaka aizgrabtiba, — pie ka gan cita

lai es zveru, ja ne pie ta, kas man irvisdargakais, — pie jus dzivibas!

— Pateicos, — savukart izsaucasAntonija, — ja jus tagad neturesitzverestu, es nomirsu.

Hofmanis nodrebeja un vinamparskreja trisas. Vins gan neka nenozeloja,bet tam kluva baigi.

Priesteris nokapa pa altara kapem,nesdams uz sakristeju sveto sakramentu.

Mirkli, kad musu Pestitaja dieviskigomesu nesa tiem garam, Antonija satveraHofmana roku.

— Mans Dievs, tu dzirdeji vinazverestu, — teica Antonija.

Hofmanis gribeja runat.— Ne varda, ne viena varda, es

gribu, ka tie, no kuriem sastaveja jusuzverests, butu pedejie, ko es dzirdeju no

jums, un lai tie man muzigi skanetu ausis.Uz redzesanos, draugs, uz redzesanos!

Un ka ena viegli aizslidedama, jaunameitene atstaja sava mila roka mazumedaljonu.

Hofmanis noskatijas pakal aizejosai,ka varbut reiz Orfejs noraudzijas pakalgaistosai Eiridikei, un kad Antonija bijapazudusi, atvera medaljonu.

Taja atradas jaunibas dailumamirdzosas Antonijas portrets.

Divas stundas velak tani pasadilizansa, ar kuru bija braucis CakarijsVerners, vietu ienema Hofmanis, pie sevisrunadams:

— Esi mieriga, Antonija; o, ne, esnespelesu. Ne, es tev busu uzticigs.

VII PARIZES BARJERAS1793. GADA

Jauna cilveka celojums uz so tikkarsti iecereto Franciju bija diezganbedigs. Tas nebija tapec, ka, tuvojotiesvalsts centram, vinam butu naciespiedzivot tikpat daudz grutibu, ka vins bijapieredzejis uz robezas, ne, FrancuRepublika laipnak sagaidija atnacejusneka aizejosos.

Tomer sis izmekletas valsts iekartasviesmilibu vareja baudit tikai pec zinamu,diezgan stingru formalitasu izpildisanas.

Tie bija laiki, kad franci vismazakprata rakstit, un tomer tie atkal bija tie

laiki, kad visvairak tika rakstits. Ikviensierednis tureja par savu

pienakumu atsacities no savas majasdzives, lai parakstitu pases, registretupazimes, izsniegtu vizas, rakstituieteikumus un, vardu sakot, daritu visu to,ko pienakas darit patriotam.

Nekad vel papiru smeresana nebijasasniegusi tadus apmerus ka sini laikmeta.Si uz terora uzpoteta francuadministracijas endemiska slimiba radijatik lieliskus groteskas kaligrafijasparaugus, ka par tiem runa vel sobaltdien.

Hofmanim bija vina celojuma zime,kas ieverojama ar saviem niecigajiemapmeriem.

Tas bija trucibas laiks: zurnali,gramatas, kolportazas izdevumi, tas visssamazinajas lidz visniecigakajiem

apmeriem. Celotaja cela zime, sakot noElzasas, bija noraibinata ar ierednuparakstiem, kas liela mera atgadinaja toslikumus, kadus izveido dzeraji, kad tie,virzidamies pari ielai pa diagonali, atsitasdriz pret vienu, driz pret otru sienu.

Hofmanim jau vajadzeja savai paseipievienot vienu lapu, tad vel otruLotringija, kur paraksti pienema seviskikolosalus apmerus. Un kur vel patriotismsbija viskarstakais, parakstitaji bijavisnaivakie. Kads mers, kurs divas lapasparakstija abas lappuses, izsniedzaHofmanim sadu autografu:

„Opmans auns acietis, birvibasdraugs, dodas uz Parizi kojam.

parakstijis: Golje"Apbrunotam ar sadu vispusigu

dokumentu attieciba uz vina piederibu,

vecumu, principiem, virzienu un celosanasveidu, Hofmanim bija tikai vienas rupes:sasut kopa visas sis dokumentu lupatas.Un jateic, ka, nonakot Parize, vinam tobija sakrajies vesels sejums, ko vins butulicis iesiet skarda, ja vel kadreiz domatupar jaunu celojumu, jo ta ka sis lapinasarvien vajadzetu turet pie rokas, vienkarsskartona sejums bija parak neizturigs.

Visur vinam atkartoja vienu un topasu:

— Milo celiniek, province vel vardzivot, bet Parize ir parak savilnota.Uzmanieties, pilsoni, Parizes policija irvisai neuzticiga, un ta ka jus esat vacietis,var gadities, ka jums neparada francuviesmilibu.

Hofmanis uz to atbildeja araugstpratigu smaidu, tapat ka lepnie

spartiesi, kad tesaliesu spiegi tos lukojaparliecinat par persiesu kenina Kserksakarapulku parspeku.

Bija vakars, kad vins nonaca pieParizes un barjeras jau bija slegtas.

Hofmanis pietiekami labi runajafranciski, bet cilveks nu reiz ir vacietis,vai ari nav: ja nav, tad vins runa arakcentu, kas pec laika var klut lidzigsprovinciesu izrunai, bet ja vins ir vacietis,tad ari vacietis paliks.

Se nakas paskaidrot, ka norisinajassardzes dienests pie barjeram.

Vispirms tas tika noslegtas; tadlafateristi, intelegenti valas laudis,pipodami sava pipes, septini vai astonisekcionari pulcina klainoja ap diviem vaitrim municipalas policijas agentiem.

Sie krietnie laudis, kas deputaciju

laikos bija izokskerejusi visus klubus,visu iecirknu kancelejas un visas vietas,kur, vai nu aktivi, vai pasivi nodarbojas arpolitiku. Sie laudis, kas Nacionalajasapulce vai Konventa bija redzejusi katrudeputatu, lozas visus sieviesu un viriesukartas aristokratus, promenades visusieverojamos frantus, teatros visasaizdomigas slavenibas, parades visusvirsniekus, tribunalos visus vairak vaimazak apvainotos un cietumos visusapzelotos priesterus. Sie cienijamiepatrioti tik labi pazina savu Parizi, kaikvienai daudz maz pazistamai sejaivajadzeja tiem krist acis un, teiksim, ta tasgandriz vai vienmer ari bija.

Tapat ari toreiz nebija ieteicamsmasketies; parak liela bagatiba apgerbapieversa uzmanibu; parak liela

vienkarsiba modinaja aizdomas. Ta kanetiriba bija visbiezak sastopamapilsonibas pazime, tad katra udens nesejaun virtuves stradnieka vareja butpaslepies kads aristokrats. Bet ka laipadara neuzkritosas baltas rokas arskaistajiem nagiem? Tad so aristokratiskogaitu, kuru vairs nejut musdienas, kadviszemakie valka visaugstakos papezus,ka lai to noslepj divdesmit pariem acu,kas ir dedzigakas neka uz pedamnokluvusa kvekska acis?

Tadel, luk, celotajs no pirmaierasanas briza tika parmeklets, iztaujats,izgerbts, ari moraliski, un ta ka ar to bijajau aprasts, tas viss tika izdarits veikli unar tadu brivibu, kadu atlava — briviba.

Hofmanis stajas sa tribunala prieksa7.decembri ap pulkstens sesiem vakara.

Laiks bija nemiligs, apmacies — pliksalsar miglu; bet udru un lacadas cepurespatriotu galvas saglabaja pietiekami daudzasinu siltuma vinu smadzenes, lai tiesaglabatu visu savu atjautu un augstuvertejamas okskeru spejas.

Kada roka, viegli noguldamas uzHofmana krutim, vinu apstadinaja.

Jaunais celotajs bija gerbies pelekasdrebes ar raibu vesti, un vina kajas vacufasona kurpes izskatijas diezgan koketigas,jo kops pedejas pieturas vinam vairsnebija nacies brist dublus, un ta ka karietekrusas del bija apstajusies cela, tadHofmanis so sesas judzes garo celugabalu, klatu ar planu sasalusa sniegakartu, bija nacis kajam.

— Kur tu ta steidzies, pilson, arsavam skaistajam kurpem? — jauneklim

vaicaja kads milicis.— Es eju uz Parizi, pilson.— Tu neesi izveligs, jaunais prusi,

— piebilda kads sekcionars, izrunadamsso epitetu ar tadu burta „s" uzsvaru, katudal ap celotaju salasijas apmeramdesmit zinkarigo.

Tani laika prusi bija franciem tikpatnikni ienaidnieki ka vilistiesi — Samsonatautiesiem no Izraela cilts.

— Nu, labi, ja, es esmuprusis, — atbildeja Hofmanis, izrunadamssekcionara piecus „s" ka vienu „z"; — untad?

— Tad, ja tu esi prusis, tu lidzar to esi kads no Pita un Koburgaspiegiem. Ko nu tu teiksi?

— Parbaudi manusdokumentus, — atbildeja Hofmanis,

pasniegdams savu sejumu kadamlasitpratejam.

— Seko man, — tas noteica,apgriezdamies uz papeza, lai aizvestusvesnieku uz sardzes kanceleju.

Pilnigi mierigs Hofmanis sekojasavam pavadonim.

Kad kveposo svecu gaisma patriotiieraudzija so jauno, nervozo cilveku arizspurusiem matiem, drosu skatienu, undzircleja to izsakamies vina francu izrunaar vislielako pasapzinu, viens no tiemizsaucas:

— Vins nevar noliegt savupiederibu pie aristokratiem, paskat, kaspar kajam un rokam!

— Jus, pilsoni, esat mulkis, —atbildeja Hofmanis, — es esmu tads patspatriots ka jus, pat vel vairak — es esmu

makslinieks.Un, to teikdams, vins izvilka no

kabatas vienu no tam briesmigajam pipem,kuram tikai ists vacu nirejs var atrastdibenu.

Uz sekcionariem, kuri sukaja savusmazos kalkisus, si pipe atstaja dziluiespaidu.

Visi noskatijas, ka jaunais cilveks arilga prakse iegutu veiklibu novietoja sinipipe tabakas krajumu, kas pietiktu veselainedelai.

Pec tam vins apsedas un lietpratigiaizdedzinaja tabaku, lidz kamer visa pipesgalvina iekvelojas uguns garoza, tad vinslaiku pa laikam izputa veselu dumumakoni, kas ka zilganas kolonnas gracioziaizvijas no vina nasim un lupam.

— Vins smuki pipo, — teica kads

no sekcionariem.— Ta radas, ka sis ir kads no

slavenajiem, — piebilda otrs, — nupaskatisimies vina papirus!

— Un kada noluka tu esi ieradiesParize! — jautaja tresais.

— Lai studetu brivibas zinatni, —atbildeja Hofmanis.

— Un ko vel? — jautajafrancuzis, kuru sis frazes heroisms gandrizvai nemaz neaizkustinaja, laikam tapec, kavins pie ta bija jau pieradis.

— Glezniecibu, — piebildaHofmanis.

— A, tu esi gleznotajs — kapilsonis Davids?

— Tiesi ta.— Un tu, tapat ka vins, proti taisit

gluzi kailus romiesu patriotus?

— Es vinus taisu pilnigi apgerbtus,— atbildeja Hofmanis.

— Tas nav tik smuki.— Skatoties pec apstakliem, — ar

nesatricinamu aukstasinibu atcirtaHofmanis.

— Nu tad uzglezno manu portretu,— uzplijas sekcionars.

— Labprat.Hofmanis panema no krasns ogli un,

apdzesis tas kvelojoso galu, uz kalkiembalsinatas sienas uzgleznoja vienu novisneglitakajam sejam, kadas jebkad irapkaunojusas civilizetas sabiedribasgalvaspilsetu.

Ar lapsas asti gleznota spalvainacepure, nosiekalota mute ar iso pipiti,bieza vaigu barda un uz prieksu izbiditaiszods bija uztverts ar tadu istenibas izjutu,

ka viss sardzes kordons ludza jaunocilveku neatteikties tos zimet.

Hofmanis loti pieklajigi deva savupiekrisanu un uzskiceja uz sienas veseluseriju tikpat labi izdevusos patriotu,protams, ne tik cienigus, kadi irRembranta pilsoni vina glezna „Naktspatrula".

Kad patrioti bija tik laba oma, parkaut kadam aizdomam vairs nevareja butne runa. Vacietis parvertas par istuparizieti; Hofmanim piedavaja draudzibasmalku un vins, lai nepaliktu parada,pacienaja savus saimniekus arburgundieti, ko sie kungi pienema arlielako prieku.

Bet tad viens no tiem, kurs bijaviltigaks neka parejie, ar radamo pirkstuaptveris savu resno degunu un

mirkskinadams kreiso aci, uzstajaHofmanim.

— Pilsoni vaciet, tev mums velviena lieta jaatzistas.

— Kada tad, draugs?— Atzisties mums, kads ir tava

celojuma merkis?— Es tev jau to teicu: politika un

gleznieciba.— Ne, ne, kaut kas cits.— Tici man, pilson…— Tu saproti, ka mes tevi

neapvainojam, tu mums patic un mes tevipabalstisim; bet, luk, Se ir diviFranciskanu kluba delegati, divi noJakobinu kluba, es pats esmu no Bralu unDraugu kopas, izvelies starp mums, kuraklubam tu esi nodomajis pasniegt savudavanu.

— Kadu davanu? — parsteigtsjautaja Hofmanis.

— Nu, nemaz neizliecies, tas ir tikjauki, ka tu ar to varetu lepoties.

— Skaties un spried pats, vai esprotu uzminet, — teica patriots.

Un, atveris dokumentu gramatinu,vins ar savu netiro pirkstu noradija

uz kadu lappusi, kur Strasburgas ailebija lasamas sadas rindas:

— Hofmanis, celotajs noManheimas, sanema Strasburgas kasti arsadiem pavadzimes inicialiem — O.B.

— Ta ir taisniba, — atbildejaHofmanis.

— Nu, labi, bet kas taja kasteatrodas?

— Par to es esmu devispaskaidrojumus Strasburgas muitnica.

— Redzesim, pilsoni, ko simaza puce bus mums atvedusi. Jus tacuatceraties musu Okseras patriotu sutijumu.

— Ja, — atsaucas kads no tiem, —veselu kasti ar cukas speki.

— Kadai vajadzibai?— Lai nobarotu giljotinu, — kori

atsaucas draudzigas balsis.— Nu, labi, — ierunajas

Hofmanis mazliet nobalis, — bet kadssakars var but kastei, ko es sev vedu lidzi,ar Okseras patriotu sutijumu?

— Luk, se, — teica patriots,paradidams tam vina pasi, — lasi, jaunaiscilvek: „Celo, lai iepazitos ar makslu unpolitiku, bagaza nodevis kasti ar speki".Ta te stav rakstits.

— Ak, republika! — nomurminajaHofmanis.

— Nu, atzisties vien, jaunaisbrivibas draugs, — uzstaja tamdraudzigais patriots.

— Ta butu lielisanas ar taduideju, kas man nemaz nav nakusi prata, —atbildeja Hofmanis. — Man nepatikaplama slava; ne, kaste, kuru es sanemuStrasburga un kura man seko pasta ratos,atrodas tikai vijole, krasu kaste un dazitistokli audekla.

Sie vardi liela mera pamazinaja tocienu, kas daziem bija radusies pretHofmani. Tam atdeva vina papirus,saskandinaja ar vinu glazes, betneraudzijas vairs uz to ka uz verdzibasmokosas tautas atbrivotaju.

Kads no patriotiem pat piezimeja:— Vins atgadina Senzistu, bet man

tomer labak patik Senzists.

Hofmanis, atdevies savai fantazijai,ko bija sakarsejis vins, tabaka un

krasna, uz bridi apklusa, tad peksniievaicajas:

— Tatad se daudzi tiek giljotineti?— Diezgan, diezgan: pec

Brisotina, varbut, ta ka drusku mazak, betvel jau pietiek.

— Vai jus, draugi, nezinat, kur esvaretu atrast labu pajumti?

— Visur.— Bet ta, lai visu varetu redzet.— O, nu tad apmeties iepreti Puku

ielai.— Labi.— Vai tu zini, kur atrodas Puku

krasta iela?— Ne, bet sis puku vards man

patik. Es redzu sevi jau apmetusos Puku

krasta iela. Ka man tur noklut?— Tu ej uz leju, taisni pa Elles ielu,

tad nonaksi krasta.— Krasta, tas ir, udens mala? —

jautaja Hofmanis.— Pilnigi pareizi.— Un sis udens, vai ta ir Sena?— Ja, Sena.— Tatad Puku krasta iela ir Senas

mala?— Pilsoni vaciet, tu jau pazisti

Parizi labak neka es.— Pateicos. Sveiki. Vai es varu

iet?— Vel tikai janokarto maza

formalitate.— Teic.— Tev jagriezas pie milicijas

komisara un jaiznem uzturesanas atlauja.

— Tur tu atstasi sava dzivoklaadresi.

— Lai notiek! Un tas butu viss?— Ne, tev vel japieteicas sekcija.— Kapec ta?— Lai uzraditu savus eksistences

lidzeklus.— To visu es izdarisu; vai nu ir

viss?— Vel ne; tev vajadzes ziedot

patriotiskiem merkiem.— Labprat.— Un zveret muzigu naidu pret

francu un sveszemju tiraniem.— No visas sirds. Paldies par

vertigajiem aizradijumiem.— Tad vel neaizmirsti skaidri un

salasami uzrakstit savu vardu uz plakatapie tavam durvim.

— Tiks izdarits.— Ej, pilsoni, tu mus tikai trauce!

Pudeles bija iztuksotas.— Ardievu, pilsoni; lielais paldies

par jusu laipnibu.Un Hofmanis izgaja savas pipes

pavadits, kas kveloja vairak neka jebkad.Ta, luk, norisinajas vina ieiesana

Francu Republikas galvaspilseta.Skaistais nosaukums „Puku krasta iela"bija vinu iekairinajis. Vins jau sev iztelojamazu istabinu ar balkonu uz so lieliskoPuku krasta ielu.

Vins bija aizmirsis decembri unziemelvejus. Vins bija aizmirsis sniegu undabas parejoso naves miegu; iztelesuzburti tad plauka ziedi vina pipes dumosun, par spiti priekspilsetas kloakam, vinsneredzeja neko citu, ka tikai rozes un

jasminus.Pulkstens sita devini, kad Hofmanis

nonaca Puku ielas krasta, kas bija gluzitumsa un tuksa, tapat ka Ziemelu krastaiela ziema.

Tomer tani vakara si pamestiba bijaseviski druma un uzkritosa. Hofmanis bijaparak izsalcis un nosalis, lai pa celamfilozofetu; bet nekur Krasta iela neredzejakadu viesnicu.

Pacelis acis, beidzot vins ieraudzijaKrasta un Barilerijas ielas sturi lielusarkanu laternu, kuras rutis drebejanespodra gaisma.

Sis spideklis supodamies karajas piekada dzelzs statna, kas bija pietiekamistiprs, lai sajos dumpja laikos pie tavaretu uzkart kadu politisku pretinieku.

Hofmanis redzeja vienigi sos uz

sarkanas ruts ar zaliem burtiem uzrakstitosvardus: „Viesnica caurbraucejiem,mebeletas istabas un kabineti."

Vins specigi pieklauveja pie kadagaitena durvim, tas atveras un musucelotajs taustidamies iegaja.

Rupja balss vinam uzkliedza:— Aizveriet durvis!Liels suns riedams vinam it ka teica:— Piesargi savas kajas!Kad Hofmanis bija sev izvelejies

istabu un ar diezgan pieklajiga izskatasaimnieci vienojies par istabas cenu, vinariciba tika nodota piecpadsmit pedu garaun astonas pedas plata telpa, kura bijaapvienots kabinets ar gulamistabu un parkuru ik ritu bija jamaksa trisdesmit su.

Hofmanis jutas laimigs un samaksajapar piecpadsmit dienam uz prieksu aiz

bailem, ka tik kads nesaktu apstridet vinaipasnieka tiesibas uz so vertigo dzivokli.

To nokartojis, vins likas guletdiezgan dregnaja gulta, bet astonpadsmitgadu vecuma katra gulta ir laba.

Un ja kadam ir ta laime dzivot Pukukrasta iela, tas tacu neies zeloties parneertibam.

Tad vel Hofmanis atdzivinajaatminas Antonijas telu, un vai Paradizenav tur, kur mes varam izsaukt engelus?

VIII KAPEC MUZEJI UNBIBLIOTEKAS BIJASLEGTAS, BETREVOLUCIJAS LAUKUMS — ATVERTS?

Hofmana istabina, kurai uzpiecpadsmit dienam vajadzeja klut parvina sispasaules Paradizi, atradas gulta,ko jau pazistam, galds un divi kresli.

Bez tam taja atradas kamins, greznotsar divam zilgana stikla vazem, kuras bija

novietoti maksligie ziedi. No marcipanadarinats Brivibas genijs

dizojas zem stikla kupola, kuraatspogulojas vina trejkrasainais karogs unsarkana cepure.

Vara svecturis, no rozu koka darinatsvecs stura skapis un div-padsmitagadsimta tapetes aizkaru vieta bija viss,ko no rita istaba vareja saskatit.

Uz tapetem bija attelots, ka Orfejs arvijoles skanam grib atkarot savu Eiridiki,bet vijole Hofmanim tudal atgadinajaCakariju Verneru.

„Mans labais draugs," domaja musucelotajs, „vins ir Parize un es ari; mesesam tikpat ka kopa, un ja ne sodien, tadvisvelakais rit es vinu redzesu. Bet ar kosakt? Pie ka man kerties, lai nezaudetumila Dieva doto laiku un Francija visu

apskatitu? Nu jau vairakas dienas es cituneko neredzu, ka dzivas, neglitas bildes.Dosos uz ekstirana Luvras salonu, tur esredzesu visas Rubensa un Pusena skaistasgleznas. Nu, pasteigsos."

Vins piecelas, lai apskatitu no savadzivokla parredzamo ainavu.

Drumas, pelekas debesis, melni dublizem kailajiem kokiem, steidzigs unnevaligs lauzu pulis un troksnis, kaslidzinajas tekosa udens calai. Tas bijaviss.

No ziediem nebija ne vests.Hofmanis aizvera logu, pabrokastoja unizgaja, lai uzmekletu savu draugu.

Bet kad vins gribeja doties cela, tadatcerejas, ka Verners nekad nebija uzdevissavu adresi, un bez tas vinu bija grutisameklet.

Ta nu Hofmanim bija liela vilsanas.Bet vins tudal apkeras.— Kads gan es esmu mulkis, —

Hofmanis nodomaja, — ko es cienu, tociena ari Cakarijs. Es velos iepazities arglezniecibu; ta pati velesanas bus bijusiari vinam. Luvra es atradisu ja nu ne vinupasu, tad vismaz vina pedas. Tatad — uzLuvru!

No trepju margam vareja saskatitLuvru, un Hofmanis devas turp.

Bet pie vartiem vinam par lielambedam nacas dzirdet, ka franci, kluvusibrivi, vairs negribot mikstcauligi jusmotpar vergu glezniecibu un ka, pielaujotvarbutibu, ka Parizes komuna vel nebutuizlietojusi sos smerejumus ka kurinamomaterialu ierocu kaltuves, kas nemazneesot tik neiespejami, vini tomer negribot

ar so ellu barot zurkas, kas noderespartika pasiem patriotiem, ja kada dienaprusi aplenksot Parizi.

Hofmanis juta, ka vina pieri parklajsviedru lases; cilveks, kas vinam to teica,drosi vien bija kada iespaidiga persona,ka to vareja spriest no vina manierigasizteiksmes.

Sis runatajs tika pazemigi sveicinats.No kada klatesosa Hofmanis

uzzinaja, ka vinam bijis tas godssarunaties ar pilsoni Simonu, Francijasbernu prieksnieku un karalisko muzejuparzini.

— Tatad es neredzesu gleznas, —nopuzdamies teica Hofmanis.

— Cik zel! Bet es dosos uznelaika karala biblioteku un gleznu vietatur apskatisu graviras, medalas un

manuskriptus, tur es redzesu Hilderikateva Hlodvika kapu un Koronelli tevazemes un debesu globusus.

Bet, nonakot tur, Hofmanim parlielam bedam vajadzeja dzirdet, ka francutauta, uzskatidama zinatni un literaturu parantipatriotisma un korupcijasveicinatajiem, ir slegusi visas iestades,kur medza apspriesties sie quasi zinatniekiun quasi literati, un tikai tiri cilvecigumotivu del: lai aiztaupitu sev pulesnogadat visus sos nabaga velnus uzgiljotinu. Bez tam vel jau tirana laikosbiblioteka bijusi atverta tikai divas dienasnedela.

Hofmanim nacas aiziet nekaneredzejusam, un vins pat aizmirsa ievaktzinas par savu draugu.

Bet ta ka vins bija neatlaidigs, tas

ietiepas un gribeja redzet Sentavojasmuzeju.

Tur vins uzzinaja, ka muzejaipasnieks vakar vakara ticis giljotinets.

Vins devas uz Luksemburgu, bet sipils bija parversta par cietumu.

Palicis galigi bez speka un dusas,vins devas atpakal uz viesnicu, laiatputinatu kajas, pasapnotu par Antonijuun Cakariju, un vientuliba izpipetu krietnupipi tabakas.

Bet, ak to brinumu! Si citkart tikmieriga un vientula Puku krasta iela bijaka baztin piebazta ar laudim, kasdruzmejas un klaigaja, saceldamiapdullinosu troksni.

Hofmanis, kas nebija visai lielaauguma, aiz so lauzu muguram nekanevareja redzet, tapec vins ar savu smailo

elkonu palidzibu pasteidzas izlauzties caurpuli, lai noklutu sava dzivokli.

Tur vins saka skatities pa logu.Tudal visu skatieni pieversas vinam

un vienu bridi Hofmanis jutas neerti, jovins driz vien pamanija, cik maz ir atvertulogu. Tomer pula uzmaniba driz viennoversas uz citu pusi, un jaunais cilveksvareja apmierinat savu zinkari. Vinsieveroja lielu, tumsu eku ar terasi; ekaibija stavi jumti un par tas zvanu tornipacelas vel otrs — liels, cetrsturainstornis.

Hofmanis pasauca saimnieci.— Sakiet, ludzu, pilsone, kas ta par

eku?— Ta ir pils.<' — Un ko sini pili dara?— Tiesas pili, pilson, spriez tiesu.

— Es gan biju domajis, ka tribunaluvairs nav.

— Ja gan, bet ir revolucijastribunals.

— A, tas tiesa!.. Un ko sie krietnielaudis?

— Gaida piebraucam saretes.— Kadas saretes? Ludzu,

atvainojiet, es laga nesaprotu, esmuarzemnieks.

— Saretes, pilson, ir, ka saka, likurati tiem, kam jamirst.

— Ak, Dievs!— No rita atved tos cietumniekus,

kuriem jastajas revolucionara tribunalaprieksa.

— Nu, labi.— Pulkstens cetros vinu lietas ir

izspriestas un tos ieblive saretes, kuras

pilsonis Fuke sim nolukam ir licisrekvizet.

— Kas ir sis pilsonis Fuke?— Republikas prokurors.— Nu, labi, un tad?— Tad saretes sikiem riksisiem

dodas uz Revolucijas laukumu, kurvienmer stav giljotina.

— Tiesam!— Ka, jus izgajat un neesat aizgajis

paskatities giljotinu! Ta tacu ir pirmalieta, ko apskata ikviens atbraukusaisarzemnieks; liekas, ka giljotinas ir tikaimums — franciem.

— Sai zina man jums, kundze,jaizsaka kompliments.

— Sakiet — pilsone.— Ludzu, atvainojiet!— Skatieties, luk, jau brauc saretes!

— Vai jus, pilsone, aizejat?— Ja, es vairs nespeju to redzet.Viesnicniece atkapas.Hofmanis viegli satvera vinas roku.— Piedodiet, ja es jums ko jautasu,

— vins teica.— Jautajiet.— Kapec jus teicat, ka jus to vairs

nespejat redzet? Es jusu vieta butu teicis:es to nemilu redzet.

— Luk, kapec, pilson. Sakumagiljotineja visniknakos aristokratus, tavismaz likas; tie laudis nesa galvu augstipaceltu un vinu izskats bija tikapvainojoss un izaicinoss, ka reti kadlidzjutiba padarija musu acis valgas.Toreiz vel noskatijos labprat, jo sobezbailigo tautas ienaidnieku cina ar navibija tiesam jauks skats.

Bet tad kadudien es redzeju iekapjamsarete sirmgalvi, kura galva sitas pie raturedelem. Bija sapigi to noskatities.Nakamaja diena es redzeju cetrpadsmitgadus vecu bernu, un, beidzot, vienasarete es redzeju braucam jaunu meiteni,vinas mate bija otros ratos un abas sisnabaga sievietes sutija viena otrai gaisaskupstus, jo sarunaties tas nespeja. Vinasbija tik balas, vinu skatiens tik skumjs unuz lupam rotajas padevibas pilns smaids;pirksti, kas spiedas pie lupam, lai pamestuskupstu, tik stipri drebeja, ka es nekadneaizmirsisu so briesmigo skatu, un no tasreizes nozverejos nekad vairs sadosskatos nepiedalities.

— A! — iesaucas Hofmanis,atiedams no loga. — Tad ta tas ir.

— Ja, pilson, bet ko jus darat?

— Es aizveru logu.— Kapec?— Ari lai neredzetu.— Jus, virietis!— Redzat, pilsone, esmu

ieradies Parize, lai studetu makslas unieelpotu brivu gaisu. Tas nu ta. Bet ja mannelaimiga karta gaditos redzet kadu nosiem skatiem, par kuriem jus stastat, esredzetu vedam uz soda vietu jaunu meitenivai sievieti, kas tik loti alkst dzives, es,pilsone, tudal iedomatos savu ligavu, kurues milu un kura varbut… Ne, pilsone, esnepaliksu ilgak sini istaba; vai jums navkada cita — ar logiem uz setas pusi?

— Cst! Nelaimigais, jusrunajat parak skali. Ja mani oficianti jusdzirdetu…

— Jusu oficianti, kas tie tadi par

oficiantiem?— Tas ir republikaniskais sulaina

apzimejums.— Nu, labi! Ja sie jusu sulaini mani

dzirdetu, kas tad varetu notikt?— Tad varetu gadities, ka pec

trim vai cetram dienam es no sa logapulkstens cetros pec pusdienas redzetu arijus kada no sim saretem.

Un pateikusi to ka noslepumu, labakundze steigsus devas pa trepem leja unHofmanis vinai sekoja.

Vins devas ara no sis majas, ciesiapnemies izvairities no sadiempopulariem skatiem.

Kad vins bija nonacis Krasta ielassturi, pazibeja zandarmu zobeni, pulissakustejas, lauzu masa izgruda kliedzienusun metas skriet.

Hofmanis, laudams kajam valu, drizsasniedza Sentdcni ielu un aizskreja pa toka pasa nelaba trenkts. Tad vins ar daziemlecieniem izjonoja cauri vairakam mazamielinam un pazuda to skersielinu labirinta,kas atrodas starp Kramu krastu un tirgusnojumem.

Vins uzelpoja tikai tad, kad bijanonacis Dzelzslietu iela, kura vins ardzejnieka un gleznotaja atjautu uzminejaieverojamo laukumu — te bija ticisnogalinat$ Indrikis IV.

Visu laiku iedams un mekledams,vins nonaca Sentonore iela. Visur, kurvien vins gaja, veikali tika aizverti.Hofmanis pabrinijas par to klusumu, kadsvaldija sini kvartala: ne tik vien veikali,bet ari dazu maju logi ka pec signala tikaaizdariti ar vislielako rupibu.

Sis manevrs Hofmanim driz vienkluva saprotams: vins redzeja, ka ekipazastika apgrieztas un aizbrauca pa sanu ielam,tad vins dzirdeja zirgu aulosanu un pazinazandarmus; aiz viniem vakara kresla tassakatija jukli — drausmigu skrandainupuli, paceltas rokas, gaisa uzslietus pikusun zverojosas acis.

Bet pari tam visam ligojas sarete.Sini viesuli, kas atvirpuloja lidz

Hofmanim, pirms tas bija paguvis aizbegtvai paslepties, vins dzirdeja tik griezigusun tik vaidpilnus kliedzienus, ka lidz simpasam vakaram nekas tik briesmigs velnebija skaris vina ausis.

Ratos staveja kada sieviete baltaterpa. Sos kliedzienus, kas izskaneja novinas lupam, raidija visa vinas protestaspraiguma pilna dvesele un kermenis.

Hofmanis juta, ka vinam sagrilojaskajas. Sis vaimanas bija satriekusas vinanervus un tas nosliga uz kadas urnas,atspiezdamies ar galvu pret tirgotavaslogu slegiem, kas bija palikusi pusviru, tiksteidzigi bija ticis aizdarits sis veikals.

Savas parastas sardzes, banditu unpretigu sieviesu vidu sarete lenam tuvojas;bet savadi, visas sis padibenes izturejasmierigi, visi sie rapuli ne klaigaja, nekerca, tikai vienigi pats upuris plosijasdivu viru rokas un kliedza, piesaukdamszemi, debesis, lietas un cilvekus.

Peksni Hofmanis izdzirda pa sleguspraugu kada jauna cilveka balsi skumjisakam:

— Nabaga Dibari, tad, luk, kur tunu esi!

— Dibari! — iesaucas Hofmanis,

— vai ta ir vina, vai ta ir vina, ko aizveduz sis saretes?

— Ja, monsieur, — atbildeja klusa,skumja balss tik tuvu celotaja ausij, kavins caur delu spraugu sajuta runatajakarsto elpu.

Nabaga Dibari krampjaini turejas pieratu skerskoka; vinas dailuma lepnums,vinas kastanbrunie mati pakausi bijaapgriezti, bet uz deniniem nokarajas garas,sviedros izmirkusas pinkas; skaistule arsavu lielo acu satraukto skatienu un mazo,parak mazo mutiti, kurai ta nepiestavejasie drausmigie kliedzieni; nelaimigasieviete laiku pa laikam konvulsivipapurinaja galvu, lai atmestu atpakal parseju sakritusos matus.

Kad vinu veda garam urnai, uz kurasbija atsedie Hofmanis, ta iekliedzas:

— Paliga! glabiet! Es neesmudarijusi neka launa! Paliga! — un gandrizvai apgaza bendes kalpu, kas to tureja.

Bez apstajas vina izkliedza sospaliga saucienus pari pulim, kura valdijavisdzilakais klusums. Sie briesmoni, kasbija paradusi nirgaties par viriskigajiemnotiesatajiem, jutas aizkustinati no sissievietes bailu trauksmes un saprata, kavinu klaigam neizdosies apklusinat sisvaimanas, kuras radija nepratam lidzigsnervu satraukums, kas bija saniedzisvisaugstako bailu pakapi.

Hofmanis piecelas, vinam skita, kasirds krutis ir apstajusi pukstet, un vinslidz ar visiem citiem traucas pakal saretei,vel viena ena bija pievienojusies spokugajienam, kas pavadija karala favoritivinas pedeja cela.

Pamanijusi to, madame Dibari veliesaucas:

— Dzivibu! dzivibu!.. Esatdosu tautai visu savu mantu! Monsieurl..Glabiet mani!

„0," nodomaja jaunais cilveks, „vinarunaja ar mani! Nabaga sieviete, kurasskatieni reiz bija tik dargi, kuras vardinebija samaksajami, — vina runaja armani."

Gajiens apstajas. Sarete bijanonakusi Revolucijas laukuma. Lija aukstslietus un padarija vel smagaku vakarakreslu, kura Hofmanis vareja izskirt tikaidivus siluetus: viens balts — bija patsupuris un otrs — sarkanais — bijaesafots.

Vins redzeja, ka bende uzrava baltostavu pa trepem, vins redzeja, ka

spidzinatais upuris locidamies pretojas,tad peksni ar briesmigu kliedzienu nabagasieviete pazaudeja lidzsvaru un nokrita uzpieresvietas.

Hofmanis dzirdeja vel toiekliedzamies:

— Zelastibu, bende! Zelastibu! Velvienu mirkli!..

Tas bija viss, pamirdzedams kazibens sautra, krita asmens.

Hofmanis apsedas Revolucijaslaukumu iezogojosa gravi.

Ta tiesam bija neaizmirstama ainamaksliniekam, kurs bija ieradies Francija,lai gutu jaunus iespaidus un idejas.

Dievs bija tam licis redzet, cikbriesmigi tika sodita ta, kas bija sekmejusimonarhijas bojaeju.

Dibari mazdusiga izturesanas naves

stunda vinam skita ka zinams attaisnojumssai nabaga sievietei. Vina nekad nebijapazinusi istu lepnumu, tapec ka vina patnemaceja mirt. O! Tas tajos laikos bija tolauzu augstakais tikums, kas nekad nebijapazinusi netikumu.

Tani diena Hofmanis naca piesledziena, ka ja vins bija ieradiesFrancija, lai redzetu kaut ko neparastu, tadvina celojums bija izdevies. Ar vesturesfilozofijas palidzibu kaut cikapmierinajies, vins nolema: „Atliek velteatris, dosos turp. Es zinu labi, ka nuleredzetas aktrises operas vai teatratelotajas neatstas vairs uz mani toiespaidu, bet es busu iecietigs. Nevarparak daudz prasit no sievietem, kas mirst,lai citiem butu ko smieties. Tomer esgribu labi ieverot so laukumu, lai sava

muza uz ta vairs nespertu kaju."

IX PARISA SPRIEDUMS

Hofmanis bija peksnu impulsucilveks. Pec Revolucijas laukuma un apesafotu druzmejosas tautas, pec asinim unapmakusas debess vinam vajadzeja redzetlustru mirdzumu, jautru lauzu puli, ziedusun dzivibu. Maz gan bija ticams, kadrama, kura tas bija piedalijies, sada celabutu izdzesama no atminas, bet vinsgribeja sagadat savam acim kaut kaduizklaidesanos un parliecinaties, ka ir velpasaule laudis, kas bauda dzivi un smejas.

Un, luk, vins devas uz Operu, kurnonaca, pats nezinadams — ka. Vinaapnemsanas bija gajusi pa prieksu un vins

tai bija sekojis, ka aklais seko savamsunim, kurpreti vina domas bija klidusaspavisam uz citu pusi, cauri pretiskigakoizjutu periferijai. Uz bulvara, kur tai laikaatradas Opera un kur tagad ir Sentmartinoteatris, druzmejas laudis — tapat kaRevolucijas laukuma.

Hofmanis pievienojas pulim un sakapetit afisu. Tika uzvests „Parisaspriedums" — balets pantomima trijoscelienos, kura autors bija MarijasAntuanetes dejas komponista Gardeladels, kas velak kluva par keizariskobaletmeistaru.

— „Parisa spriedums", — murminajadzejnieks, ar stivu skatienu raudzidamiesafisa, it ka gribetu ar acu un ausupalidzibu iekalt atmina so divu vardunozimi.

Bet lai ka Hofmanis atkartodamsburtoja baleta nosaukumu, vins tanineatrada nekadas jegas.

Gruti nacas vinam izmest no pratabriesmigas atminas, kas to nomaca, laidotu tur vietu darbam, kura vielu jaunaisGardels bija aiznemies no Homera„Iliadas".

Kas tas bija par savadu laikmetu, kadviena diena no rita piesprieda navessodu,pulkstens cetros to izpildija, bet vakaradejoja un vareja tikt pats arestets,atgriezoties majas pec visiem siem jutukairinajumiem?

Hofmanis saprata: ja kads cits vinamnepateiks, kas tiek spelets, vins pats tonekad nesajegs, bet drizak paliks traks sisafisas prieksa.

Tapec vins griezas pie kada resna

kunga, kas ar savu kundzi staveja aste, jovisos laikos resniem kungiem lidz ar vinukundzem ir ta manija stavet aste.

— Monsieur, kas sovakar tiekspelets?

— Jus pats labi redzat uz afisas, katiek uzvests „Parisa spriedums"!

— Parizes spriedums… —atkartoja Hofmanis. — Ak, ja, Parizesspriedums, es zinu gan, ko tas nozime!

Resnais kungs paveras savadajajautataja un ar visdzilako nicinasanuparaustija plecus par jauno cilveku, kurssajos mitologiskajos laikos bija varejiskaut bridi aizmirst, kas ir „Parisaspriedums".

— Vai jus, pilson, neveletospaskaidrojumus par baletu? — jautajakads programmu pardevejs, uzrunadams

Hofmani.— Ja, dodiet.Tas bija musu varonim vel viens

pieradijums, ka vins apmekle izradi un katads vinam bija vajadzigs.

Vins atvera programmu un iemetatani acis. Programma bija gaumigiiespiesta uz laba, balta papira unpapildinata ar autora prieksvardu.

„Kas par pielisku radijumu ircilveks," nodomaja Hofmanis, acimparskriedams dazas prieksvarda rindas,kuras tas vel nebija lasijis, bet pasreizgrasijas lasit, „un ka ietilpdams kopejacilveku masa, vins tomer iet viens savasgodkaribas un savu interesu celus,palikdams vienaldzigs egoists.

Luk, ka sis pats jaunais Gardels, kursuzvedis so baletu 1793.gada 5.marta, tas

ir, sesas nedelas pec karala naves, sesasnedelas pec viena no vislielakajiempasaules notikumiem.

(Jn,. luk, tai diena, kad baletspiedzivoja savu pirmizradi, visparejanemiera vins pardzivoja savu ipasouzbudinajumu, drosi vien sanemotaplausus, vina sirds strauji puksteja, un jasini mirkli tam kads butu atgadinajis paruzbudinajumu, kas vel salca par pasauli unpieminejis Ludviki XVI, vins butuizsaucies:

— Ludvikis XVI, ko jus par togribat teikt?

It ka, sakot ar to dienu, kad vinabalets tika nodots atklatiba, visai pasauleinebutu neka cita, ar ko nodarboties, kavienigi ar so horeografisko notikumu; vinsir piespraudis prieksvardu savas

pantomimas paskaidrojumam.Nu, labi, izlasisim so vina

prieksvardu un palukosim, vai, kaut gannav atzimets laiks, kad tas viss ticisuzrakstits, atradisu tur dazus noradijumus,pateicoties kuriem apstakliem sisuzvedums ir ieraudzijis dienasgaismu.

Hofmanis atspiedas ar elkoniem uzteatra margam un, luk, ko vins lasija:

„Es vienmer esmu noverojis baletauzvedumos, ka raibs un atjautigsdivertisments kopa ar efektigu dekorativoieterpu ir tas, kas visvairak pievelkpubliku un izpelnos visskalakos aplausus"

„Luk, cilveks, kas izteicis ieveribascienigu atzinumu," nodomaja Hofmanis,kurs nevareja apspiest sminu par so pirmonaivitati. Ka vins ir noverojis, ka raibs unpatikams divertisments lidz ar

dekorativiem efektiem ir tas, kas visvairakpievelk. Cik tas ir galanti pret Haidna,Pleiela un Mehila kungiem, kas iruzrakstijusi „Parisa sprieduma" muziku!Bet, turpinasim."

„Nemot vera so noverojumu, esmumeklejis piemerotu sizetu, kas dotuiespeju izvertet Parizes Operas baletalielos talantus, kuri ir vienigi mums unkuri man atlautu izverst plasuma idejas,kadas man iedvestu gadijums. Vesturiskadzeja ir tas neizsikstosais slanis, kobaletmeistaram vajag kultivet. Sis slanisnav bez erkskiem, bet tos vajag prastiznicinat, lai nopluktu rozi."

— Luk, fraze, ko var novietotzeltita rami! — iesaucas Hofmanis. —Sadas lietas var uzrakstit tikai Francija.

Vins parskirstija programmu,

gatavodamies turpinat lasit so interesantolektiru, kas vinu jau saka uzjautrinat.

Bet tad vina domas, kas uz bridi bijanoversusas no pardzivota, atkal pamazamatgriezas pie ta, burti sapnotaja acissajuka, roka, kas tureja „Parisaspriedumu", noslideja klepi, un, stivi uzzemi skatidamies, vins nomurminaja:

— Nabaga sieviete!Ta bija Dibari ena, kas velreiz

atgriezas jauna cilveka atmina.Tad vins papurinaja galvu, it ka ar

varu gribetu aizdzit drumo istenibu, iebazakesa jauno Gardela programmu, nopirkabileti un iegaja teatri.

Zale bija parpildita, cauksteja zids,mirdzeja dargakmeni, kailie pleci unsmarzoja ziedi. Nebeidzama dukona,parfimeto sieviesu un valigo sarunu

dukona atgadinaja troksni, kads rodas nopapes kaste ieslodzitu tukstosiem mazumusinu siksanas.

Sai dukona jaucas vardi, kas musuapzina atstaj tadas pasas pedas, ka taurinusparni uz bernu pirkstiem, kad vini tosnoker, un pec desmit minutem, nezinadamivairs, ko ar tiem iesakt, pacel rokas gaisa,lai atdotu tiem brivibu.

Hofmanis ienema vietu orkestri un,zales iekaisusas atmosferas parnemts,iedomajas, ka vins se atrodas jau no pasarita un ka drumais navessoda skats, kasatkal un atkal tam naca prata, ir bijis tikailauns sapnis, bet ne isteniba.

Tad vina atmina, kurai, ka visucilveku atminai, bija divas reflektejosasplaksnes: viena sirdi un otra prata,neuzkritosi un pakapeniska seciba

noversas no uzjautrinosiem iespaidiem unpiegriezas tai jaunai, maigajai meitenei,kuru vins bija atstajis tur aiz robezas unkuras medaljonu vins juta ka otru sirdipukstam viena takti ar savejo.

Vins noskatijas uz visamapkartesosajam sievietem, uz visiem siembaltajiem pleciem, tumsajiem un gaisajiemmatiem, uz visam sim vijigam rokam, kasvai nu rotalajas ar vedekliem, vai atkalkoketi sakartoja frizuras ievitos ziedus, unvins pats pie sevis pasmaidija,izrunadams Antonijas vardu, it ka ar sovardu vien jau pietiktu, lai padarituneiespejamu katru salidzinajumu starp savarda neseju un apkartejam sievietem.

Un lai to parceltu atminu pasaule, kastam skita tukstoskart pievilcigaka nekavisa si isteniba, lai cik skaista ta bija.

Tad, it ka ar to vel nepietiktu un vinsbaiditos, ka neizgaist vina ideala portrets,ko tam pari laikam un telpai gleznojaatmina, Hofmanis leni iebaza roku azote,satvera medaljonu, ka bikla meitene satverligzda gulosu putninu.

Tad, parliecinajies, ka neviens vinunevar redzet, lai ar nekautrigu skatienuaptumsotu milo telu, ko vins tureja roka,Hofmanis iznema jaunas meitenesportretu, pacela to pie acim un, uzmetispieludzeja skatienu, to maigi piespiedapie lupam.

Tad vins no jauna paslepa to piesavas sirds ta, ka neviens nevarejaiedomaties to prieku, ko, iebazdams rokuvestes kabata, bija pardzivojis sisjauneklis ar balo seju un melnajiemmatiem.

Sini bridi atskaneja signals un pirmasuvertiras skanas jautri aizlidoja zale — kakildigu zilisu bars birztala.

Meginadams klut lidzigs visiemcitiem, tas ir, par uzmanigu skatitaju,Hofmanis apsedas un ar abam ausim sakaklausities.

Bet pec minutem vins vairsneklausijas un ari negribeja klausities: tanebija muzika, kas varetu saistit Hofmanauzmanibu, jo vairak tapec, ka vins todzirdeja jau otro reizi: vina kaimins,acimredzot kartigs Operas apmekletajs,Haidna, Pleiela un Mehila cienitajs,pusbalsi un aplama falseta, bet pilnigipareiza ritma dungoja lidzi visu so autorumelodijam. Sim mutiskajam pavadijumamdiletants pievienoja vel pirkstupavadijumu, apbrinojami veikli ar saviem

garajiem, planajiem nagiem sizdams taktiuz tabakas dozes, kuru tureja kreisajaroka.

Hofmanis ar visiem noverotajiempiemitosu zinkaribu saka aplukot socilveku, kuram bija pasam savs orkestris,kas atdarinaja kopejo.

Si persona tiesam bija ieveribascieniga.

Iedomajaties neliela auguma cilveku,kas gerbies melnas bikses, fraka un veste,ar baltu pletkreklu un baltu kaklasaiti, piekam sis baltums bija acim gandriz vaitikpat nepanesams ka sniega sudrabotavizma.

Uzmauciet lidz pusei uz sa cilvekarokam, kas bija vajas, caurspidigas kavasks un tik spilgti atdalijas no melnajambiksem, it ka butu apgaismotas no

ieksienes, uzmauciet uz sim rokam arvislielako rupibu ieflisetas smalka batistaaproces, lokanas ka liliju lapinas, un jusbusit guvusi pilnigu kopainu.

Tagad apskatiet vina galvu, betapskatiet ta, ka to darija Hofmanis, tas ir,ar izbrinas pilnu zinkari. Iedomajatiesovalas formas seju un ka zilonkaulsspidigu pieri ar retiem iesarkanu matukumskiem, kas vietvietam regojas kakrumu skupsnas lidzenuma.

Noskujiet uzacis un drusku zemakietaisiet divus caurumus, ielieciet tajosaukstas ka stikls acis, kuru skatiensgandriz vai vienmer ir sastindzis un kurastapec jo vairak likas bez dzivibas, ka tajasvelti bija meklet to dzirkstoso punktu, koDievs ir ielicis cilveka aci ka dzirkstelino dzivibas muzigas liesmas.

Sis acis ir zilas ka safiri — bezmaiguma, bez asuma. Tas, protams, redz,bet tas neskatas. Sausnejais, smalkaisdeguns ir gars un smails, mute maza, arpusatvertam lupam un zobiem, kurus nevarsaukt par baltiem, jo tiem ir ta pati vaskakrasa ka adai, it ka uz tiem butu noguliesbezkrasas asinu filtrejums. Smalkaissmakrs rupigi noskuts, izcili vaigu kauli,bet abi vaigi tik dzili iekritusi, ka toiedobes varetu ielikt riekstu. Tadas bijaHofmana kaimina raksturigas pazimes.

Sim cilvekam tikpat labi vareja butpiecdesmit ka trisdesmit gadu. Un javinam butu astondesmit, tas nebutu nekassevisks, tapat ka nebutu mazak ticams, jatam nebutu vairak par divpadsmit. Likas,ka, ierodoties pasaule, vinam vajadzejaizskatities tiesi tapat ka tagad.

Nebija saubu, ka vins nekad navizskatijies jaunaks, un tapat varejapienemt, ka vins ari nekad neklus vecaks.

Bija ticams, ka, pieskaroties vinaadai, varetu sajust tadu pasu aukstumu, kapieskaroties cuskai vai mironim.

Un tomer likas, ka vins loti milmuziku. Laiku pa laikam muzikalassaldkaisles iespaida vina mute mazlietpaveras un tris sikas kruncinas, abas pusesgluzi vienadas, ievilka pusloku vina lupukaktinos, palika tur minutes piecas unatkal pamazam izlidzinajas, ka izlidzinasakmens sviediena udeni raditi rinki, kasaizgulst arvien plasakos lokos, kamerbeidzot saplust ar udens limeni.

Hofmanis nevareja beigt skatities uzso cilveku, kurs gan juta, ka vinu novero,bet tomer tapec nekustejas.

Musu dzejnieks, kurs jau tai laikanesa sevi tas izteles diglus, kas velakradija „Kapeliusu", atbalstijas ar abamrokam uz priekseja kresla atzveltnes,noliecas uz prieksu, tad pagrieza galvu uzlabo pusi, lai ieskatitos tiesi seja tam,kuru lidz sim bija verojis tikai no saniem.

Mazais cilveks bez kadas izbrinaspaveras Hofmani, draudzigisveicinadams, uzsmaidija tam, tad atkalnoversa savas acis uz kadu, vienigi vinamredzamu punktu un turpinaja savu orkestrapavadijumu.

— Cik savadi! — nomurminajaHofmanis apsezdamies, — es butu bijisgatavs deret, ka vins nemaz nav dzivs.

Kaut gan vins redzeja savu kaiminukustinam galvu, bet it ka nebutu vel istiparliecinats, ka ari parejais kermenis ir

dzivs, jaunais cilveks atkal pametaskatienu uz sis personas rokam.

Te vinam krita acis tas, ka uzmelnkoka tabakas dozes, ar kuru spelejassvesinieka roka, laistijas miniaturs, nodimantiem veidots galvaskauss.

Tani diena Hofmana acis viss skitapienemam fantastiskus veidus, bet vinstomer bija nolemis iet lidz galam un,noliecies uz leju tapat, ka nule bijanoliecies uz prieksu, vins ta ieurbas arskatienu sini tabakas doze, ka vina lupasgandriz vai pieskaras rokai, kas to tureja.

Cilveks, kurs tada mera bija saistijisHofmana uzmanibu, redzedams, ka vinakaimins tik loti interesejas par ta tabakasdozi, klusedams to pasniedza, lai vins labivaretu apskatit.

Hofmanis-panema tabakas dozi,

apgrieza to kadas divdesmit reizes rinkiun tad atvera.

Ieksa bija tabaka.

X ARSENA

Ar vislielako uzmanibu apskatijistabakas dozi, Hofmanis, ar klusu galvasmajienu pateikdamies, atdeva toipasniekam, uz ko pedejais atbildeja artikpat pieklajigu, tikai varbut vel klusakuzimi.

„Redzesim tagad, vai vins runas,"nodomaja Hofmanis un pagriezies pretsavu kaiminu teica:

— Atvainojiet, monsieur, parmanu uzbazibu, bet man bija japabrinaspar so no dimantiem veidoto mirongalvu,kas rota jusu tabakas dozi, jo tabakas dozetas ir tiesam neparasts greznojums.

— Tas tiesa, un man skiet, kasis te ir vienigais, — atbildeja svesais armetalisku balss pieskanu, kas atgadinajatroksni, kads rodas, liekot vienu uz otrasudraba naudas gabalus, — ta man noatzinigiem mantiniekiem, kuru tevu es tikuarstejis.

— Jus esat arsts?— Ja, monsieur.— Un jus izarstejat so jauno cilveku

tevu?— Gluzi otradi, monsieur, mums

bija ta nelaime vinu pazaudet.— Es tagad saprotu, ko nozime

vards atziniba.Medikis saka smieties.Saruna tam tomer netrauceja dungat,

un dungadams vins turpinaja:— Ja, man liekas, ka es to veco busu

nogalinajis.— Ka nogalinajis?— Es pie vina izmeginaju

kadu jaunu arstniecibas lidzekli, bet, ak,Dievs, pec stundas vins jau bija miris!Tas gan bija jocigi.

Un vins atkal saka dungat.— Jus, monsieur, liekas, loti milat

muziku? — jautaja Hofmanis.— Ja, milu, seviski so.„Velns lai parauj," nodomaja

Hofmanis, „luk, cilveks, kas tikpat mazsajedz no muzikas ka no medicinas!"

Sini bridi pacelas priekskars.Savadais doktors iesnuca krietnu

snaucienu tabakas un apsedas kresla peciespejas ertak — ka cilveks, kas negribneka zaudet no izrades, kuru noskatas.

Tomer vins, it ka pardomadams,

ieminejas Hofmanim:— Jus, monsieur, esat vacietis?— Ja.— Es to tudal maniju no jusu

akcenta. Skaista zeme, bet slikts akcents.Hofmanis paklanijas par so frazi,

kura bija pa pusei kompliments, papusei palas.— Un kadel jus esat ieradies

Francija?— Lai redzetu.— Un ko jus lidz sim jau esat

redzejis?— Esmu redzejis, ka giljotine…— Vai jus sodien bijat Revolucijas

laukuma?— Biju.— Tad jus esat bijis Dibari naves

aculiecinieks.

— Ja, — nopuzdamies atbildejaHofmanis.

— Es vinu labi pazinu, —turpinaja dakteris ar konfidencialuskatienu, kurs vardam „pazinu" pieskiravisplasako nozimi. — Goda vards, ta bijajauka meitene!

— Vai jus ari vinu arstejat?— Ne, bet es tiku arstejis vinas

negeri Zamoru.— To nozelojamo! Man stastija, ka

vins esot nodevis savu kundzi.— Ta tas ir, vins bija dedzigs

patriots, sis negerens.— Jums butu vajadzejis darit

ar vinu tapat, ka jus to darijat ar tosirmgalvi, kam ir sakars ar jusu tabakasdozi.

— Kads tur butu bijis labums?

Vinam nebija nekadu mantinieku.Un atkal skaneja daktera smiekli.— Bet jus, monsieur, vai jus

nenoskatijaties sini soda aina, — atkaliesaka Hofmanis, kas juta neizsakamuvelesanos runat par nabaga sievieti, kurasasinainais tels no vina neatstajas.

— Ne, vai vina bija novajejusi?— Kada vina?— Nu, komtese.— To es jums, monsieur, nezinu

teikt.— Kapec?— Tapec, ka es vinu sarete tikai

pirmo reizi redzeju.— Jo sliktak. Es to labprat

butu gribejis zinat, jo es vinu pazinu kaloti korpulentu. Bet rit aiziesu apskatitvinas kermeni. A, luk, paskatieties sito!

Un medikis noradija uz skatuvi, kursini bridi uz Idas kalna paradijas monsieurVestri, kas teloja Parisa lomu un sakasacensties ar nimfu Enoni izmekletu frazuskandesana.

Hofmanis palukojas turp, kurnoradija vina kaimins, bet tikai tad, kadbija parliecinajies, ka drumais medikis irpiegriezies visu savu uzmanibu

skatuvei un ka tas, ko vins dzirdejisun teicis, ta apzina nebija atstajis nekadaspedas.

— Butu interesanti redzet socilveku raudam, — nomurminajaHofmanis.

— Vai jus pazistat sa uzvedumasizetu? — pec briza klusesanas ievaicajasarsts.

— Ne, monsieur.

— O, tas ir loti interesants. Tajair pat dazas aizkustinosas vietas. Man untapat ari vienam no maniem draugiempagajuso reizi bija asaras acis.

— Vienam no maniem draugiem,— nomurminaja dzejnieks, — kas tas ganvaretu but par cilveku, ko si persona saucpar savu draugu? Tam vajag but kapracim.

— Bravo, bravo, Vestris! —sauca mazais cilveks, plaukskinadamsrokas.

Lai apliecinatu savu apbrinu, medikisbija izvelejies to mirkli, kad Pariss, kastaveja rakstits programma, ko Hofmanisbija nopircis pie ieejas, saker savu skepuun steidzas paliga ganiem, kuri izbailesbeg no briesmiga lauvas.

— Es neesmu zinkarigs, bet eslabprat gribetu redzet so lauvu.

Ar to beidzas pirmais celiens.Dakteris piecelas, apgriezas,

atspiedas uz priekseja kresla atzveltnesun, tabakas dozes vieta apbrunojies arnelielu lorneti, saka apskatit zale esosasdamas.

Hofmanis mehaniski sekoja lornetesvirzienam un parsteigts ieveroja, kapersona, kurai doktors bija pieversis savulorneti, peksni nodrebeja un tudal pacelaacis uz savu noverotaju, it ka kadaneredzama vara vinu butu piespiedusi todarit. Un sini stavokli ta palika tik ilgi,kamer medikis beidza vinu apskatit.

— Vai si lornete jums, monsieur,ari ir no kada atziniga mantinieka? —painteresejas Hofmanis.

— Ne, ta man ir no monsieurVoltera.

— Vai jus vinu ari pazinat?— Un ka vel! Mes bijam labi

draugi.— Vai jus bijat vina arsts?— Vins neticeja medicinai, un ir

taisniba, ka vins daudz kam neticeja.— Vai tas tiesa, ka vins mirdams

izsudzeja savus grekus?— Vins, monsieur, vins! Aruets!

Nu, ko jus! Vins ne tik vien neka navsudzejis, bet vel lieliski apstradajapriesteri, kas bija ieradies vinu sagatavot.To es jums noteikti varu apgalvot, jo patsbiju klat.

— Ka tad tas notika?— Aruets guleja uz mirsanas

gultas. Ierodas Terzaks, vina priesteris, unka cilveks, kam vairs daudz neatliek laika,tudal prasa sim: „Monsieur, vai jus ticat

Jezus Kristus trisvienibai?"— Volters vinam atbild:

„Monsieur, es jus ludzu — laujiet manmierigi nomirt."

„Tomer, monsieur," neatlaizasTerzaks, „man ir svarigi zinat, vai justicat, ka Jezus Kristus ir Dieva dels."

«Nerunajiet man vairs par socilveku!" iesaucas Volters un, sanemisvisus atlikusos spekus, vins zvel ar duripriesterim pa galvu un izlaiz garu. Tad nugan es smejos, ak, Dievs, ka es smejos!

— Patiesi, tur ir ko smiet, —nicigi piezimeja Hofmanis, — ka tavajadzeja mirt „Jaunavas" autoram.

— Ak, ja „Jaunava!" —iesaucas cilveks melna. — Kas tas parsedevru, monsieur! Kas par briniskigudarbu! Es zinu tikai vienu gramatu, kas ar

to var sacensties.— Un ta butu?— Monsieur de Sada „Justine", vai

jus pazistat „Justini"?— Ne, monsieur.— Un markizu de Sadu?— Netik ne.— Redziet, monsieur, —

sajusminats atsaka medikis, — „Justine" irvisnemoraliskaka gramata, kadu vien varlasit. Es reiz arsteju kadu meiteni, kas toari bija lasijusi.

— Un vina nomira, tapat kasirmgalvis?

— Ja, monsieur, bet vina miralaimiga.

Un medika acis iedzirkstijaslabpatika, atceroties sis naves celonus.

Sini bridi tika dots zvans otra celiena

sakumam. Hofmanis par to nemaz nesaiga,jo vina kaimins tam saka iedvest bailes.

— A! — iesaucas dakteris unapsezdamies apmierinati smaidija, — mesredzesim Arsenu.

— Kas ir sis Arsens?— Jus vinu vel nepazistat?— Ne, monsieur.— Ak ta, nu tad jus neka

nepazistat, jaunais cilvek! Arsena irArsena, tas ir viss, bet gan jau jusredzesit.

Un pirms orkestris bija sacis spelet,medikis nemas dungat otra celienaintrodukciju.

Priekskars pacelas.Skatuve bija parversta ziedosa darza,

caur kuru aizvijas no kadas klints piekajesiztecejusais strautins.

Hofmanis atspieda galvu rokas.Viens bija skaidrs: tas, ko vins se redzejaun dzirdeja, nespeja izklaidet tas skumjasdomas un smagas atminas, kas to bijaatvedusas surp.

„Kas gan butu parmainijies?"nodomaja vins, peksni atgriezdamies piesaviem sisdienas iespaidiem. „Kas ganbutu parmainijies pasaule, ja sai nabagasievietei butu lavusi dzivot? Kam no tabutu radies kads launums, ja si sirds bututurpinajusi pukstet un sis lupas elpot?Kada nelaime tapec butu notikusi? Kapecto visu tik peksni partraukt? Kam gan irtiesibas apturet dzivi visstraujakalidojuma? Tikpat labi vina butuiederejusies visu so sieviesu vidu, bet nuvinas nabaga kermenis, kermenis, kurukads karalis bija milejis, guleja kapsetas

dublos, bez ziediem, bez krusta, bezgalvas. Ka vina kliedza, ak, Dievs, kavina kliedza! Tad peksni…"

Hofmanis paslepa seju rokas.— Bet ko es se daru? — vins

murminaja, — ne, es iesu.Vins varbut tiesam butu aizgajis, bet

tad, pacelis galvu, tas ieraudzija uzskatuves kadu dejotaju, kura nebijapiedalijusies pirmaja celiena un kurasdeja visa zale ka sastingusi nolukojas araizturetu elpu.

— Cik skaista ir si sieviete! —iesaucas Hofmanis tik skali, ka blakussedosie un ari pati dejotaja to dzirdeja.

Bet ta, kura bija izpelnijusies soapbrinu, pameta acis uz jauno cilveku,kurs nevilus bija iesaucies, un Hofmanimlikas, ka ta ar skatienu vinam pateicas.

Vins nosarka un nodrebeja, it ka to butuskarusi elektriska dzirksts.

Dejotaja Arsena, kuras vardu bijapieminejis sirmgalvis, patiesi bijabriniskigs radijums, tikai vinasskaistumam nebija neka kopeja ar parastoskaistuma jedzienu.

Vina bija slaida, briniskigi noaugusi,un caur sarkana sminka kartu, kas sedzatas vaigus, atplaiksnijas adascaurspidigais balums. Kajas tai bijapavisam mazas, un kad vina soloja, likas,ka tas balstas uz makona, jo nebijadzirdams ne mazakais troksnis. Vinasstavs bija tik slaids un vijigs, ka pat cuskanevaretu tik veikli griezties rinki ka sisieviete. Ikreiz, kad vidamies tas kermenisnoliecas uz prieksu, vareja domat, kavinas korsete tudal plisis.

Spriezot pec deja ieliktas energijas,kermena drosajam kustibam un savaneatvairama skaistuma apzinas, bijajausams, ka sis kaislais raksturs, tapat kaantika Mesalina, vareja gan dazreizpagurt, bet apmierinaties — nekad. Vinanesmaidija, ka parasti smaida dejotajas,vinas purpursarkanas lupas gandriz vainekad nepaveras nevis tapec, ka taivajadzetu slept savus sliktos zobus, ne, jokad vina uzsmaidija Hofmanim, kurs tikvientiesigi skali bija izteicis savu apbrinu,musu dzejnieks vareja redzet divas tikbaltas, tik tiras perlu virknes, ka vina tasbez saubam paslepa aiz savam lupam, laigaisa iespaids nesabojatu to spidumu.

Vinas zilgani melnajos, spidigajosmatos bija iepitas platas akantes lapas unnokarajas vinogu kekari, kuru ena gulas uz

vinas kailajiem pleciem. Acis tai bijalielas, melnas, spodras ar tadu mirdzumu,kas apstaroja visu, un, ja vina dejotutumsa, Arsenas acis butu apgaismojusasdejas vietu. Kas vel vairak pavairoja sismeitenas originalitati, bija tas, ka bezkadas vajadzibas sini nimfas loma, kuru tateloja, vai, pareizak sakot, dejoja, vinabija aplikusi mazu, melnu samta apkakli,kas bija sasprausta ar saktu, vai ar kadusaktai lidzigu, ar dimantiem izrotatuprieksmetu, kas mirdzeja zilbinosasugunis.

Ieurbies ar skatienu sini sieviete,medikis, neuzdrosinadamies pat elpot, arvisu sirdi un dveseli skatijas dejotaja, piekam si dvesele, ja vien tada vinam bija,likas saistita pie jaunas sievietes kermenalidojuma.

Tad Hofmanis ieveroja saduparsteidzosu lietu: vai vina gaja pa kreisivai pa labi, uz prieksu vai atpakal, nekadvinas acis nenoversas no daktera acim unstarp abiem skatieniem pastaveja redzamssakars. Vel vairak — Hofmanis redzeja,ka Arsenas melno samta apkakli saturosassaktas mestie stari un tapat ari tie, koatstaroja daktera mirongalva, taisna linijasastapas puscela, saskaras, atgrudas unpamirdzedami sapluda par sarkanu, baltuun zeltaini mirdzosu staru kuli.

— Monsieur, vai jus man neiedotusavu lorneti? — dzili elpodams unnepagriezis galvu, ierunajas Hofmanis, joari vinam nebija iespejams atraut skatienuno Arsenas.

Medikis pastiepa roku Hofmanim,pat nepakustinajis galvu, ta ka abu

skatitaju rokas kadu bridi tuksuma meklejaviena otru, kamer sastapas.

Beidzot Hofmanis satvera lorneti unpiespieda to pie acim.

— Tas ir savadi, — vinsnomurminaja.

— Kas tad?— Nekas, nekas, — atbildeja

Hofmanis, kurs gribeja piegriezt visuveribu tam, ko vins redzeja; un tas, ko vinsredzeja, patiesi bija kaut kas neparasts.

Lornete tik liela mera tuvinajaprieksmetus vina acim, ka Hofmanis divasvai tris reizes izstiepa roku, ceredamssatvert Arsenu, kas likas vairs neatradasaiz rampas, bet starp abiem lornetesstikliem.

Tada karta musu vacietis nezaudejane mazaka sikuma no dejotajas dailuma;

vina skatieni tik dedzigi jau iztalimapnema vinas pieri it ka ar ugunigu lokuun lika asinim kaist vina deninu dzislas.

Jauna cilveka dvesele vina kermenitrakoja.

— Kas ir si sieviete? — vinsjautaja nedrosa balsi, nekustedamies unneatraudamies no lornetes.

— Es jau jums teicu, — ta irArsena, — atbildeja arsts, kuram likastikai vienigi lupas bija dzivas un kuranekustigais skatiens joprojam bija piekaltsdejotajai.

— Sai sievietei, bez saubam, ir savsmilakais?

— Ja.— Un vina to mil?— Ta stasta.— Vai vins ir bagats?

— Loti.— Kurs tas ir?— Paskataties pa kreisi apakseja

balkona avanscena.— Es nevaru pagriezt galvu.— Papulaties.Bet si papulesanas Hofmanim bija tik

sapiga, ka vins iekliedzas, it ka vina kaklanervi butu parvertusies marmora un sinibridi sadruptu.

Vins pameta skatienu uz apaksejobalkonu. Taja bija tikai viens cilveks, betsis cilveks, kurs ka lauva bija nogulies uzbalustrades, likas viens pats piepildijavisu balkonu.

Sim cilvekam bija apmeramtrisdesmit vai trisdesmit tris gadi, un vinaseja bija kaislibu izvagota. Vareja patteikt, ka ne melnas bakas, bet kada

vulkaniska erupcija ir izravusi tas plaisas,kuru dzilumi skersojas sis saplositasmiesas audos. Vina acis, patiesiba mazas,bija plasi ieplestas aiz kaut kadamiekskigam dveseles mokam; briziem tasbija tuksas un bez dzivibas, ka izdzisusikrateri, briziem atkal izmeta liesmas — kapamodies vulkans. Vins neaplaudeja,sizdams delnas vienu pret otru, vinsaplaudeja, dauzidams balkona margas, taka pie katra aplausa dardeja visa zale.

— O, — ierunajas Hofmanis,— vai tas maz ir cilveks, ko es tur redzu?

— Ja gan, tas ir cilveks, un patvarens cilveks.

— Ka vinu sauc?— Vai jus to nepazistat?— Ne, es tikai vakar ierados.— Ak ta, tas ir Dantons.

— Dantons! — drebedamsnomurminaja Hofmanis. — O, un vins irArsenas milakais?

— Vins ir tas milakais.— Un vins to patiesi mil?— Ka bez prata. Vins ir mezonigi

greizsirdigs.Bet lai cik interesanti bija redzet

Dantonu, Hofmanis jau atkal bijapieversies Arsenai, kuras klusaja dejabija kaut kas fantastisks.

— Vel vienu paskaidrojumu,monsieur.

— Runajiet.— Pec kadas formas ir

veidota vinas sakta, ar kuru saspraustaapkakle?

— Pec giljotinas.— Pec giljotinas!

— Ja, tas tiek loti glitiizgatavotas un katrs musu frants nesavismaz vienu tadu. Ta, ko valka Arsena, irDantona davana.

— , Giljotina, giljotina piedejotajas kakla! — murminaja Hofmanis.Vins juta, ka ta smadzenes izplesas. —Kapec goljotina?..

Un musu vacietis, kuru vareja noturetpar traku, izstiepa rokas uz prieksu, it kagribetu satvert kadu kermeni, jo,pateicoties savadajam optiskajamefektam, atstatums starp vinu un Arsenubija uz isu bridi pazudis un Hofmanimskita, ka vins jut dejotajas elpu uz savaspieres, dzird ka ta izlauzas no simpuskailajam krutim, kas cilajas ka kaislosskavienos.

Hofmanis bija sasniedzis to

aizrautibas pakapi, kad mums liekas, kames izelpojam uguni un musu kermenisdraud parplist aiz jutu sprieguma.

— Pietiek, pietiek! — vinsmurminaja.

Bet deja turpinajas un iluzija bijatada, ka, sakausejot abus sos sisdienasvisstiprakos iespaidus, Hofmana fantazijapiesaistija dejai atminas no Revolucijaslaukuma, un vinam briziem skita, ka tasredz Dibari balu un bez galvas dejojamArsenas vieta, briziem atkal tas redzejaArsenu aizdejojam lidz giljotinai uniedejojam bendes rokas.

Jauna cilveka eksalteta iztele vissgriezas juku jukam: ziedi un asinis, dejaun agonija, dziviba un nave.

Bet kas parspileja to visu, bija kadaelektrisks pievilksanas speks, kas to rautin

rava pie sis sievietes. Katru reizi, kad sisdivas divas mazas kajinas panirbeja vinaacu prieksa; katru reizi, kad dejotajascaurspidigais terps drusku pacelas,drebuli izskreja tam caur visu miesu, vinalupas kluva sausas, elpa karsta, un tosagraba velesanas, kadas sagrabj cilvekudivdesmit gadu vecuma.

Sini stavokh Hofmanim bija tikaiviens glabins — Antonijas portrets,medaljons, ko vins nesaja uz krutim, tabija tira mila pret juteklisku milestibu, tasbija skistu atminu speks pret aizraujosuistenibu.

Vins satvera medaljonu un pielikapie savam lupam, bet tiklidz vins bijaizdarijis so kustibu, tas izdzirda savakaimina dzeligos smieklinus un redzeja, katas ar izsmieklu vina noskatas.

— Laujiet man iet, — iesaucasHofmanis, — es nevaru se vairs ilgakpalikt!

Un vins ka bez prata atstaja orkestri,midams citiem uz kajam un grustidamsskatitajus, kas ladejas par so savadnieku,kuram ienacis prata aiziet baleta vidu.

XI OTRA „PARISASPRIEDUMA"IZRADE

Bet Hofmana strauja sasliesanas toneaizveda diezin cik talu. Sentmar- tinaielas sturi vins apstajas.

Vina krutis smagi cilajas un pierebija vienos sviedros.

Ar kreiso roku noslaucijis no pieressviedrus, vins piespieda labo roku piekrutim un atviegloti uzelpoja.

Sini bridi kads aizkara vina plecu.Hofmanis nodrebeja.— Nudien, tas ir vins! — kada

balss iesaucas.Hofmanis pagriezas un iekliedzas.Tas bija vina draugs — Cakarijs

Verners.Abi jaunie laudis krita viens otra

skavas.Vienlaikus atskaneja divi jautajumi:— Ko tu se dari?— Kurp iedams?— Es atbraucu tikai vakar, -

teica Hofmanis, — redzeju giljotinejammadame Dibari un, lai izklaidetos, bijuopera.

— Es atbraucu pirms sesiemmenesiem, piecus menesus jau es katrudienu redzu giljotinejam divdesmit vaidivdesmit piecus cilvekus, un, laiizklaidetos, eju uz spelu namu.

— A!

— Vai naksi lidzi?— Pateicos, ne.— Tu dari aplam; man tagad

iet no rokas, bet tu ar savu neparasto laimivaretu tikt pie bagatibas. Tev, kas esipieradis pie istas muzikas, Opera vajagjusties briesmigi garlaicigi. Nac man lidziun dabusi ko citu paklausities.

— Muziku?— Ja, zelta muziku, neieskaitot

to, ka tur, kurp es eju, ir sakopoti visiprieki: apburosas sievietes, lieliskasvakarinas un augsta spele.

— Pateicos, draugs, tas naviespejams: es esmu devis solijumu, velvairak — es esmu zverejis.

— Kam?— Antonijai.— Tatad tu vinu esi redzejis?

— Draugs, es vinu milu, es vinudievinu!

— A, nu es saprotu! Tad tas tevi iraizturejis, un tu vinai zvereji?..

— Es vinai zvereju, ka nekad vairsnespelesu un…

Hofmanis vilcinajas.— Un ko vel?— Un paliksu vinai uzticigs, —

Hofmanis izgruda.— Nu, tad nevajag nakt uz 113.

maju.— Kas ta par 113. maju?— Ta ir maja, par kuru es

nupat tev mineju, un ta ka es nevienamneesmu zverejis, tad eju turp. Ardievu,Teodor!

— Ardievu, Cakarij!Un Verners aizgaja, kamer Hofmanis

palika stavam ka pienaglots.Kad Verners bija jau kadus simts

solus aizgajis, Hofmanis atcerejas, kaaizmirsis paprasit vina adresi, jovienigais numurs, ko tam Cakarijs bijaminejis, bija spelu nama adrese.

Bet si adrese ka zinamas ieejasuzraksts ar ugunigiem burtiem bijaierakstita Hofmana smadzenes.

Tomer viss nule notikusais mazlietnomierinaja Hofmana pasparmetumus.Cilveka daba nu reiz ir tada, ka vinavienmer ir iecietiga pret sevi, un siiecietiba ir tirais egoisms.

Antonijas del vins bija atteicies nospeles un domaja, ka ar to vins irizpildijis savu zverastu, aizmirsdams, katikai tapec, ka gatavojas klut neuzticigsotrai un svarigakai zverasta dalai, vins

staveja ka pienaglots uz bulvaraSentmartina ielas sturi.

Bet ka es jau teicu, pretestibaVerneram deva vinam iemeslu butpiekapigakam pret Arsenu. Vins nolemaiet viduscelu, un tai vieta, lai atgrieztosopera, uz ko vinu kardinatajs demonsmudinaja, Hofmanis nolema sagaiditartistus pie izejas durvim, lai redzetu vinuiznak.

Hofmanis pietiekami labi pazinateatru topografiju, lai driz vien atrastuaktieru durvis.

Blakus iela vins ieveroja garu, vajiapgaismotu, netiru un mitru gaiteni, pakuru ka ena steidzas trucigi gerbusiescilveki.

Vins saprata, ka pa sim durvimienaca un izgaja nabaga mirstigie, kurus

sminkis, puderis, zids un vizuli parvertadievos un dievietes.

Laiks gaja, saka snigt, bet Hofmanisbija tik uztraukts no sa savada skata, kurabija kaut kas pardabigs, ka pavisam nejutaaukstumu, kas likas vajaja garamgajejus.Veltigi vins sabiezinaja par gandriz vaisataustamu tvaiku savu elpu, vina rokastomer bija un palika karstas un pieremitra.

Vel ciesak piespiezdamies sienai,vins bija palicis nekustigi stavam, ar stivuskatienu raudzidamies uz gaiteni, ta kasniegs, kas krita ar aizvien lielakamparslam, pamazam parklaja jauno cilvekuka ar likautu, un so studentu ar vacugriezuma svarkiem un cepuri. parverta parmarmora statuju.

Beidzot no gaitena saka iznakt tie,

kas pirmie bija atbrivojusies no izrades,tas ir, vakara sardze, skatuves stradnieki,tad viss tas beznosauku- ma pulis, kasdzivo no teatra.

Aiz viniem — aktieri viriesi, kuriematrak vedas apgerbties, beidzot sievietes,un visupec skaista dejotaja, kuruHofmanis pazina nevien pec vinas dailassejinas un gurnu vijigam kustibam, kurabija vienigi vinas ipatniba, bet ari pecmazas samta apkaklites, kas apnema taskaklu un pie kuras mirdzeja savadarotaslietina, ko Terors kadreiz bijaieviesis mode.

Tiklidz Arsena bija paradijusies uzdurvju slieksna, un pirms vel Hofmanisbija paguvis pakusteties, strauji pieripojakada kariete, durvis atveras un jaunameitene ieleca taja tikpat viegli, it ka vina

vel lekatu uz skatuves.Caur rutim pazibeja kada ena, kura

Hofmanis pazina cilveku no pirmabalkona, si ena iesledza rokas dailo nimfuun tad, kaut gan neviena balss nenoradijakucierim virzienu, kariete straujiaizripoja.

Tas viss , ko mes se atstastampiecpadsmit vai divdesmit rindas, bijanoticis zibenigi.

Hofmanis iekliedzas, redzedamskarieti aizbraucam, tad, atravies no muraka statuja no savas nisas un ar pariskustibam nopurinajis sniegu, ar ko vinsbija apklats, tas metas skriet pakalkarietei. Bet to aizrava divi tik specigizirgi, ka jaunais cilveks, lai cik atrs bijavina nepardomatais skrejiens, tos nevarejapanakt.

Viss vel gaja labi, kamer ta braucapa bulvari, ari tad vel, kad nogriezas uzJaunpilsetas ielu, kas tika pardeveta parJaunas Vienlidzibas ielu, bet, nonakotUzvaras laukuma, kas bija ticis pardevetspar Nacionalas Uzvaras laukumu, tanogriezas pa labi un pazuda no Hofmanaacim.

Ta ka jaunais cilveks nevareja vairsorienteties ne pec troksna, ne pec redzes,vina skrejiens kluva gausaks.

Vienu bridi vins apstajas uz JaunaEistahija ielas stura un atspiedas pretmuri, lai atvilktu elpu; tad, ne vairs kodzirdedams, ne redzedams, vins apskatijasvisapkart un nosprieda, ka ir laiksatgriezties majas.

Nebija viegla lieta Hofmanim izklutno sa ielu labirinta, kas, sakot no

Sv.Eistahija ielas lidz Cuguna krastamizveido gandriz vai necaurejamu ielurezgi.

Beidzot, pateicoties daudzajampatrulam, kas apstaigaja ielas, pateicotiessaviem vislabaka kartiba esosiemdokumentiem un tam apstaklim, ka vinstikai vakar bija ieradies, kam parpieradijumu nodereja barjeras sardzesizdota viza, vins dabuja no pilsonumilicijas tik vertigus noradijumus.

Un vinam beidzot izdevas atrastviesnicu un noklut sava mazaja istabina,kur vins iesledzas skietami viens, betpatiesiba kopa ar sa vakara spilgtajamatminam.

Sakot no sa briza Hofmanis atradasdivu viziju vara; viena no tam pamazamkluva balaka, bet otra atkal pienema

arvien reljefakas konturas.Otra vizija, kas kluva arvien realaka,

bija dzivibas pilnais un smaidosaisdejotajas tels, kas lekaja no skatuvesdzilumiem lidz rampai un viesuloja garrampu no vienas avanscenas uz otru.

Ar visiem spekiem Hofmanis centasatbrivoties no sis vizijas. Vins izvilka nosavas celasomas otas un saka gleznot; vinsiznema no karbas savu vijoli un speleja;vins paludza tinti un spalvu un rakstijadzejas.

Bet pantos, kurus sacereja, vinsslavinaja Arsenu; arija, kuru tas speleja,bija ta pati, pie kuras skanam vina bijaparadijusies un kuras lekajosais motivs topacela, it ka butu vinas sparni.

Un beidzot, visi skicejumi, kurus tasuzmeta, bija vinas atveidi ar to pasu

savado greznojumu ap Arsenas kaklu —samta apkakli ar tik neparasta veida saktu.

Visu nakti, visu nakamo dienu, tadvel visu nakamo nakti un visu paritdienuHofmanis citu neko neredzeja, ka tikaivienu vai, patiesibu sakot, divi lietas:pirmkart, fantastisko dejotaju un, otrkart,ne mazak fantastisko dakteri. Starp abamsim butnem pastaveja tada savstarpejaattieciba, ka Hofmanis nesaprata vienubez otras.

Tapec ari savas fantazijas manuainas vins vienmer redzeja Arsenulekajosu uz saktuves.

Orkestris salca vinam ausis, ne, neorkestris — ta bija daktera klusadungosana, tie bija vina pirkstu ritmiskiesitieni pa melnkoka tabakas karbu.

Tad laiku pa laikam gar vina acim

nostiepas zibens, apzilbinadams to arveselu dzirkstelu slaci; tas bija divkarsaisstars, kas pazibeja no daktera tabakaskarbas un no dejotajas samta apkaklites.

Ta bija simpatiju tuvinasanas tieksmestarp so dimanta giljotinu un dimantamirongalvu.

Un, beidzot, tas bija daktera acusastingusais skatiens, kas ar savugribasspeku te atgruda te pievilka skaistodejotaju, ka cuskas acs pievelk un atgruzapstulbinato putnu.

Divdesmit, simts, un tukstos reizesHofmanim ienaca prata doties uz Operu,bet ta stunda vel nebija pienakusi unHofmanis bija ciesi apnemies nepadotieskardinasanai. Visadiem lidzekliem vinscinijas ar so kardinasanu, vispirmsgriezdamies pie sava medaljona, tad atkal

meginadams rakstit Antonijai.Bet Antonijas gimetne vinam likas

bija pienemusi.tik skumju izteiksmi, kavins atkal aizvera medaljonu, tiklidz tobija atveris. Un katras iesaktas vestulespirmas rindas bija tik jucekligas, ka vinssaplesa desmit vestulu, pirms vel bijauzrakstijis pirmo lapu lidz pusei.

Beidzot pienaca svariga paritdiena,beidzot pienaca izrades laiks, beidzotpulkstenis nosita septini un lidz ar sopedejo aicinajumu Hofmanis pats pretsavu gribu piecelas, skriesus noskreja patrepem un aizsteidzas Sentmartina ielasvirziena.

Soreiz nepagaja ne ceturtdalstundas,soreiz tam nevajadzeja nevienam prasitcelu, soreiz it ka kads neredzams gids buturadijis vinam pareizo virzienu, vins mazak

neka desmit minutes nonaca pie Operasdurvim.

Bet savada lieta! — pie durvim vairsnedruzmejas skatitaju pulis, ka pirmsdivam dienam: vai nu kads Hofmanimnezinams apstaklis bija padarijis izradimazak pievilcigu, vai ari skatitaji jauatradas teatri. Hofmanis uzmeta naudukasierim prieksa, dabuja savu bileti unsteidzas uz zali. Bet zales izskats bija lotiparmainijies.

Vispirms ta bija aiznemta tikai papusei; tad apburoso damu un elegantokungu vieta, ko tas bija cerejis ieraudzit,vins redzeja tikai sievietes letos terpos unviriesus kamzolos; ne vests vairs norotam,

ziediem un kailam krutim, kas celasun grima kaisles pilnaja aristokratiska

teatra atmosfera. Apalas, sarkanascepures, izgreznotas ar milzigamnacionalam kokardem; drumas krasasapgerbos, un pari visiem, ka tumssmakonis; zales abejas puses divas neglitasbistes, divas nirdzigas galvas, viena —smieklu, otra — sapju personifikacija:Volters un Marats.

Pirmaja balkona bija redzams vajiapgaismots caurums — tumss un tukss.Kratins bija palicis, bet lauvas tani vairsnebija. Orkestri bija divas tuksas vietas,abas lidzas. Hofmanis ienema vienu notam, ta bija ta pati, kura vins pirmo reizibija sedejis. Otra bija daktera vieta, betka jau mes minejam, ta vel nebijaaiznemta. Pirmais celiens tika nospelets,bez ka Hofmanis butu piegriezis kaduveribu orkestrim vai noskatijies aktieros.

Vins jau pazina so orkestri un bija tonovertejis pec pirmas reizes.

Aktieri vinu maz intereseja: vinsnebija nacis tos skatities, bet gan — lairedzetu Arsenu.

Priekskars pacelas otru reizi un sakasbalets. Viss jauna cilveka prats, visa vinadvesele un sirds it ka sastinga.

Vins gaidija Arsenas uznaksanu.Peksni Hofmanis iekliedzas.Ta vairs nebija Arsena, kas teloja

Floras lomu. Sieviete, kas paradijas uzskatuves, bija svesa sieviete, tada pati kavisas citas.

Visi vina kermena sasprindzinatieaudi atsluka; dzili nopuzdamies, Hofmanissaplaka sevi un paskatijas apkart.

Mazais, melna gerbies cilveks sedejasava vieta, tikai vinam vairs nebija ne

dimanta spradzu, ne dimanta gredzenu, netabakas karbas ar dimanta mirongalvu.

Vina spradzes bija no vara, gredzeni— apzeltits sudrabs un tapat ari sudrabatabakas karba.

Vins vairs nedungaja un ari vairsnesita takti.

Ka vins se bija ieradies? Hofmanisneka nezinaja. Vins nebija jutis to nenakam, ne ejam.

— O, monsieurl — iesaucasHofmanis.

— Sakiet, pilson, mans jaunaisdraugs, un labak uzrunajiet mani ar tu, jatas jums iespejams, — atbildeja cilveksmelna, — vai jus panaksit to, ka mannogriezis galvu, un jums tapat.

— Bet kur vina ir? — jautajaHofmanis.

— A, luk, ka!.. Kur vina ir?Liekas, ka vinas tigeris, kurs no tas acunenolaiz, bus pamanijis, ka aizvakarvakara vina apmainijas zimem ar kadujaunu cilveku no orkestra lozas; un liekas,ka sis jaunais cilveks ir

vel skrejis pakal karietei. Tapec, luk,vins vakar ir anulejis Arsenasangazementu un Arsena vairs nav pieteatra.

— Bet ka direktors vareja topielaut?

— Mans jaunais draugs, direktorsgrib saglabat savu galvu uz pleciem, kautari ta butu diezgan nelietiga galva; betvins pastav uz to, ka vins pie tas irpieradis un ka kada cita , smukaka,nepiestavetu vina kaklam.

— Ak, Dievs, tad, luk, kapec zale tik

skumja! — izsaucas Hofmanis. — Luk,kapec taja vairs nav ne ziedu, ne rotu, nedimantu! Luk, kapec jums vairs nav jusudimanta spradzu, gredzenu un jusu tabakaskarbas! Luk, kapec, beidzot, abas pusesskatuvei Terpsihoras un Apolona statujuvieta redz sis divas briesmigas bistes!Fuj!

— Bet ko jus runajat? — jautajadakteris. — Kur jus esat redzejis taduzali? Kad jus man esat redzejis dimantaspradzes, gredzenus un tabakas karbu? Un,beidzot, kur jus esat redzejis Apolona unTerpsihoras bistes? Nu jau divus gaduspukes nezied, dimanti ir parverstiasignacijas un rotas ir ziedotas uz tevijasaltara. Kas attiecas uz mani, tad, paldiesDievam, man nekad nav bijis citu spradzuka sis pasas vara spradzes, ne citu

gredzenu ka vienigi sis apzeltitais,nekadas citas tabakas karbas ka tikai sinabaga sudraba tabakas karba. Bet kasattiecas uz Apolona un Terpsihorasbistem, tad tadas ir gan reiz bijusas, betcilvecibas draugi atnaca, satriecaApolona bisti un tas vieta nolika apustuliVolteru; tapat atnaca tautas draugi,satrieca Terpsihores bisti un tas vietauzcela Maratu.

— O! — iesaucas Hofmanis, — tasnav iespejams. Es jums saku, ka aizvakarredzeju zali, kas bija pilna ziedu smarzas,kura mirdzeja greznas tualetes, starojadimanti, un kura so vienkarso lauzu vietabija eleganta publika; es jums saku, kajums bija kurpes ar dimanta spradzem,pirkstos dimanta gredzeni un no dimantiemveidota mirongalva uz jusu tabakas

karbas, es jums saku…— Bet es, jaunais cilvek, savukart

jums saku, — turpinaja cilveks melna, —es jums saku, ka vinas klatbutneapgaismoja visu, vinas elpa lika raisitiesjusu izteles rozem, starot rotam un mirdzetjusu fantazijas dimantiem. Es jums saku,ka jus to milat, jaunais cilvek, un ka jusredzejat redzejat zali caur jusu milasprizmu. Arsenas se vairs nav, jusu sirds irmirusi, jusu acis vairs neaizplivuroburviba un jus redzat moletonu katunu,rupjus audumus, sarkanas cepures, netirasrokas un nekoptus matus. Jus redzatpasauli, kada ta ir, un lietas, kadas tas ir.

— Ak, Dievs! — izsaucasHofmanis, paslepdams galvu rokas, — vaitas viss ir taisniba un vai es tiesam sakuzaudet pratu?

XII KRODZINA

Tikai tad, kad Hofmanis juta kaduroku pieskaramies savam plecam, vinspamodas no sa letargiska miega un pacelagalvu.

Viss ap to bija tumss un tukss: teatrisbez gaismas vinam likas ka ta teatra likis,kuru tas nesen vel bija redzejis; sardzeskareivis taja pastaigajas vientuls un klusska pasas naves sargs; nebija vairs nelustru, ne orkestra, ne calas, ne mirdzuma.

Tikai kada balss murminaja tam piepasas auss:

— Pilsoni, pilsoni, ko jus tedarat? Pilsoni, jus esat Opera; ir tiesa, se

snauz, bet se negul.Beidzot Hofmanis paskatijas uz to

pusi, no kurienes naca si balss, unieraudzija kadu veceniti, kas vinu raustijaaiz svarku apkakles.

Ta bija orkestra sledzeja, kas,nezinadama sa ietiepiga skatitaja nolukus,negribeja atstat orkestri, pirms nebijaredzejusi vinu aizejam.

Bet, atmodies no savas letargijas,Hofmanis pat nedomaja pretoties; vinsdzili noputas un piecelas murminadams:

— Arsena!— Ak, ja, Arsena, —

ierunajas maza vecenite. — Ari jus,jaunais cilvek, esat vina iemilejies, tapatka visi citi. Tas ir liels zaudejums Operai,bet seviski mums sledzejam.

— Jums sledzejam9 — jautaja

Hofmanis, priecigs, ka atradis kadu, kas arvinu runa par dejotaju, — kapec tas jumsir zaudejums, kad Arsenas vairs navteatri?

— Ak, tas ir loti vieglisaprotams: vispirms, katru reizi, kad vinadejoja, zale bija parpildita, tad bijapieprasijums pec kresliem, taburetem unsoliniem, un ta bija musu mazablakuspelna. Es saku maza, — skelmigipiebilda sledzeja, — bet jus saprotat,pilsoni, ka bez tas pagadijas ari lielaka.

— Lielaka pelna?— Ja.Un veca nozimigi pamirkskinaja.— Bet sakiet man, laba sievin, kur

tad jums radas si lielaka pelna?— Nu, no visiem tiem, kas

gribeja nodot vinai vestulites, vai gribeja

par vinu ko uzzinat, piemeram, tas adresi.Jus saprotat, par visu bija

4. 3aKa3 Ne 333noteikta cena: tik un tik par adresi,

bija sava maza apgroziba un dzivojampieklajigi.

Un veca noputas tik smagi, kaHofmanis sa dialoga sakuma.

— Ak ta, — ierunajas Hofmanis,— jus noradijat adresi, sniedzatpaskaidrojumus, nodevat vestulites. Vaijus to darat vel tagad?

— Ak, monsieur, paskaidrojumi, koes tagad sniegtu, jums tik un ta nekasnederetu; neviens vairs nezina Arsenasadresi un vinai nododama vestulitenesasniegtu merki. Ja jus gribat kadai citai— Vestri kundzei, Bigotini jaunkundzei,vai…

— Pateicos, sievin, pateicos, estikai gribeju zinat par Arsenu, — uniznemis no kabatas sikas naudas gabalu,Hofmanis to pasniedza vecitei.

— Nemiet, tas par jusu pulem, kajus mani pamodinajat.

Atvadijies no vecas, vins leniemsoliem aizgaja pa bulvari, gribedams

ieturet to pasu celu ka vakar, betsoreiz instinkts bija izgaisis.

Vina iespaidi bija loti preteskigi untas atspogulojas vina gaita. Tani vakaravins gaja ka cilveks, kurs dzenas pakalceribai, neapdomadams, ka Dievs tai irdevis Zefira sparnus, lai cilveki to nekadnepanaktu. Toreiz vina atvertas lupaselpoja strauji, galva bija augsti pacelta,rokas izstieptas uz prieksu. Soreiz,pavisam otradi, vins gaja leniem soliem

— ka cilveks, kurs, dzidamies pakalceribai, beidzot pazaudejis to no acim;vina lupas bija ciesi sakniebtas, galvanodurta un rokas nolaistas gar saniem.Toreiz vinam pietika ar piecam minutem,lai no Sentmartina vartiem noklutu lidzMonmartras ielai; soreiz pagaja veselastunda un vel otra, kamer vins noMonmartras ielas nonaca lidz savaiviesnicai; tani nomaktiba, kas to bijaparnemusi, vinam bija gluzi vienaldzigi,vai vins atgriezas agrak vai velak, vaivins vispar atgriezas.

Teic, ka esot savs dzeraju dievs unsavs miletaju dievs, kurs, bez saubam,bija par Hofmani nomoda. Tas vinam likaizvairities no patrulam, atrast krasta ielas,tiltus un, beidzot, vina viesnicu, kur taspar lielu nepatiksanu savai saimniecei

atgriezas pulkstens divos no rita.Tomer visu so laiku mazs zelta

starins spideja Hofmana fantazija — kamalduguntina nakti. Medikis vinam bijateicis, ja sis medikis vispar eksisteja unnebija vina prata un izteles uzburts mans,tatad sis medikis bija teicis, ka Arsenu noteatra aizvedis vinas milakais, kas kluvisgreizsirdigs uz kadu jaunu cilveku orkestraloza, ar kuru ta esot apmainijusies parakmaigiem skatieniem.

Bez tam vel medikis bija teicis, katas, kurs bija pamodinajis, tiranavisniknako greizsirdibu, tas ir, sis patsjaunais cilveks, bija redzets stavam pretiaktieru ieejas durvim un ka sis patsjaunais cilveks neatlaidigi dzinies pakalkarietei. Bet nu sis jaunais cilveks, kasorkestra loza bija apmainijis kaisligus

skatienus ar Arsenu, bija tacu vins,Hofmanis.

Tapat ari jaunais cilveks aktieruizejas prieksa ari bija vins; un beidzot,cilveks, kas neatlaidigi bija dzinies pakalkarietei, tapat bija vins — Hofmanis.Tatad Arsena bija vinu ieverojusi un tagadcieta vina del; vins bija iegajis dailasdejotajas dzive pa ciesanu durvim, betvins bija iegajis, un tas bija patsgalvenais, tagad vinam tikai atlika meginattur notureties. Bet ka? Ar kadiemlidzekliem? Kada veida sazinaties arArsenu, dot vinai kadu zinu par sevi, kavinai pateikt, ka vins to mil? Patdzimusam parizietim jau butu bijis grutsuzdevums atrast skaisto dejotaju sinibezgaligaja pilseta, bet Hofmanim, kursbija ieradies tikai pirms trim dienam un

labi, ja prata atrast celu uz savu dzivokli,tas bija pilnigi neiespejams.

Tapec ari vins pat nepapulejas toatrast, vins saprata, ka var palidzet vienigigadijums. Abas nakamas dienas vinspetija Operas afisas un vinam ar skumjamvajadzeja redzet, ka Pariss taisa savuspriedumu, kaut gan nebija klat ta, kurabija cienigaka neka Venera sanemt abolu.

No ta laika vins vairs nedomajaapmeklet Operu. Reiz vinam ienaca prataaiziet uz Konventu un ari uz Franciskanuklubu, lai noklutu uz Dantona pedam unlai, vinu dienu un nakti izspiegojot,beidzot izpetitu, kur tas paslepis dailodejotaju. Vins aizgaja uz Konventu, vinsaizgaja ari uz Franciskanu klubu, betDantona tur nebija: jau septinas vaiastonasm dienas vins tur vairs nebija

redzets. Noguris no cinas, kuru tas vedajau divus gadus, ne tik daudz sava izcilastavokla, bet gan vairak garlaicibas makts,Dantons likas bija aizgajis no politiskocinu arenas.

Stastija, ka vins uzturoties savaslauku majas. Bet kur sis lauku majasatradas, nebija zinams. Vieni teica, kaRue, otri, ka Ote.

Tatad Dantons nebija atrodams tapatka Arsena. Vareja domat, ka Arsenaspazusana atvedis Hofmani atpakal pieAntonijas. Bet, savadi, nekas tamlidzigsnenotika. Velti Hofmanis pulejas novirzitsavas domas uz Manheimas kapelmeistarameitu.

Vienu bridi, nemot paliga visu savugribasspeku, tam izdevas koncentretdomas uz Gotliba Mura kabinetu, bet sis

bridis vel nebija pagajis, kad uz galdiemun klavierem sakrautas notis, pults prieksalekajosais Murs un uz divana gulosaAntonija, viss tas izgaisa, lai dotu vietulielam apgaismotam cetrsturim, kurakustejas enas.

Driz sis enas saka pienemtnoteiktakas formas un izveidojas parmitologiskam butnem; tad peksni visas sismitologiskas butnes, visi sie varoni,nimfas, dievi un pusdievi pazuda, lai dotuvietu vienai vienigajai dievietei — darzudievietei Florai, tas ir, dieviskigajaiArsenai, damai ar samta apkakli undimanta saktu.

Ta vairs nebija sapnosana, koHofmanis tagad pardzivoja, ne, ta bijaekstaze, no kuras vareja izrauties, tikaimetoties dzives isteniba, iejaucoties lauzu

druzma, troksni, un ar elkoniem grustotgajejus ielas.

Kad sis halucinacijas, kas Hofmanimuzmacas, kluva parak specigas, vins devasara no majas. Iedams gar krastu unpargajis pari Jaunajam tiltam, vinsapstajas tikai uz Monetu ielas stura. Sisielas sturi Hofmanis bija atradis krodzinu,kura salasijas galvaspilsetas zverinatiepipetaji. Tur Hofmanis vareja iedomatiessevi sezam kada anglu taverna, holandiesukroga vai vacu senki, jo gaiss se bijapiesatinats ar tabakas dumiem, ka, iznemotpirmas skiras pipetajus, nevienam citamse nebija iespejams elpot.

Ienacis sis bralibas krodzina,Hofmanis nosedas pie galdinavisattalakaja kakta, paludza pudeli alus,piebaza lidz malam milzigo pipi, kuru mes

jau pazistam, un pec daziem mirkliemietinas tikpat bieza makoni ka tas, kuraskaista Venera paslepa savu delu Enejukatru reizi, kad maigajai matei skitanepieciesami saglabat savu miloto delu noienaidnieku dusmam.

Bija pagajusas astonas vai desmitdienas kops Hofmana piedzivojuma Operaun dailas dejotajas pazusanas. Pulkstenisbija viens. Hofmanis jau kadu pusstundusedeja krodzina un stradaja ar visu savuplausu speku, lai ap sevi uzceltu to dumuiezogu, kas vinu atdalija no kaiminiem,kad peksni caur dumu mutulim vinsieraudzija kada cilveka figuru. Tad,parspejot visus citus troksnus, vina ausisiesitas divkarsa skana: dungasana unklauvesana ar pirkstiem, kas bija tikraksturiga mazajam, melnajam kungam.

Vel vairak, vinam skita, ka caur dumiemtas redz spozu, dzirkstosu punktu.Hofmanis atvera savas salda snaudienapievertas acis, ar mokam pacela plaukstuun — tiesi preti sev ieraudzija sezam uztaburetes bijuso Operas kaiminu, kurutudal pazina, jo vairak tapec, kafantastiskajam dakterim atkal bija, vai,vismaz likas, ka bija tadas pasas dimantakurpju spradzes, dimanta gredzeni pirkstosun mirongalva uz vina tabakas dozes.

— Labi, — teica Hofmanis. — Luk,es atkal juku prata.

Un vins zigli aizvera acis.Bet jo ciesak vins tas piemiedza, jo

vairak vins dzirdeja kluso melodijaspavadijumu un pirkstu bungosanu,pavisam skaidri, tik skaidri, ka Hofmanisbeidzot saprata, ka ta tomer bija isteniba,

vai nu ar lielaku vai mazaku starpibu. Tasbija viss.

Vins atvera vispirms vienu, tad otruaci; mazais, melnais kungs joprojamsedeja sava vieta.

— Labdien, jaunais cilvek, —vins teica Hofmanim, — jus, man liekas,gulat, nemiet vienu snaucienu, tas aizdzismiegu.

Un, atveris dozi, vins no taspiedavaja jaunajam cilvekam tabaku.

Mehaniski Hofmanis pastiepa roku,panema tabaku un iesnauca.

Tudal vins juta, ka vina pratsnoskaidrojas.

— A, — vins iesaucas, — tasesat jus, milo doktor? Ka es priecajos, jusredzot!

— Ja jus esat tik priecigs mani

redzet, kapec mani neuzmeklejat?— Vai tad es zinaju jusu adresi?— Tas nu ir tas mazakais — to jums

butu pateikusi pirmaja kapseta!— Bet es tacu nezinaju jusu vardu.— Dakteris ar mirona galvu,

pec sa varda mani pazist visa pasaule. Unbez tam ir vel kada vieta, kur jus manivienmer butu varejis sastapt.

— Bet kur tad?— Opera. Es esmu Operas

arsts. Jus to labi zinat, jo esat mani turdivas reizes redzejis.

— Ja, Opera, — nomurminajaHofmanis, pakratidams galvu un dzilinopuzdamies.

— Vai jus to vairs neapmeklejat?— Ne, es to vairs neapmekleju.— No ta laika, kops Floras lomu

vairs nespele Arsena?— Jums taisniba, un kamer ta

nebus vina, kas so lomu telo, es Operaneieradisos.

— Jus vinu milat, jaunais cilvek, jusvinu milat.

— Es nezinu, vai tas, ar ko esslimoju, ir mila, bet es zinu, ka ja es vinuneredzesu, es vai nu nobeigsos, vaisajuksu prata.

— Sasodits! Tapec nemaz navjamirst vai jasajuk prata. Pret arpratu irmaz lidzeklu, bet pret navi nav nekadu.

— Ko tad darit?— Vajag lukot satikties.— Ka, satikties?!— Bez saubam.— Vai jums butu kads plans?— Var jau but.

— Un kads?— Pagaidiet.Un medikis, acis piemiedzis un

bungadams par savu tabakas dozi, sakapardomat.

Pec briza, vins atvera tas un,turedams pirkstus par tabakas dozi,ierunajas:

— Cik atceros, jus teicat, ka esatgleznotajs?

— Ja, gleznotajs, dzejnieks unmuzikis.

— Pagaidam mums butu vajadzigatikai gleznieciba.

— Nu un tad?— Arsena man uzdeva sameklet

vinai kadu gleznotaju.— Kadam nolukam?— Tu, milais Dievs! Kadam

nolukam tad mekle gleznotaju? Tacu laigleznotu potretu.

— Arsenas portretu! —iesaucas Hofmanis pieceldamies. — Esmutudal gatavs.

— Cst! Neaizmirstiet, ka es esmucilveks ar stavokli.

— Jus esat mans glabejs! —izsaucas Hofmanis, krizdams mazajam,melnajam kungam ap kaklu.

— Ak, jauniba, jauniba! —nomurminaja tas, pievienodams siemvardiem tadus pasus sikus smieklinus,kadus varbut smietu vina mirongal- va, jata butu bijusi dabiga lieluma.

— Ejam, ejam! — steidzinajaHofmanis.

— Bet jums tacu vajadziga krasukaste, audekls un otas.

— Tas viss man ir. Iesim!— Iesim! — noteica arsts.Un abi kopa atstaja krodzinu.

XIII PORTRETS

Iznakot uz ielas, Hofmanis gribejapasaukt fiakru, bet dakteris paplaukskinajaar savam sausajam rokam. Pie sa troksna,kas izklausijas lidzigs tam, kads vareturasties no skeleta roku plaukskinasanas,piebrauca melna kariete ar diviemmelniem zirgiem un melna livreja gerbtukucieri.

Kur ta bija stavejusi? Ka ta segadijas? Hofmanim uz to butu bijis tikpatgruti atbildet, ka Pelnruskitei pateikt, nokurienes ierodas skaista kariete, kas toaizved uz kenindela pili.

Maza auguma grums, ne tik vien

melni gerbies, bet ari melnadains, atveradurvis. Hofmanis ar arstu iekapa, apsedasviens otram lidzas un tudal kariete klusisaka ripot uz Hofmana viesnicas pusi.

Piebraucot pie vartiem, Hofmanisvilcinajas, jo nezinaja, vai iet, vai ne;vinam skita, ka tiklidz tas pagriezismuguru, kariete, zirgi un pats dakteris arabiem saviem kalpotajiem pazudis tikpatpeksni, ka tie bija paradiju- sies. Betkapec tad dakteris, zirgi, kariete un abiapkalpotaji bija uznemusies tadas pules,lai nogadatu vinu no Monetu ielaskrodzina lidz Puku krasta ielai? Sairicibai nevareja but nekads noluks.

Sis vienkarsas logikas apmierinats,Hofmanis izkapa no karietes, iegajaviesnica, strauji uzkapa pa trepem,iesteidzas sava istaba, pakera paleti, otas,

krasu kasti, izmekleja pravaku audeklu, untada pat steiga devas atpakal.

Kariete vel vienmer staveja pievartiem. Otas, palete un krasu kaste tikanovietotas karietes dibena, bet audeklunodeva gruma zina.

Tad kariete tikpat klusu un tikpat atriaizbrauca. Pec desmit minutem tapietureja pie glita, neliela hotela durvimHanoveras iela 15.

Hofmanis ieveroja ielu un majasnumuru, lai vajadzibas gadijuma varetu turatgriezties bez daktera palidzibas.

Varti atveras: dakteris se acim redzotbija labi pazistams, jo vartu sargs patneprasija, kurp vins iet. Hofmanis vinamsekoja ar savam otam, krasu kasti, paletiun audeklu.

Vini uzkapa pirmaja stava un iegaja

kada priekstelpa, kuru vareja noturet parkada dzejnieka vestibilu senajasPompejas.

Tani laika, ka vel atceramies, vissgriekiskais bija mode. Arsenasprieksistaba bija fresku gleznojumi un tabija izgreznota ar bronzas statujam unsvecturiem.

No priekstelpas medikis ar Hofmaniiegaja salona, kurs tapat ka priekstelpabija iekartots grieku stila un parvilkts arSedanas audumu, kas maksajaseptindesmit franku olekti. Tepikis vienbija sesus tukstosus livru verts. Dakterispieversa Hofmana uzmanibu sim tepikim,kura bija attelota Arabellas kauja, kopetano slavenas Pompeju mozaikas.

Hofmanis, budams sa zilbinosaluksusa parsteigts, nesaprata, ka var

darinat sadus tepikus, lai tos miditu kajam.No salona vini pargaja uz tapseto

buduaru. Pasa dibena kada ieramejumaatradas zema gulta, kas lidziga tai, uzkuras Gerens reiz

noguldija Didonu, kad ta klausijasEncja piedzivojumus. Se Arsena bijalikusi uzgaidit.

— Tatad, jaunais cilvek, jus esatse ievests, — teica dakteris, — nu ta irvienigi jusu darisana, ka jus uzvedatiesnepiedienigi. Pats par sevi saprotams, javinas milakais jus se sastaps, jus esatpazudis cilveks.

— O! — iesaucas Hofmanis. —Kaut es tikai redzetu Arsenu, kaut es…

Vardi izgaisa uz vina lupam. Straujielpodams, ar sastingusu skatienu vinspalika stavam, rokas uz prieksu izstiepis.

Kada siena pasleptas durvis atverasun aiz grozama spogula paradijas Arsena— ka dieviete sava templi, kura taviszeligi paradas savam pieludzejam.

Arsena bija gerbusies ka Aspazija —visa vinas antikaja mirdzuma, ar perlemmatos, ar sarkanu, zelta cauraustu mantiju,ar gredzeniem uz rokam un kajam. Vinasgaro, balto tuniku ap vidu satureja perlujosta, un lidz ar visu to savada rota, kaslikas nebija skirama no vinas personas —tik tikko cetru auklu plata samta apkakle,kura sasprausta ar drumo dimanta agrafi.

— Ah, tas, pilsoni, esat jus, kasapnemas gleznot manu portretu? — vinajautaja.

— Ja, — nomurminaja Hofmanis,— ja, madamc, un arsta kungs ir bijis tiklaipns par mani galvot.

Hofmanis palukojas visapkart, it kamekledams atbalstu pie daktera, bet tasbija pazudis.

— Kas tad tas! — iesaucasHofmanis galigi apjucis. — Kas tad tas?

— Ko jus meklejat, pilsoni? Pec kajus prasat?

— Madamc… es mekleju… esvaicaju pec daktera, kurs mani se ieveda.

— Kada jums vajadziba pec vina, jajus se jau esat? — jautaja Arsena.

— Ne, tomer, dakteris, kur irdakteris?

— Pietiek, — nepacietigi teicaArsena, — nezaudejiet veltigi laiku, vinumekledams! Vinam ir savas darisanas, betmes kersimies pie musejam.

— Madamc, esmu jusu riciba, —drebedams atbildeja Hofmanis.

— Tatad jus esat ar mieru gleznotmanu portretu?

— Ta tas ir, es esmu laimigakaiscilveks pasaule, ka esmu izredzets sadaizelastibai. Es baidos tikai par vienu… .

— Luk, nu jus izliekaties kautrs.Labi, ja jums neizdosies, es pameginasukadu citu. Vins grib manu portretu. Esredzeju, ka jus mani skatijaties ka cilveks,kuram vajag saglabat manu lidzibu savaatmina, un tapec es jums devu prieksroku.

— Pateicos, simtkart pateicos!— iesaucas Hofmanis, kaisli versdamiesArsena. — O, ja, ja, es esmu saglabajisjusu lidzibu sava atmina: se, se,

se!Un vins piespieda ioku pie sirds.Peksni vins nobala un sagrilojas.— Kas jums notika? — brivi

jautaja Arsena.— Nekas, — atbildeja Hofmanis,

— nekas, es saksu.Piespiezot roku pie krutim, Hofmanis

bija sataustijis uz savam krutim Antonijasmedaljonu.

— Saksim, — turpinaja Arsena,— ta ir viegli pateikt. Vispirms, sis nemaznav tas terps, kada vins grib, lai es liekusevi gleznot.

Vardins „vins", kas bija atkartojiesjau divas reizes, ieduras Hofmana sirdi kaviena no tam zelta adatam, kas saturejamodernas Aspazijas frizuru.

— Ka tad vins grib, lai jus seviliekat gleznot? — jautaja Hofmanis armanamu rugtumu.

— Ka Erigoni.— Lieliski! Vinstigas matos jums

loti labi piestaves.— Jus domajat? — iecirtigi

jautaja Arsena. — Bet man skiet, kapanteras ada ne tik nemazina manuskaistumu.

Un vina uzsita zvaninam.Ienaca istabmeita.— Eihari, atnesiet tirzu, vinstigas

un tigera adu, — teica Arsena.Tad, izvilkusi divas vai tris

matadatas, kas satureja frizuru, Arsenapapurinaja galvu. Melnu matu

pluduma kaskade nolija tai par pleciem,atsitas pret vinas gurniem un ka silts vilnisaizsalca lidz pat tepikim.

Hofmanis aizgrabts iekliedzas.— Kas ir? — Arsena jautaja.— Kas ir? — iesaucas

Hofmanis. — Ir tas, ka es vel nekad

neesmu redzejis tadus matus.— Ari vins grib, lai es tos

paradu, un tapec mes izvelejamiesErigonas terpu, kura es varu pozet arvalejiem matiem.

Soreiz sis „vins" un „mes" bijaHofmana sirdij divkarss duriens.

Pa to laiku Eihari jaunkundze bijaatnesusi tirzu un tigera adu.

— Vai tas ir viss, kas mumsvajadzigs? — jautaja Arsena.

— Ja, man liekas, — nomurminajaHofmanis.

— Labi, atstajiet mus vienus unnenaciet, kamer es nezvanisu.

Eihari aizgaja, aizverdama durvis.— Tagad, pilsoni, — teica

Arsena, — palidziet man aplikt so stigu.Ta ir jusu darisana. Lai izskatitos skaista,

es pilnigi uzticos gleznotaja fantazijai.— Un jums ir taisniba! —

iesaucas Hofmanis. — Ak, Dievs! Ak,Dievs! Cik jus busit skaista!

Tad, satveris vinogulaja zaru, vinsapvija Arsenas galvu ar to gleznotajiemipato maku, kas katrai lietai pieskirvertibu un izteiksmi. Tad, viss drebedams,vins ar pirkstu galiem sanema sos garos,smarzigos matus un izvija plustosomelnumu caur topaza graudiem, caursmaragdzalajam lapam un nobriedusovinogu rubiniem. Un ka vins to bijasolijis, zem vina dzejnieka, gleznotaja unmiletaja rokam dejotaja kluva tik skaista,ka, palukojoties spoguli, vina iekliedzasprieka un lepnuma.

— O, jums ir taisniba, —teica Arsena, — ja, es esmu skaista, loti

skaista! Bet nu turpinasim.— Ka? Ko turpinasim? — jautaja

Hofmanis.— Nu, protams, izveidot manu

bakhantes tualeti.Hofmanis saka saprast.— Ak, Dievs! — vins murminaja,

— ak, Dievs!Arsena smaididama saka nonemt

savu purpura mantiju, kamer beidzot taturejas tikai viena adata, kuru ta veltipulejas aizsniegt.

— Palidziet tacu man! — vinanepacietigi teica, — vai man vajadzespasaukt Eihari?

— Ne, ne, — iekaisaHofmanis un, piesteidzies pie Arsenas,vins izvilka nepaklausigo adatu. Mantijanoslideja pie dailas griekietes kajam.

— Tas nu ir veikts, — noteicajaunais cilveks, atviegloti uzelpodams.

— Vai jus domajat, ka tigeraada piestav sim garajam muslina terpam?— vaicaja Arsena. — Man lielas, ka ne,„vins" pirmam kartam grib redzet istubakhanti, ne tadu, ka var redzet teatri, bettadu, kadas tas ir redzamas Karaco unDelalbana gleznas.

— Bet Karaco un Delalbanagleznas bakhantes ir pilnigi kailas! —iesaucas Hofmanis.

— Ta ir, un tadu „vins" manigrib! Kas attiecas uz tigera adu, to jusvarat drapet, ka vien jums tik, ta ir jusudarisana.

Pie siem vardiem vina atraisija savujostu un attaisija savu kakla saktu. Tadterps noslideja gar vinas skaisto kermeni

un, atsegdams to pilnigi kailu, nokritavinai pie kajam.

— O! — iesaucas Hofmanis,nokrizdams uz celiem, — ta nav mirstigscilveks, ta ir dieviete!

Arsena paspera ar kaju mantiju unterpu.

Tad, panemusi tigera adu, teica:— Redzesim, ko mes ar to

varam izdarit. Bet palidziet tacu man,pilsoni, es neesmu radusi vienaapgerbties!

Un naiva dejotaja to sauca pargerbsanos.

Aizgrabts un apzilbinats, Hofmanisgrilodamies panema tigera adu,piestiprinaja ketnu zelta nagus uzbakhantes pleca, nosedinaja vai, pareizaksakot, noguldija to uz gultas ar sarkano

kasmira segu; un ja elpas vilcieni nebutulikusi tas krutim cilaties, ja lupas nebutupa pusei paverusas smaida, ta pilnigi butulidzinajusies Parosas marmora cirstaistatujai.

— Vai es tagad labi izskatos?— jautaja vina un, pielikusi roku piegalvas, satvera vina kekaru, piespiezdamato pie lupam.

— Ja, skaista, skaista, skaista!— murminaja Hofmanis. Sini bridi milauzvareja makslu, vins nokrita uz celiem,tad ar kustibu, kas bija atra ka domas, vinssatvera tas roku un apklaja to arskupstiem.

Vairak izbrinejusies neka sadusmota,Arsena atvilka roku.

— Ko jus darat? — vins vaicajajaunajam cilvekam.

Jautajums tika izteikts tik mieriga,ledaina balsi, ka Hofmanis atleca atpakalun piespieda abas rokas pie pieres.

— Neka, neka, —. vins murminaja,— piedodiet, ak, es zaudesu pratu!

— Ta liekas gan, — vina piebilda.— Kapec? Kapec jus man likat se

ierasties? Sakiet, sakiet!— Tikai tadel, lai jus mani

gleznotu, ne jau nu cita iemesla del.— Labi, jums taisniba, —

teica Hofmanis, — lai jus gleznotu, nekada cita iemesla del.

Un visiem dveseles spekiemapspiedis savu gribu, Hofmanis novietojaaudeklu uz molberta, panema paleti unotas un saka skicet aizraujoso skatu, kasbija vina acu prieksa.

Bet makslinieks bija parvertejis

savus spekus: kad vins redzeja apburosomodeli ne tik vien vina kvela isteniba, betvel simtkartigi atstarotu buduara spogulos;kad vienas Erigonas vieta vins atradasstarp desmit bakhantem, kad vins redzejakatru spoguli atstarojam so mulsinososmaidu, so krusu vilnosanu, kad tas lidzpusei atsegtas cilajas zem tigera ketnuzelta nagiem, tad vins sajuta, ka no vina irprasits vairak, neka ir cilveka spekos un,nometis paleti un otas, vins metas pieskaistas bakhantes un pieplaka vinasplecam ar kaislu skupstu, kura bija tikpatdaudz izmisuma, cik milas.

Bet sini mirkli atspraga vala durvis,pa kuram iesteidzas nimfa Eihari,saukdama:

— Vins! Vins! Vins!Tani pasa mirkli, pirms Hofmanis vel

paguva atjegties, vins abu sieviesu grusts,atradas arpus buduara, kura durvis aiz tasaizcirtas; soreiz patiesi bez prata aizdusmam un milas, vins grilodamies izgajacauri salonam, ne nokapa, bet noslideja patrepem, un pats neapjegdams, ka tur bijanokluvis, atradas uz ielas, atstadamsbuduara savas otas, krasu kasti un paleti,kas vel nebija nekas, bet vins tur bijaatstajis savu cepuri un te nu vareja iznaktdaudz kas.

XIV KARDINATAJS

Hofmana stavoklis bija jobriesmigaks tapec, ka vina ciesanam velpievienojas pazemojuma kauns. Tagadvinam bija skaidrs, ka vins nebija ticisaicinats pie Arsenas ka cilveks, kuru tabija ieverojusi Operas orkestra loza, bettiri vienkarsi ka gleznotajs, ka portretumasina, ka spogulis, kurs atspogulo katruvina prieksa esosu kermeni. Ar to ari bijaizskaidrojama Arsenas bezbediba, kad tavina acu prieksa lava krist vienamapgerba gabalam pec otra, tapec ari taizbrina, kad vins noskupstija tai roku;tapec ari tas sasutums, kad vins, atstadams

tai uz pleca skupsta sartas pedas, bijaatzinies, ka vinu mil.

Un patiesi, vai tas no vina pusesnebija neprats, kad vins, vienkarss vacustudents, kurs bija ieradies Parize ar trimvai cetriem simtiem dalderu, kurunepietiktu, lai samaksatu par tepiki vinasprieksistaba, iedomajas ceret, ceret uzpopularo dejotaju, meiteni, kuru pieludzizskerdigais un kaisligais Dantons! Tanebija vairs muzika, kas vald2inaja sosievieti, ta bija vienigi zelta skana. Vinasmilakais nebija tas, kurs to visvairakmileja, bet gan tas, kurs tai vairak spejamaksat. Butu Hofmanim vairak naudas —ka Dantonam, tas butu Dantons, ko izliekaiz durvim, kad Hofmanis ierodas.

Apsverdams to, kas vairs nekadinebija apsaubams, tas ir, ka izliktais

nebija vis Dantons, bet vins, Hofmanisatgritzas sava istabina pazemigaks unskumjaks ka jebkad.

Kamer vins nebija saticies arArsenu, Hofmanis vel cereja, bet tagad,kad vins redzeja tas valibu pret vinu kapret virieti, greznibu, kura vins bijaatradis dzivojam skaisto dejotaju un kurabija ne tik vien vinas fiziskas, bet arietiskas dzives saturs. Viss tas atnemajaunajam cilvekam katru ceribu Arsenuiegut, iznemot varbut vienigi brinumu, jaHofmana rokas peksni kristu milziga,nedzirdeta naudas summa.

Vins atgriezas majas galigi nomakts;savadas jutas, kas vinu saistija pieArsenas, tiri fiziskas pievilcibas jutas,kuras sirds nespeleja nekadu lomu, lidzsim bija izpaudusas vina ka velesanas, ka

uzbudinajums un drudzis.Bet tagad si velesanas un

uzbudinajums bija parverties dzilanomaktiba.

Hofmanim atlika vel tikai vienaceriba: uzmeklet melno dakteri un paprasittam padomu, ko vinam iesakt, kaut gan sinicilveka bija kaut kas savads, fantastisks,pardabigs, ta ka, satiekoties ar to,Hofmanim likas, ka vins pats aiziet norealas dzives un iegrimst kada sapni, kurtam neseko ne vina griba, ne vina brivadoma un kur vins klust par rotallietinukadai pasaulei, kas eksiste tikai vinam.

Tapec, luk, nakamaja diena, ierastajastunda vins atgriezas Monetas ielaskrodzina. Bet velti vins tinas tabakasdumu mutuli, caur siem dumiem vinamvairs neradijas neviena seja, kas

lidzinatos daktera sejai; velti vins aizveraacis, jo kad vins tas atkal atvera, neviensnesedeja tam preti uz taburetes, ko tas jauieprieks bija nolicis pie galda.

Ta pagaja astonas dienas.Astotaja diena Hofmanis nepacietiba

atstaja krodzinu stundu agrak neka parasts,tas ir, pulkstens cetros pec pusdienas, tad,sava nodaba iedams pa Sentzermena unLuvras ielam, nonaca Sentonore iela.

Tikko iznacis uz sis ielas, vinspamanija lielu lauzu druzmu, kas, nakdamano Bezvainigo kapsetas puses, devasPalerojala virziena. Vins atcerejas skatu,ko bija redzejis otra diena pec ierasanasParize, un pazina to pasu troksni unrukonu, kadu bija dzirdejis Dibari navessoda diena. Un patiesi tas bija Parizescietuma saretes, kas pilnas ar

notiesatajiem devas uz Revolucijaslaukumu.

Mes jau zinam, kadas bailesHofmanim iedvesa sis skats; tapec, kadsaretes strauji tuvojas, vins metas kadakafejnica, aiztaisija acis un aizbaza ausis,jo sirds dzilumos vins vel dzirdeja Dibarikliedzienus. Pec tam, kad skita, ka saretesjau ir garam, vins pagriezas un, sev parlielu parsteigumu, ieraudzija nokapjam nokresla savu draugu Cakariju Verneru, kursbija pakapies, lai varetu labak redzet.

— Verner, — iesaucas Hofmams,steigdamies pie jauna cilveka, — Verneri

— Skaties, — noteica dzejnieks. —Kur tu biji?

— Tur, tur, bet ar pirkstiem ausis,lai nedzirdetu so nelaimigo kliedzienus, unar aizvertam acim, lai tos neredzetu.

— Patiesibu sakot, draugs, tudari aplam, — teica Verners, — tu tacuesi gleznotajs. Tas, ko tu nule varejiredzet, butu tev noderejis ka sizetslieliskai gleznai. Redzi, tresaja saretestaveja kada sieviete, es tev saku —lieliska! Kakls, pleci, mati! Protams,pakausi apgriezti, bet prieksa tie vilnojaslidz pat zemei.

— Klausies, — atbildejaHofmanis, — saja zina es esmu redzejisvislabako, ko vien var redzet, es esmuredzejis Dibari un man vairs nevajagredzet citas. Ja es kadreiz kertos piegleznas, tad, tici man, ar so originalu manpietiktu; bet, vispirms, es nemaz vairsnedomaju gleznot.

— Kapec? — jautaja Verners.— Man ir bail no glezniecibas.

— Vel kada vilsanas.— Milo Verner, ja es paliksu

Parize, es zaudesu pratu.— Milo Hofmani, tas ar tevi var

notikt visur, tiklab Parize, ka ari citur kur,bet, pagaidam, saki man, kas tev atkalnoticis?

— O, milo Verner, es esmuiemilejies!

— Antonija, par vinu jau es zinu, tuman pats to teici.

— Ne, ne Antonija, — atbildejaHofmanis nodrebedams. — Antonija, tasir pavisam kas cits, vinu es milu.

— Velns lai parauj! Atskiriba lotimaza, bet nu pastasti! Hallo, pilsonioficiant, kruzi alus!

Abi jaunekli apsedas pie galdakafejnicas attalakaja sturi un piebaza

savas pipes.Tur Hofmanis izstastija Verneram

visu, ko vins bija piedzivojis, sakot ar tovakaru Opera, kad vins bija redzejisArsenu dejojam, un beidzot ar to, kad abassievietes izgruda vinu no buduara.

— Nu, un tad? — vaicaja Verners.— Nu, un tad? — atvaicaja

Hofmanis, izbrinejies, ka vina draugsnemaz nejutas nomakts.

— Es prasu, — turpinaja Verners,— par ko tad se vajadzetu izsamist?

— Par to, mans milais, ka tagad,kad es zinu, ka si sieviete ir iegustamatikai par zelta cenu, es esmu pazaudejisvisas ceribas.

— Bet kapec isti tu esi pazaudejisvisas ceribas?

— Tapec, ka man nekad nebus

pieci simti luidoru, ko nomest vinai piekajam.

— Un kapec tev to nekad nebus?Man, man pasam ir bijusi pieci simti,tukstotis, divi tukstosi luidoru.

— Tu, milais Dievs! Bet kur tad laies tos nemu?

— Nu, tani pasa Eldorado, par kurujau tev esmu teicis — spele.

— Spele! — iesaucas Hofmanis,— bet tu tacu labi zini, ka es Antonijaiesmu zverejis nespelet.

— Nu, — pasmejas Verners, — tuvinai tapat zvereji but uzticigs.

Hofmanis dzili noputas un piespiedamedaljonu pie sirds.

— Spele, draudzin! - turpinajaVerners. - Ak, kas tas par spelu namu!Nevis tads ka Manheimas vai Hamburgas

spelu klubi, kur apgrozas dazi tukstosifranku. Miljons, draudzin, miljons! Zeltakalni! Man liekas tur ir patverusas visasFrancijas monetas; tur nav so nederigopapiru, so kritoso asignaciju, kas zaudetris ceturtdalas no savas vertibas… Tur irluidori, skaisti luidori. Vai gribi redzet?

Verners izvilka no kabatas unparadija Hofmanim pilnu sauju arluidoriem, kuru mirdzums caur acu spoguliatspideja lidz pat Vernera smadzenem.

— O, ne, ne, nekad! — iesaucasHofmanis, atceredamies veca virsniekaparegojumu un Antonijas lugumu, —nekad es nespelesu.

— Tas ir aplam, ar tik laimiguroku, kada tev ir spele, tu panemtu visubanku.

— Ak, Antonija, Antonija!

— Klausies, milais draugs, kas tadies to teikt Antonijai, ka tu esi spelejis unlaimejis miljonu? Kas vinai teiks, ka tevar divdesmit pieciem tukstosiem livrukabata ir ienacis prata lakstoties ap dailodejotaju? Tici man, atgriezies vienManheima ar devini simti sesdesmitpieciem tukstosiem livru, un Antonija tevnemaz neprasis kur ir pareja nauda, tapatka vina neprasitu, kur tu esi izterejis savusdivdesmit piecus tukstosus livru.

To teicis Verners piecelas.— Kurp tu iesi? — jautaja

Hofmanis.— Es eju pie savas milakas, kadas

Francu Komedijas aktrises, kura man davasavu labvelibu un kurai es davaju pusi nomaniem ienakumiem. Es esmu dzejnieksun griezos pie literara teatra, tu esi

muzikis un rodi savu izveli starpdziedatajam un dejotajam. Labu veiksmi,spele, milais draugs, manus padevigakossveicienus Arsenas jaunkundzei, unneaizmirsti spelu nama numuru, tas ir 113.Sveiki!

— Ah, — nomurminaja Hofmanis,— tu man to jau reiz teici, un es to neesmuaizmirsis.

Un vins lava savam draugam aiziet,nemaz neiedomadamies uzprasit vinaadresi, tapat ka vins to bija aizmirsis daritpirmas satiksanas reize.

Neskatoties uz Vernera aiziesanu,Hofmanis tomer nepalika viens. Katrsvards bija, ta sakot, kluvis redzams untaustams; tie zilbinaja vina acis uncuksteja ausis.

Un patiesi, kur gan citur Hofmanis

butu varejis smelties bagatibas, ja ne piepasa zelta avota? Vai lidz ar to nebijaatrasta vieniga iespeja izpilditneiespejamo velesanos? Vai Verneramnebija taisniba? Vai Hofmanis jau papusei nebija lauzis savu zverastu? Kotagad vairs nozimeja ieverot otru pusi?

Bez tam vel Verners bija teicis, kavins var laimet ne tik vien divdesmitpiecus, bet gan piecdesmit, simt tukstosuslivru; laukiem, meziem, jurai ir savssaskatams apvarsnis, bet zala galdaapvarsniem nav robezu.

Spelu kaisliba ir ka pats satans: tauznes speletaju zemeslodes visaugstakakalna virsotne, lai no turienes tam paradituvisas pasaules valstibas. Un tad, kadalaime, kada liksme, kads lepnums, kadHofmanis ieies tani pasa buduara, no kura

vinu bija padzinusi!Ar kadu bezgaligu nicinasanu vins

satrieks so sievieti un vinas briesmigomilako, kad par atbildi uz jautajumu: „Kojus se velaties?" vins, jaunais Jupiters,liks nolit zelta lietum par so jauno Danaju!

Un tas viss vairs nebija vina apzinasskatita halucinacija vai izteles sapnojums,ne, tas viss bija isteniba, iespejamiba.Izredzes laimet bija tikpat lielas, kaizredzes zaudet, tomer izredzes laimet bijalielakas, jo, ka jau zinams, Hofmanimspele bija laime.

Ak, sis numurs, sis 113. numurs! Tasar saviem kvelosajiem cipariem aicinajaHofmani ka elles baka, radidams tam celuuz bezdibeni, kura dzilumos, guledamssava zelta gulta, kauc reibums.

Vairak neka stundu Hofmanis cinijas

ar so visdedzigako no kaislibam. Bet tad,juzdams, ka vinam vairs nav spekapretoties, tas uzmeta uz galda piecpadsmitsu gabalu, neprasidams atlikumu, tad, bezapstajas skriedams, sasniedza Puku krastaielu, uzkapa sava dzivokli, panema velatlikusos trissimts dalderus un, ne mirklineapdomadamies, ieleca kariete,uzsaukdams:

-Uz PaJe-EgaJitel

XV 113. NUMURS

Palerojals, ko tani laika sauca parPale-Egalitc un kas velak tika pardevetspar Pale-National, jo pie mumsrevolucionaru pirmais darbs bija pardevetvisus laukumus un ielas, bet tie arineskuma, ja velak to agrakie nosaukumitika restaureti, sis Palerojals, ka mes tosauksim, jo ar so vardu tas mums ir vairakpazistams, tani laika bija pavisam kas citsneka tagad; bet ari toreiz tam netrukakrasainibas un savdabibas, seviskivakaros un ap to stundu, kad Hofmanis turnonaca.

Palerojala novietojums daudz

neatskiras no ta, ko mes redzam tagad,iznemot tikai to, ka tagadejas Orleanasgalerijas vieta bija divkarsa koka galerija,kas velak tika nojaukta, lai tur ierikotu arsesam dorisku kolonnu rindam greznotupromenades vietu. Tagadejo liepu vietadarza bija kastanas, un tur, kur tagadatrodas baseins, bija cirks, plasa celtne arlistisu pinumu. Ap celtni bija puku dobesun jumtu greznoja pukes un zalumu vitnes.

Tikai nedomajiet, ka sis cirks bijakaut kas lidzigs tam izradem, kuram esamdevusi so nosaukumu. Ne, tie akrobati, kassacentas sini Pale-Egalite cirku bijapavisam citas sugas, neka anglu akrobatsmonsieur Praiss, kurs pirms daziemgadiem ta prata saistit francu publiku unbija radijis tadus tipus, ka, piemeram,Maziri un Oriolu.

Toreiz cirku bija parnemusi savariciba Patiesibas draugu organizacija, kastur vakaros notureja savas sapulces, kurasvareja piedalities katrs, kas bija zurnala„Busdefer" abonents. Uzradot ritaizdevuma numuru, vakara vareja ieklutsini prieka vieta, kur vareja dzirdetdiskutejam savienibas biedrus, kas bijaapvienojusies ar to teicamo nolukuatbalstit valdibas un pavalstniekus, labotlikumus un pa visu pasauli sameklet katrupatiesibas draugu, lai kadas valsts, kadaskrasas un kadu ieskatu cilveks tas arinebutu; kad patiesiba bija atrasta, ar toiepazistinaja sabiedribu.

Ka redzat, Francija vienmer ir bijusilaudis, kas parliecinati, ka tikai vini varapgaismot masas un ka viss parejaiscilveku vairums ir tikai tumsi lautini.

Kur gan vejs ir aiznesis visu so lauzuuzputibu, vardus un idejas?

Tomer kopigaja Pale-Egalite troksnicirks toreiz taisija ari savu ribonu unspeleja lidzi savu vijoli visparejakoncerta, kas vakaros notika sini darza.

Jateic, ka sini nabadzibas,izraidisanas terora un proskripciju laikaPalerojals bija kluvis par vietu, kur ikdienu cinas un kaislibas ieznaugta dziveieradas naktis, lai atdotos sapniem unpiespiestu sevi aizmirst to patiesibu, kurumekleja Socialas Savienibas biedri uncirka akcionari. Kad visi Parizes kvartalibija tumsi un tuksi, kad saubigas patrulas,kuras veidoja sisdienas cietumsargi unritdienas bendes, loznaja apkart ka plesigizveri, mekledami pec laupijuma; kad apkada notiesata teva vai emigrejosa drauga

pavardu atlikusie cukstedami izteica savasbedas un bazas, tad Palerojals staroja kalaunuma dievs.

Tas iededzinaja visas savas simtastondesmit arkades, tas izstadija savasrotaslietas juvelieru skatlogos, pari visainabadzibai svieda popularo karmanjolujukli savas paklidusas meitas, kasmirdzeja briljantos, sarkanos un melnosaudumos un bija gerbusas, cik tas visparbija nepieciesams, lai skaititos parapgerbtam zida un samta un,pastaigadamas alejas un galerijas, lepojasar savu spidoso nekaunibu. Viss sisprostitucijas luksus bija pedeja ironijapagatnei, pedeja nieva monarhijai.

Paradit sos radijumus karaliskosterpos, bija tikpat ka pec asinim iesviestdublu salti seja visam sim grezno damu

zilbinosajam galmam, kura karaliene bijaMarija Antuanete un kuru revolucijas aukabija aiznesusi no Trianona uz giljotinu —ka piedzerusu cilveku, kas streipulodamsvelk pa ielas dubliem savas ligavas baltoterpu.

Grezniba tagad bija atstata viszemakgrimusajam meitam, bet tikumamvajadzeja staigat skrandas.

Si bija viena no Socialas Savienibasatrastajam patiesibam.

Un tomer si tauta, kas pasaulei devatik specigu triecienu, si Parizes tauta, piekuras, par nelaimi, apdomiba nak tikai pecentuziasma, ar ko ari izskaidrojams tas, katai pietiek auksasinibas tikai tadel, laiatceretos izdaritas mulkibas. Si nabagapuskaila tauta tomer nevareja isti izprastso filozofisko antitezi, un tapec ta nevis ar

nicinasanu, bet gan skaudiba grustija arelkoniem sis patrepju karalienes, sispretigas netikuma majestates.

Ja kads, kura jutekli no visa redzetabija satraukti, kad acis kveloja un vinsgribeja pielikt roku sim kermenim, kaspiedereja visai pasaulei, tad vinamprasija zeltu, un ja vinam ta nebija, vinstika atgruzts vispazemojosaka karta. Ta,luk, pie visa ka atduras lielaisvienaldzibas princips, uz kurupasmiedamas uzsplava Palerojalaprostitutas.

Tanis dienas moraliskaisparkairinajums bija tik liels, ka bez simsavadajam preteskibam isteniba nevarejaiztikt. Ta vairs nebija deja uz vulkana, tabija deja pasa vulkana krateri, un pie seratvaikiem un lavas pieradusas plausas

vairs nevareja samierinaties ar pagatnesvieglajam smarzam.

Tapec, luk, Palerojals greznojaskatru vakaru, visu apgaismodams arugunigu vainagu. Akmeni terpies savedejskauca, pacelies pari lielajai, drumajaipilsetai:

„Ir jau nakts, naciet! Mani ir viss:laime, mila, sievietes glasti! Es pardoduvisu, slepkavibas un passlepkavibas. Jus,kas neesat edusi kops vakardienas, jus,kas ciesat, jus, kas raudat, naciet piemanis! Jus redzesit, cik mes esam bagati,jus redzesit, ka mes protam smieties. Jajums ir pardodama sirdsapzina vai kadameitene, naciet surp: zelts apzilbinas jusu

acis, nekautriga valoda apdullinasjusu ausis, jus bridisit lidz celiemnetikumos un korupcija. Naciet surp jau

sovakar, jo rit jus varbut jau busit mirusi!"Si, luk, bija ta liela patiesiba:

vajadzeja dzivot ta, ka toreiz bija parastsmirt — atri.

Un laudis naca.Visvairak apmekleta vieta bija ta, kur

tika spelets, un tas bija tur, kur kaduvareja izgerbt vai ari tikt izgerbtam lidzkreklam. No visiem siem spulgajiemgaismas avotiem Nr. 113 bija tas, kurasarkana laterna savu gaismu skiedavistalak, ta bija milziga acs, ar kurublenza piedzerusais ciklops, kas saucasPalerojals.

Ja ellei ir savs numurs, tad tas drosivien ir 113. numurs.

O, tur viss bija paredzets.Apaksa bija restorans, pirmaja stava

spelu galds: ekas krutis atradas sirds, tas

bija gluzi dabigi; otra stava bija vieta, kurpateret spekus, ar kuriem kermenis bijaapgadajies apaksa, un naudu, ko kesa bijalaimejusi pirmaja stava.

Es atkartoju, viss bija paredzets, lainauda so namu neatstatu.

Un sis nams bija tas, kurp skrejaHofmanis, Antonijas maigais ligavainis.

Tiklidz vins bija izlecis no karietesun iegajis Palerojala galerija, to tudalielenca sis vietas priesterienes, par kovinam bija japateicas savam arzemniekaapgerbam, kas ari musdienas iedvesvairak uzticibas neka nacionalais terps.

Neviens ta nenicina kadu zemi, kavina pati sevi.

— Kur ir 113. numurs? —jautaja Hofmanis meitenei, kas vinu bijasatverusi aiz rokas.

— Tur, kurp tu ej, — nicigiatbildeja si Aspazija. — Nu, labi, mansmazais, tas ir tur, kur ta sarkana laterna.Bet papulies saglabat divus luidorus unatceries 115. numuru!

Hofmanis ienira noradita aleja karomiesu jauneklis bezdibeni un pec mirklajau atradas spelu zale.

Troksnis tur bija tads ka tirgu.Un ir taisniba, ka se daudz kas tika

pardots. Zales mirdzeja zelta, ziedos unlustru zaiga, un sievietes bija velskaistakas, greznakas un vel dzilakdekoltetas neka tas, kas uzturejas leja.

Troksnis, kas parspeja visus citus,bija zelta skindesana, un ta bija sis netirassirds puksts.

Ap lielu, zalu galdu sedeja speletaji,kam visiem bija vienads noluks, bet

dazadas sejas.Tur bija gan jauni, gan veci, gan ari

tadi, kuru elkoni bija nodilusi uz sa galda.Tur bija cilveki, kas vakar, sodien, patsini vakara bija pazaudejusi savu tevu, untomer visas vinu domas bija saistitas pierinkojosa rata. Speletajam eksiste tikaivienas vienigas jutas — velesanas. Un sisjutas aug un dzivo uz visu citu jutu rekina.Monsieur Deba- sompjers, kuram tanibridi, kad vins pasreiz saka deju ar MarijuMedici, teica:

— Jusu mate mirst.Un vins atbildeja:— Mana mate tikai tad mirs, kad es

busu beidzis deju.Sis Debasompjers salidzinajuma ar

siem spelmaniem bija vel saucams pardievbijigu delu. Sads speletajs, kam ta

kaut ko pateiktu, neatbildetu pat ar siemmarkiza vardiem: vispirms jau tapec, katas butu veltigi pazaudets laiks un, otrkart,tapec, ka speletajam, kad vins spele, navvairs sirds un prata jau ne tik.

Kad vins nespele, ar vinu ir tas pats,jo tad vins doma par speli.

Speletajam ir visi vina kaislibaslabie tikumi: vins ir atturigs, pacietigs unnepagurstoss speletajs, kurs, ja spetu ieliktvisu to neticamo energiju, ko vins paterespele, kada cildena dzina vai kada celamerka realizesana, driz vien klutu viens noieverojamakajiem cilvekiem pasule.

Cezaram, Hanibalam un Napoleonampat vinu vislielako nodomu istenosanaslaika nekad nav bijis ta speka, kads irvistumsakajam speletajam.

Godkare, mila, jutas, sirds, prats,

dzirde, oza, tauste, ar vardu sakot, visicilveka jutekli ir koncentreti tikai uz vienuvardu, uz vienu merki — spelet.

Un nedomajiet, ka speletajs spele, lailaimetu, vins ar to gan iesak, bet turpmakspele, lai speletu; lai redzetu kartis, laidarbotos ar zeltu un lai izjustu to savadouztraukumu, ar kuru nevar lidzinatiesnekada cita dveseles emocija, uztraukumu,kas liek laimestiem un ari zaudejumiem,siem diviem poliem, kur speletajs vejaatruma pariet no viena uz otru un nokuriem pirmais dedzina ka uguns, bet otrssalde ka ledus; kas liek, ka mes teicam,sirdij vina krutis lekat aiz istenibas vaivelesanas ka zirgam no piesu duriena, unuzsuc ka suklis visus dveseles spekus,nomac tos, aiztur, bet kad spele pabeigta,peksni izkaisa tos visapkart, lai atkal

satvertu ar vel lielaku sparu.Bet speles kaislibu padara stipraku

par visam citam, tas, ka nekadnepiepildama ta ari nekad nepagurst, ta irmilaka, kas vienmer sola un nekadneatdodas. Vina nogalina, bet nenokause.

Speles kaisliba ir viriesu histerija.Speletajam viss ir miris: gimene, draugi,tevija. Vina redzesloks ir kartis un spelubumbina. Vina tevija ir kresls, kur vinsapsezas, un zala vadmala, uz kuras tasatbalsta rokas. Lai vinu notiesa ka svetoLaurenciju gulties uz kvelosam restem, betlai tik vinam lauj spelet, un es deru, kavins nejutis uguni un pat neapgriezisies.

Speletajs ir kluss. Vardiem vinamnav nekadas nozimes. Vins spele, vinslaime, vins zaude; tas vairs nav cilveks, tair masina. Kapec vinam vel runat?

Troks iis, kads valdija zales, nenacavis no speletajiem, bet no krupje, kas,savakdami zeltu, caur degunu kliedzaskanosa balsi.

— Spelejiet lidzi!Sini bridi Hofmanis vairs nebija tikai

skatitajs, kaisliba jau bija vinu pavisamaizravusi, bet preteja gadijuma tas butuvarejis atzimet veselu virkni interesantunoverojumu.

Hofmanis zigli iespraucas starpspeletajiem un piespiedas pie zala galda.Vins atradas starp kadu kajas stavosu,vamzi gerbtu cilveku un sirmgalvi, kurs,kresla sededams, ar zimuli uz papira veicasavus aprekinus.

Sis sirmgalvis, kas visu muzu bijameklejis laimes numuru, izlietoja savaspedejas muza dienas, lai to laistu darba un

redzetu izputam savu pedejo krajumu.Laimes numurs ir tikpat netverams kadvesele.

Starp sedoso un stavoso viriesugalvam jaucas ari sieviesu galvas, kadskaistules, atspiedusas uz vinu pleciem,raknajas par vinu zeltu un arnesalidzinamu veiklibu, pasas lidzinespeledamas, atrada lidzeklus, kanopelnit tikpat labi uz vienu laimes, ka uzotru nelaimes.

Redzot sos kausus pilnus ar zeltu, sissudraba piramidas, gruti bija iedomaties,ka visparigais trukums bija tik liels unzelts tik dargs.

Cilveks, kurs bija gerbies vamzi,uzmeta sauju papiru uz kadu numuru.

— Piecdesmit livru, — vinspieteica speli.

— Kas tas ir? — jautajakrupje, pievilkdams sos papirus ar savulapstinu un sanemdams tos pirkstu galos.

— Tas ir asignacijas, — cilveksatbildeja.

— Un jums nav citas naudas, ka si?— noprasija krupje.

— Ne, pilsoni.— Tad. dodiet vietu citiem!— Kapec?— Tapec, ka so te mes nenemam.— Bet ta tacu ir valdibas izdota

nauda.— Jo labak valdibai, ja vina to var

izlietot! Mes to negribam.— Nu, skat, — teica cilveks,

panemdams savas asignacijas, — luk,jociga nauda, kas neder pat lai topaspeletu.

Un, vistidams sauja asignacijas, vinsaizgaja.

— Turpiniet speli! — sauca krupje.Mes zinam, ka Hofmanis bija

speletajs, bet soreiz vins nebija nacisspelet speles del; soreiz ta bija nauda,kuras del vins bija ieradies.

Drudzis, kas vinu kratija, lika tadveselei virt vina miesa ka udenim trauka.

— Simts dalderu uz 26! — vinssauca.

Krupje apskatija vacu monetas tapat,ka vins bija aplukojis asignacijas.

— Ejiet, izmainiet, — vinsteica Hofmanim, — mes nemam tikaifrancu naudu.

Hofmanis ka prata jucis noskreja pakapnem, iegaja pie kada mainitaja, kurstrapijas vacietis, un izmanija savus

trissimt dalderus pret zeltu, tas ir, pretcetrdesmit luidoriem.

Pa so laiku rulete jau bijaapgriezusies tris reizes.

— Piecpadsmit luidoru uz 26!— sauca vins, traukdamies pie galda un arvisu speletaju neticamo manticibuturedamies pie numura, kuru tam bijapacukstejis gadijums, un tapec, ka uz sonumuru bija gribejis spelet cilveks arasignacijam.

Rulete griezas.Hofmana kaimins sagraba divas

rieksavas zelta un iemeta sava cepure,kuru tas tureja starp celgaliem, bet krupjepievaca Hofmana piecpadsmit luidoruskopa lidz ar citiem.

Iznacis bija sespadsmitais numurs.Hofmanis juta, ka vina pieri parklaj

sviedri — ka terauda stiepulu pinums.— Piecpadsmit luidoru uz 26,

— vins atkartoja. Citas balsis mineja citusnumurus un lodite griezas.

— Soreiz viss palika banka, loditebija noripojusi uz nulli.

— Desmit luidoru uz 26! —nomurminaja Hofmanis piesmakusa balsi;tad atsaukdams piebilda: — Ne, tikaidevinus, — un vins pakera atpakal vienuzelta gabalu, lai atstatu sev vel vienupedejo gajienu, pedejo ceribu.

Iznaca trisdesmit.Zelts atkapas no zala galda — ka

bangojosa jura atpludu laika.Hofmanis, kura sirds drebeja un kurs

cauri savu smadzenu trisam redzejaArsenas izsmejosos vaibstus un Antonijasskumjo sejinu, Hofmanis ar krampjaini

saznaugtiem pirkstiem lika savu pedejoluidoru uz divdesmit

sesi.Viena minute spele bija beigusies.— Spele turpinas! — sauca krupje.Ar kvelojosu skatienu Hofmanis

nolukojas ripojosa lodite, it ka ta butuvina pasa dzive, kas tur griezas.

Peksni vins atgazas atpakal unpaslepa galvu rokas.

Vins ne tik vien bija paspelejis,vinam pat nebija pat vairs neviena santimane maka, ne majas.

Kada sieviete lidzas, kuras labvelibuvins pirms paris minutem butu varejisiegut par divdesmit frankiem, liksmiiesaucas un pievaca sauju zelta, ko nulebija laimejusi.

Hofmanis butu atdevis desmit gadus

no savas dzives par vienu sis sievietesluidoru.

Ar strauju kustibu, kas bija straujakaneka domas, vins aptaustija un apgriezavisas kabatas, lai vinam nebutu ne mazakosaubu par istenibu.

Kabatas bija gluzi tuksas, bet vinsjuta kaut ko apalu, naudas gabalam lidzigusev uz krutim un to strauji satvera.

Tas bija Antonijas medaljons, kuruvins bija piemirsis.

— Es esmu glabts! — vins iesaucasun meta zelta medaljonu uz 26. numuru.

XVI MEDALJONS

Krupje panema zelta medaljonu Un toapskatija.

— Monsieur, — vins teicaHofmanim, jo 113. numura vel uzrunaja armonsieur. — Ja gribat, ejiet un pardodietto un spelejiet uz naudu, bet es jumsatgadinu, ka mes pienemam tikai zelta vaisudraba monetas.

Hofmanis pakera medaljonu un, nevarda neteicis, atstaja spelu zali.

Kamer vins kapa leja pa trepem,daudz un dazadu domu, pardomu unnojautu duca ap to, bet vins palika kurlspret visam sim nenoteiktajam skanam un

steidzigi iegaja pie mainitaja, kurs pirmsdaziem acumirkliem vina dalderus bijaizmainijis luidoros.

Neverigi atbalstijies uz sava adasatzveltnes kresla un nostumis brilles lidzpasam degungalam, sis krietnais cilvekslasija pie zemas, nespodras lampinas,kuras gaismai vel pievienojas palsaismirdzums, ko atstaroja zelta naudasgabali, kas guleja savos vara naudaskausinos iezogoti ar smalku dzelzs stienisurezgi, kurs bija dekorets ar zala zidaaizkariem un kura galda augstuma bijaierikotas mazas durtinas, pa kuram varejaizbazt tikai roku.

Nekad vel Hofmanis nebija taapbrinojis zeltu. Sajusma vins iepletaacis, it ka butu ienacis saules gaisma; kautgan vins spelu zale bija redzejis vairak

zelta neka vins redzeja se, bet no filozofaviedokla tas tomer nebija tas pats zelts.Starp troksnaino, atro un uzbudinato 113.numura zeltu un starp memo, mierigo,svinigo mainitaja zeltu bija tada patiatskiriba, ka starp tuksiem, sekliemplapam un apcere nogrimusiemdomatajiem.

Ar ruletes vai karsu galda zeltu navnekas labs iesakams, tas nepiedercilvekam, kam ir, bet cilveks, kam tas ir,pieder sim zeltam. Nacis no sagandetaavota, tas ari aiziet netiriem merkiem.Zelts ir dziviba, bet launa dziviba, un tassteidzas aiziet ka ir nacis. Zelts biedrojastik ar greku un nedara neka laba, tasiedves cetras vai pat divdesmit reizeslielakas velesanas neka pats ir verts un,reiz ieguts, tas liekas top arvien

mazvertigaks.isi sakot, speles zelts, vai nu to

iegust, vai tikai karo, vai to zaude, vaisakraj — ir vienmer tikai fiktiva vertiba.Te driz vesela sauja zelta nav nekas, teatkal no vienas vienigas monetas iratkariga cilveka dziviba.

Turpreti tirgotaja zelts, mainitajazelts, zelts, kadu Hofmanis mekleja piesava tautiesa, ir tiesam verts ta skaitla, kovins nes uz savas sejas. Tas citadi neatstajsavu vara ligzdu, ka tikai pret lidzigu vaipat vel lielaku vertibu par savejo; vinsnepardodas garamejot, ka kaut kadakurtizane — bez kauna, bez izveles, bezmilas no viena rokam otras; vinam ir savapasciena; aizgajis no mainitaja, vins varsamaitaties, uztureties slikta sabiedriba,ko tas varbut ari ir darijis pirms savas

ierasanas.Bet kamer tas ir pie mainitaja, tas ir

cienams un ka tads mums ari jauzluko. Tasir vajadzibas un nevis kaprizureprezentants. To nopelna, bet ne laime,tas netiek metats, ka krupje metavienkarsos zetonus, mainitajs to rupigisaskaita. Vienu monetu pec otras un arvisu cienibu, kada tam pienakas. Zelts irkluss un ta ir vina liela dailruniba.

Tapec ari Hofmanis, kura prata visisie salidzinajumi pazibeja viena minute,drebeja, ja nu mainitajs vinam no sava istazelta neka negribes dot pret vinamedaljonu. Tapec vins jutas spiests, kautgan ta bija laika teresana, lietot visadasizrunas, lai panaktu gribeto, jo vairaktapec, ka tas, ko vins piedavaja, nebijanekads darijums, bet pakalpojums, ko

ludza mainitajam.— Monsieur, — vins teica, — es

esmu tas pats, kurs nesen apmainijadalderus pret luidoriem.

— Ja, monsieur, — atbildejamanitajs, — es jus pazistu. Vai jus esatvacietis, monsieur?

— Esmu no Heidelbergas.— O, kas ta par skaistu pilsetu!— Patiesi.Par so laiku Hofmanis juta, ka vina

asinis varas. Vinam likas, ka ikvienaminute, ko tas ziedoja sai banalajaisarunai, ir vesels gads zaudeta muza.

Tapec vins smaididams iesaka:— Monsieur, es domaju, ka jus

man ka tautietim neliegtu mazupakalpojumu.

— Kadu? — jautaja mainitajs,

kura seja pie sa varda apmacas. Mainitajsmedz aizdot tik pat maz ka skudra.

— Vai jus man neaizdotu trisluidorus pret so zelta medaljonu?

Un ta nu Hofmanis nodeva medaljonutirgotajam, kurs to uzlika uz svariem unnosvera.

— Vai jus to labak nepardotu? —vins jautaja.

— O, ne! — iesaucasHofmanis, — ne, jau ta ir diezgan, ka es toiekilaju; es jus pat vel lugtu, monsieur,paradit man to/laipnibu un uzglabat somedaljonu ar vislielako rupibu, jo es toverteju augstak par savu dzivibu, unatgriezisos pec ta rit: vienigi manspasreizejais stavoklis spiez mani toiekilat.

— Nu, tad, monsieur, es jums

aizdosu tris luidoru.Un mainitajs ar visu cienibu, kada

vinam likas nepieciesama sadai akcijai,panema tris luidorus un nolika Hofmanimprieksa.

— Pateicos, monsieur,tukstoskart pateicos! — iesaucasdzejnieks un, pakeris tris zelta gabalus,pazuda.

Mainitajs, ielicis medaljonu savasatvilknes sturi, klusedams atkal keras piegramatas.

Sis nebija tas virs, kam butu nacisprata iet risket ar savu zeltu pret 113.numura zeltu.

Speletajs var klut pat tads zaimotajska Hofmanis, mezdams pirmo zelta gabaluuz Nr.26, — vins tos gribeja risket tikaivienu pec otra — ka Hofmanis piemineja

Antonijas vardu.Kamer rulete griezas, Hofmanis

palika gluzi mierigs: kada balss tam teica,ka vins laimes.

Iznaca 26.Hofmanis starodams savaca

trisdesmit sesus luidorus.Pirmais ko vins darija, bija atlikt

nost sava pulkstena kesa tris luidorus, laibutu dross, ka vares iznemt savas ligavasmedaljonu, jo, acim redzot, uz vinas vardabija kritis sis pirmais laimests. Tad vinsatstaja trisdesmit tris luidorus uz to pasunumuru un atkal iznaca tas pats numurs. Nuvins bija laimejis trisdesmit sesas reizestrisdesmit tris luidorus, tas ir, vairak nekadivdesmit piecus tukstosus franku.

Tagad Hofmanis, smeldams ar abamrokam no zelta straumes un grabdams

pilnam saujam, saka spelet uz labu laimi,un tas bija kaut ka neredzets. Ar katrugajienu vina zelta kaudze auga ka kalns,kas peksni pacelas virs udens.

Vinam bija pilnas kesas zelta, pilnisvarki, veste, cepure, rokas, galds, arvardu sakot — viss. No krupje rokamzelts pluda pie vina ka sainis no dzilasretas. Vins bija kluvis visu klatesosoDanaju Jupiters un visu nelaimigospeletaju kasieris.

Vins pazaudeja ari apmeramdivdesmit tukstosus franku.

Beidzot, kad vinam skita diezgan,savacis visu zeltu, kas guleja uz galda,vins aizbega, atstadams apbrinas unskaudibas pilnus visus klatesosos, unskreja uz Arsenas dzivokli. Bija agra ritastunda, bet vins par to nebedaja.

Vinam likas, ka ar tadu summu vinsvareja nakt katra nakts stunda un tomer butgaidits viesis.

Vins jau iedomajas to prieku —apklat ar visu so zeltu skaisto kermeni,kuru tas bija atsedzis un kurs, palikdamsauksts ka marmors pret vina milu,atdzivosies ta bagatibas prieksa, kaPrometeja statuja, atradusi savu istodveseli.

Vins gribeja ieiet pie Arsenas,iztuksot savas kabatas lidz pedejam zeltagabalam un teikt:

— Tagad mili mani.Bet rit pat jau vins aizbrauks, lai

aizbegtu, ja vien tas bus iespejams, no saaizraujosa drudza murgainajam atminam.

Vins pieklauveja pie Arsenasvartiem ka kungs, kurs atgriezas sava

maja.Varti atveras.Hofmanis skriesus devas uz

priekstelpu.— Kas tur ir? — atskaneja

vartnieka sauciens.Hofmanis neatbildeja.— Kurp jus ejat, pilsoni? —

atkartoja ta pati balss, un kada ena,gerbusies ka visas nakts enas, iznaca novartnieka istabinas un skreja pakalHofmanim.

Tai laika loti interesejas par tiem,kas iziet, un it ipasi par tiem, kas ienak.

— Es eju pie Arsenasjaunkundzes, — atbildeja Hofmanis,pasviez- dams vartniekam tris vai cetrusluidorus, par kuriem tas pirms stundasbutu atdevis dzivibu.

Sads izteiksmes veids vartniekampatika.

— Arsenas jaunkundze sevairs nav, monsieur, — tas atbildeja,pamatoti spriezdams, ka vards pilsonissadi jaaizvieto, ja ir darisana ar cilveku,kam tik deviga roka. Cilveks, kurs prasa,var teikt: „pilsoni", bet cilveks, kurssanem, var sacit tikai „monsieur."

— Ka! — izsaucas Hofmanis, —Arsenas se vairs nav?

— Ne, monsieur.— Jus ar to gribat teikt, ka vina

sovakar vel nav parnakusi?— Es ar to gribu teikt, ka vina vairs

neparnaks.— Bet kur tad vina ir?— To es nezinu.— Ak, Dievs! Ak, Dievs! —

iesaucas Hofmanis un ar abam rokamsakera galvu, it ka gribetu aizturet pratu,kas no tas kuru katru mirkli vareja aizbegt.Tas viss, kas ar vinu pedeja laika notika,bija tik neizprotams, ka vins katru briditeica: — Luk, nupat es zaudesu pratu.

— Tatad jus vel nezinat jaunakaszinas? — jautaja vartnieks.

— Kadas jaunakas zinas?— Dantons ir arestets.— Kad?— Vakar. Un to izdarijis monsieur

Robespjers.Kas par lielu viru sis pilsonis

Robespjers.— Nu?— Nu, Arsenas jaunkundzei

vajadzeja glabties, jo ka Dantona milakavina vareja tikt iejaukta visa sai lieta.

— Tas ir pareizi. Bet ka vina irizglabusies?

— Nu, ka glabjas, kad bail zaudetgalvu — beg taisni uz prieksu.

— Pateicos draugs, pateicos,— nomurminaja Hofmanis un, iespiedisvartnieka roka vel dazus naudas gabalus,vins pazuda.

Kad Hofmanis atradas uz ielas, vinspats sev jautaja, kas tagad notiks, ko vinstagad iesaks ar visu savu zeltu, jo ka mesto varam spriest, domas, ka vins varetuatrast Arsenu, tam neienaca prata, tapat kavinam neienaca prata doties uz maju unatpusties.

Un tapec, dzili nogrimis savasskumjajas domas, ari vins saka iet tikaitaisni uz prieksu, ar savu kurpju papeziemdimdinadams pa baigi kluso ielas brugi.

Nakts bija auksta un kailie kokidrebeja nakts veja ka karsona slimnieki,kuri piecelusies no gultas un kuruizdilusos loceklus krata drudzis.

Sarma kapaja velo gajeju sejas untikai laiku pa laikam reti kur kadas majas,kuru masa sapluda ar melno debesi,apgaismota loga stars ieurbas tumsa.

Tomer uz Hofmani sis aukstumsatstaja labveligu iespaidu: straujajaskrejiena vina dveseles smagumspamazam saplaka un, ja ta varetu teikt,vina moraliskais uzbudinajums izgaisa.Istaba vins butu nosmacis, un kas zina, ta,uz prieksu vien iedams, vins vareja velsastapt Arsenu, kas glabdamas, varbut bijaaizbegusi pa to pasu celu ka vins,aiziedams no tas majas.

Vins devas pa tukso bulvari, tad pa

Karala ielu, kas peksni, kaut gan vina acisneskatijas, likas, ka vina kajas pazitu tovietu, kur tas staveja; vins pacela galvu unapstajas, jo pamanija, ka vins iet taisni uzRevolucijas laukumu, uz to vietu, kur vinsbija zverejis muzam neatgriezties.

Kaut gan debess bija tumsa, kads veltumsaks siluets atplaiksnijas pret tintesmelno apvarsni.

Ta bija riebiga masina, kurai naktsvejs nosusinaja no asinim mitro muti unkura guleja gaididama savu dienisko upururindu.

Tikai Hofmanis so laukumu vairsnegribeja redzet diena; to asinu del, kastur bija pludusas, vins tur vairs negribejaspert kaju, bet nakti tas bija kaut kas cits,jo dzejniekam (un dzejnieka instinktsHofmani, neskatoties uz visu, joprojam

bija palicis modrs) bija interesantiklusuma un tumsa redzet un ar rokuaptaustit so drumo esafotu, kuraasinainajam veidolam sini bridi vajadzejaspokoties daudzu cilveku apzina.

Aizejot no troksnainas spelu zales,kas tas bija par skaistu kontrastu — sistuksais laukums, kura esafots pec visamsim soda un nejutibas scenam staveja kasa laukuma muzigais saimnieks.

Hofmanis gaja taisni uz giljotinu, itka vinu turp vilktu kads magnetisks speks.

Un peksni, pats nezinadams, ka tasbija noticis, vins staveja tiesi pie ta.

Caur deliem gaudoja vejs.Hofmanis sakrustoja rokas uz krutim

un skatijas.Kadas gan bija tas domas, kas dzima

sa cilveka smadzenes, kad tas, ar pilnam

kabatam zelta un, ceredams uz kaislumilas nakti, nu pavadija so nakti, vientulsstavedams esafota prieksa.

Peksni vinam, domas nogrimusam,likas, ka cauri veja vaidiem jaucascilveka zelabas. Vaidi atkartojas, tienebija talu un naca no zemes. Hofmanispalukojas visapkart, bet nevienuneredzeja.

Tomer elsas vina ausis atskanejatreso reizi.

— Varetu teikt, — Hofmanis piesevis murminaja, — ka ta ir sievietesbalss un nak no esafota apaksas.

Tad pieliecies, lai labak varetusaskatit, vins saka apstaigat giljotinu. Ejotgaram briesmigajam trepem, vinam aizkaut ka aizkeras kaja. Vins noliecas unsataustija uz pirmajiem pakapieniem kadu

melnas drebes terptu, saknupusu stavu.— Kas jus tads esat, jus, kas

nakti gulat pie esafota? — Hofmanisjautaja.

Tani pasa bridi vins nometas celos,lai saskatitu gulosa seju.

Bet tas nekustejas un, atbalstidamselkonus uz celgaliem, bija paslepis galvusavas rokas.

Neskatoties uz nakts vesumu, ta plecibija gandriz vai pilnigi kaili un Hofmanisvareja redzet melnu svitru, kas apnemabalto kaklu.

Si svitra bija saura samta apkakle.— Arsena! — vins iekliedzas.— Ja, Arsena! — svesa balsi

ierunajas saknupusi sieviete un, pacelusigalvu, paveras Hofmani.

XVII SENTONORE IELASVIESNICA

Hofmanis sausmas atkapas;neskatoties uz vinas balsi, neskatoties uzseju, vins vel saubijas.

Bet pacelot galvu Arsena bija lavusinoslidet rokam klepi, ta atsedzot kaklu, uzkura tagad bija skaidri saskatama savadadimanta sakta, kas satureja abus apkaklesgalus un mirdzeja nakti.

— Arsena, Arsena! — iesaucasHofmanis.

Arsena piecelas.— Ko jus se darat sini stunda?

— jautaja jaunais cilveks. — Ko? Sini

pelekaja terpa un ar kailiem pleciem!— Vinu vakar aresteja, —

teica Arsena, — ari mani gribejaapcietinat, bet es izbegu tada ka biju, un taka mana istabina ir parak maza un managulta auksta, es sonakt pulkstensvienpadsmitos* izgaju un atnacu surp.

Sie vardi tika izteikti pavisamsavada balsi bez zesta, bez parliecibas; tieatskaneja no balajam lupam, kas atverasun aizveras ka atsperes kustinatas;izskatijas it ka runatu kaut kads automats.

— Bet, — iekliedzas Hofmanis, -jus tacu nevarat se palikt!

— Kurp lai es eju? Majas esatgriezisos pec iespejas velak, tur ir parakauksti.

— Tad naciet man lidzi! —iesaucas Hofmanis.

— Jums lidzi?— jautaja Arsena.Un jaunajam cilvekam zvaigznu

mirdza likas, ka sis saltas acis uzmetvinam nievajosu skatienu, lidzigu tam, kasto jau bija satriecis skaistaja Hanoverasielas buduara.

— Es esmu bagats, man ir zelts! —iesaucas Hofmanis.

Dejotajas acis uzdzirkstija.— Iesim, — vina teica, — bet

kurp?— Kurp?Un patiesi, kurp gan Hofmanis butu

vedis so juteklisko, pie luksusa pieradusosievieti, kas, aizejot no Operas burvjupilim un darziem, bija paradusi miditpersiesu tepikus un valaties pa Indijaskasmira segam.

Viens bija skaidrs: vins to nekadi

nevareja vest uz vina mazo studentaistabinu; tur ta butu jutusies tikpat salti unneerti, ka tani nezinamaja dzivokli, parkuru nule ta bija runajusi un kura vinaliekas tik loti baidijas atgriezties.

— Patiesi, kurp lai iet? — jautajaHofmanis. — Es Parizi nemaz- nepazistu.

— Es jus aizvedisu, — teicaArsena.

— O, ja, ja! — iesaucas Hofmanis.— Sekojiet man, — teica jauna

sieviete.Un ar to pasu stivo, automatisko

gaitu, kurai nebija neka kopeja arapburoso vijigumu, ko Hofmanis vina tabija apbrinojis, dejotaja saka iet paprieksu.

Hofmanim pat neienaca prata vinaipiedavat roku, vins tai sekoja.

Arsena gaja pa Karala ielu, kas tailaika saucas par Revolucijas ielu, tadiegriezas pa labi Sentonore, vai ka tovienkarsi sauca — Onore iela un,apstajusies pie kadas lepnas viesnicas,pieklauveja.

Varti tudal atveras.Vartnieks ar izbrinu paskatijas uz

Arsenu.— Runajiet, — vina teica jaunajam

cilvekam, — citadi mani neielaidis unman atkal vajadzes iet sedet uz giljotinaspakapieniem.

— Klausies, draugs, — zigliiekrita valoda Hofmanis, nostadamiesstarp jauno sievieti un vartnieku. — Ejotcauri Elizejas laukiem, es izdzirdu paligasaucienus; es paspeju vel piesteigtieslaika, lai kundzi nenogalinatu, bet tomer

par velu, lai nelautu to aplaupit. Dodietdrizak mums jusu labako istabu, lieciet toiekurinat un pasniegt labas vakarinas. Tejums bus viens luidors.

Un vins uzmeta zelta luidoru uzgalda. Uz ta bija novietota lampa, kurasgaisma likas tudal sakoncentrejas uzLudvika XV mirdzosas sejas.

Tanis laikos luidors bija lielasumma, tas bija verts devini simtidivdesmit pieci franki asignacijas.

Vartnieks nonema savu netiro cepuriun pazvanija.

Uz vartnieka zvanu atsteidzasviesnicas zens.

— Zigli, zigli! Visskaistakoviesnicas istabu sim kungam ar kundzi.

— Kungam ar kundzi? — tasizbrinejies jautaja, parlaizdams skatienu

driz Hofmana vienkarsajam terpam, drizatkal Arsenas vairak neka vieglajamkostimam.

— Ja, — teica Hofmanis, —visskaistako, vislabako un lai ta butu labiiekurinata un apgaismota! Te jums busluidors.

Zens liekas izjuta to pasu iespaidu kavartnieks; vins noliecas luidora prieksa unparadija lielas kapnes, kuras, ieverojotvelo nakts stundu, bija tikai pa puseiapgaismotas, bet kuru pakapieni bija segtiar gridsegu, kas tanis laikos bija retisastopams greznums.

— Naciet, — vins teica, — unuzgaidiet pie tresa numura durvim.

Tad zens aizskreja.Pie pirma pakapiena Arsena

apstajas. Likas, ka vinai, vieglajai

silfidai, butu neizsakami gruti pacelt kaju.Vareja domat, ka vinas vieglais terps

butu svina smaguma.Hofmanis pasniedza tai roku.Arsena atspiedas uz jauna cilveka

rokas un, kaut gan vins nemanija vinasdelnas smagumu, tomer juta aukstumu, kasno tas parstravoja uz vinu.

Tad ar arkartigu piespiesanos Arsenauzkapa uz pirma un pec tam arinakamajiem pakapieniem, bet pie katravina noputas.

— Ak, nelaimiga, ka jums ir naciesciest! — nomurminaja Hofmanis.

— Ja gan, — atbildeja Arsena. —Es esmu daudz cietusi.

Vini nonaca pie tresa numura durvim.Bet gandriz vai viena laika ar viniempiesteidzas zens, nesdams iekuru. Vins

atvera istabas durvis; driz vien kaminakurejas uguns un iedegas sveces.

— Jus drosi vien esat izsalkusi? —jautaja Hofmanis.

— Nezinu, — atbildeja Arsena.— Garson, padodiet mums

vislabako, kas jums ir, — teica Hofmaniszenam.

— Monsieur, — piebildazens, — tagad vairs nesaka garson, betgan oficiant. Tomer kungs tik labi maksa,ka vins var uzrunat, ka vien velas.

Un mulkigi liksms, vins atstaja istabupiebilzdams:

— Piecas minutes galds bus klats.Tiklidz durvis aiz kalpotaja bija

aizverusas, Hofmanis pameta iekarespilnu skatienu uz Arsenu.

Vina ta steidzas pie uguns, ka tai pat

nebija laika pievilkt kreslu pie | kamina unnotupas pavarda sturi tada pasa stavokli,ka Hofmanis to bija f atradis pie giljotinasun, atbalstijusi elkonus uz celgaliem, vinaar abam 1 rokam centas noturet savu galvutaisni.

— Arsena, Arsena, —ierunajas Hofmanis, — es jums teicu, kaesmu l bagats, vai ne ta? Paskatieties, unjus redzesit, ka neesmu melojis!

Hofmanis apgrieza uz galda savucepuri. Cepure bija pilna ar zelta Iluidoriem un tie bira uz marmoru ar tozeltam ipaso skanu, kuru tik l viegli varatskirt no visam citam skanam.

Pec cepures vins iztuksoja visassavas kabatas un viena pec otras tas 1atdeva milzigo laupijumu, kuru Hofmanisbija ieguvis spele.

Slidosa un mirdzosa zelta kaudzepacelas uz galda.

Likas, ka Arsena pie sis skanas it kaatdzivojas; vina pagrieza galvu 1 un redzelikas pabeidza augsamcelsanos, uz ko jaubija pamudinajusi | dzirde.

Vina piecelas, gan vel vienmer saltaun sastingusi, bet vinas balas lupassmaidija. Vinas tumsais skatiensnoskaidrojas un uzzibsnija mirdzuma, kassapluda ar zelta mirdzumu.

— O, — vina teica, — nu tas visspieder jums?

— Ne, ne man, bet jums, Arsena!— Man? — iesaucas dejotaja.Un vina ieraka zelta kaudze savas

balas rokas, kas taja pazuda lidzelkoniem.

Si sieviete, kurai zelts bija dziviba,

likas atdzivojas, tiklidz pieskaras tam.— Man! — vina teica, — man!Un sos vardus vina izrunaja ar dzidru

metalisku akcentu, kas briniskigi labisaskaneja ar luidoru skindonu.

Ienaca divi zeni, nezdami uzklatuvakarinu galdu, kas tiem gandriz vaiizkrita no rokam, ieraugot so zelta kaudzi,kura raknajas jaunas meitenes krampjainisaznaugtas rokas.

— Labi, — noteica Hofmanis,— atnesiet sampanieti un atstajiet musvienus!

Apkalpotaji atnesa vairakas pudelessampaniesa un aizgaja.

Hofmanis aiz viniem aizvera unnosledza durvis.

Tad ar kare kvelojosu skatienu vinsatgriezas pie Arsenas, kas joprojam vel

staveja pie galda, smeldama dzivibu ne nojaunibas akas, bet no sa Paktola avota.

— Edisim, — teica Hofmanis,— un tad, mana Danaja, jus varesit, javien gribat, peldeties zelta pec patikas.

Un vins vilka Arsenu pie galda.— Man ir auksti, — teica Arsena.Hofmanis paskatijas visapkart: logi

un gulta bija parvilkta ar sarkanu damastu.Hofmanis norava viena loga priekskaru unpasniedza to Arsenai.

Arsena ietinas prieksakara, kas likaspats drapejas ap vinas augumu antiskaskrokas un sini sarkanaja draperija vinasbala galvina iezimejas vel krasak.

Hofmanim gandriz vai palika bail.Vins piesedas pie galda, piepildija

un izdzera vienu pec otras divas glazessampaniesa.

Hofmanim likas, ka Arsenas acisklust mazliet dzivakas.

Vins ieleja ari vinai, un ta savukartizdzera. Tad vins gribeja to pierunat est,bet vina atteicas.

Un kad Hofmanis uzspieda, vinapiebilda:

— Es nevaresu norit.— Nu, tad dzersim!Vina pasniedza glazi:— Ja, dzersim.Hofmanis bija izsalcis un izslapis;

vins eda un dzera.Visvairak vins dzera, jo juta, ka

vajag dusas; ne tapec, ka Arsena ka toreizvarbut gribetu vinam pretoties vai nu arspeku, vai ar nicinasanu, bet tapec, ka noskaistas galda biedres izstaroja savadsaukstums.

Jo vairak vins dzera, jo vairak,vismaz vinam ta likas, Arsena atdzivojas;bet kad ta, savukart, iztuksoja glazi, novinas samta apkaklites apaksas noritejadazas sartas lases uz dejotajas krutim.Hofmanis skatijas neka nesaprazdams, tad,zem melna samta nojauzdams kaut komistisku un briesmigu, vins apspiedaieksejas trisas, pavairodams tostus, kouzsauca gan dailas dejotajas lupam, ganrokam, gan acim.

Vina nepalika tam parada un,dzerdama tapat ka vins, likas, atdzivojasarvien vairak — nt no ta vina, ko patiizdzera, bet no ta, ko dzera Hofmanis.

Peksni no uguns izkrita degosapagale.

Hofmanis ar acim sekoja liesmasvirzienam, kas agrak neapstajas, kamer

uguns nebija nonakusi lidz Arsenaskailajai kajai.

Bez saubam, lai sasilditos, Arsenabija novilkusi kurpes un zekes; savasmarmorbaltas kajinas vina bija uzlikusi uzkamina marmora, kas tikpat balts likaspilnigi sapluda kopa ar tam.

Hofmanis iekliedzas:— Sargieties, Arsena, sargieties!— No ka? — jautaja dejotaja.— Si pagale… pagale pie jusu

kajam…Un patiesi — ta lidz pusei apklaja

dejotajas kajinu.— Nonemiet, — vina teica pavisam

mierigi.Hofmanis noliecas, pacela pagali un

ar sausmam redzeja, ka nevis ugunspagalebija apdedzinajusi dejotajas kaju, bet

jaunas meitenes kaja bija noslapejusiuguni.

— Dzersim! — vins teica.— Dzersim! — atbildeja Arsena.Un vina pastiepa tam savu glazi.Otra pudele bija jau iztuksota.Tomer Hofmanis juta, ka ar vinu vien

nepietiek.Vins ieraudzija pianinu.— Labi, — vins iesaucas.Hofmanis saprata, cik daudz vairak

vinam var dot apreibinasanas ar muziku.Tapec vins metas pie pianina.Gluzi dabigi, ka zem vina pirkstiem

tudal raisijas arija, pie kuras skanamArsena bija dejojusi Opera, kad vins topirmo reizi redzeja.

Tikai Hofmanim likas, ka pianinastigas butu no terauda. Instruments viens

pats skaneja ka vesels orkestris.— Ah, — noteica Hofmanis, —

saksim!Sinis skanas vins atrada visu to

reibumu, ko mekleja; Arsena piecelas pecpirmajiem akordiem.

Likas, ka sie akordi nolist ka ugunspar visu vinas butni.

Talu vina aizsvieda sarkana damastapriekskaru, un savadi, ka uz skatuvesneizprotami notiek visadas magiskasparvertibas, tapat ari bija noticis ar vinu:sava peleka terpa vieta vina peksniparadijas Floras kostima, kas greznots arziediem, gaisiga terpa un kaisle drebosa.

Hofmanis iekliedzas un,divkarsodams sparu, likas izvilinaja pasusvarenos elles spekus no pianina krutim,kuras dardeja visas vina terauda skiedras.

Un atkal tas pats manu tels mulsinajaHofmana pratu. Si dejojosa sieviete, kaspamazam it ka atdzivojas, vilka vinu piesevis ar neatvairamu speku. Vinas skatuvebijp visa telpa no klavierem lidz alkovam,un no

priekskaru sarkana fona vinaatdalijas ka kaut kada elles paradiba.Katru reizi, kad vina tuvojas Hofmanim,tas sava kresla piecelas, bet kad vinaattalinajas, vins juta, ka vinu velk lidzi.

Beidzot, vins pats neatjauta, ka tasnotiek, vina pirkstu kustiba mainijas; tavairs nebija arija, kuru vins bija dzirdejisspelejam; tas bija valsis un sis valsis bijaBethovena „Velesanas", kurs tagad pludazem vina pirkstiem ka vina domuizpausme. Ari Arsena no savas puses bijamainijusi takti: sakuma vina griezas uz

vietas, tad, pamazam paplasinadama loku,vina tuvojas Hofmanim. Ar aizraujosuelpu Hofmanis juta vinu nakam, juta vinutuvojamies un zinaja, ka pedeja loka vinatam pieskarsies un tad vajadzes celties unpiedalities sini kvelaja deja.

Vins izjuta to ka velesanos, unvienlaikus ari ka bailes. Beidzot Arsena,garam slidot, izstiepa roku un ar pirkstugaliniem vinu aizskara. Hofmanisiekliedzas, uzleca kajas, it ka vinu butuskarusi elektriska dzirkstele, devas pakaldejotajai, panaca to un iesledza savasrokas, turpinadams domas istenibapartraukto muziku un spiezdams pie savamkrutim so kermeni, kas atkal bija atguvisvisu savu elastibu, uzsukdams sevi so acuskatienu, so elpu, so kaklu, sos plecus, sisrokas, griezdamies lidzi ar to ne vairs

parasta gaisotne, bet liesmojosaatmosfera, kas, iespiezdamas abu dejotajukrutis lidz pasiem dzijumiem, nometa tosneprata reibuma elsojosus uz gultas, kasvinus jau gaidija…

Kad Hofmanis nakamaja ritapamodas, ausa bala Parizes ziemas dienaun pa logu, no kura bija norautspriekskars, ta aizzgas lidz gultai. Vinspalukojas visapkart, laga neapjauzdams,kur atrodas, un juta, ka vina kreisajairokai uzgulis kaut kads smagums; vinspagriezas uz to pusi, no kuras nacastindzinosas tirpas un ieraudzija sevlidzas ne vairs skaisto dejotaju, bet balo,jauno meiteni no Revolucijas laukuma.

Tagad vins visu atcerejas. Izvilcis nostiva kermena apaksas savu sastingusoroku un redzedams, ka kermenis joprojam

nekustas, tas satvera svecturi, kura veldega piecas sveces, un tagad svecu undienas gaisma vins redzeja, ka Arsenaguleja ar aizvertam acim, bala un bezmazakas kustibas.

Vispirms vinam iesavas prata, kanogurums bus bijis stipraks par milu,velesanos un gribu un ka jauna meitene irpagibusi. Vins satvera tas roku — ta bijaauksta ka ledus; vins klausijas tassirdspukstus — sirds vairs nesita.

Ka zibens vina galva pazibejabriesmiga nojauta. Hofmanis sagrabazvana auklu, kas partruka vina roka, tadmetas uz durvim un, tas atravis, skriesusnoskreja pa trepem, saukdams:

— Paliga! Paliga!Tani pasa bridi, kad Hofmanis devas

lejup pa trepem, pa tam augsa kapa maza

auguma melni gerbies kungs. Vins pacelagalvu. Hofmanis iekliedzas, jo pazinaOperas arstu.

— A, tas esat jus, monsieur,— teica dakteris, savukart atceredamiejsHofmani, — kas noticis? Kapec sistroksnis?

— Naciet, naciet! — iesaucasHofmanis, nemaz nemeginadams kaut kotuvak paskaidrot un ceredams, ka Arsenasnedzivais kermenis atstas uz arstu lielakuiespaidu neka visi vina paskaidrojumi. —Naciet!

Un vins to vilksus ievilka istaba.Tad, aizvilcis vinu lidz gultai,

Hofmanis ar. otru roku sagraba svecturiun, to pievirzijis Arsenas sejai, teica:

— Luk, skatieties!Bet medikis liekas nebija ne

parsteigts, ne izbijies.— A, tas ir krietni no jums,

jaunais cilvek, ka jus esat izpircis vinasmiesu, lai tas netrudetu kopeja kapa…Loti labi, jaunais cilvek, loti labi!

— Vinas miesu… —murminaja Hofmanis, — izpircis?., kopejakapa?.. Mans Dievs! Ko jus runajat?

— Es saku, ka musu nabagaArsenai, kuru apcietinaja vakar pulkstensastonos, pecpusdiena pulkstens cetros tikaizpildits navessods.

Hofmanim likas, ka vins juk prata, untas sagraba dakteri aiz rikles, fl

— Notiesata! Vakar pulkstenscetros! — vins kliedza, pats budams ;!tuvu nosmaksanai. — Arsena notiesata!

Un vins saka smieties tik savadiem,spalgiem smiekliem, kas pavisam 1

nelidzinajas cilvecigiem smiekliem, kaarsts to gandriz vai ar izbailem uzskatija.

— Vai jus par to saubaties? — vinsprasija.

— Ka! — iekliedzasHofmanis, — vai es par to saubos? Esdomaju gan. Mes edam vakarinas, es ar tovel tiku dejojis un visu nakti pavadijukopa ar vinu.

— Tad tas ir briniskigsgadijums, ko es atzimesu medicinasanales, — teica dakteris, — un jus toparakstisit tiesas protokola, vai ne?

— Bet es to neparakstisutapec, ka jums neticu, tapec, ka tas irneiespejami, tapec, ka tas ta nav.

— Ak, jus apgalvojat, ka tasta nav, — teica medikis, — un to jus sakatman, cietuma arstam; man, kurs darija

visu, lai vinu glabtu, un tomer nespejasodu aizkavet; man, kurs vinai vel piesaretes teica pedejas ardievas! Un jussakat, ka tas ta nav! Pagaidiet!

Arsta izstiepa roku un satverisdimanta rotu, kas ka sakta satureja melnosamta apkakli, vins piespieda nelieluatsperi un pavilka samtu.

Hofmanis izgruda briesmigukliedzienu. Tagad, kad vieniga saite, kasto vel tureja uz pleciem bija nonemta,notiesatas galva noripoja no gultas zeme,un apstajas tikai tad, kad bija atsitusiespret Hofmana kurpi, tapat ka apstajasdegosa pagale, aizripojusi lidz Arsenaskajai.

Jaunais cilveks atleca atpakal unmetas skriet lejup pa trepem, necilvecigikaukdams:

— Es esmu traks! Es esmu traks!Sini Hofmana kliedziena nebija neka

parspileta: planie starpaudi, kas dzejniekasmadzenes lava izplesties vina garigajamspejam pari par meru, sie planiestarpaudi, kas norobezo izteli no arprataun dazreiz var parplist, paslaik Hofmanagalva plaisaja ar tadu troksni, it kasabruktu.

Bet tanis laikos nevareja skraidit ilgiapkart pa Parizes ielam, nepaskaidrojotsadas skriesanas iemeslus. Ta Kungazelastibas 1793.gada pariziesi bijakluvusi visai zinkarigi un ik reizi, kadielas paradijas skrejoss cilveks, tas tikaapstadinats, lai uzzinatu, kam vins dzenaspakal vai kas tam dzenas pakal.

Hofmanis tika aizturets pieDievmates Debessbrauksanas baznicas,

kur atradas sardzes postenis, un vinuaizveda pie sardzes prieksnieka.

Tur Hofmanis driz vien saprata,kadas briesmas vinam draud: vieni tonotureja par aristokratu, kas beg, lai tiktupari robezai; otri sauca, ka vins ir Pita vaiKoburga spiegs; tresie kliedza: „Pielaternas ari to!" — kas nemaz nebija tikjauki. Un citi vel sauca: „Uz revolucijastribunalu!", un tas jau pavisam vairsnebija patikami. No laternas vel dazreizvareja izglabties, ka to liecina gadijums arabatu More, bet no revolucijas tribunala— nekad.

Hofmanis meginaja izskaidrot visu,kas kops vakar vakara bija noticis. Vinsizstastija par speli, par laimestu. Ka vinskesas pilnas ar zeltu bija skrejis uzHanovejras ielu; ka vins tur vairs nebija

atradis mekleto sievieti; ka vins, savaskvelas kaisles tirdits, tad skrejis paParizes ielam; ka vins, ejot pariRevolucijas laukumam, atradis so sievietisezam uz giljotinas kapnem; ka vina tobija aizvedusi uz viesnicu Sentonore iela;un ka vins pec milas baudas pavaditasnakts bija atradis savas rokas ne tik viennedzivu sievieti, bet sievieti ar nocirstugalvu.

Tas viss izklausijas parak neticami,un ta ari Hofmana stastam reti kadsnoticeja: fantastiskakie patiesibas draugikliedza, ka tie esot meli, bet merenakieteica, ka vins vienkarsi esot jucis prata.

Tad sajas sarunas kads noklatesosiem naca ar vispratigakopriekslikumu:

— Jus sakat, ka esot pavadijis nakti

kada hoteli Sentonore iela?— Ja.— Esat edis vakarinas un gulejis ar

sievieti, kuras galva, noripojusi pie jusukajam, iedvesusi jums tas lielas sausmas,kas jus vel bija parnemusas, kad mes jusaizturejam?

— Ja.— Nu, labi, uzmeklesim so

viesnicu, un ja ari tur vairs neatradisimzeltu, tad katra zina tur vel atradisiessievietes kermenis.

— Ja, — iekliedzas viss pulis, —meklesim, meklesim!

Kaut ari Hofmanis nebutu gribejis tomeklet, bet vinam vajadzeja padoties, pulaneaprobezotajai gribai, kas izteicas varda„meklesim".

Vins izgaja no baznicas un devas pa

Sentonore ielu uz leju, mekledamsviesnicu.

Attalums no DievmatesDebessbrauksanas baznicas lidz Karalaielai nebija visai liels.

Sakuma Hofmanis mekleja diezganneverigi, tad jau ar lielaku uzmanibu, unbeidzot loti veledamies to sameklet. Betlai ari ka vins pulejas, tas neatrada nekatada, kas vinam atgadinatu viesnicu, kurtas vakar vakara bija iegajis un kurapavadijis nakti un nesen iznacis. Ka taspasaku pilis, kas pazud, tiklidz rezisoramta vairs nav vajadziga, bija pazudusi ariSentonore ielas viesnica, tiklidz bijanospelets velniskais inscenejums, par kurujau stastijam.

Bet pulim, kas pavadija Hofmani, parto visu nebija nekadas dalas, tas gribeja

sadu vai tadu atrisinajumu, un sisatrisinajums vareja but vai nu Arsenaslika atrasana, vai ari Hofmanim, kaaizdomigai personai, vajadzeja no jaunatikt arestetam.

Un ta ka Arsenas likis netika atrasts,sakas atkal runas par Hofmana arestu. Bettad peksni ielas gala tas pamanija mazo,melno kungu, un piesauca to paliga,atsaukdamies uz vinu ka uz liecinieku parsava stasta pareizibu.

Arsta spriedumam uz puli vienmer irliels iespaids. Vins apstiprinaja savuprofesiju un to pielaida pie Hofmana.

— Ak, nabaga jaunais cilveks, —arsts teica, sanemdams Hofmani aiz rokas,it ka gribetu palukot vina pulsu, betpatiesiba, lai ar zimigu rokas spiedienu,dotu tam majienu neuzstaties pret vina

apgalvojumiem, — nabaga jaunaiscilveks, vins tomer ir izbedzis.

— Izbedzis? No kurienes? —apmeram divdesmit balsis vienlaikusiesaucas.

— Ja, no kurienes tad es esmuizbedzis? — jautaja Hofmanis,negribedams pienemt daktera piedavatoiespeju glabties, jo uzskatija to parpazemojosu.

— Velns lai parauj! — iesaucasarsts. — Nu, tacu no iestades!

— No iestades! — iesaucas taspasas balsis. — No kadas iestades?

— No vajpratigo iestades!— Ak, dakter, dakter, — iesaucas

Hofmanis, — netaisiet nu jokus!— Nabaga puisis! — iesaucas

arsts, nelikdamies ne dzirdot Hofmana

vardus, — nabaga puisis laikam buspazaudejis uz esafota kadu miloto sievieti.

— O, ja, ja, — teica Hofmanis, —es vinu loti mileju, bet ne ta ka Antoniju.

— Nabaga zens, — dzirdeja sakamdazas sievietes, kuram Hofmani jau sakapalikt zel.

— Ja, un no ta laika, — turpinajadakteris, — vins atrodas briesmiga regavara; vinam liekas, ka tas spele… ka vinslaime un ka vins ir laimejis. Tas cer iegutmiloto sievieti; ar pilnam kesam zelta vinsskrien pa ielam, tad atrod kadu sievietisezam uz giljotinas kapnem; to vins aizvedkada lepna pili, kada grezna viesnica, kurkopa pavada visu nakti dzerdams,dziedadams un muzicedams. Pec tam vinsatrod to mirusu. Vai vins jums tanestastija?

— Ja, ja, — sauca pulis, — vardupa vardam!

— Ta, ta! — iesaucas Hofmaniszverojosam acim, — un jus, dakter, sakat,ka ta nav tiesa? Jus, kurs pats atveratdimanta saktu, kas satureja vinas samtaapkakli? O, man jau toreiz vajadzeja kautko nojaust, kad es redzeju sampanietilasojam caur vinas apkakli un kad esredzeju degosu pagali uzkritam tai uzkailas kajas, un vinas kaila, vinas nedzivakaja nevis apdega, bet gan nodzesa ugunspagali.

— Nu, luk, nu, luk, — teica dakterisar dzilu lidzjutibu balsi, — jau atkal tamuzmacas arprats.

— Kads arprats? — iesaucasHofmanis. — Ka, jus iedrosinatiesapgalvot, ka es neesmu pavadijis nakti

kopa ar Arsenu, kas vakar tika giljotineta!Jus iedrosinaties noliegt, ka tikai vienigisamta apkakle vel tureja uz vinas pleciemtas nocirsto galvu, jus iedrosinatiesnoliegt, ka pec tam, kad bijat atveris saktuun nonemis apkakli, Arsenas galvanoripoja uz tepika! Rimstieties, dakter, jusgluzi labi zinat, ka tas viss, ko es saku, irtira patiesiba.

— Milie draugi, — teica arsts, —jus tacu tagad esat pilnigi parliecinati, vaine ta?

— Ja, ja, — atsaucas simtiembalsu.

Bet tie, kas neka neteica, piekrizdamimelanholiski pamaja ar galvu.

— Nu, labi, — teica dakteris, —tad sauciet ludzu fiakru, lai es vinu varuaizvest.

— Kurp? — iesaucas Hofmanis. —Kurp jus gribat mani vest?

— Kurp? — atbildeja dakteris.— Uz vajpratigo iestadi, draugs, na|kurienes jus esat izbedzis.

Un tad pavisam klusu piebilda:— Pie joda, laujiet man rikoties,

vai es par jums vairs neatbildu! Sie laudisnodomas, ka jus esat tos vazajis aizdeguna, un saplosis jus gabalos.

Hofmanis noputas un nolaida rokas.— Luk, skatieties, — teica

dakteris, — tagad vins ir kluvis rams kajers. Krize ir garam… Ta, mans draugs…ta…

Un dakteris izlikas mierinam to arglastu, ka mierina satrauktu zirgu vaisaniknotu suni.

Pa so laiku jau bija atvedusi fiakru.

— Atri iekapt! — teica arstsHofmanim.

Hofmanis paklausija, sini cina vinsbija izterejis visus spekus.

— Uz Bisetru! — skali teicamedikis, iekapdams aiz Hofmana.

Tad klusi pacuksteja jaunajamcilvekam:

— Kur jus gribetu izkapt?— Pie Pale-Egalite, — ar pulem

izdvesa Hofmanis.— Kucier, brauc! — uzsauca arsts.Un vins pamaja ar galvu pulim.— Lai dzivo dakteris! — laudis

kliedza.Ta tas ir vienmer ar puli, kas atrodas

kadas kaislibas vara: tas vai nu kadamuzsauc: „Lai dzivo!" vai ari to bezzelastibas nogalina.

Pie Pale-Egalite arsts aptureja fiakru.— Ardievu, jaunais cilvek, —

vins teica Hofmanim, — un ja jus mangribetu paklausit, tad cik vien atriiespejams brauciet atpakal uz Vaciju, navlabi dzivot Francija cilvekam ar taduiedomu spejam ka jums.

Un vins izgruda Hofmani noekipazas. Galigi apjukusais jaunaiscilveks butu nokluvis zem garambraucosafiakra riteniem, ja sini bridi kadsgaramgajejs nebutu pasteidzies to sagrabtaiz rokas, kamer fiakra vaditajs no savaspuses pielika visas pules, lai noturetuzirgus.

Tad ekipaza aizbrauca.Abi jaunie cilveki reize iesaucas:— Hofman!— Verner!

Tad redzedams, cik noslukusagarastavokli atrodas vina draugs, Vernersto aizveda uz Palerojala darzu.

Tur Hofmanim viss notikusais tudaldzivi naca atmina, un vins atcerejasnaudas mainitajam vacietim iekilatoAntonijas medaljonu.

Vins iekliedzas, domadams, ka iriztuksojis visas savas kabatas uz viesnicasmarmora galda, bet tad peksni atcerejas,ka kilas izpirksanai bija ipasi iebazispulkstena kabatina tris luidorus.

Un si kabata bija uzticigi saglabajusisavu krajumu: taja atradas tris luidori.

Iesaukdamies „Uzgaidi!", Hofmanisizravas no Vernera rokam un steigsusdevas uz naudas mainitaja kasi. Ar katrusoli vinam likas, ka tas izklust no biezasdumakas un, iedams caur gaistosu miglu,

tuvojas dzidram, zvilojosam gaisam.Nonacis pie mainitaja, vins apstajas,

lai dzilak ievilktu elpu, pagajusas naktsregi bija gandriz vai izgaisusi.

Vins atviegloti uzelpoja un iegaja.Mainitajs sedeja sava vieta, un tapat

ari vara kausini atradas savas vietas.Dzirdot atveramies durvis, naudas

mainitajs pacela galvu.— A, — vins teica, — tas esat

jus, manu jauno tautiet, goda vards, manjaatzistas, ka es gan vairs necereju jusredzet.

— Es ceru, ka jus man tonasakat tapec, ka medaljonu jau esatpardevis! — iekliedzas Hofmanis.

— Ne, es jums soliju topaglabat, un kaut ari to tris luidoru vieta,kurus jus man esat parada, man par

medaljonu butu devusi divdesmit piecus,es to nebutu izlaidis no rokam.

— Te bus jums tie tris luidori,— kautrigi teica Hofmanis, — bet esatzistos — man nav ko jums samaksatprocentus.

— Procentus par vienu nakti!Eita nu eita, vai jus jokojat? — teicamainitajs. — Procentus par trim uz vienunakti aizdotiem luidoriem un vel notautiesa — nekad!

Un vins Hofmanim pasniedzamedaljonu.

— Pateicos, monsieur, —teica Hofmanis, — un tagad manjasamekle nauda, lai varu atgrieztiesManheima.

— Uz Manheimu? — jautajamainitajs. — Vai tad jus esat no

Manheimas?— Ne, monsieur, es gan

neesmu no Manheimas, bet es tur dzivoju.Manheima ir mana ligava, vina manigaida, un es dodos turp, lai vinuapprecetu.

— A, — noteica mainitajs, unkad jaunais cilveks jau bija uzlicis roku uzdurvju klinka, vins vel iejautajas:

— Vai jus pazistat Manheimakadu vecu muziki, vienu no maniemdraugiem?

— Gotlibu Muru? — iesaucasHofmanis.

— Pareizi! Vai jus vinu pazistat?— Vai es to pazistu? Es domaju

gan, vina meita ir mana ligava.— Antonija! — savukart iesaucas

mainitajs.

— Ja, Antonija, — atbildejaHofmanis.

— Ka, jaunais cilvek, jus gribatdoties uz Manheimu, lai apprecetos arAntoniju?

— Bez saubam.— Tad palieciet vien mierigi

Parize, sis celojums ir pilnigi lieks.— Kapec?— Tapec, ka se, luk, ir vestule, kura

man vinas tevs pazino, ka pirms astonamdienam, tiesi pulkstens trijos, spelejotarfu, Antonija peksni mirusi.

Ta bija diena, kad Hofmanis bijaaizgajis gleznot Arsenu; un ta bija tiesi tastunda, kad vins bija noskupstijisdejotajas kailo plecu.

Bals, drebedams un gluzi satriekts,Hofmanis atvera medaljonu, lai spiestu

pie lupam Antonijas atveidu, betzilonkauls bija kluvis tiri balts, it ka tonekad vel nebutu skarusi makslinieka ota.

Hofmanim, kurs divas reizes bijalauzis zverastu, neka vairs nebija atlicisno Antonijas, pat tas attela, kurai bijazverejis muzigu milu, vins bija zaudejis.

Divas stundas velak, HofmanisVernera un krietna mainitaja pavadits,iekapa Manheimas dilizansa un nonaca turlaika, lai pavaditu uz kapiem mirusoGotlibu Muru, kas sava naves stunda bijavelejies, lai to apglaba lidzas vinamilotajai meitai Antonijai.

SATURS DAMA AR SAMTA APKAKLII Arsenals 511 Hofmanu gimene 31III Iemilejies bezpratis 35IV Maestro Gotlibs Murs 42 V

AntonijaVI Zverests 55VII Parizes barjeras 1793.gada

62VIII Kapec muzeji un bibliotekas

bija slegtas, bet Revolucijas laukums -atverts?

IX Parisa spriedums ^X Arsena 82XI Otra „Parisa sprieduma" izradeXII Krodzina 97

XIII Portrets 102XIV Kardinatajs 108 XV 113.

numurs 112XVI Medaljons 119XVII Sentonore ielas viesnica

************************************************Книга скачана с сайта:

www.OpLib.ru************************************************