Annotation

GADSIMTU NOSLĒPUMI-5No krievu valodas tulkojuši DZINTRA DĀVIDSONE un ARMĪNS VOITKĀNS «Juventa», Rīga, 1997PRIEKŠVĀRDSVēsture vilina kā dziļa, tumša, pusaizgruvusi aka, ģeogrāfija sauc pasaulē, bet mīlestība apbur.Šajā sējumā kaut ko jaunu sev atklās gan vēstures un ģeogrāfijas aprakstu cienītāji, gan neglābjami

romantiķi un mīlētāji. Te apcerētas ķēniņa Zālamana bagātības, stāstīts par ticami neticamiempiedzīvojumiem Kokosu salā, kā arī atklāti trubadūru dziesmu rašanās noslēpumi.

Nodaļā «Pagātnes ēnas» stāstīts par Ludvika XIV, ko dēvēja par Saules karali, favorītes deMontespāna kundzes intrigām, bet francūzis Alēns Deko apcer gan «cilvēkvardes» Laionela Krebaneizskaidrojamo pazušanu, gan svētā Pētera kapenes un Nerona apmelošanu.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pirmā dalaJurijs SupruņenkoValentīns IļjinsSergejs KravčuksRobērs SarūLorenss GrīnsŅikita KrivcovsAndrejs TokarevsDeivids ĒrvingsMihails Koršunovs Viktorija TerehovaOtra daļaAndrē KasteloAlēns DekoAlēns DekoAlēns DekoAlēns DekoAlēns DekoSatursLAULĪBAS UN LAULĪBU IERAŽAS

GADSIMTU NOSLĒPUMI-5

Pirmā dala Atrastas un neatrastas bagātības

Jurijs Supruņenko Stšelecka krīks neizžus

Mūsu priekšā Pāvela Stšelecka dienasgrāmata. «No kalnu smailes caur dūmu grīstēm, kas vijās apklejotājcilts slieteņiem, mēs biezajā briksnājā beidzot samanījām avotu. Mani pārņēma neprātīga dziņa jodrīzāk remdēt slāpes, kas mūs mocīja jau vairākas dienas. Saņēmu dūšu, spēki manī it kā atgriezās, un esbez apdoma sāku traukties uz ilgoto vietu.

— Stāt! — iesaucās mans pavadonis. — Stāvi! Citādi būsim pagalam.Bija jāapstājas. Mēs mainījām virzienu un, nokāpuši ielejā, nevis apgājām iezemiešu mītnes ar

līkumu, bet apgū- lāmies zemē 60 jardu attālumā no tām. Pagāja kādas piecpadsmit minūtes. Nepacietība,niknums, bada un slāpju mokas lika mums gandrīz vai pārkāpt saprāta nospraustās robežas, kad no tuvējāsbūdas uz mums tika mesta degoša pagale.

Mans pavadonis piecēlās kājās, mierīgā solī piegāja pie pagales, pacēla to un atgriezies iekūraugunskuru un uzlika uz tā oposumu, kas mums vēl bija krājumā. Nogūlies viņš atkal vienā mierā sāka zelētsavu zaru, zagšus mezdams sānis vērīgus skatienus.

Pēc desmit minūtēm vecā sieviete no nometnes iznesa ūdens trauku un nolika pusceļā uz mūsuugunskuru. Pēc tam līdzīgā kārtā viņa iznesa zivi, uzlikusi uz tīras koka mizas; to visu mans pavadonispienesa man. Es ātri remdināju badu un slāpes un aiz pārliecīgā noguruma jau sāku vārstīt acis, kad noklejotāju nometnes pie mums sāka tuvoties gados pavecāks vīrs. Pavadonis viņu sagaidīja pusceļā.Iesākās saruna, kurā viena puse iztaujāja, bet otra izskaidroja mana ceļojuma mērķi. Pie ciltsbrāļiematgriezies, vecis to visu griezīgi pīkstošā balsī atstāstīja cilts locekļiem. Tad uz īsu brīdi iestājās klusums,līdz beidzot mēs saņēmām nevis uzaicinājumu ienākt nometnē, bet gan pavēli nekavējoties aizvākties.

Pretoties nebija iespējams. Mēs bijām spiesti pakļauties un tūliņ pat devāmies tālākajā ceļā.»Šī ir tikai viena epizode, ko ceļa dienasgrāmatā tēlaini aprakstījis ekspedīcijas vadītājs. Cik šādu

piedzīvojumu — gan dramatisku, gan ikdienišķu — viņš netika pieredzējis savā simtiem jūdžu garajā ceļātolaik pasaulei vēl tik noslēpumainajā svešajā kontinentā!

Vai gan varēja ļaunoties uz iezemiešiem, kas baltajiem klejoņiem parādīja durvis? Patiesībā parkorekto sagaidīšanu vajadzētu pateikties. Viņi taču ceļiniekus nesaņēma ne ar šķēpiem, ne bumerangiem.Nezinādami, kas atnācēji ir, ienaidnieki vai draugi, viņi tiem veldzēja slāpes un remdēja badu.

Bet, ja tie nevēlējās sev tuvu kaimiņu, droši vien bija pietiekami daudz iemeslu neuzticēties bālģīmjuklaidoņiem. Kā gan lai iezemieši zina, ka tieši šie vīri nav ne klaidoņi, ne rupji kareivji vai noziedznieki,kuru cietsirdību aborigēni labi pazina?

IEMĪĻOTAS VĀRDĀ

Es par Pāvela Edmunda Stšelecka piezīmēm ieinteresējos pēc tam, kad Kalifornijas štatā bijuiepazinies ar kādu studentu grupu. Poļu izcelsmes amerikāņu studenti bija nolēmuši nevis tikai interesantipavadīt brīvdienas, bet doties pa slavenā tautieša pēdām, tā vēlreiz godinot viņa nopelnus un atgādinotStšelecka prasmi grūtību priekšā nevis atkāpties, bet gan tās pārvērst par piedzīvojumu. Droši vien šīīpašība ir poļu nacionālā rakstura iezīme.

Poļi ir apbrīnojami mobili! Viņu mobilitāte izpaužas ne tikai komerciālā uzņēmībā, bet liek sevimanīt arī poļu diasporas politikā un literatūrā. Poļus gan kompakti, gan izkaisīti var sastapt visā pasaulē.

Pāvels Stšeleckis īpašu uzmanību pelna tāpēc, ka viņa atklājumi, kas zināmi visā pasaulē, savulaikdzimtenē, Polijā, netika atzīti. Un nu, lūk, poļu jaunieši nolēmuši vēsturisko taisnīgumu atjaunot —

atgādināt par savas tēvzemes dēlu, kas likteņa nežēlību un sitienus panesa nesagumis.Nebija ko domāt, ka varētu izbraukt visu P. Stšelecka maršrutu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka viņš

izstaigājis, apbraukājis, ar kuģi apceļojis un izpētījis pusi pasaules. Visnozīmīgākā tomēr ir Austrālijasekspedīcija. Pamēģināsim restaurēt Stšelecka maršrutu, izmantojot gan viņa paša dienasgrāmatas, gan toceļotāju piezīmes, kas par viņu interesējušies pirms mums.

Sākt, protams, vajadzēja no Sidnejas. Rosīgajā ostā Stšeleckis izkāpa krastā 1839. gadā aprīlī.Protams, pilsētā viņš ilgi neuzkavējās. Un nevis tikai tāpēc, ka nesenajai katordz- nieku kolonijai bijaslikta slava. Ceļotāju vilināja nestaigātas takas.

Zilie kalni savu nosaukumu diez ko neattaisnoja. Kaut arī kalni nav sevišķi augsti, dažās vietās tiebija grūti pārejami. Kalnu grēdas stiepās gandrīz 300 kilometrus kontinenta iekšzemē un bija tik juceklīgiizvietotas, ka šķita, tās vispār noslēdz ielejas no visam pusēm, bet upēm nav ne sākuma, ne gala.

Nelielā ekspedīcija ar Stšelecki vadībā uz priekšu tika ar grūtībām. Pats Stšeleckis gāja grupaspriekšgalā, uz muguras nesdams rīkus un instrumentus, — tos kādam citam uzticēt viņš baidījās. Jau tāviņu grupu laiku pa laikam piemeklēja dažādas likstas.

Kaut gan Stšeleckis jau bija veicis vairākus gājienus pāri Andu kalnu galvu reibinošiem augstumiem,bet šeit kalni bija zemāki, izrādījās, ka risks arī te bija liels. Stšelecka dienasgrāmatā pavīd šāds ieraksts:«Bezdibenīgas aizas, dziļas ielejas un atbaidoši bezdibeņi. Apjucis Groses upes un Heja kalna [1]bezgalīgajos aizu labirintos, es vairs nebiju spējīgs atrast ceļu, un tikai pēc nepārtrauktā nogurumā, badāun briesmās aizvadītām vairākām dienām man izdevās no turienes izkļūt»

Un tomēr viņš Heja kalnā uzkāpa. Bet pēc dažām dienām — vēl augstākā bezvārda virsotnē. Arpirmuzkāpēja tiesībām Stšeleckis to nosauca par Adinu — savas iemīļotās sievietes vārdā. Viņaklejojumi taču bija sākušies tieši Ādiņas dēļ. No dzimtās Poznaņas jaunieši devās pirmajos kalnupārgājienos uz Tatriem, kas tolaik vēl bija maz izpētīti.

Pirmie kāpieni kalnos un tur gūtais rūdījums atstāja pēdas. Jaunais ulāns mēģināja aizbēgt kopā arsavu iemīļoto — pulkveža meitu. Viņus noķēra ceļā. Dienests beidzās ar līgavaiņa bēgšanu — šoreizvienatnē — gan no kazarmām, gan dzimtenes. Sākās klejojumi pa Itāliju, Vāciju, Angliju un reizēpastiprinātas mācības, kas emigrantam īpaši nepieciešamas. Viņu saistīja ģeoloģija un ģeogrāfija. Parvalodām vispār nebija ko runāt — ceļotājs taču bez tām iztikt nevar. Jau sen gudrie ir teikuši: «Cikvalodu tu proti, tik reizes tu esi cilvēks.»

Pāvels Edmunds Stšeleckis bija sava laikmeta dēls. Daudzi bijušie eiropieši, it īpaši aristokrātiskoģimeņu dēli, jaunajā, vētrainajā uzņēmīgo laikmetā bez agrākās bagātības nokļuva, tā sakot, uz sēkļa.

No šādas — nabadzībā ieslīgušas grāfu ģimenes nāca arī Oksfordas koledžas absolvents PāvelsEdmunds. Taču viņam pietika veselā saprāta, lai apspiestu sevī aristokrātisko senču lepnību un kļūtu parlietišķu cilvēku — tikai ne biržā, bet gan daudz romantiskākā sfērā — ģeogrāfijā, ko viņš studējauniversitātē. Viņš ceļoja, vāca etnogrāfiskas kolekcijas un pārdeva muzejiem. Trīs gadus viņš ceļoja paabām Amerikām, Okeānijas salām un Jaunzēlandi, bet pēc tam notika šī nopietnā ekspedīcija panoslēpumaino Austrāliju, kalnu, eikaliptu, tuksnešu un izžūstošo upju zemi. Nesen pirms viņa apvidū bijaceļojis Hamiltons Hjūms, Viljams Hovels, Tomass Mičels…

Taču Austrālijas Alpi aizņēma plašu teritoriju, tie vietām ļoti grūti pieejami, un atklājumu pietika arīStšeleckim. Viņš izdarīja ģeodēziskos mērījumus, vāca augsnes paraugus, tiecās nokļūt tālīnos, neizpētītosapvidos.

Pārvarējis kalnu dienvidrietumu atzarus, sasniedzis upju augšteces, šķērsojis varenas eikaliptuaudzes un Austrālijas akāciju biežņas, viņš izgāja pie Vesternporta līča un deva slēdzienu par pētītozemju izmantošanas perspektīvām nākotnē.

PASAULES MALĀLīdz Austrālijas augstienēm nokļūt nenācās grūti. Iesākumā pēc tā nebija vajadzības ne portugāļu, ne

holandiešu, ne britu jūrniekiem, kas pēc kārtas atklāja «Nezināmo Dienvidu Zemi», kā viduslaiku ģeogrāfi

dēvēja noslēpumaino kontinentu. Tur dziļāk nebija ko meklēt arī katordzniekiem, kurus šurp, uz pasaulesmalu, izsūtīja no Lielbritānijas, neatrodot viņiem citu piemērotu vietu.

Kaut arī Austrālija bija dienvidu zeme, tā apgūšanai nemaz nebija tik pateicīga, kā varētu domāt Tebija pārāk karsts, apmēram pusi teritorijas aizņēma tuksneši un pus- tuksneši. Ne velti ūdens bija tas, kasnedeva miera ne aborigēnu, ne kolonistu prātiem. Kā vēlāk tika aprēķināts, šeit bija astoņas reizes mazāknokrišņu nekā, piemēram, Dienvidamerikā. Izrādījās, ka piektais kontinents ir vissausākais.

Droši vien nav nejaušība, ka vienu no Austrālijas virsotnēm pirmie atbraucēji nosauca parBezcerības kalnu. Meklējot ūdeni un lopiem ganības, it īpaši pēc lielā sausuma, kas Austrāliju piemeklēja1813., 1826. un 1828. gadā, piekrastes kolonisti bija spiesti ielūkoties tālāk kalnos. Turklāt kalni nemaznebija pārāk augsti (aiz Eiropas Austrālija izrādījās zemākā pasaules daļa, kuras vidējais augstums irtikai 350 metru). Taču kalni paliek kalni: te sastopami gan pakā- pienveidīgi cilu kalni, gan ledāju atstātastrogielejas, gan morēnu grēdas.

Pārvietošanos pa kalniem sekmēja upes. Lielākā daļa no tām iztek no tā saucamās LielāsŪdensšķirtnes grēdas (atrodas kontinenta austrumu piekrastes daļā) un no šīs grēdas augstākās daļas —Austrālijas Alpiem. Visu XIX gadsimtu ekspedīcijas te nāca cita pēc citas. Č.Stērta, D.Bak- stera,EGregorija un citu ceļotāju meklējumi vainagojās ar to, ka augstākajos rajonos tika atklāti jauni ceļi,kalnu grēdas, ielejas, ezeri. Taču tikai grāfa P.Stšelecka vadītajai ekspedīcijai 1840. gadā izdevās nokļūtlīdz Morano plato, kur iztek Mareja, Austrālijas visgarākā upe (tās garums ir 1632 kilometri). Lejtecēpietiekami ūdenīga un pat piemērota kuģošanai, augštecē tā meta cilpas starp kalniem, sausā laikā reizēmpavisam izzuzdama. īstu ledāju šajos kalnos nav un pastāvīgu pieteku arī ne, kaut gan tieši šis ir visāAustrālijā vienīgais rajons, kur sniegs vietām saglabājas cauru gadu. Stiprie austrumu vēji sniegu sanesaizvēja nogāžu aizēnotās aizās. Šajā Austrālijas sniegotākajā apvidū, ko tā arī sauc par Sniega kalniem,Stšeleckis atklāja kontinenta augstāko virsotni.

Pusgadu ilgās ekspedīcijas laikā viņš aizkavējās ceļā 1840. gada 15. februārī tāda notikuma dēļ, kasvēlāk palika ģeogrāfisko atklājumu vēsturē. Stšeleckis saviem tuviniekiem Polijā par šo «aizkavēšanos»rakstīja: «Diženo virsotni, kurā pirms manis neviens nav uzkāpis, ar tās mūžīgiem sniegiem un mēmoklusumu es izmantoju, lai šajā kontinentā nākamajām paaudzēm uz mūžiem saglabātu dārgo vārdu, ko godātur katrs polis, katrs brīvības draugs .. Svešajā malā, svešajā zemē .. es to nosaucu par Kostjuško kalnu.»

Stšeleckis virsotni nosauca Tadeuša Kostjuško vārdā ne tikai tāpēc, ka pats ceļotājs bija poļuizcelsmes emigrants. Poļu nacionālais varonis Kostjuško bija populārs arī ārpus dzimtenes un ieņēmaredzamu vietu sabiedrībā. Viņa liktenis izveidojās dramatisks. Pirms Kostjuško devās pasaulē, viņš bijapoļu sacelšanās vadonis cīņā pret Krievijas cara karaspēku. Poļus sakāva, taču cars Pāvils I Kostjuško noieslodzījuma atbrīvoja un atļāva izbraukt uz ārzemēm. Ievērojamais poļu demokrātiskās kustībasdarbinieks 1794. gadā kļuva par ASV Neatkarības kara varoni. Krakovā, kur Kostjuško bija zvērējistautai un kur atdusas viņa pīšļi, poļi pilsētas nomalē viņam par godu uzbēra kurgānu. Stšeleckis viņamgoddevībā veltīja īstu kalna virsotni. 1863. gadā kalnam tika noteikts augstums — 2230 metru virs jūraslīmeņa.

«Ceļā uz kalniem var ieraudzīt visādus brīnumus,» pusotras stundas traucoties automobilī pa šosejuno Austrālijas galvaspilsētas Kanberas, man stāstīja Andžejs Polačeks, viens no jaunajiem poļiem, kasnogājuši pa grāfa Stšelecka pēdām. Kostjuško virsotne atrodas tuvu galvaspilsētai, varbūt tāpēc ļaužustraume uz to neapsīkst. Baidījāmies, ka prozaiskā ceļa iespaidi var mazināt garīgo pacēlumu, ar kādumēs dodamies uz virsotni. Šeit taču redzami tādi skati, kādu nav nekur citur kā tikai Austrālijā. Zilādūmakā slīgst eikaliptu birzis. Kur vēl citur var skatīt pudeļkokus? Šo koku nosaukums nav vienkāršimetafora — pudeļveidīgajā stumbrā ar stipri sašaurināto «pudeles kaklu» lietus periodā sakrājas valgme,lai pēc tam, sausajā periodā, tiktu ekonomiski izlietota. Palmas, fikusi, kokveida papardes, liānas,zāleskoki… 9000 endēmu (tikai šim kontinentam raksturīgo augu) no 12 tūkstošiem augstāko augu sugu,kas šeit sastopamas.

Galvenais ir nesteigties, tad noteikti ieraudzīsit, ka ceļam pārlec Austrālijas dzīvnieku valstsvisievērojamākais pārstāvis ķengurs. Var sastapt koalu ar mazuli uz muguras. Uz takas noteikti pamanīsitvietējo ķirzaku, kas «valkā pledu» un lēkā uz divām pakaļkājām. Ievērosit daudz neparastu putnu, sākot arlielo strausu — emu un beidzot ar neskaitāmām papagaiļu sugām. Te pat vārnas, lai ari ķērc tikpat nejaukikā citur, ar spilgto, raibo spalvu rotu izskatās pēc paradīzes putniem. Protams, mūsdienu tūristiAustrālijas eksotiskos dzīvniekus ir diezgan saskatījušies gan filmās un attēlos, gan zooloģiskajos dārzos,tāpēc viņi tik pārsteigti vairs nav kā pirmie ieceļotāji, kas no Eiropas ieradās pirms 200 gadiem. Untomēr cilvēks ir tā radīts, ka ar pakaļdarināju- miem un kopijām tam nepietiek — viņam jāredz viss dabā!

AUSTRĀLIJAS «JUMTS»

Arī Kostjuško kalna apvidu skārusi tā pati nelaime, kas piemeklē citus dabas pieminekļus. Ceļotājišurp nāk, brauc, lido kā svētceļojumā. Tūrisma konveijers darbojas bez pārtraukumiem. Vienīgi sliktālaikā un ziemā ļaužu straume nedaudz aprimst Un, ja vēl izdodas tieši šeit kalnā, sagaidīt saullēktu kāKalifornijas poļiem, turklāt visu uzfilmēt, tad var būt drošs, ka ikkatrs kalnā kāpējs nākamajā gadāaizvilinās savās pēdās vēl kādus pāris sekotājus. Gluži nesen, pirms gadiem desmit, tūristu skaits te bijaceturtdaļmil- jons, turpretī tagad tas jau tuvojas miljonam.

Vai gan var cilvēkiem pārmest, ka viņi nomīda šo slaveno kalnu?Vai gan kāds ir pārmetis svētceļniekiem, ka viņi iet uz Jeruzālemi vai Meku? Uz vienu otru muzeju

dodas tādas pašas ļaužu straumes. Un tomēr — svētceļojums uz dabas pieminekli ir kas pilnīgi cits.Ap Kostjuško kalnu jau pirms pusgadsimta ir izveidots nacionālais parks. Tā teritorija diezgan plaša

— 600 hektāru. [2] kopš paša iesākuma uzdevums tika izvirzīts ļoti pārdomāti — saglabāt ne tikaiatsevišķas retu augu un dzīvnieku sugas, bet visu dabas kompleksu. Taču ar pārāk plašu vērienu tikauzsākta restorānu, kafejnīcu, viesnīcu, kempingu, veikalu un kiosku celtniecība, liesa, šo jomu arī varpietiekami labi regulēt. Var noteikt stingrākus nacionālā parka aizsardzības pasākumus, noregulētmaršrutus, noteiktos periodos samazināt tūristu pieplūdumu, kā arī, protams, ierobežot izpriecu industrijasizvēršanos, līdz ar to veidojot bijīgu attieksmi pret kalnu. Zinātnieku balsij, sabiedriskajai domai, preseitaču piemīt liels spēks.

Varētu domāt, ka reliktu kontinentā, kā Austrāliju mēdz dēvēt te saglabājušos senāko laikmetu auguun dzīvnieku dēļ, — ka te arī kalni ir īpaši savdabīgi. Nē, kalnu virsotnes ir un paliek kā jau virsotnes.Tās, šķiet, ar savu vecišķo likteni samierinājušās un sen dus mierā. Vulkāniskās kaislības tās vairsnesatrauc. Nav tām vairs arī atmiņu par leduslaik- metā piedzīvoto, kaut ari seno ledāju pēdas šur tur vēlpavīd.

Pirmie kalnos kāpēji varēja ari pēdas neatstāt — nekalt akmenī apliecinājumu, ka ir te bijuši, jouzkāpšana kalnā īpašas grūtības nesagādā. (Klinšu zīmējumi Austrālijā meklējami alās. Vienā no tām,Keilorā, ir atrasti senāki zīmējumi nekā Eiropā.)

Par pirmajiem uzkāpējiem tādā vidēja augstuma kalnā kā Kostjuško kalns vēsture klusē. Bet vienuvārdu tomēr var nosaukt — Virunens. Viņš neapšaubāmi bija atzīts vietējais ceļotājs. Turklāt viņam bijasaprašana dziedniecībā, kas nav mazsvarīgi, jo ekspedīcijās nevajadzēja ņemt līdzi ārstu, kā to daratagad. Taču Virunena ceļojumu maršruti bija gari un neparasti. Viņš sev izvirzīja mērķi apmeklēt pat tāsvietas, kur, kā ceļotājs teica, mīt pats Dievs. Tika plānota ekspedīcija uz Ubi-Ubi virsotni, bet tā atradāszemāk nekā svētā Billimi zeme, miera un paradīzes svētlaimības valsts. Visi, kas Virunenu pazina, ieteicano trakās iedomas atteikties. Virunens, tiesa kas tiesa, bija vīrs ar galvu, bet viņu allaž mocīja aripārliecīga ziņkāre. Un tā viņš aizgāja. Kalnos. Žēl, ka nav saglabajušas sīkākās zinas par šo gājienu: kādirīki viņam bijuši līdzi, ar kādiem produktiem spēkus uzturējis, kāds laiks tais dienās bijis — vārdu sakot,visas tās detaļas, kas atrodamas mūsdienu kalnākāpēju dienasgrāmatās. Nav zināms arī precīzs datums,

kad Virunens devies ceļā un kad atgriezies.Mērķi viņš sasniedza — aizgāja līdz varenajai klintij, ko no visām pusēm ietvēra bieza audze. Tur

viņš ari atrada Visuvarenā atpūtas vietu. Tas Kungs par nekaunīgo apmeklējumu droši vien jutās šokēts,un tomēr acīmredzot viņu arī sajūsmināja neatlaidība, ar kādu šis mirstīgais — ne jau milzis pēc skata,bet ari ne vergs dvēselē — tiecās uz savu mērķi… Viņš to nedz satrieca pīšļos, nedz sakropļoja, tikai tādrusku, varētu teikt — kārtības labad, iepēra, bet tā, lai Virunens vēl varētu atgriezties pie cilvēkiem.

Un tā: ja Virunenam izdevās nokļūt līdz Ubi-Ubi, tad Kostjuško virsotnē viņš noteikti ir varējisuzkāpt Poļu studenti vairākkārt redzējuši, kā aborigēnu bērni apgūst šo kalnu kraujas. Pieplūcis klēpiniedru, šāds jaunais asu sajūtu cienītājs uzraušas augšā uz klints, tad noliek šo klēpi līdz mirdzumamnotrīta celiņa — renes sākumā, uzsēžas uz sava «spilvena» un drāžas lejā. Ātrums tiek attīstīts visaipieklājīgs.

Tagad uz virsotni ved daudzas takas. Turpretī Stšelecki ceļā uz kalna virsotni sagaidīja daudzgrūtību — viņš taču bija pirmais baltais cilvēks, kurš spēra kāju šajos svešajos kalnos! Kostjuškosniegiem klātā kalnu smaile, kas pacēlās pāri visām apkārtējām kalnu galotnēm, Stšeleckim šķitavisērtākā vieta, kur izdarīt ģeodēziskos mērījumus.

Varenā ainava, kas paveras no kalna, apbūra Stšelecki un pusotra simta gadu vēlāk arī Amerikaspoļus. No šejienes skatiens var aptvert apmēram astoņpadsmit tūkstošus kvadrātkilometru. Tālu austrumosgandrīz astoņdesmit kilometru [3] attālumā zilgo okeāna piekraste. Pie ceļinieku kājām stiepjas zaļasjoslas ar Marejas un tās pietekas Marambidži dziļajiem kanjoniem pa vidu.

Kaut gan kalns, kurā uzkāpa Stšeleckis, likās acīm redzami augstāks par citiem, viņš tomērnenovērtēja blakusesošo virsotni. Varbūt uznāca migla, varbūt nogurums māca vai redzes leņķis nebijaīsti piemērots, bet tā bija cita virsotne, kuru Stšeleckis uzskatīja par Austrālijas kontinentā augstāko. Tājau laikam ir, ka atklājumi reti mēdz būt bez maldiem un kļūdām. Vairākus gadu desmitus vēlāk šajānovadā nokļuva austriešu zoologs Lendenfelds. Viņš precizēja tās virsotnes augstumu, kurā bija uzkāpisStšeleckis, un par godu kolonijas inženierim ģeodēzistam Taunsendam nosauca kalnu viņa vārdā, betKostjuško kalnu pārdēvēja par Millera kalnu — vācu dabaspētniekam Milleram par godu.

Tomēr šis pārpratums nav liedzis poļu ģeogrāfu nosaukt par ievērojamu Austrālijas pētnieku.Konstatējot, ka Lenden- felda mērījumi ir precīzi, kontinenta augstāko virsotni tomēr nosauca parKostjuško kalnu, bet Taunsenda vārds palika blakus esošajai virsotnei.

Novērtējot lieliskā pētnieka un ģeogrāfa nopelnus, Austrālijas vidienes kartē parādījās arī Stšeleckakrīks. Lai cik grūti piektā kontinenta sausajā klimatā upei klājas, tā no zemes tomēr nepazūd!

Valentīns Iļjins Ķēniņa Zalamana bagatības

Arheologu rīcībā nekad nav bijis tik maz dokumentālo liecību— tikai viena vienīga grāmata. Bībele.Kādā jaukā 1937. gada dienā viņi izgāja no Jeru- zālemes un karavānas ātrumā (Ievās uz priekšu. Nedēļupēc nedēļas. Aiz muguras palika Jūdejas kalni ar brīnišķīgo smaržu, kāda ir tikai rīta rasas laikā. ŠķērsojaNegevas tuksnesi, kura sakarsušie akmeņi svilināja kamieļu kāju pēdas, kaut arī tās aizsargā ragvielaszole.

Ekspedīcija beidzot nonāca līdz Vādi al Arabas tuksnešainajam grābenam, kur gigantiskajosiegruvumos, šķiet, pats sātans spēlējies ar vēju. Tieši šeit varēja ieraudzīt milzīgās aizas, kas sākasMazāzijā un šaurā joslā turpinās Āfrikā.

Un tikai viens cilvēks apokaliptiskajam skaistumam nepievērsa nekādu uzmanību. Viņu saucaNelsons Gluks. Aizrāvies ar Austrumiem, viņš visus savus līdzekļus ieguldīja ekspedīcijā, kurā iekļāvaarhitektus, ģeologus, vēsturniekus un fotogrāfus. Ekspedīcijas vadību uzņēmās pats Gluks.

Ekspedīcijas dalībnieki bija tādi paši neatlaidīgi entuziasti kā viņu vadītājs: Bībelē teikts par ķēniņaZālamana bagātībām, un tās vajag atrast Skeptiķi, tie, kas leģendām netic, paraustīja plecus un bilda, kadiezin vai var atrast patiesīgas ziņas tādā mītu grāmatā, kāda ir Bībele.

Gluks bija nelokāms. Un nu viņi ir nonākuši tur, kur tiem bija jānonāk. Ekspedīcijas dalībnieki uzreizpamanīja dīvainu parādību, kas šajā tuksnešu ielejā raksturīga: ielejas akmeņi mainīja krāsu atkarībā nosaules apgaismojuma Te bija redzams gan brūnais laukšpats, gan vizlas sudrabainais mirdzums, gan arimalahīts, ko ķīmiķi prozaiski sauc par vara karbonāta hidrātu, kā arī dzelzsrūda. Taču ne jau akmeņi bijagalvenais. Katra rūdas dzīsla veda pie sagruvušas ieejas raktuvju ejā, kas šķietami norādīja uz to, kasenaizmirstos laikos te notikusi rūdas ieguve.

Ceļš turpinājās, līdz beidzot skatienam pavērās jūra, kas apskaloja Akabas ostu, ko Bībelē sauc parĒlatu. Te aci pret aci sastopas trīs pasaules: Palestīna, Arābu pasaule un Āfrika.

Taču Gluka mērķis nebija Akabā apcerēt kalvi, kurā tika pārkausētas Tuvo Austrumu kultūrasvērtības. Ekspedīcijas mērķis bija pakalns, kas, kā šķita, pacēlies no Tel al Keleifehas ielejas pelniem.Lāpstas un laužņi nepacietībā lauzās tūkstošiem gadu neskartā zemē. Rezultāts? Sienu paliekas, dažisadzīves priekšmeti — šķīvji un bļodas, un nedaudz vara makšķerāķu. Vispār — nekā īpaša.

Gluks jau sāka domāt par atgriešanos mājās… Taču nolēma vēlreiz visu apsvērt ir atrasts malahīts,dažādi vara priekšmeti. Pētnieks vēlreiz pārlapoja savu veco Bībeli. «Pirmajā Ķēniņu grāmatā» (9.nod.26.p.) teikts: «Un Eceon- Geberā ķēniņš Zālamans būvēja kuģus. Šī vieta atrodas pie Ēlatas, Edoma zemē,pie Niedru jūras krastiem.»

Pēkšņa atziņa, kas uzplaiksnīja kā zibens, lika zinātniekam vai palēkties: Bībeles laikos, kad dzīvojaZālamans, Ēdomas zeme taču sniedzās līdz Sarkanajai jūrai…

Izrakumi Tel al Keleifehā bez jebkāda pārtraukuma turpinājās ar jaunu sparu. Uzvara tika gūta:zinātnieki atsedza pazemes ejas un cietokšņa sienas. Podnieku izstrādājumi ļāva noteikt precīzu laiku:1000 gadi pirms Kristus dzimšanas. Zālamana laiks!

Gluks izrakumus turpināja līdz 1940. gadam un tukšā nepalika. Tika atraktas pilsētbūves paliekas unļoti daudz vara priekšmetu. Bet kāda ir šo priekšmetu izcelsme? Pētnieki atbildi sameklēja: tika atrastametālkausētavas krāsns. Šai krāsnij bija tik oriģināla konstrukcija (atdzisināšanu nodrošināja ar kaptāžassistēmas gaisa padevi), ka noderēja vairāk nekā divtūkstoš gadu, līdz izgudrotājs Besemers šo metodiatklāja no jauna, sev piedēvējot pirmatklājēja siavu.

Viens noslēpums laikam gan tomēr paliks vienmēr neatklāts: kā tolaiku amatnieki metālu attīrījuši?Savus izrakumus Gluks paguva pabeigt līdz Otrā pasaules kara sākumam: atklātā treju mūru

aizsargātā osta ļāva viņam apgalvot, ka Bībelē pieminētā Eceon-Gebera ir tieši tā osta, kuru uzbūvēja uniekārtoja Zālamans.

Amerikāņu zinātnieks par saviem atklājumiem raksta: «Eceon-Gebera tikusi uzbūvēta pēc rūpīgipārdomāta plāna— kā arhitektoniski, tā ari no tehniskā viedokļa. Savam laikam un tai vietai, kur ostauzbūvēta, tā ir unikāls rūpniecības centrs. Nekā līdzīga nav visā Seno Austrumu vēsturē. Eceon-Geberabija Palestīnas Pitsburga, kas turklāt, kā jau teikts, pastāvēja kā nozīmīga osta. Ķēniņš Zālamansacīmredzot senatnē ir bijis vislielākais vara eksportētājs.»

Tā no jauna parādās viena no visnozīmīgākajām vēstures personām, leģendu varonis ķēniņšZālamans.

Zālamans* ir Šekspīra spalvas cienīga personība. Viņš dzimis ap 994. gadu pirms Kristus dzimšanasar «jauktām asinīm». Viņa tēvs Dāvids, Izraēlas otrais valdnieks, bija izcila personība senatnes valdniekugalerijā. Tieši Dāvids [4] ar vienu izveicīgu lingas metienu nogalināja Goliātu, triecot tam ar akmeni papieri. Tā aizsākās fdistiešu sakāve. Šī uzvara Dāvidu cieši sadraudzēja ar ķēniņu Zaulu***, kuru viņšapbūra ari ar kokles spēli. Zauls pat atdeva Dāvidam meitu par sievu. Taču pēc tam, kad tauta Dāvidambija parādījusi sevišķi lielas simpātijas, Zauls viņu padzina. Pēc Zaula nāves Dāvids tiek ievēlēts parJūdejas ķēniņu un vēlāk kļūst par visas Izraēlas valdnieku. Dāvids nodibināja galvaspilsētu Ciānas kalnāun nosauca to par Jeruzālemi. Tieši uz šejieni viņš pārnesa derības šķirstu, kur atradās bauslības galdiņi,kurus Jahve bija iedevis Mozum Ciānas kalnā.

Reiz Dāvids ieraudzīja daiļu sievieti, kas kaila mazgājās. Tā bija Dāvida karavadoņa Ūrijas sievaBatseba. Dāvids viņu paveda, bet Ūriju aizsūtīja drošā nāvē. Un tieši šajā noziedzīgajā mīlā piedzimaZālamans.

Dāvida vecākais dēls Absaloms sarīkoja pret tēvu bruņotu sacelšanos. Dumpiniekus apspieda, betAbsaloms, sēdēdams uz mūļa, paauļoja «zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērāsAbsaloma matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrējaprojām». Karavadonis Joābs, pretēji Dāvida pavēlei saudzēt nodevīgā dēla dzīvību, «ņēma trīs šķēpussavā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī». («Otrā Samuēla grāmata», 18.nod. 9.,14.p.)

Dāvidam bija vēl viens dēls — Adonja, kurš, kā teikts Bībelē, arī bija ar skaistu augumu.Ebreju tauta, dabiski, par Dāvida troņa mantinieku gribēja redzēt Adonju. Cerēdams, ka ļoti slimais

ķēniņš Dāvids drīz nomirs, Adonja nolēma pie laika sagatavot sev ceļu uz troni. Vēsts, ka Adonja beztēva ziņas jau izsludinājis sevi par ķēniņu, pili sasniedza aši.

Tad pravietis Nātans samācīja Zālamana māti Batsebu, lai viņa iet pie ķēniņa Dāvida un runā parsavu dēlu Zālamanu. Batseba tā arī darīja. Viņa noliecās ar savu seju pie zemes ķēniņa priekšā un sacīja:«Mans kungs, tu pats ar zvērestu pie tā Kunga, sava Dieva, savai kalponei esi apsolījis, ka tavs dēlsZālamans būs ķēniņš pēc manis un sēdēs uz mana troņa. Un tagad, redzi — pašreiz Adonja jau ir ķēniņš,bet tu pats, mans kungs un ķēniņ, to nezini.» Un tad Dāvids lika paaicināt priesteri Cadoku un pravietiNātanu un Benaju, un viņš tiem sacīja, lai viņi Zālamanu «svaida par ķēniņu pār Izraēlu .. lai viņš kļūstpar vadoni pār Izraēlu un pār Jūdu». («Pirmā Ķēniņu grāmata», l.nod. 16.,17.,18.,32.,34.,35. p.)

Dāvids nomira, un Zālamans kļuva par vienvaldnieku. Pirmo reizi cilvēces vēsturē varam pamanīt,ka pasaules arēnā parādās «valsts intereses».

Adonja, kam Zālamans solījis neaiztikt ne matiņu no galvas, lūdz, lai brālis tam dod par sievusunamieti Abišagu, jauniņo ķēniņa Dāvida blakussievu, kas nevēlas palikt atraitnes lomā. Taču, pēcebreju likumiem, nomirušā valdnieka blakussievas pāriet nākamā ķēniņa aizgādniecībā.

Zālamans uzmin Adonjas nolūkus. Izprasīdams Abišagas roku, Adonja gribēja ar to pašu aizstāvētsavas tiesības uz troni. Jaunais ķēniņš skaidri redzēja, ka daļa armijas, pirmām kārtām jau karavadonisJoābs, ir Adonjas draugs un spējīgs uz nodevību.

Zālamana lēmums bija ašs un nežēlīgs: «Adonjam šodien ir jāmirst!» Joābs paguva patvertiessvētnīcas pagalmā, kas viņam piešķīra patvēruma tiesības, bet Benajs neņēma vērā svētās vietas

noteikumus un Joābu nodūra tieši pie Jahves altāra. Nogalināti tika visi, kas jaunā suverēna varu gribējaapstrīdēt Vienīgi Adonjas tiesību aizstāvi virspriesteri Abja- tāru tikai atcēla no augstā amata un aizsūtījamūža trimdā uz panīkušo Anatolas pilsētiņu ar Zālamana ceļa vārdiem: «Atceries! Es piedodu tikai vienureizi.*» No šī brīža reliģija tika pakļauta valsts interesēm.

«Ķēniņa valsts vara bija nostiprināta ar Zālamana roku.» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 2.nod. 46.p.)Vara, bet kādam nolūkam? Zālamans satrieca jebkuru pretestību, taču sirdī kaismīgi alka pēc miera,

gan ārējā, gan iekšējā. Kā to panākt? Vai tikai vēršoties pie Jahves? Un, lūk, viņš Visuvareno, kas viņamparādījās sapnī un teica: «Saki man — ko lai Es tev dodu?» — lūdzās: «Es vēl esmu jauns zēns, [5] kasnezina, kā iziet un kā ienākt Tādēļ dodi savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār savutautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo tavu skaitliski tik ievērojamotautu?» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 3.nod. 5.,7.,9.p.)

Jahvem patika Zālamana pieticība, teikts Bībelē, jo Zālamans nav lūdzis sev garu mūžu, nedzbagātību, nedz nāvi saviem ienaidniekiem, bet ir lūdzis, «kā izprast taisnību un kā tai paklausīt». Un Jahvedeva Zālamanam gudru un saprātīgu sirdi un teica, «ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijispriekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis». Un apsolīja arī tādu «bagātību un godu», kāda navnevienam citam ķēniņam pasaulē. «Un ja tu vien staigāsi manus ceļus .. Es ari vēl pagarināšu tavas mūžadienas,» teicis Dievs. («Pirmā Ķēniņu grāmata», 3.nod. ll.,12.,14.p.)

Būt taisnīgam soģim, kam uzdots ganīt Dieva ganāmpulku… Bet kā to izdarīt laikā, kad valsts vēlnav nostiprinājusies? Un, kaut gan Zālamanam bija tikai viens īsts pretinieks, Damaskas šeihs, Izraēlasarmija tika pilnībā pārformēta un senie sagrautie cietokšņi atjaunoti.

Taču kam gan kalpo materiālā varenība, ja to nepavada ideāli? Zālamans bija pirmais valsts galva,kurš saprata, ka nācija rodas, ja cilvēkus saista liktenis un viņi labprātīgi izvēlas kādu noteiktu garīgodzīvesveidu. Atlika uzzināt, kad tauta sāks pielūgt vienu Vienīgo Dievu.

Tempļa* pamati bija ielikti. Celtniecībai izraudzīto vietu sauca «Klints»**. Šī vieta bija jau iepriekšDieva nolemta, jo musulmaņi apgalvo, ka Muhameds, apsedlojis savu balto zirgu al Buraku, tieši nošejienes pacēlies debesīs un vēlāk (687. — 691. g.) nopostītā Zālamana tempļa vielā te tikusi uzbūvētaOmara (Kubat as Sahras) mošeja, t.s. Klinšu kupols, turpretī kristieši uzskata, ka te ir bijis dievnams, nokura Jēzus izdzinis tirgoņus.

Zālamans nolēma, ka tieši šajā vietā tiks atdots gods un teiktas lūgšanas Izraēla Dievam un ka navlabākas vietas, kur glabāt derības šķirstu. Nežēlojot līdzekļus, tika nolīgti feniķieši — tā laika vislabākiearhitekti un celtnieki. Sienas būvēja no milzīgiem aptēstiem akmeņiem, kas bija tik precīzi apstrādāti uncits citam pielāgoti, ka nekāds cements nebija vajadzīgs; ēkas nesošajām konstrukcijām izmantoja retušķirņu ciedrus. Tempļa laukuma perspektīva bija iecerēta tā, lai rastos bezgalības iespaids. Virs altārapiecu metru augstumā dienu un nakti dega uguns, liesmas mezdama pret debesīm. Uz šī altāra upurējadzīvniekus, kuru upurasinis simbolizēja dzīvības un nāves saistību. Pa kreisi no upuru altāra atradās«bronzas jūra». Šis bronzas baseins— četru metru platumā un trīs metru dziļumā — balstījās uzdivpadsmit bronzas vēršiem, un tajā ietilpa četri tūkstoši litru ūdens.

Tieši šeit pirms dievkalpojuma šķīstījās garīdznieki. Taču ebreju tautas vēsturē aizvien bijusi lielanozīme spēcīgai predisponētībai pret svešām ietekmēm, un tas pats izpaudās arī šeit, seno ticējumuatdzimšanā: tā, piemēram, templis bija orientēts no austrumiem uz rietumiem, lai tumsas un gaismas mijaprecīzi atbilstu debess ķermeņu kustībai. Dažviet citur templī varēja manīt Mezopotāmijas ietekmi: divicentrālie vara stabi pie svētnīcas ailēm nosaukti par Jahinu un Boasu, jo tikai Mezopotāmijā nedzīviempriekšmetiem ir doti cilvēku vārdi.* Templi, patiesību sakot, būvēja nevis izraēlietis, bet feniķietisHīrāms no Tīras, jo viņš tolaik bija visslavenākais mākslas amatnieks un labi pārzināja visu, kas Ēģiptēun Babilonijā tika radīts.

Taču viskrāšņāko ietērpu izveidoja «visu svētumu svētumam» — derības šķirsta glabātavai, koatdalīja zeltīta ciedra koka siena. Pats šķirsts bija zeltīta koka lāde, kurā glabājās divas akmens plāksnes

ar iekaltiem Mozus baušļiem. Cik liels krāšņums valdīja visapkārt! Šķirstu novietoja «vissvētākajā vietāzem ķerubiem», kas klāti ar zeltu un kuru «spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei un vidū saskārās», betsānos sniedzās lidz abām «vissvētākās vietas» sienām, tā veidojot «pajumti pāri šķirstam». («PirmāĶēniņu grāmata», 8.nod. 6.,7.p.) Te var vērot vēl kādu svešu ietekmi. Ilgu laiku Austrumos valdīja ticībapārcilvēciskām būtnēm, kas spēku gūst no dzīvniekiem, un tāpēc šīs būtnes attēloja kā nesaudzīgusgigantus. Ēģiptes sfinksas un Mezopotāmijas spārnotie vērši ir tam piemērs. Tas pats sakāms par asīrie-šiem un feniķiešiem, kas ķerubus iedomājās kā būtnes ar cilvēka galvu un lauvas ķermeni ar spārniem.

Tempļa celtniekiem, kā lasām «Pirmajā Ķēniņu grāmatā» (fi.nod. 7.p.), bija dotas stingrasinstrukcijas: «Un kad namu cēla, tad to uzcēla no iepriekš apcirstiem akmeņiem tādā kārtā, ka nedz āmuri,nedz kalti, nedz kādi citi dzelzs rīki nebija dzirdami namā, kamēr to cēla.» Jo bija jābūt pilnīgipārliecinātiem, ka smago celtniecības materiālu novietošana notiek pēc Jahves noteiktiem likumiem.Metāla instrumentu lietošana nebija pieļaujama, jo metāls bija kara simbols un līdz ar to tas nebijasavienojams ar dabu Visaugstākā — pasaules Radītāja slavai.

Tieši blakus tempļa ārējam pagalmam Zālamans uzbūvēja valdnieka pili, kas sastāvēja no trim ēkām.Celtniecībā jo bagātīgi izmantoja gan marmoru, gan dārgus cēlkokus. Tikpat krāšņas bija harēma telpas,kur daiļās gūsteknes suverēnu izklaidēja ar spēlēm, mūziku un dejām.

Kad Zālamans pieņēma sūtņus vai sprieda tiesu, viņš sēdēja tronī, uz kuru veda seši pakāpieni.Tronis bija no ziloņkaula un bagātīgi rotāts ar zelta izgreznojumiem.

Pagāja divdesmit gadi, iekams Zālamanam izdevās izveidot sevis cienīgu galvaspilsētu.Svinības, ko Zālamans sarīkoja par godu tempļa uzcelšanai, ar greznību pārspēja visu, kas līdz tam

bijis dzirdēts. Zālamans, šķiet, saprata, ka vislielākā un patiesākā vērtība, ko viņš spēj tautai dot, irnacionālās vienotības jūtas, un viņš centās tās iedvest Tas izpaudās gan toreiz, kad uz templi ar lielu godupārveda derības šķirstu, gan tad, kad suverēns abām «līgumslēdzējpusēm» — Dievam un ebreju tautai —piedāvāja jauno altāri (svētnīcu). Bet varbūt tajā brīdī valdnieks domāja par citu aliansi, par ebrejusavienību ar savu vēsturi. Jo tieši šīs savienības daudzus gadsimtus viņa tautai pietrūcis. Zālamana teiktāruna tempļa atklāšanas svētkos bija politiķa runa un tai pašā laikā reliģiska gara pārņemta cilvēkapārdomas. Vēl vairāk — Zālamana runa bija pravietisks skatiens uz ebreju tautas likteni.

Visā varenībā un diženumā Zālamans izgāja tempļa priekšā un nepārskatāmajai ļaužu jūrai teica:«Tas Kungs ir sacījis, ka Viņam jāmīt tumšā vietā. Tad nu arī es tev esmu uzcēlis dzīvojamo namu, Tevmājokli, kurā mist mūžīgi!» Pēc tam viņš tautai paskaidroja: «Slavēts lai ir tas Kungs, Izraēla Dievs, kasar savu muti pats ar manu tēvu Dāvidu to bija runājis. Un viņš pats to ir piepildījis ar savu roku, pie tamsacīdams: «Kopš tās dienas, kad Es izvedu Izraēlu, savu tautu, no Ēģiptes, Es neizvēlējos Izraēla cilšunovados nevienu pilsētu, lai tanī celtu sava vārda piemiņu, bet Es izraudzīju vienīgi Dāvidu, lai viņšpārvaldītu manu tautu, Izraēlu .. un uzceltu manam vārdam namu.» Un tas Kungs ir savu vārdu piepildījis:es esmu stājies sava tēva Dāvida vietā un sēdu Izraēla tronī, kā tas Kungs to bija apsolījis, un es esmuuzcēlis arī namu tā Kunga, Izraēla Dieva, vārdam.» Un, runādams tautas vārdā kā tās priekš- stāvis,Zālamans, nometies ceļos altāra priekšā, griezās pie Dieva ar lūgšanu: «Un taču pievērsies, lūdzu, TuKungs, Izraēla Dievs, sava kalpa lūgšanām un piesauksmēm, lai Tu uzklausītu tos saucienus un tāslūgšanas, kādas Tavs kalps šodien šinī vietā raida pie Tevis.» Un Zālamans izvirzīja piecus noteikumus.

—Templim ir jābūt par Taisnīguma simbolu: «Ja kāds būs nogrēkojies pret savu tuvāku un ja tas irsagatavojies nodot savu zvērestu savam Dievam, un tas zvēr pie šī altāra Tavā namā, tad uzklausi Tudebesīs un dari, un spried tiesu pār saviem kalpiem, ka Tu bezdievja algu liec saņemt netaisnīgajam, laiviņa ceļš atgriežas uz viņa paša galvu, un liec taisnību piešķirt nevainīgajam, dodams tam savas taisnībasalgu!

— Lai stipra ticība Radītājam izpaužas lūgšanās, kas atskanēs templī: «Un, ja debesis būtu aizslēgtasun lietus nelītu, tādēļ ka tie pret Tevi ir nogrēkojušies, bet tie šinī vietā pielūdz un atzīst Tavu vārdu, unatgriežas no saviem grēkiem, jo Tu tos pazemo, ak, tad uzklausi Tu tos debesīs un piedod sava kalpa

grēkus un savas tautas Izraēla grēkus .. Un tad Tu dod ari lietu savai zemei, kuru Tu saviem kalpiem esipiešķīris par mantojumu.» (Mājiens uz Apsolīto zemi.)

— Lai templī apliecinātā ticība Izraēlu pārliecina par Dieva palīdzību, ko tas Kungs sūtīs, kadIzraēls cīnīsies ar ienaidniekiem: «Ja Tava tauta dodas uzbrukumā pret saviem ienaidniekiem .. un pielūdzTavu vārdu tanī pilsētā, kuru Tu pats sev esi izraudzījis, un tanī namā, kuru es esmu uzcēlis Tavamvārdam, tad uzklausi debesīs viņu lūgšanas un viņu piesaukšanas un nes viņiem viņu tiesu!»

— Ja kāda nelaime piemeklē kādu novadu vai pilsētu, ja tava tauta sajutīs savā sirdī brūci unizstieps rokas pret šo templi, «tad Tu uzklausi to debesīs, savā dzīvojamā mājoklī, un piedod un dari, undod ikvienam cilvēkam pēc tā ceļiem, jo Tu vien zini tā sirdsprātu. Tu esi vienīgais, kas pazīsti visucilvēkbērnu sirdis. Lai tie Tevis bīstas visu savu mūža dienu, kādu tie pavada uz tās zemes, kuru Tu viņutēviem esi devis!» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 8.nod.)

Nācis no citas cilts, Zālamans, tāpat kā viņa tēvs ķēniņš Dāvids, iedvesmā atklāja daudzu ebrejutautas nelaimju cēloņus. Jo neviens iebrucējs nenāks templī, lai pielūgtu Dievu, bet nāks, lai mēģinātu šotempli sagraut

Beidzis runāt, Zālamans piecēlās no Kunga altāra priekšas un, pacēlis rokas pret debesīm, skaļābalsī svētīja visus sanākušos izraēliešus: «Un tas Kungs, mūsu Dievs, lai ir ar mums, tāpat kā Viņš ir bijisar mūsu tēviem: Viņš lai mūs neatstāj, un Viņš lai mūs nepamet!» Tad Zālamans paklanījās, kā rituālāparedzēts, lai pabeigtu tempļa iesvētīšanu. Upurim bija atvesti divdesmit divi tūkstoši liellopu un simtdivdesmit tūkstoši sīklopu. Valdnieks bija apmierināts. Viņš bija gribējis ebreju tautai dot vienotusabiedrisko apziņu un ticēja, ka īstenā bagātība, ko viņš pēctečiem atstās, ir tieši tā.

Un tomēr vai valdnieks, lai cik spožas īpašības tam piemīt — Vēsture apgalvo, ka Zālamans bijisģēnijs, — vai viņš spēj savu varenību apliecināt tikai ar vienu ideju, kaut ari šī ideja ir pravietiskipatiesīga? Tais laikos valdīt pār tautu bija grūti, ja pamatojās vienīgi uz saprāta slēdzieniem un intuitīvupriekšnojautu.

Cilvēki bija rupji un bieži savā starpā karoja nevis uz dzīvību, bet nāvi dažādu miglainu ģimeneskonfliktu dēļ vai nozagtu aunu un kamieļu dēļ. Šie cilvēki, protams, bija gatavi nekavējoties pakļautiesvaldnieka garīgajai varai, taču tikai apstākļos, ja šī vara īstenojas uz materiālās varenības pamata.

Arī šajā ziņā Zālamans savus nodomus realizēja dzīvē. Bet kas ir materiālā varenība? Ja runa bijapar dārgakmeņiem vai dārgmetāliem, tad viņam to visu vajadzēja demonstrēt Taču katrai lietai savs laiks,bet vissteidzamākais un neatliekamākais uzdevums bija miera nodrošināšana, lai dotu iespēju izmantotbagātību, kas itin labi noderēja tempļa celtniecības laikā.

Pirmais politiskais akts, kas bija vērsts uz labu kaimiņattiecību nodibināšanu ar apkārtējām valstīm,bija Zālamana mēģinājums noslēgt mieru ar Ēģipti. Jo tajos laikos faraons bija ārkārtīgi varena persona.Viņa rīcībā bija labi apmācīta armija un liels ierēdņu aparāts, kas Nīlas ieleju pārvaldīja tik labi, kalabāk nemaz nevarēja.

Faraons izvirzīja savus noteikumus: lai Zālamans no Ēģiptes nopērkot zirgus un karavīru munīciju unlai pārtraucot zvērīgo kontroli pār Feniķijas un Ēģiptes tirdzniecību (šī kontrole Zālamanam kalpoja parbagātību ieguves avotu).

Zālamans bija ar mieru un tad atklāja savu galveno kārti: viņš esot ar mieru apprecēt faraona meitu.Tādējādi tradīcijas pārtrūka: augstdzimusi ēģiptiete vēl nekad nebija izgājusi par sievu pie

svešzemnieka; vēl nekad ebrejs nebija ņēmis sievu ārpus savas tautas. Tas notika 970. gadā pirms Kristusdzimšanas.

Lai kādas būtu Zālamana jūtas pret faraona meitu, tolaiku skaistuli, savus politiskos mērķus viņšneaizmirsa. Zālamans no sava nākamā sievastēva lūdza Gezeras cietoksni, kas atrodas ziemeļrietumos noJeruzālemes un piesedz Jafas ostu. Ēģiptieši to bija triecienā ieņēmuši un, nešaubīdamies par cietokšņalielo stratēģisko nozīmi, noslaucijuši no zemes virsas. Faraons bija ar mieru izpildīt nākamā znotavēlēšanos, un Zālamans, knapi apprecējies, palūdza sievu, lai viņa personiski ņem savā ziņā pilsētas

atjaunošanu. Vēl ilgi, vairākus gadsimtus, Gezerā runāja, ka pilsētu atjaunojis «pagānu skuķis». Jūdu acīspat ķēniņa Zālamana sieva, ja viņa nebija ebrejiete, varēja būt tikai pagāniete.

Lai nostiprinātu iekarojumus un savā pusē piesaistītu visus tos, kas varētu būt noderīgi, Zālamanamvajadzēja daudz naudas. Nevis tāpēc, lai šo naudu vienkārši tērētu, bet lai iemiesotu savu sapni un savuvalsti nodibinātu uz mūžīgiem laikiem, lai savai tautai varētu dot ko vairāk nekā bagātību vien.

Zālamans galu galā maz atšķīrās no tēva — zemnieku ķēniņa. Un, ja vien viņš sekotu tikai savāmtieksmēm, tad viņam vajadzētu pielāgoties tai primitīvajai dzīvei, kas ap viņu pulsēja, taču ceļojums uzTīru Feniķijā Zālamana redzesloku paplašināja. Jaunais valdnieks pirmo reizi ieraudzīja pilsētu, kas bijauzbūvēta pēc stingra plāna; viņš te iepazinās ar vērtīgāku materiālu izmantošanas mākslu, īpaši zelta, kasno stieņiem pārvērtās plānās plāksnītēs, kuras tika lietotas ornamentāliem izrotājumiem.

Viss redzētais Zālamanam lika secināt, ka vienīgi feniķieši ir spējīgi Jeruzālemē uzbūvēt templi.Un Zālamans bija spiests vēlreiz samaksāt par mieru. Apmaiņai pret visu to, kas feniķiešiem būs

jāiegulda tempļa celtniecībā, viņu amatnieku un inženieru mākslu, Izraēlas valdnieks apsolījās izpildītHīrāma, liras sizerēna [6] , lūgumu apprecēt viņa meitu. [7]

Kopš tā laika Zālamanu it kā pārņem bagātības reibonis un viss, ko viņš grasās īstenot, kļūst drīzākpar leģendu nekā par vēsturi.

Izraēlas ķēniņš bija nolēmis iegūt visus brīnumus, kādi atrodami citās zemēs, bet viņējā — nav. Kāgan citādi lai to visu iegūst, ja ne ar tirdzniecības palīdzību? Līdz šim Zālamans bija apmierinājies ar to,ka Ēģiptē nopirka zirgus un kaujas ratus, kas viņiem bija ļoti nepieciešami.

Bet tajos laikos arī pieradinātie kamieļi jau bija kļuvuši par nastu nesējiem dzīvniekiem. Kamieļipalīdzēja nodibināt sakarus visattālāko valstu starpā. Absolūtais valdnieks, kurš bija apspiedis jebkādupret savu varu vērstu pretestību, valdnieks, kurš valdīja pār zemēm, sākot ar Palmīru ziemeļos līdzSarkanās jūras krastam dienvidos, — šis valdnieks saprata, ka nepieciešams organizēt tirdzniecību, t.i.,pirkšanu un pārdošanu. Lai pārdotu, vispirms vajag ražot. Ko ražot? Labību un linu audumus? Ilgu laikutas ir bijis Ēģiptes monopols. Ēģipte bija ari vienīgā valsts, kas ražoja zeltu un ziloņkaulu, to savukārtievedot no Nūbijas.

Ko šādā situācijā varēja ražot Izraēlas valsts? Nedaudz vīna un labības — tajos gados, kad sausumsvai siseņi nenopostīja visu ražu, kā ari augu eļļu.

Varbūt uzbūvēt kuģus un, vagojot «Lielo jūru» (t.i., Vidusjūru), doties uz svešām zemēm, lai atrastuto, kā pašu mājās nebija? Tad vajadzētu drusku paspiest malā Feniķiju, kurai tais laikos starptautiskajātirdzniecībā bija pilnīgs mo nopolstāvoklis.

Nobloķēts ziemeļos, Zālamans nolēma nostiprināties dienvidos.Dienvidi — tā ir vieta, kuru Bībelē sauc par Niedru jūru, ko Vēsture nezin kāpēc reiz ir pārkrustījusi

par Sarkano jūru. Stāvoklis bija sarežģīts; Niedru jūrai tais laikos bija daudz līču, un viens no tiemrietumos sniedzās līdz vietai, ko mūsdienās sauc par Suecu, bet otrs austrumos aizstiepās līdz Ēlatai(Bībelē — Eceon-Gebera), kas vēlāk ieguvusi nosaukumu Akaba. Šie divi līči apskalo stipri šķēršļoturajonu — Sinajas pussalu.

Zālamans izraudzījās tieši Eceon-Geberu, lai dibinātu tur ostu un uzceltu kuģu būvētavas, kur varētuuzbūvēt lielus kuģus, kas spētu stāties pretī lieliem viļņiem un stipriem vējiem.

Fantastisks pasākums. Vai nu labprātīgi, vai ne, taču strādnieki uz tuksnesīgo rajonu tika nosūtīti arvienu vienīgu norādījumu — strādāt ātri. Nebeidzamas kamieļu karavānas viņiem pieveda pārtikaskrājumus un ūdeni.

Un vēlreiz parādījās feniķieši. Jo viņi zināja un prata visu ko: no kuģu būves līdz minerālu ieguvesun pārstrādes «rūpnīcu» iekārtošanai. Viņi bija vienīgie, kas varēja uzkonstruēt domeņu krāsni varakausēšanai. Kas attiecas uz degvielu, tad bezgalīgas mūļu rindas dienu un nakti pieveda kokogles. Galugalā vesela armija vergu būvēja šo lielo pilsētu, kas izpletās sešsimt četru hektāru platībā. Tā bija pilsētaun tai pašā laikā spēcīgi nocietināta teritorija, jo to apjoza astoņus metrus augsti un četrus metrus plati

mūri. Vesela rinda vārtu bija izgatavoti no masīviem ciedru stumbriem un spēja iedzīt pesimismāvisniknāko uzbrucēju. Metālu un vēlreiz metālu pieprasīja negausīgie feniķiešu inženieri.

Rūda tur bija, tā atradās fantastiski sarkanajos kalnos, kas Negevas tuksnesi vērta vēl šausmīgāku.Šo metālu vajadzēja burtiski izplēst no skarbo kalnu dzīlēm. Un viņi to izdarīja. Vaidot zem cietsirdīgouzraugu pletņu cirtieniem, kalnraču kohortas skaldīja un skaloja iežus. Visi apstākļi bija pret šo darbu:neciešamais karstums, sliktais uzturs, saglumējušais ūdens, čūsku kodieni, vējš, kas gaudodams nokalniem pacēla putekļu blāķus un bez žēlastības izbēra tos pār vergiem. Bija vajadzīgs ne tikai varš, betarī dīvainais šķidrums, kam vēl nemaz nebija īsta nosaukuma un ko dēvēja par melno zeltu. Tā bija nafta,ar kuru aplēja kuģa apšuvi, tā nodrošinot ūdens necaurlaidīgumu.

Zālamans paguva būt visur, vienus uzmundrinot, citiem uzšaujot ar pātagu; viņš varēja apbalvot, betvarēja arī aizraidīt nāvē tos, kas viņam kaitēja vai traucēja darbā. Jeruzāle- mes augstākais valdnieksvairs nebija auksta aprēķina politiķis. Viņu bija pārņēmis neizprotams drudzis. Pēc uzvaras viņš savārīcībā ieguvis milzīgas bagātības. Visa iegūtā rūda, visas kūpošās domnas nozīmēja ebreju tautasmateriālo varenību.

No Eceon-Geberas ostas kuģi iegāja jūrā, piekrauti līdz malām. Tie devās uz noslēpumaino Ofīru,pilsētu un ostu, kuras atrašanās vietu neviens nevar īsti noteikt Daži uzskata, ka Ofīra atradusies Indijā,bet citi, ka Arābijas pussalā. Bībele liecina, ka brauciens turpu un atpakaļ prasījis trīs gadus. Vienīgais,ko var droši apgalvot — kuģi ir atgriezušies pilni ar zeltu un nepazīstamu dzīvu radību, piemēram,papagaiļiem.

Kuģus tik tikko paguva izkraut kad karavānas devās ceļā, lai nogādātu Jeruzālemē tālumā iegūtāspasakainās bagātības. Katra šāda karavāna veda zeltu piecdesmit miljonu franču franku vērtībā. Kā ganlai Zālamana pavalstniekiem neapreibst galva, un, protams, viņi uzskatīja, ka visi nopelni te piederZālamanam. Taču valdnieks pret slavu izturējās piesardzīgi. Viņš saprata, ka naudas straume, kas ieplūdavalstī, var aizskalot visu, ko viņš ir pasācis, lai izveidotu valsti, kurai pirmām kārtām piemīt garīgavarenība. Viņš aizliedza zeltu izmantot tirgū kā maksāšanas līdzekli, kā ari aizliedza to pārdot juvelieriemgreznumlietu izgatavošanai. Zelts tika sakrauts labi apsargātos pagrabos, kur to bieži un rūpīgi pārskaitīja.

Zālamans dzirdēja, ka bez gala tiek atkārtots viens un tas pats — ebreju valsts galvenais spēks ir tāsmilitārā varenība. Zālamana valsts kasē zelts glabājās stieņos; divsimt stieņi svēra pa 10 kilogramiem,bet trīssimt — pa trim kilogramiem katrs. Te bija dubulta simbolika; zeltam nav nekādas citas vērtības, kātikai kalpot nācijai. Finansiālajai varenībai nav cita uzdevuma, kā tikai kalpot šīs nācijas militārajai unpolitiskajai hegemonijai pasaulē. Šīs varenības demonstrācija nevarēja neizsaukt dusmas un skaudībuēģiptiešos. Faraons Šešonks tomēr vairījās uzbrukt valstij, kurai bija tāds spēks. Uzbrukums notiks krietnivēlāk, kad Zālamana vairs nebūs dzīvo vidū.

Ēģiptiešu atriebība būs proporcionāla viņu naidam: Eceon-Gebera tiks nolīdzināta līdz ar zemi, betIzraēlas tirdzniecības flote nogremdēta.

Tikai pēc simt gadiem, līdz ar valdnieka Josijas kāpšanu tronī, pilsēta tiks atjaunota un domnudūmeņi atkal sāks kūpēt Tāpat kā Zālamanu, arī Josiju neatstās doma par Ofīru un tās spožumu. Laiteiksmaino pilsētu sasniegtu, Josija uzbūvēs jaunu floti, taču šķiet, ka no tā brīža pār Izraēlas valsti iruzgūlis lāsts — kuģi tiek sadragāti uz klintīm turpat ostā, pirms paguvuši to atstāt

Tais laikos, kad visā varenībā vēl valdīja Zālamans, viņa slava bija izplatījusies plašā pasaulē. Kasgan vēl spēja ar viņu līdzināties? Kas vēl savas valsts pārvaldi bija izkārtojis tik gudri? Kas vēl ir spējispiesaistīt tik daudz talantīgu mākslinieku un gudru arhitektu? Izraēļu jūrnieki savu valdnieku daudzinājakatrā ostā, kur vien viņi ar saviem kuģiem iegriezās, par viņu nemitējās stāstīt kamieļu dzinēji, kas,apmeklējuši Zālamana valsti, atkal izklīda uz visām debess pusēm un nonāca tālās barbaru zemēs.

Tā dzima leģenda par ķēniņa Zālamana un Sabas ķēniņienes kvēlo mīlu. Zinātnieki, kā jau cilvēki arskaidrāku prātu, šo mīlas stāstu izskaidro ar prozaisku faktu — kontaktu nodibināšanu starp Izraēlu unArābiju.

Sabas ķēniņvalsts atradās Arābijas pussalas dienvidrietumos. Tās galvaspilsēta Māriba atradāssešdesmit piecus kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Sanas, mūsdienu Jemenas galvaspilsētas. Sabasvalsts laikos šis novads bija ļoti bagāts; viens no pirmajiem ģeogrāfiem grieķis Strabons norāda, ka turatrodas zeltraktuves, kā arī smaragda un berilija atradnes. Sabas ķēniņvalsts bijusi intelektuāli attīstītazeme, tai bijusi sava rūpniecība, un tā ir spējusi ar citām valstīm nodibināt tirdznieciskus sakarus, tačupēc neveiksmīgiem centieniem nostiprināties ziemeļu virzienā tā savus skatienus pievērsa dienvidiem.Sakari ar Indiju Sabai ļāva nokārtot opija, vīraka un garšvielu ievešanu.

Valstu sociālā iekārta šai reģionā dažkārt izveidojās diezgan savdabīgi. Tā, piemēram, Sabā bijapieņemta poliandrija (daudzvīrība), un tas var izskaidrot faktu, kāpēc valdnieka tronī te bieži viensēdējušas sievietes.

Par Sabas ķēniņieni, kas valdīja Zālamana laikā, nekas noteikts nav zināms, izņemot to, ko vēstīleģenda: viņa bijusi žilbinoši daiļa sieviete. Un arī gudra, jo izlēmusi doties uz Izraēlu, lai savām acīmredzētu, kā tur tiek pārvaldīta valsts un kā attīstās tirdzniecība, jo šajā jomā izraēlieši bija guvuši lieluspanākumus.

Ķēniņiene ceļojumu veica kamieļa mugurā un tādā veidā bez sarežģījumiem šķērsoja bargosArābijas tuksnešus. Līdzi ķēniņiene veda, viņasprāt, visdārgākās dāvanas: garšvielas un smaržvielas —balzamus.

Sievietei, kas valdīja pār nomadu ciltīm, Jeruzāleme šķita kā cita pasaule. «Pirmajā Ķēniņugrāmatā» aprakstīts, kā Sabas valdniece «aplūkoja pili un ievēroja it visu Zālamana gudrību .. Un viņaapskatīja arī viņa ēdienus uz viņa galda, un viņa kalpu mītnes, novēroja viņa galminieku un labiešu stājuun viņu tērpus, arī dzērienu pasniegšanas veidu un viņa dedzināmos upurus, kādus viņš upurēja tā Kunganamā, un aiz izbrīna viņa bija galīgi apmulsusi.»

Un viņa sajūsmināta Zālamanam sacīja: «Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju ir partaviem darbiem, ir par tavu gudrību. Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, iekām es pati atnācu unapskatīju ar savām pašas acīm. Un arī vēl pusi es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, kobiju dzirdējusi.» (10.nod. 4.,5.,6.,7.p.)

Zālamanu šīs sievietes vārdi diez vai aizkustināja, jo viņa Zālamanam, pēc tradīcijas harēma untūkstoš lieko sievu valdniekam, bija tikai viena no daudzām. Un patiesi — tais laikos, ja kāds savamkungam zvērēja uzticību, tad kopā ar citām dāvanām viņš sizerēnam dāvināja arī verdzenes, gluži jauniņasmeitenes, kas tikko kā kļuvušas sievietes. Viņas nokļuva harēmā, kas vismazāk bija izpriecu vieta, betdrīzāk gan kalpoja kā neizsīkstoša mājas saime viesu pagodināšanai un visdažādākā veida apkalpošanai.

Svinības par godu Sabas ķēniņienei bija jo īpaši greznas. Svešzemju viešņai, kas ieradusies no tikliela tāluma, nekas netika žēlots. Un pamazām politiskās intereses aizvirzījās otrā plānā. Iāpu gaismaapmirdzēja pili un dārzu visapkārt, un jautrība bija pārņēmusi visus līksmotājus. Tad Sabas ķēniņiene«nāca viņu pārbaudīt ar mīklām», kuru saturs diemžēl līdz mums nav nonācis. Bet ko gan kulturālas valstsvaldnieks varēja atbildēt sievietei, lai kāda būtu bijusi viņas valsts un lai kādas bagātības tai piederētu, jašī sieviete tomēr nāk no barbaru zemēm? Sabas ķēniņiene Jeruzālemē uzturējās vairāk nekā sešusmēnešus, un, kad viņa devās atceļā uz savu smilšu valstību, viņa nesa sev līdzi vairāk nekā tikai atmiņas— viņa zem sirds nesa ķēniņa Zālamana bērnu.

Kā valdītgribā, ta arī centienos pārskatāmās robežās paplašināt Jahvesticīgo zemju robežas,Zālamans acīmredzot gribēja nodibināt saites, kas viņu vienotu ar Sabas ķēniņieni, un uzskatīja, ka šīssaites būs līdzeklis, kas tam palīdzēs izplatīt savu ietekmi un vairot slavu Visvarenajam. Kā jebkuršiekarotājs, Izraēlas valdnieks sapņoja iet tālāk, cik vien iespējams tālāk. Bet vai tikai Sabas ķēniņienepati nebija šo iekarotāju iekarojusi? Vai uzvarētājs gribēja viņu reālajā Arābijā padarīt par savupārstāvi? Uz šiem jautājumiem atbildes nav.

Abesīņi problēmu atrisināja pēc sava prāta. Viņi patiesi savu izcelsmi saista ar Meneliku — arbērnu, kas dzima ķēniņa Zālamana un Sabas ķēniņienes mīlas kvēlē. Tieši Meneliks pēc mātes nāves

aizveda savu tautu no Arābijas uz mūsdienu Etiopijas teritoriju, un Etiopijas imperatora pilnajā titulā līdzmūsdienām ietilpa vārdi «Jūdejas Lauva». [8]

Turpretī Sabas ķēniņiene nozuda, kā izzūd mirāža pie tuksneša zeltainā apvāršņa, un Zālamansiegrima melanholijā Laiks ritēja. Bagātības vairojās. Bet kā labā? Zelta kalnu dēļ, pasakaino bagātību dēļtautā, kas no tā visa neguva ne pliku grasi, sākās kurnēšana.

Plašajā pilī juzdamies vientuļš, valdnieks lūdz, lai sievietes ar savu burvību aptur nepielūdzamiaizskrejošo laiku. Un ar valdnieku viņa vientulībā dalās moabietes, sidonietes, hetietes. Dejotājas,muzikantes, aktrises viņu izklaidē un rotaļājas ar viņa bērniem, gar kuriem tēvam nav nekādas daļas. Tākā šīm sievietēm ir dažāda ticība, viņas dedzīgi lūdz kungu cienīt ari viņu dievus. Zālamans piekrīt Sākaselku tempļu celtniecība un, kā parasti, — jo greznu. Tie laiki jau sen pagātnē, kad Zālamans cīnījās pargodu Vien- vienīgajam Dievam. Droši vien šajā gaisotnē, ko piepildīja aizvien mainīgu daiļu sieviešuburvība, kas tomēr nespēja izdzēst atmiņas par Sabas ķēniņieni, — droši vien tāpēc Zālamans sacerējasavu «Augsto dziesmu», visbrīnišķīgāko himnu mīlestībai, kāda jelkad tikusi radīta… «Mīlestība irspēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dievaliesmas.» (8.nod. 6.p.)

«Es esmu melnīgsnēja, bet tiešām mīlīga, jūs Jeruzāle- mes meitas, kā Kedara lauku mitekļi, kāZālamana paklāji.» («Augstā dziesma», l.nod. 5.p.; 8.nod. 6.p.)

No juteklisko prieku apdziedāšanas atguvies un saprazdams, ka viņa sacerējums var pazust Zālamansnolemj dot pēctečiem mācībstundas gudrībā un mākslā pārvaldīt citus un pašam sevi. Šīs atziņas līdzmūsu dienām nonākušas ar virsrakstu «Zālamana pamācības».

Ilgu laiku speciālisti par «Pamācībām» izteica šaubas un savos spriedumos nonāca pat tik tālu, kaapgalvoja — sacerējums esot radies Ēģiptē. Bija arī runas, ka teksts esot apokrifs (viltots).

Beidzot 1923. gadā angļu orientālists Volliss Beidžs pierādīja: «Pamācības» sacerējis viens autorsun šis autors ir Zālamans. Tā tika pierādīta Izraēlas valdnieka neparastā kulturālā daudzpusība. Viņamtaču bija tik daudzveidīgas saites ar Ēģipti (vai tad viņš nebija apprecējis faraona meitu, neņemot vērāblakussievu skaitu), un kāpēc gan lai viņš nemācētu gūt labumu no visa tā, ko viņam mācīja un ko viņšpats Nīlas krastos iemācījies?

Faraons Amenemhets ir teicis: «Uzklausi un iegaumē, ko tev sacīšu, lai tas tev iegulst sirdī, lai tuvarētu atbildēt tam, kas lietas saprot, lai tu varētu aiznest vēsti tam, kas tevi ir sūtījis .. Sargies aplaupītnabago, neizmanto savu spēku pret vājāko .. Pārrakstītājs, kas savā amatā ir meistars, ir pelnījis atrastiesvaldnieka svītā.»

Un, rau, kādus padomus sniedz «Pamācības» (2.nod. 2.,3.,9.p.; 22.nod. 22.,29.p.): «Lai tava aussuzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi — un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidībusauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos .. tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un

taisnība, kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz 7 >labu .. Neaplaupi nabago, tādēļ ka tas ir nabags, un nesaspied kādu nevarīgo.. Ja tu redzi vīru, savā

darbā tikušu, tad zini, ka tāds stāvēs ķēniņa priekšā un viņam nebūs kalpot šādiem tādiem zemiemļaudīm.»

Patiesi, Zālamans taču nevarēja neizmantot tās garīgās bagātības, kas tais laikos bija sakoncentrētasĒģiptē. Savā pilī viņš vienlīdz laipni uzņēma kā tirgoņus, tā zinību vīrus un kara ratu būvētājus — visus,kas pie viņa ieradās no Nīlas krastiem. Un droši vien kāds ēģiptiešu pārrakstītājs būs Zālamanupārliecinājis par nepieciešamību tautas tikumiskās dzīves normas sistematizēt Ēģiptē pirmās mācīb-stundas rakstīšanā un rēķināšanā noteikti pavadīja «pilsonības stundas», kurās bērniem, nākamajiempilsoņiem, bija jāiemāca, kā kalpot valstij.

Mācīšana bija savdabīga, jo didaktika netika lietota nemaz un stundas noritēja mīklu minēšanasformā. Tais laikos šajā pasaules daļā tāda veida apmācība bija tik plaši izplatīta, ka par to zināja patArābijā: vai tamlīdzīgu spēli neaiz- sāka Sabas ķēniņiene, iekarojot intelektuāli Zālamanu? Lai ari kādi

daudzu gadsimtu gaitā būs ebreju tautas garīgie meklējumi, Zālamana pamācības nekad netiks aizmirstas.Uzrakstījis — vai nodiktējis — «Pamācības», Zālamans vēlreiz atklāja savas būtības visslēptākās

dzīles. Tikumības noteikumi, kas tautai bija jāpieņem un jāciena, pastāvēja ar vienu mērķi — attaisnotvalsts intereses, turklāt tās identificējot ar Visuvarenā Dieva pielūgsmi: «Bijība tā Kunga priekšā iratziņas sākums.» («Zālamana pamācības», 1. nod. 7. p.) Dievs, izpauzdamies atklāsmē unidentificēdamies ar izredzēto tautu, izceļ gudrus valdniekus un labus pārvaldītājus, tad kāpēc gan tautanepakļaujas to likumiem, kurus izraudzījies pats Dievs? Šī grāmata ir viens no vispatētiskākajiemdokumentiem, kas jelkad ir uzrakstīts un nākamajām paaudzēm novēlēts. Valdnieka esamība un cilvēkaesamība… Esamība kā tāda un vardarbības neatzīšana… Cilvēcisko vājību esamība un mazdūšībasnicinājums… Ar gudro atziņu sakopojumu Zālamans it kā izdara savas dzīves rezumējumu: «Ak niecībuniecība! Viss ir niecība! Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kurām viņš nododas zem saules?..Kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā vieni, tā otri mirst .. Visi noiet vienā vietā; visi viņiir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.» («Zālamans mācītājs», l.nod. 2.,3.p.; 3.nod.19.,20.p.)

Analoģiski arī no «Zālamana mācītāja» formulām, it bieži savstarpēji nesaistītām, ko izteicis viensno pasaules visvarenākajiem valdniekiem, no šīm atziņām par cilvēka likteni, par reliģiju, par varu, pargudrību — no tā visa reducējas noteikumi, kas ebreju tautu pavadīs visās labās un ļaunās dienās. Viss irar Dieva ziņu: «Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zemdebess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt Savs laiks paredzēts, kad mīlēt, un savs laiks,kad nīst Gudrība apskaidro cilvēka vaigu.» Un vēl: «Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Izraēlu — Jeruzālemē ..Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, — un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana .. Esuzsāku lielus darbus: es uzcēlu sev mājas, es dēstīju sev vīna kalnus. Es sev stādīju dārzus un parkus undēstīju tur dažādus augļu kokus.. Bet — ak vai! — viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana.»(«Zālamans mācītājs», 3.nod. l.,2.,8.p.; 8.nod. l.p; l.nod. 12.,14.p.; 2.nod. 4.,5.,11.p.)

Kādā veidā valdnieks — triumfators, kura tauta līkst zem viņa likumu smaguma, kura slava pārgājusipāri visām robežām, — kā viņš varējis nonākt līdz paguruma un sarūgtinājumu radītai nomāktībai?

Gadi prasa savu. Un atsauc senas atmiņas. Par laikiem, kad viņš, spēku pārpilns, izpildīdams sievukaprīzes, piekrita ierīkot altārus viņu dieviem. Bet tad parādījās Jahve un piedraudēja atņemt viņamvalsti. Taču, atcerēdamies uzticamo kalpu ķēniņu Dāvidu, Visuvarenais Zālamanam apsolīja neatņemtviņam varu tikmēr, kamēr viņš būs dzīvs. «Bet Es to atraušu no tava dēla rokas,» teica Dievs. «Un arivisu ķēniņa valsts varu Es neatraušu: vienu cilti es nodošu tavam dēlam sava kalpa Dāvida labad unJeruzālemes dēļ, kuru Es esmu izraudzījis!» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 1 l.nod. 13.p.)

Zālamans nomirst. Tauta apraud viņa nāvi. Un pareģojums piepildās. Viens no valdnieka dēliem,Rehabeāms, ne visai gudrs būdams,* apmierinājās ar to, ka saglabāja savā valdīšanā Jeruzālemi unJūdejas valsti. Pārējā teritorijā varu pārņēma mūžīgais dumpinieks Jerobeāms**. «Tādā kārtā Izraēlsatkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai,» teikts Bībelē. («Pirmā Ķēniņu grāmata», 12.nod.19.p.)

Agrākās ķildas un nesaskaņas atjaunojās, un tauta nepildīja Dieva baušļus. Un «tad tas Kungsatstājās no itin visiem Izraēla pēcnācējiem, un Viņš tos pazemoja un nodeva laupītāju rokās, līdz kamērViņš tos pilnīgi atstūma no sava vaiga». («Otrā Ķēniņu grāmata», 17. nod. 20.p.) Svešzemju karapūļi sākavalstij uzbrukt no visām malām. Viņus iedvesmoja gan alkas atriebties Zālamanam, gan kāre iegūtslavenās bagātības, kuru apjomi ļaužu mutēs auga augumā.

Tieši tai laikā, kad Jūdejā par valdnieku bija Hiskija, Asīrijas ķēniņš Sanheribs nāca «uzbrukumāpret visām stipri nocietinātajām Jūdejas pilsētām». («Otrā Ķēniņu grāmata», 18.nod. 13.p.) Asīriešujātnieki un stopa šāvēji lika sastingt šausmās, un pilsētas padevās bez kaujas. Bagātības iekarotājuspievilināja vairāk nekā slava vai teritoriālie ieguvumi. Sanheribs pieprasīja trīssimt talentus sudrabā untrīsdesmit talentus zeltā. Lai glābtu tautu no bojāejas, Hiskija pavēlēja

'Rehabeāms noraidīja vecajo padomus. (Tulk.) "Jerobeāms — Nebata dēls. (Tulk.)Jahves tempļa durvīm nolobīt visus zelta apšuvumus un atdot uzvarētājam.Taču Sanheribs neprata uzvaru izmantot Viņš apvainoja Izraēla Dievu, teikdams, ka to nesaudzēs:

«Kurš no visiem pasaules dieviem ir izglābis savu zemi no manas rokas? Kā tad gan Dievs tas KungsJeruzālemi izglābs no manas rokas?» («Otrā Ķēniņu grāmata», 18.nod. 35.p.) Bet tas Kungs par Asīrijasķēniņu atbildēja: «Viņš neienāks šinī pilsētā, un viņš neiešaus tur nevienu bultu .. Jo es aizstāvēšu šopilsētu, lai to izglābtu sevis labad un sava kalpa Dāvida labad!» («Otrā Ķēniņu grāmata», 19.nod.32.,34.p.)

Tajā pašā naktī asīriešu armijai uzbruka drausmīga nelaime. Pēkšņi nomira simt astoņdesmit piecitūkstoši vīru. Sanheribs šausmās atgriezās Nīnivē. Pēc dažām dienām viņu tur nogalināja dēli.

Jeruzāleme bija glābta. Tomēr ne uz ilgu laiku. Jo pēc Hiskijas nāves Jūdejas un Izraēlas valdniekiaizmirst ceļu uz Templi un nododas maģijas varai. Viņiem nebija svarīgi, ka ienaidnieks ierīko nometnespie viņu valsts robežām un katru dienu «nokož» pa gabalam tēvzemes teritorijas. Pravietis Jesaja veltīgilūdzas: «Klausieties tā Kunga vārdu .. Jo tas Kungs Cebaots turēs tiesas dienu pār visiem, kas lieli unlepni, pār visiem varenajiem, lai tos pazemotu.» («Pravieša Jesajas grāmata», l.nod. ll.p.; 2.nod. 12.p.)

Un šī diena patiesi pienāca. Babilonijas valdnieks Nebu- kadnecars II devās karagājienā uz Jūdeju,droši vien lai sagrābtu Zālamana bagātības.

Jeruzāleme tika ielenkta. No senās godības pilsētā bija maz kas palicis. Pilsētas iedzīvotājusinteresēja vienīgi baudas un nauda. «Viltus dievus» pielūdza tāpat kā Visuaug- stāko. Ķēniņš Jojahīns,pili ieslēdzies, visu laiku uzturējās magu sabiedrībā. Viņš pat nepapūlējās organizēt Nebukadne- carampretestību. Kopā ar māti, dēliem, galma augstmaņiem un einuhiem viņš pazemīgi padevās uzvarētājažēlastībai.

Taču Jeruzālemei žēlastības vairs nebūs. Kā parasts vergs, ar dubultām važām sasaistīts, Jojahīnstiks izvests uz ceļa, kas no galvaspilsētas ved projām. Brīvību viņš atgūs pēc trīsdesmit septiņiemgadiem, [9] un tad pēdējais jūdejas ķēniņš dzīvos Babilonas pils telpās un viņam būs piešķirta pārtika noķēniņa muižām. [10]

Skaudības apmātais Nebukadnecars pret Jeruzālemi vērsās ar nepieredzētu cietsirdību: «Neviensnetiks saudzēts, ne jauna meitene, ne pusaudzis!» Visi darba spējīgie pilsētas iedzīvotāji tiks pārdotiverdzībā un pilsēta sagrauta. Zālamana uzceltos mūrus nolīdzinās ar zemi, bet dzīvojamie nami izgaisīsuguns liesmās. No Jahves tempļa, šī diženo politisko plānu simbola, visi kaut cik vērtīgie priekšmeti tiksizvākti, noplēsīs arī bronzas apšuvumus. Tempļa vairs nebūs.

Tā nebūtībā aizies divi dārgumi, ko Zālamans savai tautai bija novēlējis: materiālā bagātība un…valsts.

Sergejs Kravčuks Neuzvarama Armāda

XVI gadsimta otrajā pusē visvarenākais cilvēks pasaulē laikam gan bija Spānijas karalis, fanātiskaiskatolis Filips II. Ibērijas pussalas monarhs valdīja arī Nīderlandē, daļā Itālijas un visā Amerikā.Drūmais un nerunīgais Kārļa V un Portugāles Izabellas dēls bija sevi pasludinājis par kristīgās ticībasaizstāvi. Savas intereses viņš neaizmirsa ari valstīs, kam pagaidām bija izdevies no viņa virskundzībasizvairīties. Cerēdams Francijas tornī nosēdināt spānieti, viņš aktīvi atbalstīja katoliskās līgas piekritējus.

Taču par visniknāko ienaidnieci piecdesmit deviņus gadus vecais monarhs uzskatīja pats savumāsīcu — Anglijas Elizabeti. Eskorjala pils velvēs viņš nemitējās ķecerīgo karalieni nolādēt Reliģiskouzskatu atšķirības nebija vienīgais Filipa II ienaida iemesls. Vēl lielāku niknumu viņā izraisīja Anglijasjūras varenība.

Angļu ātrgaitas kuģu uzbrukumi drosmīgu jūrnieku vadībā lika šaubīties, vai spāņiem ir iespējams noAmerikas kolonijām regulāri uz Spānijas ostām pārvest tur salaupītās bagātības. Tagad katra tirdzniecībaskuģu karavāna bija jāapsargā ar karakuģiem, kuru uzturēšana izmaksāja dārgi. Taču ari tas drošībunegarantēja.

Anglija un Spānija oficiāli, protams, kara stāvoklī neatradās. Taču abu valstu klusā cīņa neaprima neuz brīdi. Filips II atbalstīja īru nemierniekus, turpretī Elizabete sniedza visu iespējamo palīdzibuholandiešu nemierniekiem, kas sacēlās pret spāņu okupantiem.

1575. gadā karaliene bija sagatavojusi nākamo triecienu. Savu labāko jūrnieku kapteini Dreiku viņabija aizsūtījusi ar divdesmit piecu kuģu armādu uz Amerikas piekrasti, lai tie tur pārgalvīgi un izaicinošiuzbruktu spāņu pilsētām un ostām. Pasākuma panākumi sāpīgi ievainoja Spānijas monarha lepnumu unizraisīja traku dusmu lēkmi. Šoreiz Filips nolēma rīkoties enerģiski un atklāti un dot triecienu tiešiAnglijai pašai.

Filipa II dienestā bija tā laika ievērojamākais flotes pavēlnieks dons Alvaro de Bazans, Santakrusasmarķīzs, izcils karavadonis, kas daudzējādā ziņā pārspēja labākos angļu admirāļus. Tieši Bazans bija tasvīrs, kurš spāņu floti padarīja par visvarenāko floti pasaulē. Tieši viņam Filips II varēja pateikties pardaudzām uzvarām, ko spāņi bija izcīnījuši uz jūras, arī visslavenākajā kaujā pie Lepanto 1571. gadā, kadspāņu flote zem Austrijas dona Žuana — Kārļa V līdzgaitnieka un Filipa brālēna — karoga devaiznīcinošo triecienu turku eskadrai un Spānijas tronim nodrošināja kundzību Vidusjūrā.

1585. gadā karalim rodas ideja savākt spēcīgu floti un dot iznīcinošu triecienu Anglijai un tās jūrasspēkiem. Plāna sagatavošanu un izpildi viņš uzdod Santakrusam. Vecais admirālis par to bija sapņojis jausen un sāka rīkoties bez kavēšanās. Pēc dažiem mēnešiem viņš karalim cēla priekšā kampaņas plānu,saskaņā ar kuru pasākumam vajadzēja sākties 1587. gadā. Pēc Filipa II ieceres, jūras operācijas mērķisbija Anglijas dienvidu piekrastē sasaistīt angļu floti, kas bloķēja Holandes piekrasti, un ar AleksandraFarnezes, Par- mas hercoga, komandēto armiju, kas bija izvietota Nīderlandes dienvidos — mūsdienuBeļģijas teritorijā —, forsēt Padekalē šaurumu un ielauzties Britu salās.

Pēc Santakrusas plāna spāņu flotei operācijā bija nozīmīga loma. Sakāvusi angļu eskadru unizsēdinājusi Anglijas krastā lielu desantu, spāņu flote varētu atvieglot Parmas hercogam izvirzītāuzdevuma izpildi. Karalim iesniegtais plāns tā ari bija veidots. Taču karalis, uzskatīdams sevi par lielustratēģi, izlēma, ka admirālis prasa pārāk daudz, un trīskārt samazināja kareivju skaitu, kam desantasastāvā vajadzēja atstāt Spāniju ar kuģiem.

Spiests pakļauties, Santakruss plānā izdarīja korekcijas, bet Parmas hercogs pa to laiku jau bijadevis pavēli būvēt milzīgi daudz plakandibena baržu, ar kurām uzbrukuma spēkus pārcelt no Beļģijas uzAngliju.

Admirāļa sākotnējie plāni līdz šim laikam pārsteidz ar plašajiem mērogiem. Līdz 1586. gada martambija sagatavots projekts, kas paredzēja, ka operācijā piedalīsies 556 lieli kuģi un 94 tūkstoši vīru, kā ari40 nelieli, viegli apbruņoti kuģi sakaru nodrošināšanai, dažādu uzdevumu veikšanai un izlūkošanai un 200desanta baržu, kas būs izvietotas uz lielo tirdzniecības kuģu klājiem. Flotes rīcībā vajadzēja atrasties 196karakuģiem, to skaitā 150 spēcīgām, labi apbruņotām buru galjonām, 40 galerām un 6 galeasiem Qielasgale- ras ar 3 mastiem). Piebildīsim, ka no visa šī kuģu daudzuma Spānijas bruņotajiem spēkiempiederēja tikai 71 kuģis. Santakruss bija paredzējis 100 tūkstoš vīriem uzkabi un pārtiku sagādāt astoņumēnešu ilgam laika periodam. Kopējā izdevumu summa sastādītu 1 miljardu 526 miljonus 425 tūkstošus489 maraveģus. Operāciju finansētu ne vien pati Spānija, bet šajā pasākumā būtu jāpiedalās visāmEiropas valstīm, kas atradās Spānijas varā.

Skaidrs, ka Filips ar šādām prasībām nebija mierā. Tai laikā, kad Santakruss savu projektuiesniedza, Spānijas rīcībā bija tikai 130 dažādas tonnāžas kuģu un trīsdesmit ar pusi tūkstošu kareivjudesantam. Ekspedīcijas ilgums tika samazināts līdz sešiem mēnešiem.

Kompensācijai Fdips admirālim piedāvāja pilnīgu brīvību eskadru pavēlnieku un kuģu kapteiņuizvēlē. Šajā sarakstā bija reprezentēta visa jūrniecības elite, viss Spānijas augstmaņu zieds, rūdītikaravīri. Daudzu uzvarām bagātu kauju dalībnieki. Eskadras komandēja: dons Žuans Martiness deRikaldjē, flotes pavēlnieka vietnieks, dons Migels de Okendo, dons Pedro de Valdess, dons Ugo deMonkada, dons Alonso de Leiva, dons Marlins de Bertandona — vini visi bija jūras kaujās slavu guvušivaroņi.

Arī virsnieki bija ar plaši pazīstamiem un kauju slavas apdvestiem vārdiem: dons Luiss de Kordova,dons Alonso de Argota, dons Antonio de Uļoja, dons Djego de Santil- jans… Daudzi nāca no Spānijasbagātākajām ģimenēm, bet bija arī tādi, kuru vienīgā bagātība bija viņu zobens. Un kad viņus Īrijā saņēmagūstā angļu garnizoni vai ari viņi nokļuva skotu rokās, tad tika bez žēlastības iznīcināti, jo nespēja parsevi samaksāt izpirkumu.

Pēc tā laika paražām, visbagātākie aristokrāti, kas piedalījās pret Angliju vērstajā operācijā, savusizdevumus apmaksāja paši. Bez tam viņi karā ņēma līdzi apkaltas lādes, pilnas ar greznumlietām, zeltatraukiem, briljantiem rotātiem ieročiem. Tā bija kolosāla bagātība. Kareivjiem pusi algas bija nolemtsizmaksāt pirms iziešanas jūrā, jo citādi kuģos būtu jāielādē vēl simtiem miljonu maraveģu.

Desantnieki bija divas trešdaļas no visiem ekspedīcijas dalībniekiem, un viņi visi bija profesionālikaravīri. Ģenerāļa dona Francisko de Bobadiljas vadībā viņi bija piedalījušies daudzās kaujās un lepojāsar to, ka nevienā nebija zaudējuši. Kopā ar Parmas hercoga sešdesmit tūkstošiem kājnieku un kavalērijuviņi bija draudīgs spēks, ko angļiem vajadzēja saprast

Santakrusas vadībā šī armija varēja kļūt Anglijai ļoti bīstama. Taču liktenis Spānijai deva smagutriecienu — sešdesmit trīs gadus vecais Santakruss februāri nomira.

Kas gan varēja stāties viņa vietā un vadīt ekspedīciju? Spānijā bija daudz labu jūrnieku. Taču Filipaizvēle ir ļoti dīvaina. Tā vietā, lai augstajā postenī ieceltu cilvēku, kas savu kara māku jau ir pierādījis,karalis izraugās nevis kādu ģenerāli vai admirāli, bet gan aristokrātu, kam ar kara lietām vispār nav bijisnekāda sakara, — donu Alonso Peresu de Gusmanu el Bueno «Labo», Sanlukāras un Baramedas senjoruun liekto marķīzu, Nieblas grāfu, Medinas un Sido- nijas septīto hercogu.

Šis klusais cilvēks mierīgi dzīvoja savā muižā Sanlukārā,kad pie viņa ieradās karaļa kurjers ar Filipa lēmumu. Pilnīgi apmulsušais Medina-Sidonija ļoti labi

apzinājās, ka viņam nav nekādu karavadoņa īpašību, un tūliņ pat nosūtīja Filipam II garu vēstuli. Pateiciespar parādīto godu un atzinies, ka nav tā cienīgs, Medina-Sidonija tālāk rakstīja: «Mana veselība manneatļauj veikt jūras ceļojumus. Tajās retajās reizēs, kad esmu bijis spiests uz kuģa klāja uzkāpt, mani tūdaļpat ir sagrābusi jūras slimība .. Flote ir tik milzīga un pasākumam ir tik ārkārtīgi liela nozīme, ka būtukļūda uzticēt atbildību cilvēkam, kam nav itin nekādas kara pieredzes .. Man nav ne spēju, ne veselības,ne nepieciešamā mantiskā stāvokļa .. Ja es uzņemtos karagājienam gatavās Armādas komandēšanu, itin

nemaz nepārzinādams ne floti, ne jūrniekus, ne iespējas, ne Angliju, tad man vajadzētu pēkšņi bezsagatavošanās ieslīgt citā pasaulē un pilnīgi mainīt savu dzīvesveidu… Jūs, Sir, saprotat, ka maniargumenti, noraidot augsto godu, ir tik stipri un pārliecinoši, ka Jūsu Augstības interesēs ir neuzlikt manuzdevumu, kura mērķi es nespētu sasniegt»

Taču Filips II palika nelokāms. Neraugoties uz godīga cilvēka brīdinājumu, Eskorjala pilspavēlnieks palika pie sava. Un Medina-Sidonija ar sažņaugtu sirdi devās uz Lisabonu, kur sāka gatavotiesflotes iziešanai jūrā un lādēs sabēra desmit miljonus maraveģu — «brīvprātīgo» iemaksu operācijaskasē…

Karalis no sava jaunā admirāļa prasīja tikai vienu — aizvest floti līdz Anglijas krastiem un tur visuveidu karaspēka — sauszemes un jūras — virsvadību nodot Parmas hercogam, kura Nīderlandē gūtāskara uzvaras bija viņu izvirzījušas starp sava laika izcilākajiem karavadoņiem.

Aprīlī Medina-Sidonija no Madrides saņēma trīs paketes, kas bija aizzīmogotas ar karaļa zīmogu.Tajās atradās operācijas sīki plāni un instrukcijas, ko bija nodiktējis Filips II pats personiski, kurš arkatru dienu uzskatīja sevi par aizvien lielāku karalietu ģēniju. Pamatdokumentā karalis bija nosaucisflotes izveidošanas iemeslus, pastāstījis par flotes apbruņojumu un norādījis, kā jūrasbrauciena laikājārīkojas (jebkurš admirālis šīs pamācības uzskatītu par apvainojumu). Filips II sīki paskaidro arī dažussavus apsvērumus par angļu flotes taktiku un iespējamo kaujas spēku sakārtojumu. Viņš neaizmirst uzsvērtoperācijas lielo nozīmi katoļticības adeptu cīņā pret ķeceru bastionu — Angliju…

Tālāk karalis Medinam-Sidonijam iesaka uz Mārgitu doties pa Anglijas ūdeņiem, izvairoties noPadekalē jūras šauruma Francijas piekrastē, jo tur esot bīstami «lieli dziļumi» (vēl viens izteiciens, kasīstam jūrniekam liktu paraustīt plecus).

Filips savam admirālim neaizmirst atgādināt, ka viņam jāuztur ciešs kontakts ar Parmas hercogu.Un vēl viena instrukcija, slepena, paredzēja, kā jārīkojas neveiksmes gadījumā. Ja karaspēkam

neizdotos no kontinenta pārcelties uz Angliju, tad Medinam-Sidonijam esot jāsagrābj Vai tas sala, «kasnešķiet stipri nocietināta», pārvēršot to par Armādas turpmākās karadarbības bāzi.

Visām šīm instrukcijām bija pievienota aizzīmogota, Parmas hercogam domāta pakete. Hercogs todrīkstēja atvērt tikai Anglijas krastā vai arī ja rastos šaubas par desanta veiksmīgu izsēdināšanu… Bet, janu gadījumā operācija izgāztos pilnīgi, tad pakete bija jānogādā atpakaļ karalim. Dokumentā bija izklāstītimiera noteikumi, kādus uzvarētajai Anglijai piedāvāt, un, protams, nebūtu bijis vēlams, ka šis dokumentsnonāktu ienaidnieku rokās, ja uzvaru gūtu angļi.

Bet angļi par Filipa II nodomiem neko nezināja. Viņiem bija informācija vienīgi par to, ka tiekizveidota Armāda. Dreiks — visslavenākais korsārs, ko karaliene bija pieņēmusi oficiālā dienestā parviņa ekspedīciju pret spāņu kolonijām Amerikā, — viņš 1587. gadā bija veicis pārgalvīgu reidu uzKadisu un tur atklājis, ka Filipa kuģi līdz malām pielādēti ar dažādām bagātībām.

1587. gada 27. novembri* Elizabete I sasauca kara padomi, lai apspriestos, kas veicams Anglijasaizsardzības labā.

'Spāņu un angļu kalendāri bija atšķirīgi. Spāņi lietoja Gregora kalendāru, bet angļi — Jūlija. Ērtībaslabad datumi rakstā minēti pēc spāņu dokumentiem.

Apspriedē piedalījās divi visslavenākie britu jūrnieki — Dreiks un Reilijs. Tika izlemts — ja flotespāņu izsēšanos nespēs aizkavēt, tad angļi ienaidniekam uzbruks, tiklīdz tas būs izkāpis krastā. Iebrucējuarmijas ceļā nedrīkst palikt nekas tāds, ko ienaidnieks varētu izmantot, ir jāpielieto «izdedzinātās zemes»taktika.

1587. gada 21. decembrī karaliene iecēla visu eskadru virspavēlnieku. Par to kļuva sers Čārlzs,lords Hovards, barons d'Eftnheims — Bikšu lentes ordeņa kavalieris, Anglijas, Īrijas un aizjūru teritorijuadmirālis. Hovarda titulus nekādi nevarēja salīdzināt ar nākamā pretinieka Medinas- Sidonijas regālijām.Bet Hovards bija jūrnieks…

Lisabonā «Laimīgā Armāda», kā tā tika nosaukta (par Neuzvaramo to sāka dēvēt tikai pēc tam, kad

flote Spāniju jau bija atstājusi), gatavojās karagājienam. 1588. gada pavasara beigās, galvenokārtpateicoties ierindas virsniekiem, kuru vārdi pat palikuši nezināmi, flote bija gatava pacelt enkuru. 4.maija agrā rītā, stāvēdams uz flagmaņa «San Martin» tiltiņa, Medina-Sidonija ar lepnumu un priekunoraudzījās uz kuģiem, kuru virspavēlnieks viņš bija. Spāņu flote sāka pa Težu upi lēnām peldēt uzokeānu. Skats uz Armādu patiesi bija iespaidīgs. Visus kuģus rotāja karogi. Pa priekšu gāja galjonas —pilnās burās, tad — galeras un mazākie kuģi. Pūta viegla brīze, laika apstākļi bija brīnišķīgi.

Medina-Sidonija bija optimisma pilns. Kā gan būtu iespējams šādu spēku uzvarēt? Vai gan pasaulēvispār vēl ir kaut kas tamlīdzīgs! Viņš tai brīdī nezināja, ka ceļā došanās termiņš bija izraudzīts pilnīgineveiksmīgi, jo Armāda Lamanšu tagad varētu sasniegt ne agrāk kā vasaras beigās. Un jau drīz vienMedina-Sidonija jutīsies gauži sarūgtināts. Noenkurojusies reidā Belemā, Težu grīvā, Armāda ceļavēju[11] būs spiesta gaidīt divas nedēļas. Laiks pieturējās lietains, un pirmo dienu entuziasms uz kuģiemstrauji saplaka. Anda- lūzijas eskadras pavēlnieks uz saviem kuģiem pārbaudīja produktu krājumus unjutās nepatīkami pārsteigts, kad atklāja, ka daļa cepumu jau pa pusei sabojājušies un arī sālītā liellopugaļa, siers, zivis un dārzeņi nav labākajā stāvoklī. Bet vīns, ko vīri katrs dienā saņēma mazāk par kvartu*,patiesībā nemaz nebija dzerams. Ģenerālinspektors dons Horhe Manriks, no savas puses, pārbaudījakareivju skaitu, un izrādījās, ka 28 tūkstošu desantnieku vietā uz kuģiem atrodami tikai 22,5 tūkstoši vīru.

Tomēr šķiet, ka Medina-Sidonija par to nav uztraucies. Izmantodams piespiedu pauzi, viņš izdodšādu pavēli: «Nekādā gadījumā neviens no Armādas kuģiem nedrīkst atstāt ierindu bez manas atļaujas. Jakādu kuģi vētra aiznesīs pirms Finisterres raga, tad šim kuģim, tiklīdz rodas tāda iespēja, jāburā uzLakorunju. Par jebkuru atkāpi no šīs pavēles tiks piemērots nāves sods ar mantas konfiskāciju. KadFinisterres ragam ir pabraukts garām, tad eskadras uzņem kursu uz Silli salām. Neviens kuģis, kas kautkādu iemeslu dēļ no eskadras ir atpalicis, nedrīkst atgriezties Spānijā, jo par to draud nāves sods,satriekšana pīšļos un mantas konfiskācija. Tāda kuģa pienākums ir turpināt noteikto kursu un, ja tas pieSilli salām pienāk ātrāk, gaidīt tur Armādas galvenos spēkus. Bet, ja kuģis nokavē, tad turpināt ceļu uzMaunta līci, kas atrodas starp Lendsenda zemes ragu un Lizarda zemes ragu.»

Cilvēks domā, bet okeāns dara. Nedēļu pēc ekspedīcijas sākuma Medina-Sidonija savam karalimziņo, ka sliktā laika dēļ pieredzējušie kapteiņi viņam ieteikuši atgriezties EI- ferrolā vai Lakorunjā.Atbildi nesagaidījis, admirālis dod pavēli meklēt patvērumu un drīz vien ziņo par savu ierašanosLakorunjā. Kopā ar Medinu-Sidoniju drošā līcī no vētras patvērās tikai daži kuģi. «Un nu es esmuLakorunjā,» raksta Medina-Sidonija, «un kopā ar mani ir knapi puse viesuļa iztrenkātās flotes. Tas, kaspalicis pāri no Armādas, tagad ir spēkos vājāks par pretinieku. Vīriem dūša sašļukusi, un no mūsuvarenības pāri nav palicis nekas!»

Galu galā lielākā daļa Armādas kuģu salasījās Lakorunjā. Angļi, ar nelielu ātrgaitas burukuģupalīdzību pretinieka pārvietošanos iztālēm novērojuši, kļuva par lieciniekiem, kā vētra Armādu izmētāja.Izrādījās, ka visa tās varenība un monolītums ir tikai šķitums.

Tagad daži vārdi par britu floti. Tā ne tuvu nebija tik iespaidīga kā Armāda un sastāvēja no visa, kasvien tai brīdī varēja noturēties virs ūdens. Līdz ar 34 karaliskās flotes kuģiem britu flotē ietilpa seraFrānsisa Dreika komandētie 28 bruņoti tirdzniecības kuģi, 30 dažādi kuģi, kurus bija apgādājusi LondonasSitija [12] , 30 kuģi, kurus bija apbruņojis lords admirālis, un 45 mazi, slikti apbruņoti kabotāžas kuģeļi.

Anglijā darīja visu, lai sagatavotos savas valsts aizstāvībai. Gribas vēl piebilst, ka uz angļu kuģiemnebija neviena vīra, kas neko nesajēgtu no jūrlietām, un nelielo floti komandēja kapteiņi, kas jau sen bijavagojuši pasaules jūras un okeānus.

Lakorunju Armāda pameta tikai 12. jūlijā. Nākamās trīs dienas to pavadīja ceļavējš —dienvidaustrumu brīze, kas kuģus nesa tieši pretī Anglijas krastiem. Turpretī 16. jūlijā iestājās pilnīgsbezvējš un pār jūru nolaidās bieza migla. Bet tad pēkšņi sākās briesmīga vētra. Nelaimīgais Medina-Sidonija, ar mokām pārcietis noenkurota kuģa šūpošanos ostas ūdeņos, savārga pavisam. Kad vētrapierima, ierindā vairs nebija 40 kuģu. Sākās pazudušo kuģu meklēšana, un tos gandrīz visus atrada pie

Lizarda raga gaidām atpalikušo Armādas kuģu ierašanos. Taču četras galeras un «Santa Ana», Biskajaseskadras flagmaņkuģis, pazuda uz visiem laikiem. [13] tikko vētra bija beigusies, Armādu piemeklēja citanelaime. Holandiešu pirāti, kas darbojās pēc karalienes Elizabetes pavēles, sāka tramdīt smagos ungausos spāņu kuģus, tā cenšoties aizkavēt Filipa II flotes virzīšanos uz priekšu.

Lai nu būtu kā būdams, piektdienā, 19. jūlijā, pulksten četros dienā priekšējais novērotājs ieraudzījazemi. Armāda, vai vismaz tas, kas no tās bija palicis, sasniedza Lizarda ragu, Li., Anglijas krastuKornvolas dienvidu galā Anglijas dienvidrietumu provincē. Pēc Medinas-Sidonijas pavēles no admirāļakuģa «San Martin» trīs reizes izšāva ar lielgabalu, mastos uzvijās karaliskais karogs un karogi ar Kristusun Dievmātes Marijas attēliem. Kuģi izmeta enkurus, uz tiem notika dievlūgšanas. Medina-Sidonija savākajītē sēdās pie ziņojuma Spānijas karalim ar norādi: «Lizarda rags». Admirālis dokumentā raksta: «..laiVisvarenais Dievs mums palīdz iesākto pabeigt tā, ka tas atbilstu mūsu vēlmēm un visas kristīgāspasaules ilgām.»

Šajā vakarā, 19. jūlijā, un visā nākamajā dienā šķita, ka spāņiem veicas lieliski. Vējš bija viņiemlabvēlīgs, tas pūta no dienvidrietumiem un neļāva angļiem iziet jūrā. 20. jūlija rītausmā britu karaliskāflote veltīgi pūlējās no savām ostām tikt laukā. Taču angļiem jau nebija darīšana ar jūrnieku, kas spētustihijas sagādāto priekšrocību izmantot. Medina- Sidonija bija pārāk aizņemts, apkopojot savam karalimprecīzas ziņas par viņa rīcībā esošajiem spēkiem un nosakot to dispozīciju. Sagatavot kaujas pavēliviņam nepietika laika. Un vai gan var viņam to pārmest? Viņš bija sava karaļa uzticams kalps, un viņamvajadzēja izpildīt valdnieka stingros priekšrakstus.

Iespēja izsēdināt desantu katrā ziņā tika neglābjami palaista garām. Pret vakaru no simt viņaeskadras kuģiem ar uzvilktām burām bija palikuši piecdesmit četri.

Tādējādi nekompetences un neizlēmības dēļ Medina-Sidonija zaudēja lielisku iespēju izvirzītouzdevumu izpildīL

21. jūlijā, svētdienas rīta agrumā, nogranda pirmie lielgabalu šāviņi. Hovarda ātrgaitas kuģi pilnāsburās traucās virsū pretinieka kreisajam flangam. Uzbrukums spāņu flotei nāca negaidīts, un Armādakaujas kārtībā izvietojās lielā steigā. Tai pašā laikā buras parādījās arī dienvidu pusē: no turienes tuvojāsDreika komandētā eskadra, kas bija iznākusi no Pli- mutas un — par spīti ienaidnieka pārsvaram —metās uzbrukumā

Medina-Sidonija, kas novēroja krastu un pretošanos gaidīja no turienes, aiz pārsteiguma apstulba.Spāņu eskadras labais spārns bija tikpat kā izjucis, un smagie spāņu kaujas kuģi ar augstajiem bortiem,pūšot dienvidu vējam un saņemot straujo angļu kuģu triecienus, apjukumā tik tikko spēja manevrēt Pēcdažām stundām Armāda bija spiesta kauju pārtraukt un nekārtībā mesties uz austrumiem Vaitas salasvirzienā, ko Filips II bija paredzējis izveidot par nākamo operāciju bāzi.

Taču Hovards vajāšanu nepārtrauca. Un arī Dreiks, no savas puses, neatkāpās, nepārtrauktiraidīdams uguni pret palikušajiem ienaidnieka nelielajiem kuģiem. Neveiksmīga manevra laikā divasspāņu galjonas — «Santa Catalina» un «Rosario» — sadūrās. «Rosario» smagi cieta, zaudēja ātrumu, undrīz vien to sagrāba angļi. Tā Elizabetes jūrniekiem bija liela dāvana, jo viņiem jau izbeidzās pulveris unlodes. Bagātības, kas uz kuģa «Rosario» atradās, papildināja britu karalienes mantu kambarus.

Sers Hovards, sasaucis kapteiņus uz apspriedi, nolēma kauju nepārtraukt un izmantot to, ka veiksmeatradās viņu pusē, Dreikam tika dots uzdevums uzbrukt flotei visu nakti no 21. uz 22. jūliju, bet citāmeskadrām bija jābūt gatavībā kaujās iesaistīties līdz ar rītausmu.

22. jūlija rītā Armāda sasniedza Torkī pilsētu. Saskaņā ar plānu desantu varēja izsēdināt arī šeitTaču angļu flotes klātbūtne neatļāva nepieciešamos manevrus izdarīt Medina- Sidonija nolēmaneapstāties un doties tālāk uz Vailu. Viņam bija palikušas tikai divas iespējas: vai nu izmest enkuru pieVeimutas Portlendas pussalā, vai arī sasniegt Vaitas salu, kā to paredzēja Filipa II instrukcijas.

Angļi saprata — ja Armādai izdosies aizkļūt līdz vāji aizsargātajai Vaitas salai, tad viņiem būsgrūti, varbūt pat neiespējami aizkavēt desanta izsēdināšanu un salas sagrābšanu. Tāpēc Hovards pieņēma

lēmumu kauju sarīkot pie Portlendas, cerēdams tur izvest no ierindas iespējami vairāk spāņu kuģu.Angļi Medinu-Sidoniju piemānīja. Starp krastu un Armādu atstājuši nelielu daļu savas flotes, viņi

radīja iespaidu, it kā spāņu pārspēks viņus var ātri sakaut. Patiesībā viltīgais Hovards ar šo manevrusasaistīja pretinieka kaujas spēku centru, kurā atradās visspēcīgākie kuģi, turpretī britu flotes galveniespēki, izgājuši atklātā jūrā, ienaidniekam uzbruka no aizmugures.

Medinam-Sidonijam šis trieciens nāca pilnīgi negaidīts. Dreika eskadras uzbrukums no dienvidiemArmādas kaujas spēkus pilnīgi dezorganizēja, jo tās lielgabali bija pavērsti uz krasta pusi. Tomēr arīangļu stāvoklis nebija spīdošs. Pēc jau notikušajām kaujām uz daudziem kuģiem nepietika munīcijas, laivarētu karot tālāk. Bet Armāda vēl bija pietiekami spēcīga, un Vaitas sala nemaz neatradās tik tālu.

Trešdien, 24. jūlijā, kanonāde apklusa un abas flotes, pūšot vieglam rietumu vējam, paralēlā ierindāburāja uz Vaitas salas pusi — sala atradās 40 jūdžu attālumā no Portlendas. Medinas-Sidonijas smagiekuģi manevrēt spēja tikai ar grūtībām, turpretī vieglajiem angļu kuģiem izdevās pārkārtoties un ieņemtkaujas pozīcijas.

Hovards gatavojās jauno uzbrukumu sākt naktī 110 24. uz 25. jūliju. Bet tad vējš pēkšņi pierima unrītausmu abas flotes sagaidīja nekustīgi, ar ļenganām burām.

Angļi neapmulsa un savus spēcīgākos kuģus ugunslīnijā izveda ar airu laivām. 25. jūlijā pulksten 5no rīta kanonāde atjaunojās. Šķita, ka veiksme ir Elizabetes jūrnieku pusē un viņi spēs Armādai dotizšķirošo triecienu. Taču pēkšņi sacēlās vējš, piepūta kuģiem buras, un nu kaujas pozīciju ieņēma spāņi.

Sev par nelaimi, spāņu jūrnieku kaujas māksla nebija tik augsta kā britu jūrniekiem, kas arī šoreizpēkšņo vēja virziena maiņu prata izmantot labāk un savus uzbrukumus pastiprināja. Viņiem bijanepieciešams par katru cenu panākt, lai Armāda nevarētu atrast patvērumu Vaitas salā.

Sadūrās pilnīgi pretējas jūras kaujas taktikas. No vienas puses — spāņu flotes nospiedoši pārākaiskaujas spēks, ko gan paralizēja admirāļa nevarīgums, jo viņš spēja vienīgi izpildīt Filipa II priekšrakstus;no otras puses — angļu eskad- ras, ko veidoja dažādi kuģi, no kuriem ne visi bija labi ai>- bruņoti, betkurn komandieri izmantoja vismazāko iespēju, lai dotu ienaidniekam triecienu. Pakļaujoties Hovardam,viņi zināja, ka ikvienam ir jāizdara viss, kas no viņa personiski atkarīgs, lai neļautu spāņiem spert kāju uzviņu dzimtās zemes.

Parādot apbrīnojamu drosmi, nelieli angļu kuģi pietuvojās milzīgajām un neveiklajām spāņugaljonām piecdesmit — sešdesmit metru attālumā un raidīja zalves pret šo kuģu augstajiem sāniem;prasmīgi manevrējot, angļu kuģi aizgāja, pirms ienaidnieka kanonieri paspēja pret tiem pavērst savusieročus.

Angļu taktika ļāva panākt to, ko Elizabetes jūrnieki nemaz nebija uzdrošinājušies cerēt Medina-Sidonija ar kapteiņa Pedro de Leones ātrgaitas kurjerkuģi nosūta Parmas hercogam ziņojumu, ka Armādanav spējusi izpildīt tai doto uzdevumu sakaut angļu floti dienvidos no Britu salām.

Tikko ziņojumu nosūtījis, admirālis, apspriedies ar eskadru komandieriem, steigšus sūta vēl vienukurjerkuģi. Šoreiz ar lūgumu palīdzēt uz Armādas kuģiem izbeigušies kaujas līdzekļi, un Medina-Sidonijalūdz atsūtīt kuģus ar munīciju. Tādējādi flotei, kuras uzdevums bija palīdzēt Eiropā izvietotajiemsauszemes spēkiem, pašai nācās lūgt pēc palīdzības…

Pēc sūtījuma saņemšanas Parmas hercogu pārņēma satraukums. Kādā gan veidā NeuzvaramāArmāda, par kuru sajūsminājās visi, kas to Portugālē pavadīja, — kā šī flote tagad varēja atrasties,patiesību sakot, angļu varā? Lai būtu kā būdams, spāņu armijas virspavēlnieks Nīderlandē Medinam-Sidonijam varēja atbildēt vienīgi to, ka viņš nav spējīgs iet palīgā. Kara flotes viņam taču nebija, bijatikai transporta baržas, ko pēc Filipa II pavēles uzbūvēja pārvadāšanai, un karakuģiem tās nu nekādinebija pielīdzināmas.

Pa to laiku Armāda, ko vajāja gan Hovards, gan Dreiks, gan citu eskadru kuģi, sasniedza Britānijasaustrumu piekrasti un lēni dreifēja gar Grinē zemesragu. Armāda atradās pie Padekalē, taču nevis kāuzvarētāja, ko bija gribējis Spānijas karalis, bet to vajāja vēl aizvien kaujas spēku ziņā vājākais, turpretī

daudz uzņēmīgākais un gudrākais pretinieks. Un nezināja, kurp doties tālāk.Beidzot tika nolemts apstāties pie Kalē, cerot, ka Parmas hercogs varēs atsteigties palīgā no

Denkerkas pa krastu. Pēc Medinas-Sidonijas pavēles spāņu kuģi izkārtojās divās līnijās un izmetaenkurus. Neuzvaramajai Armādai iestājās atelpas bridis, un flote varēja pacensties savest sevi kārtībā. Uzfranču palīdzību nebija ko cerēt. Šajā Spānijas karaļa — fanātiska katoļa — un Anglijas karalienes —huge- notes — savstarpējā cīniņā Francija, ko reliģiskie kari centās saplosīt, saglabāja stingru neitralitāti.

Morālā atmosfēra uz spāņu kuģiem bija pilnīgi izčākstējusi. Jo vairāk tāpēc, ka atklātā jūrā uznorietošās saules fona angļu flotes burinieki kreisēja pusljē attālumā no krasta. Dons Luiss Miranda vēlākrakstīs: «Mēs visu nakti palikām uz enkura, un mūs nomāca nelaimes priekšnojauta, un mēs šausmāsgaidījām, kādas nepatikšanas mums sagādās šī sātaniskā tauta.»

Tobrīd vēl neviens no spāņu grandiem, kas atradās uz kuģiem, neapšaubīja ne sava karaļa, ne viņaadmirāļa Medinas-Sidonijas kara mākslas talantus. Viņi visās līdzšinējās nelaimēs vainoja angļuļaunprātības un intrigas. Neviens nepadomāja, ka apstākļi abām pusēm bija vienādi, var pat teikt —karalienes pavalstniekiem tie bija sliktāki, bet tie sevi parādīja kā īsti jūrnieki un kopš Armādas ierašanāspie britu krastiem vienmēr tika izvēlējušies vislabāko manevru un veiksmīgi izmantoja jebkurus apstākļus.Protams, Hovarda un Dreika kuģi bija vieglāki, un tāpēc ar tiem bija ērtāk manevrēt, tie arī nebijapiekrauti ar visvisādām uz jūras nederīgām bagātību lādēm. Gluži otrādi — angļu kuģiem nereti pietrūkagan pulvera, gan ložu, gan produktu. Ienaidnieka pārākumu viņi kompensēja ar niknu enerģis- kumu kaujāun nesatricināmu ticību uzvarai pār savas dzimtenes ienaidnieku, turpretī spāņu morālais spars ar katrudienu saplaka.

Galīgu sakāvi Armāda pie Kalē nepiedzīvoja vienīgi tādēļ, ka vējš neskaitāmas reizes mainījās unneļāva Hovardam dot spāņiem pēdējo triecienu (Hovards turklāt bija arī aizkavējies, cīnīdamies ar vienuno atpalikušajām spāņu galjonām «San Lorenzo»), Zaudējis stūres vadību, kuģis «San Lorenzo» bija tāluatpalicis no Armādas galvenajiem spēkiem un pūlējās vienatnē nokļūt līdz Kalē. Sers Hovards ar savuflagmani «Ark Royal» daudzu mazu kuģu pavadībā spāņu galjonu aplaupīja un nogremdēja. Liekā kaujalika viņam zaudēt dārgo laiku un atļāva pretiniekam nostāties kaujas kārtībā. Spāņi jau bija gatavi kaujai,kad Hovards vēl tikai Kalē tuvojās, turklāt vējš atkal sāka mainīties viņam neizdevīgā virzienā.

Beidzot Armādai izdevās pacelt enkurus, un Medina- Sidonija uzņēma kursu uz Denkerku, joprojāmcerot saņemt Parmas hercoga palīdzību. Taču arī angļi dienvidrietumu vēju izmantoja, un viņu daudzvieglākie kuģi atklātā jūrā apdzina spāņus.

Iepretī Denkerkai Hovarda eskadras atkal atklāja uguni. Lielgaballodes triecās pret spāņu augstajiembortiem, tos nežēlīgi dragājot Kareivji, pie jūras kaujām nepieraduši, no nepārtrauktās bumbošanas kritašausmās. Un, kaut arī iedragātie kuģi uz ūdens turējās un kaujā varēja piedalīties, tomēr cilvēki uz šiemkuģiem bija pilnīgi demoralizēti un pretoties nespējīgi. Glābiņu tie redzēja vienīgi bēgšanā. Tikai retaisspāņu kuģis kauju pieņēma un triecienam atbildēja ar prettriecienu.

Armāda angļu nikno uzbrukumu neizturēja un uzņēma kursu uz ziemeļiem. Tādējādi Medina-Sidonijazaudēja pēdējo iespēju saņemt Parmas hercoga atbalstu. Aiz sevis pamezdama sadragātos kuģus, kaskļuva par vieglu laupījumu holandiešu pirātiem, Armāda kaujas lauku atstāja. Spāņu kuģu atlūzas noklājaFlandrijas zemo piekrasti.

Taču paši spēcīgākie spāņu kuģi spēja pirātus atsist un, par spīti angļiem, kas tos vajāja, pietuvojāsAnglijas austrumu krastam. Tā sākās šis neparastais brauciens. Lai atgrieztos Spānijā, Armādai Anglijaun Skotija bija jāapbrauc no ziemeļiem un tad jāpagriežas uz dienvidrietumiem, Atlantijas okeānā izejotgar Īrijas krastiem.

Ja gribam ticēt tā laika spāņu autoriem, tad iznāk, ka garo un bīstamo ceļu Medinam-Sidonijam pretviņa gribu licis izvēlēties vējš. Protams, tā tas nebija. Jo sera Hovarda eskadra, pārliecinājusies, kaArmāda aizies uz ziemeļiem, vajāšanu pārtrauca un atgriezās pie Anglijas dienvidu piekrastes. Angļi bijapārliecināti, ka Spānijas flotei pienācis gals un Ibērijas pussalā neviens kuģis vairs neatgriezīsies.

Patiesībā Medina-Sidonija Britāniju apbraukt izlēma pēc pieredzējušu jūrnieku padoma, kuru vārdusvēsture mums nav saglabājusi. Augusta sākumā viņš visu palikušo kuģu kapteiņiem deva sīkusnorādījumus un iepazīstināja ar turpmākās darbības plānu un maršrutu, kas viņus varētu aizvest dzimtenē.Tika nolemts, ka Armāda ies pa jūru starp Šetlen- das salām un Norvēģiju, tad pagriezīsies uz rietumiem,bet pēc tam uzņems kursu rietumi — dienvidi — rietumi un izies Atlantijā. Nonākuši okeānā, kuģi varēsviegli uzņemt kursu uz Spāniju.

Līdz augusta vidum Armādas paliekas turējās kopā un pat saglabāja kaut kādu ierindu un pieklājīguātrumu. Taču no 15. augusta laika apstākļi krasi mainījās un sāka pūst pretvējš. Ar stihiju spēja cīnītiestikai vislielākie kuģi, bet pārējos vētra izmētāja, jo buras bija tādas, ka braukt uz priekšu varēja vienīgitad, ja pūta ceļavējš. Tā viens no ga- leasiem, «Zuniga», pat aizmaldījās līdz Islandes krastiem.

Pateicoties saviem kapteiņiem un stūrmaņiem, flagmanis «San Martin» un citi lielie Armādas kuģispēja aizkļūt līdz mājām. Viņi 'šo piectūkstoš jūdžu garo ceļu veica mēnesī, kas tiem laikiem nebija sliktsrezultāts. Turpretī daudzus mazos buriniekus, it īpaši preču kuģus, citu pēc cita viļņi izskaloja britu unĪrijas krastos vai ari garajā un bīstamajā ceļā tie tika sadragāti pret klintīm, bet ekipāžas locekļi kritaangļu rokās un tika nežēlīgi nogalināti.

No Temzas grīvas līdz Orkneju salām, no Hebridu salām līdz Īrijas dienvidrietumu galam visapiekraste bija nosēta ar Armādas kuģu atiūzām. Spāņu aristokrātu bagātības, kas uz kuģiem bija atradušās,tagad sedza viļņi. Zelts, dārgakmeņi, juvelierizstrādājumi un dārgi ieroči pazuda uz visiem laikiem.Zvejnieki ar tikliem dažkārt izvilkuši kādu lādi ar drēbēm vai dokumentiem, taču vēl neviens nav atradisneko no spāņu dārglietām.

Starp tiem Armādas kuģiem, kas pazuda, nenokļuvuši pat līdz Īrijai, ir viens, kurš vēl tagad, tāpat kāvisus šos gadsimtus, uzkurina bagātību meklētāju iztēli. Kuģa nosaukums bija «Florida», taču biežāk tosauc par Tobermori galjonu.

Šis kuģis kopš paša bēgšanas sākuma sekoja flagmanim, bet 13. septembri tas atradās pie Hebridusalām. Hronikas vēstī, ka kuģis spāņiem bijis īpaši vērtīgs, jo tas vedis milzīgu bagātību — Lisabonasostā tajā esot iekrauti trīsdesmit miljoni maraveģu zeltā un dārgakmeņos. Pēc hroniku ziņām, tā bijusi visuoperācijas dalībnieku alga par ielaušanos britu salās.

«Florida» aizburāja līdz Tobermori līcim, kur arī palika, jo tālāk aizpeldēt nav spējusi. Kuģastāvoklis bijis nožēlojams, līdz kādu vakaru burinieks nogrimis, visu savu pasakaino kravu paņemot līdzidzelmē.

Cik patiesas ir šīs ziņas?No citiem avotiem ir tāda informācija, ka viens no Armādas kuģiem patiesi guļot Tobermori līča

dibenā. Ir jau izcelti vairāki priekšmeti: lielgabali, ieroči, medaļas, alvas kausi, bet vēl ne reizimeklētājiem nav gadījies atrast kaut ko tādu, ko varētu attiecināt uz nogrimušā kuģa bagātībām.

Dārgumu meklētāji vēl šobaltdien ir pārliecināti, ka līča dibenā apslēptas guļ tonnām bagātības,vienā mierā aizvien dziļāk iegrimstot biezajā dūņu slāni. Iespējams, ka tas, ko aizvien vairāk gribasuzskatīt par leģendu, reiz kļūs par īstenību…

Ar pārliecību var teikt tikai to, ka daudzi spāņu kuģi, kas veda visdažādāko kravu, savu pēdējo ostuatrada jūras dzelmē pie britu krastiem. Bet okeāns savus noslēpumus ietiepīgi glabā jau četrsimt gadus…

Robērs Sarū Neticamie piedzīvojumi Kokosu salā

Pirātu paslēpto un vēlāk neviena neatrasto bagātību glabātavu sarakstā Kokosu salai ir pirmā vieta,turklāt visā pasaulē zināmo paslēpto bagātību kopapjoma ziņā pirātiem bija otrā vieta tūlīt aiz inkiem.

Šajā rakstā aplūkotajiem dokumentiem nav stingra vēsturiska pamata, taču ir kāds apstāklis, kura dēļsala atrodas privileģētā situācijā, — to apmeklējušas tādas pazīstamas personības kā Franklins Rūzvelts,admirālis Nikolsons, Mel- koms Kempbels, kapteinis Tonijs Mendžels. Kopš tā laika Kokosu salas īpašonozīmi neviens vairs neapstrīd.

Sala pieder Kostarikas Republikai. Tās ģeogrāfiskais stāvoklis ir šāds: 5 grādi 32 minūtes ziemeļuplatums un 87 grādi 10 minūtes rietumu garums. Sala atrodas Klusajā okeānā, nomaļus no kuģu ceļiem, uzziemeļiem no ekvatora līnijas, Kolumbijas platuma grādos.

Sala ir akmeņaina plakankalne apmēram astoņu kilometru garumā un četru kilometru platumā, tajāaug kokos- palmas. Pāri palmu galotnēm slejas triju vulkānu virsotnes: Rietumu virsotne, Lielā virsotneun Dienvidu konuss. Austrumos virs jūras paceļas 60 — 80 m augsta klinšaina kore. Salā ir divisaldūdens avoti, viens blakus Vafera līcim, bet otrs — Čuetema līcī. Abi nelielie strautiņi, palaikamizžūs- tot, kaskādē krīt pa klintīm un okeāna ūdeņos ieplūst salas dienvidu daļā — viens Cerību līcī, betotrs 1 — 2 km vairāk uz austrumiem.

Sala nav apdzīvojama. Stāsta, ka tur mudžot no čūskām, taču Tonijs Mendžels, kurš salu apmeklējispa divi lāgi, apgalvo, ka neesot redzējis nevienu.

Saskaņā ar visdažādākiem «pusvēsturiskiem» avotiem Kokosu sala glabā vairāku veidu bagātības,kuru kopējā vērtība ir 20 miljardi franku. Nav apšaubāms, ka vislielāko bagātību daļu sastāda bagātībasno kuģa «Mary Dear».

XIX gadsimta sākumā Dienvidamerikā sākās atbrīvošanās kari, lai iegūtu neatkarību no spāņukolonizatoriem. 1820. gadā atbrīvošanās armijas sauszemes karaspēks Hosē San- martina vadībā un flote,ko komandēja lords Kohreins, no Bolīvijas devās uz Limu [14] , kur karaļa Pezuelas pielaidīguma dēļsaimniekoja spāņi.

Ģenerāļa karaspēks īstenoja veiksmīgu uzbrukumu, kam vajadzēja beigties ar Limas ostas Kaļaoieņemšanu. Lords Kohreins tur ieradās ar lielo fregati «Esmeralda», 26 kuģiem un sargkuteriem, kopiesedza 300 smagie lielgabali.

Limā dzīvojošie spāņu bagātnieki, kurus, uzbrukumu gaidot, bija pārņēmusi panika, nolēma bēgtProtams, viņi savus iekrājumus gribēja paņemt līdzi. Vismaz tik daudz, cik spēja panest.

Aizbēgt varēja vienīgi pa jūru, bet Limas ostā Kaļao atradās viens vienīgs kuģis, kas spēja veiktjūrasbraucienu no Peru līdz Spānijai. Šis kuģis bija «Esmeralda», bet tas bija domāts gluži citamuzdevumam — ostas uzraudzībai.

Skaistā briga «Mary Dear», kas piederēja skotu kapteinim Tompsonam, gatavojās pacelt enkuru, laino gaidāmās batālijas izvairītos. Bet tirgoņi un Limas garīdzniecība kuģi nolīga par lielu samaksu.

Divas dienas krāva kuģī iekšā visu, kas vien pilsētā bija kaut cik vērtīgs: personiskos iekrājumus —piastrus, dukātus, luidorus, kā ari rotaslietas, dārgakmeņus, zelta baznīcas svečturus, upurtraukus un cituskulta priekšmetus, zelta traukus, grāmatas, arhīvus, mākslas priekšmetus utt

Tompsons, lai ari viņš nebija pirāts, ieraudzīdams savā kuģī neizmērojami lielās bagātības, gluži vaiprātu zaudēja un, jūrasbraucienu uzsākdams, jau šaubījās, vai viņš savus pasažierus nogādās Kadisā vaikādā citā Spānijas ostā.

Kapteinis uzņēma kursu uz ziemeļiem. Paklausīdams komandas prasībai, viņš ļāvās iesaistītiesnoziegumā: pasažierus nonāvēja un pārmeta pār bortu, bet «Mary Dear», kļuvusi par pirātu kuģi, uzņēma

kursu uz Kokosu salu, kuras ģeogrāfiskais stāvoklis kopš seniem laikiem bijis piemērots laupītājuvajadzībām.

Piesardzības dēļ laupījumu salā ieraka zemē, jo kuģis, par kuru jau visur runāja, nevienai ostai vaivienkārši apdzīvotai vietai tuvoties nevarēja — to taču nekavējoties aizturētu. Bet XIX gadsimta vidūstarptautiskās tiesības par pirātismu atzina tikai vienu soda mēru — nāves sodu.

Uz kurieni doties?Diezin vai izdosies pabraukt garām Hornas ragam, jo tad būtu jābrauc gar Kolumbijas, Peru un Člles

krastiem, kas ir labi apsargāti.Varbūt šķērsot Kluso okeānu?Tas būtu tikpat bīstami, turklāt nebūtu pareizi paslēpto laupījumu atstāt tik tālu — būtu pārāk maz

iespēju to atkal savākt. Un jūrnieki izdomāja citu izeju: Tompsona kuģis tuvojās Centrālamerikaskrastiem, tad kuģi aizdedzināja, bet kapteinis un komanda krastā izkļuva ar laivām, iepriekš vienojušiesnepieciešamības gadījumā nospēlēt nelaimes gadījumā cietušo lomu. Taču nogalināto pasažieru līķi jaubija izzvejoti, un meli pilnībā atklājās. Matroži, kurus nopratināja «pēc visiem likumiem» — ar cilpu apkaklu un kvēlojošām oglēm zem kāju pēdām —, izstāstīja visas notikuma detaļas, arī par laupījumanoglabāšanu.

Diemžēl — tiesai, bet par laimi mūsu sižetam — kapteinim Tompsonam atradās dažas saujas piastru,un viņam izdevās aizbēgt uz Kanādu un tur paslēpties; varbūt viņš arī atgriezies Kokosu salā pie savāmneiedomājami lielajām bagātībām, taču acīmredzot viņš tās nekad nav izmantojis.

Lai glābtu dvēseli un savam draugam dotu iespēju paslēptās bagātības atrast, Tompsons, atrazdamiesnāves cisās, nosauca precīzu vietu, kur laupījums paslēpts.

Draugu sauca par Kitingu. Leģenda vēstī, ka Tompsons viņam iedevis plānu un šādus norādījumus:«Izsēsties Cerību līcī, kur dziļums ir 10 jardi. Tas ir starp divām saliņām. Noiet gar strautu 350

soļus un tad pagriezties uz ziemeļ-ziemeļrietumiem. 850 jardu attālumā būs redzams rags. Saulei rietot, notā krīt ēna, kas atgādina ērgli ar izplestiem spārniem. Uz gaismas un ēnas robežas ir ala, kas apzīmēta arkrustiņu. Tur viss ir aprakts.»

Kitings devās uz salu. Trīs paņēmienos viņš izveda vairāk nekā 500 miljonus, taču tas nebija viss:viņam nebija izdevies izvest lielākos priekšmetus.

Savukārt Kitings noslēpumu uzticēja vecākajam matrozim Nikolasam Ficdžeraldam, kurš savasnabadzības dēļ tā arī nespēja ekspedīciju sarīkot Vēlāk Ficdžeralds it kā esot redzēts Melburnā baznīcaspriekšā. Juzdams, ka drīz mirs un līdz ar viņu tiks apglabāts arī nenoderējušais noslēpums, viņš rakstavēstuli Kirzonam Havam, kapteinim, kas Ficdžeraldam reiz bija izglābis dzīvību.

Bet arī Kirzons Havs uz Kokosu salu netiek.Pēc visiem šiem notikumiem bija palikuši dokumenti, plāni, kartes, kas viss tika atjaunots un nodots

no vienām rokām otrās. Dokumentus novēlēja, vienkārši atdeva, zaga, pārdeva un iemainīja.Ficdžeralda vēstule, kurā viņš balstās uz Kitinga atstātajiem pierakstiem, ir saglabājusies Sidnejā,

Jūras ceļotāju klubā ar reģistra numuru 18755. Lasām:«Divas kabeļtauvas no pēdējā zemesraga, vietā, kur ir trīs zemesragi. Ala atrodas zem otrā

zemesraga.»«Kristi, Neds un Entons mēģināja tikt līdz alai, kurā bagātības glabājas, bet neviens no viņiem

neatgriezās. Ceturto reizi, ienirstot 12 asu dziļumā, Neds eju atrada. Piektajā reizē viņš vairsneuzpeldēja.»

«Astoņkāju nav, bet ir haizivis.»«Alai vajag tuvoties no rietumiem. Manuprāt, ieeja alā ir aizgruvusi.»Cits autentisks dokuments, kas atrasts Karakasas muzejā, ir saraksts, ko Ficdžeralds 1835. gadā

nodevis Havam.Lūk, šis saraksts:

«Sarkanajā zemē četru soļu dziļumā ierakts:1 kaste: komplekti, kas sastāv no zeltā izšūta auduma, upurtrauki, trauki ar 1244 dārgakmeņiem.1 kaste: 2 zelta šķirstiņi, kas sver 120 mārciņas un satur 654 topāzus, serdolikus, smaragdus un 12

dimantus.1 kaste: 3 lieli šķirsti, kas sver 160 mārciņas, ar 86 rubīniem, dažādiem dārgakmeņiem un 19

dimantiem.1 kaste: 4000 spāniešu dublonu, 5000 meksikāņu kronu, 124 zobeni, 64 dunči, 120 portupejas, 28

apaļie vairogi.1 kaste: 8 ciedra un sudraba lādītes ar 840 slīpētiem dārgakmeņiem, gredzeniem un diskiem, 4265

neapstrādātiem dārgakmeņiem.28 soļus uz ziemeļrietumiem 8 soļu dziļumā dzeltenajās smiltis kastēs: 22 zelta un sudraba

kandelabri, kas sver 25 mārciņas, uz tiem ir 164 rubīni.12 asis uz rietumiem, sarkanajā zemē, 10 soļu dziļumā ir ierakta divmetrīga zelta Madonna ar

jaundzimušo Kristu, vainagu un krustu uz krūtīm, kas sver 780 mārciņas. Dievmātei ir zelta riza, kasizrotāta ar 1684 dārgakmeņiem. Uz krusta ir 3 smaragdi četru pirkstu platumā, vainagā 6 topāzi sešupirkstu platumā. 7 dimanta krusti.»

Tas nu arī būtu viss, kas skar Tompsona kuģa bagātības, — divi diezgan detalizēti dokumenti, kuriviens otram runā pretī: vai nu tulkojums nav bijis pareizs, vai ari mutvārdu stāstījums atmiņās sliktisaglabājies. Bet tas, kurš Kokosu salu pazīst, šo aprakstu uzņem ar lielām šaubām.

Ja uzmanīgi izlasām vēstules pēdējās rindiņas, tad izrādās, ka salas pēdējais zemesrags ir tieši tas,kas atrodas Vafera līcī, bet pirmais — Četema līci, kur kuģi parasti izmet enkurus, jo te ir vienīgā vieta,kur var dabūt dzeramo ūdeni. Taču divas kabeļtauvas uz dienvidiem jeb 370,4 m attālumā ne no viena, neotra zemesraga nav iespējams ieraudzīt ne «trīs virsotnes», ne «12 asu dziļumu» ļoti vienkārša iemesladēļ: te tagad jau ir sauszeme. Enkurvieta vēl pastāv salas dienvidos Cerību līcī, vismaz zemesrags tur ir,un lietus sezonā ūdens straume te ieplūst jūrā. Bet ziemeļu zemesrags patiesi ir «pēdējais». Un vispār, jaar 12 asīm saprot 21,84 m dziļumu, tad tāda nav ne Četema līcī, ne Vafera līcī, kur dziļums līdz smiltīmsvārstās trīs četru metru robežās. Te nu gan ir veltīgi meklēt kaut kādu akmeņu veidojumu, kas varētuatgādināt velves pie ieejas alā. 21 metru liels dziļums ir vienīgi starp Nueza salu (uz ziemeļiem nozemesraga) un Kolneta virsotni (uz dienvidiem no salas «Cukurgalva»), kā arī pie Sēkļa salas.

Taču var pieņemt, ka dokumentā norādītās 12 asis nozīmē nevis 21,84 metrus, bet gan kādus 9 — 12metrus. Turklāt ir maz tādu nirēju neprofesionāļu, kas spēj ienirt 21 metra dziļumā. Tas būtu gandrīz vaipasaules rekords, ko, starp citu, 1933. gadā uzstādījis kāds krievu izcelsmes nirējs Georgijs Kramarenkono Nicas. Grūti iedomāties, ka bagātības varētu būt noslēptas tik dziļi. Tādā gadījumā tikai augstākāsklases nirēji varētu tām tikt klāt. Speciālisti spriež, ka bagātības varēja tikt paslēptas kādu 6 — 8 metrudziļumā, citādi taču vispār nebija jēgas to darīt Tātad Tompsona kuģa lādes tika nogremdētas Cerību līcī6 — 9 metru dziļumā, kādus 370 metrus uz dienvidiem no «pēdējā zemesraga», tātad no kaskādes. Šīvieta, šķiet, pēc visiem dotumiem atbilst dokumentos aprakstītajai: «Divas kabeļtauvas no pēdējāzemesraga, 12 asu dziļumā.» Turklāt uz ziemeļrietumiem un rietumiem te var . atrast salas sarkanzemi undzelteno līča smilti. Tādu interpretāciju apstiprina arī Kitinga plāns (Bagātību meklētāju kluba īpašums),kurā bagātību atrašanās vieta aptuveni atbilst Ficdžeralda vēstules ļoti izplūdušajiem norādījumiem.«Triju klinšu veidojumu» apraksts var palīdzēt noteikt bagātību atrašanās vietu. Kas attiecas uz sarakstu,tad tas, neapšaubāmi, nav pareizs un ir pārspīlēts, kā tas paslēpto bagātību aprakstos parasti mēdz būt

Hipotētiskās ziņas pamudināja kapteini Toniju Mendželu, aizrautīgu apslēpto bagātību interesentu unnedaudz pirātu dvēselē, 1927. gadā doties dārgumu meklēšanas operācijā. Ar savu jahtu viņš šķērsojaBasa aizas piekrastes rajonus.

«Neilgi pirms tam,» Mendžels stāsta, «es biju Sidnejā apmeklējis Jūras ceļotāju klubu, un tur eskādā vitrīnā ieraudzīju dokumentu un klātpielikto paskaidrojumu.» Runa ir par jau zināmo Kitinga vēstuli,

kas piereģistrēta ar numuru 18755, un vēl kādu nezināmas izcelsmes dokumentu. «Es palūdzu dokumentakopiju, un, tā kā mans atpakaļceļš veda netālu no Kokosu salas, es izmetu līkumu. Man nebija nekāduspeciālu rīku, un es nolēmu vienkārši iepazīties ar salu un tās apkaimi, kā arī pacensties atrast to punktu,kur saulrieta brīdī krīt ērgļa galvas ēna. Tāpat kā visi pārējie, es izkāpu krastā Vafera līcī, kur irvislabākā enkur- vieta, bet krastā — dzeramā ūdens avots.

Sala ir akmeņaina platforma, uz kuras redzamas trīs mums jau zināmās vulkānu virsotnes.Vispirms vajadzēja papildināt dzeramā ūdens krājumus. Bet tad ļāvos pirmatnējās dabas videi un

devos uz dienvidiem. Gājiens pa šķembām caur kokospalmu birzīm nebūt nebija pārāk grūts.Jau pirmajā vakarā ievēroju, ka, saulei rietot, kad tā atrodas savā perigejā, ēna, kas atgādina

kondora galvu, krīt no Lielās virsotnes. Taču tas viss notika septembrī, un projekcija krita tieši uz zemi.Tātad — neatbilst!»Tompsons novērojumus bija izdarījis citā laikā. Un, kaut gan bagātības tika noslēptas septembri, to

atrašanās vietu noteica ziemā, kad saule paceļas dienvidaustrumos un noriet ziemeļrietumos, bet Lielāsvirsotnes ēna droši vien krīt Cerību līcī.

«Es to sapratu, sastādot salas plānu un vairākās vietās uzrakņājot zemi — sirdsmieram.Kuģis pacēla enkuru.1929. gadā es atgriezos atkal, bet šoreiz pienācīgi sagatavojies — ar lāpstām, laužņiem, dinamītu.

Turklāt man bija izdevies iepazīties ar bagātību glabāšanas vietas koordinātām grādos un minūtēs, ko bijanorādījis Tompsons. Sī informācija bija zināma man vienam, taču galu galā pārliecinājos, ka tā navpatiesa.

Lietas būtība ir šāda.Tagad ir jau divdesmitais gadsimts un bagātību meklētāji izmanto ļoti jutīgus instrumentus, ņemot

vērā magnētiskā pola novirzes.Atcerēsimies, ka Tompsons bagātības paslēpa 1820. gadā un to atrašanās vietu aprēķināja ar vairāk

vai mazāk precīzu hronometru un kompasu, kas magnētisko polu uzrādīja laikposmā starp 1820. un 1823.gadu; tieši tai laikā kartes tika pārtaisītas.

Tompsona pierakstus vajadzēja atšifrēt pēc 1820. — 1823. gada kartēm ar visām to neprecizitātēm.Tātad bagātības, pēc mana aprēķina, ko izdarīju 1929. gadā, glabājas šādās koordinātās: 5 grādi 30

minūtes 17 sekundes ziemeļu platumā un 87 grādi 40 minūtes rietumu garumā. Bagātībām ir jābūt kaut kuršeit 100 metru rādiusā, īsāk sakot, pēc maniem aprēķiniem, tās atrodas uz dienvidiem no Cerību līča un uzziemeļ-ziemeļrietumiem no Sēkļa salas. Te es atradu alu, pie kuras nokļuvu bēguma laikā, un alas dibenste bija redzams kādu stundu.

Uz Kokosu nepiesardzīgi aizbraukdams vienatnē, es gandrīz zaudēju dzīvību. Tajā dienā šeit bija ļotispēcīga straume. Es jahtu atstāju noenkurotu un, piestiprinājies pie troses, īros ar savu vienkoci uz alasieeju, kur no ūdens bija pacēlusies neliela smilšu sēre. Krēslā sāku pārmērīt dziļumu un tad ņēmos rakt.Ieracies apmēram metru, uzdūros kaut kam cietam. Atkal dzima cerības. Bet, tā kā es raku uz jūras unsausā krasta robežas, tad paisuma viļņi manu darbu pastāvīgi iznīcināja. Pēc pusstundu ilgas bezjēdzīgascīņas es sapratu, ka ierakties metru — kur nu, pusmetru! — bez ieveidņa nav iespējams.

Kamēr es cītīgi strādāju, ūdens cēlās aizvien augstāk un augstāk un pamazām alas izeju noslēdza.Vajadzēja lasīties prom — un veicīgi! Taču mani sagaidīja nepatikšanas: alā ievilkto vienkoci paisumsbija nobloķējis zem alas velves. Es visiem spēkiem mēģināju laivu izvilkt, bet ūdens nemitīgi cēlās. Jausāku domāt, ka man ir lemts šajā slazdā palikt uz visiem laikiem blakus pasakaini lielajām bagātībām, tāsneredzējušam. Prātā nāca nelaimīgie bagātību meklētāji…

Atkal nāca vilnis, spēcīgāks par citiem, un ūdens jau skalojās man gar kājām. Un tieši šajā bridilaiva sakustējās un man izdevās to izvilkt Fū! Biju viegli ticis cauri…

Kopš ši mēģinājuma es vairs neesmu salā atgriezies. Vairākās vietās uzspridzināju dinamītu, betneatradu nevienu dukātu. Sarūgtināts atgriezos Francijā, nolēmis uz visiem laikiem atmest ideju, kuras dēļ

esmu iztērējis veselu kaudzi naudas.»Kapteinis Tonijs Mendžels nebija izlēmis pareizi, jo viņš tiešām tika staigājis pa tonnām zelta un

sudraba un viņam tiešām bija zināmas izredzes atrast kuģa «Mary Dear» bagātības.1931. gadā, balstoties uz Mendžela pierakstiem, beļģis Bergmanis Cerību līci izraka 0,6 metrus

augstu zelta Madonnu un Ņujorkā to pārdeva par 11 tūkstošiem dolāru. Pārējās Kokosu salas bagātībasjoprojām nevienam nedodas rokā.

Otrs plāns, kas atrasts Indoķīnā, kļuva par Luija Rebijāra īpašumu, un viņš dažas ziņas ir atstājisstarptautiskajā Bagātību meklētāju klubā.

Trešais plāns piederēja kādam bagātam Losandželosas dārzkopim Džeimsam Formsam. Viņšapgalvoja, ka glabā vēstules, ko Tompsons atstājis viņa vecvectēvam, un uzskatīja, ka bagātības ir iešūtasgultasmaisā un ieraktas šķembās pusmetra dziļumā.

Piecas viņa ekspedīcijas beidzās bez rezultātiem, kaut gan to rīcībā bija vismodernākās ierīces.1962. gadā uz Kokosu devās trīs francūži: Žans Portels, Klods Šaljē un Robērs Verns. Viņiem bija

līdzi Bagātību meklētāju klubā saņemtie plāni.21. decembrī, izpētot salas apkaimi, Žans Portels un Klods Šaljē mīklainos apstākļos pazuda.

Francijā atgriezās Robērs Verns viens pats.Šķirsti, kandelabri, divmetrīgā zelta Madonna ar tikpat masīvo Kristusbērnu un lielo krūšu krustu, ko

rotā briljanti, smaragdi un topāzi, un visu uz kuģa «Mary Dear» nogalināto Limas bagāto senjorudārgakmeņi paliek aprakti Pirātu salas sarkanzemē un zeltainajās smiltis. Tos apsargā modrais kondors arallaž izplestajiem spārniem. Vienīgi vērīgā laupitājputna asā acs redz pasakaino bagātību atspulgu, kasapslēpto dārgumu meklētāju sirdīm nenod un nedod miera.

Lorenss Grīns Lobengulas zudušie miljoni

Lielākā daļa ļaužu, kas piedalījās britu kolonijas Rodēzijas veidošanā, zulusu karaļa Lobengulasmiljoniem licēja. Un daudzi tos meklēja. Es gan ļoti šaubos, ka jel kāds kaut ko būtu atradis, jo diezin vaibija iespējams tik lielu daudzumu neapstrādātu dimantu, ziloņu ilkņu un zelta monētu pārdot, nesaceļotlielu troksni.

Tas patiesi ir dīvains notikums. Un kaut kas tāds iespējams vienīgi Āfrikā ar turienes fonu unpersonāžu. Sāksim ar veco Lobengulu. Daži baltie viņu nosaukuši par aristokrātiski cēlsirdīgu mežoni.Īstenībā viņš bija tikpat cietsirdīgs kā viņa tēvs Mzilikazi. Šie dzimteni pametušie zulusi, kas sevi saucapar matabeļiem, varēja sirsnīgi uzņemt misionārus, tai pašā laikā dodot pavēli nogalināt tūkstošiemcilvēku. Nav brīnums, ka Lobengulas krālu [15] sauca par Bulavaju, kas nozīmē — «Nonāvēšanas vieta».Aiz lielā un resnā bronzas krāsas karaļa stāv neievērojamā, bet ne mazāk ļaunprātīgā karaļa sekretāra untulka Džona Džekobsa figūra, kam bija gaiša ādas krāsa, bet kuru vēsturnieki aprakstījuši gan kā hotentotu,gan Kāpzemes krāsaino, gan metisu fingo. Patiesībā viņš bija no abelungu cilts, kas apdzīvoja Bomba-nalendu Transkejā, kuras apdzīvotāji no kādreiz katastrofā bojāgājušā eiropiešu kuģa jūrniekiem bijamantojuši nedaudz «balto cilvēku» asiņu.

Par Džekobsu ir vērts pastāstīt īpaši, jo tieši viņa rokās bija atslēga, kā piekļūt bagātībām, kuras viņšpats visādiem līdzekļiem centās iegūt. Džekobsu bija pametusi māte, kad viņš vēl bijis gluži mazs zēns, unviņš mācījies pie misionāriem Lavdeilā un Vusterā, Kāpzemes kolonijā. Jaunais Džons Džekobss deva tiklielas cerības, ka garīdznieks paņēma viņu līdzi uz Edinburgu, lai jauneklis varētu turpināt izglītību.Domāju, ka viņu gribēja izmācīt par garīdznieku, bet neesmu pārliecināts, vai garīgās lietas viņu vispār irinteresējušas. Un tomēr vēlākajos gados Džekobss bieži uzdevās par etiopu baznīcas garīdznieku. Drīzvien pēc atgriešanās Dienvidāfrikā apķērīgo jauno Džekobsu Kimberli pieķēra nelegālā dimantu pirkšanāun viņam tika piespriesti spaidu darbi mola būvē Galda (Teibla) līci Keiptaunā. Pēc atbrīvošanaspolicija puisi izmantoja kā «ēsmu». Drīz Džekobss atkal nokļuva cietumā — par izvarošanas mēģinājumu.Kārtējo sodu izcietis, Džekobss noziedznieka karjeru turpināja, bet, kad viņu atkal sāka vajāt policija, tadaizbēga uz Bula- vaju. Tur viņš mācēja iegūt Lobengulas uzticību. Džekobss runāja un rakstīja angļu unholandiešu valodā un prata vairākas afrikāņu valodas. Uz Lobengulu viņš bija atstājis lielu iespaidu. «Tuvari likt papīram runāt,» valdnieks Džekobsam teicis. Lobengulam ne prātā nevarēja ienākt, ka Džekobssvērpa intrigas arī ar viņa «galv.eno sievu» Losikeju. Tā bija bīstama spēle, bet alkatīgais Džekobss pratarīkoties tik viltīgi, ka gozējās Lobengulas labvēlībā līdz valdnieka pēdējai stundiņai. Džekobss zinājavisus krāla noslēpumus. Kad misionāri un tirgoņi Bulavaju atstāja, Lobengula padomu prasījaDžekobsam. Džekobss it bieži nodarbojās ar to, ka apbēra Lobengulas augumu ar zelta sovriniem, — tādabija valdnieka kaprīze, un tās dēļ Džekobss varēja ar rokām taustīt zeltu un sajust bagātību, tā vēl jovairāk uzkurinot savu alkatību.

XIX gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Lobengulu sāka apsēst eiropieši,cenzdamies no viņa saņemt koncesijas. Valdnieku apbēra bagātīgām dāvanām un maksāja lielākotieszeltā. No Privileģētās kompānijas viņš katru mēnesi saņēma simt zelta sovrinu, un tikai šīs kompānijasmaksas Lobengulas mūža beigās sastādīja sešus tūkstošus mārciņu. Līdz tam laikam, kad baltie cilvēkiĀfrikā ieviesa naudu, turienes monarhi savas bagātības aprēķināja ziloņkaulā. Lobengula no tēva bijamantojis milzīgi lielus ziloņkaula krājumus un laikā no 1870. līdz 1893. gadam — savas valdīšanasperiodā — bija tos krietni vien papildinājis. Simtiem Lobengulas pavalstnieku strādāja Kimberli dimantaraktuvēs. Tai laikā taču elektronisko ierīču nebija un zādzības bieži palika nepamanītas. Stāsta, kaikkatram matabelim, no šahtām atgriežoties dzimtenē, bijis savam karalim jāatnes viens dimants.

Lobengulas bagātību nekad neviens nav apšaubījis. Viņš krietni tērējās par sievām, kā arī par šampanieti,krellēm un greznu apģērbu, taču viņš nekādi nespētu notriekt visu savu bagātību, kas burtiski straumēplūda uz Bulavaju, monarha krālu. Džona Orra Kimberli firma Loben- gulam pārdeva seifu. Uzskatīja, kaviņš to piepildījis ar neapstrādātiem dimantiem, bet otrā seifā turējis vecajās Rodē- zijas raktuvēs iegūtozeltu. Lobengula ieguva zeltu ari no personiskās šahtas un bija iegādājies īpašu zelta apstr ādes iekārtu.«Visas fragmentārās liecības, ja tās apkopo, liek izdarīt tikai vienu secinājumu: milzīgas bagātības patiesiir pastāvējušas, un tās nav bijušas izšķiestas,» rakstīja pulkvedis Hjū Māršals Houls, kuru pēc Rodēzijassagrābšanas iecēla par britu īpašo pilnvarnieku Bulavajā.

Lobengula ļoti skaidri apzinājās, ka sadursme ar baltajiem ir neizbēgama. Viņš bija pietiekamigudrs, lai no tās izvairītos, taču viņa karapulku komandieri bija sašutuši par balto iebrukumu viņu zemē,bet ar komandieriem vajadzēja rēķināties. Lobengulam bija jāzina arī tas, ka viņa valdīšanai pienāksbeigas. Tāpēc viņš savas bagātības ieraka zemē. Te beidzas cilvēkiem zināmie fakti un sākas leģenda.

Dažs labs zināja stāstīt, ka Lobengula devies ceļā ar personisko furgonu savu apsardzes karavīrupavadībā — 1200 vīru apsargājuši Lobengulu — un duci furgonu, kuros vestas bagātības. Tas noticis1893. gada sākumā, un, kā stāsta, karavāna no Bulavajas devusies uz ziemeļrietumiem, uz kādu mežonīguapvidu. Saskaņā ar citu versiju karavāna bijusi uzticēta vienam no Lobengulas brāļiem. Taču ir vienscilvēks, kas tur noteikti ir bijis klāt, — Džons Džekobss. Apsardzes vīru lielākā daļa nav bijusi tajā vietā,kur bagātības ieraktas. No šahtu strādniekiem tikuši izraudzīti uzticami vīri, kam bijis jāveicspridzināšanas darbi un dārgumi jāaprok. Tātad apslēptās bagātības spētu atrast un izrakt tikai lielaekspedīcija. Apkārtējie koki nodedzināti, par orientieriem atstājot slepenas zīmes. Pēc tam visa vietanolīdzināta un apsēta ar maisu.

Kad viss bija paveikts un ļaudis atgriezās pie apsardzes vīriem, Džekobss, kā stāsta leģenda, esotkaravīriem devis pavēli nogalināt visus vīrus, kas bija piedalījušies bagātību aprakšanā. Ir liecības, kaLobengula ir izsūtījis lielu karapulku, kam vajadzēja doties pretī apsardzes vīriem, lai sastaptu tos pieKuzunguli un tur visus viņus nogalinātu, izņemot Lobengulas brāli un Džekobsu. Drīz pēc šī notikumaDžekobss Lobengulas brāli nošāva. Palika viens cilvēks, kas zināja bagātību noslēpumu.

1893. gada novembrī divas balto karaspēka kolonnas virzījās uz Bulavaju, sakāva tur matabeļus uniegāja degošā krālā. Tiklīdz kauja bija beigusies, sākās bagātību meklēšana. Ugunsgrēka vietā atradasudraba zilonīti, ko Lobengu- lam bija uzdāvinājuši tirgoņi, saņemdami koncesiju. Iebrucēji pārmeklējakrāsmatas un izrakņāja zemi, cerēdami atrast ziloņkaulu, līdz beidzot bija spiesti atzīt, ka bagātības irpazudušas. Varbūt angļi Lobengulam dzinās pakaļ tāpēc, ka viņi cerēja bagātības atrast pie tā? Esmu aršādu viedokli sastapies.

Ir izteiktas domas, ka diezin vai majors Alens Vilsons ar savu vienību būtu gājis bojā Šanganā, javiņam būtu bijis kāds cits mērķis. Stāsta arī, ka Sesils Rods esot plānojis visu Rodēzijas sagrābšanaskampaņu apmaksāt ar Lobengulas bagātībām un vairākkārt mēģinājis tās atrast.

Nepieciešams pieminēt kādu dīvainu un dmmu Lobengulas vajāšanas epizodi. Lobengula esotDžekobsam iedevis tūkstoš mārciņu zeltā un licis tās aiznest angļiem līdz ar vēstījumu: «Baltie cilvēki,esmu uzvarēts. Ņemiet to un ejiet prom!» Šī atzīšanās varēja glābt Vilsona un viņa vīru dzīvību, ja vien tātiktu nodota vajadzīgajā vietā. Diemžēl sov- rini nokļuva divu negodīgu kareivju rokās, kas naudu savāstarpā sadalīja un nevienam neteica ne vārda. Viņus vēlāk pārsteidza spēlējam kārtis uz lielām summām,un tad ari viss noskaidrojās. Acīmredzot tiesnesis, kas šos kareivjus nopratināja, ir secinājis, ka Vilsonavienība nebūtu tikusi iznīcināta, ja būtu bijis zināms Lobengulas lēmums atzīt sevi par uzvarētu, 'tiesnesisabiem kareivjiem piesprieda četrpadsmit gadus katorgas darbos. Kareivji iesniedza apelācijas lūgumu, unspriedumu atcēla, jo tika atrastas kļūmes juridiskajās formalitātēs. Pa to laiku Lobengula kopā ar dažāmsievām, trim dēliem un Džekobsu, lielu skaitu vergu un dažiem uzticamiem pavadoņiem devās uzZambezes upes pusi. Bija lietus sezona. Karavāna bija spiesta četrus furgonus pamest purvā un tālākdoties jāšus. Tas bija smags ceļojums. Zirgi un vērši nobeidzās, Lobengula bija sabrucis. Kad nometnē

uzliesmoja baku epidēmija, viņš nomira viens no pirmajiem.Lietus bija piespiedis kampaņu pārtraukt. Lai kaut ko uzzinātu par Lobengulas likteni, viņam pa

pēdām tika aizsūtīts tirgonis, vārdā Dosons. 1894. gada janvāra beigās viņš atgriezās Bulavajā un atnesaziņu par Lobengulas nāvi. Detaļas nebija zināmas, bet valdīja uzskats, ka Lobengula ir apglabāts turpat,kur viņš nomira, Mlindi upītes krastā, četrdesmit jūdzes uz dienvidiem no Zambezes.

Lobengula ir sen miris, taču daudzu cilvēku atmiņā palikušas kaut kādas ziņas par karaliskā krālabagātībām Bulavajā. Kā varat iedomāties, visenerģiskākais bija vienīgais dzīvais liecinieks, kas pats irredzējis, kur dārgumi tika paslēpti, — Džons Džekobss. Viņš varas iestādēm padevās drīz pēcLobengulas nāves. Pie viņa atrada neapstrādātus dimantus, taču varas iestādes krimināllietu neierosināja.Džekobsu nosūtīja pāri robežai uz Transvālu, un diez vai kāds spēja iedomāties, ka ir izsūtīts vienīgaiscilvēks, kurš varēja būt pārliecināts, ka viņš Lobengulas bagātības atradīs.

Aizritēja gadi, aizdārdēja angļu-būru karš, un Džons Džekobss sāka prātot, ka Rodēzijas varasiestādes ir aizmirsušas gan viņu, gan viņa noziegumus.

1903. gada beigās Ziemeļrodēzijā, attālā koloniālās administrācijas postenī Balovalā ieradās trīsbaltie cilvēki ar trim furgoniem. Balovala atrodas netālu no Angolas robežas. Atbraucēji koloniālās varaspārstāvim Balovalā Dž. H. Venin- gam paziņoja, ka viņi nodarbojoties ar Lobengulas bagātību meklēšanu.Venings visu pierakstīja savā oficiālajā dienasgrāmatā, kas vēl šobaltdien glabājas arhīvā. Viņšpierakstīja ari pavadoņa liecību. Kā izrādījās, pavadonis bija neviens cits kā Džekobss. Džons Džekobssapgalvoja, ka bagātības tikušas apraktas nevis Dienvidrodēzijā, kā daudzi domāja, bet gan pāri robežai,portugāļu kolonijas teritorijā. Esot aprakti divi seifi, pilni ar zelta sovriniem, divas kastes ar ne-bagātinātu zeltu, kaste ar neapstrādātiem dimantiem un liels daudzums ziloņkaula. Krava esot vesta artrīsdesmit furgoniem. Viņi esot paslēptās bagātības meklējuši, bet neko neesot atraduši.

Džekobsu nopratināja pats Venings — viņam ļoti gribējās uzzināt, kāpēc cilvēks, kurš pats savāmacīm redzējis, kā bagātības tiek apraktas, nespēj tās atrast Džekobss atbildēja: «Es nejauši dzirdēju, kabaltie vīri grasās mani nogalināt tiklīdz es to vietu parādīšu. Viņi gribot savākt bagātības un laisties promuz portugāļu koloniju, tāpēc es izlikos, ka nevaru to vietu atrast»

Džekobsam lika samaksāt soda naudu un izraidīja. Astoņus gadus vēlāk viņš nemanīts šķērsojaRodēzijas robežu ar ļoti labi apgādātu ekspedīciju un aizkļuva līdz Lealuī Ba- ratselendā. ŠoreizDžekobss apmaldījās. Viņš atkal atgriezās ar tukšām rokām. Viņu atkal atpazina, arestēja, uz mēnesiiesēdināja cietumā un pēc tam no valsts izsūtīja. Pēc Pirmā pasaules kara Džekobss veda vēl vienuekspedīciju, šoreiz maskējoties par safari medniekiem. Modrā policija Džekobsu nebija aizmirsusi, unpēc vēl viena īsa cietumā pavadīta termiņa viņu pārsūtīja pāri robežai vēlreiz.

Par Lobengulas bagātībām Džekobss runāja līdz mūža galam. Viņš par tām stāstīja majoramLeipoltam, kā arī medniekam Tomasam Āloisam Ellisam. Elliss mēģināja dabūt atļauju, lai Džekobssvarētu viņu pavadīt kā pavadonis, taču rodēziešiem Lobengulas sekretārs jau bija apnicis un atļauja tikaliegta. Es domāju, ka Elliss ir vairākkārt patstāvīgi devies meklēt paslēptās bagātības, bet nezinu, vai tāsir bijušas nopietnas ekspedīcijas vai arī vienkārši mednieka klejojumi. Taču Elliss nav nokļuvis līdzvietai, kur bagātības tika apraktas, tas ir skaidrs.

Džons Džekobss nomira Džermistonā 1937. gada 28. jūnijā. Viņš tur bija nodzīvojis pēdējos četrusmūža gadus. Kādā laikrakstā bija norādīts, ka viņa vecums esot simt pieci gadi. Es ļoti šaubos, vaivecajam afēristam bija vairāk par astoņdesmit gadiem, jo 1888. gadā, kad viņš kļuva par Lobengulassekretāru, viņš tika aprakstīts kā cilvēks, kam ir «starp divdesmit un trīsdesmit». «Viņš piedalījāsLobengulas bagātību aprakšanā un bija vienīgais cilvēks, kurš pēc tam palika dzīvs. Visi pārējie tikanogalināti,» rakstīja avīze «Cape Argus».

Majors Leipolts par Lobengulas bagātībām bija ieinteresējies jau sen pirms sastapšanās arDžekobsu. Toreiz, kad viņš — izlūkdienesta virsnieks — 1915. gadā dienēja Vācijas DienvidrietumuĀfrikā, kad viņa vērīgās, tēraudpelēkās izlūka acis pamanīja slepena vācu dosjē mapi ar atzīmi

«Lobengula». Rodas iespaids, ka vācu dimantu ieguves sindikāts ir zinājis, ka Lobengulas bagātībasapraktas Angolas džungļos. Par veiksmi bagātību atrašanā vācieši bijuši tik pārliecināti, ka griezušies pieVācijas valdības ar lūgumu iedalīt karakuģi dārgumu pārvešanai uz Vāciju. 1914. gads visas kārtissajauca.

Leipolts izstudēja visu slepeno, kā arī citu informāciju, un viņam bija radies iespaids, ka Angolasiekšzemes kalnainie apvidi Lobengulas plāna īstenošanai varēja būt ļoti piemēroti. Lobengula baidījās, kavarētu rasties tāda situācija, ka viņam no Matabelendas būtu jābēg. Viņš zināja, ka aiz Angolas robežas irattāla, pagaidām neviena neaizņemta lopkopju zeme; uz turieni viņš savas bagātības arī aizsūtīja,gribēdams ari pats turp doties, ja Bulavaja būtu jāpamet Šajos pētījumos majoram Leipoltam bijanoderīgs sabiedrotais. Viņa dienesta biedrs Vindhukā bija pulkvedis Dž.H.Venings, tas pats Venings, kuršpirms deviņiem gadiem bagātību atrašanās vietas tuvumā nopratināja Džekobsu. Dažus gadus vēlākLeipolts un Venings par šo tematu sarakstījās, un manā rīcībā ir vairākas viņu vēstules. Arī man pašampar Lobengulu ir savākts vesels dosjē, kurā ir RS.Koupa — bijušā iezemiešu lietu komisāraDienvidrietumu Āfrikā — materiāli. Paiet laiks, un vēstules ar atzīmi «personiski un konfidenciāli» vairsnav slepenas.

Pirmo mēģinājumu atrast bagātības Leipolts uzsāka 1920. gadā, noslēpuma atminēšanai izmantodams«atslēgas», ko viņš atrada vācu dokumentos. Viņš Keiptaunā nopirka lietotu fordu un pa jūru nosūtīja uzVoliīšbeju. No turienes viņš caur Dienvidrietumu Āfriku aizbrauca līdz Angolai — tais laikos tas bijaizcils sasniegums, jo galvenos ceļus tuksnesī smiltis aizvilka tikpat stipri, kā aizauga slepenās takaskrūmājos. Angolā, virzīdamies uz tās austrumu robežu, Leipolts iekšzemes rajonos neiegāja. Vēlāk tomērportugāļu varas iestādēm par iebraukušā dienvidafrikāņa nodomiem radās aizdomas un tās viņam likagriezties atpakaļ. Vai oficiālajās instancēs tai laikā bija kaut kas dzirdēts par Lobengulas bagātībām, tasnav zināms, turpretī skaidri redzams, ka dažus gadus vēlāk ekspedīcijas mērķis vairs nav bijis nekādsnoslēpums.

Nākamās ekspedīcijas laikā, 1921. gadā, Leipolts šķērsoja Dienvidrodēziju un Ziemeļrodēziju panelaimīgo matabeļu bagātību apsardzes vīru maršrutu. Daudzi vietējie iedzīvotāji viņu gājienu vēlatcerējās, jo zvērīgie karavīri zemi savā ceļā nopostīja kā siseņu bars. Leipolts, viņa ceļabiedrs Džek-lins un par nesējiem salīgtie iedzimtie pārgāja Angolas robežu, portugāļu varas iestādēm par tonepaziņojot Pierobežas rajoni atradās tik nomaļus, ka vietējās varas iestādes viņus netraucēja. Leipolts unDžeklins atrada dažus sadedzinātus furgonus un secināja — tas ir skaidrs pierādījums, ka viņi atrodas uzpareizā ceļa. Furgonu atliekas viņi uzgāja džungļos apmēram kvadrātjūdzi liela klajuma malā. Klajumacentrā atradās liels akmens. Leipolts, sevišķi necerēdams kaut ko atrast, apkārt akmenim izraka grāvi.Akmens acīmredzot izskatījās pēc orientiera. Koki klajuma malā, kā liekas, arī bija iezīmēti, bet precīzasnorādes uz dārgumu noglabāšanas vietu nebija.

Leipolts vairākas reizes atgriezās šajā nošķirtajā vietā meža vidū. 1922. gadā viņš atstāja dienestubruņotajos spēkos, lai visu laiku veltītu dārglietu meklējumiem, pat atsacīdamies no tiesībām uz pensiju.Arvien viņš lauzīja galvu, kā atminēt noslēpumu. Viņš tur bija 1924., 1925. un 1926. gadā ar dažādiempartneriem. Beidzot viņam izdevās atrast Džonu Džekobsu Johannesburgas viesnīcā «Apelsīnu birzs».Viņš stādījās priekšā kā misionāra Eselena mazdēls. Es šaubos, vai Džekobsā mita kādas pateicības jūtaspret tiem, kas bija devuši viņam izglītību, taču šoreiz viņš runāja labprāt, un Leipolta rīcībā tagad bijaprecīzākas norādes par bagātību apglabāšanas vietu nekā visiem iepriekšējiem apslēptās mantasmeklētājiem.

Pēdējo reizi Leipolts uz Angolu devās 1930. gadā, ekspedīcijai sagatavojies vispamatīgāk unpaļaudamies uz Džekobsā sniegtajām ziņām. Arī strādnieku darba apmaksai viņam bija vairāk naudasnekā jebkuru citu reizi agrāk. Šoreiz viņi raka dziļi — tik dziļi, ka tranšeja aizbira un daži iezemieši pataizgāja bojā. Sākās lietus sezona. Ldipolts saslima ar malāriju. Viņš džungļos gandrīz nomira, tomērdrudzis pārgāja. Leipolts izkļuva civilizētajā pasaulē pilnīgā pārliecībā, ka viņš ir staigājis bagātībām pa

virsu, kaut arī pēc tik daudzām neveiksmēm jutās sarūgtināts.Desmit gadu ilgie Lobengulas miljonu meklējumi Leipoltam un viņa partneriem izmaksāja apmēram

divpadsmit tūkstošus mārciņu. Leipolts apmetās Springbokas pilsētiņā Namakvalendā kā valdībasmērnieks. Viņš uzturēja kontaktus ar citiem, kas alka uziet Lobengulas bagātības, taču pats pie Angolasrobežas vairs neatgriezās.

Vēstules, kuras glabājas manā dosjē, liecina, ka interese par bagātībām bijusi ari BrituDienvidāfrikas kompānijai.

Direktori uzskatīja, ka kompānija ir Lobengulas mantiniece, un lika saprast — ja bagātības tiksatrastas, tad tā pretendē uz ievērojamu daļu atrasto dārgumu. Arī Kimberli dimantu ieguves kompānija«De Beers» pieteica tiesības uz jebkuriem dimantiem, kas viņu raktuvēs nozagti. Kādā vēstulē ir runa par«jukušu franču speciālā dienesta darbinieku», kas plānojis rīkot ekspedīciju un cerējis dimantus un zeltuizvest uz Eiropu ar lidmašīnu — un tādā veidā, ka sarežģījumi ar likumu nebūtu radušies. Man izdevās šovirsnieku sastapt Bečuanalendā, taču es viņa vārdu nenosaukšu, jo viņš varbūt vēl ir dzīvs. Viņš nemaznebija diez kāds neprātis.

Paša Leipolta 1935. gada pierakstu kopijās, kas glabājas manā dosjē, ir tādi vārdi: «DžonsDžekobss man uzticējās mana iecerētā pasākuma dēļ. Viņš bija apracis bagātības, kas aptvēra divusfurgonus zelta (apmēram četras tonnas, kas mūsdienās maksā aptuveni miljonu), vairākus vezumusziloņkaula un divus spaiņus dimantu. Pēc tam Džekobss ar gudru ziņu nogalināja visus, kas viņampalīdzēja, tā ka tagad viņš ir vienīgais, kas par to zina. Rods veltījis ļoti lielas pūles, lai šīs bagātībasatrastu. Es to vietu atradu, taču a[>- rakto bagātību glabāšanās vieta ir zināma tikai piecdesmit jardurādiusā. Zīmes uz kokiem, kas palīdzētu šo vietu noteikt precīzi, izdzēsis laiks un iznīcinājuši mežuugunsgrēki. Tādējādi neatliek nekas cits kā visu platību pārrakt Savu ekspedīciju laikā, sākot ar 1920.gadu, trīs ceturtdaļas darba esmu veicis. Tiku salīdzis astoņdesmit līdz simt strādnieku, jo grunts te ir ļoticieta. Džekobss apgalvo, ka viņi esot rakuši divdesmit pēdu dziļi līdz klinšainajam pamatiezim, bet tad arspridzināšanu izraisījuši padziļinājumu. Klinšu grunts pēc tam atiikta atpakaļ un sakārtota tā, laiatgādinātu dabisku iezi, tāpēc šo vietu ir viegli palaist garām nemanītu. Tikām izmantojuši elektriskus unmagnētiskus rīkus, bet tie neko neuzrādīja, jo māls un pamatiezis satur dzelzi. Darbus šajā vietā var veikttikai augustā, septembri un oktobrī, jo citā laikā zeme ir ļoti slapja. Džekobss apgalvo, ka kopā arbagātībām aprakts arī testaments, kurā Loben- gula ieceļot viņu (Džekobsu) par savu mantinieku.Jautājums par likumīgo mantinieku ir ļoti samudžināts. Lobengulas radinieki iesniegs savas pretenzijas, unradīsies grūtības. Rajons, kurā bagātības apraktas, pieder Openheimera dimantu koncesijai. Viņi pieteikssavas tiesības uz dimantiem, lai tikai tos atrod, tāpat kā kompānijai «De Beers» nozagtos. Viņi man atļaujtur strādāt, bet mani novēro, un es bīstos, ka, tiklīdz kaut kas būs atrasts, viņi tūdaļ griezīsies tiesā.Patlaban galvenos sarežģījumus izraisa naudas trūkums. Esmu sabeidzis veselību un sagrāvis savufinansiālo stāvokli, taču par panākumiem esmu tik pārliecināts, ka iesākto spītīgi turpinu.»

Majors Leipolts uz Angolu vairs nav braucis, taču viņa ticība Lobengulas bagātību esamībai palikanesašķobīta līdz mūža pēdējām dienām. Viņš ir atstājis lauka plānu, kur bagātības guļ apraktas, unizdarījis atzīmes vietās, kur viņš pats izrakumus veicis.

Ja palūkojas uz visu Lobengulas bagātību meklēšanas vēsturi kopumā un daudzajām ekspedīcijām,kas devušās tās meklēt, tad visus šos gadus gan te, gan tur iznirst Džona Džekobsa asinīm aptraipītā roka.Nav šaubu, ka viņš 1914. gadā ir sniedzis ziņas vāciešiem, jo tieši vāciešu atstātajos dosjē Leipoltsatrada pirmo atslēgu. Taču kāpēc gan Džekobsa norādījumi bagātību meklēšanā nav palīdzējuši? Pilnīgiiespējams, ka Džekobss ir paļāvies uz savu atmiņu, bet atstātie orientieri ir bijuši tikai viltus zīmes.

Paliek vēl viena versija, kuru der pieminēt. Daudzus gadus pēc Lobengulas nāves Rodēzijāpastāvēja uzskats, ka miljoni ir apglabāti kopā ar valdnieku. Taču viņa apbedījuma vieta bija palikusidziļš noslēpums. Primitīvās Āfrikas ciltis, šķiet, noslēpumus prot glabāt labāk par visiem citiem pasaulē.Desmiti, varbūt pat simti matabeļu zina vietu pie Zambezes, kur 1894. gadā Lobengulas miesas tika

atdotas zemei. Taču visu aizritējušo gadu laikā neviens baltais cilvēks šo noslēpumu nav uzzinājis.Losikeja, Lobengulas «dižā sieva» un Džona Džekobsa draudzene, Bulavajā izraisīja skaļas valodas,

kad viņa vairākus gadus pēc karaļa nāves tur ieradās un pie vietējiem sīktirgotājiem atstāja lieludaudzumu zelta sovrinu. Tie bija vecie sovrini, uz kuriem attēloti monarhi, kas valdījuši pirms Viktorijas,un pulkvedis Māršals Houls bija pārliecināts, ka šī nauda nākusi no Lobengulas krājuma. Lobengulasrīcībā pirms viņa nāves vajadzētu būt bijušam zeltam. To apliecina ari epizode ar negodīgajiemkareivjiem.

Tātad Lobengulas kapu ir redzējuši tikai daži baltie cilvēki. Tagad šī kapavieta ir nacionālaispiemineklis, bet stāsts par noslēpuma atklāšanu un reālajiem Āfrikas piedzīvojumiem ir tik brīnumains unfantastisks, ka tālu pārspēj Raideru Hegardu [16] . piecdesmit gadus pēc bulavajas sagrābšanas, 1943.gada novembrī, vēl dzīvie Rodēzijas kolonizācijas pionieri sapulcējās pilsētā, kas tikusi uzbūvētaapmēram tajā vietā, kur atradies Lobengulas krāls. Kamēr vecie karavīri dalījās pagātnes pārdzīvojumos,iezemiešu lietu komisārs ADž.Heksteibls saņēma satraucošu vēsti. Bija atrasts Lobengulas kaps.

Heksteibls jau agrā rītā atstāja Bulavaju un devās divsimt trīsdesmit jūdžu garā ceļojumā. Kopā arviņu bija Ku- malo ģimenes locekļi (Lobengulas pēcteči), afrikāņu ierēdnis un divi bruņoti iezemiešupolicisti — sakarnieki. No galvenā ceļa nogriezušies, viņi brauca pa džungļiem garām mežonīgajaiLubimbi ielejai ar tās karstajiem, sāļajiem avotiem un meldru audzēm. Automobili atstājis, Heksteibls arsavu grupu tālāk gāja kājām pa ziloņu takām, vairākas reizes šķērsoja Manjandas upi un beidzot nonācalīdz kādai alai upes krastā. Un te viņš dzirdēja fantastisko, bet patieso stāstu par notikumiem, kasrisinājušies pie alas.

Umta-ka-Mlimo («Dievu meita»), vecīga «lietus dieviete», iedvesdama bailes un cieņu ne vien arsavu sabiedrisko stāvokli, bet arī tuklumu, iezemiešu lietu departamentā griezusies ar lūgumu, lai viņaipalīdzot atrast melnādaino izsūtāmo (tas ir viens no Rodēzijas policijas paveidiem) sev par miesassargu.Viņa teikusi, ka grasoties nodarboties ar lopu skaitīšanu. Lūgums ticis apmierināts, un Mlimo devusiesceļā. Patiesībā viņas mērķis bijis Lobengulas kaps: kā noskaidrojās, viņu uzpircis kāds baltais ar nolūkuizdibināt noslēpumu. Afrikāņu policists Mlimo bija vajadzīgs tāpēc, lai pasākums neradītu aizdomas. Unmazā viltība izdevās.

Mlimo uzreiz devās uz kādu krālu, kas atradās divdesmit jūdžu attālumā no alas, kurā ticis apglabātsLobengula. Tur viņa pārliecinājusi vadoņa dēlu Vekeni, kura tēvs bijis pie Lobengulas viņa nāves brīdī,lai viņš parāda Lobengulas kapavietu. Viņus pavadījis baltais cilvēks. Tur bijis arī septiņdesmit gadusvecais matabelis Giņilitše, kas ekspedīcijas mērķi uzminējis. Giņilitše arī bija tas cilvēks, kas informējisvaras iestādes. Viņš Heksteiblu sagaidīja pie alas un uzsāka sarunu.

«Karaļa kaps ir atrasts,» teicis Giņilitše. «Tagad es jums atvēršu savu sirdi. Nav vairs jāklusē. Lielānoslēpuma vairs nav. Es piedalījos kaujā pie Sangani. Karalis aizbrauca pirms kaujas. Viņš sēdēja zirgā.Mps cīnījāmies, lai ienaidnieks nevarētu vajāt karali. Viņa furgoni palika iepakaļ. Vēlāk tos sagrābaDžohvana (pulkvedis Kolenbranders). Mums neļāva karalim sekot, jo pēc mūsu pēdām varētu noteikt, uzkurieni viņš devies. Visi karaļa pavadoņi, izņemot vadoni Magvegvi, atgriezās atpakaļ un sacīja, kakaralis ir nomiris un viņš ir apglabāts.»

Giņilitše teica, ka karalis ir nomiris no bakām. Citi stāsta, ka karalis un Magvegve ir iedzēruši indi.Ticis nokauts melns vērsis, karalis ietīts vērša ādā un atstāts alā. Magvegve aprakts alas priekšā, jo tikaikarali drīkstēja apglabāt alā. Giņilitše Heksteiblam teicis, ka Mlimo alā iegājusi pa divi lāgi. Arī citiiezemieši, kas bijuši kopā ar Mlimo, alā ir iegājuši. Viņi gan neesot gribējuši traucēt «gariem» mieru,taču Mlimo ir piedraudējusi. Tātad «lietus dievieti» viņi baidījušies vairāk nekā garus, jo domājuši, kaMlimo var viņiem uzlikt lāstu. Giņilitše zināja, ka ieiešana alā ir svētuma apgānīšana. Viņš Mlimo tik asinosodījis, ka viņa gribējusi pakārties.

Heksteibls pievērsa uzmanību tam, ka akmeņi pie alas galvenās ieejas ir atbīdīti nost Tāpat viņšpamanīja, ka alai ir vēl trīs ieejas — nelielas, bet pietiekami platas, lai pa tām varētu ielīst šakāļi un

hiēnas. Baltais cilvēks, kas bija atbildīgs par visu pie alas notiekošo, nozuda. Alas iekšpusē Heksteiblsatrada lobengulas galvaskausu un apakšstilbu. Acīmredzot maitēdāji dzīvnieki alā ielīduši pa mazajāmejām un pārējās skeleta daļas izvazājuši.

Tāpat bija skaidrs, ka ala ir apkrāmēta jau sen pirms Mlimo. Tagad, kad Lobengulas kapa noslēpumsbija atklāts, uzradās kāds vecis un pastāstīja, kādi priekšmeti pie karaļa mirušajām miesām tikuši atstāti.Tur bijuši divi krēsli un pīpe, nauda un zelta gabali, karaļa sedli, misiņa svečturis, divas šautenes, mālatrauki, sudraba krūkas, balta metāla vāze, pannas un ložu lejamā forma. Kā paši saprotat, zelts ticispievākts jau sen pirms Heksteibla ierašanās. Daži priekšmeti — ložu lejamā forma, senās šautenes, podiun pannas, ko bija savākusi «lietus dieviete», tika atliktas vietā.

Britu Dienvidāfrikas kompānijas arhīvs pierāda, ka varas iestādes par Lobengulas kapavietu iruzzinājušas jau 1912. gadā, taču šo atklājumu slēpušas drošības apsvēmmu dēļ. Valdība baidījusies, kamatabeļu vidū varētu palielināties naidīgais noskaņojums, ja šī ziņa parādītos presē.

Bagātību meklētāji ir valdību traucējuši dažādos gados. Kāds baltais apgalvoja, ka viņš apbedījumuatradis nejauši 1915. gadā, medījot babuīnus [17] . Taču varas iestādes ļoti labi zināja, ka aiz visām šīmvizītēm, kas traucē karaļa pīšļu mieru, slēpjas Lobengulas bagātības. Karaliene Losikeja vairākas reizesalu apmeklējusi slepus, lai izdarītu svētos rituālus. «Alas bagātības, ja tās tur vispār bijušas, ir aizvāktasjau pirms daudziem gadiem,» teikts kādā oficiālā dokumentā. «Bet kā bijis īstenībā, to, iespējams, nekadneuzzināsim.»

Tagad Lobengulas ala ir aizmūrēta un lielā vadoņa galvaskauss dus drošībā, bet ārpusē klaiņohiēnas. Bet kur tad ir dimanti, zelts un citas bagātības? Leipolts nomira 1945. gadā, viņa veselību bijasabeiguši daudzo ekspedīciju smagie apstākļi un malārija. Taču es domāju, ka Lobengulas miljonunoslēpums ir nomiris kopā ar nelieti Džonu Džekobsu, cilvēku, kurš kādreiz noteikti zināja, kur bagātībasnoglabātas, bet kurš tā ari nespēja pie tām tikt klāt

Ņikita Krivcovs «Ērgļa ligzda» pie Okas

Līču loču Oka met cilpas Rjazaņas zemē, no kapteiņiem, kas pa upi vada kuģus, prasīdama krietnumeistarību un allaž modru skatienu. Vienā krastā mudž bakeni, norādīdami kuģim bīstamās vietas, bet aizlīkuma — jau otra tāda pati vieta ar brīdinājuma zīmēm. Oka līkumo, un saule pusstundas laikā paspējlāgu lāgiem ielūkoties kajīšu logos gan no vieniem sāniem, gan otriem. Upe sakuļ ūdeņus un aizvilina uzvecupi, un tad no augšas, no augstajiem krastiem šķiet, ka bezgalīgajā līdzenumā upes tumši sidrabotālente noslēdzas lokos un astotniekos. Pa brīdim lente izplešas un veido saulē zvīļojošu ūdens klaidu, bettad atkal krasti sanāk gandrīz vai kopā, it kā sacenzdamies, kurš no tiem abiem iespēs upi vairāk iegrožotTe upēs tecējums izskatās mierīgs un nesteidzīgs, taču savas viltības Okai vienmēr prātā, it kā kāds tailiktu tos, kuri straumei paļāvušies, iekārdināt un noburt, ik brīdi parādoties jaunā veidolā…

No Okas uz ziemeļiem kādreiz melnēja Muromas meži — biezi, bez gala un malas, bet tiem nebijalaba slava, šie apvidi ļaužu priekšstatos bija bīstami, noslēpumaini un pilni ļaundaru. Mežus izcirtaretākus, vietumis tie nozuduši pavisam, un sliktā slava saglabājusies vienīgi vecos rakstos un tautasnostāstos. Tomēr noslēpumainais burvju gars vēl aizvien lidinās pār Oku un tās krastiem — pārtukšainēm, kur cilvēku mājokļus reti pamanīsi, pār mežiem, kas vietumis upei pienāk cieši klāt, pārpussagruvušām mūra baznīcām, kuras sagrāvis nevis karš vai nemieri, bet pamestība. Un arī pati upe…

Lielā upes ielokā, kādus Oka veido vietās, kur satiekas Rjazaņas, Vladimiras un Ņižņijnovgorodaszemes, Ziemeļkrie- vijas centrā atrodas Kasimovas pilsēta. Viena no daudzām provinces pilsētiņām, kastagad pamestas nīkulīgam liktenim un par kurām ļaudis ir tikai dzirdējuši. Ja vispār ir kaut ko dzirdējuši.

Taču ne jau vienmēr Kasimova bijusi tik necila.Piekrastē vai galvenajās ielās redzamas ģimeņu mājas, ko cēluši arhitekti, kuru talants nav

noliedzams, un šīs dzīvojamās mājas ari tagad izskatās gluži jauki, kaut gan gadu nasta tās nedaudzsašķobījusi un ilgi par tām neviens nav parūpējies, bet tomēr tās liecina par savu kādreizējo īpašniekuturību un nebūt ne peļamu gaumi. Laikazoba sagrauztās tirgusgaldu rindas tirgus dienās pustukšajā tirguslaukumā liecina, ka te kādreiz rosīgi pirkts un pārdots.

Citas liecības par Kasimovas ziedu laikiem var atrast novadpētniecības muzejā.Tieši muzejā, pievērsis uzmanību skaistam un interesantam čuguna lējumam, es pirmo reizi

izdzirdēju stāstu par kādu tagad jau gandrīz aizmirstu ģimeni, kuras vārdu savulaik daudzināja ne tikaikaimiņu guberņās, bet šo ģimeni pazina ari Maskavā un Pēterburgā. Par to klīda nostāsti un leģendas,iedvesmojot ievērojamus rakstniekus. No vienas puses, dzimta deva ieguldījumu Krievijas rūpniecībasveidošanā, bet, no otras puses, — joprojām, gluži kā Okas vēju nestas, klīst arī nelabas valodas un navaizmirsti noslēpumaini nostāsti.

Dažus kilometrus no Kasimovas uz ziemeļiem Okā ietek Gusas upe. Tas augštecē atrodasGushrustaļnija — tā pati pilsēta, kas slavena ar stikla izstrādājumiem. Bet netālu no vietas, kur Gusa ietekOkā, atrodas Dieva aizmirstā, bet kādreiz ne mazāk slavenā Gusžeļeznija, kur darbojās čuguna lietuve.Tur, kur vēlāk bija izveidots liels, mākslīgs ezers, jo uz Gusas, Kolpas un Naras tika sabūvēti dambji, —tur Katrīnas laikos senajā Pogostā uzņēmējs un ciema lielmanis Andrejs Batašovs nodibināja uzņēmumuun nosauca pēc upes vārda par Gusbatašovu jeb Gusžeļezniju. Tais laikos tā bija krietni prāva ražotne:pagājušā gadsimta vidū, uzņēmumam nebūt ne vislabākajos laikos, tur gadā saražoja 6,5 tūkstošus tonnudzelzs izstrādājumu. Gusžeļeznijas ziedu laikos uzņēmuma dzīvojamais un ražošanas komplekss tiemlaikiem bija būvēts ar lielu vērienu. Taču rūpnīcas dibinātājs slavu ieguva ne tik daudz ar dzelzsizstrādājumiem, cik ar savu iedabu.

«Tā kā Batašovam piederēja milzīgi īpašumi, viņš darīja, ko gribēja. Viņa neapvaldāmā daba bija

leģendāra, un viņš tālu pārspēj to, ko var iedomāties mūsdienu kultūras cilvēks,» — tā par Batašovuatsaucies viņa laikabiedrs.

Patiesi, Batašovs apkārtnē bija ieguvis milzīgu varu un ietekmi, kļūdams gandrīz vai par visvarenunovada saimnieku, un viņa muižai dzimtļaudis bija devuši iesauku «Ērgļa ligzda».

«Vērojot daudzās senās celtnes milzīgā mākslīgā ezera krastā, kaut ari daudzas no tām jau brūk kopā,skatītāju uzreiz pārsteidz «Ērgļa ligzdas» oriģinalitāte, jo tā drīzāk atgādina viduslaiku feodāļa mītni,nevis krievu muižu. Pussagruvušais, vairāk nekā divas verstis garais mūris kā cietoksni ieskauj laukumu,kurā atrodas milzīgā «kungu māja» ar daudziem flīģeļiem un dažādu «dienestu» mājām, kā arī parks,«Briesmīgais dārzs», grandiozas teātra drupas un vairāk nekā divdesmit oranžērijas,» — tā novadabagātākā muiža, kas atrodas Gusas krastā, aprakstīta 1923. gada laikrakstā.

Diemžēl nu jau vairāk nekā septiņdesmit gadus «Ērgļa ligzda» guļ drupās, taču agrāk, kad ēkas vēlbija veselas, muiža izraisīja plašu interesi, it īpaši speciālistu aprindās. Pirms revolūcijas Batašovāvairākkārt ieradās arheoloģijas biedrību pārstāvji gan no Maskavas, gan Pēterburgas. Viņus īpašiinteresēja muižas «apakšzemes daļa un aizsprosts», par ko kādā no Maskavas arheoloģijas biedrībasziņojumiem (1903.g.) bija teikts, ka «oriģinalitātes un nozīmes ziņā visā

Krievijā ir grūti atrast kaut ko līdzīgu». Un tieši ar «pazemes daļu» saistās ari lielākā daļa nostāstuun leģendu, kas mīklas uzdod līdz šai baltai dienai.

Kas Batašovs bija, un no kurienes viņš Okas krastos ieradies?Šajā jautājumā pastāv vairākas versijas. Skaidri zināms, ka Batašovi bija bagāti Tulas rūpnieki.

Viena versija ir tāda, ka Andreja Batašova vecvectēva vārds XVII gadsimta beigās esot bijis ierakstīts«Tulas kroņa kalēju un ieroču aizslēgu meistaru» ruļļos, tātad viņš ir bijis nodokļu maksātāju kārtaipiederīgs, lai gan viņa priekšteči XVII gadsimta pirmajā pusē skaitījušies bajāru un bajāru bērnu kārtā.Kādā veidā Batašovi muižnieku kārtu zaudējuši, tas nav zināms. Lai nu būtu kā būdams, brāļi Ivans unAndrejs Batašovi XVIII gadsimta otrajā pusē skaitījās «čuguncepļa īpašnieki». Tais laikos viņiem Tulāpiederēja vairākas fabrikas, kurās strādāja pa pusotra simta cilvēku katrā. Taču Andrejam Batašovam šiedarbības apvāršņi šķita par šauriem. Raksturs viņam bija stingrs un augstākā mērā enerģisks, un viņšnolēma uzbūvēt kaut ko grandiozu. Andreja skatiens apstājās mežainajā, ūdenīgajā un ar dzelzsrūdubagātajā apvidū pie Okas.

Pēc citas versijas, gan par muižnieka godu, gan zemes īpašumiem brāļiem Batašoviem, lielas ieročufabrikas īpašniekiem Tulā, jāpateicas visvarenajam kņazam Potjomkinam, kurš kādā no Katrīnas laikakariem bija nejauši nokļuvis Tulā. Kādā veidā Batašovi bija ieguvuši kņaza labvēlību, par to vēstUrfcklusē, taču ir zināms, ka, atgriezies Pēterburgā, viņš Katrīnai palūdzis Batašovus apbalvot «ar zemi uniecelt muižnieku kārtā» — it kā par savas fabrikas ieroču bezmaksas ziedojumu «valsts aizsardzībai».Lūguma rezultātā tapa «žēlastības grāmata», ar kuru brāļiem Batašoviem tika atdotas kroņa zemes — kurviņi paši vēlas — 100 reiz 100 verstu platībā ar visām sādžām un visiem labumiem. Stāsta, ka vēl mūsugadsimta sākumā žēlastības grāmata glabājusies Batašovu arhīvā. Tādējādi Tulas fabrikanti kļuva ne vienpar muižniekiem, bet ari par gandrīz vai veselas kņazistes īpašniekiem ar turpat 100 sādžām un desmitiemtūkstošu padevīgiem un panesīgiem dzimtcilvēkiem.

Aprakstīdams Ivana Batašova fabriku vēsturi, P. Sviņjins 1826. gadā rakstīja: «1755. gadā Tulasfabrikanta Batašova dēli Andrejs un Ivans bijušajā Šackas provincē, Kasimovas iecirknī, pie Unžasupītes .. uzgāja rūdu, iesniedza paraugus bergkolēģijā [18] un uz savu lūgumu saņēma atļauju būvētfabriku.» Brāļiem veicās labi, un 1783. gadā viņiem jau piederēja astoņas fabrikas abos Okas krastos.Tad Andrejs un Ivans nolēma īpašumu sadalīt. Katram palika četras fabrikas, Andrejam ari Gusas ceplis,kas bija dibināts 1759. gadā, bet Ivanam — 1767. gadā dibinātais Viksas ceplis. Saskaņā ar pirmo versijutieši 1783. gadā Katrīna II Batašoviem atjaunojusi muižnieku kārtu.

Līdz ar apmešanos Okas krastos Batašovi izvērsa turienes ļaužu nepieredzēti plašu rosību,saimnieciskajā darbībā ieguldot milzu naudu. Ļaudis sāka tenkot. Klīda valodas, ka Batašovi čuguna

lietuves un dzelzs fabrikas nodibinājuši «patvaļīgi, lielas zemes platības vienkārši piesavinoties» un —vēl trakāk! — «sagrābjot kroņa mežus». Vislielākā nelikumība, patvaļa up nekaunība esot tā, ka Batašovi«fabrikās pieraksta visus visā Krievzemē no muižniekiem aizbēgušos zemniekus un pat izbēgušos zaldātus— un nevis desmitiem, bet simtiem katru gadu». Sevišķi daudz visādu bēgļu, kā stāsta, te esot saradiespēc Pugačova dumpja, kad fabrikās vienā rāvienā pierakstīts turpat vai septiņi tūkstoši bēgļu, un Batašoviuzreiz varējuši paplašināt gan uzņēmumus, gan ražošanu, gan noietu.

Tāpat mēļoja, ka Batašovu darbību likusi izmeklēt pati Katrīna II, jo brāļi pret kroni izturējušies «kālaupītāji». Taču visdīvainākais ir kas cits: pirmatnīgajos Muromas mežos nodevas tika maksātas unklaušas pildītas nevainojami un daudz kārtīgāk nekā jebkur citur, bet kāds Batašovu izpildītais militāraispasūtījums, ar kuru valdība jau bija gribējusi griezties ārzemēs, ticis «izpildīts ļoti rūpīgi, pirms termiņaun uz to labāko». Pēc visa tā ticis pavēlēts: «Lai paliek, kā bijis, un skatīties caur pirkstiem.» Sekojakņaza Potjomkina pasūtījums. Batašovi to izpildīja par smieklīgi mazu naudu, bet lūdza nokārtot viņu«bezpasnieku» stāvokli. No tā laika tad ari abi brāļi kļuva likumīgi īpašnieki milzīgajiem pa pusei«salaupītajiem», pa pusei pašu rokām radītajiem īpašumiem. Batašovi varēja staigāt lepni paceltu galvuun sāka izrīkoties pa visu novadu, vairs neviena nebaidīdamies. Kāds Pēterburgas senators Batašovusbija nosaucis par Vladimiras monomahiem.

Kas lai zina, kura no leģendām ir patiesa, taču viens nav apstrīdams: kopš XVIII gadsimtapiecdesmito gadu vidus Batašoviem pie Okas pieder lielas zemes platības un dzelzs fabrikas, viņi irpiederīgi muižnieku kārtai un kņazs Potjomkins viņus visādi atbalsta.

Pirms fabriku sadalīšanas pilntiesīgais saimnieks bija Andrejs, bet Ivans dzīvoja galvaspilsētās«komerciālos un citos uzdevumos». Pēc īpašuma sadalīšanas atbraucis uz Viksas cepli un pārvērtis Viksupar savu galveno muižu, Ivans sevi pilnīgi veltīja ražošanai un šajā jomā guva lielus panākumus — viņafabrikas, ražodamas kvalitatīvus izstrādājumus, kļuva populāras visā Krievijā. Ivans Batašovs savosuzņēmumos visādi atbalstīja māksliniekus un meistarus, tādēļ viņa aizgādībā izauga ne mazums talantīguautodidaktu un labi izglītotu cilvēku. Ivans Batašovs ieviesa jaunu, ekonomiskāku kokogļu ieguves veiduun pastāvīgi uzlaboja čuguna un tērauda kvalitāti. Petrovkas teātra [19] (maskavā) ložas iesākumā karājāsViksas čugunceplī izlietos kronšteinos, jo Viksas čuguns, kā raksta Sviņjins, «ir mīksts un tai pašā laikātik neparasti atsperīgs, kāds, pēc ceļotāju liecībām, netiek ražots nevienā citā fabrikā — ne mūsu valstīKrievijā, ne Zviedrijā, Anglijā, ne Amerikā, ne citur pasaulē».

Interesanti, ka Viksas metalurģiskā rūpnīca Ņižņijnovgorodas apgabalā pastāv arī mūsdienās.Pēc laikabiedru atmiņām, Ivana Batašova raksturs bija «ciets un nelokāms, prāts vērīgs, saprāts

veselīgs, un viņš nebija ātras dabas». Mājas dzīvē Ivans Batašovs gribēja mieru un klusumu.Ass prāts un ciets raksturs acīmredzot piemita visiem Batašoviem, bet citādi gan Andrejs bija

savādāks cilvēks.«Ja «sātans» nebūtu poētiskas izdomas radīts tēls, bet dzīvotu īstenībā un kādreiz sagudrotu

iemiesoties cilvēka veidolā, tad viņš par paraugu ņemtu Andreju Batašovu,» 1928. gadā rakstījaKasimovas novadpētniece L. Čekina. «Izcils prāts un kolosāla enerģija viņā apvienojās ar tikpat lielucietsirdību un bezkaunību, un viņš ņirgājās ne tikai par kaimiņu muižniekiem, bet arī par valdību.»

Izraudzījies savai rezidencei vietu blakus rosīgajam tirdzniecības ceļam no Muromas uz Kasimovu,Andrejs Batašovs tur sadzina gandrīz vai visus savus dzimtcilvēkus, un nepilnos divos gados plašā, mežuieskautā laukā pacēlās viensēta— cietoksnis, ko apjoza divus metrus augsta mūra siena ar tornīšiem unšaujamlūkām. Tā spētu izturēt īstu uzbrukumu.

Batašova sētu veidoja neskaitāmas ēkas, izbūvētas trīs pagalmos. Tik daudz ēku laikam vajadzējatāpēc, ka līdz ar citām cara žēlastībām Batašovam bija dota atļauja turēt «pašam savu jēgeru pulku —pusotra tūkstoša vīru». Šī vienība tad arī ar savu saimniecību mitinājās aiz Batašova sētas un bija tik lielsspēks, kura priekšā drebēja ne tikai visi novada ļaudis, bet ari guberņas varasvīri. Pēc arhīvu ziņāmredzams, ka «jēgeru bija 800, bet sētas ļaužu — 175, kam arī kungu sētā miteklis bija».

Par Batašova jēgeriem ir šāds nostāsts. Andrejam Batašovam piederējis arī Augšunžas ceplis, kasatradies nepieejamā vietā. 1788. gadā, kad Krievija bija pieteikusi karu Zviedrijai, Batašovs esotvaldniecei piedāvājis bez atlīdzības izliet lielgabalus un lodes. Cariene piedāvājumu labprāt pieņēmusi.Lielgabalus izlēja un ar zaldātu palīdzību nogādāja Gusas fabrikā. Taču tur Batašovs piedzīvoja stiprinepatīkamu ķibeli — ieroču pieņēmējs oficieris izstrādājumus sāka brāķēt Andrejs Batašovs to nespējapaciest, viņš saniknots iedrāzās pie oficiera, bet, kas īsti abu starpā notika, to neviens nezina. Oficieris irpēkšņi nozudis, bet — uz kurieni, to atkal neviens nav zinājis. Atbraucis cits oficieris, kas visu pieņēmis,bet Batašovs par saviem ražojumiem saņēmis činu, dārgas dāvanas un atvēli turēt apsardzi, kas pastāvīgiapsargāja viņa māju un pavadīja karieti.

Aiz lielās divstāvu kungu mājas atradās parks un dārzs, kas jau Andreja Batašova laikā ieguvanosaukumu «Briesmīgais dārzs». Dārza vidū bija kauna stabs, pie kura piesēja nogrēkojušos ļaudis unvisas saimes priekšā pēra ar pletni — pēc soda izpildes sodītos nereti novāca bez dzīvības. Pie šī pašastaba cilvēki tika piesieti kā suņi, un reizēm viņi badā un slāpēs mocījās pa divas trīs dienas, bet ziemāapgrēkojušos mēdza pie staba turēt vienā kreklā un basām kājām stundām ilgi. Tepat rīkoja «izpriecas»— cīņas ar lāčiem, ko nāca noskatīties pats saimnieks.

Taisnības labad jāteic, ka dzimtcilvēkus Batašovs aiztika reti, ja tie, protams, izrādīja pilnīgupadevību. Batašovs bija ārkārtīgi bagāts, tāpēc viņš sevišķi lielas nodevas no zemniekiem neprasīja unviņa dzimtļaužu materiālais stāvoklis bija daudz labāks nekā pie kaimiņu muižniekiem.

Blakus moku vietai parkā bija uzbūvētas oranžērijas, teātra ēka, kādu varētu apskaust jebkuraguberņas pilsēta, lapenes un paviljoni. Vienu no tiem sauca par Mīlestības paviljonu, un tur notikalielmaņa un viņa viesu orģijas, kuras izdaiļoja par nimfām, bajadērām un Olimpa dievēm izģērbtas muižasmeičas.

Taču Batašovu nekad nepameta viņa iedzimtais prakticisms. Reizē ar visiem pārējiem celtniecībasdarbiem tika būvēts dambis, lai izveidotu milzīgu ezeru, kura apkārtmērs bija apmēram trīsdesmit verstisun kurš pastāv vēl šobaltdien. Uzcēla ari čugunlietuvi, kuras ražojumi nebija sliktāki

par Ivana Batašova ražoto produkciju un joprojām aplūkojami novadpētniecības muzejā.Taisnību sakot, Andrejs Batašovs saviem uzņēmumiem ar laiku pievērsa aizvien mazāku uzmanību,

spriežot pēc visa, atrazdams sev citus bagātības avotus, kas bija ne vien ienesīgi, bet arī vairāk atbildaviņa — ļaunā feodāļa — raksturam, prasot rīcībā nekaunību un vērienu. Lai nu kā, bet tad, kad vissiecerētais — muižas centrs, dambis un fabrika — bija uzcelts (un tas tika paveikts, kā jau teicām, nepilnudivu gadu laikā), sākās «Ērgļa ligzdas» saimnieka darbības periods, kas visā novadā uzdzina šausmas unlika klīst valodām, kuras līdz šai dienai nav ne apstiprinājušās, ne arī apgāztas.

Kādu vakaru vairāki simti strādnieku tikuši iesaukti pie «Paša» kungu nama lielajā zālē. KoBatašovs viņiem teicis, neviens nezina, ir zināmi tikai ceļavārdi, ko saimnieks saviem ļaudīm teicis jauno lieveņa, viņus pavadot: «Ja manu gribu izpildīsiet uzticīgi, visi saņemsiet algu visam mūžam, bet, jakāds kaut vai vārdiņu izmuldēs, lai tas būtu miegā vai popam pie auss, — es izdarīšu tā, ka miroņi savoszārkos uz otriem sāniem apgriezīsies!»

Nākamajā dienā strādnieki sadalīti divas grupās. Viena grupa līdz ar nakts iestāšanos aiz kunga sētasčuguna vārtiem nozudusi un iznākusi tikai pēc diennakts, kad to nomainījusi otra grupa. Strādnieki nosavas «maiņas» atgriezušies noguruši un drūmi, taču neviens nav uzdrīkstējies viņiem kaut ko jautāt —visi bargā kunga priekšā trīcējuši. Kļuva vienīgi zināms, ka ikkatru nakti no kunga sētas vesta laukā zemeveseliem vezumiem, nobērta pie ezera, bet sētā vesti iekšā tēsti akmeņi un dzelzs durvju bultas — «glužikā otru māju būvētu», kaut gan visa sēta jau it kā bija uzbūvēta. Čuguna vārtus dienu un nakti apsargāja, unneviena ziņkārīga acs bez saimnieka atvēlēs aiz augstā mūra ieskatīties nevarēja.

Dienā tur bijis mierīgi, un tikai līdz ar tumsas iestāšanos sākusies rosīgā, bet mīklainā darbošanās.Tā turpinājies gandrīz gadu. Protams, daudzi saprata, ka kungs zem zemes kā kurmis otru pili būvē, bet,kur šajās noslēpumainajās istabās ir ieeja un kāpēc tas viss tiek būvēts, to neviens nezināja Kad nakts

būvdarbi sākās, tad visiem «cietokšņa» iemītniekiem tika noteikts, ka līdz ar tumsas iestāšanos jābūtmājās un neviens nedrīkst atvērt ne logu, ne durvis, kamēr no rīta nedzird pie čuguna vārtiem zvanunozvanām. Tikai daži uzticami opričņiki augām naktīm stāvēja sardzē, glabājot sava kunga noslēpumus.

Batašova jēgeru komanda ne vien savam kungam verdziski pakļāvās, bet patiesi viņam uzticīgikalpoja, it kā ar viņu lepotos.

No arhīvu grāmatām redzams, ka jēgeriem katru dienu «no kunga saimniecības» izdalīja vairākusspaiņus vīna, muciņu medus un brāgu, desmitiem cūku, aunu un visādu sīku dzīvību. Kunga dienestālielākoties bija jābūt pa naktīm, tāpēc pārējā laikā viss šis bars tikai ēda, dzēra, medīja apkārtējos mežosun uzmācās meičām. Nekādas sūdzības par savu «kara draudzi» kungs nepieņēma ne no viena — laisūdzībnieks ir dzimtcilvēks vai kaimiņu muižnieks; gluži otrādi — viņš vienmēr savus «brašuļus»aizstāvēja, un tie sava kunga aizvējā jutās pilnīgā drošībā, lai vai kādus trakumus būtu sastrādājuši.

Tiklīdz būvdarbi bija pabeigti, gan redzamie, gan neredzamie, Batašovs no Tulas atveda ģimeni —sievu ar diviem dēliem. Pēc nostāstiem, Tulas tirgoņu aprindu «pirmā dāma» bijusi klusa un lēnīgasieviete, rāma un pazemīga, pilnīgs pretstats bargajam kungam, kura priekšā viņa trīcēja tāpat kā saimesļaudis. Viņai ar bērniem namā bija ierādīta sava «puse», iedalīts vesels štats aukļu un citu kalpotāju, betpēc tam kungs par sievas esamību aizmirsis, it kā viņa vīru varētu tikai apkaunot viesu acīs, kas te,Batašovā, bieži vien uzturējušies nedēļām ilgi, baudot pasakaini bagātā lielmaņa viesmīlību.

Batašovs bieži brauca uz Pēterburgu, kur reiz kāda brauciena laikā iestājās masonu ložā un tādējādiieguva daudzu

galvaspilsētā ietekmīgu personu draudzību, kuri sāka daudzināt Tulas muižnieka aso prātu un devīgoroku, viens otrs pat aizbrauca pie muižnieka — masona atpūsties no valsts pārvaldīšanas pienākumiem.

Nu jau čuguna vārtus vairs neslēdza ne nakti, ne dienu, un, kad «Pats» bija mājās, tad namā dienāmun naktīm turpinājās dzīres un viesu bari, sākot ar galvaspilsētas un guberņas varasvīriem un beidzot arpaputējušiem kaimiņu muižniekiem, piepildīja namu un flīģeļus. Durvis stāvēja atvērtas lūgtiem unnelūgtiem, ikviens varēja šajā namā ēst, dzert un apmesties «savai kārtai piedienīgās telpās» un dzīvot tetik ilgi, cik vien pats vēlas. Bija tikai viena prasība — parādīt godu saimniekam un nekad nesākt runātpretī. «Bod- niece», kā dusmu brīžos Batašovs sauca savu sievu, viesiem nekad neparādījās, kaut ari viņunamā bieži ciemojās apkaimes muižnieki ar sievām un meitām: viesiem «Pati» mūžīgi bija slima.

Trokšņainas medības nomainīja vizināšanās ar laivām mūzikas un kora dziedāšanas pavadījumā, tikarīkotas skaļas pusdienas, bet vakaros teātri uzveda pastorāles un baletus. Visi aktieri un dejotāji bijaBatašova dzimtcilvēki. Bet Mīlestības paviljonā naktis pagāja orģijās.

Plašās un vētrainās dzīves mutulī reti kurš aizdomājās līdz tam, no kurienes nāk nauda, kas kā upeplūst caur dāsnā lielmaņa pirkstiem.

Muižas un fabriku strādnieki zināja tikai to, ka aiz kungu mājas uzbūvēts vesels ciemats trīssimtstrādniekiem, kurus kungs te atvedis no citurienes un acīmredzot maksā labu naudu, jo viņi te dzīvo kā«viesi». Taču dīvaini bija tas, ka mājā, krogā vai izpriecu vietās varēja sastapt kādus 150 cilvēkus, tātadtikai pusi.

Nav zināms, kas bijis tas drosminieks, kurš tika izlēmis «kunga strādniekus» izsekot, taču drīz viennoskaidrojies, ka tieši pusnaktī 150 noslēpumainie strādnieki devušies uz vienu no mūra sienas torņiemparka viņā malā un tornī nozuduši, bet pa torņa durvīm cits pēc cita iznākuši otri 150 vīri un klusēdamiizklīduši pa savām mājelēm. Ilgu laiku pūlējušies izdibināt no pašiem «viesstrādniekiem», kurp viņi naktīdodas un ko dara, taču pat no piedzērušiem saņemta viena vienīga atbilde: sak, man mana galva uzpleciem vēl nav apnikusi, bet «ar jūsu kungu joki mazi». Dažs labs atbildējis pat ar draudiem pateikt«Pašam», ka sētas ļaudis bāž degunu kur nevajag. Pēc tam iztaujāšana aprimusi, un Batašova noslēpumsvarbūt tā arī paliktu neatklāts, ja vien — kā tas vēstures gaitā dažkārt noticis — neiejauktos sieviete.

Viens no šiem noslēpumainajiem strādniekiem, sev par nelaimi, neprātīgi iemīlējās fabrikas meitenēGrušeņkā, kura pieprasīja, lai viņš tai pastāsta, kur uz veselu diennakti pazūd un ko dara, un tikai tad

varēšot cerēt uz viņas labvēlību. Meiča ilgi zvērēja un dievojās, ka pat popam grēksūdzē neizpļāpāsies,līdz puisis padevās un visu izstāstīja. Bet drīz pa visu novadu paklīda baumas, ka «pazemes pilī» esotierīkota naudas kaltuve, kur dienu un nakti tiekot taisīti červonci [20] , un to darot svešie strādnieki.

Protams, vēsts tika izteikta čukstus un tumsā, taču Batašovs ne vien uzzināja, ko ļaudis runā, bet ariizdibināja, kur valodas cēlušās. Līdz vienā un tai pašā naktī nozuda gan mīlas apstulbinātais strādnieks,gan pļāpīgā Grušeņka. Bet pēc tam divas naktis ļaudis, gar kungu namu iedami, dzirdēja no pazemesnākam apslāpētus vaidus un kliedzienus, tik briesmīgus, ka mati stāvus slējušies. Visi saprata, kas tur,pazemes kazemātos, mirst lēnā moku nāvē, taču neviens neiedrošinājās bilst ne vārda.

Batašovs azartiski uzpirka kaimiņu muižas. Reiz, aizbraucis uz savas «kņazistes» visattālāko novadu,viņš gandrīz pie savas robežas ieraudzījis nelielu viensētu, ko uzreiz nolēmis pievienot saviemmilzīgajiem zemes īpašumiem. Tāpēc tūlīt pat iegriezies sētā un saimniekam par viņa dzimtas ligzdupiesolījis apaļu summu.

Kas lai zina, kā viss beigtos, ja nebūtu iznākusi saimnieka meita viesi uzcienāt, un viņa bijusi tikdaiļa, ka Batašovs uz vietas iemīlējies kā jauneklis un nākamajā dienā muižniekam paziņojis, ka vairsdzīvot negribēšot, ja šis neatdošot savu meitu par sievu.

Iesākumā nomales muižnieks par lielmaņa vārdiem satraucies, bet tad — atguvies — cieti noteicis:lai arī viņš esot nabags un saprotot, cik grūti viņam ar tādu lielkungu cīnīties, tomēr — kamēr vien viņšbūšot dzīvs, viņa meita par piegulētāju ne pie viena neiešot Kāpēc arī šai reizē Batašovs nelietoja spēku,kas to lai zina, bet viņš mierīgi atteicis, ka nemaz negrasoties muižnieci ņemt par mīļāko, bet lūdzot «tēvasvētību» likumīgām laulībām ar viņa meitu. Un viņa meita pēc baznīcas Batašovā ienākšot ne vien kāpielaulāta sieva, bet ari kā īstena saimniece.

Nenoticējis runām, ka Batašovain jau ir sieva, muižnieks piekrišanu devis, bet laimīgais līgavainis,līgavai un visai viņas ģimenei noteicis, lai gatavojoties kāzām, — pats braucis mājās. Ieradies savāmuižā, viņš tūdaļ pat aizsūtījis pēc popa un bez jebkāda ievada garīdzniekam pavēlējis, lai tas būtugatavībā viņu salaulāt ne vēlāk kā pēc nedēļas un lai baznīcā viss būtu sagatavots uz to viskrāšņāko.Apmulsušais mācītājs mēģinājis iebilst, ka Batašovs taču jau atrodoties likumīgā laulībā. Taču «bargaiskungs» garīdzniekā nemaz nav klausījies, aprāvis pusvārdā un uzrēcis, ka te gan visiem ir tikai vienslikums: «mana griba»!

Garīdznieks, redzams, no «ticības mocekļiem» nav bijis, jo pēc nedēļas baznīca mirdzējusitūkstošiem sveču gaismā, visur bijuši izklāti grezni tepiķi, no oranžērijām esot atvestas puķes un palmas,bet pats kungs stāvējis briljantiem rotātā kaftanā — gandrīz vai kā viņa «patrons» Potjomkins — baznīcaspriekšā un sagaidījis daiļo līgavu. Kad bezdievīgais lielmanis pa visu guberņu izsūtījis ziņnešus arielūgumiem uz kāzu svinībām, «nepieredzētā nelikumība» izraisījusi vispārēju sašutumu. Un tomērnoteiktajā laikā Batašova nams bija kāzinieku pilns un kāzu galds, kā liecina arhīva ziņas, tika «klāts 810personām».

Pirms kāzām no Batašova kantora popam «pašam» tika nosūtīti divi tūkstoši rubļu baznīcasizdaiļošanai un vēl no muižas zirgu staļļa «pelēks kumeļš ar visu aizjūgu un jauni izbraucamie rati».Dāvanas bija arī baznīcas korim — «Tūkstoš rubļu naudā un pieci vezumi visa kā, un vēl Agļickavadmala kaftaniem». Jāteic, ka, par spīti visam, «tirgoņa skopums» Batašovam nepiemita nemaz — viņampatika apbalvot padevīgos, tāpat kā sodīt tos, kas viņa gribai tiecās pretoties.

Andreja Batašova «plašā daba», pareizināta ar viņa ietiepību un visatļautību, reizēm izraisīja visaidīvainus notikumus.

Stāsta, ka Batašovs cieši draudzējies ar Kasimovas tatāriem. It īpaši viņam paticis kāds Selims,kuram vēlāk pat esot devis rīcības kapitālu un uzbūvējis Kasimovā māju. Reiz Selims atbraucis pieBatašova. «Nu, cik tālu tava māja?» kungs vaicājis. «Vēl nav pabeigta apdare,» atbildējis Selims.«Paliec pie manis kādu dieniņu, paciemojies,» uzaicinājis Batašovs. Selims palicis arī. Pēkšņi pusnaktīBatašovs Selimu pamodinājis un licis braukt uz mājām. Aizbraucis Selims uz jaunajām mājām un muti

vien iepletis: gluži kā pēc burvja mājiena visi apdares darbi bijuši pabeigti. Simt vīru Batašovs bijanosūtījis uz Kasimovu, un viņi diennakts laikā tatāra māju pabeiguši.

Savā otrajā sievā Batašovs acīmredzot bija samīlējies no tiesas. «Bargais kungs» staigājis priecīgsun gaišu vaigu, no skaistās sievas sāniem gandrīz vai neatstādamies, viņas dēļ pat pārtraucis orģijasMīlestības paviljonā un arī citas trokšņainās izpriecas, kas Gusbatašovas jaunajai kundzei nav bijušas paprātam. Pirmā sieva joprojām dzīvoja kur dzīvojusi. Pirms kāzām kungs bija «viņas pusē» iegājis unteicis: «Kā tu esi dzīvojusi, tā dzīvo vien tālāk — mājā visiem vietas pietiek, un neviens tev pāri nedarīs,bet bērniem visiem ir manas asinis, un visi ir mani mantinieki.» Pēc tam sasaucis saimi: «Nedomājiet, kavarēsiet vecajai kundzei nepaklausīt — ja kāds kaut vārdiņu bildīs pretī, likšu nopērt!»

Tomēr jau otrajā idilliskajā gadā Batašovs sācis skumt pēc agrākajām izpriecām. Iesākumāatjaunojušās trokšņainās medības, dzīres ar daudziem viesiem, bet tad jau arī Mīlestības paviljons naktīsiemirdzējies sveču gaismā un parku piepildījušas mūzikas skaņas, dziedāšana un piedzērušo bļaustīšanās.Jaunā sieva kopā ar tikko kā piedzimušo dēliņu un kalpotājiem tikusi nosūtīta uz savu flīģeli, bet «Pats»pie viņas bieži iegriezies, un, ja viesos bija sabraukušas ari dāmas, «Pati» piedalījusies dzīrēs un svētkusvinībās. Batašovs pret jauno sievu izturējies labi un prasījis vienīgi to, lai viņa nejauktos šā dzīvē.

Taču drīz apriņķi pārskrēja jaunas nevalodas: desmit verstis no Batašova muižas dziļā mežāaplaupīta liela pajūgu rinda, kas vedusi preces no Kasimovas uz Muromu. Daļa vedēju nogalināti, citipaguvuši iebēgt mežā. Aiz bailēm tikko dzīvi, viņi nonākuši tuvējā sādžā un stāstījuši, ka viņus ielenkušijātnieki «melniem ģīmjiem» un šāvuši «ar bisēm». Tie, kuri izglābās, brīnījušies par uzbrucēju zirgiem unviņiem pašiem — pēc laupītājiem neesot izskatījušies, drīzāk pēc karapulka. Skaļi runāt navuzdrošinājušies, bet valodas paklusām klīdušas jo tālu, un Batašovu sākuši dēvēt ne vien par «bezdievimasonu» un «naudas viltotāju», bet ari par «slepkavnieku un laupītāju». Pajūgu aplaupīšana notikusiaizvien biežāk, un guberņas varas iestādes gribot negribot uzsākušas izmeklēšanu. Bet Batašova kantoragrāmatās aizvien biežāk parādās ieraksti, līdzīgi šim: «Piesēdētājam guberņā — 2 vaislas ērzeļus un vēlvezumu kautu putnu un šķiņķu, un meiču Aksiņju, kas smalkas mežģīnes māk darināt» Batašovs tika galā artiem, kuri kukuļus neņēma. Stāsta, ka viņš pat esot «par patvaļu» nodevis tiesai kādu strauju Vladimirasamatvīru. Taču šis pratis tiesas priekšā aizstāvēties un novest lietu līdz senātam. Virsroku tomēr guvisBatašovs. Viss paliktu kā bijis, ja vien pats Andrejs Batašovs savās trakulībās kaut cik zinātu mēru.

Par naudas kalšanu un uzbrukumiem pajūgiem nekādi apstiprinoši dokumenti nav atrodami, turpretīnav apstrīdams, ka Batašova plēsonīgā daba izpaudusies viņa fabriku darbībā. Pēc 1783. gada īpašumusadalīšanas starp abiem brāļiem Andreju un Ivanu rūdu katrs varēja ņemt arī otra brāļa teritorijā. Taču«atļauju ņemt rūdu» Andrejs saprata pēc sava prāta. Viņa vīri, kā rakstīja Sviņjins, «sagrāba vietas, kasar šo aktu ir izslēgtas, un tās bojāja, veda rūdu uz tādām fabrikām, kas ar aktu nav norādītas un uzbūvētaspēc īpašuma sadalīšanas… Izstrādātās akas vai šurfi netika aiztaisīti, tādējādi radot briesmas ne tikailopiem, bet ari cilvēkiem.»

Uzbrukumi Muromas traktā notika jo bieži. Upuri bija ne vien tirgoņi, bet arī bagātie muižnieki,kurus gan tikai aplaupīja, bet pašus atstāja dzīvus.

Lai paplašinātu savus zemes īpašumus, Batašovs reizēm pratis izmantot arī gluži asprātīguspaņēmienus. Iepatīkas Batašovam kāds zemes gabals, un viņš piesaka savas pretenzijas uz to. Atbrauctiesas izmeklētājs, apklaušina zemniekus— lieciniekus, kas pēc Batašova pavēles vispirms bija nogādātimuižā, kur tiem lika noaut kājas un vīzēs iebērt Batašova zemi. Pēc tam zemnieki vīzes atkal apāva unviņus aizveda uz strīdīgo teritoriju. «Uz kā zemes stāvat?» prasa izmeklētājs. «Uz Batašova zemes!»liecinieki atbild vienā balsī, un zemes gabals paliek Batašovam.

Niķu un stiķu Andrejam Batašovam pieticis visādiem dzīves gadījumiem. Reiz viņš kaimiņumuižniekam atņēma Roksanas sādžu, turklāt līdzšinējais īpašnieks nesaprotamā kārtā nozuda Mantiniekigriezās tiesā. Izmeklētāji atbrauca, iztālēm paskatījās uz sādžu, bet tad devās pie Batašova pārnakšņotNākamajā rītā nosprieduši, ka nu gan esot laiks braukt uz Roksanu.

Aizbraukuši. Skatās: sādžas nav! «Kur sādža?» izmeklētāji prasa zemniekiem. Bet tie atbild: «Nekonezinām, neko neesam redzējuši. Tāda sādža te nemaz nav bijusi!» Vēlāk izrādījās, ka tai naktī divitūkstoši strādnieku sādžu nojaukuši un zemi uzaruši, tā ka no sādžas ne miņas nav palicis. Ļaudis Batašovsizmitinājis citur.

Kas attiecas uz nozudušo muižnieku, kā arī oficieri ar tādu pašu likteni (kurš gribēja izbrāķētBatašova dižgabalus) un citiem bez vēsts pazudušiem cilvēkiem, kas ar Batašovu bija nonākuši konfliktā,tad šajos jautājumos skaidrību var gūt no mūsu gadsimta sākumā pierakstītiem kādas deviņ- desmitgadīgasvecītes stāstījumiem. Viņas vectēvs pie Batašova dienējis par «kazaku» un daudz ko pieredzējis. Pēcsirmgalves vārdiem, ieejas durvis parka labās puses stūra tornī bijušas no dzelzs, bet grīda «pa šarnīruvērusies vaļā». Kad kungam kāds kļuvis bīstams, protama lieta, no priekšniecības, ja gribējis kādsBatašovam «pretī stāties», tad tādu vispirms kungu namā krietni uzcienāja un tad veda būves rādīt««Pats» nostājās uz sliekšņa, bet ciemiņu tornī palaida pa priekšu. Tikko tas uz grīdas dēļiem uzkāpj, tāgrīda uz abām pusēm atsprāgst vaļā, bet zem grīdas ir aka bez dibena… Cilvēks iegāžas pazemē, patiekliegties nepaspējis, bet kungs nospiež kādu podziņu, grīda atkal līdzena un pēdu nekādu — meklē kautvisu mūžu, cilvēks ir pazudis.»

Batašovs bija gudrs un ar šāspasaules varenajiem prata sadzīvot Pret savu aizbildni kņazuPotjomkinu viņš visu mūžu palika pazemīgs un padevīgs, bet tas savukārt visādi izrādījis labvēlību un itkā esot pat draudzīgi sarakstījies. Batašovs katru gadu uz Ziemassvētkiem un lieldienām «labvēlim»nosūtījis svaigas zemenes, persikus un ananasus no savas oranžērijas, bet, kad Potjoinkins atradies pieOčako- vas, tad Batašovs viņam uz turieni sūtījis sālītas rudmieses un citus kņazam tīkamus kārumus.

Toties ar vietējiem varasvīriem Batašovs apgājies bez ceremonijām. Reiz pie viņa ieradiesgubernators, taču Batašovs nav gribējis ar viņu tikties un licis gubernatoram pateikt, ka nevarot to pieņemtGubernatoram atlicis braukt uz tuvāko apriņķa pilsētu — Kasimovu. Taču Batašovs kalpam iedevispaketi, licis gubernatoru apdzīt, sagaidīt pilsētā un nodot augstdzimtībai sūtījumu. Kalps rīkojumuizpildīja gods godam, bet augstdzimtība palicis apmierināts, jo paketē bijuši 50 tūkstoši rubļu.

Kādu laiku Batašovam viss gājis no rokas. Ja kāds ari gribēja viņu iesūdzēt tiesā, tad vienmērkonflikts tika atrisināts uz vietas, un, ja kaut kas «līdz galvaspilsētai nokļuva», tad tur ari apstājās.Vietējie varasvīri tika mēģinājuši ar Batašovu izrēķināties, bet viņš ik reizes pielietojis šādu viltību.Rjazaņas guberņas Kasimovas apriņķa robeža ar Vla- dimiras guberņas Meļenku apriņķi gājusi paBatašova mājas ēdamistabu un bijusi apzīmēta grīdā ar strīpu. Kad pie Batašova ieradies Kasimovaspolicijas priekšnieks, tad Batašovs pārsēdies Meļenku apriņķī, bet priekšniekam atlicis braukt prom, joviņam pilnvaras bija tikai savā apriņķī. No galvaspilsētas tika atsūtīta īpaši pilnvarota persona, taču arītam diez kādas nozīmes nebija. Tiesas lieta par zemnieku prasībām pēc pļavām, piemēram, senātā bezkustības nogulēja simt gadus.

Batašova rīcība kļuva aizvien pārdrošāka un nekaunīgāka, un viņam kļuva aizvien grūtāk no ūdensiznākt sausam. Reiz uz Muromas trakta tika līdz kreklam aplaupīts kāds augsts Pēterburgas ierēdnis, kasbraucis ciemos pie brāļa. Kasimovā uzzinājis, ka šādas lietas Batašova īpašumu tuvumā notiek pastāvīgi,augstmanis, galvaspilsētā atgriezies, sacēlis īstu jandāliņu, pieprasīdams rūpīgi izmeklēt visas «šīlaupītāja» tumšās lietas. Par notiekošo no saviem labvēļiem uzzinājis, Batašovs nekavējoties posās uzgalvaspilsētu un nodzīvoja tur vairākus mēnešus, laizdams darbā gan kukuļus, gan likdams lietā savusātanisko izmanību. Izmantodams Potjomkina aizsegu, viņš aizdomas pret sevi novērsa.

Tieši šajā laikā galma ballē Batašovs iepazīstas ar kāda ievērojama ģenerāļa atraitni — lai arī vairsne gluži jaunu, tomēr joprojām košu no vaiga un apsviedīgu sievieti, un Batašovs atkal dedzīgi iemīlas.

Ilgi nedomājis, Batašovs atraitni bildina un viegli saņem piekrītošu atbildi.Notika skaļas un jautras kāzas, kurās piedalījās gandrīz vai visa galvaspilsēta, bet drīz pēc kāzām

jaunlaulātie devās uz savu muižu, uz kurieni jau laikus bija aizsūtīti ziņneši ar pavēli «jaunajai kundzei»sarīkot «svinīgu sagaidīšanu».

Nav zināms, kad Batašovs sievai izstāstīja par viņas oriģinālo stāvokli — būt «trešajai kundzei»,taču šis apstāklis ģenerāļa atraitni acīmredzot nav mulsinājis, jo abi ar «Pašu» dzīvojuši kā divi balodīši.Pēc dabas viņa laikam bija Andrejam vispiemērotākā sieva, jo braukusi kopā ar viņu medībās, labprātpieņēmusi viesus un bargi sodījusi nogrēkojušos. Jo muižā visi mīlējuši abas pirmās kundzes, bet lepnoun valdonīgo «pēterburdzieti» nav ieredzējuši.

Pār «Ērgļa ligzdu» sāka vilkties negaisa mākoņi. Drīz nogranda arī pērkons, no kā Batašovs glužisatrūkās. Viņa stāvokli galvaspilsētā jau bija sašķobījusi Potjomkina nāve, taču, kamēr vēl valdījaKatrīna II, visi «miljonāru Batašovu» godāja pa vecam. Kad tronī uzkāpa Pāvels, situācija krasi mainījās.Sākās visu Katrīnas mīluļu vajāšana, vispirms galvaspilsētā, bet pēcāk nonāca ari līdz «Batašovaslielmanim».

Andrejam Batašovam visur bija savi ļaudis. Reiz atauļoja ziņnesis no «galvaspilsētas labvēļa» arslepenu ziņojumu, ka norīkota «visstingrākā revīzija» par visu viņa darbību, īpaši kas attiecoties uzbaumām par naudas kaltuvi, kas esot slepeni ierīkota Batašova muižā. Agrāk bargo kungu nekasnesamulsinātu — viņš zināja, ka no muižas ļaudīm neviens neuzdrošinātos viņu nodot, tāpat ari strādnieki,kas uz maiņām nozuda parka tornī. Taču tagad visi zināja, ka «kunga» stāvoklis ir sašķobījies. Un nu, kāvēstī nostāsts, Batašovs veicis vienu no saviem lielākajiem briesmu darbiem. Kā ūdenī iekrituši visi 300«nakts strādnieki». Pārvaldniekam ticis pateikts, ka kungs «tos strādniekus atlaidis mājās, bet viņu mītnesatdevis saviem fabrikas strādniekiem». Atbraukusi revīzija neko nav varējusi atklāt, jo neviens taču navzinājis, kur ir ieeja pazemes istabās. Tornī atraduši tikai durvis uz dārzu, vairāk neko. Taču briesmīgaisnostāsts ļaužu mutēs nodzīvoja vairāk nekā simt gadu, un vēl mūsu gadsimta sākumā vietējie zemniekistāstījuši, ka «kungs pats aizcirtis pazemes čuguna durvīm bultas, bet aiz durvīm palikuši guļampiedzērušies strādnieki, lai nomirtu tur bada nāvē».

Drīz Batašova zvaigzne norietēja pavisam. Pēc gada pie viņa nāves gultas sapulcējās visas trīssievas ar saviem bērniem un prasīja, lai viņš pats pasakot, kam atstājis tiesības rīkoties ar mantojumu.Batašovs atvēris acis un teicis: «Tai, kura ņems virsroku.» Tie nu bijuši viņa pēdējie vārdi.

Ir nostāsts, ka neilgi pirms saimnieka nāves noticis kaut kas dīvains. Batašovā bijusi balle, un dārzārīkota uguņošana Kad viesi pa galveno aleju gājuši skatīties ilumināciju un nonākuši līdz Mīlestībaspaviljonam, tad uz paviljona jumta parādījies liels, melns cilvēks ar atņirgtiem zobiem. Viesi bailēsmetušies bēgt atpakaļ un pieredzēto stāstījuši namatēvam. Batašovs esot nobālējis un teicis: «Tā bijanāve, kas atnākusi man pakaļ!»

Batašovs nomira 1799. gadā septiņdesmit trīs gadu vecumā un ticis apglabāts fabrikas kapsētaskapelā pie altāra galda. Uz viņa kapa uzstādīts divas asis augsts akmens stabs ar lodi un krustu galā.

Par Batašovu savulaik klīda tik daudz nostāstu, ka viņa 'dzīvi savos darbos aprakstījis JevgeņijsSaliass de Turnemirs un Andrejs Pečerskis. Saliass romānā «Vladimiras mono- mahi», saglabājotpatiesīgo vēsturisko pamatu, ļāvis vaļu arī izdomai. Viņš vienā tēlā apkopojis abu brāļu Batašovuīpašības (romāna galvenie varoņi saucas Basmani-Basanovi). Darbība risinās ceplī un sādžā, kurastēlojumā bez grūtībām atpazīstama Viksa, bet galvenā varoņa dzīvesveids un tikumi nepārprotami atainoGusas fabrikas īpašnieku. Saliass galveno uzmanību pievērsis ģimenes dzīves intrigām.

Andreja Pečerska darbā izdomas tikpat kā nav. Autors tikai nedaudz pamainījis galvenās personasvārdu, un pirmpublicējumā 1884. gadā darbs saucās «Barbašovu ģimene». Skaidri jaušams, ka PečerskisGusu ir pats apmeklējis, daudz ko «norakstījis no dabas» un uzklausījis toreiz vēl dzīvos aculieciniekus.Tāpēc Pečerska apraksts daudzējādi ir dokumentāls.

Vislielākais juceklis visos Batašoviem veltītajos aprakstos ir tajos jautājumos, kas skar radniecībassaites un ģimenes lietas.

Taču fakts paliek fakts, ka pēc Batašova nāves mantojuma dalīšana un ar to saistītās tiesu lietasvilkās gadiem ilgi, kamēr Batašova īpašums sāka pagrimt. Vēl īsi pirms revolūcijas Gusas fabrikaspēdējā īpašniece muižas dēļ nebeidzami tiesājusies pati ar savu dēlu.

Batašovas drupas vēl tagad glabā savus drūmos noslēpumus. «Tie gaida pētniekus, kas tos atklās,»— tā divdesmito gadu sākumā rakstīja L. Čekina. Un viņai taisnība. Ja ziņas par čuguna durvīm ir patiesas(un nav iemesla tās apšaubīt), tad tām savā vietā ir jābūt. Tad pa šīm durvīm var nokļūt pazemeskazemātos un noskaidrot, cik patiesības ir leģendās par viltotās naudas kaltuvi un baismajā nostāstā par300 ieslodzītajiem strādniekiem, kas «Ērgļa ligzdas» pagrabos nomiruši bada nāvē.

Andrejs Tokarevs Trubadura dziesmas noslēpums

Vai patiesi Grāls būtu pazudis uz visiem laikiem? Kopš 1244. gada 16. marta nakts, kad kataruOksitānijas cietoksnis Monsegurā nonāca karaļa bruņinieku un inkvizīcijas rokās?

Svētais trauks, debesu sūtītā balva, noslēpumainais priekšmets, kam piemīt brīnišķs spēks, bet koļauni ļaudis neredz, turpretī izredzētiem, šķīstiem cilvēkiem tas sniedz svētlaimi; Grāls ir garīgās varassimbols un favorītu atmaskotājs; Grāls tiek identificēts ar viduslaiku civilizāciju un, ļoti iespējams,simbolizē pretestību pāvesta varai.

Bardi un trubadūri maniheistu [21] un kataru [22] mītus kristianizē. Ar laiku no šī romantiskā kausaiztaisīs trauku, no kura Kristus izdalīs saviem mācekļiem svēto vakarēdienu vai arī Arimatijas Jāzepssavāks Krustā sistā asinis.

Taču nezudīs jautājums, kas palika bez atbildes tai vakarā, kad krustneši ieņēma Monseguru. Kadbija gūta uzvara pār albiģiešiem jeb katariem, kurus sauca arī par pote- rēniem [23] , kas langdoku [24]valodā nozīmē «biķera īpašnieki». Vai šis biķeris nebija tas pats Grāls? Vai biķeri neaiznesa četri bēgļiun nenoslēpa tādā vietā un tik labi, ka nu jau astoņus gadsimtus tas nav atrodams? Un kopā ar biķerisvētās un dārgās kataru grāmatas, kā ari kara trofejas zelta un sudraba naudas un dārgakmeņu veidolā, kasviņiem palīdzēja iesākumā cīnīties ciešā kaujas ierindā, bet vēlāk — ilgus gadus organizēt pretestību.

Katarus ilgi uzskatīja par ķeceriem, [25] bet tagad uz viņiem var palūkoties ari citā aspektā. Lai ganviņi paņēma sev līdzi daudz noslēpumu un paslēpa arī daudz bagātību, taču inkvizīcijas tiesā dotajāsliecībās viņi bijuši diezgan atklāti, lai visi ļaudis saprastu, ka viņu centieni nav mazāk cēli kā totiesnešiem. Zem ķecera maskas, ko katariem savas ērtības labad uzlika viduslaiku baznīca, mēs atrodamsev radniecīgu civilizāciju; tāpat kā mūsējā, arī katari savējo smēlās filozofiskajās un garīgajās tradīcijās,kurās Austrumu mistika sajaukusies ar grieķu gudrību.

Virs Tramblemana kalnu pārejas — starp Fuā un Mir- puā— vēl šobaltdien paceļas drupas. Drošivien kādreiz te ir bijis Saules templis, pirms kļuva par cietoksni. Neviens vēsturisks dokuments ganneļauj to ar pārliecību apgalvot, bet pati drupu atrašanās vieta uz to norāda.

Nav šaubu, ka pili 1204. gadā ir dibinājuši katari. No inkvizīcijas tiesās panāktajām lieciniekuliecībām top skaidrs, ka divi kataru garīdznieki ir lūguši Raimonu de Parellu, Monseguras senjoru,atjaunot templi no drupām. Četrdesmit gadus vēlāk R de Parella inkvizīcijas nopratināšanā toapliecinājis. Darbus vadīt bija uzticēts tieši kataru arhitektam Bertrānam de Bekalariā, kurš bijaievērojams viduslaiku fortifikācijas speciālista Eskotas de Lināra skolnieks.

Lūk, kāpēc cietokšņa nozīme saglabājas, lai arī no militārā viedokļa pret to var būt daudz iebildumu.Kāpēc gan lieliskais kara inženieris Bekalariā, kurš autoritāti bija ieguvis ar daudzām aizsardzības

būvēm, izveidojis tik viduvēju fortifikācijas sistēmu, kāda ir Monsēgurā?Augstas sienas no visām pusēm apjož pagalmu, kura lielums ir četrdesmit četri reiz četrpadsmit

metru; ziemeļrietumu pusē atrodas viduslaiku pils galvenais sargtornis don- žons, kas neizdevīgās vietasdēļ cietokšņa aizsardzībai neko daudz nedeva. Torņa sienās nebija strēlnieku šaujamlūku, vārti bija pārākplati; no samana* mūrētās virsbūves un šķērssienas, un koka sijas bija lielisks mērķis iespējamoaplencēju ugunsbultām. Tas viss liek domāt, ka Monseguras pils nav bijusi iecerēta kā cietoksnis unaizsardzības būves te uzradušās vēlāk, kad apstākļi uz to spieduši.

Tempļa versijas piekritēji min šādu diezgan pārliecinošu argumentu: ar laiku tornis ticis pārdalītsdivās daļās, tajā iekārtota tilpne 60 tūkstoš litriem, un ar šo ūdens daudzumu varēja nodrošināt simtpiecdesmit aizstāvjus astoņdesmit dienas.

Starp citu, tolaik celtajos cietokšņos bija iekārtots viens vai vairāki ūdens rezervuāri.

Kāpēc šoreiz Bertrams Bekalariā pieļāvis tādu kļūdu?Būve izskatās tā, it kā pils aizsardzībai tikusi pielāgota pēkšņi: aizsargbūves varēja nojaukt, pils

pamatkonstrukcijai nenodarot nekādu ļaunumu.Ir ziņas, ka kataru svētceļnieki uz Monseguru devušies jau sen pirms 1204. gada.Neatlaidība, ar kādu viņi panāca, ka pils tiek uzcelta, ļauj izdarīt secinājumu, ka te ir bijis templis,

nelielās sektas lūgšanu vieta. Pēdējie pētījumi ļauj spriedumos iet vēl tālāk. Iespējams, ka Monsēgurāpatiesi ir bijis Saules templis, jo pils shēma atgādina zodiaku, hipotēzi tādējādi apstiprinot.

21. decembrī novilkta diagonāle, šķērsodama nocietinājumus, precīzi norāda saullēkta vietu,tādējādi iezīmējot ziemas saulstāvjus un Mežāža zvaigznāju. 21. janvāri no dienvidaustrumu stūra novilktavizēšanas līnija ziemeļaustrumu virzienā precīzi ved uz vietu, kur atradusies donžona siena, kasnocietinājumus aizsargā to rietumu daļā un norāda uz saules lēktu 21. janvāri, kad ir Ūdensvīra zīme.Vizēšanas līnija, kas novilkta no austrumu stūra uz rietumu stūri, 20. februāri norādīs Zivju zvaigznāju.Pavasara saulgriežos cietoksnis atradīsies precīzi abpus saullēkta asij un norādīs uz Auna zīmi utt, stingrāsecībā, bez jebkādām nejaušībām: cietoksnis orientēts neparastā leņķī pret nocietinājumiem, donžonsuzlecošajai saulei 21. jūnijā ļauj fokusēties tieši uz četru atsevišķi novietoto kolonnu ass (kolonnasatrodas abās pusēs galvenajai zālei).

Inkvizīcijas tiesas materiāli liecina, ka zāle kalpojusi par ticīgo kataru sanāksmju un sprediķu vietu;ļaudis te pulcējušies vissmagākajos kataru slepenās pretestības gados…

Var saprast pāvestu nelokāmību un inkvizitoru dedzību. Tā kā katari nevarēja būt nekas cits kā tikaipagāni, kas pielūdz Sauli, tad tie ir maniheisti. Un, lūk, vairāk nekā tūkstoš gadu pēc kristietības rašanāsmaniheisms apdraud baznīcu — un nevis kaut kur, bet pašā kristietības citadelē. Ja katari Monsēgurā būtuguvuši virsroku, tad varbūt viņi būtu devuši pasaulei citu civilizāciju un tātad arī citu likteni. Vai viņi, tosaprotot, būtu spējuši 1244. gada 16. marta vakarā atteikties no cerības uz uzvaru un atdzimšanu? Vai viņinejutās aicināti izmantot jebkuru iespēju, lai glābtu savas svētās grāmatas, nevis tās sadedzināt vai atstātienaidniekam? Viņiem taču tās būs vajadzīgas cīņas atjaunošanai. Un viņi, pēc laikabiedru domām,rīkojušies tieši tā, kamēr divi simti ticības brāļu kāpa sārtā, nevis atteicās no savas reliģijas.

Pēdējā epizode ilgstošajā pāvesta un Francijas karalistes cīņā pret albiģiešiem un katariem sākās arbriesmīgu notikumu, un inkvizīcijas arhīvi ļauj mums precizēt notikumu gaitu. Runa ir par Gijoma Arno unEtjēna de Narbona — ietekmīgu inkvizīcijas darboņu Tulūzas grāfistes teritorijā — noslepkavošanu;slepkavība notika 1242. gada maijā.

Šie inkvizitori darbojās tiešā pāvesta vadībā, vietējo garīdznieku kontrolei nepakļāvās, un viņi bijaiemantojuši drūmu slavu. Pāvests Gregors IX bijis spiests personiski iejaukties, lai abu darboņudedzīgumu nedaudz apslāpētu, ko apliecina 1237. gada februāri Vīnes arhibīskapam nosūtītā pāvestavēstule.

Būdams inkvizitoru Vienības komandieris, kā mēs tagad teiktu, brālis Arno ķeceru medībāspārmeklējis Tulūzas zemes. Kopā ar kādiem desmit vīriem viņš devās no pilsētas uz pilsētu, veica ātrasizmeklēšanas, tiesāja un spriedumu ar vislielāko bardzību izpildīja.

Viņa metode bija vienkārša. Kopā ar saviem piesēdētājiem, savu tiesas sekretāru, saviemcietumsargiem viņš apmetās bīskapa rezidencē vai dominikāņu konventā, bet, ja tādu nebija, tad īpaširekvizētā pilī. Tūlīt pēc ierašanās brālis Arno lika iedzīvotājiem izziņot sava pirmā sprediķa laiku.Neierasties nedrīkstēja, jo tad tiktu apšaubīta tāda cilvēka piederība īstenticīgajiem katoļiem.

Sprediķī Arno paziņoja, ka viņa nodoms ir apvidū izdeldēt ķecerību. Vietējiem ķeceriem tas bijaultimāts. Taču viņiem lika dots arī apžēlošanas termiņš. Ja ķeceri paši ieradās pie inkvizitora, tad viņšvisus grēkus atlaida un uzlika tikai kanonisko epitīmiju. Starp citu, šīs epitīmijas bija ērts līdzeklis, kā noviena neērta ķecera tikt vaļā uz vairākiem mēnešiem, pieprasot, piemēram, lai viņš veic svētceļojumu uzSenžakdekompostelu, bet no turienes ierodas Kenterbe- rijā. Apžēlošanas laikā tribunāls vaininiekusnetiesāja — viņi varēja nebažīties ne par sodu, ne mantas konfiskāciju, ne cietumu. Bet situācija pilnīgi

mainījās, kad apžēlošanas termiņš bija beidzies. Tad aizdomīgos bez aplinkiem izsauca un ar viņiemapgājās kā ar īstiem ļaundariem.

Kam bija vājāks raksturs — kas no kāda baidījās; kam ar ķeceriem bijušas tīri lietišķas vai nejaušasattiecības kā piegādātājam vai klientam; kas ar ķeceri tikai uz ielas pārmijis kādu vārdu vai bijis nejaušipie viņa ciemos; kas nejauši vai pēc savas gribas kopā ar ķeceri piedalījies rituālā — viņi visi sevipatiesi uzskatīja par vainīgiem un alka nožēlot grēkus. Pie brāļa Gijoma Arno ieradās arī smagāknogrēkojušies, bet nāca ar viltu — atzinās nelielos grēkos, cerēdami uz vispārēju grēku piedošanu.

Visas atzīšanās tiesas izmeklētāji noklausījās aiz aizvērtām durvīm. Noslēpums tika saglabāts. Parindulgencēm nerunāja. Tas bija tikai vislabākais paņēmiens, kā ātri savākt ziņas. Tribunāla darbību ļotiatviegloja inkvizīcijas radītā baiļu atmosfēra. Tribunāls pieprasīja ne tikai atzīšanos grēkā, vajadzējanosaukt vārdus un adreses, lai arī turpmāk vņus neuzskatītu par noziedznieku sabiedrotajiem.

Tā paplašinājās cilvēku personisko ienaidnieku saraksti, parasti ietverot visus, kas vien kaut kā nopārējiem atšķīrās— ar talantu, savdabību, raksturu, dīvainībām…

Pa to laiku apžēlošanas termiņš tuvojās beigām, liesa nosauca visus, kas bija iekļuvuši sarakstā.Tribunāla darbības metodes krasi pārmainījās. Aizdomās turēto izsauca, iemeta cietumā,

nopratināja. Inkvizīcijai bija doti «metodiski norādījumi», un tiesneši tos stingri ievēroja. Nopratināšana(arhīvos ir tūkstošiem lietu) notika pēc vienas — apmēram šādas shēmas.

« —Vai jūs ķeceri pazīstat?— Vai jūs ar viņu esat tikušies?— Kur jūs viņu redzējāt?— Kādā datumā?— Vai jūs jau zinājāt, ka viņš ir ķeceris, vai uzzinājāt to vēlāk?— Kas jums to pateica?— Vai jūs tikāties regulāri?— Kāds bija jūsu attiecību pamats?— Kas jūs iepazīstināja?— Vai esat viņu uzņēmuši savās mājās?— Vai viņš atnāca viens, vai arī viņam kāds bija līdzi? Kas?— Vai esat bijis pie viņa mājās?— Vai gājāt viens, vai arī kāds jums gāja līdzi? Kas?— Vai jūs ar viņu vēl kaut kur citur arī esat tikušies vai tikai savās vai viņa mājās?— Viens pats vai vairāki?— Vai klausījāties kādu sprediķi?— Kas tajā tika teikts?— Vai jums ir zināms ķeceru sveiciens?— Vai jūs pats to lietojat?— Vai esat piedalījies kāda ķecera iniciācijā?— Vai no kristīgās ticības esat atteicies?»Aizdomās turēto nopratināšana notika tā, it kā tiesnešiem uz visiem jautājumiem atbildes jau būtu

priekšā. Inkvizīcijas izstrādātā denunciācijas sistēma bija tāda, ka apsūdzētajiem bija maz izredžu tiktattaisnotiem, jo, ja tie vai nu atteicās atzīt savus sakarus ar ķeceriem, vai arī vispār noliedza jebkāduvainu, tad pār viņiem gāzās savukārt vissmagākās liecinieku apsūdzības. Ja gadījumā nopratināmaispatiesi bija katarisma piekritējs, tad viņš varēja mēģināt aprobežoties ar to, ka atzina tikai sakarus arķeceriem, vai arī to, ka ir kā skatītājs piedalījies aizliegtā reliģiskā rituālā.

Citēsim paziņojumu, kas sniegts dažus gadus pēc mūs interesējošā notikuma un kurš dod skaidrupriekšstatu par to, kādā veidā inkvizīcija praksē realizēja savu lomu. Tas, kas to patiesi interesēja, bijaķecerībā aizdomās turēto cilvēku saraksta paplašināšana un to vietu saraksta sastādīšana, kur ķeceri

sastopami.«..Saietā Fanžo. Tur notika d'Ožē Isarna iniciācijā, piedalījās Beks no Fanžo, Gijoms no Ilas,

Gaijārs no Festas, Arno no Ovo, Žurdēns no Rokforas, Eimeriks no Seržantas.»«..Ato Arno no Kastelverdanas palūdza, lai viņu mierina* radinieces mājā Kavērā, Mongradā; Juge

un Sikārs no Dirforas devās pakaļ Gijomam Turnjē un viņa draugiem.»«..Diakons Goldefi Bernārs un Arno Žiro dzīvoja Mon- reālā Paimonds no Sanšē, Ratērija, Mora

dzīvesbiedre, no Monreālas, Ermegands no Rebenti, Pjēra Beranžē atraitneTekstā consoler (franču vai.) — mierināt. Consolation (mierinājums) bija slepena norise, kurā

kandidāts nonāca pie kataru ticības. Tāpat kā pirmajiem kristiešiem nokristīšana, tā katariem bijaparedzēta neofita iepriekšēja iepazīšanās ar kataru uzskatiem, ļaujot viņam pašam līdz iniciācijaipilnveidoties.

no Villakorbjē, Sorino, Isarna Garēna atraitne, no Monreālas un viņas māsa Dulsija, Girods noMonreālas, Ponsija Rigola, Rigo sieva, no Monreālas 1202. gadā apmeklēja viņu sapulces.» (Inkvizīcijastiesa denunciāciju ieguvusi 1243. gadā.)

Brālim Ai no uzticētā misija liecina par pāvesta gatavību paaugstināt inkvizīcijas prestižu un kataruķecerus no Oksi- tānijas izkvēpināt pilnīgi un galīgi. Inkvizīcijas vēsturi īstenībā raksturo divi laikmeti.Pirmais sākās 1179. gadā ar Laterāna 3. koncilu, bet otrais — 1242. gadā.

Un nu inkvizīcija pirmo reizi rīkojas Romas vārdā un pakļaujas vienīgi pāvesta varai. Tais laikosinkvizīcija cienīja Justiāna I* izdotos likumus un apsūdzētajiem garantēja to tiesības. Tā, piemēram,inkvizīcija cilvēka apsūdzēšanai nevarēja izmantot viņa ienaidnieku, ģimenes locekļu un kalpu liecības,kā ari ķeceru un par noziegumiem notiesātu personu liecības, ja šiem cilvēkiem līdz ar to bija atņemtaspilsoņa tiesības.

Baznīcas izmeklētājiem nebija atļauts cilvēkus spīdzināt Laterāna 3. koncilā pieņemtajā dokumentādažās rindiņās pasludināta baznīcas un valdnieka savienība cīņā pret katariem. Inkvizīcijas pamatsīstenībā ir šis dokuments, taču tais laikos tās rīcībā vēl nebija visi laicīgās varas līdzekļi.

«Kaut ari baznīca aprobežojas ar garīdzniecības morāliem (garīgiem) nosodījumiem un asiņainastiesas norīko,» teikts Laterāna 3. koncila deklarācijā, «tai savu atbalstu sniedz valdnieku likumi, lai bailesno pasaulīgās tiesas cilvēkus piespiestu meklēt garīgās zāles. Kāpēc gan ķeceri, kurus vieni sauc parkatariem, citi par patāriešiem**, bet vēl citi — par atpircējiem, — kāpēc viņi spējuši tik daudz panāktGas- koņā, Albigojā, Tulūzas apvidū un citās vietās; lai viņi tur tautai sludina savus maldus un pūlassašķobīt prātus svārstī-

Mustiniāns I Lielais — Bizantijas imperators no 527. gada; pēc viņa pavēles pirmo reizi notikaromiešu likumu kodifikācija.

"Patārieši — reliģiskas un sociālas tautas masu kustības patārija dalībnieki Ziemeļitālijas pilsētāsXI gs. 2.p. Nosaukums radies no kustības centra — Milānas krāmu tirgus nosaukuma. (Tulk.) gajiem, mēsviņus anatēmai [26] nodosim kopā ar viņu aizbildņiem un slēpējiem un absolūti aizliegsim ar viņiemuzturēt jelkādas lietišķas attiecības; ja viņi nomirs, grēkus neizsūdzē- juši, tad nekāda apmazgāšananenotiks un nebūs atļauts viņus apglabāt pie kristiešiem.»

Kādus divdesmit gadus vēlāk, 1198. gadā, pāvests Inno- centijs III visiem kristīgajiem valdniekiemadresētā apkārtrakstā vēstī sekojošo: «Mēs valdniekiem un visiem jūsu provinču grāfiem, baroniem ungrandiem uzdodam ar visu viņu autoritāti sniegt palīdzību mūsu sūtņiem viņu rīcībā pret ķeceriem, laiatlaistu grēkus; izdzīt tos .. (kas būs izslēgti no baznīcas — A.T.), konfiscēt viņu īpašumus un vērsties prettiem ar visbargākajiem līdzekļiem, ja pēc izslēgšanas no baznīcas tomēr tie gribētu dzīvot agrākajā vietā.Mēs dodam pilnīgu brīvību, kā piespiest senjorus rīkoties tādā veidā, piedraudot ar izslēgšanu nobaznīcas vai solot apķīlāt viņu zemes.

Tāpat mēs uzdodam visiem iedzīvotājiem bruņoties pret ķeceriem .. visiem, kas piedalīsies šajāgājienā par likumu ievērošanu, mēs piešķirsim tādu pašu indulgenci, kādu saņem Sv. Pētera baznīcas

apmeklētāji Romā vai Sv. Jēkaba.. visi, kas ķecerus atbalsta, no baznīcas tiks izslēgti tāpat kā visi tie, kasviņiem sniegs kaut vai vismazāko palīdzību vai pieņems savā pajumtē..»

Vēl pēc astoņiem gadiem, tātad divdesmit septiņus gadus pēc Laterāna 3. koncila, Osmas bīskapsDjego kopā ar savas baznīcas priekšnieka palīgu Dominiku de Guzmanu devās no Romas uz Spāniju.Šķērsojot Langdoku, viņi sastapās ar pāvesta legātiem, kas bija pilnvaroti cīņā pret ķeceriem. Un, lūk,baznīcai un tās legātiem katari demonstrēja nabadzības un stingras morāles paraugu. Tad Dominiks deGuzmans ieteica rīkoties analoģiski. Viņš apstaigāja Langdoku, pa ceļam sprediķodams un ar katarusludinātājiem risinādams dialogus; tāpat kā katari, arī de Guzmans aicināja uz stingru kārtību un pieticību.Dominikam de Guzmanam pievienojās daži ticīgie, un viņš nodibināja morālistu ordeni, ko vēlāk nosaucadibinātāja Dominika vārdā par dominikāņu ordeni [27] . līdztekus misijas darbam, ķecerus piegriežotīstenajai ticībai, Dominika pienākums bija arī izveidot inkvizīciju, kas Gijoma Arno laikā bija represīvainstitūcija.

Pirmā bargā sadursme notika 1208. gadā pēc pāvesta legāta Pjēra de Kastenlo nogalināšanas.Innocentijs III aicināja Provansas arhibīskapu, visus Francijas bruņiniekus un karali Filipu II Augustukrusta karā.

Tulūzas grāfam Raimonam VI, kuru apvainoja Kastenlo slepkavības organizēšanā, bija jāsniedzpubliska liecība; pēc tam, lai netiktu izslēgts no baznīcas, grāfam piedāvāja iesaistīties krusta karā pretpaša grāfistes ļaudīm. Valsts dienvidos, vietās, kur dzīvoja katari, ieradās apmēram trīssimt tūkstoši vīru.Karš ar uzvarām un zaudējumiem turpinājās apmēram piecdesmit gadus.

Pēc Raimona VI nāves viņa dēls Raimons VII pacentās panākt ilgstošu mieru. Guvis vairākas lielasuzvaras un Francijas karalim pierādījis, ka militāra uzvara pār tulūziešiem franču bruņiniekiem izmaksāsļoti dārgi, viņš 1229. gadā nezin kāpēc bija devis piekrišanu Mo pilsētā parakstīt sev iznīcinošu mieralīgumu. Pēc šī līguma Raimons VII Francijas karalim atdeva visus savus cietokšņus un divas trešdaļaszemes īpašumu. Tāpat viņš apņēmās nomaksāt milzīgu nodevu baznīcai. Pirms dažiem gadiem RaimonsVII bija no baznīcas izslēgts, taču veiksmīgi prata tās klēpī atgriezties un palika uzticīgs Francijaskaralim. Raimons publiski nožēloja grēkus un izcieta pārmācību ar pātagu uz Parīzes Dievmāteskatedrāles sliekšņa, kā tas pirms dažiem gadiem bija noticis ar viņa tēvu Senžildigārā. Varbūt viņštādējādi panāca, ka inkvizīcija pret viņu lietoja maigākas metodes? Varētu domāt, ka tā. Pēc vairākiemgadiem, uzstājoties pret dominikāņiem, Raimons kādā vēstulē (kas vēlāk kļuva slavena), rakstīja, kadominikāņi «ir drīzāk spējīgi ļaudis pret baznīcu sacelt, nevis iedvest pret to uzticību». Raimonusadzirdēja pat Romā, un pats pāvests iejaucās, lai ubagotājmūku pārcentību apvaldītu. Taču Raimons VIImēģināja iet vēl tālāk: viņš deva pavēli slēgt Tulūzas vārtus inkvizīcijai, tādējādi mezdams izaicinājumuRomai un tās sabiedrotajam— Francijas karalim.

Dominikāņu darbība Tulūzā un tās apkaimē ieguva īpašu raksturu. Par to varam pārliecināties, jaizlasām kaut vai brāļa Gijoma Pelisona liecību, kas dota Tulūzā. Tajā rakstīts:

«Par slavu un pateicību Visvarenajam Dievam un Svētajai Dievmātei Marijai, Kristus mātei, unmūsu Tēvam Svētajam Dominikam, un visam svētajam pulkam debesīs es gribu rakstiski atsaukt atmiņāvisu, ko tika izdarījis Tulūzas sen- jors, bet Tulūzas zemē — dominikāņu ordenis un citi ticīgie no tā pašaapvidus, pateicoties Sv. Dominika nopelniem un lūgšanām, kas, Svētā Gara iedvesmots, ar pāvestaHonorija III atvēli un sira Fulka, Tulūzas bīskapa, palīdzību šo ordeni dibināja un pret ķeceriem un viņudraudzi vadīja..»

Tālāk aprakstīts, kādus pasākumus dominikāņi brāļa Ro- lāna vadībā veikuši par spīti konsulu —Raimonam VII padoto Tulūzas pilsētas municipālo maģistru — iebildumiem.

Par to, kāda atmosfēra šajā apvidū valdījusi XIII gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados,liecina daudzas anekdotes.

«Šajā laikā,» raksta brālis Pelisons, «nomira kāds ķeceris, vārdā Galvāns, pats valdensu [28]arhimandrīts. Šis notikums nepagāja secen metra Rolāna uzmanībai. Rolāns sasauca brāļus, garīdzniekus

un vēl dažus cilvēkus. Visi kopā viņi devās uz māju, kur ķeceris bija miris, un nopostīja to līdz pamatiem,pārvēršot gruvešu kaudzē. Pēc tam viņi Vil- nevas kapsētā Galvāna miesas izraka, milzīgas procesijaspavadībā iznesa cauri visai pilsētai un sadedzināja. Tas tika izdarīts 1231. gadā par godu Jēzum Kristum,Mūsu Kungam, un Svētajam Dominikam, un par godu mūsu mātei — Romas katoļu baznīcai.»

Brālis Pelisons piemetina, ka «tais laikos katoļus tajos novados vajāja, bet ķeceru nodevējus neretinogalināja, lai arī grāfs Raimons miera līgumā bija apsolījis katram arestētajam ķecerim neatkarīgi nodzimuma pa sešpadsmit uncēm sudrabā pirmajos piecos gados, bet pa vienai uncei — visus nākamosgadus». Aresti notika bieži.

«Grandi, kā arī citi augstmaņi un bagātnieki ķecerus sāka slēpt, bet viņu nodevējus sita, sakropļojaun nogalināja; skaidrs, ka grāfam tuvās personas bija uzpirktas. Šajā apvidū grāfs baznīcai un ticīgajiemnodarīja daudz ļauna.»

1235. gada Vasarsvētkos daudz ļaužu gāja sūdzēt grēkus un izstāstīt, ko viņi par ķeceriem zina; brāļibija tik noslogoti, ka izklaušināšana nevarēja un nevarēja mitēties. Tad dominikāņi aicināja palīgāfranciskāņus un pilsētas kirē, lai tie palīdz ļaudis uzklausīt

Priors ar Tulūzas vikāra palīdzību aizturēja vairākus pilsētniekus, kas nebija gribējuši uz grēksūdzinākt brīvprātīgi; viņu vidū bija arī skārdnieks Arno Dominiks. Kad vikārs viņam piedraudēja ar nāvi, javiņš neuzrādīšot dažus ķecerus, tad skārdnieks apsolīja uzrādīt vienpadsmit ķecerus, kurus viņš pazīstotun skārdniekam tika apsolīta brīvība.

Tad skārdnieks Arno Dominiks aizveda mesjē Pjēru de Malafēru, Sensernānas abatu, un vikārubruņotu vīru pavadībā uz Kasas pili, un tur viņi arestēja septiņus ķecerus.

«Atgriezies Tulūzā, inkvizitors brālis Gijoms Arno izsauca divpadsmit tulūziešus — ķecerupiekritējus. Tie atteicās ierasties un pat ar draudiem pieprasīja, lai ķeceru izdibināšana tiktu pārtrauktaRedzēdami, ka Gijoms Arno pat nedomā atlaisties, bet grasās rīkoties vēl enerģiskāk, šie vīri, Tulūzasgrāfa atbalstīti, paziņoja, ka inkvizitoram pilsēta jāatstāj un inkvizīcija jāpārtrauc. Tuipretī Gijoms Arno,ar brāļiem apspriedies, pieņēma lēmumu ne tikai Tulūzu neatstāt, bet pret ķeceriem sākt jo niknu cīņu.Konsuli un viņu domubiedri sacēla dumpi un brāli inkvizitoru, paceļot pret viņu roku, izmeta no konventaēkas un no pilsētas padzina.. Tulūzieši atkārtoti apgalvoja — ja viņus kāds šajā sakarā sauks uz tiesu, touz vietas nogalinās. Un patiesi — no tā brīža baznīcas klerki nav uzdrošinājušies nevienu izsaukt

Tūlīt pēc tam grāfa un savā vārdā konsuli devuši rīkojumu pilsētā uz katra stūra izziņot šādu likumu:piedraudot ar cietumu un mantas konfiskāciju, ir aizliegts dominikāņiem kaut ko dot, pārdot vai aizdot kāari sniegt jelkādu pakalpojumu. Līdzīgu ediktu viņi izdeva Tulūzas bīskapam un Sen- sernānaskanoniķiem.

Patiesībā pēc Mo miera līguma parakstīšanas atklāts ienaids kaujas lauku bija pametis. Tā vietā bijanākusi pagrīdes pretestība. 1235. gadā notikušais konflikts ar konsuliem uzskatāmi parāda šīs pagrīdesakcijas efektu: no vienas puses, inkvizīcija izsekošanas darbību paplašina, izdara aizvien lielākuspiedienu un galu galā pieļauj kļūdas. Bet, no otras puses, šīs kļūdas izraisīja ļoti vētrainu reakcijudominikāņu satrauktajos ķeceros. Viņi protestēja, par spīti riskam, nokļūt bendes nagos un tiktpiespiestiem atzīties neesošos grēkos. 1252. gadā pāvesta Innocentija IV dotā oficiālā atļauja piemērotspīdzināšanu jau deva rezultātus. Acīmredzot te izpaudās kataru izvērstā pagrīdes cīņa. Cenzdamāssagraut ķeceru pagrīdes centrus, inkvizīcija kļuva aizvien cietsirdīgāka.

Otras sekas bija tās, ka vajāšanas apstākļos katari bija spiesti darboties slepeni un viņu darbībaibija nepieciešamas lielas summas. Kādā tā laika rokrakstā lasāms, ka kataru baznīca bijusi ļoti bagāta. Tāpastāvēja no ticīgo ziedojumiem, novēlētiem līdzekļiem, īpaši organizētos pasākumos savāktas naudas, kāarī no valsts dienvidu apgabalu augstmaņu diezgan lielā finansiālā atbalsta Ļoti labi noorganizētapagrīdes organizācija ļāva kataru vadītājiem būt labi informētiem, lai varētu nekļūdīgi darboties savassektas interesēs. Šajā lieliski izveidotajā organizācijā, protams, iegāja garīdznieki, vientuļnieki,sakarnieki, pavadoņi, naudas vācēji, kas aizvien atradās «komandējumos» un bija grūti atpazīstami; šai

organizācijai bija ari savas slēptuves, mītnes vietas un glabātavas. Liela daļa kataru bagātību glabājāsMonsegu- ras pilī. Taču vientuļnieki, pastāvīgi klīzdami pa novadiem, nepieciešamības gadījumā noglabātājiem varēja saņemt nelielu summu — gan pilsētās, gan lauku ciemos.

Pašā Monsēgurā katari dzīvoja netraucēti. Līdz pat 1238. gadam tūkstošiem ticīgo inkvizīcijasdeguna priekšā klausījās vecā ķeceru bīskapa Žilabēra de Kastras sprediķus (viņš mira 1240. gadā). Līdzpat 1242. gadam pils pagalms un tam piekļāvušās būdas vienmēr bija ļaužu pilnas.

Nonāca tik tālu, ka Svētais Ludviķis [29] , par to visu noraizējies, palūdza, lai Tulūzas grāfsskandalozajai situācijai darot galu. Raimons VII uz to atbildēja tādējādi, ka 1241. gadā ar savu karaspēkuieradās likt pamatus cietoksnim. Taču bez īpašiem panākumiem. Droši vien tāpēc, lai demonstrētu savuvasaļa lojalitāti un baznīcas dēla padevību.

Tiklīdz Raimons VII bija aizbraucis līdz ar ideju par celtniecības vietas izvēli, katariem radāspietiekams pamats Monseguras noliktavas steigšus piepildīt ar produktiem un ieročiem. Garnizonā jaubija simt divdesmit labi apbruņotu un apgādātu kaujinieku. Tika uzstādīti akmensmetēji, ar koiespējamiem uzbrucējiem pretoties.

Ir noskaidrots, ka ziedojumu vācēji un mantziņi uz Mon- seguru bija atveduši lielāko daļu katarunaudas.

1242. gada pirmajos mēnešos situācija ir šāda: inkvizīcija savas skrūves piegriež; pāvesta spiests,Francijas karalis no Raimona VII pieprasa enerģiskāku rīcību; izrādās, ka kataru opozīcija ir labākapbruņota nekā to pretinieki un laidusi dziļas saknes; katoliskajā sabiedrībā valda nemiers un trauksme, jotā atrodas kā žņaugos starp apziņu par piedrību provansiešiem un kristīgo pārliecību; vietējie augstmaņiun bagātnieki negrib atzīt Ziemeļu varu [30] pār sevi un romas intoleranci…

Viss vilka uz karu. Un tas sākās.Raimons VII, būdams izvēles priekšā, meklēja iespēju, kā atbrīvoties no Ludviķa Svētā

aizbildniecības. Varbūt tāda iespēja viņam radās līdz ar kara sākšanos pret Francijas karali? Karu vadījaUgo de Luzinjans, Puatū vasalis, kopā ar saviem pietiekami spēcīgajiem sabiedrotajiem. Viņu vidū bijaBretaņas hercogs, Anglijas karalis Indriķis III un Žaks I Iekarotājs, Aragonas karalis. Avantūras mērķisbija savas domēnes atjaunošana.

Taču iedzīvotāju un pat vasaļu vidū reliģiskais naids izpaudās spēcīgāk nekā nacionālās jūtas.Izmantojot politisko konfliktu, albiģiešu senjori nolēma dot inkvizīcijai spēcīgu triecienu: nogalinātinkvizitoru Gijomu Arno un visus viņa palīgus, kas bija apmetušies Aviņonetas senjoru pilī.

Kā pret inkvizitoriem vērstā sazvērestība tikusi iecerēta, to mēs uzzinām no kādas sievietes —Fedelaplānas — liecības. Galvenais musinātājs izrēķināties bijis Raimons d'Al- faro, Raimona VIImāsasdēls. Tieši Raimons d'Alfaro uz Antiohas mežu uzaicināja divus Monseguras garnizonabruņiniekus, Gijomu un Pjēru Raitnonu de la Plānu, un palūdza viņus inkvizitoru nogalināt «Manssaimnieks, Tulūzas grāfs, nevar izbraukt,» viņš paskaidroja. «Lai no Monseguras atnāk visi, kas vien irapbruņoti. Es viņus aizvedīšu uz Gijoma Arno istabām. Te ir vēstule jūsu priekšniekam Pjēram Rožē deMirpuā.»

Pjērs Raimons de la Plāns atgriezās Monseguras pilī. Izlasījis vēstuli, Pjērs Rožē de Mirpuānešaubījās ne mirkli: jau nākamajā dienā viņš devās uz Aviņonetu. Vīri sadalījās trīs grupās. Viena grupakontrolēja Kastelnoderī ceļu, otra — ceļu uz Tulūzu; trešā grupa līdz ar tumsas iestāšanos tuvojās pilij.Visi operācijas dalībnieki bija vietējie muižnieki, bez zobeniem viņiem bija arī sekīras [31] .

Atriebējus sagaidīja pats Raimons d'Alfaro. Apvilcies «baltus kamzoļus», viņš ar lāpu rādīja gaismupils ejās un atnācējus veda sev līdzi. Karavīriem piebiedrojās kādi piecpadsmit Aviņonetas iedzīvotāji.Atnācēji izlauza durvis, kas veda uz inkvizitora telpām; septiņi mūki, dziedādami «Salve, Re- gina!» [32], krita ceļos un sabruka zem iebrucēju cirtieniem. Tas bija slaktiņš. Neviens inkvizitors neizglābās, arīneviens no viņu četriem palīgiem. Pēc tam kad uzbrucēji bija aizgājuši, uz grīdas palika guļamvienpadsmit līķi. Atgriešanās Monsēgurā notika priecīgā prātā. Vīri bija pat pajokojuši: «Mēs tikko kā

dzirdējām Gijoma Arno pēdējo sprediķi…»Slaktiņš notika 1242. gada 28. maijā.Iesākumā Raimons no notikušā centās iegūt labumu. Visi Dienvidi sacēlās pret pāvestu un Francijas

karali. Nocietinātās pilsētas, kuras kādreiz pēc Mo miera līguma noslēgšanas tika nodotas Francijaskaralim, tagad sacēlās zem Tulūzas grāfa karoga.

Tomēr hercoga sabiedrotie cits pēc cita atteicās no sadarbības ar grāfu, un drīz vien viņam vajadzējauzsākt sarunas.

1242. gada 30. oktobrī Francijas karalis piekrita, ka Lo- risā tiek noslēgts miera līgums, saskaņā arkuru visās karā iesaistītajās teritorijās tiek atjaunota viņa vara; šīm teritorijām vēl tiek pievienota Lorage[33] .

Kaut arī attiecībās ar Francijas karaļtroni cietis neveiksmi, Raimons VII tomēr uzskatīja, ka irspējīgs likvidēt inkvizīciju teritorijās, kas vēl nesen piederēja viņam. 1243. gada 15. aprīlī viņš Bezjēsasauca koncilu ar mērķi panākt, lai ķeceri pieņem vietējos likumus. Tādējādi runa bija par dominikāņulikvidāciju. Taču pāvests Innocentijs IV šādu rīcību neatbalstīja, un grāfam cits nekas neatlika kāsamierināties. Vairāk neko viņš kataru labā nespēja izdarīt. Koncils pieņēma lēmumu par Monsegurasieņemšanu, lai sodītu Aviņonetas slaktiņā vainīgos.

1243. gada maijā Arkašonas senešāls [34] Hugo d'Arsī sāka Monseguras ielenkšanu.Domāja, ka kapitulācija notiks pēc trim, visvēlākais — četriem mēnešiem. Taču pils ar garnizonu, kurasastāvā bija simt piecdesmit viru, ieskaitot septiņus bruņiniekus un «īstenticīgos» (apmēram divsimtcilvēku), vēl turējās, kad jau tuvojās ziema. Ūdens neizsīka. Pārtika tāpat. Pa naktīm vīri šķērsojaienaidnieka robežu — Monseguras katari savu apvidu labi pazina. Un ari kalnu bija grūti pilnīgi aplenktno visām pusēm. Ar visiem seštūkstoš vīriem, kas Hugo d'Arsī rīcībā bija pēc papildspēku pienākšanas,visas izejas no pils viņš nespēja nosegt..

No kraujās klints, uz kuras pils uzbūvēta, nogāzes ir pārredzamas vairāku simt metru attālumā. Līdzplatformai, kuras izmēri ir no simt līdz piecsimt metriem, reizinātiem ar astoņsimt metriem, var nokļūt patrim grūtiem, bet pārvaramiem ceļiem.

Senešalu atbalstīt ieradās Karbonas arhibīskaps Pjērs Amjels kopā ar savā novadā savāktukaradraudzi. Viņš bija ķeceru un Tulūzas grāfa lielākais ienaidnieks un Francijas karaļa sabiedrotais.Amjels vēl atradās Mo, kad tika apspriests pirmais līgums starp grāfu un karali, un kopš tā laika viņšsavas intriganta spējas jau bija vairākkārt pierādījis. Tagad viņš sakopoja visus prātus un saprašanu, lainodrošinātu triumfu Ludviķim Svētajam un pie viena ari Romai. Pirms dažiem gadiem viņš tādā pašāveidā bija palīdzējis Aragonas karalim iegūt Valensiju.

Pēc Aviņonetas notikuma pāvests pret albiģiešiem sarīkoja jaunu krusta karu; Pjērs Amjels nolēmanovest to līdz galam. Pēc tam kad pāvesta kancelejā bija pieņemts lēmums noslaucīt Monseguru nozemesvirsas, neviens, ari no cīņas izslēgtais Tulūzas grāfs, katariem vairs nekādi nespēja palīdzēt.

Kopš tā brīža nelielā garnizona vienīgais mērķis bija uzsākt sarunas, lai izglābtu no sārta Aviņonetasizrēķināšanās ierosinātājus, un izdevīgā brīdī izglābt kataru bagātības, pirmām kārtām svētās grāmatas unnoslēpumus, kas tajās glabājās, un arī — cerībā uz labāku nākotni — dārglietas un naudu.

Tulka nodevība kādā naktī ļāva aplencējiem nokļūt uz plato, kur atradās Monseguras pils.Akmensmetēja mašīna sāka bez apstājas bombardēt cietokšņa sienu un donžonu. Garnizons pretojās vēlvairākas nedēļas, bet pēc tam — tā kā nekādas izredzes vairs nebija palikušas, jo ne no kurienes nekādapalīdzība vairs nepienāca, — kādā agrā rītā divi katari, Mateuss un Pjērs Bonne, pili atstāja, aiznesdamisev līdzi «zeltu, sudrabu, naudu lielā daudzumā». Imbērs de Slažs inkvizīcijas nopratināšanā vēlāk teiks:«Pecuniam infinitam.[35]» Lai šķērsotu ienaidnieka robežas, abi vīri izvēlējās sektoru, ko apsargājakareivji no Kamonsīrleras, tātad vietējie. Sākumā kataru bagātības tika apraktas Sabartes mežā.(Blakusminot, Sabartes ģerbonī austošas saules staros attēlots spārnots biķeris, kas simbolizē Grālu.)

Pēc tam Mateuss atgriezās pilī un aizgāja atkal, bet šoreiz ar uzdevumu Aragonas karadraudzē

savervēt divdesmit piecus seržantus [36] . Vai tāpēc, lai no plato padzītu pēkšņi uzradušos aplencējus?Taču diezin vai viņi atnāca cietokšņa aizstāvjiem palīgā, diezin vai šajā bezizejas stāvoklī bija iespējamsatrast izeju, lai nedaudzie vīri, kas vēl bija garnizonā palikuši, spētu izglābties. Pūles bija veltīgas. Un tadRaimons de Parella un Pjērs Rožē de Mirpuā pavēlēja pūst ragā — viņi lūdza uzsākt sarunas.

1244. gada 1. martā Monsēgurā kapitulēja. Mūsu rīcībā ir kapitulācijas akta teksts. Tajā ir piecipunkti. Pirmām kārtām ir noteikts, ka cietokšņa aizstāvji pirms padošanās cietoksnī vel paliek divasnedēļas.

Kā šāds noteikums radies? Daži uzskata, ka katari, iespejams, gribēja nosvinēt savas Lieldienas.Taču šāds izskaidrojums īsti nepārliecina. Lai šo izskaidrojumu pieņemtu, vispirms ir jāzina, vai katari irsvinējuši maniheisma Bēmas svētkus, kas laika ziņā ir tuvu kristiešu Lieldienām. Daži vēsturnieki domā,ka katari bija Manī sekotāji. Mēs jau zinām, ka Monseguras cietoksnis bija precīzi orientēts pret

saullēktu dažādos gadalaikos. Maniheisms īpašā cieņā tur Sauli — dzīvības simbolu, dvēseles spēkaun labā simbolu. No tā var spriest, ka katari bija maniheisti. Viņu sakraments ietver sevī rituālu, kas ļotituvs kristīgo rituālam, turklāt katari nekad nav no Kristus atteikušies.

Jau pats vārds «sakraments» liek domāt par Svēto Garu, ja ielūkojamies Jāņa evaņģēlijā: tur SvētaisGars apzīmēts ar vārdu Paraklēts [37] , tātad aizstāvis. Kataru kristīšanas sakra- mentālais teksts ietverfrāzi: «Pieņemiet šo Jēzus Kristus Svēto Kristību tādā veidā, kādā tā jums parādās; ar skaidru sirdi undvēseli saglabājiet to visu savu mūžu un nenonieciniet šo sakramentu, lai notiktu kas notikdams.» Katari,protams, nebija kristīgās baznīcas taisnprātīgie, kas pakļaujas vienīgi pāvesta — Svētā Pētera pēcnieka— gribai. Tai pašā laikā katari nebija arī Saules pielūdzēji, kā par to liecina viņa lūgšanas. Viņufilozofija neatgriezās pie labā un ļaunā antagonisma teorijas (turpretī maniheisma princips ir stingriduālistisks pasaules uzskats — tulk.). Ja maniheisms ari ir katarismu kaut kādi ietekmējis, tad šķiet, ka tasnav vienīgais, kas abiem reliģiskajiem novirzieniem kopējs. Tālab var jautāt: kāpēc gan katariemLieldienas vajadzētu aizstāt ar Bēmas svētkiem [38] ?

Lietderīgāk būtu šo divu nedēļu termiņu mēģināt aplūkot sakarā ar to, ka sakari starp Romu unLangdoku bija apgrūtināti. Mēs zinām, ka Tulūzas grāfu, ko Aviņonetas notikums bija sakompromitējis,Karbonas arhibīskaps 1244. gada 14. martā izslēdz no baznīcas — tas notiek četrpadsmit dienas pēckapitulācijas akta parakstīšanas un divas

dienas pirms Monseguras garnizona faktiskās kapitulācijas. Kā lai šādu sakritību bez papildupaskaidrojumiem saprot? Citiem vārdiem, ķeceru panāktais termiņa pagarinājums nebija nejaušs. Karaļapiekritēji un garīdznieki nebija «tiesīgi» parakstīt padošanās noteikumus. Tātad viņiem par parakstīšanosvajadzēja nodrošināties ar galvojumu.

Līdz ar to varam teikt, ka kapitulācijas dokuments katariem nesniedza ne vismazāko mierinājumu.Karavīri saņēma atļauju cietoksni atstāt pilnā apbruņojumā, kā arī piedošanu «par visām agrākajāmkļūdām, arī tiešo vai netiešo atbildību par Aviņonetas lietu…

Taču palika «īstenticīgie». Padošanās gadījumā viņi varēja saglabāt brīvību, bet ar vienu noteikumu:viņiem grēki jāizsūdz tieši inkvizitoriem. Atteikšanās gadījumā viņus gaidīja nāve uz sārta.

Divas nedēļas ieroči klusēja. Pils iekšienē ticīgie lūdza Dievu. Pateicībā par pils aizstāvēšanāparādīto drosmi Pjērs Rožē de Mirpuā saņēma lakatu, «pilnu ar denjē [39] »; arī kataru bīskaps BertransMarti viņam piešķīra pieticīgas dāvanas.

Daudzi ķeceri gribēja pieņemt komūniju [40] . tas nozīmēja, ka pēc dažām dienām viņi beigs dzīvi uzsārta. Viņu bija septiņpadsmit — to, kas pieņēma komūniju; sešas sievietes un vienpadsmit vīrieši.

Cietokšņa nodošanas dienā, tai stundā, kad krustneši iegāja pilī, ticīgie, nolēmuši savā pārliecībāpastāvēt līdz pēdējam, sapulcējās grupā un nolemtās mokas sagaidīja ar lūgšanām. Viņi vēlreiz uzklausījaaicinājumu atteikties no savas ticības, taču viņu pārliecība bija nesatricināma; tad viņus sasēja, rupjigrūstot, aizdzina līdz soda vietai, kas atradās kādus divsimt metrus no pils. Tur, mietu sētas iežogojumā,atradās kaudze malkas un salmi, bet visos četros stūros stāvēja kareivji ar lāpām.

Pēc vairākām stundām, kad sārts jau bija apdzisis un bendes atkal varēja pietuvoties gandrīz pilnīgisadegušajai sētai, dzīvs tur vairs nebija neviens.

Tāds pats liktenis piemeklēja divsimt «īstenticīgo». Kopā ar viņiem aizgāja bojā arī reliģija un —galu galā — ari vesela civilizācija.

Taču īsi pirms tam trīs vīrieši, trīs «īstenticīgie», kopā ar pavadoni bija slepus atstājuši citadeli.Riskējot ar dzīvību, viņi no cietokšņa nolaidās ar virvēm un aiznesa sev līdzi noslēpumu, kas tā arīpalicis neatklāts. Vai viņi glabāja jau pirms tam iznesto bagātību slēptuves «atslēgu»? Vai varbūt viņinesa sev līdzi vislielākos dārgumus?

Vai kāds to kādreiz uzzinās?«Ir dziesmas, kurās izskan neskaidrs aicinājums uz kaut ko nezināmu un nesasniedzamu. Var aizmirst

dziesmu vārdus, bet piedziedājums skan ausīs kā daudzsološs aicinājums.» Šī krievu dzejniekaAleksandra Bloka doma izteikta lugas «Roze un Krusts» ievadā. Lugu viņš uzrakstīja šā gadsimta sākumā.Bloka lugu apdveš Provansas XIII gadsimta eposa «Flamenka»* elpa.

Lūk, jau vairākus gadsimtus gan trubadūru dziesmās, gan leģendā par Grālu tiek meklēts katarunoslēpums.

Pat mūsu dienās Langdokas dziesmas kā simboli pa pusei slēpti glabā kataru noslēpumu, ko aiznesalīdzi trīs Monseguras emisāri: Amjels Ekārs, Hugo un Pualevēns…

Putns (Fēnikss vai Svētais Gars?), mandeļkoks («šķīsto», kā sevi dēvē «īstenticīgie», simbols),nepazīstamā dāma, kuras vārds nekad netiek nosaukts (kataru baznīca?) un nakts, tā garā nakts, kurāOksitānija iegrima 1244. gada 16. martā, — vai tā nav antitēze garīgajai gaismai, kas stingrā veidolāsimbolizē Monseguras pili?…

Žerārs de Seds — viņa pētījums par katariem ir viens no jaunākajiem — visus šos simbolus saskataFrancijas dienvidos vispopulārākajā dziesmā:

Naktī man pie loga Putniņš atlido, Līdz pat rīta ausmai Savu dziesmu dzied. Dziedi, putniņ, dziedi,Ne jau man, bet viņai, Kas tik tuva man. [41]

Bet mums vēl tuvāka ir kāda cita Dienvidfrancijas dziesma, kas atsauc atmiņā Grālu: tā ir felibru[42] dziesma ar nosaukumu «Kupo-Santo»:

Aug dārzā mandeļkociņš,Zied baltu baltiem ziediemKā lapa balta.Man acis neredz prieka —To skatienam slēpj kalni,Tik salti,Ledū kalti.Bet, ja atceramies Monseguras bagātības, zeltu un sudrabu, tad jāpiemin uzskats, ka uz šo bagātību

ved šādas pēdas: kāda dāma, vārdā Izaura Klemensa, kuras liktenis ir palicis noslēpums, Tulūzas pilsētainovēlējusi milzīgu bagātību. Vai šāda persona, Izaura Klemensa, ir bijusi arī īstenībā? Par, to varstrīdēties.

Ja viņa ari ir bijusi, tad nav zināms, no kurienes viņa lielo bagātību ņēmusi. Ari par to itin nekas navzināms. Taču Tulūzā šo novēlējumu izmantojusi gandrīz veselus četrus gadsimtus, no XV līdz XIXgadsimtam. Savā testamentā (kas nekur nav atrodams) «dāma Klemensa», šī Tulūzas labdare, esot lieluvietu ierādījusi «literāriem konkursiem»*, kurus viņa ir subsidējusi vairākus gadsimtus uz priekšu.

Literārie konkursi izvirzīja mērķi saglabāt tīru provan- siešu valodu un nodibināt tradīciju katru gadu1. maijā apbalvot vienu dzejnieku — konkursa uzvarētāju.

Provansiešu valodai bija liela nozīmē XI — XIII gadsimtā, kad šajā valodā — «ok» valodā (langued'oc) — tika radītas trubadūru dziesmas, kas pauda sava novada etnogrāfiskās īpatnības, folkloru,Dienvidfrancijas pretestības garu un ari savu noslēpumu. Ne velti gadu pēc Monseguras notikuma pāvests

Honorijs III aizliedza lietot «ok» valodu**, «ķeceru valodu», kā teikts pāvesta bullā…Bet vai kāds spēs atklāt kataru noslēpumu, kas izgaist vārdos un simbolos? Vai Monseguras dārgumi

un svētumi uz visiem laikiem paliks aprakti aizmirstības plīvuros, kas pamazām ievīsta Oksitāniju?

Deivids Ērvings Feldmaršals Rommels: leģendas gals

LEĢENDU SAGRĀVĒJS DEIVIDS ĒRVINGS

Viens no Hitlera mīluļiem, karavadonis, visu atzīts stratēģis, Hitlera armijas Āfrikas korpusavirspavēlnieks, feldmaršals Ervīns Rommels 1944. gada 13. oktobri pats aizgāja no dzīves. Tiekuzskatīts, ka iedzert indi viņam licis Hitlers.

Pēckara Vācijā bundesvēra vēsturnieki un ģenerāļi, vērtējot Rommela lomu Otrajā pasaules karā,bija vienprātīgi — Pretošanās kustības varonis, stiprs, vīrišķīgs cilvēks, kas nav baidījies nostāties pretdiktatoru, vārdu sakot, cēls bruņinieks. Tomēr britu vēsturnieks Deivids Ērvings, kas sen nodarbojas arTrešā reiha vēsturi, apgalvo gluži ko citu— feldmaršals Rommels nekad nav iesaistījies Pretošanāskustībā un līdz pat 1944. gada jūlijam bijis maldīgos uzskatos gan par Hitleru kā personību, gan viņa karavadīšanas metodēm un gaidījis no fīrera saprātīgas pārmaiņas politikā.

Publicējamajā aprakstā Ērvings iznīcina lēģendu par Rommelu kā cīnītāju pret fašismu, tačuneatkarīgi no autora gribas atklājas cita tēma — drāma, kuru pārdzīvojis apraksta varonis un par kurumūsu lasītājiem nekas nav zināms. Rommels nebija vienkārši pavalstnieks, viņš bija uzticamspavalstnieka paraugs, akli pakļāvīgs un atkarīgs no līrera gribas. Vēsture nenovēršami atkārto savasmācībstundas, un Rommela liktenis ir tikai viens šāds gadījums.

Arī tagad ļoti daudziem derētu par to padomāt. Vai pavalstnieku pārprasta lojalitāte dažkārt navpamatā to kļūdām un reizēm pat noziegumiem, kuri atrodas pie varas stūres ikvienā zemē, ikvienā valstī?Apskaidriba bieži nāk pārāk vēlu.

Ērvinga grāmatas iznākšana tiem, kuri aizstāvēja leģendu par Rommelu, izraisīja šoku, viņi sākapaust neapmierinātību, kas vēlāk pārvērtās par angļu pētnieka secinājumu agresīvu noliegšanu.

Bijušais kara flotes inspektors viceadmirālis Fridrihs Rlge burtiski ārdījās un nodēvēja Ērvingapētījumus par «tipisku izdomājumu». Četrzvaigžņotais ģenerālis Hanss Špei- dels Ērvinga darbu publiskinosauca «vai nu murgi, vai meli». Sarkanā Krusta prezidents Valters Bragackis, kurš arī svēti ticējaRommelam — cīnītājam pret fašismu, aicināja visus savus domubiedrus dot pretsparu, viņaprāt, britunejēgam, vēstures diletantam, kas cenšas diskreditēt nacionālo varoni un leģendu, kurai tic visa vācutauta.

Ērvings pret šiem izteikumiem izturējās visai vēsi un soli pa solim turpināja ārdīt «tuksneša lapsas»Ervīna Rommela iluzoro tēlu, kāds bija radīts viņa dzimtenē. Saskaņā ar šo tēlu feldmaršals bijavienkārši ideāls vācu karavīrs ar neaptraipītu reputāciju, kas uzvarējis gan angļus, gan amerikāņus un navgāzis Hitleru tikai liktenīgas apstākļu sagadīšanās dēļ.

Ērvinga Rommels ir gluži cits cilvēks. Viņš apzināti un ar prieku savos dienesta ziņojumos mazinacitiem karavadoņiem pakļauto karaspēka daļu nopelnus. Atbildību par paša kļūmēm viņš veikli pārliek uzpadoto pleciem. Rommels augstprātīgi ignorē pieredzējušu profesionālu karavīru padomus, un šādasrīcības sekas viņa kareivjiem bieži ir fatālas. • <

Tai pašā laikā Ērvings ne mazākā mērā nenoliedz acīm redzamo faktu, ka Rommels lieliskipārzinājis specifiskās īpatnības, kādas piemīt karadarbībai tuksnesī, un savas zināšanas prasmīgi licislietā. Ērvings viņu pat sauc par «mūsdienu Hanibālu», kas pratis ne vien ielenkt pretinieku, bet arī laupītienaidnieka karavīriem ticību saviem spēkiem un demoralizēt tos. Rommels parādījis sevi kā labupsihologu tādā ziņā, ka pratis gūt sev maksimālu labumu — pat no niecīgām — objektīvi vērtējot —uzvarām, kuras citi karavadoņi vispār neuzskatītu par vajadzīgu pieminēt.

Būtiskākā Ērvinga un Rommela aizstāvju viedokļu atšķirība attiecībā pret savu varoni ir tā, kaĒrvings konsekventi nošķir viņu no tā laika progresīvās vācu inteliģences un viņa rīcībā un raksturā atklājGebelsa propagandas ieaudzinātās politiskās naivitātes pazīmes.

Šai portretā nav vietas pat mājienam, kas atbalstītu versiju par Rommelu kā Pretošanās kustībascīnītāju. Ērvings rūpīgi izsekojis katram kaut cik nozīmīgam sava varoņa solim Āfrikas kampaņas beiguperiodā un tā laika dokumentos nav atradis nedz mazākās paškritikas iezīmes feldmaršala rīcībā, nedzjebkādas liecības par fīrera nelabvēlības izpausmēm, kaut gan Rommela biogrāfi abus šos momentusuzskata par pierādītiem.

Gluži otrādi — jaunie materiāli, kurus izpētījis vēsturnieks amatieris, ļauj nepārprotami secināt, kanekad agrāk Hitlers un viņa favorīts nav tik labi sapratušies kā 1943. gada vasaras un rudens mēnešos.Tieši šai laikā Rommels rakstījis par Hitleru šādus vārdus: «Kāds spēks nāk no viņa, kāda ticība unuzticība saista tautu pie viņa!» Tikai tuvība ar Hitleru ļāva viņam iedvest fīreram domu, ka jādod Francijātrieciens antihitleriskajai koalīcijai un tad Vācijai radīsies iespēja pabeigt karu ar politiskiem līdzekļiem.Tikai iebmkuma ugunīs šis Rommela uzskats sašķobījās, jo jau pašā sākumā tas nebija pietiekamipamatots.

Bet Rommela izdaudzinātā nepaklausība Hitleram un karavadoņa briesmīgais gals? Vai arī tas būtutikai mīts? Diemžēl. Ērvingam neizdevās atrast nekādas pārliecinošas liecības, ka Rommels būtudarbojies Pretošanās kustībā. Šie pētījumi ļāva angļu pētniekam izdarīt dažus sensacionālus secinājumus.

Rommels nekad nav sadarbojies ar Pretošanās kustību. Viņš vairākas reizes ticies ar tās pārstāvjiem,taču nav bijis pārliecināms iekļauties viņu rindās. Domu par pretošanos Hitleram Rommels jau no pašasākuma noraidīja kā absurdu. Viņš ticēja, ka fīrers spēs rast pieņemamu politisku risinājumu, lai izstātosno zaudētā kara.

Rommels nenojauta, ka vairāki viņa tuvākie cīņubiedri ir iesaistījušies Pretošanās kustībā, ka pučampret Hitleru gatavojas divas tanku divīzijas un ka tieši šo divīziju pretdarbības dēļ neizdosies iecerētaisbrīdinājuma trieciens Francijā.

Tikai tad, kad sabiedroto iebrukums Francijā bija jau izvērsies, Rommels, «neprātīgi aizsapņojies»(Ērvings), izsaka domu, ka būtu jāpiebremzē Hitlera armijas Rietumos, jāpanāk tur pamiers, lai turpinātukaru Austrumos.

Rommela nāve iederējās gestapo arestēto Pretošanās kustības cīnītāju taktikā, izmantojot izcilāmaršala vārdu kaut kādā savā spēlē, kas, visdrīzāk, bija vērsta uz to, lai novērstu aizdomas no īstajiemfašisma pretiniekiem Vācijā.

Rietumvācijas vēsturnieki novērtēja šos secinājumus kā pilnīgu aplamību un kopējiem spēkiem arvisu savu autoritāti vērsās pret Ērvingu. Tādā veidā viņi gribēja dot mācību visiem, kas iedomātosapšaubīt teiku par nacionālo varoni. Šādi cilvēki bija bijuši arī pirms Ērvinga, taču viņiem bija pietrūciskonsekvences. Vēsturnieki atgādināja, ka Rommela varoņdarbs pielīdzināms Štaufenberga un citu 20.jūlija mocekļu varoņdarbam un ka sazvērnieki bija paredzējuši viņam valsts prezidenta godu. Špeidels šaigadījumā saskatīja analoģiju ar franču armijas prūšu korpusa pavēlnieka Jorka fon Vartenburga rīcību1812. gadā — Varten- burgs panāca pamieru ar krieviem, tā sekmējot Napoleona kundzības galu.

Rommela vārds tika piešķirts karaspēka apakšvienībām, ielām un viesnīcām, tas skanēja kā vāciskaatbalss slavenajam Čērčila aicinājumam kara laikā: «Rommel! Rommel! Rommel!» Varoņa oreolaapspīdētais maršals pēckara Vācijā spēlēja ļoti svarīgu lomu: sakautā nācija jutās vainīga visas pasaulespriekšā, un daudzi vācieši cieta no savdabīga mazvērtības kompleksa. Rommela vērienīgā personība patipar sevi it kā lika saprast, ka aiz viņa stāvējis ne mazums fašisma pretinieku un ka Hitlera ēra Vācijasvēsturē nav bijusi apzīmogota ar vispārēju fanātisku mīlestību pret neprātīgo fīreru.

Ervīns Rommels, ievērojams karavadonis Otrajā pasaules karā, bija gandrīz ideāls kandidāts šādailomai. ASV Bruņoto spēku štāba priekšnieks Bredlijs nosauca viņu par vienu no lielākajiem varoņiemcilvēces vēsturē. Arābu beduīni godināja viņu ne mazāk kā profesionālie Rietumu pasaules karavīri. Jau

dzīves laikā viņa vārdu apvija leģendas un mīti. Šis cilvēks patiešām bija apveltīts ar pārsteidzošuintuīciju, viņš nemaldīgi juta briesmas un divas reizes aizlavījās no antihitleriskās koalīcijasorganizētajām slepenajām grupām, kam bija uzdots viņu iznīcināt Arābi uzskatīja viņu par tik neuzvaramu,ka beduīni pat 1967. gadā apgalvoja, ka redzējuši feldmar šalu ar visu viņa štābu tuksnesi gaidām savuizseno pretinieku maršalu Montgomeriju.

Vai tas izskaidrojams ar masveida prāta aptumšošanos, vai tā būtu mirāža? Arābi visu redz savādāk.Šai ziņā raksturīga ir 1954. gadā Kairas avīzē Burs izteiktā liecība: «Šis cilvēks spēj apmāt cilvēkumasas. Viņš tām iemieso gan jūtas, gan sapni. Smilšu kāpās ļaudis uzbur tuksneša mūžīgā gūstekņa siluetu,un viņiem tā ir poēzija un brīnums reizē.»

Cita veida leģenda bija radusies Rommela dzimtenē. Bijušie feldmaršala draugi un cīņubiedrienerģiski centās attēlot mirušo kā Pretošanās kustības cīnītāju. Ģenerālis Špeidels, kas kļuva par štābapriekšnieku tikai tāpēc, ka viņa priekšteča sieva bija sastrīdējusies ar pavēlnieka sievu, paziņojasabiedrībai, ka Rommels bija iecerējis Hitleru apcietināt un nodot tiesai. Kādreizējais karalaukareportieris Lutcs Kohs darīja zināmu, ka eksistējis kopējs maršala Rommela un maršala Manšteinaprojekts ieņemt Hitlera mītni. Pretošanās kustības dalībnieks Karlš Štrelins stāstīja par tikšanās reizēm arRommelu un daudznozīmīgajām slepenajām sarunām. Rommela biedrs Iiīge izsaka šādu domu:«Feldmaršals bija vienīgais cilvēks Vācijā, kurš gribēja pabeigt karu 1944. gada 20. jūlijā.» Nolte,bijušais Āfrikas korpusa štāba priekšnieks, uzskatīja viņu par «neuzpērkamu cilvēku, kurš nosodījisnetikumisko, melīgo sistēmu, kas nodarbojas ar pašapmānu».

Visi šie izteikumi pasaulē labprāt tika uzklausīti. Rietumu valstis uzvarētājas atbalstīja versiju parRommelu —

Pretošanās kustības varoni, apveltot viņa personu ar traģisma auru. Holivudas režisori un brituģenerāļi gandrīz sacentās Rommela popularizēšanā. Bijušais brigādes ģenerālis Desmons Jungs 1950.gadā piepulcējās Rommela britu biogrāfiem. Visas pasaules ekrānos ar panākumiem rādīja fdmu«Tuksneša lapsa» ar Džeimsu Meisonu galvenajā lomā. Pēc otrās filmas par Rommelu «Tuksneša žurkas»— tajā varoni atveidoja Ēriks fon Stroheimds — pirmā, kas savā garā bija pretvāciska, tika aizmirsta.

Šajā propagandas vilnī pat Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils parādīja sevi kākonformistu. 1953. gadā, uzstājoties parlamenta apakšpalātā, viņš teica: «Rommela pretošanos Hitleratirānijai, kuras vārdā viņš atdeva dzīvību, es vērtēju kā vēl vienu viņa varoņdarbu.»

Tie, kas, strādājot ar Rommelu kopā, pazina viņu tuvāk, patriotisku vai politisku apsvērumu dēļuzskatīja par labāku klusēt Tomēr bija divi cilvēki, kas nevēlējās noklusēt faktu falsifikāciju.Kādreizējais Pretošanās kustības cīnītājs nosauca Rommelu par «supernacistu pārējo HiUera feldmaršaluvidū». Leipcigas virsbirģermeistara Herdelera, kas bija viens no 20. jūlija puča organizētājiem, biogrāfsGerhards Pammers apgalvoja, ka Rommela opozīcija 1944. gada jūlijā būtiski atšķiras no Herdelera vaiBeka pretošanās.

Tomēr šīs divas balsis salīdzinājumā ar Rommela slavinātāju kori, kuru diriģēja Špeidels, skanējapārlieku vārgi. Rommela draugu apgalvojumus neviens nekritizēja, bet jauni dokumenti tika ignorēti.

Ērvings ticēja veiksmei, jo nedomāja manipulēt ar liecinieku liecībām un veidot no faktiem tādupasjansu, kāds patiktu dažam labam. Par sava darba galvenajiem principiem viņš izvēlējās patiesību,objektivitāti un neatkarību. Ticība saviem spēkiem ļāva viņam pilnībā apgūt vācu valodu. Lai to izdarītu,viņš runājās ne tikai ar pasniedzējiem, bet ari ar Tīsena koncerna strādniekiem Rūrā. Neiedomājamaneatlaidība viņam bija vajadzīga, lai iekļūtu slepeno dokumentu glabātavā un iepazītos ar Himlerapierakstiem, kurus pirms viņa neviens nebija pētījis. Turklāt viņš arvien mēdza izturēties kā ļoti pieticīgscilvēks. Viņam nebija fundamentālas izglītības, un Ērvings pats to atzina par savu trūkumu. Taču jaunībāpiedzīvotās neveiksmes bija norūdījušas nākamā pētnieka raksturu. Un, kad pienāca laiks aizstāvēt savusuzskatus, viņš nezaudēja gara stingrību. Lai gan nākas atzīt, ka viņa kritiķiem reizēm bija taisnība. ĒrvingsVācijā pilnīgi pamatoti tika kritizēts, kad 1977. gadā iznāca grāmata par Hitleru, kurā viņš apgalvoja, ka

Hitlers neko nav zinājis par ebreju masveida iznīcināšanu.Šis piemērs liecina tikai to, ka polemikas karstumā svarīgāk par visu ir cienīt patiesību. Un jebkura

atkāpšanās no šī principa rada kļūdas. Ērvings ir cilvēks, kurš no kļūdām spēj mācīties. Savā turpmākajādarbā «saikni, kas savieno laikus» viņš pirmām kārtām meklēja faktos un dokumentos, jo bija sapratis, kanav jācenšas vēsturē meklēt paradoksus tieši tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādu tur nemaz nav, un, ja arikādi notikumi šķiet paradoksāli, tad tikai pētnieka nepietiekamas informētības vai kāda loģiska notikumuposma pārrāvuma dēļ.

Jau strādājot pie grāmatas par Hitleru, Ērvings iekārtoja dosjē «Rommels». Viņš pievērsa galvenouzmanību armiju grupas «B» virsnieku dienasgrāmatām. No šīm dienasgrāmatām izrietēja, ka Hitlerspilnīgi pareizi bija paredzējis sabiedroto desanta izsēdināšanu ne vēlāk kā 1944. gada jūnijā Normandijāvai Bretaņā, kamēr Rommels uzskatīja, ka sabiedrotie visdrīzāk var parādīties Lamanša franču krastā.

Špeidels savā grāmatā «Iebrukums 1944» apgalvo pretējo: Hiders pretinieka izsēšanos Normandijānav gaidījis, vienīgi gudrais Rommels visu uzminējis pareizi.

Ērvings tikmēr papildināja savu dosjē ar vairāk nekā tūkstoš vēstulēm, kuras gadu gaitā viens otrambija rakstījuši feldmaršals un viņa sieva (vēstules viņam iedeva pati Lūcija Rommele). Jau pirmajātikšanās reizē angli pārsteidza viņas attieksme pret versiju, ka Rommels būtu bijis Pretošanās kustībascīnītājs. Viņa vienkārši nespēja tam ticēt, bet vēlāk Ērvings saņēma no Rommela kundzes rakstiskuapliecinājumu: «Es apliecinu, ka mans vīrs nepiedalījās 1944.

gada 20. jūlija notikumu sagatavošanā un ari nevadīja tos. Viņš bija karavīrs, nevis politiķis.»Drīz Ērvinga rokās nonāca arī Rommela Āfrikas kampaņas laika dienasgrāmata, visas viņa piezīmes

par kauju pie Anameinas, viņa tulka R Armbustera dienasgrāmata, adjutanta Langes vēstules undienasgrāmatas, kā arī citu ģenerāļu un augstāko virsnieku ziņojumi.

Cilvēks, kas šajos dokumentos dzīvoja, rīkojās, pieņēma lēmumus un cīnījās, ne mazākā mērā navlīdzīgs leģendās aprakstītajam varonīgajam feldmaršalam. Īstenībā viņš bija no dabas ar skaidru prātuapveltīts švābs, pedantisks, uzticams, godīgs, taču ar ļoti vāju humora izpratni un bez mazākās interesespar mākslu. Bet nu, pēc nepieciešamajiem ievadvārdiem beidzot jādod vārds Rommela portreta autoramDeividam Ērvingam.

IZDZĒS NEJAUŠĀS LINDAS

Mūsu varonis Johanness Ervīns Eižens Rommels dzimis 1891. gadā Heidenheimā pie Brecas, bijaapdāvināts matemātikā un kopš bērnības gribēja kļūt par aviācijas inženieri. Viņa tēvs gan vēlējās, laizēns izraudzītos citu — militāru karjeru. 1910. gadā viņš deva dēlam rekomendāciju uz Vir- tembergasarmiju, raksturodams viņu kā «taupīgu, izpildīgu un sportisku»*. Jaunekli armijā pieņēma, lai gan viņšslimoja ar trūci. Ar šo brīdi Ervīnam Rommelam vienīgā pazīstamā pasaule kļuva kazarmas, dresūra,speciālās nodarbības. Pat personiskajai dzīvei viņš atvēlēja minimālu laiku un apprecēja pirmojaunkundzi, ar kuru iepazinās. Tikai pēc Pirmā pasaules kara viņa bezkrāsainajā dzīvē parādās kaut kasjauns. Divus gadus viņš karoja Francijā, tika ievainots un apbalvots ar Dzelzs krustu.

Leitnanta Rommela zvaigžņu stunda pienāca, kad viņš tika aizkomandēts uz Itālijas fronti. Viņšnokļuva tur brīdī, kad 14. vācu armija jau nez kuro reizi nesekmīgi centās ieņemt Matažūra kalna virsotni,kur bija nostiprinājušies itālieši. Virsotne, kas slējās 1200 metru virs jūras līmeņa, bija kā noburta. Tadarmijas pavēlniekam iešāvās prātā komandieri, kura karavīri triecienā ieņems virsotni, apbalvot araugstāko Prūsijas kaujas ordeni «Par nopelniem». Rommels ar saviem karavīriem devās triecienā, ieņēmavirsotni un par godu savai uzvarai izšāva gaisā četras raķetes — vienu baltu un trīs zaļas. Viņa izbrīnamnebija robežu, kad nākamajā dienā no virspavēlnieka mītnes pienāca paziņojums, ka virsotni ieņēmušileitnanta Šnībera karavīri. Rommels vārījās dusmās, jo operāciju patiešām bija veicis spīdoši, turklāt

netika zaudēts neviens kareivis. Sadusmots viņš veda savus kareivjus uzbrukumā vēl vienai virsotnei unto ieņēma, saņemdams daudz gūstekņu. 1917. gadā ķeizars tomēr viņam piešķīra ordeni «Par nopelniem»par vairāku virsotņu, to skaitā arī Matažūra kalna ieņemšanu.

Matažūra kalna drāmu Rommels nespēja aizmirst visu savu mūžu. Tieši šeit meklējams sākumsvēlākajai spītībai un centieniem izcelt priekšniecībai tieši savus nopelnus. Jāatzīst, ka viņš šai jomānebija velti pūlējies. Drīz vien armijas aprindās viņš ieguva autoritāti kā tuvcīņas teorijas un prakseseksperts. Sākumā Drēzdenes, bet vēlāk Potsda- mas kājnieku karaskolās viņš ilgus gadus nostrādāja parpasniedzēju. Jaunākajiem virsniekiem īpaši imponēja viņa teorija, ka kaujas laikā pirmām kārtāmjāparūpējas par paša drošību. Drīz vien Berlīnē dažam labam ienāca prātā — ja jau Rommels tik labiatrod kopēju valodu ar jaunatni, tad viņš jāliek biderjūgenda priekšgalā.

Taču šoreiz nākamais ģenerālmaršals piedzīvoja sakāvi — pārējie vācu jaunatnes vadītāji sacēlāspret rupjajām kazarmu metodēm audzināšanā. Viņa paša dēls Manfrēds, kuram septiņu gadu vecumā jaubija jāprot pilnos auļos jāt ar zirgu, atceroties bērnību, nodrebinās. Neveiksmīgais jaunatnes audzinātājsnolēma vēl vairāk iedziļināties tuvcīņas stratēģijā un, ņemot par pamatu savas lekcijas, uzrakstīja grāmatupar kājnieku kaujas operāciju stratēģiju un taktiku. Tas viņa dzīvē bija svarīgs notikums, jo par grāmatunopietni ieinteresējās Hitlers. Uz Rommelu nācijas vadonis atstāja lielu ietekmi. Starp citu, to sekmēja aritas, ka viņa sieva Hitleru dievināja.

«Vai jūs katru dienu lūdzat Dievu par fīreru?» šī eksaltētā dāma mēdza jautāt saviem viesiem. Drizvien šo manieri pārņēma ari viņas virs. Radiem un paziņām pašrocīgi rakstītās atklātnes viņš beidza arsaukli «Heil Hitler!».

Diktatoram, pret kuru ģenerālštāba aristokrāti izrādīja slikti maskētu nepatiku, bija vajadzīgi tādicilvēki kā Rommels. Šis apstāklis izšķīra viņa turpmāko likteni. 1939. gadā viņš kļuva par Hitlera mītneskomandantu un ģenerālmajoru. Jo tālāk, jo vairāk. Rommels lūdza savu aizbildni ļaut viņam komandētdivīziju, vēlams, tanku divīziju. Kadru pārvalde cēla iebildumus, taču Hitlers neņēma tos vērā.

1940. gada februāri Rommels Bādgodesbergā pieņēma 7. tanku divīziju, un drīz vien starp viņu unviņa bijušo komandieri Valsts kancelejā notika zīmīga saruna. «Sakiet, lūdzu, kā vislabāk vadīt tankudivīziju?» atbruņojoši tieši jaunizceptais komandieris jautājis Šmitam. Šmits norūcis caur zobiem:«Lēmumam vienmēr ir divi varianti. Drosmīgākais lēmums ir pats pareizākais.»

Rommels pateicās vecajam ģenerālim par padomu un drīz vien pierādīja, ka prot riskēt Otrāpasaules kara Francijas kampaņas laikā viņa divīzija pa iekarotās valsts teritoriju pārvietojās tik strauji,ka dienā veica pat 60 — 80 kilometrus un ieguva «spoku divīzijas» iesauku. Lepnais Rommels drīz vienDzelzs krustam blakus piesprauda Bruņinieka krustu. Tiekoties personīgi, ar tēvišķu maigumu balsīHitlers sacīja viņam: «Mēs visi ļoti raizējāmies par jūsu drošību!»

Štāba kuluāros Rommela varoņdarbus vērtēja citādi. Vairāku tanku daļu komandieri uzskatīja, ka 7.tanku divīzijai, salīdzinot ar citām — līdzīgām apakšvienībām, ir nodrošināta labāka apgāde un citasprivilēģijas. Hitlers šādu kritiku uzskatīja par nepamatotu un pēc pusgada savam mīlulim sagādāja jaunubalvu — iecēla par korpusa pavēlnieku Āfrikā, kur itālieši visai gurdeni cīkstējās ar angļiem.

1941 gada 12. februārī Rommels pirmoreiz spēra kāju uz Āfrikas zemes. Tūlīt pēc viņa tankuierašanās Tripoles ostā viņš nostādīja tos parādes ierindā un vairākas reizes izbrauca pa vienām un tāmpašām pilsētas ielām. Ar šo žestu viņš lika saprast, kas turpmāk šeit būs noteicējs. Pēc vairākām dienāmģenerālis izdeva pavēli pretinieka maldināšanai izgatavot no saplākšņa tūkstošiem tanku maketu un sūtītšīs spoku kolonnas tālos pārbraucienos. Manevrs izdevās — angļi vairs nespēja orientēties situācijā. Pēctam Rommela tanki devās uzbrukumā. Āfrikas korpusa komandieris rīkojās tikai pēc savas iniciatīvas, jopavēles uzbrukumam viņam nebija. Pavisam drīz angļi atklāja Rommela tankus savā aizmugurē, un nebijailgi jāgaida, kad Kirenaika jau atradās «ass valstu», tas ir, hitleriskās Vācijas sabiedroto rokās.Rommelam nebija svarīgi, kādu cenu par šo uzbrukumu nāksies maksāt Kad Berlīne bija atbalstījusi šouzbrukumu, viņš lidmašīnā pārlaidās pāri ģenerāļa Štreiha izvārdzinātajām daļām un nometa zīmīti: «Ja

tūlīt pat nedosieties uz priekšu, es nolaidīšos pie jums lejā.»Štreihs viņam atbildēja: «Atceliet savu pavēli, jo citādi es nometīšu jums pie kājām savu Bruņinieka

krustu, kas man piešķirts ne jau par gļēvulību.» Rommels atvainojās, taču jau pēc divām stundām no jaunanostājās pretī Štrei- ham un, rādīdams uz pulksteni, teica: «Tagad rāda 17.00. Pulksten 18.00 jūs dosietiesuzbrukumā.»

Rommelu uzbrukums bija tā apskurbinājis, ka viņš nebija pamanījis, ka angļi ir sagatavojušiesprettriecienam. Viņš raidīja karavīrus uzbrukumā Torbrukai, bet tā jau bija vistīrākā avantūra, kas Vācijaimaksāja 34 tūkstošus karavīru dzīvību. Godkārīgais karotājs tomēr neko nebija mācījies un turpinājauzbrukt. Tikmēr kaujas iniciatīvu bija pārtvēruši angļi, kas piespieda vāciešus no Torbrukas atkāpties.Rommels atkāpās daudz aukstasinīgāk nekā uzbruka, un tas līdzēja viņam izvairīties no lieliemzaudējumiem. 1942. gada janvārī itāliešu un vācu karaspēks Āfrikas ziemeļos sāka vēl vienu kopējuoperāciju. Viņi atguva Hitleram Kire- naiku un vairākas nedēļas nostāvēja uz Ēģiptes robežas.

Nupat par ģenerālmaršalu kļuvušais Rommels tuvojās savas karjeras zenītam. Gebelsa propagandasmašīna slavināja viņu kā nacionālo varoni. «Tas ir kā piepildījies sapnis,» rakstīja Lūcija Rommelasavam vīram.

Diemžēl sapnis drīz sabruka. Āfrikā un Tuvajos Austrumos Anglija raidīja kaujā pēdējās rezerves,un drīz vien brigādes ģenerālis Montgomerijs pie Alameinas Rommelu sakāva. Britu un amerikāņukaravīri iegāja Alžīrā. Rommela vienību liktenis bija izlemts. Feldmaršals to saprata un bija gatavs noĀfrikas aiziet, taču cietpaurainie ģenerālštāba stratēģi to neatļāva. Rommels bija spiests cīnīties, tomērviņu bija pametusi iedvesma, lai gan laiku pa laikam viņš guva nelielus taktiskus panākumus.

Tikai pēc tam, kad Hitlers bija iepazinies ar situāciju Āfrikā, viņš atsauca Rommelu uz Vāciju. Ar tofeldmaršala dzīvē sākās jauns posms.

«MES PĀRKLĀSIM MŪSU MlNAS AR PORCELĀNU»

Ļoti drīz pēc atgriešanās no Āfrikas Rommels toreizējā Hitlera štāba mītnē Berghofā kļuva biežs unvēlams viesis. Katru trešdienu roku rokā ar diktatoru viņš iegāja krāšņajā pils zālē, kas pati par sevirosināja milzu ieceru un grandiozu plānu dzimšanu, — no logiem pāri priekškalnēm pavērās skats uznepārredzamām tālēm, sienas rotāja veco meistaru gobelēni, taču dominējošais interjerā bija garš, masīvsgalds, kura sarkanīgā dzīslainā marmora virsma atgādināja militāro karti. Rommels atzinās, ka pirmoreiz,ieejot šajā zālē, viņam aizrāvusies elpa, taču mazpamazām tās iekārtojums pārstājis viņu izbrīnīt unsajūsmināt Viņš nospriedis, ka tas ir tāpēc, ka šeit pieņemamo lēmumu mērogs ir pārāk niecīgs. Ģenerāļi,kas piedalījās apspriedēs, runāja daudz, bet bieži viens otrā neieklausījās, un nebija nekāda labuma nošādas domu apmaiņas.

Daudziem šo neauglīgo debašu dalībniekiem Rommels atmiņās asociējās ar Āfrikas sfinksu —ģenerālfeldmaršals ar puspievērtām acīm sēdējis taisni, radot iespaidu, ka ļoti uzmanīgi klausās, un bieživien klusējis visu apspriedes laiku. Ja gadījās tā, ka Rommela pie apspriežu galda nebija, visi pēkšņisāka minēt, ko tas varētu nozīmēt Prognozētāji paredzēja viņam ģenerālštāba priekšnieka amatu. Tomērviss iegrozījās citādi. Hitlers uzticēja Rommelam galveno lomu kampaņā, kuru viņš nosauca ne vairāk, nemazāk kā par kam pret Rietumiem!

1943. gada 30. oktobrī ģenerālpulkvedis Alfrēds Jodls, vērmahta operatīvās daļas priekšnieks,nodeva Rietumu frontes pavēlnieka ģenerāļa Gerda fon Rundšteta ziņojumu. Ziņojumā bija aprakstītapirms mēneša notikusī kauja, kuru prese nokristīja par «Atlantijas valsi». Tā notika Lamanša Francijaspusē. No šī ziņojuma bija jūtams, ka Rundštelu absolūti neiepriecina Eiropas robežu sarga loma. PēcJodla domām, situācija Atlantijas piekrastē prasīja kardinālus lēmumus, piemēram, veikt izlūkošanas arkauju. Hitlers tik tālu negribēja iet, taču saprata, ka no ģenerālkaujas par Atlantiju izvairīties nav

iespējams un tai jāgatavojas pamatīgi par spīti laika trūkumam. Viņš ataicināja pie sevis Jodlu, lai kopīgisastādītu projektu, kas paredzēja, ka Rommels — viņam gan nedeva tiesības operatīvi vadīt kauju —sagatavotu šo operāciju. 5. novembra vakarā sarunā ar savu mīluli Hitlers izteica šādus vārdus, acīmredzami vēlēdamies, lai tie ieņemtu īpašu vietu vēsturē: «Šis brīdis mūsu cīņā būs izšķirošs, jo,sakopojuši visus savus spēkus, mēs spēsim mainīt kara gaitu.»

Rommels bez ierunām piekrita Hitleram un gribēja nekavējoties doties uz Atlantijas piekrasti, laipārbaudītu tur izvietotā karaspēka gatavību kaujai, pasteidzinātu aizsardzības būvju celtniecību unuzklausītu visus priekšlikumus par preventīviem uzbrukumiem pretiniekam. Hitlers apsolīja Rommelamgalveno lomu šai operācijā, gan «aizmirsdams» par to informēt Rundštetu. Ar ģenerālfeldmaršala Keitela— vērmahta augstākās virspavēlniecības štāba priekšnieka starpniecību viņš gan deva Rundštetam atļauju«nekustēties no vietas». Keitels šais dienās izdarīja šādu secinājumu: «Fīrers zina, ka Rommels navnekāds stratēģis un nav nekas vairāk kā vienkāršs zaldāts. Tātad vadonis pats grib komandēt kauju,izmantojot šo fanātisko viņa gribas izpildītāju.»

Bet tas bija vienīgi Keitela viedoklis. Un patiešām — kāpēc gan Hitlers, ilgi nedomājot, izvirzījaRommelu? Iespējams, ka galvenais iemesls toreiz bija tas apsvērums, ka no visiem vācu karavadoņiemviņam vienīgajam bija pieredze kaujās ar angļiem un amerikāņiem. Ienaidnieki Rommelu pazina unbaidījās no viņa. Šai gadījumā acīmredzot tika ņemts vērā vēl kāds faktors: Hitlers gribēja dot iespējusavam mīlulim neveiksminiekam atjaunot sašķobījušos reputāciju pēc Āfrikā piedzīvotās kapitulācijas.

Rommels bija pateicīgs savam patronam, taču viņa prieks nebija bezgalīgs. Tiekoties ar savu bijušotulku Āfrikā Ernstu Franču, viņš izteicās: «Karš jau ir zaudēts. Pēc manām ziņām, ienaidnieki ir par mumsstiprāki gan armijas skaitliskā sastāva, gan apbruņojuma ziņā. Tikai diemžēl man ir darīšana ar cilvēkiem,kuru fanātisms robežojas ar neprātu.»

Tātad lomas gaidāmajā operācijā bija sadalītas. Hitlers pavēlēja inspicēt esošos un sākt būvētjaunus aizsardzības objektus gar visu Eiropas ziemeļu piekrasti. 1. decembrī Rommela štābs arspeciālvilcienu devās uz Dāniju inspekcijas braucienā. Pēc atgriešanās no turienes Rommels izdarījasecinājumu: sabiedroto karaspēka izsēšanās Dānijā ir maz ticama, ja Vācija varēs nodrošināt pārspēkugaisā. Bet 14. decembri Rommels izlidoja uz Vācijas dienvidiem, kur viņš gatavojās dažas dienasatpūsties, vismaz tā tika paziņots atklātībai.

Lidmašīna pacēlās gaisā. Rommelam iepretim pie atliecama galdiņa sēdēja ģenerālleitnantsVilhelms Meize, viņam padotā inženieru karaspēka jaunais pavēlnieks. Abi klusēja, it kā neviens nespētuteikt savu izšķirošo vārdu. Un tad, pats to nemanīdams, Rommels sāka skaļi domāt

— Cerēt uz to, ka gaidāmā iebrukuma laikā mēs iegūsim placdarmu triecienam, ir muļķīgi —turienes reljefs neļaus mums izvērsties, arī postījumu krasta tuvumā ir ne mazums… Un tomēr esnezaudēju cerības. Lai gan es neesmu tik liels optimists kā mūsu priekšniecība attiecībā uz izlūkošanu arkauju. Nē, aizsardzības koncepcijai par pamatu jāņem spēcīga aizsardzība visā Atlantijas piekrastē.

Meize klausījās tik uzmanīgi, kā centīgs skolnieks klausās mīļotu skolotāju.Ģenerālfeldmaršalu tas iedvesmoja, viņš paņēma papīra lapu un sāka zīmēt, vienlaikus skaidrodams:—Jārīkojas tā, lai mīnu laukiem, kurus ierīkosim gar visu piekrasti, mūsu kājnieki tiktu pāri ātri un

viegli, bet pretiniekam tie būtu nepārvarami. Mīnām jābūt tādām, lai tās reaģētu pat uz mazāko čaukstoņu,uz gaismas staru, turklāt mīnu apvalkiem nedrīkst lietot metālu, lai tās nevarētu atklāt ar aparātiem.

Sākās darbs pie mīnu lauku izveidošanas. Bet tikmēr virs galvas savilkās arvien draudīgāki mākoņi.Hitleriešu pavēlniecībai vairs nebija noslēpums, ka sabiedroto desanta izsēdināšanas operācija tiekgatavota intensīvi un ka tajā piedalīsies miljoniem karavīru. 18. februāri Rommels izbrauca uz Franciju,lai beidzot aprunātos ar Rundštetu. Nākamajā dienā pēc viņa ierašanās Parīzē par to augstāko aprindudzīves hronikā rakstīja visās avīzēs. Rommels bija visai izbrīnīts un teica: «Pat ja es speciāli būtugribējis dezinformēt angļus par savas vizītes mērķi, nez vai man tas būtu izdevies tik labi.»

Rommels nebija redzējis Rundštetu daudzus gadus un nespēja iedomāties, ko ar vecu karavīru —

Rundštetam jau bija sešdesmit astoņi gadi — var izdarīt tieksme pēc komforta, pārmērīga godkāre unvienkārši vecums. Ģenerālis cēlās agri, taču ne vēlāk kā desmitos no rīta viņa darbadiena jau beidzās.Pārējo dienas daļu viņš lielākoties pavadīja, lasot detektīvromānus vai Kārļa Maja piedzīvojumuromānus. Reizēm viņš šo nodarbību pārtrauca, lai izvestu pastaigā viesnīcas ziemas dārzā savu taksi.Rundšteta štābs atradās tai pašā viesnīcā. Turklāt taksim nācās uzklausīt saimnieka burkšķēšanu parHitleru: «Viņš iedomājies, ka bez viņa ziņas es neuzdrīkstēšos savā istabā ne mēbeles pārvietot»

Rietumu frontes pavēlnieks Rommela ierašanos uztvēra kā kaut ko līdzīgu inspekcijas braucienamsakarā ar mēbeļu pārvietošanu, tomēr nepalaida garām izdevību pūst miglu acīs ar greznām pusdienām.Pēc pusdienām viņš skolmeistara tonī izdāļāja pamācības, rezumējot visu ar vārdiem: «Es skatos nākotnēpesimistiski.»

Tomēr lielākais ļaunums bija tas, ka Rundšteta noskaņojums piemita arī viņa štābam. Rommelupārņēma šausmas, redzot, ka štābs praktiski nedara neko. Jāpiebilst gan, ka šis brauciens nāca ari parlabu; Rommelu vairs neuztrauca viņa un Rundšteta divvaldība. Rommels saprata, ka par visu atbildēt unvisu izlemt nāksies viņam vienam, tas deva pārliecību par saviem spēkiem.

Rommels ķērās pie piekrastes kartes izpētes un drīz nonāca pie slēdziena, ka, visticamāk, pretinieksvar izcelties krastā rajonā no Beļģijas un Francijas robežas līdz Somas ietekai, kur izvietojās 15. armija.Šo armiju komandēja iedomīgs prūsis ģenerālpulkvedis fon Zalmuts, kas bija izgājis smagu kauju ceļuAustrumu frontē. Pret Rommela tipa cilvēkiem viņš izturējās ar neslēptām antipātijām, taču disciplīnapaliek disciplīna, un Zalmutam nācās sadarboties ar šo, viņaprāt, iznireli.

Jau pirmajā sarunā ar Zalmutu ģenerālfeldmaršals izklāstīja savas prognozes par gaidāmo pretiniekastratēģiju iebrukuma gadījumā, par aizsardzības principiem, kā ari par savu plānu visā piekrastē ierīkotmīnu laukus, kurus vietumis pārtrauktu neīsti mīnu lauki. Rommels un Zalmuts pārbaudīja 15. armijaspozīcijas, un, nonākot līdz profesionāļu valodai, antipātijas izgaisa pašas no sevis. Rommels paredzēja,ka iebrukums sāksies ar varenu bombardēšanu. Pēc tam no jūras uz krastu dosies tūkstošiem desantkuģu untanku amfibiju, tos piesegs kuģu un bumbvedēju lielgabali un liel- kalibra ložmetēji. Vienlaikus krastāizkāps desanta karaspēks, kam vajadzēs izveidot placdarmu iebrukumam Francijas vidienē. Dzīveparādīja, ka šī prognoze lielos vilcienos bija pareiza.

Ziemassvētkus Rommels sagaidīja nocietinātā komandpunktā Fonteblo, rakstīdams garu vēstulisievai, kurā dalījās iespaidos par visu redzēto. Šai vēstulē ir kāda nozīmīga vieta: «Es dienu un naktilauzu galvu par jauno uzdevumu, un man ir pamatotas cerības, ka mēs to izpildīsim.» Piecdesmit vēstulēs,kuras viņš uzrakstīja laikā starp šiem Ziemassvētkiem un 1944. gada jūliju, šādas vai līdzīgas frāzesatkārtojas kā buramvārdi. Var pat nodomāt, ka feldmaršals tā rīkojas pēc pieredzējuša psihiatraieteikuma, šādā veidā zemapziņā iedvešot sev ticību uzvarai.

27. decembrī Rommels savu prognozi par pretinieka stratēģiju, kā arī aizsardzības koncepcijuizklāstīja Rundštetam. Rundštets piekrita, ka iniciatīva pretiniekam jāatņem jau krastā, taču neatbalstījaviedokli, ka tāpēc būtu nepieciešams pārdislocēt tanku vienības.

Tūlīt pēc Jaunā gada, no 2. līdz 5. janvārim, Rommels nobrauca gar Nīderlandes un Beļģijaspiekrasti. Ar sniega segu klātā Ziemassvētku ainava, kas izskatījās kā dekorācija bērnu izrādei,nemodināja viņā nekādu sentimentu. Gluži otrādi — šis klusums, labklājība un miers viņu pat kaitināja.Kad aizkaitinājums mazliet pierima, viņš atskārta, ka šis miermīlīgums ir mānīgs, virspusējs, ka vietējieiedzīvotāji neieredz iekarotājus tieši tāpēc, ka tie apdraud viņu gadsimtu gaitā radīto labklājību, uncīnīsies līdz nāvei, kolīdz sapratīs, ka no Rietumiem gaidāma palīdzība. Feldmaršalu mierināja tikaiviena atziņa — pretinieks nespēj izvērsties šai upēm un kanāliem izvagotajā līdzenumā.

Starp citu, bija pietiekami arī citu motīvu, lai viņš justos aizkaitināts. Dokumentos skaitījās, kaRietumu frontē ir 1,3 miljoni karavīru, tikai — vai tie bija karavīri? Veselas karaspēka daļas ieradās uzšejieni no Austrumu frontes saskaņā ar neoficiāliem, taču stingri ievērojamiem noteikumiem kā uzsanatoriju spēku atjaunošanai. Dažas divīzijas bija ļoti slikti apgādātas ar tehniku, vāji bruņotas un slikti

apmācītas.Bija apakšvienības, kuru karavīri bija sasnieguši pieļaujamo vecuma robežu — vecāki par 37

gadiem. Dažās vietās stāvēja veseli bijušie Sarkanās Armijas balatjoni, taču Rommels nekad neuzticējāscilvēkiem, kas spēja pavērst ieroci pret savu dzimto zemi.

Vēl lielāku vilšanos viņam sagādāja vizīte pie ģenerālfeld- maršala Hugo Špeiles, kas komandēja 3.gaisa floti. Kad šis pusotra centnera smagais cilvēks iesprauda acī monokli un, rādot ar resno pirkstukartē, bezrūpīgi sāka skaidrot, ka visam jāizšķiras bez gaisa karaspēka piedalīšanās, ja vien laikuspienāks ešeloni no reiha, Rommels saprata, ka viņam tikai tad būs izredzes, ja par tām parūpēsies pats.

10. janvārī Jodla vietnieks Varlimonts izsauca Rommelu pie sevis un paziņoja, ka Hitlers irvienisprātis ar viņu, ka ar ienaidnieku jātiek galā krastā. Rommels šai laikā jau bija ieguvis absolūtu varu— no 15. janvāra visas pretī Anglijai izvietotās karaspēka daļas, kā arī armiju grupa «B» bija padotastieši viņam. Tagad viņš pēc savas gribas varēja pavēlēt applūdināt piekrastes joslas, evakuēt nopiefrontes zonas beļģus un francūžus, spridzināt jebkuras ēkas, ja tās traucētu pārvietoties karaspēkam, kāarī izcirst mežus placdarmu veidošanai. Taču galvenais —; viņa rīcībā bija pietiekami daudzsprāgstvielu, lai izgatavotu miljoniem mīnu.

Maršals sen jau nebija jutis tādu pacilātību kā tajās dienās. Viņš strādāja enerģiski un daudz, turklātneaizmirsa, ka arī pašam jābūt sportiskā formā, tāpēc bieži medīja Fon- tenblo mitrajos mežos.

16. janvārī viņš atkal tiekas ar Zalmuta štābu un uzzina, ka viņa armija jau ielikusi 253 tūkstošusmīnu, kuru vairums izvietots Kaisirmēras abos krastos. Pavēlnieku tas iepriecina, taču, mnājot aci pretaci, Zalmuts iebilst pret stingrajām prasībām šos darbus intensificēt. Viņš paskaidro, ka cilvēki tik smagistrādā ar cērti un lāpstu, ka abosūli nepaliek laika militārai apmācībai un ka izšķirošā uzbrukuma brīdīkareivju fiziskie spēki būs izsīkuši. Viņš pat riskēja dot Rommelam padomu: «Jums vajadzētu vairākiedziļināties šai lietā, un tad jūs saprastu, ka ne visu iespējams paveikt ar varu un piespiešanu. Lai jūsuprogrammu izpildītu pilnībā, vajadzīgs gads. Ja kāds apgalvo ko citu, tad tas ir vai nu glaimotājs, vaimelis.»

Rommels pagaidīja, kamēr visi Zalmuta virsnieki atstāj štāba mītni, un tad burtiski uzsprāga — viņubija pārņēmis tik liels niknums. Sarkans, kā ar vārošu ūdeni apliets, Zalmuts pavadīja pavēlnieku līdzautomašīnai.

Kādā no turpmākajām dienām Rommels rakstīja: «Esmu pārliecināts, ka Rietumos izlūkošanu arkauju mēs uzvarēsim, ja vien būs vēl kaut nedaudz laika sagatavoties.» Viņš vēl ticēja…

Visas Rommela pavēles šajā laikā sākas ar vienu un to pašu frāzi: «Galvenā aizsardzības līnija irpiekraste.» Pirms izkāpšanas krastā pretiniekam nāksies pārvarēt ūdens joslu, tāpēc tai jābūt pieblīvētaiar tolu saturošiem zemūdens aizsardzības līdzekļiem. Pie paša krasta tiks ierīkotas «nāves zonas», kurnebūs iespējams spert ne soli, lai nenotiktu sprādziens. Pēc tam kaujā iesaistīsies kājnieki, pēc tam tanki.

Par tankiem viņš gan nebija noteicējs. Šai laikā tanku rezerves divīzijas vēl bija izkliedētas pa visuFranciju un to komandieri nejuta vēlēšanos pakļauties Rommelam, kuram, viņuprāt, bija jārisinajautājumi, kas nekādi nesaskanēja ar viņu stratēģiskajiem plāniem vai taktiskajām iecerēm. Rietumufrontes grupējuma pavēlnieks ģenerālis fon Švepen- burgs gatavoja savas divīzijas paša iecerētām lielamēroga operācijām. Pirmoreiz tiekoties 8. janvārī, Rommelam radās iespaids par viņu kā tipisku štābistuar monokli acī. Švepen- burga pieredzi, ko tas bija guvis Austrumu frontē, gaidāmajās kaujās RietumosRommels uzskatīja par nederīgu. Savukārt tanku grupējuma pavēlnieks Rommelu uzskatīja par cilvēku,kam nav nekādas sajēgas par tanku izmantošanu, ja vēlas tos izmantot piekrastes aizsardzības joslālielgabalu vietā. Švepenburgam nāca smiekli par šo ideju. Neviens no viņiem negribēja piekāpties otram.

Vienpadsmit nedēļas pēc tam, kad Hitlers bija uzticējis Rommelam «īpašo uzdevumu Rietumos»,Rommels pirmo reizi apmeklēja tuvāko Bretaņas piekrasti, kas bija 7. armijas pārziņā. Te viņam bijasaruna ar ģenerālpulkvedi Fridrihu Dolmani. Rommels bija pārliecināts, ka ienaidnieks izsēdī- sies krastānevis Dolmaņa iecirknī, bet pa labi no tā, kur atradās Zalmuta armija. «Viņa galvenais arguments,

aizstāvot šo viedokli,» raksta Dolmaņa štāba priekšnieks ģenerālmajors Makss Pemzels, «bija tas, ka nošī Lamanša piekrastes apgabala ir vistuvākais ceļš uz Vācijas rūpniecības sirdi Rūru.»

Dolmanis mēģināja pārliecināt Rommelu, ka pretiniekam daudz izdevīgāka izkāpšanai malā irBretaņa, jo tur ir pietiekami plaša teritorija, bet Kotantēnas pussalas ziemeļu galā atrodas stratēģiskisvarīgā osta Šerbūra. Viņu diskusija beidzās bez rezultātiem, un 29. janvāri Rommels devās nākamajābraucienā, šoreiz pie 84. korpusa komandiera Ēriha Marksa, kas bija izvirzījies, pateicoties savai lielajaierudīcijai taktikas jautājumos, — tā visai veiksmīgi bija izpaudusies Austrumu frontē. Kaujas laukākomandieris bija zaudējis kāju, turklāt viņam bija personiski rēķini ar angļiem — no angļu bumbas bijagājusi bojā viņa ģimene.

Markss izturējās ļoti droši, tomēr Rommels tik un tā atrada iemeslu, lai pārmestu ģenerālim, kas tasnav izvirzījis priekšējā līnijā visas kaujasspējīgās daļas. Optimismu neradīja arī Normandijā izvietotākaraspēka morālais stāvoklis. «Pārāk daudzi šeit pieraduši pie mierīgas dzīves un nepietiekami labiizprot gaidāmās cīņas nozīmi un raksturu,» Rommels kodīgi teica Marksam.

Pats viņš šīs kaujas nozīmi saprata tik labi, ka nespēja nedomāt par to pastāvīgi. Reiz, ciemojotieskāda angļu rūpnieka villā, kurā tajā brīdī saimniekoja vācieši, viņa uzmanību piesaistīja Sevras porcelānavāze. Taču ne skaistuma dēļ. «Mēs pārklāsim savas mīnas ar porcelānu, un neviens aparāts nespēs tāsatklāt,» viņš svinīgi noteica.

Lai gan viņš bija ļoti aizņemts, šis paraugvīrs atrada laiku, lai rakstītu sievai vēstules. Austrumufrontē situācija bija ļoti slikta, taču Rommels mierina sievu, ka fīrers spēs pārvarēt šo krīzi.

17. februāri Rommels piedalījās štāba mācībās, kuras rīkoja fon Švepenburgs. Tajās atklājās dažādiuzskati par iespējamo pretinieka izsēšanās vietu. Markss norādīja uz Kotantēnas pussalu ar Šerbūru unBre'aņu. Rommels aizstāvēja savu jūras kara flotes ekspertu domas, kas uzskatīja, ka pretinieks,visticamāk, izkāps krastā Normandijā pie rifiem.

Pēc šīm mācībām Rommels devās īsā atvaļinājumā. Lielajā jaunajā mājā Herlingenē viņu gaidījaLūcija. Vīrs atveda dāvanu — gadu vecu melnu terjeru Aleksi. Arī sieva nepalika parādā. Rommelugaidīja pārsteigums — mājā viesojās Štutgartes virsbirģermeistars Karls Štrelins, savos uzskatosortodoksāls nacionālsociālists. Pēc Rommela personiskās sarakstes var spriest, ka Štrelinam bijis visainoteikts mērķis, kādēļ viņš sen bija gribējis satikt ģenerālfeldmar- šalu. Rommelam gan nebija nejausmas, ka virsbirģermeistars ir to cilvēku skaitā, kas gatavo sazvērestību pret Hitleru. Un tāHerlingenes mājā nolika nozīmīga diskusija. Bez Štrelina tajā piedalījās ari Rommela štāba priekšnieksģenerālleitnants Gauze, kura sievai, kas bija cietusi bombardēšanā, Lūcija Rommela bija devusipatvērumu. Mājas saimnieks atrada aizbildinājumu, lai atstātu viesus vienus. Viņš nejuta nekāduvēlēšanos ielaisties sarunās par politiku — sveši cilvēki viņu nogurdināja, un šai brīdī viņa vienīgāvēlēšanās bija būt kopā ar sievu, dēlu un suni. Taču Štrelins saimnieka noskaņojumu nemanīja un,sameklējis kaut kādus papīrus, noturēja runu par partijas šķelšanos, režīma degradāciju un aicinājaRommelu «glābt reihu». Viņš paziņoja ari par ebreju un citu Eiropas tautu masveida iznīcināšanasakcijām, bet noslēgumā pateica tieši: «Ja Hitlers nemirs, tad viss aizies pie velna!»

Šai brīdī istabā ienāca Rommels un noteica: «Štrelina kungs, man jālūdz jūs neizteikt šādus uzskatusmana nepilngadīgā dēla klātbūtnē.» Viņa balss skanēja cieti kā tērauds. Štrelins klusējot savāca savuspapīrus un aizgāja. Šajā mājā viņš vairs nerādījās, un Rommels ļoti drīz par viņu aizmirsa.

4. martā Hitlera šefadjutants Šmunds nogādāja Rommelam savā ziņā pravietisku dokumentu. Tajātika nosodīts ģenerālis fon Zeidlics, kas padomju karagūstekņu nometnē bija izveidojis antihitleriskuorganizāciju. Attiecībā uz Rommelu tai laikā šāda profilakse gan bija pilnīgi lieka — ar viņam raksturīgonoteiktību feldmaršals tūlīt pat paziņoja Šmundam, ka nepieciešams ieskaidrot fīreram — šī nodevība irtikai atsevišķs gadījums un ģeneralitāte kopumā ir uzticama. Tiesa, viņi bija tikušies cita iemesla dēļ —Rommels juta nepieciešamību izteikt savus apsvērumus par iespējamo pretinieka rīcību un tāpēc bijauzdrošinājies pārtraukt fīrera atpūtu.

Jau februāra vidū Hideram daudzas reizes tika ziņots, ka angļu un amerikāņu iebrukums, visdrīzāk,notiks Normandijā vai, iespējams, Bretaņā. Pēc Hitlera adjutanta gaisa kara spēkos Nikolausa fon Belovadomām, šādu secinājumu varēja izdarīt no mikrofilmām, kuras bija fotografējis Him- lera aģents«Cicerons», kas strādāja Anglijas vēstniecībā Ankarā. Hitlers iesākumā šo ziņu uzņēma ar neticību un patiesaucās: «No kurienes angļu vēstniecībai Ankarā pēkšņi būtu zināms, kas notiek pasaulē?» Tomēr drīzvien arī citu izlūku ziņojumi apstiprināja to pašu un kļuva zināms pat antihitlerisko sabiedroto gatavotāsoperācijas koda nosaukums — «Overlord» («Sizerēns»), To pašu apliecināja ari Rommels. Par to Hitlersizteicās apmēram tā: ja jau mums uzspiež Noruiandiju un Bretaņu, tad mēs tur izveidosim placdarmu noviņu galvām. Un Rommels kopā ar Marksu devās jaunā inspekcijas braucienā. Viņi ieradās 771. un 716.kājnieku divīzijas dislokācijas vietā un ieraudzīja milzīgus applūdinātus laukus un betonaaizsprostojumiem noklātas pludmales. Ģenerālfeldmaršals bija sajūsmā — viņa norādījumi tika īstenotidzīvē.

Sajās dienās Rommela štābs no Fontenblo pārcēlās uz armiju grupas «B» štāba mītni Larošas pieJonas pilī. Šī pils bija lieliski aizsargāta — viena tās siena piekļāvās augstai klintij, kuras virsotnēatradās senatnīgs sargtornis. Tuvējās krīta klintīs bija izcirstas ejas, kurās varēja noslēpties 20 virsniekiun 80 kareivji

Rommela kabinets ir pelnījis, lai to apraksta īpaši. Tas atradās pirmajā stāvā, logu priekšā bijaiekārtots rožu dārzs. Pie visai plašās zāles sienām karājās senatnīgi gobelēni un gleznas. Rakstāmgaldsbija izgatavots XVII gadsimtā. Iedomājies, cik daudz vēsturisku dokumentu uz senā rakstāmgalda ticisparakstīts, Rommels nolēma, ka tas der ari viņam.

Šādos apstākļos ģenerālfeldmaršals atguva savu pacilāto garastāvokli. Viņa jaunais adjutantskapteinis Helmūts Lange raksta: «Neviens no feldmaršala cilvēkiem nedzīvoja dīkā. Kolīdz mēs palikāmdivi vien, viņš nemitīgi atkārtoja, ka šaubām nav vietas un kauja, kas prasīs lielus upurus, būs sekmīga.Pēc šīs kaujas jāiestājas kardinālam lūzumam kara gaitā, un nav izslēgts, ka, sakāvuši angļus unamerikāņus, vācieši svinēs galīgo uzvaru.» Tādas pašas domas Rommels pauda 17. martā vēstulē sievaiun dēlam.

Hiders saformē veselu vilcienu, kura pasažieri ir vienīgi reiha augstākās pavēlniecības pārstāvji. 19.martā vilciens ierodas Bajē. Tomēr šai dienā Hitlers Rommelu pieņem pavisam īsā audiencē. Visusnorādījumus, neslēpjot ļaunu prieku, Rommelam nodod Rundštets. Nākamajā dienā tuvējā pilī notiek lielaapspriede. Hitlers tajā ierodas dienas otrajā pusē, jau pret vakaru. Lūk, kā viņu šai brīdī aprakstaģenerālpulkvedis fon Zalmuts: «Ienāca novecojis, iekšēji nomākts cilvēks ar neveselīgi uztūkušu seju.Viņš izskatījās pilnīgi bezpalīdzīgs un slims.» Taču, izrādījās, Hitlers vēl spēja savilkt dūrē savu gribu unenerģiski nodeklamēt: «Visa pretinieka darbība ilgs ne vairāk kā dažas stundas, ilgākais — dienu. Pēctam pretinieks iegūto pieredzi vairs negribēs papildināt» Runas nobeigumā Hitlers piebilda, ka pēcneveiksmīgā iebrukuma vērmahtu gaida totāla uzvara — Rietumos izbrīvētās 45 divīzijas tiks pārsviestasuz Austrumu fronti un kara gaitā tur iestāsies lūzums.

Rommels ne mazākā mērā nešaubījās par fīrera vārdu patiesumu. Viņu bija pārņēmusi lepna apziņapar paša lomu vēsturē — no viņa, no Ervīna Rommela, tagad bija atkarīgs

Vācijas liktenis. Privātā sarunā ar Hitleru un Jodlu Rommels paziņoja, ka ienaidnieka iebrukumaatsišanai viss ir sagatavots, taču lūdza papildus nodot viņa rīcībā tanku apakšvienības un motorizētoskājniekus.

Apspriedes nobeigumā tika pasniegta tēja. Hiders aizsūtīja prom stenogrāfistus un pieaicināja piesevis Rundštetu, kas iepriekšējās sarunās nebija piedalījies. Pēc piecām minūtēm Rundštets saniknotsizgāja no zāles. «Tam visam nav nekādas jēgas,» viņš sacīja ikvienam, kas spēja viņu uzklausīt «Fīrersneļāva man pateikt ne vārda. Es vienkārši no turienes aizbēgu.»

Rommels atstāja zāli pēc pusstundas ar smaidu uz lūpām. Hitiera personiskais ārsts profesorsMorels pieliecās tuvāk pulkvedim Tempelhofam, Rommela štāba vecākajam virsniekam, un sacīja:

«Apsveicu sakarā ar jaunizceptu Rietumu frontes virspavēlnieku. Rundštets tika aizmirsts jau pēc piecāmminūtēm, jūsu šefs pārspēja viņu par veselu pusstundu.»

Morels tomēr kļūdījās. Oficiāli virspavēlnieka postenis saglabājās Rundštetam, Rommela tankuproblēma palika neatrisināta.

«PIENĀCIS LAIKS POLITISKĀM SPĒLĒM»

15. aprīļa vakarā pie Larošas pie Jonas pils parādes kāpnēm piebrauca automašīna, no kuras izkāpakalpotājiem galīgi nepazīstams vīrs ģenerālleitnanta formas tērpā. Viņš pats stādījās priekšā Rommelam.Tas bija viņa jaunais štāba priekšnieks Hanss Speidels. Jau mēnesi štābs strādāja bez vadības — kopšbrīža, kad Rommels, šķiet, ne no šā, ne no tā atbrīvoja Alfrēdu Gauži, ar kuru ģenerālfeldmaršalam bijadraudzīgas attiecības un kura sieva pēc bombardēšanas bija atradusi patvērumu viņa mājā Atlaišanasiemesls bija Lūcijas untums — viņa bija mainījusi savu attieksmi pret Gauzēm pēc visai nevainīga strīda,kādu ar viņu bija iedrošinājies sākt štāba priekšnieks. Lūcija vēstulē rakstīja, ka Gauzes kundze sākusi«krist uz nerviem». Rommelam Gau- zes aiziešana bija smags zaudējums, taču nostāties pret sievu viņšnespēja. Viņš vismaz mēģināja kompensēt šī notikuma nejēdzību un palūdza Hitlera šefadjutantu Šmunduiecelt Gauži par tanku divīzijas komandieri. Gauze turpināja savu karjeru Austrumu frontē, turklātveiksmīgi — drīz vien viņa kaklu rotāja «Bruņinieka krusts».

Speidels feldmaršalam bija vēl jāiepazīst Vērmahta štābs ieteica viņam divas kandidatūras. SvābsRommels izraudzījās švābu Špeidelu. Viņš tā rīkojās vienmēr, ja radās kadru izvēles iespēja. Jaunajamdarbiniekam bija 46 gadi — viņš bija sešus gadus jaunāks par savu šefu. Līdz kara sākumam Speidelsbija paspējis iegūt vēstures zinātņu doktora grādu. Rommelam tūlīt ienāca prātā, ka profesora kungainteliģentās manieres, teicamā orientēšanās mūzikā un tēlotājās mākslās apvienojumā ar viņa pašakareivisko tiešumu var dot interesantus rezultātus, teorētiski apcerot stāvokli frontē.

Īstenībā rezultāts varēja būt tikai viens — nāves spriedums feldmaršalam, jo Speidels jau kopšsakāves pie Staļin- gradas atradās visnoteiktāko Hitlera pretinieku pulkā. Jādomā, ka arī Speidelakandidatūra štāba priekšnieka amatam netika izvirzīta nejauši. Katrā ziņā pirms izbraukšanas Špei- delambija privāta saruna ar Kārlu Štrelinu, un Štutgar- tes virsbirģermeistars deva norādījumus, kā iesaistītRommelu sazvērnieku pulkā.

Intuīcija — viena no Rommela vērtīgajām īpašībām, kuras dēļ viņš bija dabūjis iesauku Lapsa, —acīmredzot bija specifiski militāra. Ja runa bija par attiecībām starp cilvēkiem, viņu rīcības motīviem,Rommels bija naivs kā neaptēsts lauķis, bezgalīgi uzticējās Špeidelam un, dodoties savos garajosinspekcijas braucienos, atstāja viņu «pieskatīt saimniecību». Izvadot Špeidelu ceļā, Jodls īpaši pievērsaviņa uzmanību tam, ka feldmaršals ārkārtīgi daudz strādā, kopš Āfrikas kampaņas ir nevesels, ka pēcdabas viņam piemīt noslieksme uz pesimismu, un tāpēc viņam nepieciešama pastāvīga neuzbāzīgauzmanība, uzmundrināšana un labvēlīga attieksme. Špeidels rīkojās tieši pretēji visiem šiemieteikumiem.

Stāvokli Austrumu frontē savam šefam viņš raksturoja kā ļoti drūmu. Tas gan bija tuvāk patiesībainekā ģenerālštāba pārskati. Pēc Špeidela ierašanās Iarošā pie Jonas Rommela vēstules kļūst jūtamipesimistiskākas. Kādā no tām viņš raksta: «Ko vēstures tiesa lems par mani? Ja gūšu panākumus, visislavinās mani, taču, ja zaudēšu, ikvienam būs tiesības uz manu galvu.» Ja arī to var saukt par paškritiku,tad ļoti godkārīga cilvēka paškritiku.

Majors Eberhards Volframs, Rommela štāba virsnieks, apraksta atmosfēru maltīšu laikā, Rommelampromesot: «Speidels sēdās galda galā un nemitīgi izteica asprātības par tukšprātiņu Hitleru, sauca viņupar «Berghofas pakaļu». Parādījās sakāvnieciskas noskaņas.» Kā par brīnumu, Rommels neko no tānemanīja. Par jaunā štāba priekšnieka ietekmi uz Rommelu liecina kaut vai šāds fakts: Rommels aizsūtīja

savu adjutantu Langi pēc Špeidela. Špeidels pavēlnieka sūtnim atbildējis visai nevērīgi: «Pasakietfeldmaršala kungam, ka drīz aiziešu.» Gauze nekādā gadījumā neko tādu nebūtu atļāvies.

Vēl viens faktors, kas noteica Rommela nākotni, bija sabiedroto veiktās mācības «Fortitude» («Garaspēks»). To mērķis bija radīt iespaidu, ka iebrukums sāksies jau maijā un galvenais trieciens gaidāms pieDuvras, kur atradās 15. armija. Pretinieka izlūkdienests kārtīgi gādāja par dezinformāciju. Daudzasoficiālas iestādes Londonā dezinformācijas vārdā tika pārveidotas un nomaskētas par lazaretēm.Pārbēdzēji un aģenti nepārtraukti ziņoja, ka ASV karaspēks koncentrējas Anglijas dienvidos. Tasapstiprināja versiju par izsēšanos krastā Duvras apkaimē.

Lamatas saskatīja vienīgi Ādolfs Hitlers. 6. aprīlī viņš teica Jodlam: «Man neliek mieru doma, kaviss, ko dara angļi, beigu beigās izrādīsies visnekaunīgākais teātris.» Kārtējā apspriedē fīrers sāka skaļidomāt: «Es nesaprotu, kāpēc tas, ko angļi patlaban tik demonstratīvi dara, viņiem ir vajadzīgs. Viņitiešām var sapulcināt savus spēkus Anglijas dien

vidaustrumos, iesēdināt kuģos un doties uz Francijas krastiem? Tad kāpēc viņi to nedara? Man iraizdomas, ka mums nav ne mazākā priekšstata par to, kā viņi īstenībā gatavojas iebrukumam.» Nedaudzvēlāk viņš nonāca pie slēdziena: «Es esmu pārliecināts, ka visi mūsu spēki ir jākoncentrē šeit» Un viņškartē apvilka Normandijas piekrasti.

Un tomēr nākamais Rommela inspekcijas brauciens (šai reizē viņš ņēma līdzi arī Špeidelu) bijanevis uz Normandiju, bet pie tā paša fon Zalmuta, kas komandēja 15. armiju. Divos autobusos, kas sekojaRommela automašīnai, atradās viss viņa štābs un armijas korespondenti, bet visas brīvās vietas aizņēmakastes ar akordeoniem, to strādnieku apbalvošanai, kuri bija izcēlušies aizsardzības būvju celtniecībā.

Ainava bija būtiski izmainījusies. Laukos, uz kuriem izvietojās planieri, bija sadzīti pāļi, dažādāsvietās rēgojās no milzīgiem akmeņiem akurāti izveidoti aizsprosti. Visas pludmales klāja dzeloņstieples,jūras tāles traucēja saskatīt betona «ežu» sablīvējumi. Visur bija izvietotas brīdinošas plāksnītes argalvaskausiem — aiz tām atradās mīnu lauki — gan īsti, gan neīsti.

Protams, izdarīts bija milzīgi daudz, taču nebija atrisināta galvenā problēma — tanki. Tāpat kāiepriekš, šai ziņā par visautoritatīvākajām tika uzskatītas tanku grupējuma «Rietumi» pavēlnieka fonŠvepenburga domas. Bet viņš uzskatīja, ka ienaidnieks skaita ziņā visnozīmīgākos desantnieku spēkusizmetīs no lidmašīnām tālu no jūras krasta, galvenajā triecenā dosies tur un tāpēc tankiem jāgatavojasprettriecienam Francijas centrā.

Rommels domāja pavisam citādi — gaidāmajā cīņā viņš krasta līniju uzskatīja par galveno, tātad tāstuvumā vajadzēja būt spēcīgai aizmugurei. Visu aprīli ar visdažādākajiem paņēmieniem Rommels centāspietuvināt tanku spēkus piekrastei. Viņš lika lietā pierunāšanu, pārliecināšanu, pat glaimus, taču bezpanākumiem. «Ne tuvu nav izdarīts viss, uz ko es cerēju 20. martā,» viņš raksta uz mājām. Tas ir mājiens,ka Hitlers netur solījumu, kā arī pirmā pazīme atziņai, ka fīrers viņa acīs vairs nav bezgrēcīgs.

Rundštets uzjautrinājās par sava sāncenša skaišanos un augstprātīgi konstatēja: «Kas nu viņš parLapsu? Tas ir vilcēns, tiesa gan, pārmēiu godkārīgs.»

Turklāt neatlaidīgs, piebildīsim mēs. 23. aprīlī Rommels raksta Jodlam: «Ja kaujas pirmajās stundāsmums izdosies raidīt kaujā manevrētspējīgas karaspēka daļas, esmu pārliecināts, ka tad pretiniekauzbrukums izsīks ātri vien. Tikai patlaban šīs karaspēka daļas ir izkaisītas ļoti plašā teritorijā pārāk tāluno krasta, tāpēc tās ieradīsies pārāk vēlu, nevis vajadzīgajā brīdī.»

Šī atziņa attiecās, piemēram, uz 2. tanku divīziju. Pēc Rommela ieskatiem, tai vajadzēja ieņemtpozīcijas pie Somas, starp Amjēnu un upes grīvu. Švepenburgs uzskatīja, ka tai jāatrodas daudz tālāk. 25.aprīlī Rommels izdod pavēli šai divīzijai virzīties uz Abevilu, bet drīz vien uzzina, ka pavēle netiekpildīta. Viņš nesāk noskaidrot attiecības ar Švepenburgu, bet uzsvērti sausi un kategoriski paziņo: «Tankijāpārvieto uz priekšējo līniju.»

Kā sarunas turpinājums uztverams satraukts fon Švepenburga ziņojums pilī vērmahta tankuģenerālinspektora ģenerālpulkveža Guderiana klātbūtnē. Guderiana pavadonis brīvkungs Konrāds fon

Velvorts vēlāk rakstīja: «Apspriede bija ļoti karsta, brīžiem pat vētraina, īpaši brīžos, kad Švepenburgsun Guderians, atbildot uz Rommela prasību, sāka skaidrot, ka tankus šādos gadījumos ierok zināmāattālumā no krasta līnijas.» Guderians uzsvēra, ka tanku vienībām jāatrodas ārpus pretinieka kuģuartilērijas sniedzamlbas. Uz to Rommels atbildēja, ka pretinieka aviācijas pārspēks neļauj tankiempārvietoties nedz dienā, nedz nakti. Apstrīdot šo viedokli, tanku karaspēka pavēlnieks apgalvoja, ka viņatanki pat dienā spēs aiziet no pretinieka lidmašīnu uguns, ja pārvietosies ar 150 metru intervālu.Guderians sliecās uz to, ka jāpieņem lēmums par labu Švepenburga viedoklim, taču vēlāk piekrita visaiapšaubāmam kompromisam.

7. maijā Rommela rīcībā tika nodotas trīs tanku divīzijas— 2. paraugdivīzija, kā ari ar trofejutehniku pastiprinātā 21. un 116. divīzija.

Feldmaršals bija ļoti neapmierināts. «Atbildība ir laba lieta,» viņš sacīja savam adjutantam Langem,«bet vienīgi Vēsture izšķirs, kam tiks uzvarētāja lauri. Nav vajadzīga liela māka, lai būtu par karavadonibagātā valstī. Man ar minimāliem līdzekļiem jāsasit ienaidnieks lupatu lēveros. Un tas tiks izdarīts.Varbūt tai brīdī Eiropa beidzot sapratīs, pret kādu ienaidnieku tai jāapvienojas.»

Vācu karavadoņi gaidīja iebrukumu maija otrajā vai trešajā nedēļā. Rommels no jauna apmeklēja fonZalmuta nocietinājumus. Pēc atgriešanās viņš rakstīja dēlam Manfrēdam: «Anglijā patlaban ir visainelāgs morālais klimats. Notiek streiki un arvien skaļāk skan miera aizstāvja balsis. Tā ir slikta zīmepirms tik riskanta uzbrukuma.»

Hitlers bija citās domās. Viņš bija vēl stiprāk pārliecināts nekā iepriekš, ka pretinieks cīnīsies ļotinopietni un ka šī Vācijai izšķirīgā kauja var notikt tikai Normandijā. Prombrau- cošajam RommelamSpeidels pa telefonu saka, ka fīrers ar lielu nepacietību gaida ziņojumus par Normandijas krastusargājošā Marksa korpusu kaujas gatavību.

Rommels palika pie saviem uzskatiem. Kad 7. armijas pavēlnieks ģenerālpulkvedis Dolmanispiedāvāja vienu korpusu steidzami pārsviest no Bretaņas uz Normandiju, Rommels šo priekšlikumunoraidīja. Tai pašā dienā viņš 116. tanku divīzijas komandierim Gerhardam fon Šverinam saka:«Iebrukums gaidāms uz abām pusēm no Somas ietekas.»

Steidzami tiek sasaukta pavēlnieku apspriede. Hiders vēlas uzzināt, kas vēl būtu reorganizējamsNormandijā Jodls iebilst: pēc aģentu ziņojumiem, iebrukums gaidāms Serbūras rajonā.

Nedrošības mākts, Rommels 9. maijā ierodas Normandijā. Viņš pirmo reizi ievēro, ka pretiniekalidmašīnu aktivitāte 7. armijas dislokācijas vietā ir daudz mazāka nekā 15. armijas izvietojumā. Šisapstāklis pavairo viņa skepsi. Bet Edgara Feihtingera 21. tanku divīzijas apmeklējums viņu satracina.Feihtingers bija veco partijas biedru mīlulis (viņš katru gadu partijas kongresos Nirnbergā rīkojaparādes), taču, neskatoties uz to, viņam, tāpat kā visam viņa štābam, bija sveša armijas disciplīna. Kadtieši astoņos no rīta Rommels ieradās Feihtingera komandpunktā uz sanāksmi, neviena tur nebija. Beidzotparādījās pulkvedis fon Opelns- Bronikovskis, kurš nepārprotami oda pēc alkohola. Rommels iekliedzās:«Jūs smirdat' Kas notiks ar mums, ja pusdeviņos ienaidnieks sāks iebrukumu?» Pulkvedis nostenējās:«Ka-ta- strofa!» — un atslīga krēslā.

Apsviedīgais Feihtingers bija savācis neiedomājamu franču, padomju un citu tanku kopojumu, tačudaudziem virsniekiem nebija nekāda priekšstata par šo mašīnu tehniskajām īpašībām un konstrukcijasatšķirībām. Un, ja ienaidnieks šai brīdī patiešām būtu izsēdies malā Normandijā, tam nebūtu īpašijānopūlas, lai sakautu šo divīziju. Jau no rīta piedzērušais pulkvedis bija teicis vistīrāko patiesību.

Tieši tāpēc Larošā pie Jonas neviens nevarēja būt mierīgs, tai skaitā arī Rommels, un, kadsatraukums sasniedza apogeju, viņš paņēma bisi un, atstājis visas lietas Špeidela ziņā, devās medībās.

12. maijā pilī bija klāts grezns galds — Rommels pieņēma ģenerālkvartirmeistaru EduarduVāgneru.Pils saimnieks ļoti labi zināja, ka Vāgners ir liels gardēdis, tāpēc cerēja, ka pēc garšīgajām pusdienāmviesis ar lielāku centību gādās tankiem rezerves daļas. Ģenerālfeldmaršalam nebija ne jausmas, kaVāgnera vizītes mērķis bija gluži cits — viņš vēlējās apspriest plānu par Hitlera gāšanu vai likvidēšanu.

Berlīnes sazvērnieki bija pilnvarojuši Špeidelu iesaistīt Rommelu viņu rindās. Rommels viņiem bijavajadzīgs tāpēc, ka ģenerālim bija autoritāte karavīru vidū.

Vienlaikus uz Parīzi sarunām ar Francijā dislocēto karaspēka daļu pavēlniecību tika nosūtītsvērmahta galvenā štāba bijušais šefs ģenerālpulkvedis Ludviks Beks. Notika sarunas par pučaorganizēšanu karaspēka daļās, un tam vajadzētu notikt vienlaikus ar puču pret Hitleru Berlīnē. Kāds noHimlera aģentiem, kas darbojās ar pseidonīmu «barons fon Teihmanis», tai laikā ziņoja: «Beks lūdza, laies pierunāju

Štilpnāgelu (ģenerāli, virspavēlniecības administratīvā štāba priekšnieku Parīzē), lai tas iespējamidrīz izrunājas ar Rommelu un pasaka, ka nav runa par Hitlera gāšanu, bet vienīgi par viņa arestu.»Sazvērnieki, protams, Rommela prombūtnes laikā kjuva par pastāvīgiem pils viesiem. Te viņi noturējasavas apspriedes, tepat arī sacerēja ultimātu Hitleram. Feldmaršals, tāpat kā agrāk, dienām un naktīmgatavojās gaidāmajai kaujai. Kinokameru dūkoņas pavadībā iknedēļas kinohronikā «Wochenschau» viņšaicināja vērmahta karavīrus aizstāvēt Atlantijas robežas līdz nāvei, bet noslēgumā izsacīja dziļu ticībuuzvarai gaidāmajā kaujā.

16. maijā Rommels zvana Hitleram pa telefonu, starp citu, pirmo reizi viņu pazīšanās laikā, un ziņopar gūtajiem panākumiem. «Gan virsniekiem, gan karavīriem noskaņojums ir kaujiniecisks,» viņš cenšasiepriecināt Hitleru, «katra kājnieku korpusa teritorijā iedzīti 900 tūkstoši pāļu, lai aizsargātos pretienaidnieka izpletņlēcējiem, sagatavots miljons granātu.» Špeidelam, kas bija klāt pie šīs sarunas, jūtamipasliktinājās oma, jo viņam vēl vairāk kļuva skaidrs, ka cerības iesaistīt Rommelu sazvērestībā kļūstarvien niecīgākas.

20. maijā gūstā tika saņemti divi angļu virsnieki, kas bija piedalījušies māņu manevros «Fortitude».Viela, kur šie virsnieki tik neuzmanīgi rīkojās (Somas ieteka), radīja vielu pārdomām, bet tai pašā laikāviens no virsniekiem nepārprotami lika saprast, ka vācieši pretinieku uzņēmību novērtē pārāk zemu. Navzināms, vai šī sagūstīšana bija veikls inscenējums vai arī angļu virsnieks patiešām tā domāja.

Tai pašā dienā negaidītu apstiprinājumu guva versija par pretinieka izsēšanos Somas grīvā: sakarāar smago astmu no angļu gūsta tika atbrīvots viens no Rommela Āfrikas korpusa cīņubiedriein. Viņšnešaubījās, ka angļi iebruks tieši tur.

Dažas turpmākās dienas Rommels pavadīja, pētīdams paisumu un bēgumu tabulas Atlantijaspiekrastē un Mēness kalendāru. Sarežģītu aprēķinu un salīdzinājumu rezultātā viņš nāca pie secinājuma,ka desanta izcelšanai nelabvēlīgs periods ilgs līdz 20. jūnijam. 3. jūnijā viņš ar mierīgu prātu devās uzParīzi, kur iegādājās Lūcijai dzimšanas dienas dāvanu — kurpes, un nākamajā dienā aizbrauca uz Herlin-genu. Viņu pavadīja štāba vecākais virsnieks pulkvedis fon Tempelhofs. Špeidels palika pilī…

Pa to laiku Hitiera mītnē gaisotne kļuva arvien nervozāka. Vērmahta štābs gaidīja, ka galvenaisiebrucēju trieciens būs vērsts pret Kotantēnas pussalu. Arī štābā pētīja paisumu un bēgumu tabulas unpievērsa Hidera uzmanību apstāklim, ka vislabvēlīgākās dienas desanta izsēdināšanai šķiet no 5. līdz 16.jūnijam. Francijā šīs prognozes netika sadzirdētas. Daudzi karavadoņi nopietni domāja, ka iebrukumavispār nebūs, — tik ļoti viņus bija ietekmējuši manevri «Fortitude».

Un, lūk, pienāca 6. jūnijs. No Anglijas uz Normandijas krastiem devās milzīga flote — 6483 kuģi, toskaitā 6 līnijkuģi, 23 kreiseri un 104 mīnukuģi. Kuģi brauca veselu dienu, un tos varēja uztvert ne tikai arradariem un noklausīties, bet pat vienkārši redzēt Paradoksāli, bet Francijas krastā neviens nepamanījaarmādas tuvošanos. Pirms desmit stundām Hitlers bija izdevis pavēli par piekrastes akvatorijaspatrulēšanu augu diennakti, taču kara jūrnieki laika apstākļus 6. jūnijā uzskatīja par nepiemērotiemiziešanai jūrā. Vācu puse par pretinieka tuvošanos nezināja tik ilgi, kamēr neatskanēja sabiedroto kuģusmago lielgabalu zalves. Tāpēc angļi pamatoti varēja teikt «Vācieši vienās apakšbiksēs lēca ārā nogultas.»

Kā tas bija iespējams?Tas ir kā ļauns liktenis, likteņa ironija, providence vai vienalga kas, tikai no veselā saprāta, īpaši no

vācu puses veselā saprāta pozīcijām tas nebija iespējams. Visi armiju grupas «B» augstākā rangakaravadoņi atradās katrs savā vietā. Rommels, par spīti savai izdaudzinātajai intuīcijai, vispār bijaaizbraucis uz Vāciju. Uz vietas atradās Špeidels, bet kā jau zināms, par viņu jārunā īpaši. Kaut arīapveltīts ar vēsu prātu, viņš tomēr nebija spējīgs uz izšķirošu rīcību, nespēja pieņemt precīzus operatīvuslēmumus un, neskatoties uz pieredzi Austrumu frontē, slikti orientējās kara stratēģijā un taktikā.

Tātad 15. armijas pavēlnieks ģenerālpulkvedis fon Zalmuts atradās medībās Ardenu kalnos,ģenerālpulkvedis Dol- manis, kas komandēja 7. armiju, bija pametis savu mītni un devies uz Brestu, laivadītu komandieru apspriedi un ieplānotās mācības. 21. tanku divīzijas komandieris ģenerālis Feihtingersslepus bija devies uz Parīzi mazliet izklaidēties un kompānijas pēc paņēmis līdzi štāba vecāko virsnieku.Tas vēl nav viss. Vienīgi sakropļotais Markss atradās kaujas postenī: tieši 5. jūnija vakarā viņš bijasapulcinājis savu štābu komandbunkurā Senlo.

Vēlāk noskaidrojās, ka arī iebrukuma sākuma datums nav bijis noslēpums. Virsnieki dešifrētāji, kasnoklausījās pretinieka radiosarunas, bija ziņojuši Špeidelam par 6. jūniju, taču viņš ignorēja ziņojumu un7. armijai nebija devis pavēli būt kaujas gatavībā. Armiju grupas «B» kauju darbības žurnālā, kurreģistrētas visas telefonsarunas, nav nevienas liecības, ka būtu kaut nojausma par gaidāmo uzbrukumu.Zināmā mērā to dienu un stundu notikumus palīdz rekonstruēt virsleitnanta Oskara Reiles atmiņas. Viņštoreiz bija vācu pretizlūkošanas radio apakšvienības Francijā šefs.

Fakti ir šādi. Sabiedrotie pa radio instruēja Pretošanās kustības franču grupas par diversijām sakarāar iebrukuma sākumu. Daudzi no šiem ziņojumiem instrukcijām tika pārtverti. Jau faktam par šo pārraižubiežuma palielināšanos vajadzēja piesaistīt uzmanību. Tomēr tā nenotika. Tālākais — kā signālam pariebrukuma sākumu vajadzēja kalpot kādam no BBC raidījumiem vai precīzāk — raidījuma otrajai daļai,kolīdz tā izietu ēterā noteiktā laikā pēc pirmās. Nevarēja būt šaubu, ka tam jānotiek ļoti drīz. Ziņojumuspar šādu jaunu izziņošanas sistēmu bija pārtvēruši Reiles cilvēki. Viņi bija pieredzējuši vīriradioizlūkošanā un, sēžot Parīzes viesnīcā «Lutēcija», kontrolēja faktiski visu Francijas radiotelpu jau no1943. gada beigām.

1. jūnijā BBC 125 (!) reizes noraidīja norunātā raidījuma pirmo daļu, paziņojot, ka otrā daļagaidāma tuvākajās divās nedēļās. Bija skaidrs, ka iebrukums sāksies ne vēlāk kā 15. jūnijā. Reile par toziņoja impērijas drošības dienesta pārvaldei Rundšteta štābā. Taču virsleitnants Meiers-Dit- rings, kasvadīja ētera uzraudzītāju komandu, bija atvaļinājumā, bet viņa vietnieks ienākušo ziņojumu novērtēja kānenopietnu. Stanbvasers Rundšteta īpašo uzdevumu virsnieks virsleitnants, kas ziņas par visāmpārtvertajām šifrētām pārraidēm piegādāja viņam personiski, nolēma, ka par šo dīvaino divu stundusignālu vispār nav jāziņo virspavēlniekam. Viņš nodomāja, ka par to katrā ziņā kļūs zināms Reilem un, jašis signāls nebūs dezinformācija, Reile sacels kājās visus.

5. jūnija vakaru Špeidels pavadīja Larošas pie Jonas pilī, apspriežoties ar domubiedriem. Rommelakabinetā viņi bija sapulcējušies divās grupās. Viens pulciņš stāstīja anekdotes, bet otram Špeidelskomentēja dokumentus, kurus sazvērnieki gatavojās izziņot tūlīt pēc Hitlera gāšanas. Jau tā dzīvās sarunasuzsildīja daža konjaka glāze. Drīz pēc desmitiem vakarā Špeidelu aicināja pie telefona. No Rommelaštāba vecākā virsnieka kabineta zvanīja pulkvedis Tempel- hofs.

15. armijas dešifrētāji jau bija ziņojuši viņam, ka pulksten 21.15 BBC noraidījusi šifrētā ziņojumaotro daļu. Bez tam Štaubvasers sacīja, ka Zalmuts savā armijā jau izziņojis trauksmi. Pēc šī ziņojumaŠpeidelam pirmām kārtām vajadzēja izziņot trauksmi ari 7. armijā. Bet viņš palūdza, lai Štaubvasersuzzina visu apakšvienību komandieru domas, un atgriezās pie viesiem. Pēc kāda laika Špeidelampiezvanīja Rundšteta štāba ziņnesis. Šī saruna nezināmu iemeslu dēļ nav reģistrēta armiju grupas «B»kaujas uzdevumu žurnālā, bet Štaubvasers uzskata, ka runāts par to, ka trauksmi 7. armijā nevajagizsludināt

Tagad mēģināsim rekonstruēt notikumu gaitu tai naktī Rundšteta mītnē.Reile noklausījās BBC ziņu un pa telefonu par to ziņoja štābam. Pēc tam viņš uzrakstīja ziņojumu par

pārtvertās informācijas svarīgumu un nodeva to majoram Rainhardam Brinkam no Rundšteta štāba. Brinkssavukārt ziņoja par to savam šefam — štāba vecākajam virsniekam pulkvedim

Bodo Cimermanim. Pulkvedis, vēl vecā rūdījuma karavīrs, neticēja tādām «puiku izdarībām» arsignāliem un kategoriski atteicās brīdinājumu uztvert nopietni.

Un tomēr no Rundšteta štāba uz visām Rietumu frontes apakšvienībām tika nosūtītas depešas: «Sākotar 1943. gada rudeni bijuši neskaitāmi ziņojumi par iebrukuma datumu. Šodien pirmo reizi šādspaziņojums tika pārraidīts Anglijas radiopārraidē Francijai. Nav jāuzskata par aksiomu, ka iebrukumasākumu varētu izziņot pa radio, tomēr nepieciešams ņemt vērā, ka šādi var dot ziņu franču partizāniemsākt diversijas pret sazināšanās un sakaru līdzekļiem.» 6. jūnija pirmā nakts stunda. Špeidels un pārējieštāba virsnieki devušies pie miera. 15. armija ir kaujas gatavībā, 7. armija — nav. Rommels atrodas1800 kilometru no Larošas pie Jonas. Kotantēnas pussalā nolaižas pirmie seši izpletņlēcēji. Viņiemblakus lejā laižas spoki. Tās ir lelles, kas atgādina cilvēkus. īstais iebrukums, protams, sākasNormandijā. 716. kājnieku divīzijā atskan trauksme. Pulksten vienos un desmit minūtēs Markss saceļkājās savu korpusu. Pēc 25 minūtēm beidzot pamostas 7. armija. Marksa štāba priekšnieks MakssPemzels zvana uz Larošu pie Jonas un runā ar Špeidelu. Tas savukārt zvana uz Rundšteta štābu. 1.40pienāk jauni ziņojumi par gaisa desantu 15. armijas pozīcijās.

Špeidels sāk prātot un nolemj, ka pretinieka triecienam Normandijā ir tikai lokāls preventīvsraksturs, un cenšas par to pārliecināt Rundšteta štābu. No jauna zvana Pemzels un ziņo: «Noticis plašamēroga iebrukums.» Špeidels palika pie saviem ieskatiem, kas balstījās uz ziņojumiem no 15. armijas.

Nākamajās stundās ziņas par pretinieka darbību nāca nepārtrauktā straumē. No Lamanša salām gaisāpacēlās angļu lidmašīnas, velkot sev līdzi vieglos planierus ar karavīriem. Apmēram pulksten 3.30tūkstošiem planieru nolaidās netālu no Kanas, tūlīt aiz Rommela «nāves zonas». Krasta apsardzes radaruekrānos parādījās veselas flotiles. 3.42 Pemzels no jauna zvana uz Larošu pie Jonas un bezmaz lamājas,jo saprot, ka sācies grandiozs iebrukums. Pulksten 3.50 Rundšteta štāba priekšnieks ģenerālis Blūmentritsbeidzot viņam piekrīt, un 4.30 Pemzels ziņo, ka Marksa artilērija jau iesaistījusies kaujā ar pretiniekajūras kara spēkiem.

Vienīgi Špeidels vēl arvien laiku pavada nesatricināmā miera. 5.40 Špeidels zvana Pemzelam unjautā, vai patiešām atsevišķas pretinieka apakšvienības ir izsēdušās krastā. Pemzels varētu padzīt velnu,sakot — nē, tas nav tiesa, bet viņam joki nav prātā.

6.15 viņš atkal zvana uz Larošu pie jonas un asi runā ar Špeidelu. Viņš ziņo, ka 5.30 pretinieks sācisapšaudīt Rommela «nāves zonu» un krasta aizsardzības būves. Špeidels atkal iebilst un savus argumentusstāsta tik pārliecinoši, ka savaldību zaudējušais Špeidels armiju grupas «B» kauju darbības žurnālāieraksta jaunu — Špeidela situācijas vērtējumu: «Pretinieka nodomi mums nav zināmi. Notiekošaiskopumā šķiet kā māņu manevrs pirms veiksmīga uzbrukuma citur.»

Pēc šī ieraksta žurnālā seko divas stundas ilga pauze, kaut arī zināms, ka Špeidels zvanījis savaštāba virsniekam pulkvedim Tempelhofam un pavēlējis nekavējoties atgriezties. Liecība par stāvokli šaibrīdī ir 15. armijas kaujas darbības žurnālā. Tā ir atzīme, ka 5.45 zvanījis Pemzels un pavēstījisjaunumus: «Sākusies apšaude no jūras, taču desants krastā vēl nav izcēlies. 7. armijas pavēlniecībapieņēmusi lēmumu, ka spēs kontrolēt situāciju ar saviem spēkiem.»

Kad fon Zalmuts to pašu bija izdzirdis no sava štāba priekšnieka, viņš noteica: «Tagad iebrukumslemts neveiksmei.» Un viņš devās gulēt.

Larošas pie Jonas pilī Špeidels kaujas darbības žurnālā ieraksta ko līdzīgu: «Pilnīgi iespējams, kadrīz varēsim turpināt pārtraukto miegu.»

OPERĀCIJA «OVERLORD» SĀKAS

Herlingenē Rommels no rīta cēlās daudz vēlāk, nekā bija radis armijā. Viņš nomazgājās, noskuvās,iztīrīja zobus un starp deviņiem un desmitiem rītā izdzēra tradicionālo buljona tasīti, kuru bijapagatavojusi Lūcija. Pēc tam viņš devās pastaigā.

Taču 6. jūnijā ierastā kārtība netika ievērota — Lūcijai bija dzimšanas diena. Māja bija pilna arziediem. Ēdamistabā, kur tika novietotas dāvanas, mājas apģērbā — rītasvār- kos un čībās —saimniekoja pats feldmaršals. No Parīzes vestās kurpes atradās goda vietā. Ienāca istabene Karolīna unziņoja, ka feldmaršala kungu aicina pie telefona. Rommels devās uz kabinetu — štāba istabu. ZvanījaŠpeidels. Mazu brīdi Rommels kā pārakmeņojies stāvēja ar klausuli rokās, bet tad klausulē noteica: «Esbraucu atpakaļ.» Un tūlīt gāja ģērbt mugurā mundieri.

Tagad nav iespējams precīzi pateikt, cik tobrīd rādīja pulkstenis. Špeidels apgalvo, ka bijis seši norīta, taču armiju grupas «B» kauju darbības žurnālā vienīgā Rommela un Špeidela saruna reģistrēta tikai10.15.

Kāpēc gan Špeidels bija zaudējis savu agrāko bezrūpību? Visdrīzāk, viņu bija maldinājis kārtējaisPemzela zvans uz Larošu pie Jonas drīz pēc deviņiem. Pemzels ziņoja: ienaidnieka karaspēks pārvietojaspa Normandijas piekrasti.

Īstenība bija vēl satriecošāka. Sabiedroto trieciengrupas ar mīnmetējiem un lielgabaliem apšaudījadotus. Pie kraujā krasta no vienas vietas bija sakarinātas virvju kāpnes, no kuģiem gaisā šāva raķetes.Aviācija un kuģu lielgabali mīnu laukos bija izveidojuši lielas spraugas. «Nāves zona» vairs nepastāvēja.

Vēlāk Rundštets ar ļaunu prieku atzīmēja, ka pretinieks atšifrējis visus Rommela trikus, kurus viņš,Rietumu frontes pavēlnieks, jau pašā sākumā uzskatījis par nelietderīgiem. Sabiedrotos nebija traucējisarī bēgums. Neviena no trim Rommelam padotajām tanku divīzijām šais stundās nevarēja dotiespretuzbrukumā. 21. tanku divīzija atradās nepilnu divu stundu brauciena attālumā no Kanas un jau nočetriem rītā gaidīja uzbrukuma pavēli, taču Špeidels šādu pavēli nedeva. Ne tikai Rundštetam, bet arīJodlam nebija pilnīga priekšstata par sabiedroto karaspēka operācijas vērienu. Neviens no viņiem vaiviņu cilvēkiem šajās izšķirīgajās rīta stundās nespēja uzņemties atbildību un nepārprotami paziņot, ka tasnav manevru «Fortitude» turpinājums, bet gan visīstākais iebrukums. Tāpēc arī Jodls nespēja izlemt partanku rezervju raidīšanu kaujā. Ja uz vietas būtu bijis Rommels, viņš būtu licis lietā visu savu nevaldāmotemperamentu, ar ko šādos gadījumos izcēlās, un panācis, ka šis Gordija mezgls tiek pārcirsts. Tačuveiksme šoreiz smaidīja angļiem un amerikāņiem. «Ja es no paša sākuma būtu uzklausīts,» Rommels vēlākrakstīja sievai, «jau pirmās iebrukuma dienas vakarā mēs ar trim tanku divīzijām būtu varējuši attīstītpretuzbrukumu un izmainīt kaujas gaitu.»

Bet atgriezīsimies 6. jūnijā. Pulksten 16.15 Rommels šķērso Vācijas un Francijas robežu. Reimsāviņš uz īsu brīdi apstājas, lai piezvanītu Špeidelam. Pēdējie jaunumi liek feldmaršalam zaudēt jebkādascerības: pretinieks jau ieņēmis 28 kilometrus platu Atlantijas viļņa joslu, krastā izkāpušas septiņaskājnieku divīzijas, bet Kanas un Kotantēnas pussalas rajonā vēl pa divām angļu un amerikāņu gaisadesanta divīzijām.

6. jūnijā pēc desmitiem vakarā reiha augstākā virspavēlniecība beidzot dod pavēli SS 12. tankudivīzijai un tanku mācību divīzijai doties kaujā, taču pirmā spēj ierasties frontē tikai nākamajā rītā, betotras astoņos no rīta tur vēl nebija.

Vēlu vakarā 6. jūnijā Rommels atgriezās Larošā pie Jonas. Šai laikā Francijas teritorijā jau darbojās155 000 Eizenhauera karavīru, kas bija ieņēmuši 130 kvadrātkilometru lielu teritoriju. Rommelam vairsnebija nekādu šaubu par pretinieka īstajiem nodomiem. Vēl viņš domāja, ka tas nav viss un ka drīzumāgaidāms vēl viens desants Lamanša Normandijas krastā. Šī otra desanta gaidīšana tad arī noteicafeldmaršala stratēģiju turpmākajās piecās nedēļās. 7. jūnijā telefonsarunā viņš ar saviem apsvērumiemiepazīstināja Jodlu.

Tomēr, par spīti visiem šiem notikumiem, Hitlera štābā valdīja miers. Tanku grupējuma «Rietumi»pavēlnieks fon Švepenburgs pārņēma piecu divīziju komandēšanu, un jau nākamajā dienā Hitlers deva

viņam pavēli sākt pretuzbrukumu.Arī Rommela štābā neviens īpaši neuztraucās. Tūlīt pēc ierašanās Rommels painteresējās, kur

atrodas viņa štāba darbinieki. Viņam pateica, ka gandrīz visi spēlē galda tenisu. Dažbrīd kāds aicinājaŠpeidelu pie telefona. Ja viņam nezvanītu, viņš varbūt pat aizmirstu par fronti. Bet ģenerālfeldmar- šalsnezināja kur dēties — viņu vilināja fronte, priekšējās līnijas, gribējās pašam pārliecināties par visu, kastur notiek, zināt, vai laikus tiek pievesta munīcija un ēdiens. Tas bija karavīra asiņu aicinājums. Taču viņšbija feldmaršals un faktiskais frontes komandieris, tāpēc vajadzēja palikt štāba mītnē un pieņemt lēmumussaskaņā ar ienākošajiem ziņojumiem. Bet ziņojumi bija viens par otru nepatīkamāki.

Tāpat kā Alameinā, ienaidniekam bija liels tehnikas pārsvars. Tanki amfībijas bez grūtībām tika pāriapplūdinātajiem laukiem. Mīnu lauku pārvarēšanai sabiedrotie izmantoja tankus, kuriem priekšā bijauzstādīti speciāli veltņi ar metāla dzelkšņiem, kas uztaustīja mīnas. Ja tanku nepietika, uz lauka izlaidagovju baru. Dīvaini, bet uzbrucējiem bija daudz sīkākas aizsardzības būvju kartes nekā tiem, kas ierīkojašīs būves. Nemaz nerunājot par pārākumu gaisā un uz jūras. Koriģējošās izlūklidmašīnas palīdzēja kuģuartilērijai ]oti precīzi sašaut mērķus, kas atradās tālu no placdarma. Debesīs bija tik daudz angļu unamerikāņu lidmašīnu, ka tās spēja izveidot 100 kilometru garu pusapli no flanga līdz flangam. Rūpīgipārdomātu un operatīvu lokālu operāciju rezultātā sabiedrotie iznīcināja vācu sakaru līdzekļus vienu pēcotra. Ģenerālis Švepenburgs vienā dienā zaudēja trīs ceturtdaļas savu radioautomašīnu. SS 1. tankukorpusa pavēlniekam Zepam Dītriham darba kārtībā izrādījās tikai četri 110 divdesmit aparātiem.

Un tomēr, prasmīgi un ātri manevrējot, SS 1. tanku korpuss varēja izlauzt placdarmā platu spraugu.7. jūnijā Rommels pavēl Dītriham doties uzbrukumā: «Ienaidnieks jau ir ieņēmis Bajē, taču mums irnepieciešams noturēt Karantānu.» Karanlānai Kotantēnas pussalas aizstāvēšanā bija stratēģiski svarīgaloma, taču Dītrihs nevēlējās doties uzbrukumā, jo uzskatīja, ka uzbrukuma virziens nav pareizs. Rommelsiekaisis nokliedza klausulē: «Trīs divīzijas nekavējoties uz kreiso flangu!»

Tas bija vienkāršāk pasakāms nekā izdarāms. Pēcpusdienā ierodoties Dītriha štābā, Rommelsuzzināja, ka 21. tanku divīzijā palikušas tikai 55 kaujas mašīnas. Par to bija parūpējušies ienaidniekadesantnieki, kas planieros bija nolaidušies tankistiem burtiski uz galvas. Rommels pavēlēja 21. un 12. SIStanku divīzijai sūtīt papildspēkus, taču tie nokļuva pretinieka kuģu lielgabalu apšaudes zonā.

8. jūnija vakarā gan Rommela, gan Rundšteta štābā bija kļuvis skaidrs, kas tieši rada stratēģiskivislielākās briesmas: ja Eizenhauers tuvākajā laikā ieņems Šerbūru, gaidāms krahs, jo pretinieks spēsizvērst visplašāko uzbrukumu Eiropas kontinentam. Arī Berlīnē domāja par situāciju, taču izprata tosavādāk. Rommels piezvanīja Jodlam un sacīja: «Es uzskatu, ka pretinieka spēki jāsašķeļ divos lielosgrupējumos jebkurā vietā kreisajā flangā.» Jodls tam nepiekrita, jo uzskatīja, ka otrs iebrukums navgaidāms.

Grūti aptvert to, cik viegli Rommels noticēja pretinieka dezinformācijai. Viens no maldinošomanevru «Fortitude», kas pakāpeniski pārvērtās par operāciju «Overlord», uzdevumiem bija radītiespaidu, ka tajos piedalās ievērojams amerikāņu bruņoto spēku kopojums īstenībā neesoša ģenerāļaPetona vadībā. Rommela izlūkošanas aģents ziņoja, ka šī grupa virzīsies uz Berlīni, tāpēc viņš izdarījasecinājumu, ka noteikti būs vēl otrs desants. Pirmām kārtām gan vajadzēja pārbaudīt šo ziņojumu, tačuRommels jau bija morāli pilnīgi salauzts un varbūt tāpēc nespēja sakarīgi domāt

Amerikāņi tikmēr sakopoja spēkus Senmēreglizē placdarmā, lai dotos triecienā Serbūrai. Rommelsdod pavēli 7.

armijas pavēlniekam Dolmanim izjaukt pretinieka nodomus ar jebkuriem līdzekļiem, taču šo līdzekļu— automašīnu un degvielas — nepietiek. Tāpēc 9. jūnijā tiek dota jauna pavēle: «Pagaidām, kamērsakoposim spēkus uzbrukumam, jāaizsargājas.»

Nākamajā dienā Rommels dodas uz Dītriha štābu, taču nemitīgo ienaidnieka aviācijas uzlidojumudēļ nespēj tur nokļūt. Kad tās pašas dienas vakarā viņš ierodas pilī, zvana Jodls un satraukumā lūstošābalsī ierosina izdarīt izlūkošanu ar kauju. No iebrukuma sākuma bija pagājušas tikai četras dienas, bet

visas Francijā dislocētās vācu armijas rezerves jau bija iesaistītas kaujā. Un, kaut arī vācu pusē kaujāpiedalījās četrreiz vairāk divīziju nekā pretinieka pusē, tomēr pārsvaru viņi neguva. Tieši šajās dienāsRommelam bija vajadzīgs enerģisks štāba priekšnieks, bet viņa rīcībā bija tikai Hanss Špeidels. TačuŠpeidelam bija savi plāni, kurus viņš īpaši vairs neslēpa. Šefa pēdējā brauciena laikā uz fronti viņš par toatklāti izteicās Rīgem, kas savā dienasgrāmatā šo sarunu atzīmējis šādi: «Viņš izstāstīja man par savubraucienu uz mājām Vasarsvētkos.» Ir zināms, ka Vasarsvētkos Freidenštatē mājās pie Špeidela notikusiviņa tikšanās ar Kārlu Štrelinu un bijušo ministru brīvkungu Konstantīnu fon Neirātu un viņu sarunu tematsbijis Hitlera aizstāšana ar Rommelu.

Taču ar pašu Rommelu sazvērnieki nesaskaņoja šos plānus un nedeva pat mājienu par tiem. Špeideladomubiedrs Valters Bagrackis atceras: «Špeidels uzskatīja, ka vispirms nepieciešams Rommelu sagatavotpsiholoģiski.» Par vienu no šīs sagatavošanas posmiem, pēc Špeidela domām, vajadzēja kļūt Cēzara fonHofakera vizītei Rommela mītnē.

Virsleitnantu Hofakeru, 58 gadus veco dzīvespriecīgo skaistuli, Virtembergas kājnieku divīzijaskomandiera ģenerālleitnanta Eberharda Hofakera dēlu, Rommels labi pazina. Viņš dienēja vērmahtaaugstākās virspavēlniecības administratīvajā štābā, kura priekšnieks bija ģenerālis Karls Hein- rihs fonŠtilpnāgels. Vēl viens sazvērnieks, Špeidela svainis Horsts, bija Hofakera un Rommela pirmās sarunasliecinieks. Virsleitnants savas kārtis toreiz ta arī neatklāja. Rommels pret viņu bija visai atturīgs. Šķita,ka feldmaršals vēl arvien ir fanātiski uzticīgs Hitleram. Tomēr gluži tā vis nebija. Pakāpeniski pār viņubija nākusi apgaismība, tāpēc viņš mocījās un bija nemierā ar sevi. Un līdz ar to viņš pieļāva kļūdas.

11. jūnija rītā kļuva skaidrs, ka nesekmējas Švepenburga uzbrukums Kanai, kuru viņš sāka pēcRommela pavēles. Rommels un Špeidels devās pēc padoma pie vecā Rundšteta. Pēc apspriedesRundštets nosūtīja uz Berlīni Keitelam telegrammu: «Ja fronti laikus neizdosies nostiprināt, izveidosiesstāvoklis, kas prasīs kardinālus lēmumus.» Pēc vizītes pie Rundšteta Rommels tikās ar viņa štābapriekšnieku ģenerāli Blūmentritu. Viņi vispusīgi apsprieda stāvokli, kāds izveidojies frontē, un panācasaprašanos, ka jāmeklē ceļi, lai panāktu vienošanos ar pretinieku. Neatkarīgi no šefa ar Blūmentriturunāja arī Špeidels. Vēlāk Blūmentrits uzrakstīs: «Toreiz Špeidels pirmoreiz man pateica, ka reihā irizveidojies visai plašs cilvēku loks, kas ir gatavi gāzt fireru. Špeidels nosauca fon Viclēbena, Beka,Herdelera un citu vārdus. Vēlāk viņš izteica domu, ka gadījumā, ja Hitlers neaizies pats, nāksies viņupiespiest to darīt Viņš piebilda, ka runa nav par atentātu, taču demaršam pret Hitleru jānotiek neatkarīgino visa cita.»

Jāsaka, ka Špeidels pareizi novērtēja šefa psiholoģisko noskaņojumu šajā brīdī. AtpakaļceļāRommels pats sāka runāt par mierīgo iedzīvotāju masveida nogalināšanu un uzdrošinājās pat izdarītsecinājumu, ka Hitleram par labu tas nenāk.

Bet no kaujas lauka tika saņemta ziņa, ka vācu karaspēks atdevis Karantānas pilsētu. ĢenerālisMarkss nogalināts gulēja ierakumos.

Rommels nomākts raksta uz mājām šādas rindas: «Kaujas gaita nav par labu mums, jo ienaidniekapārspēku noteic aviācija un smagie kuģu lielgabali. Pienācis laiks politiskām spēlēm. Mēs uzskatām, katuvākajās dienās gaidāms jauns — varbūt vēl lielāks ienaidnieka uzbrukums. Pret mums vēršas divulielvalstu apvienotie spēki. Drīz viss būs galā.»

12. jūnijā fon Švepenburgs ēda pusdienas Larošā pie Jonas. Rommels atradās frontē. Švepenburgsuzrunāja Špeidelu un paziņoja, ka ir gatavs izpildīt jebkuru pavēli. Špeidels klusējot pamāja ar galvu unsacīja: «Es gatavoju jums īpašu uzdevumu.»

Tikai 1947. gadā, amerikāņu gūstā ticies ar Špeidelu, Švepenburgs uzzināja, kas tas bijis paruzdevumu, proti, noturēt uz vielas 2. un 116. tanku divīziju, lai iesaistītu tās pučā pret Hitleru. Protams,šāds 1944. gada notikumu traktējums 1947. gadā Špeidela tēlam veidoja antifašista oreolu. Viņš šoversiju atkārtoja daudzās uzstāšanās reizēs, rakstīja par to ari savā grāmatā «Iebrukums 1944.», kasiznāca 1949. gadā. Daudz vēlāk, kad Špeidels sāka taisīt karjeru NATO, viņš šo traktējumu mainīja.

Pēc Rommela biogrāfijas angļu izdevuma iznākšanas, kurā es runāju par 2. un 116. tanku divīzijasnoturēšanu, Špeidels sāka apstrīdēt manus vārdus. Pilnīgi iespējams, ka ģenerālim bija sajukusi 2. un 21.divīzija, un tādā gadījumā es piekrītu viņam tai ziņā, ka 21. divīzija piedalījusies kaujās no iebrukumapirmajām dienām. Bet 2. divīzija faktiski nedarīja neko, un 116. divīzija iesaistījās kaujās tikai 19. jūnijā.Tomēr savas grāmatas 71. lappusē Špeidels raksta, ka divas tanku divīzijas netika iesaistītas kaujāpolitisku apsvērumu dēļ, un tas, visdrīzāk, liecina, ka viņš ir izpļāpā- jies._

Īstenībā viņš bija mācējis pārliecināt Rommelu, ka šīs divīzijas jātur rezervē «neparedzētamgadījumam» (ja noliktu otrs iebrukums). Šāda rīcība ārkārtīgi izbrīnīja tanku divīziju ģenerāļus. īpaši tasatliecas uz 116. divīziju, kura jau pēc iebrukuma sākuma no Normandijas vidienes bija pārdislocēta uzLamanša piekrasti.

Un vēlreiz izlasīsim Rommela to dienu vēstuli. Lūk, ko viņš bija sapratis: «SS karaspēks cīnās ļotipašaizliedzīgi, tomēr pretinieka pārākums nenovēršami palielinās no dienas dienā. Atceries, ko es Tevteicu 1942. gada novembrī.» Bet toreiz viņš pirmo reizi bija izteicis domu par pamieru ar Rietumupretiniekiem.

Hitlers pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka Rommelam ir tikpat smaga depresija kā Alameinas kaujaslaikā. 17. jūnijā viņš pavēlēja Rommelam un Rundštetam ierasties viņa rezerves mītnē Suasonā 300kilometrus no Normandijas krasta. Apspriede sākās ar to, ka Rommels raksturoja situāciju bez kādiemizskaistinājumiem. Tehnika nespēj pārvarēt kāpas. Degviela un cita veida nodrošinājums tiek pievests arnokavēšanos. Montgomerijs Normandijā veiksmīgi ievēro to pašu taktiku ko Āfrikā un, pielietojotbombardēšanā «paklāja» principu, panāk, ka vācu bruņutransports atkāpjas.

Pēc tam runāja Rundštets. Bez kādām diplomātiskām atrunām viņš paskaidroja Hitleram, ka navmērķtiecīgi sūtīt pastiprinājumus uz Kotantēnas pussalu, bet jāorganizē atkāpšanās un pēc tam jānostiprinaŠerbūras aizsardzība. Šī apspriede bija tas retais gadījums Hitlera kampaņu vēsturē, kad fīrers ļāva divufeldmaršalu uzskatu atspēkošanai savas domas izteikt ģenerālim. Bet ģenerālis komandēja korpusu, kaspirmo reizi bija pielietojis V-l, un ar to vien jau pelnīja īpašu uzticību. Hitlers no lepnuma vai piepūtās,kad tika stāstīts par lielajiem postījumiem, kādus Londonā nodarījis jaunais vācu ierocis. Rommelsatļāvās izteikt dažas piezīmes par jaunā ieroča stratēģisko nozīmi. Pēkšņi iegaudojās sirēna, un Hidersdevās uz bunkuru. Rommels pamanīja, ka stenogrāfisti neseko, un izmantoja gadījumu, lai parunātos arviņu aci pret aci. Viņš ieteicās fīreram par «jaunas politikas nepieciešamību», jo citādi glābt stāvokliRietumos nav iespējams. «Par to neraizējieties,» viņam atbildēja Hitlers, «atstājiet visu manā ziņā.» Unpakāpeniski pārliecināja feldmaršalu par pretējo, gluži kā skolotājs pārliecina skolnieku, kas sācisapšaubīt viņa autoritāti. Un atkal Rommels nespēja pretoties Hitlera personības ietekmei. Vēlāk par to arindīgu ironiju rakstīja Rommela ziņnesis un adjutants Helmūts Lange.

Rommela ziņojumā augstākajai virspavēlniecībai nākamajā nedēļā jau bija jūtama noskaņojumamaiņa. Feldmaršals pārliecināts konstatēja, ka nedz pie Kanas, nedz pie Senlo ienaidnieks nav guvisbūtiskus panākumus un līdz savu tālāko mērķu sasniegšanai tam vēl tālu. Kaut arī šo ziņojumu tonis bijamožs, objektīvi vāciešu stāvoklis kļuva dramatisks— amerikāņi Kotantēnas pussalā atspieda viņus uzziemeļiem. Un tomēr Hitlers pieprasīja noturēt aizsardzības līnijas tikpat ilgi, cik ilgi maršals Kolbergs1807. gadā noturēja Gneizenavas aizsardzību pret Napoleonu.

24. jūnijā Rommels saņēma pavēli uzbrukt amerikāņiem pie Šerbūras no aizmugures. Pavēlē bijaierakstīti vārdi «turēties līdz pēdējam vīram», aizsargājot Šerbūras cietoksni. Šerbūras komandantamŠlībenam Rommels nodeva šo pavēli mazliet citādā interpretācijā: «turēties līdz pēdējai patronai». Mazticams, ka pēkšņi viņš būtu kļuvis mīkstsirdīgs, taču kā karavīrs viņš saprata kareivi, kam lemta nāviniekaloma. Šlībens lūdza palīgā aviāciju — gaisa flote gatavojās kaujai, taču tikšanās ar Hitleru iespaidāradusies eiforija Rommelam jau bija pārgājusi, viņš atkal bija kļuvis reālists un, saprotot, ka visas pūlesnoturēt Šerbūru ir veltas, pavēli lidotājiem nedeva. Šerbūra tika atstāta. Tai pašā dienā viņš runāja arRīgi: «Es ziņoju par visu uz Berlīni, bet viņi tur nesaprot, ka lūzums kara gaitā ir jau noticis.» Un pēc

ilgāka laika piebilda: «Kas tā par aplamu domu — uzbrukt amerikāņiem pie Šerbūras?» Abi vienprātīgiizgāza sakrājušos rūgtumu uz augstāko pavēlniecību, un Rīge izteica šādu domu: «Tie, kas vēlas turpinātkaru, būtu nošaujami uz vietas.» Atbildot Rommels iesaucās: «Bet jūs taču esat karavīrs, Rīge!» Rīgepalika pie saviem uzskatiem. Rommels it kā sakritās un sacīja: «Augšā tagad visu vainu centīsies uzveltman. Vismaz Keitels un Jodls. Vai tiešām viņi nesaprot, ka tikai vārdi «turēties līdz pēdējam vīram» nekonedod!»

Tomēr karš turpinājās, vācieši prata operatīvi ierīkot jaunas aizsardzības būves. Dešifrētāji, kasnoklausījās Montgo- merija štāba virsnieku sarunas, ziņoja par angļu plāniem tuvākajā laikā doties uzParīzi. No Polijas Rommela pakļautībā ieradās 9. un 10. SS tanku divīzija. Rommels pavēlēja tām bloķētpretinieka placdarmu pie Bajē, pārraut krasta līniju pie Aromanšas, tā atgriežot angļus no piegāžuavotiem. Taču Montgomerijs atminēja šo plānu un sāka uzbrukumu pirmais. 26. jūnijā divas stundas pēcsaullēkta viņš uz rietumiem no Kanas pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanās uguns devāstriecienuzbrukumā pret Rommelu. Attiecīgo iecirkni aizstāvēja Dītriha SS 1. tanku divīzija. 7. armijaspavēlniekam ģenerālpulkvedim Dolmanim kļuva zināms, ka pretinieks gatavojas šo armiju sakaut unieņemt Kanu. Viņš lūdza Rommelu nodot Kanas aizsardzībai pie Bajē stāvošās tanku vienības. Rommels,gari nedomājot, Dolmanim deva pavēli: «Pasakiet SS obergrupenfīreram Hausleram, ka patlaban jāsviežkaujā visi spēki, kādus vien var iesaistīt, lai viņš dod vajadzīgo pavēli SS 2. tanku korpusam.» (Dottiešas pavēles tik augsta ranga esesietim Rommels nebija pilnvarots.)

Dolmanis divas reizes pa telefonu lūdza Hausleram palīdzību, taču Hausleram bija savi uzskati:viņam šķita, ka, pagaidot vēl mazliet, operāciju varēs veikt efektīvāk. Dolmanis nervozēja jau ilgi unnemitīgi zaudēja savaldīšanos. Kaut arī Dītrihs pirmo uzbrukumu bija atsitis ar saviem spēkiem,nākamajā rītā iebrukums atkārtojās. Pēc divām stundām Dolmanis jau bija miris. Ilgu laiku tika uzskatīts,ka Dolmaņa nāves iemesls ir sirdslēkme, taču Pemzels pēc kara rakstītajos memuāros pavēsta, ka šaidienā desmitos no rīta Dolmanis iegājis pie viņa vannasistabā un iedzēris indi. Apjukušais Pemzels divasstundas turēja noslēpumā ziņu par pavēlnieka nāvi, bet tad sadūšojās un piezvanīja uz Larošu pie Jonas.

Pusstundu pēc ziņas par Dolmaņa nāvi Rommelam piezvanīja Blūmehtrits un visai asā tonī paziņoja,ka fīrers pieprasa, lai Rommels un Rundštets nekavējoties ierastos Berg- hofā. Abi feldmaršali braucavienā automašīnā. Majors Eber- hards Volframs, kas viņus pavadīja, dzirdējis daļu no viņu klusās, betsaspringtās sarunas. Rommels sacījis Rundšte- tam: «Rundšteta kungs, es gribu darīt jums zināmu savuuzskatu — karš ir jābeidz. Es to stingri paziņošu fīreram. Es jūtu atbildību vācu tautas priekšā, un tasattaisno manu uzvedību un rīcību. Politiskā situācija ir bezcerīga — pret mums ir visa pasaule. Mums navizredžu uzvarēt»

Tūlīt pēc ierašanās Berhtesgādenā, kur atradās Berghofas pils, Rommels tikās ar Gebelsu unHimleru. Saruna ar Hitleru notika Berghofas lielajā zālē. Hitlers, Rommels, Rundštets un citi ģenerāļistāvēja vienā galda pusē, bet viņiem pretī — ministri, diplomāti un citas augstas reiha amatpersonas.

Vispirms Hitlers uzslavēja lidotājus, kas bija bombardējuši Londonu. Pēc tam vārds tika dots diviemjauniem virsniekiem, kas komandēja V-l baterijas. Viņu dedzība atstāja lielu iespaidu uz klausītājiem.Tikai pēc tam Hitlers deva vārdu Rommelam.

Feldmaršals sāka ar šādiem vārdiem: «Mans firer, es stāvu šeit kā armiju grupas «Berta»virspavēlnieks. Es domāju, ka šī ir pēdējā reize, kad varu ziņot par stāvokli Rietumos. Tāpēc man jāsākar kritisku Vācijas politiskā stāvokļa analīzi. Pret mums ir nostājusies visa pasaule. Un spēkuattiecība…»

Hitlers pārtrauca viņu: «Feldmaršala kungs, runājiet, lūdzu, par militāro, nevis politisko stāvokli!»Rommels stūrgalvīgi turpināja: «Mans fīrer, man ir jārunā, to no manis prasa vēsture…»Hitlers pārtrauca viņu no jauna: «Feldmaršala kungs, es lūdzu jūs pievērst uzmanību militārajam

stāvoklim!»Rommels bija spiests paklausīt Hitlers aizkaitināti ierunājās, ka Rommelam un Rundštetam nav

izdevies pretuzbrukums Kotantēnas pussalā, ka Montgomerija aizsardzības līnijas bijušas daudz labākasnekā Rommelam. Pēc tam viņš pievērsās Rommelam un no jauna lūdza izteikties par militāro stāvokli.Rommels paskatījās uz Gebelsu un Himleru. Tie abi nodūra acis. Zālē iestājās ledains klusums.

Tad Rommels sacīja: «Mans firer, es nevaru turpināt, nerunājot par Vācijas likteni.»Hitlers iekaisis atbildēja viņam: «Šķiet būs labāk, ja jūs šo telpu atstāsiet»Stāvoklis tika apspriests bez Rommela piedalīšanās. Pulksten 21.15 feldmaršals atstāja Berghofu,

stingri nolēmis nekad vairs tur neatgriezties. Tā arī notika: ar Hitleru viņš nekad vairs netikās.Atgriezies Larošā pie Jonas, Rommels īsu mirkli atpūtās un tūlīt brauca uz fronti pie Kanas, kur

notika asiņaina kauja. Lai nu kā, bet viņš nedomāja atdot pilsētu Montgome- rijam. Nākamajā dienā viņštikās ar Švepenburgu un izstāstīja par Hitlera jaunākajiem stratēģiskajiem plāniem, kas bija saistīti ar«atmaksas ieroča» V-l pielietošanu. Viņš sacīja ari, ka Kana var būt tā cilpa, kas nožņaugs angļuuzbrukumu Parīzei. Tāpēc uz turieni jāsūta pēc iespējas vairāk spēku. Švepenburgs pavēlēja rīkot naktsuzbrukumu, bet viņa tanki no jauna nokļuva pretinieka kuģu lielgabalu ugunī. Vāciešu stāvoklis kļuvapilnīgi bezcerīgs. Švepenburgs zvanīja Špeidelam un paziņoja, ka jāatkāpjas un jāieņem jauns plac-darms, kas nebūtu sasniedzams kuģu lielgabaliem. Rommelam piebraucot pie pils, Špeidels jau bijapiekritis tanku grupējuma priekšlikumam. Taču Rommels enerģiski iebilda. Viņš vēl nebija gatavs atdotKanu.

Rommels atkal brauca uz fon Švepenburga štābu un pie-prasīja, lai tanku divīzijas netiktu aizvestaspārāk tālu no frontes. Tikmēr Rundštets, Švepenburgam par šausmām, ziņoja par notikušo uz Berghofu,papildinādams ziņojumu ar savu komentāru. Hitlers neprātā ārdījās. Jodls izsauca Blūmentritu un sacījaviņam: «Švepenburga ieteikums ir pretrunā ar veselo saprātu, bez kā šajā situācijā nevar iztikt Acīmredzams, ka Švepenburgs ir saindējies ar Rommela un Rundšteta noskaņojumu.» Hitlers pieprasījanekavējoties atbrīvot Kanu. Rommels sāka aizstāvēt Švepenburga viedokli, sacīdams, ka nepieciešamssaglabāt izveidojušos stāvokli, nevis izšķiest pēdējos spēkus. 23.30 pienāk Hitlera pavēle parŠvepenburga atcelšanu.

Šai naktī Rommels nevarēja aizmigt arī cita iemesla dēļ: Rundštets bija ieteikts augstamapbalvojumam — «Bruņinieka krusts ar ozollapām». Pašreizējā situācijā tas varēja nozīmēt tikai vienu —atstādināšanu no amata ar godu. Vecais karavīrs Rundštets mājienu saprata un nākamajā dienā pēcapbalvojuma saņemšanas iesniedza atlūgumu.

Rommelam uzlabojās oma — kas cits, ja ne viņš, lai pieņemtu no Rundšteta lietas? Taču Hitlerssavam nesenajam mīlulim bija sagatavojis nepatīkamu pārsteigumu — par

Rietumu frontes pavēlnieku tika iecelts ģenerālfeldmaršals Ginters fon Klūge.3. jūlijā Klūge ieradās Larošā pie Jonas pirmajā iepazīšanās vizītē. Frontes pavēlnieks izstaroja

spēku, lietišķību un ticību uzvarai — īpašības, kādas viņš bija klaji demonstrējis jau apspriedē Berghofā.Acīmredzot nebija velti pūlējies. Rommels konstatēja, ka viņam jaunais pavēlnieks ir nesimpātisks.

Drīz vien izsaucis Rommelu pie sevis, Klūge paziņoja: «Turpmāk jums nāksies paklausīt tāpat kāvisiem citiem.» Un pieprasīja uzrādīt tos «objektīvos» ziņojumus no kauju vietām, kurus Rommels slēpjot110 saviem ģenerāļiem.

Rommels iekaisa dusmās. «Es nezinu, ko jūs domājat Jums ir darīšana ar feldmaršalu,» viņš sacīja.«Man ir nepieciešams objektīvs priekšstats par notiekošo,» atkārtoja Klūge. «Bet jūs, izmantojot

savu īpašo stāvokli, ziņojāt fīreram tikai to, kas varēja ienākt prātā arī mūsu pretiniekiem.»Viņi šķīrās kā ienaidnieki. Sazvērnieku cerības tikt ar Rommela vārdu pie politiska kapitāla

uzplauka no jauna. Špeidels ziņo Štilpnāgelam par feldmaršala krišanu nežēlastībā un viņa augošo interesipar separātu mieru ar rietumvalstīm. Un viņi sāka uz 9. jūliju gatavot Rommela un Hofakera — tieši viņšpēc pirmās tikšanās reizes ar feldmaršalu bija rekomendējis sevi kā visas sazvērnieku organizācijasdzinējspēku — tikšanos. Šai tikšanās reizei bija lemts kļūt par pēdējo nozīmīgo pagriezienu Rommeladzīvē.

«PRIEKŠROKA BŪTU DODAMA PAŠNĀVĪBAI…»

9. jūlijā agri no rīta gaisotne Larošas pie Jonas pilī bija jūtami nervoza Brokastu laikā sarunu tēmabija augstākā virspavēlnieka lūgums dot konkrētus priekšlikumus par pretinieka spēku galvenā grupējumaiznīcināšanu Normandijā. Špeidels ironizēja par Berlīnes štāba noslieksmi uz plānu sastādīšanu.Rommela noskaņojums no sākuma bija melanholisks, bet vēlāk viņš unisonā ar Špeidelu piebilda: «Laipārrautu angļu fronti, nepieciešams uzbrukt amerikāņiem, pēc tam pārgrupēties un tad viss veiksiespavisam citādi — šāda doma ir pēdējā muļķība!»

Armiju grupējuma «B» kauju darbības žurnālā fiksētās telefonsarunas atspoguļo krīzi, kāda bijaizveidojusies kaujā par Kanu. Rommels pasaka vārdus, kuros vairs nav nedz ironijas, nedz sarkasma, bettikai faktu konstatējums: «Virspavēlniecībai nedrīkst būt nekādu ilūziju vai šaubu par iespējamāmstāvokļa izmaiņām: ja pretinieks dos mūsu pozīcijām tikpat stipru triecienu kā vakar, mēs nespēsim tāsnoturēt»

Rommela prātu vēl nodarbināja kaujas, kad Špeidels pieveda pie viņa Hofakeru un, kaut arifeldmaršals reiz jau bija ticies ar šo slaidi noaugušo skaistuli gaisa karaspēka formastērpā, stādīja viņupriekšā no jauna, uzsverot, ka pienācis laiks rīkoties tieši šādiem cilvēkiem: «Doktors Cēzars fonHofakers, antinacistiskās sazvērestības dzinējspēks un ideologs pie Štilpnāgela štāba Parīzē.» Un taktiskiatstāja abus divatā.

Precīzi nav zināms, par ko ticis runāts. Sarunu nav iespējams pārliecinoši rekonstruēt balstoties tikaiuz Hofakera liecībām, kuras tas devis gestapo pēc 20. jūlija notikumiem. Tomēr var mēģināt noteikt šīssarunas svarīgākos momentus, vadoties 110 dažiem netiešiem avotiem. Gestapo izmeklēšanas grupasvadītājs Georgs Kisels, pēc kara atrodoties ieslodzījumā, ziņoja, ka saruna ilgusi apmēram pusstundu.Hofakers centies pārliecināt Rommelu, ka stāvoklis prasa rīkoties izlēmīgi. Ja fīrers nevēlas tā rīkoties,tad viņš uz to jāpiespiež. Par puču vai sazvērestību nav runāts. Pēc tam Rommels ar Špeidelu pastaigājiespa parku un izteicis savus apsvērumus par iespēju piespiest Hitleru mainīt savu politiku, taču šis plānsbijis ļoti tālu no domām par atentātu: «Tuvākajās dienās es lūgšu fīreram atļauju tikties ar Montgomeriju.Esmu pārliecināts, ka Montgomerijs nedomās ar mani kārtot vecus rēķinus, ja ierosināšu tuvākāperspektīvā ar kopējiem spēkiem uzbrukt Krievijai.»

Špeidels pēc manas grāmatas par Rommelu angļu izdevuma iznākšanas apgalvoja ko pavisampretēju: Rommels ar Hofakeru nav vis runājuši par «aizmirstā kara», kā tai laikā dēvēja kauju parNormandiju, pabeigšanu, bet gan par «nacionālsociālistu kundzības likvidēšanu». Turklāt, uzsverŠpeidels, tā neesot bijusi Rommela pirmā tikšanās ar sazvērniekiem. Viņš atsaucas uz Rommela tikšanosar Štut- gartes virsbirģermeistaru Kārlu Štrelinu, ko apraksta ari britu ģenerālis Desmonds Jungs savāgrāmatā par Rommelu.

Tikai jāņem vērā, ka Desmonds Jungs savu grāmatu rakstīja tūlīt pēc kara un viņa rīcībā nebijadokumentu nedz no armijas, nedz no feldmaršala personīgā, nedz viņa apkārtnes cilvēku arhīviem, kā arīviņa sievas rakstiska apliecinājuma, ka viņš, «būdams karavīrs, nevarēja nostāties uz šī ceļa». Vārdusakot, Junga rīcībā nebija nekā no tā, ko galvenokārt ņēmu vērā es.

Tātad Rommela un Hofakera otrā tikšanās, ar kuru sazvērnieki saistīja tik lielas cerības, bijanotikusi. Taču uz feldmaršalu tā nebija atstājusi nekādu iespaidu. Viņš aizmirsa par to gandrīz tikpat ātrikā pirmo tikšanos. Bet to nebija aizmirsis Hofakers. Atgriezies Berlīnē, pacilāts viņš stāsta savamdomubiedram brīvkungam Gothardam fon Fal- kenhauzenam: «Es piedzīvoju savas dzīves zvaigžņustundu. Es biju gatavs uz visu un feldmaršalam visu atklāti izstāstīju.» Tuvākajās stundās pēc sarunas viņšvēl vairākiem cilvēkiem stāsta par savu tikšanos ar Rommelu, un ar katru reizi gūtie panākumi top lielāki.Hofakers tai pašā naktī lūdz Teihertam uzrakstīt projektu paziņojumam par Rietumu frontes karaspēkakapitulāciju un slepeni nosūtīt Montgome- rijam. Teiherts šo uzdevumu sava tiešā šefa Štilpnāgela vārdā

pāradresēja štāba juriskonsultam Valteram Bagrackim. Rītausmā vēstule ar kapitulācijas paziņojumaprojektu bija gatava. Rommels to nedabūja redzēt..

Nākamajā rītā Hofakers ieradās Berlīnē, kur apliecināja gan savam tēvam, gan vienam no pučavadītājiem Klausam fon Štaufenbergam, kura pakļautībā bija virsnieki, sazvērestības dalībnieki, kaLarošā pie Jonas saņēmis Rommela piekrišanu. Viņš tikās arī ar sazvērestības civilā grupējuma līderi,Leipcigas virsbirģermeistaru Kārlu Herdelera un paziņoja, ka Rommels ir informēts par visiem viņuplāniem.

16. jūlijā Štaufenbergs sazvērnieku sanāksmē paziņo, ka Rietumu frontes karavadoņi ir viņu pusē unkaru Atlantijas piekrastē var beigt pēc pašu iniciatīvas, tā radot priekšnoteikumus, lai Anglija un ASVapvienotos ar Vāciju kopējai cīņai ar Krieviju.

Rommels visu šo dienu veltīja pārdomām, kas ne tuvu nebija tādas, kā iedomājās sazvērnieki.Nobraucis gar frontes līniju, viņš uzzināja, ka no iebrukuma sākuma zaudēts 97 tūkstoši vīru, to skaitā2360 virsnieku, un ka rezervē palicis tikai 6000 vīr u. Bija iznīcināti 225, bet atjaunoti tikai 17 tanki. Nojauna ieradušās kājnieku divīzijas nebija spējīgas atsist pretinieka uzbrukumus pietiekami ilgi.

Feldmaršals fon Klūge, jaunizceptais Rietumu frontes pavēlnieks, šai dienā, kā visi varēja redzēt,pārvērtās viņu acu priekšā. Kur bija palicis aplombs un uzvarētāja pašpārliecība? Tagad viņš izskatījāskā dzīvē nāvīgi vīlies vecs vīrs. Acīmredzot viņš bija lūdzis Rommelu dot rakstisku situācijasnovērtējumu. Rommels šo lūgumu izpildīja, secinot, ka 7. armijai, kas tai brīdī atsita spēcīgus pretiniekauzbrukumus pie Senlo, nepieciešami papildspēki. Kolīdz Klūge bija atstājis Larošu pie Jonas, viņš tūlītsazinājās ar Jodlu un sacīja: «Es vēlreiz, necik nesabiezinādams krāsas, uzsveru, ka stāvoklis ir ļotinopietns.»

Viss gāja uz priekšu ierastajā kārtībā — Rommela automašīna devās uz frontes līniju, bet Špeidelunodarbināja domas par sazvērnieku gatavību izšķirošajam brīdim. Aizbildinoties ar kārtējo vizīti pieKlūges, viņš ieradās Parīzē, lai ar Štilpnāgelu apspriestu puča detaļas. Pēc tam viņš sniedzadaudznozīmīgu paziņojumu 15. armijas pavēlniekam fon Zal- mutam. Zalmuts savā dienasgrāmatāieraksta: «Es novērtēju šos plānus atzinīgi. Ja tie īstenosies, abi feldmaršali rīkos slepenas sarunas arpretinieku, un tad vācu karaspēks atstās Franciju, Beļģiju un Nīderlandi, bet sabiedrotie vienlaikus beigsVācijas mierīgo iedzīvotāju bombardēšanu.» Šis ieraksts atspoguļo ilūzijas, kādas loloja inteliģentsŠpeidels. Viņam tai laikā nebija pareiza priekšstata par Rommela attieksmi pret Hitleru, tā vēl arvien bijalojāla, kaut ari Rommels reizēm veltīja visai stiprus izteicienus Jodlam un visai vērmahta augstākajaivirspavēlniecībai. 13. jūlijā viņš saka viceadmirālim Rīgem: «Stāvokli apgrūtina tas, ka mums jāatsakāsno pretošanās līdz pēdējai iespējai, turklāt laikā, kad daudz svarīgāk ir atvairīt krievu, nevis angļu unamerikāņu uzbrukumus.» Viņš uzskatīja, ka katastrofa Rietumu frontē gaidāma tuvāko četru nedēļu laikā unpolitiskais risinājums pēc tam nāks pats no sevis.

Pa šo laiku Špeidels gatavoja Klūgem kārtējo analītisko ziņojumu. To vajadzēja parakstītRommelam. Paziņojuma teksts bija nepārprotams. Tas beidzās ar vārdiem: «Situācijā, kas irizveidojusies, jārēķinās ar to, ka pretiniekam izdevies pārraut frontes līniju un iedziļināties Francijasteritorijā. Ņemot vērā, ka tanku grupējuma «Rietumi» vietējās rezerves pretinieka masveidabombardēšanas dēļ var pārvietoties vienīgi naktī, nedrīkst rēķināties ar to, ka šīs rezerves varētu ātri tiktpārvietotas uzbrukuma atsišanai.» To izlasījis, Rommels paņēma pildspalvu un nešaubīdamies pierakstījaapakšā: «Karaspēks cīnās varonīgi, tomēr cīņai gals vēl nav redzams. Manuprāt, radusies situācija prasapolitiskus secinājumus. Es kā armiju grupas «B» pavēlnieks uzskatu par savu pienākumu sniegt šai sakarāvisus vajadzīgos paskaidrojumus.»

Špeidelu un Tempelhofu pārņēma šausmas. Viņi ar lielām grūtībām izlūdzās, lai Rommels svītrovārdu «politiskus». Galu galā ziņojums tika pārrakstīts un nākamajā dienā nodots Klūgem. Rommelspaskaidroja, ka Klūge ar savu autoritāti var ietekmēt Hideru, taču vēlāk atzinās Rīgem: «Viņi nerēķinājāsar manām domām, un tāpēc es visu laiku biju kā uzvilkts.»

16. jūlijā viens no 17. gaisa desanta divīzijas štāba virsniekiem — virsleitnants Elmārs Varningsfeldmaršalam jautā: «Kas gaidāms, kad situācija kļūs pilnīgi skaidra?» Rommels dod šādu atbildi: «Šaisakarā es varu jums kaut ko teikt. Feldmaršals fon Klūge un es esam izteikuši fīreram ultimātu, kurāpaziņojam, ka karā uzvarēt neizdosies un tāpēc nepieciešams pieņemt principiālu lēmumu.» — «Bet kasnotiks, ja fīrers noraidīs jūsu prasības?» jautājis jaunais cilvēks. «Tad Rietumu frontes komandēšanuuzņemšos es, jo situācija diktē vēl vienu svarīgu lēmumu: mums jāsekmē, lai angļi un amerikāņi atrastosBerlīnei tuvāk nekā krievi.» Rommela artilērists pulkvedis Latmanis par šo epizodi stāsta: «Feldmaršalssaņēma mani aiz mundiera atloka, pieliecās pavisam tuvu un jautāja: «Bet kā, jūsuprāt, šo karu vajadzētubeigt?» Es atbildēju: «Feldmaršala kungs, man ir pilnīgi skaidrs, ka mēs neuzvarēsim karā. Tomēr esceru, ka, ziedojuši tik daudz spēka un dzīvību, mēs nenonāksim pie postoša miera.» Tad viņš sacīja:«Izmantojot cieņu, kādu pret mani jūt sabiedrotie, es, nerēķinoties ar Hitleru, gribu noslēgt ar viņiempamieru un tad gatavoties kopējam karagājienam pret krieviem.»»

To pašu viņš bija licis saprast karavadoņiem, kas atradās frontē, to apliecina daudzi, to skaitā arītanku grupējuma «Rietumi» jaunais pavēlnieks ģenerālis Eberbahs. «Tā vairs nevar turpināties,» viņamsacījis Rommels. Eberbahs pajautājis: «Jūs domājat, ka pretinieks piekritis miera sarunām, kaut ari pievaras vēl ir Hitlers?» Rommels nodūris galvu, pēc tam dobji, it kā katrs vārds prasītu milzu piepūli,noteicis: «Man vajadzīgs jūsu atbalsts.»

Nākamajā dienā Rommels apmeklēja SS 1. tanku korpusu. Viņam bija saruna ar korpusa pavēlniekuģenerāli Zepu Dītrihu Helmūta Langes klātbūtnē. Jāmin, ka Dītrihs bija nelokāmi uzticīgs fīreram. Un šimcilvēkam, kas pazīstams ar savu fanātismu, Rommels jautāja tieši: «Sakiet, ģenerāl, vai jūs izpildīsietmanas pavēles, ja tās būs pretrunā ar Hitlera prasībām?» Dītrihs atbildējis: «Jūs esat pavēlnieks, kuramesmu tieši pakļauts. Es izpildu visas jūsu pavēles.» Saruna turpinājusies divatā. Jau iekāpis mašīnā unnobraucis krietnu gabalu, it kā rezumējot kādas domas, Rommels noteicis: «Dītrihs ir mūsu pusē.»

Tālāko ceļu viņi brauca klusēdami. Un, pat ja viņi būtu gribējuši sarunāties, tad nez vai viens otrubūtu sadzirdējuši pastāvīgi pāri lidojošo pretinieka lidmašīnu dēļ. Kad feldmaršala mašīna tuvojāsLiburnai, viņi saprata, ka vairākas lidmašīnas gatavojas uzbrukt automašīnai. Rommels pavēlēja šoferimiebraukt ēnainā parkā, taču parks bija neliels un no tā varēja atkal izbraukt vienīgi uz atklāta ceļa. Divaslidmašīnas sāka samazināt augstumu. Rommels uzkliedza: «Ātrumu! Un prom no šī ceļa!» Bet bija jau parvēlu. Viens «Spitfire» atklāja uguni ar ložmetēju. Šāviņš trāpīja mašīnas labās puses durvīs. Šāviņašķembas un saplīsušā vējstikla gabali ievainoja Rommelu. Vadītājam tika savainots kreisās kājas ceļgals.Mašīna kļuva nevadāma un ietriecās kokā. Rommela galva smagi noslīga lejup — viņš bija zaudējissamaņu…

Kad pēc trim stundām Špeidels par notikušo ziņoja Klūgem un tas sadabūja ārstu, izrādījās, kafeldmaršalam ir stiprs smadzeņu satricinājums un lauzta pakauša pamatne un veselības atgūšanai būsvajadzīgs vismaz pusgads.

Rommelu nekavējoties nogādāja operāciju zālē. Feldmaršalam uz īsu bridi atgriezās samaņa, un viņšsajuta operāciju galda vēsumu, dzirdēja balsis, bet tad atkal visu aizklāja migla…

Kad nākamajā dienā Rommels atjēdzās gaisa karaspēka lazaretē Bernavā, viņam blakus pie gultassēdēja Lange. Viņš pastāstīja, ka viņam dzīvību izglābuši francūži, to skaitā ari Liburnas aptiekārs, kasapsaitējis galvu un iešļircinājis divas ampulas kampara. Rommels vēl nezināja, ka šai dienā uzvarējispēdējo kauju ar Montgomeriju, — viņa karaspēks bija atsitis mēģinājumu ieņemt Kanu. Līdz vakaram bijaiznīcināti 126 pretinieka tanki.

Pienāca 20. jūlijs. Atentāts pret Hitleru bija ieplānots dienas vidū. Drīz pēc pusvieniem pulkvedisŠtaufenbergs ieradās «Vilka migā» — Hitlera mītnē Rastenburgā. [43] viņa portfelī atradās bumba arpulksteņa mehānismu. Ieradies Berlīnē, Štaufenbergs tūlīt piezvanīja līdzdalībniekiem uz Parīzi. Drīz vienKlūge, kurš šai laikā atradās Larošā pie Jonas, ziņoja savam štāba priekšniekam Blūmentritam:«Ģenerāļa kungs, Berlīnē noticis pučs. Hitlers ir miris.»

Apmēram puspiecos pēcpusdienā Blūmentrits sazvanīja Larošu pie Jonas, bet Špeidels paziņoja, kapavēlnieks aizbraucis uz fronti un nez vai atgriezīsies pirms tumsas. Šefa prombūtnes laikā Špeidelsatteicās pieņemt jelkādus lēmumus un atgriezās savā kabinetā. Kad Tempelhofs jautāja, vai taisnība, kaHitlers ir nogalināts, viņš atbildēja, ka patlaban ir pārlieku aizņemts ar kauju Normandijā. Viņš intuitīvibija izvēlējies pareizo atbildi.

Pulksten 18.15 atgriezās Klūge. Špeidels paziņoja jaunumus. Klūge nesaprata, kā rīkoties — vai dotpavēli par kaujas darbības izbeigšanu, kā vēlējās sazvērnieki, vai ne. Uz pili sāka pienākt pretrunīgasziņas par Hitiera bojāeju. Hofakers un Štilpnāgels pieprasīja pārtraukt karadarbību Normandijā, tačupiesardzīgais Klūge atbildēja: «Ja tas cūka ir dzīvs, tad man rokas ir saistītas.» 20.40 viņam piezvanījaJodla vietnieks ģenerālis Valters Varlimonts un ziņoja: «Fīrers ir pavisam vesels.» (Gluži taisnība tā visnebija, jo sprādziena rezultātā Hiders bija guvis nelielus apdegumus, uz neilgu laiku viņam bija paralizētalabā roka un sprādziena viļņa radītās kontūzijas rezultātā zudusi dzirde.) Klūge nolika klausuli, mierīgipagriezās pret saviem virsniekiem un sacīja: «Jā, mani kungi, tas ir bijis neveiksmīgs atentāts.» Hofakerspalūdza atļauju izstāstīt klātesošajiem visu, kas noticis pirms atentāta. Klūge pamāja ar galvu, noklausījāsun, neteicis ne vārda, pagāja tālāk, it kā demonstrēdams, ka ar šo brīdi viņu starpā radusies zināmadistance. Štilpnāgelam kļuva skaidrs — Hofakera apgalvojums, ka viņš iepazīstinājis ar visu Rommelu unKlūgi, ir meli. Viņš tomēr nolēma par to pārliecināties. «Manuprāt,» Štilpnāgels teica, «feldmaršalakungs ir informēts par visu?» — «Nē,» atbildēja Klūge, «man līdz šim nebija par to ne jausmas.»

Bet Rommels? Uzzinājis par atentātu, viņš izrādīja tik enerģisku un neviltotu sašutumu, ka Lange, kaslabi pazina šefa raksturu, bija pārliecināts, ka viņš šai lietā nav iejaukts. Kad viņu apmeklēja Klūge,Rommels sacīja: «Neprāts! Kaut kas neticams, pret fīreru! Neviens to nevēlējās.» Viņš rakstīja sievai:«Atentāts pret fīreru satrieca mani. Jāsaka paldies Dievam, ka viss tā beidzās.» Pēc sarunas ar Rommelulazaretē (feldmaršals runājis čukstus) Rīge ierakstīja savā personiskajā dienasgrāmatā: «Viņš sacīja, kaviņam steidzami jānosūta ziņojums Hitleram un jāizsaka savs viedoklis (miers Rietumos), jo neviens citsnespēs aizstāvēt šādu pozīciju ieilgušajā karā.»

Rommels izstāstīja Rīgem arī citus apsvērumus. Reiha prese neko neziņo par viņa ievainojumu,pasaulē arvien vēl valda pārliecība, ka kauju Francijā vada viņš. Rommelam šķita, ka klusēšanas siena apviņu uzcelta tāpēc, lai uzveltu vainu par nenovēršamo katastrofu.

Apmēram šai pašā laikā Ādolfs Hitlers savā bunkurā Austrumprūsijā pieņem impērijas drošībasdienesta šefu Ervīnu Kaltenbrunneru. Viņš bunkurā ieradies ar sensacionālu paziņojumu: atentātā iejauktsRommels un Klūge. Jodls ieraksta savā dienasgrāmatā: «17.00. Hitlers vēl arvien lasa rakstisko ziņojumupar feldmaršalu līdzdalību sazvērestībā, bet Kaltenbrunners jau sāk lasīt Rommelu un Klūgikompromitējošās virsleitnanta Hofakera liecības. Fīrers pavēl sameklēt Rietumu frontei jaunuvirspavēlnieku. Rommels pēc atveseļošanās bez jebkādām ceremonijām jāatlaiž.»

Grūti spriest, kāpēc Hofakers savās liecībās izkropļoja faktus. Varbūt viņš gribēja noslēpties aizievērojamāku vīru muguras un novērst aizdomas no saviem līdzzinātājiem, bet nav ne mazāko šaubu, kaviņš tā rīkojies, — kā liecinieks pratināšanā gestapo piedalījās arī Blūmentrits. Parīzes viesnīcā«Rafaels», kas pavisam nesen vēl bija Štilpnāgela štāba mītne, Hofakeru pratināja viens no augstākajiemSIS un policijas amatvīriem Francijā Karls Albrehts Obergs. Izgājis no pratināšanas telpas, viņš sacījagaidošajiem ģenerāļiem: «Ir nosaukti vārdi. Starp tiem ari jūsu pavēlnieka vārds. Es nespēju tam ticēt —tas ir pārpratums. Ari Rommela vārds tika nosaukts.» Blūmentrits aprakstīja arī pratināšanas atmosfēruun, tā kā tā notika jau 1945. gadā, tad atļāvās zināmu ironiju: «Iedomājieties, gestapo apcietinātaisHofakers sēž uz dīvāna un cēli smēķē cigareti. Visi ir ārkārtīgi laipni. Saruna rit draudzīgi un patīkami.Parasti pratināšana velkas no pulksten 16.00 līdz 23.00. Viņš stāsta visu. «Es zinu, ka man tas maksāsdzīvību,» šad un tad bravurīgi paziņo Hofakers, un patiešām liekas — viss virzās uz to.»

Tomēr Hofakers nebūt neizstāstīja gestapo «visu». Savus tuvākos draugus un domubiedrus —Špeidelu, Falkenhau- zenu (viens no 20. jūlija atentāta dalībniekiem, kas sedza Štaufenbergu), Teihertu —

viņš nenodeva, bet abus feldmaršalus ar savām liecībām vienkārši iznīcināja. [44]Kāds no gaisa karaspēka ģenerāļiem, kas 14. augustā piedalījās apspriedē Hitlera štāba mītnē, savā

dienasgrāmatā ierakstījis: «Fēgeleins (Himlera vietnieks) nomāktā balsī ziņoja par apsūdzībām pretdažiem ģenerāļiem un feldmaršaliem sakarā ar 20. jūliju.» Pēc dažām stundām pie Hitlera ierodasHimlers. Portfelī viņam ir zīmīte ar dažiem vārdiem: «Rietumi. Klūge — Rommels.» Pēc šī ziņojumaHitlera pacietības mērs bija pilns.

15. augustā Klūge visu dienu staigāja kā Dieva nepieņemts. Viņš nezināja draudošās fīreranežēlastības īstos iemeslus, jo nebija vainīgs noziegumos, kādos viņu atmaskoja Hofakera «patiesāsliecības». Viņš sprieda, ka Hitlers jau ir atradis iespējas miera sarunām ar pretinieku un viņu, Rietumufrontes pavēlnieku, aizvāks, kolīdz radīsies kaut mazākā iespēja.

Klūge deva priekšroku ampulai ar ciankāliju.Tikmēr 20. jūlija lietā nāca klāt arvien jaunas liecības. Ne Hofakers, bet kāds cits sazvērestības

atbalstīšanā apsūdzēja Špeidelu. Hitlers vispirmām kārtām pavēlēja atstādināt Špeidelu no amata. Vietāviņš norīkoja ģenerāli Hansu

Krebsu un pilnvaroja viņu iztīrīt «pilnībā satrunējušo» armiju grupas «B» štābu. Izvadot Krebsu,Hitlers sacīja par Rommelu: «Patlaban viņš ir slims, kas karavīram pašreizējā situācijā ir nepiedodami.Es zināmā mērā uzskatīju Rommelu par drosmīgu un lietpratīgu vadītāju, lāču nekad neesmu uzskatījisviņu par cilvēku, kas būtu pārāks par citiem. Tādās domās ir daudzi.» Šie stenogrammā fiksētie vārdinepārprotami liecina, ka Hitlers, kaut arī bija dusmīgs uz savu kādreizējo mīluli, sirds dziļumos neticējaviņa lomai sazvērestībā, īpaši gestapo traktējumā.

Rommelam par visu notiekošo vispār nebija nekādu nojausmu. Viņš veseļojās Lebezines lazaretē,bija bāls, nevarēja atvērt kreiso aci, kreisos deniņus kropļoja atbaidoša rēta.

8. augustā ārsti atzina, ka feldmaršals drīkst pārvietoties, un viņš brauca uz dzimteni. Herlingenēviņu sagaidīja sieva un dēls. Pēc tuvinieku acīm Rommels noprata, kādas šausmas, redzot savainotogalvu, viņi jūt, tāpēc piespiesti pasmaidīja un teica: «Tik ilgi, kamēr galva nav iebāzta padusē, tā nesāp.»

Dažkārt pastaigu laikā viņš izklāstīja dēlam savas domas par puču. Reiz viņš ieteicās: «Miris Hitlersir bīstamāks nekā dzīvs.» Bet citā reizē: «Es vēlos noslēgt mieru ar Rietumiem pats savā vārdā.»

Brīžiem notika dīvainas lietas. Reiz Rommela raitnieks saklausīja skrāpējienus pie durvīm.Paskatījies pa logu, viņš ieraudzīja kaut kādas ēnas nozūdam tumsā. Pēcāk kaimiņi stāstīja, ka redzējušivairākus cilvēkus, kas novēro māju. Pēc šiem notikumiem Rommels uzskatīja par labāku nekur neiet bezpistoles un ar ĪJlmas komandantūras atļauju pie savas mājas nolika apsardzi. Drīz vien tēvs un dēlsRommeli pārliecinājās, ka viņus novērojošie «cilvēki civilā» gandrīz vairs nemaz neslēpjas.

Kādā no šīm dienām uz neilgu brīdi ieradās Špeidels un paziņoja, ka viņu nomainījis Krebss.Nākamajā dienā piezvanīja Špeidela sieva un paziņoja, ka vīru arestējis gestapo un nosūtījis uz Berlīni.Rommelam vēl arvien nebija radušās aizdomas, ka Špeidels varētu būt iejaukts pučā.

Viņš situāciju vērtēja savādāk, proti, ka sākušās «raganu medības», ar raganām saprototkaravadoņus, kas bija atbildīgi par krahu Rietumu frontē.

Tikmēr gestapo arestēto sazvērnieku skaits auga. Bija apcietināts arī Špeidela svainis Makss Horstsun Falkenhau- zens. Pēdējais visu noliedza un darīja to tik pārliecinoši, ka pat «tautas tiesa» [45] nolēma,ka viņš nav vainīgs. Špeidels sākumā piekrita dot liecību par sarunu ar Rommelu pastaigas laikā pēcHofakera vizītes. Viņš sacīja, ka feldmaršals gribējis lūgt fīreru dot viņam iespēju rīkot sarunas ar Mont-gomeriju.

Taču Hofakera liecība bija citādāka. Viņš apgalvoja, ka apspriedis ar Špeidelu sazvērestības plānuvēl pirms tikšanās ar Rommelu. Gestapo centās panākt no Špeidela konkrētu atbildi, vai Rommelam irbijuši zināmi šie plāni. Acīmredzot Hofakers tomēr nebija devis pārliecinošus pierādījumus, ka par torunājis ar feldmaršalu.

Špeidela stāvoklis bija visai kutelīgs. Ja viņš nevēlējās kompromitēt Rommelu, tad vajadzēja

noliegt, ka feldmaršals piedalījies šajās sarunās, bet šādā gadījumā viņš ļoti lielā mērā kompromitētu patssevi. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, kā viņam izdevās izkļūt no šīs situācijas, jo Špeidela pratināšanasprotokoli bez pēdām nozuduši gestapo arhīvos. Lūk, ko stāsta pats Špeidels (1945. gadā) par kādupratināšanu, kurā notikusi viņa konfrontācija ar Hofakeru: «Doktors fon Hofakers bija pie pilnas sajēgas,kaut arī viņam uz sejas bija redzamas vardarbības pēdas. Atšķirībā no savām iepriekšējām liecībām parmanu līdzdalību pučā viņš teica: «To es esmu teicis brīdī, kad biju zaudējis atmiņu.»»

Bet Rommels vēl arvien neko nezināja par Špeidelu. Rūta Špeidela rakstīja viņam 26. septembrī, un1. oktobrī Rommels atbildēja ar līdzjūtības pilnu vēstuli. Vienlaikus viņš uzrakstīja garu vēstuli Hitleram,aizstāvot savu štāba priekšnieku, vēstules nobeigumā viņš apliecināja dziļu uzticību tēvzemei un fīreram.Bet ko šie apliecinājumi vairs

bija vērti? Feldmaršala vārds bija neglābjami sakompromitēts.4. oktobrī sākās virsnieku goda tiesa sazvērestībā apsūdzētajiem augstākajiem virsniekiem.

Vajadzēja izlemt, kurus no viņiem atdot «apēšanai» «tautas tiesā». Sēdi vadīja vērmahta augstākāsvirspavēlniecības štāba priekšnieks Kei- tels. Tiesnešu lomā bija pieci ģenerāļi. Pēdējā brīdī kļuvazināms, ka viens no ģenerāļiem cietis avārijā, un viņa vietā nāca ģenerālleitnants Heinrihs Kirheims.Viņam arī jāpateicas par ziņām, kā noritējis šis process, kurā galvenokārt runāts par apsūdzēto lietasmorālajiem aspektiem. Kā apsūdzības liecinieks tiesā uzstājās Kaltenbrunners. «Ģenerālis Špeidelssarunā ar vienu no tagad apcietinātajiem virsniekiem (domāts Hofakers) teica, ka viņš uzzinājis parieplānoto atentātu no Štilpnāgela. Kad viņš sācis par to ziņot ģenerālfeldmaršalam, tas pārtraucis viņu,taču Špeidela pienākums, neskatoties ne uz ko, pat pārkāpjot subordināciju, bija pateikt visu līdz galam.Viņš to neizdarīja.»

Špeidela apgalvojumus Kaltenbrunners nosauca par nepietiekamiem. Špeidelam kā štābapriekšniekam nebija tiesību klusēt Ja par ieplānoto atentātu būtu kļuvis zināms Berlīnē, tas neapšaubāmitiktu novērsts. Tāpēc Špeidels vainojams vismaz «neziņošanā». Iestājās klusums. Kirheims un viņamblakus sēdošais Guderians vienmēr bija izturējušies pret Rommelu ar lielu cieņu, abi saprata, ka, nosodotŠpeidelu, viņi zināmā mērā mazinās apsūdzību pret Rommelu. Un tomēr abi rīkojās pavisam pretēji. Jau1965. gadā Špeidels sacīja, ka Guderians praktiski izglābis viņam dzīvību, sākot divdesmit minūtes ilgudiskusiju ar Keitelu par viņa vainas pakāpi, kuras rezultātā viņš atstājis zāli ar tiesas lēmumu«nevainīgs». Špeidels netika pat atbrīvots no armijas. «Raganu medības» sākās pret Rommelu.

1944. gada 7. oktobri, trīs dienas pēc virsnieku goda tiesas sēdes, Keitels piezvanīja Rommelam unpaziņoja, ka feldmaršalam jāierodas Berlīnē. «Mēs aizsūtīsim uz Ulmu speciālu mašīnu,» viņš paziņojaLangem. «Tas nav bez nolūka,» Rommels teica sievai un dēlam. Viņš gribēja piezvanīt Keitelam, tačuviņu savienoja ar vērmahta kadru dienesta šefu, viņa bijušo darbabiedru Drēzdenes kājnieku skolāģenerāli Burgdorfu. Rommelam radās nelabas nojausmas. «Es nezinu, vai spēšu ierasties, jo ārsti atzīst,ka manā stāvokli ir bīstami doties garos ceļojumos,» viņš vēl piebilda. 12. oktobri pēc apspriedes Hitlerspavēlēja salīdzināt Rommela un Hofakera liecības. Bez tam viņš nodiktēja vēstuli Rommelam, kuru likaparakstīt Keitelam. Rommels tika aicināts pie fīrera tad, ja nejūtas vainīgs noziegumos, kādos viņu apsūdzHofakers. Tikmēr Hofakers deva plašu liecību, kurā apgalvoja, ka Rommels apsolījis atbalstītsazvērniekus gadījumā, ja atentāts izdosies.

Keitels vēstuli un Hofakera, Špeidela un Štilpnāgela pratināšanas protokolus nodeva Burgdorfam,bet mutiski piebilda, ka ir izveidojusies tāda situācija, kurā «fīrera interesēs priekšroka būtu dodamapašnāvībai». Viņš vēsi ieteica — lai gan tiešā, gan pārnestā nozīmē nebūtu lieks troksnis, jāizmanto inde.

Trešdienā, 13. oktobrī, Burgdorfs un goda jautājumos pedantiskais ģenerālleitnants Ernsts Maizelsmaziņā opell izbrauca pa Reihstāga vārtiem un devās uz Herlingeni. Kā zināms, vāciešiem visās lietāspatīk pamatīgums, un tai laikā savas sēdes sāka rīkot «Darba štābs «F»», kuru vadīja Burgdorfampadotais virsleitnants Fresens. Šajās sēdēs tika izskatīts plāns ar nosaukumu «Svinīgu bēru rīkošana».

Aizdzinis bažīgās priekšnojautas, Rommels sastādīja citu plānu — uzrakstot, kas noteikti būtu

jāpasaka Burgdorfam. Pastaigas laikā viņš teica dēlam: «Šodien visam jāizšķiras — vai nu nenotiksnekas, vai arī vakarā mēs vairs netiksimies.»

Tieši 12.00 atskanēja zvans pie durvīm. Raitnieks Loitls tās atvēra. Ienāca Burgdorfs un Maizels unmilitāri sveicināja. Rommela kundze ielūdza viņus pusdienās. Abi atteicās, aizbildinoties ar svarīgouzdevumu, kura dēļ ieradušies. Burgdorfs pajautāja, vai viņam būtu iespējams aprunāties ar feldmaršaludivatā. Rommelu nezin kāpēc pārņēma atvieglojuma sajūta, un viņš pavēlēja savam adjutantam Aldinge-ram: «Sagatavojiet dokumentus par Normandiju!»

Saimnieka kabinetā Burgdorfs jau pie sliekšņa paziņoja: «Jūs tiekat apsūdzēts, ka esat atbalstījisatentātu pret fīreru,» — un pasniedza feldmaršalam Keitela vēstuli, kā ari Hofakera, Špeidela unŠtilpnāgela liecības.

Rommela seja, kuru jau tāpat bija izkropļojusi rēta, pārvērtās par vienu vienīgu sāpju masku. Viņšmirkli klusēja un tad teica: «Patiešām. Man vajadzēja paredzēt sekas. Es biju aizmirsies…» Vēl viņšpajautāja: «Vai fīrers to zina?» Burgdofs pamāja ar galvu. Feldmaršala acīs sariesās asaras, un Burgdorfspalūdza, lai Maizels atstāj viņus uz brīdi vienus. Un tad viņš pateica Rommelam to, kas nebija rakstītsvēstulē. Ja feldmaršals izdarīs pašnāvību, tad pret viņa tuviniekiem represijas netiks vērstas un bēres,protams, notiks visaugstākajā līmenī, kā arī uz kapa tiks uzstādīts skaists piemineklis. «Vai es varu brauktjūsu mašīnā un izmantot pistoli?» pajautāja Rommels. «Mēs atvedām jums ko tādu, kas iedarbojas pēctrim sekundēm,» atbildēja Burgdorfs.

Rommels palūdza atļauju atvadīties no sievas un uzkāpa augšā guļamistabā. «Pēc piecpadsmitminūtēm es būšu miris,» viņš uzreiz pateica sievai. «Fīrers devis man iespēju izvēlēties — vai nunoindēties, vai stāties «tautas tiesas» priekšā. Štilpnāgels, Špeidels un Hofakers ir snieguši par manikompromitējošas liecības. Bez tam es Herdelera sarakstā esmu minēts kā kandidāts uz valsts prezidentaamatu.» Lūcija bija tādā sastinguma stāvoklī, ka nespēja pateikt pat vārdu vai ļaut varu asarām.

Nokāpis lejā, Rommels jau pilnībā valdīja pār sevi. Burgdorfs pasniedza šineli, cepuri un maršalazizli. Šineļa kabatā feldmaršals sataustīja mājas atslēgas. Kopā ar kabatas portfeli viņš atdeva tās dēlam.Viņi piegāja pie opeļa. Jau uzlicis kāju uz mašīnas kāpnītēm, viņš uzrunāja dēlu: «Manfrēd, man šķiet, kaari ar Špeidelu viss ir galā. Es jūtu līdzi Špeidela kundzei.»

Viņš apsēdās aizmugures sēdeklī blakus Burgdorfam. Šoferis, SS hauptšarfirers Doze, sāka braukt.Doze vēlāk pastāstīja par turpmāko minūšu notikumiem: «Man pavēlēja atstāt mašīnu. Maizels

izkāpa no mašīnas kopā ar mani. Pēc kāda brīža — piecām vai desmit minūtēm — Burgdorfs mūspasauca. Es ieraudzīju Rommelu. Viņš jau bija miris, un ļenganais ķermenis slīdēja uz leju pa sēdekļaatzveltni. Feldmaršala cepure mētājās uz grīdas. Es to pacēlu, nopurināju un uzliku viņam galvā.»

Mihails Koršunovs Viktorija Terehova Pazemes ieeja Kremlī

Trīsdesmito gadu beigu posms… Četri draugi — Ļova Fedotovs (arī Ļoviks vai Fedotiks), OļegsSaļkovskis (Saļiks vai Lielais Mužiks), Mihails Koršunovs (Mihiks, Mistiks, Stihiuss un vēl Hi- miuss),Jura Trifonovs (Juriskauss) dzīvoja vienā mājā, mācījās vienā skolā un vienā klasē. Paies vairāki gadudesmiti, un slavenais rakstnieks Jurijs Trifonovs uzrakstīs garstāstu «Māja piekrastē». Māja Berseņevaspiekrastē jeb valdības māja bija ietērpta pelēkā betona šinelī, tai bija 25 ieejas, 505 dzīvokļi. Te dzīvojasimt četrdesmit tautas komisāru un viņu vietnieku vien, gandrīz visi gāja bojā represiju gados, bet tie, kasšīs represijas īstenoja un vēlāk ievācās savu upuru dzīvokļos, tāpat tika likvidēti. Regulāri šai mājāiegriezās Jagoda, Ježovs, Višinskis, Berija, dažkārt — ari Staļins. Te dzīvoja Fotijeva, Dimitrovs,Poskrebiševs, Zem- ļačka, Allilujevi, Milšteins, Kobulovs, Čubars, Stasova, Kosa- revs, Lisenko,Stahanovs, Hruščovs, maršals Tuhačevskis, maršals Žukovs, Staļina bērni, Mikojans, Vorošilovaaudžudēls, Laosas princis un princese. Konspiratīvajos dzīvokļos, tā saucamajās «dzeguzes ligzdās»,slēpās dažādi ārzemju spiegi, kas strādāja PSRS labā, viņu vidū vieni no pēdējiem bija «Fēlikss» un«Lina» no DĀR Dažiem augšējā stāva dzīvokļiem bija tiešas izejas no virtuves uz bēniņiem. Pagrabstāvāatradās šautuve. Šai namā nošāvās Kaļiņina dēls, viņa līķis neuzkrītošām atvadām bija pa nakti izliktsmājas zālē, bet no rīta to aizveda. Bija telefona sakari ar Maskavas

Kremļa automātisko telefona centrāli. Tās lietošanas noteikumos bija rakstīts: «Par visām izmaiņām,kas saistītas ar personiskā numura lietošanu, lūdzu paziņot Kremļa komandantam pa 113. automātu,papild. 22.»

Māju bija projektējis un būvējis arhitekts B.M.Jofans. Arī viņš pats bija apmeties šai mājā — teviņam bija dzīvoklis un darbnīca, kurā viņš drīz vien sāks izstrādāt nākamās grandiozās būves —Padomju pils — projektu. Pili gatavojās būvēt uzspridzinātā Kristus Pestītāja dievnama vietā. BorissMihailovičs izglītību bija ieguvis Itālijā.

Līdz mūža pēdējām dienām Jofans centās paglābt savu betona garabērnu no pārtaisīšanas unpārbūvēm, un, ja arhitekts manīja, ka pelēkajās šineļa krāsas sienās kāds mēģina izcirst papildu logus vaidurvis, viņš izskrēja no savas 21. ieejas un sašutis devās pie Berseņevas kompleksa vienotībasgrāvējiem. Šim namam bija vēl kāds nosaukums — CIK- TKP (Centrālās Izpildu komitejas — TautasKomisāru padomes) dzīvojamā māja.

Katru pavasari no jumta meta lejā ledus blāķus, kas krita uz asfalta kā bumbas. 1941. gadā uz mājukritīs īstas bumbas un sprāgs uz tā paša asfalta: hitlerieši māju bija iezīmējuši savās uzlidojumu kartēstāpat kā Kremli.

Dažkārt no konditorejas fabrikas «Krāsnij oktjabrj» puses vējš uzvēdīja svaigas šokolādes smaržu.Drīz vien, kad sākās aresti un sāka daudzināt ļaunu vēstošos Jagodas, Ježova un Berijas vārdus, mēssapratām, ka saldās smaržas mums apkārt ir mānīgas. Ap mūsu māju sāka vilkties nāvessodu smaka… Betpagaidām… Mans tētis un mamma, vēl pavisam jauni cilvēki, pēc darba steidzās uz kinoteātri «Udarņik»,kas bija valdības mājas sastāvdaļa, steidzās uz dejām. Mājas sastāvdaļa bija arī Lielais akmens tilts —tikpat pelēks un auksto ziemas vēju apdvests. Senatnē pāri Akmens vai Vsehvalskas tiltam uz Bolotnajaslaukumu ar degošām svecēm rokās uz nāvessoda izpildi veda noziedzniekus. Uz tilta drūzmējās algotiziņotāji no slepenpolicijas nodaļas. Tur darbojās zagļi, laupītāji un kādreizējais Maskavasslepenpolicists Vaņka Kains. Aklie tirgoja slēdzenes un atslēgas, šurpu turpu snāja «Lazara dziedoņi».Tādas pašas mūsu dzīves sastāvdaļas bija arī Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca un domes djaka(rakstveža) Averkija palasts, kuru ietiepīgi dēvēja par Skuratova palastu, bet visas celtnes kopā — par«Baznīcinu». Klīda baumas, ka senatnē tur atradušies cara Ivana Bargā galvenā cilvēku spīdzinātāja

Maļutas kambari un no turienes pa Maskavas upes apakšu gājusi pazemes eja uz Kremli, lai Maļutam būtuiespēja bez kavēšanās tikties ar caru. Maļutas slepenajos kambaros bija atrastas senas liecības parcilvēku spīdzināšanu: ķēdes, važas, gredzeni, kas turēja cilvēku stāvus. Netrūka arī galvaskausu, kaulu,sievietēm nogrieztu matpīņu. Mēs, Berseņevas bērni, reiz sadomājām, izmantojot seno eju, iekļūt tiešiKremlī. Mēs — tie bijām Ļova, Oļegs un es. Jura Trifonovs tai laikā no mūsu mājas bija pārcēlies citur(bija apcietināts viņa tēvs un māte), tāpēc Berseņevkā mēs bijām palikuši trijatā. Ļova sīki pierakstījadienasgrāmatā visu par mūsu ekspedīcijām — viņš bija mūsu… vārda meistars. Kāds īss Ļovas rakstiņšpar lidojošiem zvīņnešiem ar viņa zīmējumiem bija pat ievietots žurnālā «Pionieris».

Un tā mēs slepus sākām meklēt ieeju pazemē…Pagāja vairāk nekā pusgadsimts, un kādu dienu es negaidot uzzināju, ka interesi par pazemes eju uz

Kremli izrāda Maskavā nesen izveidotā organizācija pazemes darbu veikšanai «From» (no angļu vārda«From» — «ārā», «ārā no zemes»).

Vēlēšanās nodibināt kontaktus ar «From» darbiniekiem, precīzāk sakot, šādas iestādes rašanās, manun Oļegam Saļkovskim lika atcerēties tos tālos gadus pirms kara, kad mēs, trīs vienas mājas bērni,mācījāmies vienā un tajā pašā klasē un mēģinājām atrast seno tuneli uz Kremli. Un tā pēc dažiem gadudesmitiem (precīzāk — pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem) es — Himiuss, jo tieši ar šo skolas laikaiesauku esmu attēlots Trifonova slavenajā grāmatā, Oļegs Saļkovskis (Ļova krita kara gados pie Tulas,bet Jura Trifonovs ir miris), kā arī fotogrāfs Artjoms Zadikjans nolēmām turpināt mūsu meklējumus, laiatrastu Kremli.

Taču, iekāms rakstu par mūsu jaunajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, uzskatu, kanepieciešams atkārtot stāstu par mūsu sākotnējo iekļūšanu «Maļutas pazemes midzenī». Šai nolūkānāksies pāršķirstīt Ļovas dienasgrāmatas lapas.

Bet vispirms pastāstīšu nedaudz sīkāk par Ļovu Fedotovu.Jura Trifonovs pēc daudziem gadiem par Ļovu rakstīs: «Bērnībā mani pārsteidza kāds zēns. Viņš

bija apbrīnojami daudzpusīgi attīstīta personība. Vairākkārt esmu viņu pieminējis vai nu avīzes rakstā,stāstā, vai garstāstā, jo Ļova palicis atmiņā uz visiem laikiem. Viņš tik ļoti atšķīrās no visiem! Jau no zēnagadiem viņš strauji un dedzīgi attīstīja savu personību, alkaini iedziļinājās visās zinātnēs, visās mākslās,grāmatās, mūzikā, visā pasaulē, it kā baidītos kaut ko nokavēt Divpadsmit gadu vecumā dzīvē viņš vadījāsno atziņas, ka laika viņam atvēlēts ļoti maz, bet vajag pagūt neiedomājami daudz. Laika patiešām bijamaz, taču viņš to nezināja. īpaši Ļova aizrāvās ar mineraloģiju, paleontoloģiju, okeanogrāfiju, brīnišķīgizīmēja — viņa akvareļi tika rādīti izstādē, viņš bija iemīlējies simfoniskajā mūzikā, viņš biezās, kalikonāiesietās kladēs rakstīja romānus. Šai apnicīgajai nodarbei — romānu rakstīšanai es pievērsos, tiešipateicoties Ļovam. Vēl jāpiebilst, ka viņš rūdījās fiziski — ziemā staigāja bez mēteļa un īsās biksēs,zināja džiudžitsu paņēmienus, un, kaut arī viņam piemita iedzimti trūkumi: tuvredzība, pavājināta dzirdeun plakanā pēda, viņš gatavojās tāliem ceļojumiem un ģeogrāfiskiem atklājumiem. Meitenes baidījās noviņa. Zēni skatījās uz viņu kā uz brīnumu un draudzīgi saukāja par Fedotiku.»

Ļovas Fedotova dienasgramata, 1939. gada 7. decembris…Šodien vēstures stundā mazajā, šaurajā klasītē Salo pieliecās man klāt un noslēpumaini

nočukstēja:— Ļova, vai gribi piebiedroties man… un Mišām? Tikai nevienam… nevienam neko nesaki.— Nu gan! Kas par lietu?— Vai zini baznīcu, kas ir dārzā pie mūsu mājas? Šķiet, tā ir Maļutas Skuratova baznīca.— Un tālāk?— Mēs abi ar Mišu tur zinām pagrabu, no kurienes iet pazemes ejas… Šauras — tīrās šausmas!

Mēs jau esam tur bijuši. Tu raksti «Pazemes dārgumus», tāpēc tev būs ļoti interesanti. Tuvākajās dienāsmēs atkal gribam noiet pazemē. Tikai nevajag nevienam neko stāstīt. Par to vispār nevajag runāt

— Vari uz mani paļauties, — es nopietni atbildēju. —Ja vajag, es protu turēt mēli aiz zobiem. Ņem

vērā.Visu turpmāko stundu Saļiks stāstīja par pazemē piedzīvoto. Manī tas radīja kvēlu interesi.

Starpbrīdī Miša pajautāja, vai Salo ir pastāstījis par Maļutas Skuratova pazemi. Es atbildēju apstiprinoši.— Var gadīties, ka mēs iesim rit, — noteica Mihiks, - jo parit ir maz stundu. Mēs iesim uz stundām

trim. Tu tikai uzvelc mugurā labi vecas drēbes. Zini, visur tur ir kaut kādas pabiras. Mēs kā muļķipirmoreiz gājām tajās pašās drēbēs kā parasti, es pat uzvilku tīru mēteli, bet no turienes iznācāmnosmērējušies, netīri, nobārstīti — gluži kā no viņpasaules…

Sākās viss ar to, ka, vēl būdams skolnieks, es aizgāju uz baznīciņu blakus mūsu valdības mājai, kurasēdamtelpās strādāja luksusa mēbeļu galdnieki. Es gāju pie viņiem pēc gleznas rāmja, kuru bija pasūtījistēvs (viņš aizrāvās ar glezniecību). Galdnieki klusītēm sarunājās, ka no šīs senās Nikolaja Brīnumdarītājabaznīcas pagraba — viņu darbnīcas— it kā bijusi ierīkota sena pazemes eja, turklāt ne šāda tāda, bet uzKremli. Tā esot saistīta ar pašu Maļutu Skuratovu. Opričņiku vadītājs pa to esot gājis nodot slepenusziņojumus pašam caram — Ivanam Bargajam.

Un tā… kādu dienu vēlu vakarā es viens pats mēģināju eju sameklēt Pēc tam kā vislielāko noslēpumuvispirms par to pateicu Oļegam Saļkovskim, bet vēlāk abi ar Oļegu nolēmām ieaicināt mūsu ekspedīcijāĻovu Fedotovu kā zinātnieku, rakstnieku un mākslinieku.

Tā nu es atkal esmu pie Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcas Berseņevkā, kur kādreiz, aizgājis piemēbeļu galdniekiem, es pirmo reizi uzzināju par pazemes eju. Tagad pie baznīcas un tai piegulošā domesdjaka Averkija Kirillova palasta bija piestiprinātas izkārtnes, ka šis vēsturiskais komplekss piederkultūras zinātniskās pētniecības institūtam.

Es atvēru durvis… un manā priekšā atklājās baznīcas zāle. Zālē stāv garš ar zaļu audeklu pārklātsgalds, kam apkārt — zaļi krēsli, pie loga — katedra, bet blakus katedrai — tāfele un pianīns. No kupolagarā stienī nokarājas senatnīga lustra, to grezno jaungada rotājumi. Uz balsinātajām sienām un kupolā kāpastmarku sērijā «Senā Krievzeme» redzami kvadrāti un taisnstūri ar senajiem gleznojumiem — tur tieeksperimentāli attīrīti.

Es pieklauvēju pie durvīm ar uzrakstu «Dārzu un parku arhitektūras sektors». Trīs jaunas sievietessēdēja pie rakstāmgaldiem un dzēra tēju — bija pusdienlaiks. Es atvainojos.

—Jūs kādā jautājumā?— Sakarā ar šo ēku vai precīzāk — ar tās pagrabu.— Vai jūs esat arhitekts?— Nē. — Un, lai netērētu laiku skaidrojumiem, kas es esmu un kāpēc esmu nācis, noliku viņām

priekšā vēl ķovas uzzīmētu Maļutina pazemes plālnu. Viena no sievietēm — vēlāk uzzināju, ka viņu saucOlga Mazuna — iesaucās:

— Man vēl bērnībā vecmāmiņa stāstīja, ka trīs puikas meklējuši pazemes eju, jo gribējuši tikt uzKremli! Bet viņi pazemē esot apbērti…

— Nē, tā vis nebija. Kā redzat, sēžu tepat jūsu priekšā.…Ģeometrijas stundā fizikas kabinetā Salo uzzīmēja manaptuvenu to eju plānu, kuras viņi ar Mišu jau bija izstaigājuši. Es pacentos to iegaumēt Bet mājās

mani pēkšņi pārņēma šaubas. Nezin kāpēc pēkšņi sāka likties, ka Miša un Salo mani ķer uz muļķa unsmejas par manu naivumu. Es nolēmu, ka būšu uzmanīgs un atturīgs. Man prātā ienāca pat maza viltībaLieliski iegaumējis Oļega uzzīmēto pazemes un baznīcas plānu, es izdomāju to salīdzināt ar plānu, kādupēc mana lūguma vajadzēs uzzīmēt Mihikam. Viņi taču nevar būt iepriekš sarunājuši… Uz manupriekšlikumu uzzīmēt aptuvenu eju plānu, Miša atbildēja:

— Es neko neatceros.— Kaut vai pavisam vienkāršu.— Būs grūti, bet pamēģināšu. Skaties!Un viņš uz burtnīcas lapas patstāvīgi sāka zīmēt zāļu un eju plānu. Plāns bija tieši tāds pats kā

Saļkovskim. Pēc tam Miša sāka stāstīt par pārējiem piedzīvojumiem pazemē…Piedzīvojumi mums patiešām bija. Oļegs bija resns un bieži vien iesprūda šaurajās ejās, tāpēc

sīkumos tās neizpētījām. Turklāt pietrūka laika. Varbūt tāpēc radās doma uzaicināt kalsno Ļovu, kasturklāt bija mākslinieks un rakstnieks.

Zem kājām kaut kas krikstēja un krakstēja. Kad mēs ar Oļegu bijām nonākuši mazajā «zālē», kurvarējām stāvēt gandrīz pilnā augumā, tad ieraudzījām, ka ķieģeļu grīda ir no vienas vietas noklāta arsīkiem peļu skeletiem, — krak- stējuši bija tie. Bet tas bija tikai sākums. Kad nokļuvām nākamajā zālē,kaktā ieraudzījām to, kam, pēc mūsu pārliecības, vajadzēja atrasties vietās, kas saistītas ar Maļutas vārdu,— galvaskausus un kaulus. «Zālē» mēs iekļuvām, kad bijām izjaukuši mūsdienās mūrēto ķieģeļu sienu.Acīmredzot tai vajadzēja kalpot par šķērsli tādiem neatlaidīgiem pētniekiem kā mēs. Vēl bija akas. Unbija pelējums. Arī klusums. Un baismas. Piedevām Oļegs ar sveci griestos iekvēpināja galvaskausu undivus sakrustotus kaulus. Ja mēs no tiesas tiktu apbērti vai kaut kur iebruktu, nez vai kāds iedomātos, kurmūs meklēt, jo neviens nezināja, uz kurieni esam devušies. Mēs varbūt nebūtu gājuši bojā, bet būtusagādājuši milzumu nepatikšanu gan sev, gan vecākiem.

Ne velti Oļegs atgādināja, lai uzliekam marles maskas, jo bijām dzirdējuši, ka baznīcas pagrabi savālaikā tikuši balsināti un dezinficēti. Tas darīts, lai cīnītos ar mēri un holeru, kas kādreiz plosījusiesKrievijā.

Pēc Ļovas pieprasījuma mēs sākām sastādīt ekspedīcijai nepieciešamo lietu sarakstu — elektriskaislukturītis, sveces, sērkociņi, pulkstenis, lauznis. Ļova ierosināja to papildināt ar virvi un atsvaru akudziļuma mērīšanai. Burtnīca, zīmulis un nezin kāpēc cirkulis. Vēl papildus sārtā stearīna svece, kas bijapalikusi pāri no iepriekšējās reizes, — tā gaiši deg, tikai kvēpst gan…

Sievietes no dārzu un parku arhitektūras sektora — Mūza Belova, Irina, Olga Mazuna — aicinājamani iedzert kopā ar viņām tēju un sīkāk izstāstīt, kas ar mums noticis jaunības gados.

— Uzzināsim visos sīkumos.Pēkšņi Irina atcerējās, ka muzeogrāfijas nodaļā strādā Aleksandrs Ivanovičs Frolovs. Viņš savācis

interesantus materiālus par Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcu, kas atrodas cieši blakus djaka AverkijaKirillova palastam.

— Averkija namu tā ārējā izskata dēļ jaunībā mēs saucām par baznīcas māju, — es stāstīju. — Tajādzīvoja sargi, sētnieki, jumiķi, namdari un daži mēbeļu galdnieki. Neapstrīdami tika uzskatīts, ka baznīcaiun mājai bijis kāds sakars ar Maļutu Skuratovu.

Olga Mazuna piedāvājās aizskriet pakaļ Aleksandram Ivanovičam.Aleksandrs Ivanovičs pēc īsas iepazīšanās nopētīja mani un pastāstīja, ka līdz 1917. gadam

Maskavas ceļvežos bajāru māja Berseņevkā uzrādīta tieši kā Maļutas Skuratova palasts ar mājas baznīcu.Divdesmitajos gados Skuratova dzimto vietu un vietu, kur kopā ar cara ākstu un bendi Smuli VasjutkuMaļuta strādājis ļaundarības un licis negodā savus upurus, braucis skatīties Lunačarskis. Kad Maskavasupes otrā krastā būvēta metro stacija «Padomju pils» (tagad — «Kropotkinskaja»), atrasta Maļutaskapaplāksne un nospriests, ka viņš acīmredzot dzīvojis tur. Arī tur tuvumā bijusi neliela baznīca.

— Bet ja nu pirms pārcelšanās uz pretējo upes krastu Maļuta tomēr dzīvojis Berseņevkā? Vai tas iriespējams?

— Ir iespējams.— Vai tāda hipotēze ir pieņemama?— Bija un ir.— No dažiem institūta darbiniekiem es uzzināju un man parādīja pat vietu, kur baznīcā atrasta

iemūrēta meitene.— Vai to atklāja, atverot nišu?—Jā. Bize un lente bizē. Meitene acumirklī sabirzusi pīšļos. Viņu redzējuši tikai tie, kas stāvējuši

blakus.

— Par šo, teiksim tā — romantisko notikumu mūsu darbinieki ir daudz dzirdējuši.— Ko jūs domājat par pazemes eju uz Kremli? — es beidzot uzdevu Frolovam pašu galveno

jautājumu. Vēl es pastāstīju Aleksandram Ivanovičam, ka pieminekļu aizsardzības pārvaldē apgalvo, kapazemes eja te nekādi nav iespējama, jo vēl mūsu dienās metrobūvētāji ar grūtībām tiek cauri pa upesapakšu.

Aleksandrs Ivanovičs atbildēja:— Bet kā tad agrākajos laikos izraka ejas zem cietokšņu mūriem un tur ievilka mucas ar pulveri?

Eju rakšanas teh nika bija ļoti augstā līmenī. Kādā veidā tika uzbūvēts Solo- vecu klosteris? Kā pacēla unnolika vietā vienpadsmit tonnas smagus blokus? Pazemes eja varēja ciest plūdu laikā. Lieli plūdi,piemēram, bija 1908. gadā.

Aleksandrs Ivanovičs atgādināja arī, ka māja, kurā mēs dzīvojām, daļēji atrodas purvā, daļēji sālsun vīna tirgotavu un daļēji kapsētas teritorijā. Pretī mājai, kur tagad ierīkots skvērs, atradās Bolotnajaslaukums ar sodavietu. Nāvessodi galvenokārt notikuši tur, tur klaudzējis bendes cirvis. Es atceros arī, kavēstures skolotāja Kostjukeviča, kuru Ļova bija aprakstījis apbrīnojami precīzi — «plata, velvēta piere,smilškrāsas mati ar oranžu nokrāsu, smails deguns, izspūrušas uzacis, aiz mazām brillītēm noslēptasačeles —, mums stāstīja, ka uz šejieni būrī atvests Jemeļjans Pugačovs un ka te viņš sodīts.

—Tātad apciemojāt vecās vietas? — pajautāja man Aleksandrs Ivanovičs tā, it kā viņa priekšāsēdētu tas pats jauneklis un būtu tas pats 1939. gads.

—Jā. Toreiz es pirmais iekļuvu pagrabā. Izstaigāju to, izlūkoju. Jāatzīstas, ka pa daļai pat izjutubailes.

— Un pēc tam saucāt līdzi draugus? — gaidot manu stāstījumu, viņš sacīja.— Oļegu… atvainojiet, tagad profesoru, zinātņu doktoru Oļegu Saļkovski, kas VFR lasījis lekcijas

pat vācu valodā, un, protams, Ļovu.ZPI darbinieki ar smaidu lika saprast, ka novērtējuši Oļega «titulus».—Tātad jūs tomēr meklējāt pazemes eju? — Frolovs uzstājīgi prasīja stāsta turpinājumu.— Meklējām. Un man šķiet, ka visai neatlaidīgi. To var apliecināt Ļovas Fedotova dienasgrāmata.Ļovas Fedotova dienasgrāmata, 1939. gada 8. decembris…Kolīdz izgājām laukumiņā, pamanījām cilvēku, kas stāvēja netālu no noliktavas.— Sasodīts! — caur zobiem izgrūda Miša. — Sargs. Mūžīgi viņš te dirn.— Izliksimies, ka gribam iziet cauri dārzam un vārtiem un tad uz krastmalu, — ierosināja Salo.Bezrūpīgi svilpojot, mēs nokāpām lejā dārzā un pa vidu starp sargu un baznīcai piegulošo nolktavu

devāmies uz vārtiņu pusi. Tur mēs iekļuvām šķidros dubļos un peļķēs. Tumsā neredzot ceļu, nācās spertsoļus, kur pagadās, tā drīz vien mēs atradāmies sausā vietā.

— Mudīgi! — čukstus steidzināja Miša.Mēs veikli nokļuvām aiz baznīcas stūra un piegājām pie akmens kāpnēm. To tālākie pakāpieni

izgaisa draudīgā tumsā, un šķita, ka mūsu priekšā ir īsts bezdibenis. Tur nebija pat pakāpienu, tas ir, laikagaitā tie bija pilnīgi nodiluši.

— Ejam, — pieliecies nočukstēja Mihiks, ātri un piesardzīgi sākdams lavīties uz leju. Mēs arSaļiku sekojām.

Sirds man skaļi dauzījās, elpa aizrāvās.Beidzot mēs nokļuvām pie pusapaļām dēļu durvīm, kas bija veramas uz divām pusēm. Dēļi bija

sausi un no vecuma kļuvuši pelēki. Pirmais ierunājās Miša. Viņš čukstus sacīja:— Nāciet man līdzi, es te visu zinu.Viņš uzmanīgi pavēra vienu durvju pusīti. Atskanēja griezīga čīkstoņa. Mēs vai pamirām, bet jau pēc

brīža spraucāmies iekšā pa durvju spraugu. Nu vairs neviens nevarēja mūs pamanīt — mēs atradāmiespirmā pagraba necaurredzamajā tumsā. Tā bija tikai viena no Skuratova baznīcas plašajām pazemestelpām. Mani redzokļi plaši iepletās, es redzēju vienīgi ogļmelnu tumsu.

— Aizver durvis labi cieši, — es izdzirdu Mišas balsi.Durvis nočīkstēja, un tumšzilā debesu svītriņa izzudapavisam. Degunā asi iecirtās kaut kas līdzīgs pelējuma, putekļu un vecu sabrukušu mūra sienu

smakai. Zem kājām mēs sajūtām mīkstu drazu kārtu, it kā saplosītas lupatas vai pakulas.Mihiks izvilka no kabatas sērkociņus un novilka ar vienu pa kastītes malu. Sērkociņš spilgti

uzliesmoja un iedegās ar vienmērīgu liesmu. Oranžā liesma uz visām pusēm meta draudīgu ņirbu, tāpēcaina, ko mēs ieraudzījām, šķita drausmīga un drūma. Es atskatījos — mēs atradāmies nelielā pagrabtelpā,kuras sienas un griestus veidoja pelēki, neizskatīgi ķieģeļi. Vienā pusē mētājās veci salauzti krēsli, otrā— milzīgas mucas.

— Iesim nu, — turēdams sērkociņu labajā rokā, sacīja Miša.Ēnas uz sienām atdzīvojās un sāka kustēties, un drīzvien mēs atkal atradāmies necaurredzamā tumsā — bijām iegājuši nākamajā zālē. Miša aizdedzināja

jaunu sērkociņu.— Paskatīsimies, vai mēs nevaram iziet pa šo eju, — Salo uzrunāja Mišu un norādīja uz zemu eju

pa kreisi, kas izskatījās kā apļa ceturtdaļa. Miša tur ielūkojās un sacīja:—Tā ir aizmūrēta. Paskaties!Patiešām, koridora grīda lēni gāja uz augšu un savienojās ar griestiem. Otrajā pagrabtelpā Mihiks

izvilka savu balto sveci un pielika sērkociņu daktij.Otrā pagrabtelpa lieluma ziņā bija gandrīz tāda pati kā pirmā. Tās drūmās ķieģeļu sienas un griesti

neizprotami nomāca garu, un sirdī iezagās kaut kādas dīvainas sajūtas. Visu pretējo sienu aizsedzasalauztas mēbeles, bet dziļumā stāvēja divi paliktņi, uz kuriem gulēja veca, sadzeltējusi durvju puse. Tasbija kas līdzīgs atslēdznieka darbgaldam. Ari šeit gaiss bija mitrs ar nepatīkamu trūdu un sazin vēl kādudraņķa smaku. Pie pašas grīdas rēgojās pusmetru augstas taisnstūrainas durvis. Tām priekšā bija saliktakaudzīte no salauztu krēslu muguriņām.

— Cst! — pēkšņi iečukstējās Salo.Mēs apklusām. Kaut kur netālu atskanēja soļi. Nodimdējuši virs mūsu galvām, tie apklusa tālumā.Pēc tam, nerunājot ne vārda, mēs uzmanīgi sākām kraut nost no durvīm salauztos krēslus. Krēslu

muguriņas bija sausas, vieglas un putekļainas. Mēs nostājāmies ķēdītē, un drīz vien kļuva redzama durvjuapakša.

— Vai redzi — durvis ir veclaicīgas? — jautāja Miša.— Tūlīt mēs ielīdīsim pa tām iekšā.Ielīst pa durvīm nebūt nebija vienkārši — tās bija ļoti mazas. Ar strauji pukstošu sirdi es sāku gaidīt— Es līdīšu pirmais, — ieteicās Oļegs. — Man ir visgrūtāk tikt cauri.— Lai notiek, — es piekritu.—Tādam dūšīgam onkulim, — ar ironiju piebilda Miša,— nav viegli ielīst pa šādām durvīm.— Bet agļāk mēs tur ielīdām, — iebilda Salo. Viņš pieliecās un pēkšņi sastinga: kaut kas

iečaukstējās.Mēs nodrebinājāmies.— Klusu! — nočukstēja Miša, ar roku aizklājis sveces liesmu.Taču trauksme izrādījās velta: viss palika mierīgi. Oļegs uzmanīgi satvēra durvis un pavilka.

Atskanēja klusa čīkstēšana. Es sakodu zobus un sažņaudzu dūres. Krakstēdainas un grabēdamas durvisatvērās, un aiz tām vīdēja necaurredzama tumsa. Sejā iesitās aizdomīga sausa gaisa dvesma.

— Es iededzināšu savu sveci un ņemšu to līdzi, — noteica Oļegs.Pagrabtelpu apspīdēja divu sveču gaisma.— Nu gan ir iluminācija, — skaļi, aizmirsis piesardzību, sacīja Salo. — Dzēs nost savējo! Mums

jābūt taupīgiem!

Viņa skaļā balss mūs izbiedēja.— Nebļausties! — noburkšķēja Miša. — Kam tev tā jākliedz? Kāds izdzirdēs. Iededz savu rozīgo

sveci, — viņš sacīja man. — Citādi Oļegs tūlīt ielīdīs pa durvīm un mēs paliksim tumsā. Es līdīšu aizviņa, bet tu — aiz manis.

Mana svece iedegās īstajā brīdī — Salo roku ar sveci bija iebāzis durvju spraugā un patskrekstēdams līda iekšā. Viņa masīvais augums aizsedza visu durvju aili, tāpēc mēs redzējām vienīgi viņarumpja apakšdaļu un kājas, kas nevarīgi kārpījās pa grīdu.

— Klusu, klusu, — nočukstēja Miša — Veiklāk!— Nomierinies, — mēs izdzirdām klusinātu Salika balsi.Drīz bija redzami vairs tikai viņa zābaki. Miša saberzējarokas, pieliecās un ielīda pa durvīm. Es paliku zālē viens. No durvju otras puses atskanēja Mihika

balss:— Lien aiz mums!Es nopūtu sveci.Pagrabā iestājās pilnīga tumsa, ja neskaita šauru gaismas strēmeli, kas krita uz grīdas pa atvērtajām

durvīm. Es bezbēdīgi nospļāvos, nočīkstināju durvis un četrrāpus līdu uz priekšu. Kad pacēlu galvu,ieraudzīju vienīgi šaurā koridora sausās pelēku ķieģeļu sienas un Mišas bikses — viņš stāvēja visāaugumā, bet es vēl gulēju zemē.

— Aizver durvis! — pačukstēja Miša. — Tikai labi cieši.Es salocījos, ievilku kājas ejā un, saķēris durvju malu,vēru tās ciet Durvis iekrakstējās un čīkstot padevās. Mihiks pajautāja:— Vai cieši aizvēri?— Cieši, — es klusiņām atbildēju. To sakot, es sasprindzināju muskuļus un pieslējos kājās. Un vai

jūs varat iedomāties, draugi, kur mēs atradāmies? Mēs atradāmies briesmīgi šaurā, taču ļoti augstā ejā. Tābija tik šaura, ka bija iespējams stāvēt vienīgi sāniski, pagriežot galvu pa kreisi vai pa labi, jo citādipakausis vai deguns rīvētos gar sienu.

Ķieģeļi bija zaudējuši krāsu, aplupuši, un vietumis tos klāja gaišbrūna masa, kas viegli atdalījās, —gadsimtu laikā tā bija izkaltusi. Pieskaroties šai masai, tā izjuka sīkos gabaliņos un putekļos.

Sirds neprātīgi dauzījās, krūtis žņaudza un no briesmīgās tumsas pārņēma neizskaidrojamasnepatīkamas sajūtas.

— Redzi nu, tāda tā eja ir, — mani uzrunāja Miša, ar pūlēm pagriezis galvu. Cepures nags aizķērasienu, notrausdams pelēkbrūnās javas gabalu, bet cepure sagriezās sānis. — Šī ir tā šaurā eja, par kurumēs tev stāstījām.

Es klusējot pamāju ar galvu.— Nu ko, iesim? — pajautāja Oļegs.Un, drēbēm švīkstot gar sienām, mēs devāmies uz priekšu. Pēkšņi sienā acu priekšā paslīdēja garām

vairāki augsti un šauri logi. Es ieskatījos vienā, taču neko nespēju saskatīt. Iebāzu spraugā roku, betsataustīju vienīgi tukšumu. Šī baismā pazeme nomāca apziņu, un es jutos šaurajā ejā ne tikai kā fiziskās,bet arī morālās spīlēs. Es piešķiebu galvu un ieraudzīju, ka mans apģērbs kļuvis pelēcīgs. Gan Miša, kasgāja man tieši priekšā, gan Saliks — pats pirmais, drīzāk izskatījās pēc pazemes velniem, nevis pēccilvēkiem. «Tā baznīca no skata ir maziņa, neizskatīga,» es prātoju, «bet zem tās ir tik plašas pazemestelpas! Ļoti dīvaini!…»

Oļegam mājās bija gadsimta sākumā izdots Tolstoja romāns «Augšāmcelšanās». Baznīcas cenzūrabija no tā izņēmusi dievkalpojumam veltīto nodaļu. Kādreizējais grāmatas īpašnieks toreiz bija topārrakstījis uz parastā burtnīcu papīra un ielīmējis grāmatā. Viena lapa bija palikusi tukša. Oļegs toizrāva un uzrakstīja apmēram šāda satura tekstu: «Virzoties pa eju arvien zemāk, arvien jūtamāk sākssūkties ūdens, bet labajā pusē būs redzamas dzelzs durvis. Never vaļā, jo pa tām gāzīsies iekšā ūdens!»

Oļegs deva mājienu par Maskavas upi. Apakšā paraksts — tāds un tāds ģimnāzists.Uzrakstījis uz senatnīgā papīra «senatnīgu» tekstu, Oļegs to ielika agrāko laiku metāla saldumu

kārbā. Kārbu viņš bija paredzējis slepus pasviest Ļovam. Atradis zīmīti, Ļova gan rādīs izbrīnījušosģīmi!

Šis satriecošais plāns izšķīda kā ziepju burbulis. Iemesls? Oļegs attapās, ka teksts uzrakstīts bezvecās rakstības gudrībām, tās būtu ievērojis pat visatpalikušākais ģimnāzists, jo šīs «gudrības» bijapagalam elementāras. Ļova bija punk- tīgs cilvēks — viņš tūlīt būtu atklājis viltojumu. Un, kad tagadmūsu dzīvoklī zinātņu doktors Oļegs Vladimirovičs Saļkovskis atcerējās un izstāstīja šo traģikomiskonotikumu, mēs ilgi smējāmies.

Bija aizritējuši gadi, un, kopā ar Oļegu lasot Ļovas dienasgrāmatu, mēs vēlreiz atkārtojām to seno,azartisko ceļojumu. Tas daudzējādā ziņā bija neprātīgs, ja atceras ceļojuma galamērķi — Kremli. Mumsnebija konkrētas, iepriekš pārrunātas programmas, kā rīkoties, iekļūstot Kremlī. Tik daudz gan mēssapratām, ka viss jātur noslēpumā, «vispār… neko nepļāpāt». Par to tika brīdināts Ļova. Bet tai pašālaikā mēs ar prieku piekritām, ka Ļova visu pierakstīs un uzzīmēs. Tā ka mūsu rīcībā trūka gankonsekvences, gan saprātīguma — gatavie piedzīvojumu meklētāji!… Mēs ar Oļegu?…

Pazemes ejas. Zāles, augsti un šauri logi un šausmas iedvesošas kameras ar āķiem un gredzeniemgriestos. Čīkstošas skaņas, čuksti, pelējums. Ogles melnuma tumsa un gaismas stars. Galvaskausi un kauli— kaudzēm. Maļutas slepenie ziņojumi caram — cik cilvēku nobendēti un cik vēl centīgi tiek spīdzināti.Un kurš dzīvs tiek izcepts lielajā pannā — arī tādas lietas notikušas. Esmu pat iegaumējis šādā veidāsodītā bajāra uzvārdu — Ščentjajevs. Vārdu sakot— visīstākās šausmas! Saki, ko gribi.

…Mēs nebijām atgājuši no durvīm ne dažus soļus, kad gaitenis taisnā leņķī pagriezās pa labi unkļuva vēl šaurāks. Pat sāniski virzīties uz priekšu nebija viegli: ejas sienas berzās gar ausīm. Mēsatradāmies milzu spīlēs.

— Kāpēc gan šeit taisītas tādas ejas? — brīnījās Miša. — Kur tik šauras der?— Te atkal būs pagrieziens! — iesaucās Salo.— Klusāk! — nočukstēja Miša. — Vai tiešām tu neatceries, ka jābūt uzmanīgiem? Mēs jau te esam

bijuši, un tu zini, ka ir divi pagriezieni. Pirmajam jau esam garām, šis būs otrais. Nevajag kliegtNegaidīti kaut kur tumsā atskanēja čuksts. Mēs sastingām. Dažus mirkļus pagaidījuši, uzmanīgi gājām

tālāk. Sienā pa labi mēs atkal ieraudzījām logu.— Vai redzi? — pagriezis galvu uz manu pusi, jautāja Miša.— Ko? — nomāktā balsī es atjautāju.Viņš iebāza degošo sveci logā. Es paskatījos uz ieraudzīju kvadrātveida kameru, kuras sienas bija

izliktas no pelēkiem ķieģeļiem.— Vai redzi, kas par kameru? — pajautāja Miša.— Redzu, — atbildēju es un vērīgi nopētīju drūmo telpu…Toreiz, dzirdot no vēstures dzīlēm nākošos čukstus, mēs pamirām. Arī tagad, pārlasot Ļovas

rakstītās lapas, es ļaujos senajiem pārdzīvojumiem.…Un tā mēs aizgājām līdz ejas galam. Sienā, kas nosprostoja muihs ceļu, pie pašiem griestiem

atradās metru plats kvadrātveida caurums: no turienes sākās slīpa eja, kas veda kaut kur pa kreisi. Blakusatverei tāpat pie griestiem rēgojās gara un zema niša. Lai iekļūtu slīpajā ejā, vispirms vajadzēja tikt nišā,bet no tās izlīst ejā.

— Nu, ko tu gaidi? — Miša sacīja Oļegam. — Rāpies nišā, tikai skaties — nenovelies. Pēc tam pietevis uzrāpšos es un apskatīšu to eju.

Es pakāpos mazliet atpakaļ, lai Mišām būtu iespējams atvirzīties no Oļega, kas rāpās iekšā nišā, —viņš varēja trāpīt ar kājām Mišām sejā…

Visi tālākie tās dienas notikumi jāstāsta man ar Oļegu: turpinājuma Ļovas piezīmēm nav. Kas gan armums notika tālāk? Ar ko beidzās ceļojums?

Ļoti šaurajā, slīpajā ejā, kaut arī Oļegs jau bija ielīdis nišā, galu galā devās Ļova — pats mazākaisun kalsnākais. Līdzi ņemamo mantu sarakstā es nepieminēju tā saucamo zviedru striķi. Kur vien bijaiespējams, mēs nogriezām no virslogiem šī striķa gabalus un sasējām kopā vienā diezgan garā striķī. Mēsapsējām to apkārt Ļovam, un tikai tad viņš devās ceļā. Pazemes eja kļuva arvien šaurāka un šaurāka. Betstūrgalvīgais Ļoviks, šis evolucionists Dokembrijs vai Dekombrijs (kārtējās Ļovas iesaukas klasē) unZemes vēstures hronists, atspiežoties grīdā ar galošām, tikai līda un līda, iesprūda un atkal līda tālāk,skarot ķieģeļus ne tikai ar ausīm, bet ari ar degunu. Par to nav nekādu šaubu. Mēs ar Oļegu Ļovu nemazvairs neredzējām. Neredzējām pat sveces liesmiņu. Bet Ļova iesprūda galīgi, kā jau to varēja sagaidītMēs ar Oļegu tad sākām «zinātnieku» vilkt ārā aiz virves. īsais mētelis uzlocījās pāri galvai, un viņš patsit kā sev nosprostoja eju. Pat parasti nesatraucamais Oļegs zaudēja savaldību, velkot Ļovu. Ja nu striķispārtrūkst? Vai atraisās? Nedz es, nedz Oļegs Ļovam klāt nevarētu tikt

— Viņam trūka elpas! — vēl tagad pārdzīvoja Oļegs.— Viņam nodzisa svece, — atgādināju es.Ļovu, protams, mēs izvilkām. Skats bija vienreizējs: paleolīta, visa ģeoloģiskā kalendāra putekļi

bija sabiruši viņam uz sejas, matos, apģērbā.— Droši vien mēs izvēlējāmies nepareizo virzienu, — atguvis elpu, viņš paziņoja.— Droši vien, — piekritām mēs.Kad pēc dažādiem piedzīvojumiem ar lūkām un ejām mēs izkļuvām no pazemes un atgriezāmies

mājās, pulkstenis rādīja divpadsmito stundu.Saprotiet paši, ka Kremlī mēs netikām. Opričņiku slepeno dienestu vadītājs Maļuta Skuratovs bija

pratis noglabāt no mums noslēpumu par sazināšanos pa pazemes eju ar opričņiku valsts caru. Taču Ļovanerimsies un neatlaidīgi atgriezīsies pie pazemes noslēpumiem. Viņš gribēs tos no skaidrot līdz galam.

1989. gada sākumā Apolloss Ivanovs, kādreizējās Padomju pils celtniecības pārvaldes darbinieks,žurnālā «Nauka i žizņ» publicēja fragmentu no savas grāmatas, kurā stāstīja par Kristus Pestītājadievnama sagraušanu, kā arī par to, kā viņš kopā ar draugu iekļuvis senā tunelī, kas no dievnama vedis uzKremļa un Vagaņkovas pakalniem, tas ir, tagadējā Paškovu nama (Ļeņina bibliotēka) pusi. Tunelī bijuši«cilvēku kauli ar sarūsējušu ķēžu paliekām… tas, kas palicis pāri no nezināmiem vaņģiniekiem, kuri bijaiemesti pazemē kāda, varbūt pat paša Maļutas Skuratova, ļaunprātības dēļ». Uz šo publikāciju es atsaucosar fragmentiem no Ļovas dienasgrāmatas un dažām atmiņām par paša centieniem 1939. gadā nokļūt paseno «Maļutas» eju — tā sākās Berseņeva krastmalā Nikolaja Brīnumdarītāja baznīcā — uz Kremli.Starp vēstulēm, kurās vēlāk tika apspriesta mūsu zēnu gadu ekspedīcija, bija kāda jauka vēstule noKijevas inženiera Rudika. Viņš raksta:

«Man ir radusies interesanta un ļoti vienkārša doma (nebrīnīšos, ja vēl kāds būs iedomājies to pašu).Man ir tīri profesionāls jautājums: kā garā un ļoti šaurā pazemes eja bija būvēta? Turklāt tā pakāpeniskisašaurinājās tik ļoti, ka tajā iesprūda pat vismazākais un kalsnākais no zēniem. Ļoti iespējams, ka zemēizraktajai ejai jābūt daudz platākai nekā jau minētajai. Šķiet, ka īstajai pazemes ejai jāatrodas pavisamblakus šaurajai ejai, jo rakt platu eju un tūlīt to nostiprināt ar ķieģeļiem ir nesalīdzināmi ērtāk. Šauro ejuvar ierīkot tai pašā tunelī. Katrā ziņā īstā eja ir jāmeklē līdzās šaurajai ejai… Šaurā eja nav nekas cits kālamatas nezinātājiem vai izbēgušam vaņģiniekam. Iedomājoties, ka varenais Maļuta Skuratovs būtu līdisuz vēdera vai spraucies pa šaurajām ejām, jāsmejas. Viņam bija visas iespējas izrakt arī īstu tuneli.»

Vairāk nekā pusgadu pēc mūsu slepenā pasākuma rakstījis: «Biju nolēmis pirmajā piemērotajāvakarā doties uz pazemi, lai izdarītu to, ko biju iecerējis jau vasarā. Devos uz baznīcu, taču, nokāpis pagreizajām kāpnītēm, atradu durvīm priekšā milzīgu kaltu atslēgu.» Te atklājas gan Ļova, gan viņa raksturs.

Un pēc dažiem mēnešiem atkal jauns ieraksts: «No rīta ar izbrīnu pamanīju, ka visa baznīciņasaugšdaļa, tai skaitā ari kupols, nokrāsoti. Tas uzreiz lika saprast, ka baznīcā vairs netiksim, jo tā vairs navpamests dievnams, bet valsts muzejs.»

Pirms mums Nikolas baznīcu un tās pazemi bija pētījuši mūsmājas vecāko klašu zēni Toļa Ivanovs

(Siška), Vaļa Kokovihins, Igors Peterss un Jura Zakurdajevs. Arī viņi bija iekļuvuši pazemes ejā, kuragan sākās baznīcas otrā pusē un zem baznīcas gāja citā virzienā, taču tāpat uz Maskavas upes pusi. Šiemzēniem «iznāca satikšanās» ar sabirzušu kādreiz pie sienas piekalta cilvēka skeletu. Viņi bija atraduši arīsenas ikonas, pēc tam bija izdegušas līdzpaņemtās lāpas un zēni atgriezās atpakaļ. Sīkāk par šoekspedīciju es uzzināju mūsu muzejā «Māja piekrastē» no paša Anatolija Iva- nova. Viņš pat uz lapasuzskicēja «viņu tuneļa» plānu… Bet senās ikonas varbūt atrodas tur noslēptas vēl šodien. Bet meitenebijusi iemūrēta pašā baznīcā, vietā, kur tagad no pelēka Itālijas marmora sienā izveidots smalksornaments, kas izskatās kā gleznas ietvars. Šajā dievnamā vēl šodien nav aizmirsti «opričņiku, valsts carauzticamo un baismo suņu» Maļutas Skuratova un Šmuļa Vasjutas vārdi.

Es atceros, kā drūmajos pirmskara gados daudzi dzīvokļi kļuva tukši. Cilvēki, kas tajos mitinājās,tika nosūtīti dažs tiešā ceļā uz mūžīgā miera valsti, dažs vispirms aiz dzeloņstieplēm, dažs kā dzimtenesnodevēja ģimenes loceklis — tālā trimdā. Jaunieši, kā nu prata, glāba no aresta dzīvei nepieciešamāsdraugu personiskās mantas.

Vaļa Kokovihins un Toļa Ivanovs vēlu vakarā no Vaļas balkona nolaida virvi uz aizzīmogotādzīvokļa balkona. Toļa ir augumā neliels un viegls, tāpēc viegli pa virvi nokļuva uz Petersu balkona,pamanījās atvērt durvis un paņemt Pe- tersa dēlam Igoram nepieciešamās drēbes. Toļa pa virvi atgriezāsatpakaļ. Uzvilka augšā arī mantas.

Tās bija bīstamas spēles, taču Berseņevkas zēni krāja pieredzi. Viņi nenodeva cits citu…Un nu jau mūsu dienās, 1987. gada 14. jūnijā, trolejbuss, kas pietur tieši pretī mūsu mājai, ar vienu

riteni iekrita «akā». Tā pēkšņi bija atvērusies asfaltā. Kad akā nolaidās atbraukušie remontstrādnieki untelevīzijas raidījuma «Labvakar, Maskava» korespondents, viņi ieraudzīja no ķieģeļiem izmūrētu telpu.Laimīgas sagadīšanās dēļ mēs ar sievu Viku tai vakarā sēdējām pie televizora ekrāna un skatījāmiesraidījumu. Kad to visu sāka rādīt, es iekliedzos gluži kā bērnu dienās:

— Apakšzemes eja!Varbūt ne gluži pazemes eja, bet pilnīgi iespējams, ka tā bija kāda daļa no vīna un sāls tirgotavām.Nākamajā dienā tai pašā pārraidē mēs uzzinājām, ka arheologi nekādu interesi nav izrādījuši.

Strādnieki pielēja pazemi ar ūdeni, piebēra ar smiltīm un noasfaltēja Pamatīgi. Bet, protams, šī navpēdējā atklājumu vieta bijušajos Sa- dovņikos, kur tagad atrodas kādreizējā valdības māja.

Notika kapitālremonts, un strādnieki atvēra kolektoru. Es tīrās nejaušības dēļ atrados sētā. Paskatījosrakumā dziļāk un ieraudzīju ķieģeļu arku, kurā nozūd resnas karstā ūdens caurules, pa kurām mēs kādreizsoļojām, sadevušies rokās. Toreiz > tās atradās virs zemes. Bet šīs caurules ir ieslēgtas ķieģeļu apvalkā.Vai man ir kas līdzi, lai dotos negaidītā ceļojumā? Nekā īpaša — sērkociņu kastīte. Tomēr kaut kaspiemērots nelielai apskatei.

Es uzmanīgi nokāpu lejā izraktajā bedrē un sāku spraukties gar caurulēm. Remonta dēļ karstais ūdensnetika padots, caurules bija aukstas. Piespiedies ar krūtīm pie caurulēm, es viegli slīdēju uz priekšu.Kļuva tumšs. Nu un tad? Es iededzu sērkociņu un pagājos vēl nedaudz uz priekšu. Kolektors aizgāja palabi. Sērkociņš bija izdedzis. Tumšs. Jutu, ka zem kājām mētājas ķieģeļu lauskas, pudeles, sīki akmeņi,lupatas. Iededzu vēl vienu sērkociņu un pavirzījos vēl uz priekšu. Otrs sērkociņš izdega līdz pašam galam,gandrīz apdedzinot pirkstus. Iededzu uzreiz divus. Iešana pa eju kļuva vieglāka — tā paplašinājās. Tagadzem kājām bija skaidas. Vai kāds te būtu cirtis vai ēvelējis dēļus? Jā… Te taisīti ķīļi, lai iedzītu starpcaurulēm un šādā vienkāršā veidā tās nostiprinātu. Pacēlu piemērotu garu skaidu — būs skala gaisma.Mēģināju aizdedzināt — deg. «Braši, karavīri» mani būtu uzslavējis Ļova Fedotovs. Tā bija viena noviņa iecienītajām frāzēm. Pacēlu arī resnāku skaidu rezervei. Bet eja kļūst arvien platāka. Kļuvis tikbrīvi, ka varu iet gandrīz raitā solī. Jācenšas vienīgi uzmanīties, lai kaut ko neaizdedzinātu un patsnesadegtu. Lupatas, turklāt eļļainas, ir kā pulveris. Gaismas man pietiek. Caurules un caurules. Unpakāpieni. Uz leju. Dīvaini gan, kāpēc tie ir te, kolektorā? Caurules paliek augšā, bet pakāpieni ved uzleju. Viens, otrs, trešais, ceturtais…

Kāpu, protams, lejā.Vai sērkociņu kastītē pietiks? No vienas skaidas aizdedzu nākamo — taupu sērkociņus. Oglīti no

iepriekšējās skaidas rūpīgi samīdu ar kājām.Nokāpis lejā pa kāpnēm, esmu nokļuvis citā gaitenī. Gaitenis ir mūrēts, un šuvju vietās kaut kas viz.

Pielieku skalu tuvāk un pataustu. Vai tā būtu stieple? Tikai nez kāpēc saplacināta. Vai būtu drīvētasspraugas vai darīts kas cits? Skaidrības nav. Esmu pagrabtelpā. Vai senā? Būvējot māju, tika raktabūvbedre un mūsu purvā gandrīz vai līdz zemes centram, tāpat kā būvējot Padomju pili, tika iedzīti milzīgidzelzsbetona pāļi. Varbūt tomēr te ir kas saglabājies no vīna un sāls tirgotavām? Aizmirsts un pamests?Varbūt kas cits? Varbūt kapsēta ar atsevišķām kapenēm? Kad šīs sāls tirgotavas te ierīkotas?Septiņpadsmitā gadsimta beigās vai astoņpadsmitā sākumā? Nespēju atcerēties datumus, tie izkūp nogalvas. Tātad eju zem kolektora baznīciņas virzienā. Tas tikai ir joks! Tātad kas? Ne jau nu kapi… Rokasnokvēpušas, droši vien arī seja. Kas mani te dzina? Tā, pa galvu pa kaklu? Un kā rīkoties tālāk? Jāsoļo uzpriekšu.

Atbilstoši mūsu senajām labajām tradīcijām. Jāiet uz priekšu tāpat kā Ļovam, kamēr vien iespējams,kaut vai līšus, kaut vai lamatās… Bet kas mani izvilks, ja gadīsies iesprūst? Tiesa, pagaidām plašums irpietiekams. Bet mūsu māja bija lamatas godīgiem boļševikiem? Naivuļiem. Un kas būtu tas? Muca.Visīstākā koka muca. Tikai izjukusi. Smaržo pēc vīna, vai ne? Nu ko, vai derētu atrast gabalu sāls… Tačues atradu ne jau sāli!… Tāpat kā bērnībā, atradu galvaskausus. Daudz. Šoreiz juku jukām ar lupatām, itinmūsdienīga cementa gabaliem, lielu daudzumu mūsdienīgu saplēstu cimdu, elektrodu gabaliem, kādusizmanto metināšanā, mētājās ari ķelle. Gruži, kas palikuši pēc kolektora būves. Bet galvaskausi? Tiem,protams, būs uzdūrušies celtnieki un nevērīgi sagrūduši kaudzē — nodzīvotus un varbūt arī līdz galamnenodzīvotus cilvēku mūžus.

Ja jāsaka godīgi, es jutos ne sevišķi omulīgi. Uz kurieni tālāk iet apakšējais tunelis? Vai līdz pašaibaznīcai? Priekšā to aizšķērso ķieģeļu mūris. Nu ko, ar mierīgu sirdsapziņu varu griezties atpakaļ. Arīotrs skals bija beidzis savu eksistenci, un es steidzos atgriezties. Bērnībā mēs skraidelējām pa«smirdinātavu» (iekšpagalmu, kur laida izskraidīties dienesta sargsuņus), spēlējām dažādas spēlesmilzīgā betona caurulē, vizinājāmies, un tas viss, ja tā var teikt, noticis uz kauliem… Tiešām, ne māja, betkāds nogrimis «Titaniks». Vēstures poligons.

Atceros — «smirdinātavā» mazie bērneļi kādreiz bumbas vietā dzenāja galvaskausu.Sērkociņus nededzināju, gāju atpakaļ pa tumsu. Nestāstīšu, kā pie tuvākā ūdens krāna mazgājos,

purinājos un centos sakārtoties.Ko es jutu?Smeldzīgu vientulību.Beidzās karš. Berseņevkā atdzīvojās, viss it kā sākās no jauna, it kā nostājās savās vietās. Darbojās

šokolādes fabrika «Krāsnij oktjabrj», un vējš iznēsāja tās produkcijas smaržu. Krēslainajos pagalmos uzaugšu stiepās vārgi koki, šur tur mētājās salauzti soli. Strūklakas pārvērtās par atkritumu krātuvēm — tāsaizbēra un noasfaltēja. Ar degbumbām un zenītlādiņu šķembām bojātais jumts pastāvīgi tecēja, undaudziem augšējo stāvu iemītniekiem uz grīdas, krēsla vai kaut kur uz skapja stāvēja bļoda. Nezinu, vaiarī pašam Jofanam, jo ari viņš dzīvoja jumtstāvā. Sargiem sen vairs nebija formas tērpu un, protams, arīieroču. Tagad galvenokārt dežurēja sievietes, viņas gandrīz nemitīgi adīja un nodarbojās ar bērnuaudzināšanu kāpņu telpās. Veikals, kuram nebija palīgtelpu, sētas pusē krāva netīras tukšas kastes, kārbasun kannas, un šai krāvumā mitinājās kaķi. Iepretim veikalam uz balkona sēž Stasova un atpūzdamās vēropārdevējas, kas pavīd gan aiz veikala logiem, gan pagalmā. Pamanot kādu, viņasprāt, nekārtību, zvanaveikala direktoram. Ātri un kaut kā nemanāmi, pusrikšus aizsteidzas Na- deždas Allilujevas brālisFjodors. Pēc māsas traģiskās nāves viņš pārvērties, noslēdzies. Arī visa Allilujevu ģimenenorobežojusies no dzīves. Toreiz, trīsdesmito gadu sākumā, logi nakts vidū trauksmaini neiegaismojāsvisā mājā… Nesteidzīgi paslīdēja garām dežurējošais rolsroiss, ievērības cienīgs objekts, kas atgādināja

senatnīgu ātrās palīdzības karieti. Tas pēc izsaukuma ieradās pie vecajiem boļševikiem, ja radāsvajadzība kaut kur braukt Mājas sienās parādījās šā tā izkaltas durvis, logi, klāt piebūvētas kāpnītes.Ūdens notekcaurules vairs nesniedzās līdz zemei, to gali bija pazuduši. Nojumes virs durvīm sarūsēja,ieliecās, bruģētie celiņi izlocījās. Jofans vairs nespēja nosargāt savu namu, kas tagad patiešām atgādinājavēstures jūras dibenā nogrimušo «Tita- niku»…

Paies daudz gadu, un, kopā ar Oļegu nokāpis piestātnē pie upes, es izdzirdēšu ekskursiju vadītāju,kas stāsta par mūsu māju piekrastē — par to, kas kādā laikā tur dzīvojis, viņš piemin arī Juru Trifonovu,bet citā reizē cits ekskursiju vadītājs pieminēs arī Ļovu Fedotovu… Un kādreiz varbūt stāstīs parpazemes eju uz Kremli, kuru mēs meklējām…

Tagad, gluži nesen, abi ar Oļegu mēs izbrīvējām vienu dienu, piezvanījām Artjomam Zadikjanam,mūsu pastāvīgajam ceļabiedram un fotogrāfam, un norunājām tikšanos krastmalā pie Estrādes teātra.Aizgājām līdz Lielajam Akmens tiltam, pa sānu noeju nokāpām pie teātra. Uz šīm kāpnēm aviācijasministra Šahurina dēls nošāva mūsu vietnieka Umanska meitu, bet pēc tam nāvīgi ievainoja pats sevi.Iemesls? Nelaimīga mīlestība. Uz kāda no pakāpieniem ilgi saglabājās viņu, Volodjas un Ņinas, iniciāļi,kurus tur bija iekalis kāds no mūsmājas zēniem. Tagad iniciāļi nodeldēti, jo tieši pa šīm kāpnēm cilvēkustraume dodas uz teātri un atpakaļ.

Parādījās Artjoms. Es pamāju ar roku, norādot, ka dodamies uz baznīcu. Mēs iegājām zem arkasbaznīcas pagalmā, un Zadikjans tūlīt apstājās, pieliecās un noteica:

—Teicams kadrs.Dievnama remonts no ārpuses bija pabeigts, un ēka dzirkstīja svaigajās krāsās. Pagalmā mēs

nogriezāmies uz Averkija Kirillova palasta pusi — vajadzēja sameklēt direktora vietnieci TatjanuJežovu, lai dabūtu atļauju fotografēšanai. Mums paveicās — sastapām viņu jau gaitenī. Brīnumainasieviete — viņa ne tikai uzreiz deva piekrišanu, bet, uzklausījusi manu īso skaidrojumu, kāpēc esamieradušies, noveda mūs pa šaurām (vienam cilvēkam paredzētām) vītņu kāpnēm Averkija — bet man unOļegam: Skuratova — pagrabos. Zemāk un zemāk, dziļāk un dziļāk.

Artjoms sāka darboties ar fotoaparātu, brīžiem ar zibspuldzi izgaismojot vītņveida noeju.Zemas, pelēkas velves, smacīgi gaiteņi, kārbiņveidīgas «zāles», kas līdzinājās tām, pa kurām tikām

ložņājuši senāk. Saprotams, ka sākās saruna par pazemes eju zem baznīcas un upes.— Eja kaut kur ir… — Šūpoja galvu Oļegs, cenšoties saglabāt līdzsvaru asajos un slidenajos

kāpņu līkumos. Es jaušu patiesību…— Arī es jaušu to pašu… — es piebalsoju.— Ejas nevarēja būt, — atbildēja Tatjana Petrovna.— Kāpēc jūs tā domājat? Vai uzskatāt, ka tāda iespēja nepastāv?Un, negaidot tālākus iebildumus, es sāku uzskaitīt neapstrīdamus argumentus:— Bet kā tad senos laikos raka tik sarežģītas ejas zem cietokšņu sienām? Un kā no milzu akmens

blokiem varēja uzbūvēt klosterus?Manā rīcībā taču bija Aleksandra Frolova, muzeogrāfijas nodaļas speciālista, argumenti.— Par cietokšņiem un klosteriem es neiebilstu, taču man šķiet, ka šeit nekādu pazemes eju nevarēja

būt— Kāpēc?—Te nav piemērotas zemes.— Ko nozīmē «nav piemērota», ja pat klintīs, uz kurām stāvēja cietokšņi…— Klintīs — jā. Bet te nav klintis, te ir ūdens.— Kur te ir ūdens?— Nāciet man līdzi.Tatjana Petrovna veda mūs uz priekšu pa mūra pagrabiem. Kādā vietā, kur akmens grīdā bija atvērta

liela lūka, viņa norādīja:

— Skatieties!Un mēs ieraudzījām aku, pilnu ar ūdeni.—Te bijuši purvi. Jūs, protams, zināt, ka augsnes stāvoklis nerada pārliecību, ka iespējams strādāt

zem upes.— Viss skaidrs, — sacīja Oļegs un itin nopietni piebilda: — Kāds tomēr ir atvēris durvis un ūdens

sācis gāzties.— Kādas durvis? — Sarauca uzacis Tatjana Petrovna.— Dzelzs.Tatjanas Petrovnas uzacis savilkās vēl augstāk, Oļegs ar radīto efektu bija apmierināts.— Nebrīnieties, Tatjana Petrovna. Oļegam Vladimirovičam ir taisnība. Es tūlīt nocitēšu jums

vēsturisku dokumentu.Un es svinīgā balsī norunāju zīmīti, kādu pirms pusgadsimta Oļegs bija rakstījis Ļovam: «…

virzoties pa eju uz leju, kļūs redzams, ka sūcas ūdens, bet labajā pusē būs dzelzs durvis. Netaisi vaļā, jotad gāzīsies ūdens.» Tā, lūk.

Bet mēs patiešām tur līdām. Vairākās vietās sūcās ūdens. To apliecina īsts dokuments — Ļovasdienasgrāmata. Un arī godājamā līdzstrādniece Jeļena Petojana kopā ar draudzenēm bija tur ložņājusi jaupēc kara, jaunības dienās. Atradusi mozaīkas atlūzas un kaut ko krāsainu.

Artjoms joprojām zibeņoja ar zibspuldzi, meklēdams fotografēšanai arvien jaunus interesantusrakursus. Mani arvien nepārstāja izbrīnīt Arljoma «tehniskais nodrošinājums»: vecs, laika gaitā samocītsfotoaparāts, aukliņas, stieplītes, vadiņi, paštaisīta, gandrīz vai no konservu bundžas darināta zibspuldze,akumulatoru baterija iebāzta vienkārši kabatā, kas tāpēc izskatās atkārusies. Filmu kasetes saliktas skārdabundžā.

Bet mūsu strīds ar Tatjanu Petrovnu nerimās.— Kad aiziesim uz baznīcu, es parādīšu, no kurienes mēs sākām, — sacīju es. — Citi zēni sāka citā

vietā. Pēc mūsu aprēķiniem, mēs jau bijām nokļuvuši līdz upei, taču pazemes eja kļuva neparasti šaura.Tā bija mūrēta no akmens blokiem. Varbūt mēs toreiz bijām kļūdījušies un iekļuvuši kādā sānu atzarā,nevis galvenajā ejā… Kāds inženieris no Kijevas domā, ka bijām iekļuvuši slazdā, un viņš pat atsūtījavēstuli un iespējamo galvenās ejas un slazda plānu. Ja viņam ir taisnība, tad iznāk, ka mēs esam bijušigluži blakus galvenajai ejai.

— Tur sausums bija kaut kāds īpatnējs, — pamāja Oļegs. — Vai naža asmeni atceries? Tas bijaplats kā duncim un iedzīts starp akmeņiem.

— Jā. Mēs gribējām nazi izvilkt, bet nespējām. Rūsa bija asmeni kā iecementējusi starp akmeņiem.Un tā nu kopā ar Tatjanu Petrovnu devāmies uz Nikolas baznīcu. Baznīcā Artjoms sāka fotografēt

atsevišķas attīrītas vietas kupolā, kas atgādināja pastmarku sēriju «Senā Krievzeme». Zibinot arzibspuldzi, Artjoms fotografēja vienu «Senās Krievzemes» skatu pēc otra.

— Nu ko, iesim uz to jūsu pagrabu, — noteica Tatjana Petrovna, un mēs devāmies pie ilgotajāmdurvīm, pie kurām pirmo reizi nonācu bērnībā un šajā vietā teicu: «Nāciet man līdzi, es te visu zinu.»

—Tatjana Petrovna, kas tagad ir pagrabā? Toreiz bija veci, salauzti krēsli.— Arī tagad tur ir krēsli, kas savu laiku nokalpojuši.— Apbrīnojami, — tas bija vienīgais, ko spēju izdvest — Vēl tikai trūka, lai tie būtu tie paši krēsli.— Šķiet, ka atslēga būs ierūsējusi. Sen nav slēgta.Taču atslēga apgriezās uz riņķi apbrīnojami viegli un atslēgas cilpa atsprāga vaļā. Atvērām abas

durvju puses. Vēl vienas durvis. Tās turēja ciet tikai aizbīdnis. Arī te neradās nekās problēmas. TatjanaPetrovna nospieda elektrisko slēdzi, un iedegās gaisma. Pirmo reizi mēs ieraudzījām mūsu pagrabuspilgtā gaismā. Zemas velves. Viss mūrēts no ķieģeļiem. Un pazīstamie putekļi un pelējums. Saplākšņaloksnes, dēļi, stikli plakanās dēļu kastēs, logu rāmji. Ātri mēs devāmies tālāk uz nākamo zāli, kur bijāmjau pirms pusgadsimta un kur savulaik aizvedām Ļovu. Stūrī pa labi — krēslu kaudze, bijušo krēslu

kaudze. Un atkal — dēļi un kaut kādas dzelzs konstrukcijas. Bet tagad vecajiem, savu mūžunokalpojušajiem krēsliem bija piebiedrojušies milzu papīra ruļļi. Ar pūlēm mēs nokļuvām līdz tai vietaisienā, kur pie pašas grīdas vajadzēja būt pusmetru augstajai taisnstūrveida atverei — ieejai pazemē. Tačutā bija aizmūrēta ar, kā man šķita, visai jauniem ķieģeļiem.

— Ieejai ir jābūt šeit Malējā arka — otrā. Mēs sākām no šejienes…Artjoms ķērās klāt lai izkustinātu no vietas papīra ruļļus, taču bez panākumiem. Mēs ar Oļegu gājām

palīgā, bet velti — pagrabs negribēja šķirties no saviem noslēpumiem. Kādreiz te bija taisnstūrainasdurvis, kas atvērās čīkstēdamas un grabēdamas. Oļegs toreiz roku ar degošu sveci iebāza durvju spraugāun krekstēdams ielīda ari pats.

Un pēkšņi pretī tai vietai, kur kādreiz bija taisnstūrveida durvis, mēs ieraudzījām sienā milzīgucaurumu cilvēka augumā. Acīmredzot pagrabu sākusi apmeklēt jauna, augoša piedzīvojumu meklētājupaaudze! Mētājās nozāģētas ieejas durvju atslēgas, lāpstas, veseris un slota. Es, saprotams, līdu iekšāizlauztajā caurumā. Iekļuvis iekšā, svinīgi aizdedzu sveci. Artjoms, bez šaubām, tūlīt tvēra fotoaparātu,taču ar sveces gaismu nepietika. Dziļo tumsu, protams, pāršķēla zibspuldzes uzliesmojums.

Abi ar Oļegu mēs sākām iegriezties baznīciņā arī ziemā. Vārdu sakot, palaikam atgriezāmiespagājušajos «Maļutina laika» gados. Mēs jau zinājām, ka 60. gados pazemes eju meklējušas speciālasgrupas. Tās meklējušas ari «baznīcas dārgumus» — senus kulta priekšmetus. (Toļas Ivanova draugi tačubija uzgājuši kasti ar ikonām. Nav izslēgts, ka ari dārgumi, kurus 1812. gadā noslēpis franču ģenerālis,atrodas kaut kur tepat, akmens dzīlēs. Ģenerālis toreiz dzīvojis Averkija namā, kas bija saglabājiesMaskavas ugunsgrēka laikā.

…Patlaban ir jūlija sākums, vasara pilnā plaukumā. Baznīcas sētā pie pašām kājām zied pienenes.Es noplūcu vienu sirmu galviņu un uzmanīgi turu rokā.

— Miha, kāpēc toreiz mēs nepaņēmām līdzi Jurku Trifo- novu? — jautā Oļegs.Viņš samiedzies stāv man blakus, jo saule pāri Nikolas baznīcas kupoliem spīd tieši virsū.— Vienkārši nevīžojām piezvanīt uz Kalugas ielu, cita attaisnojuma nezinu.Oļegs satriekts nogrozīja galvu.— Bet Jura toreiz mums atrakstīja, — un es nolasīju Juras dzejoļa pirmās divas rindas: — Kur ir

nešķiramie draugi Ļova, Miša, Dima, Oļegs?Dzejoļa tekstu no Olgas Trifonovas-Mirošņičenko atnesa Artjoms Zadikjans. Pēc pusgadsmita mēs

pirmo reizi uzzinājām, kādas rūgtas rindas par savu atšķirtību mums atstājis Jura.Artjoms vēl arvien turpina papildināt mūsu fotoarhīvu. Ja tā var teikt, tad kopā ar viņu esam

pārstaigājuši visus Berseņevkas akmeņus, ari «Strēli», kur nošķiras apvedkanāls un kur senākos laikosņemts ledus. Pa ceļam esam ieskatījušies visos vecajos pagalmos. Mēs esam krustu šķērsu iz

staigājuši arī Sofijas krastmalu ar Marijas skolu, kur pēc revolūcijas bija iekārtota mūsu 19. skola.Artjoms cenšas iekļūt ēkas bēniņos, jo padzirdējis, ka tālajos pirmskara gados mēs tur esam atradušivaldnieces atraitnes, skolas aizbildnes Marijas Fjodorovnas portretu.

Mēs neatlaidīgi meklējam «baltos plankumus» šajā noslēpumu pilnajā Maskavas salā. Artjomsapsolījis, ka pilsētas arhīvos sameklēs arheologa Ignatija Stellecka materiālus. Zadikjanam ir laimīgaroka. Izgāztuvēs un pamestās mājās viņam izdodas atrast senas fotoplates un filmas. No tām viņš izgatavokopijas, un mūsu acu priekšā nostājas dzīve Maskavā senākos laikos. Artjomam pieder unikāls arhīvs.

Es pūlējos mājas dzīlēs sameklēt, vai Ļovam nav palicis kāds mantojums, un te savuvispārsteidzošāko atklājumu izdarīja Artjoms. Nerunāsim par to, ka pamestajā «Bulga- kova» mājā, kurgatavojās veikt kapitālremontu, viņš atrada filmu murskuli, nokopēja un uz fotogrāfijām māja Serafimo-viča ielā parādījās tāda, kāda tā bija pirms kara, turklāt tur bija redzama Taņa Kuibiševa, meitene, kurumēs pazinām agrāk, pirms kara. Taču, ejot uz jauno skolas ēku Kadaševas krastmalā, lai vēlreiznofotografētu Rahmaņinova klavieres, vienā no kapitālremontam sagatavotajām mājām (Artjoms tačunespēja vienaldzīgi paiet garām) kādā istabā aiz apkures radiatora viņš atrod (ticiet vai neticiet) …Ļovas

romāna «Ceļojums zemes dzīlēs» nodaļu, stāstu «Indīgās čūskas rīcība», ar zīmuli zīmētu Verdi portretuar uzrakstu 23.11 — 37. un autora parakstu — «L. Fedotovs».

Artjoms Zadikjans ieradās pie mums apmierināts — ar lielu aploksni rokās. No aploksnes viņšizvilka fotokopijas no kādas senas grāmatas un vienu pēc otras pasniedza man un Vikai.

— Pats Ivans Bargais divos variantos. Viņa zīmogs — liels gan. Un te ir Maļuta visā godībā. Te —rokas zem zemes. Un te ir pazeme zem Kremļa torņa. Un te pat galvaskausi un kauli. Baismas. Nekārtībasun dumpis, ātra tiesa. Te kādu iesvēta par mūku. Un tas ir cirvis… Oprič- ņiks zirgā ar slotu un suņagalvu…

Artjoms runāja tik pārliecinoši, it kā pats to visu nupat būtu redzējis un tvēris savā objektīvā. Kopāar viņu ms priecājāmies par neparasto veiksmi. Pēc tam Artjoms izlika uz galda 20. gadu žurnāla «30dienas» lapas — arheologa Ignatija Stellecka, Maskavas pazemes speciālista, raksti ar viņa pašafotogrāfijām. Mēs lasām un uzzinām, ka visās XVI — XVII gadsimta Maskavas mūra mājās ir slepenastelpas un pazemes ejas. Un patiešām — ikkatrā tādā mājā, to zinātniski izpētot, atrodas kāda slēptuve —vai tā būtu slepena telpa bagātību glabāšanai, vai slepena eja bēgšanai. Šādā aspektā visinteresantākā irMaļutas Skuratova māja Berseņevkā.

Ivana Bargā tēva Vasilija III laikā Kremlī netālu no stūra torņa dzīvoja bajārs Berseņs Beklemiševs.No viņa vārda arī radies Beklemiševa torņa nosaukums. Aiz Maskavas upes strēļu brīvciema rajonāBerseņs uzbūvēja sev mūra māju, un tā krastmala ieguva savu vārdu — Berseņeva krastmala. Vasilijs IIIšo cienījamo bajāru sodīja ar nāvi viņa «nepiesardzīgās atklātības» dēļ. Berseņa nams ir ievērojams netikai ar savu senatnīgumu, bet arī ar likteni. XVI gadsimta arhitektūra. Ivana Bargā valdīšanas laikā namspiederēja viņa favorītam Maļutam Skuratovam-Beļskim. Pēc tam tas pārgāja Borisa Godunova īpašumā,tad Štrešņevu un Kurbatovu rokās… (N. Kalačovs. Maļutas Skuratova nams. 1867.) Maļuta namupapildināja ar piebūvēm «saskaņā ar savām prasībām un Ivana Bargā inkvizitorisko gaumi». Zem Berseņavecā nama atrodas divi drūmi velvju pagrabi (kopā ar Artjomu un Oļegu mēs tur bijām nokāpuši), nišas…velvēs iestiprināti gredzeni… aka, līdz augšai pilna ar ūdeni… Nišās, pie kurām palikušas dzelzs slēģupēdas, glabājušies moku rīki. Gredzenos tika iekarināti upuri. Sienā atradās slepena ieeja no augšas.Tagad tā aizmūrēta ar ķieģeļiem. (Mēs to esam redzējuši paši savām acīm.) No pagrabtelpām gājaslepena eja, kuru pagaidām neesam atraduši. Vēl viena slepena eja — Soļankā.

Lasot Stellecka materiālus, rodas jautājums, kas tā par Soļanku. Tālāk Stelleckis pavēsta, ka tā irMaļutas dzimtmuiža, kas pilna ar romantiku un pazemes noslēpumiem. Muižā bijušas dzīvojamās telpas,kurās tikuši ievesti pat zirgi, bijusi aka. Laikā, kad 1906. gadā Bolotnajas krastmalā būvēta elektrostacija,konstatēts tās dziļums — 15 aršinu (aršina — 0,71 m), grodi gan bijuši sapuvuši. Izrakumu laikā IgnatijsStelleckis, nojaucis 8 aršinas grodu, atradis labi saglabājušos zirga skeletu, bet kādu gabalu zem tā —cilvēka skeletu, zābakus ar augšup uzliektiem bajāru laika purngaliem. Turpat atrasti tādi paši sieviešuzābaki.

Pazemes dzimtmuiža mūsu mājas apkaimē? Jā, tā nu tas ir! Maļutas Skuratova-Beļska «pazemeskambari» atradušies mūsu mājas vietā, kas aizņēmusi Maļutas pazemes kambaru teritoriju. Viss sakrīt!

«Drūmo un noslēpumaino Maļutas namu,» turpina Ignatijs Stelleckis, «valdība uzdāvināja bijušajaiMaskavas arheoloģiskajai biedrībai. Ilgus gadus tas nostāvēja drūms un pamests.»

Bet no dažiem dokumentiem zināms, ka vēl viena Maļutas dzimtmuiža un viņa kaps bijis opričņinasČertoļjes rajonā. Arheoloģiskā sabiedrība jau no 1864. gada aizņēmusi domes djaka Averkija Kirilovapalastu. Pie mums glabājas sena fotogrāfija (protams, no Zadikjana arhīva), kurā redzams Averkija namsun uzraksts virs durvīm — «Arheoloģiskā biedrība». Rodas jautājums — vai tikai domes djaka nams navuzbūvēts uz bijušā Maļutas nama pamatiem un pagrabiem? Nevajag liegt sev šādu pārliecību.

Tai pašā senajā fotogrāfijā aizmugurē, pa kreisi no domes djaka palasta redzams zvanu tornis. Vaitik šī zvanu torņa tuvumā pazemes eju netika meklējusi Ļena no Haba- rovskas?

Ar Habarovskas Ļenu pirmo reizi es tikos 1989. gadā sapulcē, kurā lēma par valdības nama muzeja

izveidi. Bērnībā Jeļena bija dzīvojusi Habarovskā, tāpēc viņa mums kļuva par Habarovskas Ļenu. Muzejaizveides iniciatore un tagadējā direktore Tamāra Terjegizarjana un sabiedriskās padomes locekļi lēmapar mājas muzeja izveidi un materialu meklēšanu arhīvos. Vika glabā vienkāršu ielūgumu — « Šai dienāJums būs iespēja iepazīties ar pirmajiem muzeja eksponātiem, noklausīties arhīva darbinieku stāstījumupar mājas vēsturi 30. — 50. gados. 1989. gada 12. novembrī.»

Pēc Tamāras Andrejevnas lūguma es aiznesu uz topošo muzeju ar Ļovu Fedotovu, Oļegu Saļkovski,Juriju Trifonovu, Toļu un Gaļinu Ivanoviem un citiem maniem draugiem saistītus dokumentus. Saruna, kāallaž, ievirzījās par to, kā mēs ar Ļovu un Oļegu mēģinājām atrast pazemes eju zem upes.

Habarovskas Jeļena negaidot, it kā starp citu, saka:— Es arī biju pazemē. Jau labu laiku pirms jūsu ekspedīcijas.Pieklājības pēc es, protams, painteresējos:— Kurā gadā?— Drīz pēc Kristus dievnama uzspridzināšanas. Kad to uzspridzināja?—1931. gada beigās. 5. decembri.— Sniegs tad jau bija nokusis. Tas nozīmē, ka es tur biju pavasari vai vasaras sākumā.— No kurienes jūs sākāt līst un cik tālu aizlīdāt? — vēl gluži mierīgi es interesējos tālāk.— No baznīcas drupām mēs nelīdām… Tai blakus kaut kas atradās. Vēl kāda būve… Tikai ne

Averkija nams.Klātesošie neviļus ieklausījās sarunā.— Un ar ko jūsu ekspedīcija beidzās? — Es vēl arvien biju mierīgs.— Mēs izkļuvām ārā otrā krastā, — tikpat mierīgi atbildēja Jeļena.Viss bija gaužām vienkārši — viņai bija sibīrietes daba, un tāpēc viņa netiecās nedz pēc sensācijas,

nedz efekta.— Jūs izgājāt pa Maskavas upes apakšu! — es iesaucos kā neprātīgs. Precīzāku vārdu, kas spētu

izteikt manu izbrīnu un pārsteigumu, nav iespējams atrast—Jā, izgājām.— Kādā veidā?— Es jau teicu, ka mēs negājām no pašas baznīcas. — Ļena skatījās uz mani kā uz mazu bērnu.—Tātad zvanu torņa rajonā, — es nomurmināju, — vai tur, kur kādreiz atradās slēgtā galerija.— Iespējams. Bija seši zēni, un es biju septītā.— Kas tie bija par zēniem? No kurienes? Kā viņus sauca? — jautājumi bira kā krusa.— Visi no mūsu mājas. Vārdus es neatceros, biju maza. Žēl, ka neatceros, bet ko lai dara…—Tā bija īsta pazemes eja? Zem upes? — es nespēju rimties.— Protams, īsta. — Ļena pat pasmaidīja. — Iesākumā bija pelēki akmens pakāpieni. Tikai uz leju.

Pēc tam kaut kādi koka vārtiņi vai to paliekas, bet tālāk tunelis, kas slīpi gāja dziļumā. Un klusums — netramvajus varēja dzirdēt, ne ko citu. Pēc tam tunelis virzījās uz augšu, it kā kalnā.

— Vai gājāt nesaliekušies, visā augumā? — es nespēju nomierināties. — Pilnīgi brīvi?—Jā. Mums līdzi bija tie spaidāmie kabatas lukturīši, vai atceries tādus?— Protams. Spaidot sviriņu, sāk griezties maza dinamo- mašīnīte un baterija dūc un dod mirgojošu

gaismu.Tātad Toļa Ivanovs, Vaļa Kokovihins, Igors Peterss un Jura Zakurdajevs bija gājuši no baznīcas ar

darvas lāpām, mēs — ar svecēm, bet Jeļena — ar kabatas lukturīti. Un viņa bija izgājusi pa upes apakšu!— Tu saki, visā augumā un pilnīgi brīvi? — es nekādi vēl nespēju nomierināties.Es atcerējos inženiera vēstuli no Kijevas — pareizi vien ir: Maļuta uz vēdera nebūtu līdis!…— Palecoties griestus es droši vien nespētu aizsniegt Un tāpat mēs atgriezāmies arī atpakaļ. Es vēl

no saspridzinātā tempļa paņēmu līdzi marmora ziediņu. Dievnamam apkārt bija uzcelts dēļu žogs.— Jūs tātad nokļuvāt žoga iekšpusē pie baznīcas?

— Nūja. Vēlāk mēs uz turieni gājām vēl kādas trīs četras reizes.— Un vienmēr pa upes apakšu? — Es netiku vajā no šī jautājuma.— Nu, protams! — Ļena neizturēja un sāka skaļi smieties. — Un katru reizi es paņēmu līdzi

marmora ziediņu. Liku tos mājās uz balkona.Jeļenas dzīvoklis un balkons atradās tai pašā kāpņu telpā, kurā mēs noturējām savu sēdi.— Bet vai ķēdes jums patrāpījās ceļā? Važas?— Dzelži bija. Nezinu īsti, kādi. Ķērās kājas. Zēni tīšuprāt vēl bļaustījās: «Ū-ū! Atkal mironis

dzenas pakaļ! A-hā! Rēgojas roka! U-ū! Atkal mironis skrien!»— Mūsu ekspedīcija notika trīsdesmit devītajā gadā, tavējā— septiņus gadus iepriekš, — es

sarēķināju.—Trīsdesmit otrajā gadā.—Tā iznāk, — pamāja ar galvu Ļena.Ļovam bija taisnība, sakot, ka mēs neesam pareizi gājuši. Ne velti viņš stūrgalvīgi atgriezās pie

Nikolas baznīcas pazemes noslēpumiem. Viņš pat gribēja viens doties pazemē. «Pēc skata baznīca irmaza un neievērojama,» Ļova bija pierakstījis dienasgrāmatā, «bet zem tās ir tik plašas pazemes telpas!»

Kad 1936. gada pavasarī Toļa Ivanovs ar saviem draugiem nokāpa 6 vai 8 pakāpienus zem baznīcas(atgādinu — pretējā pusē no «mūsu» ieejas pagrabā), sākās zems un šaurs tunelis. Gājām uz priekšusaliekušies, un pēc kādiem desmit metriem parādījās sānu atzars. Tur arī nišā aiz restēm mēs atradāmskeletu ar ķēžu paliekām. Šķiet, ka cilvēks bijis pat piekalts pie sienas. Kauli sen bija izjukuši un gulējakaudzītē. Tālāk bija satrupējušas durvis, bet aiz tām — atkal kaudzītē sakrituši galvaskausi un kauli(vārds vārdā Toļas stāstījums), pēc tam nelielā kastītē ieraudzījām ikonas. Divas vai trīs paņēmām.Nogājām vēl kādus desmit metrus. Visur mitrums, pelējuma smaka, akmens mūri. Priekšā — ķieģeļusiena. Mums bija līdzi lauznis un lāpsta, un mēs sākām lauzt sienu. Kad bijām izlauzuši caurumu, iemetāmtajā pēdējo lāpu. Viena vienīga tumsa, šķiet, vairāk nekā. Tālāk negājām — bijām palikuši bez gaismas.Atrastās ikonas Igora tēvs Jēkabs Peterss nodeva muzejā. Šķiet, ka mākslas vēsturnieki tās datējuši arčetrpadsmito gadsimtu. Toļa precīzi neatceras. Pārējo kastē palikušo ikonu liktenis man nav zināms.

—Tu nokļuvi līdz Kristus templim, — es sacīju Ļenai. — Varēji doties arī tālāk — uz Kremli.Tagad ir zināms, ka ejas gājušas uz Kremļa pakalna pusi.

— Zem tempļa bija telpas un ejas gāja ari citos virzienos, taču mēs neriskējām doties tālāk. Mēsļoti baidījāmies apmaldīties.

Tātad pazemes eja nav cietusi 1908. gada plūdos, par kuriem pirmo reizi uzzināju no zinātniskālīdzstrādnieka Aleksandra Frolova, kurš noraidīja ideju par pazemes eju zem upes. Bet kas spīdējaakmeņu salaidumos ejas atzarojumos uz vīna un sāls tirgotavām, ja tiešām tie ir atzarojumi? Svina unalvas paliekas? Vai ari, vēlēdamies pieņemt vēlamo par esošo, es vienkārši visu sakārtoju vienā virknē,lai radītu pabeigtības iespaidu notikumiem, kas sākušies skolas gados, lai apvienotu tos vēsturiski unarheoloģiski?

— Kas gan vēl ir zem mūsu mājas, kādas senatnes paliekas? Kādi kapi, kapličas un slepenas ejasmeklējamas? — domīgi ierunājās Tamāra Teijegizarjana…

Es atcerējos neredzamās Maskavas pieminekļus, par kuriem raksta Stelleckis un kuri attiecas uz XIIIgadsimta beigām un XIV gadsimta sākumu. Tā laika pazemes būvju īpatnība bija tāda, ka tās ierīkojablīvos zemes slāņos un neizmūrēja ar akmeņiem. Daži tuneļi tikai vēlākajos gadsimtos tika izmūrēti arķieģeļiem. Nebūtu pareizi spriest par pazemes būvju vecumu vienīgi no ķieģeļiem, tas būtu pretrunā arstingri zinātnisku pieeju. Slepenība var būt dažāda— var būt slepena telpa, slepens logs vai durvisnoklausīšanās vajadzībām, arī slepenas ejas.

Slēptuves var atrasties virs zemes (ēku sienas, baznīcu kupoli), kā arī zem zemes. Ignatijs Stelleckisvēl runā par slepeniem ūdens avotiem. To galvenais uzdevums bija nodrošināt cietoksni ar ūdeni.Senkrievu cietokšņos šos avotus

apšuva ar dēļiem. Slēptuve vienmēr tika turēta noslēpumā pat no Kremļa valdnieku tuvākajiem

kalpiem. Nostāsti vēstī par slepenu eju uz Maskavas upi no Vodovzodnajas torņa, bet hronists — par ejuno Taiņickas un Beklemiševa torņa. Taiņickas torņa apkaimē bijusi apakšzemes eja, un tā gājusi pavisamnetālu no Kremļa pilīm. Bet, ja varam runāt par slepenu eju pie ūdens, cik tur tālu no ejas zem ūdens!

«Pazemes ejas,» tālāk raksta Stelleckis, «ir ikviena sena cietokšņa vai pils obligāts papildinājums.Maskavas Kremlī galvenais glābšanās ceļš bija tā saucamā Aleviza slepenā eja, kas gāja gar Nikolastorni zem Kitajgorodas. Par Aleviza eju to sauc tāpēc, ka valni virs tās — Sarkanajā laukumā — 1508.gadā itālietis Alevizi ietērpa akmenī. Šo eju gan izbūvējis Marijas Aizmigšanas katedrāles celtnieksAristotelis Fioravanti XV gadsimta 80. gados.

Itāļi pilnībā pārvaldīja ne tikai zemūdens eju ierīkošanas mākslu. Viņi prata ari ietērpt to velvessvinā un alvā, lai novērstu mitrumu tuneļos zem upes. Piemēram, metropolīts Makarijs, kuru 1547. gadāMarijas Aizmigšanas baznīcā pārsteidza ugunsgrēks, izglābās no nāves, izejot pa slepenu eju no Taiņickastorņa un Maskavas upes uz Zamoskvorečji. Pēc nostāstiem, šo eju uzbūvējis jau pieminētais AristotelisFioravanti.

Kremlī atrodas Maskavas apakšzemes «Gordija mezgls». Te ir Maskavas noslēpumu noslēpumi.Es nebūšu pārsteigts, ja vēlāk zem Maskavas upes atradīsies vairākas svina ejas. To skaitā arī uz

Kremļa pakalna pusi… Droši vien nav tālu bridis, kad mēs ar Artjomu Zadik- janu to «izvilksimdienasgaismā». Protams, ar arheologu un «From» palīdzību. Pavisam nesen avīze «Moskovskijkomsomoļec» lasītājiem darīja zināmu, ka Vagaņkovas pakalna rajonā, kur paceļas Paškovu nams,ierīkojot komunikācijas, zem biezas zemes kārtas negaidot atrasts īstas pazemes ejas fragments. Zema unšaura eja no sarkaniem ķieģeļiem Maskavas zemes dzīlēs. Uz kurieni tā vedusi? Kādus noslēpumus glabā?Ir tikai versijas. Visbiežāk izteiktā — šo eju ierīkojies Ivans Bargais. Runā, ka tai uzdūrušies arī metrobūvētāji. Visādu citādu krāmu vidū atrastas arī lādes ar zeltu. Nakts aizsegā pēc tām it kā ieradušies kautkādi cilvēki un aizveduši nezināmā virzienā. Bet nejaušajiem lieciniekiem, piedraudot ar nāvi, pavēlētsklusēt. Un vēl viens, gandrīz sensacionāls atklājums, kam neko līdzīgu Maskavas teritorijā nebija izdeviesatrast, ir no baltakmens mūrēta aka 4,5 metru diametrā! Turklāt neiedomājami dziļa. Celtniecības darbusšai objektā nācās apstādināt, kamēr netiks atrasti paņēmieni objekta saglabāšanai un noteiktas tāfunkcijas. Sākumā domāja, ka tur glabātas ūdens rezerves. Taču vēlāk, kad iekšpusē atrada stiprinājumuvītņu kāpnēm un baļķu paliekas, šī versija izkūpēja kā dūmi. Vietā stājās cita versija, kas saistīta arieiešanu pazemē.

Pirmo reizi par «From» es uzzināju, kad kopā ar Artjo- mu Zadikjanu biju ieradies Vagaņkovapakalnā, uz kura pacēlās Paškova nams un kur, veicot kapitālremontu un ierīkojot komunikācijas, zembiezas zemes kārtas fromovieši vispirms bija atklājuši vienu, bet pēc tam vēl divas pazemes ejas. Tātadkopumā trīs pazemes ejas vai arī trīs ieejas apakšzemē. Nav izslēgts, ka tās ir tuneļa beigas, bet tāsākums meklējams mūsu Berseņevkā un tunelis nav nekas cits kā uz Kremli ejošās ejas atzars. Bet tas irtikai mans pieņēmums. Kad gandrīz pretī Kremļa Borovickas vārtiem ierīkoja kaut kādas komunikācijas,mēs ar Artjomu strādnieku izraktajā bedrē ieraudzījām senatnīga tuneļa ķieģeļu arku. Gribējāmnofotografēt, taču mums neatļāva to darīt Tāpēc, uzzinot par «From», man uzreiz ienāca prātā, ka šīoficiālā organizācija, kurai ir tik īss un noslēpumains vārds, ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai atminētu manasBerseņevkas pazemes noslēpumus un pieliktu punktu tam, kas bija aizsācies tālā bērnībā.

«From» Vagaņkovas pakalnā nodarbojās ar visu, tai skaitā arī noslēpumaino, kas atradās zem zemes.Vēlāk gan noskaidroju pie kāda viņu darbinieka, ka nodarboties ar noslēpumiem nav viņu galvenaisuzdevums. Šī iestāde veic ģeofizikālus pētījumus, kā arī kompleksu grunts un ēku stāvokļa izpēti arģeofizikālām metodēm, pēta pamatu deformācijas, konstatē ēku vājinātās zonas — tātad, kopumā ņemot,pēta pamatu kontaktu ar grunti un dod rekomendācijas ēku bojāšanās iemeslu novēršanai. Tur manpavēstīja par vienu tikpat noslēpumainu atklājumu kā baltakmens aka ar vītņu kāpnēm Paškovu namateritorijā, kur tāpat bija strādājis «From». Nama vestibilā, kur grīda atradusies augstāk nekā citās telpās,atklāta akmens tilpne, savdabīgs seifs. Kādā nolūkā ticis izveidots šis akmens seifs? Kas tajā reiz bijis

noslēpts? Vai tas bijis aizmūrēts vai aizkrauts ar akmeņiem? Šobrīd tas nav zināms!— Vai kādreiz uz turieni vedusi kāda ieeja vai lūka? — aizgājis uz bibliotēku, es sāku interesēties.Bibliotēkas vecākie darbinieki apgalvoja, ka nekas tāds nav bijis. īsta «melnā kaste». Paškovu nama

dzīlēs ir vēl viena tāda pati «melnā kaste». Ieeja tur bijusi caur kādu lielo kolonnu. Kāds no Paškovamājas iedzīvotājiem zinājis, ka kolonnā ir mazas metāla durvis, taču padomju varas rītausmā ieradušieskaravīri un visu cieši aizbetonējuši. Padzīti ari visi liecinieki, taču runas par karavīru darbošanostik un tāpaklīdušas. Kolonna joprojām stāv, taču tagad tā ir monolīts! Nav nekādu, pat ne mazāko pazīmju, ka tajābijušas durvis, bet jaukt ārā kolonnu nedrīkst Tā uzskata speciālisti, kas pārzina celtniecības tehniku un irsaistīti ar «From».

Kas gan kādreiz glabāts šai akmens seifā? Zem tagadējā monolīta? Atkal neziņa. Un toreiz šo«parādību» nosauca par «melno kasti»… Es nodomāju — «Pandoras melnā lāde». Leģenda vēstī, kaPandora — sieviete, kas radīta pēc Zeva gribas, — atvērusi cilvēces ciešanu lādīti un aizvērusi to,dibenā atstājot vienīgi cerības. Kādas cerības? Vai tādas, ka Vagaņkovas pakalnā kaut kur nobēdzinātaIvana Bargā bibliotēka?

Šeit, Vagaņkovas pakalnā, pirmo reizi es uzzināju dažu «From» līdzstrādnieku vārdus: TatjanaKostjukova, Jurijs Mi- hailovs, Aleksandrs Zaicevs. Uzzināju arī par Maskavas arheoloģiskās izpētescentra ģenerāldirektoru Aleksandru Veksleru.

Krājot informāciju par «From», par tā darbību, es sapratu, ka man jādabū viņu piekrišanaekspedīcijai uz Berse- ņevku. Vārdu sakot man radās vēlēšanās piesaistīt mūsu darbībai profesionāļus. Jovairāk tāpēc, ka mēs abi ar Artjo- mu meklējumus turpinājām, turklāt Artjoms bija attīstījis filmu, kuraskadrā redzams, ka mūsu pagrabā ar sveci rokā sēžu izlauztajā caurumā. Viņš piezvanīja naktī un nezinkāpēc satraukti man čukstus paziņoja:

—Jums aiz muguras uz akmens ir uzraksts!Tātad pagraba dziļumā uz simtiem gadu veca mūra zibspuldze bija izgaismojusi tekstu senslāvu

valodā!Nākamajā dienā mēs aiznesām uz pagrabu pakulas un vecu grīdu beržamo birsti un notīrījām akmeni

— burti izrādījās lieli, taču ne visi bija reljefi. Speciāli nofotografējām vēlreiz, pēc tam uztaisījāmpalielinātu kopiju un iedevām Andreja Rubļova Senkrievu mākslas muzeja Pestītāja Andro- nika klosterajaunajam darbiniekam Aleksejam Jacenko. Šis klosteris ir slavens arī ar to, ka pēc Donas Dmitrijapavēles dobtos bluķos uz šejieni atnesti visi Kuļikovas laukā kritušie krievu karavīri maskavieši unapglabāti klostera kapsētā.

Aļoša nesen beidzis Maskavas universitāti, viņš ir seno rakstu speciālists. Mūsu akmenī kaltie tekstiizraisīja ne tikai viņa, bet arī Krievijas valsts arhīva seno aktu nodaļas darbinieku interesi — ne visaibieži šādi atradumi tiek uzieti tik dramatiskās vietās. Starp citu, Pestītāja Andronika klosterī ir svētāNikolas svētbilde, kas gleznota vēl Ivana Bargā laikā. Un, lūk, uz gaišā akmens (tā mēs to nosaucāmtāpēc, ka tas atrodas gaismā, tas ir, vietā, kur mēs ar Artjomu bijām rakušies zvanu torņa vietā) Aļošam uzfotogrāfijas izdevās izlasīt vārdus «Timofejs un Marija… Baznīcas… mēnešu… lai Dievs tas kungsnākamajā gadusimtenī… mūžīgu piemiņu…»

Kas viņi bijuši — Timofejs un Marija? Un kas vēl ir rakstīts uz šī akmens ar daudzām tekstarindiņām gan par viņiem, gan vēl kaut ko vai kādu? Aļoša Jacenko apņēmies ar to nodarboties tieši uzvietas, iztaustīt jau pusdzisušos burtus. Varbūt tad uzrakstu varēs izlasīt visā pilnībā un mēs uzzināsim,kas vēl tur sacīts. Aļoša ieradīsies pie mums, kad būs iespēja akmeni atklāt līdz galam, lai tas viss būturedzams.

«…svēto mocekļu Pet.. (acīmredzot Pēteris)… Matveja… mūžīgu piemiņu…»Vai šo mocekļu piemiņai kāds būtu apglabāts šai pagrabā, šai kapličā? Varbūt kāds viņus šeit

mocījis, bet pēc tam apglabājis kā mocekļus? Vai varbūt te apglabāti dievnama kalpotāji, kas atteikušiesno… grēcīgās un asiņainās pasaules? Plāksnei priekšā taču bija biezs ķieģeļu mūrējums. Vai mūrēts būtu

kaut kad vēlāk? Un, ja tiešām tā ir, kāpēc vajadzēja mūrēt? Vēl palicis pavisam nedaudz: jāizlasa tekstslīdz galam un jānoskaidro, kas slēpjas aiz tumšā akmens. Mēs ar Artjomu to neuzdrošinājāmies, tāpēcnolēmām gaidīt— ja nu pēkšņi ierodas grupa no «From»?

Ar Tatjanu Nikolajevnu es vispirms runāju pa telefonu — mani savienoja ar viņu Artjoms. Manspriekšlikums par Berseņevku viņu uzreiz ieinteresēja, un viņa lūdza iegriezties visu pārrunāt sīkāk.

«From» — uzraksts uz neliela kartona gabala, kas piestiprināts pie ļodzīgām koka durvīm trīsstāvumājā, kas ir tikpat veca kā Maskava. Māja atrodas pretī slavenajam Maskavas Akadēmiskajam Dailesteātrim. Aiz durvīm stāvēja garš, jau labots dēļu galds, dēlis ar naglām drēbju pakarinā- šanai, kas bijapienaglots pie vienkārša skapja. Vēl veci krēsli, vecs telefona aparāts, kura nemitīgā zvanīšanaatgādināja mutuļojošu tējkannu, kam lēkā vāciņš.

Tatjana Nikolajevna telefona zvanu starplaikos uzklausīja mani un sacīja, ka varētu sākt kaut ko darītpavasara vidū, kad laiks būS nostabilizējies. Uzdāvināja emblēmu — sikspārni, un arī es sāku uzskatītsevi par fromovieti.

Pavisam nesen bijušā Paškova nama apakšzemes telpās tika atrastas senas monētas. Kas attiecas uzmūsu tumšo akmeni, iespējams, ka tas saistīts ar kapliču, un var gadīties, ka akmenim pavisam tuvuatrodas pazemes eja uz Kremli.

Varbūt tuvumā, teiksim, Nikolas baznīcas pagalmā, atrodas vēl šis tas, kaut vai akmens, kurupieminējis Žeņa Ta- lanovs un kuram uzdūrušies zemes racēji, kad trīsdesmito gadu sākumā ievilka gāzibijušajā baznīcas mājā. Arī uz tā bijis teksts. Zemes racējos tas nav izraisījis interesi, tātad akmens drošivien saglabājies un vēl arvien neskarts guļ zem zemes.

Es atkal un atkal runāju par šo tēmu, kaut arī viss, ko man Berseņevkā nācies redzēt, pārdzīvot unzaudēt, mani ir nomocījis.

Slepkavības…Gan kaut kad senatnē, gan tagad… Berseņevkā viss ir samezglojies. Kaina slepkavības… Pirmoreiz

tā teica Ivans Bargais savā novēlējumā: «Dvēselē… aptraipīts… Kaina slepkavību caurgājis» (no V.Kobrina grāmatas). Brālis nogalināja brāli, sodīja ar nāvi.

Acīmredzot liktenis lēmis, lai mūsu māja stāvētu šai baismajā, ar asinīm piesūcinātajā vietā, untāpēc asinis iesū- kušās arī mājā. Zinātnieki, kas nodarbojas ar parapsiholoģiju, brīdina, ka šādākriminālā vietā uzbūvēta māja var zaudēt mieru un tikt pakļauta anomālo parādību ietekmei, un tad vairspat garīdznieki nespētu līdzēt

Atklājās kaut kas negaidīts: mēs ar Aleksandru Zaicevu neklātienē esam gandrīz vai pazīstami, joizrādās, ka viņš ir bijis mūsu dzīvojamā kompleksā, apmeklējis mājas vēstures muzeju, un galvenais —arī viņš jau sen pazīst manu draugu Vladimiru Kuibiševu, kas dzīvo Berseņevkā no trīsdesmito gadusākuma. Volodja ir V. Kuibiševa dēls, pēc profesijas arhitekts. Fromovietis Aleksandrs Zaicevs reiz pieVolodjas pavadījis veselu vakaru, un viņi runājuši par Vo- lodjas tēva traģisko noindēšanu, runājuši parmāju — arhitektūras pieminekli, par dzīvokļu kapitālremontu (tika remontēta viena kāpņu telpa pēc otras),par patlaban notiekošo 19. ieejas — tajā spārnā kādreiz dzīvojusi Svetlana Allilujeva— remontu. 19.kāpnēs atradās viens no viņas pirmajiem dzīvokļiem. Starp citu, es kopā ar Artjomu apstaigāju 19. ieejasdzīvokļus, lai noskrūvētu sākotnējos dzīvokļu numuriņus. Veicot kapitālremontu, tos izmet, bet tie taču irpagātnes daļa, jo aiz katra numuriņa ir savs liktenis. Mums ir ideja pasniegt šos numuriņus puišiem unmeitenēm, kas bērnībā dzīvojuši attiecīgajos dzīvokļos. Vēl sadomājām no remontstrādniekiem izlūgtiesveco ieejas durvju rokturi, kas ir ļoti iespaidīgs un darināts no ozola ar kapara plāksnītēm galos. Iaikagaitā šīs plāksnītes nomelnējušas un tajās izzudušas skrūvju vietas tāpat kā kādreizējie roku pieskārieni,dzīves… Un vēl centīsimies izlūgties visu, kas iekritīs acīs.

Mēs iegājām kāpnēs. Vadi, vecu dažāda diametra cauruļu kalni, apmetuma gabali, elektrisko vadugabali, ugunsdzēsēju šļūtenes, skābekļa un acetilēna baloni, kaut kur augšā atskan balsis un klaudzieni.

Ieejam 370. dzīvoklī. Toļas māsa Galina Ivanova apgalvo, ka šis ir pirmais dzīvoklis, kurā reiz

apmetusies Svetlana Allilujeva. Pirms Svetlanas tajā dzīvojis IeTK darbinieks Lazebnijs. Mājasgrāmatāpar viņu ierakstīts, ka pārcelšanās vieta nav zināma.

Logi ir vaļā, klusums, spīd saule. Vienā istabā no četrām, kuras logi iziet uz Kremli, pēdējaisiemītnieks izlīmējis tapetes. Kara laikā pēc mājas komandanta rīkojuma iedzīvotāji, to skaitā arī ĻovasFedotova māte, evakuējoties vērtīgākās mantas bija nodevuši glabāšanā. Tā mājas pagrabā nokļuva arīĻovas rokraksti, dienasgrāmatas un zīmējumi. Bet pēc kara daži no mājas jaunajiem iemītniekiem visu,kas bija no papīra, izmantoja līmēšanai zem tapetēm. Artjoms sāka uzmanīgi plēst nost tapetes — kļuvaredzama mājai raksturīgā zīdainā līmes krāsa. Šeit tā bija rudzupuķu krāsā. Un ja nu zem tapetēm būtuĻovas dienasgrāmatas trūkstošās lapas, turklāt par mūsu Kremļa «pazemes plāniem»!

Izgājām uz balkona. Mūsu priekšā ir Lielais Akmens tilts un Kremlis, gigantiska Monomaha cepure,kas uzlikta daudztautību Krievijai!

Es turēju plaukstā Svetlanas Allilujevas dzīvokļa numuriņu un atmiņā pārcilāju viņas dzīvesepizodes. Pirms aizbraukšanas uz visiem laikiem neviena, ja neskaita nedaudzos tuvākos draugus,neievērota, viņa bija iegriezusies Berse- ņevkā. Tagad viņa ir emigrante bez pajumtes… Tagad viņa irIvana Petersa…

Uz mazā balkona laika gaitā ieplaisājušā betona spraugā bija ieaugusi zāle, vientuļš dzeltenīgskumšķis. Mēs aizgājām no balkona, to neaiztikuši.

Un atkal es atrodos pretī Dailes teātrim vecajā «From» savrupmājā trešajā satāvā, tikai šoreiz citāistabā, kas piekrauta ar vadu spolēm, seismouztvērējiem, pašrakstītājiem un visādām citādām ierīcēm, uzkurām uzkrāsots sikspārnis. Šķiet, ka šīs savrupmājas bēniņos mīt arī īsti sikspārņi.

Pie blāvajām, sen neremontētajām sienām piespraustas nelielas elektrisko un mehānisko izlūkošanasdarbu karto- grammas, kurās redzami jau apsekotie Maskavas rajoni. Piemēram, Paškovu nams unSvjatogorskas klosteris. Dažas no kartogrammām atgādina skolēnu kontūrkartes ar jūrām, kurās pelddaudzas sēkļu ieskautas salas. Es jau zinu, ka «salas» apzīmē sen zudušu Maskavas celtņu pamatus,«sēkļi» vai pazemināta blīvuma zonas ir pagrabi, akas, pāļveida koka konstrukcijas, bet slēgtās kontūrasar īsām strīpiņām, kas vērstas uz iekšu, nav tikai pamati, bet koka būvju paliekas.

Es aplūkoju seismisko un elektropētījumu datus un it kā iedziļinos senās Maskavas krieviskajādaudzkrāsainībā, kad Tihons Holodnijs vēl nebija uzrakstījis savu rakstu «Sociālisma galvaspilstēta» unapgalvojis, ka «jaunajai valdošajai šķirai nav daļas par to, kas vēstures ceļā savu jau noklu- burojis».Aparātu veidotajos attēlos redzu kādreizējo cara Kremli (Kremņuku), redzu šī «Maskavas noslēpumunoslēpuma» Gordija mezglu, vietu, kur pastaigājās Ivans Bargais, neizlaizdams no rokām savas pazemesbibliotēkas atslēgas. Tieši šī bibliotēka tagad varbūt kļuvusi galvenais «Maskavas noslēpumunoslēpums».

Ari Manēžas laukumā ir daudz senu pamatu, koka būvju, aku. Laukuma malā, kur stāv vecāuniversitātes ēka, atradusies Opričnas pils, uz kuras vārtiem bijis attēlots lauva ar spoguļacīm un virstorņiem izpletuši spārnus melni divgal- vaini ērgļi. Interesanti, vai elektriskie impulsi izzīmēs šokādreizējo Ivana Bargā «Lubjanku»? Nesen netālu no turienes sācis strādāt Jurijs Mihailovs.

Par Opričnas pili es pastāstīju Mihailovam, palīdzot pār- stumt reģistratoru uz nākamo punktu.Savrupmājā pie sienas ir piesprausts krāsains šķērsgriezums vietai, kas atrodas netālu no Lubjankas.

Uz tā redzami dažādi sarkani, zaļi, dzelteni kvadrātiņi un taisnstūri, kas izvietoti kultūrslānī. Zemākzīmējumu klāj jau vienmērīgāks sarkanais tonis — pamatieži, kuros vairs nav «kultūras». Sevišķs sīkosarkano, zaļo un dzelteno kvadrātiņu un taisnstūru sablīvējums norāda dziļo «aku».

Es esmu jau iemācījies bez grūtībām lasīt zīmējumus — gan tos, kur atainota plakne, gan tos kurredzams šķērsgriezums. Tā ir neiedomājami aizrautīga nodarbošanās, īsta ģeoloģisku detektīvromānulasīšana. Anatols Franss atstājis mums šādu domu: «Kur nav noslēpumainības, nav burvības.» Un Gēte:«Visvērtīgākais, ko mums dod vēsture, ir tās modinātais entuziasms.»

Es paņemu līdzatnesto plastmasas maisiņu un izvelku no tā rasējumu ar Maļutas apakšzemes eju

gandrīz līdz Kremlim, Nikolas baznīcas fotogrāfijas, no akmeņiem fotografētos tekstus un izlieku to visuuz galda. Tatjana Kostju- kova diemžēl ir izsaukta uz apspriedi, un viņa pagaidām šos dokumentusneredzēs. Protams, bez viņas nekāda ekspedīcija uz Berseņevku nevar notikt

Ierodas Aleksandrs Zaicevs, «From» nodaļas priekšnieks, bet kopā ar viņu — vadošais ģeofiziķisJurijs Mihailovs. Jurijs, tāpat kā Aleksandrs, ir azartisks romantiķis un ir gatavs, pat tērpies uzvalkā arkaklasaiti, piedalīties jebkurā pazemes avantūrā. Es pārliecinājos par to, kad sarunā Manēžas laukumāpastāstīju par Opričnas pili. Toreiz, iepazīstoties ar tehniku, es pavadīju laukumā vairākas stundas.Noskaidroju, ka iespējams izurbt caurumus, tajos tukšumos nolaist videokameru un no turienes pārraidītuz teleekrāna visu redzamo.

Interesanti, vai kas tāds var noderēt Berseņevkā mūsu «melnajām kastēm»? Iespējams arī gara stieņagalā nolaist fotokameru ar zibspuldzi, kas vadāma no attāluma. Iedomājieties tikai — Artjoms pats šādusistēmu ir izgatavojis. Fotoaparātu ar zibspuldzi viņš ievietojis importa cīsiņu bundžā. Tā ir gara, tāpēctajā visu var ievietot, turklāt tā bez grūtībām iet cauri pat visnelielākajam «urbumam».

Aleksandrs ar Juriju pārskata viņu priekšā noliktās fotogrāfijas, un pamazām viņu uzmanība pilnībāpievēršas iespējamajam Maļutas tunelim uz Kremli. Viņiem neko nevajag skaidrot

Ierodas ari Artjoms ar savu nešķiramo fototarbu. Tiešām tarbu, nevis somu, jo tā ir neskaitāmasreizes pāršūta un lāpīta. Arī šeit Zadikjans ir pilnīgi savs cilvēks, jo viņš ir gan ģeologu, gan arheologupalīgs, gan vienkārši zemes racējs un, protams, fotogrāfs, kas fotografē vajadzīgos darba momentus.

Pec Artjoma ierašanās sākas lietišķa un jau konkrēta saruna: tieši kad Jurijs Anatoļjevičs unAleksandrs Sergeje- vičs ieradīsies ar aparatūru pie mums. Es nevaru nociesties un jautāju Sašam:

—Ja mēs atradīsim eju, kā tā izskatīsies elektriskajā zīmējumā?— Kā orientēta līnija, bet šķērsgriezumā — kā zaķa ausis.Es neizpratnē skatos uz Aleksandru. Viņš sāk uz lapiņaszīmēt īstas zaķa ausis, tikai īsākas un platākas.— Tev par godu, Saša! — smejas Artjoms.Tik tiešām — zaķa ausis… Visi mēs draudzīgi smejamies.— Kā mēs varam uzzināt, kāda eja iet zem upes? — es turpinu pratināt Aleksandru un Juriju.— Sadabūsim laiviņu, — saka Jurijs Anatoļjevičs, — iekrausim aparatūru un vienā mierā brauksim.

Elektroizlūko- šana ūdenī. Vislabāk ar to var nodarboties maijā, tad jau ir pietiekami silts.— Elektroimpulss cauri Maskavas upei, — es piebilstu jau kā lietpratējs.— Bildītei vajadzētu iznākt, — apstiprina Jurijs Anatoļjevičs.—Jānobrauc visgarām Kremlim, — papildina Artjoms.— Nobrauksim arī gar visu Kremli, palūkosimies, kas tur ir.— Bet tunelis katrā ziņā būs ar kaut ko nosprostots! — es atjēdzos. — Kā tas izskatīsies attēlā?—Tā arī izskatīsies — nosprostots.— Bet vai būs skaidrs, ar ko nosprostots?— Mēģināsim saprast—Tātad tā malas būs orientētas?— Būs, — viņš mierina mani. — Ar izolīniju.— Arī lādes ar zeltu būs uzrādītas… — neiztur Artjoms un atkal smejas.Un atkal smejamies mēs visi.— Kas tur ko brīnīties, — turpina Artjoms. — Nupat taču Manēžas laukumā atrada apraktu mantu!— Atrada, — pamāj ar galvu Aleksandrs Zaicevs.— Ko? īstu apraktu mantu? — es iekarstu.—Jā. Sudraba trauki, monētas. Un vēl vizlas lodziņu no piecpadsmitā gadsimta. Pats gan neredzēju.— Tas ir no Ivana III, Ivana Bargā vectēva laikiem! — es iesaucos. — Viņš bija precējies ar Sofiju

Paleologu.

— Ar to pašu vecmāmuļu, — joko Aleksandrs.— Tieši viņa pirmo reizi atveda uz Krieviju vērtīgas grāmatas, un vēlāk šo kolekciju papildināja

Ivans Bargais.— Gan tiksim klāt arī pie vecmāmuļas un mazdēla bibliotēkas, — mundri paziņo Artjoms. — Kaut

kur pazemē kādā kārtējā «melnajā kastē»…—Tātad maijā dosimies uz Berseņevku.— Norunāsim visu līdz galam ar Tatjanu Nikolajevnu, viņa ir galvenā noteicēja.Gētem ir taisnība — ir modināts pietiekams entuziasms, un tas, protams, ir vērtīgākais, ko gūstam no

vēstures…Pēc 19. ieejas dzīvokļiem kapitāli sāka remontēt 1. ieeju ar tās komandanta pagalmiņu. Nodeldētās

kāpnes, tukšos daudzistabu dzīvokļus un kādreiz ziemas dārziem paredzētās terases ieskāva trauksmainatumsa. Visur klaudzieni, čīkstoņa, čuksti… Kuru katru dienu kapitālo remontu sāks pēdējā, kādreizviscēlākajā 12. kāpņu telpā ar tās ziemas dārziem un biljarda zālēm. Arī tur iemitināsies tumsa,klaudzieni, čīkstoņa uņ čuksti, raudās un sačukstēsies sienas, sāksies anomālas parādības. Un pa vidu šīmdivām nozīmīgākajām un tumsai atdotajām ieejām smieklos dzirkstīs estrādes teātris.

Čīkstoņa… Čuksti… Tie mita arī Maļutas tuneļos. Arī mēs toreiz pamirām no čukstiem, kas nāca novēstures neizdibināmajām dzīlēm. Arī Ļova bija ierakstījis dienasgrāmatā: «…Mēs izdzirdām kaut kur nodziļumiem nākošus čukstus. Mēs pamirām… kaut kur tumsā nočaukstēja. Mums pār muguru noskrējadrebuļi.»

Ko vēl es ieraudzīšu un izdzirdēšu zemes dziļumos, ja tomēr tur iekļūšu vēlreiz? Kas tur mūs gaida?Ko vēl atklās Berseņevkā, kain vēsturiski ir arī cits nosaukums — Sadov- ņiki? Ko vēl atklās mūsubijušais CIK-TKN nams un Maļutas dzimtmuiža?

Otra daļa Pagātnes ēnas

Andrē Kastelo De Montespana kundzes intrigas

1667 gada jūnijā jaunais Saules karalis devās karā uz Fland- riju. Viņam smaidīja veiks- # me —franču karaspēkam pietika parādīties un spānieši jau steidzās atdarīt savu pilsētu vārtus.

Karalim sekoja karaliene, princeses un galms, bet «oficiālajai» favorītei Luīzai de Lavaljērai tikapavēlēts palikt Versaļā Lapomra ielas pilī. 1667. gada maijā favorītei piešķirtais hercogienes titulsdrīzāk līdzinājās atvadu veltei. Turklāt pirms došanās karagājienā Luijs XIV ieturēja svēto vakarēdienu,un tas liecināja par daudz ko. Viņa majestāte kā īsts kristietis centās izpirkt grēkus. Ar asarām acīs Luīzanosūtīja Luijam sonetu par šķiršanās rūgtumu. Karalis atbildēja tādā pašā stilā, sūrodamies, ka pienākumsspiež atteikties no mīlestības.

Karaļa atbilde neapmierināja Luīžu, un viņa sekoja tam uz Flandriju, taču kronētais mīļākaissagaidīja viņu vēsi. Galms tūlīt uztvēra karaļa noskaņojumu. Ferē varēja vērot, kā nabaga hercogieneklanās pie karalienes durvīm, bet Marija Terēze pat neskatās uz neveiksmīgo sāncensi, bet galma dāmas— gan de Monpansjē jaunkundze, gan princese Badā, gan de Montozjē un de Montespāna kundze daratāpat kā karaliene.

Burvīgā Fransuāza Atenaisa de Montespāna, pamestās favorītes draudzene, ar prieku pazemojabijušo favorīti, kuras vietu bija ilgojusies ieņemt pati.

— Mani sajūsmina viņas drosme stāties karalienes acu priekšā un atbraukt par spīti karaļa gribai,— viņa bilda Marijai Terēzei.

Un, kamēr karaliene lēja asaras, viņa vēl uzdrošinājās piemetināt, līdzjūtīgi skatīdamās:— Dievs pasargājis mani no laimes būt par karaļa mīļāko. Bet, ja arī es tā būtu, es gan kaunētos

rādīties karalienei acīs.Taču kampaņa vēl nebija beigusies, kad Luijs XIV pievērsa savu uzmanību daiļajai Fransuāzai

Atenaisai. Pilnasinī- gās zilacainās blondīnes uzkrītošais skaistums nespēja atstāt viņu vienaldzīgu.— Montespāna kundze bija brīnišķīga sarunu biedrene,— atzīst grāfs Sensimons, un viņš jau nu

kaut ko saprata šādās lietās. — Viņas daiļumi pārspēja viņas augstprātību un līdzsvaroja to…Cits galminieks precizē:— Sarmu viņai piešķīra asais prāts un savdabīga maniere jokotTieši ar savu asprātību Fransuāza de Montespāna kādreiz bija iepatikusies de Lavaljēra kundzei,

kura drīz vien nespēja bez viņas iztikt. De Lavaljēra kundze pieļāva lielu kļūdu, slavējot karalim savujauno draudzeni. Sākumā karali nomāca Fransuāzas Atenaisas acīm redzamās pūles viņam iepatikties.

— Viņa darīja visu iespējamo, lai mani savaldzinātu, taču es to nevēlējos, — karalis reizaugstprātīgi izteicās.

De Saviņjē kundze par de Montespāna kundzi rakstīja: «Viņas dārglietas līdzinājās viņasskaistumam, bet viņas dzīvīgums — dārglietām.» Tāpēc Luijs drīz vien padevās un atrada, ka viņa irbrīnišķīga. Tik brīnišķīga, ka karalis laulības gultā neieradās agrāk par četriem no rīta.

— Es lasīju steidzamas depešas un atbildēju uz tām, — viņš paskaidroja Marijai Terēzei.— Bet šim nolūkam jūs taču varējāt atrast arī citu laiku,— māksloti brīnījās pamestā karaliene.Atenaisas vīrs, protams, nebija akls un neslēpa savu nelaimi. Viņš bija tik ļoti sašutis, ka visi viņu

sauca par «vēl jukušāku nekā jebkad agrāk». Ar savu negodu pieviltais vīrs nekādi nespēja samierināties.1668. gada 13. janvārī ieradies uz Moljēra lugas «Amfitrions» pirmizrādi, atskanot vārdiem «dalīt sievuar Jupiteru nenozīmē zaudēt godu», viņš sāka tik skaļi un nikni komentēt šo frāzi, ka tika apcietināts. Tačucietums viņu neatvēsināja. Atgriezies savā muižā, de Montespāns pavēlēja izrotāt karieti ar sēru lentēm unuzaicināja radus un draugus uz sievas «bērēm». Ceremonijai sākoties, viņš brīdināja visus, ka jāiet

baznīcā pa galvenajām durvīm: «Mani ragi ir tik lieli, ka mazajām durvīm netiks cauri.»Sensimons liecina, ka pirms Luīzas de Lavaljēras aiziešanas karmelītu klosteri Luijs izraisījis vēl

vienu skandālu — «rādot atklātībai uzreiz divas mīļākās, karalis pastaigājās ar viņām pa nometni, betkaraspēka pārvietošanās laikā veda tās karalienes karietē».

Daiļā Fransuāza Atenaisa, par spīti saviem vārdiem, karalienes klātbūtnē nebūt nejuta sirdsapziņaspārmetumus.

Pēc atgriešanās Versaļā viņa tūlīt karaļa rezidencē iekārtoja sev divdesmit no pirmā stāva istabām,karalienei bija tikai vienpadsmit istabas otrajā stāvā.

Gadu gaitā visus septiņus viņas un karaļa bērnus atzina parlaments, un visas atvases saņēma amatusun titulus. Visiem par brīnumu, tā radās hercogs de Mains, kas piecu gadu vecumā jau bija pulkvedis,divpadsmit gadu vecumā — Langdokas provinces gubernators, bet, sasniedzot astoņpadsmit gadus, —admirālis. Versaļā nerunāja ne par ko citu, kā vienīgi par lieliskās marķīzes triumfu, viņas greznību unnepārspējamo augstprātību, par viņas briljantu piekariņiem, kleitām un zeltu. It īpaši par zeltu. «Zelts uzzelta: vispirms cirtu zelts, tad zelta izšuvumi, pēc tam zelta audumi,» tenkoja galminieki.

Laiku pa laikam favorīte savam titulētajam mīļākajam rīkoja skandālus, ja tas izrādīja uzmanībukādai skaistulei. Tā notika ar Ludra kundzi. Kolīdz karalis bija novērsies no šīs koķetes, viss galmssteidzās apsveikt de Montespāna kundzi.

«Ak, mana mīļā,» de Saviņjē kundze rakstīja meitai, «kā viņa triumfē Versaļā! Kāda uzpūtība! Atkalatgūta vara! Es veselu stundu sabiju pie viņas istabā. Viņa atradās gultā — sasukāta, saposta, atpūtāspirms «gavēņa izbeigšanas pusnaktī». Kā viņa izķidāja pa kauliņiem nabaga de Ludru!»

Taču kādā jaukā 1679. gada dienā galminieki krasi mainīja sarunu tēmu. Neviens vairs nepievērsauzmanību tam, vai favorīte staigā ar nolaistām acīm vai lepni paceltu galvu, tāpat kā neievēroja Sauleskaraļa mīlestības paisumus un bēgumus. Visi bija satraukti un tvēra katru vissīkāko baumu. Visu uzmanībupiesaistīja lieta par indēm. Turklāt kāda lieta!

Drāma aizsākās ar jautrām vakariņām, kuras rīkoja La vigu rē kundze, iecienīta dāmu drēbniekasieva. Kāda no ielūgtajām, zirgu tirgotāja atraitne Marija Bosē, kas bija pazīstama kā pūšļotāja unzīlniece, bija sadzērusies pār mēru. Beigusi tukšot vienu un gaidot nākamo glāzi, aizgūtnēm smiedamās,Bosē atraitne iesaucās:

— Kādi brīnišķi kavalieri! Kāda klientūra! Vienas vienīgas grāfienes, marķīzes, princeses unaugstmaņi! Vēl trīs noindēšanas, un es atstāšu šo spīdošo sabiedrību, tikusi pie krietnas mantības.

Viens no klātesošajiem, advokāts metrs Perēns, par vārdotājas atzīšanos izstāstīja savam draugampolicijas kapteinim Degrē. Tas nosūtīja savu aģenti pie Marijas Bosē un lika pasūdzēties par vīru.Neveiksmīgā zīlniece viegli uzķē- rās uz āķa. Viņa nesāka vis izlikt kārtis, bet piedāvāja jaunajai klienteiflakonu ar indi, kas viņai palīdzēs «atbrīvoties no ļaunā vīra». Indētāju notvēra. Ielika cietumā arīLavigurē kundzi, kas nodarbojās ar to pašu.

Nākamajā dienā apcietināja Monvuazēna kunga sievu, slaveno Lavuazēnu. Kratīšanā pie šīm dāmāmatrada arsēnu, stipru indi dažādā koncentrācijā, no vēžu čaulām saberztu pulveri, apgrieztus nagus un,protams, spāniešu mušiņas.

Vajadzēja tikai mazliet aiztikt šo lapseņu pūzni, un vesela kompānija indētāju, burvju, pareģotāju,slepenu abortu piepratēju nokļuva cietumā. Sekoja alķīmiķi, filozofu akmens meklētāji, magi, melno mesurīkotāji…

«Šo ļaundaru darbi iedveš šausmas,» vēlāk izteicās policijas leitnants Lareins, kas vadījaizmeklēšanu. «Grūti pat iedomāties, ka tādi noziegumi ir iespējami. Tomēr šie cilvēki tos ir darījuši unpaši to apliecina. Runādami par saviem noziegumiem, ļaundari min tik daudz sīkumu, ka šaubām navvietas. Šī elles spēku kohorta kalpoja dēmonam un, lai uzzinātu nākotni, nodarbojās ar burvestībām,nolādēšanu, rīkoja melnās mesas, kurās nevar iztikt bez zīdaiņu upurēšanas.»

Upurēšanā burvji priekšroku deva bāreņiem. Un to nu gan netrūka — neuzmanīgas meičas, ubadzes,

prostitūtas apgādāja ļaundarus ar nelikumīgas mīlestības augļiem…Lai varētu aizbēgt kopā ar mīļāko, skaistā Polaijona kundze, Lavigurē kundzes kliente, nolēma

atbrīvoties no ļoti bagātā, bet, viņasprāt, pārlieku vecā vīra. Sekojot Marijas Bosē un Lavigurē padomam,kundze sāka mazgāt vīra kreklus ar arsēnu. Cienījamā vecuma kungu šāda «ārstēšana» tomēr neietekmēja.Tad sieva nolēma spītniekam «izrakstīt» arsēna peldes. Taču laikus brīdinātais vīrs paguva apstādinātindētāju sievu.

Vārdotāja Lavuazēna izmantoja vairākas indes, kā arī praktizēja slepenus abortus. Viņa arī piegādājaabatam Gibū- ram bērnus upurēšanai.

Uzzinājis par šīm ļaunprātībām, Luijs XIV 1679. gada aprīlī pēc viduslaiku tiesas parauganodibināja speciālu komisiju — «Uguns palātu», kas tiesāja ķecerus ar melnu audumu drapētā telpādraudīgā lāpu gaismā. «Uguns palāta» notiesāja 367 noziedzniekus, bet tikai trīsdesmit sešiem tikapiespriests nāvessods. Pārējie burvji savu klientu vidū minēja tik augst- dzimušus muižniekus, ka viņuneiedrošinājās sodīt Luijs XIV sev uzticīgos muižniekus sargāja no nepatikšanām.

«Visās pieņemšanās runā vienīgi par indētāju lietu,» de Saviņjē kundze rakstīja meitai, «šādsskandāls nav noticis nevienā kristīgajā galmā.»

Hercogiene de Buijona ieradās tiesā radinieku, bērnu, vīra un mīļākā pavadībā. Balstīdami no abāmpusēm, daudzie radi apsūdzēto aizveda līdz tiesas durvīm. Hercogiene atbildēja tiesnešiem vīzdegunīgāun izsmējīgā tonī.

— Vai jūs pazīstat Lavuazēna kundzi? -Jā.— Kāpēc jūs gribējāt atbrīvoties no sava vīra?— Es? Atbrīvoties no vīra? Pajautājiet, vai viņš tam tic. Nākot uz šejieni, viņš man sniedza

atbalstam savu roku.— Tad kāpēc jūs tik bieži apmeklējāt Lavuazēnu namu?— Es vēlējos tikties ar pareģotājām. Tas ir tik interesanti, ka ir vērts riskēt Lavuazēna kundze

apsolīja man šādu tikšanos sagādāt.Hercogiene savu vainu neatzina, taču tiesai tas netraucēja nosūtīt viņu trimdā.Katra jauna diena atklāja arvien jaunus un jaunus muižniecības augstākajiem slāņiem piederīgu

cilvēku vārdus. Kara ministrs Luvuā ziņoja karalim: «Lavuazēna pārāk daudz runā. Vakar viņa nosaucaVivona kundzes (de Montespāna kundzes māsīca) un de Lamota kundzes vārdus. Viņas meklējušaslīdzekli, kā atbrīvoties no saviem vīriem.»

Karali un visu galmu bija pārsteidzis negoda vilnis. Izrādījās, ka sakompromitējušās ir arī Gijējaunkundze un La- kato jaunkundze — Montespāna kundzes istabenes, turklāt pirmajai karalis kādreiz bijaveltījis īpašu uzmanību un viņa bija dzemdējusi karalim meitu.

Vārdotājs Lezāžs izmeklēšanā nenoguris liecināja pret viņām. Pēc viņa vārdiem, «kolēģe»Lavuazēna bija «iekundē- jusies» galmā Senžermēnā un gādājusi abām istabenēm dažādas zāles.

Luijs XIV vīrišķīgi nolēma likvidēt šo augoni. «Viņa Majestāte,» atzīst leitnants Lareinī, «ieteicarīkoties pēc tiesas un taisnības, jo vispārējās saskaņas vārdā mums jātiek līdz indes tirdzniecības saknēmun tās jānocērt Taisnīguma vārdā tiesa jāspriež stingri, nedodot atlaides nedz dzimuma, nedz sabiedriskāstāvokļa dēļ…»

Lavuazēna kundzei piesprieda nāvessodu, sadedzinot sārtā. Pirms sodīšanas viņu nopratināja unspīdzināja. Lavua- zēna atzinās visos noziegumos, taču, kolīdz sākās runas par galmu, notiesātā sievieteapklusa. Viņa tomēr nenoliedza, ka pazīst Lakato. «Man nebija nekādu darīšanu ar viņu, ja neskaita to, kaes karaļa pilī pazīlēju viņai pēc rokas un pareģoju ļoti ievērojama augstmaņa mīlestību. Lakato lūdza, laies palīdzu viņai iegūt de Montespāna kundzes uzticību. Šim nolūkam es palūdzu viņas kreklu un arīsaņēmu to no viņas tantes. Senespri baznīcā es nosolījos deviņas dienas lūgt Dievu, taču man neizdevās toizdarīt līdz galam.» Tomēr pirms kāpšanas sārtā «sirdsapziņas atvieglināšanai» viņa vēl atzinās, ka pieviņas griezušies dažādu — gan bagātu, gan ne visai bagātu kārtu pārstāvji un lūguši, lai palīdz atbrīvoties

no nevēlamiem cilvēkiem.«Notrdamā Lavuazēna nevēlējās publiski izsūdzēt grēkus,» rakstīja de Saviņjē kundze, «Grēva

laukumā viņa atteicās nokāpt no ratiem un pretojās visiem spēkiem. Ķēdēs iekaltu, Lavuazēnu novilka lejāar varu, uzcēla uz sārta un apkrāva ar salmiem. Burve nolādēja visus, kas atradās visapkārt, un piecas vaisešas reizes nogāza lejā salmus. Beidzot uguns pacēlās pret debesīm un viņa izzuda skatienam. Tāda bijaLavuazēna kundzes nāve. Vēl dienasgaismā nāks daudzas šīs šausmīgās lietas detaļas. Mans dēlsnākamajā dienā pēc nāvessoda tiesneša klātbūtnē nošausminājās, ka sieviete, kaut arī noziedzniece,sadedzināta uz lēnas uguns. Tiesnesis atbildējis:

— Kungs, vājais dzimums bauda atvieglojumus.— Kādus? Vai pirms sadedzināšanas viņas nožņaudz?— Nē, viņas apdullina ar mietu, bet bendes palīgs norauj galvu ar īpašu ķeksi.»«Redziet nu, mana dārgā,» nobeidz vēstuli marķīze de Saviņjē, «tas nav nemaz tik briesmīgi kā runā»Leitnantam Lareinī 1680. gada 20. augustā nebūt nebija prātā de Saviņjē kundzes vēstulē pieminētie

«joki». Šai dienā izmeklētāju priekšā stājās burves meita Margarita Movua- zēna, viņa paziņoja:— Mana māte ir sodīta ar nāvi, man neviens vairs nav jāžēlo, un es vēlos, lai visi uzzinātu

patiesību.Burves meitas liecības iedvesa šausmas pat policijas leitnantam. Spriediet paši. Margarita atzina, ka

piedalījusies melnajās mesās, ko viņas mātes mājās rīkojis briesmonis abats Gibūrs. Melnajās mesāsarvien noslepkavots kāds zīdainis.

— Reiz es redzēju kailu dāmu, kas gulēja uz matrača. Uz vēdera viņai bija uzlikta salvete, bet uz tās— krusts un kauss. Tas bija pirms vairākiem gadiem.

Un, jūtot izspiežamies uz pieres sviedrus, Lareini saklausīja «dāmas» vārdu — de Montespānakundze.

Jāpiebilst, ka izmeklēšanas gaitā leitnantam jau bija nācies dzirdēt Saules karaļa mīļākās vārdu.Margarita precizēja:— Kad de Montespāna kundzei radās šaubas par karaļa labvēlību, viņa to darīja zināmu mātei, un

māte tad sūtīja kaut kādas zāles un pulverus karalim, kā ari aicināja garīdznieku melnās mesas rīkošanai.Parasti zāles māte nesa pati. Es ar marķīzi pirmo reizi tikos pirms divarpus gadiem. Marķīze bija atnākusipie mātes, viņas ilgi sarunājās divatā, bet pēc tam pasauca mani. Tā bija ceturtdiena. Mēs vienojāmies, kasatiksimies pirmdien norunātā vietā. Man vajadzēja būt maskā, kuru, ieraugot marķīzi, vajadzēja noņemtEs visu tā ari izdarīju. Ejot garām Montespāna kundzei, es iedevu viņai paciņu ar mātes izgatavotopulveri

Margarita Movuazēna piebilda:— Citreiz mēs satikāmies norunātā vietā. Ieraudzījusi mani, dāma apturēja karieti, un es viņai

iedevu kausu, kura dibenā bija piestiprināta maza paciņa ar pūšļotāja Laporta sagatavoto pulveri. JaMontespēra kundze nevarēja atbraukt pati, viņa sūtīja savu istabmeitu Oijē jaunkundzi.

īstas šausmas visus klātesošos pārņēma, kad burves meita pastāstīja leitnantam Lareinī par priesteriGibūru.

— Gibūrs pēc manas mātes pavēles atnesa uz mesu Montespāna kundzei priekšlaikus dzimušubērniņu.

Nākamajā rītā māte aizgādāja Djumesnelam dievmaizīti un trauciņu ar asinīm, kuru pēc tam savācaMontespāna kundze.

Nākamajā dienā Lareinī saņēma apstiprinājumu šīm liecībām. Abats Gibūrs atzina, ka rīkojisMontespāna kundzei melno mesu un upurējis bērnu…

«Padzīts mācītājs nopirka zīdaini šai mesai tikai par ekiju,» rakstīja Lareinī savā dienasgrāmatā.«Pārdūris zīdaiņa rīkli ar nazi, viņš ietecināja asinis traukā, pēc tam līķītis tika aiznests…»

Grūti iedomāties, kāds bijis Gibūra izgatavotās baismās dziras sastāvs. Šo apvārdoto dziru karalis

dzēris klepus mikstūras vietā. Lasot Lareinī piezīmes un uzzinot, ko karalim nācies lietot, kļūst nelabi.Varbūt tieši tādēļ karalis bieži slimojis un ārsti nav spējuši noteikt, no kā šīs kaites rodas.

Gibūrs reiz bija atradis lapiņu ar lūgšanu, ko Montespāna kundze skaitījusi melnās mesas laikā: «Eslūdzos karaļa un troņprinča draudzību un lūdzu, lai tā nebeigtos. Lai karaliene ir neauglīga un karalismanis dēļ atstāj viņas gultu un galdu. Lai es saņemu no viņa visu, ko vien palūgšu sev un saviemradiniekiem, lai mani draugi un kalpi ir viņam patīkami. Lai mani ciena augstmaņi, lai mani aicina uzkaraļa padomi un lai es zinātu, kas tur notiek, lai karaļa draudzība un mīlestība pret mani divkāršojas, laikaralis pamet Lavaljēru un vairs pat nepaskatās uz viņu, lai karalis izšķiras ar sievu un es kļūstu parkaralieni.»

Šī lūgšana attiecas uz Montespānas «karjeras» pašu sākumu. Tālākie notikumi stiprināja viņas ticībuburvestībām, jo karalis tiešām pameta Lavaljēru, bet viņa pati dzemdēja karalim septiņus bērnus.

Pēc apsūdzēto liecībām, Montespāna turpināja izmantot vārdotājas Lavuazēnas pakalpojumus. Kadkaralis pēkšņi sāka izrādīt uzmanību Fontānžas jaunkundzei, marķīze nekavējoties devās pie burves.Liekot lietā Lavuazēnas sūtītos pulverīšus, Montespāna kundze centās atbrīvoties no sāncenses un nosūtījaviņai saindētus cimdus. Burvīgā naivule Fon- tānža 1681. gadā atdeva dvēseli Dievam, un nekādupierādījumu, ka šai nāvē būtu iejaukta marķīze Montespāna, nebija.

Lavuazēnas meita un citi apsūdzētie liecināja ari, ka Montespāna kundze, izmantojot uz saindētapapīra uzrakstītu lūgumrakstu, gribējusi noindēt pašu karali. Vai tas ir iespējams? Vai Saules karalisnebija vienīgais marķīzes noslēpumu glabātājs? Uz šo jautājumu Margarita Movuazēna atbildēja šādi:«Es sapratu, ka kaut kas tiek perināts pret karali. Māte sacīja: dāma izteikusies, ka viņa grib novest lietulīdz galam un viņai vajadzīga palīdzība.»

Cita burve, Latrianona, apstiprināja Margaritas vārdus: «Jā, bija nolemts aiznest uz Versaļu saindētulūgumrakstu.»

— Vai jūs esat pārliecināta, ka iespējams noindēt ar papīru, kas piesūcināts ar indi? — brīnījāsLareinī.

Naivs jautājums. Tai laikā indēšanas māksla bija sasniegusi augstas virsotnes, un cilvēceijāpriecājas, ka vēlāk šī māksla likusi nozaudēta.

Kas tikai netika izdomāts, lai sasniegtu savus mērķus! Indēja ar smaržām. Cilvēkam varēja piedāvātpusi ābola, kuru viņa acu priekšā pārgrieza uz pusēm, bet viena puse tam bija ieziesta ar indi. Gibūrs tāspēja apstrādāt ziedu, ka cilvēks, paceļot to pie sejas, mira no smieklu lēkmes (ar plaušu tūsku). Bijaatslēgas, no kuru galiem atslēgas caurumā iztecēja inde. Nāvi nesa arī pieskaršanās saindētam papīram.

— Bet sardze nebūtu vārdotāju laidusi karalim ne tuvumā, — iebilda Lareinī.Latrianona uzskatīja, ka tas nav grūti izdarāms. Viņa būtu varējusi ar žēlastības lūgumu mesties

karalim pie kājām baznīcā vai pie tās un noteikti iedotu karalim saindēto papīru. »«Vēsturei nav tiesību nešaubīgi ticēt briesmīgajām liecībām pret Montespāna kundzi, likumīgo

prinču māti,» raksta Žoržs Mongredjēns savā grāmatā «Lieta par indēm». «Indētāju un burvju personībasnerada uzticību. Viņu liecības katrā ziņā jāvērtē ļoti uzmanīgi.»

Kāda no burvēm, Lafilastra, kas bija liecinājusi pret Montespāna kundzi, pirms nāvessoda atteicāsno savām liecībām.

Jāņem vērā — lai izbēgtu no nāvessoda, apsūdzētie bija ieinteresēti kompromitēt karalistesvisaugstāk stāvošos cilvēkus, pirmām kārtām — karaļa mīļāko. Tas deva iespēju parastu, ar slepkavībusaistītu krimināllietu pārvērst par «valstiski svarīgu» un padarīt neiespējamu turpmāko izmeklēšanu. Kasgan vēlēsies izlikt apskatei valdnieku netīro veļu?

Par to, ka marķīzi Montespānu izsauktu uz tiesu un viņa liecinātu «Uguns palātas» priekšā, nevarējabūt ne runas, un burves to lieliski zināja. Iepinot šai lietā karaļa favorīti un viņas galmadāmas, varējasajaukt prātu civilajai un tiesu varai, novilcināt izmeklēšanu un padarīt tiesu un sodīšanu par neiespējamu.

Karaļa labā roka, finansu ģenerālkontrolieris Kolbērs, kura trešā meita bija precējusies ar

Montespāna kundzes māsasdēlu, par katru cenu gribēja marķīzi glābt, tāpēc nosauca vārdotāju liecībaspar «pretīgiem meliem».

«Margarita Movuazēna,» viņš apgalvoja, «savās liecībās minot visus šos skaļos vārdus un titulus,neapšaubāmi gribēja procesu pārvērst par «valstisku lietu».

Pēc ministra domām, tas bija pietiekami drošs līdzeklis, lai burve izbēgtu no tiesas.Tomēr Montespāna kundzes aizstāvība neiztur nekādu kritiku, ja atceras kādu senāku lietu. 1667.

gadā, kad marķīze de Montespāna vēl tikai cerēja ieņemt savas draudzenes Lavaljēras vietu, viņaineapšaubāmi bijusi saskare ar diviem indēšanas lietā notiesātajiem — vārdotāju Lezāžu un abatu Marietu.

Abats tika apcietināts 1668. gadā. Lezāžs apliecināja, ka saticis Montespāna kundzi pie Triangakundzes un sarunā viņa izteikusi vēlēšanos kļūt par karaļa mīļāko un tieši to mesā esot lūgusi. Protams,nav notikusi melnā mesa vai zīdaiņu upurēšana, taču jau 1667. gadā Montespāna kundze pasūtījusi pieviņa apvārdotas zāles, lai iegūtu karaļa mīlestību.

Abats Mariets tika notiesāts tikai uz deviņiem gadiem katorgā. Viņu tiesāja Laturnelas tiesā, kurtiesas priekšsēdētājs bija de Mesmā kungs, Montespāna kundzes vedeklas tēvs. Tas ari izskaidro nelielosodu.

Leitnants Lareinī pieprasīja 1668. gada tiesas procesa dokumentus — tas rakstīts viņa agrāknezināmajās dienasgrāmatās, kuras arhīvos atradis Žoržs Mongredjēns, — un, izlasījis tos, nācis piesecinājuma, ka tiem var ticēt, jo liecinieku liecības dotas laikā, kad neviens neapsūdzēja tieši deMontespāna kundzi.

Luijs XIV galu galā pieņēma lēmumu. Bija skarts karaļa gods. Un karalis pavēlēja izmeklēšanuizbeigt Lareinī bija izmisumā: «Bastīlijā un Vensenā atrodas simt četrdesmit septiņi cilvēki, kas apsūdzētišai lietā. Pret katru no viņiem ir svarīgi pierādījumi, tie apstiprina viņu vainu indēšanā vai indespārdošanā, zaimošanā vai bezdievībā. Karaļa pavēle visus šos neliešus atstāj bez pelnīta soda.»

Lai tomēr nomierinātu sabiedrisko domu, sarīkoja tiesu un diviem apsūdzētajiem, kas bija vismazākvainīgi un nekad nebija minējuši Montespāna kundzes vārdu, piesprieda nāvessodu. Pēc tam ar slepenu1682. gada 21. jūlija vēstuli tika atlaista «Uguns palāta». Ieslodzītos, kas zināja pārāk daudz, izvadāja padažādiem cietumiem. Kara ministrs Luvuā pavēlēja piekalt viņus ar ķēdēm pie kameni sienām. Šādi viņipavadīja atlikušo mūža daļu. Daži nosēdēja pat četrdesmit gadu, vērojot, kā viens pēc otra nomirst viņu«kolēģi». Luvuā aizliedza cietumsargiem klausīties «apmelojumos», ko stāstīja šie bezdievji. «īpašiieteicams šiem kungiem neklaigāt visādas muļķības par Montespāna kundzi, jo tās ir pilnīgi nepamatotas.Par mazāko trokšņošanu piedraudiet tā sodīt, ka viņi neuzdrīkstēsies pat skaļi nopūsties.»

Kad apcietināja Viljeldē kundzi, viņa iesaucās: «Kāpēc apcietina mani, kas Lavuazēna kundzi irapmeklējusi tikai reizi, Oijē jaunkundze bijusi pie viņas piecdesmit reizes, tomēr atrodas brīvībā!»

— Par jums karalis nebūs tik ļoti satriekts, — viņai iebilda Oijē jaunkundze.Oijē jaunkundze netika izsaukta konfrontācijai ar galvenajiem apsūdzētājiem. Luijs XIV apmierinājās

ar to, ka noslēpa viņu hospitālī Tūrā, tur 1686. gadā viņa arī mira.Bet Montespāna kundze? Ja arī apsūdzības par mēģinājumu noindēt karali varēja atsaukt, tad spēkā

palika apsūdzības par piedalīšanos melnajās mesās un zīdaiņu upurēšanu. Luijs XIV pasargāja sevi no tā,lai publiski tiktu atzīti viņa bērnu mātes sakari ar burvjiem. Visi ministri un padomnieki kopējiemspēkiem pūlējās, lai mīkstinātu favorītes pārāk straujo krišanu un izvairītos no skandāla. Karaļa bērnumāti nevarēja ne no šā, ne no tā izraidīt no galma. Viņai nācās pamest savus milzīgos apartamentuspirmajā stāvā un pārcelties uz tālākām un pieticīgākām telpām. Karalis galminieku klātbūtnē turpinājaierasties pie viņas oficiālās vizītēs, taču visi šīs Versaļā notiekošās traģikomēdijas liecinieki ievērojalielās izmaiņas karaļa attieksmē pret marķīzi de Monte- spānu. Seviņjē kundze rakstīja meitai, ka LuijaXIV izturēšanos pret marķīzi varētu nosaukt par rupju. Cits galminieks, Bisī-Rabitēns, apgalvoja, kakaralis skatījies uz savu bijušo mīļāko ar nepatiku. 1691. gadā kādreizējā karaļa favorīte pārcēlās uzSvētā Žozefa draudzi. Viņa pat neuzdrošinājās ierasties galmā, lai piedalītos savu bērnu kāzu ceremonijā.

Viņa daudz ceļoja, taču tas nelīdzēja rast dvēseles mieru. Pakāpeniski Montespāna kundze visu savubagātību izdalīja nabagiem, viņa strādāja klosteros un nabagmājās un darīja visnetīrāko darbu. Viņa ēdapieticīgi, ievēroja visus gavēņus un baznīcas aizliegumus. Montespāna kundze valkāja rupja auduma veļuun dzelzs jostu, kas atstāja miesā rētas. Viņu vajāja nāves bailes. «Viņa gāja gulēt, atstājusi aizkarusneaiz- vilktus un iedegusi daudzas sveces,» stāstīja grāfs Sensi- mons. «Līdzās vajadzēja atrastieskalponēm, kas nedrīkstēja gulēt Gaidot kad viņa pamodīsies, kalpones drīkstēja sarunāties, ēst, uzpostsevi, bet nekādā ziņā ne gulēt»

1707. gada 27. maijā marķīze beidzot juta tuvojamies nāvi. Viņa ataicināja visus savus kalpotājus,nožēloja grēkus un lūdza piedošanu. Viņa pateicās Dievam, ka tas ļāvis viņai nomirt tālu no bērniem, kasnav vainojami viņas grēkos.

Uzzinājis par Montespānas kundzes nāvi, Luijs XIV palika vienaldzīgs. «Kopš esmu no viņasatteicies,» Burgun- dijas hercogienei paskaidrojis vecais karalis, «es vairs necerēju ar viņu jel kādreiztikties. Man viņa sen jau ir mirusi.»

Karalis tomēr atcerējās par viņu 1709. gada 13. jūlijā. Mēnesi pēc leitnanta lareinī nāves Luijs XIVpavēlēja atnest viņam melnas ādas lādīti, kurā, pēc tiesas sekretāru Sago un Godēna vārdiem, «atradās1679. — 1680. gada izmeklēšanas dokumenti, kas tika sargāti pēc Viņa Majestātes īpašas pavēles».

Tās bija liecinieku liecības par Montespāna kundzi.Karaļa un zīmogglabātāja klātbūtnē lādītes saturs tika sadedzināts. Taču saglabājās Lareinī

dienasgrāmatas ar sīku izmeklēšanas gaitas analīzi, kas bija vēl svarīgākas nekā tiesas dokumenti. LuijsXIV to nezināja un cerēja, ka uguns uz visiem laikiem iznīcinājusi liecības par viņa mīļākās, «Francijasbērnu» mātes noziegumiem. Karalis tā arī nekad netika viņai piedevis apkaunojošos sakarus ar burvjiem.

Nevar neatzīmēt kādu paradoksu. Kā gan spožajā XVII gadsimtā, kad plauka kultūra un mākslas, kadFrancija bija slavena visā Eiropā, bija iespējama cita — noziedzīga pasaule, kas var iedvest šausmas vēlšodien? Burvju un indētāju pasaule.

Alēns Deko Apmelotais Nerons

pavisam blakus uz bruģētā ceļa noklaudzēja zirgu pakavi. Nerons piecēlās un tikko dzirdaminoskaitīja Homēra dzejas rindu:

Skrejošo zirgu pakavu dunatrauksmaini atskan man austs…Viņš paķēra rokās divus zobenus. Viņam piepalīdzēja Epafrodīts, padomnieks lūgumu izskatīšanai.

Vienu viņš iegrūda sev kaklā.Kavalkāde tuvojās. Centurions nolēca no zirga un mēģināja ar apmetni apturēt asinis, kas plūda no

brūces. Nerons zināja, ka senāts bija nolēmis pērt viņu līdz nāvei un gūstītāji viņu grib saņemt dzīvu.Imperators vienīgi noteica:

— Pārāk vēlu.Balss aizrāvās. Taču cik daudz rūgtuma skanēja viņa pēdējos vārdos:—Tad tāda ir jūsu uzticība…«Un…» raksta Svetonijs, «viņš izlaida garu. Acis viņam aizgriezās un sastinga, bija briesmīgi tajās

skatīties.»Neronam bija trīsdesmit gadu. Viņš bija valdījis trīspadsmit gadus un astoņus mēnešus. Par viņu jau

bija sacerēta leģenda kā par visšausmīgāko briesmoni, kāds jelkad staigājis pa šo zemi. Gadsimtu gaitā šīleģenda apauga ar arvien briesmīgākiem sīkumiem. XII gadsimtā dzejā sarakstītā hronikā viņš tiekraksturots kā «viscietsirdīgākais no cilvēkiem, kādu jebkad dzemdējusi māte».

Viņu likuši kaunā jau romiešu rakstnieki — Tacits, Svetonijs, Kasija Dions. Viduslaiku sacerētājivēl «ielēja eļļu

ugunī.» Bet populārais romāns «Quo vadis»*, pēc kura motīviem uzņemtas vairākas filmas, Neronatēlu sabiedrībai rādīja kā augstākā mērā nicināmu personu.

Vai tas nebija Nerons, kas nogalināja savu māti? Vai viņš nenogalināja savu pusbrāli Britaniku? Vaiviņš izklaidējoties nesarīkoja Romā visbriesmīgāko ugunsgrēku? Vai tas nebija viņš, kas dedzināšanāapsūdzēja nevainīgos kristiešus un nodeva tos visbriesmīgākajām mokām? Tie ir tikai daži noziegumi,kuros vaino Neronu.

Pagājuši divi tūkstoši gadu, bet neviens nav pat mēģinājis atspēkot šīs no pirmā acu uzmetienaneapgāžamās apsūdzības. Tikai pavisam nesen ieskanējušās balsis, kas rada disonansi šai saskaņotajākorī. Daži vēsturnieki, pirmām kārtām Žoržs Rū un Žilbērs Šarls Pikārs, uzdrošinājušies uzdot jautājumu:— Bet ja nu Nerons ir apmelots?

Mesalīna, imperatora Klaudija sieva, dzemdēja viņam dēlu. Laimīgais Klaudijs nosauca mazuli parBritaniku — par godu uzvarai pār Britāniju. Stāsti par Mesalīnas izlaidību bija visiem uz mēles. Visuvainagoja tas, ka Klaudija dzīves laikā, vēl nešķīrusies ar viņu, Mesalīna pamanījās apprecēties ar savumīļāko Siliju. Acīmredzot viņa uzskatīja, ka imperators piedos arī šādu nerātnību. Taču viņš nepiedeva.Nonākusi izmisumā, Mesalīna lika atnest dunci un jau pielika tā smaili sev pie kakla. Tomēr drosmevaldnieci pameta un pēdējā brīdī kāds no svītas apturēja roku ar dunci.

Tai laikā Klaudijam bija piecdesmit astoņi gadi. Viņš ziņoja savam karaspēkam: «Diemžēl esvienmēr esmu bijis nelaimīgs laulībā, tāpēc apsolos neprecēties visu atlikušo mūža daļu. Un, ja es šosolījumu neturēšu, jums ir visas tiesības mani gāzt»

*«Quo vadis» — poļu rakstnieka Henrika Senkeviča (1846—1916) slavenais vēsturiskais romānspar kristiešu vajāšanām Nerona laikā.

Viņa vārdi nebija vēl paguvuši nonākt līdz karavīru apziņai, kad viņš saderinājās ar savu brāļameitu

Agripīnu. Šī jaunā būtne, kas atdevās baudkāram vecim, nebija tikumības un skaidrības iemiesojums.Agripīna bija Tibērija brāļa mazmeita. Viņu, tāpat kā viņas divas māsas, bija izvarojis miesīgais brālisimperators Kaligula. Kad Tibērijam tas kļuva zināms, viņš pasteidzās brāļameitas izdot pie vīra.Agripīna kļuva par Domicija Agenobarba sievu, viņas vīrs bija divdesmit piecus gadus vecāks par viņu.Pēc vēsturnieku liecībām, šīs senās, ar sevišķu cietsirdību slavenās patriciešu dzimtas atvase bijavisīstākais tās pārstāvis. Reiz viņš nogalināja savu brīvlaisto vergu tikai tāpēc, ka tas negribēja dzert tikdaudz, kā viņam pavēlēja. Kādam romiešu jātniekam viņš izsita aci par tā pārāk dzēlīgo lamāšanos,apzināti sabrauca zēnu, kas bija pagadījies ceļā, un, visbeidzot, dalīja gultu ar savu māsu. Agripīnailikumīgajā laulībā piedzima dēls Nerons. Nerons bija trīs gadus vecs, kad Agenobarbs nomira ar tūsku.Nožāvējusi asaras, Agripīna pasteidzās iziet par sievu pie bagātā patricieša Pasiena Krispa. Šis brašulisšķieda zeltu pa labi un pa kreisi ar vienu vienīgu mērķi — redzēt Agripīnu kā visdievišķīgāko sievietiRomā. Taču Agripīna bija izaugusi un nobriedusi blakus nežēlīgam pavēlniekam un domāja vienīgi parvaru. Pēc Mesalīnas nāves viņa saprata, ka Klaudijs gatavojas precēties no jauna. īstajā reizē, gluži kāpēc pasūtījuma, no dzīves aizgāja Pasiens Krisps. Klīda baumas, ka viņu noindējusi paša sieva. Ceļš uzvaldnieka troni bija vaļā.

«Agripīnas un Klaudija laulība,» vēsta Tacits, «bija par iemeslu kardinālām pārmaiņām valstī —Romā visu sāka noteikt sieviete. Viņa turēja vadības grožus tik stingri, it kā tie atrastos vīrieša rokās.»

Savu panākusi, Agripīna iekāroja ko vairāk. Viņa gribēja, lai tiesības uz troni pārietu mantojumāviņas dēlam Nero- nam, nevis Britanikam, Klaudija likumīgajam mantiniekam. Pirmām kārtām viņa lūdzaKlaudija meitas Oktāvijas roku savam dēlam Neronam. Satriektais Klaudijs jaunos cilvēkus salaulāja, laigan Oktāvija jau bija saderināta. Agripīna apsūdzēja viņas līgavaini Jūniju Silanu noziedzīgā asinsgrēkā— pieredzējusī sieviete zināja, ko dara Silans bija spiests stāties senāta priekšā un pēc tam izdarītpašnāvību. Pēc viņa nāves tika nosvinēta Nerona un Oktāvijas saderināšanās. Taču kāzas, ņemot vērālīgavaiņa un līgavas vecumu, notika pēc četriem gadiem — 53. gadā. Šādi Nerons kļuva vienlaikus parKlaudija padēlu un znotu. Tā kā no mātes puses Nerons bija tiešs Augusta pēctecis, viņš varēja pretendētuz imperatora troni. Bet ko iesākt ar Britaniku, kas stāvēja Neronam ceļā? Agripīna nevēlējās nonāvētKlaudija miesīgo dēlu. Viņa rīkojās savādāk. No visiem Romas imperatoriem Klaudijam bija visvājākaisraksturs, viņš to vien zināja, kā paļauties uz nākotni: lai jau liktenis lemj, kurš no diviem dēliem — īstaisvai audžudēls — ieņems vietu tronī.

likteņa lomu uzņēmās Agripīna. Viņa lika lietā visas iespējamās intrigas, lai izceltu Neronapārākumu. Viņa vēlējās, lai tauta iemīlētu Neronu. Viss notika tieši tā, kā viņa bija iecerējusi. Romapavisam aizmirsa par Britaniku. Visi runāja vienīgi par Neronu.

No sākuma Klaudijs skatījās uz visu caur pirkstiem. Šķita, ka mīlestība, kādu viņš agrāk bija jutispret savu dēlu Britaniku, ir zudusi. Bet tā tikai šķita. Gļēvais Haudijs pēkšņi kļuva noteikts — lielākodaļu laika viņš sāka veltīt Britanikam un ik reizi satiekoties skūpstīja dēlu. No Klaudija tuvākajiemcilvēkiem Agripīna uzzināja, ka imperators domā šķirties no viņas, ietērpt Britaniku vienkrāsainajā togāun pasludināt par savu mantinieku. Sajutusi briesmas, Agripīna nolēma, ka jārīkojas: viņa satikās arGallijā dzimušo un Romā labi pazīstamo burvi Lukustu. Lukusta nodeva Nerona mātei pudelīti ar indi,kuru tā pašrocīgi pievienoja sēnēm — Klaudija iemīļotajam ēdienam. Pietika Klaudijam ēdienu nogaršot,kad viņam kļuva slikti un viņš zaudēja samaņu. Imperatoru aiznesa uz viņa istabām un apguldīja. Palēnāmviņš sāka atgūties un stipri vēma. «Turklāt,» vēsta Tacits, «uznākusi caurejas lēkme jūtami atviegloja viņastāvokli.» Agripīna tūlīt lika aicināt ārstu Ksenofontu. Lai izsauktu vemšanu, viņš, kā parasti šādosgadījumos, ņēma palīgā zoss spalvu. Taču, pirms ievadīt spalvu Klaudijam rīklē, Ksenofonts iemērca tāsgaliņu indē. Inde iedarbojās momentā: Klaudijs tūlīt kļuva «mēms un kurls un nomira».

Apvārdot senātu un armiju izdevās bez lielām grūtībām. Taču par uzticamību Neronam karavīripieprasīja 15 tūkstošus sesterciju katram. Šim nolūkam vajadzēja savākt vairāk nekā divus miljonusfranku. Kad armija bija saņēmusi visu, kas tai pienācās, tā sveica Neronu ar saucieniem:

— Lai dzīvo imperators Nerons!Līdzīgā veidā tika apvārdots senāts. Pēc garām slavinošām runām Neronu pasludināja par

imperatoru. Senatori pat uzdrošinājās nosaukt viņu par «nācijas tēvu». Uzklausot Senekas padomu,Nerons tomēr atteicās no tik liela goda, sacīdams, ka septiņpadsmit gadus vecam jauneklim nepiedienlietot tik augstu titulu. Jaunā imperatora pieticība atstāja uz senātu vislabvēlīgāko iespaidu.

Agripīnas sapnis bija piepildījies. Viņas dēls bija kļuvis par imperatoru. Tagad viņa varēja lemtimpērijas likteni. Viņa tiešām nostājās pie valsts stūres un savu varu noturēja ar teroru. Visus, kas viņaišķita nevēlami, Agripīna nolēma nāvei, sākdama ar savu vīramāšu Domiciju, kura kādu laiku bijaaudzinājusi Neronu.

Ko darīja Nerons? Varbūt «briesmonis» viņā jau bija pamodies? Nē, viņa stunda vēl nebija situsi.Nerons paziņoja, ka viņa valdīšana būs miera un taisnīguma laikmets. Kad Seneka reiz iedeva jaunajamimperatoram parakstīt dekrētu par divu laupītāju sodīšanu ar nāvi, viņš iesaucās: «Ak, kaut es neprasturakstīt!»

Jau kopš bērnības Nerons aizrāvās ar dzeju, glezniecību un teātri, draudzējās ar aktieriem, kā aripats rakstīja poēmas. Svetonijs stāsta: «Es turēju rokās tāfelītes un burtnīcas ar pazīstamākajiemdzejoļiem.» Vai tiešām šos dzejoļus bija rakstījis Nerons? «Bija redzams,» turpina Svetonijs, «ka tie navpārrakstīti no grāmatām vai pierakstīti no cita runas, bet gan rakstīti tūlīt pēc sacerēšanas, — tik daudztajos bija labojumu un papildinājumu.» Daži no šiem hellēnisma gara caurstrāvotajiem dzejoļiem irsaglabājušies līdz mūsu dienām. Nerons dievināja Hellādu. Tās leģendas un varoņi bija viņa dzīvessastāvdaļa. Turklāt viņš mācījās dziedāšanu un droši nodeva publikas vērtēšanai savus vokālossacerējumus. Tāpat kā ikviens dziedātājs, viņš saudzēja balsi — vairījās no caurvēja un vairākas reizesdienā skaloja rīkli ar speciālām zālēm. Nerons aizrāvās arī ar arhitektūru — viņa Zelta pils Romā radījasajūsmu laikabiedros. Viņa mākslas aizbildņa slava ir pārdzīvojusi gadsimtus.

Reiz Nerons sapulcināja vistuvākos draugus, lai svinētu Saturnālijas. Ielūgto skaitā bija arīBritaniks. Ikvienam no viesiem vajadzēja sevi apliecināt kādā žanrā — vai nu dzejā, vai dziedāšanā vaidejā. Pienāca Britanika kārta. «Viņš,» stāsta Tacits, «skaļā balsī uzsāka dziesmu, kas bija pilna aralegoriskām sūdzībām, ka viņam atņemts vecāku mantojums un augstākā vara.» Tas bija Cicerona dzejasfragments: No dzimšanas likteņa atstumts, kaut tronim kopš bērnības nolemts. Fortūnas spriedums mancitāds — dzīvot bez mantas un varas…

Nav grūti iedomāties, kādu iespaidu šī dziesma atstāja uz viesiem un pirmām kārtām uz Neronu.Vēsturnieki ne reizi vien apgalvojuši, ka, noklausoties šo dziesmu, Neronu pārņēmušas īleiedomājamasdusmas un viņš reizi par visām reizēm nolēmis nokārtot rēķinus ar Britaniku. Nākamās divas nedēļasjaunieši nebija šķirami. Vai iespējams, ka septiņ- padsmitgadīgais imperators tik prasmīgi būtu spējisslēpt savus nodomus? Patiešām, viņš visu šo laiku Britanikam izrādīja savu mīlestību, tikai tā bija visaisavdabīga. Kā vēsta Tacits: «Vairākas dienas pirms brāļa nogalināšanas Nerons darījis kauna darbus arviņa jauneklīgo ķermeni.» Tālākais ir labi zināms. Nerons saucis palīgā Lukustu, kas tai laikā bija kļuvusisavā ziņā par ģimenes «oficiālo» indētāju, un saņēmis no viņas stipru indi. Pusdienās Nerona,

Agripīnas un daudzo viesu klātbūtnē Britanikam pasniegts saindēts dzēriens. «Tā kā viņa ēdienus undzērienus,» vēsta Tacits, «garšoja īpašs vergs, tad, lai iedibinātā kārtība netiktu lauzta un abu nāveneatklātu ļaundarību, lika lietā viltību. Vēl nesaindēts dzēriens, kuru kāds jau bija nobaudījis, tikapasniegts Britanikam. Jauneklis atteicās, jo dzēriens bija pārāk karsts. To atšķaidīja ar ūdeni, kuram bijapiejaukta inde, tā vienā mirklī iekļuva iekšējos orgānos, un viņš vairs nespēja nedz parunāt, nedz elpot»

Visiem bija zināms, ka Britaniks slimo ar krītamo kaiti. Kad viņu nesa projām, Nerons mierinājaviesus, ka Britaniku piemeklējusi kārtējā lēkme. Pēc neilga laika paziņoja, ka Britaniks ir miris. TāNerons izdarīja savu pirmo un vienu no briesmīgākajiem noziegumiem. Tomēr Zoržu Rū pārņēma šaubas,vai Britaniks ticis noindēts. Viņš uzskata, ka «pilnīgi pamatoti var domāt, ka stāsts par Britanika noin-dēšanu ir vistīrākā izdoma». Kādi pierādījumi ir vēsturnieka rīcībā?

Par šo notikumu raksta Svetonijs un Tacits, taču piecdesmit gadus pēc notikušā, laikā, kad Neronuzākāja katrs, kas vien to vēlējās. Imperatora laikabiedri — Seneka, Petro- nijs, Vindeks, Plūtarhs šonotikumu vispār nepiemin. Jā, viņi apsūdz Neronu par mātes nonāvēšanu. Taču par Britanika nogalināšanunemin ne vārda. Ja jau Nerons vēlējās atbrīvoties no Britanika, kāpēc gan tas būtu bijis jādara visu acupriekšā? Viņš varēja nosūtīt brāli uz tālu provinci un uzdot uzticamiem cilvēkiem nogalināt viņu. Ja jauNerons bija izdomājis noindēt Britaniku, kāpēc viņš neizvēlējās lēnas iedarbības indi? Lēna izdzišanalīdzinātos dabiskai nāvei. Šādiem apsvērumiem nevar nepiekrist Bet Žoržs Rū neapmierinās tikai ar to.Viņš citē Tacita vārdus: «…kolīdz Britaniks pielika kausu pie lūpām, viņš vairs nespēja nedz runāt, nedzelpot.» No Tacita teiktā izriet, ka Britaniks nokritis beigts. Citiem vārdiem sakot, nonāvēšanai tikusiizmantota ātras iedarbības inde. Jau pagājuši divdesmit gadsimti, taču neviens nav painteresējies, vaisenajiem romiešiem ir bijusi pazīstama tik spēcīga inde. Žoržu Rū šis jautājums ieinteresēja. Viņšaptaujāja daudzus ķīmiķus un toksi- kologus. Atbilde bija nepārprotama: «Romiešiem nebija pazīstamainde, kas spētu izraisīt acumirklīgu nāvi.» Tā uzskata doktors Raimons Martēns un profesors Kon-Abre.Pēc doktora Martēna domām, «Britanika pēkšņā nāve ļoti atgādina sirds aneirismu, kāds bieži vērojamsepileptisko lēkmju laikā».

Ļaužu apziņā parasti valda zināmi aizspriedumi pret šīs pasaules varenajiem, un par viņunetikumiskumu neviens nešaubās. Ziņa par to, ka Britaniku nogalinājis pusbrālis, tika uzņemta mierīgi, itīpaši tāpēc, ka Cēzaru dzimtā radinieki raidīja cits citu uz viņpasauli ar neparasti vieglu roku. Taču,izvērtējot loģiski, ari šī versija neiztur nekādu kritiku.

Kas gan uzdrošinātos apstrīdēt Nerona tiesības uz Romas troni? Nevienam tas nevarēja ienākt neprātā, īpaši tādēļ, ka romieši dievināja savu imperatoru. Mūsdienu vēsturnieki vienbalsīgi apgalvo, kaNerona valdīšanas laika pirmajā trešdaļā Roma piedzīvojusi tādu uzplaukumu kā nekad agrāk. VispirmsNerons parūpējās par visas tautas labklājību. Viņš atcēla vai samazināja daļu no apgrūtinošajāmnodevām. Romas iedzīvotājiem Nerons izdalīja milzīgu summu — katram 400 sesterciju. Trūkumānonākušajiem senatoriem un augstmaņiem viņš piešķīra mūža pabalstu. Pēc Senekas un Burra ieteikumaviņš izdarīja nozīmīgus labojumus likumdošanā un valsts pārvaldē.

Protams, Nerons nepastaigājās pa pilsētu un neuzrunāja vārdā katru senatoru, kas gadījās ceļā. Kopšbērnības imperators cieta no aptaukošanās, taču savā mūžā bija tikai trīs reizes slimojis. Ārēji gan viņšizskatījās neveselīgs: uztūkuši seja, resns kakls un vēders, kā ari mazas acis dziļos acu dobumos, kurāsvīdēja trauksme un mulsums. Visu to papildināja gribas trūkums. Nerona ārējais veidols kā spogulisrādīja viņa drāmu — šā gļēvā cilvēka rokās bija neierobežota vara.

Viņam trūka ne tikai gribas, bet arī drosmes. Kā rakstaŽilbērs Šarls Pikārs, Neronu pārņēma baiļu trīsas jebkurā gadījumā — vispirms mātes priekšā,

vēlāk — audzinātāju un, visbeidzot, senāta, tautas, armijas, teātra skatītāju, sacensību tiesnešu, vergu unsieviešu priekšā. Leģenda vēstī, ka Nerons nogalinājis prieka pēc. Tā nav taisnība. Viņš nogalināja aizbailēm. Viņš gribēja atcelt nāvessodu armijā, viņš bija iecerējis mainīt gladiatoru cīņas noteikumus, laigladiatoriem vairs nevajadzētu cīnīties līdz nāvei. Taču, kad viņu pārņēma bailes, viņš nogalināja kākaktā iedzīts zvērs.

Tieši tāpēc viņš izšķīrās par vienu no saviem briesmīgākajiem noziegumiem — mātes nogalināšanu.Pēc Tacita vārdiem, Agripīnai ļaundarības nebija nekas jauns. Viņa noindēja savu otro vīru, pavēlējanodurt savu sāncensi Lolliju Pavlinu, lika nogalināt svaini Domiciju Lepidu, viņa nogalināja Britanikaaudzinātāju Sosibiju, noindēja savu trešo vīru Klaudiju, pēc viņas pavēles tika nogalināts Klaudijatuvākais padomnieks Narciss. Nerons bija šausmās par mātes ļaundarībām — viņš gan baidījās no tās,gan jūsmoja par viņu. Mazpamazām viņš ierobežoja mātes lielo varu, kuru tā bija uzurpējusi. TačuAgripīna nevēlējās ar to samierināties. Lai atgūtu bijušo varu — gan kā māte, gan imperatore—, viņaatdevās dēlam. Romā drīz vien uzzināja par šo briesmīgo sakaru. Mūžīgajā pilsētā cilvēki gan bija radušine par ko nebrīnīties, tomēr šoreiz pilsoņu izbrīns pārauga sašutumā. Brīvībā atlaistā verdzene un Nerona

mīļākā Akta mācēja viņam atvērt acis un palīdzēja izprast, ko viņš ir izdarījis, un Nerons, aptvēris savasrīcības nepiedodamību, Agripīnu nolādēja. 55. gada beigās Nerons pavēlēja viņai atstāt Romu un dotiesuz greznu pili Antonijā. Turklāt viņš atņēma mātei apsardzi, un turpmāk Agripīnu sargāja tikai dažiimperatora gvardes pretorieši. Tas nozīmēja, ka viņa ir kritusi nežēlastībā.

Kā zināms, paklausība nebija Agripīnas dabā. Sazinājusies ar dēla nelabvēļiem, viņa no jauna vērpaintrigas un sāka gatavot sazvērestību pret imperatoru. Taču Nerons laikus apsteidza māti. «Galu galā,»raksta Tacits, «tāpēc, ka Agripīna viņu apgrūtina, lai kur ari atrastos, viņš nolemj to nogalināt»

Pirmais mēģinājums tomēr bija neveiksmīgs: galēra, uz kuras viņa atradās, nogrima, kā jau bijaparedzēts, taču Agripīna labi peldēja un viņai izdevās nokļūt līdz krastam. Vēlāk Nerona nolīgtislepkavas iekļuva viņas istabā. Tos ieraugot, viņa piecēlās un, noskatījusi iebrucēju vadoni no galvas līdzkājām, teica:

— Ja esi ieradies pēc ziņām, vari teikt, ka ar mani viss ir kārtībā. Ja esi nācis darīt ko ļaunu, tadzini — es neticu, ka mans dēls ir spējīgs uz kaut ko tādu. Viņš nevarēja pavēlēt tev nogalināt savu māti.

Atbildes vietā bija klusums. Mokošs klusums. Viens no slepkavām piegāja pie Agripīnas un iesitavuiai pa galvu ar smagu bozi. Agripīna sabruka zemē un ieraudzīja, ka centu- rions velk ārā zobenu. Tadviņa pārplēsa savu tuniku un, nostājusies slepkavas priekšā kaila, sacīja:

— Dur klēpī! Tur es iznēsāju Cēzaru!Viņa tika nogalināta ar zobena cirtieniem.Šajā gadījumā neviens no vēsturniekiem nav mēģinājis Neronu attaisnot Necik nemazinot viņa vainu,

vēsturnieki paskaidro, ka tādi bijuši tā laika tikumi. Bet romieši, kas parasti bargi nosodīja asinsgrēku,uzzinājuši par Agripīnas nonāvēšanu, neizrādīja nekādu sašutumu.. Gluži otrādi — senāts pat apsveicaNeronu ar viņas nāvi.

Apprecēt Oktāviju Neronu piespieda Agripīna, Nerons pret sievu juta vienīgi riebumu. Iespējams,viņa ir bijusi muļķe un neglītene. Viņš šķīrās un apņēma par sievu sievieti, kura mīlēja, — Popeju.Oktāviju Nerons nosūtīja uz nelielo Pantelerijas salu, kur viņa drīz nomira. Nerons apprecēja Popeju trīsnedēļas pēc šķiršanās no Oktāvijas, un pēc deviņiem mēnešiem Popeja dzemdēja meitu. Nerona priekibija lieli, taču ne mazākas bija viņa bēdas, kad, nodzīvojusi tikai četras mēnešus, mazā Agripa nomira.

Mūsdienu psihoanalītiķiem būtu skaidrs, kāpēc Neronu pārņēma nepārvarams naids pret Popeju.Reiz, kad viņu starpā bija izcēlies vētrains strīds — Popeja atkal bija stāvoklī —, viņš sievu nogalināja,iesperdams pa vēderu.

Kas gan bija noticis ar Neronu? Savas valdīšanas sākumā viņš taču izcēlās ar miermīlīgu raksturu.Imperators bija sācis nodoties uzdzīvei, ap viņu nepārtraukti grozījās iztapoņas, kas bija gatavi izpildītviszemiskākās vēlēšanās. Viņa galvenās izpriecas bija cirka izrādes. Savu patoloģisko tieksmjuapmierināšanai viņš katru dienu meklēja jaunas, arvien rafinētākas izpriecas. Reiz kāds no viņa svītas,Neronam dzirdot, izteica frāzi, kas romiešiem kļuva par parunu:

— Kad būšu miris, lai zeme izkūp liesmās!Nerons tūlīt pat iebilda:— Nē, kamēr vēl esmu dzīvs!Ja var ticēt hronistiem, reiz pēc grandiozas iedzeršanas imperators pavēlējis aizdedzināt Romu no

četrām pusēm, bet pats priecājies «par milzu liesmām, kas atgādinājušas Trojas krišanu». Bezsirdsapziņas pārmetumiem viņš vainu par šo noziegumu uzvēla nelielajai kristiešu kolonijai, kas tolaikmita Romā. Tacits stāsta, ka «viņus sila krustā vai ari, iestājoties naktij, aizdedzināja, lai kliedētu tumsu».Arī vēlāk ļaudis bija pārliecināti, ka ugunsgrēku Romā sarīkojis pats Nerons. Viņiem atkārtoti iebilstmūsdienu vēsturnieki. Leons Gomo, Žerārs Valtērs un Žoržs Rū ir pārliecināti, ka Nerona vaina navpierādīta.

Galvenais apsūdzētājs dedzināšanā ir Tacits. Taču viņa liecības par kristiešu vajāšanām nonākušaslīdz mums kā XI gadsimta rokraksti. Bordo universitātes Filoloģijas fakultātes profesors Ošārs izvirzīja

jautājumu: bet ja nu tai laikā ticīgie mūki latīņu vēsturnieka stāstījumam vienkārši pierakstījuši savuversiju? Ir droši zināms, ka laikā, kad izcēlās ugunsgrēks, Nerons Romā nav bijis. Viņš atradies Antijājūras krastā piecdesmit kilometrus no Romas. Vai viņš būtu devis pavēli par Romas dedzināšanu nedēļupirms ugunsgrēka? Vai tādā gadījumā viņš patiešām nebūtu gribējis noskatīties tik viltīgi izdomātā plānarealizēšanā? Jo vairāk tāpēc, ka ar šo ugunsgrēku Nerons gribējis sagādāt sev estētisku baudījumu. Vaitiešām Nerons, kas azartiski krāja nenovērtējamus dārgumus, aizdedzinājis pilsētu savas pils pakājē,riskēdams, ka var iet bojā paša miteklis, kas līdz pašai augšai bija piebāzts ar visādiem dārgumiem?Tieši tā ari notika. Leons Gomo norāda: «Naktī pirms ugunsgrēka spīdēja mēness, un šis apstāklis nebijaīpaši labvēlīgs Nerona ieceres realizēšanai.» Galu galā visas hipotēzes balstās uz Plīnija vārdiem, kaRomā bijuši mūžveci koki, tie «auga līdz ugunsgrēkam, kurš izcēlās valdnieka Nerona laikā». Tas arī irviss. Tomēr Svetonijs precizē: «Posta vaininieks bija Nerons.» Bet par pašu Svetoniju profesorsVilhelms Gollabs izsakās tā: «Viņš ņēmis vērā gan baumas, gan faktus… Viņam absolūti nav analītiskaspieejas, kāda nepieciešama ikvienam īstam vēsturniekam… Pret viņa liecībām jāizturas ārkārtīgiuzmanīgi.»

Vēl pastāv viedoklis, ka ar uguns palīdzību Nerons gribējis attīrīt Romu no graustiem. Īstenībāugunsgrēkā visvairāk cieta visskaistākie kvartāli. Netīrais Trastavers palika neskarts. Ugunsgrēks izcēlāsblakus cirkam uzceltajās būvēs. Tur dzīvoja cilvēki. Vai tiešām viņi vēsā mierā būtu noskatījušies, kāuguns aprij mājokļus, neko nebūtu darījuši, lai to dzēstu, un nebūtu prasījuši sodīt vainīgo? «Šādāgadījumā,» uzskata Žoržs Rū, «vajadzēja izcelties milzu jezgai, cilvēki būtu uzzinājuši vainīgo un katrāziņā paziņojuši varas iestādēm.» Visbrīnumainākā šai notikumā šķiet romiešu attieksme pret notikušo. Pēcugunsgrēka viņi sajūsmināti sveica Neronu. Ja iedzīvotāji būtu dedzināšanā vainojuši imperatoru, vai tadviņi tik ļoti to cildinātu?

Nopietnais vēsturnieks Leons Gomo nonācis pie secinājuma: «Grūti ticēt, ka Nerons varētu būtvainīgs.»

Ne mazāk apstrīdamas šķiet apsūdzības, kādas Nerons izvirzījis kristiešiem, kā ari fakts, ka viņšnežēlīgi tos vajājis. Zinātnieki un speciālisti uzskata par nepamatotām liecības par soda veidiem. Krustossistie, aizdedzinātie cilvēku ķermeņi nevarēja degt kā lāpas. Tie varēja vienīgi lēnām pārog- ļoties.

Pēc Romu piemeklējušā posta pilsētu uzbūvēja no jauna. Taisnības labad jāpiebilst, ka mūžīgāspilsētas atdzimšana ir viens no lielākajiem pilsētbūvniecības sasniegumiem. Visskaistākā tā laika pilsētaatdzima burtiski no pelniem. īsts arhitektūras šedevrs bija Nerona nams — Zelta pils. Romas atjaunošanasdarbi sekmēja visas impērijas uzplaukumu — pieauga zemes cena, radās daudzi jauni amati, ikviensimpērijas iedzīvotājs bija nodrošināts ar darbu. Un tomēr senie vēsturnieki, kas apsūdzēja Neronu visosnāves grēkos, gandrīz nemaz neņēma vērā to pozitīvo pieredzi, kāda bija uzkrāta viņa valdīšanas laikā.

Lai kā ari būtu bijis, tomēr impērijā brieda neapmierinātība — kurnēja ne tikai pūlis, bet aridižciltīgie. Nerona pompozās uzstāšanās cirkā un amfiteātrī sabiedrības augstākajos slāņos radījanepatiku. Pabeidzis savu poēmu, Nerons padevīgi noslīga uz ceļa pūļa priekšā, bailēs gaidot laikabiedruspriedumu. Pārvērtās viņš tikai tad, kad publika sveica viņu ar ovāciju dārdiem. Taču aplaudēt sākaspeciāli šim nolūkam nolīgti cilvēki. Ja kāds izrādītos vienaldzīgs pret imperatora uzstāšanos, labi tamvis neklātos. Reiz, Neronam lasot dzeju, kāds no klausītājiem bija aizmidzis. Viņu sāka rupji grūstīt ungribēja bargi sodīt, taču aizmigušais izrādījās ievērojams augstmanis un tikai tāpēc izglābās noneizbēgamas nāves. Tas bija Vespasiāns, kuram liktenis bija lēmis kļūt par imperatoru.

Pirmo sazvērestību, kuru organizēja Pizons, viens no imperatora tuvākajiem cilvēkiem, Neronsatklāja. Imperators lika plūst asiņu straumēm. Daudzo upuru skaitā iekļuva arī Petronijs, Trasejs, Seneka,Lukiāns. Taču nemitīgie nāvessodi neapturēja Nerona ienaidniekus. Gallijas propretors Vin- deks unSpānijas vietvaldis Galba paziņoja par nepakļaušanos imperatoram. Notikumi attīstījās strauji. Vienaimpērijas daļa pasludināja par imperatoru Galbu. Viņa pusē nostājās senāts un pretoriāņi. Ar senātalēmumu atcelts un visu atstāts, Nerons aizbēga no Romas un noslēpās sava brīvlaistā verga Fana

īpašumos. Nerons zināja, ka viņu meklē un noteikti atradīs, lai sodītu ar nāvi pēc senču paņēmieniem.Pajautājis, kāds sods viņu gaida, imperators saņēma atbildi— noziedznieku izģērbj kailu, galvu

iespiež bluķī, un per ar rīkstēm, kamēr iestājas nāve.Uzzinājis to, Nerons nolēma izbēgt no paredzamā apkaunojuma. Viņš pavēlēja izrakt sev kapu, un

pats noskatījās šajā procedūrā. Ik pēc brīža viņš atkārtoja:— Kāds dižs aktieris iet bojā!Kad jātnieki bija pavisam tuvu, viņš ietrieca sev rīklē zobenu.

Alēns Deko Svētā Petera kapenes

Katoļu baznīca sēroja — 1939. gada 10. februāri nomira pāvests Pijs XI. Romā milzīgās SvētāPētera katedrāles vidusjomā bija sapulcējušies tūkstošiem ticīgo: vienprātīgi lielajā nelaimē, viņi skaitījalūgsnas aizgājušā dvēseles mieram… Pie tempļa durvīm pāvesta gvardi ar visiem spēkiem centāsnovaldīt pūļa spiedienu. Taču, nelokāmi savā ticībā, kas jau divdesmit gadsimtus sildījusi kristiešu sirdis,cilvēki nāca un nāca, un raudāja pilnā balsī.

Tai pašā laikā pazemes kapelā, kas atradās tieši zem galvenās jomas — šī vieta izsenis pazīstama kā«Vatikāna pazeme» —, kur cilvēki reti iegriezās, kūsāja darbs. Nopietni un klusi, strādnieki cēla augšāplāksnes no marmora grīdas. Cik vien iespējams uzmanīgi viņi raka pie dienvidu sienas. Negaidot darbsapstājās. Apmēram divdesmit centimetru dziļumā viņi uzdūrās jaunām plāksnēm. Vēl vairāk— aiz sienas,zem kuras strādnieki centās parakties, atklājās visai plaša niša — šķiet, gadu gaitā tur bija mesta visādadraza.

Strādnieki ļoti labi zināja, ka Svētā Pētera katedrāle ir būvēta uz irdenā gruntī sadzītiem pāļiem. Vairakšana būtu jāturpina? Šo strādnieku brigādi, kurā ietilpa tikai daži cilvēki, šeit sauca par«akmeņkaļiem». Atjaunošanas darbu prasmi Vatikānā, šai milzīgajā vēstures muzejā, viņi bija apguvušino saviem priekštečiem. Daži no viņiem atcerējās, ka ari viņu tēvi, vectēvi un vecvectēvi bijuši«akmeņkaļi».

Kādēļ viņi atradās šeit, Vatikāna pazemē, turklāt šādā sēru dienā?Atbilde bijā vienkārša: viņi pildīja nelaiķa pāvesta gribu. Dienu pirms sēru ceremonijas tika atvērts

Pija XI rakstītais novēlējums. Pirms nāves pāvests bija izteicis vēlēšanos, lai viņu apglabā senajā pazemēpie dienvidu sienas blakus Pijam X, pēc iespējas tuvāk Svētā Pētera «biktskrēslam», tas ir, vietai, kur, javar ticēt nostāstiem, atradās Jēzus pirmā pavadoņa kapavieta. Tempļa grīdā tieši altāra priekšā bijaizveidots «lodziņš» un norobežots ar barjeru.

Bet tagad «akmeņkaļi» nezināmu iemeslu dēļ pārtraukuši darbu. Viņiem blakus stāvēja garīdznieksun rūpīgi pētīja gružus, kurus strādnieki ar lāpstām izcēla virspusē. Šis garīdznieks bija Ludvigs Kāss.Viņš bija vācietis, teoloģijas doktors un baznīcas vēstures profesors. Dzimis Trīrā, bet 1933. gadā atstājisVāciju un apmeties Romā. Agrāk Pijs XI bija uzdevis viņam izpētīt pazemi zem Svētā Pētera katedrāles.Vairākus gadus Viņa svētība Kāss pēdu pa pēdai pētīja šo pazemes telpu, kas ilgus gadus bija kalpojusipar pēdējo mājvietu īstajiem taisnajiem. Viņa svētība Kāss atklāja jau 359. gadā zemē guldītā Romasprefekta un Vācijas imperatora Otona I sarkofāgus, no Anglijas nākušā pāvesta Adriāna IV un Zviedrijaskaralienes Kristīnes kapenes…

Viņi visi bija vēlējušies rast mūžīgo mieru blakus tai vietai, kur, pēc viņu pārliecības, zemē bijaguldīti apustuļa Pētera pīšļi. Apustulis Pēteris bija tas pats Galilejas zvejnieks Sīmanis, kuru skolotājsreiz bija nosaucis par «akmeni» un teicis, ka uz šī akmens uzcels sev baznīcu.

Nu bija skaidrs, kāpēc Viņa svētība Kāss kopā ar strādniekiem atradās pazemē, — viņam šeit bijapazīstams katrs kakts. Saprotams arī tas, kāpēc viņš nekavējoties devās pie kardināla Pačelli, lai ziņotupar atklājumu.

Plašajā pazemē zem grīdas atrastā niša visiem lika izteikt drosmīgu hipotēzi: bet ja nu tās ir SvētāPētera kapenes? Saskaņā ar seno tradīciju tieši šai vietā zem tempļa, zem plāksnes, kas noslēdz pieeju pie«biktskrēsla», dus apustuļa pīšļi. Saskaņā ar tradīcijām… Cik gan vēsturisku hipotēžu nav būvēts,balstoties uz tām! Diemžēl tikai hipotēžu, jo nekādu pierādījumu, ka lielmocekļa Svētā Pētera miesas būtunodotas zemei tieši šai vietā, vēsturnieku rīcībā nebija.

Apustuļa Pētera kapeņu noslēpums bija nodarbinājis kardināla Pačelli prātu visu mūžu. Jau pašā

gadsimta sākumā kā jauns abats viņš apmeklēja Viņa eminences Djušena lekcijas Bībeles arheoloģijā unjau tad bija izvirzījis sev mērķi— noskaidrot, no kurienes tik daudzas kristiešu paaudzes smeļ ticību, kāarī pierādīt, ka viņu ticība ir daudz stiprāka nekā zinātnieku vēsturnieku hipotēzes.

Tieši tāpēc kardināls Pačelli Viņa svētības Kāsa ziņojumu uzklausīja sevišķi uzmanīgi.Kad konklāvs ievēlēja Pačelli par pāvestu un deva Pija XII vārdu, viņš nokāpa Svētā Pētera

katedrāles pazemē, lai savām acīm redzētu svēto plāksni — ieeju pie «biktskrēsla». Tas notika 1939.gada 28. jūnijā, Svētā Pētera dienas priekšvakarā. Jaunais pāvests pēc ilgām pārdomām pieņēmalēmumu, par kādu priekšteči baidījās pat domāt, — deva rīkojumu sākt izrakumus zem katedrāles, kur, pēcviņa domām, vajadzēja būt visaugstākā apustuļa kapenēm.

Protams, «derības» nav īstais vārds, ja runā par pāvestu, it īpaši par Piju XII. Būdams ārkārtīgidaudzpusīga personība, viņš vienmēr bija uzskatījis, ka visdrošākais katolicisma balsts ir tā piekritējubezgalīgā ticība. Ari viņš pats līdz sirds dziļumiem pārdzīvoja bēdas, kas bija atvedušas tautas masas uzSvētā Pētera katedrāli Romā. Pijs XII ne uz mirkli nepieļāva domu, ka visaugstākā apustuļa kults varētubūt maldīgs.

Žeroms Karkopino, viens no izcilākajiem antīkās vēstures speciālistiem, svētā tēva atļauju veiktizrakumus Svētā Pētera katedrāles pazemē salīdzināja ar pāvesta Leona XIII lēmumu, ar kuru tas pavērazinātniekiem ceļu uz Vatikāna arhīviem, kas līdz tam bija noslēgti aiz septiņām atslēgām.

Svētā Pētera kapenes bija gluži kas cits — to meklēšana bija saisfita ar lielu risku! Pēc Karkopinodomām, Pija XII lēmums bija apbrīnojami drosmīgs, taču tīri praktisku apsvērumu dēļ to nedrīkstējapieņemt. Vispirms jau arheologus gaidīja tehniska rakstura grūtības. Izrakumos bija nepieciešamaārkārtīgi liela piesardzība: jau 1822. gadā, kad līdzās «biktskrēslam» tika uzstādīts Kanovas darinātsmarmora piemineklis Pijam VI, atklājās, ka drenāžas darbi var izjaukt visas celtnes trauslo līdzsvaru.Toreiz tika veikti plaši drošības pasākumi.

Taču tas viss nebija svarīgi, salīdzinot ar vislielāko risku — ja nu izrakumos atklājas, ka SvētaisPēteris nekad Vatikānā nav bijis? Ko iesākt, ja meklējumu rezultātā atklāsies pierādījumi, kas pilnīgiapgāzīs svēto tradīciju?

Nevienu no šiem minējumiem apriori nevarēja noraidīt. Nevienu pašu, jo daži vēsturniekikategoriski noliedza iespēju, ka Pēteris vispār būtu ieradies Romā, kur nu vēl atradis tur savu nāvi…

Jēzus četrdesmit dienas pavadīja tuksnesī. Un pārvarēja sātana kārdinājumu. Kad viņš nostājās JaņaKristītāja priekšā, tas ar sajūsmu sveica viņu: «Redzi, Dieva jērs!» Tas notika marta 28. dienā. Nākamajādienā apmēram četros pēcpusdienā Jānis Kristītājs ieraudzīja, ka Jēzus no Nācaretes atkal nāk pie viņa.Tāpat kā iepriekš, viņš sacīja: «Redzi, Dieva jērs!»

Otrā dienā Jānis stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu atkal staigājam, viņš saka:«Redzi, Dieva jērs!» Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus pagriezies redzēja viņussekojam un saka uz viņiem:

— Ko jūs meklējat?Tie viņam atbildēja:— Rabi (tas ir tulkots: mācītājs), kur tu mājo?Viņš tiem sacīja:— Nāciet, tad redzēsietAndrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija

viņam sekojuši. Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un saka:— Mēs esam atraduši Mesiju!Viņš to aizveda pie Jēzus. Jēzus, viņu uzlūkojis, sacīja:—Tu esi Sīmanis, Jāņa dēls; tevi sauks — Kēfa (tas ir tulkots: Pēteris — klints).Tas nav īpašvārds. Ievērojamais vēsturnieks 0. Kulmans skaidro šādi: «Vārdi, kādus jūdi sev

izvēlējās, parasti pauda solījumu vai saistības, ko vārds uzlika tā valkātājam.»

Iesaukas «Kēfa» nozīme noskaidrojas tikai daudz vēlāk. Pēteris uzzina, ka viņš izraudzīts par pamatuKristus baznīcai.

Ar visu to «Akmenim» tomēr piemita cilvēciskas vājības. Kad sargi uzkāpa Eļļas kalnā, lai saķertuJēzu, kuru bija nodevis Jūda, Pēteris bija vienīgais, kas izvilka zobenu, lai viņu aizstāvētu… Taču pēcdažām stundām viņš jau trīs reizes būs aizliedzis savu Mācītāju, kā viņš to tika paredzējis.

Pēteris bija Kristus māceklis, viens no viņa apustuļiem, un skuma par to, kuru uzskatīja par DievaDēlu, un priecājās, kad augšāmcēlies Kristus parādījās viņiem. Un viņi noticēja, ka Kristus iraugšāmcēlies. Jēzus atstāja viņus tikai pēc tam, kad bija paziņojis Pēterim par viņa lielo uzdevumu unnorādījis: «Gani manus jērus… Gani manas avis.» Nākamajā dienā pēc Debesbraukšanas Pēteris Kristusbaznīcas vadību pārņēmis savās rokās.

No Bībeles tekstiem izriet, ka Pēteris kļuvis par visaugstāko apustuli. Tomēr «Apustuļu darbos» —pamatliecībā par kristietisma izveidošanos — par Pētera darbību runāts mazāk, nekā varētu vēlēties. Meslasām par Pētera ceļojumiem un to, kā viņš nesis cilvēkiem Dieva vārdu.

Mēs uzzinām par viņa arestu, kad, izbijies par kristiešu skaita straujo palielināšanos, Hērods Agripasāka kristiešus vajāt Ieslodzījumā Pēteri sargājuši četri karavīri, un tas liecina ka viņa nodarījumsvaldniekam licies ļoti smags.

Taču ar arestu Pētera sūtība uz zemes nebeidzās. «Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī naktīPēteris gulēja starp diviem kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu. Unredzi, tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un tomodināja, sacīdams: «Celies ātri augšā!» Un važas nokrita no viņa rokām.»

Pēc iziešanas no cietuma Pēterim šķita, ka viņš «redz parādību».No tālākā vēstījuma mēs uzzinām vienīgi to, ka Pēteris devies «uz citu vietu». Acīmredzot par

patvēruma vietu viņš bija izraudzījies Antiohiju. Taču zinātnieks Daniels Ropss secina: «Par visaugstākāapustuļa darbību no brīža, kad viņš ieradās Antiohijā, diemžēl mums nekas nav zināms.»

Nepatīkamie pārtraukumi Bībeles vēstījumā deva iespēju citiem Bībeles skaidrotājiem, kas nebijakatoļticīgi, noliegt faktu, ka Pēteris mūža nogalē apmeties Romā. Saliekot kopā vairākus notikumus unziņas, tomēr var uzskatīt, ka Pēteris bijis Pontā, Vitinijā, Kapadoķijā un Maķedonijā. II gadsimta vidūKorintas bīskaps Dionīsijs apgalvo, ka viņa baznīcu dibinājis Pēteris un Pāvils. Jādomā, ka Pēteris noKorintas devies uz Romu. Dosim vēlreiz vārdu Ropsam: «Tas, ka visaugstākais apustulis bijis Romā unieradies tur, saulei lecot, nekādi nav apšaubāms. Tāpat ari tas, ka viņš tur nodzīvojis pietiekami ilgi —gandrīz divdesmit piecus gadus. Tiesa, reizēm Pēteris devās projām no Romas, konkrēti — viņš vairākasreizes ceļoja uz Jeruzālemi. Nav apšaubāms ari tas, ka viņš aizgāja bojā Romā mocekļa nāvē, ar savāmasinīm svētījis dižo pilsētu. Taču būtiski papildināt šos faktus nav iespējams.»

Bet vai ar visu iepriekš minēto pietiek, lai uzskatītu, ka Pēteris apglabāts Romā? Pēc Ž. Karkopinodomām, galvenais pierādījums, ka Pēteris uzturējies Romā, varētu būt «kapenes, kurās guldīts viņaķermenis pēc krustā sišanas un kuras ticīgie godina jau daudzus gadsimtus».

Ir vairākas liecības par to, ka šīm kapenēm būtu jāatrodas Vatikānā. Kāpēc tieši tur? Kādsgarīdznieks Gajs, kurš dzīvojis Romā II gadsmita otrajā pusē un kura liecības saglabājušās līdz mūsudienām, raksta, ka Pētera «trofejas» palikušas Vatikānā, bet Pāvila «trofejas» nodotas zemei pie Ostijasceļa. Mūsdienu interpreti vienprātīgi atzīst, ka vārda «trofeja» nozīme ir — «tas, kas palicis pāri nomocekļiem». Tādi ievērojami zinātnieki kā Renāns un Ginjebērs ilgu laiku tika uzskatījuši, ka vārds«trofeja» nozīmē «piemineklis».

Pirmā liecība, ka Pētera kaps atrodas Romā, atstāta tomēr vairāk nekā simt gadus pēc apustuļanāves.

Svētais Pēteris ticis sodīts ar nāvi Nerona cirkā netālu no Kornēlijas ceļa. Cirka drupas tika atrastasVatikānā netālu no tās vietas, kur patlaban paceļas Svētā Pētera katedrāle. Svētais Pēteris un SvētaisPāvils sodīti ar nāvi 67. gada jūnijā vienā dienā vai ar vienas dienas atstarpi. Pāvils bija Romas pilsonis,

un viņam nocirta galvu, bet Pēteri kā parastu ceļinieku no Jūdejas sita krustā. Atšķirībā no sava skolotājalēnprātīgais Pēteris tika sists krustā ar galvu uz leju.

Tagad ir saprotams, cik nopietni riskēja Pijs XII. Pieļausim, ka pirmie kristieši nespēja apglabātPētera līķi. Pieņemsim, ka viņiem nebija citas iespējas, kā vien godināt nāves vietu vai arī kādu citu vietutai līdzās un ka viņi uzstādījuši tur pieminekli jeb «trofeju», kā vēsta Gajs un kā šo vārdu saprot Renāns.Šādā gadījumā izrakumu gaitā Svētā Pētera kapa vietā arheologi tikpat labi varēja atklāt kādu attēlu vaikolonnu, ar kuru būtu apzīmēta apustuļa sodavieta.

Otrām kārtām, un tas nav mazāk svarīgi, apustuļa kaps, ja arheologiem izdotos to atrast, varējaizrādīties tukšs.

Tas izskaidrojams ar to, ka agrākajos viduslaikos Roma tika pakļauta nemitīgiem uzbrukumiem.Vatikāns atradās aiz Aurēlija sienas, un to izpostīja vairāk nekā «mūžīgo pilsētu». Piemēram, 416. gadāRomu bija aplenkuši rietumgoti Alariha vadībā un tikai brīnums paglāba no nopostīšanas katedrāli. Tāpēc imperatora Konstantīna rīkojuma bija uzcelta vietā, kur, iespējams, atradusies svētā Pētera kapavieta.Pilsēta stipri cieta Vitiga un Totilas vadīto austrumgotu iebrukumā 537. un 544. gadā.

Pēc barbariem, 846. gadā, uzbrukumā Romai devās sara- cēņi. «Svētā Bertīnija annālēs», kurassauca arī par «Karo- lingu valsts oficiālo hroniku», rakstīts, ka saracēņi pēc kārtējā uzbrukuma paņēmušisev līdzi altāri, kas greznojis visaugstākā apustuļa kapliču, kopā ar visiem dārgumiem, kas to rotāja.

993. gadā katedrāle cieta lielā ugunsgrēkā. 1527. gadā to izlaupīja konstabla Burbona landsknehti…Vai tiešām varēja cerēt, ka visaugstākā apustuļa kaps būtu saglabājies neskarts?Nebija arī izslēgts, ka pēc neilgas glabāšanas Vatikānā Svētā Pētera relikvijas III gadsimtā varēja

būt aizvestas uz citu vietu…Piemēram, 1915. — 1922. gada izrakumos, kas notika Spānijas pilsētā Sansebastjanā, atrada

vairākus uzrakstus, kas liecināja, ka 258. gadā, kad imperatora Valeriana laikā notika kristiešu vajāšanas,Svētā Pētera pīšļi pārvesti uz Sansebastjanas alām. Turpat pārvesti arī Svētā Pāvila pīšļi. Apustuļurelikvijas tur atradušās līdz 313. gadam, līdz laikam, kad imperators Konstantīns pavēlējis tās nogādātOstijā (Pāvila relikvijas) un Vatikānā (Pētera relikvijas.)

Jāatzīmē, ka tieši 258. gadā, kā uzskata vairāki zinātnieki, visfanātiskākie īstenie kristieši negaidotatklājuši relikvijas, par kurām agrāk neviens neko nebija dzirdējis. Atbilstoši šim pieņēmumam 258. irvisai nozīmīgs gads: šai gadā Svētā Pētera mirstīgās atliekas vai nu tikušas aizvestas no Vatikāna uzSansebastjana alām, vai arī šai gadā tur atrastas un jau 313. gadā vai vēlāk nogādātas Vatikānā.

Visu šo apsvērumu dēļ izrakumiem zem Vatikāna katedrāles bija ļoti svarīga nozīme. To iznākumsvarēja sekmēt Romas bīskapa — tāds ir bīskapa pirmais augstākais amats— autoritātes nostiprināšanosvai gluži otrādi — vāji- nāšanos — pār visām kristiešu draudzēm, jo pēc kristiešu kanoniem pāvests irSvētā Pētera tiesību mantinieks. Ž. Karkopino radušos problēmu ir formulējis visai skaidri: «Ja izrakumugaitā zem Konstantīna bazilikas tiktu atrastas kaut vai Pētera kapa paliekas un konstatēts, ka tās attiecas uz258. gadu vai pat agrāku periodu, tas nostiprinātu sākotnējo lielmocekļa kulta vienotību, kā arī katoliskāsbaznīcas galvas kā pirmā apustuļa tiesību mantinieka pozīcijas. Ja notiktu pretējais un nekādas pēdasnetiktu atrastas, tad pamati, uz kuriem visus šos gadsimtus balstījusies Romas bīskapa augstākā vara, tiktusatricināti. Tieši šo apstākļu dēļ pasākums bija saistīts ar milzīgu risku, bet vienlaikus tas deva arī lieluiespēju mūsu gadsimtā, kad vērojama arvien lielāka neticība reliģijas pamatiem, sekmēt šo pamatunostiprināšanos.»

Un tā, pamatīgi apsvēris visus «par» un «pret», pāvests nolēma izmantot radušos izdevību…Plāksnes, kurām «akmeņkaļi» bija uzdūrušies Vatikāna pazemē divdesmit centimetru dziļumā,

izrādījās IV gadsimta sākumā celtās Konstantīna pirmās bazilikas grīda. Cik zināms, tad šis imperatorsizbeidza kristiešu vajāšanas un ieviesa Romas impērijā ticības brīvību.

Apliecinot iecietību pret kristiešiem un godinot Svētā Pētera piemiņu, Konstantīns nolēma uzbūvētlielu dievnamu. Taču, arheologiem par pārsteigumu, šim nolūkam viņš izraudzījās ļoti nepiemērotu vietu:

ziemeļu pusē to aizsedza pakalns, arī grunts šajā vietā bija mālaina un tās sastāvs celtniecībai galīginepiemērots. Pirms ķerties pie celtniecības, vajadzēja veikt milzīgus drenāžas un hidroizolācijas darbus,nolīdzināt pakalna virsotni un pārvest milzum daudz zemes. Bet gluži blakus bija pavisam līdzena vieta,kur dievnamu būtu iespējams uzcelt bez jebkādām pūlēm…

Ja var ticēt tradīcijai, tad jaunās bazilikas altāris atradies tieši virs apustuļa kapa.Pagāja desmit gadsimti. XVI un XVII gadsimtā Konstantīna bazilika tika sagrauta un tās vietā uzcelta

katedrāle, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām. Vecā altāra vietā uzstādīja jaunu, lielāku, bet grīdā tāpriekšā ierīkoja lodziņu, pa kuru ticīgie varēja vērst skatu uz dziļi pazemē apslēpto Svētā Pēterakapavietu.

Bet kas varēja zināt, vai tajā ir Svētā Pētera pīšļi vai nav? Tātad jaunā katedrāle tika uzbūvētaKonstantīna bazilikas vietā. Kāpēc Konstantīns bija izvēlējies tieši šo vietu? Varbūt viņš patiešām bijapārliecināts, ka te atdusas apustuļa Pētera pīšļi?

Tieši tas ir galvenais jautājums. Atbildēt uz to varēja pēc Pija XII rīkojuma sāktie izrakumi. Šīslielās misijas vadību pāvests uzdeva četriem zinātniekiem: diviem jezuītiem— tēvam Feruā un tēvamKiršbaumam — un diviem laicīgās pasaules pārstāvjiem — Apolonijam Geti un Hosi kungam.

Pāvesta ieceltā komisija tūlīt ķērās pie darba. Taču sākās karš. Veselus četrus gadus tas plosījapasauli. Taču Vatikānā, šai kara neskartajā oāzē, zinātnieki un «akmeņkaļi» turpināja riskanto pasākumu.Kopumā izrakumiem bija vajadzīgi desmit gadi…

Par notiekošajiem izrakumiem neviens neko nezināja. «Akmeņkaļiem» bija jādod solījums, ka parsavu darbu viņi nerunās ne ar vienu, pat ar saviem piederīgajiem ne.

Karam beidzoties, kristīgā pasaule uzzināja tikai to, ka izrakumi rit savu gaitu. Gāja laiks, un ticīgonepacietība auga augumā. Kas gan tie par izrakumiem? Kāpēc to gaita tiek turēta slepenībā? Kādi irrezultāti? Pijs XII, uzstājoties publiski, aizplīvurotā veidā lika saprast, ka izrakumi radījuši zināmu«pārliecību». Taču viņa mīklainās runas neapmierināja nedz zinātnieku, nedz ticīgo cerības.

Beidzot 1952. gada janvārī tika publicēts «Pārskats par izrakumiem, kas no 1939. līdz 1949. gadamnotika Svētā Pētera katedrālē Romā» pusotra tūkstoša numurētu eksemplāru metienā. Pārskats bijaapjomīgs darbs divos sējumos: pirmajā sējumā bija 278 teksta lappuses un 209 lappuses ar ilustrācijāmun shēmām, ar Viņa svētības Kāsa priekšvārdu, otrajā sējumā bija 109 lappuses, turklāt 103 no tām bijaizgatavotas ar fototipijas paņēmienu.

Līdz ar to slepenībai pienāca gals. Par izrakumiem uzzināja visā pasaulē. Tagad varēja atbildēt arīuz jautājumu, kas bija saviļņojis visus, — vai izdevies atrast Svētā Pētera kapu?

Pētniekiem, ar lielām pūlēm rokoties arvien dziļāk zemē, reizēm pat noliekot lāpstas pie malas unraušot zemi ar kailām rokām, atklājās daudz kas negaidīts: meklējumi nebūt nevirzījās uz to pusi, kā bijagaidīts. Viņu atklājumi bija pavisam necerēti.

Agrāk tika uzskatīts, ka katedrāles dienvidu sienas — tās, kuras, skatoties no Svētā Pētera laukuma,atrodas pa labi, — balstās uz Nerona cirka sienām. Tā vismaz liecina XVII gadsimta sākuma dokumenti,tad tika uzbūvēta tagadējā katedrāle. Tika uzskatīts, ka daļa no Svētā Pētera katedrāles atrodas virs vietas,kur, pēc Tacita vārdiem, Nerona laikā ar nāvi sodīti kristieši un kur ar galvu uz leju krustā sists Pēteris.

Īstenībā izrakumi atklāja ko gluži citu. Izrādījās, ka Konstantīna bazilika nav vis būvēta Nerona cirkavietā, bet tur, kur kādreiz bija kapsēta.

Tas arī bija brīnumainākais un galvenais pētnieku atklājums. Viegli var saprast arheologusaviļņojumu, kad, pa- kļūstot zem Konstantīna bazilikas grīdas, vispirms viņi uzdūrās vienammauzolejam, bet vēlāk arī citiem — tie visi atradās vienā rindā, veidojot savdabīgu īstai ielai līdzīgupazemes anfilādi. Ar cērtēm un lāpstām no tumsas gūsta tika atbrīvota vesela nekropole — vairākidesmiti lielisku mauzoleju, kā arī pieticīgāki apbedījumi — māla sarkofāgi un akmens kapličas arnojumēm… Mazpamazām izdevās noteikt kapsētas robežas un lielumu — tā bija vislielākā seno romiešunekropole, kādā arheologiem jebkad nācies strādāt Šī nekropole atradās tieši zem katedrāles vidusjo-

mas.Tagad apmeklētāji ar īpašām caurlaidēm varēja apskatīt kas palicis pāri 110 senās nekropoles.

Dažos mauzolejos apbrīnojami labi bija saglabājušās mozaīkas un freskas.Uz sienām bija iespējams izlasīt arī uzrakstus, un nav grūti iedomāties, ka tie ļoti ieinteresēja

zinātniekus. Uzraksti liecināja, ka mauzoleji tikuši ierīkoti galvenokārt pagāniem un tikai dažos apglabātikristiešu pīšļi. Tātad ticīgie šeit apglabāti jau kristietības rītausmā, turklāt ilgi pirms tam, kad Konstantīnspavēlēja šai vietā uzbūvēt templi. Tikai daži kristieši bija izvēlējušies par pēdējo atdusas vietu pagānukapsētu, nevis alas, kur tika glabāti vienīgi ticības brāļi. Šādu izvēli vajadzēja noteikt kādam ļotisvarīgam iemeslam — varbūt daļa īsteno kristiešu gribēja rast mūžīgo mieru blakus svētā pīšļiem —atdusēties blakus visaugstākajam apustulim Pēterim?

Šo jautājumu, protams, sev uzdeva ari arheologi, īpaši tāpēc, ka viņi bija atklājuši tukšu četrstūrainutelpu, kuru, kā minēts pārskatā, no visām pusēm ielenca mauzoleji un kapličas, kas bija būvētas mūsu ērassākumā.

Tukšā telpa atradās tieši zem Svētā Pētera «biktskrēsla».Šis neapšaubāmi svarīgais fakts ir atspoguļots oficiālajā pārskatā: «Konstatējot, ka zeme šai vietā ir

absolūti neskarta (nekad neviens tur nav apglabāts), var secināt, ka šī vieta godināta pirms tam, kad taiapkārt izdarīti citi apbedījumi. Ņemot vērā, ka paši senākie kapi ir izvietoti pietiekami dziļi, var izdarītsecinājumu, ka šī vieta tikusi norobežota jau I gadsimtā.»

Vēl vairāk — I gadsimtā šis tukšums ticis norobežots ar sienu, no kuras pāri palikušas tikai sarkanibalta apmetuma pēdas. «Šī īpatnība», kā minēts parakstā, nav ievērota nevienā citā tuvumā esošajāapbedījumā un liecina, ka telpā atradies apbedījums, kas sargāts un godināts jau kopš I gadsimta.

Pēc tam zinātnieki noteica mauzoleju un kapliču izbūves laiku šai kapsētas daļā un izzināja tovēsturi. Jo tuvāk tie atradās norobežotajam laukumam, jo apbedījumi bija blīvāki. Tiešā tuvumā tieieskāva laukumiņu ciešā lokā. Vēl pirms 161. gada, kad tronī kāpa Marks Aurēlijs, par ko liecina uzrakstiuz akmeņiem, visapkārt noslēpumainajai kapavietai ierīkots papildu norobežojums — 2,5 metrus augsta,60 centimetrus bieza un 7 metrus gara «sarkanā siena». Tātad tā norobežojusi 7x3,5 metrus lielutaisnstūri.

Pēc vēsturnieka Nikolā Korta domām — ari viņš piedalījās izrakumos —, «tas liecina, ka tajoslaikos — II gadsimta sākumā — kaps vairs nav sargāts, taču ap to saglabāta zināma «svēta telpa»».

Jo vairāk šo atziņu apstiprina apstāklis, ka «sarkano sienu» savukārt nostiprinājis 85 cm garš un 55cm biezs kontrforss. Tā kā šī siena bija izraibināta ar kristiešu uzrakstiem, tad arheologi to nosauca par«zīmju sienu».

Bez tam «sarkanajā sienā» tika atrastas trīs nišas. Viena no tām atradās zem zemes un bija izlikta aršūnakmens plāksnītēm. Otra bija izkalta zemes līmenī virs tās un nosegta ar lielu — 1,80x1,05 m lielukaļķakmens plāksni, kuras viens gals bija iemūrēts dziļi sienā, bet otrs balstījās uz diviem smalkiizstrādātiem marmora stabiņiem.

«Acīmredzot,» teikts pārskatā, «šī konstrukcija bijusi iecerēta un ierīkota ar pretenzijām uzmonumentalitāti.»

Tomēr meklējumi vēl nebeidzās. Zinātnieki turpināja darbu un galu galā konstatēja, ka šīkonstrukcija ir tās pašas «Svētā Pētera trofejas», kuras II gadsmita beigās piemin garīdznieks Gajs, —citiem vārdiem sakot, tās ir visaugstākā apustuļa kapenes.

Lai izdarītu šādu slēdzienu, vajadzēja savākt pierādījumus un rūpīgi tos pārbaudītTieši izrakumi palīdzēja noskaidrot neparasto vietas izvēli Konstantīna bazilikas būvēšanai.Šī izvēle bija grūti izskaidrojama gan ar apkārtnes raksturu, gan toponīmiku: slīpums virzienā no

ziemeļiem uz dienvidiem šai vietā ir 11 metri. Tai pašā laikā blakus atradās pilnīgi gluds laukums, uzkura kādreiz bija uzcelts Nerona cirks, un, būvējot tur, arhitektiem nevajadzētu pielikt lielas pūles, laigūtu papildu būvlaukumus uz sešus līdz deviņus metrus augstiem balstiem.

Vēl īpaši jāpiemin, ka celtniecībai nezin kāpēc tikusi izraudzīta kapsēta. Izrakumi atklāja, kabazilikas pamatu ierīkošana nav notikusi bez postījumiem, — nācies nojaukt mauzolejus un kapličas. Tābija zaimošana, un romieši no šādām lietām baidījās vairāk par visu pasaulē. Senie likumi par mirušomiera traucēšanu paredzēja visbargākos sodus. Vienīgi neierobežotā imperatora vara ļāva Konstantīnamuzņemties tik lielu atbildību.

Kāpēc gan viņš to darīja?Žeroms Karkopino uz šo jautājumu atbild rakstā, kas it kā papildina viņa grāmatu: «Ļoti ticams, ka

Konstantīns nevarēja brīvi izraudzīties celtniecības vietu, jo tās izvēli nenoteica kāds ar loģikuizskaidrojams spēks, intereses un pat morāle, bet gan jūtas, kas guva virsroku pār saprātu.»

Šīs jūtas nav grūti saprast — kristieši vēlējās, lai bazilika atrastos vietā, kur bija apglabāts Pēteris.Un tomēr šāds skaidrojums var likties nepārliecinošs.Pilnīgi pamatoti var pieņemt, ka Konstantīna ticība balstījās uz aplamiem pieņēmumiem. Jā, kristieši

uzskatīja, ka Pēteris ir apglabāts tieši tur. Bet viņi varēja ari maldīties.Visā šai lietā nopietnas pretrunas radīja fakts, ka kristiešu apbedījumi tika atrasti pagānu kapos. Jau

trešajā gadsimtā Svētais Ciprians nolādēja kristiešus, kas neizrādīja gara stingrību un glabāja savusmirušos blakus pagāniem. Tomēr, neskatoties ne uz ko, Kristum uzticīgie romieši turpināja glabāt savusmirušos pagānu kapsētā Vatikānā, nevis «kristīgajās» alās. Tātad šai rīcībai ir bijis kāds iemesls. Varbūtšis iemesls bija tāds, ka tieši šeit, pagānu kapsētā, dusēja Pētera pīšļi?

Patiešām, vienā no kristiešu mauzolejiem tika atrasta mozaīka, uz kuras attēlots Galilejas zvejnieks— tas pats Kēfa, kuram Pestītājs lika ganīt viņa aitas. Un šis mauzolejs atradās tikai kādus piecpadsmitmetrus no «norobežotās vietas».

Vēl vairāk: uz «sarkanās sienas» blakus nišām zinātnieki atrada un atšifrēja grieķiski uzrakstītuPētera vārdu. Taču par nākamā vārda nozīmi zinātnieku domas dalījās. Ž. Kar- kopino šo uzrakstu,piemēram, atšifrēja šādi: «Pēteris nozudis, Pētera te vairs nav!». Bet Hosi to izskaidrojis šadi:«Veseļojies, Pēter!»

Karkopino skaidrojums pilnībā atbilst versijai, pēc kuras apustuļa pīšļi uz laiku bijuši pārvesti uzSansebastjanas salām.

Tomēr 1952. gada 16. janvārī tēvs Feruā paziņo, ka vienā no mauzolejiem, kas atradās netālu no«norobežotās vietas», viņš redzējis ar ogli pavirši vienu virs otras uzzīmētas galvas. Līdzās galvām Viņasvētība ieraudzījis daļēji no- dzisušu latīņu vārdu — «PETRU…», kam ir skaidri redzama saikne arPēteri.

Pēc dažiem mēnešiem šos zīmējumus un uzrakstus izpētīja Karduči kundze, arheoloģe no Romas.Lūk, kā viņa raksturo otro attēlu: «Zīmējumā attēlots plikpaurains vīrs ar grumbu izvagotu pieri, lielāmacīm, izteiktu degunu, ķīļ- veidīgu bārdu, kas krīt pāri tērpa atlokam.» Kas viņš ir, šis vecis? Atbilde uzšo jautājumu rodama uzrakstā, kas atrodas no galvas pa kreisi, — tas sākas ar burtiem

PETRU un beidzas ar burtu S labajā pusē. Uzraksts izdarīts ar mīniju, un daži burti, redzams, vēlākapvilkti ar ogli.»

Karduči kundze piedāvāja savu uzraksta skaidrojumu: «Pēter, lūdz Jēzu Kristu par īsteni ticīgajiemkristiešiem, kas guļ tev blakus.» Daudzi paleogrāfi gan uzskata, ka Karduči kundze ar secinājumiempārsteigusies, kaut arī viņas piedāvātais tulkojuma variants līdz atrisināt visas problēmas uzreiz. Daudzispeciālisti tomēr ir vienisprātis, ka uzraksta pirmie burti patiešām veido vārdu PETRU. Tātad tas ir vēlviens pierādījums, ka īsteni ticīgie kristieši godinājuši Pēteri jau kristietības pirmsākumos.

Līdz ar to mūs interesējošo notikumu hronoloģiju iespējams viegli sakārtot Tātad 67. gadā PēterisNerona cirkā tika sodīts ar nāvi un apglabāts tuvējos kapos. Sākot apmēram ar 80. gadu, viņa kapsapsargāts, par ko liecina apakšzemes sienas. Kristieši acīmredzot nopirkuši šo zemes gabalu un apkārtPētera kapam uzcēluši akmens sienu. II gadsimtā ticīgie uzbūvējuši tā saucamo «sarkano sienu».Visbeidzot, 160. vai 170. gadā pabeidza būvēt to, ko Gajs nodēvēja par «Pētera trofejām».

Par tālāko notikumu gaitu zinātnieku domas dalās. Daļa no viņiem uzskata, ka visaugstākā apustuļapīšļi nekad nav atstājuši Vatikānu, citi, to skaitā Ž. Karkopino, uzskata, ka 258. gadā tie aizvesti uzSansebastjanas alām, bet nogādāti atpakaļ Vatikānā tikai 336. gadā. Jādomā, ka no tā laika pīšļi palikušiVatikānā. Par to liecina arī tas, ka abu baziliku— gan agrāko, gan tagadējo — altāri novietoti tieši virs«norobežotās vietas». Līdz ar to izrakumi Svētā Pētera katedrāles pazemē apstiprināja pastāvošotradīciju.

Tagad lasītāji var pajautāt «Pieņemsim, ka Svētā Pētera kaps ir atrasts. Bet kur tādā gadījumāpalikuši viņa pīšļi?»

Lūk, ko par «norobežoto vietu» 1952. gadā stāstīja Feruā tēvs:— Mēs izpētījām to krustām šķērsām un konstatējām, ka tā ir Svētā Pētera kapavieta, taču diemžēl

kaps bija tukšs!Tukšs! Tomēr visi zinātnieki nebija tik skeptiski noskanoti. Daži atcerējās trīs nišas «sarkanajā

sienā» — tās jau tika pieminētas. Viens no katolicisma vēstures speciālistiem, kāds Ruisherts, raskta:«Vienā no nišām tika atrastas cilvēka mirstīgās atliekas bez galvaskausa, un jau pirmā medicīniskāekspertīze atklāja, ka tie ir viena cilvēka, turklāt veca, kauli… Pārskatā mirstīgās atliekas pieminētasgarāmejot, ievietota arī fotogrāfija, taču par to, kam tās būtu varējušas piederēt, nav ne vārda. Saprotams,ka ikvienai zinātniskai analīzei jābūt ārkārtīgi uzmanīgai ar spriedumiem, taču minētajā pārskatā no tā nevēsts.»

Pēc Ruisherta domām, «ir pilnīgs pamats uzskatīt, ka zem «sarkanās sienas» atrastie pīšļi piedertieši šim kapam (Svētā Pētera) un nekad šo vietu nav atsājuši».

Ž. Karkopino uzmanību piesaistīja padziļinājums «zīmju sienā», kas atradās perpendikulāri«sarkanajai sienai». «Izrakumu gaitā,» viņš raksta, «noskaidrojās, ka šī marmora plāksnēm glīti izliktāniša iedziļinājās sienā labu gabalu. Tajā tika atrasti cilvēka kauli, un, ja ņem vērā to, ka tie noslēpti tikdrošā vietā, var uzskatīt, ka tie ir kādas relikvijas. Tātad: ja šīs relikvijas iemūrētas zem Svētā Pēterakatedrāles, tās var būt vienīgi Svētā Pētera mirstīgās atliekas.»

Šī slēptuve tikusi ierīkota pēc svētā Greguāra Lielā rīkojuma tūlīt pēc tam, kad gotu iebrukumu laikākristiešu relikvijas tika apgānītas. Interesanti ari tas, ka Greguārs Lielais uzlika par pienākumu kopakļautajiem mācītājiem «iespējami biežāk rīkot mesas mocekļu relikvijām.» Turklāt siena ar slēptuviatrodas tieši zem pāvesta altāra.

Tātad noslēpums būtu atminēts?Acīmredzot ar pilnām tiesībām var uzskatīt, ka apustuļa Pētera kapavieta tomēr ir atrasta.Kas attiecas uz viņa pīšļu atrašanās vietu, var uzskatīt, ka šīs relikvijas tikušas iemūrētas «zīmju

sienā», taču barbari, kas savā ceļā nesaudzēja neko, kaut kādā veidā tām piekļuvuši un daļu izkaisījušivējā…

Tādā gadījumā kauli, kas, kā uzskata Ruisherts, atrasti pirmajā — pazemes nišā, vai ari kauli, kasatrasti «zīmju sienas» slēptuvē, ir viss, kas palicis no Svētā Pētera «trofejām».

Un kā lai vēlreiz neatceras pāvestu Piju XII, kas 1939. gada jūnijā domās vērsās pie Svētā Pētera«biktskrēsla» un pieņēma nozīmīgo lēmumu aizrakties līdz patiesībai, kaut arī daudziem labāk būtupaticis, ka šis noslēpums paliktu mūžīgā tumsā, — dzīve tad būtu daudz mierīgāka…

Jādomā, ka Pijs XII aizgāja no dzīves ar vieglu sirdi — pārliecināts, ka visu savu mūžu viņš navticējis velti un ka atbildi uz jautājumiem, kas viņu saviļņojis, uzzinājis pirms arheologiem.

Patiesi, ticība bieži iet zinātnei pa priekšu.

Alēns Deko Moriete no Morē — Ludviķa XIV melnādainā meita?

1695 gadā de Mentenona kundze svinēja uzvaru. Ļoti veiksmīgas apstākļu sakritības deļ nabadzīgaSkarona [46] atraitne kļuva par de Montespāna kundzes un Ludviķa XIV ārlaulības bērnu audzinātāju. DeMentenona kundze — pieticīga, neievērojama, piedevām arī viltīga sieviete, prata piesaistīt Saules karaļauzmanību, un tas, padarījis viņu par savu mīļāko, galu galā slepus ar viņu salaulājās! Sensimons savālaikā par to izteicās: «Vēsture tam nenoticēs.» Tomēr vēsturei, kaut ari ar grūtībām, nācās tam noticēt

Audzināšana bija de Mentenona kundzes sūtība. Kad viņa kļuva karaliene in partibus[47], viņasaudzinātājas tieksmes pārauga īstā kaislībā. Jau pieminētais hercogs Sensimons apvainoja viņu slimīgākaislībā izrīkot citus un uzskatīja, ka «šī tieksme laupa viņai brīvību, kādu viņa būtu varējusi baudīt pilnāmērā». Viņš pārmeta Mentenona kundzei, ka viņa tērē milzum daudz laika, pārraugot kādu tūkstotiklosteru. «Viņa uzkrāva sev nevajadzīgu, šķietamu un tomēr nebūt ne vieglu rūpju slogu,» Sensimonsrakstīja, «nemitīgi sūtīja vēstules un saņēma uz tām atbildes, sastādīja norādījumus izredzētajiem, vārdusakot, nodarbojās ar visādiem bezjēdzīgiem niekiem, un, ja arī šī nodarbošanās kaut ko deva, tad vienīgineparedzamas sekas, nepatīkamas kļūdas lēmumu pieņemšanā, aplamības notikumu vērtēšanā un nepareizuizvēli.» Ne visai glaimojošs, tomēr visumā taisnīgs augstdzimušas dāmas darbības vērtējums.

Un tā 1695. gada 30. septembrī Mentenona kundze paziņoja Sensīra klosterim — toreiz tur bijadižciltīgo jaunavu pansionāts:

«Tuvākajā laikā es gribu iesvētīt par mūķeni kādu mo rieti, kas izteikusi vēlēšanos, lai šaiceremonijā piedalītos viss galms. Es ierosināju iesvētīšanu izdarīt aiz slēgtām durvīm, taču mums likasaprast, ka tādā gadījumā svinīgais solījums neliks atzīts, — jādod taču tautai iespēja papriecāties.»

Moriete? Kas bija šī moriete?Tajos laikos par moriem un morietēm sauca visus cilvēkus ar tumšu ādas krāsu. Tātad Mentenona

kundze bija rakstījusi par kādu jaunu nēģerieti.Tā bija tā pati nēģeriete, kurai 1695. gada 15. oktobrī karalis piešķīra 300 livru lielu pensiju kā

balvu par viņas «cēlo nodomu veltīt savu dzīvi kalpošanai Tam Kungam Morē benediktīniešu klosterī».Atliek vienīgi uzzināt, kas bija šī moriete no Morē.

Pa ceļam no Fontenblo uz Ponsīrjonu atrodas neliela pilsētiņa — Morē, apbrīnojams arhitektūrasansamblis ar senatnīgām ēkām un autotransportam galīgi nepiemērotām ielām. To ieskauj seni mūri. Laikagaitā pilsētiņas izskats ir stipri pārvērties. XVII gadsimta beigās tur atradās benediktīniešu klosteris, kasne ar ko neatšķīrās no simtiem citu visā Francijas karalistē izvietotu klosteru. Šis klosteris tā arī paliktuneviena neievērots, ja kādā jaukā dienā tā iemītniecēm nepiepulcētos melnādaina mūķene, kas ar savuizskatu satrauca laikabiedru iztēli.

Visvairāk visus tomēr pārsteidza ne jau tas, ka pie bene- diktīniešiem parādījusies kāda moriete, betgan uzmanība un rūpes, kādas par viņu izrādīja augstas galma amatpersonas. Ja var ticēt Sensimonam,Mentenona kundzei bija kļuvis par paradumu «doties pie viņas no Fontenblo, un galu galā pie šīm vizītēmpierada». Tiesa, ar morieti viņa netikās pārāk bieži. Savu apciemojumu laikā viņa «ieinteresētiapjautājās par morietes dzīvi, veselību un par to, kā pret viņu izturas klostera priekšniece». Kad Savojasprincese Marija Adelaida ieradās Francijā, lai salaulātos ar troņmantnieku Burgundijas hercogu, deMentenona kundze aizveda viņu uz Morē apskatīt morieti. Troņ princis, Ixidviķa XIV dēls, ticies ar jaunomūķeni ne vienu vien reizi, bet prinči, viņa bērni, — reizi vai divas, «un viņi visi pret morieti izturējāslabvēlīgi».

Patiešām, pret morieti izturējās kā ne pret vienu citu. «Viņai izrādīja daudz lielāku uzmanību nekājebkurai citai pazīstamai, ievērojamai personai, un viņa lepojās ar šīm rūpēm, kā ari noslēpumu, kāds

virmoja ap viņu. Kaut arī moriete dzīvoja pieticīgi, bija jūtams, ka viņai ir vareni aizbildņi.»Nevar noliegt, ka Sensimons prot saistīt lasītāju uzmanību. Viņa meistarība atklājas sevišķi spilgti,

kad, stāstot par morieti, viņš, piemēram, paziņo: «Reiz, izdzirdusi medību raga skaņas— mežā netālumedījis monsenjors (LudviķaXTV dēls) —, viņa it kā starp citu ieteikusies: «Tur medī mans brālis.»»

Tātad augstdzimušais hercogs Sensimons uzdeva jautājumu. Bet vai viņš deva ari atbildi? Jā, lai ganne īpaši skaidru.

«Klīda baumas, ka viņa ir karaļa un karalienes meita… rakstīja pat, ka karalienei bijušaspriekšlaicīgas dzemdības. Par to bija pārliecināti daudzi galminieki. Taču, lai nu kā būtu bijis, visspalicis noslēpumā tīts.»

Atklāti sakot, Sensimonam nebija zināmi pat ģenētikas pamati. Šodien ikviens medicīnas studentszina — ja vīrs un sieva abi ir baltās rases pārstāvji, vienkārši nav iespējams, ka viņi varētu dot dzīvībumelnādainam bērnam.

Voltēram, kas tik daudz rakstījis par Dzelzs maskas noslēpumiem, viss bija skaidrs, viņš uzrakstījisšādas rindas: «Viņa bija neparasti tumsnēja, turklāt līdzinājās viņam (karalim). Kad karalis ieradāsklosteri, viņš apdāvināja morieti, piešķirot divdesmit piecus tūkstošus ekiju uzturam. Pastāvēja uzskats, itkā viņa būtu karaļa meita, meitene ar to lepojās, taču klostera priekšniecība šai ziņā izrādīja lieluneapmierinātību. Kārtējā Fontenblo apmeklējuma laikā Mentenona kundze iegriezās ari Morē klosterī, kurieteica melnādainajai mūķenei būt savaldīgākai un darīja visu iespējamo, lai atbrīvotu jaunkundzi nodomām, kas kairināja viņas patmīlību.

— Kundze, — atbildēja viņai mūķene, — centība, ar kādu tik ievērojama kundze kā jūs pūlatiesiestāstīt man, ka neesmu karaļa meita, pārliecina mani par pretējo.»

Voltēra liecības patiesumu ir grūti apstrīdēt, jo šīs ziņas viņš smēlis no avota, kas pelna uzticību.Reiz viņš pats devies uz Morē klosteri, lai redzētu morieti. Voltēra draugs Komartēns, kam bija tiesībasbrīvi apmeklēt klosteri, šādu atļauju bija izgādājis arī «Ludviķa XIV gadsimta» autoram.

Un, lūk, vēl kāds sīkums, kas pelnījis lasītāja uzmanību. Pensijas apliecībā, kuru morietei pasniedzakaralis Ludviķis XIV, rakstīts viņas vārds. To veidoja karaļa un karalienes vārdi… Morieti saucaLudovika Marija Terēze!

Savā mānijā būvēt monumentālas celtnes Ludviķis XTV līdzinājās Ēģiptes faraoniem, betaizraušanās ar mīlas priekiem tuvināja viņu arābu sultāniem. Gan Senžermēna, gan Fontenblo, gan Versaļabija pārvērstas par īstiem serajiem. Saules karalim piemita ieradums nevērīgi nomest mutautiņu— unarvien atradās savs desmits dāmu un jaunavu, turklāt no pašām ievērojamākajām Francijas dzimtām, kassteidzās to pacelt Mīlas lietās Ludviķis drīzāk bija rīma, nevis gardēdis. Visatklātākā no Versaļassievietēm — Pfal- cas hercogiene, karaļa vedekla, stāstīja: «Ludviķis XIV bija galants, taču bieži viengalantums pārvērtās par visīstāko izlaidību. Viņš bez izšķirības mīlējās ar visām: dižciltīgām dāmām,zemniecēm, dārznieka meitām, istabenēm — sievietei, galvenais, vajadzēja izrādīt, ka viņa ir iemīlējusieskaralī.» Neizvēlibu mīlas lietās karalis apliecināja jau ar savu pirmo aizraušanos: sieviete, kas viņuapmācīja saldajā mīlas

mākslā, bija trīsdesmit gadus vecāka, turklāt ar vienu aci.Jāatzīst gan, ka tālākajā dzīvē viņš guva daudz ievērojamākus panākumus: viņa mīļākās bija gan

apburošā Luīza de Lavaljēra, gan apbrīnojamā skaistule Atenaisa de Montespāna, kas gan pēc mūsdienustandartiem bija patukla. Neko darīt, laika gaitā mainās mode ne tikai attiecībā uz sievietēm, bet ari uztērpiem.

Kādas tik viltības neizmantoja galma dāmas, lai «dabūtu karali»! Jaunuves bija pat gatavas uzzaimošanu: nereti varēja redzēt, ka mesas laikā kapelā viņas pavisam nekautrīgi pagriež altārim muguru,lai labāk redzētu karali vai — precīzāk — lai karalis labāk varētu apskatīt viņas. Bet «dižākais nokaraļiem» bija tikai tāds strupiķis — viņa augums tik tikko sasniedza 1 metru un 62 centimetrus. Tā kāviņš ļoti centās izskatīties stalts, viņam nācās vilkt kājās kurpes ar 11 cm biezu zoli un likt galvā 15

centimetrus augstu parūku. Taču tas vēl nebūtu nekas — cilvēks taču var būt mazs un skaists. LudviķisXIV bija pārcietis smagu žokļa operāciju, pēc kuras viņam aukslējās bija palicis caurums un ēdot ēdiensnāca ārā pa degunu. Vēl ļaunāk — ap karali pastāvīgi vēdīja nelaba smaka. Viņš to zināja un, iegājisistabā, arvien atvēra logu pat tad, ja ārā bija sals. Lai nomāktu nepatīkamo smaku, Montespāna kundzepastāvīgi rokā turēja nēzdodziņu, kas bija piesūcināts ar asām smaržām. Tomēr, neskatoties ne uz ko,vairumam Versaļas dāmu karaļa sabiedrībā pavadīts mirklis šķita kā paradīze. Varbūt tas bija atkarīgs nošo sieviešu godkāres?

Karaliene Marija Terēze mīlēja Ludviķi ne mazāk kā citas sievietes, kas dažādos laikos dalīja arkarali gultu. Kolīdz, ieradusies no Spānijas, Marija Terēze izkāpa Bida- soas upes salā,* kur viņu gaidījajaunais Ludviķis XTV, viņa iemīlējās tajā no pirmā acu uzmetiena. Viņa jūsmoja par vīru, kas šķitaskaistulis, un sajūsmā trīsēja viņa un viņa ģēnija priekšā. Bet karalis nebūt nebija apžilbināts tik ļoti.

'Precīzāk — Fazānu sala, neliela saliņa Bidasoas upē, kas veido vairākus kilometrus garu Spānijasun Francijas robežas posmu.

Viņš redzēja Mariju Terēzi tādu, kāda viņa bija, — maza, tukla, ar «bojātiem un nomelnējušiem»neglītiem zobiem. «Runā, ka zobi viņai kļuvuši tādi tāpēc, ka viņa ēdusi daudz šokolādes,» paskaidroPfalcas hercogiene un tūlīt piemetina: «Turklāt viņa neiedomājamos daudzumos lietoja ķiplokus.» Tādāveidā viena nepatīkama smaka nomāca otru.

Saules karalis galu galā sāka just pienākumu pret laulāto draudzeni. Ikreiz, kad viņš apmeklējakaralieni, to pārņēma svētku noskaņojums: «Pietika karalim veltīt viņai draudzīgu skatu, un viņa visudienu jutās laimīga. Viņa priecājās, ka karalis dala ar viņu laulības gultu, jo viņai, dzimušai spānie- tei,mīlas prieki sagādāja īstu baudījumu; viņas prieku galminieki nevarēja neredzēt. Karaliene nekadneļaunojās uz tiem, kas vilka viņu uz zoba, — viņa smējās pati, miedza zobgaļiem ar aci un apmierinātiberzēja mazās rociņas.»

Viņu savienība ilga divdesmit trīs gadus, un tās rezultāts bija seši bērni — trīs dēli un trīs meitas.Visas meitas gan nomira pavisam maziņas.

Jautājumam par Morē morietes noslēpumu ir četri pakārtoti jautājumi: vispirms — vai iespējams, kamelnādainā mūķene būtu karaļa un karalienes bērns? Uz šo jautājumu mums jau ir noraidoša atbilde.Tālāk — vai viņa varēja būt karaļa un viņa mīļākās, nēģerietes, meita? Vai arī karalienes meita ar mīļāko— nēģeri? Un visbeidzot — vai melnādainā mūķene, kurai ar karalisko ģimeni nebija nekāda sakara,varēja vienkārši maldīties, saucot troņprinci par «savu brāli»?

Vēsturē ir divas personības, kuru mīlas sakari kļuvuši par rūpīgu pētījumu objektu, — Napoleons unLudviķis XIV. Daži vēsturnieki veltījuši visu mūžu tam, lai noskaidrotu, cik mīļāko viņiem ir bijis.Nevienam nav izdevies atklāt — kaut arī zinātnieki ir rūpīgi izpētījuši visus tā laika dokumentus,memuārus un citas liecības —, ka Ludviķim IV būtu kaut viena «krāsaina» mīļākā. Francijā tai laikā«krāsainas» sievietes bija kas ļoti neparasts, un, ja karalis nejauši būtu tādu noskatījis, runas par šoaizraušanos vienā mirklī būtu izplatījušās visā valstī. īpaši, ja ņem vērā, ka

Saules karalis centās būt visu acu priekšā nepārtraukti. Ziņkārīgie galminieki nebūtu atstājušineievērotu nevienu viņa žestu vai vārdu — Ludviķa XIV galms taču bija vismēlnesīgākais galms pasaulē.Nemaz nevar iedomāties, kādas baumas sāktu izplatīties, ja karalim būtu parādījusies melnādainadraudzene!

Nekā tamlīdzīga tomēr nebija. Kā tādā gadījumā moriete varēja būt Ludviķa XIV meita? Starp citu,tā domāja nebūt ne visis vēsturnieki. Taču vairāki, to skaitā arī Voltērs, pavisam nopietni uzskatīja, kamelnādainā mūķene bijusi Marijas Terēzes meita.

Lasītājs var brīnīties — kā nu tā? Tik tikumiska sieviete? Karaliene, kura, cik zināms, dievināja savuvīru karali! Tomēr nevajag aizmirst, ka šī jaukā sieviete bija reti liela muļķe un neiedomājamivientiesīga. Lūk, ko par viņu raksta Pfalcas hercogiene: «Prāta viņai bija pārāk maz, un viņa ticēja visam,ko stāsta, — gan labajam, gan sliktajam.»

Voltērs, slavenās' «Vērša acs hronikas» autors Tušārs- Lafoss, kā ari pazīstamais vēsturnieksGoselcns Lenotrs nonākuši apmēram pie šādas versijas: kādas Āfrikas valsts sūtņi uzdāvinājuši MarijaiTerēzei desmit, divpadsmit gadus vecu morīti, kura augums bijis mazāks par divdesmit septiņām collām.Tušārs-Lafoss pat zinājis viņa vārdu — Nabo.

Lenotrs apgalvo, ka no tā laika radusies mode — to iedibinājis Pjērs Minjārs — «visos lielajosportretos, kuros attēlotas karaliskās personas, iegleznot nēģerēnu». Versaļas pilī, piemēram, karājaskaraļa ārlaulības meitu de Bluā un de Nantas portreti, kuros pašā gleznas vidū attēlots neiztrūkstošaislaikmeta atribūts nēģerēns. Bet drīz vien pēc tam, kad kļuva zināms «ar mori un karalieni saistītaisapkaunojošais notikums», šī mode pakāpeniski izzuda.

Tātad pagāja zināms laiciņš, un karaliskā majestāte atklāja, ka viņai drīz jākļūst par māti. Toapliecināja ari galma ārsti. Gaidot mantinieku, karalis priecājās. Kāda pārsteidzība! Pa šo laiku nēģerēnsbija izaudzis un iemācīts sarunāties franciski. Visiem šķita, ka «mora nevainīgās izpriecas ir saistītas arviņa vientiesību un dzīvespriecīgo dabu». Galu galā karaliene, ja tā var teikt, iemīlēja viņu ar visu sirditik stipri, ka nekāda tikumība nespēja pasargāt no aizraušanās, kādu nez vai būtu spējis izraisīt patvisizsmalcinātākais kristīgās pasaules skaistulis.

Kas attiecas uz Nabo, tad viņš acīmredzot «visai pēkšņi» nomira — tūlīt pēc tam, kad tika paziņots,ka karaliene ir gaidībās.

Nabaga Marijai Terēzei kurn katru brīdi vajadzēja dzemdēt. Karalis nespēja saprast, kāpēc viņa tikļoti nervozē. Bet karaliene tikai nopūtās un drūmās priekšnojautās runāja:

— Es nepazīstu vairs pati sevi: no kurienes radies šis nelabums, riebums, kaprīzes? Agrāk nekastāds ar mani nav noticis. Ja nevajadzētu būt atturīgai, kā prasa pieklājība, es labprāt padraiskuļotos uzpaklāja, kā to bieži darīju ar savu nēģerēnu.

— Ak, cienītā! — Ludviķis bija neizpratnē. — Jūsu stāvoklis liek man satraukties. Nevar tačunemitīgi domāt par pagājušo, citādi — nedod Dievs, jums vēl piedzims kāds pretdabisks biedēklis.

Karalis to kā sapnī nosapņoja. Kad mazulis bija nācis pasaulē, ārsti ieraudzīja, ka jaundzimušais ir«melnādaina meitenīte, kas no galvas līdz papēžiem ir melna kā tinte», un bija milzīgi pārsteigti.

Galma mediķis Fēlikss dievojās Ludviķim XIV, ka «pietiek ar vienu mora skatienu, lai pārvērstumazuli par sev līdzīgu jau mātes klēpī». Tušārs-Lafoss apgalvo, ka viņa majestāte uz to atbildējis:

— Vienu skatienu? Acīmredzot šīs skatiens ir bijis pārāk dziļš.Bet Lenotrs vēsta, ka tikai daudz vēlāk «karaliene atzinušies, ka reiz jaunais melnādainais vergs,

noslēpies aiz skapja, pēkšņi meties viņai virsū ar skaļu bļaušanu — droši vien gribējis nobaidīt, un tas ariizdevies».

Tātad Morē morietes pretenciozos vārdus apstiprina šādi apsvērumi: tā kā meitenīti bija dzemdējusikaraliene, kas tai laikā bija precējusies ar Ludviķi XIV, viņai bija juridiskas tiesības saukties par Sauleskaraļa meitu, lai gan viņas īstais tēvs bija no nebrīvā nēģerēna izaugušais moris.

Patiesību sakot, tā ir tikai leģenda, kas izlikta uz papīra daudz vēlāk. Vatu apmēram 1840. gadārakstīja: ««Vērša acs hronika» iznāca 1829. gadā.» Bet 1898. gadā žurnālā Monde illustree publicētais G.Lenotra raksts beidzas ar maziepriecinošu piezīmi: «Vienīgais, kas nerada šaubas, ir tas, kaSenženevjēvas bibliotēkā glabātais morietes portrets ir īsts, tas ir portrets, par kuru runāja jau pagājušāgadsimta beigās.» Portreta īstums nerada šaubas, taču par leģendu gan to nevarētu sacīt

Bet tomēr! Leģendai par morieti no Morē acīmredzot jiamatā ir pilnīgi patiess atgadījums. Mūsurīcībā ir pierādījumi — laikabiedru rakstiskas liecības —, ka Francijas karaliene patiešām devusidzīvību melnādainai meitenītei. Ievērojot hronoloģisko secību, dosim vārdu šiem lieciniekiem.

De Monpansjē jeb Dižū jaunkundze, tuva karaļa radiniece, rakstīja:«Trīs dienas pēc kārtas karalieni mocīja smags drudzis, un viņa atbrīvojās no grūtniecības pirms

laika — pēc astoņiem mēnešiem. Pēcdzemdību drudzis nemazinājās, un karaliene jau gatavojās saņemtsvēto vakarēdienu. Viņas stāvoklis galminiekos viesa dziļas bēdas… Pirms Ziemassvētkiem karaliene

vairs nedz redzēja, nedz dzirdēja tos, kas viņas apartamentos sarunājās pusbalsī.Viņa Majestāte izstāstīja man, kādas ciešanas karalienei nodarījusi slimība, cik daudz cilvēku pie

viņas sanākuši pirms svētā vakarēdiena un ka, viņu ieraugot, garīdznieks gandrīz vai paģībis aiz bēdām,par ko iesmējies Viņa Majestāte princis un pēc tam visi pārējie, un kāda bijusi karalienes sejasizteiksme… un ka jaundzimusī bijusi kā ūdens lāse līdzīga burvīgajam nēģerēnam, kuru bija atvedisBofora kungs un no kura karaliene nekad nešķīrās. Kad visi aptvēra, ka jaundzimusī var būt līdzīgavienīgi viņam, nelaimīgo mori aizvāca prom. Vēl karalis teica, ka meitenīte izskatās šausmīgi, ka viņanebūs dzīvotāja, un neļāva neko teikt karalienei, jo tas viņu varot novest kapā… Bet karaliene izstāstījaman par skumjām, kādas viņu pārņēmušas pēc galminieku smiešanās, kad viņai gatavojās sniegt svētovakarēdienu.»

Tātad gadā, kad notika dzemdības — tas bijis 1664. gada 16. novembrī —, karaļa māsa piemin, kakaralienei piedzimusi meitene ir līdzīga morim.

Faktu par melnādainas meitenes piedzimšanu apstiprina arī de Motvila kundze, Austrijas Annasistabene. Bet 1675. gadā, vienpadsmit gadus vēlāk, Bisī-Rabitēns pavēstīja par, viņaprāt, pavisampatiesu notikumu:

«Marija Terēze runāja ar de Montozjē kundzi par karaļa favorīti (de Lavaljēra jaunkundzi), kadnegaidot pie viņām iegāja Viņa Majestāte, — viņš sarunu bija noklausījies. Viņa parādīšanās tik ļotipārsteidza karalieni, ka viņa nosarka un, kaunīgi nodūrusi acis, steidzīgi izgāja. Pēc trim dienām viņaipiedzima melnādaina meita, kura, kā viņai šķita, neizdzīvos.» Ja var ticēt oficiālajiem paziņojumiem,jaundzimusī patiešām drīz vien nomirusi. Tas noticis 1664. gada 26. decembrī, kad meitenīte bijusimazliet vairāk nekā mēnesi veca. Ludviķis XIV par to paziņoja sievastēvam, Spānijas karalim:«Iepriekšējās dienas vakarā mana meita nomira… Lai ari mēs bijām gatavi šai nelaimei, manas bēdasbija neiedomājamas.» Bet Gija Patēna [48] «vēstulēs» var izlasīt šādas rindas: «Šorīt mazajaijaunkundzītei piemetās krampji un viņa nomira, jo viņai nebija ne spēka, ne veselības.» Vēlāk par«neglītā mazuļa» nāvi rakstīja arī Pfalcas hercogiene, kaut gan 1664. gadā viņa galmā neatradās: «Visigalminieki redzēja viņu nomirstam.» Bet vai patiešām tā bija? Ja jaundzimusī patiešām bija ar melnu ādaskrāsu, pavisam loģiski būtu paziņot par viņas nāvi, bet īstenībā noslēpt bērnu tālu no acīm, kādā nomalē.Un, ja tā, tad piemērotāku vietu par klosteri grūti izvēlēties.

1719. gadā Pfalcas hercogiene rakstīja: «Tauta neticēja, ka meitene būtu mirusi, jo visi zināja, kaviņa atrodas netālu no Fontenblo Morē klosteri.»

Pēdējā liecība par šo notikumu ir princeses Kontī paziņojums. 1756. gada decembri hercogs deLuīns savā dienasgrāmatā īsumā pārstāstījis sarunu ar karalieni Mariju Leščinsku, Ludviķa XV sievu.Runa bijusi par morieti no Morē: «Ilgu laiku nebija nekādu citu runu kā vienīgi par melnādainu mūķeni,kas uzdodas par Francijas karalienes meitu un mīt Morē klosterī netālu no Fontenblo. Kāds iestāstījismorietei, ka viņa ir karalienes meita, taču neparastās ādas krāsas dēļ viņa noslēpta klosterī. Karalieneparādīja man godu un pastāstīja, ka viņai par to bijusi saruna ar princesi Kontī, Ludviķa XIV likumīgiatzīto ārlaulības meitu, un princese Kontī pastāstījusi, ka karaliene Marija Terēze patiešām dzemdējusimeitu ar violetu, pat melnu sejas krāsu — droši vien tāpēc, ka, laižot bērnu pasaulē, viņa ļoti mocījusies.Jaundzimusī pēc kāda laika esot nomirusi.»

Pēc trīsdesmit viena gada, 1695. gadā, Mentenona kundze gatavojas iesvētīt par mūķeni morieti,kurai pēc mēneša Ludvikis XIV piešķir pensiju. Šo morieti sauc Ludovika Marija Terēze.

Pēc nonākšanas Morē klosterī viņai izrāda lielu uzmanību un rūpes. Morieti bieži apmeklē deMentenona kundze un prasa, lai pret viņu izturētos ar cieņu, un pat iepazīstina ar viņu Savojas princesi,kolīdz tā salaulājas ar troņmantnieku. Moriete pati ir cieši pārliecināta, ka ir karalienes meita. Vissliecina, ka tāpat domājušas arī Morē mūķenes. Tauta ar viņām ir vienisprātis, jo, kā jau mēs zinām, «tautaneticēja, ka meitene ir mirusi, visi zināja, ka viņa atrodas Morē klosterī». Te tiešām ir viela pārdomām…

Tomēr nav izslēgts, ka notikusi vienkārša un tai pašā laikā pārsteidzoša sagadīšanās. Šai vietā būtu

īstā reize sniegt interesantu skaidrojumu, kādu karaliene Marija Leš- činska devusi hercogam de Luinam:«Pie kāda Laroša, zooloģiskā dārza vārtnieka, tai laikā kalpoja moris un moriete. Morietei piedzimameita, bet bērna vecāki, kas nespēja bērnu uzaudzināt, izstāstīja par savām bēdām de Mentenona kundzei.Viņa apsolīja parūpēties par bērnu, sagādāja meitenītei ietekmīgu cilvēku rekomendācijas un nosūtīja uzklosteri. Tā radās leģenda, kas, pārbaudot to no sākuma līdz galam, izrādījās izdomāta.»

Tikai jāvaicā — no kurienes zooloģiskā dārza kalpotāju moru meitai varēja ienākt prātā doma, kaviņas dzīslās tek karaliskas asinis? Un kāpēc viņai tika izrādīta tik liela uzmanība?

Šķiet, tomēr nav pamata steigties ar secinājumiem, ka Morē morietei nekādā ziņā nav nekā kopēja arkaraļa dzimtu. Es gan ļoti gribētu, lai lasītājs saprot mani pareizi,— es nesaku, ka šis fakts irneapšaubāms, es tikai vēlos teikt, ka nedrīkst to kategoriski noliegt, pirms tas nav rūpīgi un vispusīgiizpētīts. Kad tas būs izdarīts, droši vien būs jānonāk pie tāda paša secinājuma kā Sensimonam: «Lai nu kābūtu bijis, bet tas ir palicis noslēpums.»

Vēl palikušas pašas beigas. 1799. gadā morietes portrets rotāja Morē klostera priekšnieces kabinetu.Vēlāk ar to tika papildināta Senženevjēvas abatijas kolekcija. Mūsdienās glezna atrodas Senženevjēvasbibliotēkā. Savā laikā pie portreta bijusi vesela «lieta» — ar morieti saistītā sarakstīšanās. Arī šī lietatagad atrodas Senženevjēvas bibliotēkas arhīvos. Tikai lieta stāv tukša. No tās saglabājušies vienīgi vāki.Tos rotā uzraksts, kas rosina uz pārdomām: «Dokumenti, kas attiecas uz morieti, Ludviķa XIV meitu.»

Alēns Deko Vinu pazina visa Eiropa

1772. Eiropā gada oktobrī Parīzē uzradās jauna apburoša sieviete — tā pati, kas vēlāk sāka sevisaukt par Tarakanovu. Viņai bija ari cits vārds — Ālija Emeti, kņaze Vladomirska. Viņa apmetās greznāviesnīcā Senlū salā, dzīvoja plaši, un drīz vien viņu jau pazina visā Parīzē. Ap viņu virmoja kalpotājupūļi. Līdzās jaunajai sievietei arvien atradās barons Embss, kuru viņa stādīja priekšā kā savu radinieku,un viņas muižu pārvaldnieks barons de Šenks.

Noslēpumainās ārzemnieces ierašanās parīziešu dzīvē radīja jūtamu rosību. Princese Vladomirskaiekārtoja salonu, sūtīja ielūgumus, un sabiedrība uz tiem labprāt atsaucās. Taisnību sakot, pie viņaspulcējās visraibākā publika: aristokrātijas pārstāvjiem pa vidu grozījās ari tirgotājs no Sendenī kvartāla,kuru sauca vienkārši Ponsē, vai baņķieris, vārdā Makejs. Gan viens, gan otrs uzskatīja par lielu goduapgrozīties tik izsmalcinātā sabiedrībā. Gan tirgotājs, gan baņķieris apliecināja, ka arvien ir gatavi sniegtpalīdzīgu roku augst- dzimušajai kņazei, kura stāstīja, ka dzimusi tālajā Čerkesijā un teju, teju saņemsmantojumā milzu mantojumu no Persijas tēvoča.

Kā tad noslēpumainā kņaze izskatījās? Lūk, kā viņu apraksta grāfs Vališevskis: «Viņa ir jauna, daiļaun apbrīnojami gracioza. Viņai ir tādi paši pelnu krāsas mati kā Elizabetei, acu nokrāsa nemitīgi mainās— brīžiem tās ir zilas, brīžiem — zilgani melnas, tāpēc viņas seja pauž zināmu sapņainību unnoslēpumainību. Viņai ir aristokrātiskas manieres — izskatās, šī sieviete ir guvusi labu audzināšanu. Viņauzdodas par čerkesieti — pareizāk sakot, daudzi viņu tā sauc — un dižciltīga bagāta persiešabrāļameitu…»

Mūsu rīcībā ir ari cits — visai interesants mūsu varones apraksts, kas pieder kņaza Goļicinaspalvai: «Cik var spriest, viņai ir jūtīga un kvēla daba. Viņai ir dzīvs prāts, plašas zināšanas, viņa brīvipārvalda franču un vācu valodu un runā tajās bez jebkāda akcenta. Viņa izsakās, ka apbrīnojamās dotībasuz valodām atklājusi, ceļojot pa dažādām valstīm. Pavisam neilgā laikā viņai izdevies iemācīties angļu unitāļu valodu, bet, uzturoties Persijā, viņa iemācījusies persiešu un arābu valodu.»

Sevišķi bieži pie kņazes ciemojās arī poļu muižnieks grāfs Oginskis. Viņš bija ieradies Parīzē, lailūgtu no Francijas karaļa palīdzību savai daudz cietušajai dzimtenei.

Kņazei bija arī uzticams pielūdzējs — grāfs de Rošfors- Valkūrs, kuru viņas skaistums bija burtiskiapbūris. Grāfs atzinās kņazienei mīlestībā, un, šķiet, viņa pret šīm jūtām nepalika vienaldzīga.

Bet tad kā pērkons no skaidrām debesīm nāca pārsteigums! Karaļa žandarmi apcietināja tā saucamobaronu Embsu! Izrādījās, ka viņš nebūt nav barons un kņazes radinieks, bet zemas kārtas flāms un viņasmīļākais. Un apcietināja Embsu tāpēc, ka viņš nevarēja izpirkt vekseļus. Tiesa, drīz vien viņu atbrīvojapret drošības naudu. Draudzīgā kompānija — kņaze, Embss un Šenks — steidzami aizbrauca uz Vāciju…

Mīlestībā kvēlojošais grāfs de Rošfors devās līdzi savai mīļotajai uz Frankfurti. Vēl vairāk — viņšstādīja kņazi priekšā Limburgas un Štīrumas grāfam, kuram, tāpat kā daudziem Vācijas sīkmuižniekiem,piederēja niecīgs zemes pleķītis un karaspēks, vesels ducis vīru. Limburgas grāfs tūlīt pat iemīlējāsdaiļajā čerkesietē! Savukārt viņa izdomāja paspēlēties ar grāfa jūtām — protams, gūstot sev labumu.

Viņai tas izdevās tik labi, ka grāfs lūdza viņas roku. Un tad kādā piemērotā brīdī jaunā sievietepastāsta, ka ir Krievijas valdnieces Elizabetes Petrovnas meita, ka viņa ir dzimusi kņaze Tarakanova.Viņa bijusi izsūtīta uz Sibīriju, pēc tam nozagta un aizvesta uz Persijas šaha galmu, no kurienes beidzotnokļuvusi Eiropā.

Limburgas grāfs, visticamāk, ne mirkli nav šaubījies par savas iemīļotās vārdu patiesumu. Viņš patapzvērēja, ka turpmāk vienmēr un visur protežēs Pētera Lielā mazmeitu, ka vienīgi viņai, nevis kaut kādaiuzurpatorei Katrīnai ir tiesības uz Krievijas impērijas kroni!

Kā attiekties pret Tarakanovas pretenzijām?

Viņa stāsta, ka dzimusi Elizabetes slepenā laulībā ar kādu Alekseju Razumovski.Varbūt šī laulība ir tikai leģenda? Dīvaini, bet tāda tomēr ir bijusi. Reiz vienkāršam kazakam

Aleksejam Razumam uzsmaidīja laime — viņš tika pieņemts par dziedātāju galma baznīcas kapelā. Jaunobrašuli pamanīja Elizabete, un drīz vien kazaks kļuva par viņas mīļāko. Un pavisam drīz Aleksejs jau bijakambarkungs, ģenerālmajors, oberjēgerineistars, ģenerālanšefs, «Pirmaicinātā Andreja ordeņa»kavalieris, svētās Krievijas impērijas grāfs un feldmaršals! Tomēr, par spīti visām činām un regālijām,Aleksejs palika saprātīgi domājošs cilvēks, tāpēc savai visaugstdzimušākajai mīļotajai itin bieži mēdzateikt:

— Liza, tu vari saukt mani par feldmaršalu vai vienalga ko, tomēr tu nevari izdarīt tā, lai tavi kalpiun vergi uztvertu mani nopietni!

Razuma — viņš jau bija kļuvis par Razumovski — veiksmi vainagoja slepenas laulības ar Elizabeti.Bet vai viņiem ir bijuši bērni? Vēsturnieku domas šai ziņā dalās. Tarakanovas biogrāfs Šarls deLarivjērs, piemēram, uzskata, ka «viņiem bija vismaz divi bērni, kas pēc dzimšanas ieguvuši kņaza unkņazes Tarakanovu titulus».

To pašu apgalvoja ari Limburgas grāfa «līgava»…

Viņa varēja būt dzirdējusi par īstās kņazes Tarakanovas esamību, tātad varēja piesavināties kņazesvārdu un muļķot visus pēc kārtas. Ir, piemēram, droši zināms, ka, ierodoties dažādās Eiropas pilsētās,viņa uzdevusies gan par Frankas jaunkundzi, gan Solās jaunkundzi un visur iesākusi mīlas sakarus unizvilinājusi no vientiesīgajiem pielūdzējiem naudu.

Bet Limburgas grāfs pamazām kļuva par savas kaislības vergu. Mīlestības apmāts, viņš nepamanīja,ka kņazes Tarakanovas — tagad viņu sauca tieši tā — aplidotāju rindās parādījies polis Domanskis. Viņšbija jauns, izskatīgs, apveltīts ar asu prātu un izcilu drosmi, turklāt ne vien vārdos, bet arī darbos. Līdz arto aprakstāmajos notikumos parādās vēl viens polis, un jādomā, tā nav nejaušība. 1772. un 1773. gadāPolija pārdzīvoja krīzi, kuru tā arī nespēja pārvarēt Katrīna II uzspieda poļiem par karali savu favorītuStaņislavu Poņatovski. Pie varas viņš spēja noturēties vienīgi krievu aizbildniecības dēļ, kas bija uzlikušisavu roku burtiski visam: Polijas armijai, diplomātijai un vietējai pārvaldei. Daudzi poļu muižnieki, kassapņoja par aristokrātisku republiku, ķērās pie ieročiem, lai aizstāvētu dzimteni. Taču Staņislava unKatrīnas pulki sasita nemierniekus. Tiem, kas palika dzīvi, nācās Poliju atstāt.

Grāfs Oginskis apmetās Parīzē, bet kņazs Karls Radzi- vils, Viļņas vojevoda un konfederantu — tāsauca poļu muižniekus, kas bija sacēlušies pret Poņatovski, — virsvadonis, priekšroku deva Manheimai.Abiem sekoja daudzi viņu atbalstītāji, kas nebūt neslēpa savus centienus pie pirmās izdevības atkal arieročiem rokās doties pret Staņislavu. Domanskis nevarēja vien sagaidīt, kad varēs cīnīties par Polijasneatkarību. Kopā ar viņu bija kāds Jozefs Rihters, kas agrāk bija kalpojis grāfam Oginskim Parīzē.Oginskis «atvēlēja» viņu kņazei Vladomirskai. Šādi Rihters kopā ar kņazes svītu nokļuva Vācijā. Savamjaunajam saimniekam Domanskis izstāstīja par kņazi, viņas «dīvainībām, skaistumu un valdzinājumu». UnDomanskis, kas nespēja palikt vienaldzīgs pret skaistām sievietēm, iemīlējās viņā līdz ausīm. Katrā ziņākņazei piemita kaut kas no sirēnas. Taču pēc tam, kad kņazes Tarakanovas dzīvē ielauzās Domanskis,viņas uzvedība strauji pārvērtās.

Līdz šim Tarakanova bija izturējusies kā nelabojama avantūriste. Tagad viņa no visas tiesas sākauzskatīt sevi par troņa pretendenti. Šalamēls-Lakūrs, kas visus šos juceklīgos notikumus izpētījisvislabāk, uzskatīja, ka pārmaiņas nav notikušas nejauši. Poļu emigranti labi saprata, ka Katrīna II ir

gatava noslaucīt viņu dzimteni no zemes virsas un Poliju var glābt vienīgi ķeizarienes atstādināšana.Vai vajadzētu viņu nonāvēt? Grūts, gandrīz neiespējams pasākums. Bet ja nu izvirzītu Katrīnai

cienīgu sāncensi un Krievijas tautai to stādītu priekšā kā vienīgo likumīgo Krievijas troņmantnieci? Idejanav zemē metama! Krievija jau no sākta gala tika uzskatīta par valsti, kur notiek apvērsumi un galmasazvērestības un kur tauta, kas nebrīnās ne par kādiem pārsteigumiem, arvien dzīvo brīnuma gaidās.

Laikā, kad Domanskis satika Tarakanovu, Eiropā nerima runas par Pugačova dumpi. Vai tadPugačovs neuzdevās par caru Pēteri III? Par to pašu Pēteri III, Katrīnas II vīru, kas, kā tika runāts, bijanogalināts pēc viņas pavēles. Nez no kurienes uzradās Pugačovs un paziņoja:

— Es esmu Pēteris III, kas brīnumainā kārtā izglābies no nāves. Nāc nu, krievu tauta, kopā ar maniun atmaksā nekrietnajai sievai, kas alkst pēc manas nāves!

Taču nebija vēl lāgā pagūts sodīt Pugačovu ar nāvi, kad uzradās vēl viens «cars», — grieķu ārsts,uzvārdā Stefano. Viņš ceļoja pa Melnkalni un visiem skaļi ziņoja:

— Es esmu cars Pēteris III!

Bija izveidojušies tādi vēsturiskie apstākļi, kad sievietei, kura uzdevās par valdnieces Elizabetesmeitu, izredzes nebūt nebija mazākas kā Pugačovam vai Stefano.

Tieši tai laikā Tarakanova piedalījās visās poļu emigrantu sanāksmēs. Tad ari kņazs Radzivils,kuram Domanskis paziņoja par kņazes ierašanos, uzrakstīja: «Cienītā, pasākumu, ko ir iecerējusi Jūsuaugstība, es uzskatu par brīnumu, kādu dāvājusi providence. Tieši tā, lai paglābtu mūsu daudz- cietušodzimteni no bojāejas, sūtījusi mums tik izcilu varoni.»

Vienīgais cilvēks, kas uz visu šo jezgu skatījās ar pilnīgu vienaldzību, bija Limburgas grāfs. Viņš patnemanīja, ka mīļotā sieviete krāpj viņu ar Domanski. Un, kad Tarakanova paziņoja, ka gatavojas pamestVāciju, lai dotos uz Venēciju, kur viņu gaida, grāfs bija pagalam izbrīnījies. Kņaze pret viņu bija maiga,taču visos jautājumos, kas skāra viņas ambīcijas, turējās stingri un noteikti. Reiz viņa parādīja grāfamvēstuli, kuru rakstījusi it kā Radzivila līdzgaitniece. Tajā bija minēts, ka Ludviķis XV atbalsta viņasnodomu doties uz Konstantinopoli un pieteikt tiesības uz Krievijas troni. Turklāt Venēcijā viņu jau gaidījaRadzivils. Uzzinot (ik pārliecinošus un piedevām vēl politiskus argumentus, nelaimīgajam Limburgasgrāfam neatlika nekas cits kā samierināties. Viņš apzvērēja, ka mīlēs Tarakanovu līdz mūža galam, un, parpamatīgu naudu noorganizējis milzīgu kortežu, pavadīja viņu līdz Deponā. Tas vēl nav viss: savas nāvesgadījumā viņš pat atzina viņas tiesības uz Limburgas-Štīrumas grāfienes titulu un apliecināja to rakstiski.

Līdz ar to Tarakanova, 1774. gada 13. maijā ieradusies Venēcijā, jau uzdevās par Pinebergasgrāfieni — tā sauca vienu no Limburgas grāfa muižām.

Tarakanova gondolā brauca uz augšu pa Lielo kanālu. Viņu sagaidīja kņazs Radzivils — viņš dziļipalocījās jaunizceptajai Krievijas valdniecei. Gondola nogādāja Tarakanovu viņas rezidencē. Un ne jaunu kādā viesnīcā vai privātmājā, bet tieši uz Francijas vēstniecības savrupmāju. Gluži kā pasakā. Turklātdokumenti neapstrīdami liecina, ka Versaļa gandrīz vai atzinusi Tarakanovu. Un kā nu ne — Oginskis turbija savs cilvēks. Kļuvis Ludviķa galmā persona grata[49], viņš Francijas monarhā prata modinātlīdzjūtību pret Polijas likteni. Turklāt karaļa diplomāti kļūdaini uzskatīja, ka Katrīnas II vara nav stabila.Bet vai tiešām Ludviķa ministri ticēja Tarakanovas ambīcijām? Vai arī tas bija tikai politisks aprēķins?Diemžēl dot nepārprotamu atbildi uz šo jautājumu nav iespējams.

Tikmēr Tarakanova, droši iekārtojusies Francijas vēstniecībā, sāka rīkot pieņemšanas. Viņu redzētvēlējās daudzi — galvenokārt franču kolonijas iemītnieki. Apmeklētājus Tarakanova pieņēma kā īstavaldniece — ar visām galma etiķetē noteiktajām ceremonijām. Radzivils un Domanskis neatgāja no viņasburtiski ne dienu, ne nakti. Viņu apmeklēja angļu tirgoņi un aristokrāti. Arī itāļi centās nepalikt ēnā.Vismīļāk no viņiem tika uzņemts kāds Martinelli. Par to nav jābrīnās, jo viņš bija Venēcijas bankas

pārvaldnieks. Taču drīz vien baņķieri Tarakanovas sabiedrība vairs neapmierināja. Par to nav jābrīnās,jo viņas svītas poļi bija pliki kā baznīcas žurkas, bet uzturēt «galmu», kaut arī nelielu, maksāja itin smukunaudiņu. Pēc kāda laiciņa Tarakanovai sāka uzmākties kreditori. Un tā kādu dienu kņaze bez mazākāsšaubīšanās lika savākt savu mantību un pārcelties uz Raguzu. Pirms aizbraukšanas viņa sasauca kopā poļumuižniekus. Šai improvizētajā padomē uzstājās Radzivils — viņš izteica cerību drīzumā ieraudzīt kņaziKrievijas tronī. Tarakanova uzņēma viņa runu labvēlīgi un klātesošajiem deva lielas cerības, paziņojot,ka darīs visu iespējamo, lai sodītu vainīgos un atmaksātu par visām ļaundarībām, kas nodarītas Polijai.

Francija, tāpat kā līdz šim, rūpējās par viņu. Francijas konsuls Raguzā nodeva viņas rīcībā ārpilsētasrezidenci, brīnišķu villu netālu no pilsētas, ar kokiem un vīnogulājiem apaugušā pakalnā. Un atkal viņassalonā sāka pulcēties aristokrāti no visas Eiropas. Neviens ne bridi nešaubījās par viņas pretenzijupamatotību — viņi patiesi ticēja, ka nav tālu diena, kad nelaimīgais politisko intrigu upuris Tarakanovanomainīs Krievijas troni nekrietno Katrīnu. Bet kņaze ilgi spriedelēja par Viseiropas savienību,diplomātisko paritāti un neatliekami veicamām reformām. Varēja saprast, ka viņa labi pazīst krievu tautasdzīvi un labi orientējās «visā, kam ir kāds sakars ar Austrumiem». Bet vai tiešām tas likās pietiekami, laipretendētu uz Krievijas troni? Viens otrs par to tomēr šaubījās. Un tad, lai pārliecinātu skeptiķus,Tarakanova ataicināja pie sevis Radzevilu un parādīja viņam papīrus, to skaitā Pētera Lielā un vēl otru— ar Elizabetes roku rakstītu testamentu, kas dod Tarakanovai tiesības uz titulu un Krievijas impērijastroni. Ar šo testamentu Elizabete atzina Tarakanovu par miesīgu meitu un izteica vēlēšanos, lai tieši viņamantotu troni un valdītu kņaza Pētera Gol- šteina aizbildniecībā. Šalemels-Lakūrs min, ka Radzivils nemazākā mērā nav šaubījies par šo dokumentu īstumu. Polis nesāka brīnīties ari tad, kad Tarakanovaatzinās, ka Pugačovs, kas tai laikā kā viesulis postīja Krievijas guberņas, nav nekāds Pēteris III. Bet kastad viņš tādā gadījumā ir? Pavisam vienkārši — viņš tāpat ir Elizabetes un Razu- movska dēls.

— Viņš ir mans brālis, — apgalvoja kņaze. — Un viņu sauc kņazs Tarakanovs.Tas nu bija par daudz. Radzivils, kas līdz tam bija ļoti atsaucīgs, sāka apciemot jauno sievieti arvien

retāk un retāk. Turklāt tai laikā tika parakstīts krievu un turku līgums. Un poļi, kas neieredzēja Katrīnu unKrieviju, tagad lika lielas cerības uz Turciju. Viņu cerības neattaisnojās, taču bija izveidojusies tādapolitiskā situācija, kad Tarakanovas autoritāte sāka jūtami mazināties. Reiz naktī pie viņas villas vārtiemtika atrasts ievainots cilvēks — viņu bija sašāvis Tarakanovas miesassargs. Izrādījās, ka ievainotais navneviens cits kā Domanskis. Notikušais Raguzā radīja neapmierinātību. Drīz vien pēc tam paklīda runas,ka Tarakanova ir visīstākā avantūriste. Radzivils un vina tuvākie domubiedri demonstratīvi pametaRaguzu un atgriezās Venēcijā. Bet Tarakanovai nācās iztikt vienīgi ar saviem līdzekļiem un no tā, koatmeta Domanskis. Taču tik negaidīts likteņa pavērsiens viņu neapmulsināja — viņa nebūt nedomājaatkāpties.

Drīz Tarakanovai kļuva zināms, ka Vidusjūrā atrodas krievu eskadra, ko komandē Aleksejs Orlovs,Katrīnas favorīta Grigorija brālis. Klīda runas, it kā viņš būtu kritis visas Krievijas valdniecesnežēlastībā. Tarakanova uzrakstīja Orlo- vam un atzinās, ka īstā Krievijas valdniece ir viņa, ka Pugačovsir viņas brālis un ka Turcijas sultāns viņas pretenzijas uzskata par pamatotām. Viņa ari apsolīja padarītOrlovu par pirmo cilvēku Krievzemē, protams, ja vien tas nostāsies viņas pusē un palīdzēs uzkāpt tronī.Tikai atbildi viņa nesaņēma.

Tai pašā laikā, tāpat kā Parīzē un Venēcijā, viņai uz papēžiem mina kreditori. Un, tāpat kā Parīzē unVenēcijā, kņaze klusītiņām nozuda. Pēc neilga laiciņa viņa uzradās Neapolē Anglijas vēstniecībā.Anglijas sūtnis sers Viljams Hamiltons un viņa sieva lēdija Hamiltone sagaidīja Tarakanovu ar atplestāmrokām un izdabāja kā īstai carienei. Romā, uz kurieni viņa devās pēc tam, viņu savā paspārnē ņēma kādskardināls — melsa, ka Tarakanovu teju, teju atzīs pāvests…

Savukārt Sanktpēterburgā Katrīna II, kas līdz šim pret avantūristi bija izturējusies nicīgi, aiz dusmāmnezināja kur dēties. Bija pienācis laiks reizi par visām reizēm tikt galā ar intriganti, kura kļuva bīstama nepa jokam. Kam gan lai uztic tik neparastu un delikātu uzdevumu? Lēmumu Katrīna pieņēma nešaubīdamās

— tikai Aleksejam Orlovam. Tam pašam, kuram rakstīt Tarakanovai pietika nekaunības, bet pietrūkagudrības. Sev adresēto vēstuli Orlovs nosūtīja Katrīnai un saņēma šādu atbildi: «Es izlasīju krāpniecesrakstīto vēstuli. Tā kā otra ūdens lāse ir līdzīga papīram, kādu viņa nosūtījusi grāfam Paņinam. Mumskļuvis zināms, ka jūlijā viņa kopā ar kņazu Radzivilu atradusies Raguzā. Paziņojiet, kur viņa ir patlaban.Papūlieties viņu uzvilināt uz kuģa un slepeni nogādāt uz šejieni. Ja viņa vēl arvien atrodas Raguzā, pavēlusūtīt uz turieni vienu vai vairākus kuģus un pieprasīt izdot šo niecību, kas nekaunīgā kārtā piesavinājusiesviņai nepiederošu vārdu. Nepaklausības gadījumā (tas ir, ja jums atteiksies viņu izdot) atļauju lietotdraudus un, ja rodas vajadzība, apšaudīt pilsētu ar lielgabaliem. Ja rodas iespēja notvert viņu bez lielatrokšņa, rīkojieties, es iebildumus necelšu.» Ar šo 1774. gada 12. novembra vēstījumu Orlovam tikauzdots «notvert viltvārdi Pētera Lielā «mazmeitu» par katru cenu — ar viltību vai varu».

Orlovam vajadzēja sākt spēli. Viņa flagmaņkuģis izmeta enkuru Livorno. Kņaze bija atstājusi Romuun apmetusies

Pizā. Un kādā jaukā dienā Tarakanovai pienāk svarīga ziņa: pie viņas dodas admirāļa Orlovakortežs. Stādīdamies priekšā Tarakanovai, viņš jo zemu paklanījās, ar visu savu uzvedību likdamssaprast, ka atzīst viņu par īstu kņazi. Orlovs sāka ciemoties pie kņazes gandrīz katru dienu. Un ik reizikņaze stāstīja viņam par savām vēlmēm, cerībām un nākotnes iecerēm. Admirālis klausījās un piekrītošimāja ar galvu.

Vienīgais, ko Katrīna nebija ņēmusi vērā, sūtot Orlovu ar slepenu misiju pie krāpnieces, bija tas, kaTarakanova ir jauna un skaista. Ķeizariene nespēja paredzēt, ka Orlovs neprātīgi iemīlēsies šajā sievietē.Arī viņš bija jauns un izskatīgs, un kņaze iemīlēja viņu ar visu sirdi. Neviens neticēja kņazei tik ļoti kāOrlovs. Viņa būs cariene — viņam pat dzīvības nebūtu žēl, lai tas piepildītos! Drīz vien viņš lēnprātīgilūdza nākamo «valdnieci», vai viņa nepagodinātu «vienkāršo» grāfu Orlovu ar to, ka kļūtu viņa sieva. Notik negaidītas laimes zaudējusi galvu, Tarakanova piekrita. Tad admirālis ierosināja nosvinēt kāzas uzviņa kuģa — «krievu zemes daļiņas».

Un Tarakanova kāzu kleitā uzkāpa uz krievu flagmaņ- kuģa. Taču viņa tik tikko paguva uzkāpt uzklāja, kad matroži satvēra viņu un aizvilka uz vistālāko kravas tilpni. Tūlīt pēc tam flagmaņkuģis pacēlaburas. Orlova viltība bija izdevusies pilnībā. Nodevējs izrādījās stiprāks par iemīlējušos vīrieti.

Tarakanova tika nogādāta uz Krieviju un iemesta cietumā.Izmeklēšanu Tarakanovas lietā uzdeva veikt pašam lielajam kancleram Goļicinam. Viņš valdniecei

iesniedza ļoti intriģējošas atskaites, kas balstījās uz Tarakanovas pašas atzīšanos.Kad Goļicins ieradās Pelropavlovskas cietoksni, viņam šķita, ka «viņa bija ārkārtīgi nokaitināta, jo

nebija varējusi pat iedomāties, ka tiks ieslodzīta tik briesmīgā vietā. Izteikusi savu sašutumu, viņapajautāja, kāpēc pret viņu izturas tik necilvēcīgi. Es tūlīt paskaidroju, ka apcietināšana ir pilnīgipamatota, un aicināju teikt vienīgi patiesību un nosaukt visus līdzzinātājus. Es pavēlēju uzdot jautājumusfranču valodā, jo ņēmu vērā, ka viņa nemaz nesaprot krieviski.»

Golicinu pārsteidza Tarakanovas sliktais veselības stāvoklis: «Viņai uznāca ne tikai biežas sausaklepus lēkmes, bet arī vemšana, kas mijās ar asiņošanu.»

Ko gan stāstīja Tarakanova? Lūk, ko:Viņu sauc Elizabete, viņai ir divdesmit trīs gadi; viņa nezina nedz savu tautību, nedz dzimšanas

vietu, nezina, kas bijuši viņas vecāki. Augusi meitene Holšteinā, Ķīles pilsētā, kādas Peretas vai Peranasmājā — precīzi viņa neatceras. Viņa ir kristīta grieķu pareizticīgo baznīcā… Kad meitenei palikušideviņi gadi, viņa ne reizi vien vaicājusi savai audzinātājai, kas ir viņas vecāki. Tā atbildējusi, ka drīzvien viņa to uzzināšot Tajā laikā audzinātāja kopā ar vēl kādu sievieti no Holšteinas, vārdā Katrīnu, artrim vīriešiem, kuru tautību viņa nezināja, cauri Livonijai aizveduši viņu uz Krieviju. Cauri Pēterburgaiun citām pilsētām viņi devušies uz Persijas robežas pusi. Visu ceļu viņa slimojusi, tāpēc atstāta kādāsādžā — nosaukumu viņa neatceras. Viņai šķiet ka viņu vienkārši gribējuši noindļēt Viņa toreiz stipripārdzīvojusi, visu laiku raudājusi un jautājusi, kāda ļauna nodoma dēļ atstāta šādā nomalē. Taču viss bijis

velti. Tikai vēlāk no zemnieku sarunām viņa nopratusi, ka tiek turēta gūstā pēc nelaiķa imperatora PēteraIII pavēles…

Visbeidzot, Elizabetei kopā ar kalponi un kādu zemnieku izdevies bēgt un pēc četrām dienām viņa arkājām aizgājusi līdz Bagdādei. Bagdādē viņa satikusi bagātu persieti, vārdā Gamets, kurš aicinājis viņusavā namā, izturējies pret viņu gādīgi un maigi kā tēvs. Drīz vien viņa uzzinājusi, ka tajā pašā mājāapmeties visvarenais kņazs Gali, kam Isfahānā piederēja milzīgi īpašumi. Pēc dažām dienām kņazs,uzzinājis viņas dzīvesstāstu, apsolījis viņai palīdzēt un aizvedis sev līdzi uz Isfāhanu. Tur viņš izturējiespret savu viešņu kā ievērojamu dāmu. Kņazs noticējis viņas augstajai izcelsmei un ne reizi vien sacījis, kaviņa katrā ziņā ir mirušās valdnieces Elizabetes Petrovnas meita, — starp citu, to pašu teica ari citi, kasviņu bija redzējuši. Tiesa, daudzi nebija vienisprātis par to, kas bijis viņas tēvs. Vieni uzskatīja, ka tas irbijis Razumovskis, otri — ka pavisam cits cilvēks, taču nezināmu iemeslu dēļ neminēja vārdā šo cilvēku.Kņazs Gali, kas bija ņēmis jauno sievieti savā aizbildniecībā, paziņoja, ka nežēlos visas savas bagātības,lai pierādītu viņas visaugstāko izcelšanos. Isfahānā viņa nodzīvojusi līdz 1768. gadam. Taču drīz vienPersijā sākušās lielas nekārtības, un kņazs, bažīdamies par savu dzīvību, nolēmis atstāt dzimteni unapmesties Eiropā. Elizabete piekritusi doties ceļā kopā ar viņu, bet tikai ar vienu noteikumu — nebrauktcauri Krievijai, jo arī viņai nav gribējies riskēt ar dzīvību… Gali nomierinājis Elizabeti, sacīdams, kaAstrahaņā viņa pārģērbsies vīriešu drānās un mierīgi varēs šķērsot visu Krieviju. Pēc tam daudzskaitlīgassvītas pavadībā 1769. gadā viņi ieradušies Astrahaņā: Gali kā dižciltīgs persiešu augstmanis Krimovs,bet viņa — kā augstmaņa meita.

Pēc Tarakanovas vārdiem, viņa divas dienas pavadījusi Astrahaņā, nakti — Sanktpēterburgā, betpēc tam cauri Rīgai nokļuvusi Kēnigsbergā, sešas nedēļas dzīvojusi Berlīnē, gandrīz pusgadu mitusiLondonā, no kurienes pārcēlusies uz Franciju. Parīzē viņa nokļuvusi 1772. gadā. Viņas tālākās gaitasmums jau ir zināmas.

Bet vai Tarakanovas pretenzijas bija pamatotas? Izmeklēšanas gaitā, kolīdz runa skāra tās,Tarakanovu pārņēma neveiklības sajūta. Bet vislabāk dosim vārdu pašam Goļicinam:

«Visgalā viņa apgalvo, ka nekad nav domājusi uzdoties par nelaiķes valdnieces Elizabetes meitu unneviens nav kūdījis viņu to darīt Par savu izcelšanos viņa esot uzzinājusi no kņaza Gali. Viņa apgalvo, kanav vēlējusies, lai viņu uzrunā ar šo titulu nedz Limburgas grāfs, nedz Radzivils. Viņa arvien sacījusi:«Sauciet mani, kā vēlaties, — kaut vai par Turcijas sultāna vai Persijas šaha meitu vai krievu kņazi. Tikaiman šķiet, ka man nav tiesību lietot šādu titulu.» Viņa stāsta, ka Venēcijā pulkvedim Knorram stingriaizliegusi sevi godāt par augstību. Kad viņš iebildis, viņa devusies uz Raguzu un vietējām varas iestādēm,runājot ar viņu, aizliegusi lietot kņazes titulu. Atrodoties Raguzā, viņa saņēmusi anonīmu vēstuli un trīstestamentus: pirmais bijis parakstīts ar imperatora Pētera Lielā roku, un tur bijis runāts par Katrīnas Ilaulību un nākšanu tronī; otrais ar Katrīnas I parakstu bijis par Elizabetes Petrovnas kronēšanu, bet trešais— par troņa nodošanu viņas meitai, kura jāgodina kā Elizabete II. Kas attiecas uz manifestu, tad viņasacīja, ka tas nebūt nav bijis manifests, bet norādījumi, kaut kas līdzīgs dekrētam, ar kuru grāfam Orlovamvajadzējis paziņot Krievijas flotes jūrniekiem Elizabetes novēlējumu viņas miesīgajai meitai. Viņaapgalvo arī, ka nosūtījusi šo rakstu grāfam Orlovam vienīgi cerībā uzzināt, kas varētu būt pūlējies, laisūtītu viņai šos dokumentus, un vai tiešām tie būtu varējuši pienākt no Krievijas…

Taču, radusi klausīties runas par savu izcelsmi un atceroties jaunības dienu piedzīvojumus, dažbrīdviņa mierinājusi sevi, ka viņa patiešām ir tā, kas minēta viņai atsūtītajos testamentos un citos dokumentos.Viņa domā, ka tiem, kas sūtījuši šos dokumentus, bijuši savi iemesli, un šie iemesli bijuši politiski.»

Savu atskaiti valdniecei lielais kanclers Goļicins beidz tā: «Ieslodzītā, cerot uz valdniecesžēlsirdību, apgalvo, ka sirdī vienmēr jutusi mīlestību pret Krieviju un arvien pretojusies jebkurāmļaundarībām, kas varētu nodarīt ļaunumu Krievijas valstij, — tāpēc ari viņa pārtraukusi jebkādasattiecības ar Radzivilu. No Tarakanovas vārdiem izriet, ka domstarpības ar Radzivilu radušās tāpēc, kaviņa kvēli centusies ar jebkuriem līdzekļiem aizstāvēt Krievijas intereses.»

Drīz vien Tarakanova saprata, ka nez vai vēl kādreiz būs lemts izkļūt brīvībā, bet tomēr nosūtījaKatrīnai II rūgta izmisuma pilnu vēstuli:

«Jūsu Majestāte, man šķiet, ir pienācis laiks darīt Jums zināmu, ka viss, kas uzrakstīts šā cietokšņasienās, acīmredzot ir nepietiekami, lai kliedētu Jūsu Majestātes aizdomas par mani. Uzdrošinos grieztiespie Jūsu Majestātes ar lūgumu uzklausīt mani personiski ari tāpēc, ka varu dot Krievijai lielu labumu.

Mans lūgums tam ir visdrošākā garantija. Turklāt es pilnībā varu atspēkot visu, kas ir rakstīts vaiteikts man par sliktu.

Es ar nepacietību gaidu Jūsu Majestātes rīkojumu un ceru uz jūsu augstsirdību.Jūtos pagodināta par iespēju apliecināt Jūsu Majestātei visdziļāko cieņu un arvien palieku Jūsu

vispazemīgākā kalpone.Elizabete»Bez tam Tarakanova uzrakstīja divas vēstules kņazam Goļicinam un parakstījās ar to pašu vārdu —

Elizabete. Šādi viņa divas reizes tika pieļāvusi nepiedodamu neuzmanību, ar to ļoti nokaitinot Katrīnu,kas šai sakarā norādīja Goļicinam:

«Kņaz! Esiet tik laipns un pasakiet zināmajai personai: ja viņa vēlas atvieglināt savu likteni, laibeidz māžoties un izmet neprātīgās domas no galvas, jo, spriežot pēc Jums rakstītajām vēstulēm, kasnekaunīgā veidā parakstītas ar Elizabetes vārdu, viņa vēl arvien nav nomierinājusies. Lieciet pateikt, kanevienam ne uz mirkli nav radušās šaubas par to, ka viņa ir nelabojama avantūriste, un ka jūs katrā ziņāiesakāt viņai atteikties no augstprātības un vaļsirdīgi pastāstīt, kas viņu uzkūdījis uzņemties šādu lomu,kur viņa ir dzimusi un kopš kura laika sākusi nodarboties ar krāpšanu. Apmeklējiet šo personu un vēlreizpasakiet, lai beidz izlikties. Ir nu gan neliete! Spriežot pēc tā, ko viņa rakstījusi man, viņas bezkaunībainav robežu, un es jau sāku domāt, vai viņai ar prātiņu viss ir kārtībā.»

Acīmredzot valdniece par katru cenu gribēja zināt, kāda ir Tarakanovas īstā izcelsme. Drīz vienKatrīnai paziņoja, ka krāpniece ir Prāgas krodzinieka meita, pēc tam — ka viņa it kā dzimusi Polijā un arto izskaidrojami viņas sakari ar Radzivila konfederātiem, vēl pēc tam — ka viņa ir Nirn- bergasmaiznieka meita, un, visbeidzot, ka viņa nāk no poļu ebreju ģimenes. Acīm redzami neviena no šīmversijām Katrīnu II neapmierināja. Spriežot pēc valdnieces uzvedības, viņai kaut kas sagādāja rūpes unpat satrauca. Tiesa, drīz

vien viņa daudzmaz nomierinājās: izrādījās, ka viltvārde jūtas pagalam slikti. Jauno sievieti nemitīgikratīja drudzis, arvien biežāk viņa spļāva asinis. 1775. gada 26. oktobrī kņazs Goļi- cins ziņoja Katrīnai,ka Tarakanovas veselības stāvoklis ir ļoti bēdīgs: «Ārsts, kas apseko viņu, ir nobažījies, ka ilgi viņavairs neizturēs.» Un patiešām, 1775. gada 3. decembrī, ataicinājusi katoļu garīdznieku, viņa atdevadvēseli Dievam. Goļicins rakstīja: «Nelabojamā neliete, kas bija piesavinājusies Viņas Augstībai tuvuaugstu titulu un izcelsmi, 3. decembrī izlaida garu, tā arī neparko neatzinusies un nevienu nenodevusL»

Kas tad īsti Tarakanova bija — avantūriste un viltvārde? Varbūt viņa patiešām bija Elizabetesmeita?

Zināms, ka Katrīna II aizliedza veikt jebkādu izmeklēšanu, kas varētu atmaskot Tarakanovu. Carienene reizi oficiāli neapstrīdēja viņas pretenzijas. Katrīnas vienīgā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk pieliktpunktu šai lietai. «Ievērības cienīgs fakts ir tas,» raksta Salamels-Lakūrs, «ka neviens tā arī necentāsatspēkot izplatīto uzskatu, ka carienei Elizabetei ir bijusi meita, vai arī pierādīt, ka šī meita būtu mirusi,vai vismaz uzzināt, kur viņa palikusi.» Astoņus gadus pēc Petropavlovskas cietokšņa gūsteknes nāvesFrancijas sūtnis Krievijā marķīzs de Vraks pēc kāda bijušās kņazes Vladomirskas Parīzes kreditoralūguma Sanktpēterburgā savāca šādas tādas ziņas par Tarakanovu. Sūtnis šīs ziņas izklāstīja depešā, kastagad glabājas Francijas Ārlietu ministrijas arhīvos. Depešā de Vraks pauž pārliecību, ka «viņa patiešāmbija Elizabetes un Razumovska meita». Pēc ilgiem un rūpīgiem pētījumiem arī vēsturnieks Šarls deLarivjērs nonāca pie atziņas, ka Tarakanova patiešām varēja būt valdnieces Elizabetes meita.

Un tomēr sieviete, kas, iespējams, bija Pētera Pirmā mazmeita, sagaidīja nāvi cietokšņa kazemātos.

Alēns Deko Laionela Kreba — «cilvēka vardes» — noslēpumaināpazušana

Diplomātiskā dzīve 1956. gada aprīlī bija sevišķi noslogota. Galvenais mēneša notikums, kassaistīja gan preses uzmanību, gan sabiedrisko domu, neapšaubāmi bija B un H brauciens uz Lielbritāniju.

Kādas Londonas avīzes galvenā redaktora attapība, kas bija izdomājis, kā viltīgi apzīmēt divuspadomju valsts darbiniekus, toreiz tika bagātīgi atalgota — ar šiem noslēpumainajiem burtiem bijadomāts Ņikita Hruščovs un maršals Bulgaņins. Bija pagājuši tikai trīs gadi, kopš no dzīves bija aizgājis«tautu tēvs», kura nāve nozīmēja to, ka staļinisma ēra neatgriezeniski beigusies. Tai laikā Ņikita Hruščovsnebija vienīgais, kas stāvēja pie varas stūres. Gluži kā ēna viņam visur sekoja Bulgaņins. Piecdesmitogadu vidū šis dīvainais tandēms starptautiskajā politikā centās panākt vienu mērķi — nostiprināt PadomjuSavienības autoritāti starptautiskās sabiedrības acīs. īsi apcirptās bārdiņas īpašnieka — vecā, vienkāršāzaldāta un filozofa Bulgaņina tēls aizkustināja Rietumu politiķus, bet Hruščova laucinieka humoru pasauleuzņēma gandrīz vai ar sajūsmu. Toreiz, 1956. gada aprīlī, B un H izšķīrās par drosmīgu soli — viņiieradās Portsmutā ar acīm redzamu nodomu iekarot angļu sirdis. Šis manevrs izdevās gods godam —mērķis tika sasniegts.

Kamēr divi padomju valstsvīri rādīja augstākās pilotāžas prasmi diplomātijas laukā, kreiseris«Ordžonikidze», kas bija nogādājis viņus uz Lielbritānijas krastiem, mierīgi stāvēja Portsmutas reidā.PSRS jūras kara flotes flagmaņa atrašanās

Anglijas ostā aizsāka vienu no vissatraucošākajiem notikumiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā. 1956.gada 19. aprīlī pulksten septiņos no rīta divi Portsmutas vecpilsētā izvietotās viesnīcas Sallyportiemītnieki atstāja savu numuru un atdeva atslēgu reģistratoram. Viens no viņiem bija ļoti maza auguma —ne vairāk kā 1 m 58 cm garš, kalsns, tumšmatains, apmēram gadus 45 vecs, ģērbies pelēkā ševiotauzvalkā. Viesu grāmatā viņš bija pierakstījies ar Laionela Kreba vārdu. Un, ja var ticēt viesugrāmatai,viņa biedru sauca Smits. Kā vēlāk izteicās reģistrators,Smits tiešām ir «rets» uzvārds, navvārdam vietas. Viņš bijis gaišmatis, trīsdesmit piecus gadus vecs, runājis ar vieglu skotu akcentu. Tāspašas dienas rītā ap septiņiem Smits brīdinājis reģistratoru, ka viņš un Krebs atgriezīsies vakarā. Pēc tamviņi atstājuši viesnīcu. Kopš tā brīža Anglijā neviens vairs nav redzējis Laionelu Krebu dzīvu…

Kas bija Laionels Krebs? Nav šaubu, viņš bija vislabākais nirējs, slavenais «cilvēks varde», kāagrāk dēvēja vieglos ūdenslīdējus jeb akvalangistus. Mūsu dienās brīnumu ir tik daudz, ka mēs pie tiemesam jau pieraduši un vairs nebrinā- mies. Bat pamēģināsim iedomāties Žila Verna laikabiedru, kaspēkšņi nonācis Otrā pasaules kara laikā un uzzinājis, ka ir tādi skafandros tērpti cilvēki ar autonomāselpošanas aparātu uz muguras, kas pilnīgi brīvi ļauj pārvietoties jūras dzīlēs. Šie cilvēki uzbrūk kuģiemun piedalās nežēlīgās zemūdens kaujās. Dižā fantasta laikabiedrs droši vien nodomātu, ka redz satriecošasainas no romāna «20 000 ljē pa jūras dzelmi».

Šķita, ka nekas Laionelam Krebam nesolīja slavu tam laikam tik neierastā darbības jomā. Mūsuvaronis, karam sākoties, pat nemācēja peldēt Viņš bija izmēģinājis spēkus visdažādākajās specialitātēs,taču kārtīgi neapguva nevienu. 1939. gada septembri, sākoties karam, Krebs nolēma doties kalpot britujūras kara flotē. Taču mobilizācijas komisija viņu atzina par nederīgu. Krebs patiešām nelīdzinājāsatlētam. Viņš bija neliela auguma, kalsns, ar vārgām plaušām. Vēl jāpiemin, ka viņš bija ļoti tuvredzīgs— redzesspēja vienai acij bija tikai divdesmit procenti. Tomēr Krebam netrūka nedz gribasspēka, nedzneatlaidības. Tieši šo īpašību dēļ viņš prata iekļūt flotes rezervē un nokļuva Gibraltārā — tiesa, tikai pierakstveža galda. Viņš, kas bija sapņojis par jūras kaujām, tagad katru dienu gremdējās papīru okeānā.

1941. gada 19. septembri uz tankkuģa, kas stāvēja Gibraltāra reidā, izcēlās ugunsgrēks. Ostas vadība

nespēja ne lāgā atjēgties, kad uguns jau bija pārsviedusies uz diviem blakus tankkuģiem, atskanējasprādziens un jau pēc mirkļa visi trīs nogrima. Un tas notika visdrošākajā reidā pasaulē! Britu JKSštābam te bija par ko palauzīt galvu. Zemūdeņu uzbrukums? Izslēgts. No jūras puses reids bija drošiaizsargāts ar vienlaidu pretzemūdeņu tīklu. Beidzot ūdenī devās ūdenslīdēji. Tie atklāja, ka «tīklā, kasaizsargāja ieeju ostā, rēgojās milzīgi caurumi». Ūdenslīdēji savā atskaitē izteica pieņēmumu, ka caurumiizplēsti ar saspiesta gaisa aparātu palīdzību. Šaubas momentā izgaisa — kaut ko tādu varēja izdarītvienīgi «cilvēki vardes». Tai laikā par «cilvēku varžu» jeb «cilvēku torpēdu» — tā toreiz sauca itāliešunirējus, kas kalpoja prinča Valerio Borgēzes dienestā — varoņdarbiem stāstīja leģendas. Tātad arī šoreizviņi bija izkļuvuši cauri, šķiet, nepārvaramam šķērslim, kas aizsargāja Gibraltāru no jūras puses. Nirējibija tērpušies ūdens necaurlaidīgos kombinezonos ar vilnas vai biezu zīda oderi, apgādāti ar elpojamiemaparātiem un pleznām, vajadzīgajā vielā viņus nogādāja torpēda jeb «cūka» — divvietīgs septiņus metrusgarš cilindrs, tā diametrs pārsniedza pusmetru. «Cūku» virzīja uz priekšu elektromotors. Tās priekšgalānoņemamā konusā atradās 300 kilogramu sprāgstvielu. Diversanti piebrauca ar torpēdu tuvu izraudzītajamkuģim un pēc tam «cūku» atstāja. Atpakaļ viņi devās peldus.

Kad Gibraltāra ostā notika šī traģēdija, angļiem nebija pat nojausmas par «cilvēkiem vardēm». Un,lūk, uz skatuves uznāk Laionels Krebs. Ja itāļi uzbrūk zem ūdens, tad viņiem turpat arī jāsaņem pretspars.Krebs ierosināja admiralitātei izveidot vieglo ūdenslīdēju komandu. Tā kā itāļu zemūdens diversantuuzbrukuma briesmas palielinājās ar katru dienu, admiralitātei neatlika nekas cits kā atbalstīt mazulīšaKreba priekšlikumu. Tā radās pirmā angļu «cilvēku varžu» komanda un tika likts sākums varonīgajaiepopejai, kurā Laio- nela Kreba varoņdarbiem neapšaubāmi pieder pirmā vieta. Britu vieglo ūdenslīdējuaprīkojums bija izgatavots īstā angļu stilā un radikāli atšķīrās no itāļu ekipējuma. Vēlāk Krebs ari patsatzina, ka viņš un viņa biedri izskatījušies visai smieklīgi pludmales tērpos, teniskurpēs ar svina pazolēmun aizvēsturiskiem skābekļa baloniem, kas bija piestiprināti pie muguras ar siksnām un ar jostu. Tačuzemūdens ekipējumam ir svarīga, taču ne galvenā loma. Galvenais bija prasme darboties, un Krebakomandai šī prasme nenoliedzami bija. Šim darbam bija vajadzīgi dzelzs nervi, vēlams, no tādas pašasdzelzs, no kādas bija būvēti kuģi, kurus vajadzēja sargāt. Vislabāk par to var pastāstīt Krebs pats. Reizviņam vajadzēja apsekot reida dibenu. Pēkšņi tālumā viņš pamanīja kādu ēnu. «Es toreiz atradospiecpadsmit metru dziļumā. Ēna tuvojās. Es jau spēju saskatīt tās lodveida acis un garās, baltās rokas.Tas bija itālietis. Viņš tūlīt pat uzbruka man. Viņam bija milzum garš ass duncis — savu mūžu tādusnebiju redzējis. Es izvilku savu kinžalu un gatavojos atvairīt triecienu. Iesākās cīņa. Vienam no mums bijalemts uz visiem laikiem palikt jūras dibenā. Vai pat abiem. Tuvcīņa zem ūdens notiek palēninātā tempā —kustības ir stīvas, neveiklas. Jādomā, ka mēs abi izskatījāmies ļoti dīvaini. Gan jāsaka, ka mums bijagalīgi vienalga, kā mēs izskatāmies, — mūms rūpēja gluži kas cits. Izrādījās, ka itālieša ekipējums dodman dažas priekšrocības. Viņš bija daudz smagāks un darbojās lēnāk. Bet es savās teniskurpēs unpludmales tērpā varēju pārvietoties viegli un brīvi. Ar veiklu vēzienu es pāršķēlu viņa kombinezonu unpārgriezu šļūteni. Un tad es ieraudzīju, ka no viņa akvalanga uz augšu sāka kāpt liels gaisa burbuļu stabs.Itālietis sāka rit ūdeni un slīkt, taču pretojās izmisīgi. Pēc dažām dienām viņa līķi izvilkām no līča.»

Citā reizē Krebs uzdūrās mīnai, kas bija piestiprināta angļu kuģa dibenam. To bija uzstādījuši itāļiun piestiprinājuši ar trīs vakuumpiesūcekņu palīdzību. Piepeldējis tuvāk, Krebs izdzirda mīnā iemontētāpulksteņa mehānisma vienmērīgo tikšķēšanu. Vispirms viņš mēģināja minu padarīt nekaitīgu. Taču velti.Un pēkšņi galvā uzplaiksnīja doma, ka aizkavēšanās gadījumā, nedod Dievs, kuģis kopā ar aj>- kalpi varuzsprāgt gaisā. Uzpeldējis virs ūdens, viņš uzkāpa uz kuģa un brīdināja kapteini, ieteikdams nekavējotiesevakuēt apkalpi. Pēc tam Krebs vēlreiz ienira. Samērā viegli tika galā ar vienu piesūcekni, pēc tam arotru. «Toties ar trešo,» viņš vēlāk stāstīja, «nācās krietni noņemties. Man nekādi neizdevās to nodabūtnost, bet, iedomājoties par pulksteņa mehānismu, pār augumu gāja tirpas.» Un Krebam nācās vēlreizpacelties virs ūdens — pēc jauniem saspiestā gaisa baloniem. Un pēc tam atkal dzelmē! «Ūdens vienkāršibija ledains, gluži nereizē man sāka uztūkt rokas no aukstuma. Tas vēl nebūtu nekas, bet no saskarsmes ar

aso metālu, es biju noberzis delnas līdz asinīm kā ar smilšpapīru. Beidzot pēdējais piesūceknis padevās.Krebs satvēra mīnu ar abām rokām. Pulksteņa mehānisms turpināja darboties. Cieši apskāvis mīnu,«cilvēks varde» nopeldēja labu gabalu un piestiprināja to pie vistālākās bojas, lai sprādziena gadījumāneciestu neviens kuģis. Tur nosacītā klusumā un mierā viņš beidzot padarīja mīnu nekaitīgu. «Vēlāk, kadmūsu inženieri to izjauca, ar zināmu karātavu humora piedevu viņi sacīja, ka es esot varējis tik trakinesteigties: manā rīcībā bijušas vēl veselas 23 sekundes.»

Pēc kara beigām Krebs bez darba nepalika. Tagad viņš vadīja itāliešu nirēju komandu, kas bijaataicināta atminēt ostas. Bijušie ienaidnieki sadarbojās kā labākie draugi, un itālieši bija sajūsmā parKrebu, par ko viņš pats bija visai pārsteigts. Vēlāk Krebs uzzināja, ka Itālijā par viņu patiešām klīdušasleģendas. Drīz vien viņš saņēma apbalvojumu un aizgāja no flotes. Viņam, tāpat kā daudziemdemobilizētajiem, nebija viegli no jauna pierast pie civilista dzīves. Drīz vien viņš kopā ar kāduMetlendu Pendoku Londonā ierīkoja nelielu mēbeļu fabriku. Tomēr, neskatoties ne uz ko, darbs zem ūdensvēl arvien bija viņa dzīves galvenais mērķis. Par to zināja arī admiralitātē. Un tā Krebs reizi pa reizei,nodevis fabrikas vadības grožus kompanjonam, sāka nozust uz dienu, divām, pat trijām. Pēc atgriešanāsviņš priecīgs stāstīja, ka atkal laimējies uzvilkt nirēja kombinezonu un masku. Parasti viņam uzdevaapsekot sēkļus un nogrimušu kuģu vrakus. Par katru ieniršanu viņš saņēma piecdesmit sterliņu mārciņas.Bet, patiesību sakot, nauda viņu gandrīz neinteresēja. Patiesu laimi sagādāja apziņa, ka viņš atkal ienirstjūras dzīlēs un it kā no jauna var pārdzīvot kara gadu piedzīvojumus. Londonas draugu atmiņā viņš paliciskā krodziņu apmeklētājs, kuros viņam patika iegriezties pēc darba.

Laionels Krebs dzīvoja viens. Ar sievu Mārgaretu viņš bija izšķīries 1954. gadā.Krebs labprāt stāstīja par saviem kara laika varoņdarbiem — kā jau katrs varonis — un ari par

piedzīvojumiem jau miera laikā. Taču par niršanu 1953. gadā viņš nekad neieminējās. Šajā gadā Spithedākaraliene Elizabete pieņēma jūras karaspēka parādi ar citu jūras lielvalstu kuģu piedalīšanos. To skaitābija arī pats modernākais padomju kreiseris «Sverdlovs», kas kļuva par vispārējas uzmanības objektu.Pirms došanās uz paredzēto enkurvietu «Sverdlova» kapteinis atteicās ne tikai no loča, bet arī novelkoņiem. Angļu jūrnieki ar izbrīnā pavērtu muti vēroja, cik «strauji un droši» padomju kreiseris devāsuz savu enkurvietu. «Visi redzēja,» raksta Roberts Geils, «ka kuģa kapteinis deva komandas, vienkāršinospiežot pogas uz milzīgās vadības pults sev priekšā.» Līdz šim neredzēto vieglumu, ar kādu kuģis tikavadīts, kā ari tā manevrētspējas nekādi nebija izskaidrojamas. Speciālisti nesaprati — varbūt jaunajamkreiserim ir «vairākas stūres, papildu dzenskrūves vai arī, iespējams, supermoderna korpusa forma»?

Lai noskaidrotu šo lietu, acīmredzot tika nolemts lūgt Kreba palīdzību, lai viņš izpētītu «Sverdlova»zemūdens daļu, — varbūt galvenais noslēpums meklējams tieši tur. Vai

Krebam izdevās tikt galā ar šo uzdevumu? Droši vien ne, jo pēc trim gadiem, kad «Sverdlova» lipakreiseris «Ordžoni- kidze» nogādāja B un H Portsmutā, Krebu lūdza ienirt atkārtoti, tātad, cik var spriest,piecdesmit trešajā gadā nekas nebija iznācis.

Tagad mēģināsim apkopot ziņas. Pēc visu zināmo dokumentu izpētes izlūkošanas speciālisti ĶertsSindžers un Džeina Seroda precīzi noskaidrojuši, ko Laionels Krebs darījis no 1956. gada 17. līdz 19.aprīlim.

1956. gada 17. aprīlis.«Ordžonikidze» Portsmutā vēl nav ieradies.Laionels Krebs ierodas viesnīcā Sallyport. Viņu pavada gara auguma gaišmatains vīrietis, kas viesu

grāmatā ierakstās kā Smits. Nolikuši mantas, viņi viesnīcu atstāj. Ar ko viņi nodarbojušies vairākasstundas, nav zināms. Zināms tikai tas, ka Krebs iegājis frizētavā apgriezt matus un noskū- ties. Bez tamviņš vairākas reizes zvana savam kompanjonam Pendokam uz Londonu.

Vakaru Krebs pavada vienatnē — interesanti, kur gan palicis Smits? Ielūkojas vienā bārā, otrā, vēltrešajā.

1956. gada 18. aprīlis.

Vakarpusē Krebs no jauna iegriežas tajos pašos bāros.1956. gada 19. aprīlis.7.00 no rīta Krebs un Smits atstāj Sallyport viesnīcu.Tajā pašā dienā Smits atgriežas. Taču jau viens pats. Samaksājis rēķinu, viņš savāc mantas un

aizbrauc nezināmā virzienā.Pēc divām dienām, 21. aprīlī, viesnīcas Sallyport saimnieku apciemo cilvēks, kas uzrāda policista

apliecību ar Stenlija Lemporta vārdu. Apmeklētājs pieprasa viesu grāmatu. Ričmens to atnes. Leinports arviesu grāmatu padusē dodas uz tukšo uzgaidāmo telpu un ieslēdzas tur. Pēc neilga laiciņa viņš viesugrāmatu atdod, izskaidrodams savu apmeklējumu šādi:

— Es rīkojos pēc augstākās priekšniecības rīkojuma.Nelūgtā viesa vārdi Ričmenam likās dīvaini un lieki. Viņš bija pieradis pie policijas pārbaudēm. Un

kāda vajadzība pieminēt «augsto priekšniecību»? Tomēr drīz Ričmenam viss kļuva skaidrs. Pārlapojotgrāmatu, viņš pamanīja, ka no tās izrautas lapas ar Kreba un Smita vārdiem.

Kāpēc?Pagāja vairākas dienas. Kreba Londonas draugi sāk uztraukties. Pirmais trauksmi sacēla

kompanjons. Draugi dodas pie viņa uz mājām, bet dzīvoklis ir aizslēgts. Dzīvokļa saimniece apgalvo, kanav īrnieku redzējusi vairākas dienas. Šaubu vairs nav — Laionels Krebs ir pazudis.

Drīz vien par «cilvēka vardes» noslēpumaino pazušanu ziņo viena avīze, tad otra. Pēc tam šo ziņuuztver visa britu prese. Žurnālisti meklē paskaidrojumus admiralitātē. Tā klusē kā ūdeni mutē ieņēmusi.Tad admiralitātes oficiālais pārstāvis paziņo Times žurnālistiem, ka admiralitātei šai sakarā nekādu ziņunav. Policijā saka, ka tai ar to visu nav ne mazākā sakara.

Tikai 29. aprīlī admiralitāte beidzot nāk klajā ar paziņojumu:«3. ranga kapteinis Krebs acīmredzot gājis bojā elpošanas aparāta bojājuma dēļ, nirstot Stokas līcī.»Nirstot? Drīz tomēr visiem kļuva skaidrs, ka nekādu papildu ziņu nebūs. Sākās baumas — bet ja nu

šī niršana saistīta ar padomju kreisera «Ordžonikidze» ierašanos Anglijas ostā? Un ja nu Krebs nav gājisbojā nejauši? Peldēšana zem padomju kreisera vairāk līdzinājās spiegošanas operācijai nekā parastaizemūdens pastaigai. Bet līdzekļi aizsardzībai pret spiegiem vienmēr ir bijuši. Un šādā visai kutelīgā lietākrievi nebūt nebija ar pliku roku ņemami. Sidnejs Nouels, Kreba biedrs no nirēju komandas, uzskata:

—Jā, ar Kreba pazušanu ir saistīts kāds noslēpums. Tā kā varas iestādes izrāda pilnīgu vienaldzībupar viņa likteni, es nolēmu rīkoties viens pats un meklēt viņa līķi. Kad nir- šanai viss jau bija sagatavots,pie manis pienāca kāds virsnieks un sacīja: «Nedariet to, Kreba tur nav.»

Dīvains ieteikums, vai ne? Bet paklausīsimies, ko vēl stāsta Nouels.— Es sāku iztaujāt, — viņš turpina, — bet virsnieks atbildēja, ka zina visu par Krebu, taču stāstīt

nedrīkst — tas ir profesionāls noslēpums.Tagad par Kreba pazušanu sāka interesēties ne tikai angļu masu saziņas līdzekļi, bet arī avīzes, radio

un televīzija visā pasaulē. Parlaments griezās pie valdības ar pieprasījumu. Tribīnē kāpa Entonijs īdens.— Sabiedrības interesēs, — paziņo viņš, — nebūtu mērķtiecīgi atklāt apstākļus, kas bijuši par

iemeslu 3. ranga kapteiņa Kreba nāvei.Šai vietā jāpievērš uzmanība apstāklim, ka britu valdība oficiāli bija paziņojusi Kreba mātei, ka

viņas dēls ir gājis bojā. Taču nelaimīgā sieviete teica žurnālistiem:— Bet man ir tāda sajūta, ka viņš ir dzīvs.Protams, ja izdotos sameklēt Smitu un uzzināt, ko viņiar Krebu ir darījuši, pēdējo reizi tiekoties, varbūt šis noslēpums noskaidrotos. Labākie Anglijas

reportieri ķērās pie Smita meklēšanas, taču velti. Atrast Smitu neizdevās nevienam.Toties žurnālistiem izdevās sameklēt citas liecības. Daži aculiecinieki, piemēram, apgalvoja, ka 19.

aprīlī it kā redzējuši Krebu uz peldošās bāzes «Vernon», kas paredzēta nirēju treniņnodarbībām. Tieši taidienā «Vernon» bija noenkurojusies kādus pussimt metrus no padomju kuģiem.

Pēc tam savukārt lietā iejaucās Padomju valdība. Izteikusi savā notā patiesu sašutumu par notikušo,tā apsūdzēja Anglijas valdību spiegošanā. Krievi paziņoja, ka viņi ir pārliecināti, ka 3. ranga kapteinisKrebs ir saņēmis pavēli apsekot zem ūdens vienu no kuģiem. Bet par to, ka, veicot savu apkaunojošouzdevumu, viņš pazudis, krievi neko nezināja, taču tai pašā reizē protestēja pret šādu nelikumīgupaņēmienu izmantošanu.

Anglijas valdība rīkojās tā, kā pieņemts rīkoties attiecīgos gadījumos, kad aģents tiek atklāts. Taču,ko īsti angļi bija domājuši, sniedzot presē oficiālu paziņojumu, var tikai minēt «Mūs apsūdz, ka esamdevuši rīkojumu izlūkošanas nolūkos apsekot kreisera «Ordžonikidze» zemūdens daļu, lāču tas neatbilstpatiesībai. Mēs nevaram uzņemties atbildību par to, ko it kā darījis 3. ranga kapteinis Krebs. Ja arī viņš irveicis pretlikumīgu darbību, tad vienīgi pēc paša ierosmes.»

1957. gada 9. jūnijā atgadījās pārsteidzošs notikums. Tai dienā atvaļinātais jūrnieks Džons Rendolskopā ar brāļiem Džibiem bija izbraucis pamakšķerēt Prinstidas līcī netālu no Čičesteras pilsētas Anglijasdienvidos.

Pēkšņi Rendols pamanīja viļņos šūpojamies «tumšu masu». Iesākumā viņš šo priekšmetu noturējispar «langustu lamatām, kas norāvušās no enkura». Taču Teda Džiba skatiens izrādījās asāks — viņamlikās, ka tas ir «cilvēka vardes» ķermenis bez galvas un bez rokām. Gumijas kombinezona tumšpelēkākrāsa norādīja, ka ekipējums izgatavots pēc admiralitātes pasūtījuma.

Sakropļotais līķis tika nogādāts Čičesterā. Uzzinājuši par briesmīgo atradumu, britu policija, jūrasun gaisa karaspēks sāka kopīgu izmeklēšanu. Pēc kāda laika Čičesteras policijas galvenais intendants L.Simonds paziņoja žurnālistiem, ka neapšaubāmi atrastas Laionela Kreba mirstīgās atliekas. Tik steidzīgsun kategorisks policista paziņojums daudzus pārsteidza. Līķis — ja tas patiešām bija Laionela Krebaķermenis — ūdenī bija nogulējis vairāk par gadu, turklāt trūka galvas un roku, tāpēc droši identificēt līķinemaz nebija iespējams.

— Atklāti sakot, neko noteiktu mēs tā ari neuzzinājām,— pēc līķa sekcijas bija spiests atzīt tiesasārsts doktors Kings.

Daudzmaz saglabājusies bija vienīgi ķermeņa apakšdaļa, taču nekādu īpašu pazīmju uz tās nebija.Augšējā daļa bija tik bojāta, ka droši noteikt nāves cēloni nebija iespējams.

Līķi parādīja Kreba bijušajai dzīvesbiedrei. Viņa paziņoja, ka «nevar apgalvot, ka tas ir viņas vīralīķis».

Izmeklēšana tikmēr virzījās uz priekšu, un tai paveicās. Viens no firmas «Heinke» direktoriem —tieši šī firma ražoja akvalangistu piederumus, kurus izmantoja Krebs, — paziņoja, ka pazīst Krebakombinezonu. Netrūka nedz fabrikas markas, nedz īstā materiāla, nedz vairāku ražotājiem vien zināmunoslēpumu. Direktors pazina arī tumši zilo vilnas kombinezonu, kuru Krebs vienmēr vilka mugurā, kadizmēģināja firmas ražojumus.

Bet vai firmas direktora teiktais varēja būt neapstrīdams pierādījums, ka no ūdens izvilkts tiešiKreba līķis? Pēc tam kad viņa liecības bija kļuvušas zināmas atklātībai, angļu žurnāls Reynolds Netvstūlīt izteica šaubas un piedāvāja lasītājiem savu, visai negaidītu viedokli — kombinezons un skafandrspatiešām varēja piederēt Krebam, taču tajā varēja atrasties cita cilvēka līķis, kas «speciāli izkropļots līdznepazīšanai». Bet kam gan būtu vajadzīga šāda maskarāde? Žurnāls, noticējis ziņām, kas bija nākušas noAustrumeiropas, pārliecināti ziņoja, ka Krebs ir dzīvs un atrodas aiz «dzelzs priekškara». Kas attiecas uzČičesteras līcī izzvejoto līķi, tad tas nav Kreba, bet gan krievu nirēja līķis. Patiešām, divas nedēļas pirmstam netālu no krasta — vietā, kur tika atrasts līķis, bija manītas padomju zemūdenes.

Kam īsti bija taisnība?26. jūnijā Čičesteras policijas izmeklētājs Bridžmens paziņoja, ka pirms septiņpadsmit dienām ticis

izzvejots Laionela Kreba līķis. Interesanti, kas pamudināja policiju izdarīt tieši šādu slēdzienu? Krebatuvinieki liecināja, ka viņam bijusi maza kāja. Tā kā Krebs bija maza auguma cilvēks, par to nav jābrīnās.Bridžmens arī pieminēja to, ka izzvejotajam līķim bijusi «pārlieku maza kāja, gandrīz kā bērnam». Bez

tam līķim uz kreisā ceļgala bija rēta. 1945. gadā Itālijā, nirstot netālu no amerikāņu kuģa, kas bijanorobežots ar tīklu un dzeloņstieplēm, Krebs bija savainojis kreisās kājas ceļgalu.

Izmeklētāja slēdziena pamatā bija ari doktora Kinga atskaite, kurā bija teikts, ka nāve varējusiiestāties pirms pusgada vai pat pirms četrpadsmit mēnešiem. Bet šai laikā, kā zināja teikt Bridžmens,neviens nirējs nebija pazudis bez vēsts. Jādomā, ka Kreba līķim kaut kas bijis uzkrauts virsū, turklāt «tā,ka ķermenis un kājas bija pasargātas no jūras ūdens postošās ietekmes».

1957. gada 5. jūlijā Daily Telegraph publicēja paziņojumu:«Vakar Portsmutā notika 3. ranga kapteiņa ūdenslīdēja Laionela Kreba bēres. Viņa līķis tika atrasts

9. jūnijā Čičesteras līcī gadu pēc tam, kad aprīlī, krievu kuģiem viesojoties Portsmutas ostā, viņš pazudabez vēsts. Neviens jūras kara spēku pārstāvis bērēs nepiedalījās.»

Vai tiešām Kreba lietai ar to būtu pielikts punkts?Daudzi cilvēki domāja tieši tā. Citi vēl arvien nodarbojās ar minējumiem. «Nekādi nav saprotams,»

rakstīja Roberts Geils, «kā galva un rokas varēja atdalīties no ķermeņa. Visīstākā mīkla! Turklāt šoneizskaidrojamo sakropļojumu dēļ pazīt līķi praktiski nebija iespējams.»

Pagāja divi gadi. Noslēpumaino «Kreba lietu» pieminēja pavisam reti. Un pēkšņi kā pērkons noskaidrām debesīm tā atgādināja par sevi no jauna. 1959. gada novembrī Anglijas izlūkošanas unpretizlūkošanas dienests no rezidentiem, kas darbojās aiz «dzelzs priekškara», saņēma pamatīgu dosjē.Tajā savāktie patiešām sensacionālie dokumenti tieši attiecās uz slavenā «cilvēka vardes» pazušanu. Šisdosjē kļuva par pamatu Dž. Bernarda Hatona grāmatai «Cilvēka vardes neticamā lieta». Grāmata tūlīt patkļuva par bestselleru, jo tās autors pārliecināti apgalvoja, ka zina noslēpuma atminējumu. Pēc Hatonadomām, Laionels Krebs nebija gājis bojā un dzīvoja Krievijā. Šai grāmatā Hatons sīki apraksta angļuizlūku neparastos piedzīvojumus, viņi, riskējot ar dzīvību, gādāja priekšniecībai visneiedomājamākāsziņas. Galu galā, pateicoties viņu neparastajai centībai, izdevies nokļūt uz pēdām Krebam tai vietā, kur,šķita, tās pazudušas uz visiem laikiem. Tātad — kā tas noticis?

1956. gada 19. aprīlis. Pulkstenis septiņi no rīta. Kopā ar kādu Smitu, kura personība tā arī palikusinoslēpumā tīta, Laionels Krebs atstāja viesnīcu Sallyport. Viņam līdzi ir čemodāns ar vieglo ūdenslīdējaietērpu.

Pulkstenis 8.24. Uz «Ordžonikidzes» atskan trauksmes signāls. No kuģa ūdenī ātri nozūd padomjunirēji. Bet kāpēc tādā steigā? Novērotāji pamanījuši ūdenī pie kuģa «cilvēku vardi». Sākas pakaļdzīšanās.Iesākumā padomju nirējiem angļu vieglo ūdenslīdēju ieraudzīt neizdodas. Kad beidzot nirējs tiekpamanīts, viņš laižas lapās un noslēpjas aiz cita krievu kuģa — eskadras mīnukuģa «Smotrjaščij»korpusa. Tā ir liktenīga kļūme! No kuģa «Smotrjaščij» zem ūdens dodas citi padomju nirēji. Palīdzotbiedriem no «Ordžonikidzes», viņi ielenca angli un saņēma gūstā. Pulksten 8.39 gūstekni paceļ uz kuģa«Ordžonikidze» klāja. Viņu ievieto lazaretē. Un nebūt ne tāpēc, ka viņš būtu ievainots vai gandrīzaizrijies ar ūdeni. To dara tāpēc, ka uz karakuģiem lazarete atrodas visgrūtāk pieejamā vietā. Un drīz vienkāds Vozenskis gūsteknim uzdod jautājumu:

— Kas jūs esat?Atbildes nav…— Mēs zinām — jūs esat 3. ranga kapteinis Laionels Krebs. Vai jūs to atzīstat?Tāpat kā iepriekš, atbildes nav.Pirmā pratināšana beidzas bez panākumiem. Mazliet vēlāk seko nākamā pratināšana. Taču bez

panākumiem.Angļa klusēšana padomju virsniekos rada ne tikai apjukumu, bet ari nemieru. Atbilstoši

starptautiskajai likumdošanai jebkuras valsts kuģis, bez šaubām, ir šīs valsts teritorija. Un saskaņā arlikumu «Ordžonikidze» ir padomju teritorija, kaut ari kuģis stāv Portsmutas reidā. Tāpēc galvenaisuzdevums ir nepiesaistīt britu varas iestāžu uzmanību. Šim nolūkam noder pārbaudīts paņēmiens. Piegūstekņa pieiet ārsts ar medicīnisko šļirci. Gūsteknis uz vietas aizmieg. Viņš nogulēs vairākas dienas pēc

kārtas. Viņu ēdinās mākslīgi. Un gūstekņa vārds taču tāpat jau ir zināms — laionels Krebs.B un H vizīte beidzās ar lieliem panākumiem padomju pusei. Angļu acīs krievu koloss bija

pārvērties par tādu smaidīgu resnīti, kurā bija apvienojušies maršala Bulgaņina un Ņikitas Hruščovavaibsti. 28. aprīlī «Ordžonikidze» paceļ enkuru un abi slavenie pasažieri dodas ceļā. 29. aprīlī sešos norīta virs padomju kreisera nostājas helikopters, no tā trosē nolaiž īpašu paceļamierīci, kurā ievieto«pelēkā segā ievīstīta cilvēka nejutīgu augumu. Cilvēku ievelk kabīnē, un helikopters dārdēdams aizlidouz austrumiem».

Pēc divām stundām helikopters nolaižas Ščecinas aerodromā. laionels vēl arvien guļ…Viņš atjēgsies tikai uz vakarpusi. Viņam pasniedz kafiju un befstrogonovu — jāatjauno spēki, jo

gaida jauna pratināšana. Šoreiz, nodots profesionāļu rokās, Laionels Krebs saprot, ka turpināt klusēšanuir veltīgi. Un viņš atzīstas. Jā, viņu sauc Krebs. Jā, viņš ir Anglijas jūras kara spēku 3. ranga kapteinis. Jā,19. aprīlī viņš ieniris, lai aplūkotu kreisera «Ordžonikidze» zemūdens daļu. Bet Krebs apzvēr, ka neviensnav to uzdevis darīt Viņš tā rīkojies pēc paša ierosmes. Admiralitāte neko nav zinājusi. Tad Krebupratina kāds pulkvedis Žabotins. Draudi, solījumi. Tiek likta lietā virkne pārbaudītu policijas metožu, kasir vecas kā pasaule.

— Es zinu, ka jūs strādājat amerikāņu labā! — kliedz pulkvedis Žabotins.Droši vien viņš tīšuprāt jauc gaisu, lai izdibinātu patiesību. Taču Krebs kategoriski noliedz savu

piederību amerikāņu specdienestiem. Nākamajā dienā viņš tomēr atzīstas, ka piecdesmit trešajā gadā niriszem «Sverdlova».

— Bet tikai tāpēc, lai pārliecinātos, vai kuģa dibens nav mīnēts.Pēc tam Krebu nosūta uz Maskavu. Pratināšana turpinās— vairākas reizes dienā. Pieklājīgā

izturēšanās beigusies. Tagad Krebs iztiek tikai no maizes un ūdens un viņa spēki zūd no dienas dienā.Izmantojot gūstekņa vājumu, mocītāji cenšas izspiest no Kreba, ka viņš ir strādājis amerikāņu labā.Viņiem šī doma jau kļuvusi par uzmācīgu ideju. Jāatzīmē, ka visi aprakstītie notikumi notiek laikā, kadaukstais karš risinās pilnā spēkā. Drīz vien draudi iegūst pavisam konkrētu veidu:

— Vai jums ir zināms, ka varam jūs nošaut kā spiegu?— Jā, ir zināms.— Vai zināt, ka dzimtene no jums ir atteikusies? Anglijas valdība ir paziņojusi par jūsu nāvi.Visas pūles ir veltas — Krebs nepadodas. Viņa stāja ir apbrīnas vērta. 22. maijā pulkvedis

Mjaskovs piedāvā slēgt darījumu. Gūsteknim tiek dota iespēja izvairīties no kara tribunāla, ja viņš pārieskalpot padomju flotē un apmācīs padomju nirējus. Par šo darbu viņam katm gadu maksās tūkstoš sterliņumārciņu. Iekams dot galīgo atbildi, Krebs izvirza prasību — viņš nekad nedarbosies pret savējiem.

Uz to Mjaskovs drūmā tonī iebilst:— Kreb, Anglijas valdība jau sen ir jūs apglabājusi, tas ir, tā nolēmusi visu attēlot tā, it kā jūs

patiešām būtu gājis bojā. Tāpēc atpakaļceļa nav. Tagad iedomājieties, ka angļi atrod jūsu līķi. Anglijā jūsapglabās, lai gan patiesībā jūs dzīvosiet Krievijā.

Tālāk kā labi izmēģinātā izrādē parādās karavīri ar nestuvēm. Satriekts līdz sirds dziļumiem,izmisušais Krebs uz nestuvēm redz savu līķi bez rokām un bez galvas. Mjaskovs paskaidro, kavisdrīzākajā laikā šis «viņa» līķis tiks atrasts pie Anglijas krastiem.

—Jūs esat vienā augumā. Turklāt pēc ilgas atrašanās ūdenī neko nebūs iespējams pazīt. Bez tamlīķim mugurā būs jūsu ekipējums.

Pēc šādas briesmīgas izrādes Krebs padodas.Viņš nodur galvu un dod piekrišanu…1959. gada 7. decembrī Vladivostokā parādījās leitnants, kas bija pierakstīts pie jūras kara spēka

štāba. Ļevs Ļvovičs Korabļovs no Odesas. Padomju leitnantam ūdenslīdējam bija visai daudz nopelnu.īpaši viņš bija izcēlies, strādājot uz kāda no ledlaužiem Baltijā.

Šis leitnants runāja krieviski ar ārzemju akcentu. Viņš nekad neko nestāstīja par savu ģimeni.

Tagad būtu īstā reize izdarīt kopsavilkumu. Gandrīz četrpadsmit mēnešus pēc Laionela Krebapazušanas lai pašā līcī tiek izvilkts līķis bez galvas un rokām. Tiek konstatēts, ka nāve iestājusies sešuslīdz četrpadsmit mēnešus iepriekš,— tātad no medicīniskā viedokļa nav izslēgts, ka tas ir Laionela Krebalīķis. Līķim ir uzvilkts zils vilnas kombinezons un vieglā ūdenslīdēja gumijas skafandrs. Gankombinezonu, gan skafandru pazīst ūdenslīdēju iekārtu ražotājs, pastāvīgais Kreba piegādātājs. Tas irneapstrīdams fakts, kuru ņem vērā, identificējot līķi. Vēl piebildīsim, ka līķim bija ļoti maza kāja — tāpatkā Krebam. Un uz kreisā ceļgala rēta— tāda pati kā Krebam.

Taču Mārgareta Kreba, apskatījusi mirstīgās atliekas, iesākumā izrāda šaubas, bet vēlāk kategoriskinoliedz, ka tas varētu būt bijušā vīra līķis. Bet viņa labāk nekā jebkurš cits zina gan vīra kājas lielumu,gan pazīst rētu ceļgalā.

Starp citu, Mārgareta Kreba drīz vien uzdos jaunu mīklu. Bernards Hatons, jau pieminētās grāmatasautors, pēc kura domām Krebs palicis sveiks un vesels un dzīvo «dzelzs priekškara» otrā pusē, savussecinājumus izdarīja, iepazīstoties ar dosjē, kas bija atgādāts no kādas komunistiskās valsts vai precīzāk— no Austruinberlīnes. Pēc tam kad šie dokumenti Londonā tika izskatīti, tie acīmredzot «pa slepeniempagrīdes ceļiem» nosūtīti atpakaļ uz VDR policijas arhīviem. Tiešām ļoti žēl.

Ko nu lai iesāk?Lasītājam jādara zināms, ka bijušā čehu žurnālista, kas bija pieprasījis politisko patvērumu Anglijā,

grāmata izraisīja vētrainu admiralitātes reakciju. Eksperti apliecina, ka Kreba kundzei parādītāfotogrāfija bijusi tik maza un neskaidra, ka «pēc attēla uz tās praktiski nebija iespējams droši pazītKrebu». Pašu grāmatu oficiālais admiralitātes pārstāvis nosauca par «viltojumu, kas apvaino virsnieka undžentlmeņa godu un cieņu». Tāda pati doma tika pausta arī admiralitātes rakstveida paziņojumā.

Ja Hatona grāmata patiešām būtu bijusi nožēlojams viltojums, Anglijas admiralitātes augstākajāmamatpersonām neapšaubāmi bija visas tiesības izteikt sašutumu par tur izklāstīto versiju. Ja nu Hatonapieņēmums būtu pareizs, tad izrādītos, ka angļu akvalangists, veicot spiegošanas uzdevumu— turklātmiera laikā! —, ar savu rīcību apvainojis Padomju valsts vadītājus, kas atradās Lielbritānijā valstsvizītē. Šāds lietas pavērsiens nekādā ziņā nevarētu apmierināt Anglijas admiralitāti, tāpēc tā pasteidzāsizpaust sašutumu, apvainojot žurnālistu klajā apmelošanā.

Lūk, cik noslēpumains bijis šis notikums! Tāpēc lasītājam pašam nāksies tikt skaidrībā, kas tajā irpatiesība un kas — izdoma…

1967. gadā atgadījās divi ievērojami notikumi un tā vien šķita, ka Vēsture pati gribējusi atrisināt šomūsdienu lielo noslēpumu.

1967. gada janvārī Bonnas izdevums Bilā paziņoja, ka Krebs ir sveiks un vesels un Meklenburgaslīcī pie Boken- hāgenas trenē Austrumvācijas akvalangistus…

1967. gada 8. martā jūras piekrastē netālu no Čičesteras tika atrasta cilvēka galvaskausa augšdaļa.Augšžoklī bija saglabājušies septiņi pilnīgi veseli zobi. Atradums nonāca pie tā paša tiesas ārsta, kurškādreiz bija izdarījis iespējamā Kreba līķa sekciju. Ārsts paziņoja, ka, pēc viņa domām, galvaskaussatradies ūdenī apmēram desmit gadus. Tas aptuveni sakrita ar Kreba pazušanas laiku.

Bet vai tas bija Kreba galvaskauss?

Saturs Priekšvārds…………………………………………………………………. 5Pirmā dala.ATRASTAS UN NEATRASTAS BAGĀTĪBASTulkojusi Dzintra Dāvidsone…… … 7Jurijs Supruņenko. Stšelecka krīks neizžūs………………………….. 9Valentīns Iļjins. Ķēniņa Zālamana bagātības. … 21Sergejs Kravčuks. Neuzvaramā Armāda…………………………….. 45Robērs Šarū. Neticamie piedzīvojumi Kokosu salā. . 63Lorenss Grīns. Lobengulas zudušie miljoni …. 73Ņikita Krivcovs. «Ērgļa ligzda» pie Okas…………………………… 89Andrejs Tokarevs. Trubadūra dļziesmas noslēpums. . 111Deivids Ērvings. Feldmaršals Rommels: leģendas gals 135 Mihails Koršunovs, Viktorija Terehova.

Pazemesieeja Kremlī…………………………………………………………….. 199Otrā daļa. PAGĀTNES ĒNASTulkojis Armīns Voitkāns ……………………………………………. 247Andrē Kastelo. De Montespāna kundzes intrigas . . 249Alēns Deko. Apmelotais Nerons……………………………………. 263Alēns Deko. Svētā Pētera kapenes………………………………….. 277Alēns Deko. Moriete no Morē — Ludviķa XTVmelnādainā meita?. … ……………………………………… 295Alēns Deko. Viņu pazina visā Eiropā……………………………… 307Alēns Deko. Laionela Kreba — «cilvēka vardes» noslēpumainā pazušana 323GADSIMTU NOSLĒPUMIRedaktori U. Placēns, A Tidrikis, . Kravale Mākslinieciskais redaktors V. Lopiņi Tehniskā

redaktore V. Vasifjeva Korektore I. SatseFormāts 84x108/32. 11 iespiedi. Iespiesta Publiskajā a/s «Jāņa sēta» tipogrāfijā, Brīvības ielā 139,

Rīgā LV-1012NOSLĒPUMU un SENSĀCIJU ENCIKLOPĒDIJA (nse)Grāmatu sēriju ar šādu nosaukumu sākam izdot jau šī gada pirmajā ceturksniDrīzumā klajā nāks: Pareģi un gaišreģiAvantūristi, iluzionisti, naudas viltotāji… Pirāti un laupītāji Laulības un laulību ieražas

LAULĪBAS UN LAULĪBU IERAŽAS (Fragments)

Vācu kapu Sniega karaliene

Šī «bēdu nomāktā atraitne» nebūt nenāk uz kapiem, lai skumtu un sērotu. Viņa meklē jaunasiepazīšanās un raugās pēc kārtējā upura sava trešā vīra lomai.

«Notikums, kuru vēlos jums pastāstīt,» raksta žurnāliste Ksenija Avdejeva, «iesākās vecajosMaskavas kapos. Tas atgādina asa sižeta viencēliena lugu, kuras darbība norisinājās uz tās traģiskā fonadekorācijām.»

Nav noslēpums, ka aizgājēju atdusas vietās notiek negaidītas tikšanās, dvēseli plosošas grēksūdzesun Šajā ziņā kapsētas pārspēj stacijas, ātrvilcienu kupejas un pat slimnīcas. Jau pati kapu gaisotne vedinauz vaļsirdību. Arī laiks tur rit citādāk. Tā gaita ir lēnāka, nesteidzīgāka un liek mums biežāk domāt parmūžību, par savu pagātni un nākotni un to, kādēļ dzīvojam pasaulē.

Pēdējā laikā pēc mātes nāves es bieži nāku uz Vedenskas jeb — kā tos vēl arī nereti mēdz saukt —Vācu kapiem, kuri pastāv jau vairāk nekā divsimt gadu. Šeit atdusas ievērojami ļaudis, tādi kā PēteraPirmā līdzgaitnieks Leforts, «svētais dakteris» Fjodors Gāzs, kurš atdeva savu dzīvību un mantību,cīnīdamies par notiesāto tiesībām, slavenais Krievzemes taisn- prātis, sirmgalvis Zosima…

Kapos vienmēr, jebkurā dienas laikā, ir daudz ļaužu. Cilvēki šķiet it kā nemanāmi, izklīduši pie savutuvinieku kapu kopiņām. Sēž uz mazajiem soliņiem un atceras tos, kuri no šīs dzīves šķīrušies uz visiemlaikiem. Tāpat mēdzu pasēdēt arī es.

Pulkstenis rādīja pieci pēcpusdienā, un es jau grasījos doties mājās, kad pēkšņi pamanīju ātrituvojamies kādu dāmu, — nācēja bija stalta auguma, kalsnēja, rokā viņa turēja mazu lakādas somiņu.Sievietes galvu rotāja melna cepure, un arī tērpusies viņa bija melnā, elegantā kostīmā. Dāmas apģērbsvairāk iederējās diplomātu saietā nekā šeit, starp kapu kopiņām. Dāma vērīgi aplūkoja kapvietas, it kāmeklēdama pazīstamos. Viņa izskatījās lieliski, jaunāka par saviem gadiem un iznesīga. Platīnkrāsas matusprogas koķeti spraucās ārā no cepures. Tumšās, možās acis raudzījās vērīgi un uzmanīgi. Saltā, labikoptā seja bija sastingusi vēlīgā smaidā.

Domās es viņu nodēvēju par Sniega karalieni. Viņai nebija līdzi nekādu tik pierasto kapu kopšanasrīku: ne grābeklīša, lāpstiņas, ne lejkannas. Acīmredzot dāma šeit bija ieradusies, ne jau lai apkoptukapus, bet gan vienkārši pastaigāties. Vecās kapsētās patiesi ir ko redzēt.

Pamanījusi mani, viņa zibenīgi metās šurp. Sievietei acīmredzot gribējās ar kādu parunāties. Jacilvēks jūtas vientuļš, zaudējis tuviniekus, šo vēlēšanos var pilnīgi saprast. Mēs iepazināmies. Kapugaisotne vedināja uz atklātību un uzticēšanos. Taču dāma vēlējās runāt vienīgi ar sev līdzīgu, savu aprinducilvēku, nevis ar kaut kādu zemāku būtni.

Viņa likās izvēlīga. Un visvisādi centās izcelt pašas labo audzināšanu un pieklājību. Nedaudzaugstprātīgi aplūkoja manu angļu kostīmu un gludo matu sasuku. Un nolēma, ka esmu līdzvērtīgasarunbiedrene. Pēc tam viņa neuzticīgi nopētīja manas mātes svaigo kapu, kas gluži kā «jaunajiemkrieviem» divu metru augstumā bija nokrauts ar puķēm un vainagiem.

Tad, izlasījusi uz vainaga lentes uzrakstu «no mīļajiem skolēniem», nomierinājās un sāka stāstīt parsevi.

Jāteic, šī dāma nelīdzinājās cilvēkam, kurš patiesi vēlas saglabāt savu cieņu. Ninela Petrovnaizrādījās pārlieku daiļrunīga un familiāra. Viņa gribēja runāt par sevi.

Es neiebildu. Un pusstundas laikā iepazinu visu šīs bēdu nomāktās atraitnes dzīvi.

Šī sieviete bija sevi bez atlikuma ziedojusi radiem un tuviniekiem. Un vecumdienās palikusi gluživiena milzīgā dzīvokli, kur tikai četras sienas un vienīgie viņas draugi ir telefons un televizors.

Viņas vīrs bijis ģeoloģijas profesors — pazīstams, zinātnieku aprindās cienīts cilvēks. Nelaiķa vīraskolnieki, kas jau paši tagad ir kļuvuši zinātnieki ar pasaules vārdu, vēl arvien apmeklē viņa kapu. NinelaPetrovna palīdzēja izaudzināt vīra meitu no pirmās laulības, centās iedvest viņā cildenumu, attīstīt gaumiun labas manieres. Diemžēl viņa par saviem pūliņiem saņēma vienīgi nepateicību. Septiņu gadu laikāmeita nav ne reizes piezvanījusi, ne arī atsūtījusi uz Jauno gadu telegrammu.

Bet Ninelas Petrovnas meita no pirmās laulības jau kopš bērnības slimoja ar reimokardītu. NinelaPetrovna slimajai ziedoja savu jaunību un veselību, meita apprecējās bez mātes atļaujas, un nesaderīgāslaulības viņai izrādījās liels trieciens. Trīsdesmit gadu vecumā Katja nomira, atstādama divus bērnus.Viņa varētu būt ideāla vecmāmiņa, taču Ninelai Petrovnai ar mazbērniem neļauj satikties. Tik traģisks iršis stāsts, un kopš tā laika dāma dzīvo gluži viena.

Viņas patvērums, gandrīz kā otrās mājas, ir — kapi. Uz šejieni viņa nāk jau gadiem ilgi un pazīstikvienu vietiņu.

Cik daudz pazīstamu cilvēku ir radies pa šiem gadiem! Jo īpaši atraitņu. Vīrieši cienījamos gadospaliek gandriz vai bez prāta, kad nomirst sieva, ar kuru nodzīvots kopā pusgadsimts. Šie atraitņi kāsadeguši gatavi mesties pie jebkuras, līdzīgi maziem bērniem, kas ķeras klāt asmeņiem. Ninelai Petrovnaijau vairākkārt bijusi izdevība nokārtot savu dzīvi, atkal apprecēties ar kādu no kapos iepazītajiemvīriešiem. Šeit precinieku ir tik daudz, ka var atvērt iepazīšanās biroju. Taču viņa ir pārāk stingra unapdomīga, lai ielaistos ar pirmo pretimnācēju. Tiesa, starp šejienes pielūdzējiem ir ģenerāļi, mākslinieki,komponisti, bagāti atraitņi ar nopelniem, Ninela Petrovna aizgūtnēm stāstīja.

Risinādamas sarunas par laulībām, mēs pa klusu, skaistu aleju nonācām pie slavenās Erlangerukapličas, kur, kā stāsta leģendas, piepildās ikviena cilvēka vēlēšanās. Vajag tikai uzrakstīt visu uz papīraun noskaitīt sirsnīgu lūgšanu.

Dāma vēlīgi gribēja parādīt man savu piederīgo kapus, it kā lai nostiprinātu pazīšanos ar vēl vienunelaimes piemeklēto.

Te pēkšņi mana ceļabiedrene pārvērtās līdz nepazīšanai, kļuva vispirms zaļa, tad sarkana, tvēra piesirds un čukstēja: — Atvilcies, nelietis! Bet es taču esmu viņam kategoriski aizliegusi pat rādītiestuvumā! Mans bijušais znotiņš, elektromontieris, ieradies un turklāt vēl paņēmis līdzi savus neaudzinātosšmurgujus. Nosēdušies manu piederīgo kapavietā kā saimnieki. Cik tie bērni ir riebīgi: neapkopti,nosmulējušies netīri, tikpat prasti kā viņu tēvs. Tikai tālāk no tādiem mazbērniem! Piecus gadus neesmuviņus redzējusi un ari nevēlos redzēt!

Ak Dievs, viņi šeit vēl arī ēd! Uz kapa ierīkojuši ēdnīcu, tūdaļ pat lasieties prom, nolāpītie plikatas!— un, izslējusies kā medību suns, Ninela Petrovna metās uz savu kapu kopiņu pusi. Es sastingu.

Ar manu sarunbiedreni bija notikušas neticamas pārvērtības. No elegantās atturības, aizplīvurotānozīmīguma, ar kādu dāma izrunāja ikvienu vārdu, vairs nebija ne miņas. Tagad noslēpumainās uncienījamās Sniega karalienes vietā man līdzās stāvēja saniknota tīģeriene.

Diezgan plašā gruntsgabalā, ko ieskāva veca, jau daļēji izgāzusies dzelzs režģu sētiņa, uz koka solapie pašrocīgi taisīta ļodzīga galdiņa sēdēja aptuveni trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis gaišām acīm,ģērbies apnēsātā jakā, un divi bāli, lielacaini bērneļi. Mazo sejās bija jaušama kāda netverama līdzība arsaniknoto kapu saimnieci. Rokās bērneļiem patiesi bija pa smalkmaizītei. Uz ļodzīgā galdiņa stāvējadivas jogurta kārbiņas. Mazie lielā izbīlī raudzījās uz Sniega karalieni, kura, pazaudējusi savu cienīgoizskatu, ar naidā trīcošām rokām metās virsū vīrietim.

Šī drausmīgā scēna, par kuras liecinieci neviļus biju kļuvusi, saistījās ar kādu briesmīgu ģimenesnoslēpumu. Nezinādama situācijas patieso cēloni un tās dalībniekus, es neuzdrīkstējos iejaukties un tikaibikli centos vilkt dāmu atpakaļ.

Taču viņa alka asiņu. Un sāka pārāk skaļi kliegt, uzbrukdama mazajiem.

Viss norisinājās kā sliktā romānā. Izbijušais znots nobālēja un ar savilktām dūrēm stājas viņaipretim.

— Apklustiet, Ninel, pietiek izlikties un spēlēt teātri! Jūs pati Katju nogalinājāt ar savu skopumu unegoismu. Viņas nāvē nav vainojams tas, ka jūsu meita apprecējās ar elektromontieri. Jūs padarījāt manusbērnus par bāreņiem un izmētāt no mājām, bet tagad svešu cilvēku klātbūtne tēlojat svēto! Draņķīgāvecmāmiņa! Bet es atbraucu pie savas sievas, lai šeit visu sakoptu un nokrāsotu sētiņu. Jūs protat vienīgiskaisti ciest. Un tas, ka izsalkušie bērni pie mātes kapa notiesāja pa bulciņai, nav nekāds grēks. Bet nu —vediet viņu ātrāk prom, citādi es par sevi negalvoju! — vīrietis, būdams galīgi satraukts, nobeidza unpievērsās man.

Situācija patiesi nebija prognozējama. Un es satvēru trīcošo Ninelu ar sāniski nošļukušo cepuri aizrokas un, lūgdama, lai viņa nomierinās, vedināju uz kapsētas izeju.

Atkritusi piebraukušā taksometra sēdeklī, dāma centās atgūt pašsavaldīšanos un, žēlabainismaidīdama, nosauca man savu tālruņa numuru: — Es jūs lūdzu, piezvaniet, es jums visu paskaidrošu! AkDievs, kāds kauns! — Pēdējos Ninelas Petrovnas vārdus es vairs nesadzirdēju.

Šādi vērojumi, kad tiek mazgāta ģimenes netīrā veļa, ir tikpat nepatīkami, kā noklausīties laulātodraugu savstarpējos apvainojumus neuzticībā. Taču es nespēju no kapiem tā vienkārši aiziet — manāacupriekšā stāvēja pārbiedētie bērni ar smalkmaizītes drupačām. Kājas pašas no sevis mani aiznesaatpakaļ. Nosaukusi savu vārdu, es paskaidroju radušos situāciju. Dāmas bijušais znots Anatolijs,sadrūmis un vainīgs juzdamies, par manu atgriešanos izrādīja negaidītu prieku. Atvainojās, ka bijisnesavaldīgs, un sacīja — cits viņa vietā būtu «bēdu nomāktajai» māmiņai gluži vienkārši sadevis pakaklu.

— Viņa ir auksta, bezjūtīga plēsoņa! Kā jūs domājat — kādēļ viņa tik lieliski izskatās? Tādēļ, kaviņa par visu tikai nospļaujas! Viņa savā dzīvē tikpat kā nav strādājusi, citiem uz kakla sēdējusi un visusizmantojusi. Divus vīrus kapā iedzina, meitu nobendēja, pameitu atstāja bez līdzekļiem, visu mantojumupievāca sev, mazbērnus uz ielas izdzina. Vai tiešām mūsu asaras nekad netiks viņai atdarītas? — vīrietisgandrīz kliedza.

Anatoliju vairs nebija iespējams apturēt. Kapsētas bērza lapotne pārmetoši šalkoja, un es ilgiklausījos viņa satraucošo stāstu.

…Jau mācoties Maskavas institūtā trešajā kursā, Anatolijs saprata, ka ar stipendiju vien naviespējams izdzīvot. Taču iztikt vajadzēja, jo jaunekļa sapnis bija piepildījies: no nomaļa, pamestaPleskavas apgabala nostūra viņš bija pārcēlies uz dzīvi pie tantes Piemaskavā un iestājies augstskolā, parkuru allaž sapņoja. Tikai nebija no kā pārtikt!

Draugi viņam palīdzēja vasaras brīvlaikā iestāties darbā kādā valsts dzīvokļu ekspluatācijas kantorīpar elektriķi.

… To dienu Anatolijs nekad neaizmirsīs. Tā visskumjākā veidā pārvērta centīgā provinces jaunekļadzīvi uz visiem laikiem.

Durvis viņam atvēra pati Ninela. Sievietei mugurā bija gaišzili rītasvārki, platīnblondās matu cirtassniedzās līdz pleciem, pretim raudzījās brūnas, dziļi redzokļos paslēpušās acis — šī būtne atgādinājaparādību no citas pasaules, viņa līdzinājās Bloka Skaistajai Dāmai, kura ieradusies šeit uz brīdi nodeviņpadsmitā gadsimta. Sieviete atnācējam līksmi uzsmaidīja — bija atnācis parasts, svešs cilvēks,elektriķis no dzīvokļu ekspluatācijas kantora. Anatolijs nezināja, ka tā bija dāmas parastā izturēšanās, —viņa centās ar visiem draudzēties, visiem patikt un visus maksimāli izmantot. Vēl jo vairāk tobrīd, kadsituācija viņas ģimenē bija kļuvusi ārkārtēja.

Vecais, lielais dzīvoklis Anatoliju pārsteidza. Izskatījās, ka šeit būtu plosījusies viesuļvētra. Kaktosmētājās saiņi, somas, čemodāni, jaunu tapešu ruļļi.

"Kad Zālamans uzkāpa tronī, viņam bija tikai 20 gadu. (Tulk.)"Templi uzcelt jau ķēniņam Dāvidam licis pats Jahve («Otrā Samuēla grāmata», 7.nod.), un Dāvids

to apsolījis, paveicis visus sagatavošanas darbus, bet pašu celtniecību licis īstenot Zālamanam («PirmāLaiku grāmata», 22.nod. 6.p.).

**«Klints» nosaukumu autors ņēmis no musulmaņu teikām. Pēc Bibeles, templis uzcelts Moria kalnā«uz jebusieša Araunas klona», ko Dāvids nopirka kopā ar vēršiem (vērši — kaujamie pateicības upuri —tulk.) par 50 sudraba šekeļiem («Otrā Samuēla grāmata», 24.nod. 24.p.).

*Tā laika burukuģi varēja peldēt uz priekšu tad, ja bija ceļavējš, bet galeras— tikai ļoti labos laikaapstākļos.

*Vārds ķeceris (vācu vai. Ketzer) ir cēlies no vārda «katars», kas savukārt no grieķu kathans — tirs.(Tulk.)

"Komūnija — kristīgajā teoloģijā svētā vakarēdiena baudīšana jeb iešana pie dievgalda. (Tulk.)**Felibri — literāra kustība Dienvidfrancijā, Provansā, ar mērķi izveidot jaunprovansiešu valodu un

literatūru uz Provansas vēsturiskā novada pagātnes kultūras bāzes. (Tulk.)[1]zilajos kalnos netālu no sidnejas. (red)[2]kostjuško nacionālais parks ir otrs lielākais Austrālijā—tā platība ir 2065 kvadrātjūdzes jeb

5348 km2 (pāri par pusmiljona hektāru). Dibināts 1944. gadā. (Red.)[3]no kostjuško kalna okeāns gaisa līnijā uz dienvidiem ir vismaz 150 km attālumā, uz austrumiem —

vēl tālāk. Tiesa, tuvumā ir vairākas mākslīgās «jūras» — Sniega kalnu hidrotehniskās sistēmasūdenskrātuves. (Red.)

'zālamans (salmāns — mierīgais, miera vīrs) — Dāvida desmitais dēls."Dāvids tolaik bija tikai pusaudzis, bet Goliāts — nekaunīgs filis- tiešu milzis no Gātas pilsētas,

kurš izraēliešu karaspēkam bija iedzinis lielas bailes. (Tulk.)[4]kur autors šo frāzi ņēmis, nav zināms. Bībelē teikts, ka Zālamans priesterim Abjatāram pavēlējis:

«Ej uz Anatolu, uz savu tīrumu, jo tu esi nāvei nolemts vīrs, bet šodien es vēl tevi nenonāvēšu, jo tu esi tāKunga Dieva šķirsta nesējs mana tēva Dāvida priekšā, un arī tādēļ ne, ka tu esi dalījies ar manu tēvuvisās tais ciešanās, kādas viņam nācās pārdzīvot.» («Pirmā Ķēniņu grāmata», 2.nod. 26.p.).

"varētu būt ari tā, ka abi vārdi apvienojumā veido frāzi: «Lai stāv (dievnams) nesatricināms kācietoksnis.»

[6]sizerēns — lēņu kungs. (tulk.)"bibelē par to ziņu nav.[8]kopž 1974. gada etiopija ir republika. (Tulk.)[9]jojahīnu apžēloja Nebukadnecara pēcnācējs Amel-Marduks. (Tulk.)"jojahīns vēlējās inuža nogali pavadīt trimdā. (Tulk.)"kvarta — 2 pintas jeb 1,14 1. (Tulk.)[12]sitija — londonas tirdzniecības un darījumu centrs. (Tulk.)[13]kā lasāms šā krājuma rakstā «Spāņu Neuzvaramās Armādas nenovērtējami dārgās relikvijas»,

«Santa Ana» ir uzskrējusi uz sēkļa. (Tulk.)[14]lima — peru galvaspilsēta. (tulk.)[15] krāls — Dienvidaustrumu Āfrikas tautām lokveida apmetne. (Tulk.)[16] raiders hegards (1856 — 1925) — angļu rakstnieks, kurš vielu saviem daļēji dokumentālajiem

un etnogrāfisko materiālu bagātajiem piedzīvojumu romāniem smēlies britn kolonijās. Viņa romāni«Ķēniņa Zālamana raktuves», «Montesumas meita», «Pasaules sirds», «Daiļā Margareta» un «Svētābrinum- puķe» izdoti ari latviski. (Tulk.)

[17] babuīni — paviāniem lidzīgi pērtiķi. (Tulk.)[18] bergkolēģija — no vācu vat. Berg — kalns, kalnrūpniecības augstākā instance XVIII gs.

Krievijā. (Tulk.)[19] petrovkas teātri 1780. gadā Maskavā, Petrovkas ielā, uzbūvēja antreprenieris Mcdokss. Teātri

bija 1500 skatītāju vietas. 1805. gadā ēka nodega. (Tulk.)[20] Červoncs — xviii gadsimtā Krievijā zelta trīsrubļu monēta. (Tulk)[21] maniheisms — reliģiska kustība, kas radās Persijā III gadsimtā un nosaukta mācības

pamatlicēja Manī vārdā. Vēlāk izplatījās no Itālijas līdz Ķīnai. Mācības piekritēji — maniheisli."katari — ķeceru sekta, kas Rietumeiropā pastāvēja no XI līdz XIV gadsimtam. Ziemeļitālijā,

Francijas dienvidos un Vācijā kataru piekritējus sauca par albiģiešiem.[23] poterēni no grieķu vārda potēr—liturģisks trauks, vīna biķeris. (Tulk.)[24] langdoka — province Francijas dienvidos XVIII gs. Langdoki — provinces iedzīvotāji. Par

langdoku (*ok» — langue d'oc) valodu sk. piezīmi šā raksta beigās. (Tulk.)'samans — ķieģelis, kas izgatavots no mālu, kūtsmēslu, salmu un astru maisījuma. (Tulk.)[26] anatēma — izslēgšana no baznīcas, lāsts. (Tulk.)[27] ordeni sauca ari par ubagotājmūku ordeni, bet ordeņa brāļus — par sprediķotājbrāļiem. Šāds

ordenis viduslaikos pastāvēja ari Rīgā, klosteris atradās blakus Jāņa baznīcai. (Tulk.)[28] valdensi — ķecerīgas viduslaiku kustības locekļi. Tas pamatlicējs bija Lionas tirgotājs Pjērs

Valdo. Kustība aizsākās 1179. gadā. Valdensi aicināja uz «evaņģēlisko nabadzību» un askētismu, uzstājāspret katoļu baznīcu, noraidīja vajadzību pēc garīdzniecības.

[29] ludviķis ix Svētais — Francijas karalis. (Tulk)[30] t.i., pakļautību centrālajai Francijas karaļa varai.[31] sekīra — cirvis. (tulk.)[32] salve, regina! — esi sveicināta, valdniece! (Latiņu vai)"lorage — neliels langdokas tajons, kas atrodas starp Lejaslangdoku un Akvitānijas baseinu.[34] senešāls — vietējās tiesu varas pārstāvis feodālajā Francijā.[35] pecuniam infinitam (latīņu vai.) — neaprēķināmas bagātības."seržants — no latīņu vai. serviens — kalpojošs. (Tulk.)[37] paraklēts — no grieķu vai. — aizstāvis, E.Glika Bībeles tulkojumā — iepriecinātājs, Jāņa

evaņģēlijā identificēts ar Svēto Garu, bet Pirmajā Jāņa vēstulē— ar pašu Kristu. (Tulk.)"bēmas svētki — maniheisma galvenie svētki, kas notiek lieldienu laikā par piemiņu Manī mocekļa

nāvei un debesbraukšanai. Sasanīdu karalis Bahrāmi lika Manī piesist krustā. Mani tika atstājis daudzliterāru darbu, bet tie, tāpat kā viņa piekritēju raksti, gāja bojā līdz ar pašu maniheismu, kas jau bija guvispasaules reliģijas nozīmi. Tikai XX gs. daži raksti atrasti Turke- stānā, Turfanas pilsētā Ķīnā un Ēģiptē.(Tulk.)

129[39] denjē — sena Francijas monēta.*«flamenka» — provansas xiii gs. romāns dzejā par torni ieslodzītās precētās sievietes, grāfa meitas

Flamenkas, «cēlo mīlu» (*fin amor») pret bruņinieku; romāns izceļas ar jūtu dziļumu un ir pretrunā arkristīgo morāli. Autors nezināms. (Tulk.)

131[41] Šeit un tālāk atdzejojusi N.Kalna.'literārie konkursi — turnīri (franču vai. totirnoi) Tulūzā tika organizēti ar nosaukumu «Jeux

pioraux»."Sākot ar XIV gadsimtu, pēc albiģiešu kariem, kad Provansa pakāpeniski pāriet Francijas provinces

statusā, provansiešu jeb «ok» valoda zaudē savu starptautisko nozīmi (trubadūru literatūra ietekmēja visasEiropas literatūras attīstību). XIX gadsimtā tiek izdarīti mēģinājumi provansiešu valodu atdzīvināt,izveidojot jaunprovansiešu valodu, un to lielā mērā dara iepriekš minētie felibri, stimulējot literatūrasradīšanu šajā valodā un izdodot almanahus un zinātniskus žurnālus, kā arī noskaidrojot Provansas kultūrastradīciju stabilitāti. Mūsu gadsimta vidū dibināts Provansas pētniecības institūts ar centru Tulūzā. (Tulk.)

[43] ieradies Rastenburgā, Štaufenbergs, rezerves armijas štāba priekšnieks, uzzināja, ka viņa

ziņojums apspriedē no 13.00 pārcelts uz 12.30 un apspriede nenotiks bunkurā, bet barakā, kur atrodaskartes. Štaufenberga uzdevums bija novietot bumbu bunkurā, kur Hitlers varēja atrasties, cik ilgi vienvēlējās. Tagad nācās rīkoties atkarībā no apstākļiem un viss bija atkarīgs no tā, cik tālu no Hitlera bumbasprāgs. Štaufenbergam izdevās nemanīti pārbīdīt pulksteņa mehānismu uz citu laiku. Pēc tam viņš nolikaportfeli zem galda un izgāja ārā, aizbildinoties ar steidzamu telefonsarunu ar Berlīni. Taču kāds noģenerāļiem neveikli aizķēra karti un nejauši ar kāju pārbīdīja portfeli. Šis apstāklis izglāba Hitleramdzīvību. Prombraucošais Štaufenbergs dzirdēja sprādzienu un bija pārliecināts, ka Hitlers ir nogalināts.

[44] der atgādināt, ka Hofakera liecību patiesīgumu netieši apstiprināja paša Rommela izteikumi.Kas attiecas uz kara izbeigšanu, tad šai ziņā Rommela un sazvērnieku uzskati sakrita. Tāpēc ari Hofakerameli šķita tik pārliecinoši.

[45] Ārkārtējā tiesa režīma pretinieku tiesāšanai fašistiskajā Vācijā.[46] pols skarons (1610—1660) — franču dzejnieks."svešā vidē (latin.).[48] gijs patēns (1601—1672) — franču mediķis un literāts, kas kļuva slavens ar savām

«Vēstulēm», savdabīgu Ludviķa XIV laika hroniku.[49] vēlama persona.