Annotation

GADSIMTU NOSLĒPUMI - 7Redaktore N. Kalna Tehniskā redaktore V. Vasiļjeva Korektore V. SargunaFormāts 84x108/32.16 iespiedi. Grāmata iespiesta a/s "Preses nams" tipogrāfijā un iesieta a/s

"Paraugtipogrāfija" Puškina ielā 12.Šajā sējumā sniegts ļoti plašs vēstījums par jūras samuraju, japāņu slaveno admirāli Togo. Arī —

dažādas versijas par Turīnas svēto līķautu.

Bet nodaļā "Neticamā realitāte" — dzejnieku A. Puškina, A. Čehova, V.Rubcova, V. Majakovska unspalvas meistara Ļeva Tolstoja likteņi mūsdienu astrologu skatījumā.

No krievu valodas tulkojis HARIJS VEIDEMANISMākslinieks VILNIS LAPINŠ"ТАЙНЫ ТЫСЯЧЕЛЕТИЙ VII" © Издательский дом "Вокруг света" © "Juventa", Rīga, 1998509, [l| Ipp. -no krievu vai. tulk. H.Veidemanis. — 1998.7.sējumā sniegts plašs vēstījums par jūras samuraju, japāņu slaver admirāli Togo. Dotas dažādas

versijas par Turīnas svēto līķautu. Noda «Neticami realitāte» aprakstīti krievu dzejnieku A.PuSkina,A.Cehov V.Rubcova, V.Majakovska un Ļ. Tolstoja likteņi mūsdienu astroloj skatījumā.

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Starp pagatni un nākotniŽoržs Blons,Aleksandrs bernsteins,Natalija GevorkjanaSergejs FedosejevsAleksejs Ļitvins, vēstures zinātņu doktors, Kazaņas universitātes profesorsJevgeņijs Latijs Vladislavs RomanovsSenču noslēpumiSergejjs SumlonnijsTatjana Bessonova,Mihails DmitruksV. Kincelis, vēsturnieksJ. Supruņenko,

Kara atbalsisAlens Deko, franču vēsturnieksBija karš.Alens Deko, franču vēsturnieksAlens Deko, franču vēsturnieksNeticama realitāteIvana Bunina mīlestība un nave. Kā dzejā, tā prozā.Fjodors Dostojevskis: "Nelaimē patiesība kļūst skaidrāka"Dzejnieka liktenisAntons ČehovsVai dzejnieks Nikolajs Rubcovs varēja izvairīties no bojāejas?Traģēdija, ko zvaigznes paredzejaBēgšana no Jasnaja Poļanas - Ļeva Tolstoja noslēpumsSavu laiku apsteigušieNikola flamels - zelta izgudrotājs?Saturs

Starp pagatni un nākotni

Žoržs Blons, franču dokumentālists Jūras samurajs

I NODALA

Japānas imperators Hirohito pirms Otra pasaules kara sabiedrībā rādījās ļoti reti. Tikai īpašisvinīgos gadījumos. Tas bija pats par sevi saprotams, jo valdīja uzskats, ka viņš ir Saules dievietesAmaterasu tiešs pēcnācējs.

Pēc 1945. gada viss mainījās, vismaz ārēji. Dokumentālā kinolentē pasaule ieraudzīja imperatoruparastā uzvalkā ar melnu filca platmali rokās; viņš neveikli atbildēja uz sveicieniem, pārlieku zemuklanīdamies. Es atceros, ka skatītāji zālē brīžiem pat ķiķināja. Protams, viņi neiedomājās, ka jaunais,nepierastais apģērbs var apgrūtināt imperatora kustības, ka pārtapšana no elku dieva par konstitucionālumonarhu viņam ir grūta un sāpīga. Viņi nesaprata to morālo drāmu, ko pārdzīvoja šis cilvēks.

Mums ir grūti, gandrīz neiespējami iedomāties, ar kādām jūtām imperators Hirohito, padodamiesmilitāristu kastas spiedienam, ar savu parakstu apstiprināja dokumentus, kas izraisīja karu, bet nepavisamnav grūti saprast, ka atombumbu sagrauto pilsētu un pārpildītajās slimnīcās guļošo neizdziedināmo upuruapmeklēšana - un tieši šādās reizēs viņš visbiežāk parādījās sabiedrībā - viņam nebija nekāda izprieca.

Domas par imperatoru man atsauca atmiņā kādu citu Japānas vēsturē pazīstamu cilvēku, un es biežisev jautāju: "Cikreiz nedēļā vai pat dienā šis uzvarētais imperators,

vīrišķīgi nesdams savu krustu, atceras to cilvēku, kas bija viņa pirmais audzinātājs - admirāli Togo?Vai viņš atcerējās Togo pamācības, kad kara sākumā pielika uguni pulvera mucai, vai tad, kad pieņēmalēmumu par nenovēršamu kapitulāciju, labi zinādams, ka tai pašā brīdī daudzi ievērojami viņa augstmaņišķiras no dzīves pēc samuraju paražas - ar dunci uzšķērzdami sev vēderu?"

Par troņmantnieka skološanu rūpējās septiņpadsmit audzinātāji, un suminātais Cusimas varonisnebija vienīgais un pastāvīgais viņa skolotājs. Bet tik un tā nav iespējams pieļaut domu, ka šī leģendārācilvēka slava un viņa personības pievilcība nebūtu atstājušas pēdas audzēkņa dvēselē.

Es ceru, ka iemesli, kas manī radīja interesi par admirāli Togo, kļūs saprotami šī vēstījuma gaitā, unmani lasītāji tos atzīs par uzmanības vērtiem. Japāna kļuva par cilvēces vēsturē pirmo atomkara upuri, bettās valdnieka skolotājs bija dzimts viduslaiku pārstāvis. Šī vārda tiešajā nozīmē. Viņš piederēja piefeodālās sabiedrības un dzīvoja valstī, kas mums ir vēl mazāk pazīstama nekā Francija Žannas d'Arkaslaikos. Savas karjeras sākumā viņš cīnījās ar zobeniem un šāva ar tādiem pašiem lielgabaliem, kādusizmantoja karaļa Ludviķa XIII un trīs musketieru laikos, turpretī beigās veda kaujās modernu bruņukuģufloti un izcīnīja uzvaru, kas Japānu pievienoja visvarenāko pasaules lielvalstu pulkam. Man liekas, ka šīcilvēka liktenis ļoti iespaidīgi ilustrē to fe'nomenu, ko sauc par vēstures gaitas paātri- nāšanos.

Togo piedzima 2508. gadā pēc Japānas ķeizariskā kalendāra. Attiecināsim šo gada skaitli uzkristiešu kalendāru un pārlaidīsim skatienu tā laika norisēm pasaulē.

1848. gads. Parīzē pagaidu valdība tikko proklamējusi Otro republiku. Francijā jau darbojas 1500km garas dzelzceļa līnijas, pa kurām lokomotīves, milzīgiem skursteņiem kūpot, velk vagonus ar 40 kmātrumu stundā. Švīti valkā redingotus ar zīda oderi, bet modes dāmas - zvanveida svārkus. Viktors Igo jaudivus gadus ir Francijas pērs. Balzakam ir četrdesmit deviņi gadi, un viņš plāno sarakstīt vēl piecdesmitromānus, lai pabeigtu savu "Cilvēcisko komēdiju" (no tiem viņš sarakstīs divus).

Prūsijā kāds lauku muižnieks nolemj pamest savu īpašumu un ieņemt vietu uz Apvienotā landtāgadeputātu sola. Aizbraukdams viņš atstāj instrukcijas pārvaldniekam un parakstās: barons Bismarks fon

Šēnhauzens. Karaliene Viktorija atzīmē savas spožās valdīšanas vienpadsmito gadadienu. Tai laikā, kadEiropu moka sociālas konvulsijas, Lielbritānija, nostājusies uz brīvā tirgus ceļa, kļūst aizvien bagātāka.Rūpniecība pieņemas spēkā. Jau vienpadsmit gadus pirmās lielākās kuģniecības sabiedrības tvaikoņi peldpa pasaules okeāniem.

Atlantijas okeānā sākusies intensīva kustība no austrumiem uz rietumiem, piecos gados divdesmittrīs miljoni cilvēku no Eiropas pārceļas uz Ameriku.

Bet seši tūkstoši jūdžu no Amerikas rietumu piekrastes atrodas neparasta zeme. Tā izskatās pēcsvešķermeņa rosmes pārņemtajā j>asaulē, kas strauji komercializējas un industrializējas. Sī zeme irslēgta, sastingusi, pret visiem jauninājumiem naidīgi noskaņota. Tā sevi labprātīgi nošķīrusi no ārējāspasaules. Tā ieslēgusies sevī, nodrošinājusies pret jebkādu iekļūšanu, pret jebkādu ietekmi. Šo absolūtonoslēgtību nav radījušas ne maģiskas burvestības, ne nepārvarami dabiski šķēršļi. Tās pamatā ir apzinātagriba, kas uz visiem laikiem izteikta imperatora 1639. gada dekrētā: "Turpmāk un tik ilgi, kamēr sauleapspīdēs zemi, neviens svešzemnieks nedrīkst apmeklēt Japānu, pat ne sūtņa kārtā. Šo dekrētu neviensnekad nedrīkst pārkāpt, tam, kas to neievēros, draud nāve." Šāds sods tika attiecināts arī uz jebkurujapāni, kas mēģinātu doties uz ārzemēm. Periodu no 1639. līdz 1848. gadam Eiropā robežoTrisdesmitgadu karš un pirmie Pastēra atklājumi. Japānā - nekas. 1848. gada Japāna ir tieši tāda pati kā1639. gada Japāna, bet tā savukārt ne ar ko neatšķīrās no divpadsmitā gadsimta Japānas.

Nav nevienas mūra celtnes. Pilsētas būvētas no koka un papīra. Lai gūtu priekšstatu pariedzīvotājiem, kas klimta pa šaurajām ieliņām, pietiek uzmest skatienu septiņpadsmitā gadsimta japāņumākslinieku gravīrām. Daudzkrāsaino kimono, tautisko jostu, salmu apmetņu, ar bruņurupuču ķemmēm unkorāļu matadatām sasprausto frizūru harmonijā nav redzams neviens eiropeiskas izcelsmes apģērbagabals. Ielās ir ļoti maz sieviešu. Pilsētu dzīve liekas tikpat rosīga kā Eiropas viduslaiku pilsētu dzīve. Tāturpinās pat pēc tumsas iestāšanās. Naktīs pa ielām staigā sasildīta vīna pārdevēji.

Atmetīsim imperatora dekrēta draudus un apmeklēsim Kagosimas ostu lielās Kjusju salas dienvidugalā, kas atrodas tuvāk ekvatoram. Ninigi - Saules dievietes vectēvs un visu mikado sencis - tieši šo salubija izraudzījis savai atnākšanai uz zemes. Togo piedzima Sacumas provincē - netālu no šīs svētās vietas.Vasaras tur ir garas, siltas, vienmērīgas, patīkamas. Ziemā bieži līst lietus. Kagosimu veido mājas arlēzeniem salmu jumtiem, nav ne kupolu, ne smaiļu, tikai trīs jumti, kas pārsegti ar dakstiņiem, spīguļo zempelēkām debesīm. Aiz pilsētas redzama trisstūraina kalna pamatne, bet paša kalna kore nozūd mākoņugrēdās. Tas ir Sakuradzima. Šis vulkāns vēl liks par sevi runāt. Pagaidām tas ir aizmidzis. Apkārtneiegrimusi valgā mierā, un nekas neļauj spriest par šīs dabas apslēpto raksturu. Bet laiku pa laikam tāatmostas, un tad salām pēkšņi uzbrūk katastrofāli taifūni, neganti cunami, sākas zemestrīces, vulkānuizvirdumi. Viens no vietvārdiem, ko mazais Togo bieži dzirdēja pieminam kā ievērojamas vietasnosaukumu, bija jūras šaurums, kas Japānu atdala no Āzijas kontinenta - Cusima. Leģendārs nosaukums,trīspadsmitajā gadsimtā šajā vietā Kublaihana acu priekšā jūras dzelme aprija viņa ordas - simtpiecdesmit tūkstošus karotāju, kas mēģināja nokļūt Japānā.

Japānas vēsture ir gara, sarežģīta un bieži vien samudžināta. Mēs izdarīsim tikai nelielu ekskursu, laiiepazītos ar šīs zemes politiskās un sociālās iekārtas struktūru tai laikmetā, kas mūs interesē.

Tā bija feodāla iekārta. Sociālās piramīdas galotnē atradās daimjo - aristokrāti, kas pārvaldījaprovinces, bet viņu priekšgalā stāvēja sjoguns. Viņi pārstāvēja izpildvaru. Augstākā vara principā bijanodota imperatoram, ko sauca par mikado vai tenno. Īstenībā šī gandrīz dievībai pielīdzinātā personabaudīja neierobežotu varu savā Kioto, kur valdīja laiku neaprakstāmā greznībā un izsmalcinātībā. Sjo-gunu, īsteno valdnieku, rezidence atradās Jedo pilsētā, kas vēlākos laikos tika pārdēvēta par Tokio.Sjoguni rīkojās pēc savas gribas un patikas, un bieži vien tēvs varas scepteri nodeva dēlam, kamēr viņuvasaļi nekļuva pietiekami stipri, lai cīnītos par varu. Atšķirībā no imperatora dinastijas, kas sākās arSaules dievieti un nekad nepārtrūka, valdošās sjo- gunu dzimtas periodiski cita citu nomainīja. 1848. gadāpie varas bija Tokugavas dzimta.

Šāds process turpinājās kopš trīspadsmitā gadsimta. Tāpat kā vairākumā primitīvo sabiedrību, valstsvaras augstākie posteņi bija militāro personu rokās. Jēdzieni "karavīrs", "dižciltīgs" un "samurajs" bijasinonīmi. Feodālās dzimtas dalījās klanos. Japāņu sabiedrībā bez samurajiem bija ari tirgotāji, amatnieki,zemnieki. Diezin vai vērts maz piebilst, ka hierarhijas kāpnēs no apakšas līdz augšai vīrietim piederējavisas tiesības, turpretim sievietei - nekādas.

Reliģiskajā dzīvē 1848. gada Japānā valdīja sintoisma un budisma sajaukums. Sintoismam nav nedogmu, ne svēto rakstu. To varētu saukt par morālu filozofiju, kas ir brīva no reliģiskas vienpusības. Tiešitādēļ Japāna bez grūtībām un sāpēm sākumā pieņēma konfuciānismu, bet vēlāk, ap mūsu ēras septītogadsimtu - budismu. Japāņu prāts, liekas, pret komplicēto budisma metafiziku palika vienaldzīgs, tačujāpiebilst, ka to īpaši nesaviļņoja arī

Konfūcija mācība. Daudzu gadsimtu gaitā virsroku pēc kārtas guva dažādas tendences - sintoisms,budisms, konfu- ciānisms. Tomēr, neiedziļinoties šī procesa detaļās, uz jautājumu, kura no reliģiozajāmstraumēm dominēja tajā laikmetā, kas interesē mūs, var atbildēt īsi un skaidri: senču kults.

Šis īsais vēsturiskais pārskats bija nepieciešams, lai mēs gūtu priekšstatu par fizisko un morāloklimatu tajā sabiedrībā, kura izveidoja cilvēku, kam bija jākļūst par leģendāro admirāli Togo. Viņšpiedzima 1848. gada 27. janvārī Kadzimamasi ciemā Kagosimas pievārtē. Viņa tēvs - Kihizeamons Togobija samurajs, t.i., dižciltīgas izcelsmes cilvēks, uzticīgs Sacumas provinces daimjo vasalis. KihizeamonsTogo bija teicams paukotājs, lielisks literāts un pildīja dažādus feodālus pienākumus - bija nodokļuievākšanas uzraugs, garderobes glabātājs, administratīvā rajona pārvaldnieks.

Admirāļa Togo japāņu izcelsmes biogrāfi apgalvo, ka viņa māte Masuko, tā paša klana samurajaJosazaemona Hovi trešā meita, "tika cienīta sava prāta un skaistuma dēļ". Cienīšana prāta dēļ laikam ganjāsaprot tā, ka viņa vienmēr piekrita vīra domām un uzskatiem. Mūsu grāmatas varoņa dzimšanas brīdīviņai bija trīsdesmit seši gadi. Zēns bija viņas ceturtais bērns un< sākumā tika nosaukts par Nakagqro.Pēc iedibinātas tradīcijas ar šo vārdu viņam bija jādzīvo līdz trīspadsmit gadu vecumam. Tiklīdzdzemdētāja bija tikusi uz kājām, zīdainis Nakagoro tika aizvests uz Togo dzimtas ģimenes templi, kurMasuko pati savām rokām viņu guldīja uz altāra. Pēc samuraju paražas šī svinīgā ceremonija nozīmēja, kapar nevarīgā radījuma dzīves uzdevumu no šī brīža kļūst kalpošana tēvzemei.

Mēs varam iztēlē viegli iedomāties tās vietas, kur Nakagoro pavadīja bērnību. Vispirms mājā, koapņēma bambus- niedru žogs. Līdz mums nonākušas ziņas, ka mājā bijušas divpadsmit istabas. Bet tonevajag sajaukt ar priekšstatu par rietumeiropiešu divpadsmit istabu dzīvokli. Kā zināms, tradicionālajamjapāņu mājoklim īstu sienu nemaz nav, ir tikai bīdāmas, ar blāvi caurspīdīgu papīru apvilktasstarpsienas, kas tiek uzstatītas vai novāktas atkarībā no gadalaika vai apstākļiem. Pat ārsienas ir tikaikoka aizslietņi, ko uzstāda naktī, bet, rītam austot, noņem un saliek skapjos. Nakagoro no agras bērnībaspierada pie caurvējiem, kas nepārtraukti vēdināja māju. Vissaltākajās ziemas dienās viņš varēja savasmazās rociņas pielikt pie tradicionālā japāņu pavarda, kas pazīstams kā ar niecīgu siltuma atdevi, tā arī arbrīnišķīgu spēju saglabāt ogles. Lai sasildītos, japāņi gatavoja ļoti karstas vannas. Senās japāņu sadzīves"ērtības" aprakstījuši daudzi rakstnieki, kas apceļojuši šo zemi. Pētot cilvēku saslimšanu ar reimatismu,konstatēts, ka deviņpadsmitajā gadsimtā Japāna šai jomā ierindojusies pirmajā vietā pasaulē. Nav šaubu,ka cēlonis bijis brīvi plūstošu gaisa strāvu režīms un ārkārtīgi karstās vannas (apmēram 50 °C).

Vasaras periodā Togo ģimenes dzīve no mājas pārcēlās uz dārzu. Dārzs bija gaužām mazs, tajā bijadivas rūpīgi koptas smilts alejas, ko apņēma mākslinieciski izsvaidīti vai arī ar pārdomātu juceklībusalikti akmeņi. Dārza vienā malā stāvēja vai, pareizāk sakot, tik tikko bija saskatāmas dažas miniatūras,mākslīgi izaudzētas priedes - japāņu dekoratīvās dārzkopības mākslas šedevri. Mājas priekšā stāvējasintoistu altāris ģimenes pavarda dieviem. Šajā nelielajā platībā bija arī mazs dīķītis un divi vītoli.

Kadzimamasi miests atradās lauku apvidū. Vajadzēja tikai paspert soli pāri ģimenes īpašumarobežai, lai tūlīt iekļūtu zemnieku pasaulē. Teorētiski sabiedriskā stāvokļa ziņā zemnieki atradās tūlīt aizsamurajiem, tātad augstāk par tirgotājiem un amatniekiem. Tomēr šis sabiedriskais stāvoklis viņiem

nedeva nekādas morālas vai materiālas priekšrocības. Patiesībā zemnieki, kā liekas, bija patikonservatīvākā, visvairāk atpalikusī japāņu sabiedrības šķira.

Gadsimtiem ilgi viņi audzēja vienas un tās pašas kultūras - risu, miežus, kviešus, prosu, dažusdārzeņus un lietoja vienus un tos pašus darbarīkus: kapli, lāpstu, spriguli un ratus, kas bija līdzīgi faraonulaiku ēģiptiešu ratiem.

Uz ceļiem un takām neredzēja ne pajūgus, ne stumjamos ratiņus. Mazi, basi, dzelteni cilvēciņi savutrūcīgo nastu nesa vai nu uz galvas vai ari pakārtu garas bambusa kārts galā. Nekur nebija redzamas neganības, ne lopu laidari. Aitas un cūkas viņi vēl nepazina, liellopi - reti sastopami. Pāri Japānai gandrīzvisā tās teritorijā stiepjas kalni, apstrādāšanai derīgi tikai divpadsmit procenti zemes. Kalnu nogāzesstipri apgrūtina rīsa audzēšanu. Gandrīz visur jāuzbūvē dambji un kanāli, lai saglabātu avotu ūdeni unliktu tam plūst lejup no viena lauka uz nākamo. Laukiem vajadzīgi mēsli, bet lielu mājlopu nekur nebija,tādēļ cilvēkiem bija jāiztiek ar pašu mēsliem. To izvešana un izkaisīšana notika zināmos gadalaikos, untad visu apkārtni pārņēma nelāga smaka, bet, liekas, neviens japānis tās dēļ degunu nerauca. Rīsu sējaziemā. Šai laikā kalnu terasēs ierīkotie šahveida lauciņi ir brūni, gandrīz melni. Bet atnāk svelmīgavasara, un tie sazeļ dzīvespriecīgā zaļumā. Kāpdami lejup pa stāvām nogāzēm, lauciņu kvadrāti piepildaielejas, kas, kļūdamas aizvien platākas, nolaideni sastopas ar jūru.

Jūra nošķir salas no pārējās pasaules, un neviens japānis nezina, kas slēpjas aiz liektās apvāršņalīnijas. Gadsimtiem ilgi likās, ka neviens to nekad neuzzinās: tās retās zvejnieku laivas, ko var ieraudzītjūrā, drīkst irties tikai līdz piekrastes sēkļiem, tātad - ne tālāk par dažām jūdzēm no krasta. Nepaklausīgieun pārdrošākie avantūristi, kas mēģināja pārkāpt aizliegumu, zināja, kas viņus gaida pēc atgriešanās -galvas atdalīšana no rumpja. Veltīgi aizbildināties ar straumēm, vējiem vai avāriju. Imperatora 1639.gada dekrēts noteica tikai vienu sodu - nāvi. No cilvēkiem, kas parādījās salās no ārpasaules, japāņibaidījās kā no mēra, bet tos, kas kaut vai tikai dažas stundas bija pametuši Japānu, krastā sagaidīja kāsaindētus, kā inficējušos ar ārzemju sērgu. Un visus gaidīja nāve. Nekad neviena tauta šāda veidaeksperimentus nav izdarījusi tik tīri un nežēlīgi. Pienācis laiks aplūkot notikumus, kas noteica viduslaikuimpērijas saglabāšanos līdz XIX gadsimta vidum.

1542. gads. Kuģis ar trīs portugāļu jūrniekiem - viņu vārdi ir zināmi: Antonio de Mota, FransiskoSeimoto un Antonio Peiksoto, kas devušies ceļā no Makao uz Siāmu, nezināmu iemeslu dēļ nomaldās nomaršruta un nokļūst Tanegasimas salā. "Jādomā, ka šie jūrnieki tur uzturējušies diezgan ilgi, jo iemācījušiaborigēniem apieties ar šaujamiem ieročiem." Tā vēsta hroniķi. No šī fakta grūti spriest, cik ilga bijusipirmo eiropiešu uzturēšanās Japānā, jo visiem zināms, ka dažādas tautas, pat ļoti primitīvas, ātri apgūstprasmi apieties ar šaujamieročiem, un šī prasme drīz vien pārvēršas par paradumu, bet pēcāk - parnepieciešamību.

Pirmajiem trim pionieriem drīz sekoja citi, kas pasaulei ir vairāk pazīstami, pareizāk sakot, parkuriem savā laikā daudz vairāk stāstīts. Fernandess Mendess Pinto kļuva slavens pēc tam, kad bijaaprakstījis savus piedzīvojumus un publicējis grāmatu ar nosaukumu "Japānas atklāšana". Pinto stāsti irļoti gleznaini un pilni fantāzijas. Viņš pats atzinās, ka viņam "vairāk patīk stāstīt par notikumiem, kas spējuzjautrināt cilvēkus, nekā aprakstīt kailu patiesību". Pasaulē nav daudz tik vaļsirdīgu memuāristu.

Nākamajos gados daudzi portugāļu jūrnieki apmeklēja Japānu. Jūrnieki mainīja Eiropas un Indijaspreces - jēlzī- du, smalkus audumus, vīnu, narkotikas, medikamentus - pret "visu, kas šai zemē likāsvērtīgs". Parasta notikumu attīstība pēc jaunas zemes atklāšanas. 1549. gada augustā Japānas krastā izkāpapirmais kristiešu garīdznieks. Tas bija jezuīts, tēvs Fransuā Ksavjērs, kas vēlāk tika iecelts svēto kārtā.Šodien var tikai brīnīties par to, cik atsaucīgi un vēlāk pat aizrautīgi Japāna uzņēmusi šī katoļa svētrunas.Divdesmit septiņus mēnešus Fransuā Ksavjēru pavadīja viena vienīga veiksme. Viņš rakstīja: "Cik varuspriest, dievbijībā un ticībā japāņi ir pārāki par visām citām līdz šim atklātām tautām. Viņiem ir labvēlīgsraksturs. Viņi nav ļaunprātīgi un godu vērtē augstāk par visu." Drīz tika uzbūvēta pirmā kristiešu baznīca.

Bet Fransuā Ksavjēru galvenokārt saistīja Indijas evaņ- ģelizēšana. Viņš nepārstāja rūpēties par

Indijā pamesto darbu, kas tikko bija uzsākts un gaidīja turpinājumu tieši viņa vadībā. Turklāt viņš bijapārliecināts, ka kristietības izplatīšana Japānā būs veiksmīga un nesastapsies ne ar kādām grūtībām. 1551.gada 30. novembri misionārs atgriezās Indijā, bet rūpes par Japānas evaņģelizāciju atstāja tēva Torresaun tēva Fer- nandesa ziņā. Kā liekas, debesis svētīja viņu pūles. Kjusju salā tika kristīti desmitiemtūkstoši jaunpievērsto, Naga- saki uzbūvēta vēl viena baznīca. Nagasaki - neliels zvejnieku ciemats -gandrīz vai vienā acumirklī pārvērtās par pilsētu ar trīsdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, kuru vairākums bijakristieši. Nākamajos trīsdesmit gados pēc Fransuā Ksavjēra aizbraukšanas ticībai pievērsto cilvēku skaitspalielinājās līdz simt piecdesmit tūkstošiem. Jaunā reliģija iekaroja stipras pozīcijas visaugstākajāssabiedrības aprindās. Ari prinči Oruma, Bungo un Arima pieņēma kristietību.

Laimīgas apstākļu sakritības dēļ jezuītu uzvaras gājiens Japānā sakrita ar diktatora Nobunagasvaldīšanas laiku. Šis valdnieks, samērā vienaldzīgi izturēdamies pret kristīgo mācību, nikni nīda budismu,it īpaši dažus budistu klosterus, kam bija zināma politiska ietekme. Ar viņa atbalstu jezuīti saņēma atļaujuuzcelt savas baznīcas Kioto un Azusi. Tas bija kristiānisma zelta laikmets Japānā. Pāvests Grigorijs XIII1582. gadā nosūtīja personīgas dāvanas sjo- gunam, kas bija pievērsts kristietībai.

Katrā politikā ir gan priekšrocības, gan ari risks. 1587. gadā Hidejosi, otrs militārais diktators, sākaraizēties par valsts dienvidu apgabaliem, kur jezuītu ietekme bija ļoti liela. Vai šo apgabalu feodāļinemēģinās izmantot savas attiecības ar ienācējiem, lai pretotos centrālajai varai? Pēc šī jautājumaapsvēršanas viņš izdeva dekrētu, kas jezuītiem pavēl divdesmit dienu laikā atstāt Japānu, piedraudot arnāves sodu.

Pat briesmīgākā zemestrīce nebūtu jezuītiem tik stipri izsitusi pamatu zem kājām. Lai nu šā vai tā, betviņi neuzskatīja sevi par noziedzniekiem, kas pelnījuši sodu. Simt divdesmit svētie tēvi sapulcējāsHirado, lai uzkāptu uz pirmā garāmbraucošā kuģa klāja.

Noteiktais aizbraukšanas termiņš vēl nebija pienācis, kad Hidejosi piepeši mainīja savu lēmumu:viņš atkal deva misionāriem rīcības brīvību. Vēl divdesmit trīs tūkstoši Kjusju iedzīvotāju pieņēmakristietību. Bet pēc tam Rietumi pirmo, bet ne pēdējo reizi izkala ieroci, kas vēlāk pavērsīsies pretviņiem pašiem.

Ibērijas pussala, šī nelielā kristiešu pussala Eiropā, kas jau pilnā sparā tuvojās bojāejai, nederīgiizšķērdēdama likteņa dāvāto ģēniju, bija sašķelta pat savā katolicismā. Spāņu franciskāņi un dominikāņigreizsirdīgi uzņēma garīgās privilēģijas, ko pāvests Grigorijs XIII 1585. gadā piešķīra portugāļujezuītiem. Franciskāņi no Manilas, saņēmuši tiesības uzturēties Japānā kā Filipīnu valdnieka pārstāvjiem,atvēra savu baznīcu Nagasaki. Tā bija traģiska kļūda. Šajā baznīcu sacensībā japāņi saskatīja tikaisāncensību, kas bija stipri līdzīga konkurencei starp spāņu un portugāļu tirgotājiem. Viņu kritiskajā prātāsākās bīstama rūgšana. Un eiropiešu takta trūkums šādā veidā izdarīja pirmo nopietno triecienu kristīgāsmācības autoritātei Japānā. 1587. gadā kāds spāņu kuģis piestāja pie Japānas krasta. Kuģa šķiperis bijarunīgs vīrs un droši vien pārliecināts, ka nebūs liels grēks, ja ar zināmiem izpušķojumiem padižosies arsava sizerēna - Spānijas karaļa vareno spēku un viņa impērijas bezgalīgajiem plašumiem.

- Kā tad Spānijai izdevās iegūt tik milzum lielas teritorijas? - kāds ziņkārīgs japānis viņampavaicāja.

Sķiperis bez domāšanas atbildēja, ka aiz misionāriem visur seko karavīri.Grūti iedomāties, kā uz šādu atklājumu reaģēja Hidejosi, kuram tūlīt tika paziņots par šo sarunu. Var

tikai pateikt, ka pēc neilga laiciņa divdesmit seši Nagasaki kristieši tika pienagloti pie krusta.Pēc šī otra nopietnā brīdinājuma eiropiešiem būtu bijis jāpadomā par situāciju. Bet Hidejosi drīz

nomira, un viņa pēctecis Ijejasu, budists, kas sludināja iecietību ticības lietās, kā liekas, uz valstspievēršanu kristietībai raudzījās labvēlīgi. Kristiešu garīdznieki ieradās nepārtraukti, turklāt aizvienlielākā pulkā. Šīs eiforijas ziedu laikā sāncensība starp jezuītiem no vienas puses un franciskāņiem undominikāņiem no otras puses sasniedza tādu spriedzi un kļuva tik asa, ka laiku pa laikam izvērtās īstākarā. Ijejasu, kas izcēlās ar vērīgumu un iecietību, sāka iedziļināties notikumu attīstībā un klausīties, ko

saka holandieši, kas bija apmetušies Japānā. Pāris vārdos par šiem holandiešiem.Holandiešu tirgotāji bija apmetušies tirdzniecības fak- torijā Hirado. Portugāļi pret viņiem izturējās

naidīgi, tādēļ holandieši šai vietā iedzīvojās ar grūtībām. Šīs provinces daimjo, kas nesatika ar jezuītiem,ņēma viņus savā aizbildnībā. Holandieši, joprojām atcerēdamies, ka karalis Filips II viņiem bijaaizliedzis tirdzniecību Lisabonas ostā, aizvien ciešāk sadarbojās ar daimjo un viņam daudz ko pastāstījapar svētās inkvizīcijas ļaundarībām. Šie stāsti stipri ietekmēja cēlsirdīgo augstmani. Tie aizskanēja arilīdz sjoguna Ijejasu ausīm, un viņš vēlējās tos dzirdēt no pašu holandiešu mutes. Tādā veidā viņam radāsvēl vairāk vielas pārdomām.

Ijejasu bija vēl viens padomnieks no Eiropas, interesants un dīvains cilvēks, kuru nevar nepieminētpat šai īsajā apskatā. Tas bija Vilis Edamss no Kentas grāfistes, kas ieradās Japānā 1598. gada aprīlī.Viņš bija pirmais piecu Holandes burinieku flotiles šķiperis. Navigācijas kļūdas dēļ viņa kuģis nozaudējapārējos un nokļuva pie Japānas krasta. Edamss ieguva sjoguna Ijejasu uzticību, kļuva par sjogunavaldības padomnieku un organizēja kuģu būvēšanu. Šis Šekspīra laikabiedrs galu galā apprecējās arjapānieti un dzīves gaitas beidza Japānā. Jezuīti un portugāļi sākumā viņam visādi meta sprunguļus ceļā,mēģināja sjoguna acīs viņu nomelnot. Viņiem tomēr nebija panākumu. Tagad mēs, protams, nevaramskaidri zināt, kādus padomus Edamss deva Ijejasu, tomēr var iedomāties, ka jezuītiem būtu bijis labāk, jatiem nebūtu bijis tāda ienaidnieka kā šis angļu šķiperis. Rezultātā radās sjoguna dekrēts, kas aizliedzakristīgo reliģiju Japānā. Bet pusgadu pēc Ijejasu nāves, 1616. gadā, viņa pēctecis Hidetada izsludinājanākamo dekrētu, kas paredzēja sodīt ar nāvi par sekošanu kristietībai. Tika nocirsta galva pirmajiemmisionāriem, un sākās nežēlīga kristiešu vajāšana. Tā bija ilga un drausmīga. Vienā vienīgā 1635. gadātika noslepkavoti divi simti astoņdesmit tūkstoši Kristus sekotāju. Daži vēsturnieki šo skaitu apstrīd,tomēr tas nemaina lietas būtību. Katrā mājā iedzīvotājiem bija jāpierāda, ka viņi nav kristieši, ar kājāmsabradājot Kristus un Dievmātes Marijas attēlus. Nepakļāvīgie, kā ari tie, kas mēģināja savu ticībunoslēpt, gāja bojā šausmīgās mocībās. Visnežēlīgāk kristieši tika vajāti Simabaras provincē, kur sākāsbruņota sacelšanās, kas izvērtās par pilsoņu karu un ilga simt dienas. Sacelšanās vadonis MasukaTokizada, tai laikā pie varas esošā Toku- gavas klana sens ienaidnieks, ar saviem piekritējiem - 33 000cilvēku, starp kuriem bija 13 000 sieviešu un bērnu - ieslēdzās Amakuzas cietoksnī. Japāņu lielgabalitolaik nebija tik spēcīgi, lai sagrautu cietokšņa sienas, tādēļ sjoguns lūdza palīdzību holandiešiem. Gadosvecākais holandietis, kāds Kekerbekers, bez svārstīšanās atsaucās uz šo aicinājumu. Viņš atveda savuskuģus un to lielgabalus nodeva japāņu varas iestāžu rīcībā. Nav jāpiebilst, ka šāda rīcība izsauca bargunosodījumu visā kristiešu pasaulē. Bet šis Kekerbekers droši vien domāja, ka viņam bez ierunām jāpildainstrukcijas, ko bija saņēmis no savas zemes pārvaldītājiem: "Lai tas maksā ko maksādams, bet jāglābjtirdzniecības attiecības ar Japānu." Šī glābšanas maksa bija ārkārtīgi liela - 1638. gada 12. aprīlī notikapasaules vēsturē visplašākā kristiešu slepkavošana.

Tai pašā gadā holandieši kā "atzinību" par uzticību un palīdzību saņēma Hirado pavēli noārdīt visusno akmeņiem būvētos veikalus un noliktavas. To sienas sjoguna valdība bija atzinusi par "pārāk stiprāmun pārāk labām". Bez tam no visām ēkām bija jānovāc uzraksti ar būvdarbu pabeigšanas datiem, jo tie tikaatzīti par kristietības simboliem. Varas iestādes ieviesa aizvien stingrākus un bargākus noteikumus, tādēļholandiešu guvums no tirdzniecības drīz vien stipri saruka. "Jo vairāk pakalpojumu mēs japāņiemsniedzam, jo naidīgāk un nicinošāk, kā rādās, viņi izturas pret mums," rakstīja kāds tirgotājs. Tiem, kasaizstāvēja lozungu "tirdzniecība par katru cenu", 1641. gadā tika ierādīta jauna rezidence - Desima,neliela saliņa Naga- saki līcī. Divsimt metru garš un astoņdesmit metru plats sauszemes gabaliņš.Holandiešiem bija jāsēž šajā kaktiņā, viņi nedrīkstēja to atstāt nekādu ieganstu dēļ, un tikai reizi gadāviņiem bija atļauts apmeklēt sjogunu, lai viņam pasniegtu dāvanas. Viņiem bija aizliegts organizētjebkādas reliģiozas kristiešu ceremonijas, kristīties vai kā citādi paust aizliegto reliģiju. Un viņisamierinājās ar šiem pazemojošajiem noteikumiem.

Sākumā tika noteikts, ka Desimā var iebraukt septiņi kuģi gadā, vēlāk šo skaitu samazināja līdz

vienam vienīgam kuģim. Holandieši pacieta arī to. Divsimt pilnīgas izolācijas gados šis vienīgais kuģis,kas parādījās reizi gadā, bija ari vienīgais ziņnesis Japānā, kas apliecināja, ka aiz jūras apvāršņa līnijaspastāv citu cilvēku pasaule. Kopš 1621. gada japāņiem bija aizliegts atstāt Japānas salas. 1624. gadā tikaizdota pavēle sadedzināt visus kuģus, kuru tonnāža pārsniedz 85 tonnas. 1639. gadā parādījās dekrēts, kaspilnīgi nostiprināja noslēgtību no pārējās pasaules: "Turpmāk un tik ilgi, kamēr saule spīdēs pār zemi."

Bez dažām holandiešu precēm, kas tika stingri kontrolētas un pieņemtas ar aizvainojošu neuzticību,Japānā nebija nekā nejapāniska. Pat dievs nebija jāmeklē nekur citur, tāpēc ka tas dzīvoja Kioto uniemiesojās mikado personā. Visa pasaule bija Japānā, un Japāna bija visa pasaule. Nekāds cits stils,nekāda cita ētika un estētika nedrīkstēja un nevarēja pastāvēt ārpus tā stila un nacionālajām vērtībām, kasbija parādījušās pirms daudziem gadsimtiem reizē ar brīnumaino piedzimšanu. Tāda bija Japāna toreiz,kad piedzima Togo.

Nav viegli novērtēt dažus vecās Japānas sociālās dzīves aspektus, nav viegli pat radīt noteiktusuzskatus. Samuraju audzināšanas metodes daudz aprakstījuši un pētījuši dažādi vēsturnieki, memuāristi unceļotāji. Bez šaubīšanās var teikt, ka šī audzināšana bija represīva, jo tās pamatā bija piespiešana,konservatīvi noteikumi un sodi, kas dažkārt bija diezgan cietsirdīgi. Bet šī audzināšana, ja tā varizteikties, bērnam deva ari garantijas, jo visi noteikumi bija konkrēti, strikti nemainīgi un bija nešķiramisaistīti ar tikpat stingru vispārējās uzvedības kodeksu.

Nekādu nejaušu belzienu pa pakausi, nekādu uzklie- dzienu, nekādas demoralizējošas divdomības,kas izpaužas maigā iecietībā un pēkšņā bardzībā, nekā tāda, kas bērniem bieži jāpiedzīvo civilizētajārietumu pasaulē. Nav vietas nervozitātei. Minimālā, nepieciešamā cieņa bērnam vienmēr jāizjūt un viņš toizjūt. Kad Masuko ieiet istabā, kur uz mašām guļ viņas četri dēli, ievīkstījušies plānās, vatētās segās, viņanekad nenostāsies aiz kāda bērna galvas, kaut ari viņi visi būtu aizmiguši. Pēc kodeksa noteikumiem tābūtu nepieklājība. Tas ir tikai viens noteikums no simtu simtiem citu. Var definēt pirmo mācību, ko jauniesamuraji gūst no šī kodeksa, kas regulē uzvedību starp bērniem un pieaugušajiem: jāpastāv noteiktamlīdzsvaram.

Taču nevajag domāt, ka pirmajā audzināšanas posmā, kas notika saskaņā ar šādiem principiem, Togonebūtu pazinis un izjutis sirds siltumu. Neapšaubāmi viņš pazina un atcerējās mātes maigumu, jo ģimenesdzīvē Masuko bija daudz ievērojamāka vieta nekā jebkurai citai parastai japāņu sievietei, par ko arī mēspārliecināsimies. Masuko, vērodama savu jaunāko dēlu, atzina, ka viņam ir gaiša āda un skaistas acis. Betmātes mīlestība viņu nepavisam nebija padarījusi aklu. Togo tik tiešām nekad nebija līdzīgs mazamdzeltenam pērtiķēnam. Zināmos dzīves periodos viņu pat varēja saukt par glītu eiropieša tipa cilvēku.

Katru gadu 5. maijā viņš kopā ar brāļiem devās uz zēnu svētkiem. Šai laikā ciemu ielās parādījāsmilzīgi lielas papīra karpas, kas gluži kā karogi plivinājās garu bambusa kāršu galā. Karpa - zēnasimbols: tāpat kā šai zivij, kas, pārvarēdama straumes spēku, dodas augšup pa upi, zēnam jāizlauž savsdzīves ceļš, pārvarot visus šķēršļus.

Dievnamā, noslīdzis blakus mātei, kas bija nometusies ceļos, Nakagoro iekala galvā morālesmaksimas, kas bija saglabājušās no DC gadsimta. Viņš paklausīgi atkārtoja mātes teikto: "Bagātība, kasnoglabāta klētī, lēti sapūst, bet bagātība, kas saglabājas galvā, nesabojāsies nekad. Ja esi nabags, betielīdis bagātnieka mājā, atceries, ka bagātībai ir daudz īsāks mūžs nekā ziedam, ko skārusi salna. Arīsienām ir ausis. Nekādu melu, pat tad, ja blakus neviena nav. Arī debesīm ir acis, negrēko pat tad, kad esiviens. Ne tādēļ dievi soda muļķus, lai tos nogalinātu, bet tādēļ, lai pamācītu; saimnieks sit savu strādniekunevis tādēļ, ka to neieredz, bet gan tādēļ, lai to padarītu labāku. Mīli naudu mazāk par citām lietām,bagātība saindē saprātu."

Astoņu gadu vecumā Nakagoro nokļūst vīriešu rokās. Viņš pats zināmā mērā jau ir mazs vīrietis,kuram sāk iezīmēties raksturs. Un par pirmo šī topošā rakstura īpašību kļūst neatlaidība.

Nakagoro sāk apmeklēt skolu. Tagad katru ritu viņš ceļas pulksten sešos. Bet ziemā - reizē ar sauleslēktu: līdz gaismai papīra mājiņa ir slēgta, t.i., koka aizslietņi, kas veido ārsienas, vēl nav novākti.

Tiklīdz tie salikti skapjos, Nakagoro ar grāmatām rokās dodas uz sava skolotāja māju. Tur viņš divasstundas ar smaili noasinātu irbuli cītīgi raksta japāņu hieroglifus. Tā ir liela māksla. Pēc pareizrakstībasstundas viņš atgriežas mājās un kopā ar ģimeni pirmo reizi piesēžas pie galda: rīss, cepta zivs, pupiņuzupa ar garšvielām, - tāda ir viņa ēdienkarte. Pēc tam nāk Konfūcija klasisko darbu mācīšanās, vēlāk, appusdienas laiku, sākas lielā brīvstunda. Nakagoro kopā ar rotaļu biedriem skriešus metas ārā no ciema uzklajumu, kur viņi spēlē spēles, peldas upītē. Pulksten divos dienā ir otra maltīte, pēc tās - paukošana.Stundu ilga vingrināšanās ar zobenu desmit gadu vecumā. Tie, kas nodarbojušies ar paukošanu, pratīsnovērtēt šādu slodzi. Bet tūlīt pēc šīs stundas līdz pat vakaram ir pilnīga brīvība: spēles, skraidelēšana,cīkstēšanās, medības.

Vienpadsmit gadu vecumā Nakagoro iestājas Kago- simas skolā. Viņš joprojām lasa Konfūcijaklasiskos darbus un vingrinās glītrakstīšanā, taču mācības papildinās ar diviem jauniem priekšmetiem:vēsturi un japāņu literatūru. Par samuraju dēlu, tātad arī par jaunā Togo, mācīšanu un audzināšanumūsdienu vēsturnieki raksta, ka "viņiem galvā tika iekalts bušido princips". Liekas, tieši tagad mazlietjāpakavējas pie termina "bušido", kas pašlaik nācis modē. Tais laikos, kad Togo bija skolnieks, par tādu"bušido" nevienam vēl nebija ne jausmas. Līdz 1900. gadam šī vārda nebija nevienā vārdnīcā - ne japāņu,ne arī kādā citā. Tas radās XX gadsimtā, lai apzīmētu nacionālo morāli, ko Japāna, pamezdamaviduslaikus, paņēma līdzi no savas samuraju pagātnes. Bušido pamatojas uz senatnes tradīcijām, bet tās irrūpīgi pārskatītas, atjauninātas un tā pārveidotas, lai atbilstu jauno laiku.prasībām. Par jaunā Togoaudzināšanu es teiktu, ka tā atbilda japāņu muižniecības viduslaiku principiem, un tieši tie ir modernābušido pamatā. Ja vēlamies pamatīgāk izprast morālo klimatu, kurā auga mūsu varonis, atcerēsimies, kamuižnieku morāle, kuru ievēroja zēna audzinātāji, pirmām kārtām bija feodāļu morāle un radās no ļotistipras šķiriskas apziņas. Vārds "uzticība" daimjo izpratnē un citu klana samuraju izpratnē nozīmējaabsolūtu paļāvību, riebumu pret jebkādiem meliem un it īpaši pret nodevību. Bet tādos gadījumos, kadstarp klaniem radās konflikts, uzticība "vispār", uzticība kā visaptverošs godīgums, protams, tika nobīdītsmalā, jo kara viltība karā bija pilnīgi likumīgs līdzeklis.

Starpība - un patiešām ļoti būtiska - starp samuraja morāli un franču viduslaiku feodāļa morāli bijatā, ka eiropieši turējās pie atklātas reliģijas, viņi bija kristieši. Protams, reliģija viņus nepārvērta pareņģelīšiem, bet sirds dziļumos viņi vienmēr apzinājās, ka grēko, ja ļauni izturas pret trūkuma cietējiem, jašādā vai tādā veidā rīkojas nelikumīgi, pat tad, kad jāaizstāv savs lēņa kungs. Varbūt tas ir viens noiemesliem, kādēļ franču bruņniecība ātri zaudēja jebkādu militāru efektivitāti. Nebija iespējams vienā untai pašā laikā iekarot varenību uz zemes un iemantot piedošanu debesīs. Japāņu samuraju morāli šādasproblēmas nesatrauca, feodāļiem svarīga bija tikai viena problēma - varenība šeit uz zemes. Tā bijakaravīra humanitāte. Samurajam personīgie morālie principi bija nepieciešami kā efektivitātespriekšnoteikums kaujās: tie nepieļāva gļēvulību, kūtrumu, slinkumu, sliecību uz melošanu.

Interesanti uzzināt, kā draugi un tuvinieki novērtēja - Togo, kad bija apritējis viņa pirmais mācībugads skolā: atjautīgs, apzinīgs, laipns, savaldīgs. Konfūcija apgūšana lielās devās šo ietiepīgo zēnuvismaz bija padarījusi krietni iecietīgāku. Skolotāji viņu raksturoja tā: uzcītīgs un darba spējīgs, bet navsevišķi izcilu īpašību. Vēlāk gan japāņu, gan citzemju žurnālisti un vēsturnieki šiem skolotājiem jautāja:"Ja pravietis tai laikā būtu teicis, ka viens no jūsu skolniekiem nākotnē kļūs par diženu japāņu admirāli,vai jūs būtu iedomājušies nosaukt Togo vārdu?" Visi godīgi atbildēja: "Nē." Nakagoro Togo nebija izciluspēju. Bet ņemiet vērā - viņam nebija arī vājību. Visi pasniedzēji vienprātīgi apstiprināja šo faktu.Samuraju audzināšanas sistēma no puiciskas stūrgalvības jau bija sākusi veidot neatlaidību un izturību -īpašības, kas vēlāk kļuva leģendāras.

1860. gadā Nakagoro atzīmēja divpadsmito dzimšanas dienu. Pēc samuraju tradīcijas viņš kļuvapilngadīgs. Šāds notikums visai ģimenei ir reliģiozi un nacionāli svētki. Jaunie romieši šai dienā novilkazēna drēbes un ietērpās vīrišķīgā togā, bet Nakagoro šai dienā maina frizūru. Kopš šīs dienas viņa mati nopieres daļas tiks noskūti tāpat kā visiem pieaugušajiem vīriešiem. Un vēl viena, daudz svarīgāka detaļa.

Nakagoro maina vārdu. Viņš kļūst par Heihačiro, kas nozīmē "mīlošais dēls". Heihačiro Togo - šis vārdskļūs pazīstams visai pasaulei, bet Nakagoro paliks tikai atmiņās par bērnību. Jāpiebilst, ka vārdam, kaspieņemts pilngadības dienā, ja tā var izteikties, ir atpakaļejoša spēka efekts. Japāņu vēsturnieki vecovārdu piemin tikai vienu reizi - tad, kad runā par dzimšanu un pirmā vārda došanu, turpretim pilngadībasvārdu lieto pat tad, kad stāsta par bērnības gadu notikumiem. Mums, rietumniekiem, tas liekas diezgandīvaini, taču Japānā dara tieši tā un ne citādi.

"Drīz Heihačiro Togo, kaut arī vēl ļoti jauns, kļūst par pārrakstītāju kādā sava klana kantori," stāstaTogo biogrāfs.

"Par šo darbu katru mēnesi viņš saņem maisiņu ar sešiem kilogramiem netīrīta risa. Pēc kantoripavadītas darbadienas, ja atliek laika, viņš cenšas palīdzēt ģimenei, piemēram, strādā sakņu dārzā.Apmēram tai pašā laikā viņš apgūst artilērijas zinātni un drīz vien kļūst par prasmīgu lielgabalnieku.Kopā ar saviem vienaudžiem viņš vairākas reizes gadā plašā palienes laukā, bungām skaļi dārdot, apgūstierindas mācību."

Šī pastorālā ainiņa mums sniedz skaidru priekšstatu par to, kas apdraud Togo likteni. Tas ir miers!Miera laikā, kad iekšējo karu nav - ārējā pasaule japānim neeksistē, samu- rajs nīkuļo, tikai velk dzīvību.Jāuzsver, ka nedrīkst sajaukt pārrakstītāja darbu, ko darīja Togo, ar Rietumeiropas rakstvežanodarbošanos: hieroglifu zīmēšana ir īsta māksla; jāatzīst, ka karjera, kas pavērās jaunajam Togo,kalpotāja, nevis karavīra karjera, neradīja viņā sajūsmu. Kamēr valda miers un klusums, kamēr daimjošāda vai tāda kara dēļ neprasa savu uzticīgo vasaļu palīdzību, samurajs ir tikai parasts feodālāssabiedrības kalpotājs. Pārvaldnieks, tiesnesis, audzinātājs, instruktors. Vajadzīgs karš starp klaniem vaivismaz kāda soda ekspedīcija pret nepaklausīgajiem, lai samurajs varētu pierādīt apslēptās īpašības -drošsirdību, veiklību, aukstasinību, kuras viņš apguvis ar pašaizliedzīgu cītību un pacietību. Šis faktsvēsturē nemaz nav kaut kas ārkārtējs, var pat teikt, ka tas ir ikdienišķs: bieži notiek tā, ka izcilas īpašībasnekad neatrod izdevību, lai varētu izpausties, vai ari visu mūžu izpaužas tikai ļoti šauros rāmjos.Heihačiro Togo, Mīlošais Dēls, varēja sapņot tikai par to, ka viņa vārds vislabākajā gadījumā varētu kļūtslavens Sacumas provinces robežās. Bet mēs labi zinām, ka Togo radīsies izdevība sevi pierādīt uz daudzplašākas skatuves. Mīlošajam Dēlam, tāpat kā Napoleonam, laimējās piedzimt izdevīgā brīdī, kad vecākārtība palika pagātnē un sāka veidoties jauna dzīve, kad notika kapitāla pārbūve visā valsts iekārtā. Tamjaunajam cilvēkam, kas pārkāpj pār skolas slieksni lielu pārmaiņu brīdī, vēstures revolucionārā periodasākumā, ir visas izredzes nākotnē sevi apliecināt. Togo dzīvē par laimīgu gadījumu, kas sākumā liekas kāpilnīga sagrāve, kļūst faktsL ka Japāna piepeši atveras un vairs nav nepieejama pils. Ārzemnieku draudunemitīgie triecieni gluži kā tarāni sagrauj brīnumaino izolāciju. Sākas vēl nepieredzēta revolūcija. Varteikt, ka tā jau sākusies. Un Togo nebūs tikai tās vērotājs. Viņš pārbaudīs sevi reālā rīcībā, ne tikaivingrinājumos. Un piecpadsmit gadu vecumā iepazīs pulvera smaku.

Vēsts par Lielo Atnākšanu Kagosimu sasniedza 1853. gada jūlija vidū. Togo tad bija pieci gadi.Sākumā viņš nesaprata, kādēļ cilvēki ir tik ļoti satraukti. Pastāvīgi pie viņiem ieradās kāds svešinieks,visapkārt valdīja dramatiska gaidīšanas atmosfēra. Beidzot notikumi kļuva par visu sarunu tematu:apmēram simts kuģu ar gandrīz simt tūkstošiem balto cilvēku parādījušies pie Jedo un noenkurojušiesreidā. Burtiski šī ziņa skanēja tā: "Simt tūkstoši velnu ar baltu ģīmi." Nepieciešams dažos vārdos pateikt,kas notika pirms tam.

1838. gadā Kisizeomons Togo, Heihačiro tēvs, pats savām acīm varēja skatīties amerikāņu karogā,kas bija redzams Kagosimas reidā. Tas plīvoja uz tirdzniecības kuģa "Morrisson", kas mēģināja nogādātatpakaļ uz dzimteni japāņu zvejniekus, kuri pēc kuģa bojāejas bija nokļuvuši Ķīnā. Spēcīgā Kurosiostraume šos nelaimīgos bija aiznesusi līdz Amerikas krastiem. Pēc daudziem piedzīvojumiem viņi bijanokļuvuši Ķīnā. Bet ilgas pēc dzimtenes mudināja atgriezties mājās, kaut arī viņi zināja, ka paruzturēšanos aiz valsts robežām dzimtenē viņiem draud galvas nociršana. Makao dzīvoja kāds amerikāņutirgotājs, kas jau sen loloja sapni ielūkoties japāņu dzīvē aiz noslēpumainās sienas. Viņš nolēma izmantot

šo gadījumu, lai apmierinātu savu ziņkārību, un pat cerēja saņemt atalgojumu par kuģa avārijas upuruizglābšanu. Bet viņa kuģi, tiklīdz tas tuvojās Jedo, sagaidīja artilērijas zalves no krasta fortiem. Tadtirgonis iedomājās, ka sagaidīšana varbūt būs daudz laipnāka, ja viņš uzņems sakarus ar kādu vasali - pēciespējas stiprāku un pēc iespējas mazāk atkarīgu no centrālās varas. Tieši tāda cilvēka reputācija bijaSacumas provinces daimjo, tāpēc kuģis "Morrisson" 1837. gada 9. augustā parādījās Kagosimā.

Krastā sapulcējās japāņu bari. No svešzemnieku kuģa tika nolaista laiva, kas uzņēma kursu uz krastu.Tika nodibināti sakari ar kāda piekrastes ciema vadītājiem. Pēc tam Sacumas valdnieka pārstāvisaizbrauca uz svešzemnieku kuģi un pārliecinājās, ka uz tā nav nekādu ieroču. Ar šādu ziņu viņš atgriezāskrastā, un daimjo sapulcināja padomi.

Piekrastes pakalnos, kā ari pašā krastmalā visu nakti notika slepena gatavošanās. Ziņneši kājām unjāšus izplatīja vēstījumu uz visām pusēm. Rītausmā visi atkal ieraudzīja tirgotāja kuģi vecajā vietā - tasnekustīgi stāvēja līcī. Debesis kļuva gaišas, uzausa diena. Piepeši ierunājās piekrastes fortu lielgabali.Lodes, ko tie izmeta, iekrita ūdenī, nenolidojušas pat divas trešdaļas distances līdz kuģa stāvvietai.

Svešais kuģis vēl kādu laiciņu pastāvēja, tad pacēla enkuru, rāmi pagriezās un pameta līci. Tāda bijaKisizeomona Togo vienīgā tikšanās ar rietumu pasauli. Mazais Togo daudzreiz dzirdēja tuviniekuspārrunājam šo notikumu visās detaļās.

Klīda valodas ari par citu svešzemnieku parādīšanos pie Japānas krastiem, bet ar tiem vaigu vaigānebija tikušies ne paziņas, ne tuvinieki, tādēļ tās tika uztvertas kā leģendas. Bieži runāja par angļu fregates"Faeton" parādīšanos Nagasaki ostā, tāpēc ka daudziem ierēdņiem pēc tam vajadzēja izdarīt sepukuceremoniju, citiem vārdiem sakot, izdarīt harikiri par to, ka bija ļāvuši svešzemnieku kuģim iekļūt ostā.Tas notika 1808. gadā. Citreiz, laika posmā starp 1804. un 1811. gadu, vairākas reizes Sahalīnas un Jcdokrastā izkāpa vai mēģināja izkāpt krievi, un sjogunam bija jāapbruņo ekspedīcijas, lai šos nelūgtosciemiņus padzītu. Kāds Golovņins, šonera "Diana" kapteinis, tika satverts un iemests cietumā. Bet tas vissKagosimas iedzīvotājiem likās tik tāls un sens, ka bija nesalīdzināmi mazāk interesants par tirgotāju kuģa"Morrisson" parādīšanos, ko savām acīm redzēja gandrīz visi Sacumas provinces iedzīvotāji.

Feodālā impērija joprojām dzīvoja pēc saviem likumiem un tikumiem, nekas nemainījās ne pilsētu,ne lauku ciemu vaibstos. Nekas nemainījās ari iedzīvotāju raksturā un dzīvesveidā, pat ne ļaužuvairākuma bažās par nākotni. Tomēr viens otrs saprata, ka japāņu noslēgtībai draud nopietnas briesmas.

Sjoguns visu piekrastes provinču pārvaldītājiem, visiem daimjo nosūtīja pavēli nostiprināt ostunocietinājumus. Kā pierāda vēsture, šāda pavēle bija primitīva un instinktīva, turklāt ari neefektīvareakcija uz draudiem no jūras. Tā Kagosimas iedzīvotāji uzzināja, ka parādījušies simt tūkstoši barbaru.

Pēc dažām dienām ziņa par Lielo Atnākšanu apauga ar detaļām un skaidrojumiem. Komodors MetjūKelbreits Perijs noenkurojās pie ieejas Jedo līcī pretim Uragas ostai. Tiesa gan, nevis ar simt kuģiem, betar četriem: viņa eskadrā bija divas fregates - "Sasceanna" un "Missisipi", un divas korvetes - "Plimut" un"Saratota". Visu kuģu ekipāžā bija nevis simt tūkstoši cilvēku, bet tikai pieci simti sešdesmit. Baumu"telefons" un notikuma tālums pārspīlēja tā nozīmību. Starp citu, dažreiz tā notiek arī mūsu dienās.

Perijs bija atvedis prezidenta Filmora vēstījumu mikado, kurā bija skaidri pateikts vizītes mērķis:Savienotās Valstis vēlas nodibināt draudzīgas attiecības ar Japānu, uzsākt tirdznieciskus sakarus,nodrošināt humānu attieksmi pret avarējušiem jūrniekiem, atvieglot degvielas un pārtikas produktu iegādikuģiem, kas kursē šai rajonā. Prezidents Filmors īpaši uzsvēra attieksmi pret jūrniekiem, kas cietuši kuģuavārijā. "Mēs uzskatām šo jautājumu par ļoti svarīgu," bija rakstīts vēstījumā.

Kad Perijs varas iestādēm bija paziņojis, ka viņam jānodod vēstījums imperatoram, sjoguns Jejosi,kuram bija jāpieņem lēmums, nokļuva sarežģītā situācijā. Tai laikā Japānas politiskā struktūra bijanegrozāmi nostabilizēta un likumīgi noteikta. Mikado valdīja, bet neko nevadīja. Fakts, ka svešzemnieksgriežas pie viņa personīgi, liecināja tikai to, ka barbariem šī īstenība nav zināma.

Vērodams amerikāņu karakuģus, sjoguns saprata, ka viņa krasta artilērija nevar nopietni stātiespretim šo kuģu lielgabaliem. Holandieši no Nagasaki viņam šo to bija pastāstījuši par modernā ieroča

spēku. Viņš nolēma sasaukt prinču, savu vasaļu, padomi, pastāstīt, kāds stāvoklis radies, un viņusiepazīstināt ar Perija nodomiem.

Vasaļu vairākuma reakcija bija diezgan interesanta.- Lai viņš savu vēstījumu nodod mikado ar Nagasaki apmetnes holandiešu starpniecību. Uz mums šī

lieta neattiecas.Sjoguns viņiem paskaidroja, ka kapteinis nezina vai arī izliekas, ka neko nezina par Japānā pieņemto

varas dalīšanu. Sjogunu viņš uzskata par mikado pirmo ministru, tātad par vienīgo vidutāju, kas ir cienīgsamerikāņu valdnieka vēstījumu nodot Japānas valdniekam. Viņš, tas ir, Perijs vēlas vēstuli nodot vienīgisjogunam, nevienam citam, turklāt pēc iespējas drīzāk. Padome bija apmulsusi un šajā dienā nespējapieņemt nekādu lēmumu. Nākamajās dienās tā sapulcējās vēl vairākas reizes, bet - tikpat nesekmīgi.Perijs mierīgi gaidīja. Rietumu jūrnieki un ceļotāji deviņpadsmitajā gadsimtā jau labi zināja, ka sarunasar aborigēniem var ilgt daudzas dienas. Nākamajā padomes sanāksmē kāds daimjo jautāja:

- Vai galmam Kioto kaut kas ir zināms par barbaru ierašanos?- Jā, - sjoguns atbildēja.- Un ko viņi par to saka?- Imperators pavēlēja skaitīt lūgšanas visos tempļos, lai debesis svešzemniekiem uzsūta taifūnu un

līdz ar to izglābj mūsu valsti, kā tas notika mongoļu uzbrukuma laikos.Zālē iestājās klusums. Jejosi atkal ierunājās par amerikāņu kuģu lielgabaliem. Viņš piebilda, ka

amerikāņu kapteiņa pacietība nav bezgalīga, ka, pēc viņa domām, vienīgais pareizais lēmums būtu atļautsvešzemniekiem piestāt pie krasta, pieņemt vēstījumu, ko pēc tam varētu nodot imperatoram. Padomejutās aizvainota, bet citu reālu priekšlikumu tai nebija, tāpēc negribīgi piekrita sjoguna ieteikumam.Pieņemtais lēmums pārsteidza salu iedzīvotājus: tas atvēra durvis ārzemju mērim! Bet Perijs tūlīt pēcvēstījuma nodošanas paziņoja, ka atgriezīsies pēc atbildes nākamgad. Kuģis pacēla enkuru un aizbrauca.Nekas cits nebūtu varējis japāņus pārsteigt tā, kā pārsteidza šāda uzvedības maniere.

Tieši pēc nedēļas sjoguns Jejosi piepeši nomira bez jebkāda redzama cēloņa. Šī nāve tūdaļ tikasasaistīta ar notikušo. "Dievi sodījuši sjogunu par to, ka viņš atļāva barbariem izkāpt Japānas krastā", - tādomāja deviņdesmit deviņi procenti salu iedzīvotāju. Kalnu virsotnēs iedegās signālugunis. Kopš šiemnotikumiem pagāja vairākas nedēļas un pat mēneši, taču nemieri tik un tā vēl nebija pilnīgi norimuši.

Perijs atgriezās, kā bija solījis, bet šoreiz ar desmit kuģiem un diviem tūkstošiem cilvēku. Pēc ilgāmiepriekšējām sarunām viņš izcēlās svētās zemes krastā. Sjoguns 1854. gada 31. martā bez priekaparakstīja ievērojamo Kanagavas līgumu. Šī dokumenta pamatdaļā bija paredzēta palīdzības sniegšanaārzemju jūrniekiem, kuru kuģi avarējuši pie Japānas krastiem, atļauja kuģiem pēc

īpašiem noteikumiem papildināt pārtikas un kurināmā rezerves, kā ari divu ostu - Simodas unHakodates (tās bija Japānā vismazākās ostas) - atvēršana amerikāņu tirdzniecības kuģiem.

Japāna nebija spējīga aizsargāties pret modernajiem ieročiem, tomēr pasaulei tā atvērās ļotinegribīgi un pēc iespējas mazākā telpā. Bet līgumam, kas tika parakstīts ar Periju, drīz vien sekoja citi, koar Japānu noslēdza Lielbritānijas, Krievijas, Holandes un Francijas pārstāvji. Sākās "iespiešanās" ēra.Bet reizei ar to izvērsās arī nacionālistiskā pretošanās kustība. *

Imperatora galms Kioto cerēja vienīgi uz dieviem, diendienā lūgdamies, lai debesu sodība nāk pārbarbariem. Pilnīgi pretēja, reālistiska attieksme pret notikumiem bija Sacumas daimjo. Šis provincesvaldnieks, vārdā Simazu Nariakira, bija viens no pirmajiem, kas, redzēdams ārzemju spiedienu uz Japānu,nolēma no tā izdarīt derīgus secinājumus, vismaz militārajā laukā. Spriediet paši. Holandieši noNagasaki, raizēdamies par sava monopola saglabāšanu, jau kopš 1850. gada vasaras sjoguna ministriempūlējās iestāstīt, ka briti un amerikāņi gandrīz nemaz neslēpj nodomu Japānai ar spēku uztiept savastirdznieciskās attiecības. Šīs valodas nonāca līdz Simazu ausīm, viņš uzņēma ar holandiešiem tiešussakarus, visu uzzināja, visu pārdomāja un nonāca pie domas, kas tā laika japānim bija apbrīnojama; kaJapāna varēs sevi pasargāt no ārzemju iejaukšanās tikai tad, ja iepazīs un iegūs modernos ieročus un

iemācīsies ar tiem rīkoties. Viņš sāka ar to, ka lūdza sjo- gunam atļauju uzbūvēt tirdzniecības kuģi.Sākumā sjoguns par šo lūgumu sadusmojās.

- Nē, - viņš atbildēja. - Vispirms nostipriniet mūsu piekrasti.Un tad pēc sjoguna vēlēšanās pie Jedo sākās forta būvēšana. Vai nu šā vai tā, bet pēcāk Simazu

Nariakira saņem no sjoguna atļauju dažiem tirdzniecības kuģiem kursēt starp Jedo un Kagosimu. Tā jaubija atkāpšanās no senum senā imperatora dekrēta, kas atļāva tikai nelielām zvejnieku šalandām piekrastēzvejot zivis.

Otru atkāpšanos tam pašam progresīvajam daimjo atļāva jau pēc Lielās Atnākšanas: tika atceltsvecais aizliegums būvēt lielus jūras kuģus. Nariakira Simazu nekavējoties sāka būvēt vairākus lielusburiniekus un divus tvaikoņus. Pirmais bija 27 metrus garš. Tiklīdz tas bija gatavs, sjoguns izteicavēlēšanos to apskatīt. Viņš klusēdams apgāja apkārt kuģim, tad, pievērsdamies Sacumas daimjo, sacīja:

- Ļoti patīkams kuģis. Es to labprāt pieņemtu kā dāvanu.Nariakira Simazu gribot negribot vajadzēja pakļauties, bet viņš nenolaida rokas un turpināja savu

kuģu būvēšanas programmu. Drīz viņš publicē šādu paziņojumu:"Barbaru iebrukums kļuvis par reālām briesmām. Augstākā vara, apspriedusi jautājumu par

aizsardzības pasākumiem pret ārzemju kuģiem, nacionālās aizsardzības līdzekļu nostiprināšanas labadpavēlējusi Viņa Gaišībai Sacumas daimjo būvēt lielus karakuģus, kas šodien ir pilnīgi nepieciešamitēvzemes aizsardzībai. Bet, ja netiks atrasti un pienācīgi apmācīti matroži un strēlnieki, Dzimtenei nouzbūvētajiem kuģiem nebūs nekāda labuma. Jaunekļiem, kas vēlas dienēt uz karakuģiem, jāiesniedzlūgums administratoram."

Šis dokuments ir interesants kā liecība par prāta attīstības stāvokli Japānā, kuru Rietumi uzskatījapar koloniālu zemi. Jāuzsver, ka feodālis rīkojās pēc savas gribas, izdarīja iniciatīvu, jo, vērīgiielūkojoties tā laika vēsturiskajā kontekstā, mēs redzam, ka "augstākās varas" sfērās, pēc kuru pavēlesviņš it kā rīkojās, tai laikā notika nikna cīna.

Pirmkārt, augšā bija tā sauktā reālistu partija, kuru vadīja sjoguns. Tā sludināja šādu doktrīnu: "VecāJapāna nevienlīdzīgajā cīņā nenovēršami cietīs sakāvi, bet jaunā Japāna, kas apņemsies mācīties noRietumiem, saglabās izredzes uz uzvaru." Šis uzskats radās šaubu un svārstību gaitā. Pat sjogunapiekritēju pulkā, viņa partijā, nebija absolūtas vienprātības, tomēr jaunā tendence guva virsroku unnostiprinājās.

Otrs strāvojums aizstāvēja dubultas spēles un dažādu viltīgu paņēmienu ideju. Tās piekritējiuzskatīja, ka šajā brīdī jāpiekāpjas, taču tikai uz laiku, tikai dažos jautājumos un pēc iespējas mazāk, betnepārtraukti jāgatavo revanšs.

Trešā tendence jeb trešā partija - Zo-I. Šī virziena piekritēji bija fanātiski nacionālisti, kuri atzinatikai vienu ceļu: tūlītējs svētais karš pret barbariem, karš uz dzīvību vai nāvi.

Šādā situācijā mikado, protams, bija jāuzņemas zināms šķīrējtiesneša pienākums. No Kioto, noimperatora galma dzīlēm, gandrīz vienā un tai pašā laikā dienas gaismā nāca šādi dekrēti: vest sarunas arPeriju; nodrošināt visus pasākumus vispārējai mobilizācijai; divkāršot lūgšanas, lai debesis uzsūtataifūnu, kas brāžas pār ienācēju galvām; neratificēt līgumu, kas parakstīts ar Periju, tāpat neparakstītnevienu līgumu, kas noslēgts ar citām ārvalstīm. Pirmais ministrs, kas piederēja pie reālistu partijas,vārdā Ikamons Nokami, uzskatīja, ka šāda rīcība ir bērnišķīga un uzsāka kampaņu par līgumu ratificēšanu.Šajā brīdī - bija 1855. gads - svarīgs arguments tēvzemes aizsardzības piekritēju rokās bija katastrofiskāzemestrīce, kurā gāja bojā simtiem tūkstoši Jedo un tās apkārtnes iedzīvotāju. Viesuļvētras, plūdi un mēraepidēmijas tika uzskatītas kā dievu dusmošanās par barbaru uzturēšanos svētajā zemē. Tai laikā, kadsjoguna valdība parakstīja līgumus, sāka aktivizēties reakcionārā nacionālistiskās pretošanās kustība.

Taunsands Heriss, Savienoto Valstu ģenerālkonsuls, šai laikā pūlas panākt jaunu ostu atvēršanutirdzniecības kuģiem, krusta zīmes aizlieguma un citu skandalozu kseno- fobijas izpausmju atcelšanu.Sjoguns atļauj atvērt svešvalodu apgūšanas skolas. Japānā parādās ārzemju militārie instruktori. Franči

apmācīja sauszemes karaspēka vienības (tas turpinājās līdz 1870. gadam), angļi nodarbojās ar japāņufloti. Uz Rietumiem devās pirmie studenti. Atsevišķi entuziasti, alkdami pēc zināšanām, uz savu galvupameta dzimto zemi. Tādi bija Lielās Atnākšanas plusi. Šī procesa negatīvais saraksts drīz vien jau bijadiezgan garš. Alkatība, ko nespēja noslēpt ārzemnieki, kuri tiecās pēc atvērtajām ostām, fanātiskinoskaņotajiem Žo-I piekritējiem deva ideālu materiālu propagandai. Turklāt šīs kustības dalībniekusārkārtīgi tracināja kristīgās ticības sludinātāju skaita palielināšanās.

Atkal sākās represijas. Tūkstošiem ticībai pievērstu japāņu tika apcietināti un sodīti ar nāvi.Ministrs Ikamons Nokami, kas pūlējās iedarbināt noslēgtos līgumus, tika nogalināts, bet viņa galva ieliktabļodā un pasniegta Žo-I vadonim. Notika divi uzbrukumi britu misijai Jedo, un abas reizes bija daudzupuru. 1861. gadā gāja bojā amerikāņu misijas sekretārs.

Ārzemnieku stāvoklis Jedo kļuva tik neciešams, ka Lielbritānijas, Krievijas, Francijas un Holandespārstāvji nolēma savas rezidences pagaidām pārcelt uz Jokohamu. Pēc laika, kad, kā likās, vissnomierinājies, tās atkal atgriezās Jedo, bet tūlīt tika nogalināts kādas misijas darbinieks. Nabaga sjogunsizmisumā nosūta karalienei Viktorijai pašrocīgi rakstītu vēstuli, kurā lūdz, lai viņa piekrīt, ka jaunu ostuatvēršana jāatliek uz vēlāku laiku. Diemžēl 1862. gada vasaras beigās notika īpaši nopietns incidents, kasvēlāk ļoti stipri ietekmēja notikumu attīstības gaitu. Ar šī incidenta sekām saskārās arī Togo. No tāmizrietēja notikumi, kas, iespējams, pārgrozīja viņa dzīvi vai vismaz kļuva par pamatu tām pārdomām, kasnoteica viņa karjeru.

Daimjo Nariakira Simazu, Sacumas flotes tēvs, nomira 1858. gadā. Viņa vietā nāca mazgadīgsradinieks, kura tēvs Saburo Simazu kļuva par reģentu. Bet notika tā, ka šis pats Saburo Simazu kādā siltā1862. gada vasaras dienā uz ceļa, kas no Jedo ved uz Kioto, nokļuva situācijā, kura izvērtās par drāmu.

Mikado, kuru stipri ietekmēja Žo-I kustības vadoņi, uzaicināja sjogunu un citus augstmaņus ierastiespie viņa Kioto. Saburo Simazu bija sjoguna padomnieks, kas pārzināja jautājumus par sakariem arārzemniekiem, tādēļ viņam šajā braucienā bija jādodas sjogunam līdzi. Bet sjoguns, uzzinājis, kaimperators nodomājis viņu pieņemt kopā ar vasaļiem, stipri par to apvainojās un ielūgumu noraidīja.Saburo nekas cits neatlika, kā iespējami laipni aizbildināt atteikumu un vienam doties ceļā uz Kioto.

Vienam - tas nozīmē ceļot bez sjoguna, bet, protams, savas svītas pavadībā. Tagad mūsu acu priekšānostājas īsto Japānas viduslaiku aina. Korteža priekšgalā gāja vēstītāji, kas ceļā sastaptajās pilsētās unciemos iedzīvotājiem darīja zināmu caurceļotāja vārdu. Aiz viņiem soļoja samuraju avangards, kuradalībniekiem aiz jostas bija divi zobeni, pēc tam nāca bars nesēju, kas nesa garu bambusa kāršu galāpakārtus saiņus. Tad soļoja vienības galvenā daļa pilnā kaujas bruņojumā: bruņās, ar šķēpiem unhelebardām. Pats Saburo Simazu atradās procesijas vidū. Viņš sēdēja savā greznajā palankīnā, aizaizkariņiem paslēpies no ziņkārīgo skatieniem. Viņu pavadīja astoņi kalpi un personīgais ārsts. Aizsjoguna soļoja ceremonijmeistars, kas visa korteža kustības ātrumu pieskaņoja palankīna kustībasātrumam. Blakus pavadā tika vests neapseglots zirgs. Gājienu noslēdza gara kareivju kolonna un samurajuarjergards.

Drāma notika Kioto un Jokohamas ceļu krustojumā. Sacumas daimjo kortežs tur sastapās ar grupubalto jātnieku - ar trīs vīriešiem un vienu sievieti. Pēc japāņu versijas, ārzemnieki esot mēģinājuši šķērsotceļu korteža priekšā. Dzīvi palikušie ārzemnieki apzvērēja, ka viņi tikai apstājušies ceļa malā. Droši vienviņiem var ticēt, diezin vai kāds uzdrošinātos aizšķērsot ceļu bruņotai kolonnai, it īpaši zemē, kas naidīginoskaņota pret ārzemniekiem. Bet tas, ka viņi, augstmanim tuvojoties, nebija nokāpuši no zirgiem, tikauztverts kā apzināts apvainojums. Samuraji, pacēluši zobenus, metās virsū svešzemniekiem. Pirmo vīrieti,kas trāpījās ceļā, viņi nogrūda no zirga un nogalināja. Izrādījās, ka tas ir angļu tirgotājs no Šanhajas,vārdā Ričardsons. Pārējiem jātniekiem izdevās aizbēgt, kaut ari viņi bija ievainoti. Viens zaudēja roku,sieviete - kāda angliete no Honkongas - gan saglabāja dzīvību, taču pazaudēja matus. Samuraji, nogalinātoatstājuši ceļmalā, atgriezās ierindā, un gājiens turpināja savu ceļu. Japāņi uzskatīja, ka incidents ar to irbeidzies. Gods aizstāvēts, un viņi bija tikuši vaļā vismaz no viena ārzemnieku sērgas ievazātāja.

Pagāja daži mēneši. Tai laikā ziņas no valsts uz valsti ceļoja daudz lēnāk nekā mūsu dienās. Bet šīdrāma notika laikmetā, kad neviena Anglijas pavalstnieka nāve nevienā valstī, lai kas tā būtu, nedrīkstējapalikt nesodīta. Japāņi vēl neko nezināja par šo britu mentalitātes īpatnību. Dzīvi palikušie "Ričardsonalietas" liecinieki, protams, neklusēja, un drīz vien pulkvedis Nils, pilnvarotais britu lietās Japānā,nosūtīja kurjeru uz Indiju, kur bija tuvākais telegrāfa kabeļa galapunkts', no kura varēja sazināties armetropoli. No Londonas pienāca atbilde, ka Viņas Majestātes karalienes Viktorijas valdība pieprasaoficiālu atvainošanos, kompensāciju prāvas naudas summas izteiksmē un, protams, vainīgo personusodīšanu.

Pulkvedis Nils šo vēstījumu nodeva sjogunam, kas savukārt to darīja zināmu Sacumas daimjo unmikado, no kuriem saņēma divas šādas atbildes. No daimjo: "Slepkavas? Ejiet un mēģiniet viņus saņemtciet!" No Kioto, no imperatora galma: "Iemetiet pulkvedim sejā viņa valdības nekaunīgās prasības!"Sjoguns nebija vājprātīgs. Viņš savāca naudu un ieradās pie pulkveža ar oficiālu atvainošanos. No britumisijas viņam piesūtīja jaunu vēstījumu: "Incidents nav beidzies. Ja sjogunam nav pa spēkam sodītvainīgos, karaliskā flote pati ar to nodarbosies." Tais laikos šādu bri- dinājumu nevarēja atstāt bezievērības. Sjoguns vēlreiz griezās pie Kioto, pievienodams dažus paskaidrojumus par britu flotesnodomiem un iespējām.

Atbilde no mikado pienāca pēc dažām dienām. Tas bija dekrēts par ārzemnieku izraidīšanu. Desmitgadus pēc Perija ierašanās, pēc desmitiem līgumu noslēgšanas ar ārzemju lielvalstīm!

Jupiters atņem prātu tam, kuru nolēmis iznīcināt. Žo-I kustības piekritējiem Kioto galmā tagad sākāsgaviļu svētki, un viskrasākais ekstrēmists šīs kustības vadoņu pulkā - Mori, Kjusju provinces daimjo,nolēma nekavējoties uzsākt aktīvu rīcību savos personīgajos nogabalos, pie kuriem piederēja arīSimonoseki jūras šaurums. Ar viņa rīkojumu šaurais koridors, daļa no galvenajiem ceļiem, kas Āzijusavieno ar Kluso okeānu, tika pasludināts par kuģošanai slēgtu, un tūkstošiem rekrutētu zemnieku tākrastos sāka būvēt nocietinājumus. Un tad, kad tai dienā, kas bija noteikta par pēdējo ārzemniekuizraidīšanas termiņu, šaurumā parādījās amerikāņu tvaikonis "Pembrock", japāņu artilērija atklāja pret touguni. Pēc tam pienāca kārta franču kuģim "Kinkong" un holandiešu korvetei "Medusa". Tieši tā kāvecajos, labajos laikos. Kjusju daimjo, kā likās, bija gatavs stāties pretim visas pasaules jūras flotēm. Aratbildes uguni pret japāņu fortiem vispirms vērsās amerikāņu korvete "Wioming", pēcāk fregate"Semiramith" un lielga- ballaiva "Tankred", ko komandēja kontradmirālis Žoress, bet apšaude nebijapietiekami intensīva, tāpēc nemaz neietekmēja neprātīgo daimjo un nelika viņam atjēgties. Viņš atjaunojaun nostiprināja savus fortus un paziņoja, ka apņēmies cīņu turpināt. Tad rietumu lielvalstu pārstāvjivienprātīgi nolēma pārmācīt mikado un cietpaurainos japāņu feodāļus. —

Bet tai pašā laikā Lielbritānija, kas bija noskaņota pat kategoriskāk nekā parasti novest līdz galam"Ričardsona lietu" un panākt izvirzīto prasību pilnīgu apmierināšanu, jau sāka realizēt savus draudus -"sodīt vainīgos ar karaliskās flotes palīdzību". Eskadra ar desmit karakuģiem kontradmirāļa Kūperavadībā parādījās pie Kagosimas un noenkurojās reidā. Heihačiro Togo bija piecpadsmitarpus gadu, kadviņš 1863. gada 11. augustā pie dzimtās zemes krastiem ieraudzīja svešzemnieku kuģus. Tieši tai pašādienā, kad pirms divdesmit gadiem viņa tēvs bija redzējis kuģa "Morrisson" ierašanos.

Krastā tika izsludināta mobilizācija. Togo ģimenē pie ieročiem ķērās četri cilvēki: tēvs un viņa trīsvecākie dēli - Sirobejs, Sokuro, Heihačiro. Jaunākais, Sirozeamons, vēl nebija sasniedzis pilngadību,tāpēc pēc samuraju likumiem nebija pakļauts mobilizācijai, viņš tikai klusēdams vēroja tuviniekus, kasvirs parastā kimono uzvilka armijas drānas. Beidzot, kad katram pie jostas parādījās divi zobeni, samu-raji bija gatavi karam.

Kagosimas krasta apsardzi veidoja desmit nocietināti forti ar simt pieciem lielgabaliem. Tie bijaveci holandiešu tipa cietokšņu un lauku lielgabali - bez vītnēm, dažāda kalibra ieroči, kas šauj apaļasakmens un bronzas lodes. Sacumas daimjo jūras flotē bija ducis desmitmetrīgu džonku un tris tvaikoņi.

13. augusta rītā britu eskadra mainīja dislokācijas vietu un noenkurojās tieši pretim pilsētai, šoreiz

drosmīgi nostādamās tik tuvu krastam, ka japāņu lielgabali varēja to aizsniegt. Angļu manevrus visossīkumos no krasta novēroja tūkstošiem acu pāru. Britu eskadra bija samērā raiba, tajā bija gan korvetes,gan lielgaballaivas, tās ierinda stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, un centrā labi bija saskatāmaadmirāļa varenā fregate "Orjalus".

Sacumas militārajiem vadītājiem bija tikai miglains priekšstats par šo kuģu kaujas spējām. Valdījauzskats, ka japāņu aizsardzības nocietinājumi tiem nav pieejami, un japāņu varonības priekšāsvešzemnieki ir bezspēcīgi. Tikai nepieciešams vēl mazliet novilcināt laiku, lai pilnīgi pabeigtusagatavošanos. Lai to panāktu, divi daimjo padomnieki devās uz admirāļa fregati "Orjalus", tiklīdzienaidnieka eskadra bija pārkārtojusies. Viņus pieņēma pulkvedis Nils. Padomnieki no viņa saņēmavēstījumu, kas bija adresēts daimjo. Rādīdami uz tālumā zaigojošajām, apsnigušajām kalnu korēm, japāņuparlamentārieši pūlējās paskaidrot, ka viņu valdnieks pašreiz atstājis pilsētu un vajadzīgs laiks, lai viņubrīdinātu par britu eskadras ierašanos. Vai pulkvedis nevarot mazliet pagaidīt?

- Nē, - pulkvedis atbildēja, - es nevaru gaidīt.Tad japāņi ierosināja, lai pulkvedis izkāpj krastā un piedalās sarunās ar daimjo padomes locekļiem.- Manās pilnvarās sarunas nav paredzētas, - pulkvedis sacīja. - Mans uzdevums ir nodot vēstuli.

Atbilde jāsaņem pēc divdesmit četrām stundām.Ultimātā bija šādi noteikumi: Ričardsona slepkavas nekavējoties jāizdod kontradmirālim Kūperam

un tiem jāstājas kara tiesas priekšā. Papildu summa - 25 000 sterliņu mārciņu nekavējoties jāiemaksāRičardsonu ģimenes kompensācijas rēķinā.

Tiklīdz noteikumi kļuva zināmi, sāka īstenoties ienaidnieka eskadras iznīcināšanas pirmais plāns. Tobija izstrādājuši augstmaņi, kas uzskatīja, ka nekādā gadījumā nedrīkst ielaisties sarunās. Pārģērbusiespar tirgotājiem, samuraju vienība ar laivām devās pie britiem. Viltus tirgotāji gluži kā mušas apsēda kuģusānus un mēģināja panākt, lai viņiem atļauj uzkāpt uz klāja un jūrniekiem piedāvāt savas preces. Ja tasizdotos, viņi ar zobeniem mestos virsū virsniekiem un tos nogalinātu. Bet šāda viltība bija pārāk kaila, pateiropieši to uzminēja. Jūrnieki kategoriski palūdza viltus tirgotājus pēc iespējas tālāk aizirties prom nokuģiem.

Otrs mēģinājums notika mazliet vēlāk tai pašā dienā. Kāds japāņu ģenerālis piebrauca pie flagmaņaun paziņoja, ka atvedis atbildi uz ultimātu. Viņš lūdza atļauju uzkāpt uz klāja kopā ar svītu. Viņa pavadoņibija samuraji, kas bija apņēmušies mirt, bet nogalināt ienaidnieka augstākos virsniekus, lai eskadrudemoralizētu un piespiestu aiziet. Admirāļa fregates kapteinis Džoslings japānim atļāva uzkāpt uz klāja,bet tikai divu, pēc pakāpes visaugstāko virsnieku pavadībā. Ari otrs plāns izgāzās. KontradmirālisKūpers un pulkvedis Nils sagaidīja ģenerāli uz klāja un tūlīt iepazinās ar atbildi. Sacumi varasvīri atkalpiedāvāja nodot lietu sjoguna valdībai, kas pilnvarota to izskatīt. Pulkvedis Nils paziņoja, ka šāda atbildenepavisam neapmierina viņa valdību. No savas puses viņam neesot ko piebilst. Sarunas pārtrūka.Ģenerālim lika saprast, ka viņš ir brīvs, un sardzes virsnieks viņu pavadīja līdz trapam ar visu protokolāparedzēto laipnību.

Krasta fortu kareivji stāvēja kaujas vietās. Pilsētas ielas bija tukšas. Visos dievnamos lūgšanasskaitīja klusējoši iedzīvotāju bari. Ikvienā mājā sievietes bija nometušās ceļos ģimenes altāru priekšā.Visās lūgšanās bija viens un tas pats lūgums: lai uznāk taifūns un aizmēž visus svešzemniekus tāpat kāKublaihana laikos.

Agrā pēcpusdienā košā saules gaisma it kā padzisa, tālie silueti ietinās vieglā dūmakā. Rēnie spalvumākoņi pacēlās debesu augstumos, tos it kā padzina stipri zemākie mākoņi, kas blīvi pārklāja debesjumu.Angļu kuģu barometri fiksēja atmosfēras spiediena pazemināšanos, sākumā tā bija lēna, bet pēc laiciņakļuva aizvien straujāka un straujāka. Gaiss kļuva smags, spiedīgs. Jūras virsa pārklājās ar sīkiem ņirbuvilnīšiem. Tālumā pie satumsušā apvāršņa viļņu krēpes apauga ar baltām putām.

Japāņi šo dabas pārmaiņu vēroja ar satrauktām cerībām. Pievakarē viņi ieraudzīja, ka ienaidniekaeskadra vēlreiz mainījusi dislokāciju un paslēpusies no vēja aiz Sakura- dzimas. Vētra joprojām

pieņēmās spēkā. Pievakares mijkrēslī jau varēja saskatīt, ka viļņi ar baltām putu mugurām līgojas ostasakvatorija vidū.

Pret rīta pusi dabas spēki kļuva vēl niknāki. Aiz virpuļojošajām gaisa vērpetēm, kas lika acīmasarot, ienaidnieka eskadras kuģi rēgojās kā tumši plankumi. Šie plankumi kustējās. Bet tie neatkāpās, kālikās, tie virzījās uz līča galu, kur bija noenkurojušies trīs japāņu tvaikoņi. Redzamība bija pārāk vāja, laivarētu pilnīgi izsekot to manevram. Beigu beigās kļuva redzams, ka sacumiešu kuģi sagūstīti, jo tikaaizvilkti uz iepriekšējo ienaidnieka eskadras stāvvietu. Japāņu štābā bez pārstājas jāšus ieradās sūtņi nofortiem, kuru komandieri neatlaidīgi prasīja pavēli par uguns atklāšanu. Šī pavēle tika pieņemta īsi pirmspusdienas laika. Pēc dažiem mirkļiem dobji iedārdējās vecie lielgabali. Samurajs Heiračiro Togo,lielgabalnieks, ieņēma savu kaujas posteni ziemeļrietumu flanga fortā.

Lielgabalu lodes tika karsētas pavardos. Vispirms stobros iebēra pulveri, pēc tam zemi, lai pulverisneuzliesmotu, saskardamies ar nokaitētajām lodēm. Pēc tam lode, tikko izņemta no uguns, tika ieliktastobrā. Beidzot pielika degli. Tāda bija japāņu artilērijas šaušanas tehnoloģija.

Admirālis Kūpers uz šāvieniem neatbildēja tūlīt. Viņa pirmā atbilde bija visu trīs gūstā saņemtojapāņu kuģu aizdedzināšana. No fortiem bija redzams, kā vējš, plosīdamies virs tiem, vērpj un raustaliesmu mēles un dūmus. Pēc brīža gar visu ienaidnieka kuģu bortu līniju uzšvirkstīja balts spilgts zibsnis.Varens pērkona dārdiens satricināja gaisu, gandrīz noslāpēdams taifūna kaucienus, un japāņulielgabalnieki sajuta, ka zem viņu kājām nodreb zeme, bet visapkārt gaisā uzlido dubļu un akmeņustrūklas. Angļu eskadra bija izspļāvusi savu pirmo zalvi.

Japāņu pētnieki, kas aprakstījuši Togo biogrāfiju, apgalvo, ka vispirms viņš "jutās pārsteigts, tadsatraukts, pēc tam ātri atguva savu aukstasinību un izpildīja pavēles, nepiegriezdams vērību briesmām".Droši vien viņa reakcija bija tāda pati kā visu citu nocietinājumu aizstāvju reakcija - sākumā viņimēģināja paslēpties no ienaidnieka

šāviņiem, kas pirmajā mirklī likās drausmīgi, bet pēcāk atgriezās savās vietās.Angļu kuģi, turpinādami šaušanu, gar krastu lēni, ar pārtraukumiem virzījās uz priekšu. Pēc katra

pārbrauciena tie apšaudīja vienu notēmētu fortu, pēc tam apgriezās un devās atpakaļ. Katrs pagriezienstos tuvināja krastam. Katra zalve atstāja jūrā biezu dūmu aizsegu, ko taifūns tūlīt ņēmās saplosīt.

Vētra pārvērtās par orkānu, bet, pretēji japāņu cerībām, tā aklais niknums postīja vienīgi Kagosimu.Admirāļa Kūpera tēmētāji bija veikli un pieredzējuši puiši, tomēr spēcīgā kuģu šūpošanās aizvien vairākun vairāk mazināja angļu zalvju precizitāti. Daļa šāviņu nokrita pilsētā, kas bija celta no koka un papīra.Drīz vien pilsētas malu malās sākās ugunsgrēki, ko vējš uzpūta jo lielākus. Uzsprāga pulvera fabrika.Pilsēta bija pilna līķu, visvisur pret debesīm cēlās kaucošu liesmu stabi.

Japāņu kareivji no fortiem bezspēcīgi noraudzījās šajā katastrofa. Munīcija gāja uz beigām, betnebija redzams, ka kāds ienaidnieka kuģis būtu cietis no viņu šāvieniem. Un tad šie viduslaiku karavīri,zobenus vicinādami, izgāja krastā un nostājās pie pašas ūdens malas. Viņi klaigādami sūtīja lāstusienaidniekam un aicināja to uz tuvcīņu.

Protams, pretinieks negrasījās kāpt krastā, un slaktiņš turpinājās. Pilsēta dega, bet nocietinājumuatliekas metodiski dragāja smaili, Japānā vēl nekad neredzēti šāviņi. Angļu eskadra joprojām braukājaturp un atpakaļ gar krastu, kas kļuva aizvien tukšāks. Kad pienāca nakts, or- kāna kaucieni kļuva tikšaušalīgi, ka vairs nevarēja saprast, vai ienaidnieka lielgabali vēl šauj vai nešauj. Bet tie jau bijaapklusuši. Admirālis Kūpers savu eskadru atkal aizveda Sakuradzima kalna aizsegā.

Nākamajā rītā, izšāvusi daža$ zalves pret tiem fortiem,' kas iepriekšējā dienā vēl nebija pilnīgisagrauti, eskadra aizgāja. Kagosimas apšaude kopumā bija ilgusi sešas stundas. Vēlāk kļuva zināmi angļuzaudējumi šajā operācijā: trīspadsmit krituši un sešdesmit trīs ievainoti karavīri. Kagosimasnocietinājumi bija noslaucīti no zemes virsas. Bija iznīcinātas apmēram piecsimt pilsētas mājas, kā aridaudzas sabiedriskas celtnes. Upuru bija tik daudz, ka nebija iespējams tos saskaitīt.

Bet tad, kad Sacumas karavīri atgriezās mājās, viņi tika sagaidīti kā varoņi. Pēc japāņu nacionālistu

domām kauja pie Kagosimas beigusies ar pilnīgu ienaidnieka eskadras sakāvi: barbari nevarēja izkāptkrastā, viņi aizbrauca, tātad viņi cietuši sakāvi. Partija Žo-I skaļi bazūnēja par šo izcilo nacionālo uzvaru.

Sacumas daimjo un viņa valdības ministri nebija tik ciet- pauraini. Viņi sāka vākt pieprasītoatpirkšanās naudu.

Kagosimas notikums bija barga mācība, taču urākseno- fobi neko nebija ņēmuši vērā. Nākamajāgadā Kosju daimjo, par kuru jau bija runa, atkārtoja savu joku, apšaudīdams ārzemju kuģus, kas brauca paSimonoseki jūras šaurumu. Kopīgs franču, holandiešu un amerikāņu eskadru atbildes trieciens piespiedasjoguna valdību izmaksāt vēl trīs miljonus dolāru.

Heihačiro Togo jau bija septiņpadsmit gadu. Viņš dzirdēja, ko cilvēki visapkārt runā, un droši viendomāja par viņu vārdiem. Viņš jau simtiem reižu bija dzirdējis nesamierināmo stāstus par uzvaru pieKagosimas. Viņš dzirdēja arī to, ko sakā tēvs, kura spriedumi bija atklātāki, kā ari bieži apmeklējadaimjo padomju sēdes, kurās skanēja samērā pareiza informācija nevis mītiskas pasaciņas. Pārdomās ariviņš nonāca pie patriotiskiem slēdzieniem, bet tie balstījās uz dzīves realitāti. Viņa slēdzieni bija šādi:pirmkārt, samurajiem jāiemācās rīkoties ar moderno kaujas tehniku; otrkārt, krastu apsardzība sākas jūrā(iespējams, ka tieši šis secinājums topošajam admirālim Togo bija pats svarīgākais).

Kad Kihizeamons Togo saviem vecākajiem dēliem iemi- nejās, ka būtu priecīgs redzēt viņusiestājamies Sacumas jaunās flotes dienestā, viņi tēva vārdus uzņēma ar lielu prieku. Bija 1866. gads.

II NODAĻA

1871. gada 25. maija rītausmā angļu tvaikonis gāja paralēli Spānijas krastam apmēram trīs jūdžuattālumā. Tas tikko bija izbraucis cauri Gibraltāra jūras šaurumam. Sardzes virsnieks, stāvēdams uztiltiņa, pārbaudīja kuģa kursu, orientēdamies pēc bākas, kas parādījās priekšā pa labi.

Jūra bija mierīga, debesis tīras. Tikai pie paša krasta peldēja viegla miglas dūmaka. Pasažieri vēlgulēja savās kajītēs. Vienīgi grupiņa neparasta izskata cilvēku stāvēja uz klāja pie labā borta un skatījāsuz krastu. Virsnieks jau labi pazina šos pasažierus. Tie bija japāņi savos nacionālajos tērpos.

Pēc brīža virsnieks atkal piegāja pie tiltiņa margām. Japāņu sejas pavērsās pret viņu. Virsnieksuzsmaidīja un, ar roku rādīdams uz krastu, sacīja:

- Trafalgara.Iepriekšējā vakarā japāņi lūdza viņus pamodināt, kad kuģis tuvosies ievērojamajam zemesragam.

Ugunis miglas aizplīvurotajā krastā bija līdzīgas daudzām citām ugunīm. Bet japāņiem tā bija pati izcilākāvieta pasaulē. Japāņi, imperatora flotes kursanti, brauca uz Angliju mācīties jūr- lietas. Viņu pulkā bijaarī Heihačiro Togo.

Viņam jau bija divdesmit trīs gadi. Kursants nebija jauneklis tādā nozīmē, kādu mēs parastipiešķiram šim vārdam. Viņš jau bija nobriedis vīrietis, piedalījies vairākās kaujās un uzkrājis diezganprāvu jūrnieka pieredzi.

Togo iestājās Sacumas flotes dienestā 1866. gadā. Pēc diviem gadiem sākās pilsoņu karš. Mēsneiztirzāsim šīs feodālās epopejas komplicētos samezglojumus, neiedziļināsimies galma intrigu,noslēpumu un nodevību detaļās, kā ari plaši nestāstīsim par cīņām, kaujām, upuriem un vajāšanām. Šiskarš diezin vai radikāli ietekmēja Togo likteni, vai nopietni pārvērta viņa raksturu. Vispārējos vilcienosšī pilsoņu kara shēma bija šāda.

Kā mēs jau zinām, kopš XII gadsimta izpildvara koncentrējās Jedo, sjogunu rokās, bet mikado,imperatora pils saimnieks, bija goda valdnieks Kioto. No 1603. gada par sjoguniem kļuva tikai vienafeodāļu klana - Tokugavas dzimtas pārstāvji. 1866. gadā nomira sjoguns Ijemoki Tokugava. Viņa pēctecisJosinobo Tokugava, kas bija pazīstams ari ar vārdu Keika, nepavisam neilgojās kļūt par valdnieku, jovalsti mocīja sarežģītas problēmas, ko bija radījusi ārzemnieku iespiešanās pēc Lielās Atnākšanas, tādēļ

viņš nolēma izpildvaru nodot imperatora rokās. "Tas ir labākais, ko es varu izdarīt impērijas interesēs,"viņš paziņoja saviem piekritējiem. Tai laikā imperators bija Ma- cihito, vēl gluži zēns, kas vēlāk kļūsslavens un tiks kanonizēts ar vārdu Meidzi Tenno. Viss ritēja gludi. Pareizāk sakot, viss būtu ritējis gludi,ja šai brīdī ietekmīgākās Sacumas, Kosju un Tozas dzimtas, kas bija tuvas imperatora galmam, nebūtusākušas cīnīties par valsts vadības sviru sagrābšanu un dalīt amatus jaunajā administrācijā. Bijušāsjoguna favorīti, kas bija zaudējuši amatus, jutās apvainoti un aizskarti. Viņi sāka cīņu uz dzīvību un nāvipret Sac-Ko-To partiju (šādu nosaukumu veidoja pie varas nākušo klanu vārdu pirmie burti). Dumpiniekicieta sakāvi trīs dienu kaujās pie Fusimi 1868. gada 30. janvārī. Kleiki, bijušais sjoguns, kas bija spiestsvadīt savu piekritēju pretošanās kustību, padevās, tomēr vairākus mēnešus vēl turpinājās vietēja raksturakaujas, kuras provocēja viņa nesamierināmie piekritēji. Viens no viņiem, turklāt pats ievērojamākais, bijaadmirālis Jenamoto. Tieši pret šo admirāli Sacumas pirmās eskadras ierindā cīnījās Togo. Viņš bijaimperatora pusē. No iepriekš teiktā izriet, ka viņa lojalitāte pret imperatoru bija nejauša. Togo, tāpat kāviņa tēvs, kas bija nomiris divus gadus pirms šiem notikumiem, bija tikai uzticīgs daimjo vasalis.

Kādā jaukā dienā Togo uzkāpa uz sava pirmā kuģa klāja. Tas bija koka tvaikonis "Kasuta" ar sešiemlielgabaliem, diviem skursteņiem, trīs mastiem, tā tonnāža bija 1200 tonnu. Kuģis bija nolaists ūdenīAnglijā 1863. gadā un brauca ar Ķīnas karogu, kamēr to nopirka progresists Sacumas daimjo. Togodienēja par artilēristu tāpat kā Kagosimas bombardēšanas laikā. Stāsta, kādā kaujā šāviņš, ko no 1200metru attāluma raidījis Togo, sašķaidījis Tokugavas klana eskadras komandiera admirāļa Jenamoto kuģamastu.

Pilsoņu karš beidzās ar Jenamoto kapitulāciju, galu galā viņa flote tika iznīcināta. Imperatoravaldība ņēma vērā, ka viņš rīkojies kā uzticams sava daimjo vasalis, izrādīja cēl- sirdību un viņuapžēloja.

Togo beidza karu kā Sacumas flotes trešās klases virsnieks. Bet trešās klases virsniekam Togojūrnieka karjera bija jāsāk no jauna kā kursantam pašam savā valstī. Tagad bija runa par pilnīgi jaunuimperatora floti. Mikado valdība nolēma, ka, pirmkārt, nākamajiem flotes virsniekiem jāpārvalda angļuvaloda. Tādēļ Togo sāka mācīties dižā Šekspīra valodu Jokohamā, sākumā pie kāda japāņu ierēdņa, betvēlāk - speciālā skolā. No 1871. gada 31. janvāra viņš bija kursants uz mācību kuģa "Rioto" un saņēma15 jenas mēnesī.

Tā paša gada aprīlī pa kuģi izplatās valodas, ka daudzi kursanti tiks nosūtīti uz Angliju, lai turturpinātu mācības. Viņu bija divpadsmit, kas sapulcējās Jokohamas krastā pie franču tvaikoņa trapa. Aršo kuģi viņiem vajadzēja aizbraukt līdz Honkongai. Togo, tāpat kā viņa biedri, līdz šim vēl nekad nebijaatstājis Japānu.

Šajā pirmajā patiešām īstajā jūras ceļojumā viņi varēja pārliecināties, ka jūrā saimnieko bagāta,varena un neuzvarama nācija, kuru viņu jaunā, tikko tapt sākusi valsts izraudzījusi par paraugu. Reidāstāvēja glezni karakuģi, kas mirdzēja kā briljants un lepojās ar Viņas Augstības flotes karogu "WhiteEnsign", kas plīvoja kuģu pakaļgalā. Vēderainos tirdzniecības kuģus, kas stāvēja piestātnēs, greznojasarkanais, krustotais britu tirdzniecības flotes karogs "Union Jack". Ceļotāji šo karogu sastapa gandrīzkatru dienu visā savā tālajā ceļā. Tai laikā no katriem četriem kuģiem, kas vagoja pasaules jūras unokeānus, vismaz viens bija britu kuģis. Ceļā uz Eiropu visās ostās - Singapūrā, Kolombo, Adenā vaiSuecā - plīvoja "White Ensign" - komercijas, britu tiesību un īpašuma aizstāvis.

Tuksnesi starp Suecu un Aleksandriju kursanti šķērsoja ar kamieļiem. Bet šī gleznainā epizode viņusīpaši nesaistīja. Viņu iztēle bija pārblīvēta ar britu jūras epopejas faktiem, kurus viņi bija uzzinājušiceļojuma laikā. Viņu elku, kura uzvārdu jaunie cilvēki vēl izrunāja ar grūtībām, sauca par admirāliNelsonu. Viņus pārsteidza kaujas kuģu daudzums Maltā. Jaunekļi vēl ilgi dalījās iespaidos par šo ainu unvakarā palūdza, lai viņus pamodina, kad kuģis tuvosies Trafalgaras zemesragam.

Tad tvaikonis pagāja garām Finistera ragam, šķērsoja Biskajas līci, atstāja aiz muguras Francijaskrastu, iegāja Lamanšā un uzņēma kursu uz Selsibillu. Pasažieri laiku pa laikam uzmeta ziņkārīgus

skatienus jaunajiem japāņiem, kas bariņā nekustīgi stāvēja malā un klusēja nesatricināmi mierīgām sejām,bet kvēlojošām acīm. Togo neslēpa, ka šai brīdī bija satraukts tāpat kā viņa biedri, bet satraukuma cēlonisnebija tūrista ziņkārība. Zeme, uz kuras viņiem drīz būs jāizkāpj, ir dzimtene tiem cilvēkiem, par kuruslavu katrs kursants varēja tikai sapņot - tā ir Rodni, Hova, Kolingvuda, Nelsona dzimtene.

Kuģa borta labajā pusē tālumā parādījās zeme kā gaiša strēle. Pēc kāda laika Vaitas salas dienvidugalā kļuva redzams liels uzkalns, kas pēc brīža aizsedza apvārsni, parādījās bāka. Gar kreiso bortuslīdēja palsa klints, kuras priekšā no ūdens rēgojās ārā daudzas atsevišķas radzes. Aiz tām augstas sienaskorē vizuļoja zaļš plato, kas izbeidzās pie kraujas. Pašā ūdens malā stāvēja neliela vaļu mednieku stacijaar ēkām, kas japāņu acīm bija ārkārtīgi neparastas - tās bija mūra mājas un baznīca. Kuģis mainīja kursu,pagriezdamies pa kreisi un ieturēdams ceļu tieši pa dziļa līča vidu. Pa labi parādījās Plimutasnocietinājumi. Tvaikonis palēnināja gaitu. Togo, ņemdams talkā savas jaunapgūtās zināšanas, varējaizlasīt pirmo tekstu, ko viņam piedāvāja Anglija, uz melnas, vēderainas bojas sāna: "No vessel to anchorin the fairway."

Reidā pie tvaikoņa, kas jau bija gandrīz apstājies, piestāja tvaika kuteris. Uz klāja un pēc tam uztiltiņa uzkāpa locis. Mašīna atsāka darboties, taču lēnā gaitā. Līča dziļumā parādījās mastu, kūpošudūmeņu un celtņu mužuris, kā ari ēku kopa, kas greznoja vienu no lielākajām karalistes ostām.

Beidzot, kad tvaikonis bija pietauvojies, jaunie samuraji krastmalā ieraudzīja japāņu misijaspārstāvjus. Viņus gaidīja. Viņi tūlīt iekāpa vilcienā un aizbrauca uz Londonu, kur vispirms iegriezās labadrēbnieka darbnīcā.

1871. gadā vēl nebija kinematogrāfa, bet Japānā toreiz vēl pat avīžu nebija. Tātad atbraucējiemnebija itin nekādas iespējas radīt priekšstatu par to, ko viņi varēs ieraudzīt. Londona tolaik bija patilielākā pilsēta pasaulē. Šī milzīgā megapole ar bruģētām ielām un mūra mājām japāņu kursantiem likās kāapbrīnojami eksotiska pasaule. Vispirms viņus pārsteidza daždažādu ēku un celtņu daudzums, to lielumsun pamatīgums. Neviļus viņi tās salīdzināja ar japāņu mājām. Togo un viņa draugi bija šokēti, kad viņusieveda komfortablajos viesnīcas numuros. Skapji, bufetes, kumodes, atzveltņi, gultas ar pārklājiem,aizkari ar bārkstīm, visas šīs eiropiešu mēbeles viņiem šķita kā briesmīgs priekšmetu sablīvējums: kā gancilvēks šādos apstākļos var dzīvot?

Audzinātāji, ko misija bija izraudzījusi kursantiem, tūlīt ķērās pie lietas. Viņu skolniekiem jau bijasamuraju audzināšanas sistēmas sociālā bagāža, kas Anglijā viņiem ļoti noderēja: aukstasinībassaglabāšana jebkādā situācijā, absolūta atturība. Kad kursanti bija ieģērbti eiropiešu drānās un matisasukāti ar celiņu, vispirms viņus iepazīstināja ar lieliskās Skotijas gvardes godasardzes maiņu pie Sen-džeimsas. Viņu programmā bija restorāna un teātra izrādes apmeklēšana, viņi iepazinās arī ar ostu. Pārjauno japāņu galvām gāzās iespaidu gūzma. Gaļas veikalu skatlogi viņus pārsteidza tāpat kā džentlmeņigarajos redingota svārkos un dāmas ar milzīgām platmalēm un sarkaniem cimdiem. Viņiem bijavajadzīgas daudzas dienas, lai pierastu pie šīs gaļas izstrādājumu pārpilnības.

Jaunajiem samurajiem laimējās. Londona viņus sagaidīja savā pievilcīgākajā izskatā. Nevisaizplīvurota ar salta lietus, smoga un miglas autiem, bet gan savas īsās vasaras spilgtajā mirdzumā. Kautari mikado saviem sūtņiem bija paredzējis ļoti komfortablus dzīves apstākļus, viņi tomēr nebijaieradušies Anglijā kā tūristi. Pēc dažām dienām Togo un vina biedri tika brīdināti, ka viņus izšķirs unkatrs kādu laiku pavadīs privātā pansijā, kur viņu galvenais uzdevums būs vingrināšanās angļu valodā unpierašana pie angļu sabiedrības dzīvesveida un tradīcijām. Togo bija jādodas uz Plimutu. ,

Ostas dzīve un darba ritms uzspieda savu zīmogu ari pilsētas dzīvei. Saules lēktā un rietā no visiemkuģiem, kas stāvēja ostā vai reidā, reizē atskanēja lielgabalu zalves un sirēnu kaucieni, kas pavadījakaroga pacelšanas un nolaišanas ceremoniju. Šaurajās ieliņās drūzmējās dažādu valstu un tautību jūrnieki.Gaiss bija pievildzis ar jūras un tabakas smaku. Dzīvodams Plimutā, Togo apjauta, cik spēcīga ir flotesietekme un tās neizmērojamais prestižs sabiedrībā. Pansijas iemītnieki pret viņu izturējās ar lielu cieņujau tāpēc vien, ka viņam bija jākļūst par jūrskolas kursantu.

Un tomēr šajā ceļā nostājās ari grūtības. īstenībā Togo izredzes bija ierobežotas: viņš varēja cerētnokļūt tikai uz karaliskās flotes mācību kuģa klāja. Japānas valdība sākumā bija paredzējusi, ka tāskursanti mācīsies Anglijas Jūras skolā un pēc tam apgūs praksi uz britu flotes karakuģiem. Bet šāduiespēju angļi noraidīja, aizbildinādamies, ka skolas kursantu sastāva komplektēšana jau pabeigta. Togoliktenis bija lēmis apgūt jūras zinību kursu Temzas kuģošanas jūrskolā. Tāpēc viņam bija maz iespējuiepazīties ar Viņas Majestātes kara floti, bet tas bija pietiekami, lai tā augstprātība, ar kādu Britānija apriori izturējās pret visu ārzemniecisko, Togo neskartu. Cienījamie buržuā, ar kuriem viņš tikās katrudienu un angļu izrunas vingrināšanas nolūkā ielaidās garās tirādēs par laika apstākļiem, temperatūru,atmosfēras stāvokli, laipni uzturēja sarunu pavedienus, stāstīdami viņam par interesantiem notikumiempilsētas un apkaimes vēsturē un ieteikdami maršrutus ikdienas pastaigām. Par savu galveno mērķi Togouzskatīja pēc iespējas labāk un vispusīgāk iepazīties ar ostas dzīvi un darbu. Tieši tā bija jārīkojasīstenam jūrniekam. Viņš bieži pameta omulīgo pansijas viesistabu, kurā iemītnieki kavēja laiku pie tējastases un cepumiem, nokāpa lejā uz krastmalu un nostājās pie liela burinieka - karakuģa ar apaļīgiembortiem un daudzām lielgabalu lūkām. Tas bija ļoti vecs kuģis, tomēr tā pakaļgalā plīvoja jūras karaflotes karogs tikpat braši, it kā tas joprojām būtu ierindā: tas bija admirāļa Nelsona slavenais burinieks"Victoria".

Vasaras nogalē Togo pameta viesmīlīgo pansiju, lai sāktu mācīties sagatavošanas kursos. Šādi kursidarbojās visās kara ostās. Parasti tos vadīja garīdznieki. Nākamie kursanti tajos apguva vēsturi,matemātiku, rasēšanu. Togo mācījās tikpat uzcītīgi kā vienmēr.

Pēc tam viņš turpināja studijas jau minētajā Temzas kuģošanas jūrskolā. Praktiskās mācības notikauz trismastu kuģa "Warsester" klāja. Tas bija noenkurojies reidā. Nodarbībās kursanti apguva ViņasAugstības flotes dienesta noteikumus. Hakodates kaujas veterāns, Sacumas flotes trešās klases virsnieksTogo uz "Warsester" klāja uzkāpa kā kursants 1872. gadā. Uz šī kuģa viņam bija jāpavada divi gadi.

Varētu domāt, ka praktiskajās nodarbībās Togo stipri pārspēs gados daudz jaunākos angļu biedrus,jo viņam jau bija pieredze japāņu kuģniecībā. Bet ļoti drīz viņam bija jāatzīst, ka no šīs pieredzes ir mazlabuma. Protams, viņu nemocīja jūras slimība, bet visi manevrēšanas paņēmieni vai citas matrožuiemaņas bijušajam tvaikoņa "Kasuga" lielgabalniekam bija pilnīgi svešas. Togo vēlreiz pārliecinājās, karietumnieku domāšanas veids viņam vēl ir ļoti, ļoti neizprotams. Ar šo faktu viņš sadūrās pastāvīgi, katrustundu un katru dienu gandrīz visās dienesta vai mācību nozarēs, sākot ar klāja tīrīšanu un beidzot aralgebras uzdevumu risināšanu. Ar šīm problēmām angļu zēni, kam bija mazāk nobriedis prāts nekā viņam,tika daudz labāk galā un bija pārāki. Angļi, ja tā var izteikties, instinktīvi rīkojās pēc rietumnieku loģikas,turpretim viņam, samurajam, bija jālauza galva riņķī un apkārt. Taču griba un neatlaidība vienmēr novedapie pareiza atrisinājuma.

Pagāja mēneši. Gaužām maz ko var izcelt monotonajā kursanta dzīvē. Atzīmēsim tikai vienuneparastu detaļu. Togo nevarēja iztikt ar jūrskolas ēdiena devu. "Es apriju savu porciju vienāpaņēmienā," vēlāk viņš atcerējās. "Es iemanījos mērcēt maizi tējā un tādā veidā noriju to ārkārtīgi daudz,par ko mani angļu biedri ļoti brinījās." Varbūt viņa japāņa organismam trūka risa? Bet cēlonis varbūt bijaklimata maiņa?

Angļu skolnieki viņu iesauca par Džoniju ķīnieti. Samurajam tas nepatika, un viņš vairākas reizessakāvās, kad zobgalības kļuva pārāk uzplijīgas. Viņa biedri drīz saprata, ka Togo, kaut arī augumā mazs,ir stiprs un veikls puisis, ka viņa drošprātībai nav robežu, un lika viņu mierā.

Bet iesauka Džonijs ķīnietis viņam saglabājās vēl ilgi. Angļu zēni neviltoti brīnījās, kāpēc Togoapvainojas, ka viņu sauc par ķīnieti. Viņi nevarēja saprast, kāda ir starpība starp ķīnieti un japāni. Būtuveltīgi un pat dīvaini prasīt, lai šie jaunie angļi spētu vienu no otras atšķirt divas nācijas, kas viņpus līčapretendē uz patstāvību, ko neapēno britu karogs. Viņiem pietika ar šo cilvēku iedalījumu rasēs. Togo bijadzeltens - tātad ķīnietis. Viņi bija mazliet pārsteigti, kad noskaidrojās, ka "dzeltenais" sekmības ziņāpabeidzis skolu kā otrais skolnieks.

Vēl joprojām daudzu valstu flotēs valda uzskats, ka nekāda jūras pamatapmācība nevar būtpilnvērtīga, ja tā ignorē praktisku kuģošanu ar buru kuģi. Šī ideja, protams, netika apšaubīta XIX gadsimtaAnglijā. Pēc mācībām uz krastā stāvošā "Warsester" Temzas kuģošanas jūrskolas kursanti kāpa uz mācībuburinieka "Hampshire" klāja. Šis kuģis, kura mastā plīvoja Anglijas kara flotes karogs, izgāja jūrā 1875.gada februāra beigās. Izbraucis no Lamanša, kuģis uzņēma kursu uz dienvidiem. Kursantiem radās iespējapraksē pārbaudīt visas apgūtās zināšanas.

19. aprīļa naktī "Hampshire" apbrauca Labās Cerības ragu un pēc trīsdesmit piecām dienām izmetaenkuru Melburnas reidā, sava brauciena desmit nedēļās ceļā nesati- cis nevienu dzīvu būtni, ja neskaitaputnus un haizivis.

Kursantiem kā kompensācija tika piešķirta divu mēnešu atpūta Austrālijā turienes vislabvēlīgākajāgadalaikā. "Hampshire" palika stāvvietā, bet kursanti gan kājām, gan jāšus, gan braukšus, gan peldusizklaidējās krastmalā un liedagā.

11. jūlijā, visu Melburnas reidā stāvošo kuģu atvadu salūtu pavadīts, "Hampshire" pametaAustrāliju. 11. augustā tas apbrauca Horna ragu, un septembra beigās kādā drūmā, miglainā rītā uz tā klājaatkal uzkāpa locis, lai kuģi ievestu Temzā. "Hampshire" bija pametis aiz sevis trīsdesmit tūkstošus jūdžu.

Togo bija vēlreiz jānokāpj krastā un jāķeras pie teorijas apgūšanas. Tikai šoreiz viņu gaidīja nevisjaunas disciplīnas apgūšana, bet gan pamatīga iedziļināšanās augstākajā matemātikā. Šī programma bijasaskaņota ar Japānas diplomātisko misiju, kas bija atradusi cienīgu pasniedzēju - Kembridžas profesoru,taisnprātīgo A. D. Capelu, pie kura Togo ari apmetās. Tieši tur starp vecajiem, sirmajiem universitātesmūriem students, samuraju pēctecis, pārdzīvoja visšausmīgākā izmisuma mirkļus savā mūžā.

Nekādos biogrāfiskos dokumentos, kas attiecas uz Togo, netika atrasti konkrēti dati un norādījumipar slimību, kas smagi skāra viņa redzi. Ir tikai zināms, ka viņa redze ievērojami pavājinājās, un acisstipri sāpēja. Togo izmeklēja daudzi okulisti, bet līdz mJfns nonākusi tikai viena daktera prognoze: pattādā gadījumā, ja slimība neprogresēs, Togo redze paliks stipri pavājināta. Sekas bija viegli paredzamas:jauneklim būtu jāatsakās no sapņiem par kuģošanu. Labākajā gadījumā Togo varētu cerēt uz kādu vietuflotes krasta dienestā. Spīdoši aizsāktā jūras virsnieka karjerai divdesmit septiņu gadu vecumā būtujābeidzas. Japānā iegūtā pieredze, svešumā pavadītie gadi, pacietīga un neatlaidīga zināšanu apgūšana unpierašana pie rietumu domāšanas veida - kāds no tā viša labums? Nekādu kauju bezgalīgajos okeānuplašumos, to vietā - nožēlojama dzīvības vilkšana sauszemes kantora četrās sienās. Tas ir viss, ko mēspar šo slimību varam uzzināt no vēsturnieku rakstiem un to žurnālistu atklājumiem, kuri pēc 1905. gadauzvaras pūlējās izpētīt Togo biogrāfiju. Slimnieks lūdza, lai ārsti "dara visu iespējamo" un varonīgipacieta ārstēšanu, kaut arī dažas procedūras bija ļoti sāpīgas. Togo studēja matemātiku un slepus ārstējās.Viņš neko nestāstīja par savām fiziskajām ciešanām un dvēseles pārdzīvojumiem. Tomēr beigu beigāsviņam no vērīgā Čapela acīm neizdevās noslēpt vizītes pie ārstiem. Pēc neatlaidīgas pierunāšanas Togopiekrita par savu nelaimi paziņot

Japānas misijai Londonā. 1905. gada aprīlī pēc Portarturas krišanas angļu žurnāls "StandartMagasin" publicēja zinātnieka un garīdznieka atmiņas. "Ja es pats savām acīm nebūtu redzējis to, ko spējpārciest japānis, neizdvesdams ne vai- diena," Capels rakstīja, "es neticētu daudzām lietām, par korakstīja avīzes, stāstīdamas par šo karu. Bet, atcerēdamies Togo, es ticu visam."

Satrauktie japāņu diplomāti izsauca Togo uz Londonu, lai viņu nodotu ievērojamāko speciālisturokās. Harlija ielas oftalmologi izglāba viņa redzi.

Un - īstā laikā, jo Japāna piedzīvoja notikumu, kas iezīmēja modernas imperatora flotes rašanāssākumu, turklāt šoreiz varēja runāt par īstu rietumu tipa floti. 1875. gadā mikado valdība angļu kuģubūvētavām pasūtīja trīs karakuģus: krasta apsardzības bruņukuģi (tonnāža - 37001) un divus kreiserus(katrs - 2250 t). Togo to uzzināja no avīzēm. Tāpat kā viņa biedri, Togo sapņoja par to, ka reiz kāvirsnieks uzkāps uz kāda japāņu modernās flotes kuģa klāja.

Mācību laiks Anglijā tuvojās noslēgumam. No Londonas pienāca vēstule. "Pavēle par aizbraukšanu,"

Togo nodomāja. Taču vēstule pavēstīja par jaunu Tokio lēmumu. Jaunajiem japāņu jūras virsniekiem bijajāpaliek Lielbritānijā, kamēr tiek būvēti jaunie kuģi. Viņi bija iecelti par inspektoriem, par imperatorapārstāvjiem kuģu būvētavās, un viņiem bija jāatgriežas Japānā kopā ar jaunajiem kuģiem. Togo bijanorīkots uz "Fuso", kas tapa Grīnvičas būvētavā.

Nav jāpaskaidro, ka amats "inspektors" pēc būtības bija tikai goda nosaukums. Pareizāk būtuapzīmējums "novērotājs". Bet arī novērotājs, ja viņš ir pietiekami vērīgs, kuģa būvēšanas gaitā var daudzko uzzināt. Togo noīrēja istabu netālu no Grīnvičas vecā hospitāļa Temzas krastmalā, bet augas dienas norīta līdz vakaram pavadīja būvētavās, skatījās abām acīm un ar izsmalcinātu laipnību, kas izraisījastrādnieku zobgalības, apbēra kuģa būvētājus visvisādiem jautājumiem. Vakarā savus novērojumus viņšierakstīja dienasgrāmatā. Laiks ritēja, viss bija vislabākajā kārtībā.

Bet kādu dienu Togo uzzina, ka viņa ģimene piedalās pret valdību vērstā dumpī. Brāļi, draugi,kaimiņi pacēluši ieročus pret mikado. Pirmās ziņas, kas sasniedza Angliju, bija neskaidras un juceklīgas.Varēja tikai noprast, ka sācies jauns pilsoņu kaš. Šīs ziņas satrauca jaunos japāņu virsniekus. Viņos vēlbija dzīvas feodāļa jūtas. Daudzi ieminējās, ka atgriezīsies Japānā ar pirmo kuģi, kas dosies uz turieni.

- Nē, - Togo uz to atbildēja. - Pabeigsim to, kas mums uzdots pabeigt šeit. Pēc tam - gan jauredzēsim, ko darīt.

Vēlāk kļuva zināms, ka sacelšanās iemesls ir ekspedīcija pret Koreju, ko uzsāka, bet vēlāk atlikamikado valdība. Nemiernieku priekšgalā nostājās Takamuro Saigo, Sacu- mas daimjo. Valdības spēkivirzījās uz Kjusju. Kad Togo biedri ieradās pie viņa, lai izteiktu savu atbalstu, viņu sejās bija vērojamalīdzjūtība. Viņi jautāja, vai Togo nav mainījis savu nodomu palikt Anglijā.

- Nē, - Togo atbildēja.Varbūt viņš vēlas atvainoties mikado valdībai?- Nē, - Togo vēlreiz atbildēja. - Es nejūtos vainīgs tāpēc vien, ka mani brāļi un draugi

pievienojušies dumpiniekiem. To varēja sagaidīt, viņiem bija jāiet kopā ar Saigo, ja viņš nostājiesdumpinieku priekšgalā. Bet es - es ari turpmāk pildīšu to uzdevumu, kura dēļ tiku uz šejieni atsūtīts. Pēctam es ar darbu, ja tas būs noderīgs, apliecināšu savu pateicību par uzticību, kas man izrādīta.

Ja Togo būtu atradies Japānā, vai viņš būtu gājis kopā ar saviem brāļiem? Droši vien būtu to darījis.Bet šādā gadījumā viņš varbūt būtu zaudējis dzīvību tāpat kā viņa vecākais brālis, kas tika nogalināts1877. gada 24. septembrī pie Sirojamas. Portarturas aplenkšana un pretošanās

Cusimā varbūt būtu beigusies citādi, nekā mums zināms, un iespējams, ka ari Japānas liktenis būtubijis citāds. Bet, paklausīdams savam instinktam, Togo atteicās piedalīties pēdējā Japānas feodālismalaikmeta drāmā. Tikai izciliem cilvēkiem ir spēja palikt malā no sīkiem, lokāliem vai īslaicīgiemnotikumiem un no pirmā acu uzmetiena noteikt, bet varbūt pat paredzēt to, kam ir izšķiroša nozīme. Togopameta Angliju 1878. gada februāri kopā ar kuģi "Fuso".

III NODAĻA

Japāņu jaunie jūras virsnieki ar kuģiem atgriezās dzimtajā zemē no Rietumiem, un, stāvēdami uzkomandtiltiņiem, jau no tālienes ieraudzīja dzimtās Japānas krastus. Tā bija viņiem pazīstamā piekraste,kuras kalnu kores slēpās mākoņos, bet klinšu piekājē sitās krasta bangas. Pa pakalnu nogāzēm visvisurizkaisītās ēkas, kā šķita, palikušas tieši tādas pašas kā senāk. Kad karakuģi tuvojās Joko- hamas ostai,japāņu jūrniekiem pēkšņi likās, ka viņi ap- braukuši apkārt Zemei un atkal iebrauc Eiropas ostā. Agrākviņi nekad nebija Japānā dzirdējuši skaņas, kas viņus tagad sagaidīja: tvaikoņu sirēnu kaucienus.

Atbraucējus sveica simtiem kuteru un laivu, kas šaudījās pa akvatoriju. Cilvēku bari, kas bijasapulcējušies piekrastē, māja ar rokām, bet viņiem aiz muguras slējās jaunas ēkas. Kuģu sirēnas joprojāmkauca un likās, ka to balsīs kliedz visa Japāna, kas nostājusies uz atjaunošanās ceļa. 1878. gada Jokohama

ar savu kņadu, troksni un dūmiem bija tikpat sveša 1871. gada Jokohamai - Togo nebija dzimtenē septiņusgadus, cik sveša šī pilsēta 1871. gadā bija tam zvejnieku ciemam, ko 1860. gadā sauca par Jokohamu.Meidzi laikmeta Japāna bija līdzīga ātrvilcienam, kas pilnā sparā traucas uz priekšu.

Vecās Japānas pārvēršanās par jaunu, modernu lielvalsti nenotika pēkšņi un bez grūtībām.Vispārējos vilcienos var sacīt, ka vispirms tika pārdzīvots eiropeizācijas periods, kad viss, kas nāca noRietumiem, tika uzskatīts par brīnišķīgu un derīgu, turpretim viss japāniskais likās derīgs tikai izmešanaivēstures mēslainē. Lai iegūtu pašas parastākās importa preces, japāņi eiropiešiem, kas bija apmetušiesviņu zemē, un ceļotājiem gandrīz vai par velti atdeva zelta izstrādājumus un apgleznotus aizslietņus, kasbija mantoti no paaudzes paaudzē, kā ari citus dārgumus.

Pēc pārmērīgās aizrautības katrā ziņā bija jānāk reakcijas periodam, bet pēc tā - pielāgošanāslaikam. Mēs šeit sīki nepārlūkosim šo evolūciju, tāpēc ka šajā Japānas attīstībā mūs interesē tikai karaflote, valsts institūts, kura dzīlēs veidosies Togo personība, bet tajā pašā laikā Togo dos savu ieguldījumušī institūta formēšanā. Šī flote strauji progresēs. Interesēšanās par to nenozīmē izcelt īpašu, savrupinātujapāņu nācijas attīstības sektoru. Flote būs galvenais instruments, galvenais līdzeklis, ar kura palīdzībuJapāna iekļūs lielvalstu rindā.

Tokio jūras skolai pievienojās Cikudzi modernās kuģniecības skola. Tur trīsdesmit britu virsniekijapāņu jaunkareivjus apmācīja Nelsona karamākslā, kā arī visās pārējās nozarēs,, kas attiecās uzātršāvējiem lielgabaliem, torpēdām, bruņām, motoriem, elektroiekārtām.

Togo, kas tikko bija atgriezies no Anglijas, visas šīs lietas prata labāk nekā citi. Tie nedaudziejapāņu virsnieki, kas tāpat kā viņš bija mācījušies Anglijā, tika ekspluatēti ar maksimālu efektivitāti.Viņus pārcēla no kuģa uz kuģi, no viena amata citā. Togo sākumā dienēja par otrās klases mič- mani uzkuģa "Hiei", pēc tam tai pašā pakāpē tika pārcelts uz "Fuso". Tur viņam piešķīra nākamo pakāpi - divastreses - un iecēla jaunā amatā. Pēc tam sekoja jauns norīkojums, atkal uz "Hiei". Šo kuģi jūrnieks pametajau kā trešā ranga kapteinis un viņu norīkoja par imperatora jahtas "Dzindzei" vecāko virsnieku.

Būtu nepareizi šos secīgos norīkojumus, šos dienesta paaugstinājumus uzlūkot par uzvaras gājienuapkārtējo cilvēku ovāciju pavadījumā. Ja izvērtē notikumus, jāsecina, ka Togo dzīve tais gados bija tikaidienēšana, kara flotes virsnieka dienests miera laikā, lietderīgs, tomēr bez spožuma. Turklāt saistīts ari ardažām nepatīkamām parādībām. Tiem, kam bija laimējies mācīties Rietumos, japāņu flotē nebija nekādupriekšrocību, viņus neviens neuzklausīja kā orākulus. Greizsirdība mājo visos platuma grādos. Unskaudība ari. Tiem, kas bija atgriezušies no Rietumiem, biežāk nekā citiem bija jāpiedzīvo dažādipārbaudījumi. Ja radās kādas grūtības, priekšnieki un padotie skatījās uz viņiem ar tikko slēptu zobgalību.Taču Togo pusē bija viņa dzīves pieredze, kaujās pārbaudīta karavīra pieredze, kā ari briedums, kasiegūts ārzemēs pavadītajos gados. Viņu bija grūti pārsteigt nesagatavotu, nostādīt neveiklā situācijā,pārspēt viņu strīdos bija gandrīz neiespējami. Reiz kāds japāņu virsnieks Togo aizrādīja, ka viņš, dodamsrīkojumus un pavēles, neievēro japāņu nacionālās tradīcijas.

- Galvenais, lai pavēle būtu saprotama, - Togo atbildēja. - Uz moderna karakuģa laiks ir ārkārtīgidārgs.

Viņa zināšanas un iemaņas kuģniecībā bija tik izcilas, ka tajās gandrīz nemaz nevarēja atrast kāduvāju vietu, bet tikpat bezcerīgi bija biedriskas izjokošanas mēģinājumi un pat nelabvēļu intrigas, kas allažatdūrās pret viņa drošprātību.

Ja vajadzētu raksturot vecākā virsnieka Togo dienestu uz jahtas "Dzindzei",- varētu izmantot tospašus vārdus, ko savā laikā par viņu bija teikuši Kagosimas skolas skolotāji: "Uzcītīgs, gudrs, bez izcilāmspējām, bez raksturīgām vājībām." Vecākā virsnieka vieta uz kuģa likās viņam bija pilnīgi atbilstoša. Tāir profesija, par kuru parastam cilvēkam itin nekas nav zināms. Tomēr flotē tas ir viens no tiem amatiem,kura pienācīga izpildīšana ir ārkārtīgi grūta.

Vecākajam virsniekam par kuģi un par ekipāžu jāzina itin viss. Apgādāt ekipāžu ar nepieciešamo,apmācīt to, sagatavot kaujas darbībai, rūpēties, lai komandiera rīcībā būtu nevainojami sagatavots kaujas

mehānisms - tāds ir viņa uzdevums. Viņam jāuzrauga viss: kā un ko cilvēki ēd, kur mazgājas, kas viņusārstē un kā ārstē, kur izcieš sodu tie, kas noziegušies - tas viss ir viņa pienākums.

Rītos viņš ceļas pirms citiem, bet vakaros liekas gulēt tad, kad pārējie jau aizmiguši. Viņa dienestapienākumiem nav ne gala, ne malas.

Tā, piemēram, kāds ļoti godprātīgs "Dzindzei" stūrmanis, kas negaisa naktī trīs reizes bija cēlieskājās, lai pārbaudītu sardzes posteņus, atcerējās, ka katru reizi saticis Togo, kas staigājis pa kuģi pilnāuniformā. Rītos, kad ekipāža berza klāju, viņš bija tur, basām kājām, līdz ceļgaliem uzrotītām bikšustērbelēm. Tai laikā, kad Togo dienēja uz imperatora jahtas, mikado ne reizi neuzkāpa uz tās klāja."Dzindzei" bija divu mastu, divu skursteņu koka tvaikonis ar priekš- vadni, kas bija cēli izliekts kā gulbjakakls, vārdu sakot - īsts skaistulis. Kad uz tā brauca kāds augstu stāvošs varas pārstāvis, Togo,nevainojami ģērbies, braši stāvēja blakus kapteinim un raudzījās, lai uz kuģa valdītu nevainojama kārtībapēc visiem noteikumiem, un pats kuģis spīdētu un laistītos kā briljants.

Togo bija tikai viens no daudziem un viņā nevarēja saskatīt nekā tāda, kas liecinātu par viņa izcilībuun ģenialitāti. Un tomēr - ja viņam pavēlēts izpildīt kādu uzdevumu, ikviens varēja būt drošs, ka tas tiksizdarīts ar lielisku precizitāti.

Aizritēja mēneši, un imperatora jahta apbraukāja Uzlē- cošās saules salas. Šai dzīves posmā Togoapprecējās. Kāzās tika ievēroti visi nacionālie rituāli. Viņa līgavai Tet- suko bija divdesmit gadi, un viņabija ievērojama Sacumas samuraja meita.

Pēc divu gadu dienesta uz "Dzindzei" Togo pārceļ uz citu kuģi - "Amagi", bet tāpat vecākā virsniekaamatā. Tas japāņu flotē bija pats vecākais un, šķiet, pats vājākais kuģis, tā tonnāža bija tikai 600 t. Šisnorīkojums drīzāk vērtējams kā pazemināšana darbā. Bet Togo nelikās ne sarūgtināts, ne aizvainots. Viņavadībā vecā "sile" drīz vien atguva spīdumu. Ekipāža un materiālā daļa parādīja visu, uz ko bija spējīgas.Bet vēstures rats Āzijā ritēja uz priekšu savā gaitā.

1882. gada jūlija beigās "Amagi" atradās Simonoseki ostā. Togo uzraudzīja komandas darbu, kadviņu izsauca kapteinis.

- Kā liekas, drīz sāksies karš. Iepazīstieties ar depešu, kuru tikko saņēmu no Tokio.Depešā bija rakstīts: "Viņa Ekselence Hanabuza, Japānas sūtnis Korejā, ar britu karakuģi tikko

ieradās Nagasaki. Šis kuģis uzņēma japāņu diplomātu un vēl dažus viņa svītas cilvēkus jūrā kādastuksnesīgas salas krastā. Kā noskaidrojās, japāņu diplomātiskajai misijai Seulā bija noticis uzbrukums.Daudzi japāņi nogalināti. Sūtnis un pārējie dzīvi palikušie ar grūtībām nokļuvuši līdz Čemulpo, no kurasar vecu džonku devušies atklātā jūrā."

- Tas ir neciešams apvainojums, - kapteinis sacīja. - Parasti pēc šāda notikuma tiek pieņemtslēmums par soda ekspedīcijas nosūtīšanu.

- Ja tas attiecas uz mums, - Togo atbildēja, - kuģis ir pilnīgi gatavs.Pagāja trīs dienas. Simonoseki ostā noenkuroto kuģu virsnieki vairs neslēpa, ka alkst pēc kara. Viņu

vairākums Seulas agresivitāti izskaidroja šādi:- Aiz tā visa stāv Ķīna. Li Junčanga aģenti un nauda musina Koreju.Li Junčangs bija Ķīnas imperatores Co Hi ministrs. 1882. gadā Koreja bija tipiski vāja, pilnīgi

panīkusi valsts, kuras slimīgo nacionālismu nenovēršami ekspluatējaārzemnieki. Tā tuvojās pilnīgai suverenitātes zaudēšanai.1876. gadā, divdesmit trīs gadus pēc Perija ultimāta Japānai, Japāna ieteica Korejai atvērt durvis

rietumu civilizācijai. Koreja piekāpās austrumu kaimiņa spiedienam ar tikpat dedzīgu vēlēšanos unentuziasmu, kā savā laikā Japāna pati piekāpās rietumu spiedienam.

1882. gadā ASV un pēc tam arī Lielbritānija tūlīt aiz Japānas izmantoja Korejas atvērtās durvis unienāca tajā ar savu tirdzniecību. Korejas ksenofobi nikni pretojās ārzemnieku ienākšanai, atkārtodamijapāņu Žo-I kustības ceļu. Ķīna, atklāti neko neklāstīdama, pretošanās kustību apgādāja ar naudu unieročiem.

1882. gada notikumu pamatā bija stihiska nelaime. Tai gadā, kad Korejas ostas tika atvērtasrietumiem, visu Korejas pussalu piemeklēja briesmīgs sausums, kura dēļ aizgāja bojā gandrīz visa risaraža. Kādu dienu, kad karalis ieradās templī, lai publiski izlūgtos lietu no debesīm, grupa kareivjuuzbruka valdniekam un viņa ministriem, kas "pārdevušies japāņiem un rietumiem". Karalis brīnumainākārtā izglābās no nāves. Karalieni izglāba viņas istabene, kas upurējās savas kundzes labā, ietērpdamāsviņas drānās. Sacelšanos vadīja karaļa brālis Tai Von Kuns. Japānas sūtnis Hanabuza un viņa ļaudis arkaujām izlauzās no galvaspilsētas.

Pēc četrām dienām Japānas valdība izdeva pavēli astoņiem kuģiem, kas bāzējās Simonoseki, izietjūrā un uzņemt kursu uz Korejas krastiem. "Amagi" bija iekļauts eskadrā, ko komandēja viceadmirālisNire. Japāņu flotei bija izvirzīts uzdevums atjaunot (ja nepieciešams - pat ar spēku) japāņu pārstāvjakrēslu sūtniecībā, panākt atvainošanos un kompensācijas izmaksu.

Tikko japāņu kuģi bija noenkurojušies ostā, parādījās trīs Ķīnas karakuģi. Japāņu eskadrā noskanējatrauksmes signāli. Ekipāžas ieņēma savas kaujas vietas. No ķīniešu flagmaņa, uz kura plīvoja admirāļakarogs, atdalījās laiva, kas uzņēma kursu uz japāņu eskadras pusi. Pasaules impērijas jūras spēkukomandieris japāņiem paziņoja, ka ķīniešu karakuģi, tāpat kā japāņu eskadra, ieradušies ar vienu mērķi -atjaunot kārtību. Ķīniešu admirāli sauca par Tiņ Juņčangu, viņš komandēja visu Ziemeļķīnas floti.

Togo to uzzināja gluži nejauši. Toreiz viņš vēl nespēja pat nojaust, ka tieši viņš, Togo, kļūs par TiņJuņčanga galveno pretinieku un uzvarētāju.

Japāņu eskadra izsēdināja krastā desantu, kas nekavējoties uzsāka gājienu uz Seulu. Katru desantavienību komandēja tā kuģa vecākais virsnieks, kas to bija noformējis. Togo vadīja kuģa "Amagi" matrožukolonnu.

Kaujas nebija. Viņi iegāja Seulā, nesastapuši pretestību. Karaļa vara tika atjaunota, Hanabuzasvinīgi atgriezās savā sūtniecībā. Taču uzsāktās sarunas par reparācijām un konflikta pilnīgu noregulēšanudraudēja ieilgt. Hanabuza atgriezās Čemulpo un uzkāpa uz japāņu kuģa.

Japāņu eskadrā ekipāžas atkal ieņēma kaujas posteņus un gatavojās cīņai. Lielgabalnieki notēmējalielgabalus pret krastu. Bet korejieši atcerējās Kagosimas un Simonoseki vārdus un visu, kas ar tiem bijasaistīts. Tālajos Austrumos ātri izplatījās nostāsti par nesenajiem notikumiem. Visas izvirzītās prasībastika izpildītas.

Ķīniešu eskadra no Čemulpo aizgāja, bet drīz kļuva zināms, ka Tai Vonhuns, karaļa brālis ungalvenais dumpinieks, pametis valsti ar admirāļa kuģi.

Mikado valdība, vēlēdamās maksimāli nodrošināt Korejas "neatkarību", atstāja savu eskadruČemulpo vēl uz pusgadu. Šai laikā "Amagi" vairākas reizes devās izlūk- braucienos augšup pa Taidongasupi.

1883. gada februārī, "nomierināto" Koreju atstājusi daudzu acīgu novērotāju pārziņā, japāņu eskadraatgriezās Simonoseki. Drīz pēc atgriešanās, kad "Amagi" stāvēja kara reidā, notika gadījums, kurā trešāranga kapteinis Togo interesantā gaismā parādīja sava rakstura stūrgalvību, ar kuru bija izcēlies jaubērnībā. "Amagi" kapteinis bija atvaļinājumā, kad reidā iebrauca britu karakuģis. Ieraudzījis vimpeli, kasplīvoja tā mastā, Togo salutēja ar attiecīgu lielgabala šāvienu skaitu. Bet viņš bija kļūdījies. Sīkākneiztirzājot tā laika jūras kara flotes etiķeti un dienesta pakāpju un amatu atšķirības flotēs, tikai pateiksim,ka salūts bija pārāk īss, un Anglijas kuģa kapteinis viņam to aizrādīja. Togo neiebilda un pavēlēja izdarītvēl dažus trūkstošos lielgabala šāvienus.

- Ar to nepietiek, - brits viņam signalizēja. - Tas ir pat mazāk nekā pirmo reizi.- Ja saskaitīsiet pirmās sērijas zalves ar otrās sērijas zalvēm, iegūsiet vajadzīgo skaitu, - Togo

atbildēja.Angļu kuģa kapteinis tūlīt nosūtīja protesta telegrammu Japānas jūrlietu ministram. Tas bija nopietns

starpgadījums. Darīšana bija ar Viņas Majestātes floti. Togo radās piekritēji, kas pierādīja: nekur navteikts, ka salūtam obligāti jānotiek nepārtrauktā šāvienu sērijā, ka pieļaujams ari "summārs" salūts, ko

izdarījis "Amagi" vecākais virsnieks. Diemžēl šie argumenti netika pieņemti. No ministrijas pienācapavēle salūtu atkārtot.

Visiem par izbrīnu, Togo aizstāvēja savu iepriekšējo pozīciju un atteicās pavēli izpildīt. Grūtinepievienoties Japānas augstāko jūrlietu ierēdņu izbrīnam par šādu iespī-

tēšanos. Mums no malas šāda rīcība liekas mazliet bērniškī->ga un pat vedina uz domām, ka Togo vajājuši kaut kādi kompleksi. Togo dzīvē mēs sastapsimies arī

ar citiem gadījumiem, kas no veselā saprāta viedokļa ir grūti izskaidrojami.Dažas dienas pēc incidenta Togo steidzami tika izsaukts uz Tokio. "Amagi" vecākais virsnieks, kā

vienmēr nesatricināmi mierīgs, ieradās Jūras štābā. Pēc vispārējām flotes virsnieku domām tiepīgā Togolietai bija paredzams bēdīgs gals.

Bet bieži vien nav iespējams (pat pašiem Āzijas tautu pārstāvjiem) izprast aziātisko domu gaitu.Štābā neviens ne ar vārdiņu nepieminēja notikumu ar salūtu. Togo tikai paziņoja, ka imperators viņamkopā ar pārējiem virsniekiem izsaka atzinību par paveikto operāciju Korejā. Un pēc dažām dienām,atgriezies Simonoseki, viņš saņem jaunu rīkojumu: nekavējoties pamest "Amagi" un uzņemties imperatorakara flotes kuģa "Daini Teihu" komandēšanu.

"Pēc Dieva pirmais uz kuģa," - senos laikos tā mēdza teikt par kuģa komandieri. Mūsdienujūrniecības dienestā šis teiciens atbilst īstenībai varbūt tikai retos gadījumos. Sakaru līdzekļu pilnībai irari sava otrā puse - kuģa komandiera (un pat kuģu vienības komandiera) pārāk cieši sakari ar augstākopriekšniecību pat līdz virspavēlniecībai. Bet senāk taču pastāvēja kāda jauka morāla īpatnība. Vairākumssabiedrības locekļu to tagad noniecina, tomēr tā saglabājusi savu valdzinājumu garā stipro cilvēku sirdīs.Šo morālo īpatnību sauc par atbildību. Atbildība par visu, lai notiktu kas notikdams, lai kādi būtu padotocilvēku trūkumi.

Tai laikā, kad Togo nostājās uz "Daini Teihu" komand- tilta, kuģa komandēšana vēl bija ļotisatraucoša nodarbošanās, katrā ziņā viens no iecienītākajiem vīriešu nodarbošanās veidiem. Nav svarīgi,ka "Daini Teihu" bija vēl mazāks par "Amagi", pavisam niecīgs karakuģītis - tā ton- nāža bija tikaidivdesmit piecas tonnas un garums - četrdesmit metri. Togo uztverē tas bija Viņa kuģis. "Daini Teihu"pienākums bija pildīt izlūkošanas un patrulēšanas uzdevumus Kure un Sasebo ostu rajonā, kur Jūrasministrija plānoja ierīkot jūras kara bāzes. 1884. gada maijā Togo atkal tika izsaukts uz Tokio. Tur viņugaidīja jauns norīkojums.

- No "Teihu" jūs tiekat pārcelts uz "Amagi". Jūs nekavējoties iziesiet jūrā un Šanhajā pievienosietieseskad- rai.

Bija sabojājušās Ķīnas un Francijas attiecības.Japāņu eskadru komandēja viceadmirālis Macumura. Divdesmit gadus pēc Kagosimas

bombardēšanas japāņu admirālis saņem pavēli aizsargāt ārzemnieku dzīvību Ķīnā un rīcību saskaņot artrīs lielvalstu - Lielbritānijas, Savienoto Valstu un Vācijas floti. Kara sākšanās gadījumā saglabāt stingruneitralitāti. Protams, runa nebija par nostāšanos vienā līmeni ar rietumu flotēm. Bet Japāna ar saviemkarakuģiem tur atradās blakus rietumu lielvalstīm. Uzlēcošā saule parādījās pie apvāršņa.

Macimuras slepenajās instrukcijās bija teikts, ka jāiegūst maksimāli daudz ziņu par tiem, ar kuriemviņam jāsadarbojas, gan par personālsastāvu un apbruņojumu, gan arī par kara mākslu.

Senatnīgā Ķīna, pēdējo Mandžūrijas valdnieku valdīšanas laika Ķīna, kas bija inerta pasaulesindustrializācijas straujajā gaitā, milzum liela, nepārvaldāma, nekustīga un tai pašā laikā mutuļojoša,dumpju un drausmīgu iekšējo konfliktu plosīta, tikko ar Franciju bija parakstījusi Tjaņdziņas vienošanos,kas paredzēja uzsākt sarunas par Tonkinas līci. Šī šķietamā vienošanās nevienu nevarēja apmānīt. Visizināja, ka jau gadu, tātad kopš tā brīža, kad Melnie apsēji Hanojā noslepkavoja kapteini Rivjēru, starpabām valstīm notiek slēpts karš. Francija, ko paralizēja parlamenta pretošanās, mēģināja Annamē unTonkinā pretoties Ķīnai ar ierobežotiem bruņotajiem spēkiem un bez kara pieteikšanas. Ķīna pēc sava

senum sena paraduma centās iegūt laiku. Togo, šo vērīgo cilvēku, ļoti interesēja tādas parādības kāvasaļu uzpirkšana, pirātu uzbrukumu finansēšana, slepenas ieroču piegādes, vārdu sakot, viss ķīniešukarošanas metožu arsenāls. Tādēļ viņš ar prieku sāka pildīt pavēli, ko saņēma tūlīt pēc ierašanās Šanhajā:doties izlūkbraucienā pa Jandzi un nokļūt pēc iespējas tālu zemes iekšienē.

Ceļojums pret straumi nebija viegls. Japāņu kuģi bez kartēm un.pavadoņiem ar grūtībām īrās uzpriekšu pa dzeltenīgi duļķaino straumi, kurā peldēja pa pusei nogrimuši koku stumbri un dzīvnieku līķi."Amagi" pa upi aizkļuva līdz Hankovai - gandrīz sešsimt jūdžu Ķīnas teritorijā.

Pirms Togo neviens jūras kuģis tik tālu nebija ticis. Togo atgriezās Sanhajā jūnija beigās, kaduzzināja, ka sasprindzinājums Ķīnas un Francijas attiecībās pastiprinājies un sasniedzis kritisku līmeni.

1884. gada 24. jūnijā admirālis Li Hungčangs ar savu floti ieradās Čefa, lai apsveiktu admirāliLespē. Notika grandioza jūras karaspēka vienību demonstrācija. Tai pašā dienā sešsimt frančukaravīriem, kas devās uz Longsonu, lai to ieņemtu saskaņā ar Tjaņdziņas vienošanos, uzbruka desmittūkstoši ķīniešu.

12. jūlijā Francija iesniedza Pekinai notu ar ultimātu. Tā prasīja izvest no Tonkinas ķīniešukaraspēku un izmaksāt kompensāciju - divi simti piecdesmit miljonus franku. Pēc dažām dienām kļuvazināms, ka viceadmirālis Kurbē ar savu eskadru iebraucis Minas upē un noenkurojies pie ķīniešucietokšņa Fu Čeu. Francijas ultimāta termiņš beidzās 19. jūlija pusdienas laikā.

Šanhajā stāvošo ārzemju novērotājkuģu virsnieki, kā ari Eiropas un ASV avīžu korespondenti jutāskā pirms interesanta futbola mača. Tika slēgtas derības par tā gaitu un iznākumu.

Vairākums vienojās par šādu scenāriju: Ķīna neatbildēs uz Francijas ultimātu; Francija uzsākskaradarbību, bet nevarēs salauzt ķīniešu pretošanos. Pie šādām domām turējās angļu un amerikāņuvirsnieki, kas saņēma informāciju no saviem kolēģiem, kuri uzturējās Fu Čeu. Viņi ziņoja, ka franču kuģivar neizkļūt no slazdiem Minas upē, kurā Kurbē bija ievedis desmit savus labākos kuģus: četrus kreiserus,trīs lielgaballaivas, divus mīnukuģus un bruņu kreiseri "Triumphator". Ķīnas flotē, kas aizstāvēja Fu Čeu,bija vienpadsmit dažāda tipa karakuģi - kreiseri, transportkuģa avīzo, lielgaballaivas, kā ari divpadsmitbruņotas džonkas, vairāki torpēdkuteri un branderi.

- Ķīniešu kuģi nav uzskatāmi par vērā ņemamu spēku, - apgalvoja daži virsnieki, kas prognozējaFrancijas uzvaru. - Viņu bruņojums nav salīdzināms ar franču spēku.

- Tā gan ir, - oponenti atbildēja, - bet cietokšņa bastionos uzstādīti pavisam moderni Krupalielgabali. Bez tam pats bargākais Kurbē pretinieks būs upe. Kuģu ceļš bieži piesērē ar smiltīm, krastos irdaudz ostu un upei ir spēcīga straume. Pirms dažām dienām franču bruņukuģis uzsēdās uz sēkļa, tikai arlielām pūlēm izdevās to atbrīvot, tas gandrīz pārlūza uz pusēm. Un beidzot - neaizmirstiet, ka ķīniešuierakumos sēž vismaz desmit tūkstoši karavīru, kas apbruņoti ar modernām šautenēm.

Togo reizēm piedalījās šajās diskusijās. Savos spriedumos viņš nedalījās ari ārzemniekiem, betjapāņu biedriem teica:

- Uz ķīniešu kuģiem vairākums lielgabalu notēmēti uz priekšu un nevar pagriezties. Bet tā vēl navpati lielākā franču priekšrocība. Pietiek uzmest skatienu jebkuram ķīniešu kuģa klājam, lai saprastu, kakuģi ir sliktā stāvoklī un nav gatavi kaujām. Tas nozīmē, ka ķīniešu kaujas gars ir vājš. Franči uzvarēs.

19. jūlija pusdiena. Nekas nenotika. Arī nākamajās dienās Šanhajā nepienāca neviena ziņa parkaujas darbībām. Pirmais šāviņš eksplodēja tikai 5. augustā, turklāt - nevis Minas upē, bet Kelungā,Taivanas salas (Formozas) piekrastē. Uguni atklāja franču bruņukuģis "Galisonier", kura mastā plīvojakontradmirāļa Lespē karogs. Drīz kļuva zināmas ari kaujas detaļas. Pēc stundas ķīniešu baterijas bijapilnīgi apklusinātas, kaut arī atbildes uguns bija bijusi pietiekami precīza. No bruņukuģa krastā izkāpadivsimt vīru desants, lai ieņemtu ogļu noliktavas. Bet trīs tūkstoši labi apbruņotu ķīniešu kareivjudraudēja desantu aplenkt, tādēļ franči bija spiesti atgriezties uz kuģa.

Skatieni atkal pievērsās Fu Čeu. Visi saprata, ka tur jānotiek šīs spēles otrajam puslaikam.Operācija sākās 23. augustā. Trīsdesmit minūtēs Ķīnas impērijas eskadra tika sakauta. Cietoksnis

izpostīts. Kuģu artilērijas uguns nākamajās dienās sagrāva blakus nocietinājumus. Franču pusē desmitcilvēki bija nogalināti, četrdesmit astoņi ievainoti. Simtiem tūkstoši ķīniešu līķu gulēja upes krastos vaiari peldēja lejup pa duļķainās upes straumi.

Togo savām acīm varēja pārliecināties par šīs soda ekspedīcijas rezultātiem: "Amagi" notikumavietā ieradās 1. septembri. Togo rūpīgi ievāca informāciju un nosūtīja admirālim sīkum sīku ziņojumu,pēc tam uzņēma kursu uz Honkongu tūlīt aiz franču eskadras. Oktobra sākumā eskadra atkal pacēlaenkurus, tai sekoja ari Togo. Japānas militārā vadība augstu novērtēja karakuģa "Amagi" komandieraziņas par rietumu valstu flotu personālsastāvu, apbruņojumu un taktiku.

Kurbē cerēja Taivanā uz lielu guvumu - viņa mērķis bija Kelunga un Tamčui, divas ostas salasziemeļu piekrastē. Ieņemt Kelungu, izsēdināt desantu, pēc tam uzbrukt Tamčui reizē no jūras un no krasta -tāds bija viņa plāns. Tā pirmā daļa izdevās, otra - ne. Lespē, ieradies pie Tamčui ar trīs kuģiem,izsēdināja krastā sešsimt cilvēku, kuriem tūlīt uzbruka trīs tūkstoši ķīniešu. Desantam vajadzēja atgrieztiesatpakaļ uz kuģiem. Tai pašā laikā kolonnu, kas bija izgājusi no Kelungas, bloķēja labi sagatavotipretinieka spēki. Tā Taivana atvairīja pirmo triecienu, un Kurbē uzsāka salas blokādi.

Togo sākumā novēroja operācijas gaitu pie Tamčui, pēc tam devās un Kelungu un drīz izmeta enkurutās reidā. Pēc jūras pieklājības noteikumu prasībām, viņam vajadzēja doties oficiālā vizītē pie admirāļaKurbē, kura karogs plīvoja uz kuģa "Volta". Kurbē viņu pieņēma savā kajītē ar visu pienācīgo pieklājību.Togo palūdza atļauju iegūt norakstu no ziņojuma par Kelungas operāciju, un Kurbē viņa lūgumu laipniapmierināja. Viņš ari atļāva piekrastē apskatīt ķīniešu nocietinājumus. "Amagi" komandieris kopā arsaviem virsniekiem apmeklēja sagrautos fortus un vērīgi aplūkoja visu, kas bija palicis pāri no iekārtasun bruņojuma, rūpīgi pierakstīdams katru sīkumu. Togo uzzīmēja ari bateriju novietojumu un cietokšņanocietinājumu konfigurāciju. Viņš bija pārliecināts, ka visas šīs ziņas kādreiz var noderēt arī Japānasarmijai.

23. oktobri "Amagi" atgriezās Šanhajā, un Togo par visu redzēto ziņoja admirālim Macumure. Dažasnedēļas aizritēja mierīgi, "Amagi" palika Šanhajā. Gada beigās viņu izsauca uz Japānu. 1886. gada 14.janvāri viņa kuģis iegāja Nagasaki ostā. Togo priecājās par atgriešanos dzimtenē ari tāpēc, ka viņa sievaTetsuko gaidīja bērnu, kam bija jāpiedzimst februāra beigās. Viņu pirmdzimtais, meitenīte, bija nomirusidzemdībās. Tagad nelaimi kompensēja dēla piedzimšana, tas bija stiprs, veselīgs bērns. Dažas dienas pēcšī laimīgā notikuma Togo saņēma ielūgumu uz banketu, ko rīkoja mikado. Tas bija ļoti liels pagodinājums.

Senā Ķīna, kas rietumu intervences draudu dēļ gribēja kļūt stiprāka, izvēlējās pašu vienkāršāko ceļu- tā iepirka gatavus ārzemju ieročus: kuģus, lielgabalus, šautenes. Japāna, tieši pretēji, vēlējās pēciespējas visu ražot savās mājās. Onahamas kuģu būvētavās tika aizsākti trīs karakuģi. To motori bijaizgatavoti Jokosuki rūpnīcās, tos bija konstruējis un iekļāvis sērijveida ražošanā franču inženieris EmilsBertēns. Krupa un Nordenfelda artilērijas ieroči bija importēti, bet samontēti japāņu strādnieku rokām.Radās japāņu inženieru, rasētāju, meistaru, strādnieku kolektīvi, šajās, tāpat kā citās rūpnieciskāsražošanas nozarēs, veidojās pašmāju tradīcijas. Nebija daudz tādu japāņu jūras virsnieku, kas tik labi unvispusīgi pārzināja rietumu tehniku un tehnoloģiju kā Togo, kurš savā laikā jau bija vērojis "Fuso" būvesgaitu britu kuģu būvētavās. Tāpēc 1885. gada 20. jūnijā, kad Togo tika piešķirta nākamā dienesta pakāpe,viņu nosūtīja uz kuģu būvētavu Onahamā, lai tur nokārtotu uzraudzību par kuģa "Jamato" būvi. "Jamato"bija viens no trim modernajiem kuģiem ar zīmi "Ražots Japānā". Kad "Jamato" bija nolaists ūdenī, glužidabiski, Togo kļuva par tā pirmo komandieri - viņam tika uzticēta kuģa gaitas un dzinēju piestrādespārbaude. Kas gan labāk par viņu būtu varējis pazīt šo kuģi? 1886. gada maijā viņš uzkāpa uz "Jamato"kapteiņa tiltiņa, bet 12. jūlijā saņēma pirmā ranga kapteiņa pakāpi. Viņam tikko bija apritējis trīsdesmitdevītais mūža gads. "Viņu gaida spoža karjera," ar sajūsmu vai ar skaudību mēļoja viņa līdzbiedri.

Pēc diviem mēnešiem no šīs karjeras bija palikušas tikai lauskas. Tā vismaz domāja viņa labākiedraugi. Viņu vietā neviens nebūtu varējis domāt citādi.

Kaut kur okeānā "Jamato" priekšvadnis šķēla viļņus, karogs ar uzlēcošu sauli priecīgi plīvoja tā

mastā, bet virsnieks, kas stāvēja uz kapteiņa tiltiņa, nebija Togo. Togo bija tas dzeltenais cilvēks, kas,izstiepies uz palagiem, gulēja savā istabā. Pienaglots pie gultas. Togo nebija pieveicis ārzemju kuģakapteinis. Pieveicējs bija parastais, ja tā var teikt, tradicionālais japāņu reimatisms.

"Jamato" pirmais komandieris savu posteni pameta 1886. gada 7. septembrī. Gadu vēlāk Togojoprojām gulēja gultā. Šai laikā viņš bija tikai divas vai trīs reizes izgājis no mājām, bet tie bija tikai īsibrīži, kad slimība it kā pielaidās. Sieva viņu kopa un aprūpēja, bet viņa domas nepavisam nebijapriecīgas. Augustā nomira viņa pēdējais brālis Sirobe. Togo palika vienīgais ģimenes goda un prestižaglabātājs, bet viņš taču bija gandrīz invalīds. Termālo avotu pacients. Togo ārstējās ar karstām vannām.Laiku pa laikam viņa stāvoklis uzlabojās. Tad viņš rakstīja ministrijai iesniegumu. Un atvaļināšanaslimības dēļ tika formulēta citādi - atvaļinājums veselības uzlabošanai. Pēc tam veselību atgu- vušaisatkal pārvērtās par slimnieku, un viss sākās no jauna.

Aiz vaļējām mājas sienām trokšņoja pilsēta. Mikls vējš uzpūta jaunas, japāņa degunam nepierastassmakas - rūpnīcu dūmu dvaku. No avīzēm un draugiem, kas viņu apciemoja, Togo katru dienu uzzināja, kavalsts, kamēr viņš nekustīgi guļ, joprojām traucas uz priekšu. Bija deklarēta konstitūcija. Telegrāfssasaistīja salas vienotā sakaru sistēmā. Radās jaunas dzelzceļa līnijas, tika būvēti kuģi.

Kuģi. Laiku pa laikam Togo atrāvās no lasīšanas vai atslēdzās no tā, ko viņam stāsta, un viņa sejupārklāja nāvējošu skumju ēna.

Laiks ritēja uz priekšu. Viens slimības gads, ja cilvēkam nav sliecības uz slimošanu - mēdz gadītiesarī tā - ir vesela mūžība. 1887. un 1888. gadā - apaļus divus gadus Togo neizveseļojās, vismaz fiziski ne.Taču kaut kas bija mainījies viņa skatienā. No tā bija nozudušas skumjas un grūtsirdība. Pie viņa gultaskaudzēm gulēja žurnāli un grāmatas, ko Togo lasīja no rīta līdz vakaram. Kas tad viņu tik ļoti interesēja?Starptautiskās tiesības. Togo vai rišus rija rakstus un apcerējumus par starptautiskajām tiesībām, it kāviņam piepeši būtu radusies vajadzība pēc šīm zināšanām. Varbūt viņš bija nolēmis mainīt profesiju? Nē.Saviem jaunajiem kolēģiem, kas bija atnākuši viņu apciemot, viņš teica tā:

- Ja jūs komandējat karakuģi, nekas jums nevar būt vairāk noderīgs par zināšanām diplomātijasmākslā. Kuģa kapteinis var nokļūt situācijā, kad viņam pašam bez jebkādas konsultēšanās jāpieņemlēmums, kam ir starptautiska nozīme.

Klausītāji viņam piekrita, taču īstenībā nesaprata, vai patiešām Togo uzskata par iespējamu reizatkal kļūt par karakuģa komandieri. Bet Togo patiešām ticēja sev un viņam bija taisnība.

1890. gada sākumā viņš sāka atveseļoties. Sākumā lēni, nenoteikti, tāpat kā agrāk bija īsi veselībasuzlabošanās periodi, bet pēcāk veselības atgūšana ritēja aizvien straujāk un straujāk. Smagums, kasnospieda viņa plecus, izzuda, un nu jau uz visiem laikiem. 1890. gada 13. maijā Togo atsāka aktīvudarbību. Viņš tika iecelts par Kūres jūras kara bāzes komandiera viceadmirāļa Nakamuto štābapriekšnieku. Šausmīgais, ieilgušais pārtraukums bija beidzies.

Kā zināms, ķīnieši ir pasaules čempioni pieklājības mākslā. Tāpēc Japānas valdība nepavisamnebija pārsteigta, kad admirālis Tings, Ziemeļu Ķīnas eskadras komandieris, lūdza atļauju saviem kuģiem,kas veica manevrus Japānas jūrā, ierasties Jokohamā ar pieklājības vizīti. Atbilde pēc būtības bijaizturēta tādā pašā tonī: "Protams! Mums tas sagādās tikai prieku."

Pēcāk kļuva saprotams, ka Tings vispār vēlējies japāņiem parādīt divus jaunākos savas flotes kuģus,kam, pēc viņa domām, bija jākļūst par iebiedēšanas figūrām: bruņukuģus "Ting Juan" un "Cen Juan". Šiekuģi bija būvēti Vācijā, to tonnāža sasniedza 7500 t, katram bija 35 mm bieza bruņu josla un četri 305 mmlielgabali uz diviem grozāmiem torņiem. Tings ar savu eskadru braukāja pa jūrām no vienas Āzijas ostasuz nākamo, un katrā ostā uzplijās par ciemiņu. Kurē bāzes komandieris kopā ar sava štāba priekšnieku uncitiem virsniekiem saņēma ielūgumu apmeklēt admirāli uz viņa kuģa. Pieņemšanā Togo nesatricināmāmierā dzēra savu tēju. Atgriezušies krastā un dalījušies iespaidos, japāņu virsnieki atzina, ka jauno Ķīnaskarakuģu spēks ir iespaidīgs. Bet Togo piebilda:

- Būs vēl jāpaskatās.

Pēc dažām dienām viens no šiem peldošajiem monstriem iegāja Kurē dokā, lai izdarītu kādu sīkuremontu, lūzums nebija necik nopietns, taču tas rādīja, ka pat produkcija ar zīmogu "izgatavots Vācijā"nevar pienācīgi darboties, ja nokļūst neprašu rokās un netiek kompetenti lietota. Bruņukuģis rūpnīcassausajā dokā uzkavējās neilgu laiku, un neviens nepievērsa uzmanību neliela auguma cilvēkam bez īpašāmpazīmēm, kas bija ģērbies privātās drēbēs un gandrīz visu dienu pavadīja kopā ar inženieriem unstrādniekiem, laiku pa laikam neuzkrītoši kaut ko pierakstīdams savā piezīmju grāmatiņā. Tas bija Togo.

Un tad, kad viņa biedri atkal ierunājās par vāciešu un ķīniešu divpadsmit collu lielgabaliem, viņšmierīgā balsī noteica:

- Tie nav nekas briesmīgs.Bet tiem, kam šāds spriedums likās pārsteidzīgs, viņš paskaidroja, ka netīram lielgabalam, kura

stobrs galvenokārt tiek izmantots veļas žāvēšanai, ir apšaubāma kara vērtība un kaujas laikā tas savaiapkalpei var radīt nepatīkamus pārsteigumus. Protams, viņam bija taisnība. Vēl joprojām šī vīraspriedumi nav zaudējuši aktualitāti.

Togo dienests Kurē bāzē Japānas jūras karaspēka pavēlniecībai parādīja, ka eksreimatiķis Togo irrehabilitējies. Togo saņem jaunu norīkojumu un sāk dienestu uz kuģa, kas varenības ziņā ir pārāks parvisiem tiem, kas iepriekš bijuši viņam pakļauti. Tas bija moderns, britu būvēts tērauda karakuģis. Tātonnāža bija 3800 t, tas bija apbruņots ar diviem Krupa firmas 255 mm lielgabaliem, sešiem 180 mmlielgabaliem, četriem torpēdaparātiem un spēja attīstīt ātrumu līdz 18 mezgliem. Kuģa vārds bija"Naniva". Togo komandēšanas laikā "Naniva" kļuva slavens. Viņa laikā telegrāfs šo vārdu pārraidīs pārivisai pasaulei līdz Eiropas valstu galvaspilsētām.

Savu dienestu jaunajā darbavietā Togo iesāka ar hidrogrāfisku ekspedīciju Austrumķīnas jūrā unbraucienu apkārt Hondo salai - vislielākajai Japānas arhipelāga salai. Viņš pacietīgi nodarbojās arekipāžas apmācīšanu, pieradināja to pie jūras dienesta. Togo nesteidzās, viņš bija atradis savu likteni.Viņa kuģis stāvēja Jokohamā, kad pienāca pavēle nekavējoties iziet jūrā un ar maksimālu ātrumu doties uzHavaju salām. Havajā bija sākusies revolūcija. Togo uzdevums bija aizsargāt tur dzīvojošo 22 000japāņu mantu un dzīvību.

Uz 1893. gada Honolulu notikumu pamata šodien varētu tapt interesants kinematogrāfisks scenārijs.Galvenā persona - karaliene Liljukalana. Tā bija gaišādaina metise, kāda amerikāņa atraitne no Bostonas,viņas īstais vārds bija Lidija Domini. Viņa ieguva troni pēc sava brāļa, kas savukārt bija kārtējās, noSanfrancisko vadītas revolūcijas upuris. Liljukalanai bija piecdesmit gadi. Viņa bija dzīvespriecīgafilantrope, aizrautīga ceļotāja, sacerēja dzejoļus un dziesmas un bija jebkāda askētisma pretiniece. Parspīti kristiešu misionāriem, viņa atļāva iedzīvotājiem brīvi lietot opiju un personīgajā dzīvē pati ļāvāsdažādām vaļībām. Vārdu sakot, Liljukalana bija līdzīga sapņu valdniecei no līksmās karaļvalsts Upa-Upa.Vispār dzīve būtu ritējusi tālāk tikpat laimīgi, ja… Diemžēl līksmā Liljukalanas karaļvalsts Upa-Upaatradās stratēģiski svarīgā pasaules punktā, kas ieņēma noteicošo pozīciju Klusajā okeānā. Tieši ar tāsģeogrāfisko stāvokli neapšaubāmi cieši saistīts fakts, ka kopš zināma laika no Savienotajām Valstīmatbraukušās oficiālās personas gandrīz neslēpti pūlējās vietējos planta- torus pārliecināt, cik ļoti viņi irnelaimīgi, dzīvodami karalienes Liljukalanas absolūtajā tirānijā.

-Tikai demokrātija, - šie emisāri musināja, - nodrošinās jums, kā arī pārējiem salu iedzīvotājiemtādu dzīvi, kāda pienākas tik saprātīgiem pilsoņiem kā jūs.

Šāda pierunāšana galu galā sasniedza savu mērķi, un valstī sākās nemieri. Sadusmotā karalienekārtības atjaunošanai aicināja palīgā policiju. Saspīlējums pieauga, tautā brieda neapmierinātība. Betamerikāņu sūtnis Havaju salās šai brīdī nosūta Valsts departamentam šifrētu telegrammu, kuru es,protams, neesmu redzējis, bet tās tekstu nav grūti iedomāties: "Ananass ir nobriedis" vai tamlīdzīgi.

Pēc dažām dienām krastā izkāpa amerikāņu jūras kājnieku vienība. Protams, kārtības uzturēšanai.Šādos gadījumos vienmēr tiek runāts par kārtības uzturēšanu vai atjaunošanu. Amerikāņu karavīriiekārtoja savu nometni netālu no Iekšlietu ministrijas, bet tai pašā laikā "Havaju sabiedriskās glābšanas

komiteja", kas pēkšņi bija parādījusies politiskajā arēnā, pārņēma savā kontrolē ministrijas ēku unizplatīja paziņojumu par monarhijas atcelšanu un pagaidu valdības izveidošanu ikdienas lietu kārtošanai"līdz tam brīdim, kad ar Amerikas Savienotajām Valstīm būs noslēgta savienība un jaunā likumīgā vara tobūs atzinusi". Tāds bija Havaju revolūcijas scenārijs. Vēsturnieks šajā sižetā nesaskatītu neko neparastu,ja mēs ielūkotos jebkuras tautas vēstures annālēs bez izņēmuma un gribētu sameklēt revolūcijas, piekurām nebūtu šādā vai tādā veidā pielikta ārzemju roka, diezin vai mēs kaut ko atrastu…

Japāna savu pārstāvi uz Honolulu nenosūtīja tāpēc, lai ar Savienotajām Valstīm pacīnītos par vienuno Klusā okeāna svarīgākajiem mezgliem. Šādai iespējai vēl nebija pienācis laiks. Pārstāvis tur ieradāstikai tādēļ, lai būtu notikuma vietā un ievāktu informāciju. Nācijai, kas strauji attīstās, savi perspektīviemērķi jāredz no attāluma. To visu Togo saprata ļoti labi. Nesen iegūtās zināšanas starptautisko tiesībujomā vēl bija svaigā atmiņā, kad viņš savu "Nanivu" ieveda Havaju salu burvīgi zilajos ūdens laukos.Kuģa mastā parādījās Havaju karogs, un Togo salutēja krastam ar divdesmit vienu lielgabala šāvienu. TāHavaju revolucionāri uzzināja, ka Japāna nav atzinusi viņu revolūciju un revolucionāro pagaidu valdību.

Ar trīsdesmit jūras etiķetē noteiktām zalvēm apsveicis amerikāņu kontradmirāli Skeretu, kura trīskuģi stāvēja reidā, "Naniva" iegāja Honolulu ostā un izmeta enkuru.

Ostā jau stāvēja otrs japāņu kuģis - mācību burinieks "Kongo". Tā kapteinis ieradās uz "Naniva"klāja kopā ar Japānas konsulu, un viņi Togo iepazīstināja ar pašreizējo situāciju. Pēc tam Togosapulcināja virsniekus un ekipāžu.

- Mūsu ierašanās šeit, - viņš saviem padotajiem sacīja, - nozīmē to, ka impērijas intereses sniedzasarī līdz šim okeāna rajonam. Uz mums gulstas smaga atbildība. Mēs ne mirkli nedrīkstam aizmirst, kamūsu izturēšanās, lai kā tālāk attīstītos notikumi šai zemē, uzspiedīs nemaināmu zīmogu mūsu impērijasprestižam. Tādēļ mums jāizvairās no neapdomīgas un pārsteidzīgas rīcības. Bet tai pašā laikā es ceru, katad, kad pienāks laiks rīkoties, jūs apliecināsiet apņēmību un īstu japāņu samuraju kaujas garu.

Savai ekipāžai, kā arī konsulāta darbiniekiem Togo deva sīki pārdomātu instrukciju, kā rīkotiesgadījumā, ja salās sāksies jukas. Viņa nākamais solis bija oficiāla vizīte pie kontradmirāļa Skereta, kasmita uz kreisera "Mohican". Viņš apmeklēja ari britu "Garnet", kas šeit bija noenkurojies. Viss ritēja pēcnoteikumiem, atlika tikai gaidīt notikumu attīstību.

Laiks gāja, bet nekas nenotika. Togo nosūtīja "Kongo" atpakaļ uz Japānu, un atkal gāja diena pēcdienas. Nekas nepārtrauca mieru, ja neņem vērā sīkus incidentus. Tā, piemēram, kādu dienu ostāparādījās kuteris ar jaunā prezidenta karogu. Britu un amerikāņu kuģi to sveica ar zalvēm, uz kurām bijatiesības valsts vadītājam. Bet no Togo kuģa gaisā nepacēlās neviens lielgabala dūmu mutulītis, japāņiklusēja.

- Tas ir apvainojums! - havajieši sašutuši izsaucās. - Mūsu prezidents nedrīkst to atstātneievērotu.

Man jāpaskaidro, ka par pagaidu valdības galvu bija kļuvis amerikānis Sendfords B. Doils.Citu reizi no Honolulu cietuma izbēga kāds cietumnieks, pēc tautības japānis. Bēgdams no

policistiem, kas viņu vajāja, viņš nokļuva ostā un, izmisumā ielēcis ūdenī, sāka peldēt uz kuģi, kura mastābija karogs ar uzlēcošu sauli. Japāņu jūrnieki paguva bēgli uzcelt uz klāja agrāk, nekā viņu bija panākušivajātāji. Un Togo atteicās viņu izdot Honolulu varas iestādēm.

- Esmu šeit, lai aizstāvētu visus savus tautiešus bez izšķirības, - viņš pavēstīja.Divas oficiālas notas palika bez atbildes. Nākamajā dienā pagaidu valdības viceprezidents, tīrs

havajietis, uzkāpa uz "Naniva" klāja. Togo viņu pieņēma. Sis revolucionārās varas pārstāvis pēc tam, kadbija apliecinājis savas draudzīgās jūtas pret Japānu, piebilda, ka viņš tomēr būtu pateicīgs Togo, ja tasnolemtu izdot cietumnieku. Togo nolieca galvu, laipni paklanīdamies, bet lūgumu noraidīja.

Pagāja dažas dienas. No Tokio pienāca telegramma ar pavēli "Naniva" komandierim piekāpties.Tikai pēc tam Togo izdeva bēgli, tomēr izdeva to japāņu konsulam, nevis Havaju varas iestādēm.

- Man jāpakļaujas pavēlēm, - viņš konsulam sacīja, - bet es nevaru atteikties no japāņa aizstāvības.

Tāpēc es viņu izdodu nevis Honolulu valdībai, kas ir valdība tikai de facto, bet jums, Japānas pārstāvim.Ja nolemsiet viņu izdot, es negribu būt par šī akta aculiecinieku.

"Naniva" palika Honolulu vēl divus mēnešus. Pēc tam Togo saņēma pavēli atgriezties Japānā, joHavaju salās nebija nekādu notikumu.

Krievijas osta Vladivostoka atrodas uz tā paša platuma grāda kā Marseļa, bet vairāk nekā simtdienas gadā tā iekalta ledū. 1893. gada augustā virs tās pelēcīgā ūdens jau bija sajūtama rudens elpa.Drūmi padebeši, salta vēja dzīti, uzmācās kalnu galotnēm, kas ieskāva Pētera Lielā līci. Japāņu eskadraieradās Vladivostokā oficiālā vizītē. Togo stāvēja uz "Naniva" komandtiltiņa, salīdzinādams ar kartiainavu, kas pletās viņa acu priekšā. Krastā rēgojās ēku mužuri. Dažas bija pavisam jaunas. Viņam bijapar ko padomāt, jo viņš redzēja, ar kādām pūlēm krievi cenšas radīt ostu tik nepiemērotos apstākļos un tiktālu no apdzīvotajiem valsts rajoniem.

Pēc vizītes eskadra, apbraukusi ap Hokaido, 11. novembri atgriezās Tokijā. Pēc trīs dienām - tāds irjūrnieka liktenis - "Naniva" pa ostas vārtiem atkal izgāja jūrā un uzņēma kursu uz Havaju salām.

Togo otra uzturēšanās salās ilga no decembra līdz aprīlim. Dienā, kad apritēja gads kopš varaatradās pagaidu valdības rokās, viņš tikpat ietiepīgi atteicās šo notikumu atzīmēt ar lielgabalu zalvēm unkaroga pacelšanu kā pirms gada. Starp citu, šoreiz par to neviens vairs nebrīnījās.

Martā Togo ar gandarījumu vēroja, kā Honolulu reidā ienāk "Naniva" dvīņubrālis - japāņu kreiseris"Tarakiho". To komandēja kapteinis Namura, ar kuru kopā Togo Micukuri skolā bija mācījies angļuvalodu. Viņi gandrīz paralēli vadīja savu dzīvi un virzījās augšup pa dienesta kāpnēm. Flotes ļaužuaprindās Namura kļuva slavens ar savu pavēli, ko viņš kādu dienu, kad plosījās taifūns un kuģim draudējabojāeja, izdeva ekipāžai: "Visiem sagatavoties nāvei." Šī pavēle jo vairāk visus pārsteidza tāpēc, kaNamura bija pazīstams kā Japānā reti sastopama tipa cilvēks - viņš bija jokdaris. Namura bija garaauguma vīrs skaļu balsi un ļoti mutīgs, par katru jocīgu atgadījumu viņš skaļi smējās, abām rokāmpliķēdams gurnus. Viņš un kārnais, mazrunīgais Togo bija ideāls labu draugu pāris. Abi kapteiņi pavadījadažus jautrus brīžus, atcerēdamies vecos, labos laikus. Pēc tam "Naniva" pacēla enkuru un aizgāja.

Havaju salas Togo jūrnieka gaitās bija pēdējā mierīgā pieturas vieta.Togo atgriezās Japānā un pēc nedēļas vairs nestāvēja uz sava kuģa komandtiltiņa - viņš apsēdās pie

rakstāmgalda kantori, jo bija iecelts par Kūres jūras kara bāzes mācību centra priekšnieku. Formāli tasbija paaugstinājums, taču reizē ari sarūgtinājums, tāpēc ka valstī bija jaušams īpašs noskaņojums, un tassatrauca ikvienu virsnieku, kas vēlējās sevi apliecināt kauju ugunīs.

Dienas kārtībā atkal bija Koreja. Šīs valsts valdība, nespēdama noslāpēt iekšējos nemierus, koatbalstīja un uzurdīja Ķīna, tikko bija griezusies pēc palīdzības pie… Ķīnas. Kāda nejauša sagadīšanās!

Pagāja dažas dienas, un mikado valdība saņēma informatīvu notu no Li Jungčanga valdības: "Ķīnauzskata par savu pienākumu sniegt Korejai palīdzību." Protams, lai atjaunotu kārtību. Korejā tiek ievestastrīs Ķīnas armijas divīzijas. Trīs divīzijas - tas bija nopietns spēks. Taču vēl nopietnāks likās tonis, kādābija ieturēts ķīniešu notas teksts. No tā bija jāsecina, ka no šī brīža Ķīna vēlas viena pati izlemt visu, kassaistīts ar Korejas problēmām. "No Ķīnas atkarīgā valsts," tā notā bija nosaukta Koreja. Oficiāli,diplomātiskā notā!

Dilemma ir skaidra: vai nu Japānas valdība atstāj bez ievērības un nereaģē uz izteicienu "no Ķīnasatkarīga valsts", bet tas nozīmē atkāpšanos ar neparedzamām sekām, vai ari Japānas valdība sāk karu.

Pēc jaunās konstitūcijas Japānā tikai vienam cilvēkam ir tiesības pieņemt lēmumu par mieru un karu- mikado. Bet pats dievišķais imperators nevar vispusīgi aptvert radušos situāciju, izvērtēt visus par unpret. Premjerministram zināmā veidā jānoliek pie viņa kājām jau gatavs lēmums, ko sagatavojusi valdība,lai mikado atliktu tikai pateikt to vienu vārdu.

Japānas premjerministrs bija Ito. Lēmums, ko viņš pieņēma pēc apspriešanās ar saviem ministriemun armijas vadību, bija skaidrs: nevar būt ne runas par Korejas atstāšanu Ķīnai. Tad jau drizāk karš.

Bet tai brīdī, kad šis verdikts bija jāiesniedz imperatoram, ārlietu ministrs atnesa premjerministram

tikko atšifrētu telegrammu no Sanktpēterburgas, ko bija sūtījis Japānas sūtnis Nisi: "Konflikta gadījumāKrievijas Klusā okeāna eskadra acīmredzot sniegs palīdzību Ķīnas flotei."

Risks karā ar Ķīnu nebija īpaši liels, kaut ari ķīniešu sauszemes armijas un jūras spēku skaitliskaispārākums bija acīm redzams. Samuraju valdības apsvērumi šajā gadījumā principā bija pareizi. Japānicerēja šo ķīniešu priekšrocību kompensēt ar savu karavīru un jūrnieku izcilo kaujas garu. Bet riskēt,iesaistoties karā ar Krieviju, likās nesaprātīgi. Krievija bija liela valsts. Pret krievu Klusā okeānaeskadras un Ķīnas flotes apvienotiem spēkiem Japānas flotei teorētiski nebija nekādas izredzes uz uzvaru.

Galu galā šī lēmuma likteni noteica divi cilvēki. Premjerministrs Ito, saņēmis Nisi telegrammu,sapulcināja augstākos armijas un jūras karaspēku vadītājus, bet pameta viņus vienus, teikdams šādusvārdus:

- Iztirzājiet un apspriediet stāvokli un paziņojiet man savu viedokli.Visi kopā sanākušie ģenerāļi un admirāļi bija noteikti kara piekritēji. Viņu fanātiskā vēlēšanās

kauties jebkurā gadījumā, ja karš būs pieteikts, nebija apšaubāma. Bet ari viņi sāka svārstīties,apjauzdami, ka par pieņemto lēmumu katrā ziņā būs jāuzņemas atbildība. Uz spēles bija likta Japānaspastāvēšana.

Bet tad (aziātu reakciju ir grūti prognozēt) divi no apspriedes dalībniekiem - ģenerālis Kavakami unadmirālis Kabajama, reizē sāka smieties pilnā balsī. Abi piecēlās kājās.

- Kur tas redzēts, kungi, - ģenerālis uzrunāja klātesošos, - kāpēc lai mēs apspriestu šo projektu,kuram nav ne niecīgākās izredzes uz uzvaru?

Viņi abi atstāja sanāksmi, aizgāja pie premjerministra un pavēstīja:- Armijas un flotes vadība mūs pilnvarojusi paziņot, ka pēc vispusīgas jautājuma apspriešanas

vienprātīgi tika atbalstīts lēmums sākt karu, nebaidoties no sekām pat tādā gadījumā, ja iejaucas Krievijasflote.

Ito viņiem pateicās un izsauca sekretāru. Diplomātiskā mašīna sāka griezties, ieraudama valsti karā.Tai pašā dienā Togo saņēma oficiālu paketi. Izsludināta mobilizācija. "Naniva", kurai izdarīts

neliels remonts, tiek nodota Togo, kuram nekavējoties jāierodas uz kuģa.

IV NODAĻA

1884. gada jūlija sākumā gandrīz visa japāņu flote koncentrējās Sasebo. Izlūki ziņoja, ka Ķīnas flotesapulcējusies Veihai rajonā.

Karš vēl nebija pasludināts. Bet jau vairākas nedēļas Ķīna un Japāna palielināja savas karaspēkavienības Korejā. Japāņu karavīri uzkāpa krastā Čemulpo, Korejas pussalas rietumu krastā, ķīnieši -Asanas ostā, mazliet tālāk uz ziemeļiem. Uz sauszemes militāru sadursmju vēl nebija. Kā ķīniešu, tā arījapāņu transportkuģus, kas veda karavīrus, pavadīja karakuģi.

23. jūlijā pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā japāņu flote pameta Sasebo. Laiks bija ļoti jauks,jūra - rāma un laistījās kā nopulēta. Admirālis Kabajama, flotes štāba priekšnieks, savu vimpeli pārnesauz palīgkuģi "Tarasoto Maru", kas gāja blakus flotes galvenajiem spēkiem. Kabajama bija tas patsadmirālis, kuru tik ļoti bija uzjautrinājusi doma, ka japāņu ģenerāļus var apturēt izredzes karā arapvienotiem Ķīnas un Krievijas spēkiem. "Tarasoto Maru" vairākas stundas sekoja tieši aiz karakuģiem,bet tad devās atpakaļ. Sardzes virsnieki tā mastos izlasīja atvadu signālu: "Vairojiet imperatora flotesslavu."

Pēc kāda laika kreiseri "Josino", "Akicusima" un "Naniva" atdalījās no eskadras galvenajiemspēkiem un uzņēma tiešu kursu uz Asanu. Tiem bija uzdots veikt izlūkošanu un izjaukt ķīniešu spēkupārvietošanu uz Koreju. Vienību komandēja kontradmirālis Cuboi. 25. jūlija rītā tā sasniedza norādītovietu.

Laiks joprojām turējās labs, tikai pār ūdeni klājās viegla dūmaka. Apmēram pulksten septiņos pieapvāršņa parādījās divi kuģi. Tas bija ķīniešu kreiseris "Cijuan" un neliela lie- gaballaiva "Kuang-1". Tieieturēja kursu tieši uz japāņu eskadru. Kādēļ? To mēs nekad neuzzināsim. Septiņos 52 minūtēs japāņu kuģino 3000 m distances atklāja uguni.

Japāņi savā ziņojumā par šo kauju apgalvoja, ka pirmais izšāvis "Čijuan". Oficiālā Ķīnas versija parkonflikta iniciatoru nosauca vienu no japāņu kuģiem, konkrēti - kreiseri "Naniva". Ļoti iespējams. Agrākvai vēlāk kādam no japāņu virsniekiem taču bija jāuzņemas atbildība un jāsāk "vairot imperatora flotesslavu". Šis virsnieks neapšaubāmi varēja būt Togo. Un nekādi starptautisko tiesību apsvērumi nevarējaviņu atturēt no augstākās priekšniecības pavēles izpildīšanas.

Sadursme nebija ilga. "Čijuan", iekļuvis japāņu lielgabalu krustugunīs, drīz aizdegās. Tā baterijasapklusa. Bet tas joprojām virzījās uz japāņu kuģu pusi. Migla kļuva biezāka un sajaucās ar lielgabalušāviņu dūmiem, tādēļ redzamība pasliktinājās tiktāl, ka ķīniešu kuģi gandrīz nozuda skatieniem. Togo,stāvēdams uz tiltiņa ar binokli rokās, pūlējās biezajā miglā saskatīt šos fantomus. Piepeši kreisera priekšāpie labā borta no dūmakas iznira liegabal- laiva. Visi "Naniva" lielgabali pavērsa šāviņu krusu pret šonelielo kuģīti. Bija redzams, ka nelaimīgais "Kuang-1" gluži kā bokseris, kas zaudē raundu, ar grūtībāmpūlas izvairīties un nokļūt līdz krastam. Parādījās ari "Čijuan". Ieraudzījis pretinieku, ari tas pagriezās,tikai uz rietumiem, uz atklātas jūras pusi, un ar pilnu jaudu sāka attālināties. Japāņu flagmaņa mastāparādījās signāls: "Visiem manevra brīvība." Togo bez prātošanas nolēma dzīties pēc lielākā medījuma.

"Naniva" kopā ar "Josino" sāka vajāt ķīniešu kreiseri. Priekšvadnis šķēla jūras līmeni, mašīnasstrādāja ar tādu jaudu, ka klājs zem jūrnieku kājām drebēja, lieliskais kuģis nesās uz priekšu pilnā ātrumā,izplatīdams tikai dobju rūkoņu, kas priecēja Togo sirdi. Pirmā kauja, pirmā uzvara. Karš sākās veiksmīgi.Togo visu laiku turēja binokli pie acīm, un piepeši visi, kas stāvēja viņam blakus, ieraudzīja, kakomandiera seja atplaukst smaidā: vajājamā kuģa mastā parādījās balts karogs: "Čijuan" padevās. Jā, tābija pilnīga uzvara.

Vai tiešām uzvara? "Čijuan" signalizēja par padošanos, bet Togo drīz saprata, ka ķīniešu kuģis nemirkli nav samazinājis ātrumu. Tā siluets pēc brīža jau bija grūti saskatāms miglā, kas gūlās pār atklātojūru. Arī otra vajātāja, kreisera "Josino" kontūras bija tikko samanāmas.

Šai brīdī "Naniva" signalizētāji paziņoja, ka parādījušies vēl divi kuģi, kas tuvojas no rietumiem.Uzmanība pievērsās tiem. Viens no pamanītajiem bija neliels ķīniešu karakuģis "Cao Kiang", otrs -samērā liels tirdzniecības kuģis, virs kura plīvoja britu tirdzniecības karogs. Togo pagrieza "Naniva" pretšo dīvaino karavānu. Pulkstenis bija deviņi no rīta.

No "Naniva" tiltiņa Togo redzēja, kā "Cao Kiang" mazliet novirzās no kursa un apmainās signāliemar bēgošo "Čijuan". Pēc brīža arī tas krasi pagriezās uz rietumiem, bet tirdzniecības kuģis ar britu karoguturpināja ceļu viens. Pēc kāda laiciņa tas jau bija pietiekami tuvu, un uz borta varēja izlasīt tā nosaukumu:"Kowshing".

Tas gāja ar apskaužamu mieru, acīmredzot apzinādamies savu neaizskaramību, ko tam pat kara laukānodrošināja britu karogs mastā. Jebkurā zemeslodes nomalē pat visnožēlojamākais tirdzniecības kuģelisar augstprātīgu bezkaunību varēja valkāt šo sarkano audumu ar krustu stūrī. Aiz tā vienmēr rēgojas tā baltāēna, neuzvaramais "White Ensign". "Kowshing" nesteidzīgi defilēja gar "Naniva" labo bortu, ieturēdamskursu uz Asanu un neslēpdams savus nodomus. Uz tā klāja pat ar neapbruņotu aci varēja saskatītapbruņotu ķīniešu karavīru barus. Acīmredzot britiem tas sagādāja īpašu prieku. Pulkstenis rādīja desmitun astoņas minūtes.

Un šajā brīdī uz "Naniva" nogranda divi tukši šāvieni, bet mastā uzvijās divi signālkarogi, kas pēcstarptautiskā koda nozīmēja: "J.W." ("Nekavējoties apstāties"). "Naniva" tuvojās, tā lielgabali bijapavērsti pret "Kowshing". "Kowshing" apstājās. Togo pateica dažus vārdus, un viņa kuģa mastā parādījāsdivi citi starptautiskā koda karogi: "L.G." ("Izmest enkuru.") Pēc dažiem mirkļiem iežva- dzējās enkuraķēde, un noplunkšķēja ūdenī iemestais enkurs. "Kowshing", kura mastā plīvoja Viņas Majestātes karogs,

paklausīja.Tad Togo nolēma vispirms panākt "Cao Kiang", bet pēc tam izskaidroties ar angļiem. Bet, tiklīdz

"Naniva" sāka attālināties, transportkuģis, acīmredzot neizprazdams situācijas nopietnību, nolēma, ka aritam ir tiesības pacelt mastā signālu: "Vai varu turpināt ceļu?" - "Palieciet uz vietas vai ari turpiniet ceļuuz savu atbildību", -'parādījās atbilde. Briti neriskēja izaicināt likteni. Pēc kāda laika Togo ieraudzīja, ka"Cao Kiang" nokļuvis kreisera "Akicusima" ugunīs. Pietika ar vienu karakuģi, lai tiktu galā ar tik vājupretinieku. "Naniva" atkal atgriezās pie "Kowshing".

Togo kreiseris sāka lēni mest lokus ap kuģi, it kā to apostīdams. Ķīniešu kareivji, skriedami no vienaborta pie otra, neizlaida japāņus no acīm. Japāņi savukārt saklausīja pūļa troksni, kas likās līdzīgs putnutirgus jandāliņam. Pulksten 10.40 Togo nolēma britu kuģi pārbaudīt.

No kreisera tika nolaista laiva, un matrožu komanda ar leitnantu Hitoni priekšgalā sāka irties uzangļu kuģi. Drīz laiva piebrauca pie tā augstā borta, un leitnants pa trapu uzkāpa uz klāja. Ķīniešu kareivjibija sadrūzmējušies pie borta margām, un bija dzirdams, ka viņi aizvien satrauktāk par kaut ko klaigā.

Pēc kāda laiciņa laiva atīrās no kuģa un devās atpakaļ uz savu kreiseri. Leitnants Hitomi uzkāpa uzkapteiņa tiltiņa un, ik pa brīdim ielūkodamies savās piezīmēs, mocīdamies ar eiropiešu vārdu izrunu,savam komandierim ziņoja:

- "Kowshing" pieder Londonas Indoķīnas kuģu kompānijai. To noīrējusi Ķīnas valdība un tas noTahu ved uz Asanu tūkstoš simt kareivjus, četrpadsmit lielgabalus un dažādus kara materiālus. Kapteinisauc par Tomasu Rīderu Golsversiju. Bez viņa un komandas uz kuģa ir ari vācu majors Konstantins fonHennekens. Kapteinis Golsversijs izsaka protestu par to, ka japāņu karakuģis apturējis britu kuģi mieralaikā, turklāt ārpus Japānas ūdeņiem.

Pateicies virsniekam, Togo pavēlēja pacelt jaunu signālu: "Paceliet enkuru un sekojiet man.""Kovvshing" nevis paklausīja pavēlei, bet savukārt pacēla signālu: "Kapteinis vēlas ar jums pārrunātsvarīgu jautājumu un lūdz atsūtīt laivu."

Laiva ar leitnantu Hitomi atkal nokļuva ūdenī. Togo nosūtīja pie britiem savu virsnieku, dodamsšādu instrukciju: "Ja ķīnieši negrib izpildīt mūsu pavēles, lai kapteinis un Eiropas virsnieki dara zināmussavus nodomus. Ja viņi vēlas pārnākt uz "Naniva" klāja, laiva var viņus atvest."

Otrā vizīte bija mazliet ilgāka par pirmo. Pēc atgriešanās virsnieks paziņoja:- Ķīnieši neļauj kapteinim izpildīt kreisera "Naniva" pavēles. Tie draud viņu nošaut vai ari nocirst

viņam galvu. Uz kuģa valda panika un sajukums.Japāņu kuģa mastā parādījās nākamais signāls: "Visa "Kovvshing" ekipāža, pametiet savu kuģi." -

"Atsūtiet laivu," atbildēja no "Kowshing".Situācija nemainījās. Bija redzams, ka uz "Kowshing" klāja jukas un satraukums pastiprinās. Nebija

grūti iedomāties, ka laiva, ja to šobrīd uz turieni nosūtītu, var neatgriezties. Togo pavēlēja atkārtotiepriekšējo paziņojumu, piebilstot, ka laivu nav iespējams nosūtīt. Uz "Kovvshing" laivu bija pietiekami,lai uzņemtu kapteini un komandu. Tās karājās savās vietās pie bortiem. Ja viņi tās nevarēja izmantot, bijajāsecina, ka kapteinis uz sava kuģa vairs nav saimnieks. Tā patiešām bija. Nākamais signāls, kas tikai īsubrītiņu parādījās "Kowshing" mastā, šo pieņēmumu apstiprināja: "Ne kapteinim, ne ekipāžai neatļaujpamest kuģi."

Pie kreisera signālkarogiem masta galā pievienojās sarkanais karogs: "Uzmanību, mēs atklājamuguni."

Jūra bija tukša. Migla slēpa apvārsni un krastu, šķita, ka abi kuģi šajā ūdens tuksnesī palikuši vienikā uz citas planētas. Smagnējais tirdzniecības kuģa korpuss stāvēja piesiets pie enkura ķēdes, un ūdensplūsma to lēni grieza ap atbalsta punktu. Bija redzams, ka ķīniešu bari šaudās pa klāju, un puskailicilvēki, zobenus vicinādami, raida niknus lāstus pret Togo kreiseri.

"Naniva", dziļi ūdenī iesēdies, lēni dreifēja pa straumi. Sardzes virsnieks laiku pa laikam likamašīnām iedarboties, lai kuģis atgrieztos iepriekšējā vietā. Tās bija vienīgās skaņas, kas pārtrauca

klusumu uz kuģa. Artilēristi stāvēja pie saviem lielgabaliem, mīnu metēji - pie saviem aparātiem. Viņigaidīja komandu.

Sarunas ar starptautiskā koda palīdzību ilga vairāk nekā divas stundas. Pulksten vienos dienā Togovēl nekustējās ne no vietas, pielicis binokli pie acīm, viņš novēroja britu kuģi. Uz tā komandtiltiņaneviena nebija, tā mastos vairs neparādījās nekādi signāli.

Laiks ritēja uz priekšu. Ķīniešu flote droši vien kreisēja kaut kur blakus. Ja vējš pastiprināsies,mākoņi tiks izdzenāti, un "tete ā tēte" starp "Naniva" un "Kowshing" var tikt rupji pārtraukta.

Pulksten 1.05Bija jāpieņem lēmums: laist garām šo transportkuģi ar karavīriem un ieročiem vai šaut uz Britānijas

karogu. "Kuģa komandieris bieži nonāk tādā situācijā, kad viņam jāpieņem ļoti nopietni un atbildīgilēmumi no diplomātijas redzesviedokļa." Iespējams, ka Togo galvā skanēja šī frāze, ko viņš bieži bijaatkārtojis, kad slimības gultā lasīja rakstus par starptautiskajām tiesībām.

Pulksten 1.08Jautājums bija par šaušanu uz Britānijas karogu - ne vairāk un ne mazāk. Ar visām iespējamām

sekām. Jau sen neviens ārzemnieku kuģis nav uzdrošinājies ar to riskēt. No otras puses, ja atkāptos, vaiEiropa to neuztvertu kā vājuma pazīmi? Vai nav pienācis laiks likt saprast visiem - pat jūru valdniecei, kaneviens nevar nesodīts palīdzēt Japānas ienaidniekiem?

Pulksten 1.10 Togo nolaida binokli. Pagriezās pret sardzes virsnieku un pavēlēja:- Atklāt uguni.Pēc mirkļa apjukums uz "Kovvshing" klāja pārvērtās mežonīgā panikā. Ķīnas kareivji kāvās par

iespēju piekļūt pie borta, lai ielēktu ūdenī.Pulksten 1.10 "Kovvshing" sāka grimt.No liecībām, kas tika ievāktas vēlāk, var izdarīt šādu slēdzienu: kuģa grimšanu pavadīja nikns,

juceklīgs un neģēlīgs nāves slaktiņš. Ķīniešu kareivji, kas bija palikuši uz kuģa, šāva uz tiem, kam bijapalaimējies pārlēkt pār bortu, un tiem, kuri mēģināja nolaist ūdenī glābšanas laivas, savukārt arī tieatbildēja ar uguni. Kamēr "Kovvshing" grima dzelmē, kreisera "Naniva" laiva uzņēma britu kuģa kapteiniun angļu jūrniekus.

Kapteinis Golsversijs, ko pēc ierašanās Sasebo ostā pratināja japāņu virsnieki, pastāstīja, ka ķīniešuģenerālis viņam aizliedzis izpildīt japāņu pavēles.

- Nē, es nevaru nepakļauties, - nabaga anglis mēģinājis iebilst. - "Naniva" mūs nogremdēs ar vienušāvienu.

- Labāk mirt, nekā sekot viņiem! - ģenerālis atkliedzis. - Uz mūsu kuģa ir tūkstotis un simtscilvēku, bet viņu nav vairāk par četriem simtiem, mēs kausimies.

- Kādā veidā? Ja jūs gribat cīnīties - cīnieties, bet es un mani virsnieki kuģi pametīs.- Nē, ja mēģināsiet to darīt, es jūs uz vietas nošaušu!Vācu majors for Hennekens pats saviem spēkiem izpeldēja krastā. Par notikušo viņš nosūtīja

ziņojumu britu vicekonsulam Čemulpo. "Es redzēju, kā no japāņu kuģa tiek nolaista laiva ar bruņotiemmatrožiem," viņš rakstīja. "Es domāju, ka viņi glābs slīcējus, bet viņi sāka šaut uz cilvēkiem, kas vēl bijapalikuši uz grimstošā kuģa klāja." Tā kā arī tie šāva gan uz japāņu laivām, gan uz tām, kurās bija sakāpušiķīnieši, visu šo traģēdiju var izskaidrot ar drausmīgu apjukumu.

Britu "Kovvshing" kapteiņa palīgs tika nošķirts no kapteiņa, kamēr viņš Nagasaki nebija nopratināts.Viņš apliecināja, ka viņu uzņēmusi japāņu laiva no kreisera "Naniva" un uz kuģa visi ar viņu labiapgājušies. "No "Kowshing" lielgabala divas reizes tika šauts uz laivām, kas bija pārpildītas ar ķīniešukareivjiem," viņš piebilda. "Bet ari japāņi nedarīja neko, lai glābtu ķīniešus."

Šo pēdējo faktu vēl ilgi vērsa pret Togo Ķīnas pārstāvji un tie, kas bija nostājušies Ķīnas pusē. Vaiviņam bija iespējams glābt ķīniešu kareivjus? Vai tā būtu bijusi saprātīga rīcība? Vai nebūtu bijis bīstamiuzlaist uz kuģa vairākus simtus ienaidnieka karavīru? Togo uzņēmās atbildību. Izvilcis no ūdens

eiropiešus, atskaitot vācu majoru, kas pats peldus tika krastā, Togo palika uz vietas visu dienas otru pusi,bet pēc tam devās uz admirāļa Ito kreiseru bāzi, kurā ieradās nākamās dienas rītā. Kas viņu gaidīja?Apsveikums vai kara tribunāls? Kāpdams krastā, viņš par to varēja tikai zīlēt.

Pirmā angļu reakcija bija asa nota, ko britu eskadras komandieris Tālajos Austrumos admirālisFremantls nosūtīja tieši viceadmirālim Ito.

Pēc dažām dienām telegrāfs atnesa ziņu, ka lords Kim- berlijs, Anglijas ārlietu ministrs, iesniedzisJapānas sūtnim Londonā oficiālu protestu. Japānas valdībai tika uzlikta atbildība par zaudējumiem, koJapānas flote nodarījusi Anglijas pilsoņu veselībai un īpašumam. Tokio pienāca šifrēta telegramma, kurāJapānas sūtniecība Londonā iepazīstināja ar angļu sabiedriskās domas pirmo reakciju uz notikušo."Pirātisma akts", "Britu karoga aizskaršana", "Japāna nostājusies naidīgo valstu pusē" - tādi bijavirsraksti britu avīzēs. Togo vārds, kas pirmo reizi parādījās rietumu presē, tika apveltīts ar epitetiem, konevarēja uzskatīt par glaimojošiem.

Japānā sabiedriskā doma un oficiālo aprindu attieksme arī nebija par labu "Naniva" komandierim.Tika uzskatīts, ka viņš uzsācis pārāk bīstamu spēli. Taču augstāk stāvošā priekšniecība neizteica Togonekādu nosodījumu. Neviens ne oficiāli, ne neoficiāli neizteica savu negatīvo attieksmi pret viņa rīcību.

Likās, ka ap viņu pastāv klusēšanas sazvērestība.Protams, ari pats Togo nebilda ne vārda.Attieksme pret Togo ievērojami mainījās, kad noskaidrojās, ka Britānijas pirmais sašutuma vilnis

aprimis bez īpašām sekām. Kļuva pat zināms, ka Anglijā atskanējušas balsis, kas gan neaizstāvēja pašuTogo, tomēr "Kowshing" lietu neuzskatīja par parastā pirātisma aktu. Ievērojamais jurists Tomass ĒrskinsHolands laikrakstā "Times" rakstīja, ka "Kovvshing" vedis karavīrus un ieročus, kas paredzēti cīņai pretJapānu, bet nekad šāda veida pasākums nevar notikt bez riska. "Ierobežojot šīs lietas apstākļu izskatīšanutikai ar jautājuma juridisko pusi un ļaujot citiem spriest par japāņu kapteiņa rīcības humānismu", angļujurists secina, ka šajā gadījumā neitralitātes tiesības nav pārkāptas.

Profesors Vestleiks šos secinājumus papildināja ar saviem apsvērumiem. Džons Basets Mūrs viņiempievienojās un atbalstīja šo abu juristu domu, kas nostājās "pret uzbudināto pūli".

Kopš šī brīža Togo liktenis Japānā bija izlemts. Viņš kļūst par pirmo nacionālo varoni karā pretĶīnu.

Japāna karu pieteica 1. augustā, dienu pēc tam, kad ģenerālis Osima bija uzbrucis ķīniešu karaspēkadaļām pie Asanas. Ķīnieši, nesaņēmuši palīdzību no "Kovvshing", tika sakauti.

Pirmā lielā jūras kauja Japānas-Ķīnas karā notika pēc pusotra mēneša. Mums tā ir interesanta tāpēc,ka vēsturnieki to uzskata par pirmo modernā jūras kara kauju. Acīmredzot šāds uzskats prasa nelielupaskaidrojumu.

Pirmā ievērojamākā kauja, kurā piedalījās bruņukuģi, notika pie Lisas 1866. gadā, kur Austrijas flotesastapās ar Itālijas floti. Šīs kaujas sākumā Austrijas admirālis Tegethofs signalizēja: "Bruņukuģuuzdevums - taranēt un gremdēt ienaidnieka kuģus." Un austrieši guva uzvaru tieši tādēļ, ka viņu bruņukuģiprasmīgi taranēja ienaidnieka kuģus. Pēc šīs kaujas visās pasaules flotēs karakuģu priekšgalus sākaaprikot ar tarāniem. Vajadzēja paiet vairākiem gadiem, lai saprastu, ka jūras kauja ar tarānu, no galerulaikiem aizgūtu ieroci, iespējama tikai kā izņēmums karā, kurā cīnās kuģi, kas apbruņoti ar tālšāvējulielgabaliem un torpēdām. Turpmākajos gados šādas kaujas vairs nenotika. Un vispār nākamajostrīsdesmit gados pēc kaujas pie Lisas nenotika neviena īsta jūras kauja - ne 1870. gada Francijas -Vācijas karā, ne 1878. gada krievu-turku kara laikā, ne pilsoņu karā Dienvidamerikā. Tieši tādēļ bruņutērauds, jūras artilērija, torpēdu mehānismi nepārtraukti pilnveidojās, taču netika praktiski pārbaudītireālu kauju apstākļos. Tika uzbūvēts desmitiem bruņukuģu, kas novecoja un pārvērtās par metāla lūžņiem,savā mūžā pret ienaidnieku neraidījuši ne šāviņa. Jūras stratēģi un inženieri šim modernajam ierocimizdomāja jaunas izmantošanas teorijas, kuras pārbaudīja manevros. Viņi līdz aizsmakumam strīdējās parto priekšrocībām, bet viņiem nebija vienīgā pārliecinošā argumenta - kaujas pieredzes.

Beidzot, kā apgalvo vēsturnieki, īsta jūras kauja starp divām eskadrām, kuru sastāvā bija ievērojamsskaits bruņukuģu, notika 1894. gada 17. septembri. Šī kauja Tālajos Austrumos pazīstama kā kaujaDzeltenajā jūrā, bet Rietumos - kā kauja pie Jaludzjanas.

Pirms aviācijas ēras jūras kaujas gandrīz vienmēr sākās ar dūmu parādīšanos pie apvāršņa. Kaujapie Jaludzjanas nebija izņēmums.

1894. gada 17. septembra rītā Japānas flote, kas devās uz savu bāzēšanās vietu Talu salā, atradāsKorejas līcī. Ap pusdienas laiku Pirmās vieglās eskadras galvenā kuģa kreisera "Josino" signalizētājiziņoja, ka ziemeļaustrumos redzami dūmi. Admirālis Cuboi, eskadras komandieris, pavēlēja mainīt kursunorādītajā virzienā.

Pēc dažiem mirkļiem parādījās otrs dūmu stabs, pēc tam trešais, ceturtais. Drīz jau varēja saskatītdesmitiem melnu dūmu stabu, kas paralēli cits citam cēlās pret zilajām debesīm. Uz admirāļa kuģa tikapacelts signāls: "Redzu ienaidnieka floti virzienā uz austrumiem." Pulkstenis bija tieši 11.30. Ķīniešueskadra gāja frontes ierindā.

Pēc brīža japāņu galvenās eskadras flagmaņkuģa - bruņu kreisera "Macusima" - mastā parādījāsimperatora karogs - sarkans audums ar zeltītu krizantēmu vidū. Uz visiem kuģiem atskanēja tauru signāli,aicinādami ekipāžas ieņemt kaujas vietas.

Pirms kaujas norises apskata nenāktu par ļaunu iemest aci dokumentos, kas salīdzinoši raksturo abasflotes. Tie mums palīdzēs labāk izprast kaujinieku rīcību.

Ķīnas pusei bija pieci bruņukuģi, septiņi kuģi bez bruņām, kā arī mīnukuģi un trīs nelielaslielgaballaivas - kopā deviņpadsmit kaujas vienības. Galvenais triecienspēks bija divi Vācijā iegādātibruņukuģi, kuru tonnāža bija 75001. Ar tiem mēs jau sastapāmies.

Japāņiem bija septiņi nesen būvēti bruņukreiseri, viens neliels kreiseris, ko tikai daļēji sargājabruņas, divi "veci" bruņukuģi (nolaisti ūdenī 1878. gadā; savā laikā Togo uzraudzīja to būvēšanuAnglijā), viena lielgaballaiva un bruņots tvaikonis. Pavisam divpadsmit kuģu.

Ķīniešu eskadra bija labāk aizsargāta ar bruņām. Bet japāņiem bija pārākums artilērijā. Viņiem bija70 lielkalibra lielgabali, turpretim ķīniešiem - 55. Turklāt ķīniešiem nebija nekā tāda, ko varētu likt pretīFrancijā ražotajiem garstobru 318 mm Kanē lielgabaliem, ar kuriem bija apbruņoti četri jaunākie japāņukreiseri. Bez tam japāņu eskadrai bija 128 jaunāko modeļu ātršāvēji lielgabali, starp kuriem daži - lielakalibra.

Laiks bija ļoti jauks, zem zilajām debesīm - zila, mierīga jūra. Pa šo apaļo, šķīvim līdzīgo jūru ķīļuierindā gāja divpadsmit japāņu kuģi. Priekšgalā četri vieglās eskadras kuģi. Togo "Naniva" noslēdzaierindu. Pēc neliela intervāla sekoja seši pamateskadras kuģi..Aizmugurē un mazliet iesāņus - divipalīgkuģi. Visi baltā krāsā. Katra kuģa priekšgalā - zeltīta krizantēma, priekšējā mastā viegla, patīkamabrīze plivināja nacionālo karogu - sarkanu sauli uz balta fona. No malas skatoties - parāde pirms regates.

Admirālis Ito zināja, ka viņam būs jāsatiek divi Vācijā būvēti bruņukuģi. Izlūki viņam bija ziņojušiari to, ka uz ienaidnieka kuģiem dien ne mazums virsnieku no Eiropas. Vācu majors fon Henekens, kasbija izglābies no "Kowshing", atradās uz flagmaņa "Ting Juan". Otru bruņukuģi "Čen Juan" oficiālikomandēja ķīniešu virsnieks, bet nevienam nebija noslēpums, ka īstais komandieris ir bijušais SavienotoValstu flotes virsnieks Makgifens. Ari uz citiem kuģiem dienēja angļu inženieri un artilērijas virsnieki.*Daži no viņiem bija guvuši rūdījumi arī britu flotē.

• Mandarīns Tings, ķīniešu eskadras komandieris, bija vairāk karavīrs nekā jūrnieks, bet viņam bija"zināma jūras pieredze un milzīga vīrišķība".

Pulksten 11.40 visi japāņu eskadras virsnieki savos binokļos jau varēja skaidri saskatīt ienaidnieku:desmit kuģi frontes līnijā. Centrā "Čen Juan" un 'Ting Juan". Japāņu eskadra devās tieši uz šo centru.

Kad distance starp eskadrām bija samazinājusies, admirālis Ito ievēroja, ka ķīniešu kuģu ierinda navtieši frontāla, tās flangi mazliet atliecas atpakaļ gluži kā vēja piepūsta bura. Šāda vaļība kaujas ierindāadmirālim likās laba zīme.

Visi japāņu lielgabali bija maksimāli pacelti un pavērsti pret ienaidnieku. Japāņu eskadraspamatdaļa jau bija sešas jūdzes no ķīniešu ierindas centra, kad admirālis Ito pavēlēja mazliet mainīt kursupa kreisi. Šo manevru der izskaidrot, neielaižoties stratēģiskos un taktiskos iztirzājumos, jo paskaidrojumimums noderēs tad, kad aplūkosim citas kaujas.

Jūras eskadra, kas dodas pretim ienaidniekam frontes ierindā, pretinieku var apšaudīt tikai ar tiemieročiem, kas novietoti kuģa priekšējā daļā, šajā gadījumā citi lielgabali nevar darboties. Par vislabākoeskadras sastāvā atzīta ķīļu ierinda, kad pretinieks atrodas gandrīz pretī bortam. Šādā stāvoklī kuģis varizmantot maksimālu savu ieroču daudzumu. Divas kolonnas tuvojas un sāk artilērijas dueli, virzotiesparalēli viena otrai pretējos virzienos. Bet ikvienam ir skaidrs, ka uzvaras gūšanai nepieciešamamanevrēšana, lai pretinieks nokļūtu neizdevīgā stāvoklī. Šajā gadījumā vislabākais būtu mainīt kursu tā,lai nokļūtu ienaidnieka kuģu līnijas aizmugurē un nostātos perpendikulāri pret to. To sauc pat 'Tnoslēgšanu". Ja jums ir izdevies šāds manevrs, ienaidnieka kuģi var šaut uz jūsu kuģiem tikai ar tiemlielgabaliem, kas novietoti pakaļgalā, turpretim jūs šai laikā varat izmantot savu maksimālo bruņojumu. Šīpriekšrocība var būt izšķiroša. Pilnīgi iespējams, ka pretinieks vēlēsies izkļūt no tik neizdevīga stāvokļaun pats mēģinās "noslēgt T". Ja divas eskadras kustas ar vienādu ātrumu, tās zināmā veidā "kodīs"pretiniekam astē, virzoties pa apli. Ja vienai eskadrai ātrums ir lielāks, tai droši vien izdosies "noslēgtT". Satuvinoties ar ienaidnieku, jūs tāpat varat pamēģināt "noslēgt T" no priekšas, protams, tikai tad, jajums ir priekšrocība ātrumā. Katrā ziņā šādam manevram vajadzēja būt vai, precīzāk izsakoties, būtuvajadzējis būt mūsu aplūkojamā laikmeta jūras karaspēku vadītāju taktiskajā arsenālā. Kad sākās kaujapie Jaludzjanas, šis taktiskais gājiens galu galā palika tikai iecerē. Kādēļ tā notika, sapratīsim vēlāk.

Japāņu admirālis, redzēdams, ka ienaidnieka eskadra nāk viņam pretim frontes ierindā, varējadibināti nodomāt, ka admirālis Tings pēc satuvināšanās grib visus savus kuģus reizē pagriezt par 90grādiem un tādā veidā tos pārkārtot ķīļu ierindā. Iespējams, ka izdarīdams šādu manevru - atgādināsim,ka, virzīdamies uz japāņu ierindas centru, viņš mainīja kursu un pavērsa savus kuģus pret ienaidniēka laboflangu, Ito gribēja radīt kaujai labāku pozīciju, vairāk piemērotu distanci un gatavojās "noslēgt T". TomērTings nebija visā pilnībā apguvis savu Eiropas skolotāju pamācības: viņš joprojām ķīniešu eskadruvirzīja frontāli.

Ķīniešu kuģi jau bija labi saredzami. To vairākums savā izskatā bija saglabājis aizgājušo gadsimtugreznojumus - spilgti izkrāsotas, apzeltītas un lakotas koka skulptūras. Virs "Ting Juan" bez admirāļavimpeļa plivinājās arī liels dzeltens pūķis. Ķīniešu kuģu korpusi bija nokrāsoti melnā krāsā. Tie lēnituvojās sniegbaltajiem japāņu kuģiem.

Pulksten 12.50 eskadru centri atradās sešus kilometrus viens no otra. Ķīnieši brauca ar 6 mezgluātrumu, japāņi - ar - 12. Šai brīdī pie kreisera "Ting Juan" priekšējā torņa uzliesmoja spilgti sarkanagaisma. Pēc tam kuģa priekšgalu pārklāja dūmu mākonis, un pēc dažām sekundēm atskanēja dārdošsšāviena troksnis. Visa ķīniešu kuģu līnija ietinās dūmos un zalvju uzliesmojumos. Jūra meta gaisā šļakatustabus. "Josino" mastā parādījās signāls: "Palielināt ātrumu līdz 14 mezgliem." Tēmētāji sastinga pielielgabaliem, tēmēkļos vērodami mērķus, kas kļuva aizvien lielāki. Visu kuģu komandieru binokļi bijapavērsti pret "Josino" tiltiņu, lai saprastu, vai tā signalizētāji jau negatavojas pacelt signālu: "Atklātuguni!"

Aizritēja sekundes, minūtes. Japāņu eskadra joprojām devās uz priekšu, saglabādama stingru kārtību,turklāt bez neviena šāviena. Ūdens geizeri, ko uzsita ķīniešu šāviņi, saputoja jūru. Distance nenovēršamisamazinājās. Jau ar neapbruņotu aci varēja saskatīt ķīniešu kuģu klājus un viņu lielgabalu rīkles.

Pulksten 13.05 no 3900 metru distances "Josino" atklāja uguni, ko tūlīt atbalstīja pārējie vieglāseskadras kuģi. Iedama gar ķīniešu eskadras frontālo līniju, japāņu kuģu ķīļu kolonna vērsa pret to visusavu simt divdesmit astoņu ātršāvēju lielgabalu spēku. Sākumā šāvieni nesasniedza mērķi, šāviņi iekritaūdenī, līdz galam neaizlidojuši, bet ari tad ķīnieši bija nepatīkami pārsteigti par šīs uguns blīvumu, kasnebija iedomājams cilvēkiem, kuri pieraduši lietot veclaicīgus lielgabalus. Impērijas eskadras priekšā

jūra burtiski vārījās; varēja redzēt, kā pār cilvēkiem, kas stāvēja kuģu priekšgalā, gāžas ūdens lavīnas.Pagāja vēl daži mirkļi, un šāviņu krusa sasniedza ķīniešu kuģu virsbūves. Ienaidnieka ierinda vēl vairākizļodzījās. Centrs izvirzījās uz priekšu, kuģi sāka cits citam traucēt tēmētu šaušanu.

Japāņu eskadra stingri saglabāja kārtību. "Macusima" mastā parādījās signāls, uz kuru "Josino" tūlītatbildēja: "Es jūs sapratu." Un vieglā eskadra ar "Josino" priekšgalā pagriezās pa labi, lai pabeigtuiecerēto manevru un apietu ķīniešu eskadras flangu.

Stāvēdams uz kapteiņa tiltiņa, Togo dzirdēja, kā telemetristi nosaka distanci līdz ienaidniekam:"2800 metri… 2600… 2500…" Drīz admirālis Tings sāka dārgi maksāt par kļūdu eskadras izvietojumā.Pēc japāņu manevra ķīniešu eskadras labā flanga kuģi nokļuva dubultās krustugunīs, tos apšaudīja ganjapāņu galvenā vienība, kas tos bija apgājusi no aizmugures, gan ari pamateskadra, kas tiem bijaaizsprostojusi ceļu no priekšas. Turklāt ķīniešu kuģi cits citam aizsedza redzamību, tā izslēdzot no kaujasdaudzus lielgabalus. Ķīnieši tagad ar galvenā kalibra lielgabaliem varēja šaut tikai uz japāņu eskadrasaizmugurējiem kuģiem.

Jau divi ķīniešu labā flanga kuģi - "Čao Jung" un "Jang Vei" - tikai ar pūlēm kustējās uz priekšu zemjapāņu šāviņu krusas. To lielgabali šāva regulāri, bet ļoti lēni. Šo kuģu centrālajā daļā bija milzumdaudzkoka virsbūvju, kas izgreznotas ar tornīšiem un kolonnām. Ķīniešiem bija nelāgs paradums šo liekogreznību, krāsoto un lakoto koku, tīrīt ar lupatām, kas piesūcinātas ar eļļu. Piepeši uz "Jang

Vei" klāja šis greznās koka virsbūves pārņēma liesmu mēles. Pēc dažiem mirkļiem uguns jaujjlosījāspa visu kuģa klāju. Drīz aizdegās arī otrs kuģis - "Cao Jung".

Pulksten 13.10 degošo kuģu lielgabali apklusa. Bija redzams, ka "Jang Vei" pamet kaujas lauku unpēc neilgas taustīšanās uzņem kursu uz Talu salu. Pirmais ienaidnieka kuģis bija izsists no ierindas.

Pulksten 13.20 "Čao Jang" sazvēlās uz kreisā sāna un drīz nozuda dzelmē, it kā kāds pēkšņi būtunopūtis degošu sveci.

Ķīniešu eskadras kreiso flangu vēl neskāra japāņu ieroču uguns, bet arī šeit kapteiņu gļēvulības dēļTings jau bija zaudējis divus kuģus. Sai pusē malējais bija "Či Juan", kuru Togo jau bija apstrādājis 23.jūlijā. Acīmredzot kuģa kapteinim nebija diezin cik jaukas atmiņas par šo satikšanos, tāpēc ka bez vērāņemama iemesla viņš pēkšņi pameta savu vietu un pilnā sparā steidzās prom uz Portarturas pusi,apmezdams lielu loku ap japāņu eskadras asti. Bet noslēdzošais japāņu kreiseris "Kijoda" tomēr tosasniedza ar vienu šāviņu. Nokļuvis Portarturā, "Či Juan" komandieris paziņoja, ka visu dienu pavadījispašā kaujas centrā un savu vietu pametis tikai pēc tumsas iestāšanās. Bet ekipāža liecināja pret viņu, unkapteinis zaudēja galvu. Dezertēja vēl viens kuģis, tas iedrāzās krastā, un gandrīz visa ekipāža gāja bojā.Pārējie ķīniešu kuģi cīnījās vīrišķīgi.

Galvenā Japānas eskadra, pilnīgi apgājusi ienaidnieka labo flangu, no jauna sāka cirkulēt, bet pakreisi, lai nenokļūtu zem savas pamateskadras uguns. Tā ķīniešu ierindas priekšā bija izvērsusies ķīļuierindā un šāva ar visiem lielgabaliem. Jaunākie japāņu bruņukreiseri precīzi ievēroja distanci un kaujaskārtību, bet vecākie kuģi, kas nespēja attīstīt tik lielu ātrumu, mazliet atpalika, un vāciešu-ķīniešubruņukuģi koncentrēja uz tiem visu uguni. "Fuso" skāra vairāki šāviņi, bet "Hijei", kas vilkās astē, tiktikko kustējās zem ķīniešu šāviņiem. Tā komandieris nolēma likt visu uz spēles: krasi pagriezies pa labi,viņš šķērsoja ķīniešu kaujas līniju. Ienaidnieka lielgabali šāva gandrīz taisni virsū, bija redzams, kā ūdenīiekrīt torpēdas, tomēr "Hijei" laimīgi piebiedrojās galvenajai eskadrai jau aiz ķīniešu ierindas.

No kaujas sākuma "Naniva'' stūrmanis stingri sekoja kuģim, kas gāja pa priekšu. Tas bija bruņukuģis"Aki- cusima". Piepeši no labās puses parādījās palīgkreiseris "Saikio Maru", kas it kā grasījās šķērsot"Naniva" ceļu. "Saikio Maru" bija parasts tvaikonis, uz kura uzmontēti daži lielgabali, un admirālis Itopirms kaujas sākuma tam un lielgaballaivai "Akagi" bija signalizējis, ka tie var neiesaistīties kaujā, tačusamuraja gods to neļāva. "Saikio Maru" tuvojās ar paceltu signālu: "Nevaru manevrēt." Šāviņš tam bijasadragājis tvaika maģistrāli un sabojājis stūres vadības mehānismu. Togo kuģim vajadzēja apstāties, laipalaistu garām ievainoto biedru. Dažus mirkļus "Naniva" bija atrauta no vieglās eskadras pamatdaļas, un

ķīniešu kuģi pret to pavērsa uguni. Krītošie lādiņi visapkārt uzsita ūdens stabus, kas nāca aizvien tuvāk,pa klāju jau lēkāja šķembas. Togo nesatricināmā mierā palika stāvam uz kapteiņa tiltiņa, un visi kuģaļaudis izturējās tāpat. Apšaudes karstumā signalizētājs paziņoja, ka aiz dūmiem viņu kuģim tuvojasienaidnieka mīnukuģi. Togo pagrieza kuģi pretim un tos padzina ar ložmetēju uguni. Drīz vien "Naniva"atkal ieņēma savu vietu tūlīt aiz kreisera "Akicusima". Ūdens stabu režģis ap viņiem kļuva retāks.

Pulkstenis vēl nebija trīs, bet admirālis Tings jau zaudējis četrus kreiserus: divi sadega labajāflangā, bet divi kuģi bija aizbēguši no kreisā flanga. Admirālim Ito no ierindas bija izsisti trīs kuģi:palīgkreiseris "Saikio Maru", lielgaballaivas "Akagi" un "Hijei".

Kaujas otrā fāze izvērtās ilgā artilērijas duelī apmēram trīs tūkstoš metru distancē. Priekšrocība kuģuātruma spējā ļāva Ito izraudzīt pozīciju un kaujas distanci. Ekipāžas bija tik labi apmācītas, ka admirālisvarēja koncentrēt uguni brīžiem uz vienu, brīžiem uz citu ienaidnieka kuģi. Japāņu sprāgstošo šāviņušķembas nogalināja ķīniešu matrožus un aizdedzināja daudzus kuģus. Maz pamazām ķīniešu kuģisadrūzmējās vienuviet, bet viltīgais japāņu eskadras kreiseru bars riņķoja tiem apkārt un gāza virsū ugunslavas. Ienaidnieka kaujasspējīgo vienību skaits nepārtraukti samazinājās.

Kreiseris "Čih Juan" (nesajaukt ar "Či Juan", kas aizbēga no kaujas lauka!) varonīgi cīnījās angļuinženiera Pūrvisa un sava komandiera Tanga vadībā. Kreiserim bija trāpījuši daudzi šāviņi, stūre tik tikkoklausīja, likās, ka tas teju, teju nogrims. Tangs pieņēma izmisuma pilnu lēmumu - taranēt vienu noienaidnieka kuģiem, pirms pašiem jānogrimst dzelmē. Bet visa japāņu vieglā eskadra koncentrēja pretķīniešu kreiseri viesuļuguni, kas to sadragāja. Drīz kuģa priekšgals nozuda ūdenī, bet gaisā pacēlāsdzenskrūve, kas vēl griezās. Pēc kāda laika viss bija nozudis, pa jūras virsu peldēja tikai atlūzas.

Otrs ķīniešu kreiseris "Li Juan" dega gaišās liesmās. Vairāk nekā puse ķīniešu eskadras jau bijaiznīcināta vai pametusi kaujas lauku, turpretī galvenie japāņu spēki zaudējumus nebija cietuši. Tagad Itovisu uguni koncentrēja pret diviem ķīniešu bruņukuģiem.

Pulksten 15.26 uz bruņu kreisera "Macusima", japāņu eskadras flagmaņa, nogranda sprādziens. Tambija trāpījis šāviņš no kāda ķīniešu bruņukuģa. Sprādziens nodarīja lielus postījumus. Pēc oficiālāmjapāņu ziņām bija nogalināti vai ievainoti četrdesmit seši cilvēki. Aculiecinieki runāja par daudz lielākuupuru skaitu. Kāds virsnieks bija saplosīts gabalos. Uz klāja sākās ugunsgrēks un, kā šķita, kuģim draudtūlītēja bojāeja. Ekipāža uzsāka cīņu ar uguni, tomēr kauju turpināja. Kuģa orķestra muzikanti stājās pieieročiem nogalināto lielgabalnieku vietā. Beigu beigās ugunsgrēks tika likvidēts.

Kreisera "Macusima" mastā parādījās signāls: "Galvenajiem spēkiem ienaidnieka vajāšanā atļautsbrīvi manevrēt." Drīz admirāļa Ito vimpelis tika uzvilkts "Hasidate" mastā. Japānas flote manevrēdamajoprojām šāva ar visiem lielgabaliem. Pēc kāda laika tās priekšā palika tikai divi bruņukuģi, patmīnukuģu vairs nebija. Pārējie kuģi bija nogrimuši vai ari aizbēguši. Flagmaņkuģis "Ting Juan" dega. Tāmastu bija sadragājis šāviņš, un admirālis Tings, kas ap šo laiku jau bija ievainots, nevarēja pat izmantotsignālus. Uz "Čin Juan" kopš kaujas sākuma jau astoto reizi matroži dzēsa ugunsgrēku. Viss, kas nedega,uz diviem kuģiem bija vai nu sapostīts, vai arī jau sadedzis. Tomēr Vācijas bruņas vēl pretojās.

Japāņu eskadras galveno spēku kuģi, nepārtraukdami šaušanu, meta lokus ap uguns pārņemtajiempeldošajiem cietokšņiem. Admirāļa Cuboi vieglā eskadra vajāja tos, kas mēģināja aizbēgt.

Ķīniešu kuģiem izbeidzās munīcija, bet ari japāņu noliktavas bija gandrīz tukšas. Ātršāvēji lielgabalirija šāviņus ar apskaužamu apetīti.

Diena jau gāja uz beigām. Admirālis Ito sāka prātot. Pēc viņa domām, ķīniešu bruņukuģi bijapietiekami nopietni iedragāti, turklāt viņam negribējās pavadīt nakti Jaludz- janas grīvas tuvumā, kur bijaiespējams ķīniešu mīnukuģu uzbrukums. Pulksten 17.30 viņš pārtrauca kauju.

"Ting Juan" un "Cin Juan" lēnā gaitā devās uz dienvidiem, un tos pavadīja daži kūpoši, pa puseisadragāti korpusi - viss, kas bija palicis pāri no ķīniešu eskadras. "Es domāju, ka viņi nolēmuši nokļūtlīdz Veihaivejai, Ķīnas jūras kara bāzei Šaņdunas pussalā," admirālis Ito rakstīja savā ziņojumā."Pārbaudījis savas flotes stāvokli, es nolēmu virzīties paralēli viņu kursam, lai nākamajā rītā atjaunotu

kauju."Gaismai austot jūrā nebija redzams neviens ķīniešu kuģis. Izmantodams tumsu, admirālis Tings bija

devies nevis uz Veihaiveju, nevis uz dienvidiem, bet uz Portarturu, uz ziemeļiem. Japāņu eskadra uzņēmakursu uz Tedonganas grīvu, kur atradās tās pagaidu pietura.

Nokļuvis Portarturā, Tings paziņoja, ka ir sakāvis japāņu floti.Likās, ka viņš pats šai pasaciņai noticējis. Japāņu lielgabali ar savu neganto uguni viņa abiem

bruņukuģiem bija gan atstājuši acīm redzamas pēdas, taču nebija tos nogremdējuši. Bet tas bija vienīgaismierinājums. Pieci ķīniešu kuģi bija nogrimuši, citiem - nodarīti nopietni bojājumi, tiem bija vajadzīgsilgs remonts. Apmēram tūkstotis ķīniešu kareivju kaujā krituši.

Japāņu flotē visnopietnākos bojājumus bija guvis kreiseris "Macusima". Trīs pārējie bojātie kuģi"Akagi", "Hijei" un "Saikio Maru" īstenībā nebija karakuģi ar vērā ņemamu vērtību. Pēc japāņukomandieru sniegtām ziņām, uz visiem kuģiem bija nogalināti 90 un ievainoti 204 cilvēki. Kreiseri"Naniva" bija trāpījuši 9 ienaidnieka šāviņi. Kritušo nebija, tikai viens matrozis bija ievainots.

Nepilnā dienā Japānas flote bija iekarojusi kundzību Japāņu jūrā. Bet Krievijas flote šajā notikumānemaz nebija iejaukusies. Pagaidām nebija iejaukusies.

V NODALA

Karš ilga nepilnu gadu. To vainagoja Japānas armijas un flotes uzvaru virkne, un tas ir interesantstādēļ, ka tajā vairākkārt tika demonstrēta tā kara stratēģijas un taktikas māksla, ko bija apguvuši japāņuarmijas un jūras karaspēku vadītāji, kuru tēvzeme vēl pirms divdesmit gadiem bija feodāla, iekšējo karuplosīta un rietumu ietekmei gandrīz slēgta viduslaiku valsts. Mums šis karš ir interesants, protams, arītādēļ, ka tajā piedalījās Togo, kļūdams populārs un iegūdams augstāku dienesta pakapi. Vispirms īsumāaplūkosim kara vispārējo gaitu, bet pec tam sīkāk aplūkosim dažus tā momentus.

Pirmkārt. Japānai bija politiska un militāra virskundzība Seulā, Korejas galvaspilsētā. Virzoties noSeulas uz ziemeļiem, japāņu bruņotie spēki sakāva ķīniešu armiju 1894. gada 15. un 16. septembra kaujāspie Phenjanas. 24. oktobri tie forsēja Jaludzjanas upi, kas Koreju šķir no Mon- golijas. 21. novembrijapāņu armija aplenca stratēģiskā ziņā svarīgo Portarturas cietoksni. Februāri, sadarbojoties armijai unflotei, tika ieņemta Veihaivejas osta un saņemti gūstā ķīniešu kuģi. Japāņu ekspedīcijas korpuss izcēlāsTaivanā (Formozā). Ķīna lūdza mieru, un 1895. gada 17. aprīlī tika parakstīts nolīgums par pamieru.

Šai karā pirmā interesantā parādība, ja tā var teikt, bija neredzama. Tā bija radusies jau pirms karasākšanās. Vairākus mēnešus pirms pirmajām kaujām nebija jaušamas nekādas kara pazīmes, grūtajā unnabadzīgajā Mandžūrijas dienvidu rajonu zemnieku un amatnieku dzīvē nevarēja pamanīt neko neparastu.Neviens nevarēja iedomāties, ka daži no šiem parastajiem ļautiņiem patiesībā nav nekādi zemnieki vaiamatnieki, ka viņu nodarbošanās ir tikai aizsegs.

Pēc sejas vaibstu tipa Ziemeļķīnas ķīnieši, japāņi un mandžūri visai neatšķiras cits no cita. Betķīniešu pilsētu saspiestība un tautu mistrojums veicināja Japānas aģentu darbošanos. Viņi kartēja visusKorejas un apkārtējo Ķīnas provinču ceļus, stratēģiski svarīgus punktus un ūdensceļu šķēršļus,atzīmēdami vietas, kur iespējama pārcelšanās. Tas bija lieliski veikts izlūkošanas darbs. Atzīmētajāsvietās bija' sagatavoti un sakrauti baļķi, kas nepieciešami, lai karaspēks varētu forsēt upi. Jau ilgi pirmstā brīža, kad admirālis Kabaijama flotei pavēlēja: "Vairojiet imperatora flotes slavu!", armijasvirspavēlniecība, kas gatavojās izcelt desantu Korejā, jau varēja izmantot šī rūpīgi veiktā pētījumarezultātus. Karam vai nu gatavojas, vai negatavojas.

1894. gada novembris. Pēc uzvaras jūras kaujā pie Jaludz- janas Japāna kļūst par saimniekuDzeltenajā jūrā. Tās trans- portkuģi ar kareivjiem un ieročiem brīvi pārvietojas pa visu akvatoriju.Mandžūrijā divas armijas virzās uz Portarturas pusi. Tiek ieņemta Kvandžu, un ziņojumā par šo operāciju

parādās vārds, ko mums der iegaumēt - ģenerālis Nogi.6 . novembris. imperatora flote parādās pie Daljanvaņas - pēdējā ķīniešu priekšposteņa pirms

Portarturas. Pēc pēdējās kaujas "Naniva" kursēja gar ķīniešu ostām Dzeltenajā jūrā. UzbrukumsDaljanvaņai no jūras bija paredzēts 7. novembra rītā.

7. novembris. pulksten sešos rītā šais platuma grādos un šai gadalaikā šeit vēl valda tumsa. Piecijapāņu traleri atbrīvo no mīnām pieejas ostām, lai nodrošinātu ceļu eskadras pamatspēkiem. Austošāssaules staros parādās cietokšņa kontūras. Pirmais šāviens no galvenā kuģa rīta klusumā nogrand kāpērkona dārdiens. Atbildes nav, klusums.

Pulksten 9.00. Admirālis Ito pavēl kuģiem ieiet iekšējā akvatorijā. Ostā nekādas kustības. Mēmsklusums.

Distance līdz krastam kļūst aizvien īsāka, un virsnieki, kas stāv uz klājiem un jau divas stundasneatņem binokli no acīm, maz pamazām sāk saskatīt kaut kādu rosību - it kā skudras ložņātu pa piekrastesceltnēm. Viņi izberzē acis un atkal ar binokļiem pievēršas krastam: "skudras" ģērbušās japāņu karavīrutērpos. Virs kāda forta parādās karogs ar uzlēcošu sauli. Daljanvaņa kļuvusi par japāņu armijas priekšējopozīciju.

21. novembris. Dienas gaismā japāņu eskadra ("Naniva" ir tās sastāvā) parādās pie Portarturas. Kastad īsti ir Portartura, šī pilsēta, kurai ir tik ievērojama nozīme Togo biogrāfijā?

Augstas akmeņainas sopkas - tieši tāda bēdīga un skumīga aina paveras no jūras puses. Pa labisopkas korē rēgojas forta Zolotaja Gora masīvais siluets. Centrā - tornis, pa kreisi - bāka. Mazliet zemāk- pagoda un vietu vietumis sabūvētas ēkas. Dabas būvētajā sienā nav redzams neviens pārrāvums. Jāpieietpavisam tuvu, lai ieraudzītu apmēram trīssimt metrus platu eju, kas ved uz līci un ostu. Izliektā pussala, kosauc par Tigrinnij Hvost, veido vienu šī koridora sienu un stiepjas tieši pretim fortam Zolotaja Gora.Nogāzēs, kas aptver līci, ķīnieši uzbūvējuši fortu ķēdi. Seklās ielejas, kas sadala sopkas, aizšķērsoredutes. Portartura liekas nepieejama, vismaz tiem, kas uzbrūk no jūras. Tādēļ šoreiz viss darba smagumsbija gūlies uz armijas pleciem, bet flotei bija pavēlēts apšaudīt fortus, paliekot tādā attālumā, kasienaidnieka lielgabaliem nav sasniedzams. Sauszemes karaspēka daļas sāka uzbrukumu jau iepriekšējāvakarā. Rītausmā ierunājās lielgabali, kas bija koncentrēti ap pilsētu. Uzbrukumā devās kājnieki. Zemebija mīksta un mikla, ratu riteņi iestiga līdz ulēm, dubļi lipa pie kājām, bet nekas nevarēja apstādinātjapāņu karavīru. Ap pusdienas laiku visi ostas apkārtnes forti jau bija japāņu rokās. Vēlā vakarā tikaieņemta ari pilsēta.

Portarturas krišana japāņu rokās stipri pārsteidza rietumu novērotājus. Veca paraduma ietekmēĶīnas un Japānas spēku samēru viņi vērtēja pēc šo valstu lieluma kartē. Gandrīz neviens nebija ņēmisvērā to, ka Japānas armija un flote attīstījās ļoti strauji. Un neviens nevarēja pat iedomāties, cik sarežģītusagatavošanās darbu veikuši japāņu slepenje aģenti tais ceļos, pa kuriem bija jāvirzās armijai. Tas kļuvazināms, turklāt skopi un nepilnīgi, tikai daudz vēlāk.

Karš turpinājās. 1894. gada 19. decembrī admirālis Ito no Ģenerālā štāba saņēma pavēli ieņemtVeihaiveju un iznīcināt ķīniešu kuģus, kas tur paslēpušies.

Veihaiveja uzbūvēta pusapaļa līča krastā. Uz šī pusapļa hordas ir akmeņainā Ljukungas sala unbezvārda klintis, uz kurām būvēti nocietinājumi. No austrumiem un rietumiem pilsētu sargā forti. Ķīniešukuģi bija noenkurojušies līcī. Tiešs uzbrukums ostai pa ieeju līcī nebija iespējams, kuģi tad nokļūtuienaidnieka eskadras un fortu krustugunī. Japāņu komandieri pieņēma citādu lēmumu.

1895. gada 18. novembra vakarā Čifu iedzīvotājiem, Čifu bija neliela pilsētiņa četrdesmitkilometrus rietumos no Veihaivejas ar 10 000 iedzīvotājiem (Ķīnai tas ir nieks!) - domas par karu arJapānu nenāca ne prātā. Daudzi pat nezināja, ka pasaulē ir tāda valsts kā Japāna. Zemi klāja sniegs. Jūrāplosījās vētra. Zem drūmajām debesīm dzisa īsā rudens diena.

Pulksten 15.45 nodārdēja lielgabala šāviens. Apjukums. Ķīnieši, kas izskrēja krastmalā, ieraudzījatrīs līdz šim neredzētus karakuģus, uz kuriem plaiksnīja sarkani zibeņi. Šie karakuģi mums jau pazīstami,

tie bija "Naniva", "Akicu- sima" un "Josino". Tie bija uzsākuši artilērijas dueli ar for- tiem.Ķīniešu garnizona priekšnieks ar jātnieku nosūtīja provinces valdniekam ziņojumu: "Japāņi pie

pilsētas." Pa telegrāfu trauksme tika pārraidīta uz Pekinu: "Japāņu karaspēks izceļas Čifu krastā."Nakts melnums apšaudi pārtrauca. Tomēr trauksme jau bija sacelta. Ķīniešu karaspēks paātrinātā

tempā devās uz Čifu. Pilsēta naktī neaizmiga, bet nākamajā dienā, tiklīdz pierima sniegputenis, kasaizsedza jūru, iedzīvotāji atkal izdzirdēja kanonādi, atkal ieraudzīja ienaidnieka kuģus. Trauksme bijaapstiprinājusies, un papildspēki nosūtīti uz pilsētu. Apkārtējā piekrastē steidzīgi organizējāsaizstāvēšanās centri.

Nākamajā dienā japāņu karaspēks flotes pamatspēku aizsegā izsēdās 80 kilometrus austrumos noVeihaivejas. Viltus manevrs bija lieliski izdevies. Pietika ar dažām ložmetēju kārtām, lai izklīdinātuvietējā garnizona 300 kareivjus. Atlika tikai veikt strauju pārgājienu gar krastmalu līdz Veihaivejai,orientējoties pēc japāņu aģentu sastādītajām kartēm. Tiesa gan, spiegi nebija paredzējuši ne sniegputeni,ne dubļus, ne ledaino vēju. Temperatūra noslīdēja 13 grādu zem nulles, kareivju elpa aizcirtās, bet tasviņus nevarēja apturēt.

Veihaiveja bija sasniegta. No pārgājiena sākās triecienuzbrukums. Vispirms uzbrukums tika vērstspret austrumu fortiem. Ķiniešu kuģi atklāja uguni pret japāņu karaspēka daļām, taču bez rezultātiem.Austrumu forti tika ieņemti. Tiklīdz virs tiem sāka plīvot karogi ar Uzlēcošo sauli, ķīniešu kuģi ugunipavērsa pret tiem. Nākamajās dienās ķīniešiem vajadzēja apšaudīt arī tos fortus, kas sedza ostu norietumiem, jo ari tos japāņi bija ieņēmuši. Palicis vienīgi pats cietoksnis.

30. janvārī sākās triecienuzbrukums cietoksnim un ostai. Jūrā, kas pa šo laiku bija aprimusi, varējaredzēt kreiserus "Naniva", "Akicusima" un "Kacuragi", kas gāja ķīļu ierindā un apšaudīja fortus, kuriaizsargāja līča ieeju. Virsnieku, kuram pirmo reizi bija uzticēta šīs nelielās eskadras komandēšana, saucapar Togo. Togo lielgabali duelējās ar admirāļa Tinga lielgabaliem.

Februāra sākumā laika apstākļi pasliktinājās. Jūrā plosījās vētras, upes aizsala, ledains vējš pūtacauri kareivju un matrožu drēbēm. Japāņu flotes pamatspēki no nejaukā laika patvērās Junčenas līcī.Admirālis Tings nemēģināja izmantot šo situāciju, lai aizbēgtu. Bet pie ostas sardzes dienesta pienākumuspildīja "Naniva" kopā ar diviem savas eskadras biedriem. Katram gadījumam.

Trīs nelielie kuģi, kas vēja brāzmās bija sašķiebušies uz sāna un turējās pretim bangu šļakatām, notālienes bija ļoti grūti saskatāmi. Redzamība bija līdzīga gandrīz nullei, vētra pieņēmās spēkā no stundasstundā. Naktī, kad krasts, vētrai trakojot, draudēja ar vislielākajām briesmām, vajadzēja tam piebrauktpēc iespējas tuvu klāt. Togo, kam šādos laika apstākļos atkal bija sākušās reimatisma sāpes, savu posteninepameta ne dienu, ne nakti.

Tings, protams, nevarēja nezināt, ka Veihaiveja, pareizāk sakot, tas, kas ķīniešiem bija palicis noVeihaivejas - Ljukungas sala un kuģi, kas aiz tās bija paslēpušies - nevarēs ilgi izturēt japāņu

uzbrukumus.3. februāris. Viesuļvētra mazliet pierima, redzamība uzlabojās. Admirālis Ito pavēlēja mīnukuģiem

uzbrukt kuģiem ostā. Tās pašas dienas vakarā mīnukuģim Nr. 6 izdevās izsist robu estakādes austrumudaļā, kas nosedza ieeju ostā.

5 . februāris, pulksten 3.00 rītā. Četri mīnukuģi strauji uzbruka rietumu ejai. Tas bija uzmanībasnovēršanas manevrs. Tā bija grūta un bīstama akcija laika apstākļu un klinšu tuvuma dēļ, kā ari tādēļ, katai bija sev jāpievērš visa ķīniešu spēku uguns un uzmanība. Admirālis Ito šo operāciju uzdeva komandētvirsniekam, kas tika uzskatīts par izcili izturīgu cilvēku un labāko kuģa vadītāju Japānas flotē - Togo.Operācija izdevās lieliski un bez zaudējumiem.

Tai pašā laikā desmit citi mīnukuģi piesardzīgi tuvojās austrumu ejai. Divi tika uzmesti uz klintīm.Pārējie astoņi pa iepriekšējā dienā izsisto robu iespraucās ostā un, uzņemdami ātrumu, metās virsūķīniešu eskadrai.

Uz kuģiem izziņoja trauksmi, iedegās prožektori, sāka dārdēt lielgabali. Trīs mīnukuģi tūlīt tika

izsisti no ierindas, ceturtajam piesalusī mīna netika ārā no caurules. Četri veiksmīgi uzsāka šaušanu.Viena torpēda trāpīja "Ting Juan", un tas tika izmests krastā uz akmeņiem.

6. februāris, tai pašā stundā. pieci japāņu mīnukuģi atkal ielaužas ostā un nolaiž dibenā trīs ķīniešukuģus. Sākas Veihaivejas agonija.

7. februāris. jūra nomierinājās. uz japāņu eskadras kuģiem taures noskandināja signālu, kas aicinājaekipāžas ieņemt kaujas posteņus. Admirāļa Ito flote devās uz priekšu ķīļu kolonnā, salauzdama stiklamlīdzīgo ledus kārtu, kas bija pārklājusi jūru. Kuģi šāva cits pēc cita kā manevros. Sprādzienu dzeltenīgiedūmi kā drausmīgs pārklājs apņēma visu ostu. Dūmu grīstes, ko radīja lielgabalu šāviņi, peldēja pa jūru,aizsegdamas sauli.

Pēdējie divpadsmit ķīniešu mīnukuģi mēģināja izlauzties no lamatām. Bet, tiklīdz tie izgāja pa ostasvārtiem, admirālis tiem uzrīdīja vieglās eskadras kreiserus. Tikai diviem mīnukuģiem laimējās izlauzties,pārējie vai nu tika nogremdēti, uzmesti uz akmeņiem, vai arī saņemti gūstā.

Ljukungas salas un atlikušo kaujas spējīgo ķīniešu kuģu bombardēšana turpinājās līdz 11. februārim.Gandrīz visi admirāļa Tinga kuģi nogrima, neskartie sadrūzmējās ostas rietumu kaktā. Šaušanu vēlturpināja tikai viens forts. Beidzot pienāca fināls: "Naniva" un "Akicusima", kas ar saviem šāvieniem bijaievadījuši kauju par Veihaiveju, apklusināja ienaidnieka pēdējo pretošanās centru, bombardēdami to visunakti līdz rītausmai.

Pienāca diena. Drūmi mākoņi aizsedza sauli, sacēlās vējš un aizpūta dūmu segu no klusējošās ostas.Pa austrumu vārtiem iznāca ķīniešu lielgaballaiva ar baltu karogu masta galā. Tā lēni peldēja pieflagmaņkuģa, uz kura parādījās signāls: "Pārtraukt uguni."

"Es biju nolēmis cīnīties līdz galam un pārtraukt uguni tikai tad, kad mani kuģi būs nogremdēti unvisi mani kareivji nogalināti. Bet tagad es nevaru pieļaut, ka vēl tūkstošiem cilvēku iet bojā. Es nododukarakuģus, Ljukungas salu, fortus un ieročus. Es ļoti Jūs lūdzu pārtraukt uguni un ļaut kareivjiem,matrožiem un pilsētas iedzīvotājiem izklīst pa mājām un v,iņus nevajāt. Ja Jūs piekrītat šiemnoteikumiem, britu eskadras komandieris būs mans garants." Tāds bija admirāļa Tinga memorands.Kamēr Ito rakstīja atbildi, divi ķīniešu parlamentārieši aizmiga, sēdēdami uz krēsliem kopkajītē, kurviņus pieņēma: jau desmit diennaktis viņi gandrīz nemaz nebija gulējuši.

"Es piekrītu izpildīt visus Jūsu priekšlikumus. Kad ieroči būs nolikti, mani kuģi ņems Jūs - Jūs unJūsu ģimeni - savā aizsardzībā un dos Jums tiesības izvēlēties to misiju, kas ir Jūsu cienīga. Nepavisamnav nepieciešamas britu eskadras komandiera garantijas. Es Jums pilnīgi uzticos kā jūras brālībasbiedram." Kopā ar šo atbildes vēstuli admirālis Ito savam uzvarētajam pretiniekam nosūtīja dāvanas unkasti šampanieša. Lielgaballaiva ar balto karogu atgriezās ostā.

Tā parādījās vēlreiz nākamajā rītā. Ķīniešu virsnieks admirālim Ito nodeva admirāļa Tinga vēstuli."Es saņēmu Jūsu vēstuli un savu cilvēku vārdā no visas sirds Jums pateicos. Nožēloju, ka nevaru

pieņemt Jūsu dāvanu, kuru Jūs tik laipni man piedāvājāt, un lūdzu piedot, ka nosūtu to atpakaļ. Tai pašālaikā es pateicos Jums par Jūsu augstsirdību." Kad admirālis Ito beidza lasīt, ķīniešu virsnieks sacīja:

- Mūsu admirālis novērtēja jūsu augstsirdību un lūdza pateikt, ka neko nenožēlo. Pēc tam viņšnoindējās. Admirālis Tings ir miris.

Admirāļa Tinga mirstīgās atliekas tika uzceltas uz tirdzniecības kuģa, ko bija norīkojis japāņuadmirālis, un tas aizpeldēja garām japāņu karakuģu ierindai. Karogi bija nolaisti pusmastā, lielgabaluzalves atdeva pēdējo godu.

Tāds bija ķīniešu flotes gals. Virsnieki, ko Ito bija atbrīvojis, Pekinā tika sodīti ar nāvi.Mandžūrijā japāņu armija joprojām virzījās uz priekšu. Ķīniešu karaspēks nebija bīstams pretinieks,

jo tā vadība bija slikta, kareivji dzīvoja pusbadā, turklāt pēc dabas tie nebija kareivīgi noskaņoti.Bīstamāks bija sals. Sniega sega sasniedza sešdesmit centimetrus. Tomēr nekas nevarēja apturēt japāņukaravīru. Medicīnas un intendantūras dienesti lieliski pildīja savus uzdevumus šai nabadzīgajā zemē unārkārtīgi nelabvēlīgos laika apstākļos. Šī organizētība rietumu novērotājus pārsteidza vēl vairāk nekā

japāņu karaspēka augstais kaujasgars.Ķīnas armija atkāpās un tika piespiesta pie Ļaohe upes. Portarturā bija izveidots jauns japāņu

ekspedīcijas korpuss, un tas gatavojās izcelties Šaņhaiguaņā, tieši tur, kur sākās Lielais Ķīnas mūris. LīdzPekinai - 250 km. Un ceļā nekādu šķēršļu. Pekinas valdību pārņēma panika un, pieņemdama rietumulielvalstu pirmo piedāvājumu, nosūtīja delegāciju miera sarunu uzsākšanai. Japāna bija uzvarējusi.

Tagad vārds bija diplomātiem. Bet, kamēr miera līgums nav parakstīts, uzvarējušās puses valdībai irtiesības un pat pienākums izmantot savas priekšrocības, lai gūtu vairāk labuma sev. Tai dienā, kad LiHungčangs, ķīniešu sūtnis sarunās pameta Tjaņdziņu, lai dotos uz Simonoseki uz tikšanos ar Ito,ievērojama japāņu flotes daļa jau bija izgājusi jūrā. Jaunais mērķis - Taivanas sala (Formoza).

Kad savā laikā portugāļi piebrauca pie salas austrumu krasta, viņi ieraudzīja gleznainu ainavu arvarenām kalnu virsotnēm, kas slējās pāri brīnišķīgai augu paradīzei. Tieši tāpēc viņi toreiz salu nosaucapar Ilha formosa - par Daiļo salu. īstenībā Taivanā ir diezgan smags klimats. Bet aborigēniem bijamežonīgu un nežēlīgu cilvēku reputācija. Daži nelieli ķīniešu garnizoni salu pārvaldīja drīzāk slikti nekālabi. Lai stiprinātu savu ietekmi, Ķīnas varas iestādes, taupīdamas naudu un līdzekļus, nesen uz Taivanubija nosūtījušas "melno apsēju" līderi Ļu Jungfu un viņa misionārus. Ķīna gribēja sev paturēt Taivanu kāsvarīgu stratēģisku punktu. Japāna to gribēja iegūt šī paša iemesla pēc.

Vieglais kreiseris "Josino" kā parasti aiz sevis veda 1. vieglo eskadru: "Naniva", "Takasino","Akicusima". Bet "Naniva" stūrmani vairs nekomandēja Togo. Uz kapteiņa tiltiņa stāvēja jaunskomandieris. Un tomēr "Naniva" pildīja Togo pavēles, jo vimpelis, kas plīvoja "Josino" mastā - uzlēcošasaule starp divām horizontālām līnijām, nebija Cuboi vimpelis. Tas bija Togo vimpelis, kontradmirāļaTogo vimpelis.

Kad pie apvāršņa parādījās Taivana, admirālis Ito pavēlēja avangarda vieglajiem kreiseriem dotiesizlūkbrau- cienā. Un pareizi darīja, jo neviens no kuģu komandieriem nepazina šo okeāna rajonu. VienīgiTogo to mazliet pazina, un sala viņam nebija pārāk sveša.

Togo virzījās gar krastu un apbrauca salu no dienvidiem. Nākamajā dienā viņš tuvojās Peskadorusalām - apbrauca akmeņainu kalnu grēdām, ko sedza plāna augsnes kārtiņa. Tur bija tikai viens cietoksnis- Ponghu. Pēc neilgas bombardēšanas karaspēka vienības izkāpa salā un to ieņēma.

1. aprīlī pienāca ziņa, ka starp Ķīnu un Japānu parakstīts pamiers. Flotei bija pavēlēts palikt uzvietas un gaidīt turpmākos rīkojumus. Šai laikā parādījās ienaidnieks, kas japāņu armijai bija pilnīgisvešs - holēra. Holēras mikrobi nogalināja daudz vairāk japāņu karavīru nekā ķīniešu lielgabali .

Miera līgums tika parakstīts 17. aprīlī. 28. aprīlī pienāca pavēle atgriezties Japānā. Imperatora floteagrā 5. maija rītā izmeta enkurus Sasebo.

Karš beidzās ar Japānas pilnīgu uzvaru, bet salās valdīja milzīgs sarūgtinājums. Pirmkārt, mieralīgums Japānai nedeva to, uz ko tā sākumā bija cerējusi. Galvenokārt pie tā bija vainojams kāds stulbssnaudošā nacionālisma recidīvs. Mēs jau pieminējām partiju Žo-I un tās fanātiskos nacionālo tradīcijuaizstāvjus. Viņu dedzība vēl nebija izsīkusi, un kāds viņu "patriots" ar revolveri izšāva uz ķīniešu sūtnimiera sarunās Li Hungčangu.

Li Hungčangs palika dzīvs un bija sava uzdevuma augstumos: apmulsušajiem sarunu saimniekiemviņš smaidīdams atkārtoja, ka šis niecīgais incidents neaptumšos to prieku, ko viņam rada godpilnāpieņemšana kā japāņu nācijas gribas apliecinājums. Imperatrise pati savām rokām apsaitēja Li Hungčangabrūces. Konference, kas bija sākusies saspīlējuma un salta sasprindzinājuma atmosfērā, izvērtās parsacenšanos savstarpējās laipnībās. Fanātiķa lodes dēļ Japānai bija jāzaudē ne mazums kvadrātkilometruteritorijas un ari naudas. Taču visumā līgums nemaz nebija pārāk neizdevīgs. Ķīna - vienīgi Ķīna, bet neJapāna - atzina Korejas neatkarību un atdeva Liautungas pussalu, Pes- kadoru salas un Taivanu. TāpatĶīna atvēra japāņu tirdzniecībai četras ostas un apņēmās izmaksāt kontribūciju - divsimt miljonus ļanu,līdz pilnīgas norēķināšanās brīdim ieķīlājot Veihaivejas ostu.

Protams, Japāna bija cerējusi uz daudz ko vairāk. Bet ieguva stipri mazāk, nekā bija iedomājusies.

Vācija, Francija un Krievija ar kopīgu demaršu Japānai "ieteica" atsacīties no Liautungas pussalas, bettās vietā saņemt kompensāciju 30 miljonu ļanu apmērā. Šī pussala bija Mandžūrijas dienvidu daļa, kurasiekarošana japāņiem dārgi izmaksāja, bet tās stratēģiskā nozīme bija ļoti liela. Liautunga atvēra ceļu uzPekinu. Salīdzinājumā ar to trīsdesmit miljoni ļanu nebija gandrīz nekas. Bet Japāna nevarēja - pagaidāmnevarēja - atļauties noraidīt trīs lielvalstu "padomu". Tai bija jāiztiek bez pussalas.

Palika Taivana. Par tās gubernatoru bija norīkots admirālis Kabajama. Atlika tikai viņu turnometināt. Viss liecināja par to, ka šis process neaprobežosies tikai ar Simonoseki līguma kopijasuzrādīšanu vietējo iedzīvotāju pārstāvjiem.

Tādēļ admirāļa Togo vieglā eskadra 25. maijā noenkurojās salas tuvumā. Tas bija flotes avangardsar sešpadsmit transportkuģiem.

Ļu Jungfu, "melno apsēju" līderis, nolēma ignorēt Ķī- nas-Japānas miera līgumu un pasludināja sevipar Taivanas prezidentu. Viņa jaunais ģerbonis attēloja dzeltenu tīģeri atņirgtiem zobiem uz zila fona.Japāņu kuģi jau no tālienes ievēroja karogu ar šo ģerboni virs Tamsui cietokšņa, kas stāvēja kalnavirsotnē. Cietoksnis salutēja japāņu kuģiem ar divdesmit vienu lielgabala zalvi - ar nācijas salūtu. Bet taipašā laikā no piekrastes slēptuvēm sāka sprakšķēt šauteņu šāvieni. Un tie nebija tukši, lodes lidojasvelpdamas. Togo, šādai pirātiskai sagaidīšanai nepiegriezdams gandrīz nekādu vērību, devās gar krastutālāk, lai atrastu piemērotu vietu karaspēka izsēdināšanai.

Nākamajā dienā ekspedīcijas korpuss izkāpa krastā un uzsāka pārgājienu uz Kilungu. 3. jūnijā armijadevās triecienuzbrukumā pret pilsētu, bet eskadra apšaudīja tās apkārtnes fortus. Drīz Kilunga tikaieņemta. Japāņu kājnieki, kas no Mandžūrijas kampaņas laika joprojām valkāja ziemas formu, virzījāstālāk pa džungļu sutoņu, lauzdamies pāri purviem, un cirzdami ceļu cauri liānu biezokņiem. "Melnieapsēji" tika izdzīti no Tamsui, un Uzlēcošā Saules stājās Dzeltenā Tīģera vietā.

Taivanas iekarošana turpinājās, bet tā nebija jautra pastaiga. Armija cieta no malārijas undizentērijas. Pašu Togo mocīja reimatisma lēkmes, bet viņš pastāvīgi atradās uz flagmaņa komandtiltiņaun deva pavēles, sēdēdams uz krēsla. Vienīgi viņa prasmes dēļ izdevās pilnībā izpildīt Ģenerālštābaizstrādāto plānu. Japānas roka aizvien ciešāk apskāva Taivanu. Oktobra beigās admirālis Arisi, galvenāseskadras komandieris, tika atsaukts uz Japānu, un Togo palika par visu Japānas jūras spēku komandieripie Taivanas krastiem.

16. novembri - ap šo laiku Taivanas iekarošana praktiski jau bija pabeigta - Togo atsauca uz Japānu.Imperators viņu apbalvoja ar trešās pakāpes Zelta Klijas ordeni un ceturtās pakāpes Uzlēcošās Saulesordeni.

Tai pašā laikā viņš tiek iecelts par Admirāļu padomes locekli un Jūras karaspēka tehniskās padomesprezidentu.

Ar to Togo dzīvē sākas nākamie četri gadi, par kuriem var pastāstīt dažos teikumos. Acīmredzotvairāk tie nav pelnījuši. Kas gan var notikt ar mazrunīgu, nesatricināmi mierīgu cilvēku, ja viņš ir karaflotes virsnieks, bet pilda dienestu krastā tādā laikā, kad pasaulē nekas nemainās? Varbūt Togo iekšējāgarīgā dzīve bija vētraina? Neviens to nezina un nekad neuzzinās.

1896. gada maijs. Togo ir Augstākās jūras koledžas prezidents. Tūlīt pēc stāšanās amatā viņšsapulcināja pasniedzējus un paziņoja, ka mācību procesā jāievieš daudz jauna, piemēram, obligāta unpamatīga šaha spēles mācīšana. Viņš pavēlēja pārtulkot japāņu valodā ievērojamo krievu admirāļaMakarova grāmatu par jūras stratēģiju. Togo kļūst par viceadmirāli. Viņš pārstāv floti mikado mātesbērēs. Tai pašā gadā viņš paņem divu nedēļu atvaļinājumu un aizbrauc uz termāliem avotiem - joprojāmviņu moka tas pats reimatisms. Taču vispār - veselība ir kārtībā.

1899. gads. Togo tiek norīkots par Sasebo Jūras kara bāzes komandieri. Vēl viens sauszemespostenis. Ja labi apdomā, šis postenis tolaik viņam varbūt bija pat interesantāks nekā komandēšana jūrā.Aizejošā gadsimta pēdējie gadi visā pasaulē bija kļuvuši par ārkārtīgi strauja tehniskā progresa laikujūras kara nozarē. Šai laikā Japāna pieņem ambiciozu militārās attīstības programmu. Varena kaujas flote

- tas bija instruments, ko Japāna kala Togo vērīgo acu uzraudzībā un ar Togo palīdzību: seši bruņukreiseri, četri līnijkuģi, kuru skaitā arī "Mikasa", mīnukuģi un palīgkuģi. Šai programmā piedalījāsAnglijas, Francijas, Vācijas un, protams, Japānas kuģu būves rūpnīcas.

Katrā izdevīgā gadījumā Togo uzkāpa uz kāda kuģa, kas bija viņa pakļautībā, un kopā arhidroģeogrāfiskajām ekspedīcijām devās jūrā. Viņš no galvas atcerējās visus Korejas jūras šaurumaakmeņus, straumes, dominējošos vējus. Un gandrīz vai instinktīvi centās pēc iespējas maksimāli izzināt tovietu, kur atradās. Togo bieži braukāja pa Cusimas jūras šaurumu. Viņš pētīja to tik pamatīgi, it kā viņamkādreiz būtu pa to jākuģo aizvērtām acīm.

Tā pagāja četrarpus gadi. Togo neizrādīja ne nepacietību, ne nogurumu. Ja padomā, jāsecina, ka šimdzīves posmam, kas izstāstāms pāris teikumos, bijusi liela nozīme Togo profesionālajā liktenī.

Bet XIX gadsimts beidzās. Pienāca 1900. gads. Pēc četriem klusuma gadiem jūrās sākās kustība.Togo atkal tika iesaukts jūras dienestā. 20. maijā viņš kļuva par Apvienotās eskadras virspavēlnieku.

Ķīna sakas Bokseru sacelšanās.Bokseru biedrības (ķīniešu valodā - Ju Hokjuan, kas nozīmē apmēram "Vienprātības un taisnīguma

dūre"), tāpat kā daudzas citas slepenas organizācijas, bija saistītas ar sektām "Lielie naži" un "Baltālilija", kas piederēja pie brīvmūrnieku "Triādēm". To piekritēji gluži kā satrakoti suņi metās virsūārzemniekiem Pekinā un Tjandziņā, viņu iedvesmotāja bija Viņas Augstība Svētā Māte Co Hi, kas savuradinieku Kuang Sju bija pavēlējusi uz mūžu ieslodzīt šaurā kamerā bez tiesībām uz pastaigām tikai parto, ka viņš vēlējās Ķīnu atvērt pasaulei un uzturēt sakarus ar ārzemniekiem.

Būsim taisnīgi, senajai Ķīnai bija iemesls šausmināties. Ne jau bez pamata rietumu lielvalstupolitiku attiecībā uz Ķīnu sauca par "sagrieztā arbūza politiku" kopš tā laika, kad Japānas uzvara atklāja,cik neiedomājami izkurtējusi ir šī Padebess impērija. Atriebdamās par divu misionāru nogalināšanu,Vācija sagrāba Czjaodžou, Krievija piespieda iznomāt Portarturu, ko vēl nesen bija iekarojusi Japāna,Anglija okupēja Veihaiveju "ar tiesībām iekasēt nodokļus Jandzi upes baseinā", Francija ieguvaKuangdžou un koncesiju uz dzelzceļa būvēšanu. Kā likās, rietumu lielvalstis tiecās kaut ko iegūt Ķīnātikpat dedzīgi, kā bagātnieks tiecas iegūt īpašumā ārpilsētas villu. Ķīna atbildēja ar Bokseru rīcību, unEiropas lielvalstis sāka "protestēt". Tās nosūtīja uz Ķīnas krastiem savus karakuģus.

Mikado valdība "Japānas pilsoņu aizsargāšanai" norīkoja kreiseri "Kasagi". Situācija sarežģījās.Bokseri ieņēma Tjandziņas-Pekinas dzelzceļu. Viceadmirālis Seimurs, britu eskadras komandieris, vadījakaraspēka vienību, kas bija izkāpusi Tjandziņā un virzījās uz Pekinu. 12. jūnijā Pekinā tika nogalinātsJapānas sūtniecības padomnieks. Togo, kas notikumu attīstībai sekoja no Sasebo, saņēma pavēli iziet jūrā.22. jūnijā japāņu eskadra ieradās Taku.

17. jūnijā ķīnieši, kas vēl bija saglabājuši Taku ziemeļrietumu fortu, atklāja uguni pret dzelzceļastaciju, kur koncentrējās ārzemju desantu apakšvienības. Tūlīt tika noorganizēts triecienuzbrukums fortam.350 japāņu karavīru bija internacionālās trieciengrupas arjergards. Šis arjergards pārvērtās paravangardu, kad pirmais uzbrukums nevainagojās panākumiem. Un pirmais karogs, kas vējā sāka plīvotvirs forta, bija balts audekla gabals ar sarkanu, izplūdušu plankumu vidū. Tas bija asins plankums:karavīriem nekas cits nebija bijis pie rokas, lai izgatavotu Japānas karogu. Bokseri bija ielenkušiTjandziņu. Sakari ar Pekinu pārtrūka, nekādu ziņu par admirāļa Seimura kolonnu nebija.

Taku reidā stāvēja divdesmit trīs karakuģi: septiņi britu, divi krievu, četri vācu, četri franču, viensaustriešu, viens itāliešu, trīs japāņu kuģi. Tas bija interesants skats. Admirāļi gandrīz katru dienusapulcējās uz jaunākā krievu kreisera "Rossija" klāja. Pirmoreiz Togo uz šo apspriedi aizbrauca pats, betpēc tam uz to sūtīja kontradmirāli Devu. Spriedelēšanu viņš uzskatīja par veltīgu laika šķiešanu. Šaisapspriedēs nekas vērā ņemams netika izlemts, sabiedroto štābi, kā likās, tikai centās cits citu aizskart.

Togo inspicēja sauszemes aizsardzību, dodamies augšup pa Taku upi, un vēlreiz pārliecinājās, cikslikta ir sabiedroto karaspēku rīcības koordinācija. Daudz laika viņš ziedoja reidā stāvošo ārzemju kuģuiepazīšanai ar binokļa palīdzību. It īpaši viņu saistīja krievu kuģi. Šī interese drīz attaisnojās. 29. jūnijā

ieradās krievu bruņukuģis "Petro- pavlovsk" ar viceadmirāli Aleksejevu, Kvantunas provincesgubernatoru, kas bija Krievijas Tālo Austrumu flotes komandieris. Aleksejeva dienesta pakāpe bija daudzaugstāka nekā Togo, un Togo nosprieda, ka viņa pienākums ir pirmajam doties vizītē, bet viņš ieraudzīja,ka no krievu kreisera atiet kuteris ar viceadmirāļa vimpeli. Apmetis loku, kuteris piebrauca pie japāņuflagmaņa. Aleksejevs ar platu smaidu un vējā plīvojošu bārdu, tērpies parādes formā ar zeltītiempozamentiem un visiem ordeņiem, uzkāpa uz japāņu kuģa klāja. Admirāļu saruna bija nepārspējami laipnaun draudzīga. Krievu komandieris it īpaši jūsmoja par japāņu flotes straujo progresu. Viņš nešaubījās, kajapāņu virsnieku taktiskā kaujas prasme atbilst kuģu spēju līmenim. Togo pieņēma komplimentus ar laipnusmaidu. Aleksejevs piesardzīgi mēģināja izdibināt, ko tik cienījams Japānas flotes pārstāvis kā Togodomā par Krievijas vēlēšanos iegūt Portarturu. Togo izlikās, ka neko par to nedomā. No viņa sejas nemirkli nenozuda laipns smaidiņš, bet Aleksejevam nekas cits neatlika, kā gandrīz visu laiku runāt vienam.Beidzot viņš atvadījās, īsti neko neuzzinājis. Savukārt Togo no saviem pacietīgajiem novērojumiemizdarīja praktiskus secinājumus.

- Krievu flote nemaz nav tik briesmīga kā daudzi domā, - mazliet vēlāk viņš savos apsvērumosdalījās ar kādu draugu, ari flotes virsnieku. - Viņu disciplīnu tikai ar labu gribu var raksturot kā stingru,un es pamanīju trūkumus ekipāžu kaujas prasmē. Krievi savus karakuģus pārāk bieži izmanto karamateriālu pārvadāšanai, un tā ir nopietna kļūda. Ikviens karakuģis, ko pārāk bieži izmanto kātransportkuģi, zaudē kaujas vērtību.

Aizvien biežāk un biežāk viņam bija jāsniedz palīdzība ārzemju bēgļiem no Pekinas un Tjandziņas,ko bija aplenkuši bandīti ar sarkaniem turbāniem galvā. Japāņu karavīri cīnījās plecu pie pleca arangļiem, vāciešiem, francūžiem un, kad bija nepieciešams, ari ar krieviem. Japānas armija bija nopietniiesaistīta notikumos. Laikā starp 22. un 26. jūniju Taku ieradās deviņi transportkuģi ar karavīriem. Japānašajā operācijā negribēja spēlēt otro vijoli.

Augustā Togo saņēma pavēli komandēšanu uzticēt admirālim Devām, bet pašam atgriezties Japānā.Augstākā vara vēlējās no viņa personīgi uzzināt, vai šis Bokseru karš tiks apspiests kā parasts dumpis,vai ari ārzemju lielvalstis nolēmušas likvidēt Ķīnu kā valsti. Šādā gadījumā, ja Japāna negribēja paliktmalā, bija nepieciešams mobilizēt visu floti. Togo kā eskadras komandierim būtu bijis personīgijāpiedalās šajā mobilizācijā un kampaņas plāna izstrādāšanā. Atsaukšanas pavēlei bija pievienots kautkas līdzīgs postskriptam: "Atgriezieties caur Koreju." Ņemot vērā iespējamo konfliktu, bija derīgi vēlreizuzmest acis oficiāli neatkarīgajam vasalim.

Togo atkal nokļuva Seulā. Viņu pieņēma karalis - tas pats, kuru savā laikā Togo bija iecēlisimperatora rangā. Pēc tam Togo uz sava kuģa, kas bija noenkurojies Čemulpo ostā, pieņēma Korejasvaldības delegāciju, kura pie viņa ieradās pieklājības vizītē. Togo aizvien redzamāk kļuva par Japānasoficiālās politikas darboni. Šīs vizītes laikā viņš neredzēja nekā tāda, kas liecinātu par Korejas valstspolitiskās degradācijas procesu izbeigšanos vai palēnināšanos.

20. augustā admirāļa kuģis izmeta enkuru Kūres ostā. Togo uzzināja, ka Bokseri pirms piecāmdienām kapitulējuši. Japānas armija vēlreiz bija apliecinājusi savas nācijas godu, turklāt ne tikai ārvaronīgu rīcību kaujas laukā. Reibinošā uzvaras sajūta ne mirkli nesašķobīja tās disciplinētību. Tās mazāauguma kareivji ar nesatricināmu mieru vēroja un, protams, izdarīja attiecīgus secinājumus, kā Eiropaskaravīri izlaupa tempļus un cilvēku mītnes.

1901. gada februāra sākumā Togo paņēma atvaļinājumu, lai apciemotu māti. Viņš paguva ierastieslaikus, lai būtu klāt pie viņas pēdējā elpas vilciena. Viņa nomira astoņdesmit septiņu gadu vecumā.Aculiecinieki stāstīja, ka admirālis raudājis.

Bokseru karš bija ļoti svarīgs posms japāņu nacionālās pašapziņas evolūcijā. Pēc tuvākasiepazīšanās ar Eiropas lielvalstu diplomātiju un kareivjiem, japāņu pietāte pret Eiropu sāka mazināties.Šie Āzijas dēli atklāja, ka rietumu kareivji kaujas meistarībā nav pārāki par viņiem. Viņi atskārta arī to,ka rietumnieki nav pārāki par viņiem morālā plāksnē, kaut arī japāņi bija sajūsmā par rietumu

sasniegumiem zinātnē un tehnikā, arī kara mākslā. Rietumnieku saldie un glaimīgie vārdi visbiežāk ir tikaimaskēšanās, aiz kuras slēpjas parasta alkatība. Un japāņi izdarīja savus secinājumus.

Saskaņā ar starptautisko vienošanos, kas tika noslēgta pēc nemieru apspiešanas, ārzemju lielvalstisizveda savu karaspēku no Mandžūrijas. Vienīgi Krievija neko nedarīja. Kad Krievijas valdībai tikauzdots jautājums par tās nodomiem, tā atbildēja: "Jā, mēs gatavojamies izvest savu karaspēku. Šooperāciju veiksim trīs posmos." Bet neviens kareivis nepameta Ķīnu.

Krievijas ambīcijas un mērķi bija acīm redzami. Tie bija stipri radniecīgi Japānas nodomiem.Japāņu diplomātija piesardzīgi piedāvāja šādu variantu: "Mēs varētu Krievijai atstāt Mandžūriju arnoteikumu, ka mums paliks brīvas rokas Korejā." - "Nē," krievu lācis atbildēja, "mani interesē ariKoreja." Tas jau bija par daudz!

Vadzis bija pilns, taču mikado padomnieki vēl šaubījās par iespējamo militāro konfliktu ar Krieviju.Zināmā mērā Krievijas-Francijas savienības dēļ. Vienā laikā stāties pretī divām lielām Eiropas valstīmbūtu nesaprātīgs risks. Japānas stratēģi atdūrās pret šo šķērsli un uzdeva saviem diplomātiskajiemdienestiem meklēt izeju. Japāņu diplomāti nebija muļķāki vai mazāk izmanīgi par saviem militārajiemtautiešiem. 1902. gada 30. janvāri uz Imperatora padomes galda viņi lika savu lēmumu: Anglijas-Japānassavienība.

Līguma teksts ir lakonisks un pirmajā mirklī šķiet pa- /rasts. Abas puses atzina abpusējas intereses Ķīnā, kā arī Japānas intereses Korejā. Līguma slēdzēji

paziņoja, ka tiem nav nekādu agresīvu nodomu pret trešajām valstīm. Bet galvenais bija ietverts punktos,ko varētu uztvert kā nesvarīgas piebildes. Tie paredzēja šādas iespējas: ja savu interešu aizsargāšanasdēļ viena no līgumslēdzējām pusēm nonāks militārā konfliktā ar trešo valsti, otra puse saglabās neitralitātiun "darīs visu, lai neļautu citām valstīm iesaistīties karā pret savu sabiedroto". Ja tomēr parādīsies citaskarojošas puses, otra puse ies palīgā savai sabiedrotajai, "karos kopā ar to un neslēgs mieru bez tāspiekrišanas". Vārdu sakot, tas nozīmēja: Japāna turpmāk var nebaidīties, ka kāds iemaisīsies karāKrievijas pusē.

Bet kur šai laikā ir cilvēks, kas mūs visvairāk interesē, admirālis Togo? Ko viņš dara? Togo, kasapbalvots ar 1. klases ordeni "Par Nopelniem" un Uzlēcošās Saules ordeņa Lielo Lenti. Togo, kuranopelni tagad ir vienprātīgi atzīti, atkal palicis bez jūras. Viņš iecelts par jūras kara bāzes komandieri, jotās celtniecība un apbruņošana turpinās drudžainā tempā, nerēķinoties ne ar kādiem izdevumiem. Tā irMaidzuru bāze Japāņu jūrā pretim Vladivostokai.

VI NODAĻA

Man priekšā franču avīzes 1904. gada 21. februāra numura ilustrētais pielikums. Pirmajā lappusēlieliem virsrakstu burtiem rakstīts: "1904. gada 8. februāris. Sākusies karadarbība starp Krieviju unJapānu. Japāņu mīnukuģu uzbrukums krievu eskadrai Portarturā." Zīmējumā masīvi krievu bruņukuģi arprožektoru stariem tausta bangojošu jūru, bet blakus pa viļņiem joņo sīki japāņu mīnukuģīši. Vienakarakuģa bortu apgaismo spilgts sprādziena zibsnis. Izteiksmīgais zīmējums maz atšķiras no tā, kas notikaīstenībā.

Japāņu mīnukuģi tumsas aizsegā varēja piekļūt krievu bruņukuģiem bez jebkādām grūtībām, tāpēc kakarš starp Krieviju un Japānu oficiāli vēl nebija pasludināts, krievi negaidīja uzbrukumu un nebija tamgatavi. Ap pusnakti mīnukuģi izšāva savas torpēdas un iebojāja trīs lielus krievu eskadras kuģus:bruņukuģus "Cesarevič" un "Retvizan", kā ari kreiseri "Pallada". Karš bija sācies bez iepriekšējabrīdinājuma, bez karastāvokļa izsludināšanas.

Tai brīdī, kad ziņa par šo notikumu sasniedza Eiropu, Japāna jau apmēram četrus mēnešus bijauzskatījusi, ka karš nav novēršams. Vismaz 1903. gada 17. oktobrī Togo, ko jūras lietu ministrs admirālis

Jamamoto bija uzaicinājis uz sanāksmi, uzzināja, ka "acīmredzot drīz sāksies karš". Šai sanāksmēpiedalījās arī admirālis Ito, flotes galvenā štāba priekšnieks. Jamamoto iepazīstināja Togo arkaradarbības vispārējo plānu, ko bija izstrādājis Imperatora ģenerālštābs, un flotes štāba plānu.Sanāksmes nobeigumā viņš piebilda:

- Es ar prieku paziņoju, ka jums uzticēta flotes komandēšana.Togo klusēdams zemu palocījās.Flotes sagatavošana sākās nekavējoties. Karakuģi tika sadalīti trīs eskadrās. Pirmās divas eskadras

veidoja galveno triecienspēku un tika nosauktas par apvienoto eskadru. 28. decembri Togo oficiālipieņēma šīs apvienotās eskadras komandiera posteni, apvienojot to ar visu jūras spēku kopīgo vadību.Savu vimpeli viņš pacēla bruņukuģa "Mikasa" mastā.

Protams, jūras lietu ministrs un flotes štāba priekšnieks lūdza, lai viņš padomā arī parflagmaņvirsniekiem, ar kuriem gribētu doties kaujā. Pārdomām viņam atļāva dažas dienas.

- Esmu jau izlēmis, - Togo atbildēja. - Šeit ir saraksts.Ar šī saraksta virsnieku vārdiem mēs vēl iepazīsimies.Pašreiz tikai jāatzīmē: izvēle izrādījās tik pareiza, ka gandrīz visi šie virsnieki palika savos

posteņos līdz kara beigām. Vēlāk vēsturnieki rakstīs, ka japāņu flotei bija ne tikai izcils admirālis, bet arivairāki virsnieki, kas nekavējoties būtu varējuši stāties Togo vietā. Iespējams, ka tā bija. Tas tikaipierāda, ka Togo rīcībā jau no paša sākuma izpaudās spēja, kas nepieciešama ikvienam komandierim, -spēja pazīt cilvēkus.

Japānas aģenti bija visur: Portarturā, Vladivostokā, visā Mandžūrijā. Viņi bija aizkļuvuši līdz pašaiSanktpēter- burgai, līdz Baltijas jūrai un Melnajai jūrai. No Eiropas pastāvīgi pienāca ziņas par politiskoun militāro stāvokli: "Sabiedriskā doma Krievijā joprojām ir gandrīz vienaldzīga pret notikumiemTālajos Austrumos un pat neatbalsta valdības politikas aktivizēšanos šai reģionā." Japāņi saņēmainformāciju par smieklīgi gausiem darba tempiem Krievijas kuģu būvētavās, par nepietiekamu krievujūrnieku apmācīšanu. Togo gandrīz katru dienu tika informēts par krievu flotes stāvokli un dislokāciju.Portarturā stāvēja jaukta kalibra eskadra - septiņi pilnīgi atšķirīgu četru tipu bruņukuģi, divpadsmitkreiseri, no kuriem tikai divi bija vienāda tipa, divdesmit pieci mīnukuģi, kas piederēja pie septiņāmdažādām sērijām.

"Jaunie kuģi, kas uzbūvēti krievu kuģu būvētavās, nespēj attīstīt projektos noteikto ātrumu," Togolasīja aģentu ziņojumos. "Bruņukreiseris "Rjurik" garā ceļa posmā nevar veikt vairāk par 15 mezgliem, jokatli ir pārāk nolietoti. Bruņukuģa "Sevastopoļ" ātrums nepārsniedz 14 mezglus. Pašlaik sākusiesvispārēja kuģu mašīnu stāvokļa pārbaude pēc izgatavošanas defektu atklāšanas; apmainīšanai vajadzīgāsrezerves detaļas no Krievijas vēl nav pienākušas. Bruņukuģim "Cesarevič" maina mehānismus, kas nopagrabiem izceļ 305 mm šāviņus. Apstiprinājušās ziņas, ka 12 traleru (tonnāža 220 t) darbības rādiuss irmazāks par 100 jūdzēm… Vēl nav sākusies Portarturas ostas akvatorija padziļināšana, lai eskadra varētuiziet jūrā arī bēguma laikā. Paiet vismaz 24 stundas, kamēr eskadra sagatavojas ceļam. Mazlietpaplašināts tikai viens ķīniešu doks, bet arī tas nevar pieņemt kuģus, kuru tonnāža ir lielāka par 6000tonnām…"

Vai šie ziņojumi viesa optimismu? Optimisms un pesimisms - divi vārdi, kuros Togo nesaskatījanekādu jēgu. Pirmo reizi savā vēsturē Japāna gatavojās uzbrukt rietumu lielvalstij. Krievijas flote, kurasvēsture sākās ar Pēteri Pirmo, bija trešā lielākā flote pasaulē tūlīt pēc Anglijas un Francijas, vismaztonnāžas izteiksmē, kaut ari to bija novājinājusi augstāko politisko varas orgānu nevērība, floteskomandējošā sastāva vispārējā viduvējība un revolucionāru slepenā sabotāža. Tas bija vienīgais fakts, koTogo ņēma vērā.

Togo bija jāstājas pretim ienaidniekam ar ieročiem, kas ne īpaši bagātajai japāņu tautai maksājadārgi. Neko nedrīkstēja palaist garām neievērotu. Togo vimpelis plīvoja sava laika vismodernākābruņukuģa "Mikasa" mastā. 15 300 tonnas, ātrums gandrīz 19 mezglu, četri 305 mm un četrpadsmit 152

mm lielgabali, bruņas un artilērija pēc visiem rādītājiem ir pārākas par pašiem jaunākajiem britubruņukuģiem. Admirāļa Kasimuras bruņukreiseri tika uzskatīti par vieniem no labākajiem savā klasē. Visikuģi ir tikai nesen būvēti un salīdzinājumā ar Eiropas kuģiem tie ir pārāki ar savu artilēriju,torpēdbruņojumu, tvaika mašīnām un bezdrāts telegrāfu. No iegūtajām izlūkošanas ziņām varēja konstatēt,ka japāņu lielgabali vismaz par 15-20% šauj tālāk par tāda paša kalibra krievu lielgabaliem. Ekipāžuraksturojums mums jau zināms. Japāņu matroži sevi jau bija apliecinājuši Veihaivejas saltumā unFormozas salas tropiskajā svelmē. Flotē galvenokārt dienēja brīvprātīgie, viņu dienests ilga 8 gadus.

1904. gada janvāris. Sasebo bāzē gandrīz simts karakuģu. Ogļu tvertnes un pulvera pagrabipiepildīti, flotes apgāde darbojās pienācīgā līmenī.Tā ir gatava iziet jūrā pēc pirmā signāla. Togo nobruņukuģa "Mikasa" klāja aplūko šo armādu, par kuru uzņēmies pilnīgu atbildību. Lai pareizi novērtētuTogo turpmāko rīcību, mums īsumā jāiepazīstas ar apstākļiem, kuros viņam vajadzēja vadīt uzticētosieročus.

Pirmkārt, japāņu flotei bija nepieciešams dot triecienu krievu flotei, kamēr tā vēl nav koncentrējusisavus spēkus. Turklāt tādu triecienu, lai pēc tā japāņu armijas pārcelšana uz kontinentu nesastaptupretošanos. Citādi uzvara nav iespējama. Otrkārt, pārsvars bija jāiegūst ar minimāliem zaudējumiem. Tiktiešām - krievu Klusā okeāna eskadra varēja tikt paglābta, pastiprināta vai aizstāta ar kuģiem, kas atsūtītino Eiropas. Ja Japānai neizdotos iznīcināt krievu eskadru, ja Japānas flote tiktu nopietni novājināta, kāgan tā varētu atbalstīt citas kaujas? Togo pārziņā nodotie kuģi bija Japānas asinis, Japānas nacionālāspastāvēšanas noteikums. Ja flote ies bojā - vai nu vienā, vai vairākās kaujās -, Japāna pārvērtīsies partikpat vāju Āzijas valsti kā Koreja, tā būs tikpat neaizsargāta pret ārzemju iejaukšanos. Tāda bija likmetai spēlē, kurā Japānas galvenais trumpis bija Togo.

Mēs zinām, kāds bija iznākums tai spēles partijai, kuru izsekosim. Mēs zinām, ka galu galā Togoattaisnoja Japānas cerības. Bet ne bez zaudējumiem. Ne bez atkāpšanās un svārstīšanās, ne bez jūtamiemtriecieniem. Viņam bija jāpārvar milzums šķēršļu un droši vien arī grūtības, ar kurām viņš sastapās patssevī kā cilvēks, kas dzimis viduslaikos un ar vienu lēcienu iekļuvis divdesmitajā gadsimtā. Jāsaka atklāti,ka tieši šī cīņa pašam ar sevi, parasti citiem neredzama, mani visvairāk saistīja pie šī cilvēka tēla.

1904. gada sākumā Togo jau apritējuši piecdesmit seši gadi. Viņa karjera bija sākusies tais laikos,kad vēl nebija imperatora flotes. Viņa darbošanās bija ietekmējusi Vēsturi, viņa nesatricināmais miers unaukstasinība jau bija kļuvušas par leģendām. ,

Britu kara korespondents Sepingss Raits, kas no Jūras ministrijas bija saņēmis atļauju dažas dienaspavadīt uz bruņukuģa "Mikasa", pēcāk rakstīja: "Admirālim ir laipna seja ar grumbainu pieri, kas liecinapar viņa sliecību uz prātošanu… Tā varētu būt zinātnieka seja, bet tās izteiksmē bija kaut kas īpatnējs.Melnās acis dzirkstī kā visiem japāņiem, bet sīkās krunciņas acu kaktiņos liecina par humora izjūtu.Plāns, šļaups deguns, stingri iezīmēta mute, apakšlūpa mazliet izvirzīta uz priekšu. Galva liela, pareizasformas, mati smalki, ļoti īsi apgriezti. Seju ierāmē akurāta, mazliet iesirma bārdiņa. Virs mutes tievas,melnas ūsiņas." Šo aprakstu papildināsim ar vēl vienu detaļu, kura, kā mēs redzēsim, kļūs nozīmīga:1904. gada janvāri Togo mati vēl bija melni.

1904. gada 6. februārī apmēram pulksten divos naktī Sasebo ostas tumsā bruņukuģa "Mikasa" mastāpēkšņi sāka mirgot balta gaisma: "Admirālis visiem… Admirālis visiem…" Sardzes signalizētāji uzvisiem kuģiem steidzās pierakstīt paziņojumu. Apvienotās trešās eskadras kuģu, kā arī citu flotiļukomandieri steidzīgi tika aicināti uz flagmaņa klāja. Pēc dažiem mirkļiem uz bruņukuģi jau slīdējadesmitiem zaļu uguntiņu.

Admirāļa salonā Togo stāvēja pie sava galda. Uz tā nolikta sambo - nelakota paplāte, ko lieto tikaisvinīgākajās ceremonijās. Bet uz paplātes nebija redzamas tējas tases, uz tās gulēja tikai viens priekšmets- īss, asi trīts zobens, kura asmens zibsnīja lampas gaismas staros. Pēdējais ierocis. Ar ko samurajs nodursevi, ja zaudē kauju.

Togo pārlaida skatienu visiem, kas bija sapulcējušies viņa salonā. Virsnieki nekustīgi stāvēja viņa

priekšā. Tad Togo ierunājās:- Mēs rīt no rīta izejam jūrā, un uz mūsu ienaidnieka kuģiem plīvo Krievijas karogs.Iestājās īss klusuma bridis, pēc tam admirālis nolasīja imperatora 1904. gada 5. februāra pavēli

armijai un flotei:"Paužot savu ciešu vēlēšanos saglabāt mieru Tālajos Austrumos, mēs uzdevām savai valdībai uzsākt

sarunas ar Krieviju par situāciju Ķīnā un Korejā. Bet tagad mums jāatzīst, ka Krievijas valdība neizrādapatiesu vēlēšanos atbalstīt mūsu pūles miera saglabāšanā. Ķīnas un Korejas teritoriju integritāte tieši skarmūsu Impērijas neatkarības un aizsardzības intereses. Mēs devām rīkojumu savai valdībai pārtrauktsarunas ar Krieviju un nolēmām rīkoties brīvi, lai glābtu mūsu neatkarību. Mēs paļaujamies uz jūsuuzticību un mūsu kaujas garu mūsu lēmuma izpildīšanā un Impērijas goda uzturēšanā."

Pēc tam Togo nolasīja nākamo dokumentu - savu pavēli numur viens:"Visi eskadras kuģi iziet jūrā pulksten deviņos no rīta un uzņem kursu uz Dzelteno jūru, lai uzbruktu

ienaidnieka eskadram, kas noenkurojušās Portarturā un Čemulpo. Kontradmirālis Uriu ar otro eskadru,kurai piesaistīts bru- ņukreiseris "Asama", kā arī devītā un četrpadsmitā mīnukuģu flotile, dod triecienuienaidnieka kuģiem, kas stāv Čemulpo, un piesedz karaspēka izcelšanos krastā. Pirmā un trešā eskadrakopā ar pārējiem mīnukuģiem uzņem kursu tieši uz Portarturu. Mīnukuģi ies priekšgalā un uzbruks krievueskadrai 8. februāra naktī. Eskadras galvenie spēki dosies uzbrukumā nākamajā dienā. No šī karaiznākuma atkarīgs mūsu Dzimtenes liktenis."

Noteiktajā laikā imperatora flote pacēla enkurus un izgāja jūrā. Vispirms ceļā devās mīnukuģi,spraukdamies uz izeju garām bruņukuģu un kreiseru kūpošajiem dūmeņiem. Spoži spīdēja saule, liegsvējiņš gaiņāja pa debess jumu baltus mākoņus. Kad mīnukuģi peldēja garām flagmanim "Mikasa",krastmalā sapulcējušies skatītāji sadzirdēja pār ūdens līmeni noskanam vārgus, it kā bērna balsī izsauktus,grūti uztveramus, tomēr ritmiskus sveicienus: flagmaņa bruņukuģa ekipāža sveica savus biedrus uzmīnukuģiem, kuriem pirmajiem būs jādodas kaujā. Pirmā, otrā, trešā, ceturtā flotile. Tūlīt aiz tām četriadmirāļa Deva kreiseri izveidoja ķīļu ierindu: "Sitoze", "Tarasago", "Kassagi", "Josino". Aiz tiem - trispalīgkreiseri un tad Kamimuras bruņu kreiseri "Izuma", "Azuma", "Jakumo", "Tokiva", "Ivate" uneskadras centrā gluži kā draudīgs lauva - "Mikasa". Pūlis krastā redzēja tā mastā admirāļa karogu -sarkans saules disks uz balta fona ar svītru virs tā. Flagmanim sekoja pārējie bruņukuģi: "Asahi", "Fudzi","Jasima", "Sikisima", "Macuse". Arjergardā gāja bruņukreiseris "Asama" un admirāļa Iriu viegliekreiseri "Naniva", "Akasi", "Takasio", "Nitaka". Ierindu noslēdza tris transportkuģi ar karavīriem. Uz toklāja drūzmējās karavīru stāvi - galva pie galvas. Iespaidīgs skats!

Nākamās dienas vakarā eskadra izmeta enkurus pie Ron- das salas. Admirāļa Deva kreiseriapsekoja Dzelteno jūru, bet nepamanīja nevienu Krievijas vimpeli. Transportkuģi ar karavīriem admirāļaUriu kreiseru pavadībā devās uz Čemulpo. Pēc pēdējām ziņām šajā Korejas ostā stāvēja divi krievukarakuģi. Admirālis Uriu bija saņēmis pavēli tos iznīcināt.

Flagmaņa "Mikasa" mastā uzvijās signāls: "Visiem mīnukuģu komandieriem pulcēties uz flagmaņaklāja!"

Kad visi bija sapulcējušies, kapteiņleitnants Sinamura, štāba priekšnieks, viņus ieveda admirāļasalonā. Togo aicināja visus atnākušos apsēsties pie apaļa galda, un ari pats apsēdās viņu pulkā. Pievienas sienas karājās liela visas Dzeltenās jūras karte, pie pretējās sienas - liela mēroga Portarturascietokšņa ostas un reida karte. Šīs kartes kopijas saņēma pirmās, otrās un trešās mīnukuģu flotileskomandieri, ceturtās un piektās flotiles komandieriem tika izsniegta Daļņijas ostas karte.

- Kungi, - Togo uzrunāja virsniekus, - šonakt reālos apstākļos Portarturā un Daļņijā jūs parādīsiet, koesat iemācījušies daudzajos treniņu mēnešos.

Virsnieki, kas pulcējās ap Togo, bija gados jauni. Togo viņus apsveica. Viņš parādīja krievu kuģuatrašanās vietas, piebilzdams, ka šīs ziņas var uzskatīt par pareizām, tās tikko bija paziņojis JapānasĢenerālštāba virsnieks, kas darbojas pašā cietoksni. Neviena detaļa nebija aizmirsta.

Pēc tam Togo dažos vārdos atgādināja par nepieciešamo maskēšanos, kad kuģi tuvosies ostai:ugunīm jābūt piesegtām, kurtuvēm jābūt noregulētām tā, lai no dūmeņiem nelidotu ārā dzirksteles,maksimālais ātrums jāattīsta tikai uzbrukuma brīdī. Operācijas taktiskās detaļas veicamas pēc flotiļukomandieru ieskatiem. Pēc operācijas par pulcēšanās vietu tika noteikta Čemulpo.

- Nobeigumā atļaujiet jums atgādināt, - Togo pabeidza instruktāžu, - ka uzbrukumam jābūt maksimālienerģiskam. Šis ir karš, bet karā uz panākumiem var cerēt tikai tas, kas rīkojas apņēmīgi. Mūsu uzdevums,kungi, ir vienkāršs, un es jūs lūdzu rīkoties tā, lai godam attaisnotu uzticību, kas jums dota un par kuru esesmu atbildīgs Viņa Majestātes imperatora priekšā.

Togo piecēlās, un pēc viņa piecēlās ari pārējie. Virsnieki domāja, ka apspriede beigusies. Bet šaibrīdī parādījās admirāļa ziņnesis, nesdams paplāti, uz kuras stāvēja glāzes ar šampanieti. Togo uzsaucatostu par operācijas veiksmi un par tās dalībnieku laimīgu atgriešanos. Atvadoties viņš katram virsniekampaspieda roku.

Vēl bija gaišs, pūta rāms ziemeļrietumu vējš. "Mikasa" pacēla signālu: "Uz priekšu, uzbrukumāsaskaņā ar pieņemto plānu. Vēlu sekmes!" No mīnukuģa, uz kura stāvēja pirmās flotiles komandieris, pēcdienesta pakāpes pats vecākais komandieris, atbildēja: "Galvoju par panākumiem." Flotiles cita pēc citasnozuda mijkrēslī.

Pēc kāda laika enkurus pacēla visa eskadra un uzņēma kursu uz Portarturu. Pulksten 1.30 štābapriekšnieks admirālim ziņoja, ka tālu priekšā tumšajās debesīs saskatāma gaismas atblāzma, acīmredzottur atstarojās prožektori. Mīnukuģi bija devušies uzbrukumā.

Vispārējā plānā bija paredzētas trīs operācijas: karaspēka izcelšanās Čemulpo; mīnukuģutriecienuzbrukumi Portar- turā un Daļņijā; krievu galvenās eskadras kuģu iznīcināšana ar artilērijas uguniPortarturā. Plāna trešo daļu iztirzāsim īsā hronoloģiskā secībā.

9. februāra rītausma. Pavēle visiem bruņukuģiem un bruņukreiseriem pacelt tvaiku un sagatavotiesuzbrukumam. Pavēle kontradmirālim Devām izvirzīties uz priekšu, lai pretim nākošos ienaidnieka kuģusatvilktu zonā, kas krievu fortu krasta baterijai nav aizsniedzama.

Pulksten 9.45. Parādās kreiseri, kas atgriežas no uzdevuma. Deva pa semaforu paziņo: krievu floteslielākā daļa stāv ārējā reidā; kreiseri tiem pietuvojušies līdz 7000 metriem, krievi uguni neatklāja.Liekas, ka daudzi ienaidnieka kuģi cietuši mīnukuģu uzbrukuma rezultātā. Deva ziņo: "Es uzskatu, kasituācija ir labvēlīga tūlītējam uzbrukumam." Togo pavēle: "Ķīļu ierinda. Pieci bruņukuģi pa priekšu, aiztiem Kamimuras bruņukreiseri, pēc tam Deva vieglie kreiseri."

Pulksten 11.20. Tiešā redzamībā krievu flote reidā pilnīgā apjukumā. Steigā gatavojas iziet jūrā.Signāls no "Mikasa": "Uzbrūku ienaidnieka galvenajiem spēkiem." Mastā uzvijas kaujas karogs.

Pulksten 11.26. Signāls "Mikasa" mastā": "No šīs pirmās kaujas atkarīga uzvara vai sakāve.Ikvienam kauties visiem spēkiem."

Pulksten 11.55. Kursa maiņa. Eskadra pagriežas uz rietumiem, lai paietu gar Portarturu. Gandrīz tūlīt"Mikasa" atklāj uguni no 8500 metru distances. Novērojami trāpījumi krasta objektiem un krievu kuģiem,kas pārkārtojas kaujas situācijai. Krievu kuģi un krasta forti atklāj atbildes uguni. Kauja sākusies. Krievueskadra - seši bruņukuģi, septiņi kreiseri - sarindojas ķīļu kolonnā austrumu virzienā. Kauja notiekkontrkursos. Distance starp pretiniekiem saīsinās līdz 5000 metriem. Flagmanim trāpa trīs šāviņi, viensno tiem eksplodē pie priekšējā masta, rezultātā - septiņi cilvēki ievainoti. Notriekts karogs no masta, betdrīz tiek uzvilkts cits. Cietuši arī "Fudzi", "Sikisimu" un "Hacuse".

Pulksten 12.20. Pirmā eskadra (bruņukuģi) pagriežas par 90° pa kreisi, t. i., uzņem kursu uzdienvidiem. Otrā eskadra (Kamimuras kreiseri) turpina artilērijas dueli ar ienaidnieku.

Pulksten 12.26. Otrā eskadra savukārt pagriežas uz dienvidiem. Ienaidnieks izmanto manevra laikuun pastiprina uguni. Trāpījumi kuģiem "Asima", "Jakumo", "Ivate". Deva kreiseri apmainās ar pretiniekutriecieniem. Ienaidnieka šāviņi skāruši trīs kuģus.

Pulksten 12.37. Togo signāls admirālim Devām: "Izbeigt kauju." Japāņu flote pārtrauc uguni.

Šāds rezultāts, kam faktiski nav rezultāta, rada vispārēju sarūgtinājumu. Neviens neko nesaprot. Taibrīdī daudziem likās, ka Togo nav bijis sava uzdevuma augstumos.

Skaidrības labad sniegsim nepārprotamu Togo pēdējās pavēles izskaidrojumu: japāņu flotepārtrauca kauju tāpēc, ka krievu flote neizgāja atklātā jūrā. Tā palika Portarturas nocietināto fortulielgabalu aizsegā.

Pēc visa tā, kas notika pirms kaujas - japāņu flotes koncentrācija, mīnukuģu triecienuzbrukums,apņēmīgais signāls "Uzvara vai sakāve atkarīga no pirmās kaujas" -, šis vienkāršais izskaidrojums, komums sniedz vairākums jūras ekspertu, mūs neapmierina. Paliek iespaids, ka Togo savu uzdevumu navizpildījis.

Desmitiem speciālistu pārlūkoja un analizēja šo pirmo operāciju pie Portarturas. No viņuslēdzieniem izrietēja, ka Togo uzbrukuma plāna izpildīšana nevarēja gūt panākumus, tāpēc ka tā notikapārlieku gausi. Stāvoklis, kas bija raksturots Deva ziņojumā, patiešām bija labvēlīgs japāņu pusei, ja tastiktu izmantots nekavējoties. Krievu kuģi nebija gatavi iziet jūrā, tie vēl nebija pacēluši tvaiku. Togo būtušāvis nekustīgos mērķos, kas nosedza cits citu, praktiski būtu šāvis uz ienaidnieku, kas nespēj atbildēt.Palika forti. Togo būtu bijis jāiztur tikai fortu lielgabalu uguns, nevis vienlaicīgi fortu un flotes uguns.

Patiesībā forti nešāva. Pulksten deviņos tie vēl nebija kaujas gatavībā! To lielgabali nebija uzstādītivajadzīgā vietā, šāviņi vēl nebija atvesti. Bet tas kļuva zināms tikai daudz vēlāk. Japāņu aģenti, kas bijaieguvuši daudz vērtīgas informācijas, nebija varējuši iekļūt fortos. 8. marta rītā krievi nepavisam nebijagatavi kaujai, šis fakts būtu bijis galvenais trumpis Togo rokās, bet viņš to nezināja un, protams, kaut kotādu nevarēja pat iedomāties. Nav tādu komandieru, kas savus kaujas plānus balstītu uz ienaidnieka tikliela mēroga militāro paviršību, kur nu vēl Togo! Togo izpratnē visi krievu lielgabali bija gatavi atklātuguni, visas pieejas ostai mīnētas. Viņš uzskatīja, ka ir atbildīgs par viņam uzticēto Japānas jūras spēkuvarenību, citiem vārdiem, par savas nācijas nākotni. Un viņš nolēma, ka ar šādu dārgumu nedrīkst veltīgiriskēt. Ja Togo būtu riskējis un devies uz Portarturu reizē ar Deva kreiseriem, viņš būtu guvis izšķirošuuzvaru. Starp citu - var nepārtraukti strīdēties, vai viņš rīkojās pareizi vai nepareizi, atteikdamies no šādariska.

Bet patiesība bija šāda: ap pulksten vienpadsmitiem krievu forti jau bija sagatavojušies šaušanai, unkrievu eskadra jau pacēlusi tvaiku. Bez pārspīlēšanas var teikt, ka šai brīdī Togo rīkojās kā apķērīgskomandieris, nemēģinādams savu vilcināšanos operācijas sākumā kompensēt ar citu kļūdu, iecirtīgipalikdams zem daudz stiprākas uguns. Pieņemt lēmumu par atiešanu, protams, nav patīkami, it īpaši tāpēc,ka bija pagājusi tikai septiņdesmit viena minūte pēc bēdīgi slavenā signāla "Uzvara vai sakāve"… Betstratēģijas vai taktikas interesēm vienmēr jābūt augstākām par personīgo patmīlību.

Eskadra uzņēma kursu uz Čemulpo. Praktiski imperatora flotes spēks nebija mazinājies. Zaudēti bijačetri nogalinātie un apmēram sešdesmit ievainotie kareivji. Jau atpakaļceļā Togo pa radio saņēmaadmirāļa Uriu ziņojumu par ceturtās eskadras operācijas iznākumu Čemulpo: divi krievu kuģi - kreiseris"Varjag" un lielgaballaiva "Korejec" bija nogremdēti saskaņā ar pavēli, japāņu flotei neciešot nekāduszaudējumus. Detaļas kļuva zināmas pēc eskadras ierašanās Čemulpo. Iespaidīgu japāņu spēkuparādīšanās krievus bija negaidīti pārsteigusi, tomēr krievu jūrnieki kauju varonīgi pieņēma. Gandrīz pēcstundu ilgas kaujas, kurā "Varjag" tika ļoti nopietni bojāts, abiem kuģiem vajadzēja atgriezties ostā, kurtie tika nogremdēti. Japāņu spēki bez kavēkļiem izkāpa krastā.

Pulcēšanās vietā ieradās arī piecas mīnukuģu flotiles, kas iepriekšējā naktī bija uzbrukušasPortarturai. Daudzi mīnukuģi bija bojāti.

Pēc kāda laika izlūki nodeva Togo ziņojumu par krievu zaudējumiem. Divi bruņukuģi - "Cesarevič"un "Ret- vizan", ari kreiseris "Pallada" - bija bojāti mīnukuģu uzbrukuma laikā. Divu eskadru artilērijasduelī kreiseri "Novik", "Askold", "Bajan" un "Diana" guva vairāk vai mazāk nopietnus bojājumus.Bruņukuģis "Poltava" bija sadūries ar "Sevastopoļ", kam tika izsists caurums virs ūdenslīnijas.

Kaut ari krievu Klusā okeāna eskadras iznīcināšanas plāns nepavisam nebija izpildīts pilnā apmērā,

operācijas rezultātā krievu flote tomēr bija novājināta un kādu laiku nevarēja Dzeltenajā jūrā stāties pretījapāņu flotei. Čemulpo, šī izdevīgā bāze Korejas pussalā, bija ieņemta.

Divpadsmitajā februārī Togo saņēma apsveikuma telegrammu no mikado. Atbildes telegrammā Togoapsolīja, ka darīs visu iespējamo, lai iekarotu Dzelteno jūru un tādā veidā izpildītu imperatora vēlēšanos.

Japāņu izlūkdienests nepārtraukti sniedza savus ziņojumus. Uzbrukums flotei Portarturā krievos bijaradījis zināmu nervu šoku. Korejiešu tautības iedzīvotāji pameta pilsētu. Virsnieki un ierēdņi savasģimenes bija evakuējuši uz Krieviju. Cilvēki bariem drūzmējās dzelzceļa stacijās, viņi ar varu ieņēmavietas vilcienos. Telegrāfa kabelis starp Portarturu un Čifu bija pārrauts, cietoksnim nebija nekādapriekšstata par stāvokli Tālajos Austrumos, tādēļ morālais trieciens nebija mazāk spēcīgs par artilērijasapšaudi. Sauszemes daļas, kas apsargāja piekrasti, bieži nespēja savu kuģu siluetus atšķirt no ienaidniekakuģu siluetiem, tādēļ gandrīz nepārtraukti tika izziņota trauksme, pat apšaudīti pašu kuģi, un nervozitāteauga augumā.

Pati interesantākā, bet arī vismazāk patīkamā vēsts, ko šais dienās uzzināja Togo, pienāca noSanktpēterburgas caur Tokio: "Apstiprinās ziņas, ka Krievijā tiks savākti ievērojami jūras spēki unnosūtīti uz Portarturu, lai pastiprinātu krievu eskadru."

Arī otrs mīnukuģu uzbrukums, ko atbalstīja Deva kreiseri, sniega vētras dēļ nevainagojāspanākumiem. Vispār rezultāta nebija. Kļuva skaidrs, ka krievi nolēmuši saglabāt savus kuģus fortuaizsegā. Laiks sāka strādāt viņu labā.

Vairākas dienas Togo apspriedās ar štāba priekšnieku Simamuru. Viņš ieteica šādu plānu: piePortarturas ostas izejas, tikai ārējā reidā, nogremdēt dažus tirdzniecības kuģus, kas piekrauti arakmeņiem, cementu un citiem nedegošiem materiāliem.

Ja šāda operācija izdotos, Dzeltenā jūra būtu brīva. Transportkuģi ar karaspēka vienībām varētumierīgi braukāt bez karakuģu pavadības. Bet flote tai laikā nodarbotos ar ko citu. Ar ko? Tas bija Togonoslēpums. Katrā ziņā ieinteresētās personas 15. februāri tika iepazīstinātas ar pavēli: "Operācija sākaspulksten 3.30 ceturtajā dienā pēc eskadras iziešanas jūrā. Visi ienaidnieka kuģi, kas mēģinās stāties ceļā,jāiznīcina. Katram tirdzniecības kuģim, ko paredzēts nogremdēt, piekomandēts mīnukuģis, kas uzņemsekipāžu." Visi bija pārliecināti, ka kuģu ekipāžas nolemtas nāvei, ka tām nav gandrīz nekādu izredžusveikām izkļūt no šī kautiņa. Tāpēc bija vajadzīgi brīvprātīgie.

Eskadrā pieteicās divdesmit reižu vairāk brīvprātīgo, nekā bija vajadzīgs. Tika izraudzīti 77 cilvēki.Togo uzaicināja virsniekus uz pusdienām un uzsauca tostu. Operācija sākās 22. februārī pulksten 16.00.

Saule jau rietēja. Pieci līdz malām piekrauti tvaikoņi rāmajā ūdenī lēni pagriezās un izgāja atklātājūrā. Spēlēja kuģu orķestri, karakuģu ekipāžas stāvēja ierindā uz klājiem, un pāri jomai noskanēja "urā!"

24. februārī Togo noklausījās Deva ziņojumu, viņš novēroja operācijas gaitu. Tikai diviem kuģiembija izdevies nogrimt pie ostas vārtiem, divi bija uzmesti uz klintīm, piektais atgriezās bez bojājumiem.Mēģinājums aizsprostot ostu bija izgāzies. Pēc kāda laika kļuva zināms, ka trans- portkuģu ekipāžas savuuzdevumu varonīgi izpildījušas, izturēdamas negantu krievu lielgabalu un ložmetēju uguni un apžilbinošusprožektoru starus. Mīnukuģi bija metušies uzbrukumā, lai pievērstu sev krievu uzmanību. No 77brīvprātīgajiem krituši bija 10. Tomēr operācijas militāro rezultātu varēja novērtēt tikai ar nulli.

Par neapšaubāmu neveiksmes pierādījumu kļuva Devas ziņojums, ka viņš redz trīs ienaidniekakarakuģus: divus vieglos kreiserus - "Askold" un "Novik" - un bruņukreiseri "Bajan", kas acīmredzot bez-traucējumiem bija varējuši iziet jūrā. Deva, brīdinājis Togo pa radio, aizsteidzās pretim krievu kuģiem,uz turieni devās arī Togo. Pārāk vēlu. Krievi jau atkal bija paslēpušies fortu aizsegā.

Savu ieroču maksimālajā attālumā - 18 000 metru - japāņu bruņukuģi un bruņukreiseri atklājaviesuļuguni pāri Zelta kalnam, mēģinādami trāpīt ostai, pilsētai un kuģiem. Togo lielgabali neapklusa, bettik un tā krievu flote nepameta Portarturu.

Neilgi pirms februāra beigām Togo no spiegiem saņēma nākamo interesanto informāciju:"Portarturas kara flotes aprindas daudz runa par drīzu admiraļa Makarova ierašanos. Uz vina atbraukšanu

tiek liktas lielas cerības."Makarovu Togo uzskatīja par savu paraugu.Abi admirāļi bija apmēram viena vecuma, bet krievu admirālis jūras karjeru uzsāka tikai tad, kad jau

bija pieaudzis cilvēks. Krievu-turku karā viņš kļuva slavens ar savu nakts operāciju Batumi ostā, kurāiekļuvis, ar torpēdām nogremdēja daudzus turku kuģus. Makarovs izgudroja kesonus, kas radīja iespējuremontēt kuģu zemūdens daļas bez ievešanas dokā, kā arī īpašus plāksterus, ar kuriem kaujas laikā varējaaizlāpīt izsistos caurumus. Viņam pieder ledlauža ideja. Bet viņa spalvai - raksti par okeanogrāfiju,jūrniecību, kuģu būvi, taktiku.

Pašā kara sākumā, kad notika cīņa par Portarturu, Klusā okeāna eskadru komandēja nespējīgaisStārks, bet Makarovs palika Kronštatē. Beidzot Krievijas vadība šo kļūmi bija atskārtusi, un Makarovstagad devās uz Portarturu.

Šo ziņu oficiāli apstiprināja ari Portarturas varas iestādes, kas nevarēja noslēpt savu prieku.Rietumu aģentūru korespondenti savos ziņojumos sāka operēt ar Makarova un Togo vārdiem. Anglijas unAmerikas avīzēs parādījās raksti apmēram ar šādiem virsrakstiem: "Sensacionāls duelis: baltaisadmirālis pret dzelteno!"

Togo klusēja. Kamimuru ar dažiem bruņukreiseriem viņš aizsūtīja uz Vladivostokas ūdeņiem, laivarētu stāties pretim krievu kreiseriem, kas bija uzsākuši reidus Korejas jūras šaurumā. Tāpat viņš likakreiseriem patrulēt visšaurākajā jūras karalauka daļā starp Džeimsa Holla salām un Šaņdunas pussalasgalu.

Makarovs ieradās Portarturā 8. martā. Rietumu korespondenti sūtīja uz savām avīzēm reportāžasgluži kā sporta sacensību komentārus. Kurš pretiniekam dos pirmo triecienu? Atbilde nebija ilgi jāgaida.9. martā Togo devās ceturtajā uzbrukumā Portarturai.

Kā parasti, uzbrukumu uzsāka mīnukuģi. Bet šoreiz tie sastapās ar pretinieku, nepaguvusi ostai patpietuvoties: admirālis Makarovs jūrā bija izsūtījis savu mīnukuģu patruļu. Sākās karsta kauja 200-300metru distancē, kuģi cīnījās gandrīz borts pie borta. Kauja nedeva izšķirošu rezultātu nevienai pusei.Krievu eskadra jūrā nemaz neizgāja.

Nākamajā dienā, 10. martā, notika vēl viena sadursme, bet nu jau ar citu iznākumu. Trešā japāņumīnukuģu flotile jūrā sastapa krievu mīnukuģi "Stereguščij", un uzbruka tam. Krievu kuģis izmisīgipretojās, kamēr netika sadragātas tā mašīnas, tomēr visa ekipāža nebija aizgājusi bojā. Pa pusei sadragātokuģīti japāņi paņēma tauvā un gribēja to pievākt kā kara trofeju. Bet divi dzīvi palikušie krievu jūrniekibija ieslēgušies mašīnu nodalījumā. Ieraudzījuši, ka kuģis sagūstīts, viņi atvēra aizborta vārstus,upurēdami savu dzīvību. Mīnukuģis nogrima.

Portarturas aizstāvji redzēja visu šo drāmu. Jūrā izgāja kreiseris "Novik", lai glābtu "Stereguščij"vai to atriebtu. Pēc laiciņa tam pievienojās arī kreiseris "Askold". Kreisera "Novik" mastā plīvojaMakarova karogs - Andreja krusts ar gaišzilu lenti. Makarovs bija uzkāpis- uz kuģa, kas pirmais varējaiziet jūrā.

Bet no kaujas nekas neiznāca. Vajādami japāņu mīnu- kuģus, "Novik" un "Askold"' iekļuva Togoeskadras galveno spēku uguns zonā. Nekas cits neatlika kā apgriezties un doties atpakaļ, lai veltinezaudētu abus kuģus. Tieši tā Makarovs rīkojās.

Tomēr viņa izgājiens bija iespaidīgs, tas ietekmēja ne tikai krievu eskadru. Japāņi nosprieda, kakrievu admirālis rīkojas kā samurajs.

Tiklīdz Makarovs, aplausiem un "urā" saucieniem skanot, bija iebraucis ostā, apsveikumu troksniapslāpēja japāņu šāviņu sprādzieni. Japāņu kuģi šāva pāri Ļaotešaņas pussalai. Pašlaik bija bēguma laiks.Krievu kuģi, gluži kā igvātā iesprostoti, nevarēja iziet jūrā. Fortu baterijas augsto kalnu un lielā attālumadēļ nevarēja atklāt atbildes uguni.

Togo ari par to bija padomājis. Viņš bija ņēmis vērā šos apstākļus. Katru dienu viņš organizēja unuzlaboja šo kaujas darbības paņēmienu, kuru zināmā mērā pat bija spiests izraudzīt. Viņam vajadzēja

pārgrupēt eskadras, izpētīt kuģu bojājumus, avarējušos kuģus nosūtīt uz remonta rūpnīcām, uzraudzītmunīcijas un citu materiālu krājumus, vārdu sakot, vadīt visu intendantūras darbu, neizlaižot noredzesloka rūpes par augstu kaujas un morālo garu, par spēku taupīšanu. Imperatora flotei nebijavajadzīgs tāds cilvēks kā Makarovs, kas pastiprina jūrnieku aktivitāti un pārliecību. Imperatora flotei bijavajadzīgs cilvēks, kas spēj to turēt gatavībā visas divdesmit četras diennakts stundas un tai brīdī, kadMakarovs mēģinās - tas bija acīm redzams, ka viņš to darīs - izlauzties no Portarturas, prastu pieņemtpareizu lēmumu. Togo bija tieši tāds cilvēks.

Uz sauszemes turpinājās ziemas kampaņa. Nevar teikt, ka krievi būtu bijuši slikti karavīri. Viņiaizstāvējās kā īsti vīri. Tās karaspēka daļas, kas stāvēja ierakumos, spēja atsist visus ienaidnieka tiešosuzbrukumus, bet ļoti maza bija to manevrēšanas spēja, tāpēc tās bija spiestas atkāpties ik reizi, kad japāņiizdarīja apiešanas manevrus. Šī nevarība manevrēšanas karā galvenokārt izskaidrojama ar to, ka krievuštābs pārmērīgi cieši turējās pie dzelzceļa, turklāt nevis stratēģijas, bet gan savas ērtības labad. Karasākumā Krievijas cara vietvalža Tuvajos Austrumos, jūras un sauszemes spēku virspavēlnieka admirāļaAleksejeva rīcībā bija speciāls vilciens ar salonvagonu, restorānvagonu un guļamvagonu. Viņa štābā bijaliels pulks štāba virsnieku. Speciālā vilciena pārbraucienu laikā pa priekšu tika laists cits vilciens, jogubernators baidījās no mīnām, uzbrukumiem, diversijām. Admirālim Aleksejevam ļoti nepatika ceļotnaktī, bet rītos viņš modās stipri vēlu, tāpēc visu nakti un lielāko rīta cēlienu vilciens stāvēja kādāpieturas vietā vai stacijā. Viņš necieta arī lokomotīvju svilpienus un riteņu klaboņu. Tādēļ plašā apkārtnētika pārtraukta jebkāda vilcienu kustība, tiklīdz admirālis bija devies pie miera.

Vēlāk Aleksejeva vietā iecēla ģenerāli Kuropatkinu, un arī viņš pirmām kārtām pieprasīja, lai viņarīcībā būtu speciāls vilciens. Kuropatkina štāba priekšnieks vēlējās savu vilcienu. Viņu paraugam sekojaarmijas korpusu komandieri. Protams, ikviens ģenerālis centās pēc iespējas mazāk pamest savukomfortablo mītni, tādēļ darīja visu, lai viņu karaspēka operācijas notiktu dzelzceļa līniju tuvumā. No šīstieksmes acīm redzami izriet krievu armijas stratēģiskā un taktiskā inerce Mandžūrijā.

Jūrā Togo turēja acis un ausis vaļā un turpināja Portarturas bombardēšanu no maksimālas distancespāri pussalas sopkām. Parasti viens kreiseris pietuvojās ostai un koriģēja uguni. Bet admirālis Makarovsuzminēja šo manevru. Sopkas korē viņš iekārtoja novērošanas posteni un ar kuģu artilēriju sāka apšaudītjapāņu bruņukuģus.

22. martā bruņukuģi "Petropavlovsk", "Sevastopoļ", "Pobeda" un "Peresvet" izgāja jūrā. Togo tūlīttiem pretim izsūtīja Deva kreiserus, lai krievus iemānītu atklātā jūrā. Veltīgi. Četri krievu kuģi palikakrasta tuvumā, tātad fortu aizsegā. Bet nākamajā dienā Togo uzzināja, ka admirālis Makarovs šo īsoizgājienu jūrā bija organizējis eskadras trenēšanas nolūkā. Tāpat spiegi ziņoja, ka krievu bruņukuģulielgabalu mehānismi modernizēti, tādēļ to šāvienu attālums palielinājies. Pēdējais bija ļoti svarīgs fakts.Tas nozīmēja, ka Makarovs nopietni gatavojas tuvkaujai jūrā un artilērijas duelim. Kad tas notiks? Touzzināt neizdevās. Togo nolēma negaidīt, neapmierināties ar Portarturas bombardēšanu no tālienes, betvēlreiz pamēģināt aizsprostot ieeju ostā.

Brīvprātīgo bija tikpat daudz kā pirmoreiz. Viņu pulkā - arī tie, kas bija atgriezušies no pirmāmēģinājuma. Togo no viņiem izraudzījās tikai virsniekus, viņu pieredze varēja lieti noderēt. Viņšnegribēja matrožus otrreiz sūtīt tais pašās nāves briesmās. Šis uzbrukums bija septītā pret Portarturuvērstā operācija. Ari tas izgāzās. Kaut ari tvaikoņu un mīnukuģu ekipāžas izrādīja izcilu varonību, kaut aritās bija gatavas uz pašuzupurēšanos tāpat kā nāvinieki Otrā pasaules kara laikā, ieeja Portarturas ostāpalika brīva.

Nākamajā dienā Togo nosūtīja uz Ģenerālštābu garu telegrammu. Tie, kam nebija iespējams toizlasīt, nodomāja, ka tas ir detalizēts ziņojums par operāciju, ka Togo atteiksies no mēģinājuma to vēlreizatkārtot. Bet Togo štāba priekšnieks Simamura un šifrēšanas virsnieki zināja, ka Togo, izklāstījisrezultātus, lūdza nodot viņa rīcībā vēl vairāk kuģu, ko varētu nogremdēt ostas vārtu priekšā. "Kamēr tiekgatavots jauns mēģinājums," viņš rakstīja, "lūdzu komandēt manā rīcībā otrā ranga kapteini Odu." Otrā

ranga kapteinis Oda bija japāņu flotes speciālists, kas vislabāk orientējās minēšanas jautājumos.Tiklīdz Oda atbrauca, Togo ar viņu un Simamuru ieslēdzās savā kajītē. Štāba priekšnieks izplāja uz

galda karti.- Šī, - Togo sacīja, - ir diezgan precīza Portarturas ostas kuģu ceļu shēma. Ceļi fiksēti krievu kuģu

kursēšanas laikā. Tie jāaizsprosto ar mīnām. Pēc šīs operācijas mēs mēģināsim krievu eskadru izmānītjūrā. Vai jūs nesaskatāt kādas grūtības?

- Nekādas, admirāli, - Oda atbildēja.Mīnu izlikšana sākās vēlā 12. aprīļa vakarā. Nakts bija tumša, lietus mijās ar slapju sniegu. No

tvaikoņa "Koriu Maru" kapteiņa Odas vadībā matroži meta ūdenī mīnas. Sliktā redzamība gan sekmējaoperācijas gaitu, slēpdama japāņus no novērotājiem, gan arī traucēja noteikt precīzu kuģa atrašanās vietu.Par laimi, mīnukuģi, kas pavadīja mīnu izlicēju, no krasta tika pamanīti, un krievi iespīdināja prožektorus.To stari nespēja izlauzties cauri sniegputenim, taču spīdošie plankumi palīdzēja orientēties. 13. aprīlīpulksten 6.25 uz Togo galda parādījās Odas radiogramma: "Pavēle izpildīta saskaņā ar plānu."

13. aprīlī pulksten 6.30. Piecas minūtes pēc Odas telegrammas saņemšanas Togo iziet jūrā. Kādsjapāņu virsnieks todien savā personīgajā dienasgrāmatā ieraksta: "Nezinu, kāpēc, bet man ir tāda sajūta,ka šoreiz kaut kam jānotiek."

Eskadras pamatspēki bija papildināti ar diviem jauniem, nesen no Eiropas pienākušiembruņukreiseriem. Tiem bija piešķirts veco kuģu vārds - "Nisin" un "Kassuga". Tieši ar veco "Kassuga"Togo ar triumfu bija atgriezies no pilsoņu kara Hakodatē. Bija pagājuši trīsdesmit pieci gadi. Tikaitrīsdesmit pieci. Vakardienas viduslaiku karotājs rīt varbūt mērosies spēkiem ar vienu no pasaulēlabākajiem admirāļiem.

Pulksten 8.45 pienāca telegramma no Deva: "Ienaidnieka galvenie spēki iznākuši jūrā un uzsākuši armums kauju." Beidzot!

Tomēr nē. Redzēdams nepārprotamu japāņu pārākumu - seši bruņukuģi, četri bruņukreiseri un četrikreiseri pret diviem krievu bruņukuģiem un četriem kreiseriem - Makarovs vēlreiz atkāpās fortulielgabalu aizsegā. Togo nedzinās viņam pakaļ. -

Viņš to nedarīja arī tāpēc, ka turēja prātā iepriekšējā naktī paveikto kuģu ceļu minēšanas operāciju.Ar binokli pie acīm viņš vēroja pārmaiņas, kas notika krievu eskadrā. Makarova karogs pacelts"Petropavlovsk" mastā, šis bruņukuģis iet visas kuģu kolonnas priekšgalā. Krievu eskadra atgriežas ostā.Tomēr nē, skat, tā pagriežas uz austrumiem. Makarovs nolēmis vēlreiz izmantot iziešanu jūrā - jamēģinājums uzbrukt Deva kreiseriem neizdevās lai noslīpētu kuģu darbību ierindā. Ienaidnieka acupriekšā. Kādēļ gan ne? Ja viņš noturēsies līdz Baltijas eskadras atnākšanai, krievu flote būs glābta.

Bet kas tas par melnu dūmu mutuli, kas paceļas virs bruņukuģa "Petropavlovsk"?Pulksten 9.43. Togo, turēdams binokli pie acīm, nepakustēdamies vēroja vienu no pašiem

sensacionālākajiem kara notikumiem. Dūmi sabiezēja un mainīja krāsu, tie kļuva dzelteni, tad rūsgani,beidzot gaisu satricināja dobjš sprādziens, tūlīt pēc pirmā trieciena - vēl viens. Bruņukuģa pakaļgalāuzšvirkstīja ugunīga šautra. Vēl viens dūmu stabs. Tas bija viss. Pēc divām minūtēm "Petropavlovsk"nozuda dzelmē.

Pēc pirmā apjukuma mirkļa uz visiem japāņu kuģiem atskanēja prieka pilni saucieni. Togo neteica nevārda. Viņš klusēdams iegāja kabīnē un izlasīja piezīmi, ko štāba priekšnieks nupat bija ierakstījissardzes žurnālā: "Deviņos un četrdesmit trīs minūtēs "Petropavlovsk" uzdūrās uz mīnas un nogrima."

Pēc dažām dienām kļuva zināms, ka labākais krievu admirālis sprādziena brīdī uz bruņukuģa gājisbojā. Maka- rova-Togo duelis bija beidzies.

Bet "Petropavlovsk" nepalika vienīgais japāņu mīnu upuris. Pusstundu pēc tam, kad "Petropavlovsk"bija nozudis dzelmē, mīnai uzdūrās bruņukuģis "Pobeda" un tika nopietni iebojāts. Krievu eskadra steigāun pilnīgā nekārtībā atgriezās ostā. Šķita, ka tā vairs nav spējīga iziet pat ārēļā reidā.

Šai laikā Togo saņēma ziņu par sauszemes operāciju gaitu. Japāņu Pirmā armija bija forsējusi

Jaludzjanu, iegājusi Mandžūrijā un tur gaidīja papildspēkus no Otrās armijas, kurai vajadzēja izkāptĻaodunas pussalas austrumu piekrastē. Operācijai bija jāsākas 1. maijā. Admirālim Togo tā bijajāatbalsta ar flotes aktivitātēm. Pirmām kārtām bija nepieciešams padomāt par pretdarbību iespējamiemVladivostokā dislocēto krievu kreiseru pēkšņiem uzbrukumiem japāņu jūras komunikācijām. Bez īpašaprieka, tomēr nevilcinādamies Togo šķīrās no zināmas daļas spēka, lai pasargātos no šādiem varbūtējiempārsteigumiem. Kreiseru un bruņukreiseru eskadra, kā arī divas mīnukuģu flotiles tika nodotas Kamimurasrīcībā. Kundzība Dzeltenajā jūrā bija jānodrošina ar pārējiem flotes spēkiem. Bez tam Ellio salās tikaierīkota jauna, moderna flotes bāze. Tur bija jāpadziļina gultne, jāierīko mīnu aizsprosti, jāuzbūvēpiestātnes. Togo zināja, kā sauc to cilvēku, kas spēj šos darbus veikt pilnā apjomā un visīsākā laikā:"Lūdzu Ellio salu flotes bāzes būvdarbu vadību uzdot kontradmirālim Miuram Ko," viņš rakstīja ziņojumāĢenerālštābam. "Piekrītam," pienāca atbilde. "Lūdzu sagatavot kuģus, lai vēlreiz mēģinātu aizsprostotieeju Portarturā." Pieņemts bez iebildumiem. Lūk, ko nozīmē komandieris! Ģenerālštābs viņapriekšlikumus pieņēma ļoti ātri, un Togo no tā varēja spriest par savu personīgo prestižu un, protams, aripar savu atbildības daļu. Togo or not to be. Japāna viņam ticēja bez atrunām.

30. aprīlī tika saņemta vēl viena jauna ziņa, kuru varēja gaidīt, kuru gaidīja, vismaz Togo, bet tā,draudu varbūtību pārvērzdama par faktu, lika nākotnes iespējas izvērtēt citādā gaismā: krievu Baltijasflote oficiāli bija pārdēvēta par 2. Klusā okeāna eskadru.

2. maijā notika trešais mēģinājums aizsprostot Portar- tura's vārtus. Tas bija vislielākais un, šķiet,pats enerģiskākais un neatlaidīgākais. Tajā piedalījās divpadsmit transportkuģi. Un divpadsmittransportkuģi tika zaudēti. Negaidītas dienvidu vēja brāzmas, sakūlušas jūru vētru bangās, sākto operācijupārvērta par bezcerīgu pasākumu. Glābšanas laivas apgāzās, nogalinātajiem pievienojās noslīkušie.Šoreiz gandrīz visi brīvprātīgie gāja bojā.

Bet nākamajā dienā Togo nosūtīja Ģenerālštābam šādu telegrammu: "Izeja no ostas pilnīgi slēgtakreiseriem un lieltonnāžas kuģiem." Un patiešām, kad japāņu kreiseri pietuvojās Portarturai, nevienskrievu kuģis neiznāca tiem pretim. Neatlaidība un vīrišķība, sakāpinātas līdz pašuzupurēšanās ekstāzei,šķiet, bija gandarītas. Jā, tā bija, tomēr panākums nebija tik liels, kā Togo domāja. Patiesībā nevienamtvaikonim nebija izdevies nogrimt labākā pozīcijā par tiem veiksmīgajiem, kas bija nogrimušiiepriekšējās operācijās. Un noticis bija tas, ko japāņi vēl nezināja.

Admirālis Aleksejevs eskadras komandiera pienākumus pagaidām uzdeva pildīt sava štābapriekšniekam kontradmirālim Vitgeftam, piekodinādams, lai viņš "nenovājina floti, neuzsāk nekādu aktīvudarbību". Togo bija pārliecināts (un savu pārliecību apliecināja ari priekšniecībai), ka krievu eskadraPortarturā beidzot nokļuvusi gūstā, un patiešām tā bija, tikai ne to iemeslu dēļ, par kuriem runāja Togo.Japāņu brīvprātīgo un visu japāņu jūrnieku varonība neizgaisa nebūtībā. Neviena ilgstoša parādībanepaliek bez rezultāta.

Bet japāņu dievi 1904. gada maija sākumā acīmredzot nosprieda, ka tāds cilvēks kā Togo ir pelnījisceļā sastapt maksimāli daudz šķēršļu.

12. maijā mīnu lauku tralēšanas laikā uz mīnas uzdūrās 48. mīnukuģis. Tā komandieris un piecimatroži gāja bojā, pārējie ekipāžas locekļi tika ievainoti. 13. maijā avizo "Miako" sadūrās ar mīnu unnogrima. 14. maija vakarā Deva eskadra, atgriezdamās no Portarturas rajona, caur biezu miglu devās uzjauno bāzi Ellio salās. Kreiseris "Kassuga" ietriecās kreisera "Josino" bortā. "Josino" tilpnes pieplūda arūdeni, tas apgāzās un nogrima. Virs ūdens palika tikai viena vienīga glābšanas laiva, kurā bija tikai dažijūrnieki un imperatora portrets, kuru viņi bija paguvuši izglābt. Bojā gāja 32 virsnieki un 287 matroži. Arī"Kassuga" bija guvis nopietnus bojājumus un tam Japānas remontrūpnīcā bija jāpavada vairāk nekāmēnesis. Admirālis Nasiba 15. maija rītā tuvojās Portarturai, viņa vienībā bija trīs bruņukuģi -"Hacudze", "Jasima", "Sikisima", kreiseris "Kassuga" un avizo "Tacuta". Pulksten 10.30 "Hacudze"uzdūrās uz mīnas, bet pēc pāris minūtēm tas pats notika ar bruņukuģi "Jasima". Abi kuģi nogrima. Pirmaispulksten 12.33, sadurdamies ar otru mīnu, otrs - apmēram pulksten sešos vakarā, kad to jau buksēja uz

bāzi. Rezultātā - 492 bojā gājušie. Admirālis Nasiba paguva atstāt grimstošo "Hacudze" un pārcēlās uzavizo "Tacuta". Bet tas tai pašā vakarā ietriecās kādas neapdzīvotas salas krastā. Nākamās dienas vēlāvakara stundā nogrima avizo "Osima", ko taranēja cits avizo. Tai pašā dienā pulksten 22.22 traleris"Akacuki" uzskrēja uz mīnas netālu no Portarturas.

Astoņi kuģi sešās dienās. Vienā dienā un bez jebkādas kaujas japāņu flote bija zaudējusi trešo daļusavu bruņukuģu.

Britu kara korespondenti, kas atradās uz bruņukuģa "Mikasa", ar profesionālu interesi un slēptulīdzjūtību uzmanīgi vēroja cilvēku, kura rokās Japāna bija ielikusi tik varenu spēku, uz kuru bija liktas tiklielas cerības un kuru gaidīja atbildība par tik ievērojamu sakāvi. Togo palika sev uzticīgs. Japānaszaudējumus viņš pieminēja tikai tais pavēlēs, kas bija saistītas ar iespējami drīzāku zaudējumukompensēšanu. Iespējams, ka tieši šais melnajās dienās viņš izpelnījās savu tuvāko cilvēku visjūsmīgākoatzinību.

6. jūnijā viceadmirālis uzzināja, ka viņam piešķirta admirāļa dienesta pakāpe - augstākā dienestapakāpe imperatora flotē. Bruņukuģa "Mikasa" signalizētāji pacēla mastā jaunu karogu, uz kura bijaredzama staraina saule uz balta fona bez jebkādām joslām.

Tai pašā dienā, 6. jūnijā, ģenerālis Nogi ar savu 3. armiju izcēlās Kvantunas pussalā. Šai armijaibija jāaplenc Portartura. Daba šo cietoksni bija tik labi sagatavojusi aizsardzībai, ka to nevarēja ieņemttikai ar flotes spēkiem no jūras puses. Cerības, ka flote sakaus krievu eskadru jūras kaujā, nebijapiepildījušās. Admirālim Togo un ģenerālim Nogi, savstarpēji sadarbojoties un koordinējot rīcību, bijajāizveido spīles, kas pieveiktu Portarturu. Komandieri satikās un izstrādāja kopīgu rīcības plānu.

23. jūnijā pulksten 430 japāņu mīnukuģis, kas patrulēja pie Portarturas, signalizēja Devām, kurškreisēja mazliet tālāk jūrā: "Ienaidnieka kuģu kustība ostā." Tai pašā brīdī Deva nosūtīja Togo pirmoradiogrammu, pēc tam pulksten 8.30 otru: "Ienaidnieka eskadra iziet jūrā." Krievu eskadra patiešāmpacēla enkurus. Togo jau precīzi zināja, cik ilgi krievu flotē ilgst šī operācija, tātad zināja ari to, cik ilgslaiks ir viņa rīcībā. Viņa radioraidītāji jau izplatīja pavēles, kas izsludināja vispārēju pulcēšanos.

Apmēram pulksten vienpadsmitos krievu eskadra Vit- gefta vadībā parādījās ostas vārtos. Kuģipeldēja, pareizāk sakot, līda neiedomājami lēnā gaitā, raidīdami pa priekšu tralerus, kas pārbaudīja, vaikuģu ceļā nav mīnas.

Pulksten 15.00 pirmie šāvieni Togo norādīja, kurā virzienā viņam ienaidnieks jāmeklē. Divas japāņumīnukuģu flotiles deva triecienu krievu traleriem, bet tie savukārt atbildēja ar uguni. Pēc trim stundāmTogo savā binoklī jau ieraudzīja krievu eskadru.

Priekšgalā gāja bruņukuģis "Cesarevič", uz kura bija uzvilkts kontradmirāļa Vitgefta karogs. Tamsekoja bruņukuģi "Retvizan", "Pobeda", "Peresvet", "Sevastopoļ",' "Pol- tava", bruņukreiseris "Bajan",kreiseri "Diana", "Pallada", "Askold". Mazliet pa labi ārpus ierindas gāja "Novik" ar septiņiem pretmīnukuģiem. No pirmā acu uzmetiena Togo noprata, ka, pirmkārt, ostas vārti nepavisam nav pilnīgiaizsprostoti, un, otrkārt, pat tie krievu kuģi, kas bija guvuši visnopietnākos bojājumus, tagad ir salaboti.Tie visi bija šeit. Nebija tikai "Petropavlovsk". Grūtā ziemas kampaņa - patrulēšana lietū un sniegavētrās, mīnukuģu pēkšņie nakts uzbrukumi un tvaikoņu zaudēšana, pedantiskā un dārgā bombardēšana,nemaz neieskaitot kuģus un jūrniekus, ko paņēmusi Dzeltenā jūra - kā tagad atklājās, bija bijusi vienavienīga kreisera "Petropavlovsk" vērta. Tā bija dārga maksa.

Bet šis nebija laiks pārdzīvojumiem un nožēlošanai.Rītausmas zeltainajā gaismā krievu kuģu līnija nesteidzīgi virzījās uz dienvidiem. "Cesarevič" jau

bija labi saredzams priekšā aiz labā borta, un distance nemitīgi samazinājās.Zaudējumu dēļ japāņu flote bija kļuvusi vājāka, turklāt tai trūka arī Kamimuras kuģu. Sešiem krievu

bruņukuģiem Togo varēja stāties pretim tikai ar četriem, vairāk bruņukuģu Japānai nebija. No astoņiembruņukreiseriem šeit bija tikai trīs - "Asama", "Nisin" un "Kassuga". Togo rīcībā bija vēl astoņi viegliekreiseri, flotes veterāns avizo "Ajama", sešas mīnukuģu un pretmīnu kuģu flotiles, kā arī bijušais ķīniešu

"Čen Juan", kas bija iekļauts Japānas flotes sastāvā pēc Veihaivejas ieņemšanas. Vakars tuvojās, bet bija23. jūnijs - gara diena un pilnmēness nakts. Praktiski nakts tumsas nebija. Un krievu eskadra beidzot bijaārpus savu fortu aizsega, ārpus mīnu laukiem.

Togo zināja, ka pēc kāda laika viņam būs jāsatiekas ari ar krievu Baltijas floti, tagadējo 2. Klusāokeāna eskadru. Vai vajadzēja riskēt, iesaistoties kaujā bez Kamimuras kreiseriem? Togo nesvārstījās nemirkli. Pavēles jau bija izsūtītas.

Krievu eskadra devās dienvidrietumu virzienā. Togo pagriezās pa labi, lai "noslēgtu T" - lai kaujuuzsāktu visizdevīgākajā stāvoklī. Lielgabalu stobri bija pacelti, šie ieroči bija gatavi atklāt uguni nomaksimālas distances. Absolūtajā klusumā, kas valdīja uz "Mikasa" komandtiltiņa, bija dzirdamas tikaitāluma mērītāju balsis, kas nosauca distances: "15 000 metru… 14 500… 14 000…" Togo pavēlējapalielināt ātrumu. Pēc brītiņa kaujai vajadzēja sākties.

- "Cesarevič" pagriezās pa labi.Uz "Mikasa" tiltiņa dažus mirkļus neviens neko nesaprata. Ko nozīmē šāds manevrs? Apmulsums

nebija ilgs. Visi krievu kuģi tūlīt pēc sava flagmaņa pagriezās un devās uz ziemeļiem, uz Portarturu.Vitgefts atteicās no kaujas. Togo vēlreiz jutās vīlies savās gaidās.

Bet šai laikā ģenerāļa Nogi karaspēks uzbruka pilsētas sauszemes nocietinājumiem. Krievu karavīrikā parasts aizsardzībā izrādīja lielu noturību. Tomēr viņi tika izsisti no ārējām pozīcijām un pārgāja uzotru aizsardzības līniju.

10. augustā pulksten 6.35 Simamura iegāja Togo kabinetā - admirālis jau strādāja - ar telegrammurokās.

- Vēlreiz, - štāba priekšnieks lakoniski noteica.Kreiseris "Fuso", retranslēdams ziņojumu no mīnu- kuģiem, kas patrulēja pie Portarturas,

telegrafeja: "Ienaidnieka eskadra iziet jūrā."Togo sev vairs nevaicāja, vai Vitgefts iziet jūrā cīnīties, vai vēlreiz manevrēt fortu un mīnu lauku

aizsegā. Krievu eskadras iziešana jūrā-japāņu flotes koncentrācija, atbildei jābūt automātiskai. Simamurajau zināja, kas darāms. Pietika ar vienu Togo skatienu, lai mehānisms sāktu darboties.

Tai brīdī ne Togo, ne Simamura nevarēja zināt, ka pirms trim dienām admirālis Vitgefts no admirāļaAleksejeva bija saņēmis kategorisku instrukciju: Portarturas eskadrai jā- izlaužas uz Vladivostoku, jaiespējams, bez kaujas, tāda ir cara pavēle.

Bet Togo pašreiz savai eskadrai izziņoja pulcēšanos.Apmēram pulksten 12.30 Togo vēlreiz savā binoklī ieraudzīja Vitgefta eskadru: seši bruņukuģi un

trīs kreiseri ķīļa kolonnā un "Novik" blakus ierindai. Debesis bija skaidras, pār jūru pūta viegla brīze.Togo pavēlēja uzvilkt kaujas karogu un sagatavoties kaujai.

Krievu eskadra devās uz dienvidrietumiem ļoti niecīgā ātrumā. Situācija bija pārsteidzoši līdzīga 23.jūnija situācijai. Tāpat kā 23. jūnijā šeit nebija Kamimuras kreiseru, iecerētajai kaujai bija jānotiek bezviņa. Togo kaujas ierindā bez "Mikasa" bija trīs bruņukuģi - "Asahi", "Fudzi" un "Sikisima", kā ari jauniebruņukreiseri "Kassuga" un "Nisin". No dienvidiem šai grupai lielā ātrumā tuvojās admirāļa Deva viegliekreiseri ar vēl vienu bruņukreiseri - kreiseri "Jakumo" - priekšgalā. No ziemeļiem pie eskadras steidzāscits veterāns - bijušais ķīnietis "Cen Juan".

Pirmām kārtām vajadzēja ienaidniekam atbrīvot ceļu, neaizsteigties priekšā, bet nogriezt atkāpšanāsceļus, lai kauja nebeigtos pirms sākšanās, kā tas notika 23. jūnijā. Tādēļ Togo pavēlēja visiem reizēpagriezties par 90 grādiem, lai mazliet noietu malā.

Krievu eskadra pagriezās pa kreisi. Kāpēc? Vai tādēļ, lai atkal atgrieztos Portarturā? Nākamā Togopavēle: "Visiem reizē pagrieziens par 90 grādiem pa kreisi." Frontāli atkal izveidojas ķīļa ierinda,"Mikasa" ir noslēdzošais. Pulkstenis rāda 13.15. "Mikasa" atklāj uguni, ko uztver visi eskadras kuģi.Pretinieks atbild. Šāviņi kuļ jūru putās. Kurss novirzās uz ziemeļaustrumiem.

Ienaidnieks manevrē. Skat, tas pagriežas pa labi, laikam tāpēc, lai paietu garām gar japāņu flotes

aizmuguri. Gandrīz tūlīt "Mikasa" mastā parādās trešais signāls: "Pagrieziens reizē par 180 grādiem."Japāņu eskadra pārkārtojas frontes līnijā, tad atkal ķīļa kolonnā ar "Mikasa" priekšgalā. Ātrumspalielināts līdz 17 mezgliem. Šī karuseļa mērķis ir nepārprotams: Togo grib saglabāt ienaidniekakolonnai perpendikulāru stāvokli - "noslēgt T" - un nogriezt Vitgeftam atkāpšanās ceļus. Pulkstenis ir13.30. Divpadsmit collu šāviņš trāpa flagmanim "Mikasa", notriec mastu, nogalina 12 cilvēkus. Kaujaturpinās.

Vitgefts maina kursu. Viņš nogriežas pa kreisi. Viņa nodoms ir skaidrs: nepalikt neizdevīgā pozīcijā- nenokļūt "T" vertikālajā stāvoklī, jo japāņi mēģina to noslēgt - un pamēģināt aizkļūt garām gar japāņukaujas līnijas aizmuguri. Togo atkal vajadzēja reaģēt uz šo krievu eskadras manevru.

Togo izlemj: "Jāizvēršas!" Bet, ja viņš atkal izdarīs pagriezienu "visi reizē", lai nepieļautu distancespalielināšanos, "Mikasa" atkal atradīsies kolonnas astē. Bet bruņukuģu artilērijas dueļu laikmetā admirāļinecieta šo apvērstās ķīļu kolonnas ierindu, kurā flagmanis palika noslēdzošais. Admirāļa vieta nav astē.Tādēļ Togo pavēl nevis mainīt kursu ar pagriezienu "visi reizē", bet pagriezties secīgi. Tas nozīmē, kapriekšējais kuģis izpilda uzdoto pagriezienu, bet aiz tā nākošie atkārto šo manevru, palikdami tā ķīļalīnijā. Japāņu eskadra kā milzīga čūska novirzās uz rietumiem, pēc tam uz ziemeļiem un tad atliecas uzaustrumiem. Viss manevrs aizņem daudz laika. Kad tas beidzas, naidīgo eskadru kursi atkal ir paralēli uniet austrumu virzienā. Bet no pirmā acu uzmetiena Togo saprot, ko viņam šis manevrs maksājis. Vitgeftsbīstami tālu aizgājis uz priekšu. Viņš, nesastapdams ceļā ienaidnieku, steidzas pamest Korejas jūrasšaurumu. Pulkstenis ir 15.30.

Ja Vitgeftam izdosies izrauties, ja viņš pagūs tikt cauri Korejas šaurumam, Kamimuras vienībai irbeigas. Viņa bruņukreiseri, cerēdami uz panākumiem, varētu stāties pretim vienam vai diviem krievubruņukuģiem, bet ne sešiem. Turklāt, ja būtu jāzaudē Kamimuras kreiseri, nebūtu iespējams pienācīgisagaidīt 2. Klusā okeāna eskadru.

Ja Vitgeftu ielaistu Vladivostokā, no jauna būtu jāuzsāk blokāde, bet tālu no japāņu bāzēm, tālu nokaraspēka, kas jau izcēlies krastā. Tad būtu darīšana ar Vitgefta eskadru, ko pastiprinājuši no Eiropaspienākušie kuģi. Ja Vitgefts aizbēgs, droši vien karš būs zaudēts.

Tā Togo varēja ar sevi sarunāties, stāvēdams uz komandtiltiņa un nesatricināmā mierā turēdamsbinokli pie acīm. Šai brīdī Japānas liktenis vairs nebija atkarīgs no Togo. Flagmaņa mastā plivinājāskomandiera pēdējais signāls: "Admirālis visiem. Attīstīt vislielāko ātrumu." Impērijas liktenis tagad bijašo mazo dzelteno cilvēciņu rokās, kas ar lāpstām meta ogles ugunīgajās, alkatīgajās krāšņu rīklēs. Taislaikos karakuģu kurtuve bija elle pat tad, ja kuģis brauca ar vidēju ātrumu, bet Togo tagad pieprasījaizspiest maksimāli iespējamo.

Par laimi Japānas impērijai, krievu kurinātāju rīcībā bija tādi kuģi, kuru reālais ātrums nekad pat netuvu neatbilda projektētajam. Četrpadsmit mezgli - un "sit vai nost". Japāņu eskadra attīstīja 17. Atstatumsmaz pamazām saīsinājās. Bet griežas ne tikai mašīnu skrūves, arī Zeme griežas. Ja Vitgefts saglabās kautdaļu distances priekšrocības līdz tumsas stundai, viņš būs glābts. Togo liktenis cīnījās gan ar Vitgeftu, ganar sauli.

No visiem skursteņiem kūpēja biezi, melni dūmi. Krievu kreiseri noslēpās aiz savu bruņukuģulīnijas. Togo ar savējiem rīkojās tāpat. Veltīgi mēģināt dot triecienu kreiseriem, izdarīt šādus vai tādusmanevrus, nedrīkstēja zaudēt ne sekundi.

Togo panāca Vitgeftu. Lēni, tomēr panāca. Un Vitgefts drīz saprata, ka bez kaujas neizdosies aizbēgt.Aizkavēt ienaidnieku būtu iespējams vienīgi tad, ja izdotos sabojāt tā kuģus. Tādēļ pulksten 17.30 viņšpavēlēja atklāt uguni. Pirmais šaušanai gatavais kuģis bija "Poltava".

Jūras vēsturnieki vērīgi izpētījuši šo kauju divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, situācija bija dramatiskaabām pusēm, tās iznākums varēja izšķirt visu. Otrkārt, un tas ir galvenais - šī kauja bija visniknākaisartilērijas duelis, tāds vēl nekad nebija piedzīvots. Aculiecinieki atcerējās, ka mašīnu vibrācija bijusisajūtama pat bruņukuģu augšējos klājos, tā bijusi jūtama pat nepārtrauktajā zalvju dārdoņā.

Pulksten 18.00. Kauja turpinās. Togo komandē, stāvēdams zem tādas uguns, kādu neviens ģenerālisvēl nav piedzīvojis. Uz viņa drēbēm ir asinis - vairāki virsnieki un matroži nogalināti pāris soļu attālumāno viņa, bet ārēji viņš ir mierīgs un nesatricināms. Biedri lūdza, lai viņš patveras kaujas kabīnē, ko apjožbruņas, un vada kauju no turienes, bet viņš atteicās, aizbildinādamies, ka no tiltiņa labāk pārskatāmakaujas gaita.

Ienaidnieka ierinda iztur japāņu uguni un atbild ar savu. No tāluma nav redzams, vai kāds krievukuģis jau izsists no ierindas.

Avāriju un bojājumu sērija japāņu eskadrā atgādināja tiem, kas to centās aizmirst, ka kaujamaksimālā ātruma un loti intensīvas šaušanas apstākļos pat vislabākajiem mehānismiem ir lielspārbaudījums. Pieci no sešpadsmit 305 mm lielgabaliem izgāja no ierindas, dažus skāra ienaidniekašāviņi, citi sabojājās. Par laimi, japāņu jūrnieki pretojās lieliski. Kurinātāji bez noguruma katlos uzturējamaksimālo spiedienu, visi veselie lielgabali šāva ar maksimālo ātrumu.

Pulksten 18.20 pamanīts trāpījums krievu flagmanim, bet nekas nemainās. Japāņu eskadra, ieskaitotstipri bojāto Togo flagmaņkuģi, liekas tikpat mundra kā kaujas sākumā.

Pulksten 18.30. Nekas neliecina par to, ka Vitgefta bēgšanu varētu apturēt līdz nakts tumsai. Viensmanevrs. Pietika dot priekšroku vienam manevram - un kauja zaudēta.

Pulksten 18.37. Pēc vēlreizēja trāpījuma "Cesarevič" pēkšņi sasvērās uz sāna un plašā lokāpagriezās pa kreisi. "Retvizan" un "Pobeda" grasījās tam sekot, bet pēc neliela apjukuma brīža atgriezāsiepriekšējā kursā. "Peresvet" nobremzēja gaitu. Krievu eskadra sablīvējās vienā barā. Kauja bijabeigusies ar japāņu uzvaru.

Divi veiksmīgi notēmēti šāviņi bija pietiekami, lai grozītu varbūt pat pašas nozīmīgākās kaujas gaitukrievu-japāņu karā.

No pirmā acu uzmetiena - varbūt uzsmaidīja laime. Kopš paša kara sākuma Togo neveicās.Neveiksmes dažubrīd viņu stipri attālināja no uzvaras. Bet, ņemot vērā Togo neatlaidību, pēc varbūtībaslikuma viņam agrāk vai vēlāk bija jāuzvar.

Togo laimējās tāpēc, ka Vitgefts stāvēja tieši tai vietā, kur nokrita šāviņš. Pēc sprādziena noadmirāļa bija palicis pāri tikai asiņains kājas stumbenis. Štāba priekšnieks un citi virsnieki bija ievainoti.Stūrmanis gan palicis dzīvs un kādu bridi noturēja bruņukuģi kursā, kamēr nākamais šāviņš - pulksten18.37 - nebija trāpījis bruņotajam novērošanas tornim. Visi, kas tajā atradās, tika nogalināti, ievainoti vaiarī saindējās ar gāzi. Stūres vadība un visas pārējās vadības ierīces bija sabojātas. "Cesarevič" izgāja noierindas, un krietnu brīdi krievu eskadra bija tikpat bezpalīdzīga kā pīle ar nocirstu galvu. Pagājavairākas garas minūtes, kamēr kapteiņa otrais palīgs, kas stāvēja centrālajā postenī, atskārta, ka notikusikatastrofa. Viņš pacēla signālu: "Admirālis nodod vadību kontradmirālim kņazam Uhtomskim." Uh-tomskis gribēja pārējiem kuģiem nodot signālu: "Seko man.", bet kuģim abi masti bija nolauzti, un piekomandtiltiņa rokturiem piesietie signālkarodziņi gandrīz nebija saskatāmi. Apjukums ieilga. BeidzotUhtomskim izdevās eskadrai paziņot, ka Vitgefts gājis bojā. Japāņu bruņukuģi joprojām tuvojās platālokā, apņemot eskadras priekšgalu un nogriežot ceļu uz austrumiem, to uguns nemazinājās, un Uhtomskisdeva eskadrai pavēli atgriezties Portarturā.

Sāka krēslot. Togo ar saviem kreiseriem ienaidnieku bija saņēmis knaiblēs tāpat, kā to kādreiz bijaizdarījis admirālis Ito ar ķīniešu kuģiem. Bet tāpat kā toreiz sakautajam, tomēr neiznīcinātajampretiniekam izdevās tumsas aizsegā nokļūt līdz savai bāzei.

"Admirālis nedzinās ienaidniekam pakaļ un ļāva krievu kuģiem aiziet. Virs kaujas lauka iemirdzējāsslavas stars. Viņš to nepamanīja," rakstīja kāds vēsturnieks. Šie strīdi par stratēģiju mūs interesē tikaitāpēc, ka tie zināmā mērā ļauj priekšstatīt Togo domu gaitu. Pats Togo šo kauju nekad nav komentējis.Līdz pat savai nāvei uz šādiem, piemēram, jautājumiem "Kāpēc jūs darījāt tā, bet nedarījāt tā?" viņšatbildēja tikai ar laipnu smaidu. Tikai analizējot Togo rīcību, pārlūkojot viņa pieņemto lēmumukonsekvenci, izpētot viņa pavēles un ierakstus sardzes žurnālā, mēs varam uzminēt viņa darbības

iespējamos motīvus. Togo patiešām varēja mesties virsū vadību zaudējušajai, demoralizētajai krievueskadrai un dot tai izšķirošu triecienu. Viņa pārākums tai brīdī bija acīm redzams, bet risks - minimāls.Kāpēc viņš neriskēja?

Komentētāji viņa 1904. gada 10. augusta vakarā pieņemto lēmumu svēruši vienos svara kausos arievērojamāko rietumu jūras komandieru lēmumiem. Bet nevajag aizmirst, ka 1904. gada augustā vēlnebija pagājuši ne četrdesmit gadi kopš tā brīža, kad rietumu flotes ieradās sodīt japāņus, sodīt tā, kābaltie vergturi soda apgrēkojušos nēģerus. Nebija pagājuši ne četrdesmit gadi, kopš Togo bija nometissavas viduslaiku bruņas. Imperatora flotei vēl' nebija pat trīsdesmit gadu. Uz viņa pleciem gūlāsievērojama daļa atbildības par Japānas likteni, turklāt viņš cīnījās ar jūras spēka ziņā trešo rietumulielvalsti.

Cīnījās ne tikai pret Portarturas eskadras kuģiem, kas bija Krievijas flotes viena daļa, bet pret visuKrievijas floti: pret Vladivostokas kreiseriem, kurus nedrīkstēja aizmirst, pret Baltijas eskadru, kurassagaidīšanai vajadzēja saglabāt pietiekami daudz cilvēku un materiālo spēku. Togo negribēja ne ar koriskēt bez īpašas nepieciešamības.

Liekas, man pat ir mazliet žēl šī japāņu admirāļa. Citiem tas var likties smieklīgi, bet smīdināt citusnav mans uzdevums. Ja nepieskaras psiholoģijai, ko vēsturnieki gandrīz nemaz neņem vērā, pietiek ardažiem vārdiem.

Jā, 10. augusta vakarā Togo varēja un viņam vajadzēja strauji uzbrukt un satriekt krievu Portarturaseskadru. Bet tāda rīcība - padomāsim par to: rīkoties ar milzīgiem modernās flotes līdzekļiem - vēl naviesakņojusies viņa pacietīgā ģēnija dabā. Togo vēl nebija nobriedis pēkšņiem uzbrukumiem, pareizāksakot, vēl nebija pietiekami stiprs šādai rīcībai. Viņš riņķoja ap savu upuri, apšaudīdams to no distances,bet naktī vēlreiz uzrīdīja mīnukuģu baru.

Pēc Vitgefta nāves "Cesarevič" aizvilkās līdz Šanduņas pussalai, kur to internēja vācieši. Kreiseris"Askold" un viens mīnukuģis tika internēts Šanhajā. "Diana" - Saigonā. "Novik" ātri uzņēma ogles unveica iespaidīgu reidu apkārt Japānas salām, bet galu galā nežēlīgā kaujā gāja bojā pie Sahalīnas.

"Kaut arī liela daļa ienaidnieka flotes varēja atgriezties ostā," Togo rakstīja mikado, atbildēdams uzviņa apsveikuma telegrammu flotei, "mēs izstrādājām citu plānu un esam gatavi ķerties pie tā izpildīšanas,lai ar uzvaru beigtu šo karu." Svarīga ir uzvara karā, nevis vienā kaujā. Daži pārmetumi, kas izteikti Togoģēnijam, izriet no vēlēšanās skatīt viņu vēl spožākā gaismā. Kā man šķiet, mēs varam tikai priecāties, kaesam pasargāti no pārmērīga skaļuma. Un, ja pieminam bēdīgi slaveno "slavas staru", kura spožumu Togoit kā neesot pamanījis, tad jāsaka, ka tā ir nepārspēta aplamība.

Kamimura pēc četrus mēnešus ilgām dažādām operācijām, kas bija vērstas pret Vladivostokaskrievu kreiseriem un mijās ar panākumiem un zaudējumiem, izšķirošu uzvaru guva 14. augusta kaujā pieUrusana zemesraga. Viņa eskadra beidzot atbrīvojās, lai turpmāk varētu darboties Portarturas frontē.

Japāņu sauszemes baterijas Portarturā sāka apšaudīt ostas akvatoriju. Krievu kuģi, glābdamies nošāviņiem, piespiedās pie rietuma krasta gluži kā kājāmgājējs, kas, glābdamies no lietus, piespiežas piemājas sienas. 16. augustā pie cietokšņa parādījās parlamentārietis, admirāļa Nogi sūtnis, un nodevakomandantam "priekšlikumus par padošanos uz goda pilniem noteikumiem". Zem dokumenta bija diviparaksti: Nogi un Togo. "Mūsu armija," vēstījumā bija sacīts, "gandrīz pabeigusi gatavošanosģenerāluzbruku- mam, kas paredzēts tuvākajās dienās. Ja triecienuzbrukums sāksies, cietokšņa liktenis būsizšķirts…" Lai novērstu veltīgu asins izliešanu, Nogi-Togo tandēms ierosināja evakuēt mierīgosiedzīvotājus, bet karaspēkam padoties uz goda pilniem noteikumiem. Priekšlikums tika noraidīts.Uzbrukums sākās 19. augustā.

Nākamajās dienās Togo un Nogi vajadzēja atzīt, ka viņu ultimātā ir vismaz viena nepiesardzīgafrāze: "…Ja triecienuzbrukums sāksies, cietokšņa liktenis būs izšķirts."

Ģenerāluzbrukums ar niknu sparu ilga četras dienas, iesaistoties visiem spēkiem. Ceturtās dienasvakarā japāņiem bija izdevies ieņemt trīs nelielus fortus, ne vairāk. Nu jau diez kuru reizi krievi izrādīja

īpašu izturību aizsardzībā. Šais dienās viņi bija zaudējuši 4000 kritušos, japāņi - 15 000. 24. augustāNogi rakstīja Togo: "Mēs tikko pārliecinājāmies, ka pat neatkārtojama vīrišķība un drošsirdība vienaspašas nevar pieveikt ienaidnieku, kas līdz pēdējam cilvēkam aizstāv labi apbruņotas un nocietinātaspozīcijas. Balstīdamies uz šajā posmā ieņemtajiem fortiem, mēs virzīsimies tālāk un citu pēc citaiekarosim pārējos."

Citu pēc cita. Togo nebūtu atradis vārdus, kas viestu vēl lielākas cerības. Viņa kuģiem pēc 10.augusta kaujas bija nepieciešama pilnīga revīzija, turklāt Japānas rūpnīcās, nevis pagaidu bāzē. Bijaskaidrs, ka tikšanās ar krievu 2. Klusā okeāna eskadru nav aiz kalniem. Nogi to itin labi zināja. Protams,viņš vēlējās ieņemt Portarturu vienā triecienā un atbrīvot Togo no šīm raizēm. Taču Portartura spītīginepadevās.

No Krievijas pienāca aģentu ziņojumi, ka 2. Klusā okeāna eskadra drīz dosies ceļā. Vairāk nekāčetrdesmit kuģiem vajadzēja pamest Liepāju. Gatavošanās pārbraucienam notika paātrinātā tempā.

Vairāk nekā četrdesmit kuģu. Skatīdamies nepieciešamo remontdarbu sarakstā, kas bija sastādīts pēckuģu komandieru iesniegtajiem ziņojumiem, Togo iegrima pārdomās. Nosūtīt kuģus uz Japānu citu pēc cita- šāds variants viņam nepatika. Viņš būtu gribējis pats aizvest floti uz bāzi, personīgi uzraudzīt darbugaitu. Tā varētu rīkoties, ja Portarturā vairs nebūtu neviena krievu kuģa. Taču Portartura nepadevās.

Pie Togo ieradās virsnieks ar vēstījumu no Nogi. Ģenerālis ziņoja, ka nodomājis sākt uzbrukumuAugstajam kalnam. Nogi visu saprata un gribēja palīdzēt savam draugam Togo. Iepriekšējā vakarā Togobija viņam nosūtījis iegūto informāciju par 2. Klusā okeāna eskadru, nepiebilzdams pie tās ne vārda.Tagad Nogi viņam uz to atbildēja.

Augstais kalns bija divsimt metru augsta sopka, kas pacēlās pāri visam Portarturas līča rietumu undaļēji ari austrumu baseinam. Pēc trīs dienu ilgas bombardēšanas sākās jauns triecienuzbrukums. Tas,tāpat kā iepriekšējie, izdevās tikai daļēji. Augstais kalns palika krievu rokās, bet japāņi ieņēma citu sopku- Garo kalnu, no kura atklājās skats uz daļu iekšējā reida. Tikko iekarotā kalna virsotnē ar steigu tikauzstādīti lielgabali un 280 mm mortīras. Jā, vajadzēja steigties. Japāņu mortīru šāviņi krita uz krievukuģiem, nodarot tiem nopietnus bojājumus, bet 2. Klusā okeāna eskadra jau bija izgājusi jūrā. Tā vairsnebija hipotēze, projekts, drauds, tā jau bija realitāte. Četrdesmit kaujas vienības, viļņus šķeldamas,tuvojās Japānai. Bet neviens Togo kuģis vēl nebija salabots, un Portartura joprojām pretojās. Bijapienācis trešais oktobris. Togo aizrakstīja Nogi, ka absolūti nepieciešams iznīcināt krievu eskadruPortarturā visdrīzākā laikā.

Togo, admirālis, rakstīja par to Nogi, sauszemes karaspēka ģenerālirrt. Vēsturē tas ir rets notikums -varbūt nekad tāds nav bijis -, ka flotes karavadonis izsaka tik pazemojošu lūgumu. Togo maksāja ārkārtīgidārgi par to, ka 10. augustā viņam bija pietrūcis drosmes. Bet viņš nebija godkārīgs, un Nogi bija viņadraugs.

Nogi atbilde pienāca 13. oktobri. Gatavošanās Augstā kalna ieņemšanai vēl nebija pabeigta. Turklātgaidāmajam uzbrukumam bija cits mērķis.

Togo nosūta pie viņa sava štāba virsnieku: absolūti nepieciešams pirmām kārtām ieņemt Augstokalnu.

- Labi, - Nogi atbildēja. - Mēs uzbruksim 26. novembri. Pusotra mēneša. Pārāk ilgi. Bet Togosaprata, ka Nogi agrāk nevar sākt. Gaidīdams noteikto datumu, viņš izveda savus kuģus jūrā un organizējataktiskos manevrus.

26. novembri nodārdēja mīnas sprādziens pie krievu otrā forta, galvenā forta, un japāņu kājniekimetās uz izlauzto sienu. Pieci tūkstoši cilvēku zaudēja dzīvību šajā kaujā, kas faktiski bija tikaiienaidnieka maldināšanas uzbrukums. Triecienuzbrukums Augstajam kalnam sākās 27. novembrī. Daudzosdokumentos, kuros aprakstīti šie notikumi, pat japāņu dokumentos, var izlasīt šādu frāzi: "Pēc niknaskaušanās…" Patiešām nav iespējams precīzāk raksturot šo kautiņu, kas ilga piecas dienas un piecasnaktis.

Šo kauju rezultātā Augstais kalns, Portarturas atslēga, bija ieņemts.Pēc stundas tajā tika uzstādīta japāņu artilērija. Pēc divām stundām tā atklāja uguni pret krievu

eskadru. Pirmie šāviņi krita uz bruņukuģa "Poltava". Izcēlās ugunsgrēks. Lai nenotiktu eksplozija, kuģivajadzēja nogremdēt. 6. decembri nogrima "Retvizan" un "Peresvet". 7. decembri pienāca kreiseru"Pobeda" un "Pallada" kārta. "Sevastopoļ" 9. decembri tauvā tika aizvilkts uz lielo reidu, kur piecasdienas to ārdīja mīnukuģi, tādēļ tas, ar pakaļgalu uzsēdies uz sēkļa, vairs nebija nekas cits kā vecam,caurumainam grozam līdzīgs vraks. Krievu eskadra beidzot bija iznīcināta.

Par šo uzvaru ne tikai armijai bija dārgi jāmaksā. 10. oktobri, bloķēdams ostu, uz mīnas uzskrējakreiseris "Akasi". Savukārt kreiseris "Tarassago" uzdūrās uz mīnas 13. decembra pusnaktī un nogrima,paņemdams sev līdzi 279 jūrniekus. Nogi izteica Togo savu līdzjūtību.

- Es ceru, - viņš rakstīja nobeigumā, - ka tagad, kad ienaidnieka eskadra iznīcināta, jūs varēsietatgriezties Japānā.

Ari Togo izteica līdzjūtību Nogi: dodoties pēdējā triecienā pret cietoksni, bija krituši abi Nogi dēli.23. novembrī Togo saņēma pavēli atstāt Portarturā un apkārtējos jūras šaurumos pietiekami daudz

spēku, lai notvertu pēdējos ierindā palikušos krievu kuģus, bet pārējo floti aizvest uz Japānuremontēšanai. Portarturas epopeja noslēdzās 2. janvārī ar krievu karaspēka kapitulāciju.

1904. gada 30. decembri Togo admirāļa Kamimuras vadībā Tokijas stacijā izkāpa no vilciena.Peronā viņu sagaidīja imperatora nama pārstāvis un pavēstīja, ka imperators vēlas, lai Togo pirmāmkārtām ierodas pie viņa.

- Labi, - Togo noteica.Viņi pārgāja pāri stacijas hallei un nokļuva uz kāpnēm, kas veda lejā uz laukumu. Togo nevilšus

apstājās.Viņa priekšā, zem viņa kājām viļņojās tāda jūra, kādu viņš savā mūžā vēl nebija redzējis. Galvu un

seju, vicinošu roku, plīvojošu karogu, gaisā uzmestu cepuru jūra. Pūlis bez pārtraukuma klaigāja. Šķita, kaļaudis zaudējuši prātu, lūkodamies cilvēkā, kas stāvēja uz stacijas kāpnēm savu virsnieku vidū. Šī cilvēkaseja viņiem nebija pazīstama. Jūra un saule, sals un vējš no dienas dienā šo seju bija pārklājuši it kā arbronzas masku.

Pārsteigtais Togo - bet līdz šim neviens vēl nebija redzējis Togo sejā pārsteigumu - noņēma formascepuri, tā pateikdamies saviem tautiešiem. Mirkli cilvēku balsu viesuļvētra apklusa. Pūlis saprata, koTogo maksājis šis karš: admirāļa mati bija balti kā sniegs.

VII NODAĻA

Tūlīt pēc pieņemšanas pie imperatora Togo aizbrauca uz mājām, bet pēc trim atvaļinājuma dienāmatgriezās darbā. Rītos un vakaros viņš devās uz sanāksmēm Jūrlietu ministrijā. Tur pulcējās citu ministrijuvadītāji un daudzas augstas amatpersonas. Apspriedēs tika iztirzāts jautājums par satikšanos ar krievu 2.Klusā okeāna eskadru.

Vispirms - kā vienmēr no paša sākuma - dienas kārtībā bija jautājums par vadību. Togo jau bijasagatavojis sarakstu ar to virsnieku vārdiem, kurus viņš gribēja redzēt savā štābā izšķirošo kauju dienās.Viņš to nolasīja. Ministri skatījās un piekrizdami māja ar galvu. Izlemts. Nav vajadzības nosaukt visusuzvārdus, to ir vairāk par piecdesmit. Norādīsim tikai, ka Deva un Uriu, kas bija saņēmuši viceadmirāļadienesta pakāpi, saglabāja savu posteni kreiseru vienību vadībā; bijušais Togo štāba priekšnieksSimamura, kas bija kļuvis par kontradmirāli, kļuva par karakuģu diviziona komandieri 2. eskadrā, tātadpie Kamimuras. Par jauno Togo štāba priekšnieku iecēla kontradmirāli Kato. īpaša uzmanība sanāksmēstika pievērsta Togo sagatavotajiem gaidāmās kampaņas plāniem.

Bet jūras arsenālos tai laikā darbs kūsāt kūsāja. Tas ritēja no rīta līdz vakaram dienas gaismā, bet no

vakara līdz rītausmai - prožektoru staros. Mašīnas, torņi, lielgabali, navigācijas un optiskie instrumenti -viss tika apskatīts, labots, pārbaudīts, iestatīts.

Jūrās, kas pletās ap Japānas salām, organizējās signāl- posteņi, tika ierīkotas daudzas bezdrātstelegrāfa stacijas.

Vispirms salaboja kreiseri "Mikasa". Togo uz tā uzkāpa 6. februārī, bet 21. jau izgāja jūrā. Devu ardažiem kreiseriem nosūtīja uz Ķīnas dienvidu piekrasti. Pārējie kuģi cits pēc cita pacēla enkuru un devāsmanevros vai mācību šaušanā.

Izšķirošā kauja admirālim Togo faktiski jau bija sākusies. Var teikt, ka tā sākās no tā brīža, kad viņšizraudzīja savas priekšējās operatīvās bāzes vietu, tāpēc, ka šī izvēle, kas radās pēc apsvērumiem pargaidāmās kaujas stratēģiju, noteica japāņu flotes koncentrēšanās rajonu no februāra līdz pat krievu 2.Klusā okeāna eskadras parādīšanās brīdim.

Šādos gadījumos darbojas zināmi noteikumi: domās jāiejūtas ienaidnieka ādā, pēc iespējas precīzākjāuzzina, kāda informācija ir tā rokās un jāmēģina iedomāties, kādas hipotēzes ienaidnieks var izvirzīt tur,kur tam trūkst informācijas.

Kādas domas varēja ienākt prātā admirālim Roždest- venskim, krievu eskadras komandierim, ceļā uzJapānu?

Krievu admirālis, protams, zināja, ka pēc Portarturas zaudēšanas bez Vladivostokas neviena krievuosta viņa eskadru nevar pieņemt. Tātad, pirmkārt, var nokļūt līdz Vladivos- tokai un turpmākā rīcībā toizmantot kā operatīvo bāzi.

Otrkārt, par bāzi var izraudzīt kādu citu ostu, piemēram, Austrumķīnas vai Dienvidķīnas jūrā. Betkuru? Japā- nas-Anglijas savienības dēļ angļu ostas krievu flotei bija slēgtas. Vai Francija varēja krievuflotei piedāvāt savas bāzes vai vismaz atļaut tās izmantot? Diplomātiskais dienests Togo atbildēja: "Nē.Francija paliks stingri neitrāla. Bet Krievija, tās sabiedrotais, mēģinās to pierunāt, baidīdamies nokonflikta ar Angliju."

Ķīnai, kaut ari tā bija daļēji kolonizēta, vēl piederēja vairāki piemēroti atbalsta punkti piekrastesrajonos. Bet Tokija zināja, ka japāņu-britu savienības principi būtu spēkā ari tādā gadījumā, jaRoždestvenskis mēģinātu izmantot ķīniešu bāzi. Tas bija zināms ari pašam Roždest- venskim. Palikabāzes Japānas dienvidu teritorijās: Taivana vai Peskadoru salas. Šo okeāna rajonu Togo pazinapietiekami labi, lai paredzētu, ka viņa pretinieks tur nevarētu pienācīgi iekārtoties. Tur nepietiek piestātņuvisai eskad- rai, klimats un hidrogrāfiskie apstākļi ir smagi. Turklāt visa pasaule zināja, ka šie ūdensrajoni ir stipri mīnēti. No visa sacītā izrietēja, ka Roždestvenskim nekas cits neatliek kā doties uzVladivostoku.

Pa kādu ceļu? Kartē redzam trīs ceļus. Roždestvenskis varēja, apbraukdams Japānu no austrumupuses, mēģināt tikt cauri Laperūza šaurumam starp Hokaido un Sahalīnu. Šī eja ir šaura, viegli mīnējama,gandrīz visu pavasari tīta miglā. Lai nokļūtu līdz tai, jāizspraucas cauri klinšainajai Kuriļu grēdai. Šohipotēzi var mierīgi noraidīt. Roždestvenskis varēja iet caur Cugaru šaurumu starp Hokaido un Hondosalām. Arī tas ir šaurs, ceļu apgrūtina spēcīgās straumes, tā krastos ir japāņu bāzes, turklāt šaurums irminēts. Togo atmeta ari šo variantu un nosprieda, ka Roždest- venskis izvēlēsies kursu uz Korejas jūrasšaurumiem.

Visi spēki tika koncentrēti trešā varianta sagatavošanai. 1905. gada 9. aprīlī pienāca visjaunākieizlūkošanas dienestu ziņojumi: iepriekšējā dienā, 8. aprīlī, krievu eskadra izgājusi cauri Malakasšaurumam gar Singapūru. Atstājuši aiz sevis 16 000 jūdzes, četrdesmit pieci Roždestvenska kuģi iegājušiDienvidķīnas jūrā.

Kad Sanktpēterburgā bija izlemts jautājums par eskadras nosūtīšanu palīgā Portarturai, kuģukopkajītēs, jūrnieku aprindās, augstākās sabiedrības salonos priecīgi šķindēja pokāli. Bet tie, kam bijajāatbild par šo akciju, jutās satraukti. Nosūtīt tikai vecos, nespēcīgos kuģus būtu neprāts. Bet jaunie kuģi,kas tikko bija nolaisti ūdenī, vēl ne reizi nebija izgājuši jūrā. Pieci bruņukuģi vēl stāvēja pie Sanktpēter-

burgas un Kronštates kuģu būvētavu sienām. Divi no tiem bija sākti būvēt 1901. gadā, divi - 1902. gadāun viens - 1903. gadā. To tapšana ritēja ļoti gausi.

- Vajadzīgs vēl vismaz viens gads, lai to pabeigtu, - eksperti sacīja. - Kad tie būs gatavi, atklāsies,ka tie nevar veikt tik garus pārbraucienus. Modernie kuģi patērē pārāk daudz ogļu. Neviens mūslaikukaujas kuģis nav piemērots ceļošanai no Eiropas uz Japānu.

1904. gada Krievijā daudz kas nebija kārtībā. Tomēr bija cilvēki, kas radoši darīja savu darbu, itīpaši tehnikas nozarēs. Rūpnīcās darba ritms paātrinājās. Bija paredzēts, ka septembra vidū eskadra varēsiziet jūrā. Pavēlniecība tika uzticēta admirālim Roždestvenskim.

Roždestvenskis vēl nekad nebija vadījis eskadru kaujā. Tā nebija viņa vaina, tā bija Vēstures kļūda.Japānas-Ķīnas kara laikā viņa loma krievu eskadras vadīšanā aprobežojās ar sēdēšanu apspriedēs,piedalīšanos pieņemšanās un dažu manevru organizēšanu. Pēc tam Roždestvenskis kādu laiku bija jūraskara atašejs Londonā un Ģenerālštāba priekšnieks. Savu personīgo drošsirdību viņš apliecināja krie- vu-turku karā: komandēdams nelielu mīnukuģi, viņš pārdroši uzbruka ienaidnieka kuģiem.

14. augustā Roždestvenskis pacēla savu karogu uz bruņukuģa "Suvorov" Kronštatē. 25. augustāeskadra veica treniņa izgājienu jūrā. 11. septembri tā pacēla enkurus un devās uz Liepāju. AtstājotKronštati, bruņukuģis "Orei" uzsēdās uz sēkļa ostas kanālā, pagāja divas dienas, kamēr to atbrīvoja.Oktobra sākumā flote sasniedza Rēveli.

Par eskadras gatavību var spriest pēc dažām detaļām. Kādu dienu Roždestvenskis nolēma organizēttreniņu un acīmredzot pēc tā bija ļoti neapmierināts. Par to liecina 51. pavēle eskadrai: "Šonakt pulkstendivos es pavēlēju uz "Suvorov" izzinot mīnu trauksmi. Pēc astoņām minūtēm vēl neviens nekustējās.Ekipāža un virsnieki gulēja, izņemot dažus sardzes matrožus, kas ar mokām atvēra acis un nezināja, uzkuru pusi bēgt. Neviens prožektors nebija darba kārtībā. Neviens nebija parūpējies par klājaapgaismojumu, kas nepieciešams artilērijas iedarbināšanai." 11. oktobrī eskadra izgāja jūrā, tomēr bijaspiesta līdz 15. oktobrim palikt Liepājā. Beidzot tā uzņēma kursu uz Japānu.

Jautājums par oglēm bija atrisināts principā. Kopā ar eskadru brauca vairāki transportkuģi ar ogļukravu, bet Krievijas valdība bija noslēgusi līgumu ar kādu Vācijas firmu par ogļu kravu nosūtīšanu artvaikoņiem uz dažādām vietām eskadras ceļa virzienā. Krievija paļāvās arī uz Francijas labvēlīguneitralitāti, tā principā krievu eskadrai bija atļāvusi atpūsties savu koloniju ostās.

Krievu kuģi bija tumši pelēki ar spilgti dzelteniem skursteņiem un uz jūras fona stipri izcēlās. Tādēļsilueti bija saredzami no tālienes, turklāt dzeltenie skursteņi bija labi orientieri japāņu tēmētājiem untāluma mērītājiem, bet šo kļūdu krievi vēl nebija atskārtusi. Eskadras kodols bija septiņi bruņukuģi, starptiem pieci pilnīgi jauni. Teorētiski šo kuģu kaujas spējas bija izcilas, it īpaši tas attiecās uz gaitas ātrumu.Par nelaimi, šo ātrumu tiem nekad neizdevās sasniegt, vienmēr kaut kas traucēja.

Uz kuģiem bija uzstādīti paši modernākie telemetri, tādi paši, kādus lietoja japāņi. Bet, kā parnelaimi, krievi tos bija tikko uzstādījuši, turpretim japāņu artilēristi ar tiem rīkojās jau daudzus mēnešus.Krievu bezdrāts sakaru speciālisti bija ļoti labi sagatavoti un savu darbu mīlēja. Tāpēc viņi jutās dziļisarūgtināti, kad uzzināja, ka Admiralitātes ierēdņus pēkšņi pārņēmusi sīkumaina skopulība unneizprotamas rūpes par ekonomiju: viņi atteikušies no kuģu aprīkošanas ar modernajām Markoni stacijām(tās lietoja japāņi) un to vietā iepirkuši tādus aparātus, kuru jauda un citi tehniskie rādītāji bija ievērojamisliktāki.

Bet tik un tā krievu eskadra bija draudīgs kaujasspēks. Tā devās tālā ceļā, un jūrnieki, virsnieki unmatroži, to zināja.

Tanžerā Roždestvenskis savu eskadru sadalīja divās grupās. Viņš pats ar galveno grupu devās apkārtĀfrikai, otras grupas ceļš veda pa Vidusjūru un Suecas kanālu, tai ar Roždestvenska grupu bija jāsatiekaspie Madagaskaras.

Ceļojums notika ārkārtīgi grūtos tropiskos apstākļos. Francijas valdība neatļāva pārkraut ogles savāsostās, tādēļ tas bija jādara atklātā jūrā, viļņu šūpās. Ekipāžas uzturam kuģi veda sev līdzi dzīvus

mājlopus. Pēc to nokaušanas un apēšanas vajadzēja pāriet uz sālītu liellopu gaļu. Slikti ēdināti cilvēkivienmēr ir neapmierināti ar savu likteni. Ierindas jūrnieku attiecības ar virsniekiem bija saspīlētas. Laikaapstākļi bija labi, tomēr bieži vajadzēja apstāties - tiklīdz uz kāda kuģa notika avārija. Izrādījās, kaspeciālistiem bijusi taisnība: tā laika karakuģi nebija piemēroti ilgiem ceļojumiem.

Eskadra tomēr neatlaidīgi virzījās uz priekšu. 19. decembri tā apbrauca Labās Cerības ragu unuzņēma kursu uz

Madagaskaru. 1. janvārī tā izmeta enkurus Tamatavē - sv. Marijas līcī. Šai dienā ģenerālis Steselisnosūtīja parlamentārieti pie ģenerāļa Nogi ar priekšlikumu uzsākt sarunas par Portarturas kapitulēšanu.Roždestvenska eskadrai tas kļuva zināms pēc dažām dienām. Šī ziņa visus pārsteidza kā zibens noskaidrām debesīm.

Drīz ieradās vienība, kas bija braukusi pa Suecas kanālu, bet februārī eskadrai piebiedrojāspapildvienība no Liepājas. Kopā ar palīgkuģiem un transportkuģiem, kas veda ogles, armādā bijačetrdesmit kuģi. Bet nebija neviena, uz kura nevaldītu pesimisms un pat niknums. Avīzes, kas pienāca noKrievijas, nekādu optimismu cilvēkos neviesa.

Būtu brīnums, ja šādos apstākļos disciplīna uzlabotos. Šur un tur uzliesmoja pa pusei slēpti dumpji,turklāt - ari slikta uztura dēļ. Pēc kāda laika eskadra saņēma avīzes, kurās bija aprakstīti 1905. gada 22.janvāra notikumi Sanktpēterburgā. Šiem ziņojumiem nebūtu bijusi tik liela ietekme uz ekipāžu morālogaru, ja eskadra būtu varējusi iziet jūrā un iesaistīties kaujās. Bet sabiedriskā doma Krievijā prasījavēlreizēju eskadras pastiprināšanu. Admirālim Roždestvenskim vajadzēja gaidīt, kad admirāļaŅebogatova vadībā ieradīsies vēl viena kuģu vienība. Šajā vienībā bija veci, kaujas nozīmi zaudējušikuģi.

Ilgā stāvēšana pie Madagaskaras krastiem neuzlaboja morālo klimatu uz kuģiem. Par laimi Krievijai,Japānas valdība izteica protestu Parīzei par to, ka krievu flote Madagaskaru izmanto par savu bāzi.Savukārt Parīze Sankt- pēterburgai paziņoja, ka tā nevar turpināties, un Rož- destvenskis saņēma pavēliiziet jūrā. Eskadra pameta ostu 25. martā. Kā jau tika teikts, 8. aprīlī tā izgāja cauri Ma- lakas šaurumam.

Par visām grūtībām, kas admirālim Roždestvenskim ceļā bija jāpārvar, Togo saņēma sīkuinformāciju no japāņu izlūkdienestiem. Aģenti, kas ar binokļiem novēroja krievu kuģus, kamēr tie gājagarām Singapūrai, savās šifrētajās telegrammās atzīmēja vairākas interesantas detaļas: kuģi slikti turējāsierindā; bruņukuģi bija stipri noslogoti, to bruņuklāji atradās gandrīz zem ūdens, bez tam - korpusinokrāsoti gandrīz melnā krāsā un skursteņi ir velnišķīgi dzelteni…

14. aprīlī Togo uzzināja, ka krievu eskadra noenkurojusies Kamraņa ostā un izdarījusi kaut kolīdzīgu manevriem. 13. maijā pienāca ziņa, ka eskadru panākusi admirāļa Ņeboga- tova vienība. Laikādas būtu šīs vienības militārās spējas, kaujā ar to būs jārēķinās. 18. maijā aģents paziņoja, ka "lielāeskadra, kurā ir gandrīz piecdesmit kuģu, uzvilkusi karogu ar zilu krustu, pameta Vanfongas līci un uzņēmakursu uz ziemeļiem. " Acīmredzot tas bija pēdējais ziņojums, ko Togo saņēma.

Kā parasti, salīdzinādams abu naidīgo pušu spēka attiecības pirms izšķirošās kaujas, es negribētulasītāju apgrūtināt ar nogurdinošu uzskaitījumu. Pietiks, ja to izklāstīšu dažos vārdos.

Astoņiem krievu bruņukuģiem Togo varēja stāties pretim tikai ar četriem. Pieci krievu kuģi bijamoderni, bet Togo rīcībā bija astoņi bruņukreiseri pret trīs Rož- destvenska bruņukreiseriem. Viņam bijaarī nedaudz vairāk vieglo kreiseru un mīnukuģu. Krieviem bija divas reizes vairāk galvenā kalibralielgabalu, bet, ja ņem vērā vidējā kalibra un ātršāvējus lielgabalus, japāņu artilērija vienā minūtē pretienaidnieku varēja raidīt gandrīz trīs reizes vairāk šāviņu. Japāņu kuģi bija pārāki arī gaitas ātrumā. Janesalīdzinām karotāju drošsirdību un vīrišķību, daži vārdi tomēr jāpasaka par virsnieku un ekipāžu kaujasspējām.

Kā parasti, Togo sapulcināja pie sevis kuģu un eskadru komandierus, lai pirms kaujas dotu pēdējosnorādījumus, un teica:

- Apvienotās eskadras milzīgā vēlēšanās satikties vaigu vaigā ar stipru pretinieku ir tuvu

piepildījumam.Admirāļa rāmā, zemā balss skanēja ļoti ietekmīgi ari tāpēc, ka padotie to necik bieži nedzirdēja.

Pieticīgajā admirāļa salonā virspavēlnieka balss skanēja absolūtā klusumā. "Mazrunīgais Togo " runāja.Vārdi, ar kuriem Togo griezās pie saviem virsniekiem, nebija vispārējas frāzes, ar kādām komandierimēdz uzrunāt padotos, raidot viņus ugunī. Viņš tajos formulēja savu jūras un kara pieredzi. Nedaudzvārdos viņš izteica galveno, to, kas virsniekiem, kuri viņā klausījās, nekavējoties bija jāliek lietā:

- Tas virsnieks, kas reti piedalījies mūsdienu jūras kaujās, bieži pārvērtē ienaidnieka spēku unstāvokli. Pirmkārt tāpēc, ka viņš nevar precīzi novērtēt zaudējumus, ko tam nodarījuši mūsu šāviņi,turpretim pašu zaudējumi ir jūtami un acīm redzami. Redzot ienaidnieka kuģi, kas mēģina aiziet no mūsuuguns joslas un laužas cauri mūsu ierindai, var nodomāt, ka tas metas pret mums niknā uzbrukumā, citreiz,kad satuvojamies ar kuģi, kas zaudējis vadību un šaudās uz labu laimi, var rasties iespaids, ka tā ugunspastiprinās. Šādi un līdzīgi gadījumi kaujā nav retums. Un kaujas karstumā bieži liekas, ka esamzaudējuši, kaut gan patiesībā ienaidnieks ir tuvu savam galam. Kad ienaidnieka izredzes mums liekasdivreiz lielākas par mūsējām, patiesībā tās ir vienādas. Jūras kaujā nekad nedrīkst domāt par aizsardzību.Enerģisks uzbrukums vienmēr ir vislabākais aizsargāšanās līdzeklis.

Kad pārlūko manevrus pirms Cusimas kaujas un kaujas sākumu, pārsteidz notikumu gaitasplānveidīgais, varētu teikt, gandrīz harmoniskais raksturs. Līdz šim Togo bija gājis uz uzvarunesteigdamies, pacietīgi, sadurdamies ar šķēršļiem, pieļaudams kļūdas un sākdams no jauna, bet nupiepeši izrādījās, ka apstākļi strauji attīstās ar lielisku klasiskās traģēdijas eleganci un iepriekšējunolemtību.

Bet es domāju, ka šai ziņā mēs nedrīkstam kļūdīties, tā ir tikai šķietamība. Nevar izprast Cusimu, jato neuzlūko kā Togo likteņa nemainīgās līnijas gala punktu. Cusima ir tikai rezultāts, visu Togo gribas aktuiznākums. Cusima ir viņa meistardarbs. Tai brīdī, kad Togo sastapās ar savu ienaidnieku, viņa rokās bijaierocis, ko viņš pats bija izkalis un pārbaudījis visniknākajās kaujās. It īpaši interesanti ir tas, ka japāņuadmirāļa lēmumi nebija tikai apgūtu zināšanu diktēti. Tā bija nobrieduša un pašpārliecināta flotesvirspavēlnieka reflektīva rīcība. Varētu domāt, ka pati realitāte bija noliekusi galvu viņa gribas priekšā.Bet patiesībā izšķirošajā brīdī uz svaru kausiem gūlās visas iepriekš vienkopu sakoncentrētās pūles.

26. maija vakarā Togo bija Masampo, tātad pie Cusimas jūras šauruma Korejas krastā. Turkoncentrējās viņa flotes galvenie spēki: 1. eskadra ar četriem bruņukuģiem un diviem jaunākajiembruņukreiseriem, admirāļu Kamimuras un Uriu kreiseru eskadra un liela mīnukuģu daļa. Pie Cusimas salasstāvēja admirāļa Kataokas kreiseru vienība. Apmēram septiņdesmit jūdžu lejāk uz dienvidiem bijaizveidota priekšējā patruļlīnija, kurā seši kreiseri un palīgkreiseri nožogoja šaurumu. Tās aizmugurēdarbojās otra patruļlīnija, kurā darbojās Deva vieglie kreiseri.

Naktī no 1905. gada 26. uz 27. maiju debesis bija skaidras, bet visapkārt pletās migla. Mēness tikkobija uzlēcis savā pēdējā ceturksnī. Apmēram divos četrdesmit piecās trešā ranga kapteinis Narigava,ārējās patruļlīnijas palīg- kreisera "Sinano Maru" komandieris, ieraudzīja tālumā kustības virzienāpeldošu tvaikoni. Tā siluets neizskatījās pēc karakuģa silueta, bet navigācijas iigunis nebija līdzīgasparasta tirdzniecības kuģa ugunīm. Redzamība nekļuva labāka, tāpēc, neatlaidīgi vērdamies binoklī,Narigava devās uz aizdomīgā objekta pusi. Šai bridī austrumos uzplaiksnījusī mēness gaisma apspīdējasiluetu: divi skursteņi, trīs masti, bet lielgabali nav redzami. Narigava piebrauca vēl tuvāk, apiedamssvešinieku no aizmugures. Zem navigācijas ugunīm īemirgojās signāllaternas uguntiņa. Narigava saprata,ka viņš ir pamanīts un viņam kaut kas tiek vaicāts vai signalizēts. Bet tai pašā brīdī viņš arī atskārta, katikko notikusi sensacionāla satikšanās: tvaikonis bija krievu eskadras hospitāļa kuģis. Bet pēc dažiemmirkļiem "Sinano Maru" komandieris miglas plīvura spraugā ieraudzīja arī 2. Klusā okeāna eskadrasiespaidīgo ierindu, kas meta pret debesīm melnus dūmu mutuļus un vagoja jūras virsu.

Pulksten 4.45 Narigava noraidīja ēterā telegrammu, droši vien savā mūžā vissatrauktākotelegrammu: "Redzu ienaidnieka eskadru 203. kvadrātā. Tā kursē uz šaurumu austrumos no Cusimas."

Pulksten 5.05 Togo saņēma Takaokas retranslētu ziņojumu. Kad raitnieks skriešus ieskrēja kajītē unpasniedza viņam papīra lapiņu, vienmēr nesatricināmais Togo nespēja aizturēt vieglu uzelpu:Roždestvenskis parādījies paredzētajā vietā, tieši tur, kur viņu gaidīja.

Savukārt Togo nodiktēja telegrammu Tokijai: "Tikko pienākusi ziņa par ienaidnieka eskadrasparādīšanos. Flote iziet jūrā, lai ienaidniekam uzbruktu un to iznīcinātu." Japānas kaujas mehānisms sākadarboties ar automātisku pārliecības spēku.

Nebija pagājusi ne stunda pēc ziņojuma saņemšanas no "Sinano Maru", kad "Mikasa" jau izgāja jūrā,vadīdama kaujas ierindu: "Mikasa", "Sikisima", "Fudzi", "Asahi", "Kassuga", "Nisin". Pulkstenis bija6.05. Eskadru neviens nepavadīja. Līcis bija tukšs, tikai zaļgani viļņi vēlās uz krastu.

Pulksten 6.35 "Sinano Maru", kas pirmais bija ieraudzījis ienaidnieku, saņēma pavēli sagaidītkreiserus, saglabājot kontaktu ar pretinieku.

Roždestvenska eskadra, atstājusi aiz sevis divdesmit tūkstošus jūdžu, traucās uz Japāņu jūru kā uzcerību jūru. Japāņu kreiseri, izvērsušies plašā pusaplī, to vērīgi pavadīja. Bet bezdrāts telegrāfineklusēja: "Ienaidnieka eskadra transportkuģu pavadībā virzās uz priekšu divās paralēlās kolonnās.Labējā kolonnā koncentrēti spēcīgākie kuģi. Ātrums - 12 mezglu, kurss - ziemeļaustrumi." Saņēmis šoinformāciju, Togo pavēlēja: "Galvenajiem spēkiem sagaidīt krievus ap pusdienas laiku pie Okinosimassalas un dot triecienu kreisās kolonnas priekšgalam."

Apmēram pulksten vienpadsmitos pienāca ziņa, ka krievu bruņukuģi atklājuši uguni pret Devakreiseriem. Japāņu kuģi atkāpušies, neatklājuši uguni, un šaušana drīz beigusies.

Kā vēlāk noskaidrojās, uguns atklāta kļūdīšanās dēļ. Uz bruņukuģa "Orei" viens lielgabals izšāvisnejauši, un pēc tam sākusi šaut visa eskadra, jo nospriedusi, ka tā ir admirāļa pavēle. Pēc Roždestvenskasignāla: "Netērēt veltīgi šāviņus" šaušana pārtraukta. Pirmajai sadursmei bija zināms morāls efekts.Daudzi nodomāja, ka kauja jau notikusi un ienaidnieks aizdzīts. Roždestvenskis pacēla jaunu signālu: "Kurss ziemeļaustrumi, 23 grādi. Virziens - Vladivostoka." Par godu cara kronēšanas gadadienai visāskopkajītēs virsnieki pacēla šampanieša glāzes uz imperatora un imperatrises veselību un Krievijasuzvaru.

Šai laikā "Mikasa" atradās 10 jūdzes ziemeļos no Okinosimas. Uz japāņu kuģiem visi virsnieki unmatroži stāvēja savās kaujas vietās, un neviens nebilda ne vārda. Pār jūru klājās miglas vāli. Togopavēlēja doties pretī ienaidniekam.

Roždestvenska eskadras sagaidīšanas plānā Togo bija paredzējis septiņus punktus, kas bijarealizējami četrās darbības dienās no Japānas jūras dienvidu daļas līdz pat ziemeļu daļai. Pirmais punktsparedzēja mīnukuģu uzbrukumu pirms ieejas Korejas jūras šaurumos, pēdējais - ģenerālkauju pieVladivostokas. Bet redzamība bija slikta, jūrā lieli viļņi, tādēļ Togo pavēlēja mīnukuģiem patvertiesCusimas salas līcī, bet plāns sāka realizēties ar trešo punktu - ar galveno spēku artilērijas dueli Cusimasšaurumā. Eskadras tuvojās viena otrai. Togo visu laiku bija lietas kursā par ienaidnieka atrašanās vietu,turpretim Rož- destvenskis, kas turēja kreiserus savā tuvumā, zināja tikai to, ka ienaidnieks ir kaut kurziemeļos.

Pulksten 13.15 Togo pie apvāršņa ieraudzīja Deva kreiserus, kas pavadīja krievu eskadru,turēdamās austrumu pusē. Pēc neilga laiciņa parādījās piektās un sestās flotiles kuģi, kas gāja paralēliienaidniekam, tikai tam pa priekšu un rietumu pusē. Beidzot baltās miglas dūmakas plaisās Togoieraudzīja to ainu, par kuru tik bieži bija domājis šais pēdējos mēnešos. Pa zaļgano ūdens lauku, košķērsoja baltas viļņu muguru joslas, viņam lēni tuvojās melni korpusi, dzelteni skursteņi, resni, vējaplosīti dūmu stabi. Pulkstenis bija 13.39.

Tagad laiks bija jāskaita minūtēs un sekundēs. "Mikasa" priekšvadnis sparīgi vagojajūru, vezdamsaiz sevis japāņu kaujas ierindu. Šļakatas uzlidoja līdz klāja priekšdaļai, līdz 305 mm torņa pamatnei.Togo savu virsnieku pulciņā stāvēja uz šaura tiltiņa pie priekšējā masta. Kāds štāba virsnieks Togoieteica doties uz bruņoto novērošanas torni un no tā vadīt kauju. Pēc tradīcijas viņam katru reizi tika

izteikts šāds priekšlikums, un visi zināja, ka viņš to noraidīs. Ari šoreiz viņš atbildēja ar mazliet ironiskusmīniņu:

- Man drīz būs sešdesmit gadu. Savu mūžu jau esmu nodzīvojis, bet jūs, jaunie, jums par sevijāparūpējas. Ejiet uz novērošanas torni.

Protams, neviens no admirāļa komandas nepameta savu vietu. Togo pateica dažus vārdus štābapriekšniekam, tas pavēli atkārtoja, un "Mikasa" mastā uzvijās signāls. Spirgts vējš plandījasignālkarodziņus: "Tēvzemes liktenis atkarīgs no šīs vienīgās kaujas. Lai ikviens izpilda savu pienākumuun ziedo tam visus spēkus."

Šie vārdi gandrīz atkārto slaveno Nelsona frāzi pirms Trafalgaras kaujas: "Anglija cer, ka ikviensizpildīs savu pienākumu."

Pulkstenis bija 13.55.Aiz sava binokļa stikliem Togo redzēja krievu eskadru.Tā joprojām gāja divās kolonnās, tomēr ne tā, kā rīta agrumā. Labējā kolonna ar spēcīgākajiem

kuģiem - "Suvorov", "Aleksandr III", "Borodino", "Orei" - bija izrāvusies uz priekšu, apdzīdama kreiso,kuru vadīja bruņukuģis "Os- ļabja". Kā vēlāk kļuva zināms, šāds krievu eskadras izvietojums bija radiestādēļ, ka nebija realizējusies Roždestvenska vēlēšanās izvērst eskadru frontes līnijā. Pašlaik Roždest-venskis atkal pārkārtojās ķīļa kolonnā. Manevrs vēl nebija beidzies, kad parādījās Togo. Ari Togoredzēja, ka krievu eskadras kurss novirzījies uz ziemeļiem, un tas saistīja viņa uzmanību. 23 grādi uzziemeļaustrumiem. Roždestvenskis bija uzņēmis kursu uz Vladivostoku. Kļuva skaidrs, ka jārīkojas -jāaizsprosto Roždestvenskim ceļš, visiem spēkiem jāmetas virsū ienaidnieka galvgalim. Sākotnējais plānstika koriģēts mērķa daļā (dot triecienu kreisās kolonnas galvai), nevis virziena daļā, runa bija paruzbrukšanu no rietumiem. Kurss: 58 grādi ziemeļaustrumu virzienā.

Pulksten 14.02 distance līdz ienaidniekam 13 000 metru. Togo atrodas pa kreisi no ienaidnieka.Laiks sākt uzbrukumu. Kurss - dienvidi-dienvidrietumi. Viss ir skaidrs un saprotams, ienaidniekaeskadras tagad tuvojas ar vislielāko iespējamo ātrumu. To kustības virziens ir paralēls, tikai pretējs:krieviem - 23 grādi uz ziemeļaustrumiem, japāņiem - 23 grādi uz ziemeļrietumiem. Ja nekas negadīsies,pretinieki paies viens otram garām gar kreiso bortu, apmainīdamies lielgabalu triecieniem. Diezganklasisks variants. Bet - uzmanību! Ja kārtība nemainīsies, pirmā kaujas sadursme var izrādīties īsa unnedot izšķirošus panākumus. Pēc tam krieviem nekas cits neatliks, kā mierīgi doties tālāk uz ziemeļiem, uzVladivostokas pusi. To Togo nevēlējās nekādā gadījumā. Ne par ko nedrīkstēja pieļaut, ka atkārtojasPortarturas variants. Nedrīkstēja pieļaut, ka Roždestvenskis aiziet no kaujas. Bija pienācis bridis, kadjāaizsprosto Roždestvenskim ceļš un jāuzsāk cīņa. Tieši tagad bija jāpagriežas atpakaļ.

Eskadru, kas virzās ķiļa kolonnā, var pagriezt atpakaļ pēc diviem paņēmieniem. Pirmais variants:"visi reizē", katrs kuģis pagriežas par 180 grādiem admirāļa norādītā virzienā. Šāds manevrs ir samērāātrs, un kuģi cits citam neaizsedz ienaidnieku. Pēc tā eskadra joprojām paliek ķīļu ierindā, tikai apgrieztākārtībā, galvenais kuģis, admirāļa kuģis, tagad peld pēdējais. Bet Togo uzskatīja, ka admirāļa vieta irkaujas ierindas priekšgalā un kaujas laikā eskadras kuģiem jādara tikai tas, ko dara flagmanis. Kamēradmirāļa kuģis iet pa priekšu, lai cik nopietni būtu tā bojājumi, kauja vēl nav zaudēta. Turklāt manevrs arpagriezienu "visi reizē" krievu bruņukuģiem dotu iespēju pavērst uguni pret vājākajiem japāņu eskadraskuģiem. Togo atteicās no šāda varianta.

Ja izšķirtos par otro variantu - izvērst eskadru ar visas ierindas secīgu pagriešanos -Roždestvenskim tūlīt rastos ievērojamas priekšrocības. Rīkojoties pēc šāda paņēmiena, eskadras kuģiseko flagmanim pa tā ķīļūdens līniju. Tas nozīmē, ka ikviens kuģis sāk pagriezienu, kad sasniedzis topunktu, kur pagriezies priekšējais kuģis. Un šī vieta kļūst par to punktu, pret kuru ienaidnieks var dottriecienu, nešaubīdamies par panākumiem. Manevra vispārējā shēma ir līdzīga matuspraudei. Kamērkuģis atrodas pie spraudes pakaļējā atzarojuma, priekšējais to aizsedz un tas nevar šaut.

Togo to vis,u zināja. Viņš zināja arī to, ka viņa formētā, viņa apmācītā eskadra izpildīs

pārkārtošanos bez minstināšanās, bez kļūdīšanās, lai cik neganta būtu ienaidnieka uguns. Viņš bijapārliecināts par savu jūrnieku aukstasinību un paļāvās uz atšķirību japāņu un krievu artilērijasefektivitātē. Ne mirkli nevilcinādamies, viņš pavēlēja: "Secīgs kreisais pagrieziens par 180 grādiem."Eskadras kuģi apstiprināja, ka pavēle saņemta. "Mikasa" sāka novirzīties pa kreisi. Pulkstenis bija 14.05.Togo manevrs krievus pilnīgi apmulsināja. Kāds krievu virsnieks savās atmiņās vēlāk rakstīja: "Esskatījos un nevarēju noticēt savām acīm: japāņi uzsāka secīgu pagriezienu ar kreiso bortu… Šo manevruar matemātisku precizitāti izpildīja katrs nākamais kuģis punktā, kurā bija pagriezies iepriekšējais, bet,nokļuvis šai punktā, tas brītiņu palika tur stāvam, ievērojami atvieglodams mūsu uzdevumu. Kaut arijapāņu eskadras ātrums bija 15 mezgli, šis pagrieziens tiem būtu prasījis vismaz piecpadsmit minūtes.Visu šo laiku jauno kursu uzņēmušie bruņukuģi būtu aizseguši redzamību aizmugurē palikušajiem kuģiem.Kāds bezprāts! Vēl bridis, un mēs varējām sadurties ar japāņu galveno kuģi!"

Pulkstenis 14.08. Roždestvenskis pavēl atklāt uguni. Krievu tērauda krusa sāk krist pār japāņiem. Tātam bija jānotiek. Ap "Mikasa" jūra vārījās, ūdens šļakatu šaltis metās pret admirāļa kuģi, gaisusatricināja dārdošas lielgabalu zalves. Japāņu eskadra joprojām izpildīja pagriezienu ar nevainojamuprecizitāti. Bez neviena šāviena. Tā pagāja trīs minūtes, kas Togo droši vien likās tik garas kā mūžība.

No pulksten 14.08 līdz pulksten 14.11 imperatora flote krievu artilēristiem bija klusējošs mērķis.Beidzot pulksten 14.11 pirmie japāņu bruņukuģi, kas jau bija apgriezušies, atklāja atbildes uguni,

tiem pēc kārtas pievienojās nākamie, kas bija uzņēmuši jauno kursu. Uguns tika koncentrēta uz krievukuģiem "Suvorov" un "Osļabje".

Pulksten 14.20 305 mm šāviņš eksplodēja aiz komandtiltiņa, ievainojot 15 virsniekus un sasitotkompasu, kuram blakus stāvēja Togo. Viņš smaidīdams palika stāvam turpat. Pēc dažiem mirkļiem šāviņštrāpīja priekšējam tornim, izsitot no ierindas vienu lielgabalu.

Pulksten 14.21 japāņu manevrs beidzās, turklāt bez ievērojamiem zaudējumiem. Roždestvenska laiksbija pagājis. Tagad vajadzēja runāt Togo lielgabaliem, kas beidzot varēja parādīt, uz ko ir spējīgi,atrazdamies vislabākajās taktiskajās pozīcijās.

Japāņu šāviņi pirmo reizi bija pildīti ar šimozi, t.i., melinītu. Tie saplosīja bruņas kā papīru. Tieeksplodēja tūlīt, tiklīdz atdūrās pret kādu šķērsli - pret nocietinājuma statni vai bruņu plāksni, vai patūdeni. Eksplodējušie šāviņi izmeta uguns kūļus, šķembu krusu un indīgas smacējošas gāzes mutuļus.Tiklīdz japāņu lielgabalnieki bija piešāvušies, krievu eskadras priekšgala kuģu stāvoklis kļuvanožēlojams.

No savas vietas Togo, protams, nevarēja redzēt katra japāņu šāviņa graujošās sekas. Bet viņšredzēja, ka viņa kuģu šaušanas temps ir trīs reizes lielāks par krievu tempu. Nebija pagājusi ne pusestundas kopš kaujas Sākuma, kad krievu uguns kļuva aizvien juceklīgāka un aizvien mazāk efektīva. Uzkrievu kuģiem bija sasisti visi telemetri un tēmēkļi. Bija jābrīnās, ka krievu artilēristi vēl spēj notēmētlielgabalus.

Japāņu eskadra saglabāja savu lielisko ierindas kārtību. Turpretim krievu kuģi bija sadrūzmējušiescits pie cita. Roždestvenska kolonna, pretinieka uguns vajāta, bija salīkusi austrumu virzienā gluži kā koksviesuļvētrā. Togo it kā nojauta, ka ienaidnieks ilgi vairs nespēs izturēt šo nikno kauju, un pastiprinājaspiedienu, tūlīt pēc pretinieka mainīdams savu kursu un sākdams neatlaidīgi apņemt krievu eskadraspriekšgalu.

Pulksten 14.47 kurss jau bija austrumi-dienvidi-austrumi, distance - 4000 metru.Pulksten 14.50 krievu "Osļabja", uguns pārņemts un melnos dūmu mutuļos ietīts, pameta ierindu. Pēc

desmit minūtēm degošais "Suvorov" novirzījās no ierindas pa kreisi. Bruņukuģis "Aleksandr III", kas bijanokļuvis eskadras priekšgalā, piepeši pagriezās uz ziemeļiem - uz Vladivostoku!, mēģinādams izvairītiesno aplenkuma un aiziet gar japāņu ierindas aizmuguri. Bet Togo bija uzmanīgs. Viņš nojauta, ka uzvarasatslēga ir viņa rokās. Pagrieziens astoņi rumbi pa kreisi "visi reizē", pēc tam vēl astoņi rumbi pa kreisi"visi reizē", un japāņu eskadra atkal bija kaujas kolonnā ziemeļrietumu virzienā, tikai apvērstā kārtībā

(tagad tam vairs nebija īpašas nozīmes) un aizsprostoja pretiniekam ceļu.Pulksten 15.10 bruņukuģis "Osļabja" apgāzās un nogrima. Kamimura joprojām virzījās uz

dienvidaustrumiem, piesegdams 1. eskadras manevru un koncentrēdams uguni uz "Aleksandr III". Savukārtuguns liesmu pārņemtais "Aleksandr III" pameta ierindu, dodams vietu bruņukuģim "Borodino". Togo armanevru "visi reizē" atgriezās dienvidaustrumu virzienā. "Mikasa" atkal bija priekšgalā un sāka ar ugunispiest atpakaļ krievu eskadru.

"Suvorov", acīmredzot zaudējis vadību, nokļuvis nāves karuseļa centrā, to pēc kārtas apšauda Togoun Kamimuras eskadras. Tas izskatās pēc mācību šaušanas mērķa kuģa. Tā sadragātais karkass radadrausmīgu iespaidu. Daži tā lielgabali vēl šauj, kaut ari grūti iedomāties, ka šajā saplosītajā, salocītajādzelzs kaudzē un uguns jūrā kāds vēl palicis dzīvs.

Krievu šāviņi arvien retāk un retāk sasniedza mērķi. Kuģi bija sadrūzmējušies vienuviet, un ap tiemriņķoja japāņu eskadra. "Suvorov" piecas stundas bija izturējis japāņu eskadras uguni, atsitis divusmīnukuģu uzbrukumus un tomēr vēl turējās uz ūdens. Tas vēl šāva ar vienu 75 mm lielgabalu, pēdējolielgabalu. Trešā ranga kapteiņa Fuzi- moto mīnukuģu vienība saņēma pavēli vēlreiz uzbrukt krievubruņukuģim un to nogremdēt. Sagrauts un saplosīts, palicis ar vienu vienīgu nelielu lielgabalu, lepnaiskuģis izrādīja ciešu apņēmību cīnīties līdz galam. Tas turpināja šaušanu, kamēr turējās uz ūdens. Beidzot,pulksten 19.20 pēc vēl diviem mīnukuģu uzbrukumiem, tas nogrima jūras dzelmē.

Šai pašā brīdī uz "Borodino", kas vēl arvien savus kaujas biedrus veda Vladivostokas virzienā,nodārdēja sprādziens, un bruņukuģis nozuda zem svina pelēkajiem viļņiem. Divdesmit minūtes agrāk jūrabija aprijusi "Aleksandr III", un neviens ekipāžās loceklis nebija izglābies.

Tvaikoņi "Kamčatka", "Ural" un "Rusj" arī bija kļuvuši par lielgabalu upuriem un nogrimuši. Divipeldošie hospitāļi krita gūstā. Togo plāna trešā daļa bija izpildīta.

Iestājās nakts. Jūras viļņošanās nerimās, tikai vējš pieklusa. Kā šķita, laika apstākļi ir labvēlīgiplānā paredzētajam ceturtajam aktam - mīnukuģu nakts uzbrukumam. Tie izklīda visos virzienos gluži kāvilki, kas dzenas pēc medījuma. Togo eskadras galvenajiem spēkiem pavēlēja pārtraukt uguni un doties uzziemeļiem, noteikdams satikšanos pie Macusimas salas nākamajā rītā.

Nakti uz japāņu kuģiem tika ieviesta kārtība, notīrīti klāji, artilērijas baterijas, ievainotie iznestisvaigā gaisā, ievilkt krūtīs spirgtu gaisu varēja ari tie, kas visu dienu bija pavadījuši smacīgajā tilpņu unkatlu telpu ellē. Kritušajiem izgatavoja zārkus. Krituši bija apmēram simts jūrnieki un pieci simtiievainoti. Tas nebija pārāk daudz, ja ņem vērā, cik ļoti nikna bija kauja. Uz bruņukuģa "Mikasa", kas bijaienaidnieka galvenais mērķis, upuru bija visvairāk. Kuģim bija 48 trāpījumi. No artilērijas palikuši tikaipieci 152 mm lielgabali.

"Nisin", kas cīnījās kaujas ierindas otrā galā, arī bija guvis ļoti nopietnus bojājumus. Bruņukuģim"Asama" pulksten 14.27 trāpīja šāviņš," ko bija raidījis "Osļabja". Tam vajadzēja pamest ierindu un,kamēr notika stūres vadības remontēšana, pret to bija vērsta koncentrēta ienaidnieka uguns. Tā pakaļgalspar 1,5 metriem iegrima ūdenī. Bet pulksten 15.15 kuģis atkal ieņēma savu vietu ierindā. Kreiserim"Kassaga" bija bojāts korpuss zem ūdenslīnijas, un tas "Sitoze" pavadībā devās uz tuvāko Aburadani līci.Citu kuģu bojājumi nebija tik nopietni, lai par tiem baidītos. Togo zināja, ka viņš nogremdējis trīs nočetriem krievu "Suvorov" tipa bruņukuģiem, kurus Sanktpēterburgā uzskatīja par neuzvaramiem.

Pēc saules rieta ari krievi sāka uzskaitīt savus zaudējumus un sakārtot kuģus. Likdami lietātradicionālo, neticami stipro atjaunošanas spēju, viņi paguva apdzēst ugunsgrēkus, aizlāpīt caurumusbortos. Medicīnas dienests ķērās pie ievainoto ārstēšanas un gatavojās kritušo apbedīšanai. Jūrniekuizmisumu nomainīja vārga cerība. Japāņu lielgabali bija apklusuši, ienaidnieka eskadras ugunis palikušastālu aizmugurē.

Pēc visas šīs elles varbūt izdosies nokļūt līdz Vladivos- tokai. Justies drošībā, atrast patvērumu kautuz brīdi, satikt tautiešus - augstākais sapnis! Bet cerībām bija lemta tikai nepilna stunda. Piepeši no visāmpusēm atskanēja motoru tarkšķi, no ūdens izlekušo dzenskrūvju kaucieni. Mīnukuģi! Izmisums atkal

sagrāba krievu jūrnieku sirdis.Japāņu mīnukuģu komandieri, kas jau zināja par dienas kaujas iznākumu, kaisa nepacietībā pierādīt

arī savu drošsirdību. Viņi nikni metās virsū jau ievainotajam ienaidniekam. Bruņukuģim "Navarin" trāpījadivas torpēdas, un tas nogāja dibenā kopā ar visu ekipāžu. Bruņukuģis "Sisoi Veļikij" un kreiseris"Admiral Nahimov" arī tika sabojāti, un ar grūtībām nokļuva līdz Cusimas salas krastiem, kur atvērakingstonus, lai nekristu gūstā. Tomēr bija arī tādi krievu kuģi, kas negribēja padoties savam liktenim.Tēmētāji ar apsaitētām galvām un apdegušām rokām grieza lielgabalu tēmēšanas ierīces, pūlēdamiesuztvert tumšos mīnukuģu siluetus. Viņu šāviņi divus mīnukuģus nogremdēja un sešus izsita no ierindas.Japāņu mīnukuģi atkāpās, tiklīdz austrumos sāka svīst gaismiņa.

Uzlēca saule. Likās, ka diena būs saulaina un skaidra, tieši tāda, kāda japāņiem bija vajadzīga. SākāsTogo izstrādātās programmas piektais cēliens.

Pulksten 3.20 Togo saņēma no Takaokas ziņojumu, ka apmēram 60 jūdzes dienvidos no eskadraspamanīti daudzi dūmu stabi. Pēc neilga brīža Takaoka precizēja: "Redzu četrus bruņukuģus un divuskreiserus. Iet uz ziemeļrietumiem."

Krievu flotes atliekas mēģināja izlauzties uz Vladivos- toku. Togo atkal nostājās tām ceļā.Šoreiz viss bija viņa rokās - gan ātrums, gan spēks. Ienaidnieks parādījās apmēram pulksten divos

dienā. Eskadrā bija vecs bruņukuģis "Nikolaj I" ar admirāļa karogu mastā, bruņukuģis "Orei" un divikrasta apsardzes bruņukuģi - "Apraksin" un "Seņavin". Nedaudz pa priekšu un iesāņus nāca kreiseris"Izumrud".

Pulksten 10.34 "Kassuga", ko tūlīt atbalstīja visi japāņu bruņukuģi, atklāja uguni. "Izumrud" piepešipameta krievu vienību, attīstīja ātrumu un aizsteidzās uz austrumiem. Tas centās aizbēgt. Togo to redzēja,viņš redzēja ari to, ka "Sitoze", kas dzinās pakaļ, nespēj to panākt. Lai, tas nekas. Var atļaut tādamsīkumam izslīdēt no rokām. Svarīgākais - neaizlaist garām galvenos. Bet galvenie spēki, pareizāk sakot,tas, kas bija palicis pāri no krievu eskadras galvenajiem spēkiem, bija Togo acu priekšā. Sadūrušies arpārāku pretinieku, krievu kuģi atkal tika nežēlīgi iznīcināti.

Šaušana jau bija turpinājusies deviņas minūtes, kad kāds virsnieks, kas stāvēja blakus Togo, izdvesadažus vārdus, starp kuriem noskanēja arī vārds "Nikolaj I". Uz krievu bruņukuģa kaut kas notika.

Kaujas karogs kuģa mastā vairākas reizes paraustījās un drīz noslīdēja līdz pusmastam. Tai pašābrīdī parādījās starptautiskā koda signāls: X.G.H. - "Padodos".

Togo stāvēja nepakustēdamies. Stāvēja kā sastindzis. Virsnieki nebilda ne vārda. Viņi novērsa acisno admirāļa un sāka vērot krievu kuģus, uz kuriem joprojām krita japāņu šāviņi. Nākamajos mirkļos viņiieraudzīja kaut ko tādu, ka daudzi no viņiem aiz izbrīna palika stāvam ar atvērtu muti.

Uz citiem krievu kuģiem gandrīz reizē nolaidās krievu karogi. Tiklīdz tie bija skatienam nozuduši,mastā strauji pacēlās citi: ar Uzlēcošu Šauļi, ar Japānas nacionālo simbolu. Tā bija satricinoša aina.Virsnieku sirdis iepukstējās straujāk, rīklē spriedās kamols, daudziem acīs sariesās asaras.

Togo šajā notikumā noraudzījās sausām acīm. Viņš klusēdams vēroja Japānas karogus krievu kuģumastos. Krievu lielgabali vairs nešāva, bet japāņu šāviņi vēl aizvien sprāga uz krievu kuģu klājiem.

- Admirāli, viņi padodas, - kāds no virsniekiem ierunājās. - Vai pārtraukt uguni?Togo klusēja. Vai tiešām viņš bija nolēmis līdz galam piebeigt neapbruņoto pretinieku? Sekundes

Togo virsniekiem šķita neciešami garas.Togo vēlreiz uzmeta skatienu signālam "Nikolaj I" mastā un japāņu karogiem, kas plīvoja uz

pārējiem kuģiem.- Pārtraukt uguni, - viņš noteica.Japāņu kuģi sastājās aplī ap uzvarēto ienaidnieku.Tas notika 1905. gada 28. maijā pulksten 10.45.Pavēlējis pārtraukt uguni, Togo bridi palika stāvam, galvu zemu nodūris, un nebilda ne vārda. Tad

viņš kādam virsniekam pavēlēja kopā ar tulku doties uz "Nikolaj I" un atvest krievu admirāli.

Uz krievu bruņukuģa japāņus nesagaidīja admirālis Rož- destvenskis. Roždestvenskis bija ievainots.Tikpat kā bez samaņas viņš atradās uz mīnukuģa "Bedovij". Japāņu virsnieku priekšā stāvēja admirālisŅebogatovs. Viņš bija uzņēmies atbildību par ieroču nolikšanu. Ar nogurušu skatienu admirālis raudzījāsdivos maza auguma japāņos, no kuriem viens kaut ko ātri buldurēja savā valodā, bet otrs tulkoja:

-Admirālis Togo man uzdeva jums nodot viņa apsveikumu. Admirālis ir laimīgs, ka kauja tik ātribeigusies. Viņš bija dziļi pārsteigts par jūsu virsnieku un matrožu vīrišķību un uzskata, ka jūsu flotepelnījusi goda pilnus padošanās noteikumus. Jūsu virsnieki var paturēt savus personīgos ieročus. Kuģiemun bruņojumam jāpaliek tādā stāvoklī, kādā tie ir pašreiz, un jums nekavējoties jādod attiecīgi rīkojumi.Bez tam admirālis Togo vēlas tikties ar jums personīgi un lūdz jūs ierasties uz bruņukuģa "Mikasa".

- Piekritu visiem jūsu priekšlikumiem, - Ņebogotovs atbildēja. - Lūdzu tikai mazliet laika, laidotu vajadzīgos rīkojumus.

Viņš iegāja savā kajītē. Kad pēc brīža admirālis atkal parādījās uz klāja, viņam mugurā bija parādesforma ar visiem ordeņiem. Viņa sejā bija jaušamas skumjas un bezcerība. Viņš pavēlēja visiemvirsniekiem un matrožiem sapulcēties uz augšējā klāja. Admirālis viņus uzrunāja, bet visapkārt valdījanāves klusums. Viņš teica, ka visi cīnījušies godam un izcili varonīgi. Bet kauja ir zaudēta, un viņšuzņemas visu atbildību par kapitulēšanu. Turpmāka pretošanās radītu tikai vēl lielākus upurus bezjebkādām cerībām uz panākumiem.

- Mani bērni, - viņš sacīja noslēgumā, - esmu nodzīvojis garu dzīvi. No nāves es nebaidos. Bet esnegribu pazudināt jūs, jo jūs vēl esat jauni. Es uzņemos visu šī lēmuma kaunu - lai mani soda. Esmugatavs pieņemt nāves sodu. Drīz es šķiršos no šī formas tērpa. Bet jūs, jūs varēsiet ar godu nēsāt savusuzplečus. Palieciet sveiki!

Admirālis atsveicinājās un dažu štāba virsnieku pavadībā pa trapu nokāpa lejā uz japāņu kuteri.Togo viņu pieņēma ar tradicionāliem uzmanības pierādījumiem un pat izteica savu personīgo cieņu.

Atlika tikai dokumentāri melns uz balta nokārtot vienošanos par kapitulāciju. Tika atkārtoti noteikumi:"Krievu kuģi tiek nodoto japāņu flotei tādā stāvoklī, kādā tie ir pašreiz. Kuģu ekipāžu locekli kļūst parkaragūstekņiem. Virsniekiem atļauts paturēt zobenus."

Ņebogatovs ierosināja atbrīvot virsniekus uz goda vārda neņemt rokās ieročus un viņus repatriēt uzdzimteni. Kad tulks to bija pārtulkojis, Togo nolieca galvu, apliecinādams, ka priekšlikumu pieņem.Tomēr Ņebogatova lūgumu atstāt krievu jūrniekiem ieročus viņš noraidīja.

Pēc tam japāņu admirālis un viņa uzvarētais pretinieks izdzēra glāzi šampanieša, tā atzīmēdami karaizbeigšanu. Savā runā Togo pienācīgi novērtēja "prasmi un drosmi, kas bija nepieciešama, lai floti bezzaudējumiem aizvestu 20 000 jūdžu prom no tās bāzēm." Vēlāk Togo savam draugam Ogasavaki atzīstas:

- Kamēr mēs runājām un iedzērām, es vēroju admirāli Ņebogatovu un viņa virsniekus,mēģinādams viņos ieraudzīt naida pazīmes. Bet viņi mierīgi pacēla glāzes, un es nolēmu, ka varu bezbailēm nosūtīt uz krievu kuģiem tikai dažus cilvēkus, lai šos kuģus aizvestu uz Japānu kopā ar ekipāžām.

Togo joprojām bija uzmanīgs. Viņa acu priekšā jūras dzelmē bija nozuduši ienaidnieka spēcīgākiekaujas kuģi, pārējie bija pacēluši Japānas karogu, un japāņu admirālis sev jautāja - protams, ka jautāja,vai nav tomēr jābaidās no kādām lamatām, pēdējās viltības. Šīs aizdomas mums liekas pārmērīgas. Bet tāvar vismaz izskaidrot to klusēšanas brīdi, kas iestājās pēc tam, kad uz krievu kuģiem parādījās signāls parkapitulāciju. Acīmredzot Togo bija vajadzīgs zināms laiks, lai noticētu savas uzvaras realitātei.

Kara gaitā krievi bija zaudējuši 4800 kritušos, japāņi - 117. Ievainoto krieviem bija 10 000,japāņiem - tūkstotis. Togo bija zaudējis tikai trīs mīnukuģus, turpretim krievu flote bija iznīcināta.Aizbēgušais kreiseris "Izumrud" galu galā arī nogrima, uzskriedams uz mīnas pie Krievijas krasta. Trīskreiseri tika internēti Filipīnās, viens traleris - Šanhajā. No visas armādas līdz Vladivostokai nokļuvatikai divi mīnukuģi - "Bravij " un "Groznij", kā arī vieglais kreiseris "Almaz". Bet japāņu flote, ielenkusisavus gūstekņus, uzņēma kursu uz Sasebo.

3. jūnijā Togo apciemoja Roždestvenski Sasebo jūras hospitālī.

- Sakāve karavīra liktenī ir parasta lieta, - Togo sacīja. - Mēs izpildījām savu pienākumu. Es varutikai izteikt sajūsmu par jūsu jūrnieku vīrišķību. Pesonīgi pret jums es izjūtu dziļu cieņu un patiesu nožēlupar ievainojumu. Es ceru, ka jūs drīz izveseļosieties.

Roždestvenskis bridi paturēja Togo roku savā plaukstā.- Es jums pateicos par vizīti, - viņš sacīja neskanīgā balsī. - Man nav kauns, ka mani uzvarējis tāds

pretinieks kā jūs.Pēc atgriešanās Krievijā Roždestvenskis un Ņebogatovs stājās tiesas priekšā. Roždestvenskis vainu

par visu savu priekšnieku kļūdām uzņēmās uz sevis. Krievijas valdība par to viņam bija pateicīga.Prokurora apsūdzība vairāk izklausījās pēc advokāta aizstāvības runas, un virspavēlnieku attaisnoja. Viņšnomira pēc pusotra gada. Ņebogatovam sākumā piesprieda nāves sodu, bet pēcāk nomainīja pret desmitgadu ieslodzījumu cietoksnī. Viņš samaksāja par to, ka nosauca sakāves īsto vaininieku vārdus. Režīmambija vajadzīgs grēkāzis.

Dažas nedēļas pēc Cusimas japāņu flote atkal atstāja Sasebo un uzņēma kursu uz Sahalīnu,pavadīdama trans- portkuģus ar sauszemes karaspēka 13. divīziju. Gatavojās kara pēdējā operācija.Japāņu flotē bija parādījušies trīs kuģi ar jauniem vārdiem: "Iki", "Okinosima" un "Misima". Šie vārdibija uzrakstīti uz svaiga krāsojuma, kas paslēpa Ņebogatova kuģu krieviskos nosaukumus.

Harbinas un Vladivostokas aizstāvēšanai nepieciešamo karaspēku krieviem vajadzēja sūtīt pabezgalīgi garo Transsibīrijas ceļu, turpretim Japānai pēc krievu flotes iznīcināšanas nekas vairsnetraucēja pārsviest uz Mandžūriju pa jūru tik daucļz karaspēka, cik tā vēlējās. Pēc Cusimas Japāna uzsauszemes bija uzvarējusi tikpat droši kā uz jūras. Un neviens nevarēja pateikt, cik tālu Klusā okeānapiekrastē sniegsies tās ekspansīvās tieksmes.

Lielbritānija, Japānas oficiālā sabiedrotā, priecājās par šo uzvaru. Bet tās politiķi un diplomāti jauuzmanīgi vēroja notikumu gaitu, jautādami sev, vai nav laiks noteikt jaunās lielvalsts uzvaru robežas. Jovairāk tāpēc, ka Japāna attīstījās kā jūras lielvalsts. Togo uzvara jūras kaujās bija pārāk liela.

Japānas panākumi radīja bažas citās valstīs, ari ASV.Amerikāņu valdība 9. jūnijā karojošajām pusēm piedāvāja savu starpniecību, kas tika pieņemta:

Krievijas stāvoklis bija slikts, bet ari Japānu karš bija noplicinājis. 1905. gada 5. septembri Portsmūtātika parakstīts miera līgums.

Japāna, neapšaubāmā uzvarētāja, pēc šī līguma saņēma Koreju, kuru tā jau sen uzskatīja par savu, unPortarturu, kuru tā atkaroja jau otrreiz, šoreiz Krievijai. Bez tam Japāna saņēma Sahalīnas dienvidu daļu,dzelzceļa koncesiju un zvejošanas tiesības.

Japāņu tauta jau vienu reizi - pēc uzvaras pār Ķīnu - jutās piekrāpta, uzskatīdama, ka rietumulielvalstis tai nozagušas uzvaru. Pēc Portsmūtas līguma sarūgtinājums bija vēl lielāks. Tokio, Jokohamā,Nagasaki, kaut ari cieņa pret Meidzi nebija mazinājusies, sākās nemieri. Pēc mikado uzrunas, kurā viņšanalizēja valsts ekonomisko stāvokli - tukša valsts kase, iekšējais parāds, kas bija sasniedzis divusmiljardus jenu, japāņu tauta atgriezās pie sava ikdienas darba. Bet pirmajā mirklī nekas nespēja apslāpēttās naidu.

Naktī no 10. uz 11. septembri sprādziens iznīcināja kreiseri "Mikasa". "Spontāns sprādziens pulveranoliktavās," tāds bija valdības komisijas slēdziens. Šāds izskaidrojums nevar likties neticams. Dažāduvalstu flotes vēsturē zināmi vairāki līdzīgi negadījumi. Bet par "Mikasa" traģēdiju bija stipri jāšaubās.Rezultātā: seši simti nogalinātu un ievainotu cilvēku.

Šai laikā Togo ar vilcienu brauca uz Tokio. Ja sprādziens būtu noticis dažas stundas agrāk, cilvēks,kas simbolizēja uzvaru, būtu kritis par upuri tam drausmīgajam notikumam, kurā varbūt - jā, varbūt, -izpaudās tautas galējais izmisums un niknums.

Togo dzīves stāsts ar to varēja beigties. Bet tas nebeidzās. Tiesa gan, Togo lielgabali dārdēs tikaisalūta zalvēs. Es domāju, ka šī personība ir interesanta arī neatkarīgi no kara un karošanas.

Uzvara karā tika atzīmēta ar grandiozām svinībām un svinīgām ceremonijām. Tās bija spilgtas un

skaļas ari tāpēc, ka vajadzēja likt cilvēkiem aizmirst Portsmūtas līguma sekas. Bet pati pirmā ceremonijabija pieticīga un paražu respektēšanas dēļ - reliģioza. Tā bija admirāļu pateicības lūgšana, kas notikaimperatora svētajā dārzā Izā. Togo, tērpies parādes formā, stāvēja senču altāra priekšā. Viņam blakusceļos bija nometies sintoistu garīdznieks baltās drānās. Japāņu admirāļi cits pēc cita aiz Togo piegāja piealtāra.

Pēc tam Togo no Jokohamas devās uz Tokio, lai personīgi imperatoram pastāstītu par operācijasgaitu. Aiz vagona loga viņš redzēja ļaužu pūļus. Cilvēki stāvēja pie dzelzceļa uzbēruma un vicinājakarogus, un tā tas bija visa ceļa garumā. Tokio stacijā viņu sagaidīja godasardzes ierindas un cilvēkugrupa nacionālajos tērpos. Tie bija dzejnieki. Jau vairākas nedēļas viņi bija sacerējuši odas un tagad tāslasīja priekšā savam admirālim, uzvaras simbolam. Pēc tam - tikai pēc tam - sāka spēlēt kara orķestri.

Korteža karietes nesās caur klaigājošo pūli. Ļaužu jūra stiepās līdz pat Imperatora pils dārzavārtiem. Aiz tiem sākās nākamā ceremonija, kurā katrs žests notika pēc tradīciju noteikumiem.

Togo un trīs admirāļi, eskadru komandieri Kataoka, Kamimura un Deva iegāja zelta zālē. Milzīgāstelpas otrā galā, stāvēdams savu ministru vidū, viņu sagaidīja mikado. Ari viņš, tāpat kā Togo, bijaadmirāļa formas tērpā. Togo saliecās zemā sveicienā, pēc tam paspēra soli uz priekšu un sāka lasīt:

- Kopš tās dienas, kad pēc imperatora pavēles tika izveidota apvienotā eskadra, pagājis pusotrsgads, un šai laikā tā nav zaudējusi nevienu kauju. Tagad mēs esam iekarojuši pasauli. Mēs, JūsuAugstības uzticīgie kalpi, esam atgriezušies Dzimtenē ar triumfu. Šis triumfs pilnā mērā ir Jūsu dievišķāsAugstības bezgalīgā diženuma un nesalīdzināmās drošsirdības nopelns.

Šai vietā Togo aprāvās un klusēja vairākas minūtes. Neviens pat nepakustējās. Stāsta, ka visi, kasbijuši zālē, esot gluži vai par statujām pārvērtušies. Pēc tam Togo atsāka lasīt. Savā mazliet dobjajā balsīviņš nolasīja tekstu, kas bija īss kara notikumu atstāsts. Nobeigumā viņš sacīja:

- Man ir tas gods paziņot, ka imperatora pavēles izpildīšana pabeigta ar vēlamo rezultātu.Togo dziļi palocījās. Imperators sāka lasīt savu tekstu:- Visai pasaulei zināms, ka Apvienotā eskadra jūsu vadībā, pārvarēdama visus šķēršļus,

izpildījusi savu ārkārtīgi sarežģīto uzdevumu. Mēs esam dziļi apmierināti ar jūsu uzticību un jūsuvirsnieku un matrožu vīrišķību.

Imperators apklusa. Viņam nebija ko piebilst.Lielā jūras parāde notika nākamajā dienā Jokohamā. Imperatora jahta "Asama" peldēja garām flotei,

kurā stāvēja simt sešdesmit pieci kuģi: 8 bruņukuģi, 12 bruņu- kreiseri un kreiseri, 28 traleri, 77mīnukuģi, 5 zemūdenes. Dārdēja salūta zalves, jahtai tuvojoties, jūrnieki uz klājiem nometās ceļos. Togostāvēja blakus imperatoram - tas bija neredzēts gods - un pateica dažus vārdus katram kuģim. Bet svinībāsnebija viņa galvenā kuģa - "Mikasa". Cilvēka slava nekad nemēdz būt absolūti pilnīga.

1905. gada 20. decembrī Togo tika iecelts par Ģenerālštāba priekšnieku. Viņš saaicināja visu kuģukomandierus uz bruņukuģa "Asahi", kura mastā joprojām plīvoja viņa karogs. Togo pilnīgi nepameta floti.Viņš vēl tai pakalpos. Pildīdams augstākās militārās amatpersonas funkcijas, viņš zināmā mērā savā varāpaturēs arī flotes likteni. Bet viņš zināja, ka uz visiem laikiem atvadās no tās diženās apziņas, kas dod near ko nesalīdzināmu prieku, ko nevar salīdzināt pat ar augstākā virspavēlnieka varas izjūtu, - atvadās noapziņas, ka tu, cilvēkbērns, esi kuģa komandieris. Atvadu vārdi, ko viņš pateica sapulcinātajiemvirsniekiem, bija uzskatāmi par novēlējumu. Un vienu frāzi varēja pilnīgi attiecināt uz viņu pašu:

- Dievi apbalvo ar lauru vainagu tā cilvēka galvu, kas, trenēdamies miera laikā, kļūst paruzvarētāju jau pirms kaujas sākšanās.

Cita frāze brīdināja:- Dievi novēršas no tā, kas miera laikā atdusas uz lauriem. Senči mēdza teikt: "Pēc uzvaras savelc

ciešāk savas bruņucepures siksnas."Togo ievēroja šo principu ari Ģenerālštāba priekšnieka postenī, kuru ieņēma no 1905. gada

decembra līdz 1909. gada decembrim. Šai laika posmā Japāna ne ar vienu nekaroja, taču nepieciešamība

turēt pulveri sausu bija acīm redzama. Japāna, jauna jūras lielvalsts, bija ievilkta pasaules sacensībā arvalstīm, kas bija daudz bagātākas un nebija tik daudz ziedojušas kara vajadzībām. Togo pētīja jaunasmilitārās programmas, neatlaidīgi prātoja par jauno ieroci, kas, pēc ekspertu domām, izdarīs apvērsumuvisā līdzšinējā jūras kara taktikā, - par zemūdenēm. Kāds franču lidotājs Eiropā ar aeroplānu pārlidojapāri jūras šaurumam, kas bija tikpat plats kā Cusima - ari tā bija jauna viela pārdomām.

Bet radās ne tikai jaunas tehniskas problēmas. ASV uzskatīja, ka Japāna par spīti visiem Portsmūtaslīguma ierobežojumiem kļūst pārāk stipra, ka tās ekspansija izjaukusi angļu-sakšu līdzsvaru Klusajāokeānā. Tā, piemēram, Havaju salās, amerikāņu stratēģiskā punktā, jau dzīvoja 79 000 japāņu, turpretimamerikāņu tur bija tikai 12 000. Japāņu emigranti iemitinājās visā Klusā okeāna piekrastē, pat Kalifornijā,kur viņu lētās darbarokas atņēma darbu baltajiem amerikāņiem. Sasprindzinājums pastiprinājās. Sākāssadursmes starp japāņu ieceļotājiem un amerikāņiem Sanfrancisko un Ogdenā. Valdības apmainījās ardraudīgām notām. Beigu beigās viss nokārtojās. 1908. gada novembri Tokio un Vašingtona apmainījāsdraudzīgām notām un vienojās kopīgi saglabāt radušos status quo Klusajā okeānā un cienīt Ķīnasteritoriālo integritāti. Kaut ari kara nebija,

Japanas Ģenerālštābā priekšnieka amats nepavisam nebija godpilna atvaļināšana no dienesta.

VIII NODAĻA

1911. gada 29. maija rītā, tikko izbraucis cauri Gibraltāra jūras šaurumam, gar Spānijas krastuziemeļrietumu virzienā gāja japāņu kuģis "Kamo Maru". Kuģa kapteinis uz tiltiņa stāvēja blakus saviemcienījamākajiem pasažieriem, lai viņiem parādītu Trafalgaras ragu. Princis Higasi un princese Fusimibrauca uz Londonu, lai Kārļa V kronēšanas ceremonijā pārstāvētu mikado namu. Viņa impera- toriskāsaugstības pavadīja ģenerālis Nogi un admirālis Togo. Pirms četrdesmit gadiem Togo bija pabraucisgarām šim ragam pirmo reizi. Starp šiem diviem notikumiem aizritējusi cilvēka dzīve. Bet tā nav bijusiparasta cilvēka dzīve. Samurajs no Sacumas tagad bija pats ievērojamākais flotes karavadonis pasaulē -nākamais aiz Nelsona.

Londona joprojām bija palikusi pati lielākā pasaules pilsēta. Britu avīžu pirmajās lappusēs bijapublicētas Togo un Nogi biogrāfijas un portreti.

Svinību laikā Togo un Nogi neskaitāmas reizes tika fotografēti kopā, bet katra īstena brita sirdijdārgo svinību kulminācijas notikumā - jūras kara flotes parādē Spidhidā (neviena cita valsts nebūtuvarējusi sarīkot kaut ko tamlīdzīgu) - Togo bija vienīgais ārzemnieks, kas tika uzaicināts uz admirāļa jahtu"Enchantry". Skatītāju acu priekšā defilēja astoņpadsmit valstu kuģi, kuru kopējā ton- naža sasniedza 1400 000 tonnu. Starp ielūgtajiem varēja redzēt arī japāņu bruņukreiseri "Kurama" un krievu "Rossija".

Togo apciemoja savu veco skolu, kādreizējais "Džonijs Ķīnietis" aprunājās ar tās audzēkņiem. Pēckronēšanas svinībām princis un princese devās atpakaļ uz Japānu, bet

Nogi apceļoja vairākas Eiropas valstis. Togo nolēma apmeklēt Skotiju. Viņš centās ceļot inkognito,bet, protams, viņu visur pazina.

Pēc vienošanās ar Japānas valdību Togo pieņēma Viljama Hovarda Tāfta (ASV prezidents no 1909.gada) ielūgumu apmeklēt Ameriku. Ņujorkā viņš ieradās 1911. gada 3. augustā ar jaunāko transatlantiskolaineri "Lucy- tania". Žurnālisti, kas sagaidīja tvaikoni, steidzās sameklēt japāņu admirāli un jutās ļotisarūgtināti, ieraudzīdami nevis aziātiska izskata augstmani, bet gan vīrieti uzvalkā ar cilindru galvā.Amerikāņiem Togo ļoti iepatikās vienkāršības un labsirdīgā smaida dēļ. Viņa triumfālo braucienu paAmeriku kuplināja bagātīgas pusdienas un ārišķīgi svinīgas pieņemšanas. Viesmīlīgie saimnieki burtiskicīnījās par tiesībām pieņemt Togo. Pusdienās par godu Togo, ko rīkoja Amerikas valdība, galds bijarotāts ar bruņukuģa "Mikasa" modeli, kas izveidots no ziediem un valdībai izmaksāja 50 000 dolāru.

Togo ieradās vizītē arī pie eksprezidenta Teodora Rūz- velta. Namatēvs Togo parādīja divus

zobenus, ko savā laikā viņam bija dāvinājis Japānas imperators. Godbijīgi aplūkodams dārgo dāvanu,Togo uz viena zobena asmens ieraudzīja dažus rūsas plankumiņus.

- Es tos notīrīšu! - Togo izsaucās.- Atdošu tos .notīrīt vēlāk, - Rūzvelts atteica.- Šo darbu nedrīkst atlikt, - Togo neatlaidās.Kalpotāji atnesa visu nepieciešamo, un Togo ķērās piedarba. Viņš notīrīja vienu, pēc tam otru asmeni. Admirālis amerikāņiem paskaidroja, ka tie nav tikai

vienkārši tērauda zobeni, ka tie savā ziņā iemieso samuraja dvēseli.Togo atgriezās Japānā septembra vidū. Pēc gada nomira Meidzi, dižais imperators, kas bija valdījis

četrdesmit piecus gadus un iemantojis tautas cieņu - pat līdz dievināšanai. Meidzi sāka Japānasmodernizēšanu un uzveda savu zemi uz progresa ceļa. Tomēr bēru pajūgu, aiz kura gāja ari

Togo, pēc sentēvu paražas vilka pieci vērši. Ratu riteņi griezdamies skandēja septiņas sērudziesmas.

Imperatora bēru dienā ģenerālis Nogi ar sievu slepeni, tomēr stingrā saskaņā ar paražu, izbeidzasavas dzīves gaitas, izdarīdami harakiri. Apglabājis valdnieku, Togo devās uz sava ieroču biedra bērēm.

Imperators Josihito, kas nāca tronī pēc Meidzi, Togo piešķīra flotes admirāļa dienesta pakāpi. Togobija sešdesmit pieci gadi, no tiem četrdesmit gadus viņš bija atdevis flotei. Ceremonijā Togo stāvējaparādes formā ar visiem ordeņiem, rokas gar sāniem nolaidis, un nepiegrieza vērību fotogrāfiem. Viņasirmā bārda bija īsi apcirpta. Skatiens kā vienmēr ass. Un tomēr viņa sejā bija jaušama mazliet slimīgaizteiksme. Togo cieta. Pēc atgriešanās no Amerikas viņš nejutās vesels.

Tagad tas nebija reimatisma uzliesmojums, viņš cieta no urīnpūšļa akmeņiem. 1913. gada novembriviņam izdarīja operāciju. Pavasari Togo, flotes 'admirālis un visaugstāko padomju loceklis, tika ieceltsjaunā amatā. Viņš kļuva par prinča troņmantinieka audzināšanas biroja priekšsēdētāju.

Šī dievišķā bērna audzināšana nebija nekāda joka lieta.Astoņpadsmit profesori viņam mācīja ētiku, vēsturi, ģeogrāfiju, ķīniešu un japāņu literatūru, dabas

zinības, fiziku un ķīmiju, matemātiku, franču valodu (angļu valodu viņš jau pārvaldīja), kaligrāfiju, māksluun tiesību zinātņu vēsturi. Bez tam viņam lasīja lekcijas par kara un jūras zinībām. Militārajāmdisciplīnām, protams, bija jāieņem liela vieta nākamā imperatora apmācības programmā, un tā paredzējaari ķermeņa un rakstura norūdīšanas vingrinājumus, jo bez tiem prāta vingrinājumi būtu veltīgi.

1914. gadā, kad Japāna iestājās karā, flotes admirālis Togo floti vairs nekomandēja. Bet visisvarīgākie posteņi bija viņa skolnieku rokās. Pats Togo joprojām audzināja troņmantinieku. 1915. gadaoktobrī viņi abi uzkāpa uz kreisera, kas jūrā trenējās mācību šaušanā. Par japāņu jūrnieku mērķi bijaizraudzīts "Iki", bijušais "Nikolaj I", Cusimas gūsteknis. Domās iegrimis, Togo vēroja, kā japāņu šāviņiatkal plosa šī kuģa bruņas. Vilkdams krūtīs jūras gaisu, kas bija pievildzis ar dūmu smaku, Togo iztēlē uzkrievu kuģa atkal varēja ieraudzīt trīs starptautiskā koda signālkarodziņus: "X.G.H." - "Padodos." Betlaiks pagājis, un nekas neatkārtojas.

1920. gada martā princis sasniedza pilngadību, un viņa mācības oficiāli bija beigušās. Nākamaisimperators Hiro- hito posās uz Angliju, lai turpinātu izglītību.

Togo atkal stājās valdošā imperatora priekšā un tāpat, kā reiz bija lasījis ziņojumu par karu arKrieviju, tagad nolasīja pārskatu par prinča apmācīšanu. Pēc tam viņš aizbrauca uz Tokio priekšpilsētu,uz Meidzi kapliču, lai pateiktos debesīm, kas viņam ļāvušas godam izpildīt pēdējo uzdevumu.

Varētu uzdot pamatotu jautājumu: kā klājās paša Togo pēcnācējiem? Kas noticis ar prinčaaudzinātāja ģimeni? Hio, admirāļa vecākais dēls, nebija no tēva mantojis jūras aicinājumu. Viņš, tāpat kāsavā laikā Togo, arī aizbrauca uz Angliju, bet studēja rietumu agronomiskās zinātnes. 1916. gadāatgriezies Japānā, viņš apprecējās un dāvāja admirālim divus mazdēlus. Minoru, otrs dēls, kļuva par jūrasvirsnieku, apprecējās, un viņa ģimenē piedzima dēls. Neizmantodams sava slavenā tēva vārdu, viņš tomērtaisīja spīdošu karjeru. Togo meita apprecējās ar flotes virsnieku, un ari viņai piedzima dēls.

…Togo jau septiņdesmit trīs gadi. Viņš ir aizgājis no sabiedriskās dzīves. Mierīgi dzīvo savā mājāun viņu, tērpušos tradicionālajā japāņu kimono, bieži var redzēt dārzā lasām grāmatu, kopjam puķes vaiari rotaļājamies ar mazbērniem. Admirāļa Togo tēla vietā radies ne mazāk populārs veidols. Japāņu unārzemju žurnālisti bieži ierodas fotografēt "vectētiņu Togo", kas balts kā ābele stāv melnmatainu,smaidīgu bērnu pulciņā.

1922. gada martā Tokio un tās priekšpilsētas nopostīja drausmīga zemestrīce. Ugunsgrēki iznīcinājaārkārtīgi daudz māju, kas bija būvētas no koka un papīra. Arī Togo kopā ar saviem tuviniekiem,kaimiņiem palīdzot, cīnījās ar uguni.

īpaši svinīgos gadījumos Togo uzģērba savu parādes formas tērpu ar visiem apbalvojumiem, un ikreizi tauta viņu sveica ar skaļām gavilēm. Admirāļa formā viņš reprezentēja nacionālo ideju, bijapatriotisma un dzīva parauga iemiesojums. Desmitiem tūkstoši zēnu zvērēja dienās kļūt tādi kā Togo. BetTogo cienītāji viņam uzdāvināja Nelsona skulptūru, kas bija darināta no slavenā kuģa "Victoria" apšuvesgabaliņa.

1934. gada 27. maijā Togo nepiedalījās ceremonijā, kas bija veltīta Cusimas kaujas gadadienasatcerei. Viņš bija piekalts pie gultas: kakla vēzis. Diagnoze bija noteikta pirms pieciem mēnešiem, betnekāda ārstēšana nelīdzēja. Togo, nelolodams nekādas ilūzijas par savu stāvokli, mierīgi gaidīja nāvi.Viņa sieva gulēja blakus istabā. Viņa slimoja ar neirītu.

Šai dienā, 1934. gada 27. maijā, radinieki un draugi ieradās apciemot sirdzēju. Bet tai brīdī, kadimperatoram bija jāparādās tautai, Togo piecēlās no gultas un nometās ceļos uz savas istabas grīdas.

Nākamajā dienā viņa veselības stāvoklis pasliktinājās. Pēcpusdienā ieradās imperatora sūtnis unnolasīja dekrētu: Togo tika iecelts daimjo kārtā. Togo sievu ienesa vīra istabā, lai viņa varētu piedalītiesceremonijā. Visi klātesošie lūkojās laulātajos draugos, kas priekos un bēdās kopā bija nodzīvojušipiecdesmit trīs gadus, un viņu rīklēs spriedās asaru kamols. Tetsuko nomirs tieši pēc septiņiem mēnešiem.

Admirālis nomira 30. maijā pulksten 6.30. Pirms nāves viņš piecpadsmit stundas bija komā.Nacionālais radio divas dienas katru stundu pārraidīja ziņojumu par viņa veselības stāvokli. Un visulaiku viņa mājas priekšā nemazinājās ļaužu pulks, kas klusēdams, lietum nepārtraukti līstot, skaitījalūgšanas. Dienu un nakti.

Apbedīšana notika 5. jūnijā. Pirmo reizi nacionālā mērogā tika apbedīts cilvēks, kura dzīslās nebijatecējušas prinča asinis. Ik minūti no jūras puses atskanēja artilērijas zalves, kuģi pavadīja savu admirāli.Pār sēru procesiju pārlidoja imperatora flotes hidroplāni. Milzum daudz cilvēku noliektu galvu stāvējagar visu pēdējo ceļu, kas vēl bija jāmēro-Togo, lai rastu mūžīgu mieru blakus imperatoram Tajsi Tamaskapsētā, piecpadsmit kilometrus aiz Tokio.

Pēdējos vārdus admirālis izrunāja 29. aprīļa pusdienā. Esmu pārliecināts, ka šie vārdi liks atvadītiesno Togo kā no cilvēka, kas nav mums svešs:

- Es gribu tikai atpūsties pirms savām beigām. Es domāju par savu Imperatoru, - viņš nopūtās, - unpar rozēm…

Aleksandrs bernsteins, Krievijas armijas Centrālā nama Kara zinātniskāsbiedrības loceklis Vadoņa nakts vizīte Stāsts par patiesu notikumu

—vienreizejā un neiedomājama epizode, kas notika gandrīz pirms sešiem gadu desmitiem kādā Maskavas centra komunālajā dzīvoklī, savā K-/ Xlaikā satricināja visu mikrorajona iedzīvotāju prātus un,atstāstīta un pārstāstīta no mutes mutē, kļuva zināma visai Maskavai… "Pats Staļins ieradās dzīvoklī piekāda cilvēka, kas izlaists brīvībā. Ježovs viņu vajāja… droši vien vēl pie kāda aizbrauks… Nav ko teikt -taisnīgs cilvēks! Re, arī Ježovu, šo tautas ienaidnieku, atmaskoja! Un cilvēkus atbrīvoja!" Tomērnotikuma būtība tika sagrozīta, reizēm stipri izpušķota. Sākumā to cits citam atstāstīja čukstus (drošspaliek drošs!), bet visi to uztvēra ārkārtīgi kāri, juzdamies kā notikuma līdzdalībnieki un lepodamies, kair šī noslēpuma glabātāji.

Bet patiesībā notikums bija šāds. Nepieejamais un apsargājamais partijas un valsts vadonis, kasdzīvoja Kremlī gluži kā no pasaules nošķirts, tai laikā, kad vēl bija dzīvas atmiņas par trockistu,buhariniešu, "spiegu", "diversantu" un "kaitnieku" tiesāšanu, ignorēdams personīgo drošību, naktīaizbrauca uz kādu komunālo dzīvokli, lai apmeklētu savu novadnieku, bijušo jaunības draugu un partijaslīdzgaitnieku un viņa ģimeni. Uzliksim tūlīt punktu uz i - apmeklēja cilvēku, kas 1927. gadā bija izslēgtsno partijas, ieslodzīts cietumos, notiesāts uz nāvi, bet pēkšņi pēc gandrīz diviem gadiem atbrīvots.Notikums, kuru ir vērts pārdomāt un apjēgt! Kā to izskaidrot? Vai tā bija rūgta partijas un Iekšlietu tautaskomisariāta soda orgānu kļūdas atzīšana? Vai vadonis ar to atzina savu kļūdu? Varbūt tā bija vadoņacēlsirdības izpausme? Varbūt sentimentalitāte? Bet sentimentalitāte Staļinam bija sveša. Viņš apdomājakatru savu soli un reti kļūdījās, ja ari kļūdījās savos aprēķinos, tad galvenokārt tikai laika ziņā. Kaut ganviņa kļūdas tautai dārgi maksāja.

Tāpēc šī epizode jau no paša sākuma jāiztirzā nevis kā sadzīves notikums, kam ir tīri personisksraksturs, bet gan kā vēsturisks fakts, kas izriet no politikas. Kāpēc tieši es uzņēmos to izklāstīt? Tāpēc, kaari es toreiz dzīvoju tajā dzīvoklī. Es un mana sieva Jeļena Georgijevna, vairāk liecinieku nav palicis.Tas man dod tiesības pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem šo epizodi aplūkot un apjēgt jaunu notikumugaismā, lai godinātu cienījama cilvēka - Sergeja Ivanoviča Kavta- radzes piemiņu. Un ari tāpēc, laiatstātu to vēsturei.

Tātad notikuma vieta - Gorkija (tagad atkal - Tveras) iela nr. 6, dzīvoklis (ja pareizi atceros) 107. Šīmāja joprojām stāv pretim telegrāfam (mazliet augstāk), kur pagaimā redzama restorāna "Aragvi"aizmugures daļa.

Darbības laiks - 1940. gada rudens nakts.Griezīgs, valdonīgs zvans un klaudzieni pie durvīm pamodināja visus dzīvokļa iemītniekus.

Trīsdesmitajos gados šādi piepeši nakts zvani nebija retums. Tieši šai laikā "melnie kraukļi" pēc dzīvokļukratīšanas aizveda arestētos cilvēkus. Par apcietināšanas iemesliem mēs bijām iemācīti nešaubīties. "Jajau arestēts, tad tā tam bija jānotiek, tātad vainīgs", un vēl pirms izmeklēšanas sākuma cilvēks tikanosaukts par tautas ienaidnieku.

Dzīvoklī dzīvoja trīs ģimenes. Anna Ivanovna Trušina, es - Dirižabļu būvēšanas institūta students,mana sieva

Jeļena Georgijevna un divās blakusistabās S. Kavtaradze, viņa laulātā draudzene Sofja Abramovna

un viņu meita Maija - skolniece.Es apzināti visus nosaucu tieši šādā secībā, jo Kavta- radzes ģimene šajā dzīvoklī ievācās tikai

1940. gada sākumā. Viņu istabas nebija laimīgas. Divas reizes pie to durvīm karājās lakas zīmogi. Tasnozīmē, ka divas reizes tika arestētas un izliktas no dzīvokļa ģimenes. Pēdējā bija kāda Iekšlietu tautaskomisariāta darbinieka ģimene, liekas, tā dzīvoja šeit tikai pusgadu. Ģimenes galva klusītēm nozuda,apjukusi, pazemotā un pa pusei izpostītā ģimene no dzīvokļa tika izlikta. Kā zināms, Iekšlietu tautaskomisariāts nesaudzēja arī savējos. Mainījās komisariāta vadītāji, mainījās arī darbinieki. Taisnība, pēctoreiz valdošās kārtības sodīšana un arestēšana nebija obligāta. Tika praktizēta administratīvāizraidīšana: nevēlams, rada šaubas - izlikt arī viņa ģimeni. Toreiz bija viss "tā kunga" varā. Bet "tākunga" vara Iekšlietu tautas komisariāta personā cilvēkus aizsūtīja simtiem un tūkstošiem kilometrutālumā. Pamēģini iekārtoties!

Pie reizes jāpiebilst, ka tai laikā pastāvēja kāds nerakstīts likums: atbrīvotajos dzīvokļos jaunusiemītniekus ievietoja pēc Iekšlietu tautas komisariāta norādījuma vai ar tā piekrišanu. Toreiz tā bijadabiska parādība, kas gan varēja pret to iebilst?

Nebija šaubu, no kurienes pie mums ieradusies jaunā ģimene - Kavtaradzes. Sākumā tai nebija nekā,pat ne vienkāršāko trauku un iekārtas. Tā bija ārkārtīgi simpātiska ģimene, labsirdīga, pieticīga, ļotikulturāla, vārdu sakot, cienījama ģimene. Mēs, kaimiņi, sākumā palīdzējām viņiem iekārtoties, kāvarējām.

…Un tātad: zvans naktī un klaudzieni pie durvīm pamodināja visus. Nikni sāka riet suns gaitenītī, kaspiederēja kaimiņienei.

Bet ārdurvis atvēra paši klauvētāji. Kāda balss bargi pavēlēja:- Pievāciet suni un aizslēdziet istabu durvis!Jā, tā patiešām ir pavēle. Pamodinātajiem grūti apjēgt - vai atnākuši kādu arestēt? Nē. Atskan

neapšaubāmi jautra Sergeja Ivanoviča balss. Ari viņš atbraucis kopā ar svešajiem.- Sofa, Sofa, mums ir ciemiņi, dārgi ciemiņi, nāc šurp!Sergeja Ivanoviča balss nomierina prātus.Uzmetu uz pleciem jaku, pavēru durvis (ziņkārība) un gaitenī ieraudzīju četrus vīriešus. Bet pavērto

durvju spraugā valdonīgi iestājās plecīgs vīrs pa pusei militārā mētelī un zābakos. Uz zīmotnes rombs(pēc tagadējās sistēmas - ģenerālis).

- Ejiet gulēt! Šeit nedrīkst nākt.Biju ārkārtīgi pārsteigts, tomēr sapratu, ka neviens netiek arestēts. Paguvu ievērot, ka gaitenī stāv

Sergejs Ivanovičs un vēl divi vīrieši - viens neliela auguma, ar ūsām, kājās zābaki, šinelis bez dienestapakāpes zīmes, galvā zaļa cepure ar nagu. Otrajam ir pensnejs, mugurā zils mētelis, kājās zābaki. Kaut arijau biju piedalījies apmēram desmit karaspēka parādēs, stāvēdams ierindā Sarkanajā laukumā, un nevienu vien reizi Mauzolejā redzējis valdību, es nevarēju ne iedomāties, ka mūsu dzīvoklī, mūsu gaitenīstāv Staļins un Berija. Pie viesiem iznāca Sotja Abra- movna, skanēja priecīgas balsis, krievu valodajaucās kopā ar gruzīnu valodu. Mēs bijām gan satraukti, gan ari nomierinājušies un, kaut ko līdz galamnesaprazdami, tomēr aizmigām.

Kad pamodāmies, rīts jau bija pavisam gaišs, dzirdējām, kā viesi promejot atvadās. Bet es neriskējutūlīt atvērt durvis. Pirmos brīnumus ieraudzīju virtuvē. Uz galdiem stāvēja ēdienu atliekas un neaiztiktāskārbās sautēti cāļi, šašliks, stores, laši, mērce sacivi, salāti, uzkodas, augļi, rieksti, Kaukāza saldumi,konjaki un vīni. Uz dzērienu

pudelēm uzraksti latīņu burtiem. Veikalos tādi dzērieni nav redzēti. Tātad - īpaši.Sofja Abramovna - jauka sieviete, trausla, gracioza gru- zīniete ar bijušā skaistuma pēdām sejā,

pagātnes pārdzīvojumu dēļ priekšlaicīgi nosirmojusi (Iekšlietu komisariāta darbinieki viņu nepārtrauktibija tirdījuši) - pašreiz smaidīja nervozā uzbudinājumā.

- Jums bija jautras viesības?

- Jā, pie mums ciemojās Soso.Pirmajā brīdī es neaptvēru, ka viņa pieminējusi Staļina jaunības iesauku.- Jā, pie mums bija Koba, - viņa paskaidroja, - bija atbraucis biedrs Staļins.Tieši tā - uzvārdā, tāpēc ka viņš mēdza par sevi runāt trešajā personā.Mums, protams, tas bija trieciens, gluži kā pērkona dār- diens no skaidrām debesīm. Staļins mūsu

dzīvoklī - neticami! Lai gan nojauta par kaut ko neparastu bija radusies: pie durvīm stāvošajam sargambija augsta dienesta pakāpe, neviens netika arestēts, atvadīšanās bija jautra, skaļa, tika izsaukts lifts, un esdzirdēju, kā apsardzes vadītājs atver parādes durvis, izrīko padotos un dzirdēju pat to, kā liftaapkalpotājs Serjoža - invalīds, jauns puisis, apmulsis no pārsteiguma un laimes, ka tieši viņam trāpījiestik rets un atbildīgs uzdevums, ziņo par lifta gatavību laisties lejā pašam tautas vadonim! Un tomērnegribējās ticēt. Pārāk vienkārši, pārāk negaidīti. Kā pasakā.

Ak kungs, piepeši es atjēdzos, ka pulkstenis drīz jau būs - desmit. Gan es, gan kaimiņiene, gan manasieva - mēs visi esam nokavējušies: es esmu nokavējis mācības, viņas - darbu. Jaunais lasītājs varnezināt, ka tais gados pastāvēja bargi sodi: par darba kavējumu, kas pārsniedza 20 minūtes, draudējaatlaišana, tika ierosināta krimināllieta, un tiesa piesprieda līdz 6 mēnešiem labošanas darbos. Bet SofjaAbramovna tūlīt iznesa papīra lapiņu.

- Šeit ir telefona numurs, to man iedeva apsardze un teica, ka nekādu nepatikšanu nebūs. Laiadministrācija piezvanot viņiem, viņi visu noskaidrošot.

- Vai kopā ar Staļinu nebija ari Berija? - es pajautāju.- Jā, tas bija viņš.Visu, kas man kļuva zināms par šīs nakts vizītes norisi, visu, ko es uzzināju par pagrīdes boļševika,

inteliģenta dzīvi, par viņa vīrišķību un uzticību revolūcijai, man pastāstīja Sofja Abramovna. Bet manupriekšstatu papildināja ari pats Sergejs Ivanovičs. Šajā mazajā komunālajā dzīvoklīti mēs kopānodzīvojām līdz pat pirmajai kara dienai. Draudzīgi un saticīgi. Sievietes dalījās savās kulinārijasveiksmēs, visus cienāja ar pīrāgiem un kompotiem. Un palēnām es uzzināju, cik spilgta bijusi S.Kavtaradzes dzīve, cik šausmīgi traģisks liktenis bijis lemts viņam un visai viņa ģimenei.

Es domāju (un tagad esmu cieši pārliecināts), ka šī nakts vizīte, kā ari S. Kavtaradzes un viņa sievasatbrīvošana no cietuma, nebija vadoņa labas gribas izpausme, un tā nebija nejaušība, ka viņi abi 1939.gadā iekļuva politieslodzīto daļējas reabilitācijas un atbrīvošanas sarakstos. Nē, jautājums ir daudznopietnāks, visi notikumi sasaistās vienā ķēdītē - politiskā ķēdītē un paša "tautu vadoņa" nodomā. Bet,pirms turpinām šo domu, lasītājam vispirms jāiepazīstas ar pašu S. Kavtaradzi. Atšķiram Lielo PadomjuEnciklopēdiju.

Dzimis 15. 8. 1885. g. Zavreti ciemā Kutaisi guberņā. Gruzīns, KSDSP biedrs no 1903. g. Tēvsmuižnieks, karavīrs. Beidzis Pēterburgas universitātes juridisko fakultāti - 1915. g. Revolucionārodarbību veicis vairākās pilsētās: Kutaisi, Tbilisi, Batumi, Baku, Pēterburgā u.c.

No 1904. līdz 1906. g. bija KSDSP Imeretijas- Mingreļskas komitejas loceklis. Represēts, no 1912.līdz 1914. g. avīzes "Pravda" līdzstrādnieks Pēterburgā. Pēc 1917. gada februāra revolūcijas - KSDSPKaukāza novada komitejas loceklis. Avīzes "Kavkazskij rabočij" redaktors. KSDS(b)P VI kongresadelegāts. 1918. g. - Vladikaukāza deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs. 1919.— 1920. g. -nelegālā partijas darbā meņševistiskajā Gruzijā. Aresti. Līdz 1921. g. maijam Batumi un Adžārijasrevolucionārās komitejas priekšsēdētājs. Gruzijas revolucionārās komitejas priekšsēdētāja vietnieks.Gruzijas tieslietu tautas komisārs. 1922.-1923. g. Gruzijas TKP priekšsēdētājs. 1923.-1924. g.sūtniecības padomnieks Ankarā. 1924. - 1928. g. PSRS Augstākās tiesas prokurora pirmais vietnieks.1927. gadā izslēgts no partijas par līdzdalību trockistu opozīcijā. Atjaunots 1940. g. No 1941. g. PSRSārlietu ministra vietnieks. Maskavas, Jaltas, Potsdamas konferenču dalībnieks. No 1945. līdz 1952. g.PSRS sūtnis Rumānijā. PSKP XXH kongresa delegāts - 1961. g. Apbalvots ar trīs Ļeņina ordeņiem undiviem Darba Sarkanā Karoga ordeņiem.

Apglabāts 1971. g. 20. oktobri Tbilisi.Tā starp īsām rindiņām redzama cilvēka nodzīvotā dzīve un liktenis. Bet ko šis cilvēks darījis laika

posmā no 1927. līdz 1940. gadam? Atbilde viena - pēc izslēgšanas no partijas viņš bija izsūtīts, bet pēcizsūtījuma - Iekšlietu tautas komisariāta cietumi.

Bet atgriezīsimies pie nakts vizītes. Kas notika pirms tās? Kā ritēja Sergeja Ivanoviča dzīve?Atbildes izrādījās ļoti interesantas, jo tās attiecās uz pašas vizītes priekšvakaru.

Pievakarē iezvanījās telefons, kas atradās gaitenī. Es pacēlu klausuli. Kāds noteiktā balsī lūdzapasaukt Sergeju Ivanoviču. Viņš pienāca pie aparāta. Viņa balss tūlīt pārmainījās, tā kļuva nervoza,acīmredzot pārsteiguma dēļ viņš sāka runāt saraustīti, satraukti un, nolicis klausuli, iegāja istabāapģērbties. Viņa satrauktā balss bija dzirdama ari gaitenī, viņš mierināja sievu. Tieši pēc 15 minūtēmnoskanēja dzīvokļa durvju zvans, un ienāca kāds vīrietis. Viņš bija ģērbies pa pusei militārā tērpā, uzzīmotnes bija rombs, acīmredzot tas pats cilvēks, kas ieradās naktī. Bija skaidrs, ka viņš ir Iekšlietukomisariāta darbinieks, turklāt ar augstu dienesta pakāpi.

Sēdēdams automašīnā - viņi bija ceļā nepilnas piecas minūtes - Sergejs Ivanovičs ieraudzīja, ka autoiebraucis Kremlī. Viņš bija atvests uz Kremļa dzīvokli pie Staļina, kuru nebija redzējis jau vairāk kātrīspadsmit gadus. Pa dažādām durvīm viņi iegāja istabā gandrīz reizē. Vadonis un nežēlastībā kritušais,pagaidām vēl bijušais biedrs. Par pilnu biedru viņš no jauna tiks iecelts šai naktī.

Staļins ierunājās pirmais:- Sveiks, Serjoža, kā jūtamies?- Sveicināts, Josif Visarionovič! Piedodiet, šī tikšanās man ir ļoti negaidīta, es pat nepaguvu

pirmais jums pateikt labdienu.Kavtaradze klusībā nosprieda, ka šais trīspadsmit gados Staļins ir novecojis, stipri novecojis.

Politiskā cīņa, bezmiega naktis, sievas pašnāvības traģēdija - tas viss bija atstājis pēdas.Staļins piegāja viņam tuvu, pavisam tuvu klāt - Kavtaradze atkal sajuta kaislīgā smēķētāja stiprās

tabakas smaku, pieliecās un, it kā aizvainots ielūkodamies viesim acīs, gruzīniski izteica pārmetumu:- Kā tev nav kauna, Sergo, kāpēc tu jūsojies un manie- rējies? Kauns, Togo, tu taču no seniem

laikiem esi mans biedrs, mans brālis!To pateicis, Staļins viņu apskāva un noskūpstīja uz lūpām. Vēlāk, pēc 20-30 gadiem, visu

analizēdams, Kavtaradze sacīs:- Tai mirklī man prātā iešāvās jautājums: kas būs tālāk, vai tikai tas nav Jūdasa skūpsts?- Sveiks, Koba! - viņš satrauktā balsī gruzīniski sacīja. - Sveiks, Josif!Kā viņš jutās? Ko gan par savu pašsajūtu būtu varējis sacīt revolucionārs, kas visu jaunību ziedojis

cīņai pret monarhiju, cīņai par brīvību, vienlīdzību un brālību, revolucionārs, kas cara laikā arestēts sešasreizes, bet Padomju varas cietumos nosēdējis daudz ilgāk nekā cara laikos? Bet šis nebija brīdis šādujautājumu iztirzāšanai. Tomēr skaidrs bija tas, ka viņu no ieslodzījuma atbrīvojis vecais cīņu biedrsKoba.

- Paldies, pašlaik nevaru žēloties, - viņš skopi atbildēja.Satiekoties cilvēkiem, kas ilgi nav redzējušies, parastiiestājas mēms klusuma bridis. Bet Staļins bija ļoti labs psihologs. Ievirzīdams sarunu vajadzīgajā

gultnē, negaidīdams jautājumus, viņš tūlīt sāka stāstīt, kā atcerējies Kavtaradzi un kā viņu sameklējis:- Man atnesa Šotas Rustaveli "Bruņinieks tīģera ādā" signāleksemplāru. Skatos - jauns Šalvas

Nucubidzes tulkojums, bet redaktors - S. Kavtaradze. Vai tas esi tu, vai kāds cits? Zvanu Berijam, viņšapstiprināja, ka pēc Ježova procesa tu esi atbrīvots, iekšlietu orgāni tev palīdzējuši dabūt dzīvokliMaskavā un iekārtoties darbā. Tā es tevi sameklēju pavisam nejauši.

Atļausimies nenoticēt vadoņa viltībai! Ar savu patiešām milzīgo gribasspēku Staļins pārvaldīja visu,tādēļ ari par itin visu bija labi informēts un pats pieņēma lēmumus, kas izšķīra cilvēku likteni. Un šīsatikšanās jāuzskata nevis kā personīga atkalredzēšanās, bet gan kā Staļinam vajadzīga taktika viņa

toreizējās politikas posmā.Staļins neatzina nevienu mācību, nevienu notikumu ārpus politikas. Dažos gados, vispirms

balstīdamies uz Apvienoto valsts politisko pārvaldi, pēc tam uz Iekšlietu tautas komisariātu, Staļins pratabez kompromisiem, turklāt cietsirdīgi, jezuītiski izrēķināties ar visiem citādi domājošiem partijasbiedriem un kolēģiem, ar ļeņiniešiem, kas protestēja un cīnījās pret viņa metodēm un paņēmieniempartijas un valsts darbā un - kā tagad mēdz teikt - kazarmu sociālisma celtniecībā. Viņš nesaudzēja arizemniecību forsētās kolektivizācijas procesā, ko būtībā veica partija un Iekšlietu tautas komisariāts. Viņšizrēķinājās gan politiski, gan arī fiziski. Vēsturnieki bieži atsaucas uz viņa reliģisko jezuītismu. Tā irtaisnība, bet taisnība ir ari tā, ka politiskajā cīņā viņš daudz ko bija aizguvis no Makiavelli.

Staļins apgalvoja, ka par KaVtaradzes atbrīvošanu uzzinājis nejauši, lasīdams izdošanai sagatavotāŠotas Rustaveli "Bruņinieks tīģera ādā" signāleksemplāru, bet Staļina dzīvē nekādu nejaušību nebija. Siscilvēks tās nepieļāva. Un runāt par to ir naivi. Trīsdesmito gadu beigās visa izdodamā daiļliteratūra,topošie teātru uzvedumi un kinofilmas, visi centrālās preses galvenie materiāli viņam jau iepriekš bijazināmi un tēmas saskaņotas. Viņš pārraudzīja visu ideoloģisko darbību, visi plāni tika saskaņotiCentrālajā Komitejā, un vajadzīgo virzību noteica viņa radītā apbalvošanas un valsts prēmijupiešķiršanas sistēma. Šotas Rustaveli "Bruņinieks tīģera ādā" izdošana tika apstiprināta 1940. gadā,grāmata iznāca 1941. gadā, tas ir reti vērtīgs izdevums. Viens tā eksemplārs glabājas Krievijas Valstsbibliotēkas fondos Maskavā. Iesējums apdarināts ar bronzas folijas ornamentiem. Pēc izskata tas līdzīgssenajiem arābu izdevumiem. Tirāža pēc tolaiku mēroga bija ārkārtīgi niecīga - 10 000 eksemplāru, tātad -tikai izredzētajiem.

Nešaubīgi var apgalvot, ka tieši Staļins ierosinājis šī darba tulkošanu vai vismaz tieši atbalstījis tāizdošanu. Poēmas saturs bija tuvs Staļina noskaņojumam. XII gadsimta dzejojums ir nesavtīgas mīlestībasun patriotisma idejas pilns. Sota Rustaveli dzīvoja feodālisma laikmetā, un viņa ideāls bija stipra,apvienota, patvaldnieciska valsts ar izglītotu un humānu valdnieku priekšgalā. Dzejnieks cildinabruņinieku varonību un drošsirdību un ar kauna zīmi apzīmē viltus bruņiniekus, zvēresta lauzējus,liekuļus, lišķus, gļēvuļus un nodevējus. Varoņi šai cīņā iet bojā. Ari tas atbilst Staļina garīgajai pasaulei.Nedrīkst aizmirst, ka ari viņš pats jaunībā bija sliecīgs uz sacerēšanu, mēģināja publicēt un reizēm arīpublicēja savus dzejoļus. Ir pilnīgi skaidrs, ka jaunais tulkojums bija saskaņots ar Staļinu, ka ar viņa ziņupar tulkotāju bija izraudzīts ievērojamais mākslas zinātnieks profesors Šalva Nucubidze, par redaktoru -Sergejs Kavtaradze, kam jau bija rediģēšanas pieredze, dzejnieks un tulkotājs Sergejs Gorodeckis, kā aripiesaistīta viena no lielākajām izdevniecībām.

Bet atgriezīsimies Kremļa istabā.- Zini ko, palūgsim, lai atnāk ari Nucubidze, - Staļins ierosināja.Redzams, ka viss jau bija paredzēts, jo Nucubidze ieradās ļoti drīz. Sākās īstas draugu dzīres.

Tamada bija pats namatēvs. Viņš uzsauca tostus Šotas Rustaveli piemiņai, uzdzēra uz savu un pārējogalda biedru veselību.

Vārdu sakot, vīrieši iedzēra, atcerējās senas paražas, sarunājās gruzīnu valodā. Šalva Nucubidzedrīz nogura un aizgāja atpūsties.

- Serjoža, vai negribi mani uzaicināt uz savām mājām, man gribas pasēdēt pie tevis, satikt Sofu untavu meitu.

Kavtaradze to nebija gaidījis. "Ak kungs," viņš nodomāja, "kā lai es viņu uzņemu savā trūcībā, un arko tas viss beigsies?"

- Josif, tas nav iespējams, es nevaru tevi pienācīgi uzņemt, - viņš atbildēja. - Es dzīvoju komunālādzīvoklī, man ir kaimiņi.

- Tas mums ir zināms, - Staļins it kā atcirta.- Koba, es neesmu gatavs, pat krēsli… pat to man ir tikai trīs, un nav nekāda cienasta, piedod,

lūdzu, tu zini, ka es vienmēr biju priecīgs…

- Tie ir tikai sīkumi, Sergo, tīrais nieks, to visu mēs nokārtosim.Kavtaradze vilcinājās, nezinādams, ko darīt, bet viņš pamanīja, ka Staļina acis iedzirkstas, ka tajās

sariešas viņam labi pazīstamā dzelteni rūsganā dusmu krāsa, kas nevēsta neko labu.- Tu negribi mani ielūgt pie sevis, tu negribi pēc gruzīnu paražas savā mājā dalīties maizes

riecienā, negribi kopā ar mani iedzert un apkampties kā brālis ar brāli? Tātad tu turi uz mani ļaunu prātu?Tātad tu, Togo, turi ļaunu prātu uz Kobu? Bet vai tad Koba tavā priekšā par kaut ko ir vainīgs?

Kavtaradze saprata, ka tālāk tiepties nedrīkst, lai būtu kā būdams, citādi var notikt kas ļauns. Sofja irgudra sieviete, gan viņa pratīs uzņemt viesi bez pārmetumiem un atgādinājumiem.

- Koba, - viņš sacīja noteiktā balsī, - tu, protams, mums piedosi par mūsu galda pieticību, es teviielūdzu, mēs tevi sagaidīsim kā dārgu viesi, kā tuvu mūsu jaunības līdzbiedru. Par pieticīgo uzņemšanuvēlreiz lūdzu piedošanu.

- Par to nav jālauza galva, - Staļins atbildēja, - tas ir sīkums, mums pievedīs visu, kas vajadzīgs,mēs esam to pelnījuši.

- Brauksim!Tagad viņi veica to pašu īso ceļu, tikai šoreiz no Kremļa uz Tveras ielu, un viņus pavadīja trīs

automašīnas, kurās brauca Staļina apsardze. Šie puiši lieliski prata savu darbu. Pagalms tika aplenkts.Iedzīvotājus, kas iznāca no mājas, viņi pavadīja līdz ielas vārtiem. Lejā pie parādes durvīm nostājāspostenis, postenis radās arī pie dzīvokļa durvīm. Viss bija pārdomāts un aplēsts. Viņiem piebiedrojāsBerija.

Līdz dzīvoklim viņi uzkāpa kājām, jo lifts naktī nedarbojās. Sofja Abramovna prata ātri uzklāt galdu.Uz tā parādījās vīni, konjaki, uzkodas. Staļins pieteicās par tamadu. Viņam bija pacilāts garastāvoklis.Mēs esam pazīstami jau trīsdesmit septiņus gadus, turklāt - kas tie bija par gadiem! Pagrīdes gadi. Bet nujau trīspadsmit gadus viņš nav redzējis Togo, ne viņa ģimeni. Viņam atausa atmiņā, kā viņš, divdesmitčetrus gadus vecs pieredzējis revolucionārs, Ku- taisi un Tbilisi iesaistīja pagrīdes cīņā pret carismuastoņ- padsmitgadīgo ģimnāzistu Sergeju Kavtaradzi. Gruzijas sociāldemokrātiem nebija nevienamecenāta, tādēļ partija daļu naudas līdzekļu ieguva ekspropriācijas ceļā, pareizāk sakot, no kaujiniekiem,kas organizēja uzbrukumus banku kasēm. Šīs operācijas veica atsevišķas boļševiku grupas: Ter-Petrosjans (Kamo), J. Džugašvili (Koba) ar S. Kavta- radzes (Togo) un citu biedru piedalīšanos.

- Katram jāpieņem pagrīdes vārds, lai izvairītos no spiegiem un provokatoriem, - toreiz Staļinssacīja un izlēma: - Tavs segvārds būs Togo [1] . nespurojies! tas ir cienījams karavadonis, kas nepazīstsakāves, labs partijas vārds, bez tam arī tev ir šķības acis tāpat kā viņam. Ja tev būs tāds segvārds,špikiem nebūs viegli nokļūt tev uz pēdām. - Un piebilda: - Nerunā pretim, tas ir izlemts!

Staļinam patika karavīri un uzvarētāji.- Vēlāk Sergejam bija ari citi pseidonīmi - Safīrs un S. Kiriļskis, - Sofja Abramovna man

pastāstīja. - Tie galvenokārt bija žurnālista pseidonīmi, bet Štaļinam viņš vienmēr bija un palika Togo,vienmēr.

Pie reizes - par Staļina segvārdiem. Viņam to bija daudz: Koba, Nažiradze, Ivanovičs, Čižikovs,Rēpuļainais (tā bija policijas dota iesauka), Vasilijs, Vasiļjevs. Bet viņam vistuvāks bija segvārds Koba.Vispirms šī vārda nozīmi man izskaidroja Kavtaradzes ģimene.

- Palasiet lieliskā gruzīnu rakstnieka Aleksandra Kaz- begi darbus. Viņam ir stāsts"Ugunsslepkava", kura varonis, vārdā Koba, ir kalnu zemnieku aizstāvis. Viņš aicina kalniešus saceltiespret feodāļu patvaļu un kļūst par sacelšanās vadoni.

Stāsta varonis un tauta cīnās pret baznīcas pamatiem un feodālo jūgu. Literārais varonis Kobaun viņarīcība Staļinam bija tuvu pie sirds. Šo segvārdu viņš saglabāja visu mūžu, un šajā vārdā neoficiālosapstākļos viņu varēja uzrunāt "vistuvākie cilvēki: Molotovs, Mikojans, Vorošilovs un vēl daži.

Jāpiebilst, ka pagrīdes vārdu izraudzīšanā revolucionāri bija ļoti apdomīgi. To galvenais uzdevums -maldināt policiju. Tā, piemēram, bijušajam PSRS tieslietu tautas komisāram Nikolajam Kriļenko (nošauts

trīsdesmito gadu beigās), kas mācījās kopā ar Kavtaradzi Pēterburgas universitātē un izpildīja KSDSPuzdevumus strādnieku aprindās, bija segvārds Ābrams. Vadoties pēc tā, špiki meklēja pilnīgi citu cilvēkugan pēc izskata, gan izrunas.

Diemžēl mūsu vēsturnieki maz analizē revolucionāru sakarību ar viņu iesaukām, tāpēc, piemēram,nav skaidrs, kas mudināja Ļ. Trocki uz visu mūžu aizņemties šo uzvārdu no cietuma uzrauga. Vai tā bijapateicība šim cilvēkam, vai atriebšanās?

Bet Koba savus nākamos segvārdus neaizmirsa. Jaunāko dēlu viņš nosauca savā bijušajā pagrīdesvārdā - par Vasiliju. Bet uzvārds Vasiļjevs no jauna tika celts gaismā pēc četrdesmit gadiem. 1941.-1945.g. kara laikā daži steidzami Galvenā virspavēlnieka rīkojumi tika pārraidīti pa speciālo sakaru kanāliembez amatpersonas uzrādījuma, bet ar parakstu Vasiļjevs.

Frontes štābos vienīgi komandieri un šifrētāji zināja, ka Vasiļjevs ir Staļins.- Pie galda komandēja Staļins. Vispirms pārlauza lavašu uz pusēm. Iedzēra uz brālību. Tāda ir

paraža. Bet pēc tam Staļins uzsauca tostu par godu Sofjai Abramovnai, par viņu personīgi unrevolucionāra, pagridnieka sievu un uzticamu draugu. Vadonis nepieminēja ne to, ko viņa izturējusiizmeklētāju kabinetos, neapmelodama vīru, ne ari to, ka viņa bijusi apcietinājumā. Kāpēc lai topieminētu? Tas taču noiets posms un galvenais vainīgais, eksekutors Ježovs, jau sodīts ar nāvi.Taisnīgums ir uzvarējis.

- Uzsauca tostu, uzslavēja mani, bet pats sadrūma, nopūtās. Es sapratu, - Sofja Abramovna vēlākstāstīja, - ka viņam ir grūti iztikt bez mājas saimnieces. Viņa pirmā sieva J. Svanidze agri nomira,atstādama viņam zīdaini Jakovu. Otrā sieva N. Allilujeva izdarīja pašnāvību. Bērni auga bez mātes.

- Jā, Jakovs ari aprecējās, tēvam atļauju neprasījis, - Staļins sacīja, redzēdams, ka šai mājā viņusaprot. - Vai tad viņam tāda sieva vajadzīga?

Staļins nepavisam nebija apmierināts, ka viņa dēls apprecējis baletdejotāju J. Melceri, kas dzimusiOdesā parastā pilsoniskā ebreju ģimenē, kam ar politiku nebija nekāda sakara.

Staļins uzsauca tostu vēl vienai vakara dalībniecei - pio- nierei Maijai Kavtaradzei, novēlēdamsviņai labas sekmes. Tas bija pārsteigums. Tātad viņš bija zinājis, tātad viņam bija parādītas vēstules, koviņam no Tbilisi bija rakstījusi meitenīte: "Dārgais biedri Staļin, atbrīvojiet manu tēti, viņš ne pie kā navvainīgs…" Vēstules biedram Staļinam bija rakstījusi ari Sofja Abramovna, atgādinādama, cik uzticīgiviņas vīrs kalpojis revolūcijai. Bet tās visas bija palikušas bez atbildes, tikai pēc tam apcietināja arīviņu, lai salauztu nelokāmo Sergo.

Bet viņai pūlējās iegalvot, ka viņas vīrs ir partijas nodevējs, buržuāzijas aģents, deģenerāts, kasgrupā ar Budu Mdivani gatavojis atentātu pret vadoni, tautas mīluli J. Staļinu. Ne vairāk un ne mazāk!Drausmīgs liktenis bija jāpiedzīvo Gruzijas Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietniekam, vecamboļševikam B. Mdivani. Mēģinādami izspiest "atzīšanos", bendes viņu šausmīgi spīdzināja, viņa acupriekšā mocīja viņa sievu un dēlus. 1937. gada 9. jūlijā viņu, viņa sievu un četrus dēlus nošāva.Acīmredzot jau jaunībā B. Mdivani ar kaut ko vadoni bija aizkaitinājis. 1956. gadā visa ģimene pēc nāvestika reabilitēta.

Gruzijas sociāldemokrātiskā partija un boļševiku partija varēja lepoties un lepojās ar saviemdomātājiem, augsti izglītotiem, nelokāmiem un uzticīgiem partijas biedriem, kas cīnījās pret monarhijupar savas tautas uzplaukumu. Pie viņu avangarda piederēja Budu Mdivani, Fīlips Maharadze, SergoKavtaradze, Mihails Okudžava, Vladimirs Dum- badze un citi. Jau divdesmito gadu sākumā viņi vairsnespēja rast kopīgu valodu ar Staļinu. Kad tika veidota Padomju Savienība, viņš pastāvēja uz to, kaSavienības sastāvā jāiekļauj Aizkaukāza federācija, nevis Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāņa utt. GruzijasRepublika tam nepiekrita un ierosināja, ka Gruzija jāuzņem PSRS kā patstāvīga republika.

Viņus apsūdzēja par nacionālismu, trockismu, spiegošanu, gatavošanos Staļina gāšanai, vārdu sakot,par visu komplektu. Uz tiesas spriedumu nebija ilgi jāgaida.

Saglabājušies arhīvi. Nesalauztais B. Mdivani paziņoja: "Kādēļ Staļinam ievajadzējusies šī

komēdija? Nāves sods man jau sen piespriests… Mani nošaut ir par maz, mani vajag saplosīt gabalos! Joes taču esmu šurp atvedis XI armiju, es esmu nodevis savu tautu un palīdzējis Staļinam un Berijam, šiemnezvēriem, paverdzināt Gruziju un nospiest uz ceļiem Ļeņina partiju!" Sešus cilvēkus ar sasietām rokāmnošāva Tbilisi pievārtē 1937. gada jūlijā. Pirmais bija Budu Mdivani.

Kavtaradze tika izslēgts no partijas it kā par piederību trockismam, ko toreiz uzskatīja par politiskukontrrevolu- cionāru novirzienu, kas vērsts ne tikai pret partiju, bet ari pret valsti un visu strādnieku šķiru.

Represiju pamatā bija astoņdesmit trīs veco partijas biedru vēstule VK(b)P Centrālajai Komitejai.Vēstule bija kritiska un ierosināja tajā izteiktās domas apspriest Plēnumā.

Aicinājumu CK bija sagatavojusi Trocka grupa. Motīvi un kritika, kas bija izklāstīti astoņdesmit trijuvēstulē un nosaukti par "trockisma platformu", ilgu laiku palika nepublicēti, bet VK(b)P vēstures īsajākursā lakoniski nosaukti par "kontrrevolucionāru darbību".

Un tikai tagad publicētajā krājumā "Trocka arhīvs - komunistiskā opozīcija PSRS 1923.-1927. g."var izlasīt, ka grupa veco komunistu, savos uzskatos neatsakoties no sociālisma idejām, kritizēja CentrāloKomiteju un Staļina grupējumu. Astoņdesmit triju vēstulē atzīmētas CK kļūdas citu valstu partiju vadīšanāun iejaukšanās to darbībā, kā arī kļūdas iekšējā saimnieciskajā darbībā, kuru dēļ stipri krities darbaražīgums rūpniecībā, samazinājies ražošanas apjoms, noslāņojusies un panīkusi zemniecība, un laukosradies jauns virsburžuāzijas slānis. Vēstulē bija arī vairāki priekšlikumi. Astoņdesmit triju aicinājumsatklāti nostājās pret CK stingro tendenci noklusēt pretrunas partijā, tas prasīja frakciju veidošanastiesības, kompromisu apspriešanu, kolektīvu lēmumu pieņemšanu. Zināms, kā Staļina grupa reaģēja uz šoaicinājumu: opozīcija tika pasludināta par kontrrevolucionāru novirzienu, un viss beidzās ar cietumiem uncilvēku nošaušanu.

Kavtaradze stāstīja, ka necilvēcisko pratināšanu un mocīšanu laikā viņam sarīkota konfrontācija arB. Mdivani, ar kuru kopā bija nostaigāts revolūcijas un draudzības ceļš.

- Es viņu nepazinu, - viņš atcerējās. - Budu bija nomocīts, ar bārdu apaudzis, acis ārprātīgas, viņaizskats bija šaušalīgs.

- Budu, vai tas esi tu!- Jā, Sergo, tas esmu es. Paraksti to, ko viņi no tevis prasa. Paraksti!Acīmredzot izmeklēšanas beigās viņš bija kļuvis nepieskaitāms un atguvās tikai tiesā, kad lepni

paceltu galvu nostājās neģēļu priekšā.Līķi tika samesti bedrē, apbērti ar nedzēstiem kaļķiem un aplieti ar ūdeni. Zvērisks paņēmiens, taču

ne jauns. Sergeju Kavtaradzi sataupīja, viss jau bija iepriekš izdomāts un izlemts. No šī brīža viņš atradāsnāvinieku kamerā. Katru dienu gaidīja izsaukumu uz nošaušanu. Taču lūgumu par apžēlošanu viņšneiesniedza. Vēlāk tika nogalināts arī Saiva Okudžava, dzejnieka Bulata Okudžavas tēvs.

Sergejs bija ne tikai izglītots jurists. Viņam bija prakse, viņš bija strādājis par Gruzijas tieslietuministru, par PSRS Augstākās tiesas prokurora pirmo vietnieku. Kā gan viņš varēja justies izmeklēšanaslaikā, kad aizdomās turēta cilvēka vietā jau izmeklēšanas sākumā tika uzskatīts par apsūdzēto!

Bet valstī jau tika praktizēta "vainīgo prezumpcija", kuru pamatīgi bija izstrādājis vēl viensnelikumības ieviesējs - jaunais prokurors staļinists A. Višinskis.

1927. gadā S. Kavtaradze, kas bija parakstījis Trocka platformu, no partijas tika izslēgts.Administratīvā kārtībā viņu no Tbilisi izsūtīja uz Novosibirsku un uz Urāliem. Pēc vairākiem gadiem viņšnosūtīja vēstuli J. Staļinam, kurā rakstīja, ka nenodarbojas ar politiku un lūdz atļauju atgriezties un dzīvotTbilisi. Šādu atļauju viņš saņēma. Bet 1934. gadā Ļeņingradā tika nogalināts S. Kirovs. Valstij vēlās pāriarestu vilnis. Arestēja ari S. Kavtaradzi, kas dzīvoja Tbilisi - tūkstoš kilometrus no Ļeņingradas. Staļinsnomainīja vairākus iekšlietu tautas komisārus. 1937. gada janvārī atcēla no darba, notiesāja un 1938.gada martā nošāva tautas komisāru G. Jagodu. Tāds pats liktenis bija viņa pēctecim N. Ježovam - nošauts1940. gada februārī. Viņa vietā stājās L. Berija.

Tautas komisāri nomainīja cits citu, bet S. Kavtaradze bija notiesāts uz nāvi un ieslodzīts nāvinieku

kamerā.Viņš nerakstīja apžēlošanas lūgumrakstus, nelūdza itin neko, gaidīja savu stundu, bet viņu pārņēma

niknums, kad cietumā ieradās pilsoņu ekskursijas, pat pionieri, un cietuma uzraugi viņus aicinājaielūkoties "actiņā", lai apskatītu "tautas ienaidnieku", pagaidām vēl dzīvu. Viņš izteica savu sašutumu paršo mežonīgo pasākumu. Nav zināms, vai Staļins saņēma viņa vēstuli, vai ne, bet ekskursijas vairs netikarīkotas. Berijas iecelšana nozīmēja sodīšanas politikas mīkstināšanu. No cietumiem un nometnēm daļējitika izlaisti vecie boļševiki, ļeņinieši, kas vēl palikuši dzīvi, kā ari daļa represēto zemnieku. Tā bijašķietama grēku nožēlošana, jo būtībā itin nekas nebija mainījies.

1939. gada beigās S. Kavtaradzi aizveda uz Berijas kabinetu. Uz turieni tieši no kameras aizveda ariviņa sievu, kas nomocīta līdz nepazīšanai. Abus atbrīvoja.

- Sofja Abramovna, - es uzdodu jautājumu, - vai Sergejs Ivanovičs vienmēr izjuta Staļina ietekmi?- Diezgan ilgi, bet tad, kad jautājums skāra personīgo dzīvi, Sergejs palika pie sava. Mēs mīlējām

viens otru un nolēmām precēties. Koba kategoriski bija pret to.- Tu esi muižnieks, - Staļins sacīja, - bet tu cīnies ar monarhiju un kārtām, tomēr gribi precēties ar

meiteni, kas nāk no muižniecības aprindām. Šīs laulības tevi vājinās un attālinās no revolūcijas.- Bet Serjoža nepakļāvās, un mēs salaulājāmies. Ne vienu vien reizi mēs Kobu paglābām no

vajātājiem Tbilisi un it īpaši Pēterburgā, kur Serjoža pēc jurista diploma saņemšanas kādu laiku bijalegalizējies. Koba bija trak- galvīgs, policijai un špikiem bija dots uzdevums nemitīgi vinu izsekot unatrast.

- Mūsu tikšanās beigās, kad jau tuvojās rits, Koba skaidri un gaiši mums noprasīja: "Kādapalīdzība jums vajadzīga, vai cits dzīvoklis, mēbeles, nauda vai kas cits?" - Sofja Abramovna atcerējās. -Sergejs Ivanovičs no tā visa atsacījās. Bet vienu vēlēšanos gan viņš izteica:

- Visu mūžu esmu vadījis mūsu partijas interesēs un mūža nogalē gribētu atkal būt tās rindās.- To mēs apspriedīsim Centrālajā Komitejā, - Staļins atbildēja un pēc brīža turpināja, -

apspriedīsim, bet tagad atvadīsimies, nāk jau diena, jāķeras pie darba.Nākamās dienas pievakarē S. Kavtaradze tika izsaukts uz VK(b)P Centrālo Komiteju, tur viņš

uzrakstīja iesniegumu, un viņam paziņoja, ka ar CK lēmumu viņš atjaunots partijā ar partijas biedra stāžuno 1903. gada un izsniegta biedra karte. Tā Koba šo jautājumu bija "apspriedis Centrālajā Komitejā".

No šīs dienas sākās jauna dzīve. Viņu iecēla par Ārlietu tautas komisariāta atbildīgu darbinieku - parTuvējo un Vidējo Austrumu valstu nodaļas vadītāju.

Kļuvuši par augstu stāvošām personām, Kavtaradzes pret mums, kaimiņiem, palika tādi paši, kābijuši, tikpat pieticīgi un labsirdīgi. Bet situācija ap viņiem pārvērtās ļoti strauji. Tīri vai jāsmejas, betnākamās dienas rītā, kad es devos uz mācībām, pie parādes durvīm mani sagaidīja mājas pārvaldnieks.

- Student, - viņš mani uzrunāja, uzdvesdams degvīna smaku, - kā jums tur ir? Vai kaut kas navvajadzīgs?

- Tevi ietupinās! - es tūlīt atsaucos (man patika dzīt jokus).- Par ko? - viņš gandrīz iebrēcās.- Vannas istabā gāzes aparāts laiž cauri ūdeni, atejā sē- žamdēlis satrunējis un atlūzis, - vai saproti

pēc kā tas ož? Vai zini, kas pie mums bija atnācis? Caurules sarūsējušas, no virtuves griestiem birst kaļķi,bet Kavtaradzes istabas durvīm ir šķirbas, - es uzskaitīju un drošības labad piebildu: - Ietupinās, kā likts!Pat lifts darbojas tikai vienā maiņā. Sakārto visu, cik vien ātri vari.

- Visu izdarīsim, - viņš iesaucās, - tikai nepazudiniet!Un trīs dienās tika izdarīts' remonts, kas bija ieplānots jau pirms pieciem gadiem.Telefons gaitenī zvanīja vienā zvanīšanā. Zvanīja gan bijušie paziņas, gan nepazīstami cilvēki:

partijas darbinieki, valsts darbinieki, žurnālisti, rakstnieki - apsveica, ierosināja atjaunot veco pazīšanosvai iepazīties no jauna. Atceros, es piegāju pie telefona, un mani ar sarunu pagodināja Tautas mākslinieksIgors Iljinskis, kas tolaik bija populārs cilvēks. Lūdza nodot laba un panākumu vēlējumus Kavtaradzes

ģimenei un iedeva savu telefona numuru. Sarunu es atstāstīju, jaunības neapdomībā izteikdams savuviedokli, un, kā es sapratu, Kavtaradzes nebija sliecīgi uz varbūt glaimojošu, tomēr bezprincipiālupazīšanos.

īpaši sāpīgs viņiem bija zvans no toreizējā KPFSR izglītības tautas komisāra V. Potjomkinaģimenes. Ar Potjom- kinu Kavtaradzes bija draudzējušies jau sen. Sergejs bija pirmais padomnieksTurcijā, kad Potjomkins bija sūtnis un redzams diplomāts.

- Kad mēs nokļuvām nelaimē, viņš nedarīja neko, lai mums palīdzētu. Kam mums vajadzīgi tādidraugi, kas tā izturas nelaimē, - ar rūgtumu sacīja Kavtaradzes laulātā draudzene. (AcīmredzotKavtaradzes nebija kļūdījušies, novērtēdami V. Potjomkinu. 1938. un 1939. gadā viņš jau bija ārlietutautas komisāra vietnieks un centīgi atmaskoja "tautas ienaidniekus", rakstīja ziņojumus par saviemdarbiniekiem. Ar tālejošu mērķi bultas tika raidītas pret pašu tautas komisāru - pret veco un nopelniembagāto boļševiku M. Ļitvinovu, kuru Berija nepacietīgi gaidīja savos pagrabos.)

Tai laikā es vēl biju komjaunietis un izjutu dziļu cieņu pret revolucionāru, veco boļševiku paaudzi,tādēļ ļoti uzmanīgi klausījos viņu atmiņās, kuras joprojām atceros. Domāju, ka mans pienākums ir īsumāpastāstīt, cik reizes S. Kavtaradze represēts un pakļauts briesmām. (Šai ziņā man palīdzēja avīzē "ZarjaVostoka" publicētais raksts, kas bija veltīts Šergeja 100. dzimšanas dienai.)

• Pēc 1905. gada revolūcijas sākās pagrīdnieku izsekošana un apcietināšana. 1906. gada janvāriS. Kavtaradzi, 20 gadus vecu jaunekli, Aizkaukāzā pirmo reizi apcietināja. Žandarmērija bez tiesasvienpersonīgi viņam piesprieda nāves sodu nošaujot. Bet tika organizēta bēgšana un viņu aizsūtīja uzārzemēm, lai viņš tur iegādātos ieročus.

• Tā paša gada augustā pēc ieroču atvešanas viņu atkal arestē un notiesā uz nāvi. Atkal bēgšana arbiedru palīdzību.

• 1907. gadā ohranka viņu arestēja, bet tai trūka pierādījumu un viņu izsūtīja no Aizkaukāza.Partija viņu nosūtīja uz Pēterburgu. 23 gadu vecumā viņš kā eksterns pabeidza vidusskolu un iestājāsPēterburgas universitātē, turpinādams pagrīdes darbu.

• 1911. gadā viņu arestēja Pēterburgas ohranka. Izmeklēšana ilga vairākus mēnešus. Atbrīvoja.• Otrreiz Pēterburgā viņu arestēja 1914. gadā kā KSDSP biedru. Aizbēga no apsardzes. Partija

deva līdzekļus un aizsūtīja uz Kijevu. Tur 1915. gadā kā eksterns aizstāvēja jurista diplomu.• Arestēts 1916. gada augustā pagrīdes darbā Aizkaukāzā. Sākās revolūcija un viņu atbrīvoja.

Pēc tam Sergejs bija KSDSP Kaukāza novada komitejas loceklis un avīzes "Kavkazskij rabočij"redaktors.

• 1919. gada augustā viņu apcietināja meņševiku valdība. 15 mēnešus turēja apcietinājumā.Atbrīvoja pēc līguma noslēgšanas starp Padomju Krieviju un meņševistisko Gruziju.

Sergejs man pastāstīja, kā viņam un viņa biedriem 1920. gadā izdevies izkļūt no Metehi cietuma.- Meņševiku valdība pagrīdniekus, Gruzijas boļševiku partijas vadītājus, apcietināja 1919. gada 15.

janvāri. Kopā ar mani kamerā bija F. Maharadze, G. Sturua, A. Ter- Petrosjans (Kamo), A. Gegečkorijaun citi biedri. Gaidījām brīdi, kad ar mums izrēķināsies - nošaus. Lielākoties šādas lietas notika beztiesas sprieduma. Nenogurdināmais Kamo sāka gatavot bēgšanu, drupināt sienu. Tai pašā laikā viņšizmanījās nosūtīt vēstuli uz vaļu - pašam meņševiku valdības iekšlietu ministram N. Ramišvili. Vēstulēbija izteikta prasība: "Mēs tik un tā izbēgsim, turpretim, ja mūs nošausiet, ari jūs pašu nenovēršami gaidīsnesaudzīgs sods." Tā diktēja Kamo, sēdēdams cietumā. Meņševistiskā pagaidu valdība nobijās noizrēķināšanās un asins- atriebības, tādēļ visus atbrīvoja. Kamo draudzējās ar Kavtaradzi, armēnim ungruzīnam bija kopīgs mērķis, kopīgs dzīves uzdevums. Bet neviens no viņiem nenodarbojās ar teroru, koatzina un realizēja eseri ar J. Azefu un B. Savinkovu priekšgalā. Bet meņševistiskā valdība atbrīvojaieslodzītos ne tikai bailēs no Kamo draudiem - turpat blakus taču bija Padomju Krievija, boļševistiskāKrievija, un meņševiki baidījās ari no tās.

Tagad, mūsu šodienas apstākļos, kad valda nekārtības un korupcija, šāda epizode ir iespējama un

saprotama. Bet trīsdesmitajos, ari četrdesmitajos un sešdesmitajos gados pat sapnī nevarēja rasties doma,ka cietumnieks varētu draudēt saviem tiesātājiem. Tāpat nebija iespējama politieslodzīto bēgšana. Kamodzīve aprāvās divdesmitajos gados, viņš gāja bojā katastrofā.

• 1921. gada janvāri S. Kavtaradzi atkal apcietināja un ieslodzīja meņševiku valdības izmeklēšanasdaiļā Kutaisi un Batumi, kur viņš pavadīja vairāk nekā četrus mēnešus par piedalīšanos strādniekusacelšanās organizēšanā.

Tai laika posmā, kad notika cīņa pret patvaldību, cīņa par Padomju varu, S. Kavtaradzi apcietinājaastoņas reizes, turklāt divas reizes viņam piesprieda nāves sodu. Paradokss: sociālisma celtniecībasperiodā padomju vara viņu noturēja cietumos un nometnēs ilgāk nekā patvaldnieciskās Krievijas varasiestādes.

1906. gadā S. Kavtaradze pirmo reizi satikās ar Ļeņinu, kas pēc tam par viņu izteicās:- Nopietns un apdāvināts cilvēks…Kā kaimiņi mēs izšķīrāmies 1941. gada 22. jūnijā, kad es aizgāju uz fronti. Zinu, ka darbs ārlietu

tautas komisāra pirmā vietnieka postenī nebija viegls. Viņš piedalījās visās starptautiskās konferencēs unsarunās kā kara gados, tā ari pēc kara.

Kavtaradze vadīja misiju Irānā ar ļoti sarežģītu politisku un ekonomisku uzdevumu, diemžēl ne visosjautājumos panākdams pozitīvu rezultātu. Pēc tam viņu norīkoja par sūtni uz Rumāniju, kur no 1945. līdz1952. gadam realizēja PSRS politiku, sarežģītu, no viņa neatkarīgu pretrunu apstākļos. Ari tur bijaneveiksmes, bet Staļinam tas nebija pa prātam. 1954. gadā Kavtaradze aizgāja pensijā un aizbrauca uzTbilisi. Pēc ilga pārtraukuma es atkal ieraudzīju

Sergeju viņa dzīvokli Tbilisi, Niko Nikoladzes ielā 7, kur viņš dzīvoja kopā ar meitu Maiju. Viņasieva Sofja jau bija mirusi. Protams, viņš bija novecojis, tomēr vēl gana stalts un saglabājis labu atmiņu.Pie galda mums bija patīkama saruna. Es pastāstīju par kaujām Ļeņingradas blokādē, kurās piedalījos no1941. līdz pat 1944. gadam. Sergejs dalījās atmiņās par pagātni. Es izmantoju iespēju un uzdevu viņamjautājumu, kas jau sen mani interesēja: kas bija pirmais avīzes "Pravda" redaktors? Vēsturē par to nekasnav rakstīts. Vai Ļeņins? Brīdi klusējis, viņš atbildēja:

- Nē, Iļjičs nekad nav bijis avīzes "Pravda" redaktors, - un piebilda, it kā ar cirvi cirzdams, -redaktors bija Mirons Černomazovs.

- Bet partijas vēsturē tāds vārds nav minēts, kas viņš bija?- Cara ohrankas provokators, - Kavtaradze atbildēja un, negaidīdams nākamos jautājumus, tūlīt

paskaidroja: - Viņu bija ieteicis pats Ļeņins. Ko lai dara, arī viņš nebija nekāds dievs, varēja kļūdīties unkļūdījās.

Kādu laiku es joprojām šaubījos, vai šai jautājumā nav kādi pārpratumi, bet tad, 1992. gadā, nedēļaslaikrakstā "Ņedeļa" parādījās raksts par provokatoru KSDSP rindās - par Maļinovski. Viņš bija KSDSPbiedrs, bet tai pašā laikā ari algots ohrankas aģents. Uz viņa sirdsapziņas bija daudzu pagridniekupazudinātā dzīve. Pēc revolūcijas šis provokators labprātīgi atzinās. Notika tiesa, kas viņam piespriedanāves sodu. Bet šajā rakstā nosaukti arī citi provokatori un to vidū - M. Černomazova vārds. TātadSergejs nebija kļūdījies.

- Vai Staļins vispār ir bijis revolucionārs? - reiz Kavta- radzem jautāja žurnālisti.- Ziniet, ari es sev pastāvīgi uzdodu šo jautājumu, - viņš nevilcinādamies atbildēja. - Kad mēs

iepazināmies, viņam mugurā bija noplukuši ielu tirgotāja svārki un kājās saplīsuši zābaki. Ilgi neskūtabārda uz vaigiem un fanātiķa acis.

Bet smieklīgs viņš nebija nekad. Mēs darbojāmies vienā organizācijā. Es pazinu daudzusrevolucionārus, bet neesmu saticis nevienu, kas būtu bijis tik dedzīgs darbībā, tik pieticīgs un tik nejūtīgspret ēdienu, izpriecām… Koba un izpriecas - tas jau pats par sevi bija neiedomājams vārdu savienojums.Es satikos ar viņu arī pēc revolūcijas, un viņš, jau ieņemdams augstus posteņus, bija palicis tikpatpieticīgs, noslēgts un uzvilkts kā stopa stiegra. Pēc tam liktenis mūs izšķīra. Man liktenis bija lēmis

cietumus, Kobam - tukšo Romanovu troni…Stāstīdams par savām personīgajām attiecībām ar Staļinu, Sergejs sacīja, ka tās vienmēr bijušas

atturīgas. Staļins nekad nav bijis atklāts, savu sirdi nekad līdz galam nav atvēris.- Reiz kādā miermīlīgā sarunā es viņam atgādināja, ka mans brālis joprojām ieslodzīts nometnē.

Staļins viņu labi pazina. Viņš pievērsās man ar ilgu skatienu, bet neko neatbildēja. Atkārtot teikto būtubijis bezcerīgi. Bet pēc kāda laika, vasarnīcas dārzā sava prieka pēc laistīdams puķes, viņš piepešipagriezās pret mani un, acīm zibsnot, neskanīgā balsī noteica: "Jūs taču gribējāt mani novākt!"

Ar to Staļins atgādināja, ka "jūs" ir B. Mdivani un S. Kavtaradze. Pirmais ir nošauts, tāpēc otrajamjābūt pateicīgam vismaz par to, ka viņam saglabāta dzīvība. Staļins prata turēt bailēs pat savus vistuvākoskolēģus.

Jāpiebilst, ka Kavtaradze pirmsrevolūcijas gados atsevišķos gadījumos bija nostājies pret savubargo aizbildni.

Staļins, tolaik Džugašvili, vairākas reizes nelegāli ieradās Tbilisi un Kutaisi, iepazinās ar Gruzijaspagrīdnieku darbību kā Aizkaukāza komitejas pārstāvis. Vēsturiskās atmiņas liecina, ka jau toreiz viņšizturējies nevis kā biedrs, bet gan kā inspektors. Bijis augstprātīgs, devis kategoriskus rīkojumus, biežimainījis savas domas par situāciju, radījis intrigas starp boļševikiem un viņus apvainojis. Iegaumēsim, kašīs īpašības viņa rīcībā izpaudās jau tolaik.

Kādu dienu, tas notika 1908. gadā, atkal ieradies Baku, Staļins izturējies tik neciešami augstprātīgi,skolmeistarigi un pavēlnieciski, ka Gruzijas boļševiku komitejas locekļi bija sašutumā, bet viens noievērojamākajiem pagridnie- kiem - S. Kavtaradze, nespēdams Staļinu pārliecināt, vairs neizturēja unmeta viņam ar galda lampu, apšļakstīdams viņu ar petroleju.

Atriebīgais Koba to droši vien nebija aizmirsis. Toreiz Kavtaradzem bija 23, bet Staļinam 29 gadi.Lūk, cik dedzīga bija toreizējā revolucionārā jaunatne! Jā, Kavtaradze bija principiāls ari vērtējumos. Tā,piemēram, 1970. gadā, kad kāds žurnālists sarunā lūdza, lai viņš izsaka savas domas par S. Ordžonikidzi,Sergejs lakoniski atbildēja: "Krievu kolonizators." Jau pirmajos Padomju varas gados Staļins centāspanākt, lai Gruzija iekļaujas PSRS kā Aizkaukāza federācijas sastāvdaļa. Gruzija atteicās. 1923. gadāStaļins uz Gruziju nosūtīja S. Ordžonikidzi, kas šīs prasības izvirzīja rupjā formā, izraisīdams kautiņuvārda tiešajā nozīmē. Staļins panāca savu. Maskavā ar Centrālās Komitejas lēmumu Kavtaradze tikaatcelts no Gruzijas Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja amata un nosūtīts uz Turciju par sūtniecībaspadomnieku (faktiski - par ierēdni). Tā bija izsūtīšana vai nometināšana trimdā, ko pēcāk PSRS plašipraktizēja. Pēc tam Staļins vairs nekad Kavtaradzi nepielaida pie politiskas darbības. Viņam bijajāpaliek administratīvā darba robežās.

Starp citu, Ļeņins šo "gruzīnu lietu" nosodīja, savā vēstulē kongresam nosaukdams to par"lielvalstisku šovinismu". Jā, notika tā - vēsturē tā mēdz gadīties, ka gruzīni Džu- gašvili un' Ordžonikidzeizrādījās lielāki krievu šovinisti nekā paši krievi. Tas nebija nekāds jaunums, jo neviens Krievijasimperators no Romanovu dinastijas, kas nāca pie varas, īstenībā nebija krievs.

Interesanta ir ari atbilde uz žurnālista jautājumu: "Ko jūs sakāt par Gegečkori?" Ari uz to viņšatbildēja lakoniski: "Gegečkori ir bandīts." Kā lai viņš nepazītu Gegečkori, kas 1922. un 1923. gadā bijaGruzijas iekšlietu tautas komisārs, tātad ieņēma amatu, kas vedināt vedina nostāties uz represiju ceļa.Sniegsim izziņu: A. Gegečkori dzimis 1887. gadā, gruzīns, cēlies no muižniekiem, revolucionārajā kustībā- no 1902. gada. KSDS(b)P biedrs no 1908. gada. Viņa dzīve beidzās 1938. gadā.

Sergejam īpaši atmiņā bija palikusi Potsdamas konference 1945. gada augustā. Tur izšķīrās Vācijasun pasaules nākotne, un uz Staļina pleciem atkal uzgūlās milzīga nasta.

Kavtaradze ievēroja, cik ļoti Staļins novecojis. Kara gados viņš taču bija savās rokās koncentrējisvisu bruņoto spēku, rūpniecības un partijas vadību. Ne visi to spētu izturēt.

"Kāda metamorfoze!" viņš domāja. "Pirms četrdesmit gadiem es viņu, Kobu, pazinu kā nesavtīgu,boļševisma ideju pārņemtu cilvēku, kā politisko bēgli, ko nemitīgi meklēja policija. Bet izrādījās, ka viņš

ir spēcīgs un nežēlīgs organizators, kas nerēķinās ar cilvēkiem, nesaudzē nevienu. Viņš aiz sevis atstājisdaudzus kritušos un nogalinātos, bet to visu viņš attaisno ar argumentu, ka radīta varena sociālistiskavalsts, kas uzvarējusi Otrajā pasaules karā. Protams, tā ir - uzvarējām. Un tagad, skat, Koba ģe-nerālisimusa mundierī kopā ar Amerikas prezidentu un Lielbritānijas valdības galvu izšķir Vācijas un cituvalstu likteni. Viņam klanās karaļi. Tas ir briesmīgs spēks, kas koncentrēts viena cilvēka rokās, bet tautaviņam aplaudē - un ari tas ir spēks, viņa ietekmes spēks. Un arī tas ir briesmīgs un traģisks spēks."

So aprakstu varēja nosaukt arī citādi, piemēram, "Togo - Kobas ķīlnieks", bet būtība, protams, navnosaukumā.

Satricina pats fakts. Viņš - muižnieks, virsnieka dēls, viņa - kņaza Vačnadzes dzimtas atvase, koCarskoje Selo kristījusi pati imperatrise - Nikolaja II sieva. Šķiet, viņi - dzīves lutināto ļaužu bērni,varētu gozēties monarhijas labvēlībā, bet nē - demokrātijas un republikas labad, tautas labad, tās kultūrasuzplaukuma un tiesību labad viņi, upurēdami sevi, nostājas pret monarhiju, nostājas uz revolūcijas ceļa,lai nodibinātu diktatūru, nevis monarhisku, bet strādnieku šķiras diktatūru. Bet viņi jau nebija vienīgie.Inteliģentu, kas nostājās uz šī ceļa, nebija mazums. Un visi viņi bija jauni. Varbūt tā ir vispārēja jaunopaaudžu īpašība - vēlēšanās pārveidot pasauli.

P.S. Apraksts jau bija pabeigts, bet redakcija ieteica autoram sīkāk pastāstīt par sakarību starp ŠotasRustaveli poēmas "Bruņinieks tīģera ādā" izdošanu un S. Kavta- radzes atbrīvošanu no nāviniekukameras.

Nav šaubu, ka tieši Staļins deva rīkojumu izlaist no nāvinieku kameras S. Kavtaradzi, kas roku rokāar viņu kopš 1903. gada cīnījās par monarhijas gāšanu, turklāt 1905.- 1907. g. piedalījās ekspropriācijasaktos, organizējot uzbrukumus bankām. Par iegūto naudu Kavtaradze no ārzemēm piegādāja ieročusbruņotajām strādnieku vienībām, lai gāztu monarhiju. Bet atbrīvošanas galvenais iemesls bija Staļinalēmums spilgti un vērienīgi krievu valodā atkārtoti izdot Šotas Rustaveli poēmu "Bruņinieks tīģera ādā",par redaktoru ieceļot Kavtaradzi. Tas bija politisks gājiens. Tuvojās Otrais pasaules karš. 1939. gadāStaļins ierobežoja represijas un daļu cilvēku atbrīvoja no ieslodzījuma. Viņš saprata, ka Gruzijas partijasorganizācija, Gruzijas un Aizkaukāza tautas ar prieku atbalstīs šo Maskavas lēmumu un uzņems to kāattiecību uzlabošanas garantu. It īpaši tāpēc, ka par izdevuma redaktoru būs no nošaušanas paglābtaisbijušais Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1922.-1923. g.), Gruzijas nacionālais varonis,boļševiks un inteliģents Sergo Kavtaradze. Šīs lieliski noformētās grāmatas iznākšanu gaidīja kā svētkudienu, kā neparasti krāšņu notikumu ar skaļu reklāmu. Tika gaidīta izdevniecības kolektīva apbalvošana.Grāmata tipogrāfijā tapa kā dāvanas variants. Pēc rediģēšanas pabeigšanas S. Kavtaradzi, kas tai laikājau dzīvoja Maskavā, bija paredzēts iecelt vadošā amatā Ārlietu tautas komisariātā. Viss ritēja uz priekšupēc šādas programmas, bet sākās karš un par reklāmu nevienam vairs nebija vaļas domāt. Grāmatu tomērizdeva, kaut ari sākās evakuācija, tikai stipri mazākā tirāžā.

Grāmata viņu izglāba un atgrieza atbilstošā, viņa cienīgā dzīvē. Taču pats S. Kavtaradze palikavadoņa ķīlnieks. Jāpiebilst: tāpat kā daudzi citi…

1933. gadā Maksims Gorkijs sāka izdot grāmatu sēriju "Ievērojamu cilvēku dzīve". Iznāca 300grāmatas - trīs simti vārdu. Starp tiem ari PSRS perioda valsts darbinieki, valsts pamatlicēji: N.Baumanis, Ļ. Krasins, A. Luna- čarskis, S. Kirovs, V. Kuibiševs, S. Ter-Petrosjans (Kamo), S.Ordžonikidze, S. Šaumjans un citi.

Kavtaradzes vārda tur nav. Ar nodomu. Jo tajos gados, kad šīs grāmatas tika izdotas, viņš bija ārpuspartijas, viņš sēdēja cietumā. Tāpēc padomju sistēma viņu no šī saraksta izsvītroja.

Krievijas vēsturei vajadzētu papildināties ari ar Sergeja Kavtaradzes dzīves aprakstu. Tas būtustāsts par inteliģentu, dumpinieku pret monarhiju, dumpinieku partijā, valsts darbinieku un - mocekli.

Natalija Gevorkjana Nikita Petrovs Kas nogalinaja Mihoelsu?

Pirms piecdesmit gadiem (1948. gada 13. janvārī) Minskā tika nogalināts Solomons Mihoelss -Valsts Ebreju teātra vadītājs, PSRS Tautas skatuves mākslinieks. Viņa nāves apstākļi tagad ir zināmi, laigan nekāda oficiāla izmeklēšana līdz šim nav bijusi un slepkavu vārdi nav nosaukti. Varbūt tieši tādēļ, apšo notikumu joprojām virmo kaislības. Ne pārāk sen notika skaļš tiesas process, ko Valsts drošībaskomitejas ģenerālis Jevgeņijs Pitovranovs par goda un cieņas aizskaršanu bija ierosinājis pret televīzijasžurnālistu Vladimiru Molčanovu, kas viņa vārdu televīzijas pārraidē bija pieminējis saistībā ar Mihoelsanogalināšanu.

"Sabraukti ar kravas automobili"Mihoelsa bojāejas noslēpumu atklāja Lavrentijs Berija, kas pēc Staļina nāves iecelts par PSRS

iekšlietu ministru. Slepkavības apstākļi fiksēti viņa iesniegumā PSKP CK Prezidijam 1953. gada 2. aprilīar nr. 20g.

Berija uzskatīja, ka viņam ir izdevīgi pārtraukt odiozās un skaļākās Valsts drošības ministrijaslietas, kas attiecās uz pēdējiem Staļina dzīves gadiem. Turklāt sakarā ar Ebreju antifašistisko komitejubija apcietināta un ar tiesas lēmumu izsūtīta Molotova sieva Poļina Žemčužina, tāpēc Berijam bijaizredzes pielabināt Molotovu ar viņa sievas reabilitēšanu.

Minētajā iesniegumā Berija rakstīja, ka "ārstu lietas" pārbaudes gaitā noskaidrojušās Mihoelsanogalināšanas detaļas. Kā izrādās, Staļins bija pārliecināts, ka Mihoelss ir "ebreju nacionālistiskaspretpadomju organizācijas" vadītājs, taču Valsts drošības ministrijai nebija konkrētu pierādījumu parviņa pretpadomju vai ar spiegošanu saistītu darbību, kaut ari aģentūra Mihoelsu bija novērojusi jauvairākus gadus. Berija ziņoja, ka šīs slepkavības lietā nopratināts bijušais valsts drošības ministrsAbakumovs, kas bija apcietināts jau 1951. gadā, kā ari pieprasīti paskaidrojumi no Ogoļcova, Canavas uncitiem operācijas dalībniekiem. Pēc Abakumova liecības, Staļins 1948. gadā viņam uzdevis ar valstsdrošības spēkiem steidzami organizēt Mihoelsa likvidēšanu. Kad kļuvis zināms, ka Mihoelss uzturasMinskā, Staļins nolēmis, ka viņš likvidējams attiecīgi inscenētā nelaimes gadījumā. Kā pastāstījisAbakumovs, sarunā ar Staļinu pieminēti vairāki Valsts drošības ministrijas vadošie darbinieki, kam šouzdevumu varētu uzticēt. Izraudzīti trīs - Sergejs Ogoļcovs, valsts drošības ministra vietnieks, LavrentiļsCanava, Baltkrievijas drošības ministrs, un Fjodors Subņakovs, Valsts drošības ministrijas 2. galvenāspārvaldes nodaļas priekšnieks.

Kā paskaidrojis Ogoļcovs, apspriesti vairāki Mihoelsa likvidēšanas varianti. No automobiļukatastrofas atteikušies, tāpēc ka katastrofā varēja ciest arī iesaistītie VDM darbinieki. Nolemts, ka upuriskādā klusā ielā jāsabrauc ar automašīnu, kaut arī šajā gadījumā stingras konspirācijas dēļ būtu jāupurēVDM aģents Golubovs, kas Minskā pavadīja Mihoelsu.

Šīs akcijas realizēšanas sīku izklāstu sniedz Canavas paskaidrojumi: "Apmēram pulksten 10.00vakarā Mihoelsu un Golubovu ieveda vasarnīcas pagalmā (runa ir par Canavas vasarnīcu Minskasnomalē). Nekavējoties viņi no mašīnas tika izsēdināti un ar kravas automobili sabraukti. Apmērampulksten 12.00 naktī, kad Minskā kustība samazinās, Mihoelsa un Golubova līķus iecēla kravasautomašīnā, aizveda un nometa kādā klusā pilsētas ielā. Rītā viņus uzgāja strādnieki, kas par to paziņojamilicijai."

Pēc Abakumova vārdiem, Staļins devis rīkojumu slepkavas apbalvot ar ordeņiem. To visu Berijabija izklāstījis savā iesniegumā, tiesa gan, sajaukdams datumus - slepkavība datēta nevis 1948. gadajanvārī, bet februāri. Sī dokumenta nobeigums ir pilns patosa: "… Mihoelsa noslepkavošana ir PSRS

Konstitūcijā garantēto padomju pilsoņa tiesību klajš pārkāpums." Lai sodītu vainīgos un paaugstinātuVDM orgānu operatīvā sastāva atbildību, Berija ierosināja "saukt pie kriminālatbildības Ogoļcovu unCa- navu, kā ari atcelt dekrētu par slepkavības dalībnieku apbalvošanu ar ordeņiem un medaļām."

Slepkavas patiešām bija apbalvoti ar ordeņiem (ar medaļām ne). 1948. gada 30. aprīlī Abakumovsnosūtīja Staļinam čekistu sarakstu ar lūgumu viņus apbalvot:

ar Sarkanā Karoga ordeni - ģenerālleitnantu Ogoļcovu S. I. un ģenerālleitnantu Canavu L. F.;ar Tēvijas kara 1. pakāpes ordeni - vecāko leitnantu Kruglovu B. A., pulkvedi Ļebedevu V. J.,

pulkvedi Šubņakovu F.ar Sarkanās Zvaigznes ordeni - Kosirevu A. H., majoru Povzunu N. F.Staļins lēmumu nepieņēma tūlīt, tomēr beigu beigās dokumentu parakstīja, un "varoņu" vārdi

parādījās divos PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētos - 1948. gada 28. oktobrī un 29. oktobri.

SODĪT APBALVOTOS

PSKP CK Prezidijs izskatīja Berijas 1953. gada 2. aprīļa iesniegumu un nolēma: Canavu unOgoļeovu arestēt, bet ordeņus apbalvotajiem atņemt, un tas tika izdarīts. Tomēr pēc Berijasapcietināšanas 1953. gada jūnijā PSKP CK Prezidijs pieņēma lēmumu (6. augustā) par Ogoļcovaatbrīvošanu. Canava palika sēžam cietumā kā "Berija bandas" loceklis. 5. augustā viņš nosūtījaVorošilovam žēlabainu vēstuli ar lūgumu par atbrīvošanu. Vēstulē Canava noliedz savu līdzdalībuMihoelsa noslepkavošanā: "Ar šo cilvēku nogalināšanu man nav nekāda sakara. Visu operāciju veicaAbakumovs un Ogoļcovs. Abakumovs to vadīja no Maskavas, bet Minskā to realizēja Ogoļcovs kopā arlielu grupu pulkvežu un apakšpulkvežu, kas bija atbraukuši no PSRS VDM, no Maskavas. Es taču neesmuvainīgs, ka apstākļu sagadīšanās dēļ operācija notika Minskā, kur es, kā par nelaimi, toreiz biju valstsdrošības ministrs."

Uz Canavas vēstuli reakcijas nebija, un viņš nomira cietumā 1955. gadā. Ogoļcovs un ierindasizpildītāji tika cauri ar apbalvojumu atņemšanu.

Interesantas detaļas par Mihoelsa nogalināšanu lasāmas Pāvela Sudoplatova grāmatā. Parslepkavības izpildītāju viņš jiosauc pulkvedi Ļebedevu. Viņš arī raksta, ka Mi- hoelsam un Golubovamvispirms injicēja indi un tikai pēc tam viņus sabrauca ar mašīnu. Sudoplatovs paskaidro, ka detaļas viņšuzzinājis tikai pēc Staļina nāves. Tik neģēlīga akcija, pēc Sudoplatova domām, nebija profesionāļu darbs.Tas ir dīvains apgalvojums, jo pulkvedis Ļebedevs strādāja nodaļā, kuru tai laikā vadīja patsSudoplatovs. Turklāt līdzīgi realizētas ari citu cilvēku slepkavības tā paša Sudoplatova vadībā. Tā,piemēram, 1946. gada jūnijā Uļjanovskā nogalināja inženieri Sametu. Viņu izveda no pilsētas, iešļircinā-ja indi, sabrauca ar smago automobili un pameta uz šosejas. Šajā operācijā piedalījās pulkvedisĻebedevs un vecākais leitnants Kruglovs - tie paši, kas pēcāk noslepkavoja Mihoelsu.

cīnītājs pret ebreju nacionālistiem

Mihoelsa nogalināšana kļuva par signālu Ebreju anti- fašistiskās komitejas (EAK) sagraušanai.Komitejas aktīvisti nenoticēja oficiālajai versijai par nelaimes gadījumu ar mākslinieku. Viņa bērēsPoļina Žemčužina jaunajam Ebreju teātra vadītājam Zuskinam uzdeva jautājumu:

- Kā jūs domājat, vai tas bija nelaimes gadījums vai noziegums?Izdzirdējusi no viņa oficiālās versijas izklāstu, Žemčužina iebilda:- Nē, tas nav tā, tas nepavisam nav tik nevainīgi, kā liekas.Pēc šīs sarunas valodas par Mihoelsa varmācīgo nāvi izplatījās neparasti ātri. Tās kļuva zināmas arī

Staļinam, un 1949. gada janvārī Žemčužinu arestēja. Antisemītisma kampaņa pieņēmās spēkā. Akcijā pretEAK Staļins visas cerības lika uz VDM 2. Galveno pārvaldi, kuru toreiz vadīja ģenerālmajors JevgeņijsPitovranovs - uzvarētājs procesā pret žurnālistu Molčanovu.

Ari Pitovranovs, kā zināms, nokļuva cietumā. Staļins nosprieda, ka VDM vāji cīnās pret "ebrejunacionālistiem", un 1951. gada oktobrī tika apcietināti daži drošības dienesta vadītāji, ari Pitovranovs.Atzīdams savas kļūdas, viņš 1952. gada 23. aprīlī no apcietinājuma nosūtīja vēstuli vadonim. Vēstulē bijavairāki priekšlikumi par VDM darba pārveidošanu, starp tiem arī priekšlikums tai sāpīgajā jautājumā, kasinteresēja Staļinu:

"Viss, kas darīts cīņā pret ebreju nacionālistiem, kuri pašlaik rada ne mazākus, ja ne lielākusdraudus kā vāciešu kolonija PSRS pirms kara ar Vāciju, aprobežojās ar sporādisku vēršanos pretatsevišķām personām un lokālām grupām.

Sī cīņa varētu būt sekmīgāka, ja PSRS VDM savā darbā drosmīgi izmantotu to metodi, par kuru Jūsieminējāties 1951. gada vasarā, kad pieņēmāt mūs, VDM darbiniekus, un proti: Maskavā, Ļeņingradā,Ukrainā (sevišķi Odesā, Ļvovā, Černovcos), Baltkrievijā, Uzbekijā (Samarkandā, Taškentā), Moldāvijā,Habarovskas novadā (ņemot vērā Birobidžanu), Lietuvā un Latvijā no čekistu aģentūras vajadzētuizveidot nacionālistiskas grupas, vairākos gadījumos izdomājot leģendu par šo grupu sakariem ar ārzemjucionistu aprindām. Ja nerīkotos pēc šablona un nesteigtos ar arestiem, ar šo grupu starpniecību būtuiespējams pamatoti atklāt ebreju nacionālistus un vajadzīgā brīdī dot tiem triecienu."

Pitovranovs "trāpīja desmitniekā", atgādinādams, ka vienīgi Staļins var čekistus pamācīt, turklāt viņšapliecināja savu uzticību partijai un čekista uzcītību. 1952. gada beigās pēc Staļina norādījumaPitovranovu atbrīvoja no cietuma, iecēla vadošā amatā VDM un pieņēma par "savējo".

Atšķirībā no daudziem citiem kolēģiem Pitovranovs palika sveiks un vesels ari Hruščova atkušņalaikā, par ko viņam jāpateicas vecai draudzībai ar Hruščova palīgu Vladimiru Ļebedevu, par kuru patsPitovranovs pirms kāda laika pastāstīja intervijā, ko sniedza avīzei "Argumenti i fakti". Hruščova laikātika nolemts, ka lietai par Mihoelsa noslepkavošanu jāpārvelk krusts un neviens no ierindas izpildītājiemnav jāsoda. Dienestu Valsts drošības komitejā turpināja ari Šubņakovs (vēl nesen viņš bija dzīvs, kaut arigrūti slims).

Valsts drošības komitejas sistēmā Pitovranovs uzdienēja līdz ģenerālleitnanta pakāpei. Liktenisvienmēr pret viņu bijis labvēlīgs, pat 1995. gadā, kad viņš uzvarēja procesā pret Vladimiru Molčanovu.Jā, tieši Mihoelsa noslepkavošanā viņš it kā nav piedalījies, kaut arī šo neģēlīgo darbu izdarīja arī viņampakļautie cilvēki. Bet diezin vai viņam izdosies atpestīties no Staļinam ieteiktajiem padomiem, kasparedzēja pret ebrejiem vērsties ar daudz efektīvāku, ilgstošāku un vērienīgāku akciju nekā izrēķināšanosar atsevišķiem šīs tautas pārstāvjiem. Paranoiķu blefu par ebreju nacionālistiem un cionistiem šodienkomentēt būtu smieklīgi.

Ļoti gribētos saprast, kādēļ vēl joprojām dokumenti par Mihoelsa noslepkavošanu glabājas ar"valsts noslēpuma" grifu. Varbūt tāpēc, ka vēl ir dzīvi cilvēki, no kuriem var prasīt norēķinu, bet kurupiedalīšanos vai līdzdalību šajā slepkavībā bez šiem aizzīmogotajiem dokumentiem nevar pierādīt. Ja tasir tā, tad atļaujiet ari Pitovranova uzvaru tiesā neuzskatīt par galīgu.

Sergejs Fedosejevs Leningradas lieta

1949.-1950.Šī akcija ir viena no apjomīgākajām pēckara masu represiju virknē. Par tās upuriem kļuva

ļeņingradieši - partijas, padomju, komjaunatnes un arodbiedrību darbinieki, tautsaimniecības un militāroresoru pārstāvji, zinātnieki, aktieri un literāti, viņu ģimenes locekļi un radinieki. Apmēram divi tūkstošicilvēku, kas bija izcietuši un izturējuši visas kara blokādes grūtības.

Vairāk nekā diviem simtiem cilvēku tika piespriests ilgs cietumsods vai nāves sods nošaujot.Aizvadīto gadu desmitu gaitā šī drausmīgā lieta apaugusi ar daždažādām baumām un izdomājumiem.

Autors, atvaļināts pulkvedis, kara gados vadīja pretizlūkošanas dienestu Ļeņingradā un personīgipazina pilsētas vadītājus un daudzus safabricētās lietas dalībniekus. No 1946. gada viņš strādājaMaskavā ārējās izlūkošanas aparātā, tādēļ ir lietas kursā par to, kas notika tiesas procesā 1950. gada 29.un 30. septembrī.

Pēc kara divi cilvēki no Staļina svītas pretendēja uz pirmo vietu pēc vadoņa partijā un valstī -Andrejs Zdanovs un Georgijs Maļenkovs. Atkarībā no situācijas un garastāvokļa Staļins sev pietuvinājate vienu, te otru, kamēr beidzot 1946. gada martā ar viņa gādību tika pieņemts lēmums, kas Maļenkovuapstiprināja par partijas Centrālās Komitejas otro sekretāru. Maļenkovs kļuva par Politbiroja locekli unPSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku.

Taču drīz viņa karjera saņēma smagu triecienu - SMERŠ* safabricēja lietu par kaitniecību aviācijasrūpniecībā. Maļenkovs bija šīs nozares kurators un atbildīgs par armijas apgādāšanu ar jaunāko tehniku,tādēļ, protams, krita nežēlastībā.

Viņa vietu ieņēma Ždanovs. Ieguvis neierobežotas pilnvaras, viņš uzsāka partijas un padomjuaparāta tīrīšanu. "Maļenkoviešu" vietā viņš ieceļ tos, ko pazīst personīgi, galvenokārt ļeņingradiešus, jopēc Kirova nāves pats pavadīja Ļeņingradā desmit gadus, kā arī Gorkijas pārstāvjus - līdz 1934. gadamviņš bija šī novada partijas komitejas sekretārs.

It īpaši viņš atbalstīja divus ļeņingradiešus - Nikolaju Vozņesenski un Alekseju Kuzņecovu. Pirmaiskļuva par Staļina vietnieku Ministru Padomē, Valsts plāna vadītāju un Politbiroja locekli. Otru ievēl parCK sekretāru un Orgbiroja locekli. Pēc Staļina ierosinājuma Kuzņecova pārziņā nonāca Valsts drošībasministrijas, Iekšlietu ministrijas un justīcijas orgānu darbība - nebijis gadījums! Agrāk Staļins nekad nosavām rokām neizlaida šo valsts varas aparātu vadību. Kā stāsta, vecumam tuvojoties, vadonis privātāssarunās nav slēpis, ka par savu pēcteci partijā redz Kuzņecovu, bet valsts vadībā - Vozņesenski.

Bet Staļinam tuvu stāvošo aprindu plānos tas nebija paredzēts.Turklāt Ždanovs nogāja no skatuves, viņš bija ļoti slims un drīz nomira. Georgijs Maļenkovs atkal ir

otrā persona. Un pārī ar Beriju sāk uzbrukumu jaunajiem sāncenšiem. Par pirmo upuri kļūst Kuzņecovs.Pēdējā laikā daži autori mēģina apgalvot, ka starp Ždanovu un Kuzņecovu bijis "vecs un

nesamierināms naids kopš kopīgā darba Ļeņingradā", turpretim ar Maļenkovu Kuzņecovam bijušasdraudzīgas attiecības, kas sākušās pēc Maļenkova brauciena uz Ļeņingradu blokādes laikā. Diezin vai tāir.

Ļeņingradā Kuzņecovu visi uzskatīja par Ždanovam tuvu cilvēku, par viņa skolnieku. Maļenkovspareizi novērtēja jaunā sekretāra potenciālās iespējas un jau Ždanova dzīves laikā saprata, cik bīstamsKuzņecovs ir viņa karjerai. Tāpēc visādi centās ar Kuzņecovu satuvināties. Vienmēr, kad Kuzņecovsiebrauca Maskavā, aicināja viņu uz savu valsts vasarnīcu, atļāva zyanīt jebkurā diennakts stundā. Unnemitīgi viņu izsekoja, lai nepalaistu garām nevienu jaunā cilvēka kļūmīgu soli.

Pirmoreiz tas notika 1946. gadā. Kuzņecovs uzstājās ar runu Ļeņingradas vēlētāju priekšvēlēšanu

sapulcē. Atceros, cik ļoti visus pārsteidza viņa runas emocionālais tonis, vaļsirdība, cik ļoti tā atšķīrās noparastajām partijas vadītāju publiskajām runām. Viņš runāja par ļeņingradiešu nenovērtējamo ieguldījumucīņā pret fašismu un uzvaras kaldi- nāšanā. Staļina aprindu pārstāvji to nosauca par sazvērniecisku runu.Kuzņecovam pārmeta, ka viņš noniecinājis Staļina lomu, radīdams mītu par Ļeņingradas īpašo blokādeslikteni.

Staļins uz notikušo nereaģēja asi. Viņš aprobežojās ar ieteikumu publiski koriģēt Kuzņecova runu, tāteikt, netieši to nokritizēt. Un to izdarīja Maļenkovs savā 1946. gada 7. februāra runā: "Staļins mūs mācanedzīvot ar pagātnes nopelniem, bet raudzīties uz priekšu… Pie mums daži mīl tīksmināties ar pagātnesnopelniem. Šādus cilvēkus gudrā vēsture noliek arhīvā…"

Nākamais iegansts ne tik drīz, tomēr radās.1949. gadā no 10. līdz 20. janvārim Ļeņingradā notika Viskrievijas vairumtirdzniecības gadatirgus.

Labi zinādams, cik neiecietīgi un pat naidīgi Staļins uztver katru centrālās varas prerogatīvas aizskaršanu,gadatirgus organizēšanu Maļenkovs viņam izklāstīja tā, ka Kuzņecovs kopā ar KPFSR Ministru Padomespriekšsēdētāju M. I. Rodionovu gadatirgu sarīkojuši Ļeņingradā bez saskaņošanas ar CK un Savienībasvaldību, pat bez to ziņas. Bet arhīvos saglabājušies dokumenti, kas liecina pretējo. Tie ir Maļenkovavadībā notikušo PSRS Ministru Padomes biroja sēžu protokoli, valdības lēmumi, kas vietējiem izpilduvaras orgāniem uzliek par pienākumu 1948. gada novembri un decembri rīkot tirdzniecības un rūpniecībasorganizāciju kongresus ar preču vairumtirdzniecību. Ir zināms ari KPFSR valdības rīkojums pargadatirgus organizēšanu Ļeņingradā 1949. gadā, pamatojoties uz PSRS Ministru Padomes biroja lēmumu.Rīkojums uzdeva Ļeņingradas izpildu komitejai palīdzēt Tirdzniecības ministrijai organizēt Viskrievijasvairumtirdzniecības gadatirgu. Par tā atklāšanu Rodionovs 13. janvāri ar speciālu iesniegumu informējaMalenkovu. Šādu procedūru noteica pastāvošā kārtība.

Šo iesniegumu Maļenkovs nodeva PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekiem L. P.Berijam, N. A. Vozņe- senskim, A. I. Mikojanam un A. D. Krutikovam ar rezolūciju: "Lūdzu iepazīties.Uzskatu, ka šāda veida pasākumiem jānotiek ar Ministru Padomes atļauju. "

Bet… Kā pēc komandas, lieta par notikušā gadatirgus "nelikumību" ierosināta un vēršas plašumā.Maļenkovs cītīgi Staļinam iestāsta, ka apgabalu vadītāju nepaklausība var kļūt bīstama, ja to tūlīt

nepārtrauks.Nelaime nenāk viena. Centrālā Komiteja saņēma anonīmu vēstuli, kuras autors ziņoja, ka

Ļeņingradas partijas konferencē vadošo orgānu vēlēšanu laikā sagrozīti balsošanas rezultāti.Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētāju A.Tihonovu un vairākus apgabala komitejas un pilsētas

komitejas darbiniekus 1949. gada februāra sākumā izsauc uz CK pie Maļenkova. Kā apliecināja šiecilvēki, Maļenkovs, viņus iebiedēdams, dūres cilādams un kājas dauzīdams, pieprasījis, lai viņi atzīstas,ka balsošanas rezultātu sagrozīšanā vainojami Ļeņingradas partijas organizācijas vadītāji. Tihonovs tikaizslēgts no partijas. Pēc kāda laika viņu apcietināja.

Speciāla komisija ar Maļenkovu priekšgalā, piedaloties CK Partijas kontroles komisijaspriekšsēdētājām M. Škir- jatovam, sāka vākt kompromitējošus materiālus par Ļeņingradas partijasorganizācijas vadītājiem. Bet 15. februāri Politbiroja sēdē, kurā piedalījās arī Staļins, Maļenkovs jaurunāja par antipartejisku grupu, kas iecerējusi sazvērestību partijā. Lēmumā "Par VK(b)P CK locekļaKuzņecova un CK locekļa kandidātu Rodionova un Pop- kova antipartijisko darbību" minētos cilvēkusapsūdzēja par nelikumīgu gadatirgus organizēšanu, valsts tirdzniecības fondu izsaimniekošanu unneattaisnojamiem izdevumiem. Tiesa gan, šīs apsūdzības ne ar ko netika pamatotas. Viņiem pārmetaneveselīgu novirzienu, tieksmi parādīt sevi kā īpašus Ļeņingradas interešu aizstāvjus, un tādā veidā radītbarjeru starp CK un Ļeņingradas organizāciju.

Maļenkovs izmantoja ari Staļina repliku Kuzņecovam: "Tā sāka Zinovjevs." Zinātāji teica, ka šispārmetums saistīts ar CK lēmumu par vairāku blūmingu piešķiršanu Ļeņingradas metro celtniekuvajadzībām: šo lēmumu bija parakstījis Kuzņecovs.

21. februārī CK aparāta darbinieku un čekistu grupas pavadībā Maļenkovs izbrauca uz Ļeņingradu.Gribēdams tīši uzsvērt savas vizītes ārkārtējo raksturu, viņš visu laiku dzīvoja personālā dienesta vagonā,kurā atbrauca no Maskavas.

Pirmajā apgabala komitejas un pilsētas komitejas biroja sēdē, kaut arī tika izteikti tieši draudi,Maļenkovam neizdevās panākt atzinumu, ka Ļeņingradā darbojas naidīga anti- partijiska grupa. Apgabalakomitejas plēnumā 22. februārī Maļenkovs savu runu iesāka ar paziņojumu, ka CK Ļeņingradā atklājusiantipartijisku grupu, kas saistīta ar Maskavas grupas pārstāvjiem, kuri centrā ieņem augstus amatus.Aicinādams uz atklātu sarunu, Maļenkovs plēnuma dalībniekiem apgalvoja, ka atmaskotā grupa ir maza uncietīs vienīgi tās locekļi. Bet jau nākamajā dienā pēc iepriekš pārdomātas sistēmas sākās kadru nomaiņa,sekoja aresti.

Ļeņingradas vadītāju stāvoklis vēl vairāk pasliktinājās pēc tam, kad CK saņēma kādu slepenuziņojumu, ka apgabala komitejas pirmais sekretārs Popkovs aģitējis par Krievijas kompartijasizveidošanu ar savu Centrālo Komiteju un centru Ļeņingradā, kā arī izteicies, ka būtu lietderīgi KrievijasPFSR valdību no Maskavas pārcelt uz Ļeņingradu.

Maļenkovs nekavējoties šo informāciju nodeva Staļinam. Ļeņingradiešiem pierakstīja arī baumaspar nepieciešamību reorganizēt CK struktūru, kurā Staļinam būtu atvēlēta tikai gotla priekšsēdētāja loma.Bija zināms, ka iemeslu šādām valodām deva pats Staļins, griezdamies CK Prezidijā ar lūgumu viņuatbrīvot no ģenerālsekretāra pienākumiem.

Centrālā Komiteja nedeva Valsts drošības ministrijai uzdevumu nodarboties ar ļeņingradiešiem.Tomēr izmeklēšanas mašīna bija iedarbināta. Pamatīgu ieguldījumu "ļeņingradiešu lietā" deva VDMĻeņingradas pārvaldes priekšnieks ģenerālis D. Rodionovs. Lūk, ko man pastāstīja viņa vietnieks M.Astafjevs, ar kuru kopā es strādāju Ļeņingradā kara gados: "Rodionovs no paša sākuma centās sameklētnegatīvus faktus Ļeņingradas vadošo amatpersonu, it īpaši Popkova un Kapustina rīcībā. Kaut arī viņšbaidījās, ka Ļeņingradā tas var kļūt zināms, tomēr siste- mātišķi informēja Maskavu: trīs gados viņšnosūtīja vairākus simtus ziņojumu. Un ne tikai mūsu ministram Abakumovam. Atceros, reiz biju kopā arviņu Maskavā, komandējumā. Viesnīcā viņš negaidīti no portfeļa izvilka samērā biezu ziņojumu, vismaztrīsdesmit, četrdesmit lappušu apjomā, un no tā man iedeva divas, trīs lapiņas. "Izlasiet." Ziņojumsattiecās uz Pjotru Kubatkinu. Dažādu negatīvu rakstura īpašību un uzvedības uzskaitījums… Man nepatika,es nebiju ar to pilnīgi vienisprātis, it īpaši tāpēc, ka viņš atsaucās uz sarunām ar mani un vēl vienuvietnieku - Jakuševu. "Kam šis ziņojums tiks nodots?" es viņam jautāju. - "Ziņojums tiks iesniegtsStaļinam."- "Ar ministrijas piekrišanu?"- "Nē, es pats pārstāvu ministriju."

Taču savākto materiālu bija par maz, lai ierosinātu apsūdzību, un Abakumovs to saprata. Pagaidāmneuzdrošinādamies apcietināt "grupas" galvenos dalībniekus, 1949. gada 21. jūlijā viņš nosūtīja Staļinamziņojumu, ko iepriekš saskaņojis ar Maļenkovu. Ziņojumā teikts, ka no VDM Ļeņingradas pārvaldespriekšnieka saņemti materiāli, kas ļāva J. F. Kapustinu turēt aizdomās par sakariem ar angļuizlūkdienestu. Ziņojumā ari piebilsts, ka P. Kubatkins, bijušais Iekšlietu tautas komisariāta Ļeņingradasapgabala pārvaldes priekšnieks, 1945. gadā devis norādījumu šos materiālus iznīcināt.

23. jūlijā uz Abakumova ziņojuma parādās Staļina rezolūcija: "Kapustinu un Kubatkinu arestēt."Tai pašā dienā Kapustins, kas tai laikā bija VK(b)P CK Augstākās partijas skolas klausītājs, un

Kubatkins tika ieslodzīti cietumā. Sankciju viņu arestam prokurors deva tikai pēc astoņām dienām. Laigan formāli Kapustins bija apcietināts, balstoties uz aizdomām par spiegošanu, kā redzams no lietasmateriāliem, viņu pratināja tikai par vienu tematu - par Ļeņingradas "antipartijisko grupu". Ieguvis"atzīšanos" par antipartijisko grupu, Abakumovs pieprasīja jebkādiem līdzekļiem dabūt no Kapustinaatzīšanos, ka viņš ir angļu spiegs. Pēc fiziskas ietekmēšanas Kapustins apliecināja, ka tai laikā, kad viņšbijis komandējumā Anglijā, nokļuvis angļu izlūkdienesta redzeslokā un savervēts spiegošanai PadomjuSavienībā. Tomēr apsūdzība spiegošanā Kapustinam netika izvirzīta.

Kuzņecovu, Rodionovu, Popkovu, Lazutinu (Ļeņin- gradas pilsētas izpildu komitejas pirmo

sekretāru) un Solov- jovu (Krimas apgabala partijas komitejas pirmo sekretāru), kas izdomāta iemesladēļ bija izsaukts uz Maskavu, arestēja Maļenkova dienesta apartamentos, pārkāpjot likumā noteiktokārtību - bez prokurora sankcijas. Turklāt varas orgānu rīcībā nebija neviena faktu materiāla, kasapliecinātu viņa noziedzīgo darbību. Viss pamatojās tikai uz Kapustina "atzīšanās" liecībām. Visusarestētos no Maļenkova kabineta taisnā ceļā aizveda uz Ļefortovo cietumu. Bet pēcāk CK sekretārspiedalījās nogurdinošā pratināšanas procesā, kura mērķis bija par katru cenu izspiest liecības, kasapstiprinātu mītu par "antipartijiskas grupas" pastāvēšanu Ļeņingradā.

Arestu vilnis no Ļeņingradas vēlās pāri visai valstij. Maskavā, Novgorodā, Pleskavā, Tallinā,Gorkijā, Rjazaņā, Simferopolē, Murmanskā, Petrozavodskā arestēja visus, kam pagātnē bijuši šādi vaitādi darba sakari ar Ļeņingradas vadītājiem, visi, kas "saindējušies ar ļeņingradiešu garu". Pats pirmaistika nošauts Novgorodas apgabala izpildu komitejas priekšsēdētājs M. Safonovs, un tikai par to, ka Otrāpasaules kara laikā viņš bija Ļeņingradas apgabala Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja vietnieks.

"Opozicionāru iznīdēšanas" kampaņa skāra ne tikai partijas aparāta darbiniekus. Kadri tikanomainīti arī Valsts drošības ministrijas Ļeņingradas pārvaldē, sākot ar vecāko operatīvo pilnvaroto.Reizēm šo akciju noveda līdz absurdam: drošības dienesta rajona nodaļas priekšnieks Georgijs Cucajevstika padzīts no darba tāpēc vien, ka bija mācījies vienā institūtā ar kādu Popkova radinieku.

Aprēķins bija ārkārtīgi vienkāršs: represiju vilnis, kas pārvelsies pāri visai valstij, tautai likssaprast, ka atmaskotās "antipartijiskās grupas" darbība patiešām bijusi ļoti bīstama.

Kuzņecova pratināšana 1949. gada 10. septembri sākās ar jautājumu par viņa sievas sociāloizcelšanos. Zinaida Voinova agrāk bija strādājusi Novgorodas apgabalā vadošā komjaunatnes darbā.Kuzņecovs apstiprināja, ka viņas vecāki patiešām pieder pie garīdznieku kārtas, ka trīs viņas radinieki,diakoni, trīsdesmitajos gados patiešām izsūtīti uz valsts nomales rajoniem.

Nākamais jautājums bija par Kuzņecova attieksmi pret Zinovjeva opozīciju, jo apsūdzībā bija teikts,ka viņš tai simpatizējis. Kuzņecovs atbildēja, ka viņš vienmēr stingri stāvējis CK pozīcijās. Bet neslēpa,ka uzskata CK rīcību par pārāk cietsirdīgu, kad pēc opozīcijas vadītāju apcietināšanas un notiesāšanasvalstī izvērsušās plašas represijas.

Turpmākajās dienās Kuzņecova atbilžu saturs sāk stipri mainīties.Lasot tagad izmeklēšanas materiālus ar Kuzņecova personīgo atzīšanos, ko no viņa bija izspiedis

izmeklētājs V. Komarovs, jāsecina, ka viņam droši vien apsolīts saglabāt dzīvību un neaiztikt ģimeni, javiņš apstiprinās to liecību tekstu, ko viņam noliks priekšā. Acīmredzot viņš tam bija noticējis. Ne jaunejauši Kuzņecovs pēc tam, kad bija atvests uz Ļeņingradu, lai piedalītos tiesas sēdēs, uzdeva jautājumuizmeklētājam, kas viņu pavadīja: "Kas notiks ar ģimeni?" Un tas, atsaukdamies uz Abakumovu, atbildēja,ka viss būs atkarīgs no viņa uzvedības tiesā, no tā, cik stingri viņš pastāvēs uz iepriekšējās izmeklēšanaslaikā dotajām liecībām.

Jāņem vērā kāds apstāklis, bez kura ir grūti izprast Kuzņecova un viņa līdzbiedru uzvedību.Šiem pagātnē tik redzamajiem partijas un valsts darbiniekiem pirmajā brīdī, kad pār viņiem sāka

gāzties nepatiesu apsūdzību lavīna, nevarēja nerasties iluzoras cerības uz vadoņa aizsardzību. Pēcāk viņiatskārta: apcietināšana jau pati par sevi apliecina, ka viņu liktenis ir izlemts. Viss, kas ar viņiem notiek,droši vien notiek ar ģenerālsekretāra ziņu un tam ir kāds augstāks, viņiem līdz galam neizprotams politisksmērķis, tāpēc uzsākt divcīņu ar izmeklēšanu ir bezjēdzīgi.

Arhīva materiāli liecina, ka jau 1950. gada 18. februāri Abakumovs iesniedzis Staļinam ziņojumu(pievienojot tam 44 apcietināto sarakstu), kurā ieteic "tiesāt PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijasizbraukuma sesijas slēgtā sēdē Ļeņin- gradā bez pušu piedalīšanās (t.i. - apsūdzības un aizstāvības)galveno apsūdzēto grupu - deviņus vai desmit cilvēkus, bet pārējos tiesāt vispārējā kārtībā".

Pie galvenās grupas bija pieskaitīti: N. Vozņesenskis - VK(b)P CK Politbiroja loceklis, PSRSMinistru Padomes priekšsēdētāja vietnieks; A. Kuzņecovs - VK(b)P CK sekretārs, Orgbiroja loceklis; M.Rodionovs - VK(b)P Orgbiroja loceklis, KPFSR Ministru Padomes priekšsēdētājs; P. Popkovs - PSRS

Augstākās Padomes prezidija loceklis, VK(b)P CK locekļa kandidāts, VK(b)P Ļeņingradas apgabala unpilsētas komitejas pirmais sekretārs; J. Kapustins - VK(b)P Ļeņingradas pilsētas komitejas otraissekretārs; T. Lazutins - Ļeņingradas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs; I. Turko - VK(b)PJaroslavļas apgabala komitejas sekretārs, kas agrāk bija strādājis par VK(b)P Ļeņingradas apgabalakomitejas otro sekretāru; T. Zak- rževska - VK(b)P Ļeņingradas apgabala komitejas nodaļas vadītāja; F.Mihejevs - VK(b)P Ļeņingradas apgabala un pilsētas komitejas lietu pārvaldnieks.

Pirms tiesas procesa sākšanās 1950. gada 4. septembriAbakumovs un galvenais kara prokurors V. Vavilovs iesniedza Staļinam priekšlikumu - piespriest

nāves sodu nošaujot Kuzņecovam, Vozņesenskim, Rodionovam, Popkovam, Kapustinam, Lazutinam, sodītar 15 gadu brīvības atņemšanu Turko, uz 10 gadiem notiesāt Zakrževsku un Mihejevu.

"No augšas" sekoja norādījums - galveno grupu gatavot atklātam tiesas procesam. Sai sakarībāMaļenkovs no Maskavas speciāli piezvanīja Ļeņingradas apgabala partijas komitejas otrajam sekretāramN. Nikolajevam (pēc kāda laika viņš izdarīja pašnāvību).

"Jūs esat otrais cilvēks partijā, visā valstī, kas zinās to, ko es jums tūlīt pateikšu," Maļenkovs iesācissarunu. "Organizējiet procesu." Un tālāk instruējis Nikolajevu, kas jāizdara un kā jānodrošina pilnīgaslepenība.

Pēc trīsdesmito gadu Maskavas procesu parauga uz tiesu Ļeņingradā kopā ar tiesājamiem pilnāsastāvā tika komandēti arī visi izmeklētāji, kas tieši bija nodarbojušies ar "Ļeņingradas lietu". Viņiembija jāuzņemas aizbildņu un suflieru funkcijas.

"Pirms tiesas sākšanās," vēlāk I. Turko pastāstīja, "izmeklētājs Nosovs mani brīdināja, ka tiesā manjāliecina tieši tā, kā ierakstīts pratināšanas protokolā. Viņš teica, ka mans noziegums nav liels un mansuzdevums ir atmaskot Kuzņecova nelietību. Pēc tam mani izsauca pulkvedis Komarovs un pieprasīja, laies tiesā atkārtoju tikai to, kas ierakstīts pratināšanas protokolos un piedraudēdams mani brīdināja: "Tiesanāk un aiziet, bet jūs paliksiet pie mums." No tā es sapratu, ka gadījumā, ja es atteikšos no liecībām unpastāstīšu, kā ar mani apgājās izmeklēšanā, mani atkal sitīs… Tiesas priekšvakarā izmeklētājs Nosovsman iedeva 1949. gada 30. oktobra pratināšanas protokola kopiju un piekodināja, lai es to uzmanīgiizlasu, labi iegaumēju un tiesas sēdē atkārtoju."

Līdzīgas liecības snieguši ari dzīvi palikušie Zakrževska un Mihejevs.Apmēram mēnesi pirms tiesas apsūdzētos pārtrauca sist, viņiem palielināja uztura devu, radīja

normālus apstākļus atpūtai. Tieši pirms pašas pirmās tiesas sēdes viņus brīdināja, ka nekādā gadījumāviņi nedrīkst pieminēt Ždanova vārdu.

Process sākās 1950. gada 29. septembri Virsnieku namā Lietuves prospektā. Bija izsludināts atklātsprocess, taču zālē ielaida tikai dažus desmitus iepriekš izraudzītu "sabiedrības pārstāvju". Pārējie bijatiesību sargājošo orgānu darbinieki.

Visi apsūdzētie atzina sevi par vainīgiem uzrādītajās apsūdzībās un vārds vārdā atkārtoja to, koizmeklētājiem jau iepriekš bija izdevies no viņiem izspiest. Nekādi dokumenti vai lietiskie pierādījumitiesai nebija iesniegti.

1950. gada 30. septembri, kad tiesas process, kas ilga nepilnas divas dienas, jau tuvojāsnobeigumam, Politbirojs apsprieda Abakumova un Vavilova priekšlikumus par nāves soda piespriešanuievērojamiem partijas darbiniekiem, ko Staļins jau agrāk bija atbalstījis. Kaut arī uz spēles bija liktavalstī diezgan populāru cilvēku dzīvība, neviens neiebilda ne vārda, neviens neizteica šaubas parapsūdzības materiālu ticamību.

1950. gada 1. oktobri pulksten 0.59 Kara kolēģija pasludināja spriedumu. Tas bija galīgs un nebijapārsūdzams. Notiesātajiem bija liegta iespēja iesniegt lūgumu par apžēlošanu, tāpēc ka tūlīt pēcsprieduma pasludināšanas lietas prezidējošais priekšsēdētājs I. Matulevičs saņēma norādījumu noMaskavas spriedumu nekavējoties izpildīt. Pulksten divos naktī, tātad stundu pēc spriedumapasludināšanas, visi notiesātie tika nošauti.

(Cik vērta ir G. Maļenkova "liecība", uz kuru atsaucas pētnieki? Kādu dienu Staļins viņam it kā esotjautājis: "Vai Vozņesenskis izsūtīts uz Urāliem? Parūpējieties, lai viņam iedod labu darbu." Uz toMaļenkovs esot atbildējis, ka Voz- ņesenskis vests aukstā vagonā bez ziemas drēbēm un ceļā nosalis. R ed.)

Staļins sekoja iepriekšējai izmeklēšanai un tiesas gaitai, iepazinās ar apsūdzēto liecībām. Pats arsavu roku pat rediģēja apsūdzības slēdzienu, kas viņam bija atsūtīts pārlūkošanai.

Staļins uzdeva Maļenkovam, Berijam un Bulgaņinam personīgi papildus nopratināt apsūdzētos, laivarētu paplašināt tās liecību detaļas, kas viņu interesēja. Sākumā visi apsūdzētie bija ieslodzīti Ļefortovoizolatorā. Uz nopratināšanu pie Maļenkova viņus ar speciālu automašīnu veda uz PSKP CK ēku. Parastitas notika pēc pulksten divpadsmitiem naktī. Vēlāk Kuzņecovu un brāļus Vozņesenskus ievietoja "īpašajācietumā".

"īpašais cietums" - atsevišķa telpa tā sauktajā "Matros- skaja tišina" - bija tieši pakļauts CentrālajaiKomitejai. Tajā varēja ievietot 3CM<) arestantu un tas izcēlās ar stipri bargāku režīmu. Par šī cietumapirmajiem iemītniekiem kļuva Kuzņecovs un Vozņesenskis. Abi uz to tika aizvesti no Ļefortovo cietuma,lai Maļenkovs varētu viņus pratināt. Kā stāsta aculiecinieki, Maļenkovs apsūdzētos pratinājis "ar saltubardzību" un izturējies tā, it kā pirmo reizi redzētu šos savus bijušos partijas līdzgaitniekus. Cietuma ārsteŅemčenko vēlāk stāstīja: - 1950. gada martā mani izsauca pie Iekšlietu ministrijas pārvaldes cietumapriekšnieka, kurš man pavēlēja organizēt medicīnas kabinetu ieslodzīto apkalpošanai. Cietumā bijaizolēta telpa, kurā, kā noskaidrojās, tika turēti divi cilvēki. Viņu uzvārdi man nebija zināmi. Viss notikadziļā slepenībā. Pie Nr. 1 un Nr. 2 (tā man bija pavēlēts saukt šos cietumniekus) tiku aicināta vairākasreizes.

Cietumnieks Nr. 1 (tas bija Kuzņecovs. - S. F.) apmēram 1950. gada maijā man sūdzējās par sāpēmkreisajā ausī. Es viņu apskatīju. Konstatēju nelielu bungādiņas apsārtumu. Apjautājos, vai viņš navslimojis ar gripu, bet viņš man atbildēja, ka sāpes radušās pēc sitiena pratināšanas laikā. Viņš manneteica, kas viņam iesitis. Es viņu ārstēju apmēram mēnesi. Visu šo laiku konvojs viņu veda pie manis uzprocedūru. Viņš bija ļoti apmierināts, ka var gabaliņu paiet kājām un lūdza, lai es procedūras pagarinu, unviņa lūgumu es izpildīju. Kad viņa veselības stāvoklis bija uzlabojies, viņu pie manis vairs neveda, un esšo cilvēku nekad vairs neredzēju…

Pēc izrēķināšanās ar "galveno grupu" tiesas procesi turpinājās Maskavā, Gorkijā, Novgorodā,Pleskavā, Mur- manskā, Simferopolē, Rjazaņā, Petrozavodskā, Tallinā… Tiem visiem bija raksturīga tāpati nežēlība, ari spriedums jau bija iepriekš noteikts. Uz nāvi bija notiesāts N. Solov- jovs, VK(b)PKrimas apgabala komitejas pirmais sekretārs, kas pirms tam strādājis par Ļeņingradas apgabalaDarbaļaužu deputātu padomes priekšsēdētāju un bijis Ļeņingradas frontes Kara padomes loceklis, pēcdienesta pakāpes - ģenerālleitnants. Lietas izskatīšanas laikā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijasslēgtajā sēdē 1950. gada 27. oktobri viņš paziņoja:

- Es neatzīstu sevi par vainīgu nevienā nodarījumā. Es neesmu partijas ienaidnieks, neesmunoziedznieks, bet kļūdas un trūkumi,man ir bijuši.

Uz sēdes vadītāja jautājumu, vai viņš atceras savas liecības iepriekšējā izmeklēšanā, Solovjovsatbildēja:

- Es atceros nevis liecības, bet gan pratināšanas protokolus, ko sacerēja izmeklētājs. Sešdesmitvienu reizi mani sita, un es biju spiests šos protokolus parakstīt. Pa dienesta kāpnēm patiešām manivirzīja augšup Kuzņecovs, bet es viņu toreiz neuzskatīju par partijas ienaidnieku un arī tagad par tāduneuzskatu.

Kopā ar Solovjovu tika notiesāti trīs Krimas apgabala partijas komitejas sekretāri - L. Skripčenko,M. Petrovskis un P. Čureins, apgabala avīzes "Krāsnij Kriin" redaktors N. Hovanovs un Melnās jūraskomandiera vietnieks politiskajā darbā kontradmirālis P. Bondarenko.

Nāves sodu piesprieda un izpildīja M. Safonovam, Novgorodas apgabala izpildu komitejas

priekšsēdētājam, N. Haritonovam, Ļeņingradas apgabala padomes izpildu komitejas priekšsēdētājam, G.Badajevam, VK(b)P Ļeņingradas apgabala komitejas otrajam sekretāram, A. Verbickim, Murmanskasapgabala partijas komitejas otrajam sekretāram, A. Bubnovam, Ļeņingradas Darbaļaužu deputātupadomes izpildu komitejas sekretāram, P. Taļušam, VK(b)P Saratovas apgabala komitejas trešajamsekretāram, A. Grigorjevam, VK(b)P Ļeņingradas apgabala komitejas sekretāram, V. Ivanovam, VK(b)PCK inspektoram, V. Basovam, KPFSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētājam, Vozņesenska brālim unmāsai - A. Voz- ņesenskim, KPFSR izglītības ministram un M. Voz- ņesenskai, Ļeņingradas pilsētasVK(b)P Kuibiševas rajona komitejas sekretārei (no četriem N. Vozņesenska brāļiem un māsām dzīvspalika tikai viens).

Ar Staļina un Maļenkova ziņu terors skāra represēto Ļeņingradas partijas un padomju darbiniekuģimenes. Sievas ieslodzīja nometnēs vai izsūtīja uz valsts nomalēm. Mazgadīgos bērnus ievietojaspeciālās patversmēs, kurās praktiski valdīja cietuma režīms, dažreiz bērniem deva arī citus uzvārdus.Tā, piemēram, represēta visa nošautā Bubnova ģimene. Ar PSRS VDM Sevišķās apspriedes lēmumusievu izsūtīja, bet četrpadsmit gadus veco meitu ievietoja mazgadīgo noziedznieku kolonijā. Viņa vecākusmocīja pa dažādiem cietumiem, apmēram gadu viņi atradās Ļefortovo izolatorā, kur izmeklētāji viņuspastiprināti pratināja, cerēdami iegūt liecības par dēla "naidīgo darbību". Neko nepanākuši, drošībasorgāni viņus administratīvā kārtā izsūtīja uz Džambulu. Tūlīt pēc viņiem uz turieni izsūtīja ari divdesmitčetrus gadus veco Bubnova māsu, padomju tirdzniecības pārstāvniecības darbinieci Londonā. Viņuuzaicināja it kā uz sanāksmi Ārējās tirdzniecības ministrijā un aerodromā arestēja.

Reizē ar 1949. gada rudenī arestēto Kapustina sievu Jekaterinu (tas notika viņas dzimšanas dienā -20. oktobri) aizveda ari viņas deviņus gadus veco dēlu Andreju. Viņu ievietoja Iekšlietu tautaskomisariāta bērnu patversmē, kurā uzturējās ari citu represēto vecāku mazgadīgie bērni, no turienes visušo bērnu grupu nosūtīja uz Urāliem.

Smags likteņa sitiens skāra ari Kapustina vecāko dēlu Vladimiru, kas studēja Politehniskajā institūtā.Vairākus mēnešus viņu turēja Lietuves bulvāra iekšējā cietuma vieninieku kamerā, pēc tam Ļefortovoizolatorā, kamēr Sevišķā apspriede viņu notiesāja uz astoņiem gadiem labošanas darbu nometnēs. Sodusākumā viņš izcieta Kazahijā, vēlāk Kuzbasā netālu no Staļinskas.

Solovjova sieva divus gadus pavadīja VDM iekšējā cietumā, pēc tam viņu izsūtīja uz Vorkutu. Abasmeitas vispirms ieslodzīja Lubjankas iekšējā cietumā, pēcāk pārveda uz Ļefortovo izolatoru. Beidzotviņas notiesāja uz desmit gadiem labošanas darbu nometnēs par to, ka nebija liecinājušas par tēva"naidīgo darbību".

Nošautā Kubatkina sievu un septiņpadsmitgadīgo dēlu Sevišķā apspriede notiesāja attiecīgi uz 15 un10 gadiem labošanas darbu nometnēs. Sodu viņi izcieta Komi APSR šahtās. Kubatkina astoņdesmit gadusvecā māte, kol- hozniece, kas Lielajā Tēvijas karā bija zaudējusi trīs dēlus, un māsa, kuras vīrs ari bijakritis frontē, kā "sociāli bīstami elementi" tika izsūtītas no Donbasa.

…1954. gada decembris, Ļeņingrada. Virsnieku nams. Jauns process. Kara kolēģija piespriedanāves sodu nošaujot augstākajām VDM amatpersonām ar Abakumovu priekšgalā. Un tomēr - lai kas būturakstīts partijas vēstures mācību grāmatās, Abakumovs nebija Ļeņingradas lietas iniciators. Asiņainas irvisu toreizējo Politbiroja locekļu rokas.

Aleksejs Ļitvins, vēstures zinātņu doktors, Kazaņasuniversitātes profesors Vasilija Staļina pēdējais gads

vasilijs Staļins, padomju diktatora dels, valsts drošības dienesta dokumentos bija pazīstams ariesauku Flīgers [2] .

mūsu rīcība nonākušie arhīva dokumenti noskaidro viņa izsutījuma apstakļus un nāvi 1962. gadāKazaņā.

Divdesmit gadu vecumā - kapteinis, divdesmit četru gadu vecumā - ģenerālleitnants - tik pasakainaun Padomju Armijai neparasta bija Vasilija karjera, kas sabruka dažas dienas pēc viņa tēva nāves 1953.gada martā. Kā zināms, sākumā viņu atvaļināja no Padomju Armijas bez tiesībām nēsāt karavīra formu.Sāds spriedums vienmēr un visur tiek uzskatīts par negodu. Pēc tam viņu apcietināja, tiesāja un notiesājauz astoņiem gadiem ar brīvības atņemšanu, kā spriedumā teikts, "par ļaunprātīgu dienesta stāvokļaizmantošanu, liela apmēra valsts līdzekļu izsaimniekošanu, par viltojumiem savtīgos nolūkos un materiāluvērtību piesavināšanos". Tiesa (1955. gada 2. septembri) nolēma konfiscēt ari automašīnu, pianīnu uncitas vērtīgas mantas un tās realizēt "par labu valstij".

privileģētais cietumnieks

Nav neka talaka no patiesības ka teze par to, ka Josifa Staļina radītā sistēma izrēķinājusies ar viņadēlu, lai cik

efektīgi šī tēze skanētu. Pietiek atcerēties, ka viņš vismaz divreiz tika atbrīvots no cietuma bezjebkādas tiesas pio- cedūras. Pirmo reizi tas notika apmēram pusgadu pēc pirmā aresta 1953. gadā.Toreiz viņu ievietoja cietuma slimnīcā ar nodomu pārvest uz valdības sanatoriju "Barviho" un no tās - uzvasarnīcu. Svetlanai Alilujevai to bija apsolījis Ņikita Hruščovs. Tā bija cietuma slimnīca tikai vārdapēc, tur Vasilijs no jauna nokļuva ierastajā sabiedrībā, dzēra, skandalēja, draudēja. Rezultātā nokļuvanevis mājās, kā bija plānots, bet Vladimiras cietumā.

Otra atbrīvošana notika gandrīz pēc pieciem gadiem. Svetlana Alilujeva atceras: "1960. gadajanvāri mani atkal izsauca Hruščovs. Bija nodoms - nezinu, kam tas bija ienācis prātā - piedāvātVasilijam dzīvesvietu kaut kur tālu no Maskavas, iedot darbu, piekodināt, lai viņš tur strādā, lai izsaucpie sevis ģimeni un apmaina uzvārdu pret mazāk pazīstamu… Drīz pēc tam Hruščovs izsauca Vasiliju unsarunājās ar viņu ilgāk nekā stundu… Vasilijs pēc tam teica, ka Hruščovs viņu pieņēmis "kā miesīgstēvs". Viņi saskūpstījušies un abi raudājuši."

Bija pagājuši tikai četri gadi pēc PSKP XX kongresa, kurā Hruščovs nolasīja savu slaveno slepenoreferātu par Staļina noziegumiem. Tauta gaidīja turpmākos atmaskojumus un vadoņa mirstīgo atliekuizvākšanu no Mauzoleja. Bet Hruščovam labpatika spiest pie krūtīm Josifa pazudušo dēlu un liet asaras.Laikam ir ļoti patīkami uzņemties tēvišķīgu aizbildniecību par tā cilvēka dēlu, kura priekšā tu desmitiemgadu esi drebējis un kuram verdziski esi izda- ' bājis. Elite, kas nāca pie varas pēc Staļina, nespējadiktatoru aizmirst. Smeldzošas ilgas pēc aizgājušā izpaudās dažādos veidos un izpaužas vēl joprojām.

Vasilijam ierādīja lielisku dzīvokli Maskavā Frunzes krastmalā un vasarnīcu Žukovkā, atdeva kaujasordeņus un ģenerāļa dienesta pakāpi, piešķīra pensiju, automašīnu un - toreizējā Krievijā tas bija ļotisvarigi - atjaunoja nepārtrauktu partijas biedra stāžu, it kā aizgājušos gados viņš būtu nevis izcietis sodupar kriminālnoziegumiem, bet gan aktīvi cīnījies par komunisma uzcelšanu.

Tomēr atturēties no tieksmes spēlēt troņmantinieku, kam viss atļauts un kura priekšā visi ir

parādnieki, viņš spēja tikai īsu laiciņu. Jau aprīļa beigās tuvinieki uzzināja, ka Vasilijs atkal "sēžgadiņus". Tikai 1961. gada pavasarī veselības stāvokļa dēļ viņu pirms termiņa izlaida no Ļefor- tovocietuma. Tad viņš jau bija ļoti slims cilvēks - viņam bija aknu ciroze, kuņģa čūla un pilnīga organismanovājēšana. Faktiski viņu atbrīvoja nevis tāpēc, lai viņš dzīvotu, bet gan tāpēc, lai pabeigtu dzīvot.Daudzi nešaubījās, ka vina dienas ir skaitītas.

VIDUVĒJA VIDUVĒJĪBA

Vienmēr, kad trūkst ticamas informācijas, rodas baumas. Par Vasilija Staļina tiesāšanu maz kaszināms atklātībai, tādēļ daudzi bija pārliecināti, ka notiek izrēķināšanās ar cilvēku, kas varētu kļūt parjauna apvērsuma karogu vai pat organizētāju. Šai "monarhiskajai" versijai par tēva troņa mantošanuKrievijā nebija pamata. Pirmām kārtām Krievijā nebija tādu apstākļu kā Ziemeļkorejā, turklāt arī patsVasilijs Staļins nepavisam nebija politiķis. Viņam nebija ciešu sakaru ar partijas un valsts aparātiem, bezkuru atbalsta jebkādas godkārīgas cerības toreiz bija lemtas neveiksmei. Bet Vasilijam šādu cerībunudien nebija. Viņam patika protežēt futbolistus un hokejistus, spēlēt rikšošanas sacīkstēs, tikties ardraugiem pie dzīru galda… Ja pieņem Trocka vērtējumu, ka Josifs Staļins ir "visizcilākā viduvējība", tadjāatzīst, ka Vasilijs Staļins bija ārkārtīgi viduvēja viduvējība, kas pat savu personīgo īpašību dēļ nebijaspējīgs izpildīt kaut kādu politisku lomu.

Ģenerālis Romaškovs, Kazaņas drošības dienesta priekšstāvis, iesniedza ziņojumu instancesietvaros: "Flī- gera uzvedība pēc ierašanās Kazaņā liecina, ka viņš, pretēji brīdinājumam, cenšas pēciespējas plašāk pilsētā sevi reklamēt. Gandrīz ikvienam, kas ar viņu kontaktējas (kaimiņi, taksometrušoferi, pastnieki utt.), viņš sīki un plaši, dažkārt pat negaidot sarunas biedra jautājumus, klāsta savubiogrāfiju, stāsta par 1953. gada apcietināšanas motīviem, par dzīvi ieslodzījumā un apstākļiem, kas viņuatveduši uz Kazaņu. Daudzās sarunās Flīgers centies uzsvērt, ka viņa apcietināšanai ir īpašs raksturs un itkā saistīts ar to, ka viņš nevēlas negatīvi atsaukties par savu tēvu, bet pašlaik viņu "slēpjot" tādēļ, ka viņš"pārāk daudz zina"."

Ko gan Vasilijs Staļins varēja zināt? Pazīstamais padomju vēstures speciālists A. Avtorhanovsgrāmatā "Staļina nāves noslēpums" cenšas pierādīt, ka diktatora nāve it kā saistīta ar Kremļa augstākoaprindu sazvērestību, ka Vasilijs to zinājis un tādēļ bijis bīstams. Atklātībai nodotie magnetofona ierakstiun aģentu ziņojumi, kas glabājas arhīvā, šo hipotēzi noraida. Lūk, ko Vasilijs stāsta savam bijušajamdienesta biedram lidmašīnu izmēģinātājam A. Karimovam, kas dzīvoja ar viņu vienā mājā: "Pēdējā laikāes pie viņa (t. i., pie J. Staļina. - A. L.) biju bieži, kad kopā atpūtāmies. Viņš sūdzējās par vecumu, teica,ka esot noguris. Viņa slimošanas dienās es atrados darbā, kad atbraucu, man bija izdevība lūgt, lai viņuoperē. Man vajadzēja ar šo jautājumu griezties pie Ņikitas Sergejeviča, jo viņš bija vienīgais, kas būtuvarējis izšķirties par šādu soli, bet es to neizdalīju, nokavēju, varbūt, ka operācija būtu varējusi viņuglābt."

Bet Marijai Ševarginai viņš stāsta: "Es nevaru teikt, ka viņu nogalināja, bet papus būtu varējis vēldzīvot. Caurumu izurba, asinis nolaida… Kāda miljonā iespēja viņu glābt bija, bet to neizmantoja."

Diezin vai iespējams šos dzērumā izteiktos un neapšaubāmi patiesos atzinumus uzskatīt par nopietnasuzmanības vērtiem. Balstoties uz tiem, nudien, nav iespējams izvirzīt apgalvojumu, ka "Vasilijs daudzzināja".

UZVĀRDA MAIŅA - tas pats, kas nāve

1961. gada 29. aprīlī trīs VDK virsnieku pavadībā Vasilijs Staļins ieradās Kazaņā. No stacijas tiešā

ceļā viņu aizveda uz Tatārijas VDK biroju - uz pirmsrevolūcijas laika trīsstāvu māju Dzeržinska ielā(starp citu, apkārtnes iedzīvotāji pēc sena ieraduma šo vietu sauc par Melno ezeru). Formalitātes tikanokārtotas ātri. Vasilijam paziņoja, ka viņam piešķirta pensija - 150 rubļi mēnesī, ka viņš dzīvoslabiekārtotā vienistabas dzīvoklī Gagarina ielā 105, dzīv. 82.

Jautājums par darbu palika neizlemts, jo pēc tā laika noteikumiem neviens nevarēja pieņemt darbācilvēku, kam nebija pases un dzīvesvietas pieraksta. Pasi Vasilijam neizsniedza, jo tika izvirzīta prasība,ka viņam jāpieņem uzvārds Džugašvili. Vasiliju brīdināja, ka viņam draud sods, ja viņš patvaļīgi atstāsKazaņu, kurā nometināts uz 5 gadiem.

7. oktobri viņam bija saruna ar nesen iecelto Tatārijas Valsts drošības komitejas priekšsēdētājuģenerāli A. Bi- čurinu, kurā viņš lūdza atļauju noslēgt laulību ar Mariju Ševarginu (dokumentos dažreizŠevarina) un iekārtot viņu darbā par aviācijas rūpnīcas aerodroma komandantu. Priekšsēdētājs viņampiedāvāja mainīt uzvārdu, izraudzīties vai nu īsto tēva uzvārdu vai ari mātes uzvārdu (Alilujeva), kā tojau izdarījusi viņa māsa, saņemt pasi (Vasilija rīcībā bija tikai izziņa par atbrīvošanu no ieslodzījuma) unsākt strādāt. Negaidīti Vasilijs piekrita, tiesa gan, izvirzīdams smieklīgu noteikumu: lai viņam izmaksākompensāciju par atņemto vasarnīcu Piemaskavā - 30 000 rubļu. Bet jau pēc pāris stundām Bičurinampiezvanīja Šēvargina un pavēstīja, ka maksa tiek paaugstināta. Pēc viņas teiktā, Vasilijs pārdomājis untagad par uzvārda mainīšanu pieprasa atļauju atgriezties Maskavā un pensijas palielināšanu. Viņš vēlasari atgūt dzīvokli un automašīnu. Bija noprotams, ka Vasiliju ietekmējusi sieviete, kas cīnās par savasģimenes labklājību.

Kaut ari pēdējās prasības likās nepieņemamas, varas iestādes tomēr uzsāka ar viņu kaulēties. 27.oktobri Vasilijs piekrita saņemt pasi ar Džugašvili uzvārdu, lai 7. novembri, Oktobra revolūcijasgadadienā, reģistrētu laulību ar Ševarginu un likumīgi nokārtotu attiecības ar viņas diviem bērniem.Sakarā ar to viņš lūdza Kazanā ierādīt trīsistabu dzīvokli un atvest no Maskavas automašīnu un mantas.

Šo vienošanos vajadzēja saskaņot ar Maskavas vadību. 30. oktobri no Kazaņas tika nosūtīts attiecīgspieprasījums PSRS Valsts drošības komitejas vadītājam Aleksandram Šeļepinam. Atbilde datēta ar 17.novembri. Maskava mazliet tielējās: dzīvojamo platību var palielināt, bet tikai līdz divistabu dzīvokļaplatībai, mantas var atdot, bet mašīnu ne, lai gan tās vietā iespējama kompensācija naudā.

1962. gada 9. janvāri Kazaņas milicijas Ļeņina rajona nodaļa izdeva pasi Vasilijam Josifa dēlamDžugašvili. Pēc divām dienām pilsonis Džugašvili reģistrēja laulību ar Mariju Ševarginu un adoptējadivus viņas bērnus - meitenītes.

Kas gan bija noticis? Vēl pirms pusotra gada Vasilijs savai tantei Aņai Alilujevai rakstīja: "Jarunājam par uzvārdu, es drīzāk sev rīkli pārgriezīšu, nekā to mainīšu! Nekad es uz to neiziešu un runāt armani par'to nav jēgas. Iesēdināja Staļinu, tiesāja Staļinu, izsūtīja Staļinu, bet tagad - ērtības labadmainīt… Nē! Kāds esmu piedzimis, tāds ari garu izlaidīšu!" Un, it kā sevi pārliecinādams, piebilda:'Turklāt tā būtu bezjēdzība, jo manas mājas kaimiņi, lidotāji, kas pie manis agrāk dienējuši, mani pazīst,un visa Kazaņa zina, kas es esmu…"

TIKAI MARIJA

Vasilijs no Maskavas neieradās Kazaņā viens, viņam līdzi atbrauca Marija Ševargina, pirmajālaulībā Nusberga.

Viņa bija 30 gadus veca, medicīnas māsa, dzimusi Kurskas apgabala Mazanovkas sādžā. Ar Vasilijuviņa iepazinās Višņevska hospitālī, kur viņš bija ievietots izmeklēšanai, un devās viņam līdzi izsūtījumā,kaut ari neloloja lielas cerības uz laimīgu kopdzīvi. Vai Marija Ševargina-Nusberga bija Valsts drošībasdienesta darbiniece, kā apgalvo daži vēsturnieki? Ja bija, tad tik dziļi konspirēta, ka nekādu pēdu parviņas piederību pie "kompetentiem orgāniem" arhīvu materiālos nav palicis.

Var pieņemt, ka Vasilijs mainīja savu pozīciju attiecībā pret uzvārdu Marijas ietekmē. Septembrīviņa bija aizbraukusi uz Maskavu, lai iztaisītu abortu. Izmantodams radušos brīvību, Vasilijs uzsākaīslaicīgu romānu ar citu Mariju, divdesmitgadīgu veterinārā institūta studenti. Iespējams, ka Ševarginadrīz uzzināja par Vasilija sāņsoli (nav izslēgts, ka ar VDK darbinieku palīdzību, jo tie fiksējamagnetofona lentē katru elpas dvesienu Gagarina ielas dzīvoklī) un piedraudēja ar šķiršanos, ja viņas unviņas bērnu dzīve netiks pienācīgi nokārtota. Apnicis pretoties, Vasilijs kapitulēja.

KĀPĒC KLUSĒJA HRUŠČOVS?

Jau 15. maijā, tikai divas nedēļas pēc ierašanās Kazaņā, Vasilijs nosūtīja Hruščovam vēstuli, kurārūgtuma pilniem vārdiem sūdzējās par "nelikumību un bezkaunību". Pēc viņa vārdiem, ap viņu "radīti tiešitādi apstākļi, par kādiem es Jums rakstīju 1960. gada decembri - grib mani noknābt". Vēstulē bija izteiktacerība, ka "tas viss notiek bez Jūsu piekrišanas", kā ari lūgums palīdzēt, tomēr Hruščovs uz to neatbildēja.Vasilijs dzīvoja totalitārā režīmā, ko "atkusnis" bija mazliet mīkstinājis, turklāt viņa stāvoklissalīdzinājumā ar tūkstošiem citu izsūtīto bija nesalīdzināmi labāks.

Ziņojumi par Vasilija uzvedību, protams, Hruščovu sarūgtināja, bet bez visa tā viņam bija arī savitīri personīgi iemesli, kuru dēļ viņš klusēja. Nav šaubu, ka uz Hruščova galda nonāca stenogrammas,kurās bija lasāmas aplamības, ko dzērumā sarunājis viņa protežē. "Kas ir šis Ņikita?" Vasilijs retoriskijautāja savai pudeles biedrenei. "Viņš bija partijas biroja sekretārs Akadēmijā, un tur mācījās māte. Viņašo atveda līdzi uz mājām. Tēvs viņu, blaukš, par rajona komitejas sekretāru. Blaukš un gatavs - parMaskavas komitejas otro sekretāru 1… Un atkal, blaukš, par Maskavas pirmo sekretāru unCentrālkomitejas sekretāru…" Šajā muldēšanā bija arī daļa patiesības par padomju līderu karjeru, bet tānevarēja viņu iepriecināt…

VAROŅA NĀVE

Žēl, bet iegūtais ģimenes galvas statuss Vasilijam vairs nevarēja palīdzēt atbrīvoties no slimīgastieksmes pēc alkohola. 1962. gada 30. janvāri, iztempis litru degvīna, kas bija sajaukts ar litru vīna, viņšnokļuva reanimācijā. Šāda deva varētu pieveikt pat milzi, bet Vasilijs bija tikai kārns 174 centimetrusgarš cilvēks. Bija noskanējis "pēdējais brīdinājuma zvans". Diemžēl Vasilijs negribēja tajā ieklausīties.

Vai viņa sliecība uz alkoholu bija iedzimta? Visiem zināms, kādas dzīres mēdza rīkot viņa tēvssavās vasarnīcās. Vasilija vectēvs Visarions arī nebija vienaldzīgs pret degvīnu un zaudēja dzīvībudzēruma kautiņā. Šī slimība Vasiliju iedzina kapā vēl samērā jaunu - viņam bija tikai 41 gads.

Pēc Tatārijas Drošības komitejas operatīvajiem ziņojumiem, apstākļi pirms Vasilija Staļina nāvesbija šādi: 1962. gada 14. martā Džugašvili ģimeni apmeklēja viesis - majors Sergejs Kahišvili,Uļjanovskas tanku skolas pasniedzējs. Viņš bija gruzīns, un ar to pietika, lai automātiski piekļūtuVasilijam, kas meklēja tautas brāļus pat tirgus laukuma ļaužu barā un bieži dižojās: "Bildīšu kaut vārdiņu,puse Gruzijas būs manā pusē." Kahišvili bija atvedis līdzi daudz vīna. Vasilijs jau spn šādas veltesuzskatīja par pašsaprotamām.

Viesis aizbrauca, bet viņa vīns joprojām tika dzerts. 19. martā Vasilija sirds neizturēja. Speciāliizveidota medicīnas komisija (priekšsēdētājs - Kazaņas ārstu kvalifikācijas paaugstināšanas institūtadirektors docents H. Ahundz- janovs, ārstējošā ārste T. Bariševa) konstatēja nāves cēloni: "Akūta sirdsnepietiekamība kā asi izteiktas aterosklerozes rezultāts uz alkohola intoksikācijas fona." Lietā glabājaspat ekspertīzes akts: pārbaudītas četras pudeles ar vīna atliekām, nekādas indes pēdas tajās nav atrastas.Vasilijs nomira dienu pirms pārcelšanās uz trisistabu dzīvokli, kuru pats bija izvēlējies Ražošanas ielas

7. nama trešajā stāvā.Nāve kā alkoholisma rezultāts, liekas, ir mazāk intriģējoša un romantiska nekā nāve, kas nākusi no

visvarenās Valsts drošības komitejas rokām, tādēļ nav brīnums, ka radās cilvēki, kas apgalvoja, kaVasilijs miris varmācīgā nāvē. Šādas versijas izplatītāji pirmām kārtām bija viņa bērni. Izrādās, Nadeždaredzējusi, ka "istabas vidū stāvēja divi ķeblīši, uz tiem - dēlis, bet uz dēļa asiņainos palagos gulēja tēvs."Bet Aleksandrs pēc daudziem gadiem atcerējās: "…tēva deguns bija sasists, uz plaukstu pamatnēm -zilumi. Arī uz kājām bija asins izplūdumi. Bet viņa gultā atradām ārkārtīgi daudz miegazāļu."

Šīm liecībām ir grūti noticēt. Pirmkārt, Valsts drošības komitejas darbiniekiem Vasilijs radījagalvassāpes, nevis bīstamus draudus un čekistiem nebija iemesla viņu nogalināt. Vasilijs nebija bīstams1953. gadā un nevarēja būt bīstams 1962. gadā, kad viņš būtībā izpildīja visas varas iestāžu prasības.Otrkārt, lai kāda būtu attieksme pret Valsts drošības komiteju, grūti iedomāties, ka tās aģenti būtu bijušitik stulbi, ka, pēc nežēlīgas spīdzināšanas nogalinājuši cilvēku, viņi nebūtu pat mēģinājuši noslēpt savanozieguma pēdas. Ja Vasilija bērnu dotās liecības atbilstu patiesībai, slepkavības aina acīmredzot bijašaušalīga. Var iedomāties, ka VDK aģenti ilgi sita Vasilijam pa degunu, rokām un kājām, varmācīgi likanorit miegazāles, speciāli ievīstīja palagos, lai tie piesūktos ar asinīm; pēc tam, pārliecinājušies, ka viņšir beigts, uzcēla līķi uz dēļa un aizgāja, aizmāršības dēļ nepaņēmuši līdzi miegazāles, kuras viņi nezinkāpēc bija izkaisījuši pa visu gultu. Atliek piebilst, ka tādā stāvoklī nelaiķis palika guļam pilnu diennakti,gaidīdams no Maskavas atbraucam Nadeždu un Aleksandru, un neviens neatrada laiku novērst aizdomasno VDK, noslēpjot nozieguma pēdas. Ārstējošā ārste Bariševa ieradās dzīvoklī tūlīt, kad Ševargina viņaipiezvanīja un paziņoja, ka Vasilijs jūtas slikti. Arhīvā ir viņas slēdziens un, protams, tajā nekas nav teiktspar asiņainiem šausmu darbiem.

…Pēc pareizticīgo paražas bēres notika trešajā dienā. Nelaiķa izvadīšanā, pēc VDK aģentu aplēsēm,piedalījās 250-300 cilvēku. "Galvenokārt sievietes un bērni, apkārtējo namu iemītnieki." Zārks ar slēgtukatafalku, kurā sēdēja ari tuvākie radinieki, tika aizvests uz vecajiem Arkas kapiem. "Pārējie pavadītāji,apmēram 30 cilvēki," teikts ziņojumā, "sakāpa divās automašīnās." Uz bērēm bija ieradusies KapioļinaVasiļjeva ar Vasilija bērniem no pirmās laulības ar G. Burdonsku - Nadeždu un Aleksandru, kā ariŠevarginas tēvs. Tatārijas VDK ziņojumā atzīmēts, ka Vasilija Staļina bērēm izdoti 426 rubļi un piecaskapeikas.

Ne atvadīšanās ceremonija, ne militārā goda atdošana eksģenerālim un ģenerālisimusa dēlam nebijaparedzētas. 1962. gada 21. martā pulksten trijos pēcpusdienā Vasilija Džugašvili mirstīgās atliekasguldīja zemes klēpī. Viņu apglabāja tāpat kā glabāja visus parastos padomju cilvēkus, jo īstenībā kopšbargā tēva aiziešanas uz citpasauli viņš nebija nekas cits kā vienkāršs pilsonis.

Jevgeņijs Latijs Vladislavs Romanovs Neželibas ugunis iekļuvušie

1962 gads palicis cilvēces atmiņā tikai ar dažiem notikumiem. 1. jūnijā ar nāvi sodīts nacistu noziedznieks Ādolfs Eih- manis. Viņa notveršana bija unikāla operācija, ko veica Izraēlas izlūkdienests.Sešdesmit otrā gada augustā PSRS startēja trešais kosmosa kuģis "Vostok-3", ko pilotēja AndriansNikolajevs, pēc tautības čuvašs, un tas bija tikpat priecīgs notikums kā Jurija Gagarina pirmais lidojumskosmosā. Tieši pirms gada, sešdesmit pirmajā, bija deklarēts, ka "pašreizējā padomju cilvēku paaudzedzīvos komunismā", ka tā būs paradīze ar piena upēm ķīseļa krastos, ka jau pēc divdesmit gadiem, tātad1981. gadā, sāksies mazs komunisms - par braukšanu transporta līdzekļos nebūs jāmaksā, katram būs savsdzīvoklis, ēdnīcās ēdinās par brīvu. Un visi ticēja, tāpēc ka nevis Amerika, bet Padomju Savienībapalaida kosmosa kuģus citu pēc cita, nevis amerikānis, bet Jurijs Gagarins pirmais lidoja kosmosā. 1962.gadā vēl bija saglabājies liegs noskaņojums par gaidāmo komunismu, kur katrs saņems pēc vajadzības unno katra tiks prasīts pēc spējām. Visi jau sāka klusītēm aplēst šīs savas spējas un vajadzības, pēdējo ganbija vairāk, tāpēc ka sešdesmit otrajā radās grūtības ar maizes apgādi, un cilvēkiem gribot negribot bijajāceļas četros naktī, jāiet uz maizes veikalu un jāieņem rinda. Dzīves gali kaut kā tomēr negāja kopā:ķīseļa paradīze un maizes trūkums, katram pēc vajadzības un dzīve pa svešiem kaktiem, komunāliedzīvokļi, anekdotēs par Hruščovu, kuru nesauca citādi kā tikai par stulbeni, jo viņš visiem lika audzētkukurūzu, pat tur, kur tā nekad nebija augusi un nevarēja augt.

Tai pašā sešdesmit otrajā gadā amerikāņu prezidents Džons Kenedijs nodibināja brīvprātīgo mierakorpusu, simtiem amerikāņu jauniešu izklīda pa pasauli, lai strādātu par skolotājiem, ārstiem, inženieriem,lai palīdzētu vāji attīstītām valstīm nostāties uz kājām, bet Ņikita Hruščovs, kas vadīja PadomjuSavienību, tīkodams panākt Ameriku un aizsteigties tai priekšā, bezmaz vai izraisīja trešo pasaules karu,slepeni ar tirdzniecības kuģiem sūtīdams uz Kubu padomju raķetes un grasīdamies ar SavienotajāmValstīm sarunāties no diktāta pozīcijām. Pasaule toreiz patiešām bija par mata tiesu no kodolkatastrofas,un paldies Dievam, ka Hruščovam pietika saprāta pagriezt ilksis atpakaļ, bet Kenedijam - izturības unvīrišķības, lai nenospiestu atoma pogu.

Tāds 1962. gads palicis atmiņā daudziem. Un gandrīz neviens nezināja, kas šajā karstajā vasarā bijanoticis mazā pilsētiņā Novočerkaskā, bijušajā Krievijas kazaku galvaspilsētā, kas atrodas Rostovasapgabalā. Par to, kas tur notika, zināja tikai Čerkaskas iedzīvotāji, bet visai 150 000 pilsētnieku saimeibija aizliegts pieminēt jūnija notikumus, turklāt daudzi paši baidījās par tiem ieminēties. Pilsēta bijaiekalta ledainās baiļu bruņās, un bija vajadzīgi gadu desmiti, lai šīs bailes palēnām izkustu.Novočerkaska nebija pirmā pilsēta, ko piemeklēja šāds liktenis, bet, kā liekas, spilgtākā tautas protestuvirtenē, kurā izmisuma pilnie palīgā saucieni bija visskaļākie. Bija pagājuši septiņpadsmit gadi kopš Otrāpasaules kara beigām, bet cilvēku dzīve nebija mainījusies: tas pats bads, tā pati nabadzība, tā patibeztiesība - "kungu zeme, vergu zeme…"

1. DUMPIS

Sergejs Sotņikovs jau pašā rīta agrumā aizsteidzās uz upi. Radio klusēja, tātad vēl nebija seši, betpulkstenis kā par nelaimi bija apstājies. Saule jau spīdēja visā spožumā, un Sergejs nosprieda, ka pašreizir piecpadsmit minūtes pirms pieciem, ne vairāk. Bija 1. jūnija rīts, sākās Starptautiskā bērnuaizsardzības diena. Sergejs strādāja Novočerkaskas Elektrolokomotīvju rūpnīcā par virpotāju, šai nedēļāviņam bija otrā maiņa, tādēļ no rīta varēja atvieglot sirdi, pasēdēt pie Tuzlovkas, pamakšķerēt grunduļus

un plikšus. Nav jau necik vērtīgas zivis, bet svaigas zivju zupas smaržu nekas nevar aizstāt. Jā, ari divibērni jāuztur, ar algu nepietiek, tāpēc svaiga zivtele - kaut ari mazs, tomēr atspaids. Plikšus var iesālīt unsaulē izkaltēt, pēc tam - īstā uzkoda pie alutiņa, padod tik puišiem, aiz ausīm vilkdams neatvilksi nost!

Kopš aprīļa visos cehos bija palielinātas normas, gandrīz par 30 procentiem, un strādnieki klusītēmkurnēja: par tiem pašiem grašiem jāraujas par trešdaļu vairāk, kam tas var patikt. Ja šai dzīvē kaut vai kasuzlabotos, tad visam varētu piekrist, bet ēdnīcās briesmīga netīrība, rindas, reizēm nevar pagūt patpusdienas ieturēt, bet ēdiens tāds, ka zarnas metas kamolā: saglumējusi kāpostu zupa un sarūgtējusibiezputra - "šrapnelis", tā ir liela veiksme, ja izdodas to norīt neaizrijoties. Valka Dračevs, kas pirmsatnākšanas uz rūpnīcu bija nosēdējis trīs gadus par vistu zagšanu, indīgi izmeta, ka zonā baro par velti unvismaz simtreiz labāk. Cehos nav ventilācijas, ja esi astoņas stundas nostāvējis pie darbgalda, nomašīneļļas un acetona smakas galva griežas rinkī. Vairums strādnieku, kam iekrīt otrā maina, kurai darbsbeidzas pulksten divos naktī, paliek turpat un gaida ritu, kad sāks braukt pirmie autobusi, dežūrmašīnu jausen vairs nav un laikam nekad vairs nebūs. Bet bēdīgākais ir tas, ka daudziem nav dzīvokļa, kopmītnepārpildīta, bet par kaktu svešā mājā jāmaksā tris desmiti mēnesī un pat vairāk - tā ir trešā daļa no algas.Ēšanai vajadzīgs vairāk, tāpēc par drēbju pirkšanu nav ko domāt. Bet, ja tev ir ģimene, bērni, tad katrapusstopa vai alus kausa dēļ mājās saceļas tracis. Tāds, re, ir tas šodienas reālais sociālisms, bet kāds būstas komunisms, ko Hruščovs sola, nudien, nav ne jausmas. Varbūt lidojošo paklāju atsūtīs un visus barāaizvizinās?…

Sergejs, šādās pārdomās iegrimis, nemaz nepamanīja, ka saulītē iesnaudies. Viņu pamodinājakaimiņš, apstulbinādams ar negaidītu ziņu: rūpnīcā čuguna lējēji pieteikuši streiku, sadumpojušies vēldaži cehi. Un piebilda, ka pa radio pārraidīts valdības dekrēts - ar pirmo jūniju par 30 procentiempaaugstināta gaļas un sviesta cena, tādēļ ļaudis sacēlušies.

Sergejs satina makšķeri un aizsteidzās uz rūpnīcu. Rūpnīcas pagalmā jau notika skaļš mītiņš,strādnieki pieprasīja atsaukt cenu paaugstinājumu vai arī palielināt algu, citādi nepietiks ne pīrādziņiemar gaļu. Atskrēja rūpnīcas direktors Kuročkins un, pārtraucis pirmos runātājus, izsaucās:

- Ja jums neiznāk pīrādziņi ar gaļu, rijiet pīrādziņus ar kāpostiem!Pūlis atdzīvojās, atskanēja s.vilpieni, pār direktora galvu gāzās rupji lamu vārdi, un viņš nolēma

tālāk neizaicināt likteni: aizskrēja atpakaļ uz rūpnīcas pārvaldi. Sergejs ieraudzīja Ivanu Zverevu, kas arvienaldzīgu sejas izteiksmi stāvēja malā, nepiedalīdamies vispārējā kņadā. Sergejs zināja, ka Taņa, viņasieva, jau ceturto mēnesi ir stāvoklī, un Ivans, juzdams līdzi strādnieku dusmām un sirds dziļumos viņusašutumu atbalstīdams, saprata, ka nevienam tas ar labu nebeigsies. Varasvīri neko neaizmirsīs un vēlākvisiem atmaksās, labāk turēties no šīs jezgas tālāk, tik un tā valdīšanai neko nepierādīsi.

Apmēram pulksten desmitos Hruščovam paziņoja, ka rūpnīcā sācies streiks. Streiko vairāki cehi,strādnieki prasa atcelt lēmumu par cenu paaugstināšanu. Uz Novočerkasku izbraucis Rostovas apgabalapartijas komitejas pirmais sekretārs Basovs. Hruščovs sadrūma. Viņš zināja, ka cenu paaugstināšanuneviens neapsveiks, bet to, ka sāksies streiks, ka strādnieki pametīs darbu - to viņš nebija gaidījis. Patsļaunākais ir tas, ka šo faktu nekavējoties izbazūnēs rietumu avīžnieki, sak, Hruščovs no visām tribīnēmsludina, ka viņam sociālismā streiku nav, ka tauta un partija ir vienotas, to, ko partija saka, tauta vienmērpriecīgi apsveic, bet nu - še tev! Streiks, dumpis, un kas streiko - pati apzinīgākā un progresīvākā šķira,partijas balsts, tās hegemons, tātad sociālisms strādniekiem nav pa prātam. Tieši tā viņi pagriezīs šojautājumu, bet pēc tam mēģini viņiem iestāstīt, ka streikojis tikai bariņš atkritēju. Nē, ātri jo ātri tasjāapspiež pašā iedīglī un pamatīgi jānoslānī turienes partijas vadītāji: pārēdušies, aizmiguši, aizmirsuši,kas ir šķiru cīņa. Valstī darbojas miljoniem aģitatoru, partija uztur milzum daudz politiskās izglītībasnamu, bet labuma nekāda. Jau sen vajadzēja šai virzienā organizēt izskaidrošanas darbu, lai šie ļautiņisaprastu, ka kosmosa kuģi, brālīgo režīmu un atbrīvošanās kustību atbalstīšana visas planētas mērogāprasa milzum daudz līdzekļu. Par ko lai taisa raķetes? Viena pati Kuba izsūca tik daudz, ka par šo naudumēs būtu varējuši pazemināt cenas tai pašai gaļai un sviestam, bet kas tad notiks ar sapni par pasaules

revolūciju, par proletariātu - kapitālisma kapraci?Pēc statistikas datiem, no katra rubļa 72 kapeikas tika izlietotas valsts aizsardzībai, bet par 28

kapeikām necik pārticīgas dzīves nav, turklāt bruņošanās sacensība nevis mazinājās, bet ar katru gadupastiprinājās. Tāpēc strādniekiem atlika tikai ciešāk savilkt jostas un sapņot par labākiem laikiem, kadradīsies komunistiskā zemes paradīze Hruščova izpratnē.

Ģenerālsekretārs sazinājās ar PSRS aizsardzības ministru maršalu Maļinovski un pavēlējanekavējoties nodibi* nāt pilsētā kārtību un, ja vajadzīgs, laist darbā karaspēka vienības. Maļinovskisapsolīja piezvanīt Ziemeļkaukāza kara apgabala komandierim ģenerālim Pļijevam un dot viņam attiecīgurīkojumu. Pie Novočerkaskas stāv 18. tanku divīzija, ja vajadzēs, sacels kājās arī to. Hruščovs piekritašādai rīcībai, līdzīgas pavēles nodeva Valsts drošības komitejai un Iekšlietu ministrijai, ataicināja piesevis PSKP CK Prezidija locekli Andreju Kiriļenko un CK sekretāru Aleksandru Seļepinu. Seļepins tikainesen bija pārgājis uz Centrālo Komiteju, pirms tam viņš vadīja Valsts drošības komiteju. Hruščovs abusiepazīstināja ar situāciju Novočer- kaskā un pavēlēja tūlīt izlidot uz turieni un rīkoties tā, lai dumpisnekavējoties tiktu likvidēts. Ja rodas nepieciešamība, iesaistīt arī armiju, Maļinovskis pavēli jau saņēmis.

Tai laikā Novočerkaskā streikoja jau četri tūkstoši strādnieku. Atsteidzies uz rūpnīcu un noklausījiespirmo stihisko oratoru runās, Sotņikovs tūlīt pievienojās streikotājiem. "Jau sen bija laiks atklāt visupatiesību," viņš domās sarunājās ar sevi. "Mēs taču dzīvojam sliktāk nekā lopi, diezgan, apnicis!" Viņšredzēja, kā pa rūpnīcas pārvaldes logiem baiļu pilnām acīm viņos skatās direktora pilnvarotie, redz viņu,Sotņikovu,'un brīnās: kā tad tā - arī Sotņikovs dumpinieku pulkā? Viņš" taču ir komunists, trieciennieks,kā viņš iekļuvis ienaidnieku barā? Jā, viņš ir komunists un tādēļ viņam jābūt šeit - kopā ar visiem, laipateiktu patiesību par strādnieku dzīvi un palīdzētu to uzlabot.

Sotņikovs ieraudzīja mākslinieku Jurku Černovu, kas strādāja pārvaldē, un palūdza, lai viņš uzzīmēplakātu: "Gaļu, maizi, algas paaugstinājumu!" Černovs apsolīja plakātu pēc desmit minūtēm atnest.

Sotņikovs uzstājās ar runu, aicinādams strādniekus saliedēties un organizēties. Nepieciešams, laiviņus, Elektrolokomotīvju rūpnīcas strādniekus, atbalsta ari citu rūpnīcu un fabriku strādnieki, tad varasiestādēm nekas cits neatliks kā pieņemt un izskatīt viņu prasības. Ir svarīgi, lai viņu taisnīgās prasībasdzirdētu ne tikai pilsētas varasvīri, tām jāaizskan līdz pat centrālajiem varas orgāniem.

Kāds ierosināja aizsprostot pasažieru vilcienu kustību uz Krieviju, tad Maskava noteikti uzzināšotpar to, kas notiek Novočerkaskā. Šī ideja strādniekiem iepatikās, dzelzceļa līnijas gāja garām rūpnīcai, undaudzi steigšus devās uz turieni. Ap pusdienas laiku dzelzceļa maģistrāle bija nosprostota, un vēl pēckāda laika - apturēts pasažieru vilciens Maskava-Rostova. Priekā par padarīto strādnieki dauzīja vagonulogus, iedzīdami pasažieriem bailes, pie reizes aplaupīja ari restorānvagonu, iznesdami no tā vairākaskastes degvīna. Vecie strādnieki, kam vēl atmiņā glabājās tēvu nostāsti par revolucionārajiem fabrikustreikiem, mēģināja jaunos huligānus atskurbināt, bet barā nebija neviena īsta organizatora, tāpēc katrsprotestēja pēc sava prāta, kā to vēlējās viņa dumpīgā sirds.

Bet Sotņikovs to neredzēja. Pēc tam, kad strādnieki viņa priekšlikumu bija atbalstījuši, viņš kopā arsešiem darbabiedriem devās uz gāzes sadales staciju, lai apturētu gāzes padevi citām rūpnīcām un tāpārtrauktu to darbu. Viņš apjēdza: ja streiku neatbalstīs pārējie, viņus ņems un apspiedīs, iemetīs cietumā,izķers pa vienam. Turpretī, ja sacelsies visa pilsēta, varasvīriem gribot negribot būs jāielaižas sarunās,tātad - jāpiekāpjas.

Sotņikovs ar saviem domubiedriem ielauzās operāciju zālē un pavēlēja dežurantam pārtraukt gāzespadevi visiem pilsētas uzņēmumiem. Dežurants, četrdesmit gadus vecs vīrs, pārbijies no šādasielaušanās, piekrizdams māja ar galvu. Sotņikovs, negaidīdams, kamēr dežurants attopas, sāka pats aizvērtventiļus. Aizvēris tos un piekodinājis neko neaiztikt, Sotņikovs steidzās atpakaļ. Stihiskā dumpja degsmeviņu nesa kā ar vēja spārniem, un nebija spēka šo lidojumu apturēt. Tiklīdz strādnieki bija atstājuši gāzessadales staciju, dežurants atkal atgrieza ventiļus, atjaunodams gāzes padeves režīmu visiem pilsētasuzņēmumiem. Lai citu rūpnīcu strādnieki paši izlemj, ko darīt, dežurants nolēma, kāpēc ar varu jāspiež…

Šai laikā vairākas milicijas apakšvienības iegāja rūpnīcas teritorijā un mēģināja strādniekusizklīdināt. Bet strādnieki viņus sāka apmētāt ar akmeņiem, un šie aizbēga.

1. jūnijā ap pusdienas laiku Hruščovs Maskavā Ļeņina kalnos atklāja jaunu Pionieru pili. Atklāšananotika svinīgi, rosījās kinohronikas ļaudis, korespondenti, visapkārt bija smaidošas bērnu sejas. Un patipils bija tik skaista kā pasakā. Bet priecīgos svētkus aptumšoja ziņas no Novočer- kaskas. Tieši pirmsaizbraukšanas Hruščovam paziņoja, ka streikotāju skaits jau sasniedzis sešus tūkstošus. Strādniekipārtraukuši pasažieru vilcienu kustību, padzinuši miliciju. Rīta pusē Hruščovs vēl cerēja, ka stihiskodumpi izdosies viegli apspiest, bet tagad bija skaidrs, ka jārīkojas enerģiski, kamēr nekārtību liesmas navapņēmušas visu pilsētu.

Atgriezies no Pionieru pils, Hruščovs izsauca PSKP CK otro sekretāru Frolu Kozlovu un AnastasuMikojanu. Pēc brīža papildus uzaicināja vēl divus CK sekretārus - Poļanski un Iļjičovu un pavēlējaviņiem lidot uz Novočerkasku. Ir svarīgi ātri un enerģiski apdzēst dumpja ugunsgrēku, atrast tā izraisītājusun bargi sodīt, kā ari pamatīgi nostrpstēt vietējos varasvīrus. Tas viss jāizdara paslepus, ātri, lai dumpjaugunsgrēks nepārmestos uz citiem dienvidu reģioniem. Tauta tur dedzīga, ja izplatīsies valodas, sacelsiestāda vētra, ka paši no tās neizkulsimies. Atbildību par šo operāciju uzticēja Frolam Kozlovam.

Pēc kādas stundas vairākas litera lidmašīnas izlidoja uz Rostovu. No Aleksandra Šeļepinapratināšanas stenogrammas 1992. gadā: "Mēs sagaidījām Kozlova un Mikojana ierašanos un informējāmviņus par to, kas mums bija zināms. Tad Kozlovs sacīja: "Jāliek lietā ieroči, bet tūkstotis cilvēkujāiesēdina lopu vagonos un jāizved no pilsētas."

Pēc dabas Kozlovs bija bailīgs cilvēks, bet šoreiz izrādīja neredzētu cietsirdību. Man šī mīklapalika neatminēta."

Kozlovam bija 56 gadi. Viņa karjera sākās tūlīt pēc Staļina nāves: 1953. gadā viņš kļuva parĻeņingradas apgabala partijas komitejas sekretāru. Viņš bija piesardzīgs, elastīgs, Centrālajā Komitejāviņam nebija lielas autoritātes, bet Hruščovam viņš iekrita acīs. 1957. gadā pēc Hruščova ieteikumaKozlovu ieceļ par KPFSR Ministru Padomes priekšsēdētāju. 1958. gadā, kad Hruščovs, novā- cisBulgaņinu, nolēma visu varu koncentrēt savās rokās, Kozlovs tika iecelts par PSRS Ministru padomespriekšsēdētāja pirmo vietnieku. Tā kā Hruščovs vēl palika ari PSKP CK ģenerālsekretāra postenī,Kozlovs pamazām ieņēma otro rindu Kremļa partijas hierarhijā.

Bet Kozlova gausums un neuzņēmība temperamentīgo Hruščovu pamazām sāka kaitināt, un Kozlovsintuitīvi juta, ka viņa karjera kuru katru bridi var beigties. Tādēļ uzdevums apspiest strādnieku dumpiNovočerkaskā nāca īstā laikā: tagad Kozlovs visiem parādīs, ka ne jau Hruščova labvēlības dēļ viņš irotrais cilvēks partijas vadībā, parādīs, ka tad, kad vajadzīgs, viņš spēj būt ari bargs un enerģisks.Saņēmis Hruščova piekrišanu nepieciešamības gadījumā ņemt palīgā ieročus, Kozlovs jau tūlīt pēcierašanās Rostovā nolēma bez vilcināšanās apspiest dumpi, lai tur vai kas. Bet pats vieglākais vienmērmēdz būt asinsizliešanas ceļš.

Apmēram pulksten četros uz rūpnīcu atbrauca Rostovas apgabala partijas komitejas pirmaissekretārs Basovs, lai nomierinātu streikotājus. Uzkāpis tribīnē, viņš tūlīt sāka skaidrot, cik lietderīga irgaļas un maizes cenu paaugstināšana. Neviens viņā neklausījās. Atskanēja svilpieni, nicīgi smiekli, betpēc brīža uz tribīni sāka lidot akmeņi. Basovs paguva paslēpties rūpnīcas pārvaldes mājā.

Ieradies Novočerkaskā un uzzinājis, ka Basovs ar palīgiem sēž aizbarikādējies rūpnīcas pārvaldē,Kozlovs pārskaitās. Viņš pavēlēja izveidot speciālu kaujinieku grupu un nekavējoties Basovu atbrīvot, javajadzīgs, atklāt uguni. Kozlovs atsauca pie sevis apgabala karaspēka komandieri ģenerāli Pļijevu un,noklausījies tā ziņojumu par stāvokli pilsētā, pavēlēja pie Novočerkaskas pievest papildspēkus un izdalītkareivjiem munīciju. Pļijevs apjuka. Pret vakaru strādnieki nomierinājās, izklīda pa mājām, bet nākamajārītā, kā izriet no Drošības dienesta izlūku ziņojuma, daudzi grasījās iet uz laukumu pie pilsētas partijaskomitejas un tikties ar pilsētas vadību. Tas būtu izdevīgs brīdis, lai acs pret aci aprunātos ar dumpjaierosinātājiem, nomierinātu, šo to apsolītu… Bet Kozlovs pārtrauca Pļijeva ieteikumu, paziņodams, ka

pierunāšanas laiks ir beidzies, un lika ģenerālim darīt to, kas viņam pavēlēts. Pļijevs aizgāja.Nepaļaudamies vairs uz armiju, Kozlovs noformēja īpašu snaiperu grupu un pavēlēja 2. jūnija rītā

ieņemt pozīcijas pilsētas centrālā laukuma ēku bēniņos un augšējos stāvos. Pavēle "Atklāt uguni pa mērķi"tiks paziņota pa rāciju.

Sergejs atgriezās mājās vēlu. Sieva lūkojās viņā satrauktu sirdi. Par streiku jau zināja visi, betbiedēja kas cits: pilsētā bija ievesti tanki, garām logiem joņoja automobiļi ar kareivjiem. Sergejs pateica,ka rit no rīta visi grib iet uz laukumu tikties pr varasvīriem.

Sieva un māte sāka raudāt un lūgt, lai viņš nekur neiet, lai padomā par bērniem. Māte pieminēja tēvu,kas bija kritis Kurskas lokā. Sergejs sākumā pretojās, bet beidzot piekrita. Viņš juta, ka piedalīšanāspašreizējos notikumos viņam nepaies secen. Daudzi bija dzirdējuši viņa aicinājumu uz streiku, turklāt viņšbija vadījis ielaušanos gāzes sadales stacijā. Par tādu nodarījumu var pat no partijas izmest…

Sirdī iezagās vēl kāda nemierīga doma: dumpja dēļ saniknotie varasvīri iebiedēšanas labad var dalustrādnieku iemest cietumā, sodīt ar pāris vai trim gadiem, bet tā būtu aplama rīcība. Veltīgi zaudētudarbarokas, turklāt strādnieki taču neuzsāka streikot politisku iemeslu dēļ. Padomju vara viņiem ir paprātam, tikai dodiet vairāk maizes un sviesta. Sviestu neviens strādnieks neprasa sev, tikai bērniem. Vaiarī izskaidrojiet kā cilvēks cilvēkam: puiši, vēl pieci gadi būs grūti, bet pēc pieciem gadiem mēs jumsdosim visu - dzīvokļus ierādīsim, apgādi uzlabosim, otro maiņu pa mājām atkal izvadās autobuss tāpat kāsenāk, ēdnīcās gatavos labāku ēdienu. Un visi nomierinātos, pat paldies pateiktu un šodienas zaudējumusātri atstrādātu.

Sotņikovs atcerējās, ka uzbudinājumā kāds no sienas norāva Hruščova portretu, ko vēlākaizdedzināja. Šis fakts, protams, apkauno viņu streiku, un varasvīri tam piesiesies. Vilciena Maskava-Rostova vagoniem izsita rūtis, arī tas ir nelāgi. Pār Sergeja muguru pēkšņi pārskrēja tirpuļi: vai viņipatiešām atslēdza gāzi visiem uzņēmumiem? Ja tik tiešām tā noticis, tad viņam labi neklāsies. Nē, ja gāzebūtu atslēgta, viņi to tūlīt būtu uzzinājuši, bet Sotņikova paziņa Aleksandrs Djakonovs, Kalnu mašīnbūvesrūpnīcas ceha partijas organizācijas sekretārs, teica, ka viņu rūpnīcā nemieri nav bijuši. Tātad dispečersviņam nav paklausījis un ventiļus atkal atgriezis. Sotņikovs mazliet nomierinājās. Protams, viņam parpirmo jūniju būs jāatbild. Viņš ir komunists un viņa pirmais pienākums bija vest pie prāta savus biedrus,taču dusmu vilnis bija sagrābis arī viņu. Sotņikovs nesaprata tikai vienu: ja strādnieku šķira ir valstssaimnieks, privileģētā šķira, tad kāpēc tā dzīvo sliktāk par visiem citiem, daudz sliktāk par partijas unkomjaunatnes aparāta darbiniekiem, kas saņem produktus slēgtā veikalā, turklāt par daudz zemākāmcenām nekā parastajos veikalos. Kāpēc?…

Sasprindzinājums pilsētā pieauga. Pievakarē ap rūpnīcu jau stāvēja tanki, pa ielām patrulēja miličugrupas, visus aizdomīgos gājējus aizturēja un aizveda uz iepriekšējā ieslodzījuma kameru. Patruļām bijapavēlēts lietot ieročus.

Apmēram pulksten vienpadsmitos vakarā kāda patruļa ieraudzīja divus jaunekļus un pavēlēja viņiemapstāties. Jaunekļi, izdzirdējuši pavēli, metās bēgt, bet patruļa dzinās pakaļ. Noskanēja šāvieni.

Viens jauneklis nokrita pie pašām kopmītnes durvīm. Viņš vēl bija dzīvs, kad viņu ieveda slimnīcā.Viņš nomira rīta pusē.

Nošautais puisis bija ogļracis no Donbasa Viktors Solovjovs. Viņam bija 24 gadi. Jauneklis bijaatsūtīts uz Novočerkaskas mehanizatoru skolu apgūt šahtu kombai- niera profesiju.

Vakarā ap to pašu laiku speciālo uzdevumu grupa no rūpnīcas pārvaldes ēkas izveda Rostovasapgabala partijas komitejas pirmo sekretāru Basovu. Rīta pusē atbrīvoja ari daudzus arestētos.

Novočerkaskā nebija nevienas ģimenes, kurā neapspriestu dienas notikumus. Tas bija dumpis. Pēcilgiem padevīgas pakļaušanās gadiem, kas bija pavadīti bailēs no Ježova "kraukļiem", no Apvienotāsvalsts politiskās pārvaldes un Iekšlietu tautas komisariāta nežēlīgās rokas, vienkāršā tauta izteica savuneapmierinātību par varas rīcību. Varas pārstāvjiem tā bija briesmīga zīme. Nakts melnums dumpiniekusmazliet atvēsināja, bet tanku motoru rēkoņa atgādināja, ka cilvēka dzīvībai šai zemē nekad nav bijusi liela

vērtība. Bija palikušas ilūzijas, ka Staļina metodes piecdesmit sestajā gadā Hruščovs likvidējis uz visiemlaikiem un sapratīs, ka vienīgi izmisuma pilns trūkums licis strādniekiem uzsākt stihisku streiku.

Šais vakara stundās nomodā bija ari Ivans Zverevs un viņa sieva Toņa. Ivans mazliet bijapaklausījies mītiņa dalībnieku runās, bet streikotājiem nebija pievienojies. Viņš necieta skaļubļaustīšanos un piedzērušos cilvēku ālēšanos. Daudz ko vajadzēja apsvērt ar prātu. Visus šos jautājumusvarēja atrisināt normāli: nosūtīt Hruščovam vēstuli, ko būtu parakstījuši visi rūpnīcas strādnieki, pastāstītpar savām vajadzībām. Tā būtu bijis labāk. Toņa viņam nepiekrita. Maskava šādas vēstules saņemtonnām, bet stāvoklis nemainās, reiz taču jāuzsit arī dūre uz galda. Kāpēc varasvīriem vara dota? Lairūpētos par cilvēkiem, nevis tikai savas kabatas piestūķētu ar labumiem. Ja tu to esi aizmirsis un tālāk parsavu vēderu neko negribi redzēt, mēs tev parādīsim!

Ivans pasmējās par Toņas kareivīgajiem vārdiem. Rīt viņa redzēs, ko varasvīri atbildēsstrādniekiem. Tie gatavojas iet uz laukumu un satikties ar partijas vadītājiem. Strādniekus, protams,nomierinās, sasolīs visādus pasaules brīnumus, lai tikai viņus apklusinātu un atgrieztu rūpnīcā, bet pēctam ne tikai neko neizdarīs, bet dažiem vēl liks atcerēties šo piektdienas trakošanu. Dīkstāvi atrēķinās noalgas, uzliks sodus, niknākos runātājus atlaidīs no darba, bet izskata pēc Kuročkinu atbrīvos no darba uniecels par pirtu un veļas mazgātavu tresta vadītāju.

- Vai tiešām viņiem ir vienalga, vai mēs dzīvojam vai izlaižam garu? - Toņa ievaicājās.- Nē, viņiem nav vienalga, - Ivans atbildēja. - Ja visi izlaidīs garu, nebūs neviena, kas strādā…Nakts pamazām atkāpās, un apvāršņa mala austrumos kļuva gaišāka. Piektdiena lēni pārvērtās

sestdienā - 1962. gada 2. jūnijā.

2. IENAIDNIEKS ĢĒRBIES STRĀDNIEKA BLŪZĒ

No Valsts drošības komitejas šifrētās telegrammas Hruš- čovs zināja, ka nākamajā rītā strādniekigrasās iet uz laukumu, tātad dumpis turpinās, un tagad bija svarīgi ne tikai par katru cenu to apspiest, betarī neļaut no Novočerkaskas izkļūt kaut niecīgākai informācijai par streiku. Ap pilsētu bija uzstādītaspiecas radiolokācijas iekārtas, kas sāka slāpēt ēteru ap Novočerkasku, lai novērstu iespējamosradioamatieru raidījumus. Uz Novočerkasku tika nosūtīti perlustratori no visas valsts. Hruščovs pavēlējapārbaudīt visas vēstules un aizturēt jebkādu rakstisku ziņu, kurā pieminēti 1. jūnija notikumi. Kozlovs,uzturēdamies Novo- čerkaskā, izstrādāja plānu par 1500 aktīvāko streika dalībnieku izsūtīšanu uz Orlu unKuibiševu. Šīs operācijas realizēšanai uz Novočerkasku aiztransportēja 25 pulmanvagonus, 18 aizrestotusvagonus un 20 restotus automobiļus. Varmācīgās izsūtīšanas operācija bija paredzēta 3. jūnijā.

Ar Kozlova pavēli 2. jūnijā pilsētā tika noteikta komandanta stunda.2. jūnija rītā Hruščovs Maskavā uzstājās Padomju un Kubas jaunatnes mītiņā. Aicinādams to uz šķiru

cīņas turpināšanu, Hruščovs sacīja:- Tautai un jaunatnei daudz sarežģītāki apstākļi izveidojas pēc tam, kad ienaidnieki sakauti cīņā.

Ienaidnieki ir sakauti, bet paliek tautas vidū. Un tad atklātas bruņotas cīņas vietā notiek slēpts cīņasprocess. Tā ir daudz sarežģītāka cīņa… Ienaidnieks vairs nenostājas jūsu priekšā ar šauteni rokās, viņšvar būt ģērbies tādā pašā strādnieku blūzē kā jūs…

Hruščova runu radio pārraidīja pa visu Padomju Savienību. Kozlovs par to bija informēts, un pēcmītiņa Hruščovs piezvanīja uz Novočerkasku.

- Kā jums patika mana runa kubiešu mītiņā? - viņš jautāja Kozlovarim un, negaidīdams atbildi,piebilda: - Rīkojieties tādā pašā garā!

Otrā jūnija rītā strādnieki kā parasti ieradās rūpnīcā, bet darbu neuzsāka. Sastājušies kolonnā, viņidevās uz pilsētas centru, uz laukumu pretim partijas komitejai. Vairākums iedzīvotāju jau zināja par šoakciju un sapulcējās laukumā ar bērniem, ģērbušies svētku drēbēs. No sarkanajiem stūrīšiem viņi bija

paņēmuši karogus, transparentus, Ļeņina portretus, ar kuriem parasti gāja 1. Maija demonstrācijās. Starpsarkanajiem karogiem, karodziņiem un lozungiem vietvietām bija redzami paštaisīti plakāti ar prasībāmpaaugstināt algu, pazemināt maizes un gaļas cenas. Kādam spēlmanim rokās bija harmonika, un pārikolonnai drīz atskanēja vecā revolucionāru dziesma: "Biedri, nu celieties kājās! Cīniņā spēki sāk zelt…"Ar sajūsmu to uztvēra visi demonstranti, un darbaļaudis ar dziesmu soļoja uz laukumu.

Strādnieku pulkā gāja ari civilās drēbēs ģērbušies milicijas un drošības dienesta darbinieki, viņinemanāmi fotografēja gājiena dalībniekus, iegaumēja sarunu un saukļu fragmentus, cilvēku vārdus unuzvārdus.

Vienīgais ceļš uz pilsētas centru veda pāri Tuzlovas tiltam, bet to bija aizšķērsojuši tanki. Gājiens uzbridi apstājās, bet drosmīgākie pārgalvji uzlēca uz tankiem, padzina tankistus, un kolonna, spraukdamāsgarām platajām mašīnām, mierīgi pārvarēja šo aizsprostu. Pēc šīs pirmās vieglās uzvaras strādniekupārliecība kļuva jo stiprāka. Kolonna pielika soli, vēl skaļāk skanēja dziesmas.

Kozlovs pārskaitās, kad uzzināja, ka strādnieku kolonna bez īpašām grūtībām tikusi garām tankuaizsprostam un kareivji nav ķērušies pie ieročiem. Pļijeva vietnieks ģenerālis Šapošņikovs satrauktā balsīatbildēja, ka strādnieki iet miermīlīgā gājienā, ka daudziem ir līdzi bērni un atklāt uguni būtu noziedzīgi,bet, sastapies ar Kozlova nikno skatienu, viņš apklusa. Saruna bija beigusies. Tiklīdz Šapošņikovs bijaaizgājis, Anastass Mikojans bikli ieminējās, ka viņam varbūt vajadzētu iet uz laukumu un aprunāties arstrādniekiem, pierunāt viņus izklīst. Pilsētā viņu pazīst, viņš pats ir bijušais strādnieks, vecos laikosvadījis Rostovas guberņas partijas organizāciju. Bet Kozlovs viņu skarbi pārtrauca, paziņodams, kapierunāšanas laiks beidzies, ka tagad viņi sūtīti šeit ievest kārtību. Un kārtība tika atjaunota.

Apmēram pulksten 10.30, kad strādnieki sasniedza laukumu, Kozlova snaiperi jau bija ieņēmušiapkārtējo namu bēniņus un augšējos stāvus un gaidīja pavēli.

Laukumu bija aplenkuši kareivji. Nokļuvuši laukumā un nopratuši, ka varasvīri negrib ar viņiemrunāt, strādnieki pārrāva aplenkumu un ielauzās pilsētas partijas komitejā. Bet kabineti bija tukši, partijasdarbinieki - aizbēguši. Kādā kabinetā strādnieki atrada pusluņķi desas un pustukšotu degvīna pudeli.Pilsētas komitejas ēkas otrā stāva balkons atradās pret laukumu, un atkal stihiski sākās mītiņš. Strādniekirunāja par savām vajadzībām, paši sevi aicināja saglabāt mieru un organizētību un, nezinādami, no kāgaidīt atbalstu, pieprasīja, lai pie viņiem atbrauc bijušais aizsardzības tautas komisārs KlimentsVorošilovs, atcerēdamies viņa, nevis Mikojana vārdu. Acīmredzot Vorošilovs visiem likās stingrāks unuzņēmīgāks. Sirds dziļumos labestīgais strādnieka cilvēks vairāk uzticējās vienkāršā Luganskasstrādnieku jaunekļa un drosmīgā kavalērista, zobenu varoņa tēlam.

Laukumā kopā ar strādniekiem pūlī stāvēja arī partijas skolas klausītāji, kurus ar nodomu iepludinājabarā, lai mazinātu tā kaujinieciskumu, lai iegaumētu runātājus un viņu runas, noklausītos, ko ļaudis saka.

Turpat blakus centrālajās ielās un skvērā ritēja sava dzīve, tur desmitiem ziņkārīgo klausījās unvēroja, kas notiek laukumā, gaidīdami, ar ko tas viss beigsies. Pilsētas centrā ieradās ari Ivans Zverevs arsievu. Viņi pastaigājās pa skvēru, klausīdamies runātājos. Toņa bija ceturtajā grūtniecības mēnesī, ārstsieteica pēc iespējas vairāk uzturēties svaigā gaisā, turklāt šeit vēl tāds notikums. Toņa pat gribēja iet uzlaukumu, bet Ivans iebilda: diezin kas vēl var notikt, kas zina, kā rīkosies kareivji…

- Kareivji taču nešaus! - Toņa izsaucās dziļā pārliecībā.- Kas to lai zina, - Ivans domīgi atbildēja.Viņa skatiens apstājās pie prokuratūras ēkas otrā stāva, tur pie logiem stāvēja cilvēki ar šautenēm

rokās. Tie bija ģērbušies civilās drēbēs un vērīgi pētīja laukumu.- Kāpēc lai kareivji šautu uz neapbruņotiem cilvēkiem? - Toņa nerimās. - Tu ari dažreiz pasaki

kaut ko tādu, ko ne iedomāties nevar!Ivans paskatījās pulkstenī: bija 11.20. Šai bridi balkonā parādījās Jekaterina Ļevčenko un dedzīgi

pavēstīja, ka milicijā sēž viņu biedri, kas apcietināti vakar un piekaustīti, viņa pati to piedzīvojusi, uzviņas ķermeņa vēl palikuši zilumi no sitieniem. Tūlīt jāiet uz milicijas daļu, jāatbrīvo apcietinātie, kas ne

pie kā nav vainīgi.Ļevčenko bija ģērbusies vaļīgā sarafanā, un Ivans Kolo- sovs, kas uz balkona stāvēja tieši aiz viņas,

pārlaida skatienu sievietes mugurai, bet nekādu zilumu tur nebija.- Ko tu mels niekus, kas tevi ir sitis? - Ivans, pieliecies viņai pie auss, čukstus jautāja.Ļevčenko samulsa un pagāja malā. Bet aicinājums, kas tika mests pūlim, tūdaļ iedarbojās. Daļa

cilvēku skriešus metās uz pilsētas milicijas ēku.Iepriekšējā ieslodzījuma kameras milicijas daļā bija tukšas. No iepriekšējā vakarā un naktī

aizturētajiem cilvēkiem bija palikuši tikai daži, pārējie palaisti uz mājām. Tagad ir grūti pateikt, vaiĻevčenko izgāza savas dusmas pret miliciju, vai arī kāds viņu bija tīšām sakūdījis, lai provocētunopietnas nekārtības.

Pulksten 11.45 pūlis jau ārdījās pie milicijas ēkas, prasīdams atbrīvot apcietinātos. Milicijasdarbinieki durvis neatvēra, bet mēģināja pierunāt aplencējus izklīst.

Pret logiem sāka lidot akmeņi, šķindēdamas izbira rūtis. Nākamajā brīdī zem ēkas aplencējuspiediena sāka brakšķēt ārdurvis. Pirmās un pēc tam ari otrās durvis tika izgāztas no eņģēm, un pūlisiebruka pirmajā stāvā. Kāds vīrietis nogāza no kājām milici Repkinu, atņēma viņam automātu, bet rīkotiesar to neprata. Atskanēja šāvieni. Daži miliči, kas stāvēja pirmajā rindā, nokrita, pārējie aizbēga uzdažādām pusēm.

Pulksten 12.00 Kozlovs, uzzinājis par uzbrukumu milicijai, pavēlēja nosūtīt miličiem palīgā divustankus un bataljonu kareivju, bet šī palīdzība nebija vajadzīga. Pirmie šāvieni, pirmās asinis, pirmie upuri- bija nogalināti pieci cilvēki - ātri atvēsināja uzbrucējus.

Uzbrukums milicijai aktivizēja ari Kozlovu. Viņš pavēlēja Pļijeva vietniekam ģenerālim Oļeško, kaskomandēja karaspēku laukumā, nekavējoties no pilsētas komitejas ēkas padzīt visus mītiņotājus.

Pulksten 12.30 pilsētas komitejas ēkā vairs nebija neviena dumpinieka. Oļeško izgāja uz balkona unlūdza, lai ļaudis izklīst.

Kozlovs savai grupai pavēlēja atklāt uguni tieši pa mērķi, ja pūlis neizklīdīs. Kozlovam atgādināja,ka tajā ir arī Augstākās partijas skolas klausītāji. Tad viņš pavēlēja tos aizvest un tikai pēc tam atklātuguni. Šajā sarunā klāt bija ari Mikojans, bet viņš klusēja.

Pulksten 13.00 no pūļa sāka izvest Augstākās partijas skolas klausītājus.Pulksten 13.08 visi partijas skolas klausītāji laimīgi no pūļa bija izvesti. Ģenerālis Oļeško vēlreiz

lūdza pūli izklīst un padeva zīmi aplenkumā novietotajiem kareivjiem izšaut zalvi gaisā. Tiklīdz tā bijanoskanējusi, cilvēki laukumā sāka smieties. Tā bija tīrā nervu reakcija: neviens neticēja, ka pretneapbruņotu ļaužu masu tiks raidīta tieši notēmēta uguns.

Pulksten 13.10 pēc ģenerāļa Oļeško signāla noskanēja otra zalve gaisā, un tai pašā mirklī no mājubēniņiem un augšējiem stāviem tika atklāta ložmetēju un snaiperu šauteņu uguns, kaЈ bija notēmēta uzcilvēkiem. Dažās minūtēs 16 cilvēki tika nogalināti, vairāk nekā 40 ievainoti.

Snaiperi bija izvietoti dažādās ēkās, tādēļ viņiem bija pārskatāms ne tikai laukums, bet arī skvērs undažas ielas. Tie, kam rokās bija snaiperu šautenes, paši varēja izraudzīties upurus. Bet divi ložmetējniekišāva neskatīdamies.

Un līdz pat šai dienai mēs nezinām, kas bija šie slepkavas. Viens otrs droši vien vēl ir dzīvs.Dusja Sļepkova ar vīru Nikolaju iznāca no kinoteātra. Abi strādāja Elektrolokomotīvju rūpnīcā, bet

ar dumpi viņiem nebija nekāda sakara. Sestdien viņi bija norunājuši rīta pusē aiziet uz kino un divusgadus veco meitiņu pa to laiku atstāt pie kaimiņiem. Abi tikko bija atstājuši zāli, kad negaidīti sākāsšaušana. Nikolaju pūlis atspieda mazliet malā, un viņš ieraudzīja, ka Dusja ir dīvaini salīkusi - viņa bijait kā pietupusies un nekustējās. Viņš pieskrēja pie sievas, ieraudzīja asinis un saprata, ka viņa irievainota. Lode bija trāpījusi urīnpūslī. Nikolajs aizveda sievu uz slimnīcu. Pēc divām dienām Dusjanomira. Viņai bija 24 gadi.

Viktoram Sitņikovam bija 26 gadi. Viņš strādāja par mūrnieku un bija precējies. Viņa jauno sieviņu

sauca par Mašu. Abi uz Novočerkasku atbraukuši no Tambovas apgabala, no laukiem. Maša strādāja parštropētāju, Viktors - celtniecības pārvaldē. Ziņkārības mudināts, Sitņikovs kopā ar draugiem aizgāja līdzlaukumam. Kad sākās šaušana, ieraudzījis pirmos upurus laukumā, Viktors pieskrēja pie aplenkumakareivjiem, domādams, ka tie ir šāvēji, un uzkliedza, lai pārtrauc šaušanu, bet aplenkuma pozīcijānorīkotie kareivji paši izbijušies spiedās pie māju sienām, un uz viņu galvām no augšas krita ložmetējačaulītes. Viktors aiz izbrīna sastinga, un tieši šai mirklī snaipera lode ietriecās viņa kaklā. Viņš pakrita,atklājās, ka ievainojums bijis nāvīgs.

Deviņpadsmitgadīgajam Ļoņam Šuļgam, kas nejauši bija ieklīdis laukumā, tika ievainota labās kājasceļgala locītava. Viņu aizveda uz slimnīcu, bet pēc astoņpadsmit dienām viņš nomira no gangrēnas.

Valentīns Dračovs par vistu zagšanu bija notiesāts uz trīs gadiem, bet par priekšzīmīgu uzvedībuatbrīvots pirms termiņa. Atgriezies Novočerkaskā, viņš sāka strādāt rūpnīcā. Drauģeļi mēģināja viņuuzvedināt uz iepriekšējā ceļa, bet Vaļa, nolēmis galīgi saraut saites ar pagātni, pat aizgāja no rūpnīcas, lainevajadzētu ar viņiem tikties. Kļuva par galdnieku namu pārvaldē.

Viņš sēdēja parkā kopā ar māti, kad atskanēja pirmie šāvieni. Ziņkārības dzīts, aizgāja uz laukumu,lai paskatītos, kas tur notiek, kaut arī māte mēģināja atrunāt un pat aizliedza iet. Lode trāpīja acī. Mātepēc brīža viņu atrada beigtu pie Ļeņina pieminekļa un izmisumā lūdza, lai kareivji nošauj ari viņu.

Aleksandrs Djakonovs bija izgājis visu karu. 1962. gadā viņam bija četrdesmit septiņi gadi. Viņšbija Kalnu mašīnbūves rūpnīcas ceha partijas organizācijas sekretārs. Pusdienas laikā devās nopirktpapirosus un tika nogalināts Podtelkova ielā pie frizētavas.

Friziere Antonina Gribova Podtelkova ielas frizētavā skuva Aleksandru Beļajevu. Viena lodeievainoja Beļajeva roku. Otra lode nogalināja frizieri' Gribovu. Viņai bija četrdesmit gadu.

Vladimirs Zarja, kas visus kara gadus no pirmās kara dienas bija pavadījis Ziemeļu flotē, otrajājūnijā aizgāja uz veikalu pēc produktiem. Tiklīdz viņš bija iznācis no veikala, lode viņam trāpīja tai pašākājā, kas bija ievainota kara laikā. Kāja bija jāamputē, un Vladimirs kļuva par 2. grupas invalīdu. Pēc tamviņu vēl ilgi sauca uz Novočer- kaskas VDK pārvaldi un pratināja, lai noskaidrotu, vai pilsonim Zarjamnav bijusi personīga vēlēšanās aiziet uz laukumu. Atvadoties drošībnieks viņu ciniski pamācīja:

- Tagad tu varēsi mazbērniem un mazmazbērniem stāstīt, kā jāiet demonstrācijā un jālūdz desas ungaļa.

Toņa Zvereva, izdzirdējusi pirmos šāvienus, steidzās pamest skvēru, bet piepeši, it kā būtuizmežģījusi kāju, sāka lēni ļimt. Ivans viņu satvēra, ieraudzīja asinis uz drēbēm un uz rokām un aiznesaviņu uz slimnīcu. Bet ceļā viņa jau bija mirusi. Lode bija trāpījusi vēderā, nogalinādama gan viņu, gangaidāmo bērniņu. Toņai vēl nebija pilns 21 gads. Toņa un Ivans bija apprecējušies tikai pirms pieciemmēnešiem.

Nav iespējams uzskaitīt visu upuru vārdus. Vairākumam nebija nekāda sakara ar mītiņu un dumpi, unizmeklēšanai, kas tika izdarīta 1992.-1993. gados Krievijas Federācijas Galvenā prokurora palīga JurijaBagrajeva vadībā, radās dīvaina sajūta, ka šāvēji tīši izvēlējušies savus upurus, vismazāk domādami parmītiņa dalībniekiem laukumā, jo tik daudz cilvēku skvērā, ielā, frizētavā nevarēja nogalināt"nomaldījušās" lodes.

Tūlīt pēc šaušanas laukumā iebrauca vairākas kravas automašīnas, kareivji tajās iecēla līķus, unmašīnas aizbrauca. Tūlīt ieradās ugunsdzēsēji, kas ar brandspoitiem sāka mazgāt asinis no asfalta. Tomērpilnīgi asins plankumus nomazgāt neizdevās, asinis tik dziļi bija iesūkušās, ka vajadzēja laukumam uzklātjaunu asfalta kārtu.

Pēc cilvēku apšaušanas laukumā pilsētas iedzīvotāji it kā sastinga. Vairākums jau bija paredzējis, kadumpja dalībniekiem labi neklāsies, taču neviens, pat rūdīti staļinisti nevarēja iedomāties, ka varasvīri tikciniski apšaus savu tautu tikai par to, ka tā lūgusi gaļu un sviestu.

Ļaudis zināja stāstīt, ka pēc apšaušanas ģenerālis Oļeško raudājis, vēl un vēlreiz atkārtodams, kaviņa kareivji to nevarēja izdarīt, jo viņš nav devis pavēli par šaušanu. Bet ģenerāļa pārdzīvojumi

Kozlovu diez ko neinteresēja. Oficiālajos ziņojumos tika norādīts, ka kārtības atjaunošanas un grautiņunovēršanas labad radusies nepieciešamība lietot ieročus un nekārtību izraisītāju vidū ir atsevišķi upuri.Tika sastādīts plašs nodarīto zaudējumu saraksts. Tajā bija uzskaitīti izsistie logu stikli, salauztās durvjuapmales un aplodas, dažādi izdauzīti robi, locekļu izmežģījumi kareivjiem un virsniekiem. Sarakstam bijajāiztērē daudz papīra, tam bija pievienotas arī fotogrāfijas, lai būtu attaisnojums, ja priekšniecība varbūtpieprasītu izmeklēšanu par tik daudzu cilvēku nošaušanu. Bet augstajai Kremļa priekšniecībai šis sarakstsnebija vajadzīgs. Tā nosprieda, ka ieroči lietoti pieļaujamās robežās.

3. JA IENAIDNIEKA NAV, IENAIDNIEKS JĀIZDOMĀ

Sergejs Sotņikovs, vakarā uzzinājis, kā noticis asiņainais slaktiņš pilsētas laukumā, pirmo reizisajuta saltas baiļu tirpas. Viņš atcerējās, kā bērnībā kopā ar māti bija lavījies ārā no vāciešu okupētāszonas. Sarkanā Annija jau bija sākusi uzbrukumu, un viņi devās pretim savējiem. Laiku pa laikamnosvelpa lodes kā no vienas, tā otras puses, un Sergejs lūdza Dievu tikai par vienu: ja viņam lemts mirt,lai tā būtu padomju, nevis vāciešu lode, kas viņu nogalinās. Tur, stepes nakts tumsā, viņš varēja iet bojākuru katru mirkli, bet toreiz Sergejs nejuta tādas bailes kā pašreiz. Tad visu izlēma liktenis un veiksme,turpretī tagad viņš bija atkarigs no augstāko amatpersonu dīvainām iegribām, kas ir visvarenas šajāImpērijā, kurā nekad nav valdījusi žēlastība pret sev līdzīgajiem.

Bailes pārklāja seju ar lipīgiem sviedriem. Interesanti, kas ar viņu būtu noticis, ja viņš būtu aizgājisuz laukumu? Droši vien būtu ievainots vai nošauts… Bet kas tagad gaidāms?…

Naktī no otrā uz trešo jūniju no Novočerkaskas cietuma uz Rostovu tika aizvesti 150 apcietinātiestrādnieki. Kameras atbrīvoja jaunu arestantu uzņemšanai.

Restotie vagoni un pulmani Bija padoti, viss bija gatavs deportācijai: uzzīmētas maršrutu shēmas,savākti izsūtāmo pirmās partijas saraksti. Aktīvistu un mītiņa iniciatoru operatīvās fotogrāfijas 2. jūnijavakarā jau bija iespiestas un pavairotas. Aktīvisti bija identificēti un atzīmēti ar krustiņiem. 3. jūnija agrārītā tika izrakstīti pirmo 57 cilvēku aizturēšanas orderi, bet reizē ar jauno dienu sāka griezties arestu unkratīšanu rats.

Cilvēkus tvarstīja uz ielām, apcietināja bērnu acu priekšā, sadzina mašīnās un aizveda. Dzīvokļosielauzās naktīs tāpat kā Staļina represiju gados.

Dumpja dalībnieku piespiedu izvešanas operāciju atlika uz 4. jūniju.3. jūnija naktī nogalināto cilvēku līķus slepeni izveda no pilsētas un iemeta izraktā bedrē, bateriju

gaismā izdarīja līķu identificēšanu un fotografēšanu. Apmēram pulksten trijos pie bedres cita pēc citaspiebrauca speciālas automašīnas no Novošahtinskas, Kamenskas-Šahtinskas, Tagan- rogas un citāmRostovas apgabala pilsētām un apdzīvotām vietām. Uz katru rajonu tika aizvesti četri pieci līķi ar stingrunorādījumu apglabāt tos slepeni vecās kapsētās. Līķus ietina brezentā un iemeta kapu bedrēs.

Milicijas darbiniekiem lika slepeni parakstīties par šīs operācijas neizpaušanu. Radiniekiem parpiederīgo apglabāšanu netika ziņots.

Labāk nekā citiem veicās Ļoņas Šuļgas mātei. Viņš nomira 20. jūnijā, un mātei atļāva pavadīt nelaiķilīdz apbedīšanas vietai ar stingru noteikumu neraudāt pie deviņpadsmit gadus vecā jaunekļa mirstīgajāmatliekām. Māti pavadīja konvojs - trīs miliči. Tie visu izdarīja klusēdami, nesteigdamies un piekodināja,ka viņa nevienam nedrīkst bilst ne vārda par dēla apbedīšanu.

Izziņas par 2. jūnijā nogalināto cilvēku nāvi izsniedza tikai pēc gada. Tajās nekas nebija teikts parievainojumiem, bet ailē "nāves cēlonis" bija ierakstīts: "Trauma."

Aresti, kas sākās 3. jūnijā, turpinājās dienas desmit. Šai laikā tika apcietināti 116 cilvēki.Galvenokārt tie bija jaunieši: strādnieki, institūtu, tehnikumu un citu mācību iestāžu audzēkņi, kuriemlielākoties nebija nekāda sakara ar streiku Elektrolokomotīvju rūpnīcā.

Ikviens, kas aiz ziņkārības vai kāda cita iemesla pēc bija uzdrošinājies pievienoties kolonnai, kuradevās uz laukumu, vai piebiedroties mītiņa dalībniekiem, tika uzskatīts par 1. un 2. jūnija notikumudalībnieku.

Šī iemesla dēļ daudzi, kas 2. jūnijā bija ievainoti, neuzdrošinājās griezties pēc palīdzības pieārstiem. Tā, piemēram, to dienu notikumu aculiecinieks pastāstīja par sava drauga Volodjas Zaicevalikteni. Viņi mācījās vienā skolā, bet Volodju 2. jūnijā nejauši ievainoja kājā. Un draugi katru dienuVolodju veda uz mācībām, lai tikai kādam nerastos aizdomas, ka viņš ir ievainots un tādēļ neierodasskolā. Trīs skolnieces bija nešķiramas draudzenes, bet otrajā jūnijā vienu no viņām ievainoja. Tad abaspārējās pārtrauca ar viņu draudzēties, lai viņas neturētu aizdomās par nosodāmiem sakariem. Bailes glužikā asinskārīgs pūķis bija sagūstījis pilsētu un aprija nenobriedušas dvēseles.

No 3. jūnija sākās pratināšanas. Pēc vecas un pierastas shēmas katru iztaujāja par draugiem unpaziņām, lika nosaukt viņu vārdus, mēģināja izdibināt, kādas ķecerīgas domas izteicis viens vai otrscilvēks. Bieži to centās panākt ar solījumu atbrīvot aizturēto jaunieti, palīdzēt viņam izkulties nonepatikšanām. Ātri atdzīvojās vecās pratināšanas metodes. Tas notika tāpēc, ka "augšas" prasīja tūlītējusrezultātus un triumfējošus paziņojumus. Pietika Hruščovam izmest frāzi, ka jāsoda šī dumpja ierosinātāji,un visi tūdaļ sāka meklēt ierosinātājus. Un veltīgi bija mēģinājumi priekšniekus pārliecināt, ka nekāduierosinātāju vispār nav, ka dumpis sācies pats no sevis. Ja jāatrod ierosinātāji, tad skaidrs, ka ierosinātājiir bijuši. Šajā nepieredzēti plašajā izmeklēšanas operācijā bija iesaistīti desmitiem milicijas un VDKizmeklētāju no dažādiem valsts reģioniem.

Novočerkaskas dumpja dalībnieku piespiedu izvešanas operāciju no 4. jūnija pārcēla uz 5. jūniju,bet piektā jūnija pievakarē to pavisam atcēla. Iedzīvotāji vairs nestreikoja.

3. jūnijā notika pilsētas partijas aktīva sanāksme, kurā garu un plašu runu teica Frols Kozlovs. Tajāviņš naidīgi izteicās par Novočerkaskas partijas vadību, bet visu notikumu nosauca par nekrietnudumpošanos.

No pirmajām pratināšanas liecībām izrietēja, ka vairākuma streika dalībnieku rīcība aprobežojas arKPFSR Kriminālkodeksa 79. pantu - piedalīšanās masu nekārtībās.

Par to tika ziņots "augšai" - Kozlovam un Hruščovam, kas vērīgi sekoja Novočerkaskas notikumubeigu posmam. Partijas vadoņi nebija apmierināti. Pēc 79. panta maksimālais ir 15 gadi cietumsoda. BetHruščovam bija svarīgi nemieru ierosinātājus sodīt tā, lai citiem būtu par mācību, tādēļ uz Novočerkaskusteidzīgi izlidoja valsts Ģenerālprokurors Romāns Rudenko, pārbaudīts Hruščova ieliktenis.

Sergejs Sotņikovs atgriezās darbā, un likās, ka dzīve rit tālāk savu gaitu, bet palēnām ap viņu sākarasties tukšums: tika arestēti tie, kas rūpnīcā savu kāju nekad nebija spēruši, ģimenē katrs vakars pagājabažīgās sarunās un baumu pārstāstos, māte, kas strādāja slimnīcā par medicīnas māsu, pusbalsī stāstījapar bezgalīgi garām ievainoto rindām, laiku pa laikam uzmezdama dēlam nemiera pilnus skatienus - šisklusums nav uz labu, ak vai, tas nav uz labu…

Negaidīti Sergejs saņēma uzaicinājumu ierasties partijas komitejā. Tur viņam jautāja, vai viņš irpiedalījies 1. un 2. jūnija notikumos. Sergejs godīgi atbildēja: jā, pirmajā jūnijā biju rūpnīcā, piedalījosmītiņā, šaudījos šurpu turpu, kaut kāds dul- nums bija uznācis… Viņam laipni pateica, ka šāda rīcībaneatbilst komunista vārdam un viņš, Sergejs Sotņikovs, no partijas izslēgts. Pirms tam viņam kāds bijapačukstējis: tevi neapcietinās, iekām nebūsi izslēgts no partijas. Tas nu ir noticis, tātad - viss.

Apmēram pēc nedēļas Sergejs, pabeidzis maiņu, iznāca no rūpnīcas un ieraudzīja savu jaunāko brāli,kas viņu gaidīja. Sirds strauji salēcās. Brālis aši izmeta: neej mājās, tur tevi gaida. Bet uz kurieni lai bēg?Un kas viņam būtu slēpjams? Vai tad viņi neuzstājās par patiesību, kā žēlastības dāvanu no valdībasprasīdami gaļu un sviestu? Cilvēki ari cietumā dzīvo, turklāt viņš vēl ir jauns. Nosēdēs gadus trīs, varbūtpiecus, pēc tam par strādnieku rūpnīcā tik un tā pieņems.

Sergejs noņēma no rokas pulksteni, atdeva brālim Jur- kam. Valkā vesels, tur man tas nebūsvajadzīgs. Mājās viņu gaidīja divi miliči, sēdēja uz paviļas, smēķēja. Nekā neparasta, un ari baiļu nebija.

Miliči, viņu ieraudzījuši, līdzcietīgi pamāja ar galvu un izmeta: posies!Rudenko, pārlūkojis pratināšanas protokolus, izmeklētājiem uzdeva jautājumu, kāpēc neviens

neizmanto Kriminālkodeksa 77. pantu - bandītisms. Septiņdesmit septītais paredzēja augstāko sodamēru -nošaušanu. Izmeklētāji noplātīja rokas: septiņdesmit septītā panta piemērošanai jāpierāda visas bandasorganizācijas pazīmes: vadonis, struktūra, pienākumu sadalījums, bet šai gadījumā pat dumpjaierosinātājus nav izdevies atrast. Rudenko stingrā, kategoriskā tonī noteica: meklējiet, tāds ir norādījumsno augšas. Un izmeklētāji pielika roku pie cepures. Vēl nesen viņiem bija jāpierāda ne tas vien - pilnīginevainīgi profesori un armijas vadītāji bija jāpataisa par Anglijas un Japānas spiegiem, tagad huligānismupārvērst par bandītismu nemaz nav tik grūti.

Tiesas procesi sākās 1962. gada jūlijā un turpinājās bez pārtraukuma kā Novočerkaskā, tā arīRostovā līdz pat gada beigām. Par to, ka cilvēks bija uzdrīkstējies laukumā atklāti izteikt savas domas,viņu sodīja ar piecu, septiņu gadu ieslodzījumu nometnē. Bet galvenā tiesa, kurā tiesāja dumpja"ierosinātājus", notika Novočerkaskā no 14. līdz 20. augustam. Tā bija KPFSR Augstākās tiesasizbraukuma sēde Ļeva Smirnova vadībā.

Jau iepriekš bija izraudzīti 14 cilvēki. Kategorijā "dumpja ierosinātāji" iekļuva tie, kas kaut reizibija uzstājušies mītiņā vai izplatījuši "īpaši naidīgus un melīgus izteicienus" pret Padomju varu un tāsvadītājiem. Dabiski, ka Sotņikovs atbilda šai kategorijai. Bet no šīs grupas, tieši tāpat kā mēdz piešķirtdažādus orderus, septiņiem bija paredzēts nāves sods nošaujot, pārējiem - 12 līdz 15 gadu ieslodzījumscietumā. Sotņikovs iekļuva nošaujamo apakšgrupā. Bijis gāzes sadales stacijā, gribējis atslēgt gāzi. Ja tasbūtu noticis, vairāki uzņēmumi būtu piedzīvojuši īstu katastrofu - šādā pieņēmumu valodā uzrakstīts arīapsūdzības slēdziens Sotņikova vainas noteikšanas daļā. Tātad jāsecina, ka viņu tiesāja nevis par to, koviņš bija izdarījis, bet gan par to, ko viņš būtu varējis izdarīt.

Starp citu, vārdam "tiesāt" šajā gadījumā ir daudz precīzāks atšifrējums. Apsūdzības slēdzienu vedauz Maskavu, uz Centrālo Komiteju, kur ar to iepazinās Hruščovs un Kozlovs. Viņi to atbalstīja, un tiesaiatlika šo dokumentu tikai nolasīt. Grozīt to nebija tiesību, tādēļ īstenībā Sotņikovu tiesāja tikai vienscilvēks - Hruščovs. Viņa vārds bija galīgais un, kā 1992. gada pratināšanā teica Aleksandrs Šeļepins, tailaikā bez Hruščova piekrišanas netika izlemts neviens jautājums. Nogāzis no troņa Staļina diktatoriskokultu, Hruščovs nodibināja savu, un viss atkārtojās jau kā traģifarss: ja Staļins apšāva ievērojamākospolitiķus, karavadoņus un zinātniekus, Hruščovs tikpat dedzīgi izrēķinājās ar strādniekiem.

Staļinam bija pa prātam spilgti paraugprocesi, kas notika ar lielu troksni, ar mītiņiem unmanifestācijām, kurās sašutušo pilsoņu pūļi pieprasīja noziedzniekus sodīt ar nāvi, turpretim parNovočerkaskas dumpi un tam sekojošo tiesas procesu nerakstīja neviena PSRS avīze, neviena padomjuradiostacija ne vārda nepateica par to, kas notiek šajā pilsētiņā. Tieši pretēji: vēstulēs rūpīgi tikaaiztriepts ikviens dumpīgs teikums, kas attiecās uz 1. un 2. jūnija notikumiem, pat katrs slēpts mājiens partiem. Pirms došanās komandējumā darbinieki tika brīdināti, ka viņiem draud kriminālatbildība par šāduziņu izplatīšanu. Un cilvēki klusēja.

Tiesa gan, pašā pilsētā VDK darbinieki ieguva pietiekami daudz pilsoņu uzskatu un atsauksmju, kasbija vajadzīgi tiesas procesam. Tas viss bija organizēts pēc vecās shēmas: nāvi dumpiniekiem, prasāmnāves sodu nošaujot, kauns pār mūsu galvām! Šīs "darbaļaužu domas" tika nosūtītas uz Maskavu, tāsparādījās uz Hruščova galda, lai viņš nemocītos sirdsapziņas pārmetumos, ka Sotņikova mazie bērni kļūstpar bāreņiem.

Tiesas sēdes notika slēgtā armijas pilsētiņā, tanku ielenkumā, un sēdē ļāva piedalīties tikai īpašiuzticamiem cilvēkiem, kam bija izsniegta speciāla caurlaide. Sotņikova sievai un mātei šādu caurlaidinedeva.

Spriedumu viņas uzzināja pēc tiesas sēdes, kad ieradās prokuratūrā noskaidrot vīra un dēla likteni,un bija pagalam satriektas par šādu iznākumu. Neviena normāla cilvēka prāts nespēja pieņemt šo brēcošonetaisnību: par to, ka cilvēks vienu dienu nebija stāvējis pie darbgalda, par to, ka viņš bija piedalījies

mītiņā, viņam piesprieda nāves sodu nošaujot!Sotņikovu nošāva pēc mēneša. Bet māte pat tad, kad bija saņēmusi izziņu par dēla nāvi, kurā bija

uzrādīts konkrēts nošaušanas datums - 1962. gada 19. septembris - nespēja tam noticēt.Viņa gaidīja dēlu pārnākam visu atlikušo mūžu. Dažreiz paklīda baumas, ka viņu kāds redzējis zonā,

ka viņš pat nodevis sveicienu. Viņa ticēja, ka Sergejs atgriezīsies, un gaidīja. Gaidīja līdz savai nāvesstundai…

Hruščova valdīšanas laiks turpinājās vēl divus gadus. 1964. gadā Brežņevs noorganizēja "galmaapvērsumu", un Hruščovu aizraidīja pensijā. Pats Ņikita Sergejevičs nepavisam nebija mīkstsirdīgs, jobija izgājis stingro Staļina skolu. Pēc trīs gadiem už viņsauli aizgāja otrs galvenais Novočerkaskastraģēdijas sarīkotājs - Frols Kozlovs, un strādnieku apšaušana kļuva par viņa pēdējo ļaundarību šaipasaulē.

Gribēdams atbrīvoties no asiņainās izrēķināšanās tiešajiem lieciniekiem, Hruščovs Rostovasapgabala partijas komitejas pirmo sekretāru Basovu aizsūtīja par sūtni uz Čīli, ģenerāli Pļijevu - parmilitāro padomnieku uz Kubu, bet ģenerāli Oļeško - uz Tālajiem Austrumiem. Vēlāk no darba atbrīvojaElektrolokomotīvju rūpnīcas direktoru Kuročkinu, daudzi vietējie partijas vadītāji saņēma stingro rājienu.Pļijeva vietnieks ģenerālis Šapošņikovs, sirdsapziņas mocīts, mēģināja pastāstīt patiesību par jūnijanotikumiem, bet viņu nekavējoties atvaļināja no armijas un izslēdza no partijas, piedraudot ar daudzbargāku sodu, ja viņš turpinās savas taisnības meklēšanu.

Tikai pēc gadsimta ceturkšņa, kad varenā komunistiskā Impērija sāka brukt un jukt, cilvēki atcerējāsNovočer- kaskas traģēdiju. Krievijas Federācijas Galvenā kara prokuratūra pulkveža Jurija Bagrajevavadībā uzsāka jaunu izmeklēšanu par 1962. gada 1. un 2. jūnija notikumiem, noskaidroja īstos vainīgos unierosināja krimināllietu pret Kozlovu un Hruščovu, bet ne viens, ne otrs vairs nav starp dzīvajiem, unlietu izbeidza…

Neilgi pirms nāves Hruščovam uzdots jautājums: - Ko jūs nožēlojat? Un Hruščovs neliekuļotiatbildēja: -Visvairāk - asinis. Manas rokas līdz elkoņiem ir asinīs. Toreiz es svēti ticēju Staļinam undarīju visu… Tas ir pats briesmīgākais, kas guļ uz manas sirds…

Staļina laikos patiešām tā bija. "Visu tautu tēvam" nepatika tīri cilvēki, bet savējos viņš sasaistīja ar"kopīgām" asinīm. Bet 1962. gadā Hruščovs jau devīto gadu vienpersoniski vadīja valsti un sešus gaduspirms Novočerkaskas nosodīja "skolotāja" ļaundarības. Nometa Staļinu no pjedestāla tādēļ, lai valdītupēc citiem principiem, vai tādēļ, lai radītu savas personības kultu? Jādomā, ka pareizāks ir otrspieņēmums. Novočerkaskas traģēdija tam ir acīm redzams pierādījums.

Un nav izdomāts arī tas, ka pēc asiņainajiem notikumiem mazās dienvidu pilsētiņas laukumāNovočerkaskas vārda pieminēšana Hruščovam tuvās aprindās tika uzskatīta par takta trūkumu. Traģēdijabija apzīmogota ar tabu. Tikai pēc tam, kad Maskavā bija atgriezies Kozlovs un viņa "Novočerkaskaskomanda", kurā bija iesaistīta puse partijas vadītāju no visas valsts, kas jau pats par sevi bija neparastsfakts, notika CK Prezidija sēde, kurā Kozlovs kā uzvarētājs ziņoja par paveikto darbu.

Partijas dokumenti necieš izteiksmīgus īpašības vārdus. PSKP CK Prezidija sēdes lēmumā parNovočerkaskas traģēdiju skopi ierakstīts: "Klausījās bb. Kozlova F., Miko- jana A. un citu ziņojumus parbraucienu uz Rostovas apgabalu. Pieņemt zināšanai." Un blakus piezīme, ko uzrakstījis Hruščovs ar savuroku: "Iepazīstināt visus Prezidija locekļus citu pēc cita."

Ļoti vienkārši: biedri Kozlovs un Mikojans aizbrauca pie rostoviešiem, paskatījās, kā viņi tur dzīvo,un PSKP CK Prezidija sēdē par to pastāstīja saviem pārējiem biedriem. Lai tie to pieņemtu zināšanai.

Ko lai dara, pieņemsim to zināšanai arī mēs.

Senču noslēpumi

Sergejjs Sumlonnijs Sacīkstes uz dzīvību un navi

Romieši uzskatīja, ka sacīkstes ar kaujas ratiem, ko svētku laikā rīkoja cirkos un arēnās, radušās jausirmā senatnē, jau Romula un Rema laikos, un ir Romas tradīcija.

Vai tā tas patiešām ir? Kas tad īstenībā bija šīs spēles? Vai tajās nav saskatāma kāda senum sena,mums nezināma rituāla atblāzma? Un no kurienes vispār radusies šī tradīcija? Šie ir tikai daži no tiemdaudzajiem jautājumiem, kurus cenšas atrisināt ne viena vien zinātnieku paaudze. Arī mēs mēģināsim dotsavu ieguldījumu šī noslēpuma atminēšanā…

ticamas zinas

Mums ir zināms, ka sacīkstes ar kaujas ratiem patiešām atspoguļo vienu no senākajiem Romasrituāliem. Zinām ari to, ka impērijas rašanās laikā tās izspieda gladiatoru cīņas, kas bija daudznežēlīgākas un, pēc romiešu domām, arī daudz efektīvākas. Ap to laiku sacīkstes ar kaujas ratiem tik stiprijau bija zaudējušas popularitāti, ka neatrodam nevienu kaut cik poētisku aprakstu par tām, lai gan senākdaudzi dzejnieki tās apdziedāja bez aizspriedumiem. Mūsu rīcībā ir tikai sausi pārskati par izdevumiemsacensību organizēšanā, bet tie liecina, ka spēles joprojām notikušas, kaut ari vairs nav bijušas tikgrandiozas kā senāk.

Bet mūsu rīcībā ir arī liecības, ko atstājuši senatnes dzejnieki, piemēram, Ovīdijs. Ko tad viņšraksta?

"…Sākumā spēles notika pēc tradīcijām, saglabājot visus noteikumus. Ratos jūdza zirgus vai mūļus.Skaitā tiem bija jābūt četriem, tieši tikpat, cik tos jūdza klasiskajos kaujas ratos - kvadrigās. Bet vēlāknoteikumi sāka mainīties. Dažs jūdz divus zirgus, dažs - trīs, katrs pēc sava prāta. Tāpēc mūsu slavenajāmspēlēm reiz pienāks gals."

Ja cilvēks stingri turas pie senajām tradīcijām, šāds paredzējums ir pieņemams. Bet atcerēsimies, kaOvīdijs bija ļoti izglītots cilvēks un diezin vai būtu tik stipri dusmojies un paredzējis bojāeju (kas drīzvien notika) tautā populārajai izpriecai tāpēc vien, ka netika saglabāts tradicionālais ratos jūdzamo zirguskaits.

Varbūt viņam tomēr bija zināms kaut kas tāds, ko nezinām mēs? Varbūt šajā senajā rituālā (tieširituālā, un to mēs pierādīsim mazliet vēlāk) nedrīkstēja mainīt itin neko, lai nenodarītu nelabojamukaitējumu pašai svētku svinēšanas idejai?

Vispirms aplūkosim hipotēzi par kaut kādu mistisku senatnes rituālu, no kura radušās sacīkstes arkaujas ratiem. Pētnieks Georgs Dumecls savā populārajā grāmatā "Roma un indoeiropiešu rituāli" raksta,ka šādas spēles tā laikmeta Romā nevarēja rasties pašas no sevis, bez kāda īpaša ārēja stimula. Kāda tadtauta Romai dāvāja šo tradīciju? Atbildi atrada tur, kur neviens nebija domājis to rast: kāda senatnescirka sienās. Kā zināms, cirka ēkas daudzreiz pārbūvēja, un kādā pārkārtošanās reizē bareljefi ar pirmospēļu atainojumu tika pārklāti ar apmetuma kārtu, kas šos mākslas darbus saglabājusi līdz mūsu laikiemgandrīz nebojātus. Tieši tos zinātnieki atklāja minētā cirka restaurēšanas laikā. Šie bareljefi veidotietrusku gleznu stilā un, pēc speciālistu apgalvojuma, radušies VI gadsimtā pirms mūsu ēras. Attēls mumssniedz pilnīgu priekšstatu par tā laika izpriecām: viens braucējs grūž otru nost no ceļa, trešais jau guļzemē, bet viņam blakus putekļos bezpalīdzīgi ar pēdējiem elpas vilcieniem cīnās viņa zirgi. Notriektābraucēja sejā sastingušas šausmas: kad sacīkstes turpinātāji uzsāks nākamo apli, tikai brīnums viņus varglābt no zirgu kājām. Bet visiem pa priekšu, nevienam nepiegriezdams nekādu vērību, auļo uzvarētājs…

Pēc visa spriežot, diezin vai grieķi, kas bija civilizētāki un humānāki par romiešiem, varēja ieviestRomā šādu izpriecu. Visticamāk, ka viņu paražas kļuva par šo skriešanās sacīkšu pamatu, bet visspārējais - asinis un ciešanas - jau ir etrusku, šīs joprojām neatminētās tautas, roku darbs. Par etniskiemmēs zinām tikai to, kur un kad viņi dzīvojuši. Esam atraduši dažas viņu darbības pēdas, bet vēl aizvienneko nezinām par viņiem pašiem un viņu kultūru. Varbūt kāds no etrusku rituāliem kļuvis par pamatusacīkstēm ar kaujas ratiem?

Ja mēs pieņemtu šādu redzesviedokli, mums būtu jāatzīst, ka šīs spēles bijušas daudz reliģiozākasnekā varētu iedomāties. (Atcerēsimies Ovīdija vārdus.) Turklāt ir droši zināms, ka tikpat asiņainas spēlesrīkoja tie paši etrus- ki blakus leģendārajiem Elles vārtiem - vietai, kur pēc etrusku pārliecības atrodasieeja mirušo valstībā. Līdzīgas stilizētas celtnes mēs varam atrast senajos cirkos, kur sastopamas senatnesdieva Konsa statujas. Kā varam noprast, Konss bija elles aizbildnis. Vēlāk viņa funkcijas gan mainījušās,un vēlīnajiem romiešiem tas bijis tikai auglības, ražas gars. Tas noticis apmēram tai pašā sacīkšupagrimuma laikā, kas runā par labu mūsu minējumiem.

Tātad skriešanās sacīkstes bija ne tikai izrāde un izprieca. Tās bija cieši saistītas ar dievupielūgšanu un slavināšanu. Etniskiem - ar lūgumu elles dievam neņemt pārāk daudz cilvēku, apmierinātiesar tām asinīm, kas tiek izlietas tieši pie viņa mājokļa durvīm. Romiešiem - ar pateicību dieviem parsvētkiem (neaizmirsīsim, ka sacīkstes notika svētku reizēs) un tai pašā laikā ari ar upurēšanu tiem.

Interesants fakts: šīs paražas atbalsis redzamas ari gladiatoru cīņās, kas bija veltītas Saturnam(atzīmēsim, ka Saturns attēlots kā nāve ar izkapti, bet viņa simbols - tā pati "laika izkapts"; viņš tikauzskatīts par "nelabu dievu", un tai laikā, kad, pēc astrologu domām, tieši Saturns ietekmēja zemes lietas,bija gaidāms bads, epidēmijas vai kari). Bet, kā zināms, ar laiku romieši kļuva arvien ciniskāki unaizmirsa, par ko katrs dievs ir atbildīgs, un šī iemesla dēļ mēs uz laiku piemirsām asiņaino spēļu būtībuun uzskatījām, ka tās ir tikai cietsirdīga izprieca, vairs neko nezinādami par to īsteno dabu.

Tomēr šai teorijai ir ari savi trūkumi. Uz tiem norāda Le- vonjē kungs savā grāmatā "Cereras kults".Viņš apgalvo, ka šīs spēles nebija veltītas cēlajiem dieviem, tieši pretēji, cietsirdības dēļ ieguva tādus nevisai glaimojošus aizbildņus kā nāves dievus. Tomēr šai jautājumā var iebilst, ka romiešiem nebija tādujēdzienu kā labs vai slikts dievs jeb aizbildnis. Viņš varēja būt vai nebūt autoritāte "dievu padomē", betbija un palika vēlams aizstāvis.

Bet runāt ļausim pašiem faktiem. Pēc Žana Baijeta domām, šīs sacīkstes radušās kā auglības kultasastāvdaļa, un vienmēr bijušas ar to cieši saistītas. "Kāds tam sakars ar nāves dieviem?" jūs jautāsit.Sakars ir šāds: visiem zināms, ka nāve ir dzīvības pretmets, tātad arī auglības pretmets. Bet kā parastsmirstīgais var stāties pretī nāves dievam? Vai nav labāk viņu pielabināt, viņam par godu sarīkot svētkusar upurēšanu? Varbūt nelaime paies secen… Turklāt atcerēsimies sengrieķu mītu par Persefonesnolaupīšanu. Persefone bija Dēmetras, auglības dievietes, meita, bet viņu nolaupīja un apprecēja mirušodievs Aīds. Līdzīga leģenda ir ari romiešiem. Un tātad: vai cilvēki, pielabinādami pazemes dievu,neiegūst arī auglības dievietes meitas un - ar viņas starpniecību - ari pašas dievietes labvēlību? Cilvēceszelta sapnis - saglabāt aitas un paēdināt vilkus. Tātad Baijets izgaisina galveno mūsu teorijas pretiniekuargumentu. Viņš pierāda, ka svētku spēles iespējams veltīt vienlaikus gan dzīvībai, gan arī nāvei. Turklātdaudzi pašā sacīkšu cikliskajā dabā saskata saistību ar gadalaiku maiņu, kas izpaužas arī mītā parPersefoni. Un četri zirgi - tie taču ir četri gadalaiki! Lūk, kādēļ Ovīdijs bija tik sašutis par zirgu skaitamainīšanu! Viņu var saprast: viņš redzēja, ka cilvēki atbrīvojas no pakļautības dieviem, un pret to viņšnevarēja neiebilst. Turklāt šo minējumu atbalsta ari daudzi fakti: visas spēles, kā jūs jau nojaušat,iesvētīja nāves dieva un dzīvības dievietes tempļu priesteri un priesterienes. Interesantalīdzāspastāvēšana, vai ne?

Bet iztirzāšanas vērta ir ari cita teorija. Tā līdzīga iepriekšējai, bet tai ir kāda vērā ņemamaīpatnība: tā apgalvo, ka šādu asiņainu svētku spēļu laikā (pēc senču ticējumiem) koncentrējas unreproducējas kāda enerģijas substance, kas uztur dievus. Šis moments ļauj mums sacīt, ka pašas spēles ar

savām versmojošajām kaislībām un sasprindzinātajām izdarībām arēnā bija ārkārtīgi sarežģīts rituāls,varbūt pat galvenais no visiem senajā Romā kādreiz pastāvošajiem reliģiskajiem rituāliem.

VĒSTURĒ IESKATOTIES

Tad nu ielūkosimies šo sacīkšu vēsturē. Kā izprieca sacīkstes notika Tibras palienes pļavu cirkos.Laukumu ierobežoja zemē iedurti zobeni. Galvenie skatītāji bija senatori un patricieši.

Mēs jau zinām šo svētku spēļu nozīmi Romas dzīvē un tā mūs neinteresē. Bet iespējams, ka dažimums nezināmi fakti slēpjas tieši šai sacīkšu jomā, paliek nepamanīti un tos var atklāt tikai pēc pamatīgasizpētīšanas?

Tātad impērijas laikos Romā bija daudz vairāk cirku, nekā senāk domāja. Tradicionāli pieņemtscirku skaitu ierobežot ar pieciem visvairāk pazīstamiem, taču faktiski bija vēl apmēram pusotra desmitavietu, ko izmantoja kā arēnas.

Pati greznākā no tām neapšaubāmi bija Kaliguias pils, kas diemžēl līdz mūsu dienām navsaglabājusies.

Pēc nostāstiem, imperators Kaligula bieži tajā uzturējās un reizēm ēšanas procedūru savienoja arsacīkšu izrādi. Šādas ziņas mums sniedz ari ievērojamais Romas vēsturnieks Gajs Svetonijs Trankvills.

Bet atgriezīsimies pie mūsu apraksta un uz bridi iztēlē iedomāsimies ļaužu pilnu arēnu. Pūļaklaigāšana, zirgu zviegšana, lūstošu kaujas ratu krakšķēšana - visas skaņas saplūda kopā šajā celtnē, kasbija it kā radīta, lai cilvēkus pārvērstu par prātu zaudējušu dzīvnieku baru.

Bet kāds bija visa šī vājprāta iznākums? Lūk, mūsu priekšā ir kapakmens. "Koekilijam Pudenijam -zilās komandas loceklim" (sacīkstēs katriem kaujas ratiem bija sava noteikta krāsa) - tas ir viss, kaspalicis pāri no deviņpadsmit gadus veca jaunekļa, vecāku vienīgā dēla.

Bet kā tas notika, ka romiešu ticībai tik nepieciešamā (kaut ari nežēlīgā) ieraža zaudēja savu jēgu unkļuva par cietsirdīgu izpriecu? Neviens to nezina. Varbūt tas notika pirms mūsu ēras uz V un IV gadsimtarobežas? Katrā ziņā mūsu rīcībā ir dokumenti, kas liecina, ka "… plebs nāk uz šo izrādīšanu kā uzizpriecu. Nav vairs tās godbijības pret viņiem kā senāk…" Šis dokuments praktiski apstiprina visus mūsudrūmos minējumus…

LIELĀ ARĒNA

Katras sacīkstes gaitā vienmēr pienāca tāds bridis, kad izšķīrās sāncenšu liktenis. Parasti tas notikavienā vai otrā elipses veida trases asajā pagriezienā. Šīs vietas bija bīstamas tieši tiem braucējiem, kasbija uzņēmuši pārāk lielu ātrumu. Viņu rati it kā mesti izlidoja ārpus nožogojuma, un braucējs varējapateikties dieviem, ja tika cauri ar lauztiem locekļiem.

Šajā ziņā Lielais cirks bija pats bīstamākais. Pat piere- āzējušiem braucējiem pārāk liels bijakārdinājums ieskrieties garajos trases posmos, bet pagriezieni bija tik spēji, ka tas, kas neprātīgi bijaļāvies azartam, neglābjami gāja bojā pūlim par lielu uzjautrinājumu.

Tātad - Lielais cirks. Tas pilnīgi attaisnoja savu nosaukumu. Tā ietilpība patiesi bija milzīga - cirkasienās varēja sasēsties 200 000 cilvēku, bet īpašās svētku reizēs skatītāju skaits sasniedza pat 250 000.Gan lieluma, gan ari popularitātes ziņā tas bija pārāks par slaveno Kolizeju. Tas atradās starp diviemuzkalniem - Aventīnu un Palatīnu. Gar visām cirka pusēm gāja ielas, tāpēc cilvēki, kas atradās ārpuscirka, varēja novērot sacensību gaitu. Ap cirka sienām valdīja nemitīga rosība - amatnieki un tirgotāji,pareģotāji un mākslinieki cits caur citu piedāvāja savus pakalpojumus. Tā tas turpinājās līdz tam, kamērslavenais Romas ugunsgrēks Lielajam cirkam izdarīja nenovērtējamu labumu. Kā zināms, Nerona

valdīšanas laikā cirks jau bija diezgan noplucis, tam bija vajadzīgs remonts, bet valsts kase neizsniedzašai vajadzībai nepieciešamo summu. Tad nu valstij negaidīti radās jauna problēma - bija jādod izpriecastautas masām, ko lielais ugunsgrēks bija saniknojis, turklāt ari pats cirks vairs nebija lietojams. Topārbūvēja un palielināja. Radās jauna imperatora loža, no kuras varēja vienlīdz labi saredzēt visus trasesposmus.

Pārbūve patiešām bija grandioza: sienas apšuva ar granīta plāksnēm, tribīnes izklāja ar marmoru.Bet pats dīvainākais fakts, kas nav pat izskaidrojams, bija tas, ka, pretēji visām šīm pārmaiņām, nekasnebija mainījies apakšējā, visvecākajā jцslд, no kuras izbrauca kaujas rati un kur norisinājās sacīkstes.Imperators it kā baidījās izjaukt kārtību, ko viņš nebija radījis. Kas gan tik ļoti bija nobiedējis visvarenoNeronu? Kas tas bija par tik briesmīgu grēku, ko viņš nevarēja uzņemties? Viņš, uz kura sirdsapziņas jaugulēja mātes un sievas noslepkavošana, Romas aizdedzināšana? Vai viņu baidīja impērijas bojāeja, jadievi no tās novērsīsies? Vai viņš varbūt baidījās no reliģiozas sacelšanās? Ļoti iespējams, jo romieši,kas senāk bija mierīgi un pašapmierināti, tagad, pēc pārciestām nelaimēm, pēc paša imperatora rīkotāmvajāšanām, gatavi uz visu, viņiem vairs nebija ko zaudēt.

Tātad visa šī milzīgā celtne, kas tais stundās, kad nenotika skriešanās sacīkstes, izskatījās pēcizmirušas pilsētas, bija uzbūvēta un tika uzturēta tikai tāpēc, lai teiktu slavu debesīm. Šīs celtnesbūvēšanai izlietoja milzu līdzekļus. Pietiek atcerēties tikai dievu un varoņu statujas, kas bija piecus, patdesmit metrus augstas, atlietas tīrā zeltā un nostatītas gar cirka sienām. Diezin vai Romas imperators būtuatļāvies iztērēt tik lielas summas vienīgi tautas izpriecām (būtu bijis daudz praktiskāk izdalīt tautai maizivai apģērbu).

Tādā veidā esam nonākuši pie secinājuma, ka sākotnēji spēles notika reliģisku svinību rāmjos, unatmiņas par tām bija saglabājušās pat piecus gadsimtus pēc svētku izpriecu pagrimuma sākuma. Kas gancits, ja ne reliģija mudināja valdību uz tādiem izdevumiem.

POMPA. TAUTAS GĀJIENS.

Svētki nekad neaprobežojās ar skriešanas sacīkstēm vai vēlāk gladiatoru cīņām. Parasti gan pirmssacīkstēm, gan arī pēc tām notika svētku gājieni, tā saucamās pompas. Tieši no šī vārda radies izteiciens"notika ar pompu", kas raksturo notikuma ārišķīgu greznību, krāšņumu.

Parāde parasti sākās pie Kapitolija, gāja cauri Forumam, bet pēc tam, kā liecina antīkie vēsturnieki,virzījās uz cirkiem, kuros notika izrādes. Tātad šie gājieni vēlreiz pierāda, ka sacīkstēm bija reliģisksmērķis, jo kāpēc gan citādi simtiem cilvēku būtu bijis jānoiet tik garš gabals, ja viņi varēja taisnā ceļādoties uz cirku?

Mēģināsim savā iztēlē iedomāties šādu svinīgu gājienu.Tā priekšgalā ar bagātīgi izgreznotiem kaujas ratiem brauc spēļu rīkotājs - dienas varonis. Viņš

tērpies purpura togā, kalpi virs viņa galvas pacēluši palmu zarus, viņam vienā rokā ir groži, bet otrā -zizlis, ko rotā impērijas ērglis. Ratos blakus stāv vergs, kas virs sava kunga galvas tur zelta kroni. Aizvaroņa ratiem soļo jauni, cīņai gatavi jaunekļi, daži ģērbušies karavīra drānās. Viss notiek ar tādunodomu, lai, kā mēdza teikt paši romieši, "…visiem parādītu, ka Roma spēj aizstāvēties, un, lūk, šiejaunie cilvēki būs tie, kas to aizstāvēs." Aiz viņiem kaujas ratos brauc sacīkstes dalībnieki, viņi ir gatavisākt cīniņu. Gājienu noslēdz kaujas rati, kuros stāv dievu un varoņu statujas. Pēc tradīcijas tos pavadabērni. Bet aiz visas šīs procesijas soļo akrobāti un desmitiem muzikantu, kas spēlē bez pārtraukuma.Pašās beigās parādes solī maršē veterāni - vecie karavīri. Patiešām iespaidīga, dievu cienīga izrāde!

Ar šīm svinībām romiešiem saistījās daudzi ticējumi un zīmju tulkojumi. Kad kolonna bijasasniegusi cirka teritoriju, visu acis pievērsās dievu statujām, kas stāvēja pie vārtiem. Ticējums bijašāds: ja dievs pamirkšķinās aci, pasmaidīs vai tikai mazlietiņ pakustēsies, tad cilvēku, kuram šī kustība

veltīta, visu laiku pavadīs veiksme. Bija ari visādi māņticības noteikumi. Tā, piemēram, bērniem, kasvadīja kaujas ratus, groži bija jātur tikai kreisajā rokā, bet statujas, kuras viņi veda savos ratos, ne reizinedrīkstēja sašūpoties.

Kaujas rati drāžas pa arēnu kā bultas - uzvarētāju gaida prāva balva, turklāt viņš kļūs par pilsētāpopulāru cilvēku. Diemžēl, kā mēs jau teicām, finišu sasniedza tikai retais. Daži pārmetās pāriiežogojumam, nespēdami novaldīt iekarsušos zirgus, citi neizturēja karsto cīņu un nokrita no ratiem, betcitus piemeklēja negaidīta neveiksme - stiprinājuma siksnas pārtrūka kritiskākajā mirklī. Zaudējuma dēļcieta ne tikai braucējs. Kā zināms, katram kaut cik populāram sacīkšu dalībniekam bija savi pielūdzēji, kātagad mēdz teikt, fani, kas derībās reizēm pazaudēja milzīgas summas. Turklāt Bizantijā, kas no Romasbija pārņēmusi šo svētku tradīciju, bija divas naidīgas partijas un katrai sava komanda, tāpēc vienaskomandas uzvara vai zaudējums ietekmēja arī politisko cīņu.

Braucējiem arēnā klājās grūti. Sacīkstēs izmantojamie kaujas rati (tāda bija tradīcija) bija grūtivadāmi, it īpaši pagriezienos, tāpēc ka par vērtīgāko īpašību tika uzskatīts braukšanas ātrums, nevismanevrēšanas spējas. Tieši tādēļ ļoti sarežģīta bija apdzīšanas problēma, par apdzīšanu pagriezienā patnebija ko domāt. Braucēju galvenais uzdevums - izrauties priekšā starta brīdī un pēc tam nevienam neļautsevi apdzīt. Braucējiem bija jāveic trīspadsmit apļi (daži zinātnieki šeit saskata sakarību ar mēnesskalendāru), tāpēc viņiem nepavisam nebija viegli sasniegt finiša līniju.

Protams, pagriezienā braucējs varēja pāriet uz ārējo trasi, kas no pagrieziena leņķa viedokļa bijamazāk bīstama, bet šāds manevrs bija saistīts ar dažiem kritiskiem momentiem: pirmkārt, šai brīdīsāncensis varēja pabraukt garām pa iekšējo malu, kas bija īsāka, otrkārt, vajadzēja palielināt ātrumu, lainezaudētu laiku, bet tas draudēja ar izlidošanu no trases, un, treškārt, ar joņojošiem ratiem šādu manevrubija grūti izdarīt (ātrumu taču nevarēja samazināt!).

Pēc piektā sestā apļa zirgi praktiski jau kļuva nevadāmi. Ar putām uz lūpām, iemauktu laužņosiekodušies, viņi auļoja pa trasi, neko neievērodami. Braucējam bija ārkārtīgi grūti ne tikai vadīt un valdītzirgus, bet ari pašam noturēties kājās. Mēs jau zinām, ka cilvēkam, kas izkrita no ratiem, nebija nekāduizredžu palikt sveikam un veselam, jo kritiens parasti viņu tik stipri satrieca, ka viņš nespēja patnotrausties no sacīkšu trases. Doma par iespējamo bojāeju pastāvīgi urdīja braucēja prātu, tāpēc dažreiz,nespēdams izturēt tik stipru sasprindzinājumu, viņš pameta distanci pirms paša fināla. Betvisdramatiskākais bridis sākās tad, kad līdz sacīkstes beigām bija palicis vēl tikai viens aplis. Tieši tadizšķīrās jautājums, vai šīs sacīkstes līderis kļūs par šodienas čempionu. Pēc noteikumiem, braucējamvarēja piešķirt uzvaru tikai tādā gadījumā, ja viņš finišā savus sāncenšus apsteidz vismaz par pusi rumpja.Tieši par šādiem brīžiem teikts:

Nav redzams vairs nekas,Visapkārt auro pūlis satrakots,Bet sirdī liesma bargi dzirksteļo:"Tik uzvara vai kauns - tev cits nav dots!"Bet tieši šai mirklī sāncenša rati sāk tevi apdzīt. Kā lai nezaudē galvu, kā lai nesāk triekt zirgus?

Reizēm tas noveda pie uzvaras, bet visbiežāk beidzās traģiski - ja ne ar ievainojumiem vai pat nāvi, tadnoteikti ar ratu sadauzīšanu un godalgotās vietas zaudēšanu.

Bet nebūsim cietsirdīgi pret šo senatnes sportu. Varbūt mūsu pēcteči ari mūs vērtēs kā netikumīgus,ciniskus cilvēkus. Būsim objektīvi. Palēnām no asiņaina upurēšanas akta pārvērzdamies par sporta veidu,par izpriecu, sacīkstes sāka zaudēt savu sākotnējo nežēlību un laika gaitā ieguva pat izglītoto romiešusimpātijas. Viens no šiem skriešanās sporta cienītājiem bija ievērojamais vēsturnieks ar pasaules slavu -Plīnijs. Ko viņš raksta par šīm sacīkstēm?

"Un sacīkstēs reizēm notika apbrīnojamas lietas, bija gadījumi, kas demonstrēja visu spēļu azartapievilcību, satricinošu braucēju gara spēku un lielisku zirgu sagatavotību. Tā kādu reizi jau starta sākumājauns braucējs, neveiksmīgi uzsācis apdzīšanu, nespēja vadīt savus zirgus, kas vēl pa īstam nebija

iebraukti, un zaudēja kontroli pār tiem. Notika tā, ka radās sastrēgums, jo viņa zirgi nokļuva starp diviemcitiem ratiem un pakrita. Viss stadions uztraucās. Neviens necerēja, ka šis braucējs turpinās sacīkstes. Betpiepeši notika tas neparedzētais gadījums, par kuru es runāju. Visiem par pārsteigumu, zirgi piecēlās unsāka skriet ar neticamu ātrumu. Pēc negadījuma fortūna vairs nenovērsās no šī pajūga, un sacīkstes beigāstas bija viens no pirmajiem."

Kas gan cits, ja ne dedzīga līdzjutēja sajūsma ļāva Plī- nijam, sausam un atturīgam vēsturniekam,uzrakstīt šādas rindas?

Turklāt par spēļu sportisko raksturu liecina ari tas, ka sacīkstēs radās jauna amatpersona - aģitatorsjeb, kā mēs tagad teiktu, sporta spēļu komentētājs, kura pienākums bija paskaidrot un apspriest visu, kasnotiek arēnā. Šis cilvēks rūpējās ari par to, lai komentāri būtu sadzirdami visiem skatītājiem, tāpēc viņarīcībā bija kaut kas līdzīgs mikrofonam - milzīgi liels rupors, kurā varēja runāt ikdienišķā, nepaceltābalsī.

Finišs parasti bija iezīmēts ar baltu līniju, ko uzkrāsoja ar kaļķu javu. Braucējs, tiklīdz bija tošķērsojis, saņēma grožus kreisajā rokā, nolika pātagu un salutēja tribīnēm. Tam, kas sekoja pirmajam, bijajāpaceļ abas rokas. Cita sena paraža prasīja, lai braucēji uzsāk startu, kad ratos iecelta tikai viena kāja,otra tajos bija jāieceļ tad, kad zirgi jau bija sākuši skriet. Imperators Dionīsijs reiz izteica nožēlu, ka šādaparaža joprojām saglabājas skriešanās sacīkstēs, pēc viņa domām, tā mazina izrādes efektu. Mums gannav zināms, vai šis imperatora "racionalizācijas priekšlikums" tika realizēts, vai arī sacensību noteikumipalika nemainīti.

Pastāvēja arī cita, ne mazāk interesanta tradīcija, kas praktiski tika saglabāta visās antīkajās spēlēs.Kā zināms, sacensību uzvarētājs tika ietērpts karaliskās drānās, viņam pasniedza palmas vai olīvkokazaru - laimes un miera simbolu, kā arī kroni vai vainagu - valdnieka varas simbolu, kas pauda ari viņasaskarsmi ar dievu (atcerēsimies visu valdnieku titulu - dievu svaidītais, jo valdnieka kronēšanas rituālsnoteica simbolisku iesvaidīšanu - galvas aplaistīšanu ar svēto svaidāmo eļļu, kas simbolizēja valdniekavaras dievišķo būtību un dievu aizbildnību). Atgādināsim, kā godināja Olimpisko spēļu uzvarētājusSenajā Grieķijā. Tas pats olīvkoka zars, tas pats vainags, tikai no ozola zariem, jo ozols daudzām tautāmir svēts koks. Mūsu senči, piemēram, ticēja, ka tieši milzu ozols, pa kura zariem mirušo dvēseles uzkāpjdebesīs, ir tilts starp nelaiķu pasauli un dzīvo cilvēku pasauli. Ari grieķi cildināja ozolu. Visu dievu tēvsZevs, kā vēstī leģenda, no visiem kokiem par savu aizbildināmo izvēlējies vienīgi ozolu, un reizēm ar šīkoka starpniecību dzīvajiem darījis zināmu savu gribu: tiem, kas pie dieva griezušies pēc padoma, ozolsar savu zaru kustībām atbildējis uz visiem jautājumiem.

Vēlāk spēļu uzvarētājus sāka atbrīvot no nodokļu maksāšanas, viņus nevarēja tiesāt, un dažreizpateicīgie līdzpilsoņi viņiem uzcēla pieminekli.

Kāpēc notika šādas pārmaiņas?Tā kā sākotnēji spēles bija dievu pielūgšanas rituāls, varbūt to uzvarētājs automātiski iekļuva dievu

sūtņu kārtā un savu līdzpilsoņu acīs pārtapa par svēto vai pat pravieti? Kas gan cits, ja ne paši dieviupurēšanas laikā izraugās savus priesterus? Kas gan cits, ja ne viņi šādā grūti izprotamā veidā pauž savugribu? Droši vien tieši tāpēc uzvarētāju ietērpa valdnieka drānās. Ar to tika demonstrēta viņa uzvaraslikumsakarība, viņa dievišķā izcelsme. Bet kam senatnē tika celti pieminekļi? Dieviem, varoņiem, kurusdievi aizbildnīja viņu varonības vai ar dieviem saistītas radniecības dēļ, kā ari pusdieviem un dažiemcilvēkiem, kas bija īpaši slaveni ar saviem darbiem valsts labā, piemēram, Grieķijā - Atēnu atjaunotājamPeriklam, Spartas Svaidītajam valdniekam Leonīdam, kas vadīja nelielu grieķu valstiņu apvienotākaraspēka vienību cīņā pret persiešiem un krita kaujā pie Termopilām, segdams galveno spēkuatkāpšanos. Un tas ir viss.

Bet kā bija Romā? Tikai imperatoriem, turklāt tikai tiem, kas bija šis tiesības nopelnījuši. Tāds,piemēram, bija Gajs Jūlijs Cēzars, kas nostiprināja un paplašināja impēriju un pēc savas nāves tikanosaukts par Dievišķo. Ari Oktaviāns Augusts, kas daudz bija paveicis likumības un tieslietu

nostiprināšanā. Un vēl daži. Starp citu, piebildīsim, ka pieminekļi despotiskiem valdniekiem, piemēram,Klaudijam Cēzaram, Neronam, nav saglabājušies. Grūti noticēt, ka tos iznīcinājis laiks. Citi pieminekļisaglabājušies pilnā kārtībā. Maz ticams, ka tie savā laikā nebūtu uzcelti. (Vai tad Nerons, kas slimoja arlieluma māniju un izsludināja sevi par Jupitera dēlu, vai Kaligula, kas pavēlēja tempļos dievu statujāmnozāģēt galvas un to vietā uzlikt viņa attēlu, nebūtu likuši uzcelt sev pieminekļus pieticības dēļ vai aribailēs no dievu dusmām?) Tātad atliek viens secinājums - pēc šo valdnieku nāves pieminekļi nojaukti.Kas to darīja? Varbūt tie neizturēja barbaru uzbrukumus? Bet visi pārējie pieminekļi taču saglabājušies,kāpēc tad tieši šiem nebūtu laimējies? Varbūt tos iznīcināja nākamie valdnieki, nevēlēdamies saglabātatmiņas par iepriekšējiem imperatoriem? Diez vai. Tādā gadījumā par šādas "tīrīšanas" pirmajiemupuriem vajadzēja kļūt pašu populārāko valdnieku tēliem, kuru piemiņa varēja kaitēt nolaidīgiemimperatoriem. Bet nē. Tika nojaukti despotu un savas gribas uztiepēju pieminekļi. Tātad atliek tikai vienssecinājums: pati tauta nogāza nepelnīti uzceltos pieminekļus. Tā tas notika ari ar Neronu, kad brīvieromieši viņu bija nogāzuši no troņa, dodami priekšroku Spānijas pārvaldniekam Galbam. Tā notika ari arcitiem pieminekļiem. Paši romieši apstiprināja tiesības uz pieminekli tikai tiem cilvēkiem, kam dievi bijaizrādījuši savu aizbildniecību. Un tā atkal apstiprinās minējums, ka spēles nepavisam nebija spēles, betdievu pielūgšanas rituāls. Tici nu, ka pirmais minējums vienmēr ir aplams! Starp citu, atcerēsimiesleģendu: kas iedibināja Olimpiskās spēles? Hērakls, dievu mīlulis, kas pēc nāves tika uzņemts Olimpā.Šāds atzinums pilnīgi iederas mūsu teorijā. Bet kas iedibināja sacīkstes ar kaujas ratiem? Uz šo jautājumuir grūtāk atbildēt. Mēs zinām, ka romieši tās aizguva no etniskiem. Bet kā tās radās etrusku ciltīs?Ielūkosimies leģendās. Un mēs atkal un atkal ieraugām to pašu, proti - šo spēļu dievišķīgo izcelsmi. Novisa teiktā izriet, ka reliģija un tikai reliģija bija spēļu iedvesmotāja un virzītāja, tā lika valdniekiemrespektēt tautas pārliecību par to dievišķo dabu.

Bet atgriezīsimies pie pašām spēlēm. Kas notika arēnā pēc sacīkstēm? Kaislības bija uzsitušas tikaugstu vilni, ka vēl ilgi pēc spēļu beigām stadionā skanēja saucieni: "Vēl! Vēl! Vēl!" Panēm et circenses!Maizi un cirka spēles! - Romas plebeju iecienītais lozungs.

ARĒNA UN MĪLESTĪBA

Bet kas uzjundīja šādas kaislības? Vai tikai pati izrāde veicināja milzīgo emocionālās enerģijasizvirdumu? Varbūt bija kāds īpašs faktors, kas uzkurināja pūli, tikai mēs to neesam ņēmuši vērā? Tādsfaktors, kas bija tik prasmīgi iepīts saistošajā sacensību gaitā, ka neviens to pat nepamanīja?Paskatīsimies, ko šai sakarībā saka vēstures dižgari. Tā, piemēram, Džeromo Karkopino savos darbosnorāda, ka sacīkstes laikā visas darbības arēnā bija savstarpēji tik prasmīgi saskaņotas, ka neiedomājamispēcīgi un dziļi ietekmēja skatītājus. "Sacensību norise, kurā ikviena dalībnieka dzīvība karājās matagalā, kura īstenībā bija spēle ar nāvi, neticamais ātrums, ar kādu ripoja kaujas rati, putās sadzītie zirgi,kas meta gaisā putekļu mutuļus, cīņas azarts, zaudējuma rūgtums un uzvaras prieks, apzināšanās, ka arīpats imperators ar tādu pašu azartu seko sacensību gaitai - tas viss, ko nezināms šo skriešanās sacīkšuautors bija saliedējis rūpīgi pārbaudītās proporcijās, noveda pūli līdz ekstāzei…" Droši vien ari svētkupompa nebija nejaušība. Tā cilvēkus it kā noskaņoja uz tikšanos ar kaut ko neparastu, tā bija īpatnējaprelūdija gaidāmajai izrādei.

Kad Amians Marcēlijs, runādams par sevi un saviem tautiešiem, izteicās, ka "…cirks ir mūsudievnams, cirks ir mūsu mājas, vienīgā vieta visā Romā, kur mēs pulcējamies kopā, kur mēs visi izjūtamvienu un to pašu - cerības un prieku, tā ir vieta, kur cerības mums visiem ir vienas, bet prieks - kopīgs…",viņš bija ļoti patiess un, pats to neap- jauzdams, atklāja mums, pēctečiem, šo spēļu būtību, paskaidrojamums, kāpēc tūkstošiem dažādu kārtu un dažādu stāvokļu cilvēki gāja uz cirku, it kā kāds nepārvaramsspēks viņus atkal un atkal vilktu uz turieni. Tieši cirkā viņi apliecināja savu personību, tieši tur viņi

izlādēja savas emocijas, jutās kā dzīvi cilvēki. Tieši tur, kur visi - gan ievērojams patricietis, ganpēdīgais nabags, plebejs - pārdzīvoja vienas un tās pašas izjūtas un uz kurieni gāja tieši šo vienādo izjūtudēļ, tieši tur izgaisa kārtu robežas. Un - pats dīvainākais! - plebejus tur uzrunāja aristokrātiskos vārdos,tādos kā, piemēram, Semikups, Lučano, un neviens neiebilda. Patiešām - "cirks - mūsu mājas"!

Bet ne tas vien cilvēkus saistīja pie cirka. Tā bija ideāla vieta dažāda veida mīlas piedzīvojumiem,tur atrada patvērumu heteras, kas svētku dienās sapulcējās cirkā no visas Romas. Turklāt cilvēki,aizrāvušies ar izrādi, praktiski zaudēja jebkādu paškontroli, bet lielais ļaužu gūrums (atcerēsimies, kareizēm sacīkstes vēroja līdz divsimt piecdesmit tūkstošiem cilvēku) un sēdēšana uz kopīgiem soliemiekarsušajiem skatītājiem bija tikai katalizators. Šai sakarībā Ovīdijs diezgan pieticīgi ir atzīmējis: "Mazir to vīriešu, kas, iziedami no cirka, nebūtu iepazinušies ar kādu dāmu."

Daži zinātnieki uzskata, ka šīs parādības pamatā ir etrusku tradīcija pēc veiksmīgi pabeigtapielūgšanas rituāla sarīkot vispārējas orģijas. Liekas, ka tā ari bijis.

ČETRAS KRĀSAS, VIENS MĒRĶIS

Atgriezīsimies pie sacensību sportiskās daļas. Braucēji visās sacensībās parasti aizstāvēja vienu unto pašu krāsu.

Sacīkstēs piedalījās četras komandas, kas izvirzīja vienu vai vairākus dalībniekus attiecīgi vienā vaivairākos braucienos. Kā mums jau zināms, komandas cita no citas atšķīrās pēc krāsas, tātad bija baltā,sarkanā, zilā un zaļā komanda. Sākumā gan bija tikai divas pirmās grupas, bet vēlāk, kad radās tendencesacīkstes no reliģiska rituāla pārvērst par izklaidējošu izrādi, radās pārējās grupas, tādēļ sacensībaskļuva spraigākas un dramatiskākas. Pēc imperatora Domitiāna norādījuma tika radītas vēl divas papildko-mandas - purpursarkanā un zeltainā. Tomēr šis jaunievedums neguva atbalstu un drīz nozuda tāpat kā savālaikā dabiskā nāvē nomira Dionīsija noteiktās izmaiņas (atcerēsimies sacīkšu starta noteikumus). Drīz pēctam sekoja vēl kāda izmaiņa sacensību noteikumos: komandu skaits tika samazināts, palika tikai divas.Baltie apvienojās ar sarkanajiem, bet zilie - ar zaļajiem. Daži zinātnieki to uzskata par atgriešanos, kautari tikai formālu, pie sacīkšu rīkošanas senākā, tradicionālā stila. (Komandas gan saglabāja savasiepriekšējās krāsas, kas tagad izveidoja it kā divkrāsainu komandas simbolu.) Kāpēc bija vajadzīga tiksarežģīta simbolika, ja katrs braucējs būtu varējis savus ratus apzīmēt ar kādu noteiktu krāsu? Tas ir viensno tiem jautājumiem, uz kuriem neviens nevar atbildēt.

Tomēr atgriezīsimies pie sacensībām. Romieši bija tik fanātiski līdzjutēji, ka viņus varētu apskaustpar visdedzīgākie mūsdienu futbola cienītāji. Antīkie rakstnieki mums atstājuši pietiekami daudz ziņu parspēļu vispārējo raksturu. Par sacensībām dedzīgi interesējās visi - gan bērni, gan pieaugušie. Patvisjaunākie romieši skaidri zināja, kas piedalīsies sacīkstēs, kad tās notiks un kādas ir katras komandasizredzes. Beztiesīgie vergi gāja skatīties spēles tāpēc, lai stiprinātu prestižu vismaz savā vidē, jo vairāktāpēc, ka ieeja bija brīva. Lielu sacensību dienās Roma bija kā izmirusi, pēc cilvēku daudzuma pilsētasielās varēja noteikt ne tikai to, kādas komandas piedalās sacensībās, bet ari uzzināt sacīkstes gaitu.Uzbudinājums stadionā bija tik sakāpināts, ka skatītāji "… rāva nost tunikas, plivināja tās gaisā kākarogus, priecīgā uzbudinājumā cits citu grūstīja, nesakarīgi klaigāja, vārdu sakot, visi bija ekstāzē", kautkādā nenormālā stāvoklī, par kuru Tertullijs kādreiz teicis, ka tad "… kad divsimt piecdesmit tūkstošicilvēku pārvēršas par pretīgu pūli, kas ir sliktāks par vilku baru, rodas sajūta par kaut ko dēmonisku…"

Piebildīsim, ka šādu atsauksmi devis ne tikai Tertullijs. Kāpēc gan dižajā Romā, kas bija slavena arsaviem zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem, pastāvīgi tika rīkotas šādas spēles, kas degradējapersonību un sabiedrību kopumā?

Romā bija ari cilvēki, kas neatbalstīja šādas sacensības. Viens no viņiem bija Plīnijs Jaunākais, kasskriešanās sacīkstes nosauca par plebejiskām, saprātīga cilvēka necienīgām izpriecām, bet tos, kas

regulāri šīs spēles apmeklēja, - par "drēbēs ģērbtiem dzīvniekiem". Nav šaubu, ka šādas domas izplatījāsRomas sabiedrības izglītotajās aprindās un guva atbalstu. Bet kāpēc spēļu noteikumi netika patmīkstināti?

Plīnijs domāja, ka atbilde slēpjas dziļi cilvēka apziņā, un cēlonis, kura dēļ tauta tik cieši-pievēršassacīkstēm, ir kaut kāda "slimīga mīlestība uz zirgiem", kas ļaužu barus dzen uz stadioniem. Taču šādsviedoklis neguva plašu atbalstu. Daudzi bija pārliecināti, ka atbilde ir stipri vienkāršāka: tā ir cilvēkutieksme pēc asiem pārdzīvojumiem, bauda, ko sniedz ātruma izjūta vai izrādes skaistais ietērps, kā ari citiiemesli. Bet atcerēsimies, ka laika gaitā spēles kļuva par romiešu brīvības simbolu. Atcerēsimies ari to,ka cirks bija tā vieta, kur tika norunātas satikšanās, kārtoti tirdznieciski darījumi, kur cilvēki iepazinās…Vārdu sakot, cirks bija kaut kas daudz vairāk nekā parasts stadions. Varbūt tomēr bija vēl kaut kas daudzsvarīgāks par mūsu iepriekš minētajiem faktiem?

Viena versija, kas izskaidro mūsu minējumu, apgalvo, ka zināmā laika posmā sacīkstes bija kļuvušaspar politiskas cīņas arēnu, kurā izšķīrās jautājums par tautas atbalstu šādai vai tādai personai. Turklāt šīskaislības aizgāja pat tiktāl, ka viena vai otra komanda sāka asociēties ar konkrētu valsts darbinieku, unpanākumi politiskajā arēnā kļuva tieši atkarīgi no šīs komandas panākumiem sacīkstēs. Reizēm šī cīņaizpaudās diezgan dīvainās formās. Tā, piemēram, imperatora vietvaldis Vācijā, konsuls, Reinas leģionukomandieris Galbas valdīšanas laikā un beidzot ari imperators - slavenais Vitellijs dažus gadus pirms šiskarjeras, imperatora Kaligulas laikā, bija… zirgu puisis. Lūk, kas par goda pilnu amatu! Jaunekļi nodižciltīgām ģimenēm nekaunējās kļūt par populāru braucēju mācekļiem un viņu vadībā apgūt kaujas ratuvadīšanas prasmi. Kādēļ gan bija noticis šāds pavērsiens? Ne tikai vienkāršie Romas ļautiņi, bet reizēmpat pats imperators pavadīja stadionā augas dienas. Pēc Gaja Svetonija Trankvilla liecības, tā rīkojiesKaligula.

Ne tikai romiešiem patika pavadīt laiku trokšņainā sporta cienītāju sabiedrībā. Kartāga tika izpostīta146. gadā pirms mūsu ēras, bet 1960. gadā tās izrakumos atrasta mozaīka ar šīs pilsētas cirka zirgu staļļaattēlu, kas ļāva secināt, ka romiešu paražas ieviesušās ari citās, pat Romai naidīgās valstis (sacīkstes arkaujas ratiem pazina ne tikai Kartāga, bet ari Bizantija). Bet pats interesantākais ir uzraksts uz mozaīkas,ka viens no braucējiem ir Eross no Doghas. Patiešām bija tāds sacīkšu braucējs, un līdz mums nonākušasliecības par viņu. Bet tajās teikts, ka viņš vienmēr uzstājies zaļā tērpā, turpretim mozaīkā viņš redzamszilā formā ar sarkanu jostu. Nav zināms, kādēļ notikusi tik acīm redzama faktu sagrozīšana. Mēs zināmtikai to, ka tai laikā valdošā partija atbalstīja zilo komandu, un tik slavena sacīkšu braucēja"piesaistīšana", kaut ari tikai mozaīkā, noteikti būtu paaugstinājusi tās reitingu. Bet vai tā bija īstenībā?Vai šeit mums nav darīšana ar kādu mums nezināmu rituālu vai paražu?

Pēc vienas versijas, zem šīs mozaīkas parasti pulcējušies zilās komandas līdzjutēji, un braucējatērpa krāsa pārmainīta tāpēc, lai tas "nelien acīs", bet par paraksta nodzēšanu vai nu neviens naviedomājies, vai tas palicis nepamanīts, vai zilo piekritējiem šāda nesakritība likusies amizanta, vai arī…kas to lai zina? Katrā ziņā par labu šim minējumam runā uzraksts uz mozaīkas, kas uzšņāpts ar kaļķiem:FELIX POPULUS VENETI, kas vietējā žargonā nozīmēja kaut ko līdzīgu saucienam: "Zilie, uz priekšu!"Gribot negribot jāatzīst, ka šī versija vismaz daļēji atsedz noslēpumainības plīvuru no dažām mīklām.

KĀDA DAĻA TAUTAI AR POLITIKU?

Kā zināms, sacensībām bija liela ietekme uz valsts politisko dzīvi. Vēlāk, pēc Romas impērijassabrukšanas, šis tautas masu piesaistīšanas, popularitātes iekarošanas mehānisms ieviesās citās valstīs,kas radās uz kādreiz bargās lielvalsts drupām. Taču nekur politiskā aktivitāte sacensību laikā nesasniedzatādu spraigumu kā Bizantijā. Tur zilie un zaļie pārvērtās par īstām politiskām partijām, kas cīnījās parvaru. Tām bija savi piekritēji, kas vajadzības gadījumā organizējās lielās vienībās, šīs partijas kontrolēja

dažādas valsts daļas, kaut arī imperators Justiniāns, zilās partijas līderis, teorētiski bija vienotas unnedalāmas valsts galva.

Daudzi vēsturnieki ir pārliecināti, ka šīs partijas veidojās no tiem pašiem klubiem, par kuriem jaurunājām. Kā zināms, līdzjutēji stadionos ieņēma vietas atkarībā no savām simpātijām.

Pēc vēsturnieku domām, no šīm grupām vispirms izveidojās klubi, bet vēlāk - politiskasorganizācijas. Tieši šādas pretinieku grupēšanās dēļ kā sportā (skriešanās sacīkstes jau bija kļuvušas parsportu), tā ari politikā, stadionā pa laikam notika asas sadursmes, kas reizēm beidzās ļoti traģiski. Šādasadursme, kas Bizantiju iegrūda pilsoņu kara aizā, notika 532. gada 11. janvāri, un vēsturē saglabājusieslīdz mūsu dienām ar nosaukumu "Nika". Opozīcija, ko pārstāvēja zaļie, izraisīja nemierus, kas imperatoravarai draudēja ar nopietnām briesmām. Kas tad galu galā bija šo notikumu pamatā? Vai patiešām šosacensību ietekme uz cilvēka psihi toreiz bija tik milzīgi liela? Kaut ari tā ir ļoti ticama atbilde, mums irdiezgan grūti to pieņemt. Bet atcerēsimies versiju, ka spēļu sākotnējais uzdevums bija atbrīvot cilvēkupsihisko, emocionālo enerģiju, un, pēc mūsu domām, tieši šī hipotēze mums pilnīgi izskaidro tāstraģēdijas, kas notika Bizantijas stadionos. Tāpēc ielūkosimies arhīvos…

Vēsture stāsta, ka tai laikā Bizantiju pārvaldīja ļoti interesants pāris: imperators Justiniāns unimperatrise Feodora. Formāli valsti vadīja Justiniāns, taču ļoti maz bija tādu valsts lietu, ko viņš izlēmabez savas laulātās draudzenes ziņas. Justiniāns bija aprobežota prāta cilvēks, viņa tēvs bija parastskaravīrs, ko imperatora krēslā bija iesēdinājusi gvarde. Viņš bija cēlies no neizglītotiem zemniekiem,saglabājis zemnieka psiholoģiju pat tronī sēdēdams, un varbūt tieši tāpēc viņa dēls Justiniāns bija cilvēks,ko ikviens varēja viegli ietekmēt. Arī Feodora savu dzīves ceļu bija sākusi no pašām sabiedrībasapakšām (jaunībā bijusi dejotāja cirkā), tomēr viņa ļoti labi izprata valsts vajadzības, un tieši viņa arsavu uzstājību panāca to, ka valstī tika izdarītas vairākas reformas, kuru dēļ cilvēkiem dzīve kļuvaaizvien labāka un labāka. Bizantija nostiprinājās un veidojās par nopietnu pretinieku sava laikalielākajām valstīm. Tāpēc jājautā, kas tad toreiz bija tas īstais iemesls, kura dēļ izcēlās tik liela mērogasadursme? Vēsture taču māca, ka ikvienai nejaušībai ir dziļas, reizēm nevienam nezināmas saknes.

Atgriezīsimies pie sacelšanās. Kā jau teicām, tā sākās Konstantinopoles stadionā, pārņēma visupilsētu, pēc tam - tuvākos apgabalus un draudēja izplatīties pārējos valsts novados. Ar ko tad tā sākās?Daži vēsturnieki apgalvo, ka visa pamatā bijusi rūpīgi pārdomāta sazvērestība, nevis stihiski protesti. Jā,pilnīgi iespējams. Katrā ziņā par labu šādai versijai runā vārdi, ko Justiniāns neilgi pirms sacīkšusākšanās it kā teicis opozīcijas vadītājam: "Jūs esat atnākuši uz šejieni nevis tādēļ, lai baudītu sacensībasjaukumu, bet gan tādēļ, lai nogāztu mani." Nav zināms, vai tas patiešām tā noticis, tomēr ir dīvaini, kaimperators, zinādams par sazvērestību, kas vērsta pret viņu, nedarīja neko, lai to neitralizētu. Varbūt viņšgribēja, un tas ir pilnīgi iespējams, tautai parādīt, ka savus bijušos padomniekus un ministrus soda nevistāpat vien, bet gan par viņu noziegšanos pret valsts varu un reizē ar to, atklādams tautai nāves sodu unrepresiju īstos iemeslus, pārtrauktu visus nemierus.

Bet vai tā patiešām bija? Kā liekas, uz šo jautājumu mēs nekad nesaņemsim atbildi.Tātad - sacensību sākums. Bridi pirms tām notiek sadursme starp zaļajiem un zilajiem, tā draud

izvērsties par nopietnu kautiņu, bet laikus iejaucas zaļo vadība un notiek kaut kas līdz šim nepieredzēts:-visi zaļie pieceļas, pamet savas vietas un atstāj stadionu. To vēl varētu saprast, bet pēc tam sākas kaut kasārkārtīgi dīvains. Zaļo piekritēji izsauc aicinājumu: "Nost imperatoru!" Un tūlīt liela daļa zilo pieceļas unpāriet savu iepriekšējo pretinieku pusē. To nekādi nevar saprast, prātam tas nav aptverams. Tomēr ari paršo notikumu pastāv minējums. Tas pieļauj, ka zilo tribīnēs sēdējuši tie paši zaļie, kas tur apsēdināti, laiimitētu "vienprātīgu tautas protestu" pret imperatoru.

Tā divas partijas, kam valsts pārvaldē bija vislielākā ietekme, apvienojās pret imperatoru. Kaspamudināja spert šādu soli? Kas lika tām ķerties pie tik radikālas rīcības?

Mums ir zināma abu šo partiju izveidošanās vēsture un zināmi to ievērojamākie biedri, tādēļ,balstoties uz šīm zināšanām, varam izdarīt dažus secinājumus, vismaz mēģināt tos izdarīt. Šīs partijas

radās vēl Romas impērijas laikos, apmēram mūsu ēras piecdesmitajos gados. Tik ilgā laika posmā tās ļotimaz bija mainījušās. Zilie atbalstīja imperatoru un sastāvēja galvenokārt no aristokrātiem, bet zaļieparasti pārstāvēja "nesamierināmo" opozīciju vai vismaz turējās pie citādiem uzskatiem nekā zilie.Minēsim dažus to laiku zilo partijas pārstāvjus: Nerons un Kaligula, Lūcijs Verijs un Elagablijs dažādoslaikos bija šīs partijas biedri. Tādēļ mēs varam saprast, kāds noskaņojums valdīja starp šīs grupasbiedriem. Vienīgi imperators Vitellijs nedeva priekšroku ne vienai, ne otrai partijai, jo, kā zināms, savālaikā bija strādājis vienā komandā par zirgu puisi un acīmredzot zināja, kas var iznākt no viņa atbalstavienai vai otrai partijai. Bet atgriezīsimies Bizantijā. Ari tur bija saglabājusies gan partiju sākotnējāievirze, gan ari kārtu sastāvs. Bet kāpēc tad nav ne miņas par šādas sacelšanās iespējamību Romā?

Daudzi zinātnieki tiecas domāt, ka tā pamatā bija atšķirības pašā spēļu raksturā. Romā skriešanāssacīkstes joprojām palika izprieca, svētki, turpretim Bizantijā tās pilnīgi iesaistījās politiskajā darbībā,zaudēdamas visas citas īpašības.

SIMBOLI IZŠĶIR VISU

Daudzi zinātnieki mēģinājuši izprast simbolu nozīmi sacensībās, jo, kā mēs zinām, mūsu senču dzīvēsimboliem un zīmēm bija ļoti liela nozīme. Reizēm viss reliģiskais rituāls sastāvēja no vieniem vienīgiemsimboliem. Vhns no šiem zinātniekiem bija Pjērs Villemeiers, kas savā rakstā "Skolu un paražusajaukums" izteicis šādas domas. Viņš uzskata, ka skriešanās sacīkstēs viss ir izteikts simbolos, visā -sākot ar stadiona formu un beidzot ar pašiem sacīkšu ratiem - ir ietverta jēdzienu papildslodze, un tieši šīslodze ir sacīkšu jēga, tās tiek rīkotas tikai tādēļ, lai šo jēgu atklātu skatītājiem, kaut ari pēc tam tānozuda. Šo teoriju mēs jau mēģinājām aplūkot, kad iztirzājām teoriju par sacīkšu reliģiozo raksturu, bettad mēs to izmantojām tikai kā pierādīšanas līdzekli, turklāt tagad pacentīsimies to aplūkot kā spēļubūtību.

Kādus simbolus varam ieraudzīt, vērīgi ielūkojoties sacensībās? Palasīsim, ko par to stāsta PjērsVillemeiers. Pēc viņa domām stadions simbolizē pašu Zemi, tādā veidā parādot, ka visi notikumi, kasnoris tajā, ir globāli, visaptveroši un ārkārtīgi svarīgi, kaut arī tie nepavisam nav viennozīmīgi.Piebildīsim, ka senajās kartēs Zeme tika attēlota vai nu apļa vai elipses formā, turklāt šo karšuneatņemams atribūts bija Okeāns - tā sauca leģendāro upi, kas apņēma visu Zemi. Vai nav līdzība arstadiona plānu? Bet dosimies tālāk. Stēla, kas stāvēja stadiona vidū, simbolizēja visa dzīvā atkarību noSaules, jo pusdienas laikā ēna, kas krita no stēlas, visu stadionu pārdalīja uz pusēm. Šai objektā mēsredzam senu paražu - Saules kā augstākās dievības pielūgšanu. Divpadsmit starta vārti, pa kuriem varējaizbraukt kaujas rati, apzjmēja divpadsmit zodiaka zīmes (šo tradīciju iedibinājuši senie haldeji, kasuzskatīja, ka pastāv divpadsmit zvaigznāji, kuri nosaka cilvēku likteni). Bez tam ir zināms ari pieņēmums,ka braucēju zilā un zaļā krāsa simbolizējušas zemi, kas pārklāta ar augiem, un jūru. Tieši tāpēc Neronsnelika pārbūvēt Lielā cirka apakšējo joslu, to daļu, kur atradās vārti, tieši tāpēc izgāzās Domiciānamēģinājums mainīt komandu skaitu - atmiņa par spēļu organizēšanas principiem tautā vēl bija dzīva, uncilvēki noraidīja mākslīgas izmaiņas sacensībās.

Tiesa gan, ir vēl viena hipotēze, kas izskaidro komandu krāsu. Kopš senseniem laikiem pastāvuzskats, ka zaļā krāsa simbolizē pavasari, dabas uzvaru, ka tās aizbildne ir

Venera - mīlestības, dzimuma turpināšanas, tātad auglības dieviete (daži zinātnieki domā, ka Venerastēla sākums saistīts ar dievietes Mātes senatnīgo simbolu). Sarkanā krāsa kopš sākta gala piederējusiMarsam, kara dievam, un attiecas uz svelmainu vasaras posmu. Zilā krāsa tika veltīta rudenim, lietussezonai, tātad Saturnam un Neptūnam - mitruma un jūru dieviem. Bet tīrā baltā krāsa tika attiecināta uzziemu un saistīta ar visu dievu tēva Jupitera vārdu. Bet vai tā patiešām bija? Tai laikā, kad radāsskriešanās sacīkstes, vēl nebija izveidojies Olimpa dievu kults. (Tiesa gan, daži zinātnieki uzskata, ka

Olimpa dievi pašpārtapšanas procesā radušies no iepriekšējām primitīvajām dievībām, taču šāda versijatomēr liekas pārāk pievilkta aiz matiem.) Un tomēr, it kā zobojoties par mūsu prātojumiem, no gadsimtudzīlēm līdz mūsu dienām nonākuši fakti, kas apstiprina tieši šo hipotēzi. Piezīmēs par sacensību rīkošanusaglabājusies piebilde, ka braucienu starpbrīžos, kad arēnā izgāja žonglieri, jāievēro tā pati struktūra. Kānoskaidrots, stadionā bijušas četras klaunu grupas, kas arī simbolizējušas četrus gadalaikus. Grupas citano citas atšķīrušās pēc mākslinieku garajos matos iepīto augu krāsas. Tā, piemēram, vasaru simbolizējušikviešu vārpu vainagi, efeja atbildusi rudenim, auzas - ziemai, bet rozes - pavasarim. Protams, par to visuvar strīdēties, iebilstot, ka šādi simboli itin neko nenozīmē, taču fakti nav noliedzami, jo mums ir darīšananevis ar vienu, bet ar vairākām sakritībām, tādēļ tās vairs nevar uzskatīt par nejaušām, tā ir gatavasistēma, kas pamatojas uz kaut kādiem mums ne pilnīgi saprotamiem, tomēr ļoti noteiktiem likumiem.

Tātad spēļu atmosfēra bija piesātināta ar milzum daudz simboliem, tādēļ skriešanās sacīkstes bijaārkārtīgi ienesīgs peļņas avots daždažādiem zīmju tulkiem un pareģiem. Savus minējumus viņi pamatojagandrīz ar visu, kas notika arēnā: gan uz braucēja pozu, gan uz zirgu soļu ātrumu, gan uz zirga galvaspagriezienu starta brīdī… Tika sastādītas arī praktiskas sporta prognozes, kas pareģoja, kura komandauzvarēs. Kādu laiku Romā bija populāras anekdotes, kas izsmēja šādus pareģotājus. Amians Marcēlijsšādu anekdoti pierakstījis, un tā nonākusi līdz mums. Tā stāsta par kādu cilvēku, kas, tīkodams iegūt lielupeļņu, aizņēmies naudu un aizgājis pie pareģa. Tas izzīlējis, kurš pajūgs uzvarēs. Nabadziņš visu naudulicis uz to, bet pareģojums nav piepildījies, un cilvēks parādu nav varējis atdot… Šāds notikumsromiešiem acīmredzot šķitis ļoti smieklīgs, tāpēc nav grūti iedomāties, kā viņi izturējušies pret šādiemgaišreģiem un lētticīgajiem, kas uz tiem paļāvušies. Jāpiebilst, ka Romas senāts izdeva pat vairākuslikumus, kas aizliedza nodarboties ar pareģošanu cirkos un to apkārtnē.

Viss būtu kārtībā, ja nebūtu kāds ārkārtīgi nepatīkams fakts: kādā traktātā, kas atrasts apmēram mūsuēras 500. gadā, rakstīts, ka visu šo simbolu nozīme nav nekas cits kā kails izdomājums, turklāt šieizdomājumi radušies daudz vēlāk par pašu spēļu ieviešanos romiešu sadzīvē. Tātad sajauktas sekas arcēloņiem… Bet ko tad galu galā nozīmēja šie simboli vai nejaušās sakritības? Vai skriešanās sacīkšunorisē bija kāda likumsakarība?

AIZKULIŠU CĪNĀS

Arēnā darbojās ne tikai sīki krāpnieki. Aiz kulisēm notika nemitīga karošana, cīņa pēc cīņas. Kā jūsjau noprotat, tā bija cīņa par varu. Mēs zinām, ka skriešanās sacīkstēm bija ļoti liela nozīmepirmsvēlēšanu cīņā (pat visstiprākās diktatūras laikā Romā saglabājās dažu amatpersonu ievēlēšanasprincips), un tieši tāpēc sacensību aizsegā kuploja kukuļošana un korupcija, šantāža un krāpšana…

Tomēr ne visi braucēji un komandu īpašnieki pakļāvās šādai lietu ievirzei. Reizēm dažas komandasnokļuva pilnīgā finansiālā atkarībā no ietekmīgiem cilvēkiem;

braucējiem vajadzēja uzturēt zirgus, iegādāties formu, labot ratus. Tas viss prasīja milzumdaudznaudas, un tomēr viņi prata saglabāt savu prestižu un pašcieņu. Kādu laiku rūpes par komandu uzturēšanutika uzliktas pilsētas maģistrātam, bet jau republikas laikos valdība atteicās subsidēt sacensības, un šoproblēmu novēla uz bagāto romiešu pleciem. Pēc tam, impērijas laikos, valsts uzņēmās visas šīs rūpes,tomēr mūsu ēras pirmā gadsimta beigās atkal no tām atteicās. Nav zināms, kādēļ valdībai bija vajadzīgišādi lēmumi. Iespējams, ka iemesli bija tīri finansiāli. Tā, piemēram, vispārējās izšķērdības laikā, tāsaucamās Romas pagrimšanas sākumā, it īpaši Nērona un Kaligulas valdīšanas gados, skriešanāssacīkstes notika gandrīz katru dienu, un startam gatavo kaujas ratu un braucēju skaits dubultojās. Bet vai tāpatiešām bija? Vai tikai filantropijas dēļ tērētas tik milzīgas naudas summas? Vai nebija vēl kāds citsiemesls?

Bet atgriezīsimies pie sacensībām, pareizāk sakot, pie finansu jautājumiem, kas ar tām saistīti.

Parasti katrai komandai bija savs saimnieks, kas pildīja arī menedžera pienākumus. Viņam reizēm bijapadoti vismaz simts cilvēki. Strādāja ari treneri, kuru pienākums bija apmācīt jaunos braucējus, norādīt uzkļūdām, vērot, cik enerģiski braucēji trenējas un ieteikt konkrētus braucējus nākamajām sacensībām. Partreneriem parasti strādāja vecie sacīkšu braucēji, kas jau savu laiku bija nokalpojuši. Katrai komandaibija ari savs štats - galdnieki, zirgu puiši un citi strādnieki, kas bija nepieciešami ratu labošanai un zirgukopšanai. Tāda bija visu komandu struktūra. Nav jābrīnās, ka šādā cilvēku drūzmā, kas bija iesaistītasacīkšu sagatavošanā, zēla un plauka arī uzpirkšana un krāpšana.

Bet novērsīsimies no šīm maz patīkamajām detaļām un palūkosimies, kāda bija sacensībusagatavošanas procedūra. Katrā provincē bija savi sacensību rīkošanas standarti, it īpaši tie attiecās uzzirgiem. Tā, piemēram, Anti- ohijā netika atzīti tā saucamie spāņu zirgi, kam bija atšķirīga spalvas krāsaun kāju forma. Līdz šim vēl neviens nav noskaidrojis, kāpēc pastāvēja šāda tradīcija. Taču mums irskaidri zināms, ka vairākumam lielo provinču, tādām kā Sicīlija, Āfrika, Tesālija, Kapadokija un citāmbija katrai savs noteikumu kodekss. Daži zinātnieki uzskata, ka tas bija īpašs izaicinājums Romai, savasvaldības spēka un brīvības rādītājs. Bet vai tā bija?

Jautājumi, jautājumi… Bet mūsu stāsts beidzas. Mēs ceram, ka nākamajā gadsimtā, ja ne vairs šajā,cilvēce atradīs uz tiem atbildi.

Tatjana Bessonova, Turīnas Svētais līķauts

tulkojums no angļu valodasVisas svētās relikvijas glabā kādu neatminētu mīklu. Bet, kā liekas, Svētais līķauts no Turīnas ir pats

noslēpumainākais atradums, kura vēsture sākās gandrīz pirms gadsimta. Bet daudzi jautājumi, kas saistītiar šo relikviju, joprojām gaida atbildi.

Sakāpināta interese par svēto pīšļiem raksturīga visam tautam un visiem gadsimtiem. Vienīgi laiks irtas, kas dievticīgu kanibalu, kurš apēdis miruša varoņa sirdi, atšķir no viduslaiku bīskapa, kurš mēģinājanobaudīt Marijas Magdalēnas pīšļus. Var saskatīt, ka svētceļnieku pūļiem, kas klīda pa pasaulividuslaikos, ir daudz kas kopīgs ar bezgalīgi garām cilvēku rindām, kas mūsdienās defilē gar kādareliģiska vai sabiedriska darbinieka zārku.

Bet jāpiebilst, ka svētceļnieku dzīvē pats galvenais bija ticība, turpretim mūsu interese par mirušāmslavenībām ātri izgaist. Taču nav noliedzams, ka tad, kad mēs lēniem soļiem ieejam dievnamā, mūsu sirdsdzīlēs kaut kas ietrīsas un mēs sākam no šīs ceremonijas kaut ko gaidīt, varbūt kaut niecīgu garīgu veldzi.Citiem vārdiem, sirds dziļumos mēs ticam, ka svēto mirstīgās atliekas kaut kādā veidā iedarbojas uzmums. Un interesanti - šādā apgalvojumā ir arī savs saprāta grauds.

Elku pielūgšana, svēto kults, dažādi aizspriedumi, ticība tam, ko mēdz saukt par labvēlīguietekmēšanu, ieguvuši daudz apzīmējumu, kopš ieviesušies cilvēku apziņā pirms vairākiem gadutūkstošiem. Svēto pielūgšana kļuvusi par ārkārtīgi plašu parādību, un nav grūti noteikt tās cēloni. Pamatāir ideja par to, ka cilvēku tikumi, taisnprātība vai kaut kādi pārdabiski dziedinoši spēki nenomirst reizē arcilvēku, ka tie saglabājas viņa ķermenī un var iedarboties uz ikvienu ticīgo, kas šā vai tā saskaras arsvētajiem pīšļiem. Pietiek atrasties kaut vai to tuvumā. Viduslaiku svētceļnieks jutās apmierināts, javiņam izdevās uzmest acis sava elka kapam.

Ja ķermenis tiek sašķelts, pārdabiskais spēks, kā apgalvo ticējums, neizzūd, tieši pretēji - katramloceklim saglabājas tāda pati enerģija kā visam ķermenim kopumā. To pašu var teikt par lietām, piekurām nelaiķis dzīves laikā pieskāries, vai pat par tiem priekšmetiem, kas saskārušies ar viņa līķi. Visišie priekšmetiskie garīgā spēka mājokļi - līķi, kauli, mati, zobi, drēbes, grāmatas, mēbeles, moku rīki,līķauti, zārki un (ja līķis kremēts) pelni - nosaukti par pīšļiem un apveltīti ar tām pašām spējām, kuras,dzīvam esot, bijušas to īpašniekam.

Bet ar to labvēlīgās iedarbības process nebeidzas. Viss, kas saskāries ar pīšļiem vai atradies totuvumā, iegūst daļu to maģiskā spēka, tāpēc šīs lietas kļūst par īstām brinum- daritājām. Tā, piemēram,kad Bizantijas imperatrise Konstantīna vēstulē Romas pāvestam Gregoram I mūsu ēras VI gadsimtā lūdzaviņai atsūtīt svētā Pāvila galvu, pāvests viņas lūgumu noraidīja. Vēlāk viņš tomēr kļuva pieļāvīgāks unimperatrisei nosūtīja drānas gabalu, kas bija saskāries ar svētā galvu un uzņēmis sevī brīnumdarītājaspēku. Aculiecinieki varēja vērot, kā no auduma pil asinis, kad to sagraizīja.

Tai laikā, kad notika šī sarakstīšanās, Eiropu bija pārņēmis neredzēti spēcīgs "drudzis", kas bijasaistīts ar svētajiem pīšļiem. Sākumā kristīgās baznīcas austrumu spārns bija stipri dedzīgāks par rietumuspārnu, bet drīz uzbudinājums pārņēma ari to, un vēl ilgi jo ilgi kristīgās baznīcas kalpiem bija jārūpējas,lai zem viņu dievnama altāra gulētu kāda svēto pīšļu kripata. Vai patika, vai ne, bet viņiem tas bijajādara, jo ļaužu ticība svētajiem pīšļiem un to brīnumdarītājam spēkam bija kļuvusi par reliģijas simboluvairākumam ikvienas draudzes locekļu, kas vēl nebija aizmirsuši ne pagānu tempļus, ne pagānu paražas.

Svētie kauli vai kaut kas tamlīdzīgs tika godāts katrā pilsētā, katrā lauku ciematā, tādēļ nav brīnums,ka tik liels pieprasījums veicināja viltojumu izplatīšanos. Kā liekas, viduslaikos nebija robežu krāpniekuviltībām un reliģiozās ekstāzes pārņemto ļaužu lētticībai. Tais laikos dienas gaismu ieraudzīja tik

neticami pīšļi kā Jaunavas Marijas piens, Gabriela spārnu spalvas, Noasa bārdas sari, viņa plostaatliekas un debess mannas graudiņi. Reizē ar šiem apšaubāmajiem pielūgšanas objektiem parādījās aritādi pīšļi, ap kuriem audās redzamāks svētuma un ticamības oreols. Pirmais un pats nozīmīgākaisatradums bija īstais Krusts, ko ceturtajā gadsimtā Jeruzalemē atklāja imperatora Konstantīna māte svētāHelēna. Pēc tā laika standartiem, atraduma izcelsme neradīja nekādas šaubas: ar šo Krustu bija izārstētsslims cilvēks. Tika atrasts ari ērkšķu vainags, naglas un pīķis. Pasaulē bija zināmi vismaz četrdesmit trīssvētie līķauti un, pēc atradēju apgalvojuma, katrs no tiem bija tieši tas drānas gabals, ko piektdienāJāzeps no Arimā- tijas aptina ap Kristus augumu.

Četrdesmit trīs līķauti, vai patiešām tie visi ir īsti? Uz to kategorisku atbildi nevar dot, tikainepieciešams piebilst, ka daži no tiem neapšaubāmi cits citu dublējuši: tie bijuši vieni un tie pašipriekšmeti, tikai rādīti dažādās vietās un dažādā laikā. Daži tīši iznīcināti, citi nozuduši. Pat tad, ja mēs

ņemtu talkā vismodernākās metodes, diezin vai varētu nešaubīgi noteikt, vai konkrētā audekla gabalāpirms diviem tūkstošiem gadu bijis ietīts Kristus ķermenis.

Bet, kā liekas - tomēr atkal ar vienu izņēmumu - tam nav lielas nozīmes. Jautājumu par relikvijuīstenumu katoļu baznīcas vairākums īpaši neizceļ, jo godina taču nevis pīšļus pašus par sevi, bet gancilvēku, ar kuru tie asociējas, protams, ja darīšana nav ar nepārprotamiem, acīm redzamiem viltojumiem.

Ko lai mēs par to sakām? Ļoti iespaidīgu vispārinātu attieksmi pret kristiešu svētajiem pīšļiem,šķiet, demonstrējis filozofs Erasms jau vairāk nekā pirms četriem gadu simteņiem. Kad Erasms apmeklējakādu kapliču Volsingemā, kalpotājs viņam parādīja milzīgi lielu pirksta locītavu, apgalvodams, ka tas irsvētā Pētera pirksts. "Jādomā, ka Pēteris bijis milzis," Erasms nočukstējis un, negribēdams aizskart citucilvēku jūtas, iedevis kalpotājam dzeramnaudu.

Mēs, tāpat kā Erasms, paliksim pieklājīga un atturīga skepticisma pozīcijās.Bet viss mainās, kad sākam runāt par pēdējo no četrdesmit trīs līķautiem. Tūlīt jāpasaka, ka tas

eksistē, ka to var apskatīt un aptaustīt. Turklāt tas ir burtiski raibs no pagātnes pēdām, no kurām dažas varviegli izskaidrot, turpretim dažas iedzen strupceļā. Ja tas ir viltojums, tad jāatzīst, ka visu laiku un tautuvisveiksmīgākais viltojums. Ja tas ir īsts - īsts Svētais līķauts, Evaņģēlijā aprakstītais Jēzus Kristuslīķauts, - tad tas patiešām ir pirmais acīm redzamais augšāmcelšanās pierādījums, kas palicis cilvēceikopš Evaņģēlija rašanās laika, bet dažiem tas apstiprina domu, Kristus pie krusta nav pilnīgi nomiris.

Šis Svētais līķauts zinātniekus izsita no līdzsvara un lika aizmirst atturību, bet skeptiķus pilnīgisamulsināja. Tagad tam pievērsta visas pasaules speciālistu uzmanība - par to interesējas garīdznieki,ārsti, mākslinieki, patologi, fotogrāfi, korespondenti, zinātnieki, kā ari parasti cilvēki.

Objekts, ap kuru koncentrējas viņu uzmanība, protams, ir tas auduma gabals, kuru kādreiz godājaLirejas, neliela franču ciema, iedzīvotāji, bet tagad vairāk pazīstams kā Svētais līķauts no Turinas.

Šīs neikdienišķās lietas aprakstīšana tūdaļ mums izvirza daudzus jautājumus. Uz dažiem iespējamsatrast atbildi, tomēr vairākums paliek šaubu un mīklainības miglā. Pēc izskata Svētais līķauts ir 4,4 mgarš un 1,1 m plats linu audekla gabals, kas austs "skujiņu" tehnikā, līdzīgs saržam, ziloņkaula krāsā. Visāgarumā redzamas divas izdegušu caurumu rindas, tās atstājusi uguns, kas 1532. gadā to gandrīz iznīcināja.Starp abām šīm rindām - tik tikko saskatāmi blāvi plankumi, kas, ja tos aplūko no tālienes, izskatās pēccilvēka auguma atveida no priekšas un muguras, turklāt liekas, ka cilvēka rokas sakrustotas uz krūtīm.

Uz šī attēla, kas ir rūsganā krāsā, saskatāmi sarkanīgi plankumi, kas pēc izvietojuma un formasatbilst brūcēm, ko Kristus miesā radīja pienaglošana pie krusta. Otra pārsteidzoša īpatnība, ja atstāj malāsarkanīgos plankumus, ir tā, ka figūras attēls uz palaga, fotogrāfu valodā runājot, ir negatīvs: ēnaināsvietas - acu dobumi, pirkstu starpas, ceļgalu iedobumi no mugurpuses - ir gaišākā krāsā. Pozitīvo attēluneviens nebija redzējis līdz 1898. gadam, kad talantīgais fotomākslas amatieris Sekondo Pia, ielūkojiesvanniņā ar attīstītāju, ieraudzīja, ka viņa acu priekšā rodas īstais attēls.

Tas viss tā ir. Bet paliek daudz strīdīgu momentu. Tā, piemēram, pirms dažiem gadiem zinātniekiizdarīja analīzes, kas parādīja, ka sarkanajiem plankumiem uz Svētā līķauta nav hemoglobīna. "Spriežot

pēc tā, ko mēs zinām par asins sastāvu, tās nav asins pēdas," paziņoja Britu bīskapijas ģenerālsekretārs.Turīnas līķauta auduma izpētīšana deva rezultātus, kas nav mazāk mīklaini. Neapšaubāmi, tas ir lina

audums, kas austs līdzīgi saržam. Bet starp lina šķiedrām iemetināti ari sīki kokvilnas pavedieni. Irzināms, ka linus audzēja, vērpa un auda senie ēģiptieši, bet kokvilnu jau pirms četriem gadu tūkstošiemizmantoja lielajā Indas ielejas civilizācijā. "Skujiņu" raksts audumos parādās - bet tikai zīda audumos -apmēram Kristus dzīves laikā Sīrijā. Tā kā nav iespējams noteikt vecumu ar oglekļa metodi (par to mēssīkāk pastāstīsim vēlāk), šo faktu kombinācija rada diezgan neskaidru pieņēmumu, ka audums izgatavotsstipri agrāk. (Daudzos muzejos glabājas Senās Ēģiptes linu fragmenti, tāpēc nav jābrīnās, ka Svētaislīķauts saglabājies divdesmit gadsimtus.)

Ja nu tomēr audums izgatavots vēlāk? Iedomāsimies mūsu ēras četrpadsmitā gadsimta vidu, un tomērmēs par Svēto līķautu zinām ļoti maz. Izdevies noskaidrot vienīgi to, ka šis palags parādījies franču ciemāLirejā nenoskaidrotos apstākļos četrpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados (varbūt), ka 1357. gadā(iespējams) to pielūgt devušies bariem svētceļnieku. Pirmoreiz dokumentāri tas pieminēts 1389. gadā.

Svētais līķauts piederēja ne īpaši turīgai Šarnī ģimenei. Iepazīstoties tuvāk ar tās dzīvi, mēs varbūtizkliedēsim to miglu, kas apņem šos datus. No kurienes Šarnī ģimene dabūjusi Svēto līķautu? Un, ņemotvērā milzīgo interesi par pīšļiem, kura bija satracinājusi kristiešu pasauli jau ceturtajā gadsimtā, kā šisauduma gabals tik ilgu laiku varēja palikt nezināms?

Daļējs izskaidrojums par Svētā līķauta iepriekšējo glabāšanās vietu iegūts pēc Šveiceskriminoloģijas doktora Maksa Freija pētījuma: viņš ar elektronu mikroskopu izpētīja kristalizējušosputekšņus, kas tika atrasti uz Svētā līķauta. Bet rezultāts atkal samulsināja.

Putekšņu analīze liecināja, ka tai laika posmā, kurā Svētā līķauta atrašanās vieta nav noskaidrota, tasatradies Palestīnā un Turcijā, konkrēti - kalnainā Anatolijas apvidū. Sakars ar Palestīnu vēl vairāk sarežģījautājuma atrisināšanu, turpretī norādījums uz Turciju šo to izskaidro, jo ir zināms, ka Konstantinopolētrīspadsmitā gadsimta sākumā parādījies kāds līķauts, kas varētu būt mūsu aplūkojamais Svētais līķauts.(To pierāda franču krustneša Robēra de Klarī ziņojums 1204. gadā. Konstantinopolē, kā teikts viņavēstulē, "bez visa cita ir ari Svētās Jaunavas Marijas klosteris, un tajā glabājas līķauts, kurā bijis ietītsmūsu Kunga ķermenis; katru piektdienu līķautu atplāj, un katrs var ieraudzīt mūsu Kunga seju (vai augumu,iespējami divi skaidrojumi)". Diemžēl de Klari neraksta neko par to, kur līķauts palicis pēc tam, kadkrustneši ieņēma pilsētu.) Bet kāpēc šie pīšļi, kas tik ļoti tika godināti un kristiešiem bija ārkārtīgisvarīgi, glabājās tuksnešainajās Anatolijas stepēs?

Kas, kur, kad… Atbildes uz trim no pieciem klasiskajiem jautājumiem, kas cilvēkus satrauca,savukārt bija jauna mīkla. Bet neskaidrības migla, kas apņem šos jautājumus, nav pagājusi secen ariabiem pārējiem - kā un kurš. Kādā veidā negatīvais cilvēka attēls - starp citu, attēls un tā proporcijasanatomiski ir pareizas - fiksēts uz auduma? Un vēl: ja tas nav viltojums, kas uz šī palaga attēlots?

No tā brīža, kad Svētais līķauts pēdējoreiz pārceļoja no Francijas uz Turinu 1578. gadā līdz pat1898. gadam, kad to izstādīja publikas apskatīšanai (deviņpadsmitajā gadsimtā tas notika apmēram piecasreizes), neviens no šiem ļoti svarīgajiem jautājumiem netika izvirzīts. Svētais līķauts - objekts, kopazemīgi pielūdza gan garīdzniecība, gan laicīgie ļaudis - bija Savojas hercoga nama lielākais dārgums,kas piecpadsmitā gadsimta vidū bija atpirkts no Šarnī ģimenes. Tas joprojām pieder Umberto di Savoji,bijušajam Itālijas karalim, kas pašlaik dzīvo trimdā Portugālē.

Kopš divdesmitā gadsimta sākuma Svētais līķauts no pielūgsmes objekta pārvērties par noslēpumu,kuru atklāt mēģinājuši daudzi. Lūzuma bridis iestājās tai pašā gadā, kad Sekondo Pia saņēma godpilnuuzdevumu izgatavot pirmos Svētā līķauta fotoattēlus, un uz fotoplates pēc attīstīšanas parādījās, pēc viņaapgalvojuma, svētais sejas attēls. Visi plankumi, kas fotogrāfa negatīvā ieguva pretēju krāsu, veidoja netikai attēlu, bet gan īstu portretu, portretu, kas bija apbrīnojami dzīvs.

Šis atklājums sacēla milzīgu vētru. Tāpat kā Pia, pētnieku vairākums tagad galveno uzmanībupievērsa sejai, kas fiksēta uz Svētā līķauta, un jāsaka, ka tā joprojām ir visu uzmanības degpunktā. Visi

Svētā līķauta pētījumi rada jaunus un jaunus jautājumus, uz kuriem vēl būs jāatbild, bet nevar neatzīt, kasejas izteiksme uz audekla neapšaubāmi ir kā dzīva. Tā vai citādi, bet neviens, kas to redzējis, nav varējispalikt vienaldzīgs.

Dabiski, ka pēc Pia atklājuma publicēšanas ar jaunu sparu atsākās kampaņa par Svētā līķautaautentiskuma noteikšanu. Izplatījās valodas, ka neparastais portrets negatīvā bijusi kļūdīšanās vai vēlļaunāk - pats Pia to radījis ar retuša palīdzību. Pia, kas vienmēr bija lepojies ar to, ka savus uzņēmumusnekad neretušē, jutās ārkārtīgi aizskarts. Viņa godīgums netika pierādīts līdz 1913. gadam, kadprofesionālais fotogrāfs Džuzepe Enri izgatavoja fotosēriju un ieguva tādu pašu rezultātu.

Bet tas vēl nav viss. Gadsimta sākumā parādījās tāds vēsturisks pierādījums, kas draudēja izbeigtpolemiku par Svētā līķauta autentiskumu, pirms tā bija pa īstam iedegusies. Iliss Ševaljē, frančugarīdznieks un vēsturnieks ar nevainojamu reputāciju, uzgāja faktu, kas liecināja, ka šaubas par Svētālīķauta autentiskumu radušās arī agrāk, jau tad, kad tas glabājās Lirejā.-1389. gadā Pjērs d'Arciss, Trojasbīskaps, bija pārsteigts, ka svētceļnieku ordas piepilda visu viņa eparhiju dziļā pārliecībā, ka godina īstoJēzus Kristus līķautu. Viņš pats bija pārliecināts, ka tas ir viltojums, ar kuru izmanīgi ļaudis grib labinopelnīt, jo tai laikā tā bija izplatīta parādība. Pēc neauglīgām pārrunām ar de Šarnī viņš nosūtīja sūdzībuRomas pāvestam. Tieši šo bīskapa vēstuli kopā ar citiem apstiprinošiem dokumentiem bija atradisŠevaljē.

Vēstulē d'Arciss tieši izklāstīja savu uzskatu būtību. Līķauts no Lirejas, viņš rakstīja, un tā īstenumsradījis rūpes ari viņa priekšgājējiem:

"Lords Henrijs no Puatjē, toreizējais Trojas bīskaps, dievticīgs cilvēks, to uzzināja un cilvēki, kurusmāca šaubas, viņu mudināja kaut ko uzsākt pienācīgi viņa augstajam amatam, un viņš ķērās pie darba, kasprasīja daudz pacietības… Pēc rūpīgas pārbaudīšanas un izpētīšanas viņš paziņoja, ka tā ir krāpšana unpastāstīja, ka audekls ir meistarīgi apkrāsots, un to apliecinājis ari pats mākslinieks, kas to bija izdarījis,tātad šis palags ir cilvēka darba auglis, nevis brinumu līķauts."

Tātad tas bija viltojums. Bet varbūt ne? Varbūt d'Arciss nepareizi interpretēja savus priekšgājējus?Varbūt Henrijs kādu personīgu iemeslu dēļ bija izdomājis stāstu par viltojumu un mākslinieku, kas palaguapgleznojis? Vai varbūt - un tas būtu vēl briesmīgāk - viņš piespiedis kādu nelaimīgu mākslinieku "atklātpatiesību"? Kaut kādam izskaidrojumam jābūt. Jāpievērš uzmanība vienam acīm redzamam apstāklim: kāmākslinieks varēja radīt tik pareizu portretu negatīvā, ja viņš nevarēja pozitīvā atspoguļojumā redzēt topersonu, ko zīmē, tāpēc ka viņam nebija attiecīgas kameras? Daudz svarīgāks ir tas, ka uz Svētā līķautanav atrastas nekādas krāsu pēdas. Nav otas pēdu vai kādu citu viduslaiku mākslinieka darba pazīmju.Kādā veidā radušies šie plankumi, tā joprojām ir neatminēta mīkla.

Pirmais mēģinājums noskaidrot attēla rašanās dabīgo izcelsmi bija cita francūža pētījums, kaspamatojās uz zinātnisku pieeju problēmas risināšanā. Tai pašā gadā, kad Ševaljē publicēja savusvēsturiskos argumentus par Svēto līķautu, biologs un gandrīz profesionāls mākslinieks Pols Viņons uzsākaeksperimentu sēriju, kuru rūpīgi pierakstīja. Grāmata, kurā viņš izklāstīja sava darba augļus, 1902. gadākļuva par īstu bestselleru.

Viņons izvirzīja sev mērķi atrast atbildes uz jautājumiem "kā?" un "kas?". Viņš rakstīja: "Visi mūsustrīdi saistās ap jautājumu, vai mēs varam pierādīt, ka seja uz Svētā līķauta parādījusies spontāni, bezcilvēka iejaukšanās." Šī mērķa sasniegšanai viņš izmantoja gan mākslinieciskas, gan zinātniskas metodes.

Viņš mēģināja uzgleznot attēlu uz Svētajam līķautam aptuveni līdzīga auduma (audums, no kuraizgatavots Svētais līķauts, ir neparasti plāns un viegls). Kad viņš izmantoja pietiekami daudz krāsas, laiiegūtu rezultātu, "zīmējums nobruka no visvieglākā pieskāriena, tiklīdz audumu salocīja".

Viņons savos eksperimentos balstījās uz tā saucamo saskares teoriju: pielīmēja sev bārdu, pēc tamvaigus un bārdu ļoti rūpīgi apzieda ar sarkano kritu, apgūlās uz laboratorijas galda un pavēlējaasistentiem pielikt audekla gabaliņu pie viņa sejas. Rezultāti tika aprakstīti un dokumentēti, bet tie bijagaužām neapmierinoši.

- Vienu var droši apgalvot, - viņš sacīja. - Ja krāpnieks Lirejas abatijā būtu rīkojies tāpat, kāmēģinājām mēs, viņš nekad nebūtu radījis portretu, kas iztur fotografēšanas pārbaudi. Ja ari Svētā līķautasejas panti vietām ir mazliet izdzisuši, proporcijas palikušas apbrīnojami pareizas, un pārsteidzošoiespaidu, ko skatītājs gūst no šīs sejas, rada visu tās līniju absolūtā harmonija.

(Eksperimenti, ko izdarījuši citi pētnieki pēc šādām pašām shēmām, devuši apmēram tādus pašusrezultātus.)

Pēc tam Viņons ķērās pie citas teorijas - pie projekcijas teorijas. Rūpīgas pētīšanas gaitānoskaidrojās, ka plankumi uz palaga atbilst tām ķermeņa daļām, kas ar to saskārušās vai nav bijušas tālākpar vienu centimetru. To intensitāte bija pretējā atkarībā no attāluma: ja attālums bija lielāks par vienucentimetru (puscollu), attēla uz audekla nebija. Likās, ka attēlu radījis "kaut kāds starojums no ķermeņa".Viņons ņēma talkā Bībeli un prātoja, kā panākt, lai mirres un aloje, ko lietoja līķu apbedīšanā, radītunegatīvu attēlu uz lina. Atbilde, ko apstiprināja izmēģinājumi, bija šāda: amonjaks izgaroja no ķermeņa uzaudumu, kas jau bija piesūcināts ar aloji un olīvu eļļu. Bet amonjaks - Viņons prātoja - izdalījās nosviedriem, kas bija pārklājuši ķermeni: cilvēkam, kas pārdzīvo mokas vai stipru uztraukumu, sviedri irstipri piesātināti ar urinvielu.

"Tagad mēs zinām, kā nosaukt šo parādību, ja kādam ļoti iegribēsies izdomāt jaunu vārdu: tie irveiporogrāfiski nospiedumi." (Vapeur - franču v. garaiņi, izgarojumi.)

Veiporogrāfiskā teorija mūsdienu sindonologu aprindās neguva pietiekami stipru atbalstu, jo ķīmiskoversiju šie zinātnieki mēģina apstrīdēt. Bet daudzas citas Viņona versijas, pret kurām pēc to publicēšanasvērsās nikni uzbrukumi, turpmāko eksperimentu gaitā apstiprinājās tāpat kā viņa slēdzieni medicīniskajosjautājumos. Viņš rūpīgi izpētīja asins plankumus, kas fiksēti Pia fotogrāfijās, un nonāca pie diviemsecinājumiem. Pirmais: tie precīzi atbilst tām brūcēm, kas bija radušās pirms un pēc krustā sistā upuranāves. Otrais: neviens viduslaiku krāpnieks, kas dzīvoja kristietības tradīciju varā un kuram nebijapietiekamas zināšanas anatomijā, nevarēja šos plankumus atdarināt tik precīzi.

Viens no Viņona apgalvojumiem, ko joprojām apstiprina ari vēlākie pētījumi, saistīts ar to brūčuizvietojumu, ko radījušas rokās iedzītās naglas. Tās iedzītas nevis plaukstās, kā to tradicionāli attēlo, betgan plaukstu pamatnēs. Viņons aizrādīja, ka cilvēks, kas būtu pienaglots ar plaukstām, sava smaguma dēļdrīz no krusta būtu nokritis.

Viņons izskaidroja ari to, kādēļ uz lielas attēla daļas redzamas daudzas zīmes, kam ir sīku svarabumbiņu forma, un tagad viņa domām piekrīt ari vairākums pētnieku. Viņons uzskata, ka šīs zīmes varējarasties tikai no romiešu pletnes, t.s. flagruma sitieniem. Flagrumam bija divas pātagas, un katras pātagasgalā divas metāla vai kaula lodītes. Rīkam, ar kuru šaustīts Kristus, tagad ir nosaukums.

Medicīniskie pētījumi ar vairākiem punktiem papildinājuši milzīgi garo sarakstu, kurā fiksētassakritības starp Evaņģēlijā aprakstīto Jēzus krustā sišanu un to ainu, ko sniedz Svētais līķauts. Tā,piemēram, lielais plankums, kas radies no brūces sānā, atbilst tam, kas aprakstīts Evaņģēlijā, un saskan armūsdienu medicīnas zināšanām. Dažās vietās plankumi "nav parādījušies", no kā jāizdara secinājums, kaasinis sajaukušās ar ūdeni. Svētais Jānis rakstījis, ka "viens no kareivjiem viņam iedūra sānos šķēpu, untūdaļ iztecēja asinis un ūdens", lai gan mūsu laikmeta zinātnes korifeji joprojām līdz galam neizprot šīūdens dabu, bet viņi pieļauj, ka šādā gadījumā tā rašanās ir pilnīgi ticama.

Piedevām jāsaka, ka asins plankumi, kas radušies no rokām, novietoti realitātei atbilstošā leņķī - tampatiešām jābūt tādam, ja dzīvu augumu pakar pie krusta. Bet krūšu kurvja palielinājums, kas redzams uzSvētā līķauta, saskan ar nāves galveno cēloni - pēkšņu elpas trūkumu.

Tomēr, kā liekas, sindonologiem ir ko piebilst pie šī saraksta: cilvēks, kas bijis ietīts Svētajālīķautā, miris tādā pašā nāvē kā Kristus. Matemātiski var izskaitļot, ka vēsturē bijuši gadījumi, kad upuris,kas piesists pie krusta, pārdzīvojis tās pašas Krusta mokas un ieguvis tādas pašas brūces, turpretimnoviržu no "scenārija" ir tik daudz, ka to skaits sasniedz miljardu. Pat tad, ja šādas versijas ticamība navpietiekami pierādīta, tā ir atbilde tikai uz mīklas vienu daļu. Viņons, lauzīdams galvu par Svētā līķauta

noslēpumu uz gadsimtu robežas, nojauta, ka atklājis gan attēla uz- klāšanas metodi, gan ari paņēmienu, unno tā izdarīja loģisku secinājumu par Svētā līķauta identiskumu. Mūslaiku autoritātes, kaut ari atzīst, kamedicīnas pētījumi ir pārliecinoši, tomēr pastāv uz to, ka par vietu un laiku pagaidām vēl pāragri spriest,jo vēl līdz galam nav atrisināts noslēpums, kas saistās ar metodi un līdzekļiem. Viņi atzīst, ka cilvēkarokai praktiski nav iespējams uzklāt attēlu uz Svētā līķauta, tomēr tālāk par šo atzinumu neiet.

Varbūt nemaz nav jāatgādina, ka vispirms jāatrod precīzas un neapstrīdamas atbildes uz četriemjautājumiem, lai uzdrīkstētos dot atbildi uz piekto, pašu galveno jautājumu: kas?

Agrino meklējumu periodā likās, ka ziņas, ko sniedz d'Arcisa vēstule, dod lielu priekšrocībuviltojuma versijas piekritējiem, un tikai pēc Enri fotogrāfiju parādīšanās (tās bija ievērojami labākas parPia fotogrāfijām) sāka nostiprināties tas virziens, kura pārstāvji ir pārliecināti par Svētā līķauta identitāti.Beidzot medicīnas speciālisti un zinātnieki saņēma izcilas kvalitātes uzņēmumus ar visiemnepieciešamajiem palielinājumiem un detaļām.

(Eksperti, kas darbojās citā frontē - Bībeles skaidrošanā - praktiski nonāca strupceļā. Evaņģēlijā navnekā tāda, kas dotu neapstrīdamus pierādījumus par Svētā līķauta īstenumu vai viltojumu. Unapgalvojums, kas pirmoreiz izteikts d'Arcisa vēstulē par to, ka "ja tas būtu, nav nemaz iedomājams, kaSvētie Evaņģēlisti nebūtu to pieminējuši", paliek spēkā.)

Parīzes ķirurgs Pjērs Barbē izpētīja stipri palielinātu plaukstas pamatnes brūču attēlu un pēc tamizdarīja izmēģinājumu ar amputētu roku, lai pārbaudītu, vai iespējams iedzīt naglu tai vietā, kur plaukstaspamatnes kauli ir cieši savienoti. Un noskaidroja, ka var: nagla iekļūst mazā spraudziņā, ko anatomijāsauc par Desto dobumu, un to paplašina. Turpmākie pētījumi atklāja apbrīnojamu īpatnību: nagla, kasiedzīta plaukstas pamatnē, iedarbojas uz vidus nervu, tādēļ īkšķis, krampja sarauts, piespiežas pieplaukstas. īkšķu stāvoklis Svētā līķauta attēlā nav saskatāms.

Milānas tiesu medicīnas profesors doktors Džovanni Džudika-Kordilia izpētīja brūces uz Svētālīķauta, kā arī sastādīja aprakstu par sasitumiem un satūkumiem uz sejas. Viņa pētījumu rezultāti atkalsakrīt ar Bībelē minētajiem Kristus aprakstiem.

Atgriezīsimies atkal Francijā, atkal pie Viņona pētījumiem, bet pie tiem, ko viņš veicis kāvēsturnieks. Simtiem agrīno kristiešu svētbilžu izpētīšana pierādīja, ka tās ne tikai attēlo Kristus seju it kāsaskaņā ar kādu noteiktu modeli, bet ari to, ka šim modelim ir apmēram divdesmit sīku vaibstu iezīmju,kurām nebūtu nekādas jēgas, ja netiktu aplūkotas vienā kontekstā. Un atklājās, ka visas Kristus sejas irSvētajā līķautā fiksētās sejas stilizēts attēlojums.

Starp šīm iezīmēm bija: grumba "atvērtas lādītes" veidā starp uzacīm, divas V-veida krunciņas tajāun zem tās, īsa līnija šķērsām pierei, cita līnija šķērsām kaklam (īstenībā dubulta kroka uz auduma),nenoteikta bārdas šķirtne, dziļa rieva no deguna līdz augšlūpai.

Agrīnajām svētbildēm, kas gleznotas pēc šī šablona un attiecas uz mūsu ēras sesto gadsimtu, ir viensun tas pats iedvesmas avots - attēls, kas pazīstams kā Svētais no Edesas. (Edesu tagad sauc par Urfu, tāatrodas ziemeļos no Sīrijas-Turcijas robežas.) Svarīgi atzīmēt, ka Bizantijas grieķi šo svētbildi sauca paracheiropoetos jeb "cilvēka rokām nedarināta". Tai laikā, kad Edesas Svētais (tas pazīstams ari arnosaukumu Svētais Mandilions) nozuda, kopijas saglabājās kā pierādījums, ka tieši Edesas svētbildepalīdzējusi mākslinieku atmiņas par Svēto līķautu iemūžināt ikonogrāfiskajā tradīcijā. No tā izriet, kaSvētais līķauts laikā un telpā saistīts ar nozudušo Edesas Svēto.

Šis pieņēmums, kas publicēts pirms Otrā pasaules kara un tika pretrunīgi uztverts, joprojām saistaSvētā līķauta pētnieku pastiprinātu interesi un pašlaik, kad tiek rakstītas šīs rindas [3] , liekas labākaisvariants, kas var atminēt vēsturisko un ģeogrāfisko mīklu. Ne īpaši sen kāds angļu sin- donologs izvirzījateoriju, ka .Svētais līķauts un svētais Mandilions ir viens un tas pats, ka Mandilions ir Svētais līķauts, kassalikts un izstādīts tādā veidā, ka bijusi redzama tikai seja. Kā zināms, pēc Edesā pavadītiem četri simtigadiem mūsu ēras 944. gadā Mandilions tika pārvests uz Konstantinopoli un pazuda ceturtā krusta karagājiena laikā 1204. gadā tāpat kā Svētais līķauts, ko piemin Robērs de Klari.

Doktora Freija pētījumi ar putekšņiem, kas tika atklāti uz Svētā līķauta, apstiprina Mandilionateoriju. Zinātnieks paziņoja, ka tie neapšaubāmi ir Anatolijas apvidū sastopamu augu ziedputekšņi.Sindonologiem līdz septiņdesmito gadu vidum šis fakts nebija zināms. Līdz 1969. gadam viņiem patiešāmvēl nekā konkrēta nebija, ja neņem vērā fotogrāfijas. Oriģināls bija satīts un nolikts Turīnas katedrāleskapličā, kur tika modri apsargāts un pētīšanai nebija pieejams.

Tomēr 1969. gadā Svētā līķauta glabātāji deva sindonologiem iespēju pavirzīties stipri tālāk: grupaigarīdznieku un zinātnieku (starp viņiem bija arī profesors Džudika- Kordilia) viņi atļāva tieši apskatītsvēto relikviju. Grupa palūdza atļauju no auduma paņemt nelielus paraugus turpmākajiem pētījumiem, undienu pēc Svētā līķauta parādīšanas televīzijā tas tika izdarīts.

Paraugu analīze bez visa cita parādīja, ka audeklā ieaustas arī ļoti sīkas kokvilnas šķiedras, ka"asins plankumiem" nav hemoglobīna un "asins" nav iesūkusies starp pavedieniem, tātad audums nav bijistiešā kontaktā ar šķidrām substancēm - asinīm, krāsu vai ko tamlīdzīgu. Zinātnei ir labi pazīstama metode,pēc kuras ar oglekļa izotopa C14 palīdzību iespējams noteikt objekta vecumu, diemžēl tā netikaizmantota. Žurnālists Roberts Vilkokss, kas rakstīja savu grāmatu "Svētais līķauts" tieši tai laikā, kad toparādīja televīzijā, šai sakarībā saņēma paskaidrojumu.

Turīnas arhibīskapijas pārstāvis Žozē Kotino viņam sacīja: "Pārbaudē jāsadedzina auduma paraugs,tāpēc būtu jāiznīcina pārāk liels Svētā līķauta gabals. Turklāt nat nekādas garantijas, ka pārbaude dosprecīzu rezultātu. Ogleklis 14 jums var dot datumu ar precizitāti plus - mīnus simt gadi."

Tatad mēģinājumi konstatēt vairak vai mazak precīzu Svētā līķauta vecumu jau pašā sākumā tikanoraidīti. Kaut ari komisija 1973. gadā izdarīja milzīgu darbu, jautājums par metodi un līdzekļiem palicistikpat aktuāls kā senāk.

Bet drīz parādījās jauna teorija, kas centās atbildēt uz jautājumu "kā?". Tā tūlīt piesaistījasabiedrības uzmanību, jo tieši šai jomā nākotnē vajadzētu izdarīt atklājumu par Svētā līķauta dabu. Pēcbūtības šī teorija parādījās jau ilgi pirms 1973. gada eksperimentiem, tikai līdz zināmam laikam tā netikapamanīta. Tās būtība izriet no metodes, ko ieteicis Džofrijs Ešs.

Ešs nav sindonologs, bet 1961. gadā viņam radās ideja atveidot attēlu, kas būtu līdzīgs tam, ko mēsredzam uz Svētā līķauta. "Galvenais iemesls," viņš rakstīja, "kāpēc negatīvais attēls uz Svētā līķauta ir tikmeistarisks portrets, ir tas, ka spilgtākās vietas atbilst ķermeņa apaļumiem, kas saskārušies ar audeklu vaiarī bijuši tam tuvu. Jo tālāk no auduma bijušas ķermeņa daļas, jo tumšāki ir to attēli. Tas dod vairāk vaimazāk pareizu gaismas un ēnas gradāciju. Pozitīvais attēls būs pretējs: jo tuvāk, jo tumšāks. Es uzdevusev jautājumu: kā šādu attēlu lai atveido uz audekla?"

Viņam likās, ka procesa pamatā ir siltuma vai starojuma iedarbība uz materiālu dažādā pakāpēatkarībā no ķermeņa attāluma. Lai pārbaudītu savu hipotēzi, viņš izraudzīja dekoratīvu vara zirgu, uz plītsuguns to sakarsēja un aptina ar kabatas lakatiņu. "Rezultātā mēs ieguvām daļēji apdegušu audumu, uz kuraredzamais attēls bija līdzīgs tam, ko redzējām uz Svētā līķauta. Fotografēšana apstiprināja: negatīvs bijaprecīza vara zirga reprodukcija."

Viņš neticēja, ka Svētais līķauts viltots šādā veidā. Tātad jāatzīst, ka tas ,ir īsts? "Mums jāizvēlas,"Ešs turpināja, "starp brīnumu un neizdibināmo, starp Brīnumaino Augšāmcelšanos un absolūtu mīklu."Pilnīgi iespējams, kaut ari tas ir pretrunā ar visiem zināmajiem dabas likumiem, ka Kristus miesasaugšāmcelšanos pavadījusi kaut kādas radiācijas izmešana. "To mēs nevaram zināt."

Kopš septiņdesmito gadu vidus šī radiācijas teorija jeb siltuma iedarbības teorija nostiprinājusiesun papildinājusies ar daudziem pierādījumiem un pašlaik tiek uzskatīta par vadošo. "Nākamā grāmatasnodaļa," saka kanoniķis Sokss, "bija jāuzraksta zinātniekiem." Sindonoloģija tagad patiešām pacēlusieszinātniskās stratosfēras augstākajos slāņos. Spektrālā analīze, fotonu enerģija, neitronu plūsmas,momentānā fotolīze - šie termini neietilpst ikdienišķā cilvēka leksikā tāpat kā tajos ietvertie jēdzieni navsaprotami nespeciālistam.

Starp citu, nepieciešamais aprīkojums drīzāk attiecas uz pašu kosmosu, nevis uz stratosfēru. Tā,

piemēram, ar atspoguļojuma analizatoru VP-8, ko izmanto lidojumos uz Mēnesi, 1976. gadā divi jauniASV Kara gaisa spēku kapteiņi atklāja vienu no pārsteidzošākajiem faktiem, kas attiecas uz Svēto līķautu.Džons Džeksons un Ēriks Džampers izlaida caur analizatoru uz Svētā līķauta redzamo portretu unmomentāni uz ekrāna ieguva precīzu attēlu trīs dimensijās, tiesa gan, kontrasta ziņā diezgan neskaidru.Pirms tam neviens fotoaparāts nebija spējis dot tik pārsteidzošus rezultātus.

1978. gadā patiesības meklēšana Svētā līķauta pētniekus satuvināja ar pašiem komplicētākajiemzinātnes mehānismiem. Svēto relikviju apstaroja ar rentgena stariem (tiem vajadzēja parādīt, no kādiemķīmiskiem elementiem sastāv attēls uz līķauta); tika iegūtas ultrasarkanās un ultravioletās fotogrāfijas (tātiek pārbaudīts mākslas darbu autentiskums); tika izdarīti radiogrāfiski rentgena testi, kā arī izgatavotidaudzi attēli datoru analīzei. Tāpat tika iegūti paraugi jonu analīzei, lai no jauna mēģinātu noteikt, no kāsastāv plankumi uz Svētā līķauta. Atkal tika ierosināta doma par oglekļa testu - tehnika šai jomā tagadstipri pilnveidojusies - un šoreiz radušās cerības, ka tiks saņemta nepieciešamā atļauja.

"Joprojām daudzi simpatizē siltuma teorijai," sacīja kanoniķis Sokss, "bet tas viss var atkrist, kadmums kļūs pieejami pašlaik notiekošo pētījumu rezultāti."

Bet vienu gan var tagad droši pateikt: Turinas Svētais līķauts nav ieinteresēts izpaust savu galvenonoslēpumu tikpat viegli kā šo… "Neizzinātā valstība samazinās ar katru mūsu sasniegumu," rakstījaViņons 1902. gadā. Tikai tad, kad tā kļūs par parastu punktu, Svētā līķauta mīkla būs atminēta.

Mihails Dmitruks Sena portreta noslēpums

Sensacionāls krievu zinātnieku atklājums

Dators attēlojis cilvēka seju, kuras nospiedums glabājas uz slavenā Turinas līķauta. Varbūt tā ir īstaJēzus Kristus seja?

daudzus gadus turpinās karsti strīdi ap lina palagu, kas glabājas Turinas pilsētā. Zinātnieki lauzagalvu par cilvēka auguma nospiedumu uz šī audekla. Izrādās, ka šādu attēlu nav iespējams iegūt ne arvienu no mūsdienu zinātnei pieejamiem līdzekļiem. Ticīgie uzskata, ka tieši tādēļ nav apstrīdamsrelikvijas īstums, jo, kā vēsta nostāsti, šajā audeklā pēc noņemšanas no krusta bijis ietīts Kristusķermenis…

Ja tas atbilst īstenībai, līķautam ir apmēram divi tūkstoši gadu. Tomēr grupa zinātnieku ar Vatikānaatļauju 1987. gadā audumu izpētīja ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes palīdzību. Un šīs pārbaudesrezultāti, kā varētu likties, neapšaubāmi izgaisināja mītu par lielo svētumu.

Zinātnieki no līķauta izgrieza 4x4 centimetrus lielu kvadrātiņu, ko sadalīja četrās daļās. Vienu daļuviņi atstāja Vatikānā kontrolei, bet pārējos trīs izdalīja laboratorijām Cīrihē (Šveice), Oksfordā (Anglija)un Tūsonā (ASV). To pētījumu rezultāti aptuveni sakrīt. 21 eksperts no trīs laboratorijām- parakstījadokumentu, kurā teikts, ka līķauts izgatavots XIV gadsimtā, nevis pirmajā gadsimtā, kā uzskata kristieši.Tātad, neatkarīgi no tā, kā iegūts attēls un kas tajā

attēlots, šajā auduma gabalā nevarēja būt ietīts Jēzus Kristus.Rietumu speciālisti, kas līdz tam aizstāvēja reliģiozo viedokli, jau bija gatavi atzīt savu maldīšanos.

Bet tad… palīgā nāca zinātnieks no Krievijas.Bioloģijas zinātņu doktoru Dmitriju Kuzņecovu ir grūti turēt aizdomās par reliģiozu fanātismu.

Viņam ir lieliska zinātniska karjera. Nevis par teoloģiskiem darbiem, bet gan par sasniegumiem zinātnēviņš 1983. gadā saņēma Ļeņina Komjaunatnes prēmiju, bet 1986. gadā - PSRS Ministru Padomes prēmiju.Un doktora disertāciju aizstāvēja 1989. gadā polimēru ķīmijas specialitātē.

Pašlaik zinātniekam ir 40 gadu un viņš strādā Losan- dželosā par pieaicināto profesoru, lasa kursupar tekstiliju biopolimēro ķīmiju. Bet Krievijā viņš ir Sedova laboratorijas vadītājs (laboratorijanosaukta par godu tās dibinātājam - izcilajam krievu matemātiķim un filozofam Jevgeņijam Sedovam).

Dmitrijs Kuzņecovs ir izcils zinātnieks ar pasaules vārdu, bet viņa reputāciju varēja sabojātaizraušanās ar mistiku. Tomēr šāda vājība (no zinātniskā viedokļa) Kuz- ņecovā nav pamanāma. Tiešipretēji, kad mēs tikāmies, mani pārsteidza viņa vēsā prāta spožums, kurā nebija ne miņas no dedzīgasticēšanas.

- Manus priekšstatus par Svēto līķautu veido trīs savstarpēji saistītas problēmas, - tiekoties mansacīja Dmitrijs. - Kad šis audekls izgatavots, kā uz tā radies cilvēka attēls un kas īsti tajā redzams - JēzusKristus vai kāds cits? Es uzskatu, ka atbildi uz pirmo jautājumu var iegūt ar zinātniskām metodēm. Otrajājautājumā es nejūtos stiprs, bet zinu, ka fiziķi pagaidām nevar uz to atbildēt. Bet trešajam jautājumam, parko esmu pilnīgi pārliecināts, nav nekā kopīga ar zinātni, tas ir un paliek vienīgi ticības ziņā. Tātad manaspecialitāte man ļauj spriest par pirmo problēmu.

Ne mazāk savu reputāciju ciena arī Kuzņecova līdzgaitnieks Andrejs Ivanovs. Viņš ir tehniskozinātņu kandidāts spektrometrijas specialitātē un talantīgs izgudrotājs, kas ar praktiskiem priekšlikumiemveiksmīgi papildinājis sava slavenā līdzautora fundamentālos pētījumus.

Mēdz teikt, ka divi vēsi prāti gudrāki nekā viens. Mīnuss, reizināts ar mīnusu, dod plusu. Tā notika

viņu izmēģinājumos ar Turīnas Svēto līķautu.- Dīvaini, ka ievērojami speciālisti savos darbos nav ņēmuši vērā zināmus faktorus, kas varēja radīt

līķauta atjaunošanās efektu, - saka D. Kuzņecovs. - Dažus no tiem atklājusi tieši mūsu laboratorija.Par šiem faktoriem Dmitrijs Anatoļjevičs sniedza ziņojumu radioaktīvā oglekļa datēšanas Eiropas

konferencē, kas notika Anglijā. Viņa referāts bija īsta sensācija. Pēc tā nolasīšanas pie Kuzņecovapiegāja pazīstamais ķīmiķis Gijs Bertū - Nacionālās ģeogrāfu biedrības viceprezidents un Pāvesta zinātņuakadēmijas Turīnas Svētā līķauta pētīšanas apakškomisijas loceklis. Ievērojamais zinātnieks krievukolēģim piedāvāja iesaistīties pētījumos.

Tika nolemts modeļu eksperimentos iegūt atbildi uz jautājumu, vai iespējama lina auduma izotopusastāva izmaiņa pēc ugunsgrēka, kad tas atradās termiskā un gāzu ietekmē.

Tas nebija nejauši radies jautājums. Ir zināms, ka 1532. gadā līķauts stipri cieta ugunsgrēkā, kasnotika Šamberi klostera dievnamā Savojas hercogistē. Audumam daudzās vietās radās apdegumi, bet noūdens, ar kuru dzēsa uguni, palika pelēki plankumi.

Savojas hercogiem (vēlākajiem Itālijas karaļiem) bija labi hronisti. Viņi ļoti skrupulozi dokumentējavisus šī ugunsgrēka apstākļus. Tieši tāpēc bija iespējams tos imitēt laboratorijas apstākļos. Liesmasplosījās apmēram sešas stundas, un trešo daļu šī laika mūki pūlējās glābt līķautu, apliedami ar ūdeni stiprisakarsušo sudraba relikviju šķirstu, kurā svētlieta glabājās. Ir zināms, kā Svētais līķauts bija salocīts unlīdz kādai temperatūrai bija sakarsis šķirsts, jo audumu bija apsvilinājis izkusis sudrabs, kura kušanastemperatūra ir 960 "C.

Balstoties uz šiem datiem, Sedova laboratorija būtu varējusi patstāvīgi atveidot Šamberi ugunsgrēkaapstākļus.

- Bet mēs neuzņēmāmies tādu atbildību, - Kuznecovs atzīstas. - Nolēmām dalīties ar citiemspeciālistiem. Lūdzām palīdzību Augstākai ugunsgrēku tehniskajai inženieru skolai Maskavā un līdzīgaimācību iestādei Lionā. Abas akadēmijas rekonstruēja ugunsgrēka apstākļus: noteica iespējamo ogļskābesun tvana gāzes, ūdens tvaiku un sudraba katjonu koncentrāciju.

Pēc šiem datiem tika sagatavots gāzu maisījums, ko ievadīja termostatā, kurā bija auduma gabaliņš.Šādā veidā zinātnieki apstrādāja dažādus audumus, starp tiem ari paraugu, kas bija austs pirms diviemgadu tūkstošiem. Šis audums tika atrasts arheoloģiskos izrakumos Izraēlā, iespējams, ka līdzīgā palagābijis ietīts ari Jēzus Kristus.

Eksperimentu rezultāti bija pārsteidzoši - modelēto apstākļu iedarbībā C13 un C14 saturs audumapavedienos bija ļoti palielinājies, no radioaktīvā oglekļa datēšanas metodes viedokļa tas nozīmē, kaaudums ir stipri "atjauninājies". Slēdziens: iepriekšējie pētījumi, kas noteica Turīnas Svētā līķautavecumu, varēja to ievērojami samazināt…

Krievu atklājums, kā atzīmē žurnāls "Brīnumi un piedzīvojumi", rietumu masu informācijas līdzekļos(arī autoritatīvos izdevumos - amerikāņu analītiskās ķīmijas žurnālā un angļu arheoloģiskās zinātnesžurnālā) tika pasniegts kā absolūta sensācija.

- Pēc jūsu domām, kāds ir līķauta maksimālais vecums? - es jautāju Kuzņecovam.- Divi tūkstoši gadu. Bet es atkārtoju: pie mūsu modeļa vēl jāpiestrādā. Es ceru, ka mums būs

iespējams šos pētījumus novest līdz galam.Par šīm vilinošajām perspektīvām Dmitrijs Kuzņecovs pastāstīja Starptautiskajā arheoloģiskās

ķīmijas kongresā, kas notika Losandželosā. Viņa referāts zinātnieku aprindās radīja lielu interesi.Priecājās ari ticīgo aprindu pārstāvji, jo viņu svētā relikvija bija ieguvusi negaidītu atbalstu. PatsKuzņecovs šai sakarībā saka tā: - Turinas līķauta vecuma noteikšanā man nav ne mazākās tieksmes uzdotvēlamo par īsteno. Manos pētījumos nav nekādu reliģisku aizkulišu. Man ir tīri zinātniska interese.

V. Kincelis, vēsturnieks Tmutarakaņas akmens noslēpums

Ja jums gadās būt Valsts Ermitāžā, staigājot pa tā zāļu labirintiem, nepaejiet garām nenovēršamālaika ritumā nosūbējušam akmenim ar senu uzrakstu. Tā ir 2,25 metrus gara, 70 centimetrus plata un 24centimetrus bieza marmora plāksne, kas sver 850 kilogramus. Šajā taisnstūra plāksnē ar prasmīgumeistara roku iekaltas senatnīgas rakstu zīmes. Kas iegravēts akmenī, kas to darījis, kad tas darīts unkādēļ? Nav daudz tādu akmens plākšņu ar dažādu tautu un cilšu uzrakstiem, kam laimējies iekļūt pasauleslielāko muzeju eksponātu pulkā. Bet šis akmens ir unikāls, nekur citur jūs neatradīsiet akmeni, ko greznogarš XI gadsimta uzraksts senkrievu valodā.

Bet kas tas ir par noslēpumu, ko sevī slēpj šis apbrīnojamais akmens, kura pētīšana jau ilgst vairāknekā divus gadsimtus, bet strīdi ap to reizēm bijuši ārkārtīgi asi? Centīsimies kaut īsumā lasītājusiepazīstināt ar šī akmens noslēpumiem.

Tmutarakaņas akmens - tāds nosaukums dots šai marmora plāksnei - atrasts 1792. gadāarheoloģiskos izrakumos Tamaņas pussalas teritorijā. Drīz tas nokļuva ievērojamā valsts darbinieka,Sinodes virsprokurora, Krievijas Akadēmijas īstenā locekļa un Mākslas akadēmijas goda locekļaAlekseja Ivanoviča Musina-Puškina slavenajā senatnes lietu kolekcijā. Tajā bija ļoti daudz literatūras unvēstures pieminekļu, bet šīs bagātības pērle bija nemirstīgā "Teiksma par Igora kauju", kas kopā ar citāmraritātēm gāja bojā Napoleona ieņemtajā Maskavā.

Tmutarakaņas akmens liktenis bija cieši saistīts ar šo zaudēto šedevru. Tā atrašana senāsTmutarakaņas kņazistes teritorijā, galvenajā rusiču priekšpostenī dienvidaustrumos, pamudināja Musinu-Puškinu ķerties pie šī novada vēstures skrupulozas izpētīšanas un leģendārās Tmutarakaņas atrašanāsvietas noskaidrošanas.

Vērīgi tika pētīts ari uzraksts uz akmens. Pirmoreiz to publicēja pats Musins-Puškins 1794. gadā.Vēlāk viens no šī retuma īpašnieka tuvākajiem draugiem - Aleksandrs Oļe- ņins, nākamais Imperatorapubliskās bibliotēkas direktors un Mākslas akadēmijas prezidents, piedāvāja savu mīklainā uzrakstatulkojumu, kas palicis negrozīts līdz mūsu dienām. Lūk, šis teksts, kas tikai mazliet pielāgots mūsdienupareizrakstības prasībām:

"6576. vasarā 6. indikācijā kņazs Gļebs mērīja jūru pa ledu no Tmutorokanas līdz Korčevai 10 000un 4000 asis."

Gandrīz tūlīt pēc tam, kad izglītotās aprindas varēja izlasīt "Teiksmu par Igora kauju", kuras tekstubija pārtulkojis Musina-Puškina pulciņš, radās ari viņu piekritēju antipodi, tā saucamie skeptiķi. Viņiapgalvoja, ka šāds sacerējums nevarēja tapt XII gadsimtā, kā domāja tā atklājēji. Pēc skeptiķu domām,"Teiksma" radusies daudz vēlāk, apmēram XVIII .gadsimtā, neilgi pirms tam, kad rokraksta jaunaisīpašnieks to izcēla no nebūtības. Par varoņdziesmas autoru visbiežāk minēja Joiļu Bikovski, Spaso-Jaroslavļas klostera arhimandritu, jo valdīja uzskats, ka tieši tur atrasts izcilā darba manuskripts. Citinenoraidīja varbūtību, ka pats Musins-Puškins sabiedrībai pametis priekšā savu mistisko atradumu.

Eļļu ugunij pielēja Tmutarakaņas uzraksta publicēšana. Skeptiķi apgalvoja, ka tas ir klajš viltojums,kas pirmatklājējiem vajadzīgs, lai pierādītu 'Teiksmas" vecumu. Turklāt uzraksts uz akmens, ja noticētu tāautentiskumam, radies vairāk nekā simt gadus pirms cildenās poēmas sacerēšanas.

Kaut arī vairākums pēcnieku XIX gadsimta sākumā, un savā laikā ari tālredzīgais AleksandrsPuškins, nikni noraidīja skeptiķu izdomājumus, mestā šaubu sēkla joprojām ir dzīva, un pat mūsu dienāssākušies mēģinājumi atjaunot vecos skeptiķu uzskatus. Pirmais 1940. gadā ar saviem atmaskojumiemuzstājās franču pētnieks A. Mozons. Viņš kategoriski noraidīja "Teiksmas" vecumu, bet Tmutarakaņasakmens, viņaprāt, esot tikai veikls viltojums, ko izgatavojuši Musina pulciņa dalībnieki, lai pierādītu

'Teiksmas" autentitāti.Lai cik dīvaini, šo versiju tomēr aktīvi atbalstīja viens no labākajiem Krievijas viduslaiku vēstures

pazinējiem Aleksandrs Zimins. Kaut ari mūsdienu skeptiķu uzskati ir plaši kritizēti, literatūrā parTmutarakaņas akmeni joprojām saglabājas trīs uzskati, kas cits citu izslēdz. Pārsvarā valda pārliecība, kauzraksta vecums nav viltots. Bet tik un tā laiku pa laikam parādās šaubu recidīvi. Dažreiz atskan arineitrāli spriedumi, kas noliedz iespēju ar mūsdienu metodēm konstatēt patiesību. Lai kā pūlētos valdošāskoncepcijas piekritēji, lai kā pierādītu savu taisnību, šaubu tārps joprojām grauž svārstīgos prātus,radīdams labvēlīgu augsni skeptiskiem uzskatiem.

Bet šādus uzskatus nevar atzīt par nekaitīgiem. Apsūdzība tīšā viltošanā taču met ēnu uz vairākuizcilu krievu kultūras darbinieku godu, pirmām kārtām uz pašu Alekseju Musinu-Puškinu, vienalga, vaiviņš bija kļuvis par krāpnieku upuri, vai arī tiktāl aizrāvies ar savām idejām, ka uzdrīkstējies piekristviltošanai.

Iespējams, ka atbildi uz daudziem jautājumiem varētu dot pats akmens. No kurienes tas uzradiessenajā Tmu- tarakaņā? Vai patiesi kāds Jekaterinas laika augstmanis savas kaprīzes dēļ to tieši uz turieninogādājis no Somijas krastiem vai Urāla? Nav izslēgts, ka petrogrāfiem, savas nozares speciālistiem, irīstā atbilde uz šo jautājumu, kas viņiem nav nemaz pārāk sarežģīts. Tomēr par to mums pagaidām nekasnav zināms. Šādu pētījumu organizēšanai vajadzīgi speciālisti un acīmredzot lieli līdzekļi, tādēļ tie navīsti reāli. Turklāt ari no pētījumu rezultātiem nevar gaidīt nezin ko. Bet… kas zina.

Acīmredzot šī plāksne nokļuvusi senajā Tamatarhā (tā senāk sauca Tmutarakaņu) no Krimas, kur bijamarmora lauztuves. Iespējams, ka tas noticis jau tais laikos, kad Tamaņas piekraste ietilpa antīkāsBospora karaļvalsts sastāvā. Akmens tur varēja nokļūt arī Hazāru kaganāta laikā. Pilnīgi ticams, ka kņazsGļebs, pēc kura pavēles akmenī iekalts šis uzraksts, izmantojis kādas senas celtnes atliekas. XI gadsimtaTmutarakaņā jau bija pazīstamas akmens būves, piemēram, baznīca, kuru vadīja Pečoras Nikons,slavenākā Kijevas Krievzemes klostera pārstāvis. Kņazs varēja šo akmeni nopirkt no grieķiem. ParBizantijas un Tmutarakaņas sakariem tai gadsimtā liecības atstājuši krievu hroniķi un grieķu annāles, unpar to nebūtu jābrīnās. Tieši tāpēc nevajag likt pārāk lielas cerības uz tās marmora lauztuves atrašanu, nokuras cēlusies mūsu plāksne, lai gan arī šie dati nepavisam nebūtu lieki.

Pagaidām aprobežosimies ar paša uzraksta analīzi, jo arī tas, ja labi padomā, sniedz ļoti plašu unmums svarīgu informāciju. Pirmajā acu uzmetienā liekas, ka uzraksta teksts ir ikdienišķs, ka tajā nav nekānoslēpumaina. Kā nu ne: kāds kņazs ne no šī, ne no tā ņēmis un izmērījis Kerčas jūras šaurumu starpTmutarakaņas pilsētu un citu apdzīvotu vietu, ko Oļeņins savā tulkojumā nosaucis par Korčevu. Vai viņšto darījis aiz gara laika, vai ari viņam galvā bijuši kādi plāni, kas mums nav īsti saprotami? Kas tad teīpašs!

Pirmām kārtām mums nevajadzētu brīnīties par neparasto laika skaitīšanu. 6576. vasara nozīmē gaduno pasaules radīšanas. Tā toreiz bija pieņemts, balstoties uz Bībeles datiem. Pārrēķinot pēc mūslaikuhronoloģijas, tas ir 1068. gads. Indikcija - laika mērīšanas vienība, kas pastāvēja Bizantijā. Tā apstiprinapieņemtā gadu skaitļa pareizību.

Stingrākus komentārus prasa pārējie Tmutarakaņas uzraksta jēgas vārdi. Aplūkosim tos pēc kārtasuzraksta secībā. Sāksim ar kņazu Gļebu. Varētu likties, ka konstatēt, par kuru Tmutarakaņas kņazu tasteikts, nav nekāds grūtais uzdevums. Vecākajā krievu hronikā skaidri rakstīts, ka Gļebs ir Čerņigovaskņaza Svjatoslava Jaroslaviča dēls, bet Svjatoslavs bija šī visnomaļākā Krievzemes novada īstenaisvaldnieks.

Viss būtu skaidrs, ja kņazam Svjatoslavam nebūtu bijuši divi dēli ar vienādiem vārdiem - kā arvienādiem slāvu, tā ari ar vienādiem kristītiem vārdiem.

Pavisam Svjatoslavam bija pieci dēli. Sniedzam viņu sarakstu pēc vecuma:1. Boriss-Romans Sarkanais, Tmutarakaņas kņazs, nogalināts brāļu kara kaujā 1079. gadā.2. Gļebs-Dāvids vecākais, Tmutarakaņas kņazs, vēlāk - Novgorodas kņazs.

3. Gļebs-Dāvids jaunākais, vēlāk Čerņigovas kņazs.4. Oļegs-Mihails, Tmutarakaņas un Čerņigovas kņazs.5. Jaroslavs-Fjodors jeb Pankratijs Rjazanskis.Savu vecāko dēlu vārdus kņazs Svjatoslavs izvēlējās par godu pirmajiem krievu svētajiem Borisam

un Gļebam, kas krita par upuri kņazu savstarpējā cīņā par -troņa pilsētu Kijevu. Hronikā vecākovārdabrāli vienmēr sauca par Gļebu, bet jaunāko - par Dāvidu, lai izvairītos no sajaukšanas. Bet nevarizslēgt varbūtību, ka ikviens no šiem abiem kņaziem tai laikā varēja valdīt Tmutarakaņā un Tmutarakaņasakmens uzrakstā sevi nosaukt par Gļebu.

Tomēr liekas, ka uzraksta autors ir vecākais brālis. Ir zināms, ka Gļebs-Dāvids Svjatoslavičsvecākais atšķirībā no sava piekāpīgā vārdabrāļa bija neapvaldāmi enerģisks un uzņēmīgs cilvēks. Pēchronikas ziņām, kņazs Svjatoslavs savu dēlu kņazu Gļebu iecēla par Tmutarakaņas valdnieku 1065. gadā.

1068. gadā, kad iekalts uzraksts, šis Gļebs vēl varēja valdīt Tmutarakaņā, bet nākamajā 1069. gadāviņš jau ir Nov- gorodā, kur pēc dažiem gadiem yiņam izdevās apspiest vietējo sacelšanos. Pēc hronikasdatiem, tas noticis 1071. gadā. Dumpi vadījis kāds burvis, kas lielījies iztaisīt brīnumus. Viņš aicinājisdievticīgos novgorodiešus nogalināt bīskapu un pārņemt varu pilsētā. Vairākumam pilsētnieku šādsaicinājums bijis pa prātam, un viņi pārgājuši dumpinieka pusē. Situācija bijusi kritiska. Bīskapa pusēpalicis tikai kņazs ar savu družīnu. Gļebs Svjatoslavičs ar dumpiniekiem uzsācis sarunas. Viņš jautājisburvim, vai šis zinot, kas ar viņu šodien notiks. Tas atbildējis, ka rādīšot lielus brīnumus. Tad kņazsizrāvis svārkos noslēptu cirvi un burvim sašķaidījis galvu. Redzēdami, ka nekādu brīnumu nebūs,novgorodieši sarūgtināti izklīduši pa mājām. Dumpis beidzies pats no sevis.

Ar to kņazs Gļebs bija pierādījis, ka ir spējīgs uz izšķirošu rīcību. Diemžēl - pārdrošība šim kņazamnepalīdzēja. 1078. gadā viņš vadīja Novgorodas vienību, kas ievāca meslus Zavoločjē, bet dvinjaniešiviņu tur nogalināja.

Pamatojoties uz to mazumiņu, ko mums izdevās uzzināt, var uzskatīt, ka tieši Gļebs-DāvidsSvjatoslava dēls vecākais, nevis viņa jaunākais brālis, organizējis aizsalušā jūras šauruma mērīšanu unnoteicis attālumu starp Tmu- tarakaņu un Korčevu. Viņš tātad ir akmens plāksnes pasūtītājs un varbūt āriuzraksta teksta autors.

Diezin vai kādam rodas šaubas, ka pieminētā Krčeva, Krečeva jeb, kā Oļeņins to nosaucis, Korčevaatradusies tagadējās Kerčas teritorijā, kas aizgājušajos tūkstoš gados kļuvusi daudzreiz lielāka. Sirmāsenatnē tur bija ziedoša pilsēta Bospora - tāda paša nosaukuma valsts centrs. Bos- poras valdniekiempiederēja ievērojama daļa Melnās jūras un Azovas jūras piekrastes, un viņi uzdrošinājās karot pat arvareno Romu.

Nosaukuma Korčeva radniecība ar vārdu Kerča ir acīm redzama, taču pagaidām nav pilnīginoskaidrots, kurā mūsdienu Kerčas rajonā stāvējusi senā Korčeva un kam 1068. gadā tā piederējusi. Dažipētnieki domā, ka tā bijusi iekļauta Tmutarakaņas kņazistē un izmantota kā tās placdarms Krimā. Tomēršim apgalvojumam nav nopietnu pierādījumu. Tādēļ nedrīkst izslēgt varbūtību, ka tai laikā Korčevāsaimniekojuši bizantieši vai citas tautas, kas tolaik apdzīvoja Krimas pussalu.

Bet mums būtu svarīgi to zināt, lai noskaidrotu Gļeba rīcības motīvus. Ja viņš būtu organizējismērījumus savas kņazistes robežās, viņa rīcībā nebūtu nekā neparasta, kaut ari šāds darbs bija paveicamstikai ar lielām grūtībām. Tais tālajos laikos rusiču rīcībā jau bija precīzi dati par ceļu garumu starp visāmpašu zemes pilsētām un apdzīvotām vietām. Acīmredzot bija radusies nepieciešamība papildināt šīs ziņasar datiem par Krievzemes nomales novadiem. Ja turpretim Korčeva Gļebam nepiederēja, varētu domāt,ka šādiem mērījumiem bijuši citi, varbūt stratēģiski mērķi, kas saistīti ar domu par Krimas valdījumupaplašināšanu. Tas pilnīgi atbilstu kņaza Svjatoslava un viņa uzņēmīgā dēla garam.

Tā vai citādi, bet kņazs Gļebs, protams, nerīkojās tikai dabiskas ziņkārības dēļ, skaidrs, ka viņumudināja daudz racionālāki apsvērumi, par kuriem mēs varam tikai minēt. Tieši šādi apsvērumi viņupamudināja iekalt uzrakstu marmora plāksnē.

Tomēr, kā izrādās, pats interesantākais ir nevis Gļeba rīcības motīvi, bet gan uzrakstā pieminētāpaveikto darbu mērvienība - ass. Šai sakarībā obligāti jāpasaka daži vārdi, kas tieši attiecas uz mūsutematu.

Diezin vai daudziem ienāk prātā padomāt par senajā Krievzemē pieņemto garuma mēru sistēmu.Verstis, asis, olektis, aršīnas, veršoki - no kurienes tie visi nākuši?

Asi dažreiz mēdz salīdzināt ar grieķu garuma mēru orģiju vai Romas garuma mēru pasu, taču šādamsalīdzinājumam nav pamata, jo ir skaidri zināms, ka rusičiem ass bijusi pazīstama jau ilgi pirms tā laika,kad Bizantija viņus varēja stipri ietekmēt, bet Romas ietekme vienmēr ir bijusi ļoti vāja.

Ir zināmi ari citi izskaidrojumi. Asi bieži salīdzina ar attālumu starp divu izplestu roku pirkstugaliem, ari ar attālumu starp izplestām kājām. Pats interesantākais ir tas, ka jau XVI - XVII gadsimtā tikalietota nevis viena noteikta garuma ass, bet dažāda nosaukuma un, protams, ari dažāda garuma asis. Tā,piemēram, bija sētas ass, pilsētnieku ass, taisnā ass, rokas ass, dižā ass un tā tālāk. Mūsdienu garumamērvienību izteiksmē ass garums variēja no 134,5 līdz 258,4 centimetriem.

Krievu zinātnieki A. Čerņajevs un S. Tarasova, kā ari citi pierādījuši, ka šāda dažādība nav nejaušiizraudzītu, konkrētu praktisku vajadzību apmierināšanai pielāgotu mēru jūklis, viņu sastādītās matricasuzskatāmi izskaidro, ka šādas rindas pieder pie tā sauktajām zelta kategorijām un sastāda zeltaproporcijas.

Kad šī sarežģītā sistēma varēja rasties un kas bijis tās pamatā? Nav šaubu, ka tā izveidojusies jauilgi pirms XVII gadsimta senās Krievzemes dzīlēs. Un tā nav aizgūta ne no grieķiem, ne no romiešiem.Grieķija un Roma varēja būt tikai starpinstances. Šīs sistēmas sākumi sakņojas senajā Ēģiptē, kur kādaēģiptiešu skaitļu rinda kādreiz ieguvusi nosaukumu "zelta griezums" jeb "zelta proporcija".

Šāds viedoklis nav jāuzskata par fantastisku: šajā virzienā mūs ved ari krievu valodas vārdu analīze,ko veic vairāki zinātnieki, slāvu valodu speciālisti.

Daudz runāts arī par veikto uzmērījumu precizitāti. Jau XIX gadsimtā izdarīta salīdzinoša analīze:Gļeba mērījumus salīdzināja ar XIX gadsimta kartēm. Tika pieņemts, ka uzrakstā minētā ass bijusivienāda ar grieķu orģiju, bet faktiskais Kerčas jūras šauruma platums - apmēram 19 verstis. Rezultātāizrādījās, ka atšķirība mērījumos sasniedz 686 orģijas (asis). No tā izdarīts secinājums, ka uzrakstāieviesusies kļūda vai ari mērīšanas paņēmieni dažādos gadsimtos bijuši ļoti atšķirīgi.

Šādi secinājumi bija ļoti patīkami šaubīgajiem, kā tas var būt, ka pat viena kilometra robežās ir tikliela starpība? Vai nav vienkāršāk atzīt, ka šie dati ir izdomāti? Tātad - uzraksts uz marmora plāksnes -veikls viltojums!

Jaunākie dati rāda, ka attālums no Kerčas līdz mūsdienu Tamaņai ir 23 kilometri, bet tas gandrīzatbilst 14 000 soļa asīm.

Tātad nekāda kļūda nav bijusi? Bet, pēc mūsu domām, ja ari kļūda bijusi, zināma atšķirībamērījumos vislabāk pierāda uzraksta īstenumu, jo starpība varēja rasties dažādu iemeslu dēļ, galvenie iršādi:

1. Nepareizi noteikts Gļeba lietotās ass lielums un tās salīdzinājums ar grieķu orģiju. Nepareizāsizvēles dēļ kļūdu nav iespējams precīzi izvērtēt. Izeja ir viena - jāizdara jauni mērījumi vairākosvariantos, ņemot vērā pašreizējos priekšstatus par kņaza maršrutu, kā ari izmantojot jaunākāsdatormetodes materiālu apstrādāšanā.

2. Nav skaidrs, kā noteikta Tmutarakaņas un Korčevas atrašanās vieta kņaza Gļeba valdīšanas laikāun nav zināms, pa kādu līniju mērīts attālums starp šīm apdzīvotajām vietām. Pārlaižot pat paviršuskatienu pār karti, ir skaidrs, ka iespējami dažādi pārmērīšanas varianti, turklāt attālumi var svārstītiesdiezgan plašās robežās (no dažiem simtiem metru līdz puskilometram un vairāk).

Liekas, ka pat šie apsvērumi ir pietiekami, lai varētu šaubīties par izdarītās analīzes ticamību. Taijābūt daudz pamatīgākai un ļoti rūpīgi pārdomātai. Turklāt ir pilnīgi ticams, ka aizgājušo gadsimtu laikāšaurums būtiski izmainījies un kļuvis platāks. Tas varēja notikt vairāku iemeslu dēļ:

1. Būtiski mainījušies mērīšanas paņēmieni un līdzekļi. Tie mērnieki, kas palīdzēja kņazam Gļebamveikt iecerēto uzdevumu, droši vien attālumu mērija soļiem vai, labākajā gadījumā, primitīviemmērrīkiem, kādus zemes mērītāji lieto šobaltdien, neizmantojot nekādas precīzas ģeodēziskas metodes.Ņemot vērā, ka jūras šauruma virsma nav līdzena, ka ceļā gadās ledus kalni un neaizsalušas vietas, šādumērījumu precizitāte, protams, nebija liela, un kļūda varēja sasniegt vismaz dažus simtus metru.

2. Jāņem vērā ari Mēlnās jūras un Azovas jūras līmeņa svārstības, kuru dēļ stipri mainījušās jūrasšaurumam pieguļošās teritorijas. Aplūkojot Melnās jūras līmeņa izmaiņu līkni, redzams, ka pēdējā gadutūkstoša laikā šo svārstību amplitūda sasniegusi divus un pat vairāk metrus, turklāt pēdējos gadsimtosnovērota diezgan jūtama jūras līmeņa celšanās. Acīmredzot hronisti nav kļūdījušies, rakstīdami, kaTmutarakaņas cietoksnis stāvējis uz salas. Jādomā, ka krasta josla abās jūras šauruma pusēs atkāpusiespar 100-200 metriem un varbūt pat vairāk.

3. Pētnieki bieži vien aizmirst tādu faktu, ka jūras viļņi noskalo krastus. Ja jūras šaurumā ūdenslīmenis ir augsts un piekrastes straumes stipras, šis process ir diezgan jūtams. Ari autoram pašam bijajāpiedalās abrāzijas procesa un jūras krasta noskalošanas izpētīšanā Kerčas pussalas austrumos, Kerčasrajonā. Tāpēc, no mana viedokļa raugoties, nebūšu pārspīlējis, ja apgalvošu, ka šādas noskalošanassummārais lielums apmēram 900 gadu periodā varētu sasniegt simt metrus un pat vairāk, caurmērā gadāsasniedzot 5-10 centimetrus. Piekrastes līnija varēja izmainīties ari citu dabas vai antropogēnu faktoruietekmē.

4. Jūras šaurums varēja ievērojami paplašināties ari horizontālo tektonisko kustību ietekmē. Pēcvisiem datiem, šis rajons pieder pie tās zonas, kam raksturīga zemes garozas paplašināšanās tendence.Nebūtu brīnums, ja šī faktora dēļ attālums starp izmērītajiem punktiem būtu palielinājies par simt vai patvairāk metriem.

Visi minētie apsvērumi, kas, bez šaubām, nākotnē jāpārbauda, jāuzskata kā argumenti par labuTmutarakaņas uzraksta autentiskumam.

Bet vēl vairāk par to mūs pārliecina paleoklimatiskā analīze. Ar hidrologu un meteorologu pūlēmiegūts pilnīgi ticams Melnās jūras piekrastes klimata novērtējums periodā, kas mūs interesē. Ir zināms, kaKerčas jūras šaurums aizsalst tikai krasi anomālos laika posmos vai atsevišķās, ļoti aukstās ziemās.Noskaidrots, ka tieši šāds aukstuma periods bijis 1066. un 1068. gadā, kad bargas ziemas valdījušasBizantijā un Krievzemē. īpaši barga Rietumeiropā un varbūt ari Austrumeiropā bijusi 1068. gada ziema.Tikai tad drosmīgais kņazs Gļebs ar saviem ceļabiedriem varēja pāriet pāri Kerčas jūras šaurumam.

Jājautā, vai Musins-Puškins, Oleņins un viņu draugi to varēja zināt? Apstiprinoša atbilde būtu vairāknekā apšaubāma. Par tiem notikumiem un apstākļiem, kas veicināja Gļeba pasākumu, viņi būtu varējušiiedomāties tikai kādas pārdabiskas nojausmas apgaismoti, bet vai par to maz ir vērts runāt? Viss ir daudzvienkāršāk: šie cilvēki izlasīja senu uzrakstu uz akmens no Tamaņas, un viņiem galvā nepavīdēja ne domapar viltojumu.

Vai nav laiks pieņemt striktu attaisnošanas verdiktu šai ārkārtīgi samudžinātajā lietā? Nē, grāfsAleksejs Musins- Puškins nebija ne patvaļīgs mistifikators, ne bezgodīgs krāpnieks. Tādi nebija arī viņadraugi. Visu šīs lieliskās, bet joprojām pienācīgi nenovērtētās kopas locekļu gods paliek neaptraipīts.Viņu nopelni nav apšaubāmi.

Vai būtu jābrīnās par slavenā uzraksta parādīšanos uz Tmutarakaņas marmora plāksnes? Kņazaiecerētais eksperiments tika veikts ar pilnīgu noteiktu mērķi un notika īpašos dabas apstākļos, kas šimreģionam jāuzskata par anomāliem. Tā izpildītāji riskēja ar dzīvību: kas gan varēja garantēt ledusizturību, kas būtu varējis viņus paglābt no nikna sala, turklāt - vai šie drosminieki varēja zināt, kas viņusgaida otrā krastā?

Un tieši tāpēc kņazs Gļebs uzskatīja par savu pienākumu atstāt nākamajām paaudzēm cieņas vērtu unpat nepieciešamu ziņu par pašu svarīgāko un praktiski nozīmīgāko šajā pārdrošajā pasākumā.

Mums vēl daudz kas nav skaidrs par seno Matarhu jeb Tamatarhu, ko krievu ļaudis varbūt tikai joka

pēc nosaukuši par Tmutarakaņu. Bet tā mūždien bijusi politiskās cīņas mezgls šai nemierīgajā novadā,kam kņaza Gļeba dienās bija svarīga nozīme visā Dienvidu Krievzemē.

Būtu nepareizi uzskatīt, ka visi Tmutarakaņas akmens noslēpumi mums jau zināmi. Akmens pacietīgigaida jaunus pētniekus. Gaida tos, kas nebaidās iet tālāk par saviem priekštečiem un ir gatavi drosmīgiielūkoties civilizācijas noslēpumu dzīlēs.

J. Supruņenko, Milzeņu varā

pēc žurnāla "National Geographic " publikācijām

Kam garām pagāja spāņi

Andi svešiniekus uzņēma nelaipni - ar aukstumu, sniega vētrām, puteņiem. Acis kļuva aklas nosniega asā baltuma. Ne tikai virzīties uz priekšu - pat pakustēties bija grūti. īpaši ļauni klājās pirmajiem.

…Izbeidzās pārtikas krājumi. Tuvumā ne kociņa, ne krūmiņa. Kā vēstī hronikas, palikuši bezkurināmā, bez uguns, spāņi vēl šā tā iztika, ēzdami kritušos zirgus. Bet tik un tā puse vienības bijapagalam. Indiāņiem, saiņu nesējiem, klājās pagalam ļauni, viņi bija nonākuši tiktāl, ka sāka ēst savus bojāgājušos ciltsbrāļus. Kā ziņoja paši spāņi, šajā pārgājienā dzīvību zaudēja apmēram desmit tūkstošiindiāņu (pašu spāņu vienībā bija daži simti karavīru).

UZ ELDORADO VIRSOTNĒM VEDA ASIŅAINAS PĒDAS

Konkistadori Fransisko Pisarro un Djego Almagro lielās kara ekspedīcijas laikā no 1531. līdz 1535.gadam, šķērsojot Andu kalnāju grēdas, pārdzīvoja ārkārtīgas grūtības.

Izkļuvuši ielejā, bet neatraduši sapņos lolotās pasakainās bagātības, meklētāji neriskēja atgrieztiespa to pašu kalnu maršrutu un izvēlējās apkārtceļus, turēdamies pēc iespējas tālāk no bargajiem granītamilžiem. Aiz muguras bija palikuši vairāk nekā pieci tūkstoši noietu kilometru un - kapi. Par to, ka gājienalaikā bija atklāti plaši augstkalnu plato, pasaulē augstākais kalnu ezers, diženās Andu grēdas - par toneviens nedomāja. Visus bija pārņēmis rūgtums un vilšanās par nepiepildītajām cerībām un neatrastajāmbagātībām.

Pirmie spānieši nebija pamanījuši arī to, cik lielā cieņā inki turēja šos svētos kalnus. Viņi tajos bijane tikai iemitinājuši savas dievības, bet ari pielūdza tos kā dievus. Un kalni gluži kā dzīvas būtnes varējagan miermīlīgi lūkoties lejup no saviem padebešu augstumiem, gan ari dusmās gāzt lejā lavīnas un akmeņugrēdas, raidīt zibeņus un pērkonus, dot vai nedot dzīvības valgmi upēm un ezeriem.

Pēc dažu Andu cilšu ticējumiem, kalni ir viņu īstie senči, un daudzi tos sauc par tēviem. Un kalnugalotnēs, kas sniedzas Bolīvijas, Argentīnas, Čīles, Peru debesīs, līdz pat pēdējam laikam notiek zvērestudošana, dievību pielūgšanas rituāli un pat upurēšana.

Pēc daudzu kalnā kāpēju vai pat parastu kalnos padzīvojušu cilvēku domām, šādai padebess mājokļapersonifi- cēšanai un dievināšanai ir savs izskaidrojums. Lielā augstumā - pieci seši kilometri, tādsapmēram ir Andu smaiļu caurmēra augstums - cilvēku pārņem īpašas sajūtas. Šai ziņā sava nozīme,protams, ir tam organisma ekstremālajam stāvoklim, kas skābekļa nepietiekamības un pazemināta gaisaspiediena dēļ rada vīzijas. Tomēr galvenais ir bargais, nepieejamais,, monumentālais virsotņu izskats.Daudzi alpīnisti ir atzinušies, ka lielā augstumā viņi nereti jutušies neērti, jutušies tā, it kā visu laiku viņusnovēro kāds neredzamais un viņi paši ir kā smilšu graudiņi rēgaino, noslēpumaino spēku rokās. Ko tad laisaka par kalnu aborigēniem, kas mūždien tiekušies dabu pielīdzināt dievībai, iemitināt tajā ezoteriskusgarus un visvarenus spēkus.

Apbrīnojamas ir tās alpīnistu iemaņas, ko vēl mūsdienās demonstrē inku pēcteči un citasDienvidamerikas kalnu tautas. Kalnu virsotnēs saglabājušās daudzas ruīnas, un atliek tikai brīnīties, kā

indiāņi tur uzkāpuši, nesdami sev līdzi ari prāvas nastas. Saglabājušās liecības, ka viņi, galvenokārtrituālām vajadzībām, ieņēmuši kalnu smailes, kas augstākas par 6700 metriem, un prasmīgām rokām turiekārtojuši savu dievu pielūgšanas centrus. Ja atceramies, ka alpīnisti vairākumu šo virsotņu iekaroja tikaiXX gadsimtā, liekas gluži neticami, kā inki bez palīdzības no malas (viņsaules, kosmosa?!) varējuši veiktšādus uzkāpienus līdz pašām debesīm.

Acīmredzot viņi neiztika bez pamatapmetnes un starp- nometnēm, kuras ierīkoja tā, lai cita citai būturedzama, kā tas pieņemts īstā alpīnisma praksē. Prāvas pelnu nogulas liecina, ka inki nesuši sev līdzi aridaudz malkas ugunskuriem. Bet galvenais - viņi nesa augšā būvniecības materiālus, skrupulozi eksperti,piemēram, aplēsuši, ka celtnes uzbūvēšanai 6300 metru augstumā cilvēkiem bija jāveic 4500 uzkāpieni noielejas, kas atradās apmēram 300 metrus virs jūras līmeņa. Tortolasā, Antofaljā, Kopjapo, Arakarā, kas iraugstākas par 6000 metriem, nemaz nepieminot prāvu duci smaiļu, kas augstākas par 5000 metriem,atrastas būvju drupas, bet vietām pat veselas akmens celtnes. Daudzās vietās uzietas ugunskuru paliekas,upuru kauli, sagatavoti, bet neizlietoti žagaru kūļi. Bet pasaulē visaugstākā rituālu vieta konstatētavirsotnē Luljailjaka, kuras augstums ir 6723 metri. Turklāt upurēšanas platformas tur ierīkotas jau ilgipirms Amerikas atklāšanas - apmēram XIII gadsimtā.

Inku impērija, kas bija izstiepusies vismaz 4500 kilometru garumā, savas varenības kalngalussasniedza gadsimtu pirms spāņu iebrukuma 1532. gadā. Rituālu laukumi, kurus inki iekārtoja nepieejamoszemes kaktiņos, mūsdienās ir tādi paši civilizācijas pieminekļi kā ēģiptiešu piramīdas. Bet visa Andutautu attīstības vēsture aptver apmēram trīs gadu tūkstošus: Čavinas kultūra - no 900. līdz 200. g. pirmsKristus dzimšanas; Naskes un Močas kultūras - 200. g. pirms Kristus dzimšanas līdz mūsu ēras 600. g.;Huari un Tiahuanako kultūras - no mūsu ēras 100. līdz 1000. gadam.

Ap 1200. gadu inki nodibināja savu galvaspilsētu Kusko un XV gadsimta vidū jau bija noteicēji visāvalstī. XV gadsimta septiņdesmitajos gados viņi sakāva savus pēdējos sāncenšus - čimi. Kalnu pielūdzējiinki kontrolēja plašu teritoriju, kaut ari viņu valstij bija samērā īss mūžs.

Pagātne Andos ir nesaraujami saistīta ar tagadni. Mūsdienu Andu kalnu iedzīvotāju pasaules uzskatssakņojas inku un viņu priekšteču ticējumos. Viņu reliģiskie priekšstati saistās ar kalnu virsotņusvētvietām. Turklāt ticība kalnu dievišķai izcelsmei stabili saglabājusies ari mūslaikos, un joprojāmspēkā ir uzskats, ka no kalniem atkariga visa cilvēku ikdienas dzīve. Čīles kalnu ciemu iedzīvotāji pirmsapūdeņošanas kanālu tīrīšanas (tas ir visgrūtākais darbs) vai citu saimniecisku darbu uzsākšanas nesupurus kalniem, griezdamies pie tiem ar aicinājumu dāsni dāvāt ūdeni gan laukiem, gan lopiem.

Sākumā arheologi domāja, ka inki savas celtnes kalnu virsotnēs galvenokārt būvējuši Saulespielūgšanai, jo Saule viņiem bija augstākā dievība. Visi inku valdnieki tika dēvēti par Saules dēliem.Kusko no zelta bija uzcelts Saules templis. Bet vēlāk pētnieki nonāca pie pamatota slēdziena, ka šaissvētvietās kalnu galotrtēs notikušas pašu kalnu un kalnu dievību pielūgšanas ceremonijas. No kalniem -šiem milzeņiem - bija atkarīgi laika apstākļi, kalni deva ūdeni, draudēja ar stihiskām nelaimēm. Tiem bijauntumaina, nenosvērta daba. 1983. gadā lietusgāze Peru, netālu no Kusko, piecpadsmit minūtēs iznīcinājadeviņdesmit procentus kukurūzas sējumu, divas trešdaļas augļu ražas un gandrīz pilnīgi - pupiņu un ķirbjulaukus. Tāpēc inki bija pārliecināti, ka pret kalniem jāizturas ar īpašu godbijību un tie jāpielūdz kādievības.

VAIRĀK ASINU - BAGĀTĀKA RAŽA..

Bet tad mīklu uzdeva lama. Lama guanako. Angļu ekspedīcija, kas 1950. gadā uzkāpa Anduaugstākajā virsotnē Akonkagvā (6940), sedlienē atrada šo mīlīgo dzīvnieku sasalušu. Ekspedīcijasdalībnieki bija pārliecināti, ka lama pati nevarēja nogulties šajā saldētavā, lai sagādātu pārsteigumudabas pētniekiem. Dzīvnieks vai nu bijis nolemts rituālai upurēšanai vai ari uzdzīts augšā ar nastām uz

muguras. Šādiem spriedumiem bija savs pamatojums. Jau pagājušā gadsimta beigās Čuhulaja virsotnē(5420) tika atrasts vara duncis. Kā noskaidrojās, šādus ieročus senie inki lietojuši upuru sagatavošanai.Likankabura virsotnē (5930) atrastas daudzas statuetes un lauskas. Sarasara smailē (5959) - arī lielisksatradums. Šā gadsimta divdesmitajos gados tur uzieta inku gatavota vara un sudraba plāksnīte.

Bet pēc tam gluži kā pasakā - jo tālāk, jo interesantāk. Palomo virsotnē (5430) 1954. gadā kalnupavadoņi, atvēruši akmeņu kurgānus, starp vērtīgām rotaslietām - diadēmām, amuletiem, rokassprādzēm -atrada jaunekļa mūmiju. Svinīgs apbedījums vai dieviem ziedots upuris? Šajā dārglietu kaudzē mirstīgāsatliekas bija nogulējušas vairākus gadu simteņus, bet pēc dažu zinātnieku domām, pat pilnu gadu tūkstoti.Droši vien ar modernu aparatūru izdosies noteikt mūmijas īsto vecumu. Mūmija, kā arī kopā ar to atrastāslietas nodotas Čīles Dabas vēstures muzejam.

Vairāk domājams, ka jauneklis upurēts dieviem, tāpēc ka pēc desmit gadiem, 1964. gadā, atrasts otrslīķis: arī jauneklis, ari mumificēts un aplikts ar dārglietām, tikai - ar nozieguma pazīmēm. Jaunekļa kaklaskriemeļi bija sadragāti, acīmredzot no pēkšņa, spēcīga sitiena.

Izrakumi Kopjapo virsotnē (6052) deva jaunus lietiskus pierādījumus - koksnes gabaliņus, kaulus,ogles, kas liecina par ziedokļa platformas būvēšanas posmu. Tika atklāti ari vērtīgāki atradumi - vairāknekā 500 gadus veci darinājumi no gliemežvākiem. Starp tiem bija vīrieša statuete, kas kalpojusi okeānapielūgšanai, otrs priekšmets - lamas figūra, kas acīmredzot upurēta, lai pielabinātu kalnu garus unkuplinātu savus lopu pulkus. Šie priekšmeti liecina, ka inki atdevuši dieviem lietas, kas pašiem bijušasdārgas un vajadzīgas. Bet tieši tāpēc ari cerēja, ka viņu vēlēšanās piepildīsies.

Kalni prasa pastāvīgu godināšanu un cienīšanu. "Ilimani kalns kontrolē laika apstākļus," mēdz sacītbolīvieši. "Tas ir vadonis, pie kura ļaudis griežas grūtā brīdī." Šī virsotne (6462) tiek godāta kā dievībaun kopš neatminamiem laikiem dēvēta par kalnu karalieni. Turienes iedzīvotāji kā ziedokļus uz to nes alu,cigaretes, konfektes, kokas koka lapas, lamu telēnus, smaržzāles. Un tas viss tiek darīts tāpēc, lai kalnupielabinātu, lai tas bagātīgi laukiem dāvātu ūdeni.

XVI-XVII gadsimtā katoļu garīdznieku dokumentos uzskaitītas inku galvenās dievības un svētvietas.Tajos ari piebilsts, ka kalni bijuši pastāvīgs pielūgsmes objekts. Bet tad, kad spānieši mēģināja pievāktviņu elkus, indiāņi par to tikai smējās: "Vai jūs nenogursiet no šādas nastas? Lai notiek, pievāciet mūsukalnus - tie ir mūsu dievi, kurus pielūdzam."

Kopumā visa Andu topogrāfija bija ne tikai dažāda augstuma virsotņu kopa, bet ari komplicētareliģijas karte. Smailes bija maģiskas jēgas apdvesti zemes orientieri. Cilvēki tās pielūdza ne tikai taisbrīžos, kad, uzkāpuši līdz padebešiem, nostājās vaigu vaigā ar tām, bet parastajā ikdienā, no ielejasvērdamies augšup uz tām. Bet visgarām kalnu takām pastāvīgi auga augumā akmeņu piramīdas, kurāmkatrs garāmgājējs pielika savu akmeni, lai nodrošinātu sev veiksmīgu ceļu. Šāda godbijīga attieksme pretkalniem saglabājusies līdz mūsu dienām, turklāt ne tikai Dienvidamerikā, bet ari, piemēram, Āfrikā.

Vairāk nekā tūkstotis kuranderos jeb dziednieku, ko iedvesmo kalnu dievības (viņu ir vairāk nekādiplomētu ārstu), vēl joprojām praktizē Kusko, bijušajā inku galvaspilsētā. Tur ir ari liels tirgus, kur varnopirkt mazus svētītus sainīšus, kas līdzīgi tiem, ko kalnieši ņem sev līdzi uz Iljimani. Sainītī ir zivis,kulinārijas izstrādājumi, minerāli, miniatūri metāla sīkumi, jūras gliemežnīcas, vīraks, lamas tauki, kokaslapas. Tas viss vairumā atrodams kalnu virsotnēs uz vecajām rituālu platformām.

Pat bērni, dzīvodami līdzi pieaugušajiem, izjūt pret kalniem neparastu, gandrīz māņticīgu bijību.Bolīvijā skolēni uzraksta savu vārdu uz Tata Sabaja kalna (5385) apakšējās terases. Kā paskaidro tuvākociemu iedzīvotāji, ar savu parakstu skolēni griežas pie šī kalna gara, lai iegūtu tā labvēlību.

Kāds aculiecinieks stāsta, ka vēl nesen akmeņlauztuvē viņam nācies redzēt, kā cilvēki upurējušivērsi. Tas noticis uz akmens, kas bijis pārklāts ar pončo un it kā simbolizējis kalnu. Ar šo upurēšanucilvēki vēlējās pielabināt dievību, iegūt būvei nepieciešamo akmeņu daudzumu un nodrošināties pretnelaimes gadījumiem darbā.

Bet vēl biežāk par godu kalnu un kalnos dzīvojošo cilvēku aizbildņiem tiek rīkotas īpašas svinības

un ceremonijas. Ziemejos no Ausantata virsotnes ledāja pakājē tiek rīkots "Zvaigžņotā sniega" festivāls.Kalnu gariem un dievībām gatavo veltes un upurus, lai tie rūpētos par kartupeļu ražu un ganāmpulku.Vīrieši atskalda ledus gabalus, lai tos izkausētu un ūdeni izmantotu rituālām un veselības kopšanasvajadzībām. Cilvēki tic, ka kalnu ūdenim ir svēts spēks. Un šai ticībai ir savs pamats: jau sen novērots, kablakus kūstošam ledus gabaliņam dzīvības procesi sit augstu vilni. Zinātnieki to izskaidro ar īpašo ūdensstruktūru, tātad ar citādām ledusūdens fizioloģiskajām īpašībām. Pēdējā laikā konstatēts, ka šūnuprotoplazmā, kā arī starpšūnu šķidrumā ir ūdens, kas pēc struktūras līdzīgs ledum. Tāpēc ledus ūdenslabvēlīgi ietekmē cilvēku, dzīvnieku un augu organismu un ir īpašs bioloģisks stimulators. Ledus ūdenspat veicina organisma atjaunināšanos, tāpēc daudzās tautās tas pazīstams kā "dzīvais ūdens".

Vēl nesen visās Andu valstīs tradicionālas bija rituālās cīņas. Tagad tās notiek tikai atsevišķāsvietās, piemēram, Bolīvijas pilsētā Torakari. Iedzīvotāji sagrupējas komandās un kaujas, laizdami darbādūres, kājas un reizēm ari akmeņus. Izlietās asinis un nogalinātie - tie ir upuri Pača- mamai - ZemesMātei. Jo vairāk asiņu izliets, jo bagātāka būs raža…

Amerikāņu antropologs Džoans Reinhards no Čikāgas Dabas vēstures muzeja speciāli pētījisproblēmas, kas saistītas ar upurēšanu Andu dieviem. Dievi vienmēr alkuši asiņu, it īpaši inku bargiedievi. Daudzās rituālu vietās atrasti lamu kauli. Bet dieviem upurētā cilvēka paliekas šis zinātnieks pirmoreizi uzgāja Peru netālu no virsotnes Piču- Piču. Viņš dzirdējis ļaudis runājam, ka ari mūsu dienās laikupa laikam notiek cilvēku upurēšana. Daudzi pētnieki ir pārliecināti, ka pašlaik tas regulāri notiekTitikakas ezera rajonā.

D. Reinhards kopā ar peruāņu arheologiem reiz atraka sešus metrus dziļu rituālu platformu. Akmeņibija tik cieši sasaluši kopā, ka darbs veic-ās ļoti gausi. Beidzot viņi piekļuva apbedījumam ar cilvēkaatliekām. Upuris bija jauna, varbūt 18 gadus veca sieviete, viņai blakus gulēja koka trauki, varaspraužamās adatas, krelles, koka karote un matu sukas atliekas. Kad racēji izgrāba smiltis no viņas ribuapakšas, nāsīs iesitās stipra līķu smaka, kas lika visiem atkāpties un atgādināja, ka šis skelets kādreizbijis dzīvs cilvēks.

Bija skaidrs, ka sieviete uz šejieni atvesta upurēšanai. Viņa piederējusi pie turīgas vai patprivileģētas ģimenes. Sievietei nebija nekādi fiziski trūkumi un acīmredzot viņa pati bija uzkāpusi kalnavirsotnē, lai ziedotos dieviem. No viņas drānām nekas nebija atlicis. Inku sieviešu apģērbs bija samērātipisks: kleita, josta, mantija vai lakats, kas sasprausts ar adatu, un sandales.

Medicīniskā apskate konstatēja, ka viņa nogalināta ar sitienu pa galvu, lai gan parasti inki savusupurus nožņaudza. Viņa bija apglabāta samērā sekli, acīmredzot zeme toreiz bijusi tikpat stipri sasalusi kātagad, izrakumu laikā. Tādēļ pīšļi nebija tik labi saglabājušies kā dziļos apbedījumos, piemēram, tajos,ko ekshumēja Argentīnas arheologi Akonkagvas un E1 Toro virsotnēs. Sasalušos ķermeņus mēdz uzskatītpar mūmijām, kaut gan šajos gadījumos līķi konservē aukstums un sauss gaiss, nevis speciālasbalzamēšanas vielas.

Tomēr salīdzinājumā ar daudziem līdzīgiem apbedījumiem Piču-Piču atraktās meitenes ķermenisnebija stipri sakropļots. Reinhards reiz piedalījās argentīniešu augstkalnu arheologu ekspedīcijā, kasKuahura kalnā (6130) uzgāja ledū iesaluša inku zēna līķi. Reinhards sāka to attīrīt ieapaļā kapa velvē, kasbija sakrauta no akmeņiem, un ieraudzīja pie sienas pielipušus galvaskausa kaulus, bet roka sataustīja kautko mīkstu. Izrādījās, ka tā ir auss. Acīmredzot nepacietīgie bagātību meklētāji apbedījumu ar dinamītubija uzspridzinājuši. Aina bija tikpat smieklīga, cik traģiska, tāpēc ka tas, ko barbari bija iznīcinājuši,bija daudz vērtīgāks par to, ko viņi bija cerējuši iegūt.

Un tomēr šīs mirstīgās atliekas, kaut ari tik nožēlojamā stāvokli, patologanatomiem bija atradums.Viņi varēja noteikt asins grupu, konstatēt slimības un noskaidrot, kādi pārtikas produkti lietoti pirmsnāves. Mūmijai no E1 Plomo virsotnes bija konstatēti vīrusu izraisīti izaugumi, kas pierādīja, ka vīrusiJaunajā Pasaulē bijuši jau pirms eiropiešu parādīšanās. Šis atklājums arheologiem nebija mazāk svarīgspar atrastajiem inku impērijas un vecākiem zelta izstrādājumiem.

Cilvēka upurēšana tomēr nebija parasta parādība. Inki to darīja kalnu virsotnēs īpašos gadījumos,kad pēc stihiskām nelaimēm bija jāizlūdzas kalnu dievu žēlsirdība un jāmazina viņu dusmas. Nereti parupuriem tika izraudzīti bērni, turklāt ideāli noauguši, bez jebkādiem fiziskiem trūkumiem, un bieži tasnotika ar vecāku svētību. Inki ticēja, ka bērna upurēšana dara godu viņa vecākiem, bet bērnam dodsvētlaimi aizkapa dzīvē. Ernando Prinsips XVII gadsimta sākumā rakstīja, ka desmit gadus vecameitenīte, kas upurēta ziemeļos no Limas (Peru), inku kulta kalpiem teikusi: "Nogaliniet mani tūlīt, Kuskojau pietiekami daudz dzīrots man par godu."

Interesanti atzīmēt, ka mirušo cilvēku ķermeņus mumi- ficēja tikai trīs pasaules tautas - seniekanārieši (gvanči), inki un XXI dinastijas laikmeta ēģiptieši. Bet vēl interesantāks ir tas, ka šī procesatehnika visām trim tautām ir ļoti līdzīga. Tieši tāpēc rodas pārdomas par senatnes tautu sakariem un parto, ka varbūt kādreiz bijusi kāda pirmtauta (varbūt tie bija atlanti?), kas izplatījusies pa visu pasauli unvisur atstājusi vienādas iemaņas. Visur mūmijas glabātas grūti pieejamās, acīm neredzamās vietās.Grankanārijas salā atrasta vecenītes mūmija sēdošā stāvoklī. Līdzīgā pozā bijušas arī mūmijas, kasatrastas Andu virsotnēs. Mirušos Kanāras iedzīvotājus apglabāja ari kurgānos (atcerēsimies stepju tautukurgānus, piemēram, skitu kurgānus), kas ir līdzīgi seno ēģiptiešu un meksikāņu piramīdām, kaut ari stiprimazāki.

bārdainā bočika ļaunais joks

Jo vairāk zinātnieki iedziļinājās jautājumā par Andu pielūgšanu, jo vairāk viņi pārliecinājās, kavisas to virsotnes ir savstarpēji saistītas un veido it kā vienotu panteonu - dievu un garu ģimeni. Ir vīriešudzimtes un sieviešu dzimtes kalni, bet sastopamas ari divdzimuma virsotnes. Apkārtējo ciemu iedzīvotājitic, ka Bolīvijas augstākais kalns Sahama (6780) ir Iljampu masīva brālis. Daudzās leģendās darbojasvieni un tie paši varoņi un risinās ļoti līdzīgi sižeti. Dažādās vietās, piemēram, sedlieni starp divām TataSabaji virsotnēm izskaidro vienādi: "Vina zobs tika izsists kautiņā ar Sahamas kalnu."

Zināmas arī tādas dievības, kas nebija saistītas ar kalniem, kas kalnus bija izvēlējušās tikai par savuapmešanās vietu, kur uzstāties ar sakramentālām runām un noturēt dievkalpojumus.

Vairākums indiāņu tautību godāja bārdaino Bočiku. Kaut gan jāpiebilst, ka viņš bija nevis dievs, betdrīzāk gan dievu sūtnis (vietām viņu sauca par Virakoču, citur, piemēram, Klusā okeāna salās, par Kon-Tiki). Viņa izskats bija sajūsmas vērts. Viņa garajai, ugunssārtajai bārdai bija kaut kas kopīgs ar sauli.Kad viņš atvēra muti, acis neviens no viņa nevarēja nolaist. Bet viņa vārdi pilnīgi iekaroja klausītājus.Svešinieks sapulcināja daudz kalniešu pie augstas klints, bet pats, stāvēdams tās virsotnē, sludināja savasmācības.

Viņš aicināja būvēt mājokļus, sēt, nosodīja uzbrukumus, karus un vardarbību. Un pat neatbalstījaasiņainu upurēšanu. (Acīmredzot šos protesta vārdus viņa mutē bija ielikuši gudri priesteri, kas saprata,ka cilvēka asinis nav ūdens… Pārāk daudz cilvēku zaudēja dzīvību jau ikdienišķajās sadzīves sadursmēsun cīniņos. Dieviem pietiek ar ziediem un smaržzālēm.) Kā gan lai neuzklausa šādas pamācības!Pateicīgie indiāņi sāka Bočika tēlu atveidot skulptūrās, stēlu bareljefos, manuskriptu lappusēs, uz mālapodiem un pat atliet zeltā.

Un visos šais attēlos bija redzama viņa nemainīgā bārda. Tieši tā aizkustināja un radīja cieņu, jo, kāzināms, indiāņiem bārda uz vaigiem un zoda neaug. Protams, vīriešiem tas ļoti kremta sirdi.

Bet tāds jau ir tā parastā mirstīgā cilvēka liktenis - viņam nav lemts iegūt dievišķu izskatu. Tiesagan, priesteri un augstmaņi bija atjautīgāki un atrada izeju - viņi sāka nēsāt mākslīgas bārdas, lai kautdrusciņ līdzinātos dižajam svešzemniekam. Bārdas bija visvisādas: apcirptas un spro- gotas, garas unīsas, rudas un melnas, smailas, taisnas, šķirtas… Notika pat disputi: kādas bārdas cilvēku padara gudrāku- tās, kas platākas un plakanākas, vai tās, kas šaurākas, kazas bārdai līdzīgas. Tikai stipri vēlāk nāca

saprašana, ko nozīmē teiciens "piešūt kādam bārdu"…Jaunie svešinieki no aizokeāna ar savām bārdām atgādināja Bočiku. Bijība pret bārdu pilnīgi

pieveica daudzus indiāņus, kas baltajos ienācējos saskatīja līdzīgus cilvēkus un tiem pakļāvās…Bet tas fakts, ka konkistadori tik viegli pakļāva inkus, joprojām rada izbrīnu un šķietami neparastus

izskaidrojumus. Pazīstamais zviedru ceļotājs Lunkvists spriež tā: "Kokas lapas indiāņiem ir ganuzturviela, gan mierinājuma zāles, tās aizstāj maizi un tabaku, vitamīnus un šokolādi. Kokas lapas - viņuvienīgā bauda. Viņu indīgais lolojums. Varbūt koka ir tas lielais inku, indiāņu noslēpums, kas izskaidroviņu izturību, viņu spēku un viņu padevību? Viņu apbrīnojamo atsvešinātību no visām zemes rūpēm unpraktisko lietišķību? Varbūt šī vispārējā narkomānija devusi viņiem spēju nest kalnu un impērijas smagojūgu ne tikai mierā un padevībā, bet ari tai aklajā fanātismā, kurā viņi raduši dziļu apmierinājumu un īstulaimes sajūtu."

Jo augstāki kalni, jo ciešāk tajos veramies. Bet tie debesīs kāpjošie milzeņi, kas drūzmējās apindiāņiem, noteica viņu dzīvi, ritmu, pasaules uzskatu. Tie viņiem bija tuvi arī bez kokas. Padebešuvirsotņu apgūšana radīja pat leģendas.

… Cilts virsaitis pavēlēja jaunekļiem uzkāpt virsotnē.- Ejiet, kamēr pietiek spēka. Tas, kas nogurst, var atgriezties mājās, bet ikviens no jums lai man

atnes zaru no tās vietas, kur viņš apstājies.Drīz atgriezās pirmais jauneklis ar kaktusa lapu rokā.Virsaitis pasmējās:- Tu neesi ticis pat pāri tuksnesim. Tu neesi bijis pie kalna pakājes.Otru, kas atgriezās ar sudrabainu vērmeles zaru rokā, virsaitis sagaidīja ar šādu spriedumu:- Tu esi bijis kalna pakājē, bet neesi pat mēģinājis spert pirmo soli kalnup.Trešais pārnāca ar papeles zaru un saņēma pat uzslavu:- Nav slikti. Tu esi ticis līdz avotam.Līdzīgu uzteikumu izpelnījās ari ceturtais, kas parādīja pabērza zaru, jo virsaitis konstatēja, ka viņš

ticis kalnā līdz pirmajam akmeņu nogruvumam.Piektajam, kas uzrādīja ciedra zaru, virsaitis pamāja ar galvu:- Tu esi veicis pusi ceļa.Ari sestais, kas atgriezās ar priedes zaru, izdzirdēja uzslavu:- Tu esi nogājis trīs ceturtdaļas ceļa, brāli!Pēdējais pārnāca mājās tukšām rokām, bet viņa seja aiz prieka staroja. Viņš paskaidroja, ka bijis tur,

kur neaug koki, toties redzējis mirdzošu jūru.Un virsaitis ne tikai viņam noticēja, bet atdeva ari vislielāko atzinības balvu, teikdams:- Tev nav vajadzīgs simboliskais zars. Uzvara spīd tavās acīs, skan tavā balsī. Tā ir viena no tavas

dzīves virsotnēm, tu esi redzējis kalnu visā tā diženumā.Šo leģendu pierakstījis izcilais rakstnieks un dabas pētnieks Setons Tompsons.Bez šīs romantiskās puses indiāņu jaunekļu audzināšanā bija arī pragmatiska iezīme. "Brieduma

kandidāti" veica svētceļojumus uz kalnu virsotnēm. Piemēram, uzkāpuši Uanakuri kalnā netālu no Kusko,jaunekļi griezās pie svētā akmens ar lūgumu atļaut piedalīties īpatnējā vīrieša gatavības pārbaudījumā.Pēc upurēšanas un dažādām priestera manipulācijām viņi nokāpa lejā. Otras uzkāpšanas laikā viņu"slodze" tika pastiprināta diezgan dīvaini - pašu radinieki viņus šaustīja un pēra. Nevis simboliski, betgan pēc iespējas sāpīgāk un ar tādu aprēķinu, lai jaunekļi, klusēdami un pašcieņu saglabādami, pierādītu,ka ir gatavi tikpat cienīgi izturēt visas likstas.

Pēc šīs rituālās šaustīšanas un izveseļošanās jaunekļi trešo reizi kāpa svētajā kalnā. Un atkal jaunaspēku pārbaude, tikai šoreiz nevis ceļā uz virsotni, bet gan kāpjot lejā no tās. Tā nebija parastanokāpšana, tās bija skriešanās sacensības. Turklāt maršruts bija izraudzīts pa šķēršļotu apvidu - ardziļiem grāvjiem, ieplakām, stāvām kraujām. Vārdu sakot, šķēršļu joslas bija tādas, ka to pārvarēšanā

bieži vien jaunekļi tika ievainoti. Vēl bija svētceļojumi uz jauniem kalniem, bet tie beidzās ar patīkamiemnotikumiem - viņiem pasniedza jaunas sandales, ieročus, piešķīra jaunu vārdu (pēc tradīcijas pastāvējauzskats, ka cilvēku veido viņa vārds).

Tā kalnu inku ciltis noteica vīrieša briedumu.No sacītā izriet, ka vairākus gadsimtus pirms eiropiešu ierašanās, tātad ilgi pirms Alpu iekarošanas,

indiāņi pratuši uzkāpt Dienvidamerikas Kordiljēros, kaut ari viņi nebija alpīnisti mūsdienu izpratnē unkāpa virsotnēs nevis sporta, bet gan īpatnēja "virsotņu kulta" dēļ. Kaut ari maršruti bija grūti, kaut arinebija speciāla* aprīkojuma (varbūt tomēr viņiem bija kaut kādi rīki, kas mums nav pazīstami), šiedrosmīgie kāpēji pieveica sešu septiņu tūkstošu metru augstumu, piekļūdami tuvāk zvaigznēm.

TITIKAKA - VISU ŪDEŅU RADĪTĀJA

Tagad par vēl vienu inku pielūgsmes objektu. Var teikt, ka kalni veido laika apstākļus un ir galvenienoteicēji ūdens apritē. Tādēļ indiāņi uzskatīja, ka ezeri ir mūžīgi kalnu pavadoņi. Viņi bija pārliecināti,ka, piemēram, pasaules augstākais ezers Titikaka ir Iljampu-Ankohumas kalna sieva. Ezers viņiem bijasvēts ari citu iemeslu deļ. Viņi ticēja: cilvēks un Saule radušies no Titikakas - visu dabas ūdeņuciltsmātes, Pasaules okeāna radītājas.

Titikakas ezera Saules sala bija viens no lielākajiem inku rituālu centriem, tādēļ varēja gaidīt, ka turvairāk nekā citur tiks atrasti dažādi ziedojumi dieviem. Šais vietās jau sen izlūkotas pazemes drupas, betjapāņu nirēji 1977. un 1980. gadā no zemūdens grēdas salas tuvumā izcēla vairākus priekšmetus:neparastas, ar griezumiem izrotātas akmens kārbas, turklāt dažās bija inku statuetes. Bet patsinteresantākais atradums bija rituāla degļi, ko Tiahuanako laikos lietoja timiāna kvēpināšanai. Tiahuanakobija ļoti ievērojama civilizācija, kas valdīja centrālajos Andos gandrīz gadu tūkstoti pirms inkiem. Noezera izceltās milzīgās vērtības tomēr netika aprakstītas, tāpēc tās drīz pazuda bez pēdām. Viss bija jāsākno jauna.

Nākamajā zemūdens arheologu ekspedīcijā piedalījās ari mums jau pazīstamais Džoans Reinhards.Pirmie atradumi nebija diezin cik vērtīgi: daudz sadauzītu akmens kastu un rituāla degļu lauskas. Bet tad1991. gada sākumā zemūdens darbu laikā pēc tam, kad no ezera dibena bija aizvāktas dūņas, akvalangistiieraudzīja keramikas degli ar pumas galvu. Bet zem degļa gulēja kāds gluds un apaļš metāla priekšmets.Izkliedētajā dzelmes gaismā to varēja noturēt par konservu kārbu, ko ezerā iemetuši tūristi, taču intuīcijačukstēja, ka šeit ir darīšana ar kaut ko nesalīdzināmi vērtīgāku.

Džoans Reinhards nespēja atgūties pat tad, kad jau turēja rokās zelta kausu: līdz šim bija atrasti tikaidaži šādi kausi. Tas bija meistarīgi darināts no zelta plāksnītēm un kalpojis rituālu vajadzībām.

Nākamajā dienā tika atrasts zelta medaljons ar iegravētu "vārtu sargdieva" attēlu - tas bija tas patsdievs, kas redzams virs Tiahuanako vārtiem, kuri izcirsti monolītā akmens blokā. Medaljonam ir 1500gadu, un tas ir brīnišķīgs agrīnā zelta liešanas perioda paraugs. Jādomā, ka medaljonu nēsājuši priesteri,kas to iemetuši ūdenī kā ziedojumu dieviem.

Nākamajās nedēļās zemūdens arheologi atrada pirmās neatvērtās akmens kastītes. Vienā bija divassudraba statuetes - inku vīriešu tēli, otrajā bija zeltā veidots vīrietis ar diadēmu un sudraba statuete -lamas figūra. Šajā vietā atrastas vairāk nekā 25 kastes, bet to lielākā daļa bija aplaupītas (katrā kastē bijajāatrodas vismaz divām statuetēm).

Tomēr par īstāko atklājumu jāuzskata tas, ka tika noskaidroti reālie sakari starpTiahuanako kultūru(100—1000. g.) un inku kultūru, kas sākas ar XI gadsimtu. Kļuva skaidrs, ka šī zemūdens grēda taislaikos, kad valdījis lielāks sausums, atradusies virs ūdens, un abu kultūru tautas šai vietā pielūgušas arTitikakas ezeru saistītu dievu vai dievus. Un tas pierāda, ka senču ticējumi saglabājušies no paaudzespaaudzē un bijuši spēkā vairāk nekā gadu tūkstoti.

Pat mūsu dienās apkārtnes ciemu iedzīvotāji gatavo dažādus ziedojumus, lai no kalnu un ezerudieviem izlūgtos lielus lomus, brangu ražu un mājlopu ganāmpulka sekmīgu pavairošanu. Šo pazemesgrēdu viņi sauc par Virakoča altāri un neuzdrošinās to šķērsot ar laivām. Virakoča, šis galvenais inkudievs, visa esošā radītājs, saistīts ar Titikakas ezeru. Saules salas dieva pielūgšanas rituālos ūdens kultssavienojies ar kalnu kultu.

Kā liekas, daudzos rajonos tradicionālās ticības mierīgi sadzīvo ar kristietību. Andu iedzīvotājipielūdz gan kalnus, gan Jēzu Kristu un nedomā par kaut kādām pretrunām. "Šis Dievs ir tālu," viņipaskaidro, "viņš ar kaut ko ir jāaizstāj, tāpēc mēs lūgšanās vēršamies pie kalniem."

Bez tam atsevišķās vietās krusts pat zaudējis savas saites ar kristietību, tas it kā pārstāv zemes garusun tiek izmantots kā maģisks sējumu sargātājs. Bet vēl tālāk kristiešu un pagānu "patiesību" apvienošanāgājuši dienvidu Peru iedzīvotāji, kas uzskata, ka svētais Pēteris glabā nevis kristiešu debesu atslēgas, betgan tās, kas ved uz mirušo valstību Koropuna kalnā.

Kalnu dievi cilvēkiem var parādīties ceļojuma laikā, taču visbiežāk viņi rādās sapņos. Parasti tiepieņem dzīvnieku izskatu, it īpaši tiem patīk rādīties putnu, piemēram, kondoru izskatā, bet reizēm tienokāpj uz zemes arī kā dažāda vecuma cilvēki - no bērna līdz sirmgalvim. Dažreiz tie izskatās pēceiropiešiem. Reiz kāda ciema iedzīvotāji amerikāņiem, kas bija nokāpuši no kalniem, atzinās, ka šovirsotņu dievi ir ļoti līdzīgi viņiem.

Atšķirībā no saviem tālajiem senčiem, iedzīvotāji kalnos kāpj ļoti reti. Vairākās apdzīvotās vietāsļaudis pat netic, ka parasts mirstīgais, kaut ari viņš būtu gana pārdrošs un neprātīgs, spēj sasniegt augstodievu mājokli. Un ļoti skeptiski izturas pret runām, ka atkal kādam izdevies nokļūt pašā virsotnē.

NOSLĒPUMAINĀ PUNA

Indiāņiem bija pamats baidīties no apledojušajiem kalniem. Briesmas tajos draud ik uz soļa. Vētravar sākties pat tad, kad debess ir skaidra un gaiša. Vējš mēdz brāzties pāri virsotnēm kā traks. Jāatcerasarī paaugstinātā atmosfēras elektrizācija, kad visi metāla priekšmeti it kā dūc, un patvaļīgi ieslēdzaselektroaparāti. Laika apstākļi kalnos vispār ir ārkārtīgi mainīgi, bet šeit, uz okeāna un kontinentālā gaisamasu robežas - it īpaši. Indiāņi, sevišķi tie, kas dzīvo tādos personificētos kalnos kā Tata Sabaja,nešaubīgi tic, ka dievi uzsūta cilvēkiem dažādas nelaimes, bet dažkārt viņus pat aprij. Lai cik vērīgicilvēki uzmanītu laika apstākļu pasliktināšanos, tik un tā nepatikšanas var uzbrukt negaidīti. Pie tā visanāk klāt ari skābekļa trūkums un pazemināts gaisa spiediens - domas mežģījas, apkārtne rādās kā mirāža,un cilvēks var noticēt jebkurai halucinācijai un leģendai.

Par to, cik grūti cilvēkam bija apgūt Andu virsotnes, savā laikā pastāstījis jezuītu mūks Hosē Akosta.Viņš sīkum sīki aprakstījis ceļojumu pa bijušo inku impēriju XVI gadsimta beigās kopā ar spāņu armiju.Speciālisti domā, ka viņš ir viens no pirmajiem, kas aprakstījis kalnu slimību: "… gaiss kļūst tik maigs unrēns, ka nevar saskaņoties ar cilvēka elpu." Tagad grūti noteikt Akostas ceļojumu maršrutu. Nepalīdz arīviņa pieminētais "augstais kalns, ko iedzimtie sauc par Pariakaku" - šāds nosaukums vairs nav atrodamsun palicis nenoskaidrots. Bet, spriežot pēc visām pazīmēm, spāņu mūks ar saviem pavadoņiem sasniedzisdiezgan ievērojamu augstumu.

Akosta rakstīja: "Es dzirdēju runājam par slimīgām izmaiņām, ko cilvēks izjūt, kāpdams šajā kalnā,un tādēļ sagatavojos pēc iespējas rūpīgāk. Un tomēr, kaut ari biju darījis visu, ko varējis, piepeši manipārņēma tik nelāga sajūta - dīvaina un neciešama - ka es tik tikko nenokritu no segliem. Mūsu grupā bijavairāki cilvēki, un ikviens, negaidot pārējos ceļabiedrus, centās pēc iespējas ātrāk izkļūt no šīsnepatīkamās pārejas. Biju palicis viens ar indiāni, palūdzu, lai viņš man palīdz noturēties seglos. Piepešimani sagrāba konvulsīvas elsas un es sāku vemt. Man bija tāda sajūta, ka visu dvēseli kāds man rauj pamuti laukā… Ja tas būtu turpinājies ilgi, es, protams, nebūtu izturējis. Tomēr nelabums man pārgāja pēc

trim četrām stundām, kad bijām nonākuši zemāk, kur gaisa temperatūra jau bija samērā normāla."Tālāk Akosta raksta, ka "gaiss tur ir tāds, kas lēni un nemanāmi sabeidz cilvēka miesu un dzīvību".

Protams, viņš to attiecināja uz ienācējiem, kā tagad teiktu, uz cilvēkiem, kas nav aklimatizējušies.Pieminēto indiāni, kā jaušams no apraksta, slimīgās sajūtas skāra mazāk, jo viņa organisms pie šādaaugstuma jau bija pieradis. Toties svešzemniekiem klājās pavisam ļauni. Daži mocījās ar vemšanu, citiaiz nespēka nespēja uzkāpt savam dzīvniekam mugurā, un bija arī tādi, kas nosprieda, ka pienākusi pēdējāstunda un lūdza grēku piedošanu. Stāstītājs uzskatīja par nepieciešamu piebilst, ka šāds nelabums cilvēkuspārņēma ne tikai vienā kalnā, bet gan visā kalnu ķēdē simtiem jūdžu garumā. "Dažās vietās šī dīvaināatmosfēra sajūtama mazāk, citās - vairāk, turklāt tā ir stiprāka jūras pusē un vājāka ielejas pusē… Ne tikaicilvēki, ari dzīvnieki sajūt šīs atmosfēras izmaiņas, reizēm tie apstājas, it kā tiem vairs nebūtu spēka iettālāk."

Pārdzīvojis kalnu slimības lēkmi, mācītais mūks nespēja atturēties no dažiem pārspīlējumiem. "Šaisvietās gadās tāds vējš, kas neizceļas ar īpašu stiprumu, tomēr izpūš caur un cauri tiktāl, ka cilvēkinobeidzas vai labākajā gadījumā zaudē roku vai kāju pirkstus… turklāt tas notiek bez sāpēm. Nokrīt tā, kānobriedis ābols nokrīt no ābeles…"

Iespējams, ka ceļojumu laikā Akostam šo un to bija izdevies uzzināt ari no Dienvidamerikas kalnuiedzīvotājiem. Tā, piemēram, vēl aizvien kečua tautā valda uzskats, ka uz kalnā kāpēja organismuiedarbojas kaut kas tāds, kas sajauc cilvēka prātu un nomērdē viņa gribu. Šo noslēpumaino spēku viņisauc par punu un tic, ka cilvēka prāta aptumšošanās nenotiek bez kalnu garu līdzdalības. 1897. gadā angļuun šveiciešu ekspedīcija pirmo reizi mēģināja uzkāpt Dienvidamerikas augstākajā virsotnē - Akonkagvā,un viņus pavadīja vietējie indiāņi, nastu nesēji, kurus negaidīti paralizēja puna. Nesasnieguši sešutūkstošu metru augstumu, viņi pieteica streiku un nokāpa lejā. Lai pielabinātu šo garu, Andos, tāpat kāTibetas klosteros, notiek īpašas upurēšanas ceremonijas. Kā redzams, kalnu slimība līdz pat mūsu dienāmrada ne tikai fizisku vājumu, bet ari māņticīgas bailes.

Var tikai iedomāties, cik ārkārtīgas pūles prasa darbs kalnu augstumos. Zviedru un čīliešuekspedīcija pavadīja 12 dienas Kopjapo virsotnē (6052), kur divu metru dziļumā atraka apmēram astoņusmetrus garu un četrus metrus platu platformu. Grunts bija cieta kā akmens, tādēļ darbs veicās ļoti lēni.Aukstums bija neciešams, bet skābekļa trūkums gaisā drīz novājināja organismu. Ikviens atrada ieganstu,lai raktu nevis ar lāpstu, bet tikai ar liekšķeriti.

Nav brīnums, ka tik neparastos apstākļos cilvēks kļūst māņticīgs un sāk ticēt kaut kādai maģiskaiiedarbībai. Pat starp mūsdienu alpīnistiem un kalnos nodarbinātiem cilvēkiem gadās tādi, kas domāspiesauc kalna vārdu kā burvestību, noliek konfektes un citus gardumus kā ziedojumu vai uzpilina uz zemeslāsīti degvīna. Tā ir īpatnēja meditācijas forma, kad cilvēks izjūt godbijību pret kalnu kā pret dzīvuradījumu un it kā noslēdz ar to draudzības līgumu.

GALVENAIS INKU SVĒTUMS

Nekādi nevar nepieminēt inku impērijā visvairāk pazīstamo vietu - Maču Pikču. Šis inku cietoksnisjoprojām ir visas Dienvidamerikas arheoloģijas lielākā mīkla. Mēs nezinām un diezin vai kādreizuzzināsim, kāpēc pilsēta uzcelta tieši šai vietā un kādēļ tā uzcelta. Patiešām, par to nav saglabājušāsnekādas vēsturiskas liecības, bet cilvēki, kas pašlaik dzīvo šais vietās, nespēj neko lielu izskaidrot. Bet,pamatojoties uz loģiku un seno inku tradīcijām, var mēģināt iegūt kādu informāciju no šīs pilsētas drupāmun palikušajām celtnēm.

Pirmām kārtām rodas iespaids, ka pati daba radījusi Maču Pikču kalnu un kalnu dievu pielūgšanai.Ja tai tuvojas pa pazīstamo inku ceļu, skatienam paveras iespaidīga ainava: no austrumiem, rietumiem undienvidiem pilsētu ieskauj sniegiem klāti kalni, kas inku kultūrai ir svēti. Visvairāk pielūgtā Salkantaja

(6271) virsotne joprojām bauda dziļu cieņu. Bet Maču Pikču noslēdz grēdu, kas sākas no šī kalna.Maču Pikču atklāja H. Binghems 1911. gadā, kad viņš izmantoja ceļu no Vitkosas, pēdējā inku

aizsargbalsta. Bija acīm redzams, ka Maču Pikču nav bijusi izolēta apdzīvota vieta, kā zināmu laikudomāja pētnieki. Ģeogrāfiskais būvju izkārtojums stingri saskaņots ar astronomiskiem orientieriem -sauli, mēnesi, zvaigznēm, tātad ar objektiem, ko inki dievināja. Un tomēr ilgu laiku zinātniekiem nedevamieru jautājums: kāpēc tieši šai vietā? Skrupuloza izpēte atklāja, ka vieta izraudzīta ar dziļu jēgu. MačuPikču īpašo rituālo nozīmi noteica vareno kalnu saistība ar zvaigznājiem. Tā, piemēram, lietus sezonaslaikā Dienvidu Krusts atrodas tieši virs apkārtējā kalnu masīva augstākās smailes - Salkantaja kalna. BetDienvidu Krusts un tā tuvākie zvaigznāji, pēc inku ticējumiem, saistīti ar lietu un auglību, kas indiāņudzīvē ir ārkārtīgi svarīgi.

Ja uz visām pusēm skatās no lielā, turklāt ar zīmējumiem izrotātā svētā akmens Intiuatana, kas guļstarp drupām, var pamanīt, ka kalni saistīti ar svarīgām parādībām zemes virsmā un debess sfērā. Tā,piemēram, svētās kalnu grēdas Pumasilo augstākais punkts, sakrīt ar vietu, kur decembri saule norietziemas saulgriežu dienā. Bet inkiem, kas dievināja sauli, tas bija īpaši svarīgs astronomisks notikums. Tasbija lauksaimniecības darbu perioda vidus, un tad ari tika rīkoti galvenie lietum un auglībai veltītieceremoniālie priekšnesumi. Sanmigela virsotnē, kas sakrīt ar saules norietēšanas vietu ekvinokcijasdienās, bija rituālu platforma ar svēto akmeni, kas gulēja platformas vidū. Rudens un pavasaraekvinokcijas dienās saule rītos parādās tieši pie svētās Veronikas virsotnes (5758), kas atrodasaustrumos no Maču Pikču. Bet jūnijā, vasaras saulgriežu dienā, dievišķais gaismas nesējs paceļas tiešivirs Sangabriela kalna.

Tātad viss šis apvidus uzskatāms par tādu kā svēto kompasu. Inki bez grūtībām gadalaikus un tiematbilstošus sezonas darbus saskaņoja ar diženās Saules gaitu. Šeit kalni, ūdens, debess parādības bijasavstarpēji cieši saistītas, it īpaši tās, kam sakars ar saules gaitu. Bet stāvoklis starp Kusko un zemienēm,ko klāja meži, noteica Maču Pikču ekonomisko un politisko nozīmi.

Veidodami savu impēriju, inki sasniedza pat visnomaļākos kalnus un iekaroja padebešu virsotnes.Viņi ierīkoja tādas rituālu platformas, kādas nav sastopamas nevienā citā Andu kultūrā. Un parsvarīgākajām kļuva tieši tās reliģiskās ceremonijas, kas notika kalnu virsotnēs. Tas tika darīts nevis tādēļ,lai izspiestu iekaroto zemju iedzīvotāju ticējumus, bet gan tādēļ, lai viņus iesaistītu savu piekritēju lokā,vietējiem elkiem piebiedrojot arī savas dievības - Sauli, Mēnesi, Pērkonu. Ar šādu rīcību inki panācalielu ekonomisku, politisku un reliģisku varu pār pakļautajām ciltīm.

Bet nekādi kultūras centri nebūtu varējuši pastāvēt tukšā vietā. Tiem visapkārt bija dzīvi kalni. Šādaattieksme pret kalniem bija raksturīga visiem Andiem trīs gadu tūkstošu garumā.

Kara atbalsis

Alens Deko, franču vēsturnieks "Lakonijas" bojāejā

Tumstošajā mijkrēslī "Lakonija" slīdēja pa viļņiem, kurus saule, grimdama aiz Atlantijas okeāna tālāapvāršņa, krāsoja purpursarkanus. Bija 1942. gada 12. septembris. Šai stundā kuģa ļaudis gatavojās uznaktsdusu. Parasts, rutinēts darbs: samazināt ugunis, blīvi noslēgt gaiteņu durvis uz klāju. Vakariņas, kastāpat kā vienmēr, bija sākušās pulksten 19.30, jau gāja uz beigām.

"Lakonija" bija liels kuģis - tonnāža sasniedza 19 695 tonnas. Bet vecs kuģis, tas jau bija peldējis 20gadus. Pirms kara "Lakonija" apkalpoja Ziemeļatlantijas līnijas, bet tagad, tāpat kā daudzi citi civiliekuģi, kalpoja par kara transportkuģa Šajā reisā tas no Suecas devās uz Lielbritāniju, veda britu kareivjusun virsniekus, kā ari kalpotājus ar ģimenēm, ar sievietēm un bērniem, bez tam - 1800 Lībijā sagūstītusitāliešus.

Pirms ceļa sākuma viņi tika ieslēgti aizrestotās kravas telpās. Apsardzību nodrošināja poļu karavīri,turēdami gatavībā šauteņu durkļus.

Kuģis pacēla enkuru 1942. gada 12. augustā. Komandieris Rūdolfs Šārps zināja, ka viņam jāpārvedgandrīz trīs tūkstoši cilvēku. Tas bija ļoti daudz. Agrāk vecais kuģis nekad nebija uzņēmis tik daudzpasažieru. Tiesa gan, pa ceļam paredzēts izsēdināt apmēram divsimt prostitūtu, ko britu armijas ļaudisbija arestējuši par spiegošanu Berlīnes- Romas ass labā, protams, tās bija zemākās klases aģentes. Tomērpieturu vietās būs jāuzņem citi pasažieri un krava. Vārdu sakot, šai dienā, 1942. gada 12. septembri, kad"Lakonija" ar ceļavēja svētību traucās pa Dienvidatlantijas plašumiem ar 15 mezglu ātrumu stundā,komandieris Šārps ne bridi neaizmirsa, ka uz viņa pleciem gulstas atbildība par 2789 cilvēku dzīvībām,par pasažieru un ekipāžas likteni.

Tropos nakts iestājas strauji. Kad pasažieri sēdās pie galda, vēl bija pavisam gaišs. Vakariņubeigās, pulksten 20.00, visapkārt jau bija melna nakts. Kopkajītē no skaņu plates plūda blūza melodija.Tāpat kā katru vakaru, daži pāri piecēlās un sāka dejot. Pārējie sasēdās ap bridža galdiem, un katrscerēja, ka šis nu būs tas vakars, kad viņam laimēsies. Daudzi pasažieri izgāja uz klāja paelpot svaigugaisu. Bet itālieši, pieplakuši pie ventilācijas caurulēm, kas skopulīgi ļāva ieplūst mazliet miklam gaisam,šais brīžos - tāpat kā katru dienu un katru stundu - nolādēja savu likteni.

Pēkšņi - pulkstenis bija 20.07 - kuģi satricināja briesmīgi stiprs sprādziens. Cilvēkus, kas atradāskopkajītē un gaiteņos, sprādziens notrieca gar zemi. Ar troksni sagāzās starpsienas, un gaisā sāka mutuļotdīvaini pelēki putekļi. Tūlīt nodzisa gaisma. Un tad nogranda otrs sprādziens. Kā pēc komandas apklusamašīnu dūkoņa, kas no paša brauciena sākuma pavadīja pasažierus kā nomierinošs fons. Uz "Lakonijas"iestājās draudīgs klusums. Elektrība bija pazudusi kuģa lielākajā daļā, un tumsā cilvēki cits ar citusadūrās. Klusumu pārtrauca skaļi aicinājumi: virsnieki pavēlēja visiem nekavējoties steigties uz augšējoklāju, kur par pasažierieni parūpēsies glābšanas komandu matroži. Bet "Lakonija" jau sāka lēni svērtiesuz vienu sānu. Tomēr nekādas panikas nebija. Ne velti šāda situācija jau bija vairākkārt imitēta. Gansievietes, gan vīrieši traucās uz savām kajītēm pēc glābšanas jostām, bet no turienes - uz trapiem. Cilvēkiciešā drūzmā kāpa augšā, katrs uz savu nozīmēto vietu, kur stāvēja jau agrāk ierādītās glābšanas laivas.Mātes mierināja bērnus. Daži pasažieri pat dzina jokus.

Šai mirklī aiz pēdējiem pasažieriem, kas kāpa augšā pa trapu, atskanēja savāda dūkoņa, kas kļuvaaizvien skaļāka. Paskatījušies lejup, viņi ieraudzīja milzīgu pūli izbadējušos un noskrandušu cilvēku, kasšausmu neprāta pilnām acīm, mežonīgi kliegdami, metās uz priekšu, gatavi savā ceļā nopostīt visu.Protams, tie bija itālieši. Restes, kas sargāja viņu būri, bija izturējušas abus sprādzienus. Gūstekņi sākalūgties poļu apsargus, lai viņus izlaiž. Bet nekādas pavēles nebija, un sargi atteicās atvērt durvis. Taditālieši, iepriekš neko nesarunājuši, barā metās pret tērauda restēm. Tie, kas atradās priekšā, tūlīt uz

vietas tika samīdīti, bet pārējie spiedās restēm virsū, kamēr metāls neizturēja, sāka liekties un lūzt… Poļivēl mēģināja gūstekņus aizturēt ar durkļiem. Šaut viņi nevarēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņu šautenesnebija pielādētas. Ar durkļu sitieniem viņi apturēja dažus cilvēkus, taču spēki nebija vienlīdzīgi, unmilzīgais, šausmu un niknuma pārņemtais pūlis gāzās uz priekšu. Viņi zināja, ka augšā viņus var sagaidītdroša nāve, bet tā būtu nāve brīvībā. Neviens negribēja zaudēt dzīvību režģu sprostā kā sardīnes kārbā.

"Lakonija" pa šo laiku jau bija stipri sasvērusies uz sāna, kad atklājās ļoti bēdīgs fakts: tai pusē, kurborts jau lēnām grima okeānā, vairs nebija iespējams nolaist ūdenī glābšanas laivas. Pārējās steigāpiepildīja pasažieri, un kļuva jau acīm redzams, ka visiem vietas laivās nepietiks. Turklāt tās laivas, kasjau bija nolaistas ūdenī, strauji attālinājās no kuģa, un palicēji, izmisuma pārņemti, redzēja, kā tāsaizpeld, pamezdamas viņus likteņa varā. Trīs kuterus sprādzieni bija pilnīgi sadragājuši. Cietuši bija aripārējie.

Cilvēki sāka drudžaini skraidīt no kuģa viena sāna uz otru, cerēdami atrast iespēju izkļūt nogrimstošā kuģa. Virsnieks, Karaliskās flotes leitnants Džons Tailijs pavēlēja:

- Vispirms nokāpj bērni un sievietes!Poļu kareivjiem tika pavēlēts nepielaist pie borta itāliešus, kas spiedās virsū no aizmugures.Bet pasažieri pa šo laiku jau bija sākuši gatavot plostus no dažādiem materiāliem, kas trāpījās pie

rokas. Beidzot tika izmestas virvju kāpnes un troses, un cilvēki drosmīgi sāka pa tām doties lejā. Daudzuslejā nesagaidīja itin nekas, ap viņiem pletās tikai melns, nepārredzams ūdens lauks. Visapkārt valdījaakla, necaurredzama tumsa. Pat mēness nespīdēja šai naktī. Un simtiem vīriešu un sieviešu jau peldēja paokeānu. Viens otrs turējās virs ūdens tikai ar glābšanas jostas palīdzību. Bet laivas, pieblīvētas pārimēram, peldēja aizvien tālāk un tālāk. Tās bija īstas šausmas. Itāliešus, kas joprojām tīkoja piekļūt piebortiem, atgaiņāja ar cirvjiem. Kareivji atvēzēdamies kapāja kaulus tiem, kam bija laimējies pietvertiespie margām…

Uz lēnām grimstošās "Lakonijas" komandtiltiņa mierīgi stāvēja kapteinis Rūdolfs Šārps. Šissmagnējais vīrs, kam uz pleciem jau gūlās prāva gadu nasta, šis daudz pieredzējušais krietnais jūrnieksbija izdarījis visu, ko varēja. Viņš bija jūrnieka mazdēls, jūrnieka brāļadēls, jūras virsnieka un jūrasskolas kursanta tēvs. Savā mūžā viņš jau vienu kuģa bojāeju bija piedzīvojis. 1940. gada 17. jūlijāVācijas kara gaisa spēku lidmašīna nogremdēja "Lan- caster", ko komandēja kapteinis Šārps. Visu, kas noviņa bija atkarīgs, viņš bija izdarījis arī šoreiz: organizējis cilvēku evakuēšanu, pa radio paziņojis kuģakoordinātas un pateicis, ka "Lakoniju" nogremdējusi zemūdene. Bet "La- konija" ar gaisā saslietupakaļgalu jau bija pārvērtusies par metāla čaulu… '

Kapteinis Šārps stāvēja uz tiltiņa, ar grūtībām saglabādams līdzsvaru. Viņš zināja, ka viņam jāmirst.To no viņa prasīja ne tikai tradīcija, to prasīja ari virsnieka gods. Piepeši viņš aiz muguras izdzirdējabalsi. Tas bija viņa vecākais palīgs kapteinis Džordžs Stīls:

- Es palikšu kopā ar jums, komandieri.Viņiem visapkārt bezgalīgā okeāna viļņos šūpojās pārblīvētās glābšanas Jaivas ar pasažieriem,

cilvēku pārpilni plosti, atsevišķi peldētāji. Un visu šo cilvēku acu priekšā "Lakonija" pēkšņi saslējās untūlīt ar šausmīgu dārdoņu nogrima dzelmē, saceldama ap sevi šļakatu virpuli. Pēc vidējā Grinvičas laikapulkstenis bija 21.25.

Cilvēku, kas nogremdēja "Lakoniju", sauca par Verneru Gartenšteinu. Viņš bija trīsdesmit trīs gadusvecs, trešā ranga kapteinis un komandēja vāciešu zemūdeni "U-156", teicamu karakuģi, kas bija nolaistsūdenī 1941. gada oktobrī. Zemūdenes ekipāžā dienēja tikai brīvprātīgie. Verners Gartenšteins pilnīgipamatoti varēja lepoties ar padotajiem. Un viņi atbildēja ar to pašu. Šie jūrnieki bija akli uzticīgi savamstaltajam komandierim, kas allaž tik nevainojami ģērbies, vienmēr āvies spodri tīrās brezenta kurpēs unjebkurā karstumā galvā turēja naga cepuri ar baltu oderi. Uzmetot skatienu šai sejai ar augsto pieri, ērgļadegunu, dziļi iegrimušām acīm un kalsniem, iekritušiem vaigiem, ikvienam kļuva skaidrs, ka šis cilvēks irbezgalīgi uzticīgs savam pienākumam. Savu aicinājumu Verners apjauta jau tais tālajos gados, kad Vācijai

bija jāparaksta Versaļas miera līgums. Šis līgums Vācijas kara floti pārvērta par mirāžu. Tā, piemēram,jūras karaskolas drīkstēja uzņemt tikai dažus desmitus audzēkņu gadā, bet pretendentu bija apmēram 600un starp tiem - ari Verners Gartenšteins. Pirmoreiz 1926. gadā viņš neizturēja pārbaudījumus. Pēc diviemgadiem 1928. gadā mēģināja atkal un šoreiz viņam veicās. Beidzot viņš kļūs par jūrnieku! Vispirms,protams, būs tikai matrozis, bet drīz kļūs par kursantu un pēc tam - par virsnieku.

"U-156" izgāja no Lorianas 1942. gada 15. augustā. Uzdevums: apiet Labās Cerības Ragu un ieietMozambikas jūras šaurumā. "U-156" nebija vienīgā zemūdene, kas vagoja Atlantijas ūdeņus. Kopā ar touzdevumu "izgrābstīt" okeānu saņēma vēl četras vācu zemūdenes. Kā raksta vēsturnieks Leons Peijārs,kas izmeklējis šo lietu, katrs milzīgi lielā "grābekļa zars" kontrolēja 50 jūdžu lielu sektoru. [4]

Operācija sākās 1942. gada 12. septembri pulksten 11.37 pēc Vācijas laika. Matrozis, kas stāvējasardzē zemūdenes pakaļgalā, izsaucās:

- Redzu dūmus pa labi. Koordinātas - 230.Tūdaļ sekoja Gartenšteina pavēle: no 10 mezglu kreisēšanas ātruma pāriet uz 16 mezgliem. Drīz

zemūdene bija piebraukusi pie dūmu avota. Ceļa lielāko daļu "U-156" bija nogājusi virs ūdens, kā tonoteica admirāļa Dēnica instrukcija. "Ieniršanu izdarīt tikai draudošu briesmu gadījumā vai tad, jagatavojas uzbrukumam gaišā dienas laikā. Ieniršana saistīta ar ātruma zaudēšanu par 7-8 mezgliem."Tātad pēcpudienā vācieši pietuvojās nepazīstamam kuģim. Apmēram pulksten 15.00 Gartenšteins jauzināja, ka viņi sastapuši ienaidnieka kravas un pasažieru kuģi. Skurstenis un klāja būves jau bija labisaskatāmas. Ko šis kuģis ved? Droši vien ienaidnieka kareivjus. Piekļūt vēl tuvāk nevajadzētu, jo navšaubu, ka uz kuģa ir ieroči. Pats drošākais - dot triecienu pēc tumsas iestāšanās, t.i., pulksten 22.00 pēcVācijas laika. Jeb pulksten 20.00 pēc Grinvičas.

Tieši pulksten 22.00 ekipāža ieņēma kaujas pozīcijas. Verners Gartenšteins pats pagrieza kloķipirmā torpēd- aparāta malā, bet pēc 20 sekundēm - trešā aparāta kloķi.

To izdarījis,, viņš flegmātiski noteica:- Labu apetīti, angļu kungi!Vai viņš varēja zināt, ka nupat uzņēmies atbildību par kuģniecības vēsturē lielāko traģēdiju, kurai

bija lemts palikt nākamo paaudžu atmiņā?Saskaņā ar priekšrakstu, Gartenšteins uzbruka "Lako- nijai", neienirstot ūdenī, tādēļ viņa matroži,

kas tai brīdī atradās atklātā laukā - "vannā", kā zemūdens dienesta vīri mēdz teikt -, varēja savām acīmredzēt, kā pirmā torpēda ietriecas tvaikoņa sāna vidū. Gar visu kuģa korpusu līdz pat augšējam klājamuzšāvās milzīgs ūdens strūklu šļāciens. Tiklīdz tas atkrita, viņi ieraudzīja lielu caurumu kuģa korpusā.Otra torpēda trāpīja pakaļgalam. Tikai pēc tam kļuva zināms, ka pirmā torpēda bija saārdījusi ceturtotilpni, kurā bija ieslodzīti 450 itāliešu gūstekņi. Gandrīz visi tika nogalināti sprādziena brīdī. Nākamātorpēda bija trāpījusi otrās tilpnes līmenī, ari tajā bija itālieši.

Abus veiksmīgos trāpījumus mērķī zemūdens apkalpe apsveica ar pērkondārdošu "urā". Tagadzemūdene sāka lēni tuvoties savam upurim. Gartenšteins jau varēja aptuveni noteikt cietušā kuģa tonnāžu -vismaz 15 000 tonnas! Tātad ar šo triecienu viņa "U-156" bija pārsniegusi 100 000 tonnu atzīmi, jasaskaitītu kopā visu nogremdēto kuģu tonnāžu. Jā, tas ir ko vērts! Admirālis Dēnics, kas kopā ar savuštābu apmeties Parīzē Sišē bulvāri, būs apmierināts. Bet ari pašiem tagad nekas netraucēs atzīmētpanākumus, kā par laimi, zemūdenē ir lielisku vīnu krājumi. Visi ekipāžas locekļi pelnījuši šāduapbalvojumu.

Upuri? Par upuriem "U-156" apkalpē neviens nedomāja. Pareizāk sakot, neviens pat negrasījās partiem domāt. Galu galā, vai tad šie cilvēki nebija karavīri? Nogremdēts taču kara transportkuģis, kaspārvadā ienaidnieka armijas vīrus. Bet viņi, zemūdens flotes kareivji, ja viņi sāks prātot par ievainotocilvēku vaidiem, par cilvēku ciešanām, par visiem nogalinātajiem vai tiem, kas vēl pūlas glābt dzīvību,ķepurodamies tumšā, šaušalīgā okeāna viļņos, vai tad viņi vēl būs spējīgi turpināt savu darbu? Viņiem,tāpat kā ikvienam jebkuras armijas karavīram, lidotājam vai jūrniekam, bija temati, par kuriem pat

iedomāties viņi paši sev kategoriski bija aizlieguši.Tāda pati attieksme viņiem bija ari pašiem pret savu nāvi. Vai tad zemūdene būtībā nav peldošs

zārks, pat visbriesmīgākais, kādu cilvēks var iedomāties?Un Gartenšteins rāmā garā rakstīja kuģa žurnālā: "22.07 - 7721. Torpēdaparāti nr. 1 un nr. 3.

Pusrumbs. Ienaidnieka kuģa garums - 140. Piekļūšanas laiks - 3'6". Pirmais mērķis sasniegts. Otraismērķis sasniegts. Tvaikiem jābūt daudz vairāk. Tvaika mašīna apstājusies. Nolaiž glābšanas laivas.Stipra nosvere uz priekšgalu - no aizvēja puses. Distance 3000 m. Kreisējam un gaidām pilnīgunogrimšanu."

Sai brīdī pie Gartenšteina ieskrēja sakaru matrozis. Tikko pārtverta radiogramma. Nogremdētaiskuģis paziņo savu vārdu - "Lakonija", savas koordinātas, bet tālāk seko nemitīgs signāls: SSS. NevisSOS, kā varēja gaidīt, bet nepārprotams SSS. Gartenšteins no pārsteiguma gandrīz salēcās. Viņš atšifrējaavarējušā kuģa signālu: vidējais S nozīmē "Submarine", t.i., zemūdene. Tātad tas ir trauksmes signālsvisiem šai okeāna rajonā kursējošajiem kuģiem un lidmašīnām: "Mūs nogremdēja zemūdene. Tā ir tepattuvumā."

Gartenšteins pavēlēja nekavējoties sākt "Lakonijas" radiosignālu slāpēšanu. Pa šo laiku attālumsstarp abiem kuģiem samazinājās. Pamazām sāka svīst gaisma. Un aina, kas atklājās Gartenšteina un viņajūrnieku skatieniem, bija patiešām drausmīga. Jūra visapkārt bija kā sētin nosēta ar cilvēkiem. Laivas bijatik pārpildītas, ka pasažieriem bija jāstāv kājās. Tas pats bija ari uz plostiem. Un cik daudz cilvēkuturējās virs ūdens, pietvērušies pie šādas vai tādas atlūzas! Kapteinis pavēlēja samazināt zemūdenesātrumu. Šeit bija jābūt ļoti piesardzīgiem. Gartenšteins nu jau precīzi zināja, ka viņš nogremdējis britukuģi, ko sauc par "Lakoniju", kura tonnāža ir 20 000 tonnu un uz kura klāja bijuši tūkstošiem pasažieru.Līdz šim viņš bija torpedējis tikai kravas kuģus vai naftas transportkuģus. Ari agrāk viņš bija redzējis, kādzīvi palikušie ekipāžas locekļi pūlas izglābties ar laivām. Ari tais reizēs bija upuri, taču, protams, ne tikdaudz. Bez tam - tur bija tikai karavīri. Garten- šteinam pirmo reizi nu bija trāpījies nogremdēt kuģi, uzkura bez karavīriem bija arī milzum daudz civilpersonu. Cik starp viņiem sieviešu? Un cik bērnu?

Tās nebija necik gaišas domas. Bet vai tas mēs nedzīvojam kara laikā? Atkal atcerējies Dēnicapavēli, Gartenšteins saprata, ka viņam visu šo cilvēku gūzmā jāsāk meklēt nogrimušā kuģa komandieris untā vecākais mehāniķis. Saņemot tos gūstā, Dēnics mācīja, mēs vājinām ienaidnieka militāro potenciālu.Kuram katram cilvēkam ir skaidrs, ka karakuģa kapteini vai labu mehāniķi nevar izskolot vienā nedēļā.Bet sameklēt viņus šeit! Vieglāk atrast adatu siena kaudzē.

Un tad Gartenšteins ieraudzīja plostu, kas peldēja gandrīz blakus. Uz dēļiem izšļaukus gulēja kādasieviete, tik tikko apsegta ar kāda apģērba gabala atliekām. Uz plosta viņa bija viena, bet vairāki vīrieši,ar rokām pieķērušies pie plosta malām, peldēja blakus. Mazliet tālāk vācu virsnieks ieraudzīja vēl divus:tie bija satvēruši tukšu apelsīnu kasti. Vērigāk ielūkojies, viņš ieraudzīja oranžus augļu punktiņus, kaspeldēja visapkārt… Tas likās kā nežēlīgs izsmiekls… Un piepeši atskanēja kliedziens:

- Aiuto! Aiuto![5]Kliedza abi vīrieši, kas turējās pie apelsīnu kastes. Gartenšteins pievērsās dežurējošajam radistam

Manes- manim.Kāpēc šie cilvēki kliedz itāliski? Ne viens, ne ari otrsnešaubījās, ka tā ir itāliešu valoda. Bet kliedzieni nemitējās.- Aiuto! Aiuto!Ko šeit dara itālieši? Viņi taču ir Vācijas sabiedrotie! Bet "Lakonija" - britu kuģis. Gartenšteinam

jau bija nodoti īsi dati par nogremdēto kuģi: uzbūvēts 1922. gadā White Star Line kuģu būvētavā, mieralaikā pasažieru skaits - 1580, kara apstākļos - līdz 6000 cilvēku. Un atkal šis kliedziens:

- Aiuto! Aiuto!Nē, jānoskaidro, kas par lietu! Un Gartenšteins pavēl satvert un uzcelt uz klāja abus vīriešus.

Matroži ātri iemet ūdenī glābšanas tauvu, un pēc mirkļa abi nelaimīgie jau uzcelti uz zemūdenes.

Nekavējoties viņus aizved pie Gartenšteina, kaut ari abi ir caurcaurēm slapji un aiz bezspēka unpārdzīvojuma tik tikko spēj atvilkt elpu.

- Jūs - itālieši?- Itālieši.Un abi sāka runāt reizē, viens otru pārtraukdami. Gartenšteins nesaprata ne vārda. Tad viņš ar roku

norādīja uz cilvēkiem, kas peldēja visapkārt.- Ari itālieši?Abi izglābtie dedzīgi māja ar galvu: jā, jā, itālieši! Vairāk nekā tūkstotis. Gūstekņi. Tikai tagad

Gartenšteins sāka kaut ko apjaust. Tātad viņa Vainas dēļ Atlantijas okeāna viļņos pašreiz peld vairāknekā tūkstotis sabiedroto karavīru, kam kurņ katru mirkli draud nāve…

Viens no izglābtajiem rādīja garu, asiņojošu brūci uz sava ķermeņa un paskaidroja:- Poļi. Ar durkļiem.Gartenšteins gandrīz vai salēcās: piedevām vēl poļi! Vārdu "polacco" viņš bija sapratis uzreiz.Viņš pavēlēja sasildīt, pārģērbt, paēdināt un padzirdināt abus izglābtos, bet galvenais - ķerties pie

pārējo izvilkšanas no ūdens. Un nelaimīgos dučiem uzcēla uz zemūdenes. Daudziem ķermenis bija vienāsbrūcēs. Bet ievainojumi likās stipri dīvaini: vienādi, it kā ar nazi kāds būtu izgriezis gaļas gabalus no kājuikriem, dibena, pat no papēžiem… Nē, tās nebija poļu durkļu brūces. Vainīgas bija haizivis. Vēl vienstrieciens Gartenšteinam. Kā atklājās, šis okeāna rajons mudžēt mudž no haizivīm, rijīgiem, pusotru metrugariem briesmoņiem. Tās trakotā ātrumā piepeldēja pie upura, ar zobiem izrāva gabalu gaļas unaizsteidzās prom.

Starp izvilktajiem itāliešiem atradās kāds kareivis, kas kaut cik prata runāt vāciski. Gartenšteinssteidzās no viņa uzzināt, cik itāliešu uz "Lakonijas" bijis.

- Precīzi nezinu, bet ne mazāk par pusotru tūkstoti…Un atkal pār Gartenšteina muguru pārskrēja šermuļi:pusotrs tūkstotis!Bet itālietis runāja bez pārtraukuma. Viņš stāstīja, cik drausmīgi bijuši dzīves apstākļi uz kuģa, kādas

šausmas viņi pārdzīvojuši, kad kuģis sācis grimt. Viņš stāstīja un stāstīja par būriem, kuros bijušiiesprostoti, par to, kā viņi lauzušies uz priekšu, kā krituši atklātā jūrā, kur viņus gaidīja haizivis.

Bet Gartenšteins viņā klausījās tikai ar pusausi. Ko teiks Musolini, kad uzzinās, ka vāciešu zemūdenevainīga pusotra tūkstoša itāliešu nāvē?

Viņš atkal atcerējās to puskailo sievieti uz plosta. Diez cik pavisam uz "Lakonijas" bija civilopersonu? Cik sieviešu? Cik bērnu?

Kā būtu, ja mēģinātu viņus glābt? Tas būtu bīstami, viņš ļoti labi zināja, ka tas būtu bīstami."Lakonija" paguva paziņot savas koordinātas, turklāt ari to dīvaino signālu ar trim "S". Normālosapstākļos pēc pārliecināšanās, ka ienaidnieka kuģis nogrimis, viņam vajadzēja ar maksimālu ātrumunekavējoties doties prom no notikuma vietas pēc iespējas tālāk. Kādas viņam tiesības riskēt ar Vācijaszemūdeni? Bet šie cilvēki - vai pamest viņus neizbēgamai bojāejai? Un viņš izšķīrās:

- Turpināt cilvēku glābšanu!Zemūdenes apkalpes vīri sāka lietišķi vilkt cilvēkus ārā no ūdens un celt uz klāja. Šajā jūras rajonā

galvenokārt peldēja itālieši. Viens no izzvejotajiem bija anglis. Pēc tam - vēl viens. Gartenšteins pavēlējaturpināt glābšanu, tomēr nenoteica, vai jāizvelk no ūdens vienīgi itālieši. Cilvēks aiz borta jūrniekampirmām kārtām ir cilvēks aiz borta. Neviens nejautā, kāda viņam tautība. Stāvēdami uz klāja, angļi aizaukstuma trīcēja un skatījās vāciešos vajātu zvēru acīm. Vai tiešām iemetīs atpakaļ jūrā? Nē, viņus kopāar pārējiem ielaida zemūdenes iekštelpās. Tāpat kā pārējiem pasniedza šķīvi zupas un tasīti kafijas. Ļotidrīz uz zemūdenes jau bija deviņdesmit izglābtu cilvēku. Un likās, ka glābšana būs bezgalīga. TomērDēnicu vajadzēja informēt. Pulksten 1.27 ēterā izgāja radiogramma:

"13.9. Atlantijas okeāns. Tuvākā osta - Fritauna. ET. 5775, 1 - 2, 1, 7 1100.400 - redzamība 4

jūdzes. Nogremdēju angļu "Lakoniju", 7721 - 310 grādu. - Diemžēl uz kuģa bija 1500 sagūstītu itāliešu.Līdz šim brīdim izglābu 90. Gartenšteins."

Adresāts: admirālis Karls Dēnics, Sišē bulvāris, Parīze.Parīzieši, kas pārdzīvojuši okupāciju, labi atceras greznu, modernu māju kompleksu, kas uzbūvēts

pirms paša kara Boloņas meža, malā. Arhitektoniskā kamuflāža - nami bija nokrāsoti zaļā krāsā, košķērsoja melnas līnijas - toreiz daudziem likās provokatoriska, jo ēkas it kā centās saplūst ar mežakokiem. Tieši tur, mājā nr. 2, bija apmeties Vācijas Jūras kara flotes štābs. Tajā dzīvoja ari patsviceadmirālis Dēnics, kas komandēja zemūdeņu floti. Šis kalsnais piecdesmitgadīgais cilvēks ar stingru,pavēlniecisku seju, kurā īpaši izcēlās zilas, valdonīgas acis ar bargu inkvizi- tora skatienu, uz saviempleciem nesa lielu atbildības nastu.

Šonakt viņš gulēja. Tā bija neapšaubāmi pelnīta atpūta, tāpēc ka Dēnica diennaktis parasti bija daudzgarākas par 24 stundām. Viņu atmodināja telefona zvans. Pacēlis klausuli, viņš izdzirdēja otrā rangakapteiņa, sava tuvākā līdzgaitnieka un znota Gintera Heslera balsi. Heslers paziņoja, ka tikko noGartenšteina saņemta radiogramma un tās dēļ uzdrošinājies Dēnicu traucēt. Dēnics reaģēja tūlīt:

- Es jūs gaidu pie sevis.Heslers ieradās nekavējoties. Saņemto ziņojumu Dēnics lasīja tik lēni kā uzcītīgs skolnieks. Izlasīja

un Hesleru aizraidīja prom. Viņam bija nepieciešams palikt vienam. Kādu lēmumu pieņemt? Problēma,protams, bija saistīta ar tiem pašiem pusotra tūkstoša itāliešiem. Kāda neveiksme! Būtu labāk, jaGartenšteins nebūtu izdzirdējis šos palīgā saucienus. Bet diemžēl viņš tos dzirdēja. Un steidzās palīgā.Ko lai tagad dara? Atmest cilvēkus atpakaļ jūrā? Tieši viņam, Dēnicam, jādod pavēle. Bet arī viņampašam jāpilda pavēle: šajā karā jāgūst uzvara. Zemūdene ir milzīga vērtība. "U-156" ar tik daudz liekiemcilvēkiem nevar attīstīt vajadzīgo ātrumu, tātad tā viegli var kļūt par ienaidnieka upuri.

Mest izglābtos atpakaļ jūrā? Bet ari Dēnics bija jūrnieks. Ir lietas, ko jūrnieks nevar darīt, vismaz -vēl nekad nav darījis. Viņš mēģināja nomierināties. Vajadzēja nosūtīt apmēram tādu pavēli: "Saglabājietpilnīgu gatavību ieniršanai." Galu galā pat ar 90 liekiem cilvēkiem kuģis varēja kursēt, varēja manevrētun ienirt. Nē, izmest cilvēkus jūrā - tas nav atrisinājums. Atrisinājums būs tad, ja viņš atradīs veidu, kāpalīdzēt Gartenšteinam. Dēnics piecēlās un iegāja kabinetā. Tur viņš ar savu roku uzrakstīja pavēli, kaspēdējā kara vēsturē ir viena no unikālākajām:

"Saht, grupa "Baltais lācis. Virdemani, Vilamovic, nekavējoties dodieties palīgā Gartenšteinam, kv.7721, ātrums maksimālais. Šaht un Virdemani, paziņojiet savas koordinātas."

Tātad Dēnics pavēlēja pārējām trim vāciešu zemūdenēm iet palīgā Gartenšteinam un piedalītiescilvēku glābšanā.

Pulkstenis bija 03.45. Tikai pec tam admiralis Dēnics atkal apgūlās.Radiogramma nonāca pie Garo Šahta, 33 gadus veca trešā ranga kapteiņa, zemūdenes "U-507"

komandiera - vecas jūrnieku dzimtas pēcteča, pie cilvēka, kas nepavisam nesimpatizējanacionālsociālistu uzskatiem, leitnanta Vir- demaņa, zemūdenes "U-506" komandiera, trešā rangakapteiņa fon Vilamovica-Mellendorfa, zemūdenes "U-459" komandiera. Šahts jau pulksten 22.15 bijapārtvēris Gartenšteina ziņojumu, kurā teikts, ka viņš nogremdējis "Lakoniju", bet diemžēl… un tā tālāk.Šahts jau tūlīt patstāvīgi nolēma, ka Gartenšteinam vajadzīga palīdzība. Tāpēc, pulksten 03.55 saņēmisDēnica pavēli, nekavējoties paziņoja:

"Dodos uz torpedēšanas vietu ar 15 mezglu ātrumu. Atrodos 750 jūdžu attālumā. Būšu tur pēc divāmdienām. Šahts."

Tieši tāpat reaģēja arī Virdemanis. Uzzinājis par notikušo avāriju, viņš tūlīt bija uzņēmis kursu uzkatastrofas vietu. Pēc Dēnica oficiālās pavēles viņš paātrināja zemūdenes gaitu un deva rīkojumusagatavoties "daudzu pasažieru uzņemšanai".

Kokam pavēlēja izvārīt milzum daudz zupas. Turpretim kapteinis fon Vilamovics-Mellendorfs pēcadmirāļa pavēles saņemšanas vispirms rūpīgi aplēsa visas koordinātas. No "Lakonijas" bojāejas vietas

viņš atradās daudz tālāk nekā ciū. Ja viņš uz turieni dosies, veltīgi tiks iztērēts milzum daudz degvielas,tāpēc ka tai brīdī, kad viņš tur ieradīsies, viss jau būs galā. Un tāpēc viņš nolēma turpināt braucienudienvidaustrumu virzienā ar normālu ātrumu - ar 8 mezgliem stundā. Protams, Dēnica pavēle attiecās ariuz viņu. Taču eksistēja arī reālās iespējas. Vilamovics bija praktisks virsnieks. Un viņš zināja, ka Dēnicsatzīs viņa rīcību par pareizu.

Ausa gaismiņa. Sākās svētdiena, 13. septembris. "U-156" joprojām kreisēja ar mazu ātrumu,glābdams tos nelaimes piemeklētos, kuru stāvoklis bija visļaunākais. Līdz ritam "U-156" jau bijaizglābusi 193 cilvēkus, starp tiem - 21 angli. Tagad Gartenšteins zināja, ka viņam nāk palīgā vēl divaszemūdenes. Ja Dēnics parakstījis šādu pavēli, nav šaubu, ka viņa rīcība atzīta par pareizu. Šī doma ļotiatviegloja sirdi. Notikušās katastrofas apmēri pamazām ietekmēja Gartenšteina apziņu, un viņšuzdrošinājās Dēnicam nosūtīt vēl vienu radiogrammu:

"Simtiem cietušo turas virs ūdens tikai ar glābšanas jostu palīdzību. Ierosinu nelaimes zonuizsludināt par diplomātiski neitrālu teritoriju. Radiosignālu analīze rāda, ka tiešā tuvumā no katastrofasvietas kursē nezināms kuģis. Gartenšteins."

Un Sišē bulvārī atkal vajadzēja modināt Dēnicu. Diplomātiski neitrāla teritorija? Dēnics aprunājāsar štāba virsniekiem. Neviens neticēja, ka angļi un amerikāņi tam piekritīs. Būtu neprāts riskēt arpriekšlikumu un saņemt noraidījumu. Daži virsnieki, starp tiem ari Heslers, ierosināja vispār pārtrauktglābšanu. Ja notikuma rajonā kursē nepazīstams kuģis, lai tad tas uzņem avārijā cietušos cilvēkus. Dēnicsstrupi pārtrauca šādu spriedelēšanu. Viņš jau bija izlēmis. Glābšanas operāciju nepieciešams turpināt, betar lielākiem spēkiem. Jāsauc palīgā itālieši. Fritaunas rajona akvatorijā uzturas itāliešu zemūdene"Cappellini". Lai itālieši to nosūta uz katastrofas vietu. Un tad, skatīdamies kartē, Dēnics izteica tikkoprātā ienākušu ideju. Viņa pirksts piedūrās pie Dakaras. Dakaras ostā stāv vairāki franču kuģi. Tie ievēroneitralitāti, jo 1940. gada septembri tiem bija uzbrukuši angļi, bet tiem nav ari nekādu maigu jūtu pretvāciešiem. Taču šajā gadījumā nav runa par militāru operāciju, dienas kārtībā ir jautājums par katastrofacietušu cilvēku glābšanu. Kāpēc negriezties pie francūžiem ar priekšlikumu iesaistīties cilvēku glābšanasoperācijā?

…Sākās jauna diena. Gartenšteins joprojām bija viens vaigu vaigā ar bezgalīgo oekānu, kurā peldējasimtiem bezpalīdzīgu cilvēku. Viņš labi varēja saskatīt visus - laivās saspiestos, pie dēju galiempietvērušos, pa vienam peldošos, ko virs ūdens turēja glābšanas jostas. Viņš zināja, ka šai rajonā mājohaizivis, viņš tās pat bija redzējis. Bet zemūdenes apkalpe joprojām cilvēkus vilka ārā no ūdens.Zemūdenes klājs jau sen bija pārblīvēts, iekštelpās vairs nevarēja ievietot nevienu cilvēku.Vārpstveidīgais tērauda kuģis jau bija tik pilns, ka uz klāja vairs nebija kur apsēsties un visiemizglābtajiem bija jāstāv kājās. Saglabājušās fotogrāfijas, kurās redzama zemūdene, kas kā bāztin piebāztaar cilvēkiem. Šīs fotogrāfijas izsaka daudz vairāk nekā jebkurš apraksts. Turklāt Gartenšteins, bezšaubām, skaidri saprata, ka šādā stāvoklī viņa kuģim draud milzīgas briesmas. Tādēļ viņš izšķīrās unnoraidīja ēterā atklātu radiogrammu angļu valodā, kurā bija teikts:

"Ne pret vienu kuģi, kas var kaut kā palīdzēt nogremdētās "Lakonijas" ekipāžai, es nevērsīšos aragresiju, ja arī pret mani netiks vērsts uzbrukums no jūras vai gaisa."

Pulksten 10.10 Itālijas zemūdenes "Cappellini" komandieris, pirmā ranga kapteinis Marko Revedīni,saņēma pavēli doties uz "Lakonijas"-katastrofas vietu. Kapteinis nekavējoties steidzās to izpildīt.

Pulksten 13.00 admirālis Kolinē, kas uzturējās Dakarā, saņēma pavēli no Višī: "Esiet gatavi uzņemtcietušos pasažierus no britu kuģa "Lakonija" un dodieties uz teritoriālo ūdeņu robežu apmēram pieAbidžanas." Admirālis tūlīt nosūtīja telegrammu:

"Kuģim "Dumont-d'Urville". Apstipriniet tūlītēju gatavību kreisēt 20 jūdzes dienvidrietumos noPortbuē, kur jums jāsatiekas ar vāciešu zemūdenēm un no tām jāuzņem avarējušā kuģa "Lakonija"pasažieri."

Bet burtiski pēc dažām stundām tika saņemta cita pavēle. "Dumont-d'Urville", ko komandēja otrā

ranga kapteinis Fransuā Madlēns, uzņēmis pilnu pārtikas, ūdens un degvielas kravu, pameta Kotonu ostuun devās uz jauno satikšanās vietu apmēram 1000 jūdžu attālumā no franču kuģa. Madlēns saprata, ka,braucot ar 14 mezglu ātrumu, norādītajā vietā viņš var ierasties tikai 16. septembra vakarā vai ticamāk -17. septembra rītā.

Tai pašā dienā analoģisku pavēli - doties palīgā cietušajiem "Lakonijas" pasažieriem - saņēmasardzes kuģa "Annamit" komandieris trešā ranga kapteinis Kemārs. Bet pulksten 16.00 admirālis Kolinēuz avārijas vietu aizsūtīja ari kreiseri "Gloire".

Pirmdien, 14. septembrī, no diviem līdz trijiem naktī Gartenšteins, kas pusotras diennaktis nebija neacu aizvēris, apkopoja padarīto, lai nosūtītu Dēnicam jaunu radiogrammu. Viņa puiši no ūdens bijaizcēluši 400 cilvēkus. Pēcāk apmēram pusi atlasīja un no jauna iesēdināja laivās vai uzcēla uz plostiem.Pašreiz okeānā peldēja 22 glābšanas laivas un plosti, uz kuriem īslaicīgā drošībā bija apmēram pusotrstūkstotis cilvēku. Atklātā jūrā vairs nebija palicis neviens cietušais. Nepazīstamais kuģis nebijaparādījies.

Pasažieriem laivās un uz plostiem izsniedza mazliet pārtikas. Protams, visiem nepietika, apgādātvisus nebija iespējams. Vēlāk šo notikumu dalībnieki un aculiecinieki visi kā viens atcerējās, ka 14.septembris vairākumam cietušo bijis visgrūtākais. Saule cilvēkus nežēlīgi karsēja. Ūdens nepietika.Praktiski ari ēdiena tikpat kā nebija. Tai dienā daudzi nomira. Pēc īsa aizlūguma nelaiķu mirstīgāsatliekas iemeta okeānā.

Nakts no 14. uz 15. septembri atnāca ar nelielu atvieglojumu. Gartenšteins vēl turējās uz kājām,nemitīgi dzerdams kafiju. Pulksten 3.40 viņš saņēma radiogrammu, kurā bija teikts, ka "Dumont-d'Urville"un "Annamit" ieradīsies 17. septembri. Beidzot viņš viegli uzelpoja. Taču tūlīt šī sajūta izgaisa.

Vēl jānoturas divas diennaktis! Kaut jel Virdemanis un Šahts ierastos drīzāk!Bet tad pulksten 11.32 sardzes matrozis iesaucās:- Labajā malā redzu kuģi! Peilējums 263.Tā bija zemūdene "U-506". Un nu jau abas vāciešu zemūdenes peldēja blakus. Komandieri iztika bez

garām tirādēm. Pāris sirsnīgu vārdu. Gartenšteins kodolīgi pastāstīja par notikušo. Virdemanisapvaicājās, cik pašreiz pasažieru uz Gartenšteina. "jahtas".

- Precīzi 263 cilvēku.- Ņemu pusi. Simt trīsdesmit vienu, vairāk nevienu cilvēku.Tika nolemts pārcelt uz Virdemaņa zemūdeni tikai itāliešus. Veselais saprāts čukstēja, ka būs labāk,

ja viņi atradīsies tālāk no angļiem.Pēc tam Virdemanis lēni apbraukāja apkārtni, no laivām un plostiem noceldams ievainotos, sievietes

un bērnus. 15. septembra pievakarē uz "U-506" bija vairāk nekā 200 pasažieru.Tai pašā dienā pēc pulksten 14.00 ieradās Šahts ar savu "U-507". Arī viņš uzņēma vārgākos -

pavisam 153 cilvēkus. Pulksten 17.55 pasažieru uzņemšana tika pārtraukta. Bez tam viņš paņēma tauvādažas glābšanas laivas.

16. septembri pulksten 8.28 "Cappellini" atklātā jūrā satika pirmo grupu, kas bija izglābusies no"Lakonijas". Sardzes matroži tālumā ieraudzīja glābšanas laivu ar sārtu buru, laivā bija 50 cilvēki. Tiebija angļu kareivji un matroži. Dzīve laivā bija maksimāli organizēta: avārijā cietušo rīcībā bija kompass,karte un radioraidītājs. Itālieši jautāja, vai viņiem ir kāda vajadzība, un no laivas atskanēja atbilde:

- Ļoti vajadzīgs ūdens.Viņiem nolaida pudeles ar dzeramo ūdeni, kā ari dažas pudeles vīna.Pulksten 10.32 "Cappellini" satika vēl vienu laivu. Tajā stāvoklis bija daudz ļaunāks. Bez 41 vīrieša

laivā bija ari 18 sievietes un 25 bērni, vecākajam bērnam bija seši gadi, bet visjaunākajam - tikai dažimēneši. Komandieris Revedīni nevarēja uzņemt visus. Viņš piedāvāja paņemt sievietes un bērnus, bet pēcīsas apspriedes sievietes paziņoja, ka nešķirsies no saviem vīriem. Tad itālieši nolaida uz laivusaldūdens rezervi, karstu buljonu, vīnu, sausiņus, šokolādi un cigaretes.

Un "Cappellini" devās tālāk uz dienvidiem, lai sameklētu citus nelaimē nokļuvušos.Bet Gartenšteins, stāvēdams uz savas "U-156", atkal un atkal ielūkojās pulkstenī. Viņš bija

nomocījies līdz pēdējam. Nevienam nebija ne jausmas, ar kādām pūlēm viņam izdevās turēt vaļā acis.Neatraudamies no binokļa, viņš vēroja okeāna klajumu. Pie velna, kur tie francūži palikuši? Viņš aplēsa,ka viņi no nāves jau paglābuši apmēram 600 cietušos. Tiklīdz tie būs nodoti francūžu rokās, viņš beidzotvarēs aizmigt…

Liekas, tālumā iedūcās motors… Bet skaņas ir savādas. Tā rūc nevis kuģu motori, bet lidmašīnas…Zemūdenes "U-156" "vannā" sēdošie pavērsa skatienu pret debesīm. Patiešām - lidmašīna! Tā

saucamais libe- reitors.Sākumā Gartenšteinam neradās nekādas bažas. Acīmredzot tā ir viena no lidmašīnām, kas dzirdējusi

viņa radio- ziņojumu. Droši vien tā veic izlūkošanu, lai sabiedroto kuģiem paziņotu, kur meklējamicietušie.

Katram gadījumam Gartenšteins nolēma uzskatāmi pierādīt savus miermīlīgos nodomus. Zemūdenespriekšējo lielgabalu apklāja ar Sarkanā Krusta karogu. Pēc tam viņš pavēlēja visiem - gan matrožiem, ganpasažieriem - atiet no lielgabala pēc iespējas tālāk nost. Bet cilvēki joprojām lūkojās debesīs - gan briti,gan itālieši, gan poļi un vācieši. Kas gaidāms no šīs lidmašīnas - cerības vai nāvē? Nu jau varēja skaidrisaskatīt zvaigznītes uz lidmašīnas spārniem. Tātad amerikāņu lidmašīna. Pa šo laiku tā jau bija aplidojusipusloku ap "U-156". Gartenšteins pavēlēja ar Morzes ābeci angļu valodā paziņot: "Šeit ir Vācijaszemūdene ar avārijā cietušiem Anglijas pilsoņiem." Kāds angļu virsnieks lūdza Gartenšteinam atļaujuuzņemt sakarus ar pilotu. Gartenšteins neiebilda, un virsnieks sāka raidīt:

"Runā britu Jūras kara flotes virsnieks. Mēs atrodamies uz vāciešu zemūdenes, šeit ir kareivji,civilpersonas, sievietes un bērni no avarējušās "Lakonijas"."

Lidmašīna neatbildēja. Apmetuši debesīs līkumu, tā aizlidoja dienvidrietumu virzienā.Visi izjuta milzīgu atvieglojumu.Uztraukums bijis veltīgs. Protams, tā bija novērošanas lidmašīna, un tagad tā aizlidoja pēc

palīgspēkiem. Pagāja apmēram pusstunda. Un lidmašīna parādījās atkal. Liekas, tā pati, bet iespējams, katā paša tipa lidmašīna, taču katrā zinā amerikāņu. Droši vien tā nāk ar kādu ziņojumu. Varbūt tūlīt nometīsmedikamentus.

Precīzs laiks bija 12.32. Un piepeši lidmašīna sāka piķēt. Jā, jā, tā piķēja tieši uz "U-156"!Gartenšteins skaidri redzēja, kā atveras bumbu kamera. Vai patiesi tā grasās bombardēt? Un cilvēki, kasvisi kā viens stāvēja uz klāja ar augšup paceltu galvu, šai pašā mirklī ieraudzīja divas bumbas, kas kritauz viņiem.

- Uz priekšu! Ātri!Šo pavēli izkliedza Gartenšteins. No sparīgā trieciena zemūdene tā sažvangojās, ka gandrīz salēcās.

Četras glābšanas laivas, ko vilka tauvā, nozuda zem ūdens. Zaudējuši līdzsvaru, cilvēki no atklātā klājaiekrita jūrā. Bumbas bija lidojušas tieši trīs sekundes, bet neviena nebija trāpījusi mērķī. Ar veiklumanevru Gartenšteins zemūdeni bija paglābis. Brīnums, ka nebija cietusi arī neviena laiva.

Zemūdenes apkalpe steidzīgi ar cirvjiem cirta pušu buk- sēšanas tauvas.Vēl viena bumba. Šoreiz tā tieši trāpīja kādai laivai, acumirklī to sadragādama. Vēl divas bumbas.

Otra laiva apgāzās, un pasažieri iekrita ūdenī. Un vēl viena bumba, kas tomēr izsita caurumu zemūdenespriekšējā daļā.

Lidmašīna jau lidoja prom.Mehāniķi Gartenšteinam ziņoja: bojājumi ir nopietni. Nepieciešams tūlītējs remonts.Vienīgā izeja: evakuēt itin visus pasažierus. Tātad nu tas bija pienācis, tas mokpilnais bridis, no kura

Gartenšteins tik ļoti baidījās un centās izvairīties. Angļiem pavēlēja atstāt zemūdeni. Vīrieši un sievietessāka lekt ūdenī. To pašu lika darīt ari itāliešiem, kaut ari tie vētraini protestēja, jo bija iedomājušies, kanokļuvuši drošā patvērumā. Visietiepīgākos matroži ņēma un pārmeta pār margām. Pēc pašu bīstamāko

bojājumu novēršanas zemūdene izdarīja izmēģinājuma ieniršanu. Pulksten 16.00 Gartenšteins kuģa žurnālāierakstīja: "Izdarīts remonts ar rīcībā esošiem darbarīkiem."

Pulksten 21.45 "U-156" atkal parādījās virs ūdens. Bet Gartenšteina mērs bija pilns. Par cietušajiemviņš vairs negribēja ne dzirdēt. Zemūdene - tā viņam bija pats svarīgākais pasaulē. Un viņš sāka lēnāmdoties uz rietumiem. Pulksten 23.04, tiklīdz bija salabots radioraidītājs, viņš varēja sniegt pārskatuDēnicam:

"Gartenšteins (punkts) amerikāņu liberators mūs bombardēja piecas reizes kaut ari bijām izlikušičetrus kvadrātmetrus lielu Sarkanā Krusta karogu (punkts) vilkām tauvā četras glābšanas laivas (punkts)bombardēja no 60 m augstuma (punkts) pārtraucām glābšanas darbus (punkts) no visiem pasažieriematbrīvojāmies (punkts) eju uz rietumiem vajadzīgs remonts (punkts) Gartenšteins."

Bet ko gan īstenībā nozīmēja šī pēkšņā bombardēšana? Šis bezjēdzīgais un nevajadzīgais uzbrukumsno gaisa? Uzbrukumu pārdzīvojušie angļi bija sašutuši, bet ne tik daudz; par pašu uzbrukumu, cik parpilota nemākulību. 'Trīs reizes tēmēt mērķī ideālos apstākļos," errojās viens no viņiem, "un trāpītnožēlojamai glābšanas laivai ar slimiem un ievainotiem cilvēkiem! Šis pilots vai nu tīšām aizmetabumbas garām mērķim, vai ari viņš bija zaļš zeņķis, varbūt neirastēniķis."

Amerikāņu puse ilgu laiku par šo dīvaino akciju nevēlējās sniegt nekādus paskaidrojumus. Uz visiempieprasījumiem amerikāņi atbildēja, ka viņu rīcībā par šo notikumu nav nekādu ziņu, ka arhīvos navatrasti nekādi materiāli un jādomā, ka šai lidmašīnai nav nekāda sakara ar amerikāņu Gaisa kara spēkiem.Bet amerikāņi taču šīs lidmašīnas piegādāja sabiedrotajiem! Tomēr vēsturnieka Leona Peijāra pacietībaun neatlaidība vainagojās panākumiem. Viņa spiediena rezultātā kara arhīva ierēdņi negribīgi atzinās - tasnotika 1959. gada 11. decembri, ka patiešām "1942. gada 16. septembri lidmašīna B-24, kas startējusi noAugšāmcelšanās salas, uzbrukusi zemūdenei 130 jūdzes ziemeļrietumos no salas."

Un viss. Nekā vairāk par apliecināšanu, ka šāds vēsturisks fakts patiešām noticis. To izskaidrotamerikāņi atteicās. Acīmredzot uzskatīja, ka pietiek ar kaila fakta atzīšanu.

Tas ar savu notikuma versiju nāca klajā kapteinis Albērs Viljē. Tā liekas pietiekami ticama. AlbērsViljē domā, ka bumbvedēja B-24 pilotam bijusi konkrēta pavēle - uzbrukt no gaisa ikvienai pamanītaiienaidnieka zemūdenei. Var iedomāties, cik apmulsis jutās bumbvedēja pilots, kad ieraudzīja neticamuainu: zemūdene ar Sarkanā Krusta karogu, kas maskē lielgabalus!

Viņš atturējās no tūlītējas bombardēšanas tieši tāpēc, ka bija sastapies ar ārkārtēju gadījumu.Nezinādams, ko darīt, viņš aizlidoja prom un droši vien pieprasīja instrukciju no bāzes. Viņu var saprast,viņš negribēja pieņemt lēmumu vienpersonīgi. Taču nekādu instrukciju viņš nesaņēma. Tā varēja notikt, josakari diezgan bieži tika pārtraukti. Amerikāņu lidotājs kādu laiku gaidīja, bet degvielas līmenis tvertnēspazeminājās un viņš saprata, ka izlidojums jāpabeidz. Tā kā nekādu īpašu pavēļu nebija, viņš pakļāvāspamata pavēlei, tātad atgriezās un nometa bumbas.

Jādomā, ka viņš patiešām nav bijis pietiekami pieredzējis lidotājs, to ļoti uzskatāmi pierādaneprecīzie tēmējumi. Pieredzes bagāts lidotājs būtu rīkojies citādi. Bet kas lai uzdrošinās mest akmeni uzjaunu pilotu? Pakļaušanās pavēlei - kara laika likums.

Gan jaunais amerikāņu lidotājs, gan arī Gartenšteins ne mirkli neaizmirsa, ka notiek karš.Kapteinis Gartenšteins lēnā gaitā devās uz rietumiem. Viņš vairs nepiedalījās cietušo glābšanā. Viņa

ticība cilvēkiem bija stipri satricināta.Uzzinājis par notikušo, Dēnics saniknojās. 17. septembrī pulksten 1.40 visām zemūdeņu ekipāžām

"Lakonijas" bojāejas sektorā tika nodota pavēle "Lauva". Tā bija šāda:"Visi tomiji [6] ir cūkas. Nekādos apstākļos nevar riskēt ar zemūdenes drošību. Kategoriski aizliegts

mūsu zemūdenes pakļaut jebkādām briesmām, pat tad, ja jāpamet glābjamie. Vai tiešām jūs domājāt, kaienaidnieks interesēsies par mūsu zemūdeņu drošību?"

Bet pulksten 5.50 Dēnics pavēlēja visus izglābtos pasažierus sasēdināt atpakaļ laivās. Itālieši bijajāpatur uz kuģa līdz franču spēku pienākšanai.

Pulksten 17.50 Dēnics izsūtīja vēl vienu pavēli, kurai pēcāk bija ļoti bēdīgas sekas. No šī brīžaVācijas kuģiem bija aizliegts jebkādos apstākļos sniegt palīdzību tiem, kas cietuši katastrofu jūrā:

"1. Kategoriski aizliegts sniegt palīdzību grimstošu kuģu, kā ari glābšanas laivu ekipāžām, apgādāttās ar pārtiku un dzeramo ūdeni. Glābšanas darbi ir pretrunā ar kara apstākļiem, kas nosaka ienaidniekukuģu un to ekipāžu iznīcināšanu.

2. Mums jābūt stingriem un vienmēr jāatceras, ka ienaidnieks nesvārstās, kad izposta mūsu vācupilsētas un nogalina mūsu sievietes un bērnus."

Šī pavēle, kas vēlāk tika nosaukta par "Tritons Nulle", prasīja tūkstošiem cilvēku dzīvību. Bet tāsrašanās galvenais iemesls bija tas pats jaunā amerikāņu lidotāja liktenīgais lēmums.

Tāpēc ka bija kara laiks.Tai pašā dienā, 17. septembri pulksten 6.52, karakuģis "Gloire" uzņēma pasažierus no pirmās ceļā

sastaptās glābšanas laivas. Pulksten 14.00 "Gloire" jūrā satika zemūdeni "U-507" un no tās uzzināja, kapārējās laivas jāmeklē 40-50 jūdžu rādiusā. Mazliet vēlāk parādījās ari "Anna- mit", uz kura uzkāpa Šahtaizglābtie itālieši, kā ari tie itāliešu un britu pasažieri, kas pašlaik vēl uzturējās Vir- demaņa zemūdenē. Kānoskaidrojās, amerikāņu lidmašīna B-24 divas reizes bija bombardējusi arī zemūdeni "U-506".Dokumentā, par kuru runājām iepriekš, amerikāņi atzina ari šo faktu. Zemūdene "U-506" paglābās tikaitāpēc, ka tai bija izdevies strauji ienirt.

Katastrofa cietušo meklēšana turpinājās vēl vairākas stundas. Tikai 18. septembri pulksten 9.25"Gloire" un "Annamit" atkal satikās jūrā. Sadalīja jūrā atrastos cilvēkus un uzņēma kursu uz Dakaru.

Traģēdijai, kuras nosaukums ir "Lakonija" varētu pielikt punktu.Atgādināsim lasītājam, ka katastrofas brīdī uz "Lako- nijas" bija 2789 cilvēku - ekipāžas locekļu un

pasažieru. "Gloire" atveda uz Dakaru 1039 izglābtos, bet ar "Annamit" ieradās vēl 42. Četri angļuvirsnieki bija palikuši gūstā: divi zemūdenē "U-507" un divi uz itāliešu "Cappellini" klāja. Divāmglābšanas laivām laimējās patstāvīgi piestāt pie krasta, tajās bija 20 cilvēku. Seši itālieši palika Itālijaszemūdenē. Tātad dzīvi no šīs nelaimes izkļuva daži cilvēki.

Diemžēl daudzi no viņiem nomira nākamajās dienās.

Bija karš.

Alens Deko, franču vēsturnieks Operācijā "Himlers"

jūs esat tas cilvēks, kas man vajadzīgs." Šos nepārprotamos vārdus kādā 1939. gada augusta dienāsacīja SS formā ģērbies atlēts. Dīvaini, bet %3 šī rupjā, muskuļotā, lielā auguma cilvēka balss bijaneparasti augsta, gandrīz sievišķīga. Otra dīvainība - ari rokas bija sievišķīgas, pārlieku baltas un tievas.Šis augums, šī balss un šīs rokas piederēja Reinhardam Heidriham, visvarenā gestapo šefa Himlerapalīgam. Viņam pretim stāvēja cits esesietis. Kalsnējs, vidēja auguma. Viņa gaišās acis slēpās aizinteliģenta brillēm. Viņu sauca par Alfrēdu. Acīmredzot viņš bija viens no visneparastākajām laikmetapersonām.

- Jūs esat cilvēks, kas man vajadzīgs, - Reinhards Heidrihs atkārtoja 1939. gada 5. augustā.1939. gada 15. jūnijā ģenerālis fon Brauhičs iesniedza Hitleram savu slepeno plānu par militārām

operācijām pret Poliju. Katra šī plāna rindiņa atspoguļoja Ādolfa Hitlera personīgo viedokli. Vērmahtavirspavēlnieks deklarēja: "Operācijas mērķis - iznīcināt Polijas bruņotos spēkus. Politiskā vadība prasa,lai karš sāktos ar spēcīgiem, negaidītiem triecieniem un gūtu ātrus panākumus. Virspavēlniecības nolūks -kavēt poļu bruņoto spēku regulāru mobilizēšanu un koncentrēšanu. Tas būs panākams ar pēkšņu iebrukumuPolijas teritorijā un lielas poļu armijas daļas sakāvi aptuveni rietumos no līnijas Visloka-Nareva, kā ariar koncentrētu triecienu, pirmkārt, no Silēzijas puses un, otrkārt, no Austrumu Pomerānijas - Prūsijaspuses."

Tātad cilvēce vēl baudīja savas pēdējās miera nedēļas.Jūnijs patiesi bija brīnišķīgs. Neapšaubāmi bija gaidāma jauka vasara. Visā Eiropā ģimenes

gatavojās atvaļinājumu laikam. Pirms dažiem mēnešiem, atgriezies no Minhenes, večuks Čemberlens,savu simbolisko lietussargu vicinādams, bija izsaucies:

- Peace for our time![7]Smieklīgs pareģojums. Berlīnē, reihskancelejā, Hitlers gatavojās izraisīt vispārēju karu. Karu,

kuram bija nepieciešama "ne tikai karavīru mobilizācija, bet visu nācijas resursu totāla mobilizācija". 23.jūnijā notika Valsts aizsardzības padomes sēde, ko vadīja Gērings. Reihs- maršals padomi informēja parHitlera lēmumu papildus iesaukt armijā septiņus miljonus cilvēku. Milzīgi līdzekļi bija novirzītiindustrijas attīstīšanai. Tika nolemts, ka "darbā iesaistīs gūstekņus un cietumniekus no cietumiem unkoncentrācijas nometnēm". Gērings padomi informēja ari par to, ka "simtiem tūkstoši strādnieku noČehoslovaki- jas, kas mitinās barakās Vācijas teritorijā, tiks nodarbināti lauksaimniecības nozarē".

Lielās, oficiālās zāles zelta un marmora mirdzumā pie gara, klasiska galda sēdēja uzmanībāsasprindzinātas personas un klausījās reihsmaršalā. Kā jau teicām, viņš izskaidroja gaidāmos lielos"manevrus. Vai starp visiem šiem karavadoņiem tai dienā bija kaut viens, kurš būtu apjautis, kāda jēga irtais vārdos, kas nāk pār tuklā Gēringa lūpām, kurš būtu iedomājies, ka tas ir spriedums - nāves spriedumstrīsdesmit miljoniem cilvēku? Viens varbūt bija, un tas bija pats Gērings.

Visi izklīda, smaidīdami un cits citam sirsnīgi roku paspiezdami. Jūlijā Nacionālās aizsardzībaspadome sapulcējās vairākas reizes. Radās ari problēmas. Bija nepieciešams paredzēt iespējamo frančuuzbrukumu no rietumiem tādā gadījumā, ja vācu armijas lielākā daļa tiks koncentrēta pie Polijas robežas.Būtu naivi iedomāties, ka izdosies atkārtot bezprecedenta blefu, kas Hitleram spīdoši izdevās Austrijas unpēc tam ari Čehoslovakijas ieņemšanas laikā. Padome nolēma, ka "visām vācu armijas apakšvienībāmjābūt kaujas gatavībā, kā arī jābūt materiāli nodrošinātām, kas ļautu, kaut arī ar milzīgām pūlēm,koncentrēt karaspēku pie Zigfrīda līnijas ne vēlāk kā 25. augustā".

1939. gada 5. augustā angļu un franču militārās misijas, kurām bija uzdots Maskavā apspriestjautājumu par iespējamo savienību starp Angliju, Franciju un Padomju Savienību, uzkāpa uz kravas un

pasažieru kuģa, lai dotos uz Ļeņingradu. 11. augustā tām bija jāierodas Maskavā. Šis piecu dienuceļojums pa jūru, kas aizstāja vienu lidojuma dienu, pasaulei bija liktenīgs. Ādolfs Hitlers izmantoja šīspiecas dienas, lai radītu pamatu vēsturē nepieredzētam līgumam - Padomju Savienības un Vācijas paktam.

Pasaule nenovēršami tuvojās karam. Lai cik dīvaini, tomēr vienīgais starp Vācijas vadītājiem, kasvēl mēģināja kaut ko darīt, lai novērstu katastrofu, bija Hermanis Gērings. Neliela opozīcijas grupaveltīgi pūlējās sev nodrošināt virspavēlniecības štāba (OKW - Oberkommando der Wehrmacht) atbalstu.Šī štāba pārstāvis ģenerālis Tomass OKW šefam ģenerālim Keitelam iesniedza memorandu, kasapstiprināja, ka ātrs karš un ātrs miers nav nekas vairāk kā ilūzija. "Akcija pret Poliju izraisīs pasauleskaru, kuram Vācija, kurai trūkst izejvielu un nav nepieciešamo pārtikas resursu, nav gatava." Keitels, kuravienīgais evaņģēlijs bija Hitlera idejas, izsaucās:

- Liebritānija ir pārāk vāja, Francija - pārāk deģenerējusies, bet Amerika pārāk indiferenta, laiPolijas dēļ karotu!

Ģenerālis Francs Halders 17. augustā savā žurnālā ierakstīja šādu frāzi: "Kanāriss parakstīja SekcijuVI (Operācija). Himlers, Heidrihs, Oberzalcburga: 150 poļu formu ar aksesuāriem Augšsilēzijai." Laiatšifrētu šos nesakarīgos vārdus, droši vien būtu bijis vajadzīgs jauns Šampolions [8] . vienīgais, kaszināja to precīzu jēgu, bija pats ģenerālis Halcers. Runa bija par gatavošanos īpašai operācijai, kasgadījumā, ja Vācija uzbruktu Polijai, ļautu visu atbildību par kara izraisīšanu uzvelt poļiem. Plāns ar īstimakiavellisku vērienu!

Šāda veida mahinācijās nacistu vadītājiem padomdevēju nevajadzēja. Pietiek atcerēties reihstāgadedzināšanas Vēsturi. Vai Heidriha dienestu izdomāto padomju karavadoņu sazvērestību - notikumu, kurāatklājās Staļina naivums un aklums: sodīdams ar nāvi maršalu Tuhačevski un trīsdesmit piecus tūkstošuslabāko virsnieku, viņš vārda tiešajā nozīmē Padomju Armiju atstāja bez galvas. Jau tai laikā, kad notikaiebrukums Austrijā un Čehoslovakijā, Hitlers bija paredzējis organizēt jaunu incidentu - bija paredzētaVācijas ministra nogalināšana, vienīgi grūtības radīja upura izraudzīšana.

Jaunā projekta koda nosaukums bija operācija "Himlers". Tās realizēšanai admirālis Kanāriss,vērmahta izlūkdienesta šefs, saņēma Hitlera personīgu pavēli apgādāt Himleru un Heidrihu ar simtspiecdesmit poļu armijas formām un dažiem vieglajiem ieročiem. Šo pavēli Kanārisa prāts nespējaaptvert. 17. augustā viņš lūdza paskaidrojumu ģenerālim Keitelam. OKW šefs atbildēja, ka tā ir Hitlerapavēle un tāpēc nav apspriežama. Kanāriss izpildīja to, ko no viņa prasīja.

Savā kabinetā, kas atradās Prinča Albrehta ielā, Reinhards Heidrihs cieši vēroja Naujoksu. Pētījaviņu un prātoja. Drošības dienesta šefs jau ilgi bija pazīstams ar Alfrēdu Helmūtu. Naujokss bija dzimisĶīlē sīktirgotāja ģimenē. 1931. gadā viņš iestājās SS un iesaistījās Drošības dienesta (SD) darbā kopš tāizveidošanas. Heidrihs zināja, ka Naujokss taisījis strauju karjeru, it īpaši pēc izdomātās sazvērestības,kuras dēļ tika nogalināts Tuhačevskis. Zināja, ka viņš Delbrukas ielā iekārtojis laboratoriju, kurā izgatavonevainojamas kvalitātes viltotus dokumentus, arī viltotas pases. Bet viņš zināja ari to, ka Naujokss savunacistisko fanātismu apvalda ar lietišķību, it īpaši attiecībās ar viņu, ar Heidrihu. Intelektuālis Naujokssnevarēja pieņemt Heidriha dzeršanu un orģijas, kurās tas pārāk bieži meklēja mierinājumu. Par toHeidrihs necieta Naujoksu. Šorīt viņš Naujoksu neieredzēja vēl stiprāk nekā citkārt: pret šo cilvēku viņšizjuta instinktīvas antipātijas, tomēr zināja, ka plānotajai operācijai Alfrēds Helmūts Naujokss bijaneaizstājams cilvēks.

Reinharda Heidriha sejā laistās plats smaids. Ari Naujokss smaida, tomēr atturīgi. Vispirms viņšgrib uzzināt, ko nozīmē šī negaidītā sirsnība.

- Alfrēd, - Heidrihs sacīja savā griezīgajā balsī, pirmo reizi viņu uzrunādams vārdā, - Alfrēd, manšeit ir lieta, kas liekas tieši kā jums radīta.

Sejā joprojām laistījās tas pats smaids. Heidrihs pagrieza kādas rakstāmgalda atvilktnes atslēgu unizņēma dokumentu mapi. Uz tās vāka varēja izlasīt divus vārdus: Operācija "Himlers". Šai brīdī Heidrihasmaids nozuda. Viņš sāka runāt straujāk.

- Šīs operācijas nozīme ir lielāka par visu to, ko līdz šai dienai mūsu resors paveicis. īsi sakot,runa ir par triecien- grupas pēkšņu uzbrukumu. No šīs operācijas rezultātiem atkarīgas Vācijas politiskāsun militārās intereses, tāpēc par izgāšanos nevar būt ne domas. Visa atbildība gulstas uz mani un, atklātisakot, es mazliet nervozēju.

Naujokss apsēdās bez Heidriha uzaicinājuma. Nav šaubu, ka saruna ieilgs.- Vadonis uzskata, ka šim pasākumam ir ārkārtīga nozīme, - Heidrihs turpināja. - Viņš nepieļaus

ne plāna apspriešanu, ne ari tā grozīšanu. Es esmu jūsu rokās un neslēpšu, ka man tas nav patīkami.Naujokss klusēja. Bet viņa klusēšanā bija jaušams jautājums.- Runa ir par Poliju, - Heidrihs sacīja. - Nākamajā nedēļā mēs sākam karu.Klusums. Nepieciešams, lai Naujokss saprastu. Lai viņš visu saprastu.- Lai uzsāktu karu, mums vajadzīgs iemesls, ja gribat, attaisnojums. Tieši šī iemesla dēļ jūs esat

iesaistīts operācijā.Nav šaubu, ka paskaidrojumi vēl sekos. Kāpēc lai Naujokss pārtrauktu Heidrihu ar tukšiem

jautājumiem?- Jūs zināt, ka pēdējos mēnešos notikuši vairāki desmiti sīku incidentu visā robežas garumā. Nekā

svarīga, šur un tur daži sprādzieni, parastās diplomātiskās notas. Nekā pietiekami nopietna, nekā tāda, kasļautu pielaist uguni pie pulvera. Bet tas nekas, mēs paši pieliksim šo uguni pie degauklas.

Heidrihs piecēlās. Platiem soļiem viņš piegāja pie kartes, kas bija piestiprināta pie sienas. Arkrāsainu zīmuli atzīmēja punktu uz robežas.

- Šeit ir maza pilsētiņa - Gleivica. Iespējams, ka jums šis nosaukums nav svešs, katrā ziņā jumstas būtu bijis jāpamana uz jūsu radioaparātā skalas. Tur netālu no pilsētas darbojas neliela vietējasnozīmes radiostacija. Gleivica atrodas Vācija, precīzāk - uz poļu robežas. Un tātad. Tagad pieņemsim, kapoļu armijas daļas tai uzbrukušas un ieņēmušas staciju tieši tik ilgi, cik nepieciešams, lai noraidītuziņojumu, kurā Hitlers tiek pasludināts par kara kurinātāju. Tā jau ir nopietna, ļoti nopietna provokācija,vai ne?

Naujokss uz šo tiešo jautājumu atbildēja ar galvas mājienu, bet Heidrihs vēl nebija beidzis.- Visiem kļūst pilnīgi skaidrs, ka poļi meklē ieganstu karam, it īpaši pēc tam, kad notikuma vietā

tiek atrasts viens vai divi līķi un Vācijas radiotīkls nejaušības dēļ pārraida poļu paziņojumu un to translēarī uz ārzemēm.

Heidrihs ielūkojās Naujoksam tieši sejā un jautāja:- Vai jūs varētu noorganizēt šādi incidentu?Nirnbergas procesā 1945. gada 20. novembri Naujokss šo sarunu apstiprināja citiem vārdiem:

"Apmēram 10. augustā SD vadītājs Heidrihs pavēlēja man personīgi imitēt poļu vienību uzbrukumuGleivicas radiostacijai Polijas robežas tuvumā. "Materiāls pierādījums, ka uzbrukumu izdarījuši poļi,mums nepieciešams ne tikai ārzemju preses dēļ, bet ari mūsu iekšējās propagandas vajadzībām," Heidrihsman sacīja. Es saņēmu instrukciju iebrukt radiostacijā un noturēt to tik ilgi, kamēr tā saucamie vācpoļi,kas būs manā rīcībā, pagūst noraidīt uzsaukumu. Heidrihs man ari pateica, ka Vācija uzbruks Polijaituvākajās dienās."

Tagad atbildi gaidīja Heidrihs. Bet Naujokss - kā viņš pats vēlāk savās atmiņās izteicās - burtiskisastinga. Protams, viņš jau bija veicis neordinārus uzdevumus, bet šis - tik milzīga atbildība!

- Tātad? - Heidrihs gaidīja atbildi.- Tātad man gribētos jums garantēt veiksmi, bet pirms pamatīgas iepazīšanās ar šo projektu es jau

tagad varu apgalvot, ka izgāšanās risks ir liels. Ja jūs man uzticaties, es darīšu visu, kas būs no manisatkarīgs.

- Visu, kas no jums atkarīgs, mani neapmierina. Iekrišanas gadījumā jūsu stundas būs skaitītas,kaut ari es jums ļaunu nevēlu. Varbūt beigšu dzīvi ari es un vēl daudzi citi. Bet mūsu nāve nebūs patsbriesmīgākais šīs lietas iznākums. Izgāšanās iznīcinās visus tos pūliņus, ko daudzu gadu gaitā ziedojuši

miljoniem cilvēku. Bez tam - uz spēles ir likts Vācijas gods! Domāju, ka jums nav iebildumu no morālāviedokļa?

Naujokss nemanāmi saviebās.- Protams, nav.- Kā redzat, esmu pret jums absolūti atklāts. Ticu, ka jūs saprotat problēmas būtību. Par atteikšanos

nevar būt ne runas. Jums jāiet līdz galam. Tagad nokārtosim dažas detaļas.Patiešām, bija palikušas vēl dažas "detaļas".Alfrēda Naujoksa skatienam pavērās skapji, kuros akurāti karājās Kanārisa atsūtītie formas tērpi. Ar

tiem varēja apģērbt vismaz rotu. Blakus stāvēja kastes ar poļu cigarešu paciņām un sērkociņu kārbiņām,ar poļu valodā rakstītām vēstulēm un dokumentiem, kas bija jāsabāž formas tērpu kabatās.

Cilvēki, kurus vajadzēja ietērpt šais formās, bija vācieši, kas mazliet runāja poliski, vai arī tādi,kam bija dubulta pavalstniecība. Acīmredzot Naujokss nevēlējās iepriekš brīdināt visus diversijas grupasdalībniekus. Operācijai jāpaliek slepenai, tāpēc nepieciešams rūpēties, lai par to kaut ko zinātu pēciespējas mazāk cilvēku. Pēc Naujoksa domām, ne vairāk kā septiņi. Šo skaitu viņš piedāvāja Heidriham,kas tam piekrita.

Pirmos četrus Naujokss izraudzījās pats. Tie bija droši cilvēki. No SS. Divus rekomendēja Heidrihs- tiem bija jārealizē maldinošā ziņojuma radiopārraide. Viens no viņiem bija radiospeciālists, otrs -diktors, kas tekoši runāja poliski. Vai uz šiem cilvēkiem varēja paļauties tikpat droši kā uz citiem?Naujoksam gribējās ticēt, bet viņš zināja, ka Heidriha izvēle bieži nonāk pretrunā ar veselo saprātu.

Pirms aizbraukšanas Naujokss vēlreiz ieradās pie Heidriha. Viņš svinīgi zvērēja operāciju"Himlers" turēt slepenībā. Apmēram trīsdesmit cilvēki tika iepazīstināti ar operācijas būtību. Katrsnodeva tādu pašu zvērestu. Vadoņa un partijas vārdā. Pēc tam Heidrihs paspieda Naujoksam roku.Rokasspiediens bija "auksts un slābans", vēlāk Naujokss sacīja Ginteram Peisam, grāmatas "Vīrs, kassāka karu" autoram.

No diviem melniem fordiem "V8" izkāpa septiņi cilvēki, septiņi privātās drānās ģērbušies vīrieši.Katram rokā bija koferis. Viņi bija apstājušies pie jaunas baltas un skaistas ēkas - "OberschleisicherHof", Gleivicas labākās viesnīcas. Veidlapās, ko aizpildīja šie septiņi ceļotāji, viņi uzdevās parinženieriem no Mainas. Viņu numuri bija rezervēti jau pirms divām dienām. Viesnīcas saimniekam, kasbija iznācis viesus sagaidīt, viņi paskaidroja, ka vēlas Gleivicā izdarīt ģeoloģiskus pētījumus. Unpatiešām visā Gleivicā pavadītajā laikā "inženieri" vāca iežu un augsnes paraugus. Interesanta detaļa -visi viņu izrakumi notika Radionama tuvumā…

Vēlāk Nirnbergas procesā Naujokss liecināja: "Gleivicā es paliku četrpadsmit dienas… Starp 25. un31. augustu aizbraucu uz tikšanos ar Heinrihu Milleru, kas uzturējās Opelnes apkārtnē."

Heidrihs pats bija pateicis, ka Millers ir lietas kursā, kad Naujokss viņam bija uzdevis tīri dabiskujautājumu:

- Kā tad būs ar līķiem?- Tas tiek kārtots, - Heidrihs bija atbildējis dzedrāk nekā parasti. - Ar vienu pietiks. Jums to

piegādās tai dienā, ko noteiks Millers.Millers. Pat vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, Naujokss uzskata, ka tas bijis viens no

briesmīgākajiem cilvēkiem, ko viņš kādreiz pazinis. Gestapo vēsturnieks Žaks Delarū viņu apraksta šādi:"Caur un cauri funkcionārs. Viņam neeksistēja nekas cits kā tikai viņa papīri, viņa statistika, viņa pārskati.Viņš jutās brīvi tikai aktu un noteikumu pasaulē. Viņa vienīgās rūpes - karjeras kāpnes. Tas, ka aiz tā bijaneķītri ziņojumi, anonīmas vēstules, viduslaiku spīdzināšana un slepeni nāves sodi, viņu neinteresēja. Tasviss pie viņa nonāca tikai kā lakonisks ziņojums vai pieraksts un kļuva par administratīvu nišu."

Opelnē Naujokss satikās ne tikai ar Milleru. Tur uzturējās arī kāds Melhorns. Naujoksa klātbūtnē abišie cilvēki apsprieda plānu par incidentu uz robežas - tas paredzēja imitēt poļu karavīru uzbrukumuVācijas karaspēka daļām. No Naujoksa stāstījuma Nirnbergā: "Millers teica, ka viņa rīcībā ir divpadsmit

vai trīspadsmit notiesāti kriminālnoziedznieki, kurus var ieģērbt poļu karavīru drēbēs un viņu līķusnomest tā, it kā viņi būtu nogalināti kaujā. Heidriha uzpirkts ārsts iepriekš viņiem injicēšot indi, bet taipašā laikā līķiem atstāšot ložu ievainojumu pēdas. Pēc incidenta uz notikuma vietu atvedīšot žurnālistusun citas ieinteresētas personas. Millers teica, ka pēc Heidriha pavēles vienu no šiem cietumniekiem, kasiesaukts par Konservu Kārbu, viņš nodošot manā rīcībā."

Pēc dažām dienām, atgriezies Berlīnē, Melhorns savam draugam Valteram Šellenbergam, ārzemjuizlūkošanas nodaļas jaunajam šefam, pastāstīja visu, kas apspriests Opelnē. Tas bija 1939. gada 26.augustā. Berlīnē valdīja neciešams karstums. Melhorns un Šellenbergs kādā nelielā, pieticīgā restorānāpaēda pusdienas un, vēlēdamies aizbēgt no pilsētas piedvingušā gaisa, aizbrauca uz Vanezeru, kas atrodasstarp Berlīni un Potsdamu. Pēc tam Šellenbergs vēl ilgi atcerējās šo braucienu caur pilsētu pēdējās mieralaika stundās: 'Tais laikos Berlīne bija lieliska pilsēta, savas slavas un bagātības apogejā. Glīti, gaismaspilni skatlogi, koši zibošas izkārtnes, nepārtrauktas automašīnu straumes, ņirboši cilvēku bari, vārdusakot, rosīga, lietišķa miera laika dzīve."

Melhorns pārsteigtajam Šellenbergam izklāstīja visu Gleivicas lietu tādā plāksnē, kādā tā tikagatavota, kā arī to daļu, par kuru bija personīgi atbildīgs. Šellenbergs pavaicāja, kur Melhorns domādabūt poļus, kam būtu jāuzģērbj bēdīgi slavenie formas tērpi.

- Tur jau ir tas āķis! - Melhorns atsaucās. - Tā ir plāna pati velnišķīgākā vieta: poļus spēlēsnotiesātie no koncentrācijas nometnēm. Viņiem iedos īstus poļu ieročus. Tam, kas paliks dzīvs, apsolītabrīvība. Bet kas gan noticēs šādam solījumam?

Šellenberga reakcija bija diezgan skarba:"Visa šī lieta ir pēdīgie murgi! Ar šādām metodēm nedrīkst taisīt pasaules vēsturi. Šāda lieta nevar

palikt mūžīgā noslēpumā. To var noslēpt tikai neilgu laiku. Sādā vai tādā veidā tā reiz nāks gaismā. Jumskatrā ziņā jāizvairās no līdzdalības šajā pasākumā. Izdomājiet iemeslu! Izliecieties par slimu. Vaiatsakieties. Lai notiktu pēc tam, kas notikdams, jūsu atteikšanās tik un tā būs labāka par piekrišanassekām.

Nākamajā rītā Melhorns atteicās no uzdevuma, kuru viņam grasījās uzticēt. Asas kuņģa slimībaslēkmes dēļ viņš nevar operācijā piedalīties. Melhorna atteikumu Heidrihs pieņēma bez kometāriem, betjau pēc desmit minūtēm viņu norīkoja stipri zemākā postenī Austrumos, kur darbs bija saistīts ar lielāmgrūtībām. Viljams L. Šīrers precizē, ka Melhorna kuņģis drīz vien atveseļojies: "Kara laikā viņš bijaviens no galvenajiem terora organizētājiem Polijā."

Bet Naujokss pat nedomāja atteikties. Viņš pārdomāja Millera vārdus. Jautājums nebija pardivpadsmit vai trīspadsmit līķiem. Millers bija precizējis, ka viņa līdzdalība aprobežojas ar viena līķapiegādāšanu. Rupji smiedamies, viņš bija pavēstījis:

"No savas puses varu pateikt, ka es jūs apgādāšu ar ienaidnieka līki."Un pēc brīža piebilda:- Cik nelāgs priekšstats cilvēkiem radīsies par mūsu policiju, ja poļiem izdosies veikt šādu

uzbrukumu bez neviena upura!Naujokss izteica savas domas, un Millers turpināja:- Es pateikšu, ko izdarīšu jūsu labā. Divas minūtes pēc rīcības sākuma, 31. augustā pulksten

deviņpadsmitos trīsdesmit, es pabraukšu garām Gleivicas radiostacijai ar melnu opeli, kuru, kā es ceru,saviem cilvēkiem būsiet raksturojis, un pie durvīm atstāšu līķi, kas, kā jau norunājām, būs ieģērbts poļuarmijas formā. Es neiejaukšos jūsu darbā un tūlīt nozudīšu.

Brīdi klusējis, Millers pieskārās jautājumam par "noziedznieka" izraudzīšanu.- Par upuri varat neuztraukties, - viņš sacīja. - Mēs jau noskatījām cietumnieku ēbreju koncentrācijas

nometnē.24. augustā pāvests Pijs XII radiouzrunā izteica aicinājumu nosargāt mieru, "Kristus izlietās asins

vārdā" lūgdams, "… lai apvienotie spēki ieklausās viņa vārdos un nekļūst par netaisnības sējējiem… un

neizmanto savu varenību postīšanai". Tai pašā dienā prezidents Rūzvelts griezās pie Hitlera un PolijasRepublikas prezidenta ar vēstījumu, aicinādams viņus noregulēt domstarpības un neņemt palīgā ieročus.23. augustā Beļģijas karalis, runādams Oslo grupas valstu (Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Somija untrīs Skandināvijas valstis) vadītāju vārdā, arī aicināja saglabāt mieru, izteikdams kvēlu novēlējumu, lai"cilvēki, no kuriem atkarīga notikumu gaita, vienojas savas domstarpības ] un pretenzijas apspriestatklātās sarunās". 28. augustā Beļģijas karalis un Nīderlandes karaliene piedāvāja savu starpniecību"cerībā izvairīties no kara". 31. augusta pēcpusdienā pāvests nosūtīja notu Vācijas, Polijas, Itālijas undivu austrumu lielvalstu valdībām, lūgdams "…Tā Kunga vārdā… Vācijas un Polijas valdības izvairītiesno jebkādiem incidentiem", bet Anglijas, Francijas un Itālijas valdības - atbalstīt viņa aicinājumu. Unpiebilda: "Pāvests nav atmetis cerību, ka sarunas var novest pie mierīga ufi taisnīga atrisinājuma."

Amerikāņu žurnālists Viljams L. Šīrers, kas šais vēsturiskajās dienās dzīvoja Berlīnē, ar rūgtumurakstīja: "Šie neitrālu aicinājumi pēc formas un satura bija tik pacilāti, ka no tiem dveš pretim patoss unatrautība no realitātes, kad mēs lasām tos šodien. Rodas iespaids, ka Savienoto Valstu prezidents, Romaspāvests un Ziemeļeiropas nelielo demokrātisko valstu vadītāji dzīvojuši uz citas planētas, un viņuizpratne par notiekošo nebūtu labāka, ja šie notikumi būtu risinājušies uz Marsa."

28. augusta sestdiena Berlīnē bija karsta un tveicīga. Vai karš? Berlīnieši, šķiet, par to nedomāja,viņi bariem brauca uz galvaspilsētas apkaimes ezeriem un parkiem. Kaut ari

27. augustā valdība bija paziņojusi, ka "pārtikas produktu, apavu, tekstiliju un ogļu normēšanassistēma" stājas spēkā nākamajā rītā.

1939. gada 31. augusts. Pulkstenis bija 4.00 pēc pusdienas. Viesnīcas "Oberschlesister Hof"septītajā numurā Alfrēds Naujokss bija sapulcinājis sešus savas diversijas grupas dalībniekus. Viņi bijaiekārtojušies, kā varējuši: divi sēdēja uz gultas malas, trīs uz krēsliem, pēdējais bija nostājies pretimkamīnam. Pats Naujokss sēdēja uz palodzes.

Pēc vairākiem gadiem Naujokss atcerēsies vārds vārdā to, ko toreiz bija teicis:- Kā redzat, mēs visi esam šeit. Manā automašīnā ir divas kastes. Pirmajā ir septiņas poļu armijas

formas. Šovakar mēs aizbrauksim uz Ratiboras mežu, tas ir dažus kilometrus no mūsu mērķa, un turpārģērbsimies.

Viņš pievērsās radiospeciālistam, ko bija izraudzījis Heidrihs.- Kari, jūs noskaņojiet radio, kas atrodas otrajā kastē, un nogaidiet signālu, kas atskanēs mazliet

pirms pulksten deviņpadsmitiem trīsdesmit un atļaus mums sākt operāciju. Vēlāk es jums pateikšuradioviļņa garumu. Tieši deviņpadsmitos trīsdesmit mēs ieradīsimies stacijā un sagūstīsim tās personālu -tur nebūs vairāk par pieciem sešiem kalpotājiem. Jūs neizdvešat ne vārda, lai viņi domā, ka esam poļi.Pēc tam pie manis paliks tikai Karls un Heinrihs.

Heinrihs bija diktors, ari viņu bija ieteicis Heidrihs. Naujokss turpināja:- Jums, Kari, būs jāpieslēdzas pie Braslavas līnijas, jūs to zināt. Heinrih, man ir nelielas runas

teksts, kas jums būs jānorunā mikrofonā. Brīdinu, ka ziņojuma pārraidīšanas laikā es vairākas reizesizšaušu gaisā. Centieties nepievērst šāvieniem nekādu uzmanību.

Istabā iestājās smags klusums. Bija jūtams, ka gaisā virmo satraukums.- Dažas minūtes pēc mums pie stacijas galvenās ieejas piebrauks melns opelis, un uz kāpnēm

tiks uzmests līķis. Jūs nedrīkstat iejaukties. Ar to nodarbojas cita nodaļa. Mēs varam palikt stacijā neilgāk par piecām minūtēm, domāju, ka neviens mums nepretosies. Tomēr, ja negaidīti ierodas policija,šaujiet bez vilcināšanās!

Vai tad vācu policista dzīvībai bija kāda nozīme, ja uz spēles bija likts Lielvācijas triumfs!- Tiklīdz viss būs izdarīts, mums jālaižas prom. Ja kādu no jums notvers, jums jāapgalvo, ka esat

polis. Berlīne paredz šādu iespēju un lūgs gūstekni atdot. Speciālās nodaļas komisārs nekavējoties izsūtīslidmašīnu, kas gūstekni pievāks. Iegaumējiet: šovakar pulksten deviņpadsmitos trīsdesmit jūs kļūsiet parpoļu armijas kareivjiem un šausiet virsū ikvienam, kas mēģinās stāties jums ceļā. Pat tad, ja jūs kādu

nogalināsiet, nebūs ne izmeklēšanas, ne vajāšanas. Tāda ir pavēle.Apspriede bija beigusies. Visiem bija jāsapulcējas pulksten 18.30.Divas lielas melnas automašīnas apstājās Ratiboras meža malā. Atbraucēji klusēdami no tām izcēla

divas kastes. Pirmajā gulēja septiņi "Liger-9" sistēmas revolveri, virs tiem - poļu armijas formas tērpukomplekti. Joprojām klusēdami, visi septiņi vīrieši pārģērbās.

- Neviena forma neatbilda augumam, - vēlāk Naujokss stāstīja Ginteram Peisam, - tomēr neviensšajā ietērpā nelikās smieklīgs.

Otrajā kastē bija radiostacija. Karls to noskaņoja un, uzlicis austiņas, sāka gaidīt. Piepeši atskanējasignāls. Pulkstenis bija tieši 19.27.

Naujokss tūlīt iekāpa fordā. Karls vaicāja, ko lai dara ar rāciju, bet atbildi nesaņēma un pameta tomežā. Viņš pievienojās biedriem, un mašīna devās ceļā.

Tuvās nakts tumsā parādījās Gleivicas radiostacija. Riepām nošvīkstot, divas automašīnas straujinobremzēja pie lielām, stiklotām durvīm, uz kurām veda seši pakāpieni. Pa labi - apgaismots logs,acīmredzot tur pašreiz bija stacijas personāls. Naujokss uzskrēja pa kāpnēm augšā un atgrūda vaļāparādes durvis. Karls un Heinrihs - aiz viņa. Hallē stāvēja kalpotājs tumši zilā formas tērpā, viņš metāspretim ienācējiem, bet, ieraudzījis, ka tie ir poļu kareivji, aiz pārsteiguma apstājās un palika stāvam aratvērtu muti. Heinrihs pieskrēja viņam klāt, sakampa aiz pleciem un viņa galvu divas reizes atsita pretsienu. Ne skaņu neizdvesis, tas saļima uz grīdas kā salauzta lelle.

Naujokss jau iegriezās gaitenī pa labi un iedrāzās otrajā istabā, kuras logs bija apgaismots.Kalpotājs nepaguva ne atjēgties, kad Naujokss viņu jau bija apdullinājis ar šautenes laidi. Šai mirklī

atskanēja Karla sauciens:- Šurp, ātrāk!Naujokss, steigdamies uz saucēja pusi, ielauzās studijā, kur pie mikrofona jau stāvēja Heinrihs,

gatavodamies nolasīt paziņojumu.Karls bija blakus istabā, kur stāvēja raidītājs, ar kuru varēja pieslēgties Breslavas radio un no tā

iziet ēterā pa visu Vāciju. Studiju no raidītāja telpas norobežoja liels stikla logs. Stāvēdami pie tā,Naujokss un Heinrihs redzēja, kā Karls rosās, citu pēc citas paceldams un nolaizdams visus slēdžus pēckārtas. Likās, ka viņš zaudējis līdzsvaru. Naujokss pameta studiju un iegāja pie pilnīgi apjukušā Karla.

- Kas noticis? - viņš jautāja.- Nevaru atrast pieslēguma slēdzi…- Kādu slēdzi?- Tādu lietiņu, kurai jānodrošina retranslācija uz Bres- lavu. Es to nevaru atrast!- Idiots! Jums katrā ziņā tas jāatrod. Biju domājis, ka jūs savu lietu protat.Naujoksam atbildēja cilvēks, kas bija zaudējis saprātu:- Pasakiet man, kā es varu zināt, kur tas meklējams? Es protu ar to rīkoties, ak vai, bet vispirms

man taču tas ir jāsameklē.Tā bija katastrofa. Ginters Peiss pēcāk rakstīja: "Pārraidei bija jānotiek, lai tur vai kas… Aiz stikla

Heinrihs žestikulēja, atkārtodams tekstu. Likās, ka ari viņš bija zaudējis savu parasto savaldību unnobijies."

- Varbūt varat nodrošināt vismaz lokālu pārraidi? - Naujokss jautāja Karlam.- Jā, bet tikai vietējos garajos viļņos. Tas nav nekas. To dzirdēs tikai Gleivicā, nekur citur.- Labi, izdariet tā! Izdariet vismaz kaut ko! Nepieciešams, lai šis nolādētais teksts būtu nolasīts,

vienalga kam.Naujokss atgriezās studijā un pavēlēja Heinriham sākt lasīšanu tūlīt pēc Karla signāla.- Lasiet skaļi, - viņš piekodināja, - tāpēc ka es taisīšu troksni un šaudīšos.Luī Sorels, kas pētījis SS vēsturi, stāsta, ka pēc Karla signāla "Heinrihs sāka lasīt tekstu ļoti ātri,

gandrīz kliegdams.

Kaut arī Naujokss bija brīdinājis, pēc pirmā revolvera šāviena Heinrihs sarāvās, mikrofons nokritazemē, un viņš apklusa. Bet Naujokss tik valdonīgi sāka žestikulēt, ka viņš saņēmās un pabeidza pārraidi.Tiklīdz tas bija padarīts, operācijas komandieris, Karls un Heinrihs pameta studiju, kurā jau sāka mutuļotdūmi."

Līdzdalībnieku pavadībā Naujokss izskrēja no Gleivicas radiostacijas ēkas. Steigdamies lejā pakāpnēm, "viņš ieraudzīja savu… septīto palīgu pret paša gribu - druknu, gara auguma vīrieti, kas bijaieģērbts poļu armijas kareivja formā".

- Viņš vēl bija dzīvs, bet bez samaņas, - vēlāk Naujokss pastāstīja Nirnbergā. - Es to nopratu netikai pēc viņa skatiena, bet arī pēc elpas vilcieniem. Es neredzēju šautas brūces, bet viņa seja bijanotriepta ar asinīm.

Kad pēc neilga brīža notikuma vietā ieradās Gleivicas policija, tā atrada līķi.1939. gada 1. septembra rītā pulksten septiņos Naujokss iegāja Heidriha kabinetā. Viņš nebija

noskuvies. Divas diennaktis viņš nebija gulējis. Atgriezdamies no notikuma vietas, viņš visu laiku sevapgalvoja, ka viņa vadībā organizētā operācija "Himlers" būtībā ir izgāzusies. Visas kārtis bija liktas uzto, ka par poļu uzbrukumu jau pēc dažām minūtēm uzzinās visa Vācija. īstenībā notika tā, ka tikaiGleivicas pilsētiņas radiouztvērēju īpašnieki varēja uzzināt par notikumu, kura sarīkošana bija prasījusitik lielu uzmanību un tik daudz pūļu. Iespējams, Naujokss domāja, ka viņa karjera ir beigusies. Iespējams,ka viņu gaida pats ļaunākais.

Reinhards Heidrihs klusēdams vēroja savu darbinieku. Tad pateica vienu vienīgu vārdu: -Apsveicu!Un piebilda:

-Žēl, ka radās tadi traucējumi, bet pieļauju, ka nebija iespējams no tiem izvairīties. Man jāatzīstas,ka sāku uztraukties, kad vakar vakarā deviņpadsmitos trīsdesmit neko neizdzirdēju. Bet neraizējieties.Pārraide notika, neviens nav notverts, un tas ir pats svarīgākais.

Naujokss sāka skaidrot, kāpēc operācija pilnībā nav izdevusies, viņš mēģināja atrast izgāšanāsiemeslus. Heidrihs nervozi viņu pārtrauca:

- Es biju paredzējis, ka tā var notikt. Vai šārita avīzes jau lasījāt? Skatieties - "VolkischerBeobachter". Pirmajā lappusē atradīsiet ļoti interesantu rakstu.

Naujokss paņēma avīzi, ko šefs viņam sniedza un atplāja to. Zem lieliem burtiem iespiesta virsraksta"Agresori uzbrūk Gleivicas radio" bija rakstīts:

"Pagājušajā naktī mazliet pirms pulksten 20.00 grupa poļu kareivju ieņēma Gleivicas radio ēku. Šailaikā darba telpās bija tikai daži cilvēki. Kā izrādījās, poļi bija labi iepazinušies ar šo objektu. Viņiuzbruka stacijas personālam un ielauzās studijā, apdullinot tos, kas trāpījās ceļā.

Agresori pārtrauca retranslāciju Breslavas līnijā un mikrofonā nolasīja propagandisku runu, kas jauiepriekš bija sagatavota poļu un vācu valodā.

Viņi paziņoja, ka pilsēta un radiostacija atrodas poļu rokās, lietoja izteicienus "poļu Breslava" un"poļu Danciga", tā dziļi aizvainodami Vāciju."

Tālāk tekstā bija citēta Heinriha nolasītā runa.Maigā balsī Heidrihs piebilda:- Hitlers ir apmierināts. Viņš mani izsauca šorīt pulksten piecos.Lūk, kādēļ Heidrihs ir apmierināts ar operācijas rezultātiem! Hitlers ir apmierināts. Tāpēc

apmierināts ir ari Heidrihs.Gleivicas notikums bija pirmā labā ziņa, ar kuru Hitleram sākās šī diena. Nakti viņš bija pavadījis

ļoti labi. "Vadonis bija nomierinājies un labi gulēja," var izlasīt ģenerāļa Franča Haldera žurnālā. "Viņštagad varēja cerēt, ka Lielbritānija un Francija neiesaistīsies karā." Pēc dažām stundām Ādolfs Hitlersreihstāgā paziņoja, ka Vācijas bruņotie spēki iegājuši Polijā. Viņš atsaucās uz notikumu Gleivicā:

- Lai aizsargātos no poļu uzbrukumiem, Vācijas karaspēka vienības šā rīta agrumā iesaistījāskaujās. Šī akcija jāuzskata nevis kā karastāvoklis, bet tikai kā prettrieciens poļiem…

Operācija "Himlers" bija sasniegusi mērķi. Iespējamības robežās. Hitleram bija vajadzīgs alibi. Toviņam Gleivicā sagādāja Alfrēds Naujokss.

- Šonakt, - Hitlers turpināja, - Polijas regulārās armijas kareivji pirmie atklāja uguni mūsuteritorijā. Mēs no savas puses šodien no pulksten pieciem un četrdesmit piecām minūtēm uzsākamkaradarbību. Kopš šī brīža mēs uz katru bumbu atbildēsim ar bumbu!

Šis karš, par kuru vēlāk izplatījās ārkārtīgi daudz melīgu izdomājumu, sākās ar viltojumu. Vācijasvērmahta virspavēlniecība savos pirmajos ziņojumos rīta agrumā izraisītās militārās operācijasuzdrošinājās nosaukt par prettriecieniem. Berlīne darīja visu iespējamo, lai izplatītu šo melīgo versiju.

Pat vācu kareivji, kuru vairākums zināja, kas ir īstais agresors, turējās pie šīs oficiālās versijas.Speciāli viņiem Hitlers 1. septembri vēlreiz uzstājās ar runu:

- Polijas valsts noraidīja mierīgu noregulējumu, kuru es mēģināju piedāvāt. Tā deva priekšrokuieročiem… Robež- incidentu sērija, kas lielai valstij nav pieļaujama, pierāda, ka poļi vairs negribievērot reiha robežas.

Lai darītu galu šīm bezprātīgām intrigām, mums neatliek nekas cits, kā spēkam stāties pretim arspēku.

Londonā, Parīzē un Romā joprojām turpinājās sarunas. Zviedrs Daleruss bija vidutājs starp Gēringuun britu valdību. Pulksten 8.00 rītā Daleruss ieradās pie Gēringa, kas viņam pavēstīja, ka "karš sāciespoļu vainas dēļ, jo tie uzbrukuši vācu radiostacijai Gleivicā un uzspridzinājuši tiltu netālu no Diršavas".Daleruss tūlīt izsauca ārlietu ministriju.

- Es teicu savam sarunas biedram, - Daleruss liecināja Nirnbergā, - ka, saskaņā ar manā rīcībāesošām ziņām, poļi pirmie pārgājuši uzbrukumā.

Lielbritānijas sūtnis Hendersons pulksten 10.30 apstiprināja, ka uzbrucēji ir poļi!Vakarā pulksten 21.40 Hendersons un stundu vēlāk Francijas sūtnis Kulondrs Ribentropam paziņoja,

ka Francija un Lielbritānija izpildīs saistības, kas noteiktas līgumā ar Poliju, ja Vācija neizvedīs savukaraspēku no Polijas teritorijas. Bet Ribentrops viņiem neatlaidīgi apliecināja, ka "nevar būt runa parVācijas agresiju", drīzāk jārunā par poļu agresiju, tāpēc ka iepriekšējā vakarā "regulārās" poļu armijasdaļas iebrukušas Vācijas teritorijā.

Bet nekas, pat ne meli, vairs nevarēja pasauli glābt no katastrofas, kas bija viena no visnāvīgākajāmcilvēces vēsturē.

Alens Deko, franču vēsturnieks Veronas traģēdija

Vecās Veronas pils Kastelvekjo milzīgajā zālē bija tumšs un auksts. 1944. gada 8. janvāra rīts ausagaužām gausi, it kā negribīgi, un likās, ka diena neatnāks nekad. Kastelvekjo pils būvēta XIV gadsimtāAdidžes krastā, un ar Trento kvartālu to saista pārsteidzoši skaistais Skaligero tilts. Zāli greznoja XVI unXVII gadsimta gleznas un renesanses laikmeta skulptūras. Šajā saltas greznības pārbagātajā telpā, mēmugaidu pārņemti, sēdēja arestētie cilvēki.

Viņi bija seši, seši vīrieši, kas pašlaik sēdēja uz krēsliem pa kreisi no tribunāla. Seši bijušieMusolīni līdzgaitnieki, sešas augstu stāvošas fašistu amatpersonas. Visi bija Lielās nacionālās fašistupadomes locekļi, tātad piederēja pie tā kolektīvā orgāna, kas bija kļuvis par Musolīni ideju pārstāvētāju.Par ko viņi bija nokļuvuši šeit? Par to, ka apmēram pirms pusgada, 25. jūlijā, bija uzdrošinājušies paceltbalsi pret duči. Apsūdzības raksts izcēlās ar formulējumu precizitāti un izslēdza jebkādu divdomību. Pēctiesnešu domām, visi seši apsūdzētie bija tiesājami "par nodevību un palīdzību ienaidniekam, parneuzticību un daudzkārtējiem uzbrukumiem valsts neatkarībai, kas izpaudās, piemēram, balsošanā Lielāspadomes sēdē 25. jūlijā Romā."

Viņi klusēdami noklausījās apsūdzību: 78 gadus vecais maršals Emilio de Bono, 45 gadus vecaisTullio Džaneti, 45 gadus vecais Karlučo Pareski, 45 gadus vecais Ločano Gotardi, 65 gadus vecaisDžovanni Marinelli. Sestais bija Galeaco Čano - grāfs Cano, kas 41 gada vecumā jau bija paguvis kļūtpar Lielās padomes locekli, Itālijas ārlietu ministru un joprojām bija Benito Musolīni znots.

Tātad Musolīni bija nodevis tiesai savu znotu par "neuzticību idejai", kaut ari zināja, ka tiesasspriedums, ja tiks atzīta apsūdzēto vaina, negrozāmi būs tikai viens: nāvessods. Bet Čano taču bija viņameitas vīrs, viņa mazbērnu tēvs! Šādi apsvērumi varētu atturēt kuru katru cilvēku, tikai ne BenitoMusolīni. Ne velti Andrē Briso, viens no redzamākajiem jaunākās vēstures speciālistiem, Veronastraģēdiju nosaucis par "XX gadsimta Šekspīra drāmu". Patiešām, iedomājoties šīs 1944. gada janvāradienas, prātā iezogas doma, ka toreiz Veronā tādi jēdzieni kā uzticība, gods, ģimenes saites, piepeši bijazaudējuši jebkādu vērtību, tāpēc neviļus rodas salīdzinājums ar antīko traģēdiju. Starp citu, vienam otramšis notikums droši vien liksies kā nožēlojams senatnes šedevru atdarinājums. Protams, nejau tas irgalvenais. Mūs interesē cits jautājums: kā un kāpēc tas viss notika? Vai tik tiešām pie visa vainojams aklsliktenis - tas pats liktenis, kas ir ikvienas traģēdijas galvenā atspere? Ja tā, tad liktenīgo apstākļusagadīšanās jāsāk skaitīt ar 1943. gada 25. jūliju.

Roma, Venēcijas pils… Armijas patruļa pārbauda katru mašīnu un pie pils ļauj piebraukt tikaioficiālo personu automobiļiem. Ap pulksten 16.45 laukumam pieguļošajā blakus ieliņā šo automašīnu jausabraucis diezgan daudz. Pilsētā valda karstums, bet pienākusi piektdiena, darbalaiks iet uz beigām, tāpēcvairākums romiešu jau steidzas uz pilsētas pludmalēm, lai tur atvēsinātos. Toties pils audienču zālepilnum pilna ļaužu - šeit pulcējas fašistu augstākās amatpersonas, citiem vārdiem sakot, hierarhi, kasuzaicināti uz Lielās padomes sēdi. Visi ģērbušies formas tērpā: melns krekls, kokvilnas auduma jaka, hakikrāsas bikses un zābaki. Jūtams, ka visi ir satraukti, uzvilkti kā stīgas. Tā, protams, nav nejaušība:ikviens, kas šeit aicināts, zina, ka šodien, tūlīt, tiks izspēlēta izšķirošā partija. Lielajai padomeijāapspriež dienas kārtības jautājums, ko ierosinājis viens no tās locekļiem - Dino Grandi, cilvēks, kuruvisi pazīst kā Musolīni tuvāko līdzgaitnieku un vienu no fašisma ideoloģijas pamatlicējiem. Taču viņasagatavotais iesniegums, kas šodien jāapspriež, pauž nepārprotamu neuzticību vadībai. Patiesībā DinoGrandi ir pirmais, kas iedrošinās izteikt to, par ko domā gandrīz visi pārējie. Stāvoklis krievu frontē irārkārtīgi slikts. Liekas, nav vairs tāda spēka, kas varētu apturēt Sarkanās Armijas virzīšanos uz priekšu.Sabiedrotie stabili nocietinājušies Sicīlijā. Ievērojamai Berlīnes-Romas ass uzvarai, kas varētu glābt

stāvokli, praktiski neviens vairs netic. Paši itālieši sāk saprast, ka Musolīni, ievērodams pienākumus, kouzliek savienība ar Ādolfu Hitleru, ved Itāliju pretī katastrofai. Viens otrs dučem tuvs cilvēks jaumēģinājis viņam to visu pateikt. Bet - veltīgas pūles. Viņš nedzird itin neko, it kā gulētu vaļā acīm. Artrulu ietiepību, kas aizvien stiprāk atgādina vecuma neprātu, viņš atkārto vienu un to pašu: Hitlers šai karāuzvarēs.

Itālijas glābšanai atliek tikai viens ceļš: tā jāizvelk no zaudētāju nometnes, t.i., jāsarauj saites arhitlerisko koalīciju. Ja Musolīni nebūs ar mieru to darīt, nepieciešams panākt viņa atkāpšanos, bet varavisā pilnībā jānodod karalim Viktoram Emanuēlam III ar noteikumu, ka viņš atsakās no tiem savienībaspienākumiem, ko Itālija agrāk uzņēmusies. Tātad Dino Grandi Lielajā padomē nāks klajā ar šādiempriekšlikumiem un hierarhiem tie būs jāapspriež. Lūk, kāpēc visi ir tik nervozi, tik sasprindzināti, lūk,kāpēc atmosfēra uzlādēta ar tik nomācošu nemieru.

Zālē sarodas aizvien vairāk cilvēku. Skat, ierodas arī grāfs Čano. Šis četrdesmit gadus vecaiselegantais skaistulis ar sportisku augumu un enerģisku sejas izteiksmi, kā parasti, ir neatvairāms. Viņatēvs, bagāts rēderis, kādreiz bija viens no tuvākajiem dučes draugiem, cilvēks, kas baudīja neierobežotudučes uzticību. Pēc tam, kad Galeaco Čano apprecējās ar Edu Musolīni, viņa karjeras gājiens kļuvaapbrīnojami straujš. 33 gadu vecumā viņš jau bija Itālijas ārlietu ministrs. Kā šī resora vadītājs viņš arīgatavoja nākamo savienību ar Vāciju. Starp citu, Hitlers viņam nekad nebija mīļš un samierināties arsavas valsts pakļautību Vācijai viņam bija ļoti grūti. Daba viņam bija devusi možu un asu prātu, tāpēcviņš samērā drīz atskārta Ribentropa aprobežotību un Gebelsa bezkaunīgo pašapmierinātību. Kopš karasākšanās Hitlera spiediens uz Itāliju viņam kļuva pilnīgi nepanesams. Nevēlēdamies slēpt savas domas,viņš tās atklāti pateica dučem, par ko galu galā tika atcelts no ārlietu ministra amata. Tiesa gan, Čano tikanorīkots par Itālijas sūtni Vatikānā pie Svētā Krēsla. Šis jaunais postenis dučes znotam kļuva par ideālunovērošanas punktu, no kura viņš varēja turēt acīs gan sabiedroto izcelšanos Sicīlijā, gan krievu armijuvirzīšanos uz priekšu, gan ari bezgalīgās vāciešu sakāves. Un nu, 1943. gada 25. jūlijā, Čano kopā arvisiem pārējiem bija jāizsakās par vai pret Musolīni.

Tieši pulksten 17.00 Lielās padomes locekļus aicināja apspriežu zālē, un tūlīt pēc viņiem parādījāsarī Musolīni. Atskanēja juceklīgs troksnis: apspriedes dalībnieki, krēslus skaļi atbīdīdami, piecēlāskājās, lai apsveiktu duči. Partijas sekretārs Skorca skaļi izsaucās:

- Sveiks, duče!Viņam pievienojās 27 cilvēki, izstiepdami roku fašistu sveicienā.Musolīni atbild uz sveicienu neizteiksmīgā, gurdenā balsī un apsēžas savā vietā. Kur gan palicis tas

pašpārliecinātais diktators, kas Abesīnijas kara laikā ar savu enerģiju suģestēja itāliešu pūļus? Viņš irstipri novājējis, sejas panti kļuvuši asāki, bet tik un tā izskatās kā ar eļļu apziesti. Jau sen viņu mokakuņģa čūla, un laiku pa laikam seju izķēmo sāpju grimase. Viņš izskatās pēc cilvēka, kura fiziskās spējasnovestas līdz pēdējai robežai.

Viņš izņem no portfeļa papīra lapas, noliek tās sev priekšā uz galda un sāk runāt:- Es sasaucu Lielo padomi saskaņā ar jūsu izteikto vēlēšanos un cerībā dzirdēt no ikviena viņa

personīgās domas par pašreizējo stāvokli valstī.Musolīni uzskata par vajadzīgu precizēt:- Jums nevienam nav noslēpums, ka visa valsts ar milzīgu uzmanību seko tam, kas notiek šai zālē.Pēc šāda ievada viņš pāriet pie militārā stāvokļa raksturošanas. Tie hierarhi, kas viņu sen nav

redzējuši, nespēj noslēpt izbrīnu: kāpēc duče runā tik klusā, tikko sadzirdamā balsī? Turklāt viņš ik pabrīdim pazaudē domas pavedienu, jauc vārdus… Viņš runā par amerikāņu ielaušanos Vidusjūrā, parvirspavēlniecības atbildību. Bruņoto spēku pavēlniecības delegācijas sasaukšana, ko karalis 1940. gada16. jūnijā uzdevis viņam, nepavisam neesot viņa iniciatīva, to esot ierosinājis pavēlniecības štābs unģenerālis Badoljo. Pēc tam duče runā par Āfrikas operācijām, par sakāvi Sicīlijā un nobeidz ar bargukritiku Itālijas armijai, kas "nav pratusi apgūt vācu armijas spēju aizstāvēties līdz pēdējam".

- Vai šodienas Itālija saglabājusi gribu uzvarēt? - viņš jautā. - Tas ir pats galvenais jautājums.Viņš atkal un atkal atkārto, ka neviens karš nekad nav populārs, ka, par spīti visam, mums jābūt

stingriem, ka Anglija joprojām ir galvenās briesmas, ka jebkādā situācijā Itāliju saista savienībaspienākumi. Viņš runā, runā un runā… Viņa runa klātesošajiem izklausās pēc netalantīga advokāta sliktisagatavotas aizstāvības runas, kas nevienu nepārliecina. Itālijas Akadēmijas prezidents Luidži Ferconipēcāk izteicās:

- Musolīni izskatījās noguris un apātisks, viņa argumentācija bija juceklīga un, atsaukdamies uzkonkrētiem faktiem, viņš stipri kļūdījās.

Hierarhs Botai savu viedokli izteica tā:- Man - un droši vien ne tikai man - radās iespaids, ka viņa sniegtais militārā stāvokļa vērtējums

izceļas ar neprecizitāti, apzinātu divdomību, vairāk vai mazāk atklātu falsi- fikāciju un nespēju apjēgt, ciksarežģīta un mainīga ir reālā īstenība.

Beidzot Musolīni bija ticis līdz savas runas nobeiguma daļai:- Esmu pārliecināts, ka pēc visa izklāstītā jūs negribēsiet šodienas sēdes uzdevumu ierobežot

tikai ar valsts iekšējā un militārā stāvokļa apspriešanu. Lielajai padomei jādod atbilde uz daudz plašākujautājumu: karš vai miers? Sīksta pretošanās vai bezierunu kapitulācija? Ceru, ka visa nācija no jumsizdzirdēs tieši to, ko tā gaida.

Viņš apklusa. Zālē valdīja drūms klusums. Dučes uzstāšanās klātesošajos bija radījusi gaužāmnožēlojamu iespaidu. Kas uzdrošināsies runāt pēc viņa? Beidzot vārdu lūdz vecais maršals Bono. Viņšpūlas aizstāvēt armiju un tās pavēlniecību. Bet tad, kad viņš ieteic turpināt spīvu pretošanos, viņupārtrauc vairākas balsis:

- Vai jums ir līdzekļi kara turpināšanai? Vācieši mūs pametuši… Mums vairs nav flotes, mums irmaz lidmašīnu, maz tanku…

Ar drūmu izbrīnu Musolīni ieklausās kņadā, kas pārņēmusi zāli. Izsakās visi. Vairākums duči kritizē,mazākums viņu aizstāv. Skan bargi un cietsirdīgi vārdi. Botai jau kliedz pilnā rīklē:

- Duče, tu atņēmi mums pēdējās ilūzijas par mūsu aizstāvēšanās spējām, ja tās vēl kādā no mumsbija saglabājušās! Ar savu ziņojumu tu mūs apdullināji gluži kā ar mietu pa galvu!

Ar tādu pašu degsmi viņš turpina:- Tagad, kad apstākļi mums nav labvēlīgi, nav jāspriedelē, kas labāks - karš vai miers. Duče,

mums jāizvēlas viens no diviem: vai nu bezierunu kapitulācija, vai arī goda pilns pamiers!Vārdu lūdz Grandi. Viņš jau iepriekš gatavojies šodienas apspriedei un tagad nolasa tēzes no

pieņemamās rezolūcijas:- "Lielā padome prasa (…) nekavējoties atjaunot karaļa, Lielās padomes, valdības, parlamenta un

korporāciju funkcijas un atbildību saskaņā ar Konstitūcijas prasībām. Mēs lūdzam valdības galvugriezties pie Viņa Majestātes karaļa, kuram tagad pievērstas visas tautas uzticības pilnās sirdis, un lūgt,lai viņš mūsu valsts un sava karaliskā goda glābšanas vārdā uzņemas visu sauszemes, jūras un gaisabruņoto spēku pavēlniecību saskaņā ar Karaliskā reglamenta 5. pantu, kā arī uzņemas atbildību par visupārējo valsts institūtu darbību, atgādinot, ka mūsu tēvzemes vēsturē šī atbildība vienmēr pavadījusiSavojas dinastijas valdošā nama likteni."

Pēc tam Grandi pievēršas fašisma vēsturei, apgalvodams, ka Hitlers "izkropļojis itāliešu fašismagaru". Pēc viņa domām, "personīgās varas sistēma, kas pastāvējusi pārāk ilgi, kaitīgi ietekmējusi dučesraksturu, sagrāvusi un iznīcinājusi fašismu". Viņš drosmīgi izsaucas:

- Mums nav vajadzīgs Musolīni, kas kļuvis par parāžu, masu demonstrāciju un deju ansambļuvaroni!

Šajā lūzuma brīdī, Grandi turpina, jāprasa, lai Musolīni vadības grožus nodod karalim, bet patspaliek tikai par vienas konkrētas politiskās partijas līderi. Savu runu Grandi pabeidz ar šādiem vārdiem:

- Ak duče! Mēs visi esam piekalti pie vienas klints! Ieklausies jel satrauktajā kliedzienā, kas

laužas ārā no tavu visuzticamāko sekotāju krūtīm! Dod mums iespēju dalīties ar tevi visā grūtajāatbildības nastā! Vienprātība - lūk, kas mums vajadzīgs! Vienotiem uzvarēt vai vienotiem iet bojā!

Un zālē atkal iestājas klusums. Bet ko dara Musolīni? Kāpēc viņš klusē, kur palikušas viņa asāsreplikas, pie kurām tik ļoti pieraduši visi, kam ar viņu bijusi saskarsme? Vai tiešām viņš nesāks negantilādēties, kā vienmēr to darījis, kad kāds uzdrošinājies kaut ar vārdiņu iebilst? Nē, viņš joprojām klusē, arskatienu pētīdams galda virsmu. Botai klusi čukst blakus sēdētājam:

- Duče izskatās nevis pēc cilvēka, bet pēc rēga…Beidzot atskan Musolīni nogurusī balss. Bet izrādās, ka viņš tikai dod vārdu nākamajam runātājam -

tautas kultūras ministram Polverelli, kas visādi taisnojas, iebilzdams pret bargo fašisma propagandaskritiku. Viņš to dara slikti, runā saraustīti un ļoti neskaidri.

Un tad no savas vietas pieceļas Galeaco Čano.Visu skatieni pievēršas dučes znotam. Ikvienam ir zināms, ka Čano jau sen atklāti kritizē sava

sievastēva realizēto politiku. Turklāt visiem ari tas ir zināms, ka tieši pēdējās dienās viņš vairākkārtticies ar opozicionāriem, kas ir viskrasāk noskaņoti pret duči. Bet vai viņš uzdrošināsies publiski visassabiedrības priekšā izteikties pret Musolīni?

Viņš uzdrošinājās.Pašreiz, kad strauji tuvojas mijkrēslis - Musolīni runāja līdz pulksten 19.00, un vairāk nekā stundu

ilga Grandi uzstāšanās. Čano nepavisam nav līdzīgs tam švītīgajam skaistulim, kas parasti redzams uzžurnālu vākiem un kinohronikas kadros. Liekas, viņā nekas vairs nav palicis no augstākās sabiedrībassvinību; polo, golfa, jahtu un glītu grāfieņu cienītāja. Viņa asajā skatienā kaist "jauna apņēmība, iekšējaspārliecības spēks". Redzams, ka viņš uztraucas, bet viņam izdodas uztraukumu pārvarēt. Viņš iesāk arpaziņojumu, ka karu nepieciešams turpināt.

- Mums jāturpina karadarbība ar visiem mums pieejamiem līdzekļiem.Pēc tam viņš asi kritizē Vāciju par tās divkosību. Vācu puse prasa, lai Itālija stingri izpilda visus

savienības līguma pienākumus, turpretim pati itin nemaz necenšas šai ziņā rādīt paraugu. Turklāt Vācijasvaldība nemitīgi maldina Itālijas valdību.

- Kad 1939. gada 21. maijā es Berlīnē parakstīju "Tērauda paktu", Ribentrops man apgalvoja,ka Vācijai vēl trīs gadus nepieciešams miers. Patiesībā jau no 3. aprīļa viņi aktīvi gatavojās Polijasieņemšanai. Hitlers uzdeva maršalam Keitelam ziņot par pilnīgu gatavību sākt karadarbību jebkurā brīdī,sākot ar 1939. gada 1. septembri.

Vācija pieteica karu bez konsultēšanās ar Itāliju, tātad pārkāpa noslēgtā pakta prasību. Čanopagriežas pret sievastēvu, kas viņā skatās, acis nenolaizdams, un klusā balsī saka:

- Diemžēl 1940. gada jūnijā, uzbrukdami Francijai, mēs paši metāmies Hitlera apkampienos. Betviņa apkampieni ir nāvīgi. Jau agrāk ne vienu vien reizi esmu teicis un atkārtoju to arī tagad: "Tēraudapakts" jau sen pārvērties par "Asins paktu", turklāt tas piesūcies ar saindētām asinīm. Stingrā pārliecībāpaziņoju: nekad un nekādos apstākļos mēs neesam pārkāpuši savas norunas ar Vāciju, toties Vācija mūsnodevusi daudzreiz.

Čano apsēžas savā vietā. Duče ne ar vārdu nekomentē viņa runu. Apspriede turpinās, un runā visipēc kārtas. Ir jau vēls vakars, un apspriedes dalībnieku strīdi kļūst aizvien juceklīgāki. Tad tiekpasludināts pārtraukums, pēc kura strīdi atsākas ar jaunu spēku. Jau iezīmējušās divas nometnes: Musolīniaizstāvētāji un viņa pretinieki. Jo tālāk, jo stiprāk izpaužas savstarpējais naids starp abu šo grupējumupārstāvjiem. Pulkstenis ir jau divi un trīsdesmit minūtes naktī. Beidzot Musolīni, it kā pamodies no miega,paziņo:

- Apspriešana bija vētraina, un visi ir noguruši. Mums iesniegtas trīs rezolūcijas. Tā kā pirmaissavu rezolūciju iesniedza Grandi, ierosinu partijas sekretāram to tagad likt uz balsošanu pēc saraksta.

Skorca pielec kājās un kliedz:- Es balsoju pret!

Un tūlīt jautā pirmajam padomes loceklim:- Suardo?- Atturos.- De Bono?-Par.- Grandi?- Par.Balsošana noris strauji. Vairākums ir - par. Pienāk dučes znota kārta.- Čano?-Par.Tātad Galeaco Čano bez svārstlšanās izteicies pret duči. Šai bridi viņš ir izlēmis savu likteni.Skorca saskaita balsis: 19 - par Grandi rezolūciju, 7 - par dučes atbalstīšanu, viens atturas. Musolīni

vēl aizvien atturas no jebkādiem komentāriem. Klusēdams savāc savus papīrus, klusēdams pieceļas.Grasīdamies aiziet, viņš gaužām neizteiksmīgā balsī nosaka:

- Jūs izprovocējāt režīma krīzi. Jūs nogalinājāt fašismu. Apspriede tiek slēgta.Pulkstenis rāda 2.40. Čano kopā ar citiem dodas uz izeju. Pēkšņi pie viņa no aizmugures pieskrien

viens no Musolīni piekritējiem - Tringali-Kazanova, satver viņu aiz piedurknes un pārvērstā balsī niknikliedz:

- Jaunais cilvēk, par šo dienu tu samaksāsi ar savām asinīm!Visiem labi zināms, ka tās pašas dienas pēcpusdienā Musolīni ieradās audiencē pie karaļa, bet tika

apcietināts tai brīdī, kad nāca ārā no karaļa apartamentiem. Pēc tam viņš turēts vairākos cietumos, kamēr12. septembri Gransaso cietumā, kur viņš tobrīd atradās, parādījās Oto Skorcēni, kam Hitlers bijapavēlējis duči atbrīvot. Musolīni iesēdināja lidmašīnā un aizveda, kaut ari cietumu apsargāja Badoljokareivji. Nokļuvis Vācijā, viņš pēc apspriešanās ar Hitleru nolēma valsts ziemeļos proklamēt Itālijassociālo republiku - uzticamu Vācijas sabiedroto, ko, protams, apņēmās vadīt pats.

Bet kas notika ar Čano?Nekas no tā, par ko viņš bija sapņojis, nepiepildījās. Grāfs bija cerējis, ka pēc dučes atkāpšanās

liberāļi un mērenie fašisti izveidos jaunu valdību, kurā acīmredzot cerēja iekļūt arī pats. Bet jau nākamajādienā pēc Musolīni gāšanas cilvēki visā Itālijā vienoti un brīvi uzelpoja. Visur tika sasistas bijušā vadoņastatujas, sadedzināti viņa portreti. Fašistiskais režīms tika iznīcināts.

Tos augstos ierēdņus, kas nebija paguvuši ai/,Dēgt, arestēja, labākajā gadījumā viņi atradās mājasarestā. Tieši tāds liktenis skāra ari Cano, kam vajadzēja sēdēt ieslēgtam greznajā Romas dzīvoklīAndželo Seki ielā. Dino Grandi izdevās aizbraukt uz Portugāli, no kurienes viņš jau uzsāka slepenassarunas ar angļiem un amerikāņiem. Čano ar ģimeni vēlējās nokļūt Spānijā. Ķopš augusta sākuma viņšpūlējās saņemt vīzas, dabūt lidmašīnu. Atklāti viņam neko neatteica, taču viņa labā neviens nepakustinājane pirkstiņa. Viņš juta, ka atmosfēra ap viņu sabiezē. Kas fašistus gaida? Droši vien drīz Romā parādīsiessabiedrotie… Taču no sabiedrotajiem grāfam Čano nebija bail. Viņš sāka baidīties no itāliešiem.

Neilgi pirms 15. augusta bijušais ārlietu ministrs nolēma, ka jālūdz palīdzība Vācijai. Protams, tābija neprātīga ideja. Izdzirdējis par šādu projektu, Čano draugs Anfūzo saķēra galvu.

- Man pat nav jāgaida viņu atbilde, - viņš sacīja, - lai tev pateiktu, kas ar tevi notiks. Viņi liks tevierasties Vācijā un tur tevi iekals važās un nosūtīs uz koncentrācijas nometni, piemēram, uz Dahavu. Tavsvecais "draugs" Himlers ļoti nopriecāsies, ja tu nonāksi viņa aizbildnībā. Atļauj dot tev padomu. Pēcmanas saprašanas, tev nepavisam nav labi braukt uz Vāciju tagad, kad Lielajā padomē nobalsoji pretMusolīni, turklāt savu rīcību pamatodams ar nepatiku pret Vāciju un riebumu pret karu. Pirms tam tu patstaču parakstīji "Tērauda paktu"!

Čano svārstās. Varbūt draugam Anfūzo ir taisnība? Bet tad viņš uzzina, ka jau pieņemts lēmums parviņa apcietināšanu un ieslodzīšanu Poncas salā. Operācija paredzēta 24. augustā. Apcietināšana? Tā tikai

vēl trūka! Un Čano pāriet Rubikonu. Jāpaziņo vāciešiem, ka vajadzīga viņu palīdzība. Vīra uzdevumā EdaČano slepeni satiekas ar SS pulkvedi Dolmani. Pulkvedis viņu godīgi brīdina:

- Jums jāzina, ka ceļš jums atvērts tikai uz Vāciju. Vai jūs patiešām to vēlaties?Ja ari Edai bija kādas šaubas, viņa tomēr tās atmeta. Eda Čano - šī slaidā, kalsnā, glītā sieviete, kas

izcēlās ar saprātu un zināmu augstprātību, nekādā ziņā negribēja, ka viņas vīru apcietina. Viņa baidījāsgan sevis, gan bērnu dēļ. Viņa patiešām domāja, ka būs labāk, ja Čano aizbrauks.

Hitleru par to informēja Heidriha pēctecis SS ģenerālis Kaltenbrunners - milzīga auguma cilvēks arrētām izvagotu seju. Hitlers vienmēr bija jūsmojis par Edu. Ne mirkli nedomādams, viņš sacīja:

- Lai vai kas, bet Čano bērni jāglābj, viņu dzīslās taču plūst Musolīni asinis! Būšu priecīgs Vācijāuzņemt grāfieni un viņas trīs bērnus. Izstrādājiet plānu, kā viņus izvest, un pielūkojiet, lai tas notiek bezasins izliešanas.

Kaltenbrunners ievēroja, ka "Hitlers ne ar vārdu nepiemin pašu Čano. Saņēmis dūšu, viņš uzdeva šojautājumu:

- Ko lai ie§āk ar grāfu?Atbilde nāca tūlīt:- Varat viņu kaut pakārt, man tas ir pilnīgi vienalga.Kaltenbrunners pieklājīgi iebilda, ka grāfiene diezin vaigribēs šķirties no vīra. Ja glābsim viņu, būs jāglābj ari pats Čano. Bet Hitleram nudien bija vienalga,

viņš paraustīja plecus un izmeta:- Lai tad ari Čano brauc šurp.23. augustā Eda Čano ar bērniem iziet no mājas. Viņi dodas parastā ikdienas pastaigā. Sargi neko

ļaunu nenojauš un izlaiž viņus laukā bez iebildumiem. Nokļuvuši līdz bla- kusielai, māte un bērni tūdaļierauga nākam automašīnu, kas apstājas tieši blakus viņiem. Bērni steigšus ietraušas aizmugurē. Edaapsēžas blakus šoferim, un auto gluži kā lode aizdrāžas. Tai pašā laikā no mājas iznāk arī grāfs Čano.Viņš ievīkstījies lietusmētelī un uzlicis melnas brilles, tāpēc pārvērties līdz nepazīšanai. Tieši pie namadurvīm nobremzē sporta automašīna, un Čano ielec tajā. Mašīna strauji uzņem ātrumu un, kamēr policistiaptver, kas īsti noticis, tā jau ir lielā gabalā.

Abas mašīnas satiekas nelielā pagalmiņā, kur tās gaida vācu kravas automobilis ar segtu virsbūvi.Visi iesēžas tajā un brauc uz aerodromu. Mašīna piebrauc tieši pie trans- portlidmašīnas, un, nevienanepamanīta, Čano ģimene iekāpj junkersā. Un drīz lidmašīna uzņem kursu uz Minheni. Stāsta, ka maršalsBadoljo, jaunais Itālijas valdības galva, uzzinājis par Čano aizbēgšanu, skaļi izsaucies:

- Vai viņš prātu zaudējis, tas jūsu Čano? Kā viņš varēja izšķirties par braukšanu uz Vāciju? Viņavienīgais glābiņš bija aizbēgšana uz Spāniju, bet tā vietā viņš taisnā ceļā devies sava niknākā ienaidniekaRibentropa ķetnās. Nē, nav šaubu, ka Čano sajucis prātā.

Štarnbergas ezera krastā Čano ģimenei iepriekš bija sagatavota villa. Villas apsargāšana bija uzdotaSS izlūkošanas un pretizlūkošanas nodaļas Eiropas dienvidu sektora šefam Vilhelmam Hetlam. Ganviesis, gan saimnieks tūdaļ viens otram iepatikās. Čano dalījās ar Hetlu savos nodomos - par visu vairākviņam gribējās dabūt pasi un aizbraukt uz Dienvidameriku. Tur viņš varētu, kā pats izteicās, piedalītiesoperācijas "Bernhards" realizēšanā. To izdzirdējis, Hetls aiz pārsteiguma gandrīz salēcās: operācija"Bernhards" tika gatavota ārkārtīgā slepenībā, un bez vāciešiem neviens par to neko nedrīkstēja zināt.Operācija būtībā bija saistīta ar viltotu sterliņu mārciņu izgatavošanu.

Čano apgalvoja, ka par operāciju uzzinājis no… angļiem. Lai būtu, kā būdams, Čano bija ar mierusaņemt savu gabaliņu pīrāga, daļu viltoto mārciņu nogādājot uz Dienvidameriku. Starp citu, atzīmēsim, kabijušais Itālijas ārlietu ministrs neizcēlās ar nesavtību. Viņš palūdz Hetlam, lai tas no Itālijas viņam atsūtasomu ar dārglietām. Atvēris šo somu, Hetls ieraudzīja, ka tā bāztin piebāzta ar dārgakmeņiem, no kuriempats mazākais svēra astoņus karātus.

Bet Čano cenšas panākt savu. Ja viņam palīdzēs pārcelties uz Dienvidameriku, viņš atdos vāciešiem

savu personīgo dienasgrāmatu, kas īpaši var interesēt Ribentropu. Ja turpretim ne…Savukārt Hetlam nav nekādu iebildumu pret šādu apmaiņu. Bet vispirms nepieciešams dabūt Hitlera

piekrišanu. Čano jau gandrīz svin uzvaru pār visām savām nepatikšanām, kad negaidīti pienāk telegrammano Hitlera. Tajā teikts, ka vadonis uzaicina Edu - tikai grāfieni Čano! - apmeklēt viņu štābā. Uzaerodromu viņu pavada Hetls. Viņš grāfienei neatlaidīgi ieteic sarunās ar Hitleru nepieminēt neDienvidameriku, ne sava vīra dienasgrāmatu. Viņš pārāk labi pazīst Hitleru un paredz viņa reakciju.

Hitlers bija parūpējies par sava drauga Musolīni meitas ļoti sirsnīgu uzņemšanu. Savukārt viņa jutāstik labi un ērti, ka uzdrošinājās izteikt kādu lūgumu. No Itālijas viņa bija atvedusi līdzi, septiņus miljonusliru. Vai viņa šo naudu nevarētu apmainīt? Hitlers ir pati laipnība, viņš ir gatavs pavēlēt, lai kaut tūlītatnes viņai markas. Bet, ne, Eda saka, ka viņa attiecīgu summu labāk saņemtu pesetos… Hitlers irpārsteigts: kāpēc pesetos? Eda samulst, bet beidzot neiztur un atzīstas, ka viņa un vīrs gribētu izbraukt uzDienvidameriku. Un Hitlera sirsnību nomaina ledains tonis. Viņš taču vēl aizvien tic uzvarai! Visi, kaspamet Vāciju, viņa acīs ir dezertieri. Eda mēģina glābt situāciju, stāstīdama, ka tur, nosacītas drošībasapstākļos, viņas vīrs gribētu uzrakstīt "Memuārus"… Tā tikai vēl trūka! "Memuāri"! Var iedomāties, koviņš tajos sarakstīs un kā tie ietekmēs vācu politiku. Hitlers vēsi atvadās no Edas. Viss, viņam savsspriedums jau gatavs. Šis Čano nav pelnījis nekādu žēlastību. Ne velti grāfs balsoja pret viņa draugu, pretMusolīni. Šis cilvēks ir nodevējs. Bet nodevējiem Hitlers nepiedod.

Tūlīt pēc Hitlera organizētās Musolīni aizbēgšanas tika pasludināta Itālijas sociālā republika. Taibija lemts pastāvēt seši simti dienu, un katra diena veda Musolīni tuvāk kraham. Punktu tās vēstureipielika partizānu komandiera Valtera Audizio raidītā ložmetēja kārta, kas trāpīja dučem un viņa mīļākajaiKlārai Petači pie viņu villas mūriem Komo salā.

Valdībā, ko Musolīni bija sapulcējis ap sevi, bija vieni vienīgi "fanātiķi, intriganti un neldzīgiļautiņi". Jauno ultra- fašistu raksturīgākā īpašība bija "neaprobežots fanātisms, kurā viņi visi smēla savuenerģiju". Dažādi bija tie iemesli, kas apvienoja šos cilvēkus. Protams, viņi nevarēja Lielās padomeshierarhiem piedot to vēsturisko balsošanu, kuras rezultātā Musolīni palika mazākumā. Tomēr lielākaidaļai šo ļautiņu pašreizējās republikas nodibināšana beidzot radīja ilgi lolotu iespēju izsisties uz augšu,pamest līdzšinējos zemos posteņus. Ilgi slēptā skaudība pret bijušajiem hierarhiem izkļuva brīvībā, untagad viņi nevarēja vien sagaidīt, kad varēs izrēķināties ar saviem bijušajiem priekšniekiem. Ultrafašistinenogurdami Musolīni skubināja: mums jārāda paraugs, viņi apgalvoja, mums jābūt nesaudzīgiem, joapvainojumus, kas aizskāruši mūs, var nomazgāt tikai ar asinīm. Taču vairākums Lielās padomes locekļupa šo laiku bija paguvuši nozust, it kā būtu gaisā izkūpējuši. Jaunās fašistiskās republikas policija varējanomedīt tikai dažus, kas bija palikuši sabiedrības acīs. Visu savu naidu ultrafašisti izgāza pār viņiem:jāsoda kaut vai tie, turklāt jāsoda pamatīgi! īpaši nikni viņi bija uz Galeaco Čano.

Viņš joprojām dzīvoja Minhenē un tur pat trīs reizes bija ticies ar savu sievastēvu Musolīni. SākumāMusolīni izturējās ļoti salti, tomēr Čano prata ar viņu kaut kā izskaidroties, uzsvērdams, ka pirmāmkārtām domājis par Itālijas interesēm. Palēnām Musolīni iepriekšējais naidīgums pret znotu izgaisa. Tad,kad duče atkal devās uz Itāliju, uz Salo, lai stātos jaunās valdības priekšgalā, Čano izteica vēlēšanossekot viņam.

Dučes dēls Vitorio Musolīni veltīgi pūlējās viņu atrunāt no šāda soļa, veltīgi mēģināja viņupārliecināt, ka atmosfēra Itālijā viņam ir ļoti nelabvēlīga. Viņš bez gala grāfam atkārtoja, ka Itālijā viņunegaida nekas cits kā tikai tiesas prāva un cietums.

- Saproti, viņi visi ir pret tevi.Bet Čano negribēja uzklausīt nekādus padomus. Viņš bija pārliecināts par sevi, pārliecināts par savu

sievastēvu. Viņš pat jokoja:- Itāliešu cietums ir drošāks par vāciešu villu.Jā, Galeaco Čano pats izlēma savu likteni. 19. oktobrī viņš labprātīgi iekāpa lidmašīnā, lai no

Minhenes nokļūtu Veronā. Atvadoties viņš Hetlam sacīja:

- Jums Vācijā ir pārāk liela birokrātija. Ja cilvēks grib kaut ko dabūt, viņam jāiziet cauri visiemjūsu birokrātijas izdomājumiem. Pie mums Itālijā viss ir daudz vienkāršāk. Ja es paliktu Vācijā, manvajadzētu vairākus mēnešus gaidīt dokumentus, lai varētu izbraukt uz Dienvidameriku, bet Itālijā es tosvarēšu dabūt uzreiz… Vēlākais - pēc trīs nedēļām. Tur ari sīkāk apspriedīsimies par manu līdzdalībuviltoto sterliņu mārciņu izvešanā.

Kāpdams lidmašīnā, Čano Hetlam saka:-Atvediet uz Madridi piecdesmit miljonus mārciņu. Tad mēs varēsim sākt ar vērienu.…Lidmašīna nolaižas Veronā. Smaidošais Čano kāpj lejā pa trapu. Viņš ir laimīgs, ka viņa kājas

atkal stāv uz dzimtās zemes. Bet lejā viņu gaida bruņotu vīru grupa - tajā ir fašistu republikas policisti unvalsts drošības dienesta pārstāvji. Tūlītējs arests. Tālāk - cietums.

Un tad sākas dīvains karuselis. Čano ieradās Itālijā, it kā bēgdams no vāciešiem, bet tagad iznāk, katieši itālieši tīkojuši pēc viņa galvas, turpretim vācieši dara visu iespējamo, lai viņu glābtu. Kas parlietu? Paskaidrojums būtu jāprasa Hetlam. Protams, visam pamatā bija dienasgrāmata, tā pati slavenāČano dienasgrāmata. Pats Čano vairs neinteresēja ne nacistus vispār, ne arī personīgi Kaltenbrunneru.Politiski Čano jau bija līķis. Bet Hetls bija paguvis Kalten- brunneram pateikt: "Mēs varam iegūtdienasgrāmatu apmaiņā pret šī politiskā nelaiķa dzīvību. Es runāju par Cano." Kaltenbrunners un kopā arviņu ari Himlers bija ar mieru organizēt Čano bēgšanu apmaiņā pret dienasgrāmatu.

Cietumā viņu sāka apciemot SS aģente - 23 gadus vecā Hildegarde Bejeca, ļoti skaista jauniete.Čano kameru apsargāja divi esesieši, kam bija pavēlēts kamerā ielaist vienīgi Hildegardi, nevienu citu.Un drīz starp dučes znotu un jauno vācieti radās ļoti dziļas un patiesas simpātijas. Vai tā bija tikaidraudzība? Varbūt kaut kas vairāk? Tas nemaz nav izslēgts.

Hildegarde ierodas agrā rīta stundā, gatavo brokastis, kuras pēc tam kopīgi notiesā. Viņa sēž pieČano stundām ilgi. Uzvāra tēju. Viņi spēlē šahu vai dambreti. Pirms vakariņām viņa aiziet, bet bieži tomēratgriežas vēlreiz. Vēlāk Hildegarde atzīstas, ka tieši viņa organizējusi starp Čano un Kaltenbrunnerunoslēgtā līguma abpusēju parakstīšanu. Līgumā melns uz balta rakstīts, ka itālietis ir ar mieru apmaiņāpret atbrīvošanu nodot SS rīcībā savus piezīmju blokus un dienasgrāmatu. Vācu puse uzņemas nodrošinātviņa izbraukšanu uz Ungāriju, bet no turienes, ja varēs, viņam būs brīv pārcelties uz jebkuru citu valsti.Bēgšanas plāns bija šāds: gestapo ieņem cietumu, kurā mitinās Čano, jo slepenajam dienestam kļuviszināms, ka tiek gatavota bēgšana, bet patiesībā dos eksministram iespēju ātri nozust. Gestapo oficiālipaziņos, ka tā darbinieki notikuma vietā ieradušies pārāk vēlu un nav varējuši bēgšanu novērst.

Noteikta bēgšanas diena: 1944. gada 7. janvāris. Paredzēts, ka tās pašas dienas vakarā Eda Čanonodos Hildegardei visus vīra dokumentus, bet pati ar bērniem izbrauks uz Šveici.

Kāpēc tika izraudzīta tieši šī diena - 7. janvāris? Tādēļ, ka nākamajā dienā Veronā bija jāsākastiesas procesam pret "fašisma nodevējiem". Ultrafašisti tomēr bija panākuši savu. Ne velti viņi no rītalīdz vakaram dūca dučem ausīs, ka īsts revolucionārs vienmēr uz triecienu atbild ar triecienu, ka savuautoritāti viņš varēs nostiprināt tikai tādā gadījumā, ja sodīs atkritējus. Rietošajam fašismam būsiespējams atgūt bijušo prestižu vienīgi tad, ja tā ienaidnieki trīcēs no bailēm. Un Musolīni piekrita. Viņujoprojām mocīja kuņģa čūla, un pēdējā laikā bija pārņēmusi savāda apātija, kas nomākusi jebkādupretošanās gribu. Pašlaik viņš dzīvoja Gardas ezera krastā - Feltrinelli villā, Granjano ciemā, netālu nonelielās Salo pilsētiņas, kuras vārdā bija nosaukts neofašistiskais marionešu režīms. Musolīni tagad nekovairs neizlēma, visu atbildību viņš bija uzlicis savu ministru pleciem. No bijušā diktatora vairs nebijapalikusi ne ēna. Klāra Petači, dučes draudzene, cietsirdīgas atklātības brīžos aizvien biežāk viņu saukājapar nevarīgu vai pat par plānprātīgu veci. Viņš pastāvīgi ik ūz soļa sajuta vāciešu uzmācīgo klātbūtni.Esesieši un gestapo aģenti ložņāja pa visām malu malām, kur vien tiem iegribējās. Viņa personīgajā mājādzīvoja vērmahta izlūkdienesta pulkvedis Jodls. Ja Musolīni gribēja kādam piezvanīt pa telefonu, viņambija jāizmanto vāciešu komutators. Ultrafašisti nepārtraukti uzstāja, ka nepieciešams tiesāt nodevējus,turklāt pēdējā laikā viņi ne tikai uzstāja, bet pat kategoriski to pieprasīja. Viņš ilgi svārstījās. Vēl 1943.

gada 7. decembri viņš teica:- Es neticu un nekad neticēšu, ka šo cilvēku notiesāšana var nākt par labu valstij un veicināt mūsu

iekšējā stāvokļa uzlabošanos. Nākotne pierādīs, ka man ir taisnība. Šāda tiesas procesa sekas būsbēdīgas, it īpaši ārzemēs. Turklāt jāņem vērā, ka ļoti apšaubāms ir tas juridiskais pamats, uz kura mēsizvirzīsim apsūdzību.

Bet fašistiskā prese turpina negantas plosīšanās kampaņu. Ultrafašisti uzstājas ielās, pulcinādami apsevi nelielas fanātiķu grupiņas. Viņi slāpst pēc asinīm. Viņiem vajadzīga Čano galva. Lasīdams patssavas avīzes, Musolīni smagi nopūšas un gurdenā balsī saka:

- Itālija šodien dzīvo pēc džungļu likumiem, pēc zvēru likumiem.Lai nu kā, bet šī propaganda ietekmē ari viņu. Musolīni jūt, ka nespēj tai pretoties. Un maz pamazām

viņa apziņā veidojas priekšstats par pašaizliedzīgu tēvu, kas sabiedrības labā upurē pats savu - kaut arine dēlu, tomēr - znotu. 18. decembri pie tēva atnāk Eda. Viņa lūdz, lai tēvs glābj grāfu. Bet, lūk, kāduatbildi viņa dzird:

- Kad izšķīrās Romas liktenis, romiešu tēvi nesvārstījās, ja vajadzēja upurēt savu miesīgo dēlu.Vēsturē nav ne tēvu, ne vectēvu. Ir duče un ir fašisms.

Eda raudāma aiziet. Viņa nekad vairs neredzēs savu tēvu.Musolīni tuvinieku vidū ir vēl viens cilvēks, kas kaist ļaunā naidā pret Čano. Tā ir Rakele, Benito

sieva, veca zemniece no Romaņas. Viņa nekad nepiedos znotam, kurš uzdrīkstējies aizskart dučesdiženumu, nostājies pret cilvēku, kas viņai ir pats dārgākais šai pasaulē, pret to, ko viņa iepazina jautoreiz, kad viņš vēl bija dienas strādnieks, mūrnieks, pēc tam sociālistiskās partijas aktīvists, pret tocilvēku, kuram viņa dzemdēja savu pirmo bērnu, pat nedomādama par laulību. 1943. gada septembri viņasacīja Oto Skorcēni:

- Čano? Es šo cilvēku tik ļoti ienīstu, ka esmu gatava viņu nogalināt. Ak vai, cik daudz ļauna viņšnodarījis mūsu ģimenei!

Jā, viņa bija un palika līdz galam sava znota niknākais ienaidnieks.1944. gada 7. janvāri pie dučes ieradās Aldo Bekini, ārkārtējā tribunāla priekšsēdētājs. Tribunālam

bija jātiesā nodevēji, tāpēc viņš bija atnācis pēc instrukcijām. Un viņš tās saņēma.- Rīkojieties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, - duče sacīja. - Un bez jebkādas personu izšķirības.

Vadieties tikai no savas sirdsapziņas balss un likuma.Vācieši ierosināja procesu atlikt. Duče atbildēja ar atteikumu. Bet Čano bēgšanai viss jau gatavs. Un

pēkšņi no Berlīnes pienāk jauna pavēle. Izrādās, ka par bēgšanas gatavošanu uzzinājis arī Ribentrops, betnevienam nav noslēpums, ka visa reiha vēsture būtībā ir salīdzināma ar stāstu par lielu bandu, kurā katrsbandas dalībnieks kāro iznīcināt savus sāncenšus, atriebties visiem un ikvienam. Ribentrops neieredzKaltenbrunneru, bet Čano bēgšanu gatavo tieši Kaltenbrunners, tādēļ Ribentrops lien vai no ādas laukā,lai šo akciju izjauktu. Viņš nepavisam negrib pieļaut, ka itāliešu eksministra bēdīgi slavenā dienasgrāmatanonāk Kaltenbrunnera rokās, jo zina, ka šajā dienasgrāmatā pret viņu izvirzīti ļoti nopietni apvainojumi.Ribentrops tik ilgi luncinās ap Hitleru, ka tas pēc ilgas svārstīšanās pieņem lēmumu: ar Čano lietuturpmāk nenodarboties.

Bēdīgo vēsti gūsteknim atnes Hildegarde Bejeca. Savās atmiņās viņa stāsta: "Es biju satricināta līdzsirds dziļumiem un ar pūlēm noturējos, lai nesāktu raudāt, kad pateicu viņam par aizliegumu, koakceptējis Hitlers. Čano bija tas, kas mierināja mani. Viņš tūlīt apsēdās rakstīt vēstuli sievai. Pēc divāmdienām bija jāsākas tiesas procesam, bet no apcietināšanas brīža viņš saprata, ka viņam nekādu cerībunav. Spriedums viņam varēja būt tikai viens: nāves sods. Es labi atceros, kā sākās šī vēstule, jo es sēdējutieši pretī, kad viņš sāka rakstīt. Vēlāk nogāju malā aiz pieklājības, kā ari tādēļ, lai viņš neredzētu, ka esraudu. Viņš rakstīja: "Mīļā Eda! Tu vēl lolosi ilūziju, ka es drīz būšu brīvībā un mēs atkal būsim kopā, betman tai mirklī pienāks gals."

Kastelvekjo pils lielajā zālē ienāk tiesneši. Visi ģērbušies privātā, visiem mugurā melni krekli.

Apsūdzētie - starp viņiem ari Čano - pieceļas un izstiepj roku fašistu sveicienā. Sēdes pirmā dienaparedzēta pratināšanai. Čano skaļi paziņo, ka viņš nav nodevējs. Viņš balsojis Lielajā padomē, tāpēc kapatiesi cerējis pakalpot Itālijai. Viņš vēlējies nevis fašisma sagrāvi, bet iekšējas reformas.

- Es pieļauju, ka Lielās padomes balsošana bija kļūda. Kļūdas kā smags slogs gulstas kā uzatsevišķa cilvēka pleciem, tā ari uz lielu tautu pleciem, bet es ar sašutumu noraidu vārdu "nodevējs".Nodevība vienmēr saistīta ar dzīšanos pēc pašlabuma, bet pēc kāda pašlabuma varēja tīkot cilvēks, kaspar savu "nodevību" nav saņēmis neko citu kā tikai trimdu, likstas, vajāšanu? Mans fašista un karavīragods, mans vārds un mana ticība Itālijai dod man tiesības skatīties tieši acīs ikvienam, apzinoties, kanekad un nekādos apstākļos neesmu spēris nevienu bezgodīgu soli.

Nākamajā dienā ar apsūdzības runu uzstājas prokurors. Pēc viņa domām, visa Lielās padomesbalsošana bijusi sazvērestības rezultāts. Visiem apsūdzētajiem viņš pieprasa nāvessodu. Viņa runasnobeigums ir iedvesmas pilns:

- Es nometu jūsu galvas uz Itālijas vēstures altāra, bet, ja vajadzēs, turpat nolikšu ari savējo, laitikai Itālija dzīvotu!

Tagad pienākusi aizstāvības kārta. Čano aizstāv advokāts Tomasīni, viduvējības iemiesojums, viensno vājākajiem Veronas advokātiem. Visa viņa aizstāvības runa sastāv no tukšām frāzēm un acīmredzamām muļķībām. Viņš grābstās pa savām piezīmēm, zaudē argumentācijas pavedienu, murmina unslauka no pieres sviedrus, kas plūst aumaļām. Tomasīni ir tik lempīgs, ka par viņu smejas visi, patapsūdzētie.

Pirmdien, 10. janvāri, tiesas sēde sākas pulksten 9.30. Tiesas priekšsēdētājs Vekīni apsūdzētajiemuzdod tradicionālo jautājumu:

- Vai jums ir kas piebilstams pie tā, ko teica jūsu aizstāvis?Visi pēc kārtas pieceļas, un visiem ir viena atbilde:- Nav.Pulksten 10.05 tribunāls aiziet apspriesties. Tiesneši no jauna parādās zālē tikai pulksten 13.40.

Vekīni lasa spriedumu, bet viņa balss skan tik klusi, ka vārdus var saprast tikai ar grūtībām. Ņemot vērāvainu mīkstinošus apstākļus, Džaneti piespriests 30 gadu cietumsods. Visi pārējie notiesāti uz nāvi.Vecais maršals de Bono spriedumu nav sadzirdējis. Viņš pieliecas pie Čano, un dučes znots, rādīdams uzDžaneti, paskaidro:

- Vienīgi viņš izsprucis. Mums visiem - vāks!Un ar pirkstu uzvelk gaisā krustu.Zālē dzirdamas Hildegardes Bejecas elsas. Notiesātos izved un iesēdina furgonā, kas viņus aizved

uz cietumu. Maršals de Bono klusi saka:- Pirms sešdesmit gadiem es šeit sāku savu karjeru. Toreiz es biju jaunākais leitnants un

komandēju kājniekus. Tagad esmu Itālijas maršals, bet man piespriež nāvessodu par nodevību…Savā kamerā Čano raksta pēdējās vēstules. Viņš raksta Edai, bērniem, mātei.Musolīni šo dienu pavadīja savā Granjano pilnīgā vientulībā. Viņš klausījās radio, lasīja avīzes.

Pulksten 14.00 atskanēja telefona zvans. Klausuli pacēla viņa sekretārs Dolfins. Viņam paziņoja, kādsspriedums pieņemts, un Dol- fins steidzās duči sameklēt milzīgi plašajā villā. Beidzot sekretārs viņusastapa ēdamistabā. Duče pusdienoja viens. Viņam priekšā uz galda gulēja avīze. Dolfins neuzdrošinājāsdučem pavēstīt jaunāko ziņu. Tikai pulksten 15.00 viņš atkal iegāja pie Musolīni, bet nu jau kabinetā.Musolīni viņu uzklausīja klusēdams. Atspiedies pret krēsla atzveltni, viņš jautāja:

- Vai Čano nav nekāda soda mīkstinājuma?- Nē. Čano nav nekāda soda mīkstinājuma.Dučes seja saspringst. Pagājušajā naktī viņam atkal bija kuņģa čūlas lēkme. Viņš pieceļas un pieiet

pie loga. Lūkodamies lejup uz svina pelēko Gardas ezera līmeni, viņš lēnā balsī saka:- Es nostādīju Lielo padomi izvēles priekšā. Grandi rezolūcijas pieņemšana nozīmēja radīt uzreiz

divas krīzes - režīma krīzi un varas pēctecības krīzi. Tas bija solis pretim bezdibenim. Grandi, Botai,Albīni un citi — viņi to zināja. Viņi apzināti izprovocēja katastrofu. Arī Čano zināja viņu nodomus, tomērpēdējā brīdī pievienojās viņu nometnei.

Fašistu ministri sapulcējušies uz apspriedi Breši, tieslietu ministra rezidencē. Ieradušies ari citiaugstākie ierēdņi. Tiek apspriests tikai viens jautājums: vai nodot dučem notiesāto lūgumus parapžēlošanu? Apspriede turpinās ilgi, gandrīz visu nakti. Beidzot lēmums ir pieņemts.

Ņemot vērā apspriežamās lietas ārkārtīgo svarīgumu, ministri nolemj, ka viņiem nav tiesības tonodot dučem tālākai izskatīšanai. Lūgumi par apžēlošanu paliek nenosūtīti.

Pulksten vienos naktī Dolfins ienes dučem meitas vēstuli, ko viņam iedevis ģenerālis Volfs -Himlera pārstāvis Itālijā. Musolīni vēl nav devies pie miera. Raudzīdamies vienā punktā, viņš lēniemsoļiem staigā pa kabinetu. Paņem vēstuli un sāk lasīt.

"Duče, es līdz šai dienai gaidīju no Jums kaut mazāko cilvēcības vai sirsnības zīmi. Mans mērs irpilns. Ja Gale- aco pēc trim dienām nebūs Šveicē (ar noteikumiem, par kuriem es vienojos ar vāciešiem),es izmantošu visu, kas man zināms un ko es varu pamatoti pierādīt. Turpretim, ja tiks apdraudēts mūsumiers un drošība (pēkšņu tuberkulozi vai autokatastrofu ieskaitot), Jūs vairāk par mums neko nedzirdēsiet.Eda Čano."

Pulksten 5.00 Musolīni zvana ģenerālim Volfam. Val- dlbas galva lūdz padomu savam apsargam.Kāds pazemojums! Kādas ir ģenerāļa domas: ja duče apžēlos savu znotu, vai Hitlera acīs necietīs viņaprestižs? Esesieša atbilde ir kategoriska:

- Noteikti! Šāda rīcība tiks novērtēta kā jūsu vājuma izpausme.- Bet ko jūs man ieteiktu? Kā karavīrs karavīram.- Jūsu ekselence, mana personīgā pozīcija jums ir zināma. Es esmu pret jebkādu upuri, ja iespējams

bez tā iztikt. Bet tas jāizlemj jums.Bet Musolīni neko nevar izlemt. Varbūt viņš gaida, ka viņam atnesīs lūgumu par apžēlošanu? Viņš to

nesagaidīs.Notiesātos cietumā biktēja kapelāns monsenjors Čjoti, "gara auguma večuks kalsenu seju, īsi

apgrieztiem sirmiem matiem un acu mirdzuma apgarotu gaišu skatienu". Visi pieci no viņa saņēma svētovakarēdienu. Hildegardei Bejecai bija iespēja vēlreiz satikties ar Čano. Viņa pastāstīja, ka Čano sieva unbērni ir drošībā, Šveicē, bet dienasgrāmata joprojām ir pie Edas.

Kad jauniete aizgājusi, Čano-beidzot izšķiras. Viņš izvelk no kabatas flakonu, ko atnesusiHildegarde, un vienā ņēmienā izdzer tā saturu. Bet… nekas nenotiek. Tā nepavisam nav bijusi inde, tasbijis kālija hlorīds, ko viņš lietoja pret kakla iekaisumu. Tad viņš iziet pie saviem biedriem, izstāsta parkļūdīšanos un sāk smieties:

- Inde bija viltota!Smejas visi. Smejas pēdējo reizi mūžā.Jau aust jauna diena. "Bālā saule" paceļas virs apvāršņa. Pulksten 9.00 cietuma pagalmā iebrauc

autobuss. Kamerā pie notiesātajiem ieiet prefekts Kosmins un kopā ar viņu vēl daži ierēdņi. Lūgums parapžēlošanu noraidīts, prefekts paziņo. Tie ir meli. Čano nespēj savaldīties un izmet vairākus lamu vārdus,kas krīt pār Musolīni galvu. Tēvs Čjoti viņu pārtrauc:

- Piedodiet viņam pirms nāves!-Nē!- Piedodiet. Dievs tā vēlas.-Nē!Pienāk maršals de Bono un saka:- Galeaco, es esmU visu piedevis. Tu tūlīt stāsies tā Dieva tiesas priekšā un arī tev ir kas uz sirds,

par ko lūgt piedošanu.Čano klusēdams raugās vecajā karavīrā. Viņa dvēseli pārņem šaubas, un beidzot viņš saka:

- Es piedodu.Viņš paspiež kapelānam roku un piebilst:- Pasakiet maniem bērniem, ka es pirms nāves neturu ļaunu prātu ne pret vienu, mēs visi esam

vienas vētras upuri…Notiesātie iet uz autobusu. Čano pēdējo reizi uzmet skatienu Hildegardei. Viņa raud. Viņai uz rokas

ir Čano dāvinātais pulkstenis.Autobuss strauji tuvojas šautuvei Sandženo netālu no vecā bastiona Sanprokolo, divus kilometrus no

pilsētas. Šeit pie neliela paugura jau nolikti pieci krēsli. Ir auksts. Fašistu kareivji gatavojas nogalinātcitus fašistus, un tas notiek Musolīni vārdā, kaut arī viņi bijuši dučem uzticīgi palīgi.

Cano ģērbies gaiša tvida metelī, galva mīksta melna platmale. Viņš gaida, sabāzis rokas kabatās.Skaļi skan lūgšanas vārdi: monsenjors Čjoti aizlūdz par notiesāto dvēselēm. Viņš dāvā tiem pilnīgupiedošanu un visu grēku atlaišanu.

Pulkstenis rāda 9.20.Notiesātajiem pavēl apsēsties uz krēsliem ar muguru pret šāvējiem. Šāda poza simbolizē vislielāko

pazemojuma pakāpi.Majors Furloti griezīgā balsī izsauc attiecīgas komandas. Un tad noskan galvenais vārds:- Uguni!Šai mirklī, kad kareivji jau gatavi šaut, Čano pēkšņi pielec kājās no sava krēsla un pagriežas ar seju

pret bendēm. Šāvēji neviļus saraujas, un lodes lido garām mērķim. Ievainots ir tikai Čano, kas turpatsaļimst. Viņš skaļi vaid. Furloti, aiz niknuma aizsmakdams, komandē no jauna:

- Uguni! Uguni!Zalve seko zalvei, bet Čano joprojām ir dzīvs. Tad Furloti skaļi uzkliedz:- Uguni pārtraukt!Pieskrējis pie Čano, viņš ar revolveri divas reizes iešauj tam galvā. Pēc tam pabeidz nogalināt

pārējos četrus. Un nosaka:- Spriedums izpildīts. Pulkstenis ir 9.25.Benito Musolīni sākas izpirkšanas laiks.

Neticama realitāte

Ivana Bunina mīlestība un nave Ieverojama krievu rakstnieka astroloģiskais portrets nteresantajā V. Muromcevas-Buņinas grāmatā

"Buņina dzīve" atzīmēts svarīgs fakts, ka I. Buņins piedzimis Voroņeža 1870. gada 23. oktobra rītausma.Šī informācija ļauj sastādīt precīzu ievērojamā rakstnieka dzimšanas kosmobioloģisko karti un tās saturusalīdzināt ar izcilā cilvēka dzīves reālijām.

Kāds ir tas I. Buņina tēls, kas mums raugās pretim no grāmatas, ko uzrakstījusi sieviete, uz kurasrokām viņš nomira, kurai liktenis bija lēmis kļūt par viņa dzīves līdzgaitnieci 46 gadu garumā un bezkuras, pēc paša rakstnieka atzinuma, viņš "neko nebūtu uzrakstijis"?

I. Buņinam bija divējāds raksturs: no vienas puses - jautrs, kustīgs, artistisks, stiķu pilns, bet no otraspuses - skumīgs, domīgs, dumpīgs… Un allaž asa dzīvības un nāves izjūta! Kopš agras bērnības viņšbaidījās no tumsas, izteikti necieta melus, it īpaši savtīgus melus, un vēlējās būt līdztiesīgs. Viņš izcēlāsar reti izcilu atmiņu, iedzimtu drosmi un veiklību. Dzejnieka iztēli visu mūžu rosināja divas tēmas -mīlestība un nāve. Tieši tās visspilgtāk iezīmējas viņa mākslinieciskajā jaunradē.

Interesanta ir raksturojuma detaļa, ka viņa prāts nav spējis uztvert neko abstraktu, un tieši šis trūkumsacīmredzot noteicis viņa neveiksmes eksakto zinātņu apgūšanā. Šim cilvēkam bija "precīza dzirde", "retiizcila oža", "apbrīnojama redze", viņš bija ārkārtīgi nepacietīgs, viņam patika daudz ceļot…

Dzejnieka personīgā dzīve nebija izdevusies… Ar pirmo sievu V. Paščenko viņš dzīvoja nelaulājies,nelikumīgā laulībā. Drīz civilsieva no viņa aizbēga. Arī otrā laulība izrādījās neveiksmīga. Pēc diviemgadiem viņš šķīrās no Annas Caknijas, bet pēc dažiem mēnešiem nomira dēls Kola.

1906. gada 4. novembris viņam bija nozīmīga diena: viņš' iepazinās ar V. Muromcevu, kurai bijalemts palikt kopā ar viņu līdz mūža galam… Viņš ari agrāk bija daudz ceļojis gan pa Ukrainu, ganārzemēs. Ari jauno kopdzīvi ar Muromcevu viņš sāka ar ceļojumu uz Austrumiem (1907. gada pavasari)un pēc tam uz Ēģipti (1910. gada decembri). Ir saprotams, ka ceļojumiem viņa dzīvē bija "liela nozīme".

Mums ir labi zināms, ka I. Buņins kategoriski, naidīgi noraidīja padomju varu, kuras nodibināšanasbridi nosauca par "nolādētām dienām". 1918. gada 21. maijā viņš no sarkanās Maskavas aizbēga uzOdesu, bet 1920. gada janvārī bija spiests pamest dzimteni - ar kuģi aizbrauca uz Konstantinopoli. Sākāsemigrācijas gadi. Kopš Vācijā pie varas bija nākuši fašisti, viņš vairs nevarēja rakstīt. Viņš nikni ienīdapārcilvēku diktatūru, uz savas ādas izbaudīja nacistu "kultūru" un cilvēknīšanu. Ar sirdi un dvēseli viņšvēlējās, lai fašistiskā Vācija tiktu sagrauta karā pret PSRS. Likteņa ironija - viņš aizbēga no boļševikudiktatūras, lai Francijā nokļūtu fašistu diktatūras rokās…

Vai tā ir zīmīga sakritība vai nav, bet tai gadā, kad Hitlers nāca pie varas, visa pasaule I. Buņinuatzina par izcilu rakstnieku: 1933. gada 10. decembri viņš kļuva par Nobela prēmijas laureātu literatūrā.

…Buņins dzimis Svaru zīmē, tās pēdējos datumos, kas ļauj atzīmēt tādas viņa dabas īpašības kā"poētiskums, mākslas mīlestība, intelektuālisms, ļaunprātība un postīšanas tieksmes". Viņa piedzimšanasbridis - 23. oktobra agrs rīts - saistīts ar Skorpiona zīmi, un tā norāda uz dedzīgu iekļaušanos apkārtējāpasaulē, un cenšanos saglabāt savu iekšējo individualitāti (atcerēsimies viņa slaveno teicienu: "Esneesmu červoncs, lai visiem patiktu!") Viņš ir noteikts (un kā vēl!) savu simpātiju un antipātiju izpausmē,bet neprot valdīt pār sevi. Viņa zodiaka zīmi - Svarus pārslogo planētas (Saule, Merkurs, Venera,Mēness), kas ļoti spēcīgi ietekmē viņa dabu un raksturu.

Vai viņa "debess pasē" ir norādījumi par izcilām rakstnieka spējām, par smalkjūtīgu māksliniekadvēseli? Jā, ir!

Vina rakstnieka talanta būtība ir Merkura un Veneras "draudzībā": tā atklāj izsmalcinātu valodu ganrakstos, gan mutvārdos, literāras un poētiskas dotības, spēku, sliecību uz estētiku. No tā izriet diplomātijaikdienišķajā dzīvē, spēja gūt baudu citu sabiedrībā, izstarot skaistumu un harmoniju. Pie visa tā vēljāpievieno jūtu spēks, mīlestība uz dzīvi, prieks, optimisms, tieksme uz jautrību un izpriecām, skaistums

un elegance pašizpausmē, spējas mākslā. Saprotams ir ari viņa grūtību cēlonis personīgajā un ģimenesdzīvē: Saules un Neptūna opozīcija, kas nosaka neobjektīvas attiecības ar cilvēkiem, bet mīlestībā -iespēju kļūt par savu ilūziju upuri.

Bet pats galvenais, kas veido šī dzejnieka personību, ir ārkārtīgi stipra Saules ietekme uz viņadzimšanas momentu, kas viņu apveltī ar spēcīgu gribu, dzīvesspēku, pašapziņu un uzņēmību. Viņš zina, kogrib. Par citu cilvēku uzskatiem un vēlēšanos daudz neliekas zinis. Par to visuzskatāmāk liecina Buņinaattieksme pret rakstnieka (turklāt - ļoti talantīga rakstnieka) Merežkovska ierosinājumu: ja kāds "nomums" saņems Nobela prēmiju, tad brālīgi sadalīsim to savā starpā. Buņins par šo ideju bija sašutis unkategoriski to noraidīja.

Viņš bija spējīgs viegli reģenerēties, pieveikt slimības, dedzīgi tiekties pēc panākumiem un to dēļgrūti strādāt.

Merkura stāvoklis norāda uz tieksmi nodarboties ar cilvēku attiecībām un psiholoģiju, citu cilvēkudomāšanu un uzvedību, diemžēl savus slēdzienus un secinājumus viņš pamatoja nevis uz loģiku, bet tikaiuz emocijām…

Veneras stāvoklis norāda uz iedzimtu spēju saprast citu cilvēku jūtas, apjaust biedriskuma vērtību(varbūt tādēļ viņa ģimenē daudzus gadus dzīvoja skaista sieviete un talantīga rakstniece - GaļinaKuzņecova?), cienīt taisnīgumu un cēlumu mīlestībā, neieredzēt rupjību un lempību uzvedībā.

Marsa stāvoklis viņu apveltīja ar enerģiju, kas radošās spējas ļauj izpaust dramatiskās mākslasformā, ar vēlēšanos vienmēr būt pirmajam (atteikums Merežkovskim), ar noturīgumu savā ticībā, artieksmi uz sievietēm, lai viņām pierādītu savu optimismu un vīrietību, ar tiekšanos pēc slavas unstāvokļa…

"…Maigs pavasara vakars. Mēs pastaigājamies pa Nikolaja bulvāri. Pēkšņi apstājies, viņš pievērsauzmanību zēnam, kas griezās kā ritenis. - Lūk, tā ir mana tēma, - viņš izsaucās. - Visas šīs zvaigznes, koki- citiem! Mani interesē cilvēki, tikai cilvēki…"

. Kā dzejā, tā prozā.

Fjodors Dostojevskis: "Nelaimē patiesība kļūst skaidrāka"

Rakstnieka astroloģiskais portrets

Viņa rāmajā raksturā sadzīvoja divas pretējības. Vieni viņu uzskatīja par noslēgtu, nesabiedrisku,slimīgi jūtīgu cilvēku, kas nepavisam nav sliecīgs uz "skaļiem jūtu izpaudumiem". Inženieru skolā viņštika uzskatīts par savādnieku, par cilvēku "ne no šīs pasaules".

Citi viņu pazina kā azartisku, kaislīgu dziņu cilvēku, kas tiecas pēc riska. Visiem zināms, ka viņš bijanelabojams biljarda un kāršu spēlmanis. Fjodors Dostojevskis.

īsā laika sprīdī kļuvis par pazīstamu rakstnieku, viņš atzinās: "Man ir briesmīgs netikums:neierobežota godkārība un patmīlība. Mani beidza vai nost ideja par to, ka neesmu attaisnojis cerības, kaesmu sabojājis to, kas varēja būt liels darbs."

Liktenis viņam bija lēmis smagus pārbaudījumus. Tas it kā bija nolēmis salauzt šo cilvēku.Sešpadsmit gadus vecais zēns zaudē māti, pēc diviem gadiem - tēvu. 23 gadu vecumā - atteikšanās nomantojuma tiesībām uz zemes īpašumu un zemniekiem, atvaļināšanās no karadienesta. 28 gadu vecumā -arests par piedalīšanos Petraševska nelegālajā pulciņā, drāma Semjonova laukumā (stāvēšana sodakomandas šauteņu stobru priekšā un pašā pēdējā mirklī pirms zalves - "imperatora apžēlošana"). Tālāk -važas un izsūtīšana uz Sibīriju 4 gadu katorgas darbos.

Un pēc briesmīgā dzīves pagrimuma - lēna, ļoti lēna augšāmcelšanās. 36 gadu vecumā - salaulāšanāsar M. Isa- jevu, ģimenes dzīve, kas bija mokpilns pārbaudījums. Pēc diviem gadiem - pārcelšanās uzPēterburgu un atļauja izdot žurnālu "Vremja". Bet… atelpa nebija ilga. Pienāca 1864. gads, sievas unbrāļa nāves gads. Pēc 3 gadiem - jauns mēģinājums nokārtot personīgo dzīvi: laulība ar A. Sņitkinu unjauns trieciens. Piedzimst meita Sofja, bet, nenodzīvojusi ne divus mēnešus, nomirst… 1875. gadāpiedzimst dēls Aleksejs, kuru Dostojevskis apglabā pēc trim gadiem. Dzīves otrā puse nebija nemazlabāka par pirmo pusi…

Cik liela gan bija tā dzīvības spēku rezerve, kas ļāva nesalūzt, visu pārciest, izturēt un kļūt par to,par ko kļuva šis cilvēks - par ģeniālu krievu rakstnieku?

F. Dostojevskis piedzima Maskavā 1821. gada 17. novembri pulksten 12.14 (precīzu dzimšanaslaiku konstatējuši autora pētnieki). Zodiaka zīme - Skorpions. Ir labi zināms, ka cilvēki, kas dzimušiSkorpiona zīmē, kosmobiolo- ģiski apveltīti ar milzīgu spēju pretoties dzīves negatīvajiem apstākļiem, kāari atdzimt,, augšāmcelties. Šo cilvēku dzīves devīze - "Mirsti, bet esi!", un viņu dabas noteicošais vārds- "transformācija". Šie vārdi jau daudz ko izsaka par Dostojevska likteni. Šādi cilvēki dzīvo pilnā sparā,panākumiem mijoties ar neveiksmēm, viņi zina, ko grib, un savu panāk, lai notiktu kas notikdams.

Nereti viņi ir individuālisti, kas nicina sabiedrības domas un paražas. Ar savu stingro gribu unneatlaidību šie cilvēki spēj stipri ietekmēt apkārtējo sabiedrību. Viņi ir noslēgti citiem, turpretim pašispēj ielūkoties cilvēku dvēselē kā atvērtā grāmatā. Pie tā visa vēl piebildīsim, ka šie cilvēki ir ārkārtīgistrādīgi un darba spējīgi. Pēc visa sacītā nav vairs jābrīnās par to visu, ko šis cilvēks spējis paveikt savāradošajā dzīvē.

Skorpiona zīmē dzimušā Dostojevska dabu, ko veidojis Marss, ietekmē arī Mēness kā viņadzimšanas dienas pārvaldnieks. No tā izriet viņa personības pamatīpašības: atturība, sliecība ungalējībām (vai nu labs, vai ļauns, balts vai melns), maģija, problēmas "dzīves pirmajā pusē".Dostojevska dzimšanas kosmobioloģiskajā kartē viņa pasaulē nākšanas moments saistās ar Mežāža zīmi,kas atklāj tieksmi uz godkārīgiem mērķiem un cenšanos pacelties pāri citiem, turklāt paļaujoties tikai uzpaša spēkiem. Nākamajam rakstniekam jau no dzimšanas bija lemts ātri un bez lieka trokšņa sasniegtdaudz.

Apbrīnojama viņa dzimšanas kartes īpatnība ir tā, ka dzimšanas brīdī Dostojevski vienlaikus stipriietekmēja trīs planētas - Venera, Urāns un Neptūns, un, neapšaubāmi, šī ietekme manāma viņa raksturā.

"Pēc zvaigžņu pareģojuma" šādam cilvēkam raksturīgs garš augums, neparasts izskats, rosīgs prāts,ātra reakcija, galējs individuālisms, attīstītas intuīcijas spējas, kas ļauj ielūkoties virsapziņā unzemapziņā.

Dostojevski ir grūti saprast, tāpēc ka viņa rīcība balstās uz neapzinātu intuīciju. Bet viņam tiekpiedēvēta dziļa īstenības izpratne, jutīgs magnētisms, mākslinieka talants.

Otra raksturīga viņa dzimšanas kartes īpatnība ir ļoti stipra Saules ietekme uz karjeras un profesijas,slavas un reputācijas sfēru. Dostojevskim raksturīga stipra tikumības apziņa un pastāvīga sajūta, ka jābūtpar paraugu citiem.

Bet Dostojevska dzimšanas kartē ir ari nopietnas negatīvas ietekmes. Tā, piemēram, Saule konfliktēar Marsu, bet tas nozīmē, ka pilnīgi iespējamas pārāk enerģiskas un impulsīvas uzvedības izpausmes. Paršādu situāciju mēdz teikt: "Cilvēks ir pats sev ienaidnieks." Saduršanās ar šķēršļiem var viņu sakaitināt,mudināt sasniegt vēlamo, ne ar ko nerēķinoties. Viņa dzimšanas brīža pārvaldītājs ir Saturns, kura dēļDostojevskim ir grūti būt objektīvam pret

sevi. Bet šāda situācija nozīmē ari ideju bagātību, ar iniciatīvu savienotu disciplīnu, kas,neapšaubāmi, var novest pie ģeniāliem jaunrades sasniegumiem izvēlētajā darbības laukā.

Tāda ir ievērojamā rakstnieka kosmobioloģiskās kartes analīzes aina. Prātojot par laimi,Dostojevskis rakstīja: "Laime nav laimē, bet tās sasniegšanā."

Mēs esam iesoļojuši Dostojevska laikā, noziegumu un 4 sodu laikā, pirms pusotra gadsimta atklātopatiesību apzināšanas laikā.

Dzejnieka liktenis A.Puškina astroloģiskais portrets

Mans Puškins! - Tā reiz izsaucās Marina Cvetajeva. Kāds tad īsti ir tas "mans Puškins"? Pirmāmkārtām dzejnieka tēlu rada vina darbu lasīšana, laika- biedru vēstules un atmiņas par viņu. Dzejnieksdzimis Maskavā 1799. gada 6. jūnijā un pēc astroloģijas kanoniem ir Dvīnis, kura raksturu veido Merkursun Venera. Un vina dabas noteicošie vārdi ir šādi: uzticība, uzņēmība, palīdzība progresam un -daiļrunība.

Atveru veca, sen pierakstīta bloknota lappuses, un manu gara acu priekšā nostājas Puškinacilvēcīgais tēls, kas, starp citu, pilnīgi atbilst tipiska Dvīņa raksturojumam…

Viņš daudz staigāja un braukāja, bija māņticīgs un mistiķis, izglītots, erudīts. Viņam bija laba atmiņa,viņš bija joku mīlētājs un lāga vīrs, asprātis un greizsirdīgs dzīvesbiedrs, mīlēja čigānus un čigānudziesmas, bija nelabojams kāršu spēlmanis (daudz paspēlēja), varēja iztikt ar vienkāršu ēdienu - arceptiem kartupeļiem un olām, viņam garšoja tēja un viņš to dzēra papilnam, mīlēja ākstus un asusvārdiņus, ņēma vērā daudzas zīmes, bija labi noaudzis, stalts un stiprs. Cienīja pirti, pērās, pēc tam gājaledus vannā un pēc tās - atkal pērās uz lāvas.

Puškinam patika klusa mājas dzīve, reizēm viņš bija cietsirdīgs un izsmējīgs, negribīgi gāja uzliterārajiem sarīkojumiem, labprāt brauca uz ugunsgrēkiem, ar prieku vēroja, kā kaķi skraidelē pajumtiem,uzskatīja, ka augsta izglītība ir rakstnieka kvalitātes zīme. Viņa izturēšanās bija apbrīnojami vienkārša,bet raksturs dedzīgs, brāzmains, ātr- sirdīgs. Sarunas uzsāka viegli, viņam bija ļauns un zobgalīgs prāts,sirds atmiņa - viņš mīlēja senus paziņas, viņa kustības bija straujas un enerģiskas, viņam bija mazsaugums un vaigubārda, garas kājas, iekšēji viņš bija nemierīgs un ar grūtībām savaldīja kaislības; bijanerunīgs, nevērīgs pret apģērbu un tā atbilstību modei, smējās no sirds, bet bija sliecīgs uz drūmām,pārdomu pilnām skumjām. Viņš rūpējās par savu labumu, bet bija arī sava labuma izšķērdētājs, bijastingrs tēvs (pēra ar žagariem), necieta pavasari, bet dievināja lietainu rudeni, vasarā viņam patikapeldēties un nodarboties ar vingrošanu, cienīja fizkultūru, staltu stāju… Bija dižens Cilvēks!

Bet bez šīm nule sniegtajām ziņām par Dzejnieku, piedāvāju lasītājiem arī tās ziņas, ko esmu ieguvisviņa Likteņa pētīšanas gaitā.

…Dzimšanas bridis iekrita Strēlnieka zvaigznājā, kas norāda uz Dzejnieka tieksmi apjaust esībasjēgu (atcerēsimies: "Šai saulē laimes nav, bet pastāv miers un griba…"), uz viņa dzīvesprieku un laipnībusaskarsmē ar citiem cilvēkiem, varbūt ari uz zināmu sliecību ielaisties avantūrās…

Cenšanās dzīve ieņemt līdera stāvokli un savus principus realizēt kareiviski, bet vienmērbruņnieciski, kas apliecina cilvēka briedumu. Aleksandra Puškina dzimšanas laiks izrādījās ārkārtīgijutīgs pret dažādiem apstākļiem. Atklājās, ka Dzejnieka Liktenī no dzimšanas ieliktas "bēda un nāve", betmātes ietekme saistīta ar viņa "sūri grūto sāpi". Par to nebija pieņemts runāt, bet Puškina bērnība aizritējabez mātes glāsta un rūpēm. Tieši ar to var izskaidrot, kādēļ Dzejnieks savā daudzveidīgajā daiļradē navpieskāries mātes tēmai.

Pēc Likteņa horoskopa precēšanās viņam nes liktenīgas briesmas, bet pats viņa dzimšanas bridisatrodas "trūkuma un ciešanu namā".

Ne mazāk jutīga pret Puškina Likteni ir viņa labklājības sfēra, viņa brīvības, sirdsmiera unlīdzsvarotības stera.

Jau tas vien, ka šie jautājumi Puškinam saistīti ar skar bā un nemājīgā Mežāža zīmi, daudz ko izsaka.Turklāt viņa labklājība ir jutīga pret "konfliktiem un šķiršanos", bet veiksme atrodas "nāvējošās planētas"ietekmē.

Zīmīgs ir ari Dzejnieka fortūnas stāvoklis (viņa laimes punkti), kas nav cieši saistīts ar viņa

mīlestību un laulību, un… smago zaudējumu šīs laulības dēļ.Ne mazāk jutīgs un zīmīgs ir Puškina "Nāves nams", kurā seksuālo tieksmju dēļ novietojušies "nāves

un bēdu" punkti. Turpat (astroloģijā ļoti rets gadījums!) novērojama kopa, ko veido četras planētas -Marss, Mēness, Venera, Saturns. Dzejnieka karjerā, profesijā, viņa slavā un reputācijā atzīmēta "laulībā-partneribā virzība uz tiesu", kas droši vien jāizprot kā oficiālās varas nosodošā attieksme pret viņapoētisko darbību…

Bet laikam pats pārsteidzošākais, kas man atklājās Dzejnieka horoskopā, ir tas, ka viņa nāves mirklisduelī ar Dantesu precīzi sakrīt ar jutīgo… "pēkšņas veiksmes" punktu. Vai šī Dzejnieka Likteņahoroskopa pārsteidzošā detaļa nerunā par to, ka tai mirklī izbeidzās smagās dvēseles mokas, kas pēdējosgados bija saistītas ar viņa ģimenes dzīvi?

Antons Čehovs Dižā rakstnieka astroloģiskais portrets

Par redzamākajām Čehova dabas iezīmēm runā viņa diženumu mākslā, sliecību uz skaistām drānāmun… vāju veselību". Tādu verdiktu pasludinājusi viena no vecākajām un noslēpumainākajām cilvēceszinātnēm - astroloģija.

Kāds gan bija šis Antons Čehovs? Līdz pat šai dienai viņš daudziem paliek neatminēta mīkla,noslēpums "aiz septiņiem zieģeļiem". Protams, neziņai ir savi iemesli. Viņa laikabiedriem, starp tiem arītādam siržu pazinējam kā Ļevs Tolstojs, viņš likās mīlīgs, pieticīgs cilvēks. Bet ļoti maz bija tādu, kaszināja vai nojauta, ka Čehovs bija noslēgts cilvēks, kas savu dvēseli rūpīgi slēpa no citu acīm.

No Mihaila Gromova grāmatas "Čehovs" lappusēm mums nāk pretim uzstājīgs un pedantisks cilvēks,it īpaši kārtības uzturēšanā. Šim cilvēkam ir slieksme uz vientulību, bet viņš ir apveltīts ar neparastuhumora izjūtu. Bailes no vientulības Čehovam reizēm kļuva tik lielas, ka "viņam kļuva baisi". Vai tās navsaistītas ar Čehova precēšanās noslēpumu?

horoskopa galvenas planētas saturs: Zivju zīme un"ikdienības" sfērā esoša Venera nosaka "darbu unViņš bija gara auguma, stalts, viņš bija ņiprs un kustīgs, necieta jubilejas, viņā mājoja iedzimta

gudrība un labsirdība, jau kopš bērnības viņš dabūja iesaukas Tēvs, Vecis, Vectētiņš. Bija mazrunīgs,vērīgs, turējās ēnā, ļoti aizrāvās ar ceļošanu. Par visu vairāk pasaulē viņš baidījās kļūt par kādaparādnieku, it īpaši par varasvīru parādnieku. Tieši tāpēc viņš reiz atteicās no viņam jpiešķirtā ordeņa(piebildīsim - taisnīgi piešķirta). Daudzi Čehovā redzēja tikai viņa dabas ārpusi.

Bet kas gan slēpās šīs personības klusajās, neizpaužamajās dzīlēs? Pamēģināsim noskaidrotcēloņsakarību starp viņa dzimšanas bridi, kas atspoguļojas kosmobioloģiskajā kartē, un viņa dzīvesrealitāti. Antons Čehovs pieder pie Ūdensvīru plejādes, kas dzimuši zem Svaru zvaigznāja. Viņahoroskopu pārvalda Venera, kas viņu ietekmē ārkārtīgi noteikti. Viena nianse. Mēs jau pieminējām, kaČehovam raksturīga slieksme uz skaistu un akurātu apģērbu. Atcerieties, ko savā slavenajā frāzē "Cilvēkāvisam jābūt skaistam" Čehovs izvirza pirmajā vietā? Apģērbu! Čehova dzimšanas brīža īpatnība nosakaviņa dabas kodola vārdus: oriģinalitāte, progresivitāte, individualitāte, tiekšanās pēc vienlīdzīgāmattiecībām ar apkārtējiem, diplomātiskums, kulturālums, takta izjūta, tiekšanās pēc skaistā ikdienas dzīvē.Čehovā daudz ko noteikusi Saules un Urāna labvēlīgā ietekme uz viņa dzimšanas bridi. No pirmāsplanētas Čehovs guvis lielu gribasspēku, optimismu, augstsirdību, kas citus mudina uz sadarbību. Nootras - garu augumu un acīs krītošu izskatu, īpašu intuīciju un nākotnes nojausmas spēju, prasmi iedvesmotcilvēkus un vēlreiz - izcilu gribasspēku, kas izpaužas gudri, spilgti, intuitīvi. Vai tas nebija Čehovastingrais, dabas divkārši dotais gribasspēks, kas viņam palīdzēja apvaldīt savu "iedzimto aso unātrsirdīgo raksturu"? Mihaila Gromova grāmatā rakstīts, ka Čehovam bijusi reti sastopama "spēja izprastvisu dzīvo pasauli - putnus, zvērus, kokus, puķes, spēja iedvest dvēseli visā, kam pieskaras viņaskatiens". No kurienes Čehovam šīs īpašības? Ņemsim talkā horoskopu. Viņa Venera harmonizē arPlūtonu, bet konfliktē ar Urānu. Tas nozīmē, ka pirmais aspekts Čehovu apveltī ar "mīlestībaspārveidojošo spēku, ar prasmi citus pārliecināt, spēju pacelties augstākā līmenī, ar oriģinālu radošospēku sevi izpaust tēlotājā mākslā, ar spēju intuitīvi izprast harmonijas likumus, kas balstās uz radošiemprincipiem un skaidri izsakāmi vārdos". Otrs dod iespēju iemīlēties no pirmā acu skatiena…

Cik apbrīnojami viņš prata sajust cilvēku likteņu plūsmu un attīstību! "Cilvēki ēd pusdienas, tikai ēd,bet tai laikā veidojas viņu liktenis un sabrūk viņu dzīve…" Šāda frāze varēja nākt no astrologa mutes.Nudien! Urāna harmonizētā Čehova Saule norāda uz intuitīvas gaišredzības iespēju, viņa dabasastroloģiskumu, personības pievilcību un novatorismu, humanitāti un iestāšanos par vispārēju brālību,

visas dzīvās dabas redzējumu kā vienotu veselu.Otrā planētu harmonija (Marss-Jupiters) norāda uz vēlēšanos enerģiski palīdzēt cilvēkiem, bet "ne

tikai vārdos izrādīt žēlumu", rada patiku uz piedzīvojumiem un ceļojumiem. Vai ar to nav izskaidrojamiplaši pazīstamie fakti rakstnieka biogrāfijā: skolu celtniecība Meļihovas trūcīgajiem bērniem, neatalgotsārsta darbs, brauciens uz Sahalīnu pie katordzniekiem, kura iemesls viņa laikabiedriem likāsneizprotams? Trešā horoskopa harmonija (Marss-Neptūns) norāda uz enerģijas bagātām paranormālāmspējām ārstniecībā. Čehovs nekad neteica, ka viņš ir labs rakstnieks, bet to, ka viņš ir labs ārsts,daudzkārt uzsvēra. Bez tam šī harmonija nosaka ļoti augstu jūtīgumu pret savas apkārtnes emocionālosfēru. Vai no šīs īpašības neizriet, kā to smalki uztvēris I. Buņins, "Čehova bailes kļūt par modesrakstnieku" un asa briesmu nojausma? Pirms aizbraukšanas uz Vācijas kūrortu Bādenveileri viņš sacīja:"Rīt aizbraucu. Palieciet sveiki. Braucu nomirt."

Bet būtu nepareizi noklusēt negatīvās īpašības, ko viņā bija ielikusi Daba un ko bija noteikušiplanētu konflikti: vēlēšanās valdīt pār citiem (Saule-Plūtons), drūmuma uzplūdi un neprasme novadītlietas līdz galam (Marss— Saturns), nepatika pret rutīnu un disciplīnu, ātra sanikno- šanās (Marss-Urāns)… Varbūt tādēļ, apzinādamies savas vājības, viņš ar apbrīnojamu gribasspēku tās apspieda un slēpa savudvēseli no mietpilsoņu un pārlieku vērīgu paziņu nekautrīgas ziņkārības. Un tādēļ palicis iespaids, kaCehovs ir "tikai mīlīgs, pieticīgs un patīkams cilvēks". Viņš augstu vērtēja dzīvesspēju un novēlēja mumslieti vadīt katru stundu: "…vajadzīgs nepārtraukts darbs dienu un nakti, mūžīga lasīšana, studēšana,griba… dārga ir katra stunda."

Vai dzejnieks Nikolajs Rubcovs varēja izvairīties nobojāejas? Izmeklēšanu veic astrologs

Kādā 1988. gada ziemas vakarā vilciens no Maskavas mani aizveda un ziemeļu galvaspilsētu. Esdevos dienesta darīšanas uz kādu Ļeņingradas ķīmisko rūpnīcu. Šim braucienam bija vēl viens, tikai manzināms mērķis: man bija jāsatiekas ar dzejnieku Gļebu Gorbovski, kuru dziļi cienīju un godāju.

19. februāra vakarā pieklauvēju pie Ļeņingradas rakstnieku jaunrades nama "Komarovo" - Maskavas"Peredelkino" radagabala - 39. istabas durvīm. Mums izraisījās atklāta saruna par dzīvi, par toreizuzsākto pārbūvi, par poēziju un poētiem. Izrādījās, ka Gorbovskis labi pazinis Nikolaju Rubcovu.

Turklāt vēlāk Vologdas rakstnieka Sergeja Bagrova grāmatā "Portreti" es atklāju, ka NikolajsRubcovs teicis daudz labu vārdu par dzejnieku Gļebu Gorbovski, savu vecāko biedru. Gorbovskim bijazināmi ari Nikolaja Rubcova nāves apstākļi. No tolaik reto dzejnieka grāmatu priekšvārdiem izrietēja, kašai baltajā pasaulē viņš nodzīvojis trīsdesmit piecus gadus un, spriežot pēc dzejoļa "Zem slimnīcas bērzuzariem", bijis smagi slims, un likās, ka tieši šī grūtā, neizārstējamā slimība pārrāvusi viņa dzīvespavedienu. Bet patiesībā tā nebija. Pēc Gļeba Gorbovska vārdiem, naktī un dzērumā noticis strīds arsievieti, ar kuru nākamajā rītā viņam bija jādodas uz dzimtsarakstu nodaļu, lai viņu nosauktu par savusievu…

Šajā ķildā, negaidīti uzliesmojuša savstarpēja naida brīdī, šī sieviete dzejnieku nožņaudza. Kas ganvar būt vēl bezjēdzīgāks! Viņu sauca par Ludmilu Derbinu. Tieši tāpēc patiesie dzejnieka nāves apstākļipreses izdevumos tika noklusēti. Tikai vienā no tiem es izlasīju - "traģiski šķīries no dzīves". Un viss!Tagad es saprotu, pateikt par to visu patiesību nedrīkstēja, tā bija pārāk nežēlīga un laika garamneatbilstoša. Kaut ko es uzzināju ari par šo sievieti. Arī viņa sacerēja dzejoļus un, pēc Gorbovskadomām, diezgan talantīgus.

Tai vakarā es par Nikolaju Rubcovu uzzināju tik daudz nelaba, ka jau nožēloju savu neatlaidīgoziņkārību… Atklājās, ka starp ļoti smalkjūtīgo liriķi, dabas un dzimtās zemes apdziedātāju NikolajuRubcovu un cilvēku Nikolaju Rubcovu ir bijis milzīgs bezdibenis.

ASTROSKOLA

Pagāja vairāki gadi. Mana senā, jauneklīgā aizraušanās ar dzejošanu bija galīgi izsīkusi, bet tās vietāradusies jauna interese - tieksme izzināt neizzināto, mīklaino, noslēpumaino. Sākumā tā bija hiromantija,ar kuru es nodarbojos apmēram vienu gadu, izmantodams paretam iznākušās brošūras un grāmatas, betvēlāk - astroloģija.

1990. gada rudenī mana aizraušanās jau bija pārgājusi pāri vienkāršas ziņkārības robežām, un es,pats nezinādams, kādēļ to daru, sāku meklēt "iestādi", kurā var nopietni apgūt astroloģiju. Un tā kājas,tieši kājas, jo es neapjēdzu, kādēļ to daru, mani aizveda pie profesora S. Bronska Maskavas astroloģijasskolas sliekšņa. Drīz vien atskārtu, cik ļoti man laimējies ar mācīšanos šai skolā: šeit nodarbojās nevis artukšu teoretizēšanu vai mākslu mākslas dēļ, bet ar studijām, kas vērstas uz iegūto zināšanu praktiskuizmantošanu.

Skolā es iemācījos saprast, ka trīs lietas ir negrozāmas: astrologam jāmācās visur un vienmēr,astrologs nedrīkst pretendēt uz galīgās īstenības pārvaldīšanu, ikviens astrologa darbs pirmām kārtām irmācīšanās.

Pienāca tāds bridis, kad es apjautu, ka man ir pietiekami daudz zināšanu un prasmes, lai mēģinātu

atminēt Nikolaja Rubcova dīvainās nāves mīklu. Bet kā lai sastāda dzejnieka dzimšanas horoskopu, janav zināma viņa dzimšanas stunda? Tehniski tas nav iespējams. Vajadzēja apmierināties ar kos-mogrammu, dzimšanas zvaigžņu karti, kas orientēta uz noteiktu dienu. Kosmogrammas iespējas, tāsinformācijas klāsts ir mazāks nekā horoskopam, bet ari šajā gadījumā bija cerības par Nikolaju Rubcovuuzzināt daudz ko būtisku.

Dzejnieks dzimis 1936. gada 3. janvāri, tātad pieder pie Mežāža tipa. Viņš piedzimis otrajā dekādē,tādēļ bez Saturna viņu pārvaldīja ari Venera, bet viņa dabas vad- vārdi bija "bezbailība, godkārība,zaudējumi praktiskajās lietās, mokpilna dzīve". Jau tas vien daudz ko nozīmē, vai ne?

Es sapratu, ka man pirms ķeršanās pie astroloģiska darba par tematu "Nikolajs Rubcovs" vispirmsnepieciešams savākt visu informāciju par viņu, kaut ari tās nebija necik daudz. Pirmā publikācija, kasman noderēja, bija Rjazaņas rakstnieka Valentīna Safonova stāsts "Nikolajs Rubcovs. Piemiņas stāsts",kas bija publicēts žurnāla "Sever" 1992. gada pirmajos divos numuros. Strādādams ar šo stāstu parNikolaju Rubcovu, es uzzināju daudz ko interesantu. Manu acu priekšā nostājās viņa galvenās cilvēciskāsīpašības, tikumi un trūkumi, viņa personības savdabība, piemēram, dīvaini nedraudzīgā attieksme pretsievietēm. Tas viss vēlāk kļuva par neaizstājamu materiālu viņa personības astroloģiskajā pētīšanā.Nikolaja Rubcova kosmogramma atklāja arī viņa izcilā talanta sākotni, cēloņus, kas noteica viņaneveiksmes profesijā un personīgajā dzīvē, kā ari viņa mīlestību uz dabu un visu tās dzīvo radību. Vārdusakot, izvirzītā tēze par dzejnieka dabu - "bezbailība, godkārība, zaudējumi praktiskajās lietās, mokpilnadzīve" - tūlīt ieguva pilnīgu izskaidrojumu un neapstrīdamus pierādījumus.

Savā "salīdzinošajā analīzē", izmantodams dzejnieka un cilvēka Nikolaja Rubcova dzīves reālijas,kas bija manā rīcībā, un šajā darba procesā radušos astroloģisko informāciju, es pārbaudīju astroloģijasteoriju ar konkrēta cilvēka dzīves praksi, un katru reizi pārliecinājos par šīs dīvainās un uztvereineierastās senās mākslas varenību. Ticībai šeit vairs nebija vietas…

PUBLIKĀCIJA UN HONORĀRS

Darbs bija pabeigts. Ko darīt tālāk? Vai tam bija tiesības ieraudzīt dienas gaismu? Uz šo jautājumuman nebija noteiktas atbildes. Tikko bija sācies 1993. gads, un sabiedrības attieksme pret astroloģiju,maigi izsakoties, bija vēsa. Nekas cits neatlika, kā paveikto darbu parādīt tādam autoritatīvam NikolajaRubcova dzīves un daiļrades pazinējam kā Valērijs Safonovs. Turklāt tāpēc, ka mana pētījuma pamatābija faktiskais materiāls, ko biju guvis no vina stāsta.

Rubcovs un Safonovs - divi jauni jūrnieki un dzejnieki pirmo reizi satikās literārās apvienībasnodarbībās, ko rīkoja avīze "Na straže Zapoļaija". Abi dienēja jūras kara flotē. Toreiz viņus daudz kasvienoja: jaunība, mīlestība uz dzeju, jūra. Viņiem bija kopīgs ceļš ari vēlāk, kad abi Maskavā mācījāsMaksima Gorkija Literatūras institūtā, kur profesionāli apguva poēzijas mākslu. Vārdu sakot, ValentīnaSafonova domas par manu darbu man bija ļoti svarīgas. Tādēļ tapa vēstule rakstniekam, kuru nosūtīju uzRakstnieku savienības Rjazaņas nodaļu.

Drīz saņēmu atbildes vēstuli: viņš bija ar mieru satikties.Mana pirmā vizīte Rjazaņā bija neveiksmīga: Valentīna Safonova mājās nebija, viņš bija aizbraucis

steidzamā komandējumā. Vajadzēja atstāt manuskriptu un braukt atpakaļ. Mans otrs brauciens bijaveiksmīgs. Iesākām sarunu par mums abiem tuvu tematu - par poēziju. Safonovs iepazinās ar žūksni manudzejoļu, kā pieredzes bagāts cilvēks uzteica pozitīvo un norādīja uz trūkumiem, atlasīja vairākus dzejoļus,kas, pēc viņa domām, derīgi publicēšanai. Ierunājāmies par Rubcovu. No viņa uzzināju, ka žurnālā"Slovo" publicētas tās sievietes - Ludmilas Derbinas - atmiņas par dzejnieku. Uztvēru šo informāciju kāļoti vērtīgu manam turpmākajam darbam un nolēmu, ka katrā ziņā ar publikāciju jāiepazīstas. Uzzināju arito, ka drīzumā iznāks Volog- das rakstnieka Viktora Korotajeva grāmata par to pašu sievieti - "Trumpja

dāma". Un beidzot saņēmu atbildi uz pašu galveno jautājumu: mana darbam ir tiesības ieraudzīt dienasgaismu.

Pirmie divi mēģinājumi nodot darbu publicēšanai bija neveiksmīgi. Sākumā tas tika noraidīts"materiāla eksotis- kuma dēļ, jo līdz šim nekas tamlīdzīgs nav drukāts". Otrreiz tika atzīts, ka darbsinteresants un varētu aiziet pie lasītāja, bet… šāda materiāla publicēšanai nav pienācis īstais bridis.Pagāja vēl daži mēneši. Tad kādu dienu ieraugu interesantu žurnālu ar intriģējošu nosaukumu -"Rossijaņe". Žurnāls man iepatikās. Tāpēc, ka tajā patiešām bija jaušams "krievu gars". Vilināja ari tas,ka žurnāla galvenais redaktors bija dzejnieks Vladimirs Firsovs. Un es nolēmu izmēģināt laimi šaižurnālā. Mani pieņēma labi. Saruna beidzās ar to, ka pētījumu par Nikolaju Rubcovu un manu dzejoļukopu, ko Rjazaņā bija izraudzījis Valentīns Safonovs, sāka gatavot iespiešanai.

Un tad 1993. gada septītajā numurā mans darbs nāca klajā. Dzejoļi nebija iespiesti. Darbs saucās"Nikolajs Rub- covs. Cilvēka un dzejnieka traģēdija". Žurnāla tirāža bija 1500 eksemplāru. Ar honorāruman pietika, lai nopirktu divus žurnāla eksemplārus, trešais bija jāiegādājas par paša naudu.

LIKTENĪGA SIEVIETE

Strādājot ar Nikolaja Rubcova kosmogrammu, man, kā liekas, izdevās pamanīt galveno: viņa nāvesmoments, kas fiksēts zodiaka apļa 150 grādos, konfliktē ar tajā ieprogrammēto Veneru. Tas nozīmē, ka šaiplanētai varbūt bijis kāds sakars ar dzejnieka nāves apstākļiem. Rubcovu nogalināja sieviete, betsimboliski sieviete ir Venera, tāpēc es nospriedu, ka būtu nepiedodami neņemt vērā šo "liktenīgosievieti".

Es atcerējos, ka Valentīns Safonovs Rjazaņā man pastāstīja par žurnāla "Slovo" nodomu publicētviņas atmiņas par dzejnieku. Aizbraucu uz žurnāla redakciju. Tas bija mans pirmais solis ceļā uzLudmilas Derbinas atrašanu. Tai laikā viņa centās dzīvot noslēgti un viņu sameklēt nebija viegli. Pietiekpateikt, ka viens no pēdu dzīšanas posmiem bija Ļeņingradas pilsētas kriminālo ziņu avīze. Un man atkallaimējās! Manā piezīmju blociņā parādās viņas dzīvokļa telefona numurs. Satraukts to uzgriežu. Ko laisaku, kā lai stādos priekšā? Izdzirdu tālu, pasakaini skaistu, apbrīnojami melodisku balsi, kas skan noPēterhofas… Šī balss mani it kā apbur, it kā ieved nereālā pasaulē. Vēlāk no sarunām es uzzināju, ka kādsVologdas rakstnieks to nosaucis par eņģeļa balsi. Ļoti trāpīgi teikts! Derbina saka, ka ārkārtīgi nožēlonotikušo, ka toreiz it kā kāds neredzams spēks viņai pavēlējis tā rīkoties. Par Rubcovu - tikai visu tolabāko. Viņš bijis brīnišķīgs dzejnieks, kas vairāk par visu mīlējis savu dzimto zemi un cilvēkus, kas tajādzīvo. Sarunā es ieminos, ka labprāt sastādītu viņas Likteņa horoskopu… Ludmila Aleksandrovna saka,ka viņa skaidri zina savas dzimšanas stundu (tā palikusi atmiņā īpašu apstākļu dēļ) un šajā ziņā mangrūtības nebūšot. Nu jau nezin kuru reizi veiksme man pasniedz roku! Es apsolu darba rezultātus atsūtītviņai uz mājām. Derbina piedāvā citu variantu: drīzumā viņai darba dēļ jābūt Maskavā, un mēs varam tursatikties.

Un tā kādā 1993. gada oktobra dienā manā darba kabinetā atskanēja zvans. Tā bija viņa, un viņazvanīja no Maskavas telefona. Jautāja, vai es pēc balss pazīstu, kas ar mani runā.

Šo balsi es varētu atšķirt no tūkstošām citu balsu… Kādā astroloģijas grāmatā biju lasījis, ka šādabalss bieži ir cilvēkiem, kas dzimuši Ūdensvīra zīmē. Ludmila Derbina piederēja tieši pie šī zodiaka tipacilvēkiem. Norunājām vakarā satikties pie Puškina pieminekļa. Ludmilu Derbinu es ieraudzīju pirmais.Viņa bija pagara auguma, samērā drukna, provinciāla izskata, pieticīgi ģērbusies sieviete. Rokasspiediens spēcīgs, zemniecisks. Un tad jau ap mani lidinās viņas eņģeļa balss skaņas. Daudz kas no tā, koviņa pastāsta, man jau ir zināms. Viņa pastāstīja arī par dzejnieka nāves apstākļiem.

…Liktenīgajā naktī viņas pacietības mērs bija pilns tai brīdī, kad Rubcovs, dzērumā visādi viņupazemojis, pat draudējis ar nazi, pēkšņi aprimis un… pieprasījis intīmu tuvību. Tas nāca tik negaidīti, ka

Ludmila apmulsa. Atgādināsim lasītājiem, ka viņi bija nodomājuši nākamajā rītā doties uz dzimtsarakstunodaļu, lai likumīgi nokārtotu savas attiecības. Aizvainotā sieviete gribēja aiziet. Niknuma pārņemtaisRubcovs metās viņai virsū… Pārējo mēs jau zinām.

Ludmila parāda fotogrāfiju no tiem laikiem, kad viņa satikās ar Rubcovu. Man pretim raugās jauna,skaista, gudra sieviete. Būtu grēks tādā neiemīlēties! Es palūdzu, lai viņa nolasa kādu dzejoli. Viņa atšķirkrājumu "Pabērzs", kas palicis mašīnrakstā, un lasa. Jau no pirmajām rindām noprotu, ka tās sacerējispatiesi apdāvināts cilvēks. Tās runā par dvēseles sāpēm, par nepiepildītu mīlestību, par salauztu likteni,par izdarītā nozieguma dziļu nožēlošanu. Es klausos un domāju par to, cik lielai gan bija jābūt šīssievietes (lai kāda viņa būtu) vīrišķībai, dzīves mīlestībai, ticībai taisnīgumam un cilvēku labsirdībai, lainesalūztu, lai nekļūtu ļauna, dzīvodama ar ievērojamā dzejnieka slepkavas zīmogu.

Gatavodams Derbinas horoskopu, es jau konstatēju, ka viņa nekad nebūtu varējusi kļūt par NikolajaRubcova sievu. Nevis tādēļ, ka Rubcovs bija "neievērojams" vīrietis, bet tādēļ, ka šī sieviete bijadzimusi brīvībai…

Rubcovs velti viņā meklēja glābiņu, atbalstu. Bet kādēļ viņa bija ar mieru iet ar viņu uzdzimtsarakstu nodaļu? Nebija iespējams atteikties? Gribēja palīdzēt, redzēdama viņa postošodzīvesveidu? Vai tomēr mīlēja viņu prāta, talanta, poētisko dvēseļu radniecības dēļ? Bet tajā drausmīgajānaktī viņš kliedza: "Ļuda, es taču tevi mīlu, kļūsti par manu sievu!" Ja tā, tad kāpēc bija pret viņu tiknežēlīgs? Jautājumi, jautājumi…

…Pie Derbinas horoskopa sastādīšanas ķēros ar lielu satraukumu. Jau iepriekš zināju, ka tajāieraudzīšu simboliskas dzejnieka nogalināšanas zīmes. Kur un kā tās būs izteiktas - par to varēja tikaiminēt. Un tad - horoskops ir gatavs. Pareizāk - sastādīti divi horoskopi: viens balstīts uz viņas dzimšanasbridi 1938. gadā, otrs - uz viņas "simbolisko dzimšanas bridi" Rubcova nāves gadā, tātad - 1971. gadā.

Pirmajā horoskopā, Likteņa horoskopā, atklājas, ka šis Liktenis visjutīgāks ir pret bēdām un nelaimi,galvas zaudēšanu (nespēju valdīt pār sevi?), bet pats slepkavības moments veido kvadratūru (konflikts) arviņas "Nāves māju", "nelaimes gadījumu māju". Otrajā horoskopā, kas ir daudz jutīgāks, jo tā mērogs irdaudz mazāks, slepkavības moments izpaudās konfliktā ar tā gada dzimšanas laiku (ascen- dentu), kurabūtība bija ļoti jutīga pret Derbinas dabas un rakstura "augoni" (novirze no normas!), kas nenovēršamisaistīts ar bēdām un nelaimi. Pašu slepkavības momentu ietekmēja "slepeni spēki", nezināms kosmiskaisspēks, kas tajā traģiskajā naktī vadīja Derbinu.

…Dzejnieks Nikolajs Rubcovs zināja, ka viņa mūžs iet uz beigām. Tāpat, kā to zināja SergejsJeseņins. Neko nenožēlodams, viņš tomēr atzina savu vājumu dzīves priekša. Savu vainu viņš atzinavīrišķīgi:

Par saviem grēkiem dzīvi mums apsūdzēt nav brīv.Ja gribi braukt, tad zini, ka groži jānotur.Bet es tos pazaudēju un esmu malā jau.Kā tālāk iet lai spēju, ja ceļa man vairs nav…Vai traģēdiju varēja novērst? Varēja. Bet pret traģēdiju vajadzēja cīnīties, uz dzīvību un nāvi -

cīnīties. Vajadzēja mobilizēt visas prāta, gribas, vīrišķības rezerves. Vajadzēja apzināties, cik lielas irdraudošās briesmas. Paturēt skaidru galvu. Par to, ka no nelaimes varēja izvairīties, savās atmiņās stāstaarī Ludmila Derbina: "…vajadzēja lūgt Dievu." Par to arī es gribu dažus vārdus pateikt kā astrologs:zvaigznes paredz, bet nepavēl. "Likteņa sakrustošanās" iznākums atkarīgs arī no paša cilvēka.

Traģēdija, ko zvaigznes paredzeja Klausieties! Ja zvaigznesiededzina kāds, Tad kādam tas ir vajadzīgs?V. Majakovskis1993 gada 19. jūlijā bija Vladimira Majakovska simtā dzimšanas diena. Vina slava ir • milzīga, bet

dzīve traģiska. Un jubilejas priekšvakarā bija iemesls no jauna pievērsties viņa personībai, ielūkotiesviņa jaunradē un liktenī no pozīcijām, kas atšķiras no hrestomātiskajām.

Majakovska vieta mūsu literatūrā un vēsturē vēl ilgi paliks nenoteikta. Laiks nesteidzas…Bet Laikam ir meita, kuras vārds ir Astroloģija. Tieši tā mums palīdzēs Majakovski ieraudzīt tādu,

kāds viņš bija dzīvē.Šajā darbā es mēģināju objektīvi sasaistīt astroloģijas teoriju ar dzejnieka dzīvi, jaunradi un viņa

laikabiedru liecībām, lai iegūtu atbildes par visgrūtākajiem jautājumiem, kas attiecas uz V. Majakovskapersonību.

Pievērsīsimies dzejnieka dzimšanas dienai. Ar mūsdienu datorprogrammas palīdzību pārcelsimiessimt gadus atpakaļ pagātnē - uz 1893. gada 19. jūliju - un paskatīsimies, kā bija izvietojušās planētas V.Majakovska dzimšanas dienā. Kurā viņš bija "atsities"?

Pēc dzimšanas datuma dzejnieks ir Vēzis, tātad varētu domāt, ka viņa temperaments ir tuvsflegmatiķa tipam. Majakovskis un flegmatiķis, tas taču ir absurds! - izsauksies lasītāji. Un viņiem irtaisnība, tāpēc ka viņa Vēzi ļoti stipri ietekmē personīgās planētas.

Tieši šis apstāklis brīnišķīgā kārtā flegmātisku fragmentu pārvērš par holerisku un sangvinisku undzejnieka dabā iezīmē enerģiskumu, impulsivitāti, traukšanos uz nākotni, slāpes pēc jauniem darbiem unveikumiem, kā ari nosaka to, ka šis cilvēks ir domātājs, ideālists, nepastāvīgs, ar radošām dotībāmapveltīts.

Tradicionāli valda uzskats, ka katra planēta it kā atbild par noteiktu īpašību veidošanu cilvēkā:Marss un Saturns stipri noteic lietišķās īpašības, Merkurs un Neptūns - intelektuālās spējas, Mēness unVenera - jūtas un emocijas.

Vispirms iztirzāsim V.Majakovska lietišķo īpašību formēšanos. Marsa stāvoklis uguns stihijā unLauvas zīmē piešķir dzejniekam lielu enerģijas rezervi, gribasspēku, iedzimtu līdera lomu, vadītājatalantu, vēlēšanos būt pirmajam visur un vienmēr. Merkurs Lauvas zīmē informē par cenšanos ieņemtautoritātes pozīcijas savā profesijā. Sīs dabas īpašības formē ari Urāns Skorpionā: dzejnieks dievinasavu autoritāti un ir gatavs cīnīties par savu ambīciju apmierināšanu.

Bet no tā neizriet, ka V. Majakovskis verdziski pakļaujas atbildības sajūtai, kas ir tik nopietna, kakļūst par smagu nastu. Kā tad sākās Majakovska lietišķā darbība?

1911. gads. Pirmā izvēle. Astoņpadsmitgadīgais jauneklis iestājas Glezniecības, tēlniecības unarhitektūras skolā. Intuīcija viņu nepievīla: Veneras stāvoklis Lauvā nosaka sliecību uz nodarbošanos arglezniecību un skulptūru. Šais pirmajos veidošanās gados Majakovska interešu un nodarbību diapazons irapbrīnojami plašs. Viņš piedalās publiskā diskusijā par moderno mākslu, nolasa referātu par jaunākopoēziju, uzstājas presē un disputā par krievu literatūru, publicē žurnālā rakstu par teātri, iegūst darbapieredzi kinematogrāfa, pabeidz rakstīt traģēdiju "Vladimirs Majakov- skis" un pūlas panākt tāsiestudēšanu, pašam uzņemoties gan režisora, gan aktiera lomu. Kādā vēstulē L. Brikai viņš atzīstas:"Braucu kā traks…"

Saturns Svaros Majakovskim nozīmē sliecību uz organizatorisku darbību, atzīmē īpašas dotības lielupasākumu plānošanā, prasmi izraudzīt īsto bridi panākumu nodrošināšanai. Vairākas planētas vienā un taipašā laikā nosaka dzejnieka attieksmi pret finansiālas dabas jautājumiem: Urāns un Skorpions - lietišķību,it īpaši nodokļu, mantojumu, apdrošināšanas jomā; Venera uguns stihijā - ener- ģiskumu; Jupiters Vērsī -

spēju pareizi izlietot naudu vispārības labā, dalīties ar visiem, īpaši ar partneriem. Atgādināšu lasītājam,ka dzejniekam ar finansu instancēm bija komplicētas attiecības, kuras dzejnieks atspoguļojis "Sarunā arfinansu inspektoru par dzeju". Majakovskis labprāt izpilda Finansu tautas komisariāta pasūtījumu: viņšraksta tekstus aģitācijas plakātiem un aģitācijas poēmām, kas slavina 1924. gada cieto valūtu un runā parvalsts aizņēmuma problēmām. Savu pedantismu finansu jautājumos viņš neaizmirsa ari pirmsnāvesvēstulē: "Manā galdā ir 2000 rubļi, tos iemaksājiet nodokļos. Pārējo saņemsiet no Valsts izdevniecības."

V. Majakovska un M. Gorkija savstarpējo attiecību vēsture labi ilustrē Majakovska spēju prasmīgiizmantot momentu un iespējas.

Saprazdams, ka bez ievērojamā rakstnieka autoritatīvā atbalsta viņam būs ļoti grūti realizēt savusgodkārīgos plānus, Majakovskis no Petrogradas brauc uz Mustamjaki iepazīties ar Gorkiju. Un viņš savosaprēķinos nav kļūdījies: iepazīšanās notiek un, dzejniekam par prieku, ir veiksmīga. Nākamā gada vasarāMajakovskis, nu jau kā labs paziņa, atkal aizbrauc pie Gorkija, parāda viņam savu poēmu "Mākonisbiksēs" un saņem atzinīgu novērtējumu.

Pēc tam Gorkijs sāk izdot žurnālu "Ļetopis" un uzaicina Makkovski pastāvīgo autoru pulkā. Drīz vienMajakovska darbus labprāt sāk publicēt ari citi izdevumi.

V. Majakovska intelektuālās spējas nosaka Merkurs uguns stihijā un Lauvā un atzīmē dzejniekaintelektuālo pārākumu, spēju atrisināt problēmas enerģiski un nesvārstīgi, enerģisko domāšanu, tiekšanosuz mērķi, prasmi koncentrēties vienam uzdevumam…

Atcerēsimies, ka dzejnieks nogāja garu attīstības ceļu: no "pamatu grāvēja", dumpinieka dzeltenājakā līdz jauna mākslas virziena organizētājam, teorētiķim un ideologam - līdz futūrisma līderim. Viņšbija pastāvīgā kustībā, pastāvīgā attīstībā.

1921. gadā viņš nodibina Maskavas futūristu asociāciju. Pēc diviem gadiem saņem atļauju jaunažurnāla "ĻEF" ("Kreisā mākslas fronte") izdošanai. Meklēdams sabiedrotos, viņš noslēdz līgumu starpFutūristu asociāciju un Maskavas proletārisko rakstnieku asociāciju. 1927. gadā, saprazdams, ka viņažurnāls "ĻEF" sācis nīkuļot, Maja- kovskis nodibina "Novij ĻEF", kurā aicina radīt jaunas mākslasformas.

Neptūna stāvoklis gaisa stihijā un Dvīņos norāda uz dzejnieka spēju intelektualitāti, idejudaudzpusību.

Saturns gaisa1 stihijā un Svaros nosaka prāta organizētību, prasmi abstrakto pārvērst konkrētāvalodā, sapratni, kā jāsadarbojas, lai izdarītu kaut ko ievērības cienīgu.

Pēc manas pārliecības, tieši šeit jāmeklē izskaidrojums dzejnieka bezprecedenta ģimenes dzīvei.Majakovska jūtu un emociju pasaule ir ārkārtīgi bagāta. Saule Vēzī nosaka spēcīgu vajadzību pēc

ģimenes un mājas, jūtelību, bailes no izsmiešanas, viegli iegūstamas psihiskas traumas. Šis planētasstāvoklis izskaidro ari viņa neierobežoto mīlestību un vēlēšanos to, ko mīl, paturēt tikai sev.

Mēness Aunā formē emocionālu, nepastāvīgu dabu, pieļauj, ka nelabvēlīgās situācijās iespējamispēji, bet īsi dusmu uzliesmojumi. Urāns ūdens stihijā un Skorpionā runā par to, ka Majakovskis ņem tuvupie sirds citu cilvēku rīcību, piedēvē viņam dusmu uzliesmojumus, vēlēšanos panākt pārmaiņas ar niknuapņēmību, kaut ari būtu jāķeras pie vardarbības. (Atcerēsimies viņa slaveno "Vārds jums, biedriMauzeri")

Bet šis pats Urāna stāvoklis dzejniekam ir ari ļoti nepatīkams: tas formē maldīgu godkāri, musinauzņemties pārāk daudz pienākumu, ar kuriem grūti tikt galā.

Majakovskim nebija savas mājas, savas ģimenes. Viņš dzīvoja kopā ar Briku laulāto pāri vienādzīvoklī, kopā ar viņiem pārcēlās no vienas dzīvesvietas uz nākamo. Tās bija viņa mājas. Šādu neparastumājas dzīvi daļēji var izskaidrot ar to, ka Majakovskim bija ārkārtīgi grūti nodibināt pašam savu ģimeni.

Tieši ar dzejnieka bailēm no izsmiekla un vieglo ievai- nojamību izskaidrojams tas augstprātīgiaizbildnieciskais tonis, kādā viņš mēdza uzstāties publikas priekšā. Tas bija aizsargmehānisms viņaievainojamajai psihei, kas pastāvīgi bija ļoti sasprindzināta.

Par to, cik pašaizliedzīgi Majakovskis spēja mīlēt, var pārliecināties, izlasot Lilijas Brikas piezīmes"Kā tas bija": "Volodja ne tikai iemīlējās manī, tas bija uzbrukums. Divarpus gadus man nebija burtiskinevienas pašas mierīgas minūtes." Vai šāds fakts: pēc divu mēnešu ilgas atšķirtības pret pašu gribuMajakovskis un Lilija Brika satikās stacijā, lai kopā brauktu uz Petrogradu. Tūlīt pēc apsēšanās kupejā,Majakovskis viņai nolasīja šais divos mēnešos sacerēto poēmu "Par to" un… sāka raudāt. Vēl vienspiemērs: Majakovskis sarakstīja jaunu poēmu - "Dons Žuans", par kuras tapšanu Lilija Brika neko nebijazinājusi (jau pats par sevi dīvains fakts!). Un kādu dienu, kad viņi iet pa ielu, Majakovskis neapstādamiessāk šo poēmu skaitīt no galvas.

Brika, kurai šis sacerējums bija veltīts, sadusmojās, sak, cik tad nu var par to pašu mīlestību…Majakovskis izrāva manuskriptu no kabatas, saplēsa to smalkās druskās, kuras izkaisīja vējā turpat

Žukovska ielā.Vēlāk šī dzīves epizode atspoguļojas kādā Majakovska poēmā, kurā viņš ar visu savu izcilās iztēles

spēku sarunājas ar Pēcteci, un tas uz dzejnieka jautājumu: "Kas šī par ielu?" atbild: "Majakovska iela jautūkstošiem gadu, viņš šeit nošāvās pie mīļotās durvīm!"

Atgādināšu lasītājam, ka pēc būtības dzīvē tieši tā notika…Veneras stāvokļa īpatnības gaisa stihijā un Lauvas fiksētā zīmē nosaka plašas iespējas dzejnieka

intīmajā dzīvē: pamatīgumu, simpātiju un antipātiju noturību, pasaulīgu prieku aktīvu meklēšanu, iedzimturomantismu, sliecību uz saticošiem un kaislīgiem piedzīvojumiem, spēju stipri un ilgstoši mīlēt.

No V. Majakovska sarakstes ar L. Briku izriet, ka viņiem bijuši daudzi mīlas piedzīvojumi. Tā,piemēram, Maja- kovskim bija sakari ar krievu izcelsmes amerikānieti Vī- berti, kurai no viņa piedzimabērns. 1926. gadā viņam bija tuvas attiecības ar N. Brjuhoņenko, ar kuru viņš gribēja precēties, kā arīromāns ar māsām Ginsburgām. 1928. gadā Majakovskis aizbrauc uz Franciju, lai satiktos ar"amerikānisko mīlestību"un piedzimušo meitu, bet tai pašā gadā iemīlas Tatjanā Jakovļevā, kura varējanopietni sacensties ar Ļiļu Briku par tiesībām uz dzejnieka mīlestību. 1929. gada vasarā Majakovskisaizraujas ar Veroniku Polonsku un plāno dzīvot ar viņu kopā vienā dzīvoklī.

Tas pats Veneras stāvoklis nosaka Majakovska paštīk- smināšanās pozu, privātīpašnieka jūtas,greizsirdību, kas pārpārēm izpaudās dzejnieka attiecībās ar L. Briku un pat piespieda viņu uzliktdzejniekam divu mēnešu mājas arestu, pastāvēt uz to, lai viņš pārdomā savu uzvedību. Marss Lauvā vēl jovairāk pastiprina V. Majakovska dabas tieksmes.

Bet… Saturns Svaros dzejniekam paredz vēlu laulību un tās uztveršanu kā smagu nastu, grūtu darbu,pacietības pārbaudījumu. Tagad ir saprotams, kāpēc precēšanās Majakovskim bija tik sarežģītaproblēma, kaut arī viņš tiecās pēc savas ģimenes un pavarda.

Majakovska attieksmi pret reliģiju noteica Jupiters Vērsī, un tā balstījās uz egocentrismu unpašattaisnošanos, kuras pamatā bija naidīgs, šķirisks uzskats par reliģiju. Tā nebija nejaušība, ka Padomjurakstnieku federācija griezās tieši pie Majakovska ar lūgumu uzstāties ar apsveikuma runu otrajābezdievju kongresā. Viņa attieksme visskaidrāk redzama dzejolī "Sešas mūķenes", kurā viņš atļaujasizteikt ticīgajiem tiešus apvainojumus: "maitas", "tā kunga stulbenes"…

īpašu interesi rada dzejnieka radošās un intuitīvās pējas. Neptūns un Plūtons mutabilā zīmē un gaisastihijā attiecīgi dzejniekā formē "pagātnē iegūtās pieredzes stipru ietekmi uz intuitīvi radošo iztēli" un"interesi par pagātnes pieredzes attīrīšanos un atdzimšanu". Šīm abām ļoti nozīmīgajām tēzēm ir acīmredzama loģiska sakarība, kas netieši norāda uz to pamatoto un ticamo raksturu. Neptūns Dvīņos nosakaMajakovska radošās un intuitīvās spējas literatūrā un poēzijā, Urāns Skorpionā nav ne vairāk un ne mazākkā "stipras okultas zināšanas par turpmāko dzīvi pēc nāves". Šai sakarībā neviļus rodas pārdomas parpazīstamajām rindām: "Ja dzejnieks nebūtu, tad kļūtu es par zvaigžņu tulku" vai: "Es, apsmietais, …redzupār kalniem nākošo laiku, kuru neredz neviens!"

…Bet ko saka Marss? Arī šeit bez viņa neiztika. Atrazdamies Lauvā, tas dzejnieku apveltīja araktīvu, rosīgu iztēli un spēju apziņas augstāko formu idejas izteikt simboliski, kā ari radošas dotības

dramaturģijā un aktiera mākslā, par kuru izpausmi mēs jau runājām. Un beidzot - Plūtons Dvīņos noteicadzejnieka interesi par zinātnes un tehnisko zināšanu praktisku izmantošanu.

Plaši izplatīts priekšstats, ka Vēzis simbolizē pieķeršanos dzīvei, ka Vēzim zināmi dzimšanas unatdzimšanas noslēpumi, tāpēc tam rodas dedzīga tieksme pēc nemirstības un mūžīgas dzīvošanas.

Man izdevās atrast retu liecību, kas apstiprina šo tēzi. Tās ir V. Majakovska tuva drauga R.Jakobsona atmiņas: "1920. gada pavasari es atgriezos blokādē ieslēgtajā Maskavā. Atvedu līdzi jaunasEiropas grāmatas, ziņas par Rietumu zinātnieku darbiem. Majakovskis lika vairākas reizes atkārtot manujuceklīgo stāstu par vispārējo relativitātes teoriju un diskusiju par to, kas kļūst aizvien plašāka. Enerģijasatbrīvošanās, laika problemātika, jautājums par to, vai ātrums, kas apsteidz gaismas staru, navatpakaļkustība laikā - tas viss Majakovski aizrāva. Es viņu reti biju redzējis tik uzmanīgu un pārņemtu.Pēkšņi viņš man uzdeva jautājumu: "Vai tev nešķiet, ka tā tiks iekarota nemirstība?" Es pārsteigtspaskatījos viņā un nomurmināju kaut ko noraidošu. Tad ar hipnotizējošu stūrgalvību, ko droši vien labiatceras visi, kas tuvāk pazina Majakovski, viņš sāka apgalvot: "Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka nāvesnebūs. Mirušie tiks atmodināti. Es sameklēšu fiziķi, kas man pa punktiem izklāstīs Einšteina grāmatu.Nevar taču būt, ka es kaut ko neesmu sapratis. Es šim fiziķim samaksāšu ar akadēmiķa pārtikas devu." Šaibrīdī es savā priekšā ieraudzīju pavisam citu Majakovski: viņa prātu bija pārņēmusi prasība uzvarētnāvi."

Pakļaudamies kārdinājumam šo informāciju pārbaudīt citādiem līdzekļiem, es pārlūkoju Majakovskakosmogram- mas planētu aspektus, tas ir, to savstarpējo novietojumu un savstarpējo ietekmi, citai uz citu.Šī pētījuma rezultāti bija analoģiski agrāk iegūtajiem, bet vairākos gadījumos tos papildināja unkonkretizēja. Tā, piemēram, tēze par dzejnieka sliecību uz okultajām zinātnēm ieguva dzīvu saturu: viņākonstatēti dzīvības spēki, kas atrodas aiz saprašanas sliekšņa, lielas spējas koncentrēties, kam sekoparanormālas spējas un uztvere, kuras robežojas ar gaišredzību.

Manuprāt, fenomens, ko sauc par Vladimiru Maja- kovski, parādās trīs veidos: daiļrades fenomens,personīgās dzīves fenomens un nāves fenomens.

Kā astroloģija izskaidro V. Majakovska poētiskās daiļrades fenomenu? Viņa daiļrades daba irunikāla. Protams, var strīdēties par to, vai Majakovskis bija dzejnieks šī vārda tiešajā nozīmē, vai tikaiģeniāls dzejdaris, bet nav iespējams noliegt viņa vienreizējo radošo "es". Atgādināšu, ka astroloģija dodskaidru un noteiktu šī fenomena izskaidrojumu: dzejniekam ir aktīva iztēle, spēja apziņas augstāko formuidejas izteikt simboliski un tēlaini, prasme abstrakto pārtulkot konkrētā valodā, stipra pagātnes pieredzesietekme uz intuitīvi radošo iztēli. Tāds ir zinātnes spriedums, kas tapis cilvēka un dabas savstarpējosakaru gadu tūkstošos. Ikviens no minētajiem Majakovska trim fenomeniem ir ari viņa traģēdija.

Majakovska daiļrades traģēdija bija tā, ka plašām lasītāju aprindām nebija iespējams saprast unuztvert viņa poēziju, kas bija ārkārtīgi neparastas iztēles auglis.

Ne mazāk interesants ir Majakovska personības, pareizāk sakot, dzejnieka ģimenes fenomens. Brikuģimenē Majakovskis nodzīvoja piecpadsmit gadus, no tiem septiņus - intīmā tuvībā ar namamāti L. Briku -Skorpionu. Lai novērstu dažādus lasītāju minējumus, tūlīt pateikšu: tai laikā, kad Majakovskis parādījāsBriku ģimenē, laulātajam pārim vairs nebija nekādu intīmu attiecību. Kāda ir mana astroloģiskā versijapar V. Majakovska, L. Brikas, O. Brika ģimenes dzīvi? Briki Majakovskim bija nepieciešami vairākunopietnu iemeslu dēļ. Komplicētajam, nepastāvīgajam, pretrunīgajam Majakovskim - Vēzim vajadzīgs ganmorāls, gan materiāls, gan intelektuāls atbalsts. Atcerēsimies, ka viņš tiecās pēc autoritātes, pēcuzmanības pret sevi, pēc viņa izcilo spēju cienīšanas. To visu viņš papilnam atrada Briku ģimenē. Brikibija tā labvēlīgā augsne, kurā viņš varēja attīstīties. Jaunajam Majakovskim viņu izglītība, dziļā erudīcija,plašie sakari un pazīšanās, kā ari materiālā labklājība bija ārkārtīgi nepieciešami. Šeit jāpiebilst, kaastroloģija dzejniekā atklāja "iespēju un momenta prasmīgu realizāciju panākumu gūšanai", kā ari"izpratni, kā jārīkojas, lai sasniegtu mērķi." Majakovskis izmantoja visas šīs spējas. Bez tam viņš it labisaprata, ka ir vajadzīgs ari Brikiem. Lilijai Brikai un it īpaši Osipam Brikam - Mežāzim - Majakovskis

bija tieši tas cilvēks, par kura uzra- šanos viņi neapzināti bija sapņojuši. Viņš piepildīja Briku dzīvi,pamodināja viņu radošos spēkus, viesa pārliecību par panākumiem. Briki novērtēja un atbalstījadzejnieka neparasto talantu. Tas viss kopumā veidoja to pamatu, uz kura balstījās viņu stabilātrejsavienība. Šī trijotne bija vienota, harmoniska kopa. Majakovskis bija šīs ģimenes sirds - motors, ĻiļaBrika - tās dvēsele, Osips Briks - intelekts.

Tieši tāpēc Majakovskis viņu tuvināšanās dienu nosauca par "vispriecīgāko datumu". Starp citu,dzejnieka dzīves kritisko gadu izskaitļojums norāda uz 1914. gadu, kas piekļaujas tam laikam, kad notiekMajakovska laimīgā iepazīšanās ar Brikiem (1915. gada jūlijs). Šis datums neapšaubāmi ir īstaiskritiskais punkts dzejnieka dzīvē.

Kāpēc var runāt par V. Majakovska ģimenes dzīves traģēdiju? Tāpēc, ka Ļiļa Brika nespējapienācīgi atbildēt uz Majakovska neapvaldīto, greizsirdīgo, egoistisko mīlestību. Viņa nespēja piederētvienīgi Majakovskim, viņas mīlestības alkas bija daudz plašākas. Bet dzejnieks gribēja viņu paturēt tikaisev… Tādēļ sākotnēji laimīgā Majakovska mīlestība ļoti drīz pārvērtās par elli un mokām, par visa mūžasāpi.

Pāriesim pie Majakovska nāves fenomena. Otrs izskaitļotais dzejnieka dzīves kritiskais datums ir1929. gads, un ari tas cieši sasaucas ar ārkārtēju notikumu viņa biogrāfijā - viņa nāves gadu (1930. gadaaprīlī). Oficiālais paziņojums par dzejnieka nāvi apgalvo, ka viņš beidzis dzīvi pašnāvībā. Pastāv ari citaversija, pēc kuras Majakovskis nogalināts, turklāt Brikiem šai versijā piešķirta pati nepievilcīgāka loma.Mana astroloģiskā un psiholoģiskā visu Majakovska apstākļu analīze ļauj apgalvot: Majakovskis izdarījapašnāvību! Uz ko es pamatoju savu secinājumu? Par sava pētījuma pamatu es izraudzīju Lilijas Brikasapgalvojumu, ka Majakovskim bijis izteikts pašnāvības instinkts. Viņa atceras, ka Majakovskis ļoti biežimēdzis runāt par pašnāvību un apgalvo, ka dzejnieks divas reizes mēģinājis nošauties, bet nāve abasreizes pagājusi viņam garām. Viņa nosauc pat konkrētus šo gadījumu datumus: 1916. gada 18. jūlijāpulksten 8.45 un 1917. gada 11. oktobri pulksten 4.30. Protams, varētu nenoticēt Lilijai Brikai, ja nebūtudivu nopietnu apstākļu. Pirmkārt, abi šie datumi atrodami dzejnieka dienasgrāmatā, kurā ar viņa rokurakstīts: "…piepeši likās, ka nav vairs nekādas jēgas dzīvot." Otrkārt, Ļiļa Brika nosauc dzejniekadarbus, kuros viņš vairākkārt apcerē, apraksta un pat "nospēlē" savu pašnāvību.

Patiešām, analizējot traģēdiju "Vladimirs Majakovskis", poēmas "Cilvēks" un "Par to", lugu "Blakts"un citus darbus, jāsecina, ka Majakovskim bijusi maniakāla tieksme uz pašnāvību. Spriediet paši. Citātsno dzejoļa "Flauta - mugurkauls":

"Aizvien biežāk domāju, vai nebūtu labāk savām beigām pielikt lodes punktu." 'Tūlīt es nogāzīšosaugšpēdu un galvu sašķaidīšu uz Ņevas bruģa!", 'Tik un tā es zinu - drīz izlaidīšu garu!" No poēmas"Cilvēks": "Bet sirds man tiecas pēc šāviena, un rīkle sapņo pēc bārdnaža", "Skumjas man seko, pieūdens vilina, uz jumta kori vedina", "Apmet staru ap kaklu kā cilpu". No poēmas "Par to": "Kad gan, kadtā atpestīšanās nāks?", "Palieciet sveiki, es beidzu… Lūdzu nevainot…", "Pietiek tikai roku pastiept -lode tūdaļ uz aizkapa dzīvi uzzīmēs dārdošu ceļu."

Un tas vēl nepavisam nav viss. Varētu domāt, ka ar minētajiem faktiem pilnīgi pietiek, laipārliecinātos par Majakovska pašnāvību, un tomēr es nolēmu sameklēt astroloģisku apstiprinājumu. Essalīdzināju planētu stāvokli un savstarpējo iedarbību dzejnieka dzimšanas dienā, abās pašnāvībasmēģinājuma dienās un viņa pašnāvības dienā. No planētu savstarpējās ietekmes un to stāvokļu analīzesvarēju secināt, ka visos četros momentos planētu novietojumam ir skaidri izteikts likumsakarīgs raksturs,un savā iedarbībā tas ir vienādi negatīvs uz Majakovski.

Tā, piemēram, dzejnieka dzimšanas dienā Veneras un Urāna kvadratūra neirožu dēļ rada postīšanastieksmi. Pirmā pašnāvības mēģinājuma dienā Venera opozīcijā pret Urānu rada nenoturīgu emocionālostāvokli. Otrā pašnāvības mēģinājuma dienā - atkal Veneras kvadratūra pret Urānu (ko turklāt pastiprinaMarsa un Urāna opozīcija) veido varmācīgas nāves briesmas, jūtu depresiju, vedina uz neapdomīgurīcību. Šī situācija Majakovska dzīvībai bija visbīstamākā un acīmredzot tikai ļoti labvēlīgi ārējie

apstākļi spēja mazināt postošo ietekmi un dāvāt dzejniekam vēl 13 dzīves gadus. Un beidzot -Majakovska nāves dienā Veneras un Merkura pusotra kvadratūra pret Marsu veido situāciju, kurā patniecīgākais kairinājums var radīt neadekvātu reakciju: dusmu uzliesmojumu, instinktīvu agresivitāti pretdzīvību.

No iegūtajiem datiem izriet, .ka jau dzimšanas dienā daba Majakovski bija "ieprogrammējusi"pašnāvību un tad, kad viņa dzīves gaitā parādījās dienas, kas pēc planetārās situācijas bija tuVas viņadzimšanas dienai, šī "programma" pamodās un aicināja viņu uz pašnāvību. "Hroniskā slimība", kā trāpīgibija konstatējusi L. Brika, pēkšņi saasinājās.

Trešā situācija Majakovskim bija liktenīga, tāpēc ka to pastiprināja vairāki ļoti nelabvēlīgiMajakovska dzīves apstākļi: personīgo un sabiedrisko attiecību krīze, personālizstādes izgāšanās,slimība… Šo versiju uztur ari tāds nopietns dokuments kā dzejnieka pirmsnāves vēstule. Tā rakstīta 1930.gada 12. aprīlī, bet nāve Majakovski paņēma tikai 14. aprīļa rītā. Tātad šīs divas dienas dzejnieksgatavojās nāvei, gaidīja tās atnākšanu un… dzīvoja savu ierasto dzīvi: strādāja, plānoja lietišķas sarunas,uzstāšanos un tikai gaidīja piemērotu brīdi - pēdējo pilienu… Un tas nopilēja, nopilēja grūtā personīgādzejnieka sarunā ar pēdējo mīlestību - Veroniku Polonsku. Bridi pēc šīs sarunas dzejnieka dzīvībaizdzisa.

Pārsteidz šīs vēstules tonis. Tas ir mierīgs, ikdienišķs, lietišķs, bet tajā jūtama pilnīga nolemtība,pārliecība, ka patiešām nekas nav līdzams. Un tūdaļ kļūst loģiski šīs vēstules vārdi: "Nevainojietnevienu", "man izeju nav", "nopietni - neko nevar darīt".

Tāds, lūk, bija Majakovska trešais fenomens, viņa trešā traģēdija: dzimšanas brīdī dabaMajakovskim dāvāja dedzīgu mīlestību uz dzīvi (atcerēsimies: "…es nīstu nīkoņas un dievinu jebkādudzīvi"), bet tai pašā laikā viņam liedza iespēju dzīvot.

Bēgšana no Jasnaja Poļanas - Ļeva Tolstoja noslēpums "Pieņemu galīgo lēmumu aizbraukt. Rakstu viņai (S. A.) vēstuli, sāku kravāt pašu nepieciešamāko,

kaut tikai varētu aizbraukt.…Es trīcu, iedomādamies, ka viņa varētu izdzirdēt. Ienāks, scēna, histērija. Pulksten sešos viss kaut

kā savākts. Nakts - ka acis var izdurt.…Es trīcu, domādams par pakaļdzīšanos. Mēs braucam prom."No Ļeva Tolstoja dienasgrāmatas piezīmēm, ko viņš rakstījis ceļā."Varbūt tie mēneši,-kas mūsu dzīvei vēl atlikuši, ir svarīgāki par visiem nodzīvotajiem gadiem, un

tie jānodzīvo labi."No Ļ Tolstoja vēstules sievai Sofijai 1910. gada 30. oktobrī, atbildot uz viņas aicinājumu

atgriezties.Sešdesmito gadu sākumā iznāca B. Meilaha grāmata "Ļeva Tolstoja aiziešana un nāve". Daudzi

mēģinājuši izprast tos iemeslus, kas pamudināja Ļevu Tolstoju pamest Jasnaja Poļanu. Šis jautājumsjoprojām palicis atklāts. Tāpēc autors grāmatas pirmajai nodaļai devis virsrakstu "Aiziešanas mīkla untās minētāji". To, ka Ļevs Tolstojs neilgi pirms nāves pametis Jasnaja Poļanu, kur bija piedzimis unnodzīvojis gandrīz visu mūžu, es zināju ari senāk, bet tikai tagad, kad esmu kļuvis par kos- mobiologu unradošajā darbā man jāgūst izpratne par daudzu ievērojamu cilvēku likteņiem, ari par Ļeva Tolstojalikteni, es negaidīti atskārtu, ka "aiziešanas mīkla" tiek minēta ar kosmobioloģijas līdzekļiem. Jāatzīst, kagrāmatas autors intuitīvi pareizi uztvēris Tolstoja aiziešanas īstos cēloņus, citēdams viņa vēstuli A.Tolstojai: "Mūžīgs nemiers, darbs, cīņa, zaudējumi - tie ir nepieciešami noteikumi, no kuriem nevienscilvēks nedrīkst aiziet pat ne mirkli… Man ir smieklīgi atcerēties, kā es kādreiz domāju un kā Jūs, liekas,domājat, ka var sev uzcelt laimīgu un godīgu pasaulīti, kurā mierīgi, bez kļūdām, bez nožēlošanas, bezjuceklības iespējams dzīvot klusītēm un nesteidzīgi, akurāti darīt tikai visu labu. Smieklīgi! Tā nevar…"

1910. gada 30. oktobrī vienā mirklī pa visu pasauli izplatījās informācija: "29. oktobra vakarāMaskavā saņemta satriecoša vēsts, ka Ļ. Tolstojs ārsta Makovicka pavadībā negaidīti pametis JasnajaPoļanu un aizbraucis… Pirms aizbraukšanas Ļ. Tolstojs atstājis vēstuli, kurā paziņo, ka viņš pametJasnaja Poļanu uz visiem laikiem."

Autors atzīmē, ka no presē* publicētajām versijām visvairāk izplatītas bijušas šādas:• Nāves nojausma.• Atteikšanās no muižnieku dzīvesveida.• Ģimenes nesaskaņas materiālo jautājumu dēļ.• Atteikšanās no pasaulīgās dzīves.• Apkārtnes ietekme (Čertkova nopelns).• Šķiršanās no Sofijas.• Radošo spēku izsīkums.• Vecuma nespēks.• Vēlēšanās sakārtot dzīvi saskaņā ar paša mācību.• Atmaskojošās darbības nožēlošana.• Atgriešanās pie baznīcas.• Aiziešana klosteri.• Nogurums no bezgala daudzajiem Jasnaja Poļanas apmeklētājiem.Vēsts par Ļ. Tolstoja aiziešanu "Pēterburgā radīja satriecošu iespaidu, gluži kā pasaules mēroga

notikums…"Tolstojs aizgājis. Un telegrammas cita pēc citas apstiprināja šo notikumu. "Divas dienas Ļeva

meklēšana bija veltīga, nebija rezultātu ari telegrāfiskajiem pieprasījumiem. Bija izdevies noskaidrot

vienīgi to, ka Tolstojs kopā ar Makovicki aizbraucis ar vilcienu." Vai: "28. Ļevs Nikolajevičs redzētsbraucam uz dienvidiem. Izsekot viņu nav izdevies."

Ļoti svarīgi atzīmēt vairākus šīs bēgšanas apstākļus. Pirmkārt, tā bija ļoti grūta, drudžaina, juceklīga,mainot virzienu pēc virziena. Otrkārt, šais dienās Tolstojs izvērsa aktīvu radošo darbu: meklējasaskarsmi ar tautu, ilgi apspriedās ar sastaptajiem cilvēkiem, pārrunāja jautājumus, kas viņam bija uzsirds, akurāti rakstīja dienasgrāmatu. Tolstoja aiziešana "nokļuva visas pasaules uzmanības centrā". Viņaaizbraukšana bija "kā zibens spēriens no skaidrām debesīm". Lūk, dažas telegrammas no provinces: "Ir-kutska. Tolstoja aizbēgšana no Jasnaja Poļanas tiek dzīvi pārrunāta un komentēta. Cilvēkus dziļi satraucaizbraukšanas cēloņi un dižā sirmgalvja veselības stāvoklis." Vai: "Odesa. Notikumu apspriešanā daudziapstājas lielas mīklas priekšā. Visu domas aizņemtas tikai ar šo nelaimi. Avīzē "Odesskije novosti"publicēti vairāki raksti ar virsrakstu 'Tolstoja dvēseles dumpis"."

Kam taisnība? Vai patiešām cēlonis meklējams vecuma nespēkā, spēku izsīkumā, nogurumā, nāvespriekšnojautā? Bet kā tādā gadījumā lai saprot Tolstoja mājas ārsta D. Ma- kovicka dienasgrāmataspiezīmes tā paša gada pavasari? "28. aprīlis. Cik viņš enerģisks! Kā viņš prot sevi piespiest darīt visu,kas viņam vajadzīgs gan fiziskā, gan garīgā ziņā, cik ļoti viņam nepatīk apgrūtināt citus!" Ari rudens pusēaina nemainās."24. septembris. Cik ņipri Ļ. N. jāj! Es esmu veikls, man patīk jāt un es daudz nodarbojosar vingrošanu, bet man manos četrdesmit trīs gados ir grūti izdarīt to, ko izdara Ļ.N. savos astoņdesmitdivos gados." Tātad līdz pat savas aiziešanas pēdējai dienai viņš bija saglabājis "neparastu iekšējustabilitāti, drosmi, dzīves mīlestību".

Bet kāpēc tad galu galā Tolstojs aizbēga no savas Jasnaja Poļanas?Mana kosmobioloģisko pētījumu pieredze natālās astroloģijas jomā, t. i., cilvēka dzīves, cilvēku

likteņa astroloģijā, ļauj izvirzīt hipotēzi: tajā Liktenīgajā dienā Ļevu Tolstoju skāra tāda kosmoplanetāraietekme, kas bez viņa gribas, turklāt pilnīgi negaidīti gan viņam pašam, gan apkārtējiem cilvēkiem,piespieda viņu uz šādu rīcību. Varētu minēt daudz piemēru, kas rāda, ka cilvēki, nokļūdami kosmiskāstelpas specifiskā ietekmē, sper sev liktenīgus soļus ar tālejošām sekām…

Tātad hipotēzi esmu izvirzījis, lai to pieņemtu vai noraidītu, aplūkosim Ļ. Tolstoja dzimšanas dienaskosmo- bioloģiskās reālijas, planētu stāvokli tai dienā, kad viņš spēra savu "noslēpumaino" soli - aizbēgano tēvutēvu mājām, un šī brīnumainā notikumā rašanās karti.

NELIELS PASKAIDROJUMS

Ir zināms, ka cilvēka dzimšanas bridī Kosmoss viņu ļoti stipri ietekmē. Tas jaunajā būtnē it kāreģistrē, it kā fiksē debess sfēras planētu stāvokli viņa dzimšanas stundā un minūtē.

Šis stingri individuālais "kosmosa atspoguļojums" indivīda dabā un raksturā viņam būs jānes līdzmūža galam. Tieši tā var izskaidrot tautā plaši izplatīto teicienu "piedzimis krekliņā" (vai nu laimeskrekliņā, vai ari zem nelaimīgas zvaigznes).

Šīs iluzorās planētas, ko kosmoss "ieprogrammējis" cilvēkā, atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā,precīzāk sakot, sajūt reālo, kustīgo tranzītplanētu ietekmi.

Mūsu rīcība un lēmumu pieņemšana, it īpaši liktenīgo lēmumu pieņemšana, ir reakcija, atsaukšanāsuz šīm kosmosa pavēlēm, kas nosaka mūsu likteni.

Kāda bija tranzītplanētu ietekme, ko Ļevs Tolstojs sajuta tai vēsturiskajā brīdī, kad viņš atstājaJasnaja Poļanu?

Apvienotajās kosmogrammās (planētu stāvokļi notikuma brīdī) mēs redzam Tolstoja Marsa unSaturna savienojumus ar tranzīta Urānu un Neptūnu.

Pirmais no šiem aspektiem pavēlēja Ļ. Tolstojam rīkoties steidzīgi un impulsīvi, izteikt protestu pretjebkādu piespiešanu (kā zināms, ar šādu piespiešanu viņam bija jāsastopas mantojuma jautājumos). Otrs

aspekts ir ārkārtīgi svarīgs, jo tas formēja garīguma, iedvesmas uzliesmojumu, iespējas veikt lielusatklājumus mākslas jomā, gaišredzības spējas, līdzjūtību dzīves pabērniem…

Turklāt šis pats aspekts Tolstojam lika rīkoties "slepeni, attīstīt aizkulišu darbību". Tā ir atbilde uzjautājumu, kāpēc rakstnieka aizbraukšana "bija tīta noslēpumainības plīvurā". Šo planētu savienojumaīpatnība norāda uz Tolstoja aiziešanas psihisko īpatnību - depresiju un baiļu sajūtu, slimīgu iztēli.

Sagatavotajā dokumentā redzamas dažas stipras planētu opozīcijas.Tā, piemēram, Tolstoja Marsam, Jupiteram un Saturnam stāv pretim tranzītplanētas Plūtons, Saturns

un Urāns.Pirmais no šiem aspektiem norāda, ka aiziešanas brīdī Tolstojam bija iestājies "attīstības ceļa

pārbaudes periods", kas rakstniekam liek "pārskatīt savu lietu stāvokli", izdarīt vērtību pārvērtēšanu.Būtisks ir kosmobioloģijas norādījums, ka no tā izriet iespēja "realizēt savu spēku potenciālu tādā veidā,ka rīcībai var būt tālejošas sekas, kas atsauksies gan uz paša, gan tuvinieku dzīvi". Tolstojam rodasvēlēšanās valdīt un pārveidot cilvēkus, turklāt pastāv "briesmas pašam kļūt par upuri".

Otrs aspekts Tolstojam rada problēmas "profesijā, laulības dzīvē, draudzībā, reliģijā", liekuzņemties ļoti svarīgu uzdevumu izpildīšanu.

Trešais aspekts vedina uz rīcības nekonsekvenci, vieglu sakaitināmību, rada dedzīgas alkas pēcbrīvības…

Lasītāju īpašu uzmanību gribu pievērst tēzei, ka tas viss Tolstoju var novest līdz "nelaimes gadījumariskam, pat līdz nāvei, kas saistīta ar to".

Visiem zināms, ka drīz pēc Jasnaja Poļanas atstāšanas Ļ. Tolstojs saaukstējās, saslima un vissbeidzās ar viņa nāvi Tulas dzelzceļa līnijas Astapovas stacijā. Ārstu diagnoze - "plaušu karsonis" - ir ļotituva kosmobioloģijas norādījumam par "nelaimes gadījuma risku".

Ir zināms, ka slimības pirmajās dienās Tolstojs centās strādāt, bet uz visiem skubīgajiemmēģinājumiem baznīcas priekšā viņu pataisīt par grēku nožēlotāju un pirms nāves viņu pierunāt pieņemtsvēto vakarēdienu rakstnieks atbildēja ar kategorisku noraidījumu: "Pirms nāves pieņemt svētovakarēdienu es nevaru tāpat, kā nevaru pirms nāves izrunāt nešķīstus vārdus…"

Pirms nāves viņš negaidīti uzbudinājās, pietrausās gultā sēdus un skaļi, skaidri noteica: "Tas nu irgals. Un nekas!" Bet pēc tam: "Tikai vienu ieteicu jums ņemt vērā: pasaulē bez Ļeva Tolstoja ir milzumdaudz cilvēku, bet jūs skatāties tikai uz Ļevu."

Akūtas sirds nepietiekamības rezultātā Ļ. Tolstojs nomira 1910. gada 19. novembri (pēc vecā stila7. novembri) pulksten 6.05 no rīta.

Aplūkosim cita kosmobioloģiska dokumenta - horoskopa saturu, kas fiksē pašu notikumu, t. i., ĻevaTolstoja aizbraukšanu no Jasnaja Poļanas 1910. gada 20. oktobri pulksten sešos no rīta.

Šis dokuments, kas atspoguļo noslēpumainā notikuma īstenību, rāda, ka aizbraukšanu ļoti stipriietekmējusi "planētu parāde" - Saule, Merkurs, Venera, Marss.

Bez tam šo momentu labvēlīgi ietekmējis Plūtons, bet nelabvēlīgi - Urāns un Neptūns. Tolstojaaiziešana no Jasnaja Poļanas būtībā saistās ar ļoti spēcīgiem uzliesmojumiem, kuros izpaužas viņa garīgādarbība, individuālisms, intelektualitāte, domāšanas intensitāte, vēlēšanas uzturēt ciešus sakarus ar citiemcilvēkiem, neparasti lielas garīgās enerģijas parādīšanās.

Tā bija liela cilvēka spēku liela pacēluma diena. Bet ko nozīmē "četru planētu parādes" konflikts arUrānu un Neptūnu?

Kopā ar visu iepriekš minēto aiziešanā parādījās "lēmumu sasteigtība, nervozitāte, vēlēšanās šķirtiesno mājiniekiem, strauja noskaņojuma maiņa, tieksme pēc spēcīgām sajūtām un gatavība uz risku, iespējaātri aizrauties ar neskaidrām idejām par cilvēces glābšanu, nemierīgs gars, kas meklē piedzīvojumus,dīvainas emocionālas vēlmes, kas uzpeld no zemapziņas dzīlēm, apziņas pakļaušanās zemapziņai, kasvedina uz kļūdām, tiekšanās pēc neparastiem pārdzīvojumiem braucienu laikā (!), sasparojusies tieksmepēc ceļojumiem, kas neļauj apstāties un palikt vienā vietā. Jāatzīmē ari iespējamā neprātība attiecībās ar

tuviniekiem brīvības alku dēļ…"Kā redzam, būtībā pirmais un otrais kosmobioloģiskais dokuments, kam ir tiešs sakars ar Ļevu

Tolstoju un viņa aiziešanu no Jasnaja Poļanas, pilnīgi sakrīt un viens otru papildina.Rezumējot paveikto pētījumu, varu droši teikt, ka neviena sākotnēji presē izvirzītā versija par Ļeva

Tolstoja aiziešanas iemesliem neatbilst patiesībai.Dižā cilvēka un rakstnieka Ļeva Tolstoja bēgšanas noslēpums izskaidrojams ar to, ka viņš pēkšņi,

pilnīgi negaidīti izjuta milzīgu morālo, intelektuālo un garīgo spēku uzplūdu un bija tuvu tam, lai paceltosjaunos, iepriekš neapjaustos cilvēka un pasaules izziņas līmeņos.

Traģiskais "nelaimes gadījums", ko paredzēja kosmo- bioloģija, piepildījās un neļāva ĻevamTolstojam pacelties jaunā attīstības pakāpē. Nāve viņu pārsteidza lidojumā.

Savu laiku apsteigušie

Nikola flamels - zelta izgudrotājs? Nav zināms, kad īsti Nikolā Flamels dzimis, nav zināma arī viņa dzimšanas vieta. Vairākums

Flamela biogrāfu par viņa dzimto pilsētu uzskata Pontuāzu, bet neviens nevar nosaukt precīzu dzimšanasgadu. Tomēr, ja apkopo visus aptuvenos datus un pieļauj zināmas laika atkāpes, ar pietiekami drošupārliecību var teikt, ka viņš dzimis apmēram 1300. gadā. Viņa vecāki acīmredzot bijuši vidēji pārtikušicilvēki, kas dēlam varējuši dot izglītību, ko mēs tagad saucam par brīvo zināšanu apguvi. Nav šaubu, kaNikolā bija apguvis pamata zināšanas daiļajās mākslās, ja jau jaunībā varēja kļūt par sabiedriskoskriptoru franču karalistes galvaspilsētā, jo tai laikā šīs profesijas pārstāvjiem bija jāveic dažādi arpārrakstīšanu saistīti uzdevumi. Daudzas liecības apstiprina, ka Nikolā Flamels ticis galā ar saviem darbapienākumiem visā to daudzveidībā, turklāt ar labiem panākumiem, tādēļ pamatoti viņu var uzskatīt parsmalku skriptoru XIV gadsimta mākslinieku saimē.

Tā kā nav dokumentu, kas varētu pastāstīt par Flamela dzīves pirmajiem gadiem, mums jāsāk ar viņaparādīšanos pie Bērnu Apkaušanas katedrāles sienām starp sabiedriskajiem skriptoriem, kas jau kopšnezināmiem laikiem ar savām darbnīcām bija apmetušies šo veco mūru pavēnī. Bet vēlāk, kad viņaprofesijas brāļi iekārtoja darbnīcas Senžak- debušeri baznīcas velvēs, arī viņš, sekodams pārējoparaugam, savu darbnīcu pārcēla uz turieni. Kā redzams, jaunā censoņa uzņēmums sāka zelt un plaukt, jopēc neilga laiciņa viņam jau piederēja divas darbnīcas. Vienā strādāja skriptori, kam viņš maksāja algu,un mācekļi, kurus viņš apmācīja daiļajā mākslā, bet otrajā darbnīcā strādāja tikai viņš pats. Šī telpa, kurāpieticīgais un uzcītīgais mākslinieks vienmēr palika godīgs starp apkārt valdošo bagātību (vēlāk ari viņškļūs bagāts), izcēlās ar ārkārtīgu šaurību. Pēc vēsturnieka Sovala datiem, tā bija divarpus pēdu gara undivas pēdas plata istabiņa. Pēc Flamela nāves tā ilgi stāvēja tukša, jo baznīca nevarēja atrast īrnieku, kautari īres maksa bija maza. Šajā kabūzītī aizritēja visa krietnā mākslinieka dzīve.

Iekārtojies jaunajā Senžakdebušeri kvartālā, Nikolā Fla- mels drīz noslēdza laulības līgumu, kasstipri palielināja viņa iekrāto mantību. Viņš apprecēja atraitni, iespējams, dzimušu parīzieti. Pernijellaskundze bija cienījama sieviete, saimnieciska, saprātīga un pieredzējusi, glīta vai vismaz patīkama izskata(protams, no jaunā dzīvesbiedra viedokļa). Pernijellas kundzei bija pāri četrdesmit, viņa bija divkāršabezbērnu atraitne. Viņas pūra naudas lielumu biogrāfi mums aizmirsuši pateikt, bet, spriežot pēcjaunlaulātā pāra saimniecības finansiālās situācijas pēkšņajām pārmaiņām, tā bijusi diezgan prāvā. VecāsMarivo ielas stūri tika pārdots zemes gabals, kuru viņi nopirka un uzbūvēja uz tā māju - tieši, pretimFlamela skriptorijam. Toreiz, XIV gadsimta buržuāzijai, tāpat kā mūsu dienās, mājas būvēšana bijaaugošas labklājības apliecinājums. Tomēr saglabājies kāds dokuments, kas var dot priekšstatu parFlamela mantiskā stāvokļa patieso lielumu tai laikā. Tas ir akts, ar kuru laulātie draugi trīs gadus pēclaulības līguma noslēgšanas viens otram atdāvina visu savu īpašumu, lai katrs "varētu dzīvot pienācīgudzīvi saskaņā ar savu stāvokli". Spriežot pēc mantas saraksta, kas pievienots šim savstarpējamdāvinājumam, var domāt, ka toreiz viņu bagātība nav pārsniegusi vidējo līmeni.

Tātad Flamels apprecējās aiz aprēķina, parādīdams sevi kā krietnu cilvēku, un tāds viņš palikavienmēr, kaut ari var likties, ka krietna cilvēka apzīmējums alķīmiķim diezin kā nepiestāv.

Tiesa gan, toreiz viņš vēl stāvēja ļoti tālu no praktizēšanās okulto zinātņu laukā.Kaut ari, vēlēdamies paplašināt darbošanās loku, Flamels savus skriptora pienākumus papildināja ar

grāmatu tirgošanu, kaut ari izpildīja ļoti daudzus pasūtījumus daiļrak- stīšanas jomā, kurā bija ievērojamsspeciālists, tik un tā viņš strādāja tikai dienas gaismā un tikai ar parastiem priekšmetiem. Tai laikā, kadFlamela darbnīcās valdīja ikdienas darba rosība, viņa mājā krājās grāmatas, kas bija bagātīgi rotātas arminiatūrām, pēc kurām grāmatu tirgū bija liels pieprasījums, un ap viņu pulcējās daudzi mācekļi, kas parapmācīšanu viņam maksāja kā talantīgam māksliniekam. Tāpat kā visi tā laika izglītotie cilvēki, ariNikolā Flamels vēlējās kļūt par ekspertu praktiskajā alķīmijā, bet vienīgais līdzeklis šī nodoma

īstenošanai bija iepazīšanās ar mistiskajiem sacerējumiem, kurus viņam gadījās nopirkt, pārdot, kopēt unvarbūt pat lasīt. Var pieņemt, ka mūsu mākslinieks aizrāvās ar šādu lasāmvielu un viņa prātu nodarbinājaalķīmijas idejas tādēļ, ka vēlējās izskaidrot parādību, ko bija redzējis sapnī. Varbūt tieši tā viņu mudinājapievērsties šim mistiskajam darbības laukam.

Patiesi, kādu nakti (tā stāsta leģenda, kuru turpmāk bieži aizstās vārds "vēsture"), kad NikolāFlamels gulēja dziļā miegā, sapnī viņam parādījās eņģelis, kas turēja rokās ļoti vecu un pēc izskata ļotigreznu grāmatu. Eņģelis viņam sacīja: "Flamel, paskaties uz šo grāmatu, tu neko nesaproti no tā, kas tajārakstīts, ne tu, ne ari kāds cits, bet pienāks diena, kad tu tajā ieraudzīsi to, ko nevienam nav lemtsieraudzīt." Nikolā pastiepa roku, lai pieņemtu dārgo dāvanu, bet eņģelis kopā ar visu grāmatu nozuda zeltamākonī.

Tomēr debesu pareģojums negribēja un negribēja piepildīties. Kā likās, eņģelis tik labi bijaaizmirsis savu solījumu, ka Flamels nekad vairs par to neiedomātos, ja nebūtu nācis kāds notikums, kasatmodināja viņa atmiņas un reizē ar tām - ari cerības. Kādā jaukā 1357. gada dienā viņš no nepazīstamacilvēka nopirka vecu grāmatu, kuru pazina no pirmā acu uzmetiena: tā bija viņa sapnī redzētā grāmata!Kādā sacerējumā, ko tradicionāli uzskata par viņa darbu, viņš visos sīkumos izklāsta šī atraduma vēsturi.

Šo grāmatu varēja atvērt tikai priesteri vai skriptori, tāpēc Nikolā Flamels, kaut ari nebija priesteris,drīkstēja tajā ielūkoties, jo nevienam nebija iespējams noliegt, ka viņš apdāvināts rakstu pratējs. Bet viņšapstājās grāmatas teksta necaurredzamās tumsas priekšā.

Ieguvis nenovērtējamo dārgumu, Nikolā Flamels ņēmās to studēt dienām un naktīm, turklātgreizsirdīgi slēpdams no citu cilvēku acīm. Kaut ari no izburtotā teksta viņš neko nesaprata, tik un tā viņadedzība nekļuva mazāka. Turpretim viņa mīļotā sieviņa gan uztraucās, redzēdama vīra grūtsirdību undzirdēdama viņa nopūtas vientulībā. Nikolā nespēja pretoties sievas maigajai uzstājībai un uzticēja viņaisavu noslēpumu. Viņa to cītīgi glabāja, kaut ari nevarēja vīram šai lietā palīdzēt. Bet vīrs, redzēdams, cikļoti viņa Pernijella sajūsminās par brīnišķīgajiem simboliem, kaut ari no tiem neko nesaprata, bijaapmierināts, ka par tiem var lauzīt galvu divatā un kopīgi meklēt ceļus, pa kuriem piekļūt tonoslēpumainajai jēgai.

Nikolā Flamels bija pārliecināts, ka ļoti labi sapratis grāmatas pirmajās lappusēs teikto par visāmmanipulācijām (tagad mēs teiktu - par tehnoloģisko procesu), bet viņš joprojām bija stipri sarūgtināts, kanebija uzzinājis izejas materiāla, tātad jēlvielas nosaukumu. Gaužām maz, pareizāk sakot, tikpat kā nekoviņš nezināja par procesa sākumu. Sapnī satiktā eņģeļa palīdzība šai ziņā būtu bijusi ļoti noderīga, bet šīpārdabiskā būtne, kas tik kategoriski bija pasludinājusi savu vēsti, nesteidzās talkā mūsu alķīmiķim, kastās iejaukšanos bija pamatoti pelnījis kā ticīgs un cienījams cilvēks.

Pirmo pētījumu rezultāti bija ļoti niecīgi, un Nikolā Fla- melam gribot negribot bija jāatzīst, ka viņazināšanas nav pietiekamas, lai piekļūtu okultās zinātnes noslēpumiem. Tāpēc viņš nolēma iesaistīt darbācilvēkus, kas bija izglītības ziņā pārāki par viņu. Savā mājā visredzamākajā vietā viņš nolika nevis pašugrāmatu, kuru joprojām no visiem slēpa, bet ļoti rūpīgi paša rokām izgatavotu tās kopiju ar galvenajāmsimboliskajām zīmēm. Ļoti daudzi izglītoti cilvēki, kas apmeklēja Flamela māju, ilgi tās pētīja unapbrīnoja, tomēr nespēja atšifrēt to jēgu. Cilvēki vienmēr izturas skeptiski vai zobgalīgi pret visu, ko viņinepazīst vai nesaprot, un, tā kā Flamels apgalvoja, ka šais figūrās meklējams filozofu akmens noslēpums,visi zobojās par šo vientiesi un viņa "svēto akmeni".

Tomēr savu apmeklētāju pulkā viņš satika medicīnas li- cenciātu (tagad to sauktu par medicīnaszinātņu kandidātu) metru Anselmu, kas pret šo lietu izturējās nopietni. Viņš bija dedzīgs alķīmijascienītājs un ļoti gribēja iepazīties ar grāmatas oriģinālu, tāpēc Flamelam vajadzēja visādi izgrozīties unmelot, lai metru pārliecinātu, ka grāmatas viņam nav. Licenciāta acu priekšā tātad bija kopija, un, izpētījisto, viņš deva šādu kabalistisko zīmju izskaidrojumu.

Pēc metra Anselma domām, pirmā zīme simbolizē laiku, kas aprij visu, bet sešas aprakstītās lapasnozīmē to, ka filozofu akmens iegūšanai būs vajadzīgi seši gadi, pēc kuriem "jāpagriež pulkstenis un tālāk

nav jāvāra". Tā kā Flamels atļāvās iebilst, ka šis izskaidrojums atrodas blakus simbolu īstenajampriekšmetam, bet simboli, kā nepārprotami teikts grāmatā, uzzīmēti tikai tādēļ, lai parādītu un paskaidrotupirmo aģentu (izejas materiālu), metrs Anselms atbildēja, ka sešu dienu process jāuzskata kā otrs aģents.Bez tam, viņš piebilda, pirmais aģents īstenībā attēlots balta un smaga ūdens veidā (neapšaubāmi tas irdzīvais sudrabs), to nevar fiksēt, nevar satvert, tā gaistamību nevar novērst citādi, kā tikai ar ilgu vārīšanuļoti tīrās mazu bērnu asinīs; šajās asinīs dzīvais sudrabs mijiedarbībā ar zeltu un sudrabu vispirmspārvēršas par zāli, kas līdzīga tai, kas uzzīmēta grāmatā, pēc tam sadalīšanās procesā pārtop par čūskām,kas, pamatīgi izžāvētas un uz uguns izcepinātas, pārvēršas par zelta pūderi - tātad par filozofu akmeni.

Pēc šīs lieliskās metodes veiktā darba rezultātus mēs varam izlasīt sertifikātā, ko Flamels izdevispats sev, padarīdams nemirstīgu licenciāta Anselma gaišredzību.

"Pamatojoties uz to, es divdesmit viena gada laikā sagatavoju tūkstoš novārījumus, protams, ne arasinīm, tas būtu grēks un noziegums; savā grāmatā es izlasīju, ka filozofi par asinīm sauc minerālu garu,kas atrodas metālā, galvenokārt Saulē, Mēnesī un Merkurā, ar kuriem vienmēr esmu draudzīgisadarbojies."

Tātad vairāk nekā divdesmit gadus Flamels ziedoja licenciāta kabalistisko komentāru pētnieciskaipārbaudei. Ja tik skrupulozs pētnieks neko neatrada, protams, nekādas pretenzijas pret viņu nevar izvirzīt.Tikai jāpiebilst, ka ar tik apbrīnojamu rūpību veikts darbs, kas balstīts uz himē- riskām izdomām, mumsliekas tādas pašas intereses vērts kā viss, ko pacietība un talants var radīt mūsdienu zinātnes ietvaros.Zinātnieks tāpat kā aizgājušo gadsimtu alķīmiķis visu mūžu neatlaidīgi dzenas pakaļ idejai, šo ideju,kamēr tā nav realizēta, sauc par himēru, tāpat kā alķīmiķu pirmo aģentu, kura eksistēšanu pareģoja ģēnijs,kam nebija iespējams to parādīt; šis ir princips, kas jau valda, bet tikai viņam, vienīgi viņam, un mulsspriekšstats par to stāv pētnieka prātā dienu un nakti, tajā ir viņa dzīves jēga un mūža mokas.

Beidzot Flamelam iešāvās prātā laimīga doma. Tiesa gan, tikai tad, kad jau bija aizvadīti divdesmitdarba gadi, taču - labāk vēlāk nekā nekad. Šī doma bija vienkārša un dabiska. Prātodams par grāmatasizcelsmi (tā bija ebreju grāmata), Flamels nolēma, ka par nesaprotamā teksta jēgu vajadzētu aprunāties arkādu Ābrama cilts pārstāvi. Un viņš ar svētceļnieka solījumu griezās pie Dieva un svētā Gali- sijas Žaka,lai saņemtu svētību ceļojumam uz Spāniju, kur ebreju sinagogās cerēja sameklēt kādu izglītotu ebreju, kasviņam varētu izskaidrot noslēpumaino simbolu nozīmi.

Un tātad, saņēmis savas Pernijellas piekrišanu, satvēris nūju un plecos uzmetis pelerini, kāsvētceļniekam pieklājas, viņš dodas uz Spāniju. Nikolā nav aizmirsis paņemt līdzi zīmējumus, kasnokopēti no slavenās grāmatas, kuru tāpat kā līdz šim ne par kādu samaksu viņš negrib iznest no mājām unkādam parādīt.

Flamels šo ceļojumu veica 1378. gadā, un tam bija izšķiroša nozīme viņa dzīvē.Ar pienācīgu dievticību izpildījis savu solījumu un tādā veidā izdabājis svētajam Žakam, mūsu

alķīmiķis varēja brīvi nodoties nodomam, kas viņu bija atvedis uz Spāniju. Kaut arī Nikolā bija ieguvissvētā Žaka aizbildnību, tik un tā viņš nevarēja atrast cilvēku, kuru meklēja, tāpēc viņa klejojumi pasvešiem novadiem ieilga gada garumā. Nikolā jau devās atpakaļ uz ziemeļiem, lai atgrieztos Francijā, unapmetās Leonas pilsētā, kur satika kādu tirgotāju no Boloņas. Noskaidrojās, ka tirgotājam ir draugs un taspēc profesijas ir ārsts, pēc tautības ebrejs, bet pieņēmis kristīgo ticību. To uzzinājis, Flamels tūlītsteidzās ar viņu iepazīties. Metrs Kančess - tā šo cilvēku sauca - bija pieredzējis kabalists, ļoti gudrs vīrsaugstajās zinātnēs.

Uzmetis skatienu grāmatas fragmentiem, ko Flamels nēsāja sev līdzi, gudrais vīrs, aiz prieka unpārsteiguma gandrīz valodu zaudējis, jautāja, vai Flamelam ir zināma tā grāmata, no kuras ņemtizīmējumi. Metrs Kančess runāja latīniski, un Flamels tajā pašā valodā viņam atbildēja, ka varētu par šogrāmatu dot pozitīvas ziņas tam cilvēkam, kas viņam sniegs palīdzību simbolisko figūru atšifrēšanā.Atbildēdams uz to, metrs Kančess bez tielēšanās sāka skaidrot šo emblēmu nozīmi. Viņa paskaidrojumibija tik pārliecinoši, ka Flamelam neradās ne niecīgākās šaubas par simbolu interpretāciju.

Ar drebošu sirdi Flamels klausījās komentāros, ko tik ilgi bija gaidījis. Bet, lai cik liels bija viņaprieks, to tomēr nevarēja salīdzināt ar ebreja prieku. Nudien, viņš tikai ar grūtībām varēja noticēt, kabeidzot sasniedzis savu ilgo un mokpilno darbu augstāko mērķi - filozofu akmeni, kurā mājo tik daudzdabas noslēpumu un brīnumaina spēka. Metrs Kančess savām gara acīm jau redzēja sevi ceļā pēcpasaules visvērtīgākās grāmatas - vienīgās, nesasniedzamās grāmatas, pēc sacerējuma, ko reiz pazaudējaviens no kabalas ķēniņiem, un kuras nosaukums - vienīgais, kas par to bija zināms daudzu gadsimtu gaitā -tika godā turēts starp pašiem gudrākajiem Ābrama tautas doktoriem.

Var iedomāties, ka Flamels nepretojās mācītā alķīmiķa nodomiem un ierosināja, lai viņš brauc līdziuz Parīzi, kur varētu pabeigt zīmju tulkošanu, izmantojot pašu grāmatu. Viņi devās ceļā. Bet, kā rakstaFlamels, metram neizdevās nokļūt līdz apsolītajai zemei, viņam bija lemts senā reliģijas pamatlicējaliktenis. Kad viņi bija nokļuvuši līdz Orleānai un līdz Parīzei bija atlicis tikai dažu dienu ceļš, metrsKančess saslima un, kaut arī viņa draugs rūpējās par viņu un visādi palīdzēja, pēc,septiņām slimībasdienām nomira uz Nikolā rokām. Flamels dievbijīgi izpildīja savu pēdējo pienākumu pret viņu.

Pēc atgriešanās Parizē Flamelam vēl trīs gadus vajadzēja strādāt pēc nepilnīgām instrukcijām, kobija saņēmis no ebreja. Sī perioda beigās viņš sasniedza savu tik dedzīgi loloto mērķi un kopā arPernijellu, kas viņam palīdzēja visos darbos, beidzot ieguva lielo gudrības akmeni.

Lai kādas būtu domas par šo brīnišķīgo notikumu mūsu alķīmiķa dzīvē, nav šaubu, ka viņa mantība,pēc visām pazīmēm spriežot, pasakaini palielinājās tieši šajā laikā. Padzīvojušie laulātie draugi, kuriembērnu nebija un nebija ari cerību tos iegūt, vēlēdamies pateikties Dievam Tam Kungam par to žēlastību,ko tas viņiem bija dāvājis, nolēma savu bagātību ziedot labdarības un žēlsirdības darbam. Vispirms viņisavu māju Marino ielā pārvērta par patversmi atraitnēm un bāreņiem, kam bija nepieciešams atbalsts.Laulātais pāris sniedza palīdzību trūkumcietējiem - viņi nodibināja slimnīcas, iekārtoja vai kopakapsētas, atjaunoja Sentženevjevdezardanas baznīcas portālu, finansēja Trīsdesmit Piecu patversmesizveidošanu. Šīs patversmes iemītnieki katru gadu par godu šim notikumam sapulcējās Senžakdebušeribaznīcā, lai lūgšanā pateiktos saviem labdariem. Šī tradīcija turpinājās līdz pat 1789. gadam. Šīsdraudzes arhīvos bez Flamela testamenta saglabājušies vairāk nekā četrdesmit akti, kas liecina parievērojamiem viņu ziedojumiem šai baznīcai.

Šis saraksts jāpapildina ari ar būvdarbiem pie Bērnu Apkaušanas katedrāles, kuras dekoratīvāsimbolika attēlo tās mākslas emblēmas, kura, kā vēstī leģendas, bija Flamelu ģimenes bagātības avots.

Un tomēr cilvēciskas vājības dēļ uz dažādiem pieminekļiem, kas uzcelti pateicībā par viņa dāsnumu,Flamels vēlējās redzēt savu skulpturālo attēlu ar ģerboņa vairogu, uz kura redzama roka, kas satvērusitintnīcu ģerboņa veidā. Viena no šīm skulptūrām stāv Sentženevjevdezardenas baznīcā zem portāla, kasuzbūvēts par Flamela līdzekļiem, divi pieminekļi ir Senžakdebušeri draudzē - viena skulptūra stāv virsbaznīcas mazajām durvīm, kas ved uz Skriptoru ielu, otra uz postamenta pie viņa mājas. Vienspiemineklis ir Bērnu Apkaušanas katedrālē, kur ar viņa palīdzību uzcelta arkāde Lenžeri ielas malā, vēlviens - Senžervē slimnīcas nelielā vecās baznīcas piebūvē, ko Flamels uzbūvējis Tikseranderi ielas pusē,un divas Monmoransī ielā uz viņa uzbūvētā skaistā nama fasādes (šis nams saglabājies līdz mūsu dienām,tagad - Monmoransī ielā 51; tas būvēts 1407. gadā un ir viens no visvecākajiem Parīzes namiem).

Šais nelielajās skulptūrās Flamels gandrīz vienmēr sakļautām rokām stāv uz ceļgaliem. Abats Vilēnstā apraksta kādu skulptūru: "Sentženevjevdezardenas baznīcā viņš attēlots garā tērpā, apmetnis uzmests uzlabā pleca, kapuce pa pusei noslīdējusi uz kakla, pie jostas piestiprināta tintnīca, kas simbolizē viņaprofesiju, pamatu Flamelu labklājībai."

Šajā portretu galerijā, kas pēctečiem atstāta piemiņai, Flamels nav aizmirsis ievietot arī savasmīļotās Pernijellas attēlu. Viņa redzama blakus vīram uz Bērnu Apkaušanas katedrāles spraišļa frontona.Pernijella nometusies ceļos pie svētā Pētera kājām, Flamels - pie svētā Pāvila kājām, bet vidū stāvJaunava Marija ar Jēzus bērniņu uz rokām. Zemāk novietota karnīze ar skulpturālu Pastarās tiesasattēlojumu, ari tajā piedalās abi laulātie draugi. Viņus var redzēt divatā visvisur - vitrāžās un uz ēku

fasādēm kā dažādu alegoriju dalībniekus. Uz Bērnu Apkaušanas katedrāles velves zem Nikolā Flamelamonogrammas var izlasīt dzejas pantu, kas, neapšaubāmi, ir viņa paša sacerējums. To izdevās atšifrēt1760. gadā, un tas skan tā:

No tālā nāves krasta Vairs nepārnāks ne viņš, ne viņa. Vai svētlaimība rasta, - Tas paliek Dievaziņā… No tālā nāves krasta < Vairs nepārnāks ne viņš, ne viņa.

Saturs STARP PAGĀTNI UN NĀKOTNI Žoržs Blons. Jūras samurajs ……………………………………………………………. 7Aleksandrs Bernsteins. Vadoņa nakts vizīte……………………………….. 193Natalija Gevorkjana, Ņikita Petrovs. Kas nogalināja Mihoelsu?.. 223Sergejs Fedosejevs. Ļeņingradas lieta………………………………………….. 231Aleksejs Ļitvins. Vasilija Staļina pēdējais gads……………………………… 247Jevgeņijs Latijs, Vladislavs Romamrvs. Nežēlības ugunīs iekļuvušie…. 257SENČU NOSLĒPUMISergejs Sumļonnijs. Sacīkstes uz dzīvību un nāvi……………………….. 289Tatjana Bessonova. Turīnas Svētais līķauts…………………………………. 317Mihails Dmitruks. Sena portreta noslēpums………………………………… 335V. Kincelis. Tmutarakaņas akmens noslēpums………………………….. 341J. Supruņenko. Milzeņu varā……………… t …………………………………….. 353KARA ATBALSISAlēns Deko. "Lakonijas" bojāeja………………………………………………… 377Alēns Deko. Operācija "Himlers"………………………………………………….. 401Alēns Deko. Veronas traģēdija……………………………………………………… 421NETICAMĀ REALITĀTEAleksandrs Hersonovs-Udačins. Ivana Buņina mīlestība un nāve.. 449Fjodors Dostojevskis: "Nelaimē patiesība kļūst skaidrāka"……….. 453Dzejnieka liktenis. A. S. Puškina astroloģiskais portrets……………… 457509Antons Čehovs. Dižā rakstnieka astroloģiskais portrets…………….. 461Vai dzejnieks Nikolajs Rubcovs varēja izvairīties no bojāejas?… 465Traģēdija, ko zvaigznes paredzēja……………………………………………… 475Bēgšana no Jasnaja Poļanas - Ļeva Tolstoja noslēpums…………… 489SAVU LAIKU APSTEIGUŠIELuī Fižje. Nikolā Flamels - zelta izgudrotājs?[1] xx gadsimta sākuma japāņu karavadonis admirālis Togo zināšanas apguva Anglijā. Komandēja

Japānas floti 1904.-1905. g. krievu-japāņu karā. Vadīja kauju pie Cusimas, kurā guva spīdošu uzvaru pārKrieviju.

[1] SMERŠ - darināts no krievu vai. "smertj špionam" (nāvi spiegiem), tā sauca īpašo daļukaraspēka vienībās. (Tulk. piezīme.)

[2] flīgers - no vācu "Flieger", - lidotājs. (Tulk. piez.).[3] astoņdesmito gadu sākumā.[4] leons peijārs "Operācija "Lakonija"" (izd. "Robērs Lafons", 1961.). Leona Peijāra veikums ir

sajūsmas vērts. Kaut ari viņa rīcībā bija tikai fragmentāras ziņas, viņš spējis radīt šīs drāmas atstāstu, kasizceļas ar skrupulozu precizitāti. Viņš sameklējis cilvēkus, kas palika dzīvi pēc kuģa avārijas - angļus,vāciešus, poļus, itāliešus, austrāliešus, francūžus. Bez pārrunām ar šiem cilvēkiem autors izpētījis arīarhīvu materiālus, kas glabājas dažādu valstu arhīvos.

[5] aiuto! - palīga! (Itāliešu v.)[6] tomiji - angļu kareivju palama.[7] - miers musu laikam! (angļu vai.)[8] Žans fransuā Šampolions (1790.-1832.), franču ēģiptologs, kas atšifrējis daudzus sentekstus.

(Tulk. piez.)