26

DA

ŽĀ

DA

IN

FO

RM

ĀC

IJA

2011.gada 2.jūnijā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē notika diskusija “Latvijas Nacionālo digitālo bibliotēku veidojot: mērķi, iespējas, rezultāti”, ko sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) un Latvijas Bibliotekāru biedrības Jauno speciālistu sekciju organizēja Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fa-kultātes (SZF) Informācijas un bibliotēku studiju nodaļa (IBSN) un Sociālo un politisko pētījumu institūts. Diskusija tika rīkota projekta “Nacionālā identitāte digitālajā vidē” ietvaros, tās mērķis — sapulcināt atmiņas institūciju un valsts pārvaldes pārstāvjus, kā arī digitālo bibliotēku lie-totājus, lai novērtētu līdzšinējo veikumu digitalizācijā, identi�cētu galvenās problēmas, meklētu risinājumus to novēršanai, kā arī apspriestu kultūras mantojuma di-gitālās saglabāšanas nepieciešamību un iespējas, izvir-zītu digitālās bibliotēkas mērķus un noteiktu līdzekļus to īstenošanai. Sarunas un viedokļu apkopošana notika trīs paralēlās diskusijās: 1) lietotāju grupa — studenti, pasniedzēji, lietotāju apkalpošanas speciālisti (modera-

un projektu grupa — institūciju vadītāji ar pieredzi digi-talizācijas projektos (moderatore: LU SZF IBSN docente Līga Krūmiņa); 3) valsts politikas grupa — institūciju va-dītāji un valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji (moderators: LNB Digitālās bibliotēkas nodaļas vadītājs Uldis Zariņš). Diskusijas noslēgumā tika prezentētas katras diskusiju grupas galvenās atziņas.1

Saglabāšanas un pieejamības mūžīgais karš

Atmiņas institūciju darbs skar divas pilnīgi pretējas darbības jomas — saglabāšanu un pieejamību. Diemžēl saglabāšana nereti gūst pārsvaru pār pieejamību, rezul-tātā daudzas digitālās kolekcijas lietotājiem nav nedz īsti pieejamas, nedz izmantojamas. Ir kolekcijas, kas ta-pušas kā sava veida eksperimenti un �nanšu piesaistes

elementi. Faktiski tās izveidotas tikai digitalizācijas pēc, un, ja neskaita digitalizētāju iegūtās zināšanas un pras-mes, citas praktiskas nozīmes tām nav. Digitalizācija tiek uzskatīta par sava veida glābšanas riņķi visiem at-miņas institūciju dokumentiem, vienīgo materiālu sa-glabāšanas garantu nākamajām paaudzēm. Taču tā ir tikai viena no iespējām — šobrīd, protams, visoptimā-lākajām. Diskusijā tika uzdots jautājums — vai digitali-

neskatoties uz izvirzītajiem digitalizācijas kritērijiem, tā “noēd“ visus iestādes resursus, bet oriģināls tikmēr iet bojā. Digitalizācijas eiforijā bieži vien piemirstam, cik svarīgi tomēr ir saglabāt arī oriģinālu. Mīts, ka digitali-zēt ir lētāk nekā saglabāt, ir izkūpējis. Digitalizācija pra-sa ļoti daudz līdzekļu, turklāt nevis, lai to uzsāktu, bet gan lai turpinātu, saglabātu un attīstītu jau digitalizēto. Ideāli, ja var gan digitalizēt, gan saglabāt oriģinālu. Taču gadās, ka �ziski gandrīz jau sabrukušais oriģināls nav izmantojams pat digitālā veidā, jo pietrūkst līdzekļu tā tālākai attīstīšanai, piemēram, optiskās rakstzīmju atpa-zīšanas problēmas atsevišķām avīzēm to sliktā �ziskā stāvokļa dēļ.

No lietotāja viedokļa, galvenais digitālo kolekciju kritērijs ir pieejamība un lietojamība. Desmit gadu laikā ir daudz digitalizēts, tiek turpinātas iesāktās un veidotas arvien jaunas kolekcijas, taču vai tās visas ir pieejamas

izpausme ir lietotājdraudzīga meklēšanas sistēma. Var moralizēt par postmodernās sabiedrības trūkumiem un vājībām, taču, ja veidojam kolekcijas sabiedrībai un nevis sev, jāņem vērā lietotāju vēlmes, citādi digitālo bibliotēku neviens neizmantos. Gribam mēs to vai ne, taču “Google” ir un paliek visu meklētāju paraugs — viens lodziņš, kas meklē visu un visur. Cilvēki ir piera-duši meklēt ātri un atrast tūlīt, citādi nemeklē un nav vajadzīgs. Šo paradumu, kad cilvēks vēlas visu ātri un uzreiz, ar dažiem klikšķiem, mēdz dēvēt gan par klikš-

Māra Jēkabsone

Latvijas Nacionālo digitālo bibliotēku veidojot:par 2011.gada 2.jūnija diskusiju Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē

27

Izmantojamība un saprotamība

Digitalizācija nav pašmērķis, tā ir pa-kalpojums. Digitālais resurss ir vērtīgs tikai tad, ja to lieto. Veidojot digitālo bibliotē-ku un digitālās kolekcijas, jādomā par to izmantošanas ērtumu un saprotamību, kas ietver ne tikai saskarni, meklēšanu un pārlūkošanu. Diemžēl kā viens no nega-tīvākajiem piemēriem minams Latvijas Valsts vēstures arhīva projekts “Raduraksti” (http://www.lvva-raduraksti.lv) — ne tāpēc, ka informācijpratības zinībās neiesvaidīta-

jiem ir gandrīz neiespējami tur kaut ko at-

Lietotāju grupas diskusija ķu un zibšņu kultūru, gan knābāšanu, kā to apzīmēja LU SZF IBSN profesore Baiba Sporāne, taču neatkarīgi no tā, kā mēs to saucam un vai šausmināmies par jauno paaudzi, kas visu meklē tikai internetā, nespēj ilgstoši noturēt uzmanību, nevē-las un nespēj lasīt garus tekstus, bet tikai “knābā”, digitālajai bibliotēkai ir vajadzīga vienota sistēma — viens pieejas punkts visām digitālajām kolekcijām ar pēc ie-spējas vienkāršāku meklēšanu un ērtu un saprotamu pārlūkošanu. Un tas nav tikai tāpēc, ka, nodrošinot šo “knābāšanu”, di-gitalizācija iztop sabiedrībai. Tas ir izdevī-gi arī atmiņas institūcijām — izveidojot pieeju saviem krājumiem no viena punk-ta, bibliotēkas, muzeji un arhīvi sevi tādā veidā popularizē, vairo savus statistikas rādītājus, un, kas zina, arī kaut ko nopelna. Viens pieejas punkts, nevis izkaisītas n-tās datubāzes, ir tas, ko būtībā vēlas gan lietotāji, gan pašas atmiņas institūcijas.

-nikācijas studiju nodaļas pasniedzēji novērojuši, ka stu-denti, izvēloties studiju un diplomdarbu tēmas, vadās pēc tā, kas ir pieejams internetā — apskatās, kuri žurnāli un laikraksti ir digitalizēti vai kā citādi pieejami globā-lajā tīmeklī, un tikai pēc tam izvēlas sava darba tēmu, žurnālus un laikrakstus studijām. Taču vienmēr būs ļaudis, kas priekšroku dod tieši oriģinālam. Jauniešu — skolēnu un studentu — galvenās vēlmes ir ātrums un ērtums, straujais dzīves ritms šīs prasības uzliek arī strā-dājošajiem un pat vecākajai paaudzei. Neapšaubāmi tas digitalizāciju izvirza priekšplānā, saskarsmi ar oriģinālu — smarža, putekļi, pieskārieni, lasītavas apcerīgais klu-sums — spēj novērtēt vien retais. Tas gan nenozīmē, ka digitalizācija un oriģināls ir nerimtīgi pretinieki, drīzāk otrādi. Digitalizācija ar savām tehnoloģiskajām iespē-jām padara oriģinālu pieejamāku un izmantojamāku, taču neaizmirsīsim, ka visa pamatā tomēr ir oriģināls — pirmkārt, tas ir pamatvērtība pati par sevi, otrkārt, bez laba oriģināla digitalizācija nemaz nav iespējama. Visla-bākais, kā vienmēr, ir zelta vidusceļš starp saglabāšanu un pieejamību.

rast, bet gan tāpēc, ka šis digitalizācijas projekts pierāda tehnikas vājumu atsevišķu pasaulīgu problēmu risināša-nā. “Radurakstu” trūkums (ja to tā, protams, var nosaukt) ir nesaprotamie un neizlasāmie teksti. Materiāls ir ieske-nēts, tehniski apstrādāts, redzams, bet nav izlasāms. Var jau vainot mācītāju un citu reģistrētāju sliktos rokrakstus, atsaukties uz valodu barjeru, taču galvenā projekta pro-blēma ir un paliek tehniskais atspoguļojums — tekstu nav iespējams izlasīt. Zināms, ka digitalizētāji ļoti strādā ar skenēto materiālu kvalitāti, tomēr acīmredzot atseviš-ķi dokumenti vēl aizvien sagādā ne mazums raižu.

Liels sāpju bērns pieejamības un izmantojamības sakarā ir uz kompaktdiskiem (CD) uzglabātās digitālās kolekcijas. Īpaši daudz tādu izveidots Latgalē. Ja tās ar laiku netiek ievietotas internetā, tās beigās nevienam nav pieejamas un aiziet aizmirstībā.

Svarīgs digitālo kolekciju izmantojamības un sapro-tamības aspekts ir valodu atbalsts. Jo vairāk valodās būs pieejama saskarne, meklēšana un pārlūkošana, jo vairāk izmantota un populārāka būs digitālā bibliotēka.

Autortiesības un maksas pakalpojums

Viens no strīdīgākajiem Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas (LNDB) jautājumiem jau kopš tās pirmsā-

DA

ŽĀ

DA

IN

FO

RM

ĀC

IJA

28

kumiem ir digitālā bibliotēka kā maksas un bezmaksas pakalpojums. Nav noslēpums, ka “postošākais ķirmis” kultūras mantojuma digitalizācijā ir autortiesības — ja nevar īsti apgalvot, ka tās pilnībā sagrauj visu digitali-zāciju, tad daudz ko neļauj iekļaut digitālajās kolekcijās gan. Šobrīd brīvpiekļuvē globālajā tīmeklī rodami tikai ar autortiesībām neaizsargātie LNDB materiāli, kā arī tie dokumenti, par kuriem panākta vienošanās ar autortie-

-kojamas tikai no Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas jeb “Gaismas tīkla” datoriem visās Latvijas paš-valdību publiskajās bibliotēkās un LNB. Taču ne visiem ir

Saturs un mērķauditorija

Veidojot digitālo bibliotēku vai tās kolekciju, allaž svarīgs jautājums ir — ko tieši digitalizēt? O�ciāli neap-stiprināti, taču vispārzināmi un atzīti ir kritēriji, kas liek pirmām kārtām digitalizēt kultūrvēsturiskus materiā-lus, �ziski apdraudētus un jau brūkošus dokumentus, kā arī ļoti pieprasītus izdevumus. Lai gan bibliotekāri ir erudīti kultūras vēstures speciālisti, lieliski pārzina savu bibliotēku krājumu stāvokli un, pateicoties statistikai un saskarsmei ar lasītājiem, ir lietas kursā par populārāko literatūru, ierobežoto �nanšu resursu un autortiesību

Sadarbības un projektu grupas diskusija

iespēja un vēlēšanās apmeklēt bibliotēku klātienē, tāpēc nopietni izvērtējams lēmums beidzot piedāvāt jau ga-diem ilgi apspriesto ar autortiesībām aizsargāto darbu pieejamību maksas pakalpojuma veidā. Diskusijas gaitā tika secināts, ka bibliotekāri nepamatoti baidās no mak-sas pakalpojumiem un ka lietotāji ir gatavi maksāt par LNDB izmantošanu ārpus bibliotēku telpām. Gribi par velti — ej uz bibliotēku, gribi mājās vai parkā uz sola — maksā. Šo shēmu labi pierāda biedrības “Ideju Forums” (http://www.idejuforums.lv) veidotās “E-bibliotēkas” (http:

//www.e-biblioteka.lv) popularitāte. Neskatoties uz slikto slavu sakarā ar autortiesību neievērošanu autortiesību turētāju vidū un naidīgo attieksmi no bibliotēku puses iespējamās konkurences dēļ, “E-bibliotēka” tika aktīvi izmantota. Autortiesību jautājuma atrisināšanai maksas pakalpojums būtu vislabākā iespēja, taču pagaidām to ierobežo normatīvie akti, kas maksas pakalpojumu de-�nē kā uzņēmējdarbību. Blakus juridiskajam pamatoju-mam nav nokārtots arī tehniskais risinājums — izstrādā-ta LNDB e-norēķinu sistēma.

Otra nopietnākā problēma autortiesību sakarā ir plaģiāts. Diemžēl digitalizācija ar savām tehniskajām iespējām to tikai veicina, tāpēc nopietni pārdomājams mehānisms, kas palīdzētu šādus gadījumus atklāt un kontrolēt.

dēļ nav viegli atrast vidējo aritmētisko un izvēlēties di-gitalizējamo materiālu. Jā, ir neapstrīdamas kultūrvēs-turiskas vērtības, ir �ziski bojā ejoši materiāli, taču pāri visam tomēr stāv saturs un auditorija — neviens neko nelasīs tikai tāpēc, ka tas ir vērtīgs, ka tas ir digitalizēts vai ka drīz būs zudis tā oriģināls. Dokuments uzmanību piesaista galvenokārt ar saturu, taču cilvēku intereses un vajadzības ir tik daudzveidīgas, ka izveidot kritērijus digitalizācijai pēc satura nav iespējams.

-žos” jeb digitalizācija vidējam lietotājam. Bet kas tad īsti ir šis vidējais lietotājs? Vai mēs varam aprobežoties tikai ar “tanti Limbažos”? Ja es būtu students vai pasniedzējs, es apvainotos. “Tante” ir tikai iespēja, ideja, ne pašmēr-ķis. Tas, ko digitalizēt un ko ne, īstenībā ir subjektīvs jautājums. Lai no šīs subjektivitātes izvairītos, diskusijas dalībnieki ierosināja veikt plašas lietotāju aptaujas. Fak-tiski pirms katras digitalizācijas būtu jāapzina lietotāju intereses, vēlmes un vajadzības. Ir dažādas lietotāju gru-pas, un tās visas nevar mērīt ar vienu olekti — skolēni, studenti, pasniedzēji, seniori, uzņēmēji, mājsaimnieces, daudzbērnu mātes, bezdarbnieki, ierēdņi, cilvēki, kas strādā no plkst. 9.00 līdz 17.00... Katrai no šīm grupām ir savas vajadzības, savas iespējas apmeklēt bibliotēku. Nav tāda vidējā lietotāja. Orientēšanās uz abstraktu vi-

DA

ŽĀ

DA

IN

FO

RM

ĀC

IJA

29

DA

ŽĀ

DA

IN

FO

RM

ĀC

IJA

dējo lietotāju ir �kcija. Jāstrādā ar konkrētām mērķgru-pām, tad arī būs rezultāti.

Viena no iespējām apmierināt sabiedrības vajadzības ir digitalizācija pēc pieprasījuma. 2010.gada decembrī LNB uzsāka Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) atbalstītu projektu “Digitālās bibliotēkas pakalpojumu attīstība”. Citu projekta gaitā izveidoto e-pakalpojumu vidū LNDB lietotājiem 2012.gadā tiks piedāvāta arī digi-talizācija pēc pieprasījuma, kas ļaus veikt lasītāju izvēlē-tu dokumentu digitalizāciju.2

Digitalizācijas politikas izveidošana un īstenošana nav viegls uzdevums. Diskusijas gaitā izcēlās daudz asu domstarpību par to, kā sabalansēt lietotāju vēlmes un intereses ar tradīcijām, vērtībām, izglītības sistēmu, kul-tūru. Daļa diskusijas dalībnieku pārstāvēja viedokli, ka digitalizācijai jāpievēršas plaša patēriņa pieprasījumiem. Cilvēkus neinteresē pilnīgi viss, nav jādigitalizē tas, ko neizmanto, pirms katras digitalizācijas vienmēr apzinā-

pievienojās tikai daļēji. Jā, lietotāju aptaujas ir bezgala nepieciešamas un noderīgas, taču digitalizējamā satura sakarā vairumā gadījumu tās neko jaunu neatklāj. Biblio-tekāri pazīst savus lietotājus, zina, ko visvairāk pieprasa, — kurš vēl labāk par bibliotekāru ir informēts par to, ko vēlas viņa lietotājs?! Būsim godīgi, tie pārsvarā ir pārdo-šanā esošie populārākie romāni, prese un citi izdevumi, kurus skar autortiesību aiz-liegums. Kā atzina LU SZF IBSN profesore Baiba Spo-rāne un LNDB projekta “Zu-dusī Latvija” vadītāja Ginta Zalcmane — ja ņem vērā tikai lietotāju pieprasīju-mu, tad var pilnībā atmest Raini un digitalizēt tikai Hedvigu Kurts-Māleri un viņai līdzīgos. Ar lietotāju ir jāstrādā, un digitālās ko-

šī apgalvojuma zālē izcēlās skaļa murdoņa, kuras laikā bija manāmi gan piekrī-toši, gan noraidoši galvas mājieni. No aizmugurējiem soliem atskanēja vairākas balsis ar iebildumu: “Kurš tad būs tas viedais, kas tagad noteiks šo izvēli?” Jautājums — ko digitalizēt (klasiku vai to, kas tiek reāli izmantots) un kurš lietos digitālās kolekcijas (studenti, pētnieki, tan-

te Limbažos, Bauskā -kārt tas ir kultūras mantojums, kas jāpadara pieejams visiem. Ne tikai muzeju, bibliotēku, arhīvu krājumi, bet arī plašsaziņas līdzekļi — radio, televīzija, globālā tīmek-ļa materiāli. Strīdus ābols šajā gadījumā bija tas, vai di-gitalizācijas mērķis ir apmierināt masu pieprasījumu vai tomēr uzturēt tradīcijas un vērtības, lai tās būtu dzīvas arī nākotnē. Tikmēr īstais lietotājs (ne vidējais lietotājs)

--

dusī Latvija”, “Raduraksti”.

Informācija, interese, prasmes

Lai gan Latvijas atmiņas institūcijas digitālās kolekci-jas veido turpat 10 gadus, galvenais to neizmantošanas iemesls nav vis to sarežģītība, sliktā kvalitāte vai pieeja-mība, bet informācijas trūkums. Cilvēki vienkārši nav in-formēti par šīm kolekcijām. Diskusijas laikā kāds pasnie-dzējs minēja šādu gadījumu — students nosēž bibliotē-kā vairākus mēnešus, šķirstīdams laikrakstu un žurnālu oriģinālu lappuses vienu pēc otras, bet tad konsultācijā pasniedzējs viņam atklāj, ka visi šie izdevumi ir digitali-zēti un bez maksas pieejami internetā. Valsts pētījumu programmas “Nacionālā identitāte” ietvaros LU SZF IBSN studenti un mācībspēki veica vairākas fokusgrupu in-tervijas Latvijas skolās. Rezultāti katastrofāli — neviens skolotājs savā darbā ne tikai neizmanto digitālās kolek-cijas, bet arī neko par tām nezina. Ir arī pozitīvas ziņas — “tantes Bauskā” skatās šīs kolekcijas... ja viņām tās reklamē. Kā uzsvēra Bauskas Centrālās bibliotēkas bib-liogrāfe Laimdota Ozoliņa, Bauskā pēdējā laikā digitālās

-dusī Latvija”. Secinājums viens — digitālās kolekcijas vai-rāk jāpopularizē, jāreklamē, jārāda, par tām jāinformē, jāstāsta. Ne tikai bibliotēkās. Daudzi neiet uz bibliotēku, tāpēc nepieciešamas publikācijas presē, ziņas tīmeklī un citviet. Kā to dara, piemēram, Bauskā.

Jāsaka gan, problēma, ko darīt ar neaktīvo sabiedrī-bas daļu, allaž aktuāla. Diemžēl lielākā daļa Latvijas ie-dzīvotāju nav nedz bibliotēku, nedz digitālo kolekciju lietotāji. Ko ar viņiem darīt? Kā pārliecināt viņus šīs ko-lekcijas ne tikai izmantot, bet arī �nansēt to veidošanu par saviem nodokļiem? Lūk, dažas no diskusijā piedāvā-tajām idejām: publikas iesaistīšana digitalizācijas proce-sā; digitālo kolekciju popularizēšana; potenciālo lietotā-ju aptaujas (tas gan cieši saistās ar iepriekš jau apskatīto digitālo kolekciju satura un mērķgrupu jautājumu, proti, to, cik reprezentatīvas ir šādas aptaujas — vai 1000 ie-dzīvotāji var uzspiest savu viedokli diviem miljoniem?); digitālie resursi kā maksas pakalpojums; digitālo biblio-tēku un kolekciju interaktivitāte. Taču jautājums par to, vai digitālajām kolekcijām ir jāpiesaista tie, kas digitālās

Valsts politikas grupas diskusija

30

kolekcijas neizmanto, vai, gluži otrādi, jāstrādā ar to sa-biedrības daļu, kas ir puslīdz aktīvi digitālo kolekciju iz-mantotāji (galvenokārt skolēni un studenti), kārtējo reizi auditoriju sadalīja divās frontēs.

Bez popularizācijas svarīga ir arī interese. Neviens tāpat vien digitālās kolekcijas neizmanto, lai to darītu, jābūt stimulam, vienalga, vai tā ir interese vai nepiecie-šamība. Kā minēja kāda diskusijas dalībniece — ar pāta-gu vai burkānu. Labs piemērs tam ir skolēni un studenti. Ja skolotājs vai pasniedzējs viņiem liks ar kādu resursu iepazīties, tad ļoti iespējams, ka šis resurss nākotnē tiks izmantots arī personīgām vajadzībām. Nacionālās iden-titātes sakarā piebilstams, ka digitālie materiāli nacionā-lo identitāti neveido, tie palīdz to kopt. Novadpētniecība ir viens no nozīmīgākajiem piederības izjūtas veicinātā-jiem, tāpēc intereses radīšanai par digitālo bibliotēku novadpētniecības digitālās kolekcijas ir īpaši pateicīgs materiāls. Ar to sasaucas digitālo kolekciju audzinošā no-zīme. Digitālā kolekcija nekad nebūs “YouTube”, cilvēks jāaudzina, un te liela nozīme ir skolotājiem un pasnie-dzējiem. Ar šo auditoriju bibliotekāriem īpaši jāstrādā.

Vēl viena problēma ir sabiedrības zemais informā-cijpratības līmenis. Taču jautājums par to, vai bibliotē-kām vairāk jānodarbojas ar sabiedrības izglītošanu vai kolekciju vienkāršošanu, nav tik viegli atbildams. Turklāt digitālo bibliotēku popularizēšana un informācijpratī-bas iemaņu mācīšana attiecas ne tikai uz skolēniem un studentiem, tikpat svarīga ir atmiņas institūciju personā-la attīstība, lai arī bibliotekāri un muzeju un arhīvu darbi-nieki paši prastu izmantot un strādāt ar digitālo saturu.

Digitalizācijas procesu harmonizācija — veiksmīgas sadarbības pamats

Vairums sadarbības gadījumu digitalizācijas jomā notikuši projektu realizācijas gaitā, un tiek turpināti, ja tiek turpinātas arī kolekcijas. Taču ne vienmēr tas tā ir.

No 2003. līdz 2005.gadam Valsts kultūrkapitāla fonda �nansētās mērķprogram-mas “Bibliotēku, arhīvu un muzeju sadarbības projek-tu digitālā vidē atbalsts” (no 2005.gada — kultūras programma “Bibliotēku, arhīvu un muzeju sadarbī-ba digitālā vidē”) ietvaros īstenoti 42 projekti. Tikai daži no tiem tiek turpināti. Jautājums par to, kas notiek ar kolekcijām, kad projekts ir beidzies, liek pārdomāt problēmas ne tikai sadarbī-bas laukā. Diskusijas gaitā tika aktivizēta atziņa, ka ie-sākto projektu turpināšana balstās uz papildu slodzi, kas pašreizējos �nanšu un personāla resursu trūkuma

apstākļos ir milzīga problēma. LNB Digitālās bibliotēkas nodaļas vadītājs Uldis Zariņš šim viedoklim gan visai asi iebilda — viņaprāt, digitalizāciju vajadzētu vienreiz iz-beigt uztvert kā papildu pienākumu, tas ir mūsu darbs jaunā laikmeta apstākļos. Klātesošie šim apgalvojumam piekrita daļēji. Jā, digitalizācija ir viens no mūsdienu bib-liotēku darba virzieniem, taču tā nedrīkst atstāt novārtā citus pienākumus. Bibliotekāra galvenais uzdevums to-mēr nav digitalizācija, tas ir viens no pienākumiem, ci-tādi beigās tiešām sanāk, ka digitalizācija “noēd” ne tikai visus �nanšu resursus, bet arī darba laiku. Ja digitalizācija tiek izvirzīta kā bibliotēkas darba virziens, tam jāparedz arī atsevišķi līdzekļi un atsevišķs personāls.

Sadarbības lietderīgums visvairāk izpaužas tajā, ka būtībā sadarbojas cilvēki, nevis institūcijas — notiek zi-nāšanu apmaiņa, informācijas un infrastruktūras resursu kopīgošana, vienota plānošana, dublikātu kontrole digi-talizējamā materiāla sagatavošanas posmā. Taču ir arī ne-nokārtotas lietas, kas būtiski traucē un kavē pilnvērtīgu sadarbību digitalizācijā — atsevišķu iestāžu lietoto me-tadatu savietojamība un standartizācija; dažādu atmiņas institūciju izpratne par ziņu pilnīgumu; digitālo objektu dublēšanās iespēja; dokumentu piekļuves organizēšanas juridiskais aspekts (bibliotēku, arhīvu un muzeju atšķirīgā un nereti pretrunīgā likumdošana); sadarbības partneru dažādais attīstības līmenis tehnoloģiju izmantošanā; vie-notas pieejas trūkums datu drošības un saglabāšanas jautājumos. Vairumu minēto problēmu atrisinātu atmi-ņas iestāžu resursu digitalizācijas harmonizēšana valstis-kā līmenī. Ir izstrādāts nozīmīgs digitālo kolekciju skaits — gan valsts nozīmes iestādēs, gan reģionos, ir uzkrāta pieredze, apgūti dažādi standarti. Lai neietu zudībā pa-darītais un kvalitatīvāk tiktu izpildīts iecerētais, nepiecie-šams vienots vadības centrs, kura pamatuzdevums būtu sadarbības harmonizācija — tā ietvertu metodisko un tehnoloģisko atbalstu; vienota meklētāja jeb agregato-ra izstrādi, kurš nodrošinātu datu izguvi trijās eksistējo-

Diskusiju dalībnieki kopējā paneļdiskusijā

DA

ŽĀ

DA

IN

FO

RM

ĀC

IJA

31

DA

ŽĀ

DA

IN

FO

RM

ĀC

IJA

šās sistēmās; ikdienas darba uzdevumu koordināciju un daudzus citus līdzīgus pasākumus. Harmonizējot (nevis centralizējot) tiktu panākts kompromiss starp katras ie-stādes speci�ku vienotajā sistēmā — katra atmiņas insti-tūcija saglabātu savu identitāti, savu lomu lielajā procesā varētu saskatīt arī mazās novadu bibliotēkas, arhīvi un muzeji. Tā kā par šādu centru izvirzījusies LNB, ir svarīgi prezentēt “nacionālo digitālo krājumu” kā visu sadarbī-bas partneru kopējo nosaukumu (nav noslēpums, ka muzeji un arhīvi iebilst pret terminu “bibliotēka”), kā arī sniegt nacionālā digitālā krājuma de�nīciju. Tāpat vaja-dzīga vienota valsts programma un �nansiālais atbalsts.

Valsts nostāja nacionālā kultūras mantojuma digitalizācijā

Digitālā bibliotēka nav atrauts fenomens no parastās bibliotēkas. Tā ir bibliotēkas daļa, viens no darba virzie-niem. Tā ir bibliotēka, kas dara tieši to pašu, ko parastā bibliotēka, tikai digitālā formātā. Līdz ar to vismaz pagai-dām uz digitālajām bibliotēkām attiecas tie paši norma-tīvie akti, kas regulē tradicionālo bibliotēku, muzeju un arhīvu darbību. Tā kā šie normatīvie akti nebūt nav pilnī-gi, valsts politikas īstenošanā attiecībā uz di-gitālo bibliotēku sakārtojami jautājumi, kas saistīti ar digitālo kolekciju pamatfunkciju īstenošanu: uzkrāšanu, saglabāšanu, pieeja-mību un uzturēšanu.

LNB Digitālās bibliotēkas nodaļas vadī-tājs Uldis Zariņš uzsvēra, ka ir svarīgi nodalīt 4 digitalizācijas procesus:

digitalizācija1) , kas ietver digitālo objektu sagatavošanu: skenēšana, rakstzīmju optiskā atpazīšana, mate-riāla segmentēšana, kvalitātes pār-baude, saglabāšana;mūžsaglabāšana2) , kas būtībā ir vis-grūtākais uzdevums, jo vēl aizvien nav īstas skaidrības par to, kā panākt, lai šodien izmantotais formāts būtu lasāms arī pēc 50 gadiem un ilgāk;pieejamība3) , kas ietver saskarni, meklēšanu, pārlūkošanu un citus di-gitālās bibliotēkas kolekciju lietojamības aspek-tus, arī sarežģīto autortiesību jautājumu;agregācija4) , ko vienkāršā valodā var saukt arī par resursu apkopošanu — tehnoloģiska iespēja, lai visi digitālās bibliotēkas materiāli būtu nevis iz-kaisīti pa vairākām vietām, bet pieejami no viena punkta; te pieder arī metadatu veidošana un at-slēgvārdi.

Kā redzams, valsts normatīvais atbalsts nepieciešams pamatā pēdējiem trim digitalizācijas procesiem. Juridiski vissarežģītākais šobrīd laikam ir autortiesību jautājums, taču perspektīvā ne mazums problēmu varētu sagādāt arī personas datu aizsardzība.

Viens no galvenajiem valstiski nozīmīgākajiem digi-tālās bibliotēkas pienesumiem būtu atbalsts izglītībai — gan uzziņu literatūra un mācību grāmatas, gan daiļli-

teratūra. Diemžēl, kā izteicās U.Zariņš, attiecības ar Izglī-tības un zinātnes ministriju un izglītības sistēmu vispār pēdējos 20 gados ir nevis kā pret dzelzsbetona sienu (to tomēr var sagraut), bet kā pret vati — visas idejas un ini-

satura centra (VISC) apstiprinātajā jaunajā metodiskajā materiālā Latvijas vēstures apgūšanai ir iekļautas foto-grā�jas no portāla “Zudusī Latvija”.3 Cerams, ka šādu sa-darbības piemēru izglītības jomā būs arvien vairāk.

Jāatzīst, valsts nekad nespēs visu nosponsorēt, tā-pēc atbalstāma privātā iniciatīva. Tas skar ne tikai pri-vātās kolekcijas un sabiedrības iesaistīšanu krājuma

atnāk “Google” un piedāvā digitalizēt mūsu materiālus, ir nopietni jāizvērtē, ko no tā var iegūt abas puses, un maksimāli tas jāizmanto. Nopietni apsverams valsts pa-sūtījums atklātā pirmkoda programmatūru (open source

software) izmantošanā.

Digitālās bibliotēkas koncepcija

Viens no galvenajiem diskusijas uzdevumiem bija gūt atziņas un atbalstu LNDB koncepcijas izveidošanai.

Lai gan Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka “Letonica” darbojas jau kopš 2006.gada un pirmos koncepcijas uzmetumus stratēģijas veidā toreizējā LNB Digitālās bibliotēkas vadības nodaļas vadītāja Inga Grīnfelde prezentēja vairākās konferencēs 2008.gadā4, tāda vēl aizvien nav līdz galam uzrakstīta. Tā kā LNDB nav tikai LNB projekts, bet tajā iekļaujas arī pārējās atmiņas insti-tūcijas (perspektīvā — visi, kas uzkrāj un glabā nacio-nālo kultūras mantojumu, tajā skaitā radio, televīzija un citi plašsaziņas līdzekļi), nebūtu īsti godīgi, ja koncepciju veidotu LNB viena pati, tāpēc savus ieteikums aicināta sniegt ikviena institūcija, kas piedalās LNDB veidošanā. Kā atzina U.Zariņš, I.Grīnfeldes savulaik veidotais doku-ments dažādu apstākļu dēļ netika līdz galam izveidots. Daudz kas pa šo laiku ir mainījies, tāpēc koncepcija tiks

-

Sadarbības un projektu grupas diskusijas rezultātus prezentē grupas moderatore Līga Krūmiņa

32

DA

ŽĀ

DA

IN

FO

RM

ĀC

IJA

ģija paredzēja diezgan lielu centralizāciju, kamēr jaunā koncepcija vairāk tiks vērsta tieši uz sadarbību.

Kultūras mantojuma digitalizāciju nevar veikt katrs

īstenošanas ir jāapdomā mērķi, uzdevumi, mērķgrupas un citi nopietni jautājumi. Ja digitālā bibliotēka iekļauj visas atmiņas institūcijas, nepieciešama patiešām aptve-roša digitalizācijas politika, kas nosaka konkrētu mērķi, uzdevumus, digitalizācijas izvēles kritērijus. Diskusijas dalībnieki izteica atbalstu vienotas koncepcijas izstrādei, taču atzina, ka tai jābūt pamatotai — jāveic auditoriju aptaujas, jāapzina viedokļi, prasības un prasmes. Kon-cepcijas izveide nav viegls darbs, taču, ja tā ir kvalitatī-vi izstrādāta, konsekventi pie tās turoties, var sasniegt teicamus rezultātus. U.Zariņš solīja, ka šī gada decembrī koncepcija varētu būt gatava. Viņš uzsvēra, ka vairums ideju atduras naudas trūkumā. Koncepcija ir labs veids, kā pastāstīt par sevi — kas ir nacionālā digitālā bibliotē-ka, kādi ir tās mērķi un uzdevumi, kā tā tiek veidota un uzturēta, kas ir tās auditorija, kādu labumu digitalizācija dod sabiedrībai, kā tā palīdz ikvienam sabiedrības locek-lim utt. Cerams, ka beidzot tapusī koncepcija dos vals-tisku pamatojumu atmiņas institūcijās glabātā kultūras mantojuma digitalizācijai. Kvalitatīva digitalizācija ir atkarīga no organizētas sadarbības, cilvēku zināša-

nām un #nansējuma!

Būt atvērtiem un pretimnākošiem

vairākkārt novirzījās no tajās apspriežamajiem jautāju-

miem un pamatā tika runāts par digitalizā-cijas nepieciešamību un ieguldīto �nanšu resursu lietderīgu izmantošanu. Tā kā pa-sākumā piedalījās ne tikai bibliotekāri, bet arī arhīvu un muzeju pārstāvji, studenti un pasniedzēji no citām nozarēm, tas kārtējo reizi atgādināja par to, ka bibliotekāriem savā darbā (ne tikai digitalizācijā vien) vai-rāk jāņem vērā citu nozaru pārstāvju vie-doklis. Tāpat kā skolotājiem, arī vairumam bibliotekāru šī profesija ir aicinājums, līdz ar to vienotais domāšanas veids uzliek tādu kā sava veida “zīmogu” — mēs domā-jam tā, un tikai tā ir pareizi, tas, kā domā citi, ir pilnīgi aplam, “nest gaismu gara tumsībā dzīvojošajiem” ir katra sevi cieno-ša bibliotekāra uzdevums. Taču patiesība var būt ne tikai balta, melna vai pelēka, tā mēdz būt arī zila, zaļa un violeta. Strā-dājot noslēgtā nozares profesionāļu lokā, reizēm pat prātā neienāk, ka citi var domāt citādi, ka var būt citādi uzskati, viedokļi, cita pieredze, darba stils. Rodas jautājums, vai bibliotēka strādā sev vai tomēr sabied-rībai? Ir jāieklausās citos, nedrīkst ieslīgt paštaisnumā — nu kā tad to var nezināt?! Var. Mēs nezinām to, ko zina citi, bet citi nezina to, ko zinām mēs. Kauns nav nezi-

nāt, bet negribēt zināt un mainīties. Vairāk jāieklausās ci-tos, nevis jāuzspiež savs viedoklis. Tas, ka var būt arī cits skatījums un citi varianti, jāpieņem kā norma. Nav viegli kaut ko sevī mainīt, taču, ja vēlamies piesaistīt lietotājus, ir jāpiemērojas viņu vajadzībām. Jāpanāk pašiem solīti pretī, nevis augstprātīgi jāgaida. Ir jābūt atvērtam un pretimnākošam, tad arī lietotājs labprāt izmantos gan mūsu digitālās, gan tradicionālās bibliotēkas.

Kristīnes Dalmatovas un Māras Jēkabsones foto

1 Diskusiju kopsavilkuma prezentācijas aplūkojamas diskusijas blogā “Latvijas Nacionālo digitālo bibliotēku veidojot” http://dibidiskusija.

blogspot.com, pasākuma foto — LU SZF tīmekļa vietnes http://szf.lu.lv tīmekļa lappusē http://szf.lu.lv/lat/fakultate/foto-galerija/diskusija-

latvijas-nacionalo-digitalo-biblioteku-veidojot-merki-iespejas-rezultati.2 www.lnb.lv

http://www.lnb.lv/lv/par-lnb/

projekti.3 Latvijas vēsture 6.–9.klasei [elektroniskais resurss] : attēli, kartes, ie-

teikumi. Rīga : VISC, [2011]. 1 CD. Materiāls brīvi pieejams un apska-tāms arī VISC tīmekļa vietnē http://visc.gov.lv/saturs/vispizgl/metmat/

vesture_6_9/index.shtml.4 Sk. Grīnfelde, Inga. Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas stratē-

ģija [tiešsaiste] : Latvijas zinātnisko un speciālo bibliotēku direkto-http://

www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/konferencu-materiali/20080522/

20080522-inga-grinfelde (http://www.lnb.lv/lv/bibliotekariem/konferencu

-materiali/20080522/20080522-sanaksme) un Grīnfelde, Inga. Latvijas

Nacionālā digitālā bibliotēka [tiešsaiste] : CLARIN projekta un Nacionālā http://www.

clarin.lv/materiali/clarin-grinfelde.ppt.

LNB Digitālās bibliotēkas nodaļas vadītājs Uldis Zariņš