Otrais pasaules karš.

Otrais pasaules karš ir pats asiņainākais konflikts pasaules vēsturē. Gāja bojā 65-67miljons cilvēku. Kaujas norisinājās visos kontinentos izņemot Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Atšķirībā no pozīciju kara, Pirmajā pasaules karā, Otrais pasaules karš bija ātrs manevru karš, kur dominēja graujošs gaisa pārsvars. Visi Pirmā pasaules kara jaunievedumi- tanki, lidmašīnas un zemūdenes bija kļuvuši par ātriem, efektīviem un graujošiem ieročiem. Kara gaitā radās radaru sistēmas, raķetes, reaktīvās lidmašīnas un pašās kara beigās- atombumba. Karš pierādīja, ka nākamais tāda mēroga konflikts cilvēcei var būt pēdējais.

Kara cēloņi; pasaule pēc Pirmā Pasaules kara.

Pirmā pasaules kara beigās sabruka četras lielas impērijas un uz stās drupām izveidojās jaunas valstis. Krievijā pie varas nāca komunistiska valdība, par kuru līderi pēc Ļeņina nāves izvirzījās Josifs Staļins. Viņš izmantoja totalitāras metodes, lai saglabātu varu un atjaunotu Krievijas varenību. Represijas skāra tautu, armiju un pašu partiju. Osmāņu impērija pārveidojās par Turcijas valsti, tās bijušie īpašumi Tuvajos Austrumos nonāca britu un franču rokās. Austroungārija sadalījās neatkarīgās valstīs, starp kurām nepastāvēja saskaņa, tādēļ tās nespēja kara sākumā pretoties agresoriem. Taču vissmagāk cieta Vācija. Tā pazaudēja svarīgas teritorijas. Tā bija spiesta maksāt milzīgu reparāciju daudzumu, kuru tā nespēja nomaksāt. 1923.gadā kad Vācija vairs nespēja nomaksāt reparācijas, Francija okupēja Rūras baseinu. Vācijā sakās krīze un hiperinflācija. Šajā situācijā radās daudzi radikāli spēki, kas gribēja radikāli izmainīt varas grožus. Aktivizējās komunisti, un labējie spēki. Izveidojās Nacionālsociālistiskā strādnieku partija. Tā bija balstīta uz radikālisma un sociālisma sajaukumu un propagandēja vācu rases pārākumu pār citām tautām. Par tās līderi kļuva izcilais orators Ādolfs Hitlers no Austrijas. Partija nēsāja atšķirīgas uniformas, tā izmantoja svastiku (sena maģiska zīme, kuru jau no seniem laikiem, izmantoja indieši un latvieši) savos karogos un veica īpašus rituālus un maršus. Krīzes pārņemtajā Vācijā Nacionālsociālistiskā partija jeb nacisti, guva popularitāti. Jau 1923. gada 8.novembrī Minhenē notika nacistu mēģinājums pārņemt varu, notika tā sauktais Alus pučs, kas cieta neveiksmi un Hitleru iesēdināja cietumā, taču pēc 9 mēnešiem atbrīvoja. Pa šo laiku viņš sarakstīja grāmatu “Mein Kapf,” kur formulēja savus mērķus, iznācis no cietuma viņš nolēma, ka pārņems varu demokrātiskā ceļā. Taču ekonomikas stabilizācija aizskāvēja Hitlera mērķus uz vairākiem gadiem.

Nacistu vēlēšanu plakāts ar Hitleru centrā.

Tikmēr pārējās valstis baudīja politisku un ekonomisku uzplaukumu. ASV bija liels uzplaukums, kas lika justies amerikāņiem kā bagātākajiem pasaulē. Tāpēc tiem neinteresēja pasaules problēmas. Viņi dēvēja 20. gadus par “Zelta divdesmitajiem”

Pasaules ekonomiskā krīze

Lai gan ražošana bija sasniegusi lielus apjomus, tām netika līdzi cilvēku algas. Tika ražots vairāk nekā varēja nopirkt. Pie tam ja pasaules lielākajā kreditorā- ASV sāktos ekonomiska krīze, tā satricinātu visu pārējo pasauli. 1929.gadā sākās krīze Ņujorkas fondu biržā. 24.oktobrī “melnajā ceturtdienā” straujais akciju cenu kritums radīja paniku. Tika pārdotas 13 milj. akciju, radot 10 miljardu dolāru lielus zaudējumus. Sākās banku un uzņēmumu bankroti un bezdarba pieaugums, kas sasniedza 12 5 miljonus.

Panika Ņujorkā 1929.gada 24.oktobrī.

2

Krīze pārņēma visu Eiropu. Daudzas nabadzīgākās valstis slikti pārcieta krīzi. Sabiedrībā radās dumpīga attieksme pret pastāvošo kārtību un aktivizējās fašistu un nacistu popularitāte. Visās Austrumieropas valstīs nāca pie varas autoritāri un totalitāri režīmi ieskaitot Baltijas valstis.

Totalitārisma uzplaukums: Itālija

Itālija bija cietusi smagus zaudējumus Pirmajā Pasaules karā, taču neieguva cerētās teritorijas, tādēļ jutās kā zaudētāja.20.gados atšķirībā no pārējās pasaules Itālijā bija krīze. 1919.gadā varu gandrīz sagrāba komunisti. Taču lielāku popularitāti guva Benito Musolīnī vadītā “Cīņas savienība”(fascio di combattimento, no vārda fascio radies vārds fašisms). 1922.gadā fašisti pārņēma varu. Notika slavenais gājiens uz Romu, kad no četrām pusēm devās fašistu kolonnas uz Romu. Ar Itālijas karaļa Viktora Emanuela III svētību Musolīnī tika pie varas. Nodibinādams stingru varu un cenzūru viņš noturējās pie varas. Ārpolitikā viņš cerēja atjaunot Romas impēriju, viņš vēlējās varu pār Spāniju, Balkāniem un Ziemeļāfriku. Viņš sāka sava mērķa īstenošanu, kad iebruka Abesīnijā.

Musolīnī saka runu.

Nacisma uzvara Vācijā

Pasaules ekonomiskā krīze smagi skāra Vāciju un atkal deva iespēju nacistiem gūt varas grožus. Vācu tauta neatbalstīja komunistu nākšanu pie varas, jo baidījās, ka tiem nākot pie varas tiks likvidēti privātīpašumi. Tādēļ bagātākie vācieši sāka finansiāli atbalstīt nacistus. Hitlers panāca industrāļu un kapitālistu atbalstu un 1932.gadā gandrīz uzvarēja prezidenta vēlēšanās, kur zaudēja Hinderburgam- vecam kara ģenerālim. Nacisti guva daudzas vietas Vācijas reihstāgā, taču tas nenodrošināja galīgu virssvaru. Taču 1933.gadā Hitlers kļuva par Vācijas kancleru

3

(premjeru). Tā paša gada februārī nacisti aizdedzināja reihstāgu un vainoja tajā komunistus, pamatojoties uz to tika izdots dekrēts par “Par tautas un valsts aizsardzību,” kas ierobežoja partiju brīvību un personas neaizskaramību. Līdz ar to nacisti likvidēja komunistus-savus galvenos konkurentus. Notika jaunas vēlēšanas, kurās atkal nacisti neguva absolūto vairākumu. 81 vietas ieguva komunisti neskatoties uz represijām. Tad tika panākts, ka tiek izdots Likums par tautas un valsts katastrofālā stāvokļa pārvarēšanu,” kas būtībā likvidēja Vācijas demokrātisko sistēmu un deva absolūtu varu kancleram, kas bija Hitlers. Pēc Hinderburga nāves 1934.gadā Hitlers kļuva par “Vācu impērijas fīrers un kanclers.” Tika likvidēti visi politiskie ienaidnieki ar īpašo Hitlera apsardzes vienību- SS, kas kļuva par valsts un partijas aparāta kontrolētāju palīdzību. Tāpat izveidoja Gestapo slepenpoliciju, kas izrēķinājās ar ienaidniekiem un izveidoja plašu koncentrācijas nometņu tīklu. Nacisti plaši uzsvēra vācu-“āriešu” rases pārākumu un par galvenajiem rases ienaidniekiem uzskatīja ebreju tautas pārstāvjus. Tika aizliegta jebkāds brīvs ebreju bizness un tika pieņemti vairāki rasistiski aizliegumi. Kara laikā Hitlers nāca pie slēdziena, ka ebreji ir pilnīgi jāiznīcina.Neskatoties uz to visu vācu tauta atbalstīja Hitlera varu. Hitlers sāka bruņošanās programmu, ko aizliedza Versaļas līgums. Tas deva daudzas darba vietas un samazināja bezdarbu.Hitlers bija nolēmis atgūt visas zaudētas teritorijas kur dzīvoja vācieši un paplašināt vācu “dzīves telpu” uz nevācu rēķina, izveidojot “pasaules nacistisko impēriju.” Tādēļ sākās plaša gatavošanās karam.

Nacistu maršs. Hitlers saka runu. Skats no nacistu svētkiem, rakstīts-“Viena valsts, Viens Fīrers.”

4

Staļina diktatūra PSRS

Vēl Ļeņinam vēl dzīvam esot tika nodibināta Padomju Sociālistiskā Republiku Savienība (PSRS). Tajā ietilpa Uzbekijas, Turkmēnijas, Tadžikijas, Kirgīzijas, Kazahijas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas, Ukrainas un Baltkrievijas PSRS, kas visas “iestājās” Padomju Savienībā. Pēc Ļeņina nāves sākās cīņas par varu starp partijas vadītājiem. Par diviem galvenajiem pretiniekiem kļuva Ļevs Trockis- Sarkanās Armijas radītājs un Josifs Staļins (Džugašvili). Zīmīgi, ka abi nebija krievu izcelsmes- Trockis bija ebrejs, bet Staļins- gruzīns. Ieguvis savu partijas biedru atbalstu Staļins atbrīvojās no Trocka un pārējiem partijas biedriem un 30 gadu sākumā viņš jau bija Padomju Savienības faktiskais vadītājs. Staļins izveidoja centralizēto plānveida ekonomiku un apvienoja zemnieku saimniecības izveidojot kolhozus. Tika vērstas represijas pret bagātajiem zemniekiem, kurus sauca par kulakiem, kas vērsās pret kolhozu izveidošanu. Taču kolektivizācijas rezultātā lauksaimniecības apjomi samazinājās un sākās bada gadi. Taču industrija pieredzēja uzplaukumu, daudzus uzņēmumus izveidot palīdzēja amerikāņu nauda un tehnika, bieži gadījās, ka strādnieki nespēja tikt galā ar īpašajiem amerikāņu aparātiem. Lai piespiestu tautu strādāt un pakļauties tika izveidota Gulaga nometņu sistēma, kur izsūtīja visus “valsts ienaidniekus.” Pēc tās uzbūves un nežēlīgās izturēšanās pret ieslodzītajiem, tā neatšķīrās no nacistu koncentrācijas nometnēm. Staļins īstenoja tīrīšanas savā partijā un armijā. Ar Lavrentija Berija-čekas vadītāja palīdzību, notika nežēlīga tīrīšanu savā armijā. Gāja bojā 90% no armijas komandējošā sastāva. Dzīvi palikušie bija neprofesionāli, pakļāvīgi komandieri. Inteliģento virsnieku un ģenerāļu trūkumu Staļins izjuta 1941.gada kaujās. Ārpolitikā Staļins bija vēss. Viņš pats ieviesa termiņu “sociālisms vienā valstī,” taču atbalstīja komunistu aktivitātes Eiropā. Kara sākumā viņš mainīja savu politiku attiecībā pret nacistiem, jo redzēja tajā izdevību atsākt cīņu par “pasaules revolūciju.”

Staļins ar savu slaveno pīpi. Staļina personības kults.

5

Kurss uz karu: Hitlera agresīvā ārpolitika.

Hitlers bija nolēmis atcelt visus Versaļas līguma nosacījumus. 1936.g Vācijas karaspēks iegāja Reinas demilitarizētajā zonā, tas varēja izraisīt Francijas iesaistīšanos karā, taču Francijā nepastāvēja vienots uzskats par karu un arī Lielbritānija nevēlējās karadarbību.Lielbritāniju vadīja pacifiski noskaņotais premjers Nevils Čemberlens, kas īstenoja “nomierināšanas politiku,” mēģinot novērst Vāciju no kara, izpildot tās prasības. Dabiski Hitlers šādā situācijā tikai palielināja savas prasības. 1936.gada novembrī tika noslēgts Romas-Berlīnes-Tokijas ass- savienība starp trijām totalitāri agresīvām valstīm. 1938.gadā Hitlers sāka visu vācu zemju apvienošanu vienā valstī- Trešajā Reihā. Hitlers izraudzījās savu dzimteni- Austriju pirmo. Tika izveidota nacistu valdība Austrijā, kas lūdza Vācijas armijai “atjaunot kārtību valstī.” Austrija tika pievienota un vācu armija iegāja valstī triumfējot. To nodēvēja par Anšlusu- pievienošanu. Rietumvalstis un Tautu Savienība izlikās neredzam.

Vācieši iesoļo Austrijā. Hitlers iebrauc Vīnē.

Hitlers tālāk lūkojās uz Čehoslovākiju. Viņš pieprasīja atdot Vācijai Sudetijas apgabalu, kur dzīvoja 3 miljoni vāciešu. Čehoslovākijai bija spēcīga labi bruņota armija, kas varēja pretoties vāciešiem. Hitlers sāka Rietumvalstu šantāžu par jauna kara iespējamību. Lielbritānija un Francija padevās un 1938.gada 29.septembrī Minhenē pārdalīja Čehoslovākiju bez tās valdības līdzdalības un piekrišanas. Čehi šo konferenci nodēvēja par Minhenes diktātu, vai par Minhenes nodevību. Britu opozīcijas līderis Vinstons Čērčils izteicās ”Čemberlanam bija iespēja izvēlēties starp karu un negodu, viņš izvēlējās negodu, bet saņems karu.” Vācieši iesoļoja Sudetijā. Taču 1939.gada 15.martā Hitlers pilnīgi okupēja Čehoslovākiju.

6

Nevils Čemberlens paziņo, ka panācis mieru.

Britu, franču sarunas ar PSRS

Pēc tam kad Hitlers piekrāpa rietumvalstis Čehoslovākijas jautājumā, tās bija spiestas atmest nomierināšanas politiku. Tās nolēma dot garantijas Vācijas robežvalstīm. Hitlers bija noskaņots okupēt Poliju. Militārā veidā Londona un Parīze nespēja palīdzēt Polijai vai Rumānijai, taču Vācijas iebrukums liktu Rietumvalstīm izpildīt saistības un pieteikt karu Vācijai. Lielbritānijai un Francijai bija vajadzīgs spēcīgs sabiedrotais un sāka sarunas ar PSRS. Abām pusēm neizdevās sarunas mazās ieinteresētības dēļ (briti brauca uz Krieviju ar kuģi vairāku dienu garumā). Padomju Savienībai bija savas intereses par Somijas un Baltijas valstu iekļaušanu tās interešu sfērā, ko neatzina Rietumvalstis.

Molotova- Ribentropa pakts

Staļinam bija izdevīgs karš starp Vāciju un Rietumvalstīm, kura laikā viņš varētu iegūt laiku, lai īstākajā mirklī iejauktos. 19.augustā slepenā apspriedē Staļins paziņoja: “Mēs esam pilnīgi pārliecināti: ja mēs noslēgsim savstarpēju līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija būs spiesta no Polijas pakļaušanas atteikties. Karš būs novērsts, bet notikumu tālākā attīstība tad var pieņemt mums bīstamu raksturu. Taču ja mēs noslēdzam neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju, pēdējā noteikti uzbruks Polijai. Tādā gadījumā Francijas un Anglijas iesaistīšanās karā ir neizbēgama, bet mums ir izredzes palikt ārpus konflikta un mēs varam nogaidīt izdevīgu brīdi, kad pienāks mūsu kārta. Tas ir tieši tas ko prasa mūsu intereses. Mums ir jāpieņem vācu piedāvājums. Mūsu interesēs ir, ka karš izceļas starp Vāciju un franču-angļu bloku un ka šis karš turpinās iespējami ilgi un abas puses novājinās. Starplaikā mums jāaktivizē politiskais darbs

7

karojošās valstīs, lai mēs būtu sagatavoti tiem notikumiem, kas sekos pēc kara.” Staļins visu aprēķināja pareizi, taču neparedzēja, ka Francija tiks sakauta dažās nedēļās un ka Vācija iebruks Krievijā, pirms tā paspēja sagatavoties karam.Tikmēr Hitlers arī bija noskaņots noslēgt savienību ar PSRS, lai nepieļautu divu frontu karu iebrūkot Polijā.23.augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops, lai noslēgtu neuzbrukšanas līgumu. Hitlers savā grāmatā “Mein Kampf,” rakstīja, ka savienība ar Krieviju nozīmētu Vācijas bojāeju. Līguma slepenajā protokolā tika fiksēts, ka Rietumpolija un Lietuva nonāk Vācu interešu sfērā, bet Igaunija, Latvija, Somija un Besararābija (Moldova) nonāk padomju sfērā. 28.septembrī tika parakstīts jauns līgums, kas paredzēja, ka Lietuva pāriet PSRS pusē. Rezultātā PSRS kļuva līdzvainīga kara sākšanā un pierādīja savas vēlmes iekarot jaunas teritorijas.

Molotovs paraksta līgumu, aiz viņa Ribentrops.

Vācijas- PSRS iebrukums Polijā 1939.gada 1. septembris- 6.oktobris.

1939.gada 1.septembrī vācu Vērmahta spēki iebruka Polijā. Tika īstenots plāns Fall Weiss (Baltā lieta), kas paredzēja ielenkt poļu spēkus un lielā ātrumā nonākt pie Varšavas. 3.septembrī Lielbritānija un Francija pieteica Vācijai karu. Uzbrukums sākās ar Glevicas radiostacijas incidentu. Vācijas koncentrācijas nometņu ieslodzītie, Polijas armijas uniformās, “ieņēma” radiostaciju un paziņoja “Lai dzīvo Polija!” un tika nošauti, lai pierādītu,

8

ka noticis iebrukums. Šo “incidentu” vācieši izmantoja, lai iebruktu Polijā.Vācu spēki iebruka no rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem. Poļu spēki, kas bija izvietoti gar robežām sāka atkāpties, jo varēja nokļūt ielenkumā. Pirms kara poļu ģenerāļi bija pārliecināti, ka viņu armija atspiedīs vāciešus līdz Berlīnei. 9.septembrī sākās Bzuras kauja. Poļi drosmīgi devās pretuzbrukumā vācu tankiem, taču cieta smagu sakāvi un atkāpās uz Varšavu.

Vācieši bombardē Varšavu. Tanki dodas uz priekšu.

Polijas sagrāve- iebrukums no rietumiem un austrumiem. Poļu karikatūra par PSRS iebrukumu- Sirpis plecā.

17.septembrī pēc vācu nemitīgām prasībām Padomju spēki iebruka Polijas austrumu teritorijās. Līdzīgi vāciešiem arī krievi veica imitētus robežincidentus, pirms iebruka. Poļu vadībai nosūtīja ziņojumu, ka padomju spēki šķērsojuši robežu, lai “aizsargātu Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotāju īpašumu.” Līdz ar to Polijai vairs nebija nekādu iespēju izdzīvot. Poļu valdība bēga uz Lielbritāniju.Vācu aviācija nežēlīgi bombardēja Varšavu, līdz to ieņēma. Poliju sadalīja pēc Molotova-Ribentropa pakta nozīmētajām ietekmes sfēru

9

robežām. Uz tām vācieši un krievi draudzīgi brāļojās un deva viens otram ordeņus. Notika arī kopīga abu armiju parāde.

Krievu un vācu virsnieki draudzīgi satiekas.

Polijas kampaņas laikā izpaudās vācu jaunā taktika, kas bija balstīta uz tanku un aviācijas efektīvu izmantošanu, kas guva nosaukumu blitzkrieg- zibenskarš. Tanku vienības ar aviācijas palīdzību sagrāva ienaidnieka pozīcijas, kamēr kājnieku spēki, ar lielu attālumu sekojot nopakaļ, iznīcināja palikušo pretestību. Šādā veidā vācieši ielenca milzīgas ienaidnieka formācijas un tika tālu nedēļas laikā. Vāciešu tanki bija ātri un mobili, tās aviācija bija moderna un graujoša. Izcēlās Junkers Ju 87 “stukaši,” kas bija ātri pikējošie bumbvedēji. Ar spēcīga ložmetēju palīdzību tie iznīcināja artilērijas vienības, tankus un pat pretgaisa aizsardzības lielgabalus. Sabiedroto valstīm arī bija spēcīgi tanki un aviācija, bet mazas zināšanas kā tos pielietot kaujā. Viņu uztverē tanki bija tikai kājnieku asistēšanas mašīnas. Krievi un poļi joprojām uzskatīja kavalēriju par efektīvu ieroci. Polijas invāzijas laikā poļi kavalēristi ar pīķiem un zobeniem devās uzbrukumā vācu tankiem.

Vācu zibenskara ieroči.

“Savādais karš” Rietumu frontē.

Brīdī kad lielākā daļa vācu armijas iebruka Polijā, rietumu robežā pretim franču-britu spēkiem atradās tikai mazi vācu spēki. Visā rietumā frontē neatradās neviens tanks. Tā bija franču un britu iespēja kardināli izmainīt visu kara situāciju. Taču franču ģenerāļi aizbildinājās, ka lieluzbrukums

10

frontē būs iespējams tikai 1941. vai 1942.gadā. Franču valdība un sabiedrība nevēlējās karu, un gaidīja vācu uzbrukumu. Tādēļ šo laiku no Polijas iebrukuma līdz Skandināvijas kampaņai, dēvē par “savādo karu,” vai “sēdošo karu.” Arī kad vācu spēki tika pilnībā pārvesti uz rietumu robežu cīņas uzriez nesākās. Vienīgi cīņas norisinājās jūrā. Vācu karakuģi Atlantijas okeānā medīja transportkuģus un karakuģus. 13.decembrī britu karakuģi noķēra vācu “kabatas karakuģi” Admiral Graf Spee un iznīcināja Montevideo ostā Urugvajā. Fakts, ka kuģa kapteinis pameta un nogremdēja kuģi satricināja Hitleru, jo viņš gribēja, ka kuģa komanda cīnās līdz pēdējam vīram.

Admiral Graf Spee grimst Urugvajas ūdeņos.

Ziemas karš Somijā.

Molotova-Ribentropa pakts paredzēja, ka Baltija un Somija nonāk PSRS interešu zonā. Tā kā Austrumpolija jau bija nonākusi pilnīgā PSRS kontrolē, tas pārējām valstīm nozīmēja vienu-okupāciju. Padomju valdība uzspieda Baltijas valstīm ievest viņu teritorijā padomju karabāzes. Arī Somijai 12.oktobrī centās uzspiest bāzu ievešanu, bet arī pieprasīja Hanko pussalu, robežlīniju pārvešanu no Ļeņingradas, atdot Peltsamo neaizsalstošo ostu. Somu valdība noraidīja visus noteikumus un padomju valdība nolēma pielietot militāru spēku. Pirms iebrukuma padomju artilērija apšaudīja pašu robežposteni nogalinot savējos. To pasludināja par somu uzbrukumu. 1939. gada 30. novembra padomju spēki 450 000 vīru lielumā pret 160 000 vīru lielu somu armiju. Uzbrukuma sākumā tika izveidota somu leļļu valdība, kurai vajadzēja valdīt pēc Somijas iekarošanas. Tās vadītājs bija somu komunists Otto Ville Kuīsens. Viņa valdība cerēja, ka somu sociālisti un komunisti dzimtenē atbalstīs iebrukumu, taču viņi kopā ar pārējiem nostājās pret agresiju. Padomju spēkiem neizdevās ātri tikt uz Helsinkiem, kurus nežēlīgi bombardēja padomju aviācija. Tos aizturēja Mannerheima līnija- bunkuru

11

un dzeloņdrāšu līnija un niknā somu pretestība. Somi izmantoja partizānu taktiku, izveidojot lamatas padomju spēkiem. Bija gadījumi, kad veselas padomju divīzijas uzskrēja uz mīnu lauka un gāja bojā. Tāpat bija gadījums, kad padomju divīzija iegāja mežā un tur to iznīcināja pāris somu karavīri. Somi izmantoja Molotova kokteiļus- pudeles ar degmaisījumu, kas bija efektīvas pret tankiem. No 8.decembra līdz 1940.gada 7.janvārim norisinājās kauja par Suomussalmi ciematu, kas veda uz Oulu pilsētu. Ja krievi tiktu līdz šai pilsētai somu spēki, kas aizstāvēja Mannerheima līniju tiktu ielenkti. Krievi ieņēma ciematu, taču somi to atguva. Sekoja divi lieli krievu uzbrukumi, pēc kuriem krievu karavīri panikā metās bēgt pāri aizsalušajiem ezeriem.

Somu karavīri. Britu un franču valdības nolēma sūtīt karaspēku pret padomju spēkiem. Ja šis plāns būtu izdevies, tad Padomju Savienība kļūtu par īstu Vācijas sabiedroto un iespējams iebrukums 1941.gadā nenotiktu. Taču gan PSRS, gan Somijas valdība meklēja mierīgu atrisinājumu. Padomju puse nebija sasniegusi savu mērķi. Tā bija ieņēmusi Mannerheima līniju, bet nespēja tikt tālāk un ieņēmusi nelielas teritorijas Lapzemē. Somu armija bija pazaudējusi pusi no armijas dzīvā spēka. 12.martā 1940.gadā Maskavā parakstīja miera līgumu. Somi bija spiesti atdot 10% teritorijas un otro lielāko pilsētu Vīpurus. 422 000 karēlieši pameta dzimtās vietas, jo negribēja būt Padomju Savienības pilsoņi. Tomēr somu cīņa nebija veltīga; tika saglabāta valstiskā neatkarība. Nākošajā gadā, kad Vācija iebruka Padomju Savienībā, somi lai atgūtu zaudētās teritorijas piebiedrojās Vācijai.

12

Somu zaudējumi Ziemas karā.

Sakāvei līdzīgā uzvara apkaunoja Sarkano Armiju citu valstu priekšā. Tā pazaudēja 200 000 karavīru. Somi pazaudēja 22 830 vīru. Šādas Sarkanās armijas neveiksmes lika domāt Hitleram, ka to būs viegli sakaut.

Skandināvijas okupācija 1940.gada 9.aprīlis- 8.jūnijs

Skandināvija bija svarīga abām karojošajām pusēm. Zviedrijā atradās bagātas dzelzsrūdas raktuves, kas bija svarīgas Vācijas militārajai rūpniecībai. To zinādama Lielbritānijas valdība gribēja nobloķēt dzelzsrūdas eksportu uz Vāciju, izsēdinot karaspēku Skandināvijā. Pret to iebilda Zviedrija un Norvēģija ,uzsvērdama, savu neitralitāti. Hitleru baidīja iespēja par sabiedroto desantu Skandināvijā, un nolēma veikt pretpasākumus. Tika izveidots plāns ar nosaukumu Weserübung- Vēzeres Apmācības (Vēzere ir upe, kas ietek Ziemeļjūrā). Plāns paredzēja Dānijas un Norvēģijas okupāciju, un abu valstu karaļu ģimeņu sagūstīšanu. Vāciešiem palīdzēja norvēģu avantūrists Gustavs Kvīslings, kas sākotnēji meklēja politiskās iespējas komunismā, pēc tam nacismā. Viņam bija bruņoti sekotāji un ar vācu palīdzību viņš gribēja kļūt par Norvēģijas vadītāju.9.aprīlī sākās iebrukums. Dānija nolēma kapitulēt. Tās karaspēks bija pārāk mazs, un tās līdzenā teritorija ļoti labi piemērota tanku karam atšķirībā no kalnainās Norvēģijas. Vācu gaisa armija Luftwaffe sagrāba dāņu lidlaukus un sāka uzlidojumus Norvēģijā.

13

Vācu jūras un gaisa desanta vienības izcēlās visā Norvēģijas krasta līnijā. Bergena, Stavengera un Narvīka tika ātri ieņemtas. Taču norvēģu flote nogremdēja dažus vācu karakuģus.

Vācu desanta vietas.

Briti un franči izcēla desantus ap Narvīku. Apšaudot Narvīku no kuģiem viņi padzina vāciešus no pilsētas, bet britu komandieru piesardzības dēļ neizcēla uzriez karaspēku. Taču vēlāk, kad jau lielākā daļa Norvēģijas tika okupēta briti ieņēma Narvīku, taču tad sākās kaujas Francijā un Beļģijā un briti Narvīku pameta. Dānija un Norvēģija palika vācu okupācijā līdz pat kara beigām. Vācu karavīri dēvēja Skandināvijas garnizona dienestu par paradīzi, jo tur nebija nekādas aktīvās karadarbības.

Francijas, Beļģijas un Nīderlandes okupācija 1940.gada 10.maijs- 22.jūnijs.

Vācu plāns paredzēja, ka tanku vienības iztrieksies cauri Ardēnu kalniem lai apietu franču Mažino nocietinājumu līniju gar Vācijas robežu, Beļģijā un ielenks britus un frančus, kad tiks līdz Lamanšam. Briti un franči neparedzēja, ka tanki ies pa Ardēniem, jo uzskatīja, ka tie ir tankiem nepiemēroti. Tie pārāk paļāvās uz Mažino nocietinājumiem, kuriem vācieši nemaz netaisījās uzbrukt. Pat pēc Polijas ātrās uzvaras, sabiedrotie uzskatīja, ka uzbrukums beigsies tāpat kā 1914.gadā.

14

10.maijā vācieši ieņēma Luksemburgu, ar gaisa desantu palīdzību tika sagrābti visi svarīgākie tilti un lidlauki. 14.maijā tika smagi bumbota Roterdamas osta.

Franču Mažino Līnija

Vācu tanki iztraucās cauri Ardēniem un sakāva frančus pie Sedanas. Talantīgie vācu ģenerāļi Manšteins, Gudērians un Rommels pierādīja savu pārākumu pār noveicošajiem franču ģenerāļiem.

Vācijas “zelta” komandieri- Ēriks fon Manšteins, Ervīns Rommels un Heincs Gudērians.

Jau 15.maijā Francijas premjers Pauls Reinolds izmisumā zvanīja jaunajam Lielbritānijas premjeram Vinstonam Čērčilam (viņš nomainīja Čemberlenu dienā, kad sākās vācu ofensīva), un paziņoja: “Mēs esam sakauti, mēs esam sagrauti, mēs esam zaudējuši kauju!” Čērčils nevarēja noticēt, ka varenā franču armija ir sakauta vienā nedēļā. 16.maijā Čērčils devās uz Parīzi, lai noskaidrotu situāciju un atklāja franču valdībā un armijā pilnīgu paniku. Čērčils centās mierināt frančus un mēģināja pierunāt turpināt cīņu. Taču pats saprata, ka Francija ir sakauta. Ģenerāļa Šarla de Golla vadībā notika sekmīgs prettrieciens, kas tomēr nespēja izmainīt stāvokli. Lai gan Francijai bija daudz vairāk tanku, un tie bija daudz smagāki, daudzi vienkārši izgāja no ierindas pirms tika uz kaujaslauka. Tās aviācija

15

bija moderna, bet atpalika no vācu zibensātrajiem iznīcinātajiem un bumbvedējiem. 20.maijā nomainījās franču virspavēlniecība un veco ģenerāli Gamelēnu nomainīja Pauls Veigands. Viņš tūlīt izziņoja jaunus taktiskos paņēmienus. Viņš pavēlēja sākt kombinētus uzbrukumus vācu tanku divīzijām. Veigandam skaitliski bija daudz spēku, lai veiktu veiksmīgus uzbrukumus, taču franču un britu spēki praktiski nebija gatavi kaujai. 21.maijā sākās kauja pie Arasas, britu Matildes tanki veica sekmīgu uzbrukumu un apstādināja Romella armiju uz 24 stundām.

Sabiedroto tanki- vāciešu sagrābtais franču Somua-35, britu Matilda II

Arasas uzbrukums radīja Vācijas augstākajā komandā paniku, taču jau nākošajās dienās vācieši Gudēriana vadībā atguva iniciatīvu. Nākošie sabiedroto pretuzbrukumi cieta neveiksmi. Britu ekspedīcijas spēku komandieris Lords Gorts pavēlēja atkāptes. Tikmēr Veigandu uz frontes līnijas sašāva un franču armija palika bez komandām. Vācieši ielenca britus pie Dinkerkas. No vienas puses bija jūra, no otras vācieši. Vācu tanki bija gatavi iznīcināt britus, bet Hitlers pieņēma lēmumu apstādināt ofensīvu. To viņš darīja Luftwaffe virspavēlnieka Hermana Gēringa ietekmēts, kas gribēja iegūt karavadoņa slavu, domājot, ka viņa aviācija viena pati iznīcinās aplenkumu. Briti izmantoja iespēju un īstenoja Operāciju Dinamo 26.maijā. Tika savākti tūkstošiem peldošu līdzekļu ar kuriem tika evakuēti 338 226 britu, franču un poļu karavīri. Gēringa aviācija nespēja aizkavēt evakuāciju, tai nostājās pretī britu aviācija, kas parādīja savu pārākumu notriecot vairāk vācu lidmašīnu nekā zaudēja paši. Briti atstāja simtiem tanku un ieroču krastā, kas kļuva par vācu trofejām.

16

Operācija Dinamo.

5.jūnijā vācieši atsāka ofensīvu Parīzes virzienā. 10.jūnijā Itālija iesaistījās karā un pieteica karu Francijai. Itāļu armija nespēja pāraut fronti un Musolīnī nedabūja cerēto laupījumu. Tikmēr Francijas valdība aizbēga uz Bordo un pasludināja Parīzi par “atvērtu pilsētu.” Vācu tanki triumfēdami izbrauca cauri Triumfa Arkai. 22.jūnijā franči Komjēnas mežā mazā vagoniņā-tur pat kur 1918.gadā Vācija parakstīja pamieru, padevās. Ziemeļfrancija un Atlanttijas piekraste nonāca vācu rokās. Pārējā daļa palika jaunās Višī (pilsēta) valdības rokās Anrī Petēna- Verdenas kaujas varoņa vadībā. Kara beigās viņu apsūdzēja par sadarbošanos ar vācu okupācijas pārstāvjiem. Tikmēr Šarls de Golls pameta dzimteni un nodibināja Brīvās Francijas valdību, lai kopā ar britiem cīnītos tālāk. Dažas franču kolonijas atbalstīja viņu un pievienojās viņa valdībai.

Vācieši iebrauc Parīzē

Divi Francijas vadītāji- Anrī Petēns un Šarls de Golls.

Baltijas valstu okupācija. 1940.gada jūnijs.

Kamēr Hitlers okupēja Franciju, Staļins veikli okupēja Baltijas valstis un Besarārābiju(Rumānijas teritorija). Jau 1939.gadā pamatojoties uz parakstītajiem neuzbrukšanas līgumiem, tika ievestas karabāzes Baltijas valstu teritorijās. Taču tās vēl saglabāja neatkarību. Tikmēr Somija, kas

17

drosmīgi neparakstīja līgumu, bija spiesta aizstāvēties. Tāds pats liktenis varēja gaidīt arī Latviju, ja tā neparakstītu, taču tai būtu daudz mazāk iespēju nosargāt brīvību ar ieročiem rokās. Staļins bija cieši noskaņots sagrābt Baltiju savās rokās, lai atgūtu nepieciešamo izeju uz jūru, kas bija vajadzīga viņa tālākajiem plāniem. Viņš neņēma vērā Ļeņina parakstīto miera līgumu, kas garantēja Latvijas neatkarību uz “mūžīgiem laikiem.”Pēc karabāzu izvietošanas 84 tūkstoši Latvijas vāciešu pameta nelaimei nolemto valsti. 14.-16.jūnijā Padomju Savienība izvirzīja ultimātus Baltijas valstīm un pieprasīja izveidot tai draudzīgas valdības un ielaist padomju armiju nekontrolējamā daudzumā. Latvijas autoritārais vadītājs Kārlis Ulmanis nevēlējās izliet liekas asinis un ielaida karspēku valstī. 17.jūnijā Rīgā iebrauca tanki, kur tos apsveica daži simti latviešu un ebreju līdzjutēji. Pārējā tautas daļa novēroja šo ainu vēsi un atturīgi. Tikmēr Kārlis Ulmanis deva runu, kuru nobeidza ar vārdiem “Es palikšu savās vietās, jūs paliksiet savās.” Taču pats atradās mājas arestā, kamēr situāciju kontrolēja Maskavas emisārs Andrejs Višinskis.

Tanki iebrauc Rīgas ielās.

Tika izveidota lojāla valdība ar A. Kirhenšteinu un V.Lāci vadībā. Tika atbrīvoti visi politieslodzītie tostarp arī Pērkonkrustieši. Tika uztaisītas jaunas vēlēšanas kur piedalījās tikai viens saraksts, pie tam jābalso bija obligāti. Vēlēšanu rezultāti jau pirms tam tika sagatavoti Maskavā. 30.jūlijā “ievēlētā” valdība aizbrauca uz Maskavu, kur “lūdza” pievienot Latviju PSRS. 5.augustā Latviju oficiāli, bez tautas piekrišanas iekļāva PSRS. Okupācija un aneksija bija pabeigta. 23.jūlijā ASV pieņēma deklarāciju, kur neatzina un nosodīja Baltijas valstu okupāciju. Taču tā laika situācijas dēļ tai nebija nekādas īpašas nozīmes. Valstī sākās kolektivizācijas īstenošana. Latu nomainīja uz rubli. Norisinājās represijas pret “padomju varas ienaidniekiem,” kuru fināls

18

bija 1941.gada 14.jūnija deportācija uz Sibīriju. Izveda 11 418 latviešus, 1771 ebrejus un citu tautību iedzīvotājus uz Sibīrijas plašumiem. 1940.-1941.gadu dēvē par Baigo gadu nežēlīgo Padomju represiju dēļ.

14.jūnija deportācija. Kauja par Lielbritāniju

Hitlers bija pārliecināts, ka karš ir beigsies un briti meklēs mieru. Taču jaunais premjerministrs Vinstons Čērčils bija noskaņots iet līdz pēdējam. Hitlers pat veltīja atsevišķu runu, kur piedāvāja mieru, bet jau nākošajā dienā britu valdību šo prasību noraidīja. Satriekts par britu drosmi, Hitlers nolēma uzsākt Operācijas Sea Lowe (Jūras lauva) izstrādāšanu. Tā paredzēja, ka no sākuma tiktu iznīcināti britu gaisa spēki, un pēc tam notiktu desants Anglijas krastā.

Vinstons Čērčils, kā politiķis, kapteinis un karavadonis.

Galvenais britu trumpis pret vācu aviāciju, bija viņu modernās radaru stacijas, kas nofiksēja vācu lidmašīnu parādīšanos gaisa telpā. Britu lidmašīnas laikus pacēlās gaisā, pirms to lidlaukiem uzbruka vācu stukaši. Tādēļ pirmie gaisa uzlidojumi nāca virsū tieši radaru stacijām, taču cieta neveiksmi. 18.augustā notika ļoti svarīgas gaisa kaujas, pēc kurām vācieši pārtrauca sūtīt Junkers 87 stukašus, jo tie bija pārāk vāji pret iznīcinātājiem. Vācieši bija spiesti eskortēt savus bumbvedējus ar iznīcinātājiem. Sākot no 24.augusta sākās Luftwaffe uzbrukumi lidlaukiem. Britu, kanādiešu, jaunzēlandiešu, franču un pat palestīniešu piloti drosmīgi devās “suņu cīņā” pret vācu pilotiem.

19

Luftwaffe vadītājs Hermanis Gērings. Vācu gaisa uzbrukums.

Naktī no 25. uz 26.augustu vācu bumbvedēji sajauca koordinātes un uzmeta pāris bumbas Londonas centrā. Briti nekavējoties atbildēja un nosūtīja pirmo gaisa uzbrukumu Berlīnei. Hitlers bija satriekts par šādu rīcību nosaucot britus par “Čikāgas gangsteriem” un pavēlēja sākt sistemātiskus uzlidojumus Londonai. Londona tika sabombardēta, un cieta arī citas pilsētas. Īpaši slavens bija uzlidojums Kovertrī. Britu izlūkdienests uzzināja par uzlidojumu un Čērčilam bija jāizlemj vai sūtīt iznīcinātājus pārtvert uzlidojumu vai ļaut vāciešiem uzbrukt. Čērčils nolēma netraucēt uzlidojumu, lai vācieši neuzzinātu, ka briti pārtver viņu slepenos ziņojumus. Rezultātā Kovertri tika pilnībā izpostīta.

Londona liesmās. Izspostītā Kovertrī katedrāle.

Taču uzlidojumu laikā britu piloti sakāva vācu kolēģus. Hitlers bija spiests atcelt operāciju. Drīzumā tuvojās operācija Barbarossa, un visu aviāciju vajadzēja pārcelt uz PSRS robežām. Vācieši pazaudēja 1 887 lidmašīnas, briti 1 547 lidmašīnas. 20.augustā Čērčils teica “Nekad agrāk cilvēces konfliktu vēsturē daudziem nebija tik ļoti jāpatiecas nedaudziem.” Ar to viņš domāja varonīgos britu pilotus.

20

Plakāts ar slaveno Čērčila runu.

Kaujas Balkānos

1939.gada 7.aprīlī Itālija okupēja neatkarīgo Albāniju. 1940.gada oktobrī Musolīnī nolēma okupēt Grieķiju, nepaziņojot to Vācijai. Tas tādēļ, ka Hitlers neinformēja Musolīnī par iebrukumu Polijā, Skandināvijā un Francijā. Tāpēc viņš nolēma atriebties Hitleram pārsteidzot viņu tikai iebrukuma dienā. Iebrukums sākās 28. oktobrī. Musolīnī domāja, ka viņa armija sakaus grieķus ļoti ātri, taču itāļu karaspēks bija slikti apgādāts un to vadīja pārāk piesardzīgi ģenerāļi. 14.novembrī grieķi sāka pretuzbrukumu, ar nodomu padzīt itāļus no Albānijas. Tas dziļi satrauca Hitleru. Viņam tajā laikā bija prātā iebrukums PSRS un Grieķijas situācija viņam traucēja kārtīgi sagatavoties. Briti gribēja izcelt karaspēku Grieķijā un atklāt jaunu fronti.

Vācijas iebrukums Dienvidslāvijā un Grieķijā

1941.gada 25.martā Dienvidslāvijas valdība parakstīja savienības līgumu ar Vāciju. Jau 27.martā Dienvidslāvijas valdība tika gāzta un jaunā valdība paziņoja par atbalstu Lielbritānijai. Tas satricināja Hitleru un viņš nolēma sodīt dienvidslāvus, tā aizkavējot Operāciju Barbarossa uz četrām vitāli svarīgām nedēļām. 6.aprīlī vācu spēki iebruka Dienvidslāvijā un ātri sakāva to. Pēc tam vācu spēki ielauzās Grieķijā, kurā jau atradās britu armija. Grieķi cīnījās varonīgi taču vācieši ielenca viņus un iebrauca Atēnās. Briti evakuēja 43 000 vīrus. Viņu rokās vēl palika Krētas sala. 20.maijā sākās iespaidīga gaisa desantoperācija virs Krētas. Taču pārsvarā visus izpletņlēcējus nogalināja grieķu un britu karavīri, brīdī kad viņi nolaidās. Taču vācieši sagrāba Malemes lidlauku, kur sāka nolaisties vācu lidmašīnas. Briti devās uzbrukumā Malemes lidlaukam taču cieta

21

sakāvi. Briti saprata, ka viņi nespēs padzīt vāciešus un pameta salu. Vācieši zaudēja no 6 200 līdz 22 000 izpletņlēcējus. Šāda Pirra uzvara lika vāciešiem vairs neatkārtot šādu operāciju.

Vācijas-PSRS attiecību pasliktināšanās

Gan Vācija un PSRS pirms 1941.gada 22.jūnija palīdzēja viena otrai. PSRS apgādāja Vāciju ar naftu, akmeņoglēm, ieročiem un pārtiku, tā pati nezinot palīdzēja vāciešiem sagatavoties karam. PSRS pat izdeva vāciešiem poļu, austriešu un čehu komunistus. Pati Vācija maz sūtīja uz PSRS savus labumus un neizpildīja līgumsaistības. Tad kāpēc starp abām šķietami draudzīgajām valstīm izcēlās karš? Atbilde ir tāda, ka abi sabiedrotie krāpa viens otru, tikai vācieši atšifrēja PSRS plānus. Hitleru neapmierināja, ka PSRS sagrābusi Baltijas valstis, bez iepriekšējām konsultācijām. Bet visvairāk Hitleru uztrauca Besararābijas un Ziemeļbukovinas okupācija, kas pirms tam piederēja Rumānijai. Rumānijā bija Vācijai svarīgās naftas atradnes, un ja PSRS tās sagrābtu Vācijas kara rūpniecība nonāktu dziļā krīzē. Hitleru visu laiku māca aizdomas, ka PSRS varētu pēkšņi sākt karu ar Vāciju. Lai noskaidrotu, kas Staļinam aiz ādas viņš uzaicināja PSRS ārlietu ministru Molotovu vizītē uz Berlīni. 1940.gada 12.novembrī Molotovs ieradās Berlīnē. Pirms tam jau Hitlers jau sāka gatavoties plāna īstenošanai. Vizītes sākumā Hitlers un Ribentrops centās iestāstīt Molotovam, ka Lielbritānija ir jau sakauta un, ka PSRS pēc jaunām teritorijām jālūkojas Āzijas virzienā. Taču Molotovs pilnīgi sabojāja abu garastāvokli, skaidri parādot, ka viņu nesaista viņu runas. Tad Molotovs uzdeva kategoriskus jautājumus par vācu spēkiem Somijā, par vācu plāniem attiecībā pret Āziju.

Molotovs un Hitlers Berlīnē.

Nākošajā dienā izcēlās skarbs strīds par Somijas jautājumu. Molotovs paziņoja, ka Hitlers ievedot karaspēku Somijā, pārkāpis Molotova-

22

Ribentropa paktu. Hitlers savukārt jautāja, ko PSRS īsti grib no Somijas. Molotovs atbildēja, ka to pašu ko no Baltijas un Besararābijas, tātad Somijas aneksiju. Pašās beigās Hitlers vairs neizturēja Molotovu un beidza sarunu. Nākošās dienas vakarā PSRS sūtniecības telpās notika bankets, kurā nelūgti ieradās briti- sākās britu uzlidojums un svinētāji nobēga pazemes bunkurī, kur Ribentrops galīgi nokaitināja Molotovu. Sākumā viņš centās pārliecināt Molotovu, lai PSRS iestājās savienībā ar Vāciju, Itāliju un Japānu, un PSRS tiktu Indijas teritorija. Taču Molotovs nebija ieintriģēts, viņš skaidri noprata, ka PSRS interesējot, vienīgi Eiropa. Tad beidzot neizturējis Ribentropa runas par Lielbritāniju, kā jau sakautu, Molotovs asi atbildēja: “Ja Lielbritānija, kā Vācijas valsts vadītāji vienmēr apgalvo ir jau pagalam, tad kāpēc mēs sēžam šeit, šajā patvertnē, un kuras valsts bumbas krīt uz Berlīni?” Ar to saruna beidzās un Molotovs aizbrauca uz Maskavu. Pēc divpadsmit dienām no PSRS pienāca ultimāts, kas pieprasīja izvākt visus vācu spēkus no Somijas, atļaut PSRS- Bulgārijas savstarpējās draudzības pakta noslēgšanu un izvietot padomju karabāzes Turcijā un ja Turcija pretotos, tad atļautu pielietot militāru spēku, ja šie noteikumi tiktu izpildīti tad PSRS kļūtu oficiāla Vācijas, Itālijas un Japānas sabiedrotā. Hitlers galīgi nolēma sākt karu ar Padomju Savienību. Saviem ģenerāļiem viņš teica- “Staļins ir gudrs un viltīgs. Viņš pieprasa aizvien vairāk un vairāk un vairāk. Viņš ir aukstasinīgs izspiedējs. Vācu uzvaras ir kļuvušas Krievijai nepanesamas. Tāpēc Krievija ir jānospiež uz ceļiem, cik ātri vien iespējams.”

Plāns Barbarosa

Iebrukuma plāns tika nosaukts Vācu Svētās Romas imperatora Frīdriha Barbarosas vārdā. Iespējams, ka plāna nosaukums nesa nelaimi, jo imperators dodoties Krusta karā uz Svēto zemi, pusceļā noslīka.Plāns paredzēja iekarot Krievijas Eiropas daļu vairāk nekā četros mēnešos. Bija paredzēts ieņemt teritoriju no Arhangeļskas līdz Astrahaņai. Hitlers uzskatīja, ka viņa karaspēkam nevajadzēs cīnīties Sibīrijā, jo jau pirmajā mēnesī Padomju valdība būs sagrauta pēkšņā triecienā. Hitleru nebaidīja Krievijas klimatiskie apstākļi un lielie plašumi, jo viņš uzskatīja, ka viņa ātrās tanku vienības viegli izbraukātu visu Krieviju. Hitlera plānā svarīgākās vietas bija Ļeniņgrada- svarīga osta, Ukraina-Padomju Savienības maizes klēts, un Kaukāzs- ar naftu bagāta zeme. Maskavai nebija īpaši svarīga nozīme Hitlera plānā. Tas visdrīzāk tāpēc, ka viņš baidījās no Napoleona likteņa 1812.gadā. Patiesībā Maskavas ieņemšana visdrīzāk sagrautu padomju valdību, jo tā zaudētu dabīgo centru un būtu spiesta bēgt uz Sibīriju. Neviena valsts pat

23

Krievija nevar efektīvi pastāvēt, ja tās galvaspilsēta atrodas svešas varas rokās.

Plāns Barbarosa.

Pie PSRS robežām tika savākti 5,5 miljonu vīru liela armija. 181 divīzijas stāvēja pret padomju 171 divīzijām. Vāciešiem bija 2800 tanku, bet krieviem 9200 tanku. Vācu karaspēks atradās Somijā un Rumānijā. Rumāņu un somu armijas tāpat bija gatavas iebrukumam, lai atgūtu zaudētās teritorijas. Vācieši nepareizi novērtēja krievu spēku, uzskatot par pārāk vāju, lai efektīvi pretotos. Drīz vien viņi sastapa cienīgu, nežēlīgu pretinieku.

Padomju Savienība- agresijas upuris, vai apsteigts agresors?

Daudzi krievu un rietumu vēsturnieki uzskata Padomju Savienību par Vācijas agresijas upuri. Taču daudzi jauni pētījumi, kas nākuši pārsvarā no jauno krievu vēsturnieku grāmatām, liecina pretējo- arī Padomju Savienība gatavojās iebrukt Vācijā, taču tika apsteigta. Šo pētījumu pazīstamākais autors ir Viktors Suvorovs ar savu grāmatu Ledlauzis.

24

Diena M. Šajā grāmatā viņš dažādus faktus, kuri pamato Padomju uzbrukuma versiju. Padomju armijā bija īpaši tanki, kurus izgudroja amerikāņu konstruktori. Tā nosaukums bija BT tanks- bistrohodnij tank- ātrgaitas tanks, šis tanks vārēja pārvietoties pār Vācu, franču un britu lieliskajiem ceļiem, bet pa Krievijas sliktajiem ceļiem tie braukt nevarēja... Tie bija domāti tikai uzbrukumam Rietumeiropas valstīs, kur to ātrums un spēks varēja panākt vācu zibenskara efektu. Kad notika Vācijas iebrukums, šie tanki palika uz robežas nespēdami pārvietoties un aizsargāties.

BT ātrgaitas tanks. Tāpat tika izgudroti Il-2 pikējošie bumbvedēji, kuriem bija paredzētas divas vietas- uzbrucēja un aizsargātāja. Taču Staļins personīgi parūpējās, ka Il-2 lidmašīnai ir tikai viena vieta, tādējādi padarot par īstu iebrukuma ieroci. Kad sākās karš, Staļins bija spiests atļaut ražot Il-2 ar divām vietām. 1939.gadā kad sākās karš, padomju militārā rūpniecība pārtrauc masveidā ražot prettanku un pretgaisa lielgabalus, kas ir tīri aizsardzības ieroči. Gar PSRS veco robežu gāja aizsardzības līnija, kas bija nosaukta Staļina vārdā. Pēc Baltijas un Austrumpolijas iekarošanas, tā tika demontēta un pamesta. Tika pārtraukta mīnu ražošana, kas noderēja aizsardzībā. Kad vācieši pāršķērsoja PSRS robežu, tie nezaudēja nevienu tiltu, tādēļ, ka tie vai nu nebija mīnēti, vai arī tos negribēja spridzināt. Veseli tilti bija vajadzīgi padomju armijai, lai bez problēmām tā tiktu pāri robežai un iebruktu Vācijā. Tika būvēti jauni tilti, lai pār tiem tiktu smagsvara tanki un artilērija. Tika veidotas īpašas vienības, kas desantētos no gaisa un veiktu darbības ienaidnieka aizmugurē. Visas partizānu vienības, kurām vajadzēja aizsargāt dzimteni tika izformētas. Armijā aizsardzības mācības nenotika, taču notika uzbrukuma. Dņepras upes flotile, kura varēja aizkavēt vācu virzīšanos, tika pārvietota uz Donavas upi. No Donavas tā varēja tikt līdz pat Reinas upei Vācijā. Taču kad vācu un rumāņu spēki tika pāri Donavai, flote bija bezspēcīga un to uzspridzināja. Tieši pie Rumānijas robežas atradās visvairāk padomju karaspēka, tas bija loģiski, jo Rumānijā atradās visas Vācijas

25

naftas atradnes. Ja tās tiktu nogrieztas tas nozīmētu Vācijas kara rūpniecības galu. Gandrīz puse no padomju spēkiem atradās pie PSRS rietumu robežas. Otrā daļa vēl brauca vilcienos uz robežu. Visas divīzijas atradās tieši pie pašas robežas, kas nebija īpaši prātīga rīcība, ja robežu gribēja aizsargāt. Visi štābi atradās tiešā robežas tuvumā, un kad notika vācu iebrukums šie štābi tika iznīcināti.Ja Hitlers būtu nolēmis atcelt iebrukumu 22.jūnijā, bet sākt nākošajās nedēļās, karš nebūtu beidzies 1945.gadā, bet krietni ātrāk un pilnīgi savādāk. Joprojām daudzi krievu vēsturnieki šīs patiesības neatzīst, un pagaidām kad slepenie arhīvi nav atvērti, tie var runāt, ka padomju karaspēks būtu gatavs karot tikai 1942. gadā vai pat vēlāk.

1941.gada 22.jūnijs

22.jūnija rītā sākās lielākais iebrukums cilvēces vēsturē. 5 miljonu liela armija šķērsoja PSRS robežu. Vācu armija bija sadalīta trīs grupējumos- Ziemeļu grupa devās cauri Baltijai uz Ļeņingradu, Centrālā grupa cauri Baltkrievijai uz Maskavu, bet Dienvidu grupa cauri Ukrainai uz Kaukāzu. Pārsteigtā padomju armija nespēja pienācīgi pretoties. Baltkrievijā un Ukrainā liela daļa padomju armijas nonāca ielenkumā. Visas lielās rūpnīcas tika evakuētas uz Urālu kalniem. Vācieši ieņēma Minsku, Kijevu, Rīgu un Daugavpili. Septembrī milzīga PSRS teritorija jau bija vācu rokās.

26

Vācu panākumi no 1941.gada 22.jūnija līdz 5.decembrim.

Latvijas ieņemšana

Galvenais mērķis Baltijā vāciešiem bija Daugavpils tilts, pa kuru ved taisns ceļš uz Ļeņingradu. 25.jūnijā sākās ielu cīņas par Liepāju. To aizstāvēja latvieši sarkanajās uniformās un krievu jūrnieki. Notika smagas ielu cīņas un vācieši ielenca aizstāvjus. 28.jūnijā Liepāju vācieši ieņēma ar lieliem zaudējumiem. Pārējā Latvijā notika padomju armijas haotiska bēgšana. Viņiem traucēja latviešu partizāni, kas uzskatīja vāciešus par atbrīvotājiem. Kad vācieši iegāja Ventspilī, to jau sen bija pārņēmuši partizāni. 29.jūnijā vācu spēki nonāca pie Rīgas. Sākās cīņas par Pārdaugavu. Krievi paspēja uzspridzināt abus dzels tiltus. Pirms tam daži desmiti tanki un kājnieku divīzija paspēja tikt tiem pāri, bet tika iznīcināti pie autoostas. Vācieši uzcēla pontontiltu un padzina krievus no vecpilsētas. Pirms tam notika artilērijas uguns apmaiņa, kas sagrāva Rīgas vēsturisko centru.

Degošais Pētertornis. Sagrautais Melngalvju nams.

Arī latviešu partizāni cīnījās pret padomju karaspēku Rīgā. Tika ieņemts Centrālcietums un atbrīvoti politieslodzītie. Tika vajāti bēgošie sarkanarmieši. 26.jūnijā notika unikāla operācija pie Daugavpils. Vācu diversanti padomju drēbēs devās uz Daugavpils tiltu lai to ieņemtu nesagrautu. Viņi izpildīja savu misiju un tiltu ieņēma. Tanki ieņēma Daugavpili bez problēmām un devās tālāk Pleskavas virzienā. Arī Jēkabpilī notika šāds diversantu mēģinājums ieņemt tiltu, bet cieta neveiksmi.Represijas un izvešanas pārdzīvojusī tauta cerēja, ka vācieši atjaunos neatkarību. Plīvoja nacionālie karogi un skanēja valsts himna. Taču vācieši neplānoja spert šādu soli. Jau 1940.gadā tika izveidots plāns, kas

27

paredzēja PSRS zemju nākotni pēc iekarošanas. Baltija tika iekļauta Ostland teritorijā. Pēc plāna teritorijā bija jānorisinās pārvācošanai, vāciešu kolonistu ievešanai un pilnīgai ebreju un čigānu iznīcināšanai.

Kara sākumā vāciešus sagaidīja, kā atbrīvotājus.

Vācieši sāka ebreju iznīcināšanu visā Eiropā, kā arī Krievijā un Baltijā. No Latvijas uz Padomju Savienību no 90 tūkstošiem Latvijas ebreju aizbēga tikai 15 tūkstoši. Vēl pirms tam liela daļa tika izvesta Sibīriju. Vācieši izbūvēja koncentrācijas nometnes Salaspilī, Mežaparkā un Saldū. Rīgā izveidoja geto. Par lielākajām cilvēku slaktēšanas vietām kļuva Rumbula, Dreiliņi, Biķernieki Liepājas kāpas un Daugavpils meži. Tikai 1 tūkstotis Latvijas ebreju sagaidīja kara beigas. Slaktēšanā piedalījās arī latvieši, kas pildīja vācu pavēles vai rīkojās uz savu roku. Šo latviešu rīcība ir radījusi plaisu starp latviešiem un ebrejiem vēl šobaltdien. Taču bija arī varonīgas latviešu ģimenes, kas slēpa ebrejus no nacistu asinskārās varas.

Modernie memoriāli upuru piemiņai Rumbulā un Biķerniekos.

Padomju valdības un Staļina reakcija uz invāziju.

Pirms 22. jūnija Kremlī pienāca gana daudz ziņas par aizdomīgiem notikumiem uz Vācijas un PSRS robežas. Staļins pat saņēma skaidru informāciju par vācu iebrukuma 22.jūnijā no padomju spiega Riharda Zorges, kas strādāja Japānā. Staļins šo informāciju uztvēra ar smiekliem. Visus aizdomīgos gadījumus uz robežas viņš uzskatīja par provokācijām, lai izjauktu vācu-padomju “draudzīgās” attiecības. Kad jau sākās

28

iebrukums padomju virsnieki prasīja atļauju pretoties, bet Staļins neatļāva atklāt uguni, jo joprojām uzskatīja, ka tā ir vācu ģenerāļu provokācija. Maskavā Vācijas sūtnis Šūlenburgs saņēma vācu šifrētu ziņojumu, kur tika paskaidrots, ka PSRS ir pārkāpusi abu valstu saistības un pieņem aizvien Vācijai nedraudzīgāku politiku, un ir gatava uzbrukt Vācijai no aizmugures, tādēļ fīrers pavēlējis saviem bruņotajiem spēkiem uzsākt preventīvu uzbrukumu. Šūlenburgs, kas darīja visu abu valstu attiecību uzlabošanā, satriekts nolasīja ziņojumu Molotovam. Vēlāk Šūlenburgs iestājās pretestības kustībā pret Hitleru. Kad sākās uzbrukums Staļins piecelts no miega, nespēja noticēt vācu rīcībai un gaidīja Hitlera personīgu izskaidrojumu “pārpratumam.” Kad bija skaidrs, ka tas ir īsts karš Staļins izdeva pavēli uzbrukt pretī visos virzienos, taču kad pierādījās, ka vācu uzbrukums nav apturams viņš nolēma bēgt. Pavēlējis Molotovam nolasīt tautai runu par iebrukumu, viņš pats aizbrauca uz savu savrupmāju Kuncevā un uz īsu laiku atslēdzās no visas pasaules. Iespējams, ka viņš pārdzīvoja nervu sabrukumu. Pa to laiku pārējā valdība nesaprašanā par Staļina rīcību, tomēr rīkojās un pēc dažām dienām aizbrauca pie Staļina un atjaunoja viņu darbā.

Vācu tanki traucas pa Krievijas plašumiem.

Brestas cietokšņa aizstāvēšana

Brestas pilsētu aizstāvēja lielais spēcīgais Brestas cietoksnis. Vācieši izstrādāja detalizētu plānu tā ieņemšanai. Tas bija tieši pretī upei, pār kuru veda tilts. Sākumā vācieši sāka cietokšņa ilgu apšaudīšanu ar lielgabaliem, taču kad uzbruka izrādījās, ka cietoksnis nav īsti cietis. Krievu zaldāti varonīgi aizstāvēja cietoksni. Visu kājnieku uzbrukuma viļņi tika atsisti un vācieši sāka bombardēt cietoksni no gaisa, to saspridzinot pa daļām, pat tad krievi pretojās. 30.jūnijā cietoksni beidzot ieņēma. Vēl līdz mūsdienām ir saglabājies ieraksts ar naglu cietokšņa sienā: “Mēs esam trīs maskavieši- Ivanovs, Stepančikovs, Šuntjajevs. Mēs aizstāvam šo baznīcu (cietoksnī bija baznīca) un viens otram esam zvērējuši nepadoties. 1941. gada jūnijs” Zem tā vēl viens ieraksts: “Es esmu viens, Stepančikovs, un Šuntjajevs ir krituši. Vācieši ir baznīcā. Man ir palikusi beidzamā granāta, bet dzīvu viņi mani rokā nedabūs.”

29

Vācieši virzas uz priekšu

Vācieši Minskas rajonā ielenca lielas padomju karaspēka daļas un ieņēma Minsku. Par to ar dzīvību dabūja samaksāt 4.armijas komandieris A.Korobkovs. Ukrainas frontē vācieši un rumāņi sagrāva daudz lielākus padomju spēkus. Tur bija sapulcinātas puse no visām padomju divīzijām un tankiem. Par Ukrainas frontes virspavēlnieku kļuva S. Budjonnijs, kas nekad nebija mācījies skolā un neko nejēdza no tankiem. Taču viņš iemantoja Staļina labvēlību, kas kā zināms likvidēja visus inteliģentos ģenerāļus. Kāds sagūstīts vācu virsnieks vēlāk par Budjonniju izteicās, ka viņa ūsas ir lielākas nekā viņa smadzenes. Otrs galvenais padomju ģenerālis bija maršals Timošenko, kas tomēr pierādīja savu taktisko domāšanu un izdzīvoja kara gaitā. Trešais ģenerālis bija Žukovs, kas vēlāk kļūs par galveno armijā. Viņam bija gudra domāšana, taču viņš bija pārāk nesaudzīgs un nežēlīgs pret saviem vīriem. Pēc kara Staļins nogrūda malā Žukovu, baidoties no viņa ietekmes. Taču pēc Staļina nāves Žukovs atkal sāka darboties PSRS politikā.

Padomju Armijas vadītāji- Georgijs Žukovs, Semjons Timošenko, Semjons Budjonnijs.

Ukrainas frontē notika pirmās lielās tanku kaujas. Pie Luckas-Dubno notika kauja, kurā piedalījās 4000 tanki. Tā beidzās ar vācu uzvaru. Ukraiņi tāpat, kā baltieši saskatīja vāciešos pozitīvo. Ukrainā notika plašas represijas, un liels bads kolektivizācijas laikā. Kad vācieši ieradās Ļvovā viņi atrada līķu kaudzes, kas bija komunisma terora rezultāts. Līdzīgi skati atklājās arī Rīgā. Tikmēr ziemeļu frontē vācieši iebruka no Somijas. Vācu armijas iebruka Karēlijā un centās ieņemt Murmanskas ostu, kurā drīz piestāja amerikāņu militārās palīdzības kuģi. To tā arī nekad neieņēma.

30

Tikmēr Ļeniņgradas virzienā iebruka somu armija. Somi bija spiesti izvēlēties nacismu, kā mazāko ļaunumu. Atmiņā vēl bija ziemas karš. Somu valdība nekļuva nacistiska, tā neizvērsa genocīdu pret ebrejiem. Galvenais somu mērķis bija atgūt Ziemas karā zaudētās teritorijas un saglabāt pastāvību divu milžu cīņā. Somi šo karu dēvēja par Turpinājuma karu. Somu karaspēks atguva Vīpuru pilsētu un Petrozavodsku. Viņi pietuvojās Ļeņingradai, un kad sākās tās blokāde, bloķēja to no ziemeļiem. Taču somiem bija iespēja ieņemt Ļeņigradu, taču to līderis Mannerheims atteicās izglābjot Padomju armiju no milzīgas sakāves.

Ļeņingradas blokāde

No Viļņas līdz Pleskavai vācieši brauca ar saukli- Immer vortwärts- Vienmēr tikai uz priekšu. No Jēkabpils vācieši devās uz Ostrovu. Tur notika tanku kauja, kur gāja bojā 140 krievu tanku. Šajā apvidū vācu tankisti pirmo reizi sastapās ar priekš viņiem, kaut ko neparastu-sliktiem ceļiem. Ar Krievijas ceļu stāvokli vāciešiem nācās samierināties, šeit nebija Francija ar labiem asfaltētiem ceļiem. Taču vācieši ieņēma Pleskavu. Taču 15.-18.jūlijā padomju armija ielenca Manšteina spēkus, un sāka svinēt uzvaru. Taču Manšteins pierādīja savas karavadoņa prasmes pār pretinieku ģenerāli Vorošilovu un izlauzās no aplenkuma. Vācieši devās tālāk uz Lugu, kur sastapa lielu krievu pretestību. Taču uzriez Ļeņingradā viņiem neizdevās iebraukt. Pilsētā ieradās Staļina uzticības persona A. Ždanovs, kas līdzīgi Višinskim vadīja Igaunijas okupāciju. Ždanovs, būdams alkoholiķis pierādīja, ka māk rīkoties izšķirošās situācijās. Viņš pavēlēja uzsākt tranšeju rakšanu, kurā piedalījās bērni, sievietes un sirmgalvji. Rūpnīcās tika ražoti tanki, kuri uzriez tika izlaisti frontē nenokrāsojot tos un iesēdinot rūpnīcu strādniekus par to vadītājiem. Vācieši ieņēma Lugu un Novgorodu taču nespēja ātri tikt uz priekšu. Padomju puse kā vienmēr savāca milzīgus papildspēkus. Taču septembrī vācieši jau pienāca pie pašas pilsētas. Viņi apstājās pie Ļeņingradas tramvaju galastacijas. Vācieši bija 12 km no pilsētas centra. Taču Ļeņingradu no ieņemšanas izglāba pats Hitlers. Nolēmis, ka tanki vajadzīgi Maskavai viņš atvilka tanku armijas no Ļeņingradas frontes. Hitlers nolēma, ka ļeņingradiešiem jānomirst badā. Tā Hitlers pazaudēja lielu iespēju ieņemt stratēģiski svarīgu punktu Krievijas kartē. No Ļeņingradas varēja viegli pārvest tankus, karavīrus un resursus. Ļeņingradas osta lieti noderēja Hitleram, ja viņš pēc iespējas ātrāk gribēja iekarot Padomju Savienību.

31

Līdz 1944.gadam Ļeņingrada atradās ielenkumā. Pilsētā plosījās bads, kas tomēr nenogalināja visus pilsētas iedzīvotājus. Ļeņingradiešu izturība un varonība noturēja pilsētu.

“Aizsargāsim Ļeņina pilsētu!” Ļeņingradieši ceļ barikādes.

Kauja par Smoļensku

10.jūlijā vācieši ieņēma Vitebsku, ko pirms tam aizdedzināja komjaunieši. Tad sākās nesaskaņas vācu komandieru starpā par Dņepras šķērsošanu. Tanku komandieris Gudērians gribēja uzriez forsēt upi un neļaut krieviem savākt papildspēkus. Gudērians uzriez gribēja triekties uz Maskavu un pabeigt karu jau 1941.gadā, bet vācu virspavēlniecība nepiekrita. Taču Gudērians uzvarēja strīdā un forsēja upi 10. jūlijā. Sekmīgi pārcēlušies vācieši aiztraucās garām Oršai, Mogiļevai un Rogačevskai. Uz īsu laiku padomju spēki atguva zaudētās pilsētas, taču tika padzīti. 16.jūlijā tika ieņemta Polocka. Vāciešiem bija atvērts ceļš uz Smoļensku, no kuras tālāk varēja tikt uz Maskavu. Staļins pavēlēja noturēt Smoļensku par katru cenu. Smoļenskā visur sacēla barikādes, katrā mājā tika iekārtota ložmetēju ligzda. Visi pilsētas vīrieši, starp tiem arī čekisti, tika apbruņoti. Taču 16.jūlijā Smoļensku iekaroja. 15.jūlijā vācieši pirmo reizi sastapās ar spēcīgu ieroci- M8 reaktīvo raķešmetēju, jeb Katjušu (no 30.gadu padomju dziesmas Katjuša). Ar spēcīgiem svilpieniem 320 raķetes 26 sekunžu laikā izraisīja lielus postījumus un psiholoģisku šoku. Vācu un krievu karavīri metās bēgt. Vācieši tās iedēvēja par “Staļina ērģelēm,” tās kļuva par vienu no vissvarīgākajiem padomju ieročiem karā.

32

“Staļina ērģeles” kaujas gatavībā.

Padomju spēku ielenkšana Ukrainā

19.jūlijā Hitlers pieņēma vienu no viskļūmīgākajiem lēmumiem kara gaitā. Viņš pavēlēja Centra armiju grupas tanku vienībām pagriezties uz ziemeļiem un dienvidaustrumiem nodot tās pagaidām Ziemeļu un Dienvidu grupas kontrolē. Pretī Maskavai atradās tikai kājnieku divīzijas. Hitleru uztrauca dziļais frontes izliekums starp Centra un Dienvidu tanku grupām (redzams 26.lapaspuses kartē). Viņš baidījās no krievu uzbrukuma pret vācu armijas atklātajiem spārniem. Patiesībā izliekuma zonā atradās slikti bruņotas un demoralizētas padomju vienības, kas nespēja uzbrukt. Hitlers pazaudēja iespēju uzriez vēl pirms ziemas iestāšanās ieņemt Maskavu un dot pamatīgu triecienu padomju armijām. Tā Hitlers kārtējo reizi izdarīja pakalpojumu pasaules tautām, nodrošinot savu sakāvi.Tikmēr Kremlī notika īpaša epizode. Staļins neapmierināts ar Timošenko darbību Rietumu frontē, gribēja atcelt viņu no amata un iespējams likvidēt. Kad Timošenko ar Žukovu ieradās pie Staļina, tur viņu sagaidīja visi politbiroja locekļi. Staļins piedāvāja Žukovam Timošenko vietu. Taču Žukovs atteicās un aizstāvēja Timošenko. Staļins pārdomāja un atstāja Timošenko amatā. Ar to Staļins pierādīja, ka viņš ņem vērā citu cilvēku uzskatus, un ar šo īpašību viņš vairākas reizes panāca uzvaras. 4.augustā Hitlers ieradās Novaja Borisovas komandpunktā. Tur viņš iepazīstināja savus ģenerāļus ar plānu ieņemt Kijevu un ielenkt lielas padomju armijas masas. Taču saņēma ģenerāļu stipru pretestību. To līderis Gudērians uzsvēra nepieciešamību uzriez uzbrukt Maskavai. Taču Hitlers atšķirībā no Staļina neņēma vērā citu ģenerāļu uzskatus, jo uzskatīja sevi par talantīgu karavadoni. Sanāksmes laikā grupa konspiratoru gribēja Hitleru arestēt, taču tas neizdevās. Pēc tam viņi nonāca pie slēdziena, ka Hitlers ir jānogalina. Vācu ģenerāļi satricināti par Hitlera iejaukšanos ģeneralitātes darbā, vēl centās pārliecināt Hitleru par uzbrukumu Maskavai. Gudērians devās uz Hitlera mītni Rastenburgā un kaismīgi centās pārliecināt Hitleru. Hitlers respektēja Gudērianu un nebļāva uz viņu, bet sīki paskaidroja savas rīcības iemeslus. Gudērians atmeta cerības pārliecināt Hitleru. Krievu ģenerāli ar Žukovu centrā centās pierunāt Staļinu par padomju armiju atvilkšanu no Kijevas izliekuma, brīdinot par ielenkuma briesmām. Taču Staļins līdzīgi Hitleram, šoreiz spītīgi palika pie sava un neļāva atkāpties no Kijevas un atcēla Žukovu ģenerālštāba priekšnieka amata.

33

25.augustā sākas vācu uzbrukums. Krievu pretpasākumi bija veltīgi. 15.septembrī vācieši ielenca milzīgus padomju spēkus. 665 tūkstoši padomju karavīri tika saņemti gūstā. Taču tālākais uzbrukums Maskavai notiks ziemā, kad vācu armija tai nebūs gatava.

Krievu karagūstekņi.

Maskavas kauja

Hitlers bija pilnīgi pārliecināts, ka vācu armija nepārziemos Krievijā. Tikmēr Staļins noslēdza līgumus ar amerikāņiem un britiem par 3000, 4000 tanku un 30 000 kravas automobiļu piegādi. Pirms vācu iebrukuma Rietumvalstis skatījās uz PSRS kā potenciālu ienaidnieku. Tagad tā darīja visu, lai nepieļautu tās sagrāvi. Pirms tam padomju un britu spēki iekaroja Irānu. Pat ja vācieši ieņemtu Kaukāzu, krievi tāpat saņemtu gana daudz naftas no saviem jaunajiem sabiedrotajiem. Hitlers noteica jaunu operācijas datumu Maskavas iekarošanai. Tas būs 2.oktobrī un operāciju sauksies Taifūns. Hitlers paredzēja iztriekties cauri krievu aizsardzībai un nobloķēt Maskavu, līdzīgi Ļeņingradai. Staļins pieņēma gudru lēmumu un iecēla Žukovu par Maskavas aizstāvēšanas vadītāju. Drīz pēc tam Žukovs kļuva par Rietumu frontes komandieri. Hitlers bija nolēmis, ka reizē ar Maskavas ieņemšanu, vācu armijas uzbruks Doņeckas virzienā un Kaukāza virzienā. Tas nebija pareizs lēmums, jo šos spēkus varēja sakoncentrēt pie Maskavas, lai palielinātu uzbrukuma armiju skaitu. Krievi saveda lielas armijas no Sibīrijas, nodrošinot vairākumu. Taču sākotnējais vācu uzbrukums bija veiksmīgs. Tika ielenkti un iznīcināti padomju ielenkumi Vjazmas un Brjanskas. Šajā ielenkumā iznīcināja daudzus ebrejus, taču pēc padomju iniciatīvas. Tika saformēts atsevišķs ebreju bataljons un iesūtīts katlā drošā, paredzētā nāvē. Un tas viss tikai viņu tautības dēļ.Slepenie dokumenti liecina, ka Staļins baidīdamies no Maskavas ieņemšanas mēģinājis noslēgt miera līgumu ar Vāciju. Priekš tā viņš

34

sagatavoja diplomātus. Taču Hitlers noraidīja Staļina līgumu, jo bija dziļi pārliecināts, ka ieņems Maskavu. 7.oktobrī padomju armijas rindās iestājās ģenerālis ziema. Sniegs un dubļi pārvēta šosejas neizspraucamas, Ne zirgi, ne tanki nespēja tikt galā ar jaunā ģenerāļa ieročiem. Vāciešiem praktiski nebija ziemas apģērbi. Hitlers bija plānojis, ka karš beigsies pirms ziemas un nebija pavēlējis tos ražot. Viņam bija arī aizbildinājums, ja vācieši sāks ražot ziemas apģērbu, krievi uzzinātu par iebrukumu. Bez pirmā sniega stipri lija, pārpludinot upes. Karavīri dabūja visas ar to saistītās veselības problēmas.Bez ģenerāļa ziemas, krieviem palīgā nāca jauns ierocis- tanks T-34 Šis tanks bija gan stiprs, gan ātrs, gan ražojams masveidā. T-34 tika galā ar visiem vācu tankiem. Tas bija piemērots Krievijas klimatiskajiem apstākļiem un traucās pa dubļiem un sniegu bez problēmām. T-34 nebija pats labākais karā, jo vācieši izgudroja daudz labākus tankus, taču šā tanka galvenais uzvaras faktors bija tas, ka padomju rūpnīcās varēja saražot neskaitāmas T-34 tanku masas. Vācu ražošana varēja izgudrot lieliskus tankus, taču nespēja tos saražot masveidā.

Padomju uzvaras nesējs- tanks T-34

Vācu spēki neskatoties ģenerāļa ziemas pretestībai tomēr virzījās uz priekšu. Maskavā sākās panika, cilvēki bēga no pilsētas, laupīja un izplatīja visādas baumas. Žukovs izbeidza nekārtības izsludinot ārkārtas stāvokli, uz vietas tika šauti dezertieri un marodieri. Hitlers bija apsēts ar vācu “dzīves telpas” iegūšanu austrumos. Pēc tam, kad tiktu iekarota Maskava, sāktos etniskā pārkātošana, jeb “galīgais atrisinājums.” Sāktos baltiešu, slāvu asimilēšana. Hitlers pat gribēja visus krievus pārvest uz Sibīriju. Zinot šādus uzskatus, krieviem neatlika nekas cits kā pretoties. Vācieši varēja pavērst lielas padomju tautas masas savā

35

pusē, paziņojot, ka viņi atbrīvo viņus no Staļina represijām un diktatūras. Krievu tauta slēpti izrādīja neapmierinātību ar Staļina režīmu, un bija cilvēki, kas atbalstīja vāciešus, lai beidzot sabruktu nīstais režīms. Taču pārsvarā visi labāk atbalstīja Staļinu, nekā nonāktu vācu nacistiskā režīma rokās. Tas visvairāk izpaudās partizānu karā vācu frontes aizmugurē.

Nacistu propaganda pasludina par krievus par “zemcilvēkiem.”

Lai gan vācieši virzījās uz priekšu, sliktie laika apstākļi un lielā padomju pretestība tos pamatīgi kavēja. Novembrī ģenerālis ziema sāka savu finālos uzbrukumu. Sākās sals. Karavīri dabūja apsaldējumus, zirgi nosala un tanku motori sabojājās. Tanku ģenerālis Gudērians, būdams ļoti enerģisks cilvēks, nonāca depresijā redzot savus vīrus salstam. 20.novembrī sākās sniegputeņi un vēl negantāks sals. Vāciešiem nebija kur slēpties, jo padomju armijas vienmēr nodedzināja visu ko atstāja aiz sevis atkāpjoties. Vācu ģenerāļi nonāca izmisumā un lūdza Hitleram pārtraukt uzbrukumu, taču Hitlers noraidīja un pavēlēja uzbrukt tālāk. Taču kara iniciatīva nonāca padomju pusē.

Karš ziemas apstākļos. Maskavas aizstāvji.

36

Pirmajās kaujas dienās padomju valdība sāka evakuāciju no galvaspilsētas uz Kuibiševu (Samāru). Taču Staļins stingri nolēma palikt Maskavā. Gaisa uzlidojumu laikā Staļins gulēja metro telpās uz matrača kā klaidoņu karalis. 30.oktobrī Staļins neskatoties uz aplenkuma stāvokli nolēma sarīkot 7.novembra parādi (Oktobra revolūcijas svinības). 7.novembrī Sarkanajā laukumā savāca sēdvietas un maskavieši devās skatīties parādi. Staļins norunāja stundu garu runu, skanēja dziesmas un tanki pilnā bruņojumā parādē brauca pa laukumu. Parādei bija liels efekts Maskavas aizstāvjos un tas pacēla patriotismu.

1941.gada 7.novembra parāde.

Padomju pretuzbrukums 1941.gada decembrī

Vācieši nokļuva ļoti tuvu Maskavai un jau redzēja Kremļa torņus. Taču bargie laika apstākļi bija nogurdinājuši vācu karavīrus un to ģenerāļus. Tikmēr no PSRS-Japānas robežas tika pārsviesti lieli spēki uz Maskavas fronti. Padomju izlūki zināja par Japānas plāniem uzbrukumam Klusajā Okeānā. Šie jaunie spēki bija piemēroti ziemas apstākļiem. Tiem bija labi apģērbi, apavi un slēpes, lai veiksmīgi pārvietotos pa sasalušo zemi.5.decembrī vācu armija tika apturēta. Ģenerāļi bija spiesti atzīt, ka viņiem jāsāk aizsargāties un pat atkāpties. Bija pienācis ģenerāļa Žukova laiks. Viņš speciāli turēja sibīriešu armijas aizmugurē, lai izmantotu tās uzbrukumam. 5.decembrī sākās uzbrukums. Vācieši bija spiesti atkāpties. Šajā brīdī Hitlers beidzot nāca pie prāta un pavēlēja atkāpšanos un sagatavot aizsardzības pozīcijas. Vācieši bija atspiesti atpakaļ starp 100 un 250 km.

37

Padomju pretuzbrukums.

7.janvārī sākās jauns padomju trieciens ar nolūku atgūt Smoļensku. Taču vācieši atsita uzbrukumu. Demjanskas garnizons tika aplenkts. To apgādāja no gaisa un garnizons izdzīvoja. Līdz ar Maskavas sakāvi tika izbeigts mīts par vācu armijas neuzvaramību.

Kara sākums Klusajā Okeānā

Japānas militāristi karoja ar ķīniešu aizstāvjiem jau no 1937.gadā. Šajā laikā briti un amerikāņi palīdzēja Ķīnai un izvirzīja sankcijas pret Japānu. Japānas līderi negribēja padoties rietumu prasībām un nolēma sākt karu. Izvēle sākt karu ar ASV bija vēl lielāka avantūra nekā uzbrukums PSRS. Pret iebrukumu bija noskaņots japāņu galvenais admirālis Jamamoto, kas saprata, ka Japāna karu neuzvarēs, taču bija gatavs riskēt. Japānai bija laba flote ar sešiem lidmašīnu bāzeskuģiem un 441 lidmašīnām. Japāņi ražoja paši savas lidmašīnas, kas bija kvalitatīvas un daudzkārt pārspēja amerikāņu. Galvenās lidmašīnas bija Nakajima iznīcinātāji un Mitshubishi bumbvedēji. Japāna atpalika no pārējām valstīm tanku bruņojumā. Japāna ražoja mazas tanketes, taču tās bija noderīgas kaujas apstākļos uz salām. Japānā jau kopš seniem laikiem bija lielā cieņā militārās tradīcijas. Katra japāņa gods bija karot par savu dzimteni. Tāpēc japāņu karavīri bija ar augstāko kaujas gatavību un disciplīnu. Japāņu

38

karavīri nedrīkstēja padoties vai nonākt gūstā, viņiem bija jācīnās līdz pēdējai lodei, jo to prasīja viņu goda kodekss. Japāņu karavīri cīnījās ar fanātismu un paupurēšanās bija varonīga rīcība. Japāņu komandierim sakāves gadījumā tradīcija prasīja izdarīt pašnāvību, jeb harikiri. Jau kara sākumā amerikāņi piedzīvoja japāņu pašnāvnieku uzbrukumus.

Japāņu labākā lidmašīna Nakajima. Japāņu lidmašīnu bāzes kuģis.

1941.gada 26. novembrī japāņu flote ar sešiem bāzes kuģiem, 2 līnijkuģiem, 2 kreiseriem un 6 iznīcinātāju tipa kuģiem un daudzām zemūdenēm pameta Kuriļu salas un devās Pearlharboras- amerikāņu galvenās jūras spēku bāzes virzienā. ASV izlūkdienests pārtvēra japāņu ziņojumus par uzbrukumu, taču nevarēja droši noteikt uzbrukuma laiku un vietu. Šo neskaidrību dēļ amerikāņu valdība nolēma neko nedarīt, kaut gan nāca aizvien pārliecinošāki ziņojumi par gaidāmo uzbrukumu. 7.decembrī sākās uzbrukums, taču pirmie uguni atklāja amerikāņi. Amerikāņu USS Ward atklāja japāņu minizemūdeni un iznīcināja to. Taču amerikāņi neuzsāka trauksmi. Radaros tika pamanīti lieli japāņu spēki, taču amerikāņi noturēja tos par savām lidmašīnām, kam pēc plāna bija jāierodas Pearharboras lidlaukā. 7:53 pēc Havaju salu laika sākās uzbrukums. 350 lidmašīnas nonāca līdz Pearlharboras ostai, kas atrodas uz Oahu salas Havaju salu arhipelāgā. Amerikāņi bija pilnīgi pārsteigti un nespēja pienācīgi pretoties. Tikai daži iznīcinātāji pacēlās gaisā un tikai daži zenītlielgabali izšāva. Taču japāņu piloti saskārās ar nepatīkamu pārsteigumu- ostā neatradās amerikāņu bāzes kuģi. Galvenie mērķi bija izbēguši. Taču pārējie kuģi un lidmašīnas tika iznīcināti. Pēc pirmā uzbrukuma sākās otrais uzbrukums, kas atstāja ostu liesmās.

39

Pearlharbora liesmās.

Pēc otrā uzbrukuma japāņi pieprasīja flotes vadītājam Nagumo sākt trešo uzbrukumu, lai iznīcinātu degvielas tvertnes un citas svarīgas būves. Ja šīs būves tiktu iznīcinātas tad ASV flote pieredzētu vēl lielākas grūtības nekā dažu karakuģu zaudēšanu. Taču Nagumo nolēma neuzbrukt. To viņš darīja vairāku apsvērumu dēļ. Amerikāņu pretgaisa aizsardzība bija uzlabojusies un Nagumo baidīja tas, ka viņa flote atradīsies vienā vietā pārāk ilgi un to var atrast izbēgušie amerikāņu bāzes kuģi, kā arī apsvērums, ka japāņu lidotāji mājup uz bāzes kuģiem dotos pa tumsu, kas bija sevišķi bīstami, jo viņi nebija mācīti nolaisties tumsas apstākļos. Nākošajā dienā japāņi uzbruka Honkongai, Malajai un Filipīnām. 8.decembrī ASV pieteica karu Japānai. 11.decembrī Japānas sabiedrotā Vācija pieteica karu ASV. Ass valstis ieguva bīstamu ienaidnieku.

ASV prezidents Franklins Delano Rūzvelts paraksta deklarāciju par kara pieteikšanu.

40

Japāna bija pieļāvusi lielu kļūdu. Tika atmodināts “guļošais milzis” Amerika. Guļošais tāpēc, ka tā iepriekš nepievērsa lielu uzmanību pasaules notikumiem un tās militārais spēks bija niecīgs. Sākoties karam ASV izvērsa savu militāro potenciālu. Tika saražoti visu veidu ieroči gigantiskos ciparos. ASV tikpat kā nebija tanku, taču kara beigās tā bija tanku lielvalsts, kuras tanki bija lieliski un kvalitatīvi. Tika saražoti iznīcinātāji un bumbvedēji, kas nežēlīgi bombardēja japāņu un vācu pilsētas. PSRS pastāvīgi prasīja Lielbritānijai atklāt otro fronti. Tagad ar ASV armijām un bruņojumu tas varēja kļūt reāli. ASV izvērsa Lendlīzes programmu- uz Lielbritāniju un PSRS tika sūtīti resursi un ieroči. Padomju armijā parādījās Studbeaker mašīnas, kas bija daudz labākas par savējām atbalsta mašīnām. Līdz ar ASV iesaistīšanos karā Ass valstu cerības uzvarēt saruka. Tām nācās saskarties ar gandrīz neuzvaramu pretinieku, kas tās pārspēja iedzīvotāju ziņā un resursu ziņā.

Kauja par Staļingradu

Neskatoties uz neveiksmi Maskavas kaujā vāciešiem Austrumu frontē piederēja iniciatīva. Tā spēja atkārtot uzbrukumu Maskavai vai citai vietai. Tādēļ Hitlers nolēma uzbrukt Kaukāza virzienā. Kaukāzā atradās svarīgas naftas atradnes, kas palīdzētu Vācijas kara rūpniecībai. Tikmēr padomju puse loģiski gaidīja uzbrukumu Maskavai.Tika izveidots plāns Fall Blau- zilā lieta. Tā paredzēja, ka Manšteina un Kleista armijas dosies iekšā Kaukāzā, bet Frīdriha Paulusa 6.armija dosies uz pilsētu vārdā Staļingrada (mūsdienu Volgograda). Staļingradai bija drīzāk politiska nozīme, jo tā bija nosaukta Hitlera pretinieka Staļina vārdā. Padomju vēstures grāmatas apgalvo, ka no Staļingradas vācieši izvērstu plašu aplenkuma operāciju, lai aplenktu Maskavu. Tas būtu iespējams, taču tad tā būtu ļoti grūta un plaša operācija.Operācija sākās 1942.gada maijā vācieši atguva Harkovu un ielenca lielu padomju karaspēku. Jūnijā sākās galvenās kaujas. Tanki virzījās pa stepēm, nesastapdami ievērojamu padomju pretestību. Padomju puse negaidīja uzbrukumu šajā frontes sektorā. Tika ieņemta Rostova un Voroneža. Vācu armijas virzījās tik ātri, ka nonāca sastrēgumā un nespēja kustēties. Jūlijā vācieši nonāca pie Staļingradas. Tur tika izvietota 62.armija Vasilija Čuikova vadībā, tai bija uzdots par katru cenu noturēt pilsētu.

41

Vācu ofensīva Kaukāza un Staļingradas virzienā.

Augustā vācieši sāka Staļingradas ieņemšanu. Uzbrukums sākās ar masīvu bumbvedēju uzbrukumu. Visa skaistā Staļingradas pilsēta pārvētās drupu kaudzē. Tika sagrautas praktiski visas pilsētas celtnes. Taču padomju karavīri norakās drupās un izveidoja ložmetēju un prettanku ligzdas, kā arī snaiperu slēptuves.Izvērtās asiņainas ielu cīņas par katru ēkas stāvu un istabu. Vācieši šīs cīņas iesauca par Rattenkrieg- žurku karu. Padomju karavīri nedrīkstēja atkāpties vai padoties. Kaujas laikā 13 000 padomju karavīru gāja bojā no savu biedru rokas, jo tie atkāpās vai nepildīja pavēles. Pie dzīves ērtībām pieradušie vācu un padomju karavīri nonāca īstā ellē, kur cīnījās par katru objektu sagrautajā pilsētā.

Cīņas sagrautajā Staļingradas ainavā.

Sevišķi smagas cīņas norisinājās par Mamajeva kurgānu- pauguru, kas mainīja saimniekus vairākas reizes. Par kaujas objektu kļuva labības elevators, kur cīņas bija tik smagas, ka abu pušu karavīri uguns

42

pārtraukuma brīžos dzirdēja viens otru elpojam. Par slavenu vietu kļuva ēka, kuru turēja Jakova Pavlova vīri. Ēka tika pārvesta par cietoksni, kas bija aplenkta ar mīnām, tajā tika ievietoti prettanka lielgabali un ložmetēju ligzdas. Pavlova vīri noturēja māju līdz pat pilsētas atbrīvošanai. Māja ir saglabājusies vēl šodien un tā ir staļingradiešu varonības simbols.

Slavenā Pavlova māja.

Staļingrada izvērtās par snaiperu paradīzi. Padomju snaiperi sacentās, kurš nošaus vairāk vāciešus. Par labākajiem kļuva, kāds snaiperis ar iesauku “Zikans,” kurš nošāva 224 vāciešus un Vasilijs Zaitsevs, kurš nošāva 149 vāciešus. Vācieši lika savam snaiperim Heincam Torvaldam nomedīt Zaitsevu, taču Zaitsevs uzvarēja cīņā. Viņš nodzīvoja līdz 1991.gadam, kad Padomju valsts ko viņš aizstāvēja sabruka. Par viņu Holivudā uzņēma filmu.

Snaiperu “skolotājs” Vasilijs Zaitsevs.

Novembrī vācieši ieņēma 80% no pilsētas. Cīņas par rūpnīcām Barikādes un Sarkanais oktobris bija pazīstamas visā pasaulē. Kamēr padomju karavīri aizstāvēja rūpnīcu, tās strādnieki salaboja un izlaida tankus kaujas laukā. Kad lielā Volgas upe aizsala padomju papildspēki vairs nedevās pa laivām, bet pārgāja upi ar kājām.

43

Operācija Urāns- vācu armijas ielenkšana.

Kamēr lielāko daļa vācu armijas atradās Staļingradā, frontes līniju ap to sargāja vājās rumāņu un ungāru divīzijas. Hitlers par to neuztraucās, jo bija apsēsts ar Staļingradas ieņemšanu. Taču to acīgi pamanīja Žukovs. Viņš izvērsa ideju, ka padomju armijas izlauztos cauri vājajiem frontes sektoriem un ielenktu vācu armiju Staļingradā. Staļins sākumā bija pret šādu operāciju, jo neatbalstīja “dziļās” ielenkumu operācijas, taču saprata šīs operācijas nozīmi un sāka gatavot tās īstenošanu. Operācija ieguva nosaukumu Urāns.19.novembrī sākās operācija, kā plānots padomju tanki pārāva vājās frontes vietas un noslēdza ielenkumu. 250 000 vācieši un viņu sabiedrotie nonāca ielenkumā.

Operācija Urāns

Vācieši sāka vest resursus uz ielenkumu ar lidmašīnām. Tika atklāts “gaisa tilts” uz Pitomņikas lidlauku. Ja kristu šis lidlauks piegādes no gaisa tiktu patrauktas. Aplenktajā armijā drīz sākās bads un epidēmijas. Atkal sākās negants sals. Bada nomāktie karavīri cerēja uz vācu armijām, kas pāraus ielenkumu. Vācieši decembrī centās pāraut ielenkumu taču cieta neveiksmi. Janvārī padomju uzbrukuma dēļ Staļingradas ielenktos karavīrus vairs nevarēja glābt, jo padomju armijas bija pievirzījušās klāt Rostovai. Ielenktajiem karavīriem to neteica un viņi joprojām ticēja, ka Hitlers viņus izglābs.

44

Staļingradas ielenkums.

Vācieši tika atspiesti no Staļingradas apkārtnes līdz pašai pilsētai. Visi padomju piedāvājumi par kapitulāciju tika noraidīti. 1943.gada 3.februārī pēdējie ielenktie karavīri ar ģenerāli Paulusu padevās. 91 000 karavīri nonāca gūstā. Tikai 6 000 karavīri izdzīvoja karagūstekņu nometnēs un atgriezās mājās. Tā bija Vācijas katastrofa un lūzuma punkts karā. Nākamajā gadā sākās padomju prettriecieni un sabiedroto izsēšanās Itālijā. Bija pienācis sabiedroto laiks pārņemt uzvaras grožus.Staļingradas kauja kļuva par lielāko un asiņaināko kauju pasaules vēsturē. Abās pusēs gāja bojā 3 miljoni karavīru un iedzīvotāju. Lai atcerētos un pieminētu kauju Mamajeva kurgānā tika uzcelts memoriāls ar Mātes dzimtenes statuju, kas pacēlusi zobenu. Šī statuja ir vislielākā pasaulē. Joprojām Mamajeva kurgānā atrod kaulus un citas kara atliekas.

Mātes dzimtenes statuja Mamajeva kurgānā.

45

Tuksneša karš Āfrikā 1940.-1943.gadā

Āfrikā saskārās itāļu un britu intereses. Musolīnī gribēja iekarot Britu Ēģipti un tikt iekšā Tuvajos austrumos. To pašu gribēja Hitlers. Taču Musolīnī armija nebija spējīga īstenot viņa ambīcijas. 1940.gadā itāļu armija no okupētās Abesīnijas iebruka Britu Somālilendā un ieņēma to, tā bija vienīgā itāļu uzvara kara laikā. Taču 1941.gada janvārī britu un austrāliešu spēki sāka iebrukumu Abesīnijā un Itāļu Somālilendā. Abesīniju atbrīvoja un imperators Haile Selsijē atgriezās savas valsts vadītāja amatā.1940.gada 13.septembrī sākās kaujas uz Itāļu Lībijas un Ēģiptes robežas. Itāļi šķērsoja robežu un virzījās gar piekrasti. Doties tālāk no krasta bija nespējami, jo tur pletās lielais Sahāras tuksnesis. Itāļu ofensīva apstājās un briti sāka pretuzbrukumu un ieņēma Kirenaikas pussalu. Tas satrauca vāciešus un viņi nosūtīja uz Āfrikas fronti tanku korpusu ar Ervīnu Rommelu priekšgalā. 24.martā viņš pārsteidza britus un atguva Kirenaiku. Rommela talanta dēļ briti viņu iesauca par Tuksneša lapsu. 1941.gadā briti Očinleka vadībā padzina Rommelu no Kirenaikas un atbrīvoja ielenktos britus Tobrukas pilsētā.

Augšējā karte- Rommels padzen britus no Kirenaikas, apakšējā karte- briti padzen Rommelu no Kirenaikas.

1942.gadā Rommels atkal uzbruka Kirenaikai un atguva to aizgāja līdz Ēģiptei, kur to pie Elalmeinas apstādināja.

46

1942.gada novembrī par britu komandieri kļuva talantīgais Bernards Montgomerijs. Novembrī viņš sāka ofensīvu un sakāva Rommelu pie Elalamienas un padzina viņu no Kirenaikas uz visiem laikiem. Novembrī viņa spēki nonāca pie Tunisijas robežas.

Augšēja karte- Rommels atgriežas Kirenaikā un tiek līdz Elalemeinai, apakšējā karte Montgomerijs padzen Rommela armiju no Kirenaikas un visas Lībijas.

1942.gada 8.novembrī sekojot britu panākumiem amerikāņu karaspēks izsēdās Višī Francijas kolonijās Marokā un Alžīrijā cerēdami nesasastapt nekādu pretestību. Desanti notika pie Kasablankas, Orānas un Alžīras. Taču Višī valdības atbalstītāji Marokā uzsāka pretošanos. Amerikāņi salauza pretestību un ieņēma Maroku. Tikmēr Alžīrijā pretošanās nenotika, jo amerikāņu atbalstītāji arestēja Višī Francijas ģenerāļus.

Amerikāņi izsēžas Āfrikas pludmalēs.

47

Operācija Torch. Amerikāņu desants Marokā un Alžīrijā.

Pēc desanta Rommela spēki tika ielenkti Tunisijā. Norisinājās pēdējās cīņas, kur amerikāņi dabūja izjust Rommela karavadoņa talantu. Vācu un itāļu spēki tika sakauti un 27 000 karavīri nonāca gūstā. Rommels aizlidoja uz Vāciju, kur viņš vadīs cīņas pret sabiedrotajiem Normandijā.

Cīņas Tuvajos Austrumos

Pēc Francijas kapitulācijas jaunajai Višī valdībai piederēja visas kolonijas un tā saglabāja savu floti. Briti baidījās, ka vācieši pārņems floti un kolonijas savā varā tāpēc nolēma rīkoties. 1940.gadā briti iznīcināja visu Višī Francijas floti. 1941.gadā briti iebruka Višī valdības kontrolētajā Sīrijā un Libānā. Cīņas norisinājās arī Irākā. Irāka oficiāli bija neatkarīga no Lielbritānijas jau no 1937.gada, taču tajā joprojām atradās britu gaisa un sauszemes spēku bāzes. Ar to bija neapmierināti irākiešu nacionālisti. 1939.gadā Nurir Saīda valdība gribēja pieteikt karu Vācijai. Taču valdību gāza Rašids Ali, kas atbalstīja Vāciju. Viņa atbalstītāji ielenca britu garnizonu un parakstīja līgumu par naftas resursu izmantošanas atļauju Vācijai. Briti nevarēja to pieļaut un iebruka valstī un sakāva Rašida Alī spēkus.

Kaujas Klusajā Okeānā

1942.gadā japāņi bija okupējuši Indoķīnu, Filipīnas un daudzas salas. Maijā notika kauja starp japāņu un amerikāņu flotēm Koraļļu Jūrā. Cīņā piedalījās tikai bāzes kuģi ar savām lidmašīnām. Rezultātā abas puses guva uzvaras. Japāņi guva taktisku uzvaru, jo zaudēja tikai vienu mazo bāzes kuģi, taču divi lielie bāzes kuģi tika nopietni sapostīti un bija jāved uz remontu. Amerikāņi zaudēja vienu lielo bāzeskuģi. Taču amerikāņi noturēja salas, kuras japāņi gribēja sagrābt.

48

Japāņu un amerikāņu bāzeskuģi liesmās.

Jūnijā notika izšķirošā kauja pie Midvejas Havaju salās. Japāņi cerēja pilnīgi sagraut ASV floti un pat ieņemt Havaju salas. Amerikāņi atkal atklāja japāņu plānus taču šoreiz nolēma rīkoties. Amerikāņi sagatavojās uzbrukumam un bija gatavi atsist to. Kauja norisinājās 4.-6.novembrī un beidzās ar amerikāņu uzvaru. Japāņi pazaudēja abus galvenos bāzeskuģus un bija spiesti sākt aizstāvēties.

Degošās debesis virs Midvejas. Amerikāņu pikējošais bumbvedējs uzbrukumā.

Tālākajos mēnešos japāņi cieta sakāves Papua-Jaungvinejā un Gvadkanāla salās. Amerikāņi pirmo reizi pieredzēja cīņas biezos džungļu apstākļos, kā arī pirmo reizi sastapās ar fanātiskajiem japāņu kājniekiem. Japāņu lidotāji sāka pielietot Kamirkadžu taktiku- viņu lidmašīnas ietriecās amerikāņu kuģos, kļūstot par lidojošām bumbām.

Amerikāņi Gvadkanālas salas džungļos.

49

Kaujas Austrumu frontē 1943.gadā

Pēc Staļingradas kaujas un Harkovas kaujas ap Kurskas pilsētu izveidojās ieloks. Hitlers gribēja izmantot šo frontes situāciju, lai ielenktu padomju spēkus un atgriezt zaudēto iniciatīvu. Hitlers sagatavoja operācijai jaunos Panther, Ferdinand un Tiger tankus, lai beidzot iegūtu pienācīgu pretinieku padomju lieliskajam T-34

Vācu jaunie ieroči- Panther un Tiger

Taču padomju spiegi, kas bāzējās Šveicē atklāja vācu plānus. Padomju puse kārtīgi sagatavojās un uzcēla nocietinājumus ap Kursku. Rezultātā kaujas iznākums bija jau izšķirts pirms tās sākšanās.

Vācu plāns uzbrukumam Kurskas ielokā.

Uzbrukums sākās 4.jūlijā ar Luftwaffe uzbrukumu un artilērijas apšaudi. Padomju puse atbildēja ar masīvu artilērijas un aviācijas triecienu. Sākās lielākā aviācijas kauja vēsturē, kas ilga vairākas stundas, kas beidzās ar Luftwaffe uzvaru. Nedēļas laikā vācieši pavirzījās tikai pa 10 km. 12.jūlijā pie Prokhorovkas norisinājās lielākā tanku sadursme vēsturē, kur 1 500 tanki sastapās viens pret otru. Cīņa norisinājās visu dienu, biezā dūmu mākonī un beidzās ar neizšķirtu iznākumu, kur visvairāk cieta padomju tanki.

50

Tanki uzbrukumā. Degošs padomju tanks.

10.jūlijā Sicīlijā izcēlās sabiedroto karaspēks un tika atklāta jauna fronte Apenīnu pussalā. Hitlers uzriez nolēma pārvietot spēkus no Kurskas uz Itāliju un pārtrauca ofensīvu. 15.jūlijā padomju spēki sāka pretuzbrukumu un padzina vāciešus. Tika atbrīvota Orla un Belogoroda. Vācieši vairāk nevarēja sākt vēl vienu ofensīvu Austrumu frontē, un sāka atkāpties Berlīnes virzienā.

Sabiedroto invāzija Sicīlijā

Kad visa Ziemeļāfrika nonāca sabiedroto rokās, bija iespējams iebrukt Itālijā. Par iebrukumu Itālijā amerikāņu un britu domas dalījās. Amerikāņi gribēja izpatikt krieviem un uzriez sākt invāziju Francijā. Bet briti bija skeptiskāki un uzskatīja, ka vispirms ir jāsatriec Ass valstu vājais punkts Itālija. Čērčils arī uzskatīja, ka jāiebrūk Balkānos, lai tā nenonāk komunistu rokās. Čērčils nekad nebija uzticējies Padomju Savienībai. Pirms iebrukuma britu specdienests izstrādāja īpašu operāciju, lai piemānītu vāciešus. Spānijas piekrastē tika izskalots britu majora ķermenis, kurā atradās slepeni dokumenti, kas norādīja, ka iebrukums notiksies Sardīnijā un Grieķijā. Īstenībā majors bija no pneimonijas miris

51

civilists un dokumenti bija viltoti, liekot vāciešiem un spāņiem noticēt, ka iebrukums nebūs Sicīlijā. Kad dokumenti nonāca vāciešu rokās viņi nekavējoties pārcēla pusi karaspēka uz dokumentos norādītajām vietām. Iebrukums sākās ar izpletņlēcēju un planieristu izsēšanos. To traucēja stipra vētra, kas novirzīja transportlidmašīnas no kursa un aizpūta planieristus nezināmā virzienā. Taču tie planieristi, kuriem izdevās nosēsties izdevās īstenot viņiem uzdodos uzdevumus, pirms galvenās invāzijas. Galvenā invāzija nesaņēma lielu pretestību. Itāļu apjukušie spēki nezināja ko īsti iesākt. Pēc tam, kad visi spēki bija sekmīgi izsēdušies notika nelaimes gadījums. ASV ģenerālis Patons nosūtīja papildspēkus ar lidmašīnām. Taču jau izsēdušies spēki, pārdzīvojuši vācu aviācijas uzlidojumu, sajauca savas lidmašīnas ar pretinieku un atklāja uguni, notriecot 37 savas lidmašīnas.

Karavīri desanta laivās dodās uz piekrasti.Tad sākās sacensība starp amerikāņu un britu ģenerāļiem. Fanātiskais amerikāņu ģenerālis Džordžs Patons gribēja apsteigt britu ģenerāļus Motgomeriju un Aleksanderu (piedalījies Latvijas Brīvības cīņās). Tas viņam izdevās un viņš ieņēma Sicīlijas galveno pilsētu Palermo. Palermo krišana izraisīja Musolīnī gāšanu no varas. Jaunā valdība ieslodzīja Musolīnī kalnu kūrortā un lūkoja pēc miera noslēgšanas. Tik ātra situācijas maiņa pārsteidza sabiedrotos.

Amerikāņi iebrauc Palermo.

52

Taču kaujas turpinājās, kad britu spēki tika apstādināti pie Mesīnas, Patons pa visu cenu centās ieņemt pilsētu pirmais. Vācieši izveidoja stipru aizsardzības līniju ap Etnas vulkānu. Patona spēki nespēja tos uzveikt. Vācu spēki sekmīgi noturējās un evakuējās. Taču Patona spēki vismaz sasniedza Mesīnu pirmie. Pats Patons drīz pēc Sicīlijas ieņemšanas gandrīz pazaudēja visus savus amatus. Apmeklēdams lazaretes ar ievainotajiem Patons pamanīja dažus karavīrus, kas nebija ievainoti. Kad viņš izjautāja viņus, kas viņiem pa vainu, viņi izstāstīja, ka kaujas ko viņi pārdzīvojuši izraisījuši viņos “ložu šoku”- nervu sistēmas sabrukumu kauju smaguma dēļ. Patons to uzskatīja par gļēvulību un dezertēšanu un sāka fiziski iespaidot karavīrus. Kad par to uzzināja Amerikas prese izcēlās skandāls un Patonu pazemināja amatā un neļāva viņam piedalīties tālākajās operācijās Itālijā. Taču viņš atgriezās pēc iebrukuma Francijā un vadīja karaspēku ceļā uz Vāciju. Pēc kara Patons nespēja pārdzīvot, ka viņš nevarēs vairāk nekad karot un pats piedzīvoja nervu sabrukumu.

Ģenerālis Džordžs Patons.

Cīņas Indoķīnā.

Pirmajos kara mēnešos pēc Pearlharboras japāņi sagrāba Franču kolonijas Vjetnamu, Laosu un Kambodžu un sagrāba Taizemi. 1942.gadā japāņi ielenca Singapūru un piespieda padoties britu garnizonam, kas bija daudz lielāks nekā japāņu uzbrucēji.

Britu ģenerāļi padodas.Tālāk japāņi iebruka Birmā (mūsdienu Mjanma) un virzījās tālāk uz Indiju. Taču briti apstādināja iebrukumu Indijā un varēja sākt pretuzbrukumu un pietam japāņiem bija jācīnās ar ķīniešu nacionālistiem Ķīnas frontē.

53

Japānas iekarojumi 1942.gadā.

1944.gadā britu spēki atguva Birmu. Pārēja daļa no Indoķīnas tika atbrīvota pēc Japānas kapitulācijas 1945.gadā. Visus kara gadus vjetnamiešu partizāni varonīgi cīnījās pret japāņu okupantiem. Pēc kara vjetnamieši bija spiesti cīnīties ar frančiem un amerikāņiem līdz pilnīgas neatkarības un vienotības panākšanai 1975.gadā.

Kaujas Itālijā

Pēc Sicīlijas ieņemšanas, sabiedrotie varēja iebrukt Itālijā. Tajā brīdī jau vairākas vācu armijas daļas bija iegājušas Itālijas teritorijā. 1943.gada 8. septembrī Itālijas valdība paziņoja par kapitulāciju. Taču vācu armija ātri atbruņoja itāļus un padzina viņus no aizsardzības pozīcijām. Nākošajā dienā notika sabiedroto jūras desants. Sabiedrotie sekmīgi izsēdās jūras krastā taču pieredzēja vācu stiprus pretuzbrukumus, kas gandrīz aizdzina viņus atpakaļ jūrā. Nākošajās dienās sabiedrotie ieņēma visu Dienviditāliju. Vācieši izveidoja stipru aizsardzības līniju, ko sabiedrotie nespēja uzlauzt. Taču tika izdomāts plāns, kas ielenktu vācu aizstāvjus. Plāns paredzēja izsēsties Ancio pilsētas piekrastē (kas atradās netālu no Romas.) un izveidot spēcīgu placdarmu, lai iznīcinātu vāciešus no aizmugures. Ancio kauja sākās 1944.gada 22. janvārī. Sabiedrotie izcēlās taču nespēja tikt tālāk un tika iespiesti krastmalā. Vajadzēja jaunu veidu, kā pārraut līniju un ieņemt Romu.

54

Par nākamo cīņas vietu kļuva Monte Kasino klosteris, kas atradās augstu kalnā un bija labs aizsardzības punkts. Šī klostera ieņemšana maksāja daudzas sabiedroto karavīru dzīvības.

Monte Kasino klosteris mūsdienās un 1944.gadā.

Veselos četros uzbrukumos sākot 17.janvāra līdz 19.maijam amerikāņu, britu, austrāliešu, jaunzēlandiešu un indiešu spēki neveiksmīgi centās ieņemt klosteri. Pašās beigās to izdarīja poļu karavīri un pacēla Polijas karogu virs klostera drupām.

Izspostītais Montekasīno klosteris. Poļu karavīri paceļ savu karogu virs ieņemtā klostera drupām.

Jūnijā amerikāņu karavīri iemaršēja Romā, kur viņus svinīgi sagaidīja no kara un vāciešiem nogurusī itāļu tauta. Vāciešus atspieda tālu Ziemeļitālijā un kad sākās kaujas Normandijā Itālijas fronte aizgāja otrajā plānā.

Britu desants Normandijā, Rietumu frontes atklāšana.

Kad tika sakauti vācu spēki Itālijā un Austrumu fronte virzījās atpakaļ. Bija pienācis laiks sākt iebrukumu Francijā. Briti gribēja desantu Balkānos un no Austrumeiropas iebrukt Vācijā taču tam nepiekrita amerikāņi, kas gribēja iebrukt Francijā un tikt līdz Berlīnei no rietumiem. Būtībā amerikāņi atdeva Austrumeiropu Padomju Savienībai.

55

Par desanta vietu vajadzēja būt Normandijai. Briti Otrā Pasaules kara laikā jau bija cīnījušies Normandijā. 1942.gadā britu un kanādiešu spēki ieņēma Normandijas ostu Djepu ar mērķi noturēt to uz īsu laiku un pēc tam atkāpties. Ar to briti gribēja pārbaudīt vācu kaujas spējas un noskaidrot vai vispār šāds desants ir iespējams. Djepa tika ieņemta taču vācieši piespieda britus pamest pilsētu. Djepas pieredze palīdzēja britiem un amerikāņiem nepieļaut sāpīgas kļūdas.

Britu karavīri Francijā 1942.gadā.

Sabiedrotie izveidoja rūpīgu un uzmanīgu iebrukuma plānu. Arī vācieši izvērsa Francijas piekrastes aizsardzību izveidojot bunkurus un mīnu laukus ap pludmalēm. Uzbrukumu nosauca par Operāciju Overlord- pavēlnieks. Tā sākās 6.jūnijā. Tika paredzēts izsēsties pludmalēs ar kodvārdiem- Sword-, Juno, Gold, un Omaha.6.jūnijā sākās uzbrukums. Šis datums tika nosaukts par D dienu. Britu spēki sekmīgi izcēlās Sword pludamalē, taču nespēja ieņemt tai priekšā atrodošo Kānas pilsētu. Kanādieši neskatoties uz stipro krasta bateriju uguni ieņēma Juno pludmali un atsita vācu tanku uzbrukumus. Gold pludmalē briti cieta smagus zaudējumus taču pārvarēja grūtības un ieņēma pludmali. Taču visgrūtāk gāja amerikāņiem Omahas pludmalē, kas bija vissnocietinākā no visām. Amerikāņi pazaudēja 2 400 karavīrus. Izdzīvojušie Omahas pludmali aprakstīja kā īstu elli.

56

Operācijas Overlord karte. Augšā rakstīta kāda amerikāņu karavīra liecība-“Kad mūsu laiva piestāja un atvērās laivas rampa, es kļuvu par elles apmeklētāju.”

6.jūnija desanta ainas.

57

Normandijas piekraste pēc desanta.

Tālākajās nedēļās sākās smagas cīņas ar vācu fanātiskajiem aizstāvjiem. Vācieši drosmīgi aizstāvējās un nodarīja lielus zaudējumus sabiedrotajiem. Taču sabiedrotie uzvarēja un 25.augustā atgriezās Parīzē.

Sabiedrotie iziet cauri Triumfa arkai 1944.gadā.

Uzvaras Austrumu frontē

Pēc Kurskas kaujas padomju puse sāka uzbrukt zinādama, ka vācieši vairs nespēs atkal izvērst jaunas ofensīvas. 1943.gada 22.augustā pēdējo reizi vācieši tika padzīti no Harkovas. Tālākās padomju ofensīvas aizdzina vāciešus līdz Dņeprai. Daudzas vācu armijas tika ielenktas, taču talantīgā vācu komandiera Hansa-Valentīna Hubes armija pārāva ielenkumu. Hitlers aizsauca Hubi uz Berlīni kur viņš viņu apbalvoja, taču atpakaļceļā uz fronti, Hube gāja bojā aviokatastrofā. Vācija pazaudēja talantīgu komandieri. Padomju armija atguva Smoļensku un atbrīvoja bada novārdzināto Ļeņingradu no blokādes un tuvojās Baltijai.Šajās cīņās tika iesaistīti latviešu karavīri abās pusēs. Jau vācu okupācijas sākumā daudzi latviešu jaunieši gāja pieteikties armijā, lai cīnītos pret boļševikiem. Visi cerēja, ka vācieši atļaus atjaunot Latvijas neatkarību un atļaus izveidot savu armiju. Daudzas šādas brīvprātīgās vienības tika

58

iesaistītas soda akcijās pret ebrejiem un čigāniem. Vispazīstamākā bija Arāja komanda, kas visā Latvijā palīdzēja vāciešiem likvidēt ebrejus. Pēc Staļingradas sakāves Vācijai bija vajadzīgi jauni karavīri un zinot latviešu augsto cīņas spēju latvieši tika sūtīti uz fronti. 1943.gadā Hitlers izdeva pavēli par latviešu brīvprātīgā SS leģiona izveidošanu. Tie, kas iestājās brīvprātīgi cerēja, ka leģions būs par pamatu neatkarīgajai Latvijas armijai. Kara beigās pastāvēja ilūzija, ka Vācija kapitulēs, Krievija būs novājināta un Rietumvalstis palīdzēs atjaunot Latvijas valsti. Lai gan atbalsts idejai par leģionu bija liels, vācieši bija spiesti iesaukt karavīrus spaidu kārtā. Tika izveidota 15. un 19. divīzija. Abas divīzijas nosūtīja uz Volhovas fronti aizstāvēt Ļeņingradas blokādi un tika aizspiestas līdz Latvijas teritorijai. Vācieši nolēma 15.divīziju pārcelt uz Vāciju. Tur šī divīzija nokļuva līdz Berlīnei, kur daudzi padevās amerikāņiem, kas viņus reabilitēja. Tie, kas nonāca padomju gūstā gaidīja smagi gadi padomju gūstekņu nometnēs Sibīrijā. Tikmēr 19.divīzija palika Latvijā un līdz kara beigām aizstāvēja Latviju Kurzemes katlā. Tāpat arī padomju pusē tika izveidoti latviešu karavīru formējumi. 1941.gadā no Latvijas atkāpās 24.teritoriālais korpuss, kas bija veidots uz likvidētās Latvijas armijas bāzes. Korpuss cieta smagus zaudējumus un tika izformēts. 1941. 3. augustā tika izveidota 201.latviešu strēlnieku divīzija. Divīzija cieta smagus zaudējumus un tajā sāka iekļaut citu tautību karavīrus. Tika izveidotas latviešu zenītartilērijas un bumbvedēju divīzijas. 1944.gadā tika izveidots 130.latviešu strēlnieku korpuss, kas smagās kaujās nonāca līdz Kurzemes katlam, kur nonāca cīņās ar latviešu leģionāriem. Tā bija latviešu tautas traģēdija, kad latvieši bija spiesti cīnīties viens pret otru. Daudzu ģimeņu locekļi nonāca frontes abās pusēs.

Latviešu leģionāri dodas uz Austrumu fronti.

1944.gadā padomju armija sekmīgi atbrīvoja Baltkrieviju. Pirms uzbrukuma sākuma izraisījās konflikts starp Staļinu un ģenerāli Rokosovski, viņš uzskatīja, ka jādod divi spēcīgi triecieni, lai pilnīgi

59

sakautu pretinieku. Taču Staļins nepiekrita un divas reizes izsūtīja Rokosovski no plānošanas istabas, “lai viņš pārdomātu vēlreiz” par labu Staļinam. Taču ģenerālis abas reizes pārliecinoši pateica Staļinam, ka jāizbrūk ar diviem triecieniem un Staļins bija spiests piekrist. Tā ģenerālis paglāba savu armiju no lieliem zaudējamiem. Baltkrievija tika atbrīvota. Tāpat padomju spēki iegāja Baltijā. Vācieši pameta Rīgu bez cīņas, pretēji Hitlera pavēlei, ka Rīga ir jānotur līdz galam. Vācu armija tika ielenkta Kurzemē. Hitlers aizliedza evakuēties uz Vāciju un vācu armija ar latviešu leģionu palika ieslodzīta Kurzemē. Padomju armija vairākas reizes uzbruka taču nespēja sagraut ielenkumu ciešot smagus zaudējumus. Kurzeme noturējās līdz Vācijas kapitulācijai. Padomju spēki pārcēlās pāri Dņeprai un iegāja Balkānos. Tika ieņemta Rumānija, Bulgārija un Ungārija. Polijā padomju spēki aizgāja līdz Varšavai, kur sākās sacelšanās. Staļins nolēma neiesaistīt savu armiju un noskatījās, kā vācieši sagrauj sacelšanos. Šādi Staļins atbrīvojās no demokrātiskās Polijas atbalstītajiem, lai pēc kara varētu Poliju pārvēst par savu satelītvalsti.

Padomju armijas panākumi 1943.-1944.gadā.

Sabiedrotie virzas uz Berlīni.

1944.gada septembrī sabiedrotie izvērsa ofensīvu Beļģijā un Holandē cenšoties sagrābt svarīgus tiltus Vācijas virzienā. Operācija bija daļēji

60

veiksmīga, jo neizdevās sagrābt Arnēnas tiltu pāri Reinai. Asiņainajās kaujās pie Arnēnas tilta tika iznīcināta vesela britu gaisa divīzija. Tā bija pēdējā lielā vācu uzvara Rietumu frontē. Kaujās aktīvi piedalījās poļu karavīri.

Slavenais Arnēnas tilts.

Taču sabiedrotie ieņēma Antverpenas ostu un varēja sākt virzīšanos uz Berlīni. 1944.gada decembrī vācieši Ardēnu kalnos uzsāka pēdējo ofensīvu karā. Sākotnēji vācieši guva panākumus un pārāva fronti taču viņiem nepietika spēku, lai pilnībā uzvarētu un sabiedrotie atsita uzbrukumu. Sākās sabiedroto iebrukums Vācijā.

Kara beigas Eiropā.

Staļins, Rūzvelts un Čērčils tikās Jaltā, Krimā 1945.gada Jaltā. Tika izveidota Apvienoto Nāciju Organizācija. Tika nolemts par Vācijas nākotni pēc kara, Austrumeiropas nākotni kur pēc vienošanās vajadzētu notikt brīvām vēlēšanām, ko, protams, padomju puse nepildīja. Jautājums par Baltijas valstīm vispār netika izskatīts un tās palika Padomju Savienības sastāvā. 2005. gadā Rīgā ASV prezidents Džordžs Bušs Jaltas konferenci pielīdzināja Minhenes konferencei un Molotova-Ribentropa paktam un nosauca Jaltas konferenci par vienu no lielākajām vēstures netaisnībām pasaules vēsturē. Tas ir iespējams pats prātīgākais ko prezidents Bušs ir pateicis.

Jaltas konference

61

1945.gada 16.aprīlī padomju spēki sāka pēdējo ofensīvu, lai ieņemtu Berlīni. Hitlers- noguris, apjucis un slims ar Parkinsona slimību nobēga bunkurā, kur aizvadīja pēdējās dzīves dienas. Saprazdams, ka viss ir zaudēts viņš 30. aprīlī izdarīja pašnāvību un pavēlēja sadedzināt savu līķi. 7.maijā vācu virspavēlniecība padevās. Sabiedrotie 8.maijā svinēja uzvaras dienu. Padomju puse uztaisīja atsevišķu kapitulācijas parakstīšanu naktī uz 9.maiju. Padomju karogs plīvoja virs Berlīnes un karš Eiropā bija beidzies.

Briti svin uzvaru. PSRS karogs plīvo virs Reihstāga.

Kara beigas Klusajā Okeānā. Atomieroču pielietošana.

Amerikāņi iekaroja Ivodžimas un Okinavas salas un Filipīnas. Taču Japāna atsacījās padoties.

Amerikas karogs plīvo Ivodžimas salā.

Amerikāņiem bija jāizvēlas sākt lielu desantu Japānas salām vai pielietot jaunus ieročus. Pirms tam bija nomiris prezidents Rūzvelts un pie varas nāca Harijs Trūmens. Viņš izvēlējās pielietot atomieročus. Šis lēmums izmainīja visu tālāko pasaules attīstību.Jau 30.gados vācu un ebreju zinātnieki atklāja, kodola dalīšanas rezultātā tiek izdalīta milzīga enerģija. Šie zinātnieki pēc Hitlera nākšanas pie varas aizbēga uz ASV, kur palīdzēja radīt jaunus ieročus. 1945.gada 16.jūnijā Ņūmeksikas štata tuksnesī tika izmēģināta pirmā atombumba. Izmēģinājums pārsniedza visas cerības. Tika nolemts izmantot jaunos ieročus pret Japānu.

62

1945. gada 6.augustā amerikāņu B-29 bumbvedējs ar iesauku “Enola Gay” izlidoja no lidlauka un sasniedza Hirosimu un nometa atombumbu. Milzīgais sprādziens iznīcināja visu pilsētu un nogalināja 80 000 iedzīvotāju. Tie, kas izdzīvoja cieta no radioaktīviem apdegumiem un citām smagām slimībām. 9.augustā atombumbu nometa uz Nagasaki. Japāna bija spiesta padoties.

Hirosimas atombumba.

Karš pret cilvēci frontes aizmugurē

Karš bija beidzies. Visa Eiropa bija izpostīta. Visu tautību iedzīvotāji bija cietuši no kara. Sevišķi smagi cieta ebreji, pret kuriem nacisti izvērsa genocīdu. Tika izveidotas vairākas nāves nometnes, kur konveijera veidā tika iznīcināti cilvēki. Iznīcināšana jeb Holokausts norisinājās visās nacistu okupētajās teritorijās. Tika iznīcināti vismaz 6 miljoni ebreju, čigānu, slāvu un homoseksuāļu. Šīs zvērības atklāja tikai kara beigās, kad sabiedroto armijas ieņēma nāves nometnes. Pēc kara nacistu noziedzniekus tiesāja Ninbergas tiesas procesos. Tāpat arī japāņi izvērsa genocīdu pret ķīniešiem, indoķīniešiem un karagūstekņiem izmantojot bioloģiskos ieročus. Joprojām nav galīgi izpētīti padomju noziegumi frontē un Gulaga nometnēs Sibīrijā.

63

Holokausta simbols- Aušvices (Osvencimas) nāves nometne.

Pasaule pēc kara

Nākošajos gados pēc kara izveidojās divi superspēki- ASV un PSRS, kas kļuva par ideoloģiskajiem ienaidniekiem. Pasaule sadalījās demokrātiskajā un sociālistiskajā nometnē. Abas puses vienu otru iebiedēja ar atomieročiem. Sākās Aukstais karš.Visa Austrumeiropa nonāca padomju ietekmes sfērā. Vācija tika sadalīta divās daļās. Berlīni tāpat sadalīja divās daļās. Tas pats notika ar Koreju un Vjetnamu, kur sadalīšanās dēļ izcēlās kari. Baltijas valstis uz 50.gadiem nonāca padomju okupācijā. 1991.gadā beidzās Otrā Pasaules kara netaisnības un sabruka Padomju impērija. Beidzās Aukstais karš un sākās ASV pasaules virssvara.

Kara zaudējumi

64