VISPĀRĒJA APDZĪVOTU VIETU VISPĀRĒJA APDZĪVOTU VIETU TERITORIJAS ORGANIZĀCIJATERITORIJAS ORGANIZĀCIJA

1.1. Apdzīvotu vietu zonēšanas principsApdzīvotu vietu zonēšanas princips2.2. Apdzīvotu vietu funkcionālā zonēšanaApdzīvotu vietu funkcionālā zonēšana3.3. Apdzīvotas vietas celtniecības zonēšanaApdzīvotas vietas celtniecības zonēšana4.4. Sabiedriskā centra izvietošana un projektēšanaSabiedriskā centra izvietošana un projektēšana5.5. Ielu tīkls un laukumiIelu tīkls un laukumi

1. Apdzīvotu vietu zonēšanas princips

Pilsētas plānošanas struktūru nosaka tās galvenie elementi un to savstarpējais izvietojums pilsētas teritorijā.

Visu pilsētas teritoriju, kas izvietojas tās robežās, iedala divās daļās: 1) apbūvētajā teritorijā, kas izvietojas pilsētas apbūves robežās un 2) teritorijā, kas izvietojas aiz pilsētas apbūves robežas.

Aiz pilsētas (administratīvās) robežas izvietojas piepilsētas zona.

Lielas pilsētas teritorijas struktūras shēma:

1 – pilsētas robeža; 2 – apbūves robeža; 3 – piepilsētas zonas robeža; 4 – apbūvētā teritorija; 5 – teritorija aiz apbūves robežām; 6 – mežaparka josla; 7 – piepilsētas zona

Pilsētas apbūvētā teritorija savā sastāvā iekļauj:

apdzīvojamās teritorijas, kur izvietojas dzīvojamie rajoni, kas apbūvēti ar dzīvojamām mājām un iedzīvotājus apkalpojošām iestādēm, dārzi, parki, bulvāri, skvēri, ielas un laukumi, administratīvi saimnieciskas, kultūras u.c. iestādes, nekaitīgi ražošanas uzņēmumi;

neapdzīvojamās teritorijas, kur ieiet zemes gabali, ko aizņem rūpniecība, ārējā transporta būves, noliktavas, sanitārās aizsardzības zonas utt.

To zemju sastāvā, kas izvietojušās aiz apbūves robežām, ieiet pilsētas mežaparki, kokaudzētavas, uzņēmumi un iekārtas, kuri sanitāri higiēnisku apstākļu dēļ nedrīkst izvietoties pilsētas apbūvētajā daļā, kā arī rezerves zemes, kuras uz laiku tiek izmantotas dažādiem mērķiem, t.sk. arī lauksaimniecībai.

Tādā veidā apdzīvotās vietas tiek apbūvētas ar ēkām un būvēm, kuras ļoti atšķiras pēc nozīmes, pēc sanitārajām prasībām pret tām, pēc ekspluatācijas rakstura.

Katrā apdzīvotā vietā – pilsētas vai lauku tipa, blakus dzīvojamam fondam ir tie vai citi ražošanas uzņēmumi. No tā, kā šie uzņēmumi izvietoti apdzīvotās vietas teritorijā, ievērojamā mērā atkarīgs tās sanitāri higiēniskais stāvoklis, iedzīvotāju darba un sadzīves apstākļi. Ražošanas uzņēmumi darbojoties izdala dažādas gāzes un netīrus ūdeņus. Gāzes, sajaucoties ar rasu, miglu, lietu un sniegu, veido skābes, bet netīrie ūdeņi saindē augsni un ūdenskrātuves. Tas viss kaitīgi iedarbojas uz cilvēku un dzīvnieku veselību, uz augu segas stāvokli. Izveidojušās skābes saēd kokus, metālu un akmeni, kas saīsina ēku un būvju kalpošanas ilgumu.

Lai novērstu šīs sanitāri kaitīgās ietekmes, ieviests apdzīvotas vietas teritorijas zonēšanas princips.

2. Apdzīvotu vietu funkcionālā zonēšana

Teritorijas, kur izvieto ēku kompleksus ar noteiktu nozīmi, nosacīti sauc par zonu. Jautājumu izlemšanu par zonu savstarpējo izvietošanu pilsētas teritorijā sauc par funkcionālo zonēšanu.

Pilsētu teritoriju funkcionālās organizēšanas mērķis ir racionāla teritoriju sadalīšana atbilstošās zonās rūpniecības, noliktavu, transporta būvju, dzīvojamo un apkalpes ēku, mācību un dziedniecisko iestāžu, sporta celtņu,

atpūtas vietu un inženiertehnisko komunikāciju izvietošanai.

Pilsētas teritorijas funkcionālās zonēšanas shēma:

1 – dzīvojamā teritorija; 2 - ražotņu teritorija; 3 - transporta zona; 4 - noliktavu zona; 5 – mežaparki; 6 – sanitārā aizsardzības zona; 7 – rezerves zemes

Pilsētas dzīvojamās teritorijas zonām maksimāli ir jāatbilst iedzīvotāju daudzveidīgajām sadzīves prasībām, ko nodrošina dzīvojamo ēku un sabiedriskās apkalpes iespējamā teritoriālā apvienošana vienotā kompleksā sistēmā. Ražotņu un komerciālo noliktavu zonām jābūt izvietotām labā saistībā kā ar dzelzceļa maģistrālēm, tā ar preču stacijām un ostām.

Dzīvojamās teritorijas jāatdala no rūpniecības un komunālās saimniecības zonām ar sanitāro – zaļo stādījumu joslām. Nav pieļaujama dzīvojamo teritoriju šķērsošana ar ātrgaitas automaģistrālēm un dzelzceļa līnijām.

Pilsētas funkcionālo zonu struktūra veido pamatu iedzīvotāju darba, sadzīves un atpūtas procesiem. Turklāt šie procesi vienmēr ir saistīti savā starpā un pilsētai jāapvieno visas zonas vienotā kopējā organismā.

Vienkāršākas un mērogā mazākas pilsētvides zonas piemīt arī lauku ciemiem. It īpaši labi tas saskatāms Latvijas pagastu centrālo ciemu zonējumos.

Apdzīvotu vietu sastāvā var izdalīt sekojošasgalvenās zonas:

dzīvojamā zona – dzīvojamo rajonu, mikrorajonu izvietošanai, sabiedrisko ēku un būvju izvietošanai;

rūpniecības (ražošanas) zona – rūpniecības, enerģētisko uzņēmumu un ar tiem saistīto transporta u.c. objektu izvietošanai;

komunālā noliktavu zona – noliktavu, garāžu, autobāzu, pilsētas sabiedriskā transporta parku izvietošanai;

ārējā transporta zona – staciju, ostu, piestātņu un transporta iekārtu un būvju izvietošanai;

atpūtas zona – pilsētas parku, pludmales u.c. atpūtas vietu, kas atrodas pilsētas robežās, izvietošanai.

Bez šīm galvenajām zonām tiek izdalītas vietas pilsētas sanitāri tehnisko iekārtu izvietošanai, palīgsaimniecību, kokaudzētavu, kapsētu utml. izvietošanai.

Atkarībā no apdzīvotās vietas veida var izdalīt vēl dažas citas zonas (visas pilsētas sabiedriskā centra, atpūtas un sporta, augstskolu un zinātnisko iestāžu utt.), un, otrādi, atsevišķas no galvenajām zonām var izpalikt (piemēram, kūrorta apdzīvotās vietās parasti nav rūpniecības zonas).

Galvenās lauku apdzīvotu vietu funkcionālās zonas ir dzīvojamā un ražošanas zona.

Atkarībā no apdzīvotās vietas lieluma un tās konfigurācijas, izvietojuma iedzīvotāju izvietojuma sistēmā, dabas un citiem apstākļiem var būt veidotas sanitārā aizsardzības zona, komunālā – noliktavu un ārējā transporta zona.

Lauku apdzīvotās vietās

Apdzīvotas vietas plānošanas procesā teritorijas zonēšanu veic sekojoši:

• katrai zonai mērķtiecīgi izvēlas teritoriju un nosaka tās izmantošanu saskaņā ar tās nozīmi un īpatnībām;

• racionāli izvieto zonas savstarpēji, nodrošinot to funkcionālās saites (ņemot vērā pilsētas iekšējo un ārējo pārvadājumu ekonomiskuma prasības), kā arī sanitāri higiēniskās prasības (dzīvojamās zonas izolācija no kaitīgās rūpniecības un transporta ietekmes).

Zonu savstarpējais izvietojums atkarīgs no rūpniecības rakstura, pilsētas lieluma un konkrētiem vietējiem apstākļiem.

Dzīvojamā zonā izvietojas dzīvojamās mājas un sabiedriskās ēkas ar zemes gabaliem pie tām, ielas un laukumi, zaļie stādījumi, sporta būves un ražošanas objekti, kuriem nav sanitāro ierobežojumu.

Dzīvojamo zonu vēlams izvietot teritorijās, kas labāk piemērotas cilvēku dzīvei, atpūtai, veselībai, kas ir skaistākas no dabas apstākļu viedokļa, sausās, paaugstinātās, ar labiem insolācijas apstākļiem, apzaļumotās pilsētas teritorijās. Attiecībā pret ražotnēm to jāizvieto augstāk pēc reljefa, upes tecēšanas virziena, un lai valdošie vēji pūstu no dzīvojamās zonas uz ražošanas kompleksiem.Dzīvojamo zonu no ražošanas zonas jāatdala ar sanitāro aizsardzības joslu, kuras lielumus nosaka speciāli normatīvi un prasības. Sanitārās aizsardzības zonai jābūt apzaļumotai un labiekārtotai.

Lai labāk varētu organizēt ražošanas procesus, ražošanas (rūpniecības) zonu jāizvieto teritorijā ar līdzenu reljefu, tuvāk transporta maģistrālēm, labā saistībā ar vietējiem ceļiem un dzelzceļam.

Ārējā transporta zona nedrīkst šķērsot dzīvojamo u.c. pilsētas zonas. Tām jābūt ērti saistītām ar rūpniecību. Stacijas nedrīkstētu traucēt pilsētas normālu dzīvi un tai pašā laikā tām jābūt ērti saistītām ar visām tās daļām.

Atpūtas zonas labāk izvietot uz zemes gabaliem ar sarežģītu reljefu, kas nav piemēroti apbūvei, zaļajos masīvos tuvu pie ūdenskrātuvēm. Tās jāizvieto tuvāk pilsētas perifērijai, bet ievērojot ērtus transporta sakarus ar dzīvojamiem rajoniem.

Apdzīvotās vietas izvietojums pie upes un meža masīva:

1 – valdošo vēju virziens; 2 – apdzīvotās vietas dzīvojamā zona;

3 - ražotne

2. Apdzīvotas vietas celtniecības zonēšana

Dzīvojamās teritorijas iedalījumu atsevišķās zonās pa dzīvojamo māju tipiem un stāviem, celtniecības materiālu veidiem sauc par celtniecības zonēšanu.

Izstrādājot celtniecības zonēšanas shēmas, tiek noteikts dzīvojamo māju stāvu daudzums, kvartāla teritorijas saimnieciskas izmantošanas raksturs, tā apdzīvojuma blīvums, un zināmā mērā tiek noteikta tā vai cita sanitāri tehniskā un labiekārtošanas pakāpe katrā zonā.

Izvietojot dzīvojamo apbūvi apdzīvotu vietu teritorijā, izdala trīs galvenās celtniecības zonas:

• sekciju māju apbūves zona (ar noteiktu stāvu skaitu);

• kvartālu ar bloķēto māju apbūvi (ar dzīvokļiem divos līmeņos) zona;

• individuālās (savrupmāju) apbūves zona.

Celtniecības zonas uzdevums ir noteikt robežu starp celtniecības zonām, noteikt to savstarpējo izvietojumu.

Pastāv divi varianti robežas izvietojumam : 1. pa kvartālu, 2. pa ielu.

Ja robeža iet pa kvartālu, tad abas ielas puses būs apbūvētas ar vienāda augstuma mājām, kas palīdz labāk to organizēt, panākt arhitektonisku vienotību, ekonomiskāk risināt labiekārtošanas un inženierapgādes jautājumus.

Tomēr šajā gadījumā rodas grūtības kvartāla teritorijas organizēšanā, jo tā daļa paredzēta kopējai lietošanai (bērnu un sporta laukumi, sabiedriskās atpūtas vietas), bet daļu izmantos zem piemājas zemes gabaliem, sakņu dārziem, augļu dārziem un saimnieciskām ēkām, pie tam saimnieciskās ēkas izvietosies kopējās lietošanas pusē. Šo trūkumu var novērst - uz abu zonu robežas izveidojot zaļo stādījumu joslas.

Kad celtniecības zonas robeža iet pa ielu, tiek nodrošināta kvartāla arhitektoniskās organizācijas vienotība un visas tā teritorijas izmantošana, bet tai pašā laikā samazinās ielas arhitektoniskā kvalitāte, jo tā tiek apbūvēta ar dažāda augstuma un apjoma mājām.

4. Sabiedrisko centru izvietošana un projektēšana

Kompleksu funkcionālo zonu veido pilsētas sabiedriskais centrs.Pilsētas sabiedriskais centrs apvieno sabiedriskās, administratīvās, kultūras dzīves un apkalpošanas funkcijas.

Centra, tāpat kā visas pilsētas, funkcijas dalās šādās 3 grupās:• darbs (sabiedriski politiskais darbs un vadīšana, izglītība, zinātne);• sadzīve (ēdināšana, tirdzniecība, apkalpe);• atpūta (kultūras pasākumi un sports).

Katrai no šīm grupām ir paredzētas dažādas iestādes, kuras tiek vēl sadalītas pa iedzīvotāju vecuma grupām.

Sabiedriskais centrs – tā ir dzīvojamās teritorijas daļa, kur izvietojas galvenās sabiedriskās ēkas: administratīvās, kultūras un izglītības, tirdzniecības, sabiedriskās ēdināšanas u.tml.

Šīs ēkas parasti izvietojas pa perimetru laukumam vai uz galvenās ielas.

Sabiedriskais centrs ir dzīvojamās zonas arhitektoniskās plānošanas kompozīcijas centrs. Pie tā izvietojuma risināšanas jāņem vērā transporta sakari:

• apdzīvotās vietas iekšienē un

• ar citām apdzīvotām vietām, kas ieiet kopējā iedzīvotāju izvietojuma sistēmā.

Parasti lauku apdzīvotās vietās un nelielās pilsētās ir viens sabiedriskais centrs, bet lielākās pilsētās, kur dzīvojamā zona ir ar izstieptu un sarežģītu konfigurāciju, lietderīgi veidot arī lokālus centrus blīvākās apbūves vietās.

Jebkurā gadījumā jāņem vērā arī estētiskā puse, jo sabiedriskās ēkas ar savu arhitektonisko veidolu izceļas no dzīvojamās apbūves.

5. Ielu tīkls un laukumi

Arhitektoniskās plānošanas struktūras pamats apdzīvotā vietā ir ielas un laukumi.

Ielu tīklam apdzīvotā vietā vēlams būt pēc vienotas sistēmas, pēc iespējas tam jābūt vienkāršam un jānodrošina ērtus sakarus:

• dzīvojamās zonas iekšienē, • ar ražošanas zonu un • ar ārējiem ceļiem.

Lai radītu pēc iespējas labvēlīgākus sanitāri higiēniskos apstākļus un nodrošinātu transporta kustības drošību, galvenā iela un dzīvojamās ielas nedrīkst iet pa tranzītmaģistrālēm. Tāpat, lai novadītu virszemes ūdeņus un nebūtu jāveic ievērojami zemes darbi, ielu tīklam jābūt labi saskaņotam ar apvidus reljefu.

Ielas nodrošina sakarus starp atsevišķām apdzīvotās vietas daļām un vienlaicīgi kalpo par barjerām ugunsdrošībai un sanitāriem nolūkiem, tāpēc ielu platums atkarīgs no apbūves rakstura (ēku ugunsdrošības pakāpe un augstums).