Nr.

2 2

006.

gad

a m

aijs

2LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

• 2000–2010 Lisabonas stratēģija

• Nodarbinātība, izaugsme, konkurētspēja

• ES nauda konkurētspējas veicināšanai

• Zinātne un attīstība

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

2

Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” iznāk četras reizes gadā.

Tirāža – 3000 eksemplāru.

Žurnāls netiek izplatīts komerciālos nolūkos.

Izdevējs: Valsts aģentūra “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”

Reģ. nr. 90001897078

Adrese: Aspazijas bulvāris 28, Rīga, LV-1050

Žurnāla redakcijas padome

Esmeralda Balode-Buraka, Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu tiesas nodaļas vadītāja

Ainārs Dimants, biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs

Māra Dzirniece, Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra vadītāja

Linda Jākobsone, Eiropas Savienības informācijas aģentūras vadītāja

Edvards Kušners, Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks

Sanita Pavļuta-Deslandes, Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docents

Pārpublicējot materiālus vai tos citējot, atsauce uz žurnālu ir obligāta.

Žurnāla raksti neatspoguļo Eiropas Savienības informācijas aģentūras viedokli.

Par faktu materiālu savos rakstos atbild autori.

3

Saturs

Aija Lulle. Latvijas un visas Eiropas Savienības izaugsmei 5Redaktora sleja

Ģirts Salmgriezis. Lisabonas stratēģija: rekomendācija ES dalībvalstu attīstībai 6Diskusijā piedalās Jānis Vaivads, Mārtiņš Kazāks, Aija Jaunzeme un Ralfs Dakters.

Sarunas dalībnieki spriež par stratēģijas ideju, par veidu un procesu, kā panākt izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību.

Sannija Jauce. Lisabonas stratēģija – ES nākotnes ekonomikas plāns 9Vēsturisks pārskata materiāls par Lisabonas stratēģijas rašanos un tās mērķiem. Sniegts Latvijas pārstāvju skatījums uz tās attīstības gaitu.

Sergejs Boļšakovs. Inovatīvās uzņēmējdarbības attīstība Latvijā Lisabonas stratēģijas mērķu kontekstā 11Kas ir inovatīvā uzņēmējdarbība Lisabonas mērķu kontekstā? Kā veicināt uzņēmumu investīcijas inovācijā?

Guntars Mihailovs. Struktūrfondi un Lisabonas stratēģija izaugsmei un darbavietu palielināšanai 13ES struktūrfondu un Kohēzijas fondu izmantošana nacionālās programmas mērķu sasniegšanai.

Guntars Mihailovs. Lisabonas stratēģijas attīstība, plānošanas dokumenti 17Faktoloģisks materiāls par stratēģijas plānošanas dokumentiem

Inga Paparde. Jauno izglītošana ir konkurētspējas atslēga 19Intervija ar Ventspils augstskolas profesoru, Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra direktoru Juri Žagaru

par lietišķu pasaules līmeņa kosmosa pētījumu attīstīšanu

Inga Ulnicāne. Latvijas inovācija Eiropas kontekstā 22Analīze par inovāciju politiku ES un Austrumeiropā, akcentējot Latvijas situāciju

Juris Ekmanis. Latvijas Zinātņu akadēmijas starptautiskā zinātniskā sadarbība 24Zinātnes sadarbība pāri ES robežām, lai veicinātu Latvijas kā reģiona zinātnes centra attīstību

Jānis Šīre. Zinātnes un uzņēmējdarbības saiknes stiprināšanā nepieciešams arī valsts atbalsts 26Piemērs, kā vides zinātnē notiek kūdras pētījumi. Privātais sektors vēlas atbalstīt pētījumus, tomēr ir nepieciešams arī valsts atbalsts,

lai uzņēmēji ieguldītu līdzekļus pētījumos, kuru rezultāti nesīs labumu visai valstij kopumā.

Evija Cera. Valsts attīstības pamatā ir zinātne un pētniecība 28Lisabonas stratēģija un palielinājums zinātnes finansēšanai. Kur būtu jāiegulda nauda konkurētspējas veicināšanai?

Sandis Fatjanovs. Lisabonas stratēģijas indikatori: kur esam? 30Aplūkoti galvenie indikatori, kas vislabāk raksturo valsts konkurētspēju un tās iedzīvotāju dzīves līmeni,

kā arī Latvijas rādītāji salīdzinājumā ar citām valstīm.

Inga Paparde. Latvijas nacionālā Lisabonas programma: ko tā paredz? 32Intervija ar Andri Liepiņu, Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieku, atbildīgo par nacionālās stratēģijas izstrādi un īstenošanu

Sannija Jauce. Pakalpojumu tirgus dalīšana Eiropas Savienībā 35ES dalībvalstu centieni un pretrunas pakalpojumu tirgus konkurētspējas un līdz ar to visas Savienības ekonomiskās izaugsmes veicināšanā

4

5

Latvijas un visas Eiropas Savienības izaugsmei

Aija Lulle,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Eiropas Savienībai jākļūst par dinamiskāko un spēcīgāko ekonomiku visā pasaulē! Tā 2000. gadā Lisabonā deklarēja ES līderi, nospraužot arī termiņu – desmit gadu laikā. Un Latvijai jāiestājas šajā veiksmi-nieku klubā un jāpieliek sava roka dinamiskākās un spēcīgākās ekonomikas veicināšanā.

Nu jau esam šās desmitgades otrajā pusē un ir skaidrs, ka kļūt par visspēcīgāko ekonomiku pasaulē Eiropas Savienībai nez vai izdosies. 2004. gadā, kad Latvija kopā ar vēl deviņām valstīm iestājās ES, Lisa-bonas stratēģija tika atjaunota, atzīstot, ka progress nav bijis ievērojams, jo nepietiekams bijis pašu dalībvalstu ieguldījums mērķu sasniegšanā. Tādēļ stratēģijas mērķu loks tika sašaurināts, koncentrējoties uz svarīgāko, proti, ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību. ES dalībvalstu valdības tika aicinātas uz aktīvāku rīcību Lisabonas stratēģijas ieviešanā, izstrādājot nacionālās programmas strukturālajām reformām. Šādu nacionālo programmu radīja arī Latvija.

Atjaunotajā Lisabonas stratēģijā ir precīzi norādīts viens no galvenajiem sākotnējās Lisabonas stratēģijas trūkumiem – vājā sadarbība un koordinācija, ko lielā mērā cerēja novērst, ieviešot nacionālās Lisabonas programmas un ieceļot īpašu par Lisabonas pro-grammu atbildīgo personu valdības līmenī. Izaugsmes veicināšanai ļoti būtiska ir sadarbība gan nacionālajā, gan visas ES līmenī, jo tā ļauj nospraust nacionālās prioritātes, atvēlēt finansējumu tieši tām jomām, kurās tas ir visvairāk nepieciešams, lai varētu īstenot savstarpēji saistītas reformas.

Šajā žurnālā lasiet ne tikai par stratēģijas vēsturisko attīstību, bet arī par idejām, kā panākt izaugsmi, sekmēt konkurētspēju un nodarbinātību. Varēsiet iepazīties ar ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda izmantošanu nacionālās programmas mērķu sasniegšanai.

Pētniecība, uz zināšanām balstīta ekonomika un inovācijas – tie ir atslēgas vārdi izaugsmes veicināšanai. Kāpēc lielās konkurējošās ekonomikas, piemēram, ASV un Japāna, pēdējos gados augušas straujāk nekā ES? Lielā mērā tas ir saistāms ar ieguldījumiem pētniecībā. Tāpēc šajā žurnālā būtiska vieta ierādīta skaidrojumiem un analīzei par inovācijām, to nozīmi, Latvijas vietu starp citām valstīm šajā jomā, kā arī inovāciju izmantošanu uzņēmējdarbībā. Tāpat iztirzāti jautājumi par zinātnes lomu izaugsmes, plašu sadarbības tīklu veicināšanā, parādot konkrētus piemērus, kā zinātnieki un uzņēmēji var sniegt savu ieguldījumu gan fundamentālo, gan lietišķo pētījumu veicināšanā, kas pēc tam nestu peļņu un izaugsmes iespējas visai valstij un ES kopumā. Piemēram, kāpēc gan Latvijai nevarētu būt pašai savs, šeit būvēts satelīts?

6

Ģirts Salmgriezis,Radio SWH, speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

2000. gadā pieņemtā Lisabonas stratēģija ir visnotaļ ambiciozs dokuments. Zināms, ka Lisabonas stratēģija ir politiska apņemšanās, bet tajā nav nostiprināta katras valsts juridiskā atbildība par izvirzīto mērķu sasniegšanu. Rodas pamatots jautājums – vai ES nenonāks strupceļā un spēs konkurēt ar ASV? Kam šī stratēģija ir vajadzīga – ES dalībvalstīm vai Briselei?

Lisabonas stratēģija: rekomendācija ES dalībvalstu

attīstībai

Diskusijā piedalās:

Ralfs Dakters,Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrasĀrējo sakaru daļas vadītājs

Jānis Vaivads,Fizikas zinātņu doktors, SIA “Eirokonsultants” valdes priekšsēdētājs

Mārtiņš Kazāks,Ekonomikas zinātņu doktors, Stratēģiskās analīzes komisijas loceklis.

Aija Jaunzeme,Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Investīciju un tirdzniecības veicināšanas departamenta direktore

Atis

Ievi

ņš, N

eatk

arīg

ā

7

Tikai šogad Latvijai vairs nav Eiropas Savienības nabadzīgākās dalībvalsts statuss – šajā kategorijā pirmo vietu ieņem lielākā jaunā ES dalībvalsts Polija. Tomēr joprojām aktuāls ir jautājums – kāpēc Latvija ilgi bija šajās nabadzības pozīcijās?

Jānis Vaivads: Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā lielā mērā sabruka ražošana, bet pats būtiskākais, ka cieta tās jomas, par kurām šodien runājam Lisabonas stratēģijas kontekstā. Proti, pirms vairākiem gadiem gan valsts, gan arī sabrukusī rūpniecība nespēja sniegt atbalstu zinātnei, pētniecībai, izglītībai. Tagad redzam, ka patlaban rūpniecība Latvijā attīstās, savukārt jautājums par zinātni politiskajā dienas kārtībā vēl aiz-vien ir kritisks.

Mārtiņš Kazāks: Jāpiebilst, ka statistikas datos ne-var atklāt to lielo daļu, ko saucam par ēnu ekonomiku. Iespējams, ekonomiskā situācija Latvijā pirms vairākiem gadiem nebija nemaz tik slikta. Taču patlaban vērojams, ka notiek straujāka ēnu ekonomikas legalizācija, līdz ar to skaitļos redzamo attīstību nosaka ne tikai vispārējā ekonomiskā izaugsme vien.

Tātad statistikas datus nevar vienmēr vērtēt kā objektīvus, jo, raugoties uz dzīvokļu tirgus attīstību Rīgā un iepirkšanās drudzi nedēļas nogalēs lielvei-kalos, jāsecina, ka reālā situācija laikam ir pavisam citāda.

Mārtiņš Kazāks: Ir grūti salīdzināt, jo es nezinu, kā nedēļas nogalēs iepērkas poļi! Tomēr mums nevajadzētu aizmirst, ka Rīga nav visa Latvija, ekonomiskā situācija Latvijas reģionos ir sāpīgāka nekā galvaspilsētā. Lai gan valsts kopumā attīstās, Latgalē tomēr vēl joprojām vērojama liela nabadzība.

Aija Jaunzeme: Ja nemaldos, bieži vien ekonomikas pētījumos tiek izmantoti ne tikai statistiskie dati, bet arī aptaujāto subjektīvais vērtējums. Ņemot vērā faktu, ka cilvēki mēdz būt neapmierināti ar valdības darbu, arī reālās situācijas vērtējums tiek pasniegts saasināti slikti, lai paustu savu attieksmi. Paši iedzīvotāji lielā mērā veido viedokli, ka šī valsts ir nabadzīga un te viss ir slikti. Deviņdesmitajos gados tika mainīts arī izglītības saturs, izslēdzot no obligāti apgūstamo priekšmetu saraksta vidusskolās gan ķīmiju, gan fiziku, un skolēni pamatā izvēlējās humanitāros priekšmetus. Lai gan izglītības sistēma pamazām tiek pārveidota, tomēr šis lēmums ir atstājis negatīvu ietekmi uz rūpniecības, inženierzinātņu un ekonomikas attīstību kopumā.

Jānis Vaivads: Lai šī dzīves aina neizskatītos tik bēdīga, jāpiebilst, ka Pasaules Ekonomikas foruma nesenie pētījumi vēsta, ka vairākos rādītājos, kas at-

tiecas uz Lisabonas stratēģiju (piemēram, informācijas sabiedrība, inovācijas, ieguldījumi pētniecībā un attīstībā), Latvija starp jaunajām ES dalībvalstī ieņem trešo vietu. Pirmajā vietā ir Igaunija, pēc tam seko Slovēnija un Latvija. Citos rādītājos, piemēram, tirgus liberalizācijā, Latvija ir pat pirmajā vietā.

Ralfs Dakters: Viens no mūsu aģentūras uzdevu-miem ir investīciju piesaistīšana Latvijai. Nereti ārvalstu uzņēmēji, apmeklējot Rīgu, pauž izbrīnu par cenām restorānos, par jaunajām automašīnām, kas redzamas galvaspilsētas ielās. Neizpratnes pamatā ir tas, ka viņi ir pētījuši vidējās algas Latvijā, un tāpēc rodas jautājums, vai Latvija patiešām ir zemo izmaksu valsts.

Kopumā potenciālie ārvalstu investori pozitīvi vērtē nodokļu politiku Latvijā, kas ir ļoti veicinošs faktors uzņēmējdarbības sākšanai mūsu valstī.

Vai jūs redzat konkrētus instrumentus, ar kuru palīdzību varētu veicināt Latvijas konkurētspēju ES?

Mārtiņš Kazāks: Te mums jāatgriežas pie Lisabonas stratēģijas, kas definē galvenās jomas – inovācijas, izglītību, darbaspēka kustību utt. Tas nozīmē, ka lielais attīstības ietvars ir zināms, tomēr nav skaidrs mehānisms, kā visu īstenot dzīvē.

Precizēsim, kam nav skaidrības – Briselei vai Latvijai?

Mārtiņš Kazāks: Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā no 2005.–2008. gadam ir pateikts, kas mums jādara un kā valsts varētu izskatīties nākotnē, tomēr nav precīzi definēti paredzēto mērķu un uzde-vumu īstenošanas mehānismi. Piemēram, valdība vēl aizvien nav apstiprinājusi zinātnes attīstības prioritātes. Patīkams jaunums šajā programmā ir tas, ka pateikts, kuras ministrijas ir atbildīgas par konkrētām jomām. Diemžēl nav noteikti arī kritēriji par to, kā mēs varētu kontrolēt virzīšanos uz daudz spējīgāku ekonomiku. Nenosakot striktus kritērijus, nav iespējams kontrolēt šos procesus. Mainoties politiskajām partijām, vienmēr jau var pateikt, ka esam sasnieguši paredzētos mērķus, bet patiesībā uzdevums ir bijis pavisam cits, kā to sapratām pirms vairākiem gadiem.

Jānis Vaivads: ES jau vēsturiski ir eksistējušas dažādas koordinācijas programmas atsevišķās jomās, taču Lisabonas stratēģija ir izņēmuma gadījums. Ar lie-lām politiskajām pūlēm ir izdevies pat iedibināt mehā-nismu, piesaistot jaunus finanšu resursus, un te ir runa par ES struktūrfondiem no 2007. līdz 2013. gadam. Šie struktūrfondi būtībā pakārtoti Lisabonas stratēģijai.

Ralfs Dakters: Potenciālie investori pozitīvi vērtē Latvijas nodokļu politiku, kas ir ļoti veicinošs faktors uzņēmējdarbības sākšanai mūsu valstī.

Mārtiņš Kazāks: Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā ir pateikts, kas mums jādara un kāda valsts varētu izskatīties nākotnē. Tomēr nav definēti paredzēto mērķu un uzdevumu īstenošanas mehānismi.

Jānis Vaivads: Brisele nevar noteikt dalībvalstīm visus konkrētos Lisabonas stratēģijas īstenošanas mehānismus, jo liela daļa šo jautājumu nav Eiropas Savienības kompetencē.

Aija Jaunzeme: Bieži vien aptaujās un arī pētījumos, kas analizē valsts attīstības vai nabadzības līmeni, izman-totie dati mēdz būt novecojuši, neprecīzi vai subjektīvi. Tāpēc jābūt kritiskai pieejai pret izvēlēto metodi un arī rezultātiem.

8

Nākamā lieta – Brisele nevar noteikt dalībvalstīm vi-sus konkrētos Lisabonas stratēģijas īstenošanas mehānismus, jo liela daļa šo jautājumu nav Eiropas Savienības kompetencē, piemēram, nevar direktīvā kārtā likt Latvijai ik gadu pētniecībai atvēlēt 3% no iekšzemes kopprodukta, turklāt pusi no privātā sektora. Tātad galveno vadlīniju nozīmē Lisabonas stratēģijai ir rekomendējošs raksturs. Tāpēc katra nacionālā valsts izvirza savas prioritātes, saglabājot kopējos Lisabo-nas stratēģijas mērķus, un izstrādā savas attīstības programmas. Pētniecība, izglītība un inovācijas ir arī nākotnes struktūrfondu prioritātes.

Aija Jaunzeme: Protams, Lisabonas stratēģija ir viens no pamatdokumentiem, kas tiek izmantots, mi-nistrijām plānojot turpmāko darbu. Arī jaunajās struk-tūrfondu programmās liels uzsvars likts uz izglītības, zinātnes un pētniecības sadarbību ar rūpniecības sek-toriem. Tiks izstrādātas vairākas atbalsta programmas, piemēram, kompetences centru izveide prioritārajās zinātnes jomās, kas sekmētu jaunu produktu un teh-noloģiju izstrādi, kā arī lietišķo pētījumu veikšanu (ar nosacījumu, ka aktīvi līdzdarbojas industrija), zinā-šanu pārneses/komercializācijas centru izveide un tamlīdzīgi.

Ralfs Dakters: Runājot ar ārvalstu investoriem, viens no aktuālajiem jautājumiem ir darbaspēks. Mums jāsaprot, ka šajā ziņā nevaram būt rūpniecības lielvalsts un darbaspēka izmaksu jomā ir ļoti grūti konkurēt ar Ķīnu vai Indiju. Taču mūsu darbaspēku kopumā var raksturot kā augsti kvalificētu un motivētu, un šie faktori ir svarīgi. Apsveicami, ka valsts atbalsta mazos un vidējos uzņēmumus, tomēr jādomā arī par lielu investīciju projektu piesaistīšanu Latvijai. Šajā gadījumā nav būtiski, vai šos projektus īsteno mūsu

vai ārvalstu uzņēmēji. Ieguvēji būs arī mazie un vidējie uzņēmēji, jo, realizējot lielus investīciju projektus, mazajiem un uzņēmumiem paveras iespēja kļūt par tā dēvētajiem apakšpiegādātājiem. Latvijas maza-jam uzņēmējam ir diezgan grūti kļūt, piemēram, par lielas Spānijas kompānijas sadarbības partneri. Taču, ja Spānijas kompānija sāk darbu Latvijā, arī mūsu uzņēmējiem paveras jaunas iespējas.

Viens no Lisabonas stratēģijas mērķiem bija konkurence ar ASV. Vai šo uzdevumu ES var īstenot, zinot, ar kādām grūtībām tika pieņemts ES ilgtermiņa budžets un ka strupceļā ir nonākusi Savienības Konstitūcija?

Jānis Vaivads: Sākotnēji Lisabonas stratēģija tika pieņemta laikā, kad ES nebija pievienojušās des-mit jaunās valstis. Ja patlaban pieņemtu šo doku-mentu, diez vai tajā būtu runa par ASV apdzīšanu vai apsteigšanu, jo mums ir pieredze un asociācijas par šādiem lozungiem un vārdiem. Realitāte ir tāda, ka ES centralizēti nespēj tikt galā ar daudzām problēmām un izvirzītajiem uzdevumiem, tieši tas parāda turpmākās ES misijas revīzijas nepieciešamību. Tagad starptautiskajā sabiedrībā ir ļoti pretrunīgi viedokļi par turpmāko ES attīstības vīziju. Ņemot vērā globalizācijas ietekmi, ar-vien vairāk nostiprinās viedoklis, ka ES jākļūst nevis par savas “gudrās politikas” īstenotāju, bet gan par atbalsta struktūru kopējo problēmu risināšanai, lai tiktu galā ar šiem pārbaudījumiem. Varbūt Lisabonas stratēģija ir šis nākotnes ES sadarbības modelis. Turpinās pārdomas, kā organizēt tālāko kopējo ES sadarbību.

9

Lisabonas stratēģija – ES nākotnes ekonomikas plāns

Sannija Jauce,“Latvijas Vēstnesis Plus”,speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

Viens no Eiropas Savienības (ES) sāpīgākajiem jautājumiem ir tās lēnā ekonomiskā izaugsme. ES val-stu kopums nesasniedz tos ekonomiskās attīstības rādītājus, kas raksturīgi ASV un citiem pasaules reģioniem.

Ambiciozā iecereLai mainītu šo nepilnību, ES valstis ir izstrādājušas

īpašu ekonomiskās attīstības programmu – Lisa-bonas stratēģiju. Stratēģija, kura sākotnēji paredzēja desmit gadu laikā padarīt ES par konkurētspējīgāko un ekonomiski dinamiskāko pasaules reģionu, tika apstiprināta 2000. gada martā Lisabonā notikušajā ES valstu vadītāju sanāksmē. Taču šis ambiciozais mērķis izrādījās nepiepildāms, un, ņemot vērā bloka kopējos attīstības rādītājus, politiķi jau ir daļēji atteikušies no sākotnējām iecerēm.

Lisabonas stratēģija nosaka tos uzdevumus, kas sekmētu ES saimniecisko augšupeju un paaugstinātu nodarbinātību, neaizmirstot ES tradicionāli nozīmīgos sociālās iekļaušanas un ilgtspējīgas attīstības apsvērumus.

Īstenojot Lisabonas stratēģiju, valstis izmanto tā dēvēto atvērtās koordinācijas metodi – ir noteikti

kopīgi stratēģiskie mērķi, taču to sasniegšanai katra valsts piemēro individuālu programmu un instrumen-tus, jo katrai valstij ir sava ekonomika.

Latvijas iesaisti Lisabonas stratēģijas īstenošanā koordinē Ekonomikas ministrija, un katra minis-trija realizē savai nozarei atbilstošās sadaļas. Lat-vijas prioritātes Lisabonas stratēģijas ieviešanā ir makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, konkurētspējas veicināšana, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas veicināšana un ilgtspējīga attīstība.

ES valstīm vairāk līdzekļu jāiegulda zinātnes, pētniecības un inovāciju jomā. To uzsvērusi arī Austri-jas prezidentūra. Viens no prezidentūras aicinājumiem ir panākt, lai līdz 2010. gadam valstis augstākajai izglītībai piešķirtu 2% no iekšzemes kopprodukta. Lisabonas programmā arī sacīts, ka ES jānodrošina stabila un ilgtspējīga enerģijas piegāde.

Visi jāiesaista darba tirgūCentrālais faktors Lisabonas plānā ir nodarbinātības

un darba ražības celšana, kas kļūst īpaši nozīmīga, ņemot vērā ES valstu demogrāfiskās perspektīvas un globalizācijas spiedienu, – ES darbaspēks noveco, toties citu pasaules reģionu konkurētspēja arvien

Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu šā gada 6. martā konferencē “Vai Lisabonas process rada ilgtspējīgu attīstību?”. Konferenci rīkoja Eiropas Tirdzniecības savienības konfederācija,

Eiropas Vides birojs un Platforma Eiropas sociālajām nevalstiskajām organizācijām (Sociālā platforma).

No

ES

por

tāla

arh

īva

ww

w.e

u.in

t

10

palielinās. Gatavojoties iespējamam darbaroku trū-kumam, Eiropas valstīm nepieciešams mobilizēt dar-baspēka resursus, iesaistot darba tirgū jauniešus, vecāka gadagājuma cilvēkus, paplašinot sieviešu nodarbinātību un ļaujot darba tirgū integrēties perso-nām ar īpašām vajadzībām. Piemēram, lai sekmētu jauniešu ienākšanu darba tirgū, Eiropas Komisija pat vēlētos radīt sistēmu, kas noteiktu, ka līdz 2007. gada beigām ikvienam jaunietim, kurš pabeidzis skolu un ir bez darba, pusgada laikā tiktu piedāvāta dar-bavieta, papildu mācības vai kāds cits nodarbinātības uzlabošanas pasākums. Jaunieši būtu arī aktīvāk jā-veido par nākotnes uzņēmējiem, radot Eiropā uzņē-mējdarbībai labvēlīgu sabiedrisko gaisotni.

Politiķi vairākkārt norādījuši, ka Eiropā jāatraisa uzņēmējdarbības potenciāls. Tas galvenokārt saistās ar tirgus liberalizāciju. Daudzās ES valstīs mazo un vidējo uzņēmumu darbību vēl joprojām negatīvi ietekmē administratīvie šķēršļi. Eiropas brīvā tirgus ideologi un ekonomisti uzskata, ka administratīvie šķēršļi jānoņem arī tādēļ, lai radītu brīvu darbaspēka un pakalpojumu kustību. Turklāt katrai dalībvalstij būtu jāizveido vienota iestāde uzņēmēju atbalstam, lai visas administratīvās prasības varētu nokārtot vienuviet.

Īstenojot Lisabonas stratēģijā nospraustos mērķus, eiropiešiem nav jāatsakās no viņiem tik tuvā sociālā modeļa priekšrocībām, uzskata Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājs Oskars Kastēns. “Lisa-bonas stratēģijas vadlīnijās ir paredzēts pasākumu komplekss, lai risinātu darba ražīguma celšanos un garantētu sociālā modeļa nodrošinājumu.” Lisabo-nas stratēģijas sociālo dimensiju akcentē vairāki tās nosacījumi – iekļaujoša darba tirgus attīstīšana, saim-niecisko aktivitāšu sekmēšana vāji attīstītos reģionos, pasākumi darba tirgus mobilitātei un pietiekama atalgo-juma nodrošināšanai, prasmju pilnveidošana atbilstoši tirgus prasībām, mūžizglītības pieejamība.

Veco valstu protekcionismsKā atzīst Eiropas Parlamenta deputāts Gun-

tars Krasts, Eiropas vājākā vieta ir inovācijas un smagnējā uzņēmējdarbības vide. Lai inovāciju pro-grammas būtu patiešām efektīvas, tās jāīsteno ciešā saskarē ar privāto biznesa sektoru vai jāpastāv brīvai iniciatīvai un tirgum, taču ES tās galvenokārt ir valsts atbildībā. Uzņēmējdarbību Eiropā joprojām traucē administratīvie šķēršļi, turklāt ne vienmēr no valstu puses jūtama skaidra vēlme tos novērst. Par to lieci-na, piemēram, Eiropas Parlamenta balsojums par pakalpojumu direktīvu, kas tika pieņemta, saglabājot vairākus iepriekšējos ierobežojumus uzņēmējiem, kas vēlas darboties ES pakalpojumu tirgū. Kā uzskata G. Krasts, direktīvā ietvertais izcelsmes valsts prin-cips, ka pakalpojumu sniedzējs ir pakļauts tās valsts likumdošanai, no kuras nāk, sākotnēji bijis viens no Lisabonas stratēģijas stūrakmeņiem. Tomēr izrādījās,

ka arodbiedrību un sabiedrības noskaņojums vecajās ES dalībvalstīs neļauj liberalizēt pakalpojumu tirgu un atvērt to spēlētājiem no jaunajām dalībvalstīm.

O. Kastēns pieļauj, ka pakalpojumu direktīvas gadījumā ir nostrādājis informācijas trūkums un “poļu santehniķa” stereotips, neraugoties uz to, ka trīs vecajās dalībvalstīs, kuras atvēra savu tirgu jaunpienācējām, bezdarbs nav pieaudzis, bet gan samazinājies. “Protams, vislielāko pretestību radīja bailes no nespējas konkurēt pakalpojumu tirgū ar jauno dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir kvalificēti un aktīvāki darba tirgū,” atzīst O. Kastēns. Tādējādi Eiro-pas Parlamenta balsojums ir pretrunā ar vienotā tirgus pamatprincipiem un Lisabonas stratēģijas mērķiem.

Konkurētspēja arī mājāsEiropai mūsdienās jārēķinās ar ekonomisko atpalicību

no ASV, kas iezīmējās 80. gadu beigās. Neraugo-ties uz to, ka Eiropas Komisija šim gadam prognozē straujākus izaugsmes tempus, ASV joprojām apsteidz Eiropu, turklāt globālajā tirgū arvien aktīvāki kļūst jaunie spēlētāji – Indija un Ķīna. Kā norāda G. Krasts, amerikāņu darba ražīgums ir par 30% augstāks nekā eiropiešiem. Rēķinot uz vienu stundu, darba ražīgums gan ir vienāds, taču amerikāņi strādā vairāk stundu nekā eiropieši un ir daudz elastīgāki sava darba laika ziņā. Saskaņā ar pastāvošo sociālo modeli daudzās ES valstīs pastāv ierobežojumi strādāt virsstundas vai būt nodarbinātam naktstundās.

Eiropas Parlamenta deputāts Aldis Kušķis uzskata, ka Lisabonas stratēģijas mērķi netiks sasniegti tādā laika posmā, kā bija iecerēts. Taču vairāk viņu interesē situācija Latvijā. “Mūsu labās konkurētspējas pazīmes patlaban ir ļoti lielā mērā saistītas ar darbaspēka izmaksām,” atzīst politiķis. “Kad mūsu darbaspēka izmaksas sāks tuvināties ES vidējam līmenim vai izlīdzināties ar to, mūsu konkurētspēja strauji kritīsies, ņemot vērā to, ka mūsu pašreizējā likumdošana to tālāk neveicinās.” Starp citu, arī likumdošana ir pārāk smagnēja. “Likumdošanā ir pārāk daudz reglamentējošu, apgrūtinošu un attīstību bremzējošu normatīvo aktu, un valsts iestādēm jāstrādā kopā ar nevalstisko sektoru un profesionāļiem, lai tos uzlabotu,” skaidro eirodeputāts. Eiropa var izvirzīt lielo mērķi, taču tas, kā mēs to sasniegsim, ir mūsu kopīgais darbs. Es uztveru Eiropu kā vietu, kur ir iespēja nodefinēt kopīgus mērķus un principiālus noteikumus. Savukārt to izpilde ir mūsu pašu rokās.” A. Kušķis pat veicis pētījumu, kura rezultātā noskaidrojies, ka Latvijā ES likumdošana tiek iestrādāta pārspīlēti birokrātiskā veidā. “Mēs varam rīkoties daudz brīvāk,” viņš atzīst. “Mūsu ierēdniecībai jāspēj domāt normālās kapitālistiskās un savus pilsoņus aizsargājošās kategorijās. Ja to nepanāksim, lielā ES Lisabonas stratēģija nogrims, jo mēs nebūsim konkurētspējīgi paši savās mājās.”

11

Inovatīvās uzņēmējdarbības attīstība Latvijā Lisabonas

stratēģijas mērķu kontekstā

Sergejs Boļšakovs,ekonomikas doktors, Rēzeknes AugstskolasEkonomikas fakultātes docents

2000. gada martā ES valstu vadītāju sanāksmē Lisabonā tika pieņemts dokuments, kuru atbilstoši sapulces norises vietai nosauca par Lisabonas stratēģiju. Tajā sacīts, ka ES turpmākās attīstības pamatmērķis līdz 2010. gadam ir ekonomikas konkurētspējas paaugstināšana. Saskaņā ar stratēģiju viens no pamatlīdzekļiem šā mērķa sasniegšanai ir inovācijas attīstība. Lisabonas stratēģijas izstrādes nepieciešamību noteica ekonomikas globalizācijas tendences un ASV un Japānas ekonomikas izvirzīšanās līderpozīcijās pasaulē.

Uzņēmējdarbībā jāizmanto zinātnes potenciāls

Latvijai kā ES jaunajai dalībvalstij ir saistoša Lisa-bonas koncepcija. Šajā sakarā jāatzīst, ka inovatīvo aktivitāšu attīstības nepieciešamību nosaka nevis pienākums pildīt šā dokumenta nostādnes, bet gan pašas Latvijas vitālā nepieciešamība izmantot un tālāk attīstīt savu zinātnes potenciālu, lai tas kalpotu savas, nevis citu valstu labklājības līmeņa celšanai, izvairo-ties no situācijas, ka, finansējot savu zinātni, Latvija patiesībā subsidē attīstītākās valstis.

Reaģējot uz nelabvēlīgām tendencēm pētniecības un attīstības (R&D) finansēšanā, ES līderi 2002. gada martā Barselonā papildināja Lisabonas stratēģiju ar uzdevumu – līdz 2010. gadam R&D finansējumam jāsasniedz 3% no IKP, turklāt divas trešdaļas jānodrošina privātajam sektoram un viena trešdaļa valsts budžetam.

ES paplašinoties līdz 25 valstu blokam, izvērtās plašas diskusijas par Lisabonas stratēģijas izpildi jaunajos apstākļos. Sakarā ar to Eiropas Komisija un Eiropadome pasvītro, ka Lisabonas stratēģijas mērķi ir reāli sasniedzami un paliks spēkā.

Realizējot šo nostāju, Eiropadome 2005. gada martā deva jaunu startu Lisabonas stratēģijai, pieņemot Eiropas Komisijas sagatavoto dokumentu “Kopā strādājot izaugsmei un darbavietu radīšanai. Lisabonas stratēģijas jaunais starts” (Working To-gether for Growth and Jobs. A New Start for the Lis-bon Strategy). Tajā ir precizēti Lisabonas stratēģijas

mērķi, rosinot dalībvalstis koncentrēties uz centieniem “nodrošināt stabilāku un ilgstošāku izaugsmi un radīt vairāk labāku darbavietu”.

Arī šajā dokumentā īpaša nozīme piešķirta inovācijai, nosaucot to par “Eiropas izaugsmes pukstošo sirdi“. Dokumentā ir akcentēta nepieciešamība palielināt un kvalitatīvi uzlabot investīcijas pētniecībā un attīstībā, veicināt inovāciju un spēcīgākās industriālās bāzes iz-veidi Eiropā.

Par pētniecības finansēšanu dokumentā ir skaidri pateikts, ka atkāpes no iepriekšnoteiktā mērķa – līdz 2010. gadam palielināt R&D finansēšanu līdz 3% no IKP – nebūs un tas paliek spēkā. Vairumam ES valstu, tajā skaitā arī Latvijai, tas ir nopietns pārbaudījums.

Līderos Zviedrija, Latvija – starp pēdējiem

Saskaņā ar “Eiropas inovāciju rezultātu tablo 2005“ apkopotajiem 2003. gada datiem līderpozīcijas ieņem Zviedrija (3,95% no IKP) un Somija (3,48% no IKP) – tās ir visprogresīvākās ES valstis inovāciju attīstības ziņā. Latvija ar 0,39% no iekšzemes kopprodukta (IKP) ieņem 23. vietu starp visām ES valstīm. Turklāt Latvijas rādītājs pieckārt atpaliek no vidējā rādītāja visās ES valstīs (t. i., 1,95% no IKP). Mūsu valsts pēc inovācijas attīstības indeksa ieņem priekšpēdējo vietu ES valstu vidū un tās atpalicība no ES vidējā līmeņa sasniedz gandrīz 40 gadu. Latvijai nekavējoties jāizstrādā un jārealizē aktīvā politika inovācijas jomā, lai mainītu šo situāciju.

Pozitīvi jāvērtē fakts, ka inovācija bija un arī būs viena no galvenajām prioritātēm ES struktūrfondu sadalē no 2007. līdz 2013. gadam. Tomēr inovācijas finansēšanas iniciatīvu loks joprojām ir samērā šaurs. Latvijā jāattīsta specializētie inovācijas finansēšanas avoti – riska kapitāls, “sēklas” kapitāls, “biznesa eņģeļi”, inovācijas, garantiju un grantu fondi.

Saistībā ar Lisabonas stratēģijas mērķi palielināt R&D finansēšanu pozitīvi jāvērtē Zinātniskās darbības likumā ietvertā norma, ka ikgadējam finansējuma pieau-gumam zinātniskajai darbībai jāveido vismaz 0,15% no IKP, līdz tas sasniegs 1% no IKP. Zinātniskās darbības likums paredz arī, ka pētniecības finansējumam no

12

valsts un privātiem līdzekļiem līdz 2010. gadam jāsasniedz 3% no IKP. Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā 2005.–2008. gadam rakstīts, ka kopē-jam R&D finansējumam 2008. gadā jāveido 1,1%, 2010. gadā – 1,5% no IKP. Tātad atklājas zināma nekonsekvence un sistēmiskas pieejas trūkums valsts politikā. Acīmredzot to var izskaidrot šādi: Zinātniskās darbības likumā ir skaidri definēts, kā valsts izpildīs savu mērķa daļu – investēt zinātnē 1% no IKP, toties joprojām nav pilnībā skaidri redzami mehānismi, kā veicināt uzņēmēju investīcijas pētniecībā.

Kā veicināt uzņēmumu investīcijas inovācijā?

Eiropas Komisija uzskata, ka viens no pamatveidiem, kā veicināt uzņēmumu investīcijas inovācijā, ir fiskālās iniciatīvas. Nodokļu iniciatīvas ļauj uzņēmumiem samazināt budžetā maksājamo nodokļu summas un līdz ar to arī izmaksas, kas saistītas ar investīcijām inovatīvajā darbībā.

Šajā sakarā pozitīvi jāvērtē 2005. gada 20. oktobrī Saeimā pieņemtie grozījumi likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 13. pantā, kas paredz paātrinātas amortizācijas mehānisma izveidi jaunām ražošanas tehnoloģiskajām iekārtām. Tomēr šādu iniciatīvu ir par maz, lai būtiski mainītu situāciju. Balstoties uz sistēmisku pieeju un ņemot vērā ES valstu labo praksi un valsts budžeta iespējas, Latvijai jāizveido fiskālo stimulu pakete inovācijas veicējiem.

Fiskālo stimulu paplašināšana nevar būt atrauta no pārējiem inovācijas politikas aspektiem. Inovatīvās uzņēmējdarbības lēno attīstību Latvijā izskaidro šādu problēmu komplekss: nepietiekams inovāciju finansējums no valsts un uzņēmēju puses, neefektīvā finansējuma sadales sistēma, izpratnes trūkums par inovāciju būtību uzņēmēju vidū, izglītības sistēmas neatbilstība ilgtspējīgas ekonomikas attīstības prasībām, nesakārtotā reglamentējošā likumdošana, tradicionālo finansēšanas avotu pieejamības problēmas inovatīvo projektu realizēšanai, specializēto finansēšanas shēmu iedarbināšanas grūtības, vāji attīstītā inovācijas sistēma, sistēmiskās pieejas trūkums inovācijas politikā u. c.

Visvairāk traucē sadarbības trūkums

Īpaša uzmanība jāpievērš tādai problēmai kā sadarbības trūkums starp izglītību, zinātni un biznesu. Patlaban katrs sektors pilda savus lokālos uzdevu-mus, kas nav savstarpēji koordinēti un nav pakārtoti valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanas mērķa sasniegšanai. Daļēji to var izskaidrot ar izpratnes trūkumu par inovācijas būtību uzņēmēju vidū. Tāpēc inovācijas atbalsta institūcijām Latvijā jāveic aktīva informatīvi izglītojošā kampaņa uzņēmēju vidū. Tik-pat svarīgi, lai arī topošajiem speciālistiem (studen-tiem) būtu izpratne par šiem jautājumiem. Latvijas augstskolām jāveido speciālie studiju kursi, kā arī jāpiedāvā īslaicīgie kursi par inovatīvo uzņēmējdarbību vietējiem uzņēmējiem.

Tādai mazai valstij kā Latvija ir svarīgi izvēlēties prioritārās nozares inovācijas attīstībai. Mēs nevaram atļauties izkliedēt savas finanses un potenciālu pa vairākām nozarēm. Patlaban ar Ministru kabineta rīkojumu noteiktās prioritārās pētniecības sfēras ir biomedicīna un organiskā sintēze, materiālzinātnes, informācijas tehnoloģijas, meža zinātne un koksnes tehnoloģijas. Prioritāšu noteikšana ir tikai viens no nepieciešamajiem soļiem. Vissvarīgākā ir konsekven-ta sistēmiskās pieejas realizēšana inovācijas politikā, koordinējot visas aktivitātes un pakārtojot tās valsts attīstības prioritāšu īstenošanai.

Iespaidīgais Latvijas zinātnes izgudrojumu saraksts un tradīcijas liecina par to, ka Latvijas zinātnei ir potenciāls, kas veido stabilu bāzi ideju komercializācijas attīstībai. Primārais uzdevums ir atrisināt problēmu kompleksu, kas traucē veiksmīgu inovācijas attīstību. Ilgtspējīgas, uz zināšanām balstītas ekonomikas pilnveidi Latvijā var nodrošināt, tikai apvienojot valsts, uzņēmēju un zinātnes spēkus un stingri ievērojot sistēmisku pieeju inovācijas politikā.

13

Struktūrfondi un Lisabonas stratēģija izaugsmei un

darbavietu palielināšanai

Guntars Mihailovs, “Eirokonsultants”

Atbilstoši vispārējās regulas projektam par struktūrfondiem un Kohēzijas fondu (COM 2004/492 final) nākamā perioda (2007–2013) programmēšanu piedāvā īstenot trijos līmeņos, kurus atspoguļo Kopienas stratēģiskās vadlīnijas, dalībvalstu stratēģija (Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments) un dalībvalstu operacionālās programmas.

Eiropas Kopienas stratēģiskās vadlīnijas ir Kopie-nas līmeņa stratēģiskais dokuments, kas nosaka vispārējo ietvaru Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda investīcijām 2007.–2013. gada periodā. Šīs vadlīnijas ir arī atsauces dokuments, ko dalībvalstis izmanto, gatavojot savus nacionālos ES fondu plānošanas dokumentus 2007.–2013. gadam. Eiropas Komisija apstiprināja Kopienas stratēģiskās vadlīnijas1 2005. gada 7. jūlijā, un tajās par galveno mērķi ir izvirzīta labāka sasaiste starp kohēzijas poli-tiku un ES kopējās konkurētspējas politiku (Lisabonas stratēģiju).

Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments 2007.–2013. gadam ir nacionālā līmeņa galvenais struktūrfondu un Kohēzijas fonda plānošanas doku-ments, kas nodrošina kohēzijas politikas sasaisti ar nacionālajām prioritātēm un pamato šo prioritāšu izvēli, nosaka kopējo ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda apguves stratēģiju un nodrošina koordināciju starp fondiem un operacionālajām programmām. Ietvardokuments sastāv no divām pamatdaļām. Tās ir:

stratēģiskā daļa, kas pamato prioritāšu izvēli; operacionālā daļa, kas apraksta ieviešanas/koordinācijas mehānismus un operacionālo pro-grammu skaitu.

Latvijā Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments tika plānots, ņemot vērā Nacionālo attīstības plānu, par kura izstrādi atbild Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, un Latvijas nacionālo Lisa-bonas programmu, par kuras izstrādi atbildīga Eko-nomikas ministrija. Ietvardokumenta izstrādi Latvijā

Lai veicinātu ekonomikas izaugsmi Eiropas Savienībā, būtiski ir radīt labvēlīgu vidi uzņēmējiem:samazināt kārtējās izmaksas un vienkāršot administratīvās procedūras

1(COM 2005/0299)

No

ES

por

tāla

arh

īva

ww

w.e

u.in

t

14

koordinē Finanšu ministrija. Nacionālo stratēģisko ietvardokumentu sagatavo Latvija, bet apstiprina Eiropas Komisija. Latvijā jau ir izstrādāts Nacionālā stratēģiskā ietvardokumenta projekts, kas 2006. gada 31. janvārī apstiprināts Ministru kabinetā. 2006. gada februārī un martā notika Latvijas sarunas ar Eiropas Komisiju par Nacionālā stratēģiskā ietvardokumenta projektu. 2006. gada aprīlī stratēģiskais ietvardoku-ments tiks atkārtoti izskatīts Ministru kabinetā.

Vispārējās regulas projekts par struktūrfondiem un Kohēzijas fondu nosaka to, ka ikkatram fondam ir sava operacionālā programma, turklāt noteikti ir atsevišķas operacionālās programmas Eiropas Sociālajam fon-dam (ESF) un Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), taču ERAF un Kohēzijas fondam var būt arī vienota operacionālā programma.

Katrā operacionālajā programmā ietverta situācijas analīze, prioritāšu izvēles pamatojums, sasniedzamo mērķu kvantifikācija, finanšu plāns (t. sk. provizoriskais finansējuma sadalījums atbilstoši atbalsta jomām), struktūrinstrumentu, Eiropas Lauksaimniecības fon-da lauku attīstībai un Eiropas Zivsaimniecības fonda darbības koordinācijas nodrošināšana, operacionālās programmas ieviešanas nosacījumi.

Operacionālās programmas sagatavo Latvija, bet apstiprina Eiropas Komisija. Pašlaik ministrijas ir iesniegušas Finanšu ministrijai precizētus operacionālo programmu pasākumu priekšlikumus, un drīzumā konsolidētās operacionālo programmu versijas tiks nodotas publiskajai apspriedei.

Struktūrfondu saistība ar Lisabonas stratēģijuFinanšu perspektīva 2007–2013

Finanšu perspektīva ir ES daudzgadu budžeta plānošanas mehānisms, kas nosaka ES budžeta ieņēmumu struktūru un griestus, maksimālo izdevu-mu apjomu un struktūru, kā arī ikgadējā ES budžeta apmēru. Finanšu perspektīvas projektu piedāvā Eiro-pas Komisija. To izskata un saskaņo dalībvalstis Minis-tru Padomes ietvaros. Finanšu perspektīva dalībvalstīm jāpieņem vienbalsīgi. Pēc tam finanšu perspektīvu izs-kata un akceptē Eiropas Parlamentā. Eiropas Komisija ir atbildīga par finanšu perspektīvas realizēšanu, tās darbību uzrauga Revīzijas palāta un Eiropas Parla-ments.

2004. gada 10. februārī Eiropas Komisija nāca klajā ar paziņojumu “Veidojot kopīgu nākotni: paplašinātās Savienības finanšu un politiskais pārskats 2007.–2013. gadam“. Šis paziņojums bija vispārīgs, piedā-vājot skatījumu uz ES prioritārajiem darbības virzie-niem minētajam laika posmam un tiem piešķiramo finansējumu. Eiropas Komisija šajā dokumentā iezīmē trīs galvenās ilgtermiņa politiskās prioritātes. Tās ir: ilgtspējīga attīstība, kurā ietverta Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķu sasniegšana, un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšana, ES iedzīvotāju interešu aizstāvība un ES lomas pasaulē nostiprināšana.

Eiropas Komisija ierosināja veidot piecas budžeta kategorijas:

1. kategorija “Ilgtspējīga izaugsme“, kas tiek sadalīta šādās apakškategorijās:

1a. apakškategorija “Konkurētspēja izaug-smei un attīstībai“;

1b. apakškategorija “Kohēzija izaugsmei un attīstībai“;

2. kategorija “Dabisko resursu saglabāšana un vadība“ (ietverot lauksaimniecības, zivsaim-niecības un vides jautājumus);

3. kategorija “Brīvību, drošību un tiesiskumu ietveroša pilsonība“;

4. kategorija “ES loma pasaulē“;5. kategorija “Administratīvie izdevumi“.

2005. gada 17. decembrī Eiropadomē dalīb-valstu valdībām izdevās vienoties par ES finanšu perspektīvu 2007.–2013. gadam. Vienošanās paredz, ka kopējais finanšu perspektīvas saistību apropriāciju apjoms ir 862,4 miljardi EUR jeb 1,045% no ES KNI (kopējā nacionālā ienākuma). ES fondiem novirzāmo līdzekļu apjoms ir 308,1 miljards EUR jeb 0,37% no ES KNI. Pēc Eiro-padomes vienošanās par finanšu perspektīvu vēl jāpanāk arī nolīgums starp Eiropas Komisiju, Eiropas Parlamentu un ES Ministru Padomi.

Eiropadomes vienošanās paredz ES budžetu 2007.–2013. gadam sadalīt atbilstoši Eiropas Komisijas ierosinātajām sadaļām.

Finanšu perspektīvas pirmās kategorijas nosau-kumi ir pilnībā pielāgoti Lisabonas stratēģijai.

Pirmajai kategorijai “Ilgtspējīga izaugsme“ šajā septiņu gadu periodā paredzēti izdevumi 380 miljardi EUR.

Ilgtspējīgas izaugsmesa) apakškategorijai “Konkurētspēja izaugs-

mei un attīstībai“ paredzēti izdevumi 72 miljardi EUR,

b) apakškategorijai “Kohēzija izaugsmei un attīstībai“ paredzēti izdevumi 308 miljardi EUR.

c) Apakškategorijā “Konkurētspēja izaugs-mei un attīstībai“ finansējums paredzēts Kopienas līmeņa aktivitātēm, kas papildinās dalībvalstu nacionālo programmu ieguldī-jumu Lisabonas mērķu sasniegšanā. Fi-nansējums tiks sadalīts piecām plašām prioritātēm: pētījumiem un tehnoloģiskajai attīstībai (finansējuma lielākā daļa), Trans-eiropas tīkliem, izglītībai un mācībām, konkurētspējas veicināšanai pilnībā integrētā iekšējā tirgū un sociālajai politikai. Savukārt apakškategorija “Kohēzija izaugsmei un attīstībai“ pēc būtības ir struktūrfondu un Kohēzijas fonda kopējais finansējums, kas lielā mērā arī paredzēts Lisabonas mērķu sasniegšanai.

15

Kopienas struktūrfondu izmantošanas stratēģiskās vadlīnijas

Eiropas Komisijas ziņojums par Eiropas Kopienas stratēģiskajām vadlīnijām, kas apraksta struktūrfondu prioritātes 2007.–2013. gadam, piedāvā koncentrēties uz trijām prioritātēm:

1) padarīt ES un tās reģionus par pievilcīgāku vietu investīcijām un darbam;

2) uzlabot izaugsmei nepieciešamās zināšanas un inovācijas;

3) radīt vairāk un labākas darbavietas.

Šīs trīs prioritātes ir saskaņotas ar atjaunotās Lisabo-nas stratēģijas mērķiem. Lai padarītu ES un tās reģionus par pievilcīgāku vietu investīcijām un darbam, Eiropas Komisija ierosināja paplašināt un uzlabot transporta infrastruktūru, stiprināt vides aizsardzības un izaugsmes saskanību, samazināt Eiropas intensīvo tradicionālo enerģijas avotu izmantošanu. Lai uzlabotu izaugsmei nepieciešamās zināšanas un inovācijas, stratēģiskajās vadlīnijas ierosināts palielināt investīcijas pētniecībā un tehnoloģiju attīstībā, veicināt visaptverošas informācijas sabiedrības izveidi, uzlabot finanšu līdzekļu pieejamību. Vairāk un labākām darbavietām plānots piesaistīt un saglabāt vairāk cilvēku nodarbinātībā un modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas, uzlabot darbinieku un uzņēmumu pielāgošanās spēju un darba tirgus elastību, palielināt ieguldījumus cilvēkkapitālā ar labākas izglītības un prasmju nodrošināšanu, uzlabot administratīvo kapacitāti, investēt darbaspēka veselības aizsardzībā.

Latvijas nacionālā Lisabonas programma 2005.–2008. gadam

Nacionālā Lisabonas programma nosaka piecus būtiskākos ekonomiskās politikas pamatvirzienus Lisa-bonas mērķu sasniegšanai Latvijā. Tā ir:

makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana; zināšanu un inovāciju stimulēšana; investīcijām un darbam labvēlīgas un piesaistošas vides veidošana; nodarbinātības veicināšana; izglītības un prasmju uzlabošana.

Nacionālajā Lisabonas programmā plānotie pasā-kumi ir iedalīti trijās lielās grupās:

makroekonomikas politika izaugsmes un dar-bavietu nodrošināšanai; mikroekonomikas reformas; nodarbinātības politikas pamatnostādnes.

Makroekonomikas politikas un mikroekonomikas re-formu pasākumi atbilst atjaunotajā Lisabonas stratēģijā paredzētās izaugsmes veicināšanai, bet nodarbinātības politikas pamatnostādnes – vairāk un labāku darbavie-tu radīšanai. Makroekonomikas politikas jomā Latvija plāno ievērot Māstrihtas fiskālo kritēriju un nodrošināt budžeta izmantojuma efektivitāti, kā arī sadarbībā ar Latvijas Banku nodrošināt sekmīgu pievienošanos eirozonai, kas pēc būtības atbilst Eiropas Komisijas apgalvojumam, ka Lisabonas stratēģijas panākumu stūrakmens ir stabila makroekonomiskā vide.

Īstenojot mikroekonomikas reformas, plānots efek-tīvāk ieguldīt valsts līdzekļus pētniecībā un attīstībā, sekmēt Latvijas zinātnes līdzdalību starptautiska-jos sadarbības projektos, uzlabot inovāciju atbalsta struktūras un valsts atbalsta programmas, sekmēt pētniecības, izglītības un privātā sektora sadarbību, atbalstīt zināšanu un tehnoloģiju pārnesi, veicināt jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādi, sekmēt plašu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju izmantoju-mu valsts un pašvaldību dienestos, MVU un mājsaim-niecībās, veicināt platjoslas tīkla izvietošanu, lai attīstītu zināšanu ekonomiku. Iekšējā tirgus jomā Latvija plāno apzināt un novērst administratīvos ierobežojumus, kas kavē brīvu pakalpojumu apriti, un efektīvi piemērot ES publiskā iepirkuma noteikumus. Uzņēmējdarbības vides un reģionālās attīstības jomā Latvija plāno uzturēt valdības/uzņēmēju dialogu, samazināt administratīvo slogu, veicināt pašvaldību attīstību un nodrošināt to kapacitātes celšanos. Transporta jomā Latvija plāno attīstīt starptautisko transporta koridoru kvalitāti, nodrošināt valsts autoceļu tīkla stāvokļa uzlabošanos, paaugstināt ceļu segumu un tiltu nestspēju atbilstoši ES prasībām, uzlabot satiksmes drošību.

Vairāk un labākām darbavietām Latvija plāno sa-gatavot jauniešus darba tirgum, informēt un izglītot sabiedrību par dzimuma līdztiesību darba tirgū, atbalstīt personu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma iekļaušanu darba tirgū, iesaistīt pirmspensijas vecuma cilvēkus darba tirgū, uzlabot un dažādot aktīvos nodarbinātības un bezdarba samazināšanas preventīvos pasākumus, attīstīt sociālo pakalpojumu sistēmu, izveidot dar-ba tirgus ilgtermiņa prognozēšanas sistēmu, veikt pētījumus par darba tirgu un darbaspēka ģeogrāfisko mobilitāti, stiprināt nodarbinātības partnerības un sociālo dialogu nozaru un uzņēmumu līmenī, pilnvei-dot sistēmu darba drošībai un veselības aizsardzībai darbā, samazināt nedeklarēto nodarbinātību, novērst darba drošības nepilnības, veicināt uzņēmējdarbības sākšanu un ģeogrāfisko mobilitāti vāji attīstītos reģio-nos, modernizēt profesionālās izglītības iestāžu mate-riāli tehnisko nodrošinājumu, palielināt augstākās izglītības atbilstību darba tirgus vajadzībām, piln-veidot mūžizglītības sistēmu, pilnveidot mācību pro-grammas atbilstoši darba tirgus vajadzībām, izveidot profesionālās izglītības kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, palielināt studentu mobilitātes iespējas, no-drošināt kvalitatīvas pedagogu tālākizglītošanās ie-spējas, nodrošināt visaptverošus profesionālās orien-tācijas pakalpojumus, piemērot izglītības pakalpojumus sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām.

Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības kameru apvie-nībā Eurochambres tika veikta aptauja 25 ES dalībval-stu tirdzniecības un rūpniecības kamerās. Aptaujā organizācijām bija jāsniedz vērtējums par savas valsts nacionālo Lisabonas stratēģiju no uzņēmējdarbības viedokļa. Tirdzniecības un rūpniecības kameras uzska-ta, ka nacionālie plāni panāks tikai viduvējus uzlaboju-mus un nenesīs nekādas radikālas pārmaiņas: 80% aptaujāto tirdzniecības un rūpniecības kameru domā, ka nacionālie plāni to valstī nesīs niecīgus uzlaboju-mus ekonomikas izaugsmē, 12% pieļauj, ka situācija uzlabosies, savukārt 8% ir pārliecināti, ka nekas ne-mainīsies. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera

16

(LTRK) aptaujā norādījusi, ka Latvijas nacionālā Lisabo-nas stratēģija nodrošinās makroekonomisko stabilitāti valstī. Ir sagaidāms ekonomisko rādītāju uzlabojums, kā arī iekšējā tirgus paplašināšanās, tomēr LTRK prognozē tikai nelielas pārmaiņas. LTRK uzskata, ka nacionālais plāns Lisabonas stratēģijas īstenošanai, iespējams, veicinās ieguldījumu cilvēkresursos, tomēr tajā nav vērojama vēlme padarīt darba tirgu elastīgāku.

Latvijas Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments un operacionālās programmas

Saskaņā ar 2005. gada decembra Eiropadomes vienošanos par finanšu perspektīvu 2007.–2013. ga-dam Latvija kohēzijas politikai no ES saņems aptuveni 4,5 miljardus EUR. Latvijas Republikas Finanšu minist-rija ir aprēķinājusi, ka ES finansējums 2007.–2013. ga-da periodā, kas lielākā vai mazākā mērā aptvers visas tautsaimniecības nozares, sasniegs ap 730 EUR uz iedzīvotāju. Lai saņemtu šo naudu, Latvijai jāsagatavo un jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju ES fondu apguves stratēģija jeb Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments un rīcības plāni jeb operacionālās programmas.

Nacionālā stratēģiskā ietvardokumenta projektā no-teikts, ka visvairāk struktūrfondu un Kohēzijas fonda investīciju 2007.–2013. gadam jāiegulda pasākumos, kas attīsta zināšanas kā galveno izaugsmes resursu un veido labvēlīgus dzīves apstākļus cilvēkam kā šī resur-sa turētājam. Lai sasniegtu šo mērķi, struktūrfondu un Kohēzijas fonda investīcijas tiek plānotas atbilstoši trijām tematiskajām asīm:

1) cilvēku resursu attīstība un efektīva izmantošana;2) konkurētspējas palielināšana un virzība uz zinā-

šanu ietilpīgu ekonomiku;3) sabiedrisko pakalpojumu un infrastruktūras uzla-

bojumi kā priekšnoteikums līdzsvarotai valsts un tās teritorijas attīstībai.

Ir noteiktas horizontālās prioritātes: līdzsvarota teri-torijas attīstība, makroekonomiskā stabilitāte, vienādas iespējas, ilgtspējīga attīstība, informācijas sabiedrība.

Latvijas Nacionālais stratēģiskais ietvardokuments pašlaik paredz aptuveni 62% no kopējā struktūrfondu līdzekļu apjoma ieguldīt izglītības, zinātnes un uzņē-mumu konkurētspējas veicināšanas atbalstā. Latvi-jas Nacionālā stratēģiskā ietvardokumenta mērķu sasniegšanai struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzek-ļus plānots vadīt ar trīs operacionālo programmu palī-dzību:

1) “Cilvēkresursi un nodarbinātība“, Eiropas So-ciālā fonda operacionālā programma (10% no kopējā Nacionālā stratēģiskā ietvardokumenta finansējuma);

2) “Uzņēmējdarbība un inovācijas“, Eiropas Reģio-nālās attīstības fonda operacionālā programma (20% no kopējā Nacionālā stratēģiskā ietvardo-kumenta finansējuma);

3) “Infrastruktūra un pakalpojumi“, Eiropas Re-ģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda operacionālā programma (70% no kopējā Na-cionālā stratēģiskā ietvardokumenta finansē-juma).

Eiropas Sociālā fonda operacionālā programma atbalstīs aktivitātes, kas vērstas uz pilnas nodar-binātības sasniegšanu un darbaspēka produktivitātes paaugstināšanu, sociālo vienotību un sociālās atstum-tības novēršanu, sociālā dialoga un sociālo partneru stiprināšanu, kā arī uz izglītības un mācību pieejamības nodrošināšanu visos līmeņos. Eiropas Reģionālās at-tīstības fonda operacionālajā programmā atbalsts tiks sniegts zinātnes, inovācijas un uzņēmējdarbības attīstībai, pētniecības un attīstības un tehnoloģijas pārneses veicināšanai, pētniecības un attīstības un zinātnes infrastruktūras veicināšanai, izmantoja-mo pētījumu sekmēšanai, sadarbības veicināšanai starp uzņēmējiem un zinātniekiem; jaunu uzņēmumu veidošanai, kā arī lai atvieglotu pieeju finanšu resursiem. Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fon-da operacionālā programma atbalstīs ieguldījumus publiskās infrastruktūras un pakalpojumu kvalitātes un pieejamības uzlabošanā, līdzfinansējot ieguldījumus transporta, vides, informācijas un komunikāciju tehno-loģiju, kultūras un tūrisma, kā arī izglītības un sociālajā infrastruktūrā.

Struktūrfondi 2007.–2013. gadam būs viens no būtiskākajiem instrumentiem, kas veicinās Lisabo-nas stratēģijas ieviešanu, tomēr nedz struktūrfondu plānošanas dokumentos, nedz arī Lisabonas stratēģijā nav atrodams novērtējums par precīzu struktūrfondu ieguldījumu Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā, piemēram, kāds būs fondu ieguldījums bezdarba samazināšanā vai IKP izaugsmes palielināšanā. Lisa-bonas stratēģijas un struktūrfondu plānošanas doku-menti ir sasaistīti prioritāšu līmenī, taču trūkst konkrētu skaitļu par finansējuma sadalījumu pa aktivitātēm. Iespējams, ka tas saistīts ar vēl nepanākto galējo vienošanos par finanšu perspektīvu un ar to, ka daudzi struktūrfondu plānošanas dokumenti 2007.–2013. ga-dam vēl ir sagatavošanas stadijā. Mūsu nacionālajā Lisabonas stratēģijā nav norādīts, cik lielu finansējumu Latvija plāno ieguldīt šo mērķu sasniegšanai no valsts budžeta.

Apzinoties, ka daudzi Lisabonas stratēģijā sākotnēji izvirzītie mērķi netiks sasniegti, atjaunotajā Lisabo-nas stratēģijā Eiropas Komisija mēģina pēc iespējas izvairīties no konkrētiem skaitļiem un datumiem, kas varētu kalpot par atskaites punktu sasniegto mērķu izvērtēšanai.

Pozitīvi vērtējama Lisabonas mērķu sašaurināšana, koncentrējoties uz lielāku un ilgstošāku izaugsmi un darbavietu skaitu un kvalitātes palielināšanu. Tomēr Lisabonas stratēģija joprojām ir pietiekami plaša, lai tajā atrastos savstarpēji konfliktējoši mērķi. Piemēram, saskaņā ar Phillips curve teoriju bezdarbs ir cieši saistīts ar inflāciju – zems bezdarbs rada aug-stu inflāciju un otrādi. Viens no Lisabonas mērķiem ir ievērojami samazināt bezdarbu vai pat sasniegt gandrīz pilnu nodarbinātību, un tas var atstāt nopiet-nas sekas uz inflāciju, kas savukārt ir pretrunā ar Lisa-bonas stratēģijā noteikto stabilo makroekonomisko vidi. Lisabonas stratēģija ir pretrunīga arī tāpēc, ka vienotā tirgus attīstība pati var būt pretrunā, piemēram, ar nodarbinātības palielināšanu. Atjaunotā Lisabonas stratēģija tomēr piedāvā pārāk daudz un plašu labumu klāstu, no kura viena daļa ir tirgus orientēta, bet otra – sociāli orientēta.

17

Lisabonas stratēģijas attīstība, plānošanas dokumenti

Guntars Mihailovs, “Eirokonsultants”

Mēs pazīstam Eiropas Savienību kā pārnacionālu varu, kas ES saskaņā ar pamatlīgumos (Eiropas Ko-pienas dibināšanas līgumā un Eiropas Savienības izveides līgumā) noteiktajiem mērķiem, noteiktā apjomā un kārtībā izdod dalībvalstīm, to juridiskām un fiziskām personām saistošus juridiskos aktus. ES Lisabonas stratēģija tiek ieviesta ar citu – atklāto koordinācijas metodi. Šī metode fiksē ES vadlīnijas un specifiskus termiņus noteiktu mērķu sasniegšanai īsākā, vidējā un tālākā termiņā, kur iespējams, nosaka kvantitatīvos vai kvalitatīvos indikatorus un novērtējumus, salīdzinot ar la-bākajiem sasniegumiem pasaulē. Novērtējumi tiek piemēroti katras dalībvalsts specifiskām va-jadzībām un konkrētiem sektoriem. ES vadlīnijas tiek pārnestas uz nacionālo un reģionālo politiku, izvirzot specifiskus mērķus un nosakot konkrētus pasākumus, ņemot vērā nacionālās vai reģionālās atšķirības. Tiek veikts periodisks monitorings, vērtējums un vienots pārskats, kas kalpo kā savstarpējais izglītošanās process. Balstoties uz periodisko izvērtējumu, konkrētie rīcības plāni tiek koriģēti. Atklātās koordinācijas metodes pieeja ir decentralizēta, rēķinoties ar subsidiaritātes principu (lēmumi jāpieņem pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem).

Ņemot vērā nepietiekamo progresu Lisabonas mērķu sasniegšanā, ko ietekmēja vājā dalībvalstu piepūle (pēc būtības Lisabonas stratēģija ir atkarīga no pašu dalībvalstu vēlmes to ieviest) un arī 2004. gada paplašināšanās, kad ES pievienojās 10 jaunas, ekono-miski vājāk attīstītas dalībvalstis, Lisabonas stratēģija tika atjaunota. Tā sākās ar 2004. gada 3. novembrī publicēto Vima Koka vadībā izstrādāto augsta līmeņa darba grupas ziņojumu “Pieņemot izaicinājumu: Lisa-bonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai”, kurā secināts, ka progress Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā nav bijis pietiekams. Lai realizētu Lisa-bonas stratēģijas mērķus, darba grupa rekomendēja sašaurināt šo mērķu loku, turpmāk koncentrējoties uz svarīgāko – ekonomisko izaugsmi un nodarbinātību. ES dalībvalstu valdības tika aicinātas uz aktīvāku rīcību Lisabonas stratēģijas ieviešanā, izstrādājot nacionālās programmas strukturālajām reformām.

2005. gada 2. februārī Eiropas Komisija publicēja ziņojumu “Strādājot kopā izaugsmei un nodarbinātībai – Lisabonas stratēģijas atsākšana”, kurā norādīja, ka Lisa-bonas stratēģijas efektīvai īstenošanai nepieciešama skaidra pienākumu sadale starp ES dalībvalstīm un ES institūcijām. Balstoties uz V. Koka augsta līmeņa darba grupas un Eiropas Komisijas ziņojumiem, 2005. gada

22.–23. marta Eiropadomē notika Lisabonas stratēģi-jas vidusposma izvērtēšana. Eiropadome secināja, ka, lai uzlabotu stratēģijas īstenošanu, jākoncentrējas uz prioritātēm – izaugsmi un nodarbinātību. Dalībvalstis un ES institūcijas tika aicinātas aktīvi rīkoties, lai veicinātu zināšanas un inovāciju, radītu darbam un investīcijām pievilcīgu vidi, sekmētu nodarbinātību.

Lai uzlabotu Lisabonas stratēģijas vadību, Eiropado-me pieņēma lēmumu sākt jaunu stratēģijas vadības ciklu. Tas paredz, ka, balstoties uz Eiropas Komisijas izstrādātām un Eiropadomes apstiprinātām integrē-tajām pamatnostādnēm, tiek radīti rīcības plāni na-cionālajā un ES līmenī trīs gadu ciklam. Lai īstenotu Eiropadomes lēmumu, 2005. gada 12. aprīlī Eiropas Komisija publicēja integrētās pamatnostādnes izaug-smei un nodarbinātībai 2005.–2008. gadam, kas tika apstiprinātas 2005. gada 16.–17. jūnija Eiropadomē.

Balstoties uz 24 integrētajām pamatnostādnēm, kat-rai ES dalībvalstij bija jāsagatavo un Eiropas Komisijai 2005. gada oktobrī jāiesniedz nacionālā Lisabonas programma, kas sastāv no makro un mikroekonomi-kas, kā arī nodarbinātības daļas un aptver visu pa-sākumu loku, ko valsts paredzējusi veikt integrētajās pamatnostādnēs izvirzīto mērķu sasniegšanai. Eiropas Komisija sagatavoja ES līmeņa Lisabonas programmu, kurā uzskaitīti pasākumi, kas Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai tiks veikti Kopienas līmenī. 2006. gada sākumā Eiropas Komisija nāca klajā ar progresa ziņojumu par nacionālajām programmām. Dalībvalstīm katru gadu līdz rudenim būs jāiesniedz at-skaite par paveikto nacionālo programmu īstenošanā. 2008. gada sākumā Eiropas Komisija prezentēs ziņo-jumu par trīs gadu laikā paveikto, pēc tam Eiropadome apstiprinās jaunās pamatnostādnes nākamajam trīs gadu periodam.

Atjaunotajā Lisabonas stratēģijā Eiropas Komisija atzīst, ka 2000. gadā izvirzītie mērķi tiks sasniegti tikai daļēji un tas nav saistīts ar ekonomiskajiem apstākļiem vien, bet arī ar pārslogoto, slikti koordinēto politisko darba kārtību. Tomēr Eiropas Komisija norāda, ka nevajadzētu atteikties no 2000. gadā izvirzītajiem mērķiem. Vērtējot ekonomiskos rādītājus, Eiropas Komisija atzīst, ka saskaņā ar pašreizējām tendencēm Eiropas ekonomiskā izaugsme nākamajās desmitgadēs samazināsies uz pusi un pieaugs tikai par 1% gadā.2 Turklāt Eiropas konkurentu (piemēram, ASV un Japānas) produktivitāte ir pieaugusi straujāk un viņi ir vairāk investējuši pētniecībā un attīstībā. Atjaunotajā Lisabonas stratēģijā Eiropas Komisija ierosina koncentrēties uz pamatuzdevumiem – īstenot lielāku un ilgstošu izaugsmi un palielināt dar-

18

bavietu skaitu un kvalitāti. Lai veidotu Eiropu par pievilcīgu vietu investoriem un darbaspēkam, Eiropas Komisija ierosina paplašināt un padziļināt iekšējo tirgu, uzlabojot ES tiesību aktu ieviešanu, regulējošo vidi, lai-kus un preventīvi piemērojot konkurences noteikumus, veicinot atvērtu un konkurētspējīgu tirgu veidošanu Eiropā un ārpus tās, paplašinot un uzlabojot Eiro-pas infrastruktūru. Runājot par iekšējo tirgu, Eiropas Komisija norāda, ka vienotā pakalpojumu tirgus iz-veides pabeigšanai vidējā termiņā vajadzētu radīt IKP pieaugumu par 0,6% un nodarbinātības līmeņa pieau-gumu par 0,3%.

Būtiska loma atjaunotajā Lisabonas stratēģijā ir paredzēta arī zināšanu un inovāciju veicināšanai. Eiro-pas Komisija ierosina sekmēt investīcijas pētniecībā un attīstībā, veicināt inovācijas un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju pielāgošanu un resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī veidot stabilu rūpniecisko bāzi. Eiropas Komisija uzsver, ka, sasniedzot mērķi līdz 2010. gadam 3% no IKP atvēlēt pētniecībai un attīstībai, būtu iespējams par 1,7% paaugstināt IKP.

Atjaunotajā Lisabonas stratēģijā ir piedāvāts uzlabot darba tirgus elastību, palielināt darbinieku un uzņēmumu pielāgošanās spējas, vairāk investēt izglītībā un mācībās, veidot mobilu darbaspēku, vienkāršot kvalifikāciju savstarpējo atzīšanu, samazināt jauniešu bezdarbu, veidojot, piemēram, labākas arodmācību programmas un veicinot stažēšanās iespējas. Lisa-

bonas stratēģijā plānots līdz 2010. gadam palielināt nodarbinātību par vismaz 6 milj. darbavietu. Eiro-pas Komisija norāda, ka panākumu stūrakmens ir stabili makroekonomiskie nosacījumi un politikas. Atjaunotajā Lisabona stratēģijā ir precīzi norādīts vi-ens no galvenajiem sākotnējās Lisabonas stratēģijas trūkumiem – tā ir vājā sadarbība un koordinācija, ko lielā mērā plānots novērst, ieviešot nacionālās Lisabo-nas programmas un valdības līmenī ieceļot īpašu par Lisabonas programmu atbildīgo personu.

Katrai savienībai, organizācijai, partijai ir savi mērķi un galvenā programma šo mērķu sasniegšanai. Inte-resanti, ka sava programma bija arī, piemēram, Pa-domju Savienības Komunistiskajai partijai (PSKP)1, taču tās mērķi bieži bija nesasniedzami un deklaratīvi. Savukārt Eiropas Savienībā viens no būtiskākajiem stratēģiskajiem dokumentiem ir tā sauktā Lisabonas stratēģija jeb ekonomiskās attīstības stratēģija, par kuru ES valstu un valdību vadītāji vienojās 2000. gada martā Lisabonā.

Lisabonas stratēģijas pamatmērķis ir panākt, lai ES līdz 2010. gadam kļūtu par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas attīstās ilgtspējīgi, radot vairāk labāku darba-vietu un lielāku sociālo vienotību, kā arī nodrošinot vides aizsardzību. Lisabonas stratēģijas mērķiem ir pārsteidzoša līdzība ar vienu no PSKP programmām, kas pieņemta XXVII kongresā 1986. gadā.1

1 Šajā programmā norādīts, ka partijas galvenais uzdevums ir paātrināt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sociāli ekonomisko

attīstību, kam nepieciešami nopietni pārkārtojumi ekonomikā. Tāpēc PSKP uzsvēra, ka “būs jāveic krass pavērsiens uz ražošanas intensifikāciju,

katrs uzņēmums, katra nozare jāpārorientē uz ekonomikas attīstības kvalitatīvo faktoru pilnīgu izmantošanu. Jānodrošina pāreja uz visaugstāk

organizēto un visefektīvāko ekonomiku ar vispusīgi attīstītiem ražotājspēkiem un ražošanas attiecībām, labi noregulētu saimniecisko mehānismu.

Jau līdz 2000. gadam jāpanāk mūsu zemes (domāta PSRS – aut. piez.) ražošanas potenciāla divkāršošanās reizē ar tā kardinālu kvalitatīvu

atjaunināšanos”.2 Eiropas Komisijas ziņojums “Sadarbība izaugsmes un darbavietu attīstībai, jauns posms Lisabonas stratēģijā” (COM 2005/24), 4. lpp.

Operacionālās programmas (Nacionālās struktūrfondu

aktivitātes)

Nacionālais stratēģiskais

ietvardokuments

Nacionālais attīstības

plāns

Nacionālā Lisabonas

programma

Eiropas Komisijas vadlīnijas

Lisabonasstratēģija

Eiropas Komisijas vadlīnijas

Kohēzijas politikas

daļa

Finanšu perspektīva 2007–2013

19

Jauno izglītošana ir konkurētspējas atslēga

Inga Paparde,“Neatkarīgā Rīta Avīze”,speciāli Latvijai Eiropas Savienībā

“Ja mēs – Latvijas valsts ar savu politisko gri-bu – nevēlamies būt gudri un attīstīti, investējot zinātnē, neviens ar varu mūs nespiedīs to darīt, bet arī nesadarbosies, jo neviens negrib kādu uzturēt uz sava rēķina,” intervijā žurnālam “Latvija Eiropas Savienībā” saka Ventspils Starptautiskā radioas-tronomijas centra direktors, Ventspils Augstskolas profesors Juris Žagars. Pēc viņa domām, Latvi-jas konkurētspēju iespējams celt tikai, mācot un izglītojot jaunus cilvēkus.

Valsts roka nav dāsnaVentspils Starptautiskais radioastronomijas centrs iz-

veidots pirms vienpadsmit gadiem, 1994. gada vasarā, aizejošās armijas bāzes vietā, 30 km no Ventspils.

“Šie desmit gadi bija kā mēģinājums veikt pētījumus radioastronomijā un nosargāt šo centru no turpmākās nopostīšanas. Par nožēlu finansējums Latvijā fun-damentālajai zinātnei visus šos gadus bijis niecīgs. Pērn mums piešķirti 14 000 latu visai pētnieciskajai

darbībai kopumā, ieskaitot algas, nodokļus, koman-dējumus, materiālus,” stāsta Juris Žagars.

Centrā strādā sešpadsmit zinātņu doktori. Uz vienu zinātņu doktoru – mazāk par 1000 latu gadā (bruto), ar šiem līdzekļiem nav iedomājams īstenot saprātīgu attīstību. Tāpēc centrs ir nācis klajā ar priekšlikumu veikt lietišķos kosmiskos pētījumus, jo, piesaistot investīcijas tagad, pēc noteikta laika būs iespējams šo naudu atgūt un centrs varēs pastāvēt ne tikai no zinātnes dotācijas, bet arī no komercdarbības ienākumiem.

ES naudas piesaisteJuris Žagars atzīst: “Pēdējā pusotra gada laikā, kopš

centrs ir Ventspils Augstskolas pārziņā, esam meklējuši iespējas piesaistīt līdzekļus starta izrāvienam. Patlaban šīs summas nav lielas un nav pat pietiekamas – esam piesaistījuši 400 000 latu no Eiropas fondiem (konkrēti no ERAF), kā arī no Izglītības un zinātnes ministrijas un Aizsardzības ministrijas. Tādējādi esam atrisinājuši sāpīgākos jautājumus – iegādājušies aparatūru un

No

Jura

Žag

ara

pers

onīg

ā ar

hīva

20

veikuši minimālus remontdarbus. Taču jautājums par algām un finansējumu zinātnei joprojām nav atrisināts. Lai gan valstiski finansējums zinātnei pieaug, pamatā tas iziet lielajām universitātēm. Ventspils centrs saņēmis par 10 000 latu vairāk, tātad finansējums ir nedaudz pieaudzis. Taču mums jāuztur zinātniska infrastruktūra Kurzemes mežā, tur ir vajadzīga apsardze, jāmaksā par apkuri, elektrību, sakariem, tāpēc zinātniskajai darbībai sanāk mazāk. Ceram uz ERAF līdzekļiem, kur esam iesnieguši projektu lietišķajiem pētījumiem.”

Cik līdzekļu būtu nepieciešami šāda centra sakārtošanai? Aplēses liecina – būtu vajadzīgi aptuveni divi miljoni latu. Nesen Izglītības un zinātnes ministrijā prezentēti lielāki projekti, kas veikti par struktūrfondu līdzekļiem. To apjoms lēšams uz 20–40 miljoniem latu, no tiem 60% varētu izmantot infrastruktūras sakārtošanai.

Pašiem savi satelīti“Galvenais ir cilvēki, jo nav jēgas uzbūvēt lidmašīnu, ja

nav atbilstoši sagatavotu pilotu,” apgalvo Juris Žagars. Uzsverot, ka prioritāte ir speciālistu sagatavošana, profesors stāsta par Radioastronomijas centra

priekšlikumu – trīs satelītu, Zemes mākslīgo pavadoņu palaišanu, kas būtu tiešs ieguldījums izglītībā. Pir-mais satelīts ir iecerēts kā neliels izglītības satelīts. To nevis nopirktu, bet gan projektētu un izgatavotu mūsu pašu studenti. Studenti nodarbotos arī ar satelīta novērošanu, vadību, kontroli, datu apmaiņu. Otrs satelīts būtu tehnoloģiju demonstrāciju satelīts, bet trešais – komercprojekts sadarbībā ar kādu uzņēmumu un ārzemju partneriem. Ko šādi satelīti varētu dot stu-dentu izglītībai?

“Cilvēki būs iemācījušies, ko nozīmē strādāt ar modernajām tehnoloģijām. Pēc tam studentiem nebūs obligāti jāstrādā tikai šajā jomā, viņi būs spējīgi strādāt gan ar medicīnas, gan arī citām modernajām tehnoloģijām. Apgūstot šīs zināšanas, pēc tam nav problēmu iekārtoties darbā,” uzsver J. Žagars. Turklāt šāds projekts būtu vērsts uz visas sabiedrības izglītošanu – lai varētu parādīt mūsu sabiedrībai un klientiem, ko mēs gūstam no satelītiem; ka tie ir ne ti-kai bagātajām valstīm, piemēram, ASV, bet arī citām valstīm, piemēram, Alžīrijai, Turcijai, Indijai, Brazīlijai. Šajās valstīs cilvēki saprot, ka tūkstošiem satelītu riņķo kosmosā, jo to darbība ir domāta konkrētiem lietotājiem un dod taustāmu ekonomisku labumu. Gala rezultāts ir informācija, kuras vērtība ir lielāka nekā sākotnēji ieguldītie līdzekļi.

Iegriež trūkumi vispārējā izglītībā

Juris Žagars atzīst, ka mūsu sabiedrībā šīs idejas ir ļoti grūti realizējamas, jo piecpadsmit gadus Latvijas skolās nav kārtīgi mācīta fizika, tāpēc cilvēki nespēj to aptvert. “Lasot komentārus internetā, atklājas patiešām bēdīgs skats,” bilst profesors. “Ne velti ir tāds teiciens – tev ir izvēles brīvība būt tik dumjam, cik pats to vēlies.”

Modernajā pasaulē daudz kur izmanto informāciju no satelītiem – ekoloģijā, lauksaimniecībā, mežu apsaimniekošanā, tirgus situācijas analīzē, reģionālajā plānošanā, mobilo sakaru pārklājuma veidošanā, arheoloģijā, kartogrāfijā, ģeodēzijā. Vieglāk pat ir nosaukt jomas, kur to neizmanto. Kur to dara Latvijā? Satelīttelevīzijai un mazliet globālās pozicionēšanas sistēmas nodrošināšanai. Nevienā Latvijas augstskolā, izņemot Ventspili, nav studiju programmu ar šādu tehnoloģiju ievirzi. Ventspils Augstskolā ir arī maģistru studiju programma – satelītu informācijas datu apstrādes sistēmas.

Prioritāte – studentu mācības un infrastruktūra

Profesors Žagars ir pārliecināts, ka, tikai izglītojot jauno paaudzi, ir iespējams celt Latvijas valsts kon-kurētspēju. To nevar paaugstināt, kaut ko uzbū-vējot. Tāpēc šogad centram ir divas prioritātes – infrastruktūras sakārtošana un studentu mācības. Kamēr šīs jomas nav sakārtotas, par nopietnu pētniecību nevaram runāt.

Pašlaik centrā ir izveidotas divas zinātniskās grupas – viena strādā radio interferometrijas (astrofizikas) jomā, otra nodarbojas ar satelīta attēliem, apstrādi, analīzi. “Kosmoss nav tā joma, kur var strādāt, izmācoties kaut kādos kursos. Sekmīgi var darboties tikai tie, kuriem ir nopietna akadēmiskā izglītība. Pirmie šādi izskolotie cilvēki ar maģistra grādu būs nākamgad, un mums būs jāpiedāvā viņiem konkurētspējīgs atalgojums, lai viņi paliktu zinātnē,” saka Juris Žagars.

Ja ir visi priekšnoteikumi, lai varētu mācīt jaunus cilvēkus, tas ir izdarāms pavisam pārskatāmā laika periodā – tuvāko piecu gadu laikā. “Mums būtu kvalificēti inženiertehniskie kadri, kas varēs strādāt ne tikai šajā centrā Kurzemē, bet arī citur. Un šie jaunie cilvēki spēj realizēt lietišķos zinātnes projek-tus un komercprojektus, uz to pamata varētu veido-

“Lietišķie kosmiskie pētījumi – tas nozīmē, ka ar kosmiskām metodēm tiek vākta informācija

par Zemi, nevis par kosmosu. Šī informācija ir vērtīga komercializējama prece.”

{ }

21

ties fundamentālā pētniecība un tiktu nodrošināta augstākās izglītības kvalitāte,” skaidro J. Žagars. “Lietišķie kosmiskie pētījumi – tas nozīmē, ka ar kos-miskām metodēm tiek vākta informācija par Zemi, nevis par kosmosu. Un šī informācija ir vērtīga ko-mercializējama prece. Mēs varētu piedāvāt pakalpo-jumus, kādus patlaban pasaulē sniedz aģentūras un kompānijas, kas strādā ar satelītiem. Mēs varētu šos pakalpojumus par zemākām cenām un mūsu produkts būtu konkurētspējīgāks tirgū. Mēs darītu to, ko dara arī citas Eiropas valstis, kuras kosmosa programmās ir pasludinājušas šīs prioritātes – satelīta attēlu izman-tošanu dažādās jomās, satelīta navigācijas attīstīšanu un izmantošanu un satelīttelekomunikāciju sistēmas.”

Profesora nosauktajās trijās jomās ir iespēja iziet komerctirgū. Tomēr arī jāatzīst, ka šajā tirgū Latvija var paļauties tikai uz saviem spēkiem un savas valsts politiķu atbalstu. “Esmu arī nedaudz nobažījies, ka, ja lūgsim citu zemju ekspertu viedokli, viņi var atbildēt – mums jau tas ir, kāpēc jums to vajag – jūs taču to varat nopirkt no mums… Jā, nopirkt var visu! Tomēr runa ir par jaunradītu vērtību. Tas Latvijai ir vajadzīgs,” saka J. Žagars. Pētniecība nav pilnībā komercializējama – valstij jārealizē sava izglītības un konkurētspējas celšanas politika.

Jārada darbavietas ilgam laikam

Līdz šim Ventspils Starptautiskais radioastronomi-jas centrs saņēmis finansējumu no ERAF. Ir iesniegts pieteikums Eiropas Sociālajam fondam. “Eiropas struktūrfondi, izņemot Sociālo fondu, neparedz ilgtermiņa darbavietu radīšanu. Ja Eiropa iedod nau-du kā jaunajai dalībvalstij un mēs to iztērējam, radot darbavietas, padomājiet, kas notiks tad, ja šī nauda beigsies, – cilvēkus atlaidīs no darba un viņiem par ES nebūs labu domu. Ir ļoti pareizi, ka ES nauda nonāk infrastruktūras sakārtošanai, jo šīs struktūras paliks arī, kad nauda būs beigusies. Latvijas valstij pašai jādomā par darbavietu radīšanu un izglītību, lai jaunradītajā infrastruktūrā strādātu izglītoti cilvēki, kas radītu pie-vienoto vērtību. Diemžēl lielākā daļa sabiedrības ir orientēta uz ātru peļņu,” – J. Žagars.

Pašlaik Latvijā ir ļoti maz privātfirmu, kas darbotos jomā, kur pētījumus veic Ventspils Starptautiskais ra-dioastronomijas centrs. Lielākoties tie ir uzņēmumi, kas strādā ģeodēzijas un kartogrāfijas jomā. “Mēs redzam attīstības iespējas,” spriež J. Žagars. Lai tas notiktu, jāattīsta cilvēkresursi. Kamēr nebūs cilvēku, kas ieguvuši attiecīgo izglītību, tikmēr arī nebūs, kas darbojas un veido šādas firmas.

Starptautiskajai sadarbībai jābūt līdzvērtīgai

Pašlaik centrā strādā vienīgi Latvijas zinātnieki. Sadarbība zinātnē ir traktējama ļoti dažādi. No vienas puses, tie ir personiskie kontakti, otras puses – kopīgie pētījumi, kuriem nepieciešams finansējums, un tas zinātnē ir ļoti būtiski. Atbildot uz jautājumu par Latvi-jas iespējām sadarboties un piesaistīt zinātniekus no Krievijas un citām NVS valstīm, izmantojot šo valstu zinātnisko potenciālu, J. Žagars nevēlas izcelt ne vi-enas konkrētas valsts zinātniekus, jo jāvērtē konkrēti priekšlikumi, iespējas, finanšu resursi.

“Ar Krievijas zinātniekiem ir bijusi sadarbība radio-astronomijas jomā, bet ar niecīgu finansējumu – tikai dažiem tūkstošiem latu,” stāsta J. Žagars. “Mums ir sadarbība ar Ukrainu un kopā ar Latvijas Universitātes Astronomijas institūtu piedalāmies projektā par bīstamo mazo planētu novērojumiem.” Sadarbības trūkuma pamatā ir naudas problēma. NVS pēdējos 10–15 gadus valda lielas problēmas ar zinātnes finansēšanu, līdz ar to aparatūra novecojusi, cilvēki no zinātnes ir aizgājuši, jaunā paaudze vairāk nodarbojas ar biznesu.

“Ko tas dod, ja Krievijai ir bijuši labi zinātnieki, bet tagad nav nekādu resursu! Jāņem vērā arī politiski ierobežojumi un nosacījums, ka finansiālās shēmas vienkāršāk īstenojamas ES virzienā,” saka profe-sors, piebilstot, ka jāvērtē individuāli, jo Latviju varētu interesēt arī sadarbība ar Kanādu, Indiju, kuras nav ES valstis.

Runājot par starpvalstu projektiem, J. Žagars uz-skata, ka Latvijai pašai jāvēlas attīstīties un ieguldīt naudu attīstībā: “Ja mēs – Latvijas valsts ar savu poli-tisko gribu – negribam būt gudri un attīstīti, investēt zinātnē, neviens ar varu mūs nespiedīs to darīt, bet arī nesadarbosies, jo neviens negrib mūs uzturēt uz sava rēķina. Ja ieguldīsim arī savu naudu, tad atradīsim līdzvērtīgus partnerus. Sadarbībā jābūt partnerībai un līdzsvaram – ne tikai intelektuālajā, bet arī resursu ziņā. Citādi tā ir kroplīga sadarbība, jo parasti noteikumos diktē stiprākais, šajā situācijā – tas, kurš dod naudu.”

22

Latvijas inovācija Eiropas kontekstā

Inga Ulnicāne,LU Politikas zinātnes nodaļas lektore

Latvija inovācijas jomā atrodas pirmspēdējā vietā Eiropas Savienībā (ES) un ES vidējo inovācijas rādītāju sasniegšanai mums būs nepieciešami gandrīz 40 gadi. Šie 2005. gada Eiropas inovācijas rezultātu tablo (Scoreboard)1 dati pēdējos mēnešos izskanējuši arī Latvijas plašsaziņas līdzekļos. Šajā rakstā vairāk par to, ko šie rezultāti nozīmē.

Kā mēra inovāciju?Eiropas inovācijas rezultātu tablo valstis sarindo pēc

inovācijas indeksa. Saskaņā ar šo indeksu Latvija starp ES dalībvalstīm atrodas pirmspēdējā – 24. vietā, aiz sevis atstājot tikai Maltu. Lai izprastu šos rezultātus, nedaudz jāiedziļinās, kā veidots šis indekss.

Uzreiz jāpiebilst, ka inovācija ir sarežģīts process, ko nav viegli izmērīt, novērtēt un salīdzināt. Eiropas inovācijas rezultātu tablo piedāvātais inovācijas indekss 2005. gadā ir veidots no 26 rādītājiem. Šie rādītāji ir sadalīti piecās kategorijās, kas atklāj nozīmīgākās inovāciju dimensijas:

1. Inovācijas priekšnoteikumu (drivers) kategori-ja mēra inovāciju potenciāla strukturālos nosa-cījumus: platjoslas pieslēguma līniju izplatību un izglītības rādītājus (zinātnes un inženierzinātņu studiju absolventu, kā arī augstākās un vidējās izglītības absolventu īpatsvaru un līdzdalību mūžizglītībā).

2. Zināšanu radīšanas kategorija vērtē valdības un privātās investīcijas pētniecības un attīstības aktivitātēs.

3. Inovācijas un uzņēmējdarbības kategorija analizē inovāciju aktivitātes uzņēmējdarbības sektorā, ņemot vērā tādus rādītājus kā mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) inovatīvās aktivitātes un sa-darbība inovāciju jomā, inovāciju izdevumi, riska kapitāla pieejamība, izdevumi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām (IKT) un citas (vadības, organizatoriskās, dizaina utt.) pārmaiņas MVU.

4. Izmantošanas kategorija vērtē inovācijas rezultā-tus, balstoties uz tādiem rādītājiem kā nodarbinātī-ba augsto tehnoloģiju pakalpojumu jomā, augsto tehnoloģiju produktu īpatsvars eksportā, jaunu produktu pārdošanas apjomi un nodarbinātība vi-dēji augsto un augsto tehnoloģiju ražošanā.

5. Intelektuālā īpašuma kategorija mēra inovācijas rezultātus, ņemot vērā patentu, preču zīmju un dizaina paraugu skaitu uz 1 miljonu iedzīvotāju.

Lai gan kopumā Latvija inovācijas indeksā starp ES dalībvalstīm ieņem 24. vietu, tās sniegums dažādās kategorijās ir visai atšķirīgs, parādot Latvi-jas spēcīgās un vājās puses inovācijas jomā2 (skatīt arī tabulu). Vislabākie rezultāti Latvijai ir inovācijas un uzņēmējdarbības kategorijā, kur tā ieņem 13. vietu, galvenokārt tāpēc ka bijuši augsti izdevumi informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, kuriem gan pēdējo gadu laikā ir tendence samazināties. Vi-sai labus rezultātus Latvija sasniegusi arī inovācijas priekšnoteikumu kategorijā, kur tā ieņem 16. vietu, un Latvijas rezultāti tādos rādītājos kā jaunatnes izglītība, līdzdalība mūžizglītībā un iedzīvotāju īpatsvars ar augstāko izglītību atbilst vai ir tuvi ES vidējiem rādītājiem. Taču zināšanu radīšanas, izmantošanas un uzņēmējdarbības kategorijās Latvija ieņem attiecīgi 23., 24. un 25. vietu. Kopumā viena no Latvijas lielākajām problēmām ir uzņēmējdarbības sektora vājums, kas izpaužas gan niecīgajos biznesa sektora izdevumos pētniecībai un attīstībai, gan arī zemajā MVU līdzdalībā inovatīvajās aktivitātēs.

Eiropas inovācijas rezultātu tablo Latviju ierindo starp straujas izaugsmes valstīm, taču jāatceras, ka dažos rādītājos (piemēram, triādes patentos3) ļoti strauji izaugsmes tempi ir panākti, sākot no ļoti zema līmeņa un joprojām atrodoties ļoti zemā līmenī.

Kāpēc nepieciešami 40 gadi?Dažviet Latvijā ar neizpratni ir uztverts apgalvojums,

ka Latvijai Eiropas inovācijas līmeņa sasniegšanai nepieciešami gandrīz 40 gadi. Ja jau Latvija piedzīvo straujus ekonomiskās izaugsmes tempus, kāpēc inovācijas jomā nosaukts tik ilgs laika posms?

Sākumā jāatgādina, ka šis aprēķins ir lineāra ekstrapolācija, kas balstīta uz pašreizējo sniegumu un izaugsmes tempiem. Protams, šādi aprēķini ilgam laika posmam nav īpaši ticami, jo ilgtermiņā dažādi faktori var mainīties. Tomēr tie ieskicē plaisu starp dažādu valstu sniegumu un izaugsmes potenciālu. Saskaņā ar 2005. gada Eiropas inovācijas rezultātu tablo pašlaik ES vislabāko sniegumu inovācijas jomā rāda Somija, Zviedrija, Dānija un Vācija. Šo valstu sniegums ir kriet-ni virs ES vidējā. Savukārt jaunajām dalībvalstīm un arī daļai veco ES valstu ir nepieciešams krietns laiks, lai sasniegtu ES vidējos rādītājus inovācijas jomā. Ungārijai, Slovēnijai un Itālijai vēl ir nepieciešami aptu-veni 10 gadi, savukārt Lietuvai, Portugālei, Čehijai un Kiprai – ap 20 gadiem, Grieķijai vairāk nekā 40 gadu, bet Maltai, Polijai un Slovākijai – vairāk nekā 50 gadu.

23

Kāpēc Latvijai nepieciešami gandrīz 40 gadi? Jāatceras, ka inovācija ir ilgtermiņa process un ieguldījumi tajā rezultātus dod tikai pēc ilgāka lai-ka. Pašlaik viena no Latvijas valdības prioritātēm ir palielināt investīcijas zinātniskajā darbībā. Saskaņā ar pagājušajā gadā pieņemto Zinātniskās darbības li-kumu valsts finansējums zinātniskajai darbībai ik gadu tiek palielināts par 0,15% no iekšzemes kopprodukta (IKP), līdz tas sasniegs 1% no IKP. Tādējādi jau pašlaik Latvijas sniegums šajā rādītājā uzlabojas. Taču, lai šie izdevumi nestu rezultātus un uzlabotos Latvijas sniegums arī tādos rādītājos kā patenti, preču zīmes, augsto tehnoloģiju eksports vai nodarbinātība augsto tehnoloģiju sektoros, būs nepieciešams ievērojami ilgāks laika posms, jo jānotiek strukturālām pārmaiņām ekonomikā. Augsto tehnoloģiju uzņēmumi, kuros ir daudz darbavietu, neradīsies viena gada laikā, un arī koksnes aizstāšana eksportā ar augstākas pievienotās vērtības precēm nav īstermiņa jautājums.

Kā sokas kaimiņiem?Igaunijai un Lietuvai ES inovāciju indeksā rezultāti

ir labāki. Tās ierindojušās attiecīgi 13. un 19. vietā, turklāt Igaunijai ir labākais rezultāts starp jaunajām dalībvalstīm. Latvija un Lietuva raksturotas kā valstis ar strauju izaugsmi, savukārt Igaunija pieder pie valstīm, kur izaugsme draud apstāties. Kurās jomās Igaunijai

un Lietuvai veicas labāk nekā Latvijai? Kaimiņvalstu rezultāti ir labāki gan izglītības rādītājos, gan valsts izdevumos pētniecībai un attīstībai, gan arī uzņēmumu inovatīvo aktivitāšu rādītājos (skatīt tabulu).

Tiesa, trijām Baltijas valstīm ir arī kopīgas iezīmes. Galvenā no tām ir salīdzinoši labāki rādītāji inovācijas ieguldījumos un priekšnosacījumos (piemēram, izglītībā, izdevumos informācijas un komunikāciju tehnoloģijām) nekā inovāciju rezultātos (patentos, nodarbinātībā augsto tehnoloģiju sektoros u. c.). Tādējādi visām trijām Baltijas valstīm kopīgs ir uzde-vums ieguldījumus efektīvi pārvērst rezultātos.

Noslēgumā jāatgādina, ka vietas inovāciju indeksā, rādītāji un procenti nav pašmērķis, bet tikai viena no norādēm uz dzīves kvalitāti un stabilas un ilgtspējīgas attīstības iespējām mūsdienu sabiedrībā. Lai to visu uzlabotu, svarīga ir gan uzņēmēju aktivitāte, gan valsts realizētā inovācijas politika tirgus nepilnību koriģēšanai, gan arī sabiedrības attieksme pret inovāciju. Sabied-rības atbalstoša attieksme ir svarīga, ņemot vērā inovācijas procesam raksturīgās iezīmes: tas apdraud status quo, tam ir raksturīga nenoteiktība, meklējumi, risks un eksperiments.4 Tāpēc inovācijas attīstībai svarīga ir arī atvērtība pārmaiņām, spēja uzņemties risku, iecietība pret eksperimentiem un neveiksmēm, kas ir neatņemama inovācijas sastāvdaļa.

Daži Eiropas 2005. gada inovācijas rezultātu tablo rādītāji

Rādītājs ES 25 LV EE LTVieta ES inovācijas indeksā 24 13 19Augstskolu beidzēji zinātnes un inženierzinātņu jomās uz 1000 iedzīvotājiem 20–29 gadu vecumā

12,2 8,6 8,8 16,3

Iedzīvotāji ar augstāko izglītību uz 100 iedzīvotājiem 25–64 gadu vecumā 21,9 20 31,4 25,2Platjoslas līniju skaits uz 100 iedzīvotājiem 6,5 1,5 7,6 2,5Līdzdalība mūžizglītībā uz 100 iedzīvotājiem 25–64 gadu vecumā 9,9 9,1 6,7 6,5Iedzīvotāju īpatsvars 20–24 gadu vecumā, kas ieguvuši vidējo izglītību 76,7 76,9 82,3 86,1Valsts izdevumi pētniecībai un attīstībai (% no IKP) 0,69 0,25 0,53 0,54Biznesa sektora izdevumi pētniecībai un attīstībai (% no IKP) 1,26 0,14 0,28 0,14Inovatīvo MVU īpatsvars – 14,9 29,8 22,1MVU īpatsvars, kas inovatīvajās aktivitātēs sadarbojas ar citiem – 6,2 11,3 12,3Izdevumi IKT (% no IKP) 6,4 7,6 8,6 5,8Nodarbinātība augsto tehnoloģiju pakalpojumu jomā (% no visiem nodarbinātajiem)

3,19 2,31 2,32 1,66

Augsto tehnoloģiju produktu eksporta īpatsvars kopējā eksportā 17,8 2,7 9,4 3Nodarbinātība vidēji augsto/augsto tehnoloģiju rūpniecībā (% no visiem nodarbinātajiem)

6,60 1,85 3,35 3,03

Eiropas patentu biroja patenti uz 1 miljonu iedzīvotāju 133,6 6,0 8,9 2,6ASV patentu biroja patenti uz 1 miljonu iedzīvotāju 59,9 0,3 2,7 0,5Triādes patenti uz 1 miljonu iedzīvotāju 22,3 1,1 1,5 0,3Kopienas preču zīmes uz 1 miljonu iedzīvotāju 87,2 3 22,2 4,9Kopienas dizaina paraugi uz 1 miljonu iedzīvotāju 84 5,2 5,2 6,4

1 European Commission (2006) European Innovation Scoreboard 2005. Comparative Analysis of Innovation Performance. – www.trendchart.org 2 Arundel A., Hollanders H. (2005). Innovation Strengths and Weaknesses. – www.trendchart.org 3 Triādes patents ir dokuments, kas apstiprināts Eiropas, Japānas un ASV patentu birojos.4 Rosenberg, Nathan and L. E. Birdzell. How the West Grew Rich. The Economic Transformation of Industrial World. –

New York: Basic Books, 1986.

24

Latvijas Zinātņu akadēmijas starptautiskā zinātniskā

sadarbība

Juris EkmanisLatvijas Zinātņu akadēmijas prezidents

Lai veicinātu konkurētspēju un izaugsmi zinātnē, ir jāspēj skatīties arī pāri ES robežām. Latvijas iegu-vums ir mūsu ģeopolitiskais novietojums, esam kā tilts starp ES un Krieviju un citām valstīm, kas at-rodas aiz ES ārējās austrumu robežas. Sadarbības tīkla veidošana ar šī reģiona valstīm ir ieguvums gan Latvijai, gan visai Eiropas Savienībai.

Zinātne, it īpaši dabas un tehniskās zinātnes, ir multinacionāla, tā nepazīst ģeogrāfiskās robežas. Cita lieta ir tā sauktās nacionālās zinātnes, Latvijā tā ir letonika – pētījumi par valodu, vēsturi un kultūru no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Rūpes par šo zinātņu attīstību gulstas vispirms uz pašu valsti. Tomēr pastāv izņēmumi, piemēram, latviešu valodu ir pētījuši un pēta daudz ārvalstu zinātnieku. Ilustrācijai lai noder fakts, ka nupat LZA Senāts augstāko LZA apbalvo-

jumu – LZA Lielo medaļu – piešķīris valodniekam Tre-voram Fennelam no Austrālijas.

Sadarbībai jābūt daudzpusīgaiPilnvērtīga zinātnes attīstība nav iedomājama bez

starptautiskas pētnieku sadarbības. Jautājums – cik spraigi ir šie sakari un kā to intensitāti ietekmē vēsturis-kās tradīcijas un notikumi. Latvijas Zinātņu akadēmijai ir aktīva sadarbība ar citu valstu zinātņu akadēmijām divpusēju sadarbības līgumu ietvaros. Pēc LZA Starp-tautisko sakaru daļas datiem, līdz 2006. gada 1. jan-vārim ir noslēgti 29 līgumi. Tajā skaitā ir arī līgumi ar austrumu kaimiņvalstu zinātniekiem: Baltkrievijas Na-cionālo Zinātņu akadēmiju, Krievijas Zinātņu akadē-miju, Ukrainas Nacionālo Zinātņu akadēmiju.

Savstarpējā zinātnieku apmaiņa dod iespēju izman-tot modernas pētniecības metodes, jaunu aparatūru, tehnoloģijas, apgūt jaunus informācijas avotus un

Lai veicinātu izaugsmi un jaunu darbavietu rašanos, ir būtiski veidot uz zināšanām balstītu sabiedrību,radīt vietu pētījumiem un inovācijām, zinātnieku sadarbības tīkliem

No

ES

por

tāla

arh

īva

ww

w.e

u.in

t

25

iepazīties ar kolēģiem. Salīdzinot sadarbības sa-karu intensitāti desmit gados (1995–2005), ārvalstu zinātnieku vizīšu skaits uz Latviju no 19 ir pieaudzis līdz 53, izmantojot attiecīgi sākumā 202 cilvēkdienas, perioda beigās – jau 373 dienas. Latvijas zinātnieki ir bijuši aktīvāki: perioda sākumā – 29 vizītes un 279 cil-vēkdienas, pagājušajā gadā – 76 vizītes un 601 diena.

Mūsējie ir augstu novērtēti Viens no zinātnieku autoritātes apstiprinājumiem ir

ievēlēšana par akadēmijas locekli. Parasti tas notiek konkursa kārtībā. Runājot par LZA saikni ar austrumu kaimiņiem, Latvijas zinātnieki ir ieguvuši kolēģu atzinību: akadēmiķis Jānis Stradiņš ir Igaunijas, Lietuvas un Gru-zijas Zinātņu akadēmiju ārzemju loceklis, akadēmiķis Elmārs Grēns – Krievijas ZA korespondētājloceklis, akadēmiķe Baiba Rivža – Krievijas Lauksaimniecības zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.

Latvijas Zinātņu akadēmija, augstu novērtējot aus-trumu kolēģu ieguldījumu zinātnē un saiknē ar Latviju, arī veikusi savu izvēli, ievēlot viņus par LZA goda un ārzemju locekļiem.

Izcilais valodnieks, kultūras vēsturnieks Vladimirs Toporovs (05.07.1928.–05.12.2005.) bija LZA goda loceklis, ievēlēts 05.07.1990. Par izcilu veikumu valodniecībā viņš saņēma LZA Lielo medaļu. Apbal-vots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tradicionāli LZA Lielās medaļas laureāts lasa akadēmisko lekciju. V. Toporova lekcija bija notikums akadēmiskajā dzīvē, kas piesaistīja sabiedrības uzmanību.

Ārzemju locekļu skaitā ir pazīstamais dzejnieks Andrejs Vozņesenskis, Ukrainas Nacionālās ZA ko-respondētājloceklis, valodnieks, profesors Anatolijs Nepokupnijs. Profesors bieži viesojas Latvijā. Viņš pie-

dalījās Letonikas 1. kongresā no 2005. gada 24. līdz 25. oktobrim, kā arī Jāņa Endzelīna 133. dzimšanas dienai veltītajā starptautiskajā valodnieku konferencē šā gada janvārī. Ārzemju loceklis ir arī Sibīrijas Valsts medicīnas universitātes profesors Aivars Jānis Strēlis. Latviešu izcelsmes zinātnieks, kura ģimene 1949. gadā tika deportēta uz Sibīriju, savu dzīvi veltījis cīņai ar tu-berkulozi un citām infekcijas slimībām tālajā Tomskā.

Lēni atdzimstKontakti lēnām atjaunojas. Pamatojoties uz abu

akadēmiju vienošanos, Krievijas ZA Ekonomikas un Socioloģijas institūti ierosināja no 2006. gada 7. līdz 8. aprīlim sarīkot Rīgā zinātniski praktisko konferenci “Latvija un Krievija: sociologi un ekonomisti analizē attīstības modeļus”. Krievijas zinātnieku delegāciju va-dīs ZA viceprezidents akadēmiķis Aleksandrs Nekipe-lovs, piedalīsies KZA Eiropas institūta direktors Niko-lajs Šmeļovs, KZA Ekonomikas institūta direktors Ruslans Grīnbergs un citi Krievijas zinātnieki. Cerams, ka šī konference atjaunos zinātnisko sakaru tradīciju.

Latvijai kā ES dalībvalstij nav problēmu piesaistīt līdzekļus Eiropas projektiem. Taču aizvien asāka kļūst kvalificētu darbinieku problēma. Zinātnieku sagatavošana doktoru līmenī ir vairākkārt aplūkota arī LZA sēdēs. Varam piesaistīt kvalificētus zinātniekus no austrumu kaimiņvalstīm, tomēr jārēķinās arī ar globalizāciju – šeit jau strādā daudzi ES dalībvalstu pilsoņi un Latvijā var iebraukt darbinieki pat no Āzijas valstīm. Dzimtenē atgriežas latviešu izcelsmes pensionēti profesori, kas spēj dot savu ieguldījumu zinātnē. Kadru jautājums – tā ir nopietna problēma. Vienmēr.

26

Zinātnes un uzņēmējdarbības saiknes stiprināšanā

nepieciešams arī valsts atbalsts

Jānis Šīre,Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas unvides zinātņu fakultātes doktorands

Šajā publikācijā iepazīstināšu ar praktisku piemēru, kā vides zinātnes jomā notiek kūdras pētījumi. Ražotājiem un privātajam sektoram kopumā ir interese un vēlme atbalstīt pētījumus, tomēr ir nepieciešams arī valsts atbalsts, lai uzņēmēji ieguldītu līdzekļus pētījumos, kuru rezultāti nesīs labumu visai valstij kopumā.

Racionāla dabas resursu izmantošana

Valsts attīstībā un konkurētspējas veicināšanā bū-tiska loma ir videi un racionālai dabas resursu izman-tošanai, kas nākotnē kļūs aizvien aktuālāka visā Eiro-pas Savienībā.

Vides zinātne ir interdisciplināra zinātne, kas attīstās sociālo, humanitāro un dabas zinātņu saskares jomā, lai pētītu dabas sistēmu savstarpējo un cilvēka – da-bas vides mijiedarbību, attīstītu izpratni par dabas vidē notiekošo un dabas vides – cilvēka mijiedarbības raksturu un nodrošinātu dabas resursu, bioloģiskās un ģenētiskās daudzveidības aizsardzību, vides un sabiedrības ilgtspējīgas pastāvēšanas iespējamību un pasargātu cilvēku no tā darbības nelabvēlīgām ietekmēm. Vides zinātne pēta īpaši kompleksas sistēmas un to sarežģīto mijiedarbību un izmanto relatīvi nesen izveidojušos zinātņu nozaru atziņas un metodoloģijas.

Ņemot vērā vides zinātnes pētījumu objektus un tās rezultātu izmantošanas nepieciešamību, kā arī ietekmi uz sabiedrību, pētījumus šajā zinātnes nozarē raksturo cieša saikne ar sabiedrību un ietekme uz tajā notiekošo. Iepriekš teiktais pilnā mērā attiecas uz pētījumiem, kuru mērķis ir vērtēt vides piesārņojumu un tā ietek-mi, apzināt dabas resursus un izstrādāt pieejas to racionālai izmantošanai, kā arī radīt inženiertehniskus vides problēmu risinājumus. Šo jautājumu loks ir vides inženierzinātņu uzmanības centrā, kas pēta un meklē līdzekļus, lai novērstu nevēlamu ietekmi uz vidi, sevišķu uzmanību pievēršot ūdens, augsnes un gaisa piesārņojumam, un izstrādā inženiertehniskas metodes dabas resursu racionālai izmantošanai, vides sanācijai, atkritumu savākšanai, uzglabāšanai un utilizācijai, kā arī vidi saudzējošu tehnoloģiju attīstībai.

Latvijas bagātība – kūdraViens no Latvijas Universitātes Vides zinātnes noda-

ļas risinājumiem ir kūdras īpašību un tās izmantošanas iespēju izpēte, analizējot kūdras organisko vielu izdalīšanas metodes, to īpašības un izmantošanas veidus. Šā jautājuma aktualitāti nosaka tas, ka kūdra ir viens no nozīmīgiem resursiem, jo Latvijā purvi aizņem gandrīz 10% teritorijas. Ir novērtēts, ka Latvijas kūdras krājumi sasniedz aptuveni 1,7 miljardus tonnu, turklāt pamatā tā tiek izmantota, lai ražotu produktus ar zemu pievienoto vērtību – kā kurināmais, veidojot 20–25% no kopējā enerģijas ieguves apjoma, un lauksaimniecībā. Kūdru nepārstrādātā veidā eksportē arī uz ārzemēm, galvenokārt uz Vāciju un Nīderlandi. Tomēr kūdras izmantošanas iespējas ir ievērojami plašākas – kūdras humusvielas (HV) iespējams lietot kā lopbarības un pārtikas piedevas, krāsvielas un kosmētikas līdzekļus, turklāt izmantošanas jomas aiz-vien papildinās. Pētījumos pierādīts, ka humusvielām piemīt nozīmīgas antivīrusu, pretiekaisuma, hormonālo sistēmu stimulējošas, profibrinolītiskas un smago metālu saistīšanas spējas.

Kad satiekas zinātne un uzņēmējdarbība

Gan pētījumu lietišķais raksturs, gan arī sabiedrības un privātu investoru interese nosaka visai sekmīgu sadarbību ar uzņēmumiem šo jautājumu izpētē. Būtiski ir tas, ka vispirms tieši privātuzņēmēji izrāda interesi par laboratorijā notiekošajiem pētījumiem, tajā skaitā arī par tādiem, kuru raksturs ir visai fundamentāls, un to sniegtais atbalsts ir pat lielāks par valsts atbalstu, līdz ar to iezīmējot jaunu pozitīvu tendenci valsts – zinātnes sadarbībā.

Ražotāji ne tikai lūdz palīdzību tādu uzdevumu izpildē, kas tieši saistās ar jaunu produktu izstrādi, piemēram, paraugu analīzes, mērķproduktu izdalīšanas apstākļu optimizācijā, gatavo produktu tehnisko noteikumu izstrādē, paraugu īpašību standartizācijas izpētē, bet arī interesējas par jaunām pieejām konkrētajā jomā.

Ir jūtams, ka sadarbību ar zinātni uzskata par bū-tisku risinājumu ražošanas konkurētspējas nodroši-

27

nāšanai un jaunu produktu izstrādei. Tomēr kā visai acīmredzama problēma iezīmējas tas, ka pētnieku – ražotāju komunikācijā pietrūkst valsts atbalsta un iz-pratnes.

Tieši pēdējais aspekts ir uzskatāms par ļoti būtisku un to ietekmē arī Latvijas zinātnes struktūras un prioritāšu izstrādes un izvirzīšanas sistēma, kur lietišķā zinātne (kuras mērķis ir sekmēt tautsaimniecības un sabiedrības attīstību) nekad nav uzskatīta par prioritāru vai pat būtisku virzienu. Tieši tas pats attiecas uz pētniecību, kas orientēta uz nacionālo dabas resursu izpēti un to izmantošanas iespēju tālāko attīstību.

Šo uzdevumu risināšana acīmredzami ir valsts pārvaldes sistēmā kārtojams jautājums, tomēr bez sabiedrības kā sociālā partnera viedokļa par to, kas Latvijas zinātnei ir darāms, progresa šajā virzienā nebūs. Pašlaik lēmumu pieņemšana un prioritāšu izstrāde notiek “cunftes” iekšienē, bieži neņemot vērā ne nacionālās vajadzības, ne arī pasaules zinātnes attīstības tendences.

No laboratorijas līdz izstrādājumam

Vēl viens būtisks jautājumu kopums saistās ar izprat-ni un atbalstu tās izpētes veikšanai, kas zinātniskajā laboratorijā tapušo pētījumu noved līdz izstrādājumam vai tehnoloģijai.

Viens no pētījumu virzieniem ir humusvielu rūp-nieciska ieguve. Tai var izmantot vairākas pieejas, kas lielākoties, tāpat kā laboratoriskajās metodēs, ir balstītas uz ekstrakciju sārmainā vidē. Šo metožu izmantošanas iespēju izpēte tiek veikta ar mērķi paaugstināt HV iznākumu un samazināt ekstrakci-jas ilgumu. Laboratoriskās metodes ir izstrādātas laboratorijas apstākļos un to izmantošanas rezultātā iegūstamo HV daudzums parasti ir neliels (10–15 lit-ri), toties rūpniecisko metožu izmantošana spēj nodrošināt liela produkcijas daudzuma (400 litru uz hektāru) ieguvi caurplūdes režīmā. Pētījumos analizē humusvielu izdalīšanas efektivitāti, izmantojot dažādas metodes un ekstrahentus, kā arī veic to salīdzinājumu. Humusvielu izdalīšanas metožu efektivitāte ir tieši atkarīga no to spējas degradēt izejvielas, kā arī no izmantojamā ekstrahenta. Svarīga ir arī ekstrakcijas vides temperatūra, kas var ietekmēt HV iznākumu.

HV rūpnieciskai izdalīšanai ļoti svarīgi ir iegūt pēc iespējas vairāk humusvielu, patērējot pēc iespējas mazāk izejvielu, laika un enerģijas. Šādiem kritērijiem vislabāk atbilst kavitācijas un elektroizlādes metodes, perspektīva ir arī ultraskaņas metode.

Lai šīs metodes varētu ieviest darbā Latvijā, ārkārtīgi būtiska nozīme ir zinātnieku un privātā sektora sadarbībai, jo tā palīdzēs mums, zinātniekiem, iegūt atbalstu izpētes veikšanai, kas zinātniskajā laboratorijā tapušo pētījumu novedīs līdz izstrādājumam vai tehnoloģijai. Tie savukārt pelnīs naudu uzņēmējiem un visai valstij, turklāt atklājumu augstā pievienotā vērtība cels valsts konkurētspēju arī ārpus Latvijas.

Neapstrādātas kūdras daļiņas 150 reižu palielinājumā

Kūdra, no kuras humusvielas ekstrahētas 24 stundas, tās izturot 1% NaOH šķīdumā, 600 reižu palielinājumā

Kūdra, no kuras humusvielas ekstrahētas 20 min., tās apstrādājot ar elektriskās izlādes metodi 1% NaOH šķīdumā,

600 reižu palielinājumā

No

Jāņa

Šīre

s ar

hīva

28

Valsts attīstības pamatā ir zinātne un pētniecība

Saskaņā ar Lisabonas stratēģiju ES konkurētspējas veicināšanai jāveido uz zināšanām balstīta sabiedrība. Šī ambiciozā uzdevuma izpildīšanai nepieciešams palielināt ES pētniecisko un inovatīvo kapacitāti. 2010. gadā zinātnes un attīstības finansējumam jāsa-sniedz 3% no iekšzemes kopprodukta (tajā skaitā 1% no valsts budžeta un 2% no privātkapitāla līdzekļiem).

Latvijai, kas ir pilntiesīga ES dalībvalsts, jāiegulda sava artava šā mērķa sasniegšanā. Izglītību, zinātni un attīstību, inovācijas kā prioritārus priekšnosacījumus sekmīgai un ilgtspējīgai valsts attīstībai izvirza arī Latvi-jas Nacionālais attīstības plāns (NAP).

Jaunas zināšanas, to racionāla un mērķtiecīga izmantošana ir vērtīgākais mūsu resurss, lai sasniegtu attīstītajām valstīm raksturīgu visas sabiedrības un kat-ra indivīda dzīves kvalitāti. Zinātnes un pētniecības attīstība saskaņā ar Lisabonas stratēģiju ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina valsts ekonomis-ko attīstību un konkurētspēju, kā arī ceļ sabiedrības labklājību. Zinātniskie pētījumi ir nepieciešami zināšanu bāzes radīšanai, uz kuras pamata tiek izstrādātas tehnoloģijas un radītas inovācijas. Lietišķie pētījumi modernajās tehnoloģijās sekmē valsts konkurētspēju globālajā ekonomikā. Savukārt komercsabiedrību konkurētspēja ir tieši atkarīga no to spējas tirgum ātri dot jaunus produktus un pakalpojumus, un to iespējams panākt, veicot ieguldījumus lietišķajos pētījumos.

Latvijā nepietiek investīciju un zinātnieku

Lietišķo pētījumu attīstību, zinātnes rezultātu komer-cializāciju un inovatīvas komercdarbības attīstību

Latvijā kavē nepietiekamās valsts un privātā sektora investīcijas šajā jomā. Latvijas zinātni un tehnoloģisko attīstību raksturojošie skaitļi līdz 2005. gadam bija satraucoši zemi – zinātnei un attīstībai no iekšzemes kopprodukta (IKP) atvēlēto līdzekļu apjoma ziņā Lat-vija ir vienā no pēdējām vietām ES. 2003. gadā Latvijā kopējais finansējums zinātniskajai darbībai un attīstībai bija tikai 0,38% no IKP, 2004. gadā – 0,42% (ES valstīs vidēji 1,93%). Valsts budžeta finansējums zinātnei 2003. un 2004. gadā bija tikai 0,18% no IKP. Turklāt zinātniskās darbības finansēšanas sistēma neveicināja privātā sektora investīciju piesaisti: uzņē-mumu finansējums šajā jomā 2003. un 2004. gadā bija 0,13% no IKP (ES valstīs vidēji 0,73% no IKP).

Uz 1000 nodarbinātajiem 2003. gadā Latvijā bija 3,2 zinātniskie darbinieki (ES vidēji – 5,68). Nenozīmīgs ir privātajā sektorā strādājošo zinātnieku skaits (tikai 14,5% no kopējā zinātnieku skaita). Tāpat neliels ir ikgadējais doktora zinātnisko grādu ieguvušo skaits (2003. gadā – 8,6 uz 1000 iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 29 gadiem), taču statistikas dati liecina, ka pēdējos gados pieaug interese par doktorantūras studijām un zinātņu doktora grāda iegūšanu.

Jaunieši jāmotivē pievērsties eksaktajām zinātnēm

Mūsdienu straujajā tehnoloģiju attīstības laikmetā aktuāla problēma ir zinātnes sasniegumu skaidro-jums plašākai sabiedrībai, kā arī nepieciešamība mazināt jauniešu aizspriedumus un atturību eksakto priekšmetu apgūšanā, motivējot viņus pievērsties dabas zinātņu un inženierzinātņu studijām. Statis-

Fakti:

Līdzekļi zinātnei Latvijā līdz 2005. gadam

2003. gadā kopējais finansējums zinātniskajai darbībai un attīstībai bija 0,38% no IKP,2004. gadā – 0,42% (ES valstīs vidēji 1,93%).Valsts budžeta finansējums zinātnei 2003. un 2004. gadā bija 0,18% no IKP.Uzņēmumu finansējums zinātnei 2003. un 2004. gadā bija 0,13% no IKP (ES valstīs vidēji 0,73% no IKP).

Pagrieziena punkts 2005. gadā

Saskaņā ar jauno Zinātniskās darbības likumu zinātnes un attīstības finansējumam no valsts budžeta ik gadu jāpieaug par 0,15% no IKP (tas ir, vidēji par 10–15 miljoniem latu). Pieaugums 2006. gadā veido 13 miljonu latu, no kuriem 10 miljoni paredzēti Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā un 3 miljoni Ekonomikas ministrijas budžetā.

Evija Cera,“Neatkarīgā Rīta Avīze”,speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

29

tikas dati liecina, ka Latvijā aizvien mazāk jauniešu izvēlas studēt dabas zinātnes un inženierzinātnes, kas savukārt rada kvalificētu speciālistu trūkumu dažādās ražošanas nozarēs. 2003./2004. mācību gadā sociālo zinātņu studiju programmas izvēlējās 54% studentu, savukārt inženierzinātnes – tikai 11%, dabas zinātnes un matemātiku vēl niecīgāks skaits studentu – tikai 5,4%. Arī šajā mācību gadā, kā liecina Izglītības un zinātnes ministrijas informācija, situācija nav daudz mainījusies – 52% jauno studentu izvēlējušies sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības un tikai 14% priekšroku devuši inženierzinātnēm. Dabas zinību, matemātikas un informāciju tehnoloģiju studēt sākušo skaits palicis gandrīz bez pārmaiņām – 5,6%.

Zinātnei finansējums pieaugsSaskaņā ar jauno Zinātniskās darbības likumu zināt-

nes un attīstības finansējumam no valsts budžeta ik ga-du jāpieaug par 0,15% no IKP (tas nozīmē, ka ik gadu šai jomai finansējums palielinātos par 10–15 miljoniem latu). Šis pieaugums jau 2006. gadā veido 13 miljonu latu, no kuriem desmit miljoni paredzēti Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā un trīs miljoni Ekonomikas ministrijas budžetā.

Valsts budžetā izdalītie finanšu līdzekļi zinātniskās darbības nodrošināšanai 2006. gadā (kopā 21,6 mil-joni latu) tiek realizēti šādās apakšprogrammās:

• Zinātniskās darbības nodrošināšana;• Zinātnes bāzes finansējums;• Tirgus orientētie pētījumi;• Dalība ES Ietvara programmā; • Eiropas Reģionālās attīstības fonda zinātnes pro-

jektu līdzfinansēšana un nodrošināšana;• Zinātnes konkurētspējas veicināšana; • Zinātniskās darbības attīstība universitātēs • Zinātniskās infrastruktūras nodrošināšana un

attīstība augstskolās.

Lai veicinātu zinātnisko darbību un attīstību, Latvijas nacionālajā Lisabonas programmā 2005.–2008. ga-dam paredzēts veikt šādus pasākumus:

• efektīvāk un iedarbīgāk ieguldīt valsts līdzekļus zināt-niskajā darbībā un attīstībā un sekmēt zinātnisko darbību un attīstību privātajā sektorā;

• modernizēt zinātnisko infrastruktūru zinātniskajos institūtos un augstskolās (veicinot arī uzņēmējdar-bības un lietišķo pētījumu infrastruktūras attīstību reģionos – 2005. gadā šim mērķim bija atvēlēti 1,6 miljoni latu no valsts budžeta naudas, kā arī 6,1 miljons latu no ES);

• nodrošināt zinātnes intelektuālā potenciāla atjaunošanu (līdz 2008. gadam jāizstrādā Zinātnes un tehnoloģiju centra projekts. Šāda centra darbība aptvertu visas zinātņu nozares, jaunākos tehnoloģiju sasniegumus, un tas mērķtiecīgi organizētu darbu zinātnes popularizēšanai plašākā sabiedrībā un papildus interaktīvo ekspozīciju apskatei piedāvātu Latvijas skolēniem iespēju veikt dažādus eksperi-mentus un zinātniskus novērojumus);

• sekmēt Latvijas zinātnes līdzdalību starptautiskos sadarbības projektos.

Savukārt NAP par svarīgu uzskata nepieciešamību radīt ciešu un efektīvu sadarbību uzņēmēju un zinātnieku starpā, veidojot tehnoloģiju pārneses at-balsta sistēmu, lai nodrošinātu Latvijas zinātnes potenciāla realizāciju jaunos produktos, uzlabotu Latvijas uzņēmumiem pieeju jaunām tehnoloģijām un veicinātu Latvijā radītu tehnoloģiju pārdošanu ārvalstīs. Valsts politikām (nodokļu, ekonomikas, valsts atbalsta, rūpniecības, izglītības u. tml.) būtu jāveicina inovatīvā darbība, piemēram, ieviešot nodokļu atlaides un snied-zot citu atbalstu zinātniskajiem darbiem un uzņēmēju kapitālieguldījumiem, atbalstot jaunu inovatīvu uzņēmumu dibināšanu.

Autore pateicas Maijai Bundulei, Izglītības un zinātnes ministrijas Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktora vietniecei zinātnes jautājumos, par palīdzību raksta sagatavošanā.

30

Lisabonas stratēģijas indikatori: kur esam?

Sandis Fatjanovs,LETA-EPI, speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

Lisabonas stratēģija, kuru ES Padome pieņēma 2000. gada 23. un 24. martā, noteica “jaunu stratēģisko mērķi Eiropas Savienībai, lai stiprinātu nodarbinātību, ekonomiskās reformas un sociālo saliedētību kā uz zināšanām balstītas ekonomi-kas daļu”. Stratēģijas visbiežāk citētais mērķis ir šāds: ES jākļūst par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas ir spējīga uz pastāvīgu ekonomisko kāpumu, labākām darbavietām un ciešāku sociālo saliedētību.

Atgādinājumam jānosauc arī pārējie Lisabonas stratēģijas mērķi:

• jāpanāk ASV tādos rādītājos kā ekonomiskā iz-augsme, produktivitāte, inovācijas un tehnoloģijas attīstība, nodarbinātība, ES jākļūst par spēcīgāko ekonomiku pasaulē;

• jāpaātrina vienotā tirgus izveide, liberalizējot pakalpojumus, finanšu tirgu, transporta, pasta un enerģijas tirgu;

• jālīdzsvaro ES ekonomiskā integrācija un ES sociālā integrācija;

• 3% ekonomiskā izaugsme ik gadu; • vidējais nodarbinātības rādītājs – 70%, sievietēm –

60%;• nepieciešama lielāka koordinācija starp kopējām

ekonomiskās attīstības vadlīnijām un sektorālajām ekonomikas politikām, nodokļu politiku, nodarbinātības un sociālo politiku, izglītības un mācību politiku, lai novērstu negatīvas izpausmes nekoordinētai valstu konkurencei un pretrunīgiem ES politiku mērķiem;

• jāmodernizē sociālais modelis, t. i., jāvirza nacio-nālās nodarbinātības politikas vienotā virzienā un jāreformē ļoti atšķirīgās sociālās aizsardzības sistēmas (pensijas, veselības aizsardzība).

Šīs ambiciozās apņemšanās īstenošana lielā mē-rā ir pašu dalībvalstu ziņā. Stratēģijā tiek fiksētas ES vadlīnijas un specifiski termiņi noteiktu mērķu sasniegšanai īsākā, vidējā un tālākā termiņā. Tāpat tiek noteikti kvantitatīvie vai kvalitatīvie indikatori un novērtējumi, salīdzinot ar labāko pasaulē. Tiek veikts periodisks monitorings, un Komisija sniedz ziņojumus par sasniegto progresu, atspoguļojot strukturālos rādītājus, kas mēra Lisabonas mērķu sasniegšanas progresu. Indikatori, kopskaitā 44, tiek piemēroti šādās jomās:

• ekonomikas sasniegumi;• nodarbinātība;• izglītība;• pētījumi un inovācijas;• ekonomiskās reformas;• sociālā saliedētība;• apkārtējā vide.

Lai saprastu Latvijas pozīciju visas ES un Baltijas val-stu kontekstā, kā arī mūsu izredzes izpildīt Lisabonas stratēģijas nospraustos kritērijus, apskatīsim sešus in-dikatorus, kas vislabāk raksturo valsts konkurētspēju un tās iedzīvotāju dzīves līmeni:

1) iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju;

2) nodarbināto produktivitāte;3) darbaspēka izmaksas;4) izdevumu apjoms pētniecībai un

attīstībai (R&D);5) uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) likme;6) nodarbinātības līmenis.

1) Lai gan Latvijā un Baltijas valstīs kopumā eko-nomiskās izaugsmes tempi ir bijuši straujāki nekā vecajās ES dalībvalstīs, to daļēji izskaidro zemais IKP apjoms bāzes gadā. Vidējais Baltijas valstu iedzīvotāju labklājības līmenis sasniedz apmēram pusi no ES vidējā līmeņa. Baltijas valstu vidū vislabākais rādītājs ir Igaunijai (51%), tai seko Lietuva (48%), savukārt Latvijas rādītājs (43%) ir visvājākais starp 25 ES dalībvalstīm. Jāņem vērā arī tas, ka paplašināšanās rezultātā ES vidējais labklājības līmenis ir krities, tāpēc salīdzinājumā ar vecajām ES dalībvalstīm mūsu rādītāji būtu vēl sliktāki. Jāatceras arī, ka Latvijas IKP pieau-gumu galvenokārt nodrošina patēriņa palielināšanās, mazākā mērā darba ražīguma paaugstināšanās. Tāpēc ir būtiski novērtēt nodarbināto produktivitāti un tās pieauguma veicināšanu, jo zemā nodarbināto produktivitāte ir viens no galvenajiem iemesliem, kas kavē Latvijas konkurētspēju.

2) Lai gan viena nodarbinātā produktivitātes pieau-gumi ir bijuši līdzvērtīgi visās trijās Baltijas valstīs, strādājošo ražīgumā vērojamas atšķirības. Igaunijā un Lietuvā šis rādītājs atbilst attiecīgi 43% un 44% no ES–15 valstu vidējā līmeņa, turpretī Latvijā tas ir tikai 40%. Kā viens no iemesliem jānosauc augsto tehnoloģiju izmantošanas zemais līmenis, kā arī nepie-tiekama inovatīvā darbība uzņēmumos.

31

3) Baltijas valstu darbaspēks salīdzinājumā ar ES–15 valstīm vērtējams kā lēts. ES–15 valstīs vidējā darba algas likme stundā ir 22 eiro, taču Baltijas valstīs tā ir gandrīz desmit reižu mazāka (2,72 eiro), turklāt Latvijā stundas izmaksas uz vienu nodarbināto ir viszemākās Baltijas valstu vidū. Lai gan zemas darbaspēka izmak-sas piesaista investorus, zemās algas negatīvi ietekmē strādājošo darba kvalitāti.

4) Lai nodrošinātu valsts konkurētspēju starptau-tiskajā arēnā, būtiski ir veicināt uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstību, kurā tiktu ražota produkcija ar augstu pievienoto vērtību. Tādēļ jo īpaši nozīmīgi ir ieguldījumi R&D nozarē. ES–15 valstis šajā nozarē ieg-ulda apmēram 2% no IKP apjoma (Lisabonas stratēģija paredz līdz 2010. gadam R&D nozarei atvēlēt 3% no ES IKP), turpretim ASV šis apjoms sasniedz 2,6%. Baltijas valstīs izdevumu daļa, kas tiek novirzīta R&D sektoram, ir mazāka par 1%. Vislielākais atbalsts R&D nozarei starp Baltijas valstīm ir Igaunijai (0,8% no IKP), kas gandrīz divreiz pārsniedz to izdevumu apjomu, ko šim sektoram atvēl Latvijā (0,48%). Savukārt Lietuvā šis rādītājs sasniedz 0,7% no IKP. Nedaudz labāki rādītāji Latvijai ir biznesa investīciju jomā – ar 22,9% no IKP mēs apsteidzam Lietuvu (17,8%), tomēr atpa-liekam no Igaunijas (25%), kurai šis rādītājs ir labākais starp jaunajām ES dalībvalstīm.

Runājot par inovācijām, vairums rādītāju Latvijai ir virs ES vidējā, tomēr ir ievērojami izņēmumi tādās jomās kā valsts izdevumi pētniecībai un attīstībai, informācijas un komunikācijas tehnoloģijām. Viens no lielākajiem trūkumiem ir tas, ka valsts izdevumi pētniecībai un attīstībai ir vienmērīgi samazinājušies no tāpat jau zemā 0,32% līmeņa 1998. gadā līdz 0,25% 2003. gadā, turklāt uzņēmējdarbības pētniecība un attīstība paliek zemā līmenī – 11% no ES vidējā rā-dītāja. Izglītības rādītāju tendence ir pozitīva, taču tikai mazliet pārsniedz ES vidējo. Noturīgākā ten-dence redzama inovāciju piemērošanas aspektā, jo ir pieaugusi nodarbinātība augsto tehnoloģiju pakalpo-jumos, augsto tehnoloģiju eksports un nodarbinātība ražošanā, kur izmanto vidēji augstas un augstas tehnoloģijas. Pēc kopējiem sasniegumiem inovāciju jomā Latvija atpaliek no Baltijas kaimiņiem. Igaunija ieņem 13. vietu starp 25 ES dalībvalstīm, Lietuva – 19. Šajā ziņā Igaunijai ir viens no labākajiem rādītājiem jau-no ES dalībvalstu vidū – tai ir ļoti labi rādītāji inovācijās un uzņēmējdarbībā un inovāciju virzītājos, toties vāji rādītāji inovāciju piemērošanas, zināšanu vairošanas un intelektuālā īpašuma jomā. Igaunija ir to valstu vidū, kas relatīvi vāji transformē pieejamos resursus inovāciju rezultātos (jaunu produktu tirdzniecība, patenti utt.). Igaunijas valsts izdevumi pētniecībai un attīstībai ir palielinājušies no 0,47% 1998. gadā līdz 0,53% 2003. gadā, tomēr tie joprojām nepārsniedz 80% no ES vidējā. No 2000. gada valsts atbalstu

inovācijām Igaunijā ir saņēmuši tikai 2,4% uzņēmumu. Lietuvas rādītāji inovāciju virzītāju jomā ir nedaudz virs ES vidējā, jo to veicina labs sniegums izglītības jomā, izņemot mūžizglītību. Lietuvā ir ļoti zemi uzņēmumu izdevumi pētījumiem un attīstībai. To daļēji kompensē ļoti augstais rādītājs universitāšu pētījumu un attīstības izdevumu daļā, ko finansē uzņēmumi (23,5% no ES vidējā). Lietuvai kopumā ir pozitīvi tendenču rādītāji, izņemot investīcijas informāciju un komunikāciju tehnoloģijās un nodarbinātību augsto tehnoloģiju pak-alpojumu sektorā.

5) Pēdējos desmit gados Eiropā vērojama UIN lik-mes samazināšanās. ES valstīs kopš 1996. gada vidējā UIN likme ir samazinājusies par aptuveni vienu piekto daļu (pašlaik 31,7%). Lai piesaistītu investīcijas un ātrāk sasniegtu ES vidējo labklājības līmeni, Baltijas valstis ir pozicionējušas sevi kā valstis ar zemu UIN lik-mi: Latvijā un Lietuvā tā ir 15%, Igaunijā – 0%. Turklāt Latvija un Lietuva UIN likmi ir samazinājušas tikai pēdējo gadu laikā, turpretim Igaunija jau ilgstoši sevi pozicionējusi kā biznesam pievilcīgu valsti. Rezultātā Igaunija spējusi nodrošināt augstāku konkurētspēju nekā pārējās Baltijas valstis, ko apliecina arī ārvalstu tiešo investīciju apjomi, kas Igaunijā ir visaugstākie Baltijas valstu vidū (3,2% no IKP, turpretī Lietuvā 2,6%, Latvijā 2,4% no IKP).

6) Latvijā aizvien ir augsts bezdarba līmenis. Nodarbinātības līmenis ir 62,3%, un tas vēl nesasniedz Lisabonas stratēģijā paredzētos 70%, tāpēc Latvijai ir iespējas darba tirgū iesaistīt vairāk iedzīvotāju, samazi-not brīvo darbavietu skaitu. Salīdzinājumā ar Baltijas valstīm šis rādītājs ir ļoti līdzīgs – šajā jomā būtiski at-paliek ES dienvidu valstis un Polija, kur nodarbinātība nedaudz pārsniedz 50%.

Aplūkotie indikatori atklāj, ka vislabākās pozīcijas Baltijas valstu vidū ir Igaunijai. To pierāda arī “Lisabonas pārskats 2004”, kurā Igaunija no septiņiem maksimāli iespējamiem punktiem ir novērtēta ar 4,64 un ierindo-jas 1. vietā starp 10 jaunajām ES dalībvalstīm. Tomēr jāpiebilst, ka Lisabonas stratēģijas mērķi ir nedaudz pretrunīgi, jo daļa mērķu ir orientēta uz konkurētspējas un ekonomikas attīstības veicināšanu, daļa – uz sociālo vajadzību īstenošanu. Piemēram, vienotā tirgus attīstība var būt pretrunā ar mērķi veicināt nodarbinātības palielināšanu un vides aizsardzību. Lai gan katrs Lisabonas stratēģijā var atrast un akcentēt sev vēlamo vai atbilstošo, tomēr apskatītie indikatori pietiekami skaidri parāda katras valsts pozīciju vājumu vai stiprumu globālajā konkurencē. Latvijas pozīcijas pašreiz ir visai pieticīgas, tāpēc pārbaudījums sasniegt Lisabonas stratēģijas nospraustos mērķus paredzētajā laikā būs vēl jo lielāks.

32

Latvijas nacionālā Lisabonas programma: ko tā paredz?

Inga Paparde,“Neatkarīgā Rīta Avīze”,speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

Latvijas prioritātes Lisabonas stratēģijas ievieša-nā ir makroekonomiskās stabilitātes nodrošināša-na, konkurētspējas veicināšana, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas sekmēšana un ilgstspējīga attīstība. Par to detalizētāk lasiet intervijā ar Eko-nomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieku Andri Liepiņu.

Kā Latvijā tika izstrādāta nacionālā Lisabonas pro-gramma? Kas piedalījās tās izstrādē?

Latvijas nacionālā Lisabonas programma no 2005. līdz 2008. gadam tika apstiprināta Ministru kabinetā 2005. gada 19. oktobrī un iesniegta Eiropas Komisijai. Programmu izstrādāja Ekonomikas minis-trija sadarbībā ar gandrīz visām ministrijām un citām valsts institūcijām – Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, Konkurences padomi un Sabiedrisko pak-alpojumu regulēšanas komisiju. Programmas izstrādes koordināciju nodrošināja Lisabonas stratēģijas uzraudzības padome. Notika arī konsultācijas ar Saeimu un sociālajiem partneriem.

Šī programma ir politikas plānošanas doku-ments, kas parāda, ko Latvija vidējā termiņa periodā darīs mērķa – valsts izaugsmes un nodarbinātības veicināšanas – sasniegšanai un kā ieviesīs Eiro-padomes 2005. gada jūlijā apstiprinātās integrētās pamatnostādnes. Programma ir balstīta uz Latvijā pieņemtajiem politikas plānošanas dokumentiem un atspoguļo Latvijas būtiskākās problēmas Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanai, norāda galvenos rīcības virzienus un pasākumus problēmu risināšanai, kā arī mērķu sasniegšanas rezultatīvos rādītājus.

Kādi ir galvenie virzieni Lisabonas mērķu sasnieg-šanai Latvijā? Vai mūsu prioritātes atšķiras no citām ES valstīm?

Ekonomiskās politikas pamatvirzieni Lisabonas mērķu sasniegšanai visās ES dalībvalstu nacionālajās reformu programmās ir tie paši. Arī prioritātēs nav lielu atšķirību. Galvenās atšķirības ir pasākumu kopumā, kas veido valsts struktūrpolitiku, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Programma iezīmē piecus galve-nos ekonomiskās politikas pamatvirzienus Lisabonas mērķu sasniegšanai Latvijā. Tie ir: makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana; zināšanu un inovāciju

stimulēšana; investīcijām un darbam labvēlīgas un piesaistošas vides veidošana; nodarbinātības veicināšana; izglītības un prasmju uzlabošana. Katrā ekonomiskās politikas pamatvirzienā ir definēti gal-venie uzdevumi jeb prioritātes un noteikti konkrēti pasākumi ar izpildes termiņiem, un, ja valdība lēmusi, arī finansējums.

Nacionālā programma noteic, ka 2008. gadā Latvi-jas iekšzemes kopproduktam (IKP) uz vienu iedzīvotāju jāsasniedz 51% no ES vidējā līmeņa (2004. gadā tie bija 43%) un 2010. gadā – 54%. Mērķa sasniegšanai šajos gados jānodrošina ikgadējais IKP pieaugums 6–8%. Kopumā Latvija ir definējusi 23 rezultatīvos rādītājus vidējā termiņa periodam.

Vai varat minēt kādu piemēru?

Piemēram, ES mērķis ir panākt, lai kopējie iekšzemes izdevumi pētniecībai un attīstībai 2010. gadā būtu 3% no IKP. Tomēr katra dalībvalsts atbilstoši situācijai ir definējusi savus specifiskos mērķus. Piemēram, Latvijas mērķis, ņemot vērā zemo izdevumu līmeni pētniecībai un attīstībai (2004. gadā – 0,42% no IKP), ir 2010. gadā to paaugstināt līdz 1,5% no IKP.

Kā notiek darbs pie šajā programmā ietverto mērķu īstenošanas?

Lai nodrošinātu Lisabonas stratēģijas realizācijas koordināciju un uzraudzību, valdība ir izstrādājusi iz-pildes monitoringa mehānismu un izveidojusi Lisa-bonas stratēģijas uzraudzības padomi un Lisabonas stratēģijas konsultatīvo darba grupu. Padome ir iz-veidota, lai nodrošinātu Lisabonas stratēģijā noteikto uzdevumu izpildi Latvijā. To vada Ministru kabineta apstiprināts Lisabonas stratēģijas ieviešanas un

Andris Liepiņš, Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks

Atis

Ievi

ņš, N

eatk

arīg

ā

33

uzraudzības koordinators – ekonomikas ministrs. Padomes sastāvā ir iekļauti ar Lisabonas procesu saistītie ministri, Saeimas, pašvaldību, sociālo partneru pārstāvji. Padomes uzdevums ir koordinēt programmas izstrādi, kā arī uzraudzīt programmas izpildes gaitu un informēt sabiedrību par tās noteikto uzdevumu izpildi.

Savukārt konsultatīvā darba grupa ir izveidota, lai nodrošinātu programmas izstrādi un ieviešanu starpinstitūciju līmenī. To vada Ekonomikas ministri-jas valsts sekretārs. Darba grupas sastāvā ir iekļauti ar Lisabonas procesu saistīto ministriju augstākās ierēdniecības pārstāvji.

Kā notiek izvērtēšana? Vai tiks sagatavoti speciāli ziņojumi?

Pamatojoties uz Eiropadomē lemto, ir paredzēts, ka katru gadu rudenī tiks izvērtēts progress nacionālo re-formu programmu, tajā skaitā arī Latvijas nacionālās Lisabonas programmas, īstenošanā. Ekonomikas ministrija organizēs programmas izvērtēšanas pro-cesu un sagatavos attiecīgo progresa ziņojumu. Progresa ziņojums jāiesniedz Eiropas Komisijā līdz 2006. gada 15. oktobrim. Ja nepieciešams, pēc pro-gresa izvērtēšanas programma tiks atjaunināta.

Kā notiek sadarbība ar Eiropas Komisiju, atskai-toties par nacionālo programmu?

2005. gada novembrī Eiropadomes Ekonomi-kas politikas komiteja sagatavoja pirmo ziņojumu par nacionālajām Lisabonas programmām, kurā tika iekļauti horizontālie novērtējumi par ES dalībvalstu nacionālajām reformu programmām. Šo ziņojumu apsprieda Ekonomikas un finanšu komitejā, kur tika sagatavots ECOFIN Padomes secinājumu projekts par nacionālajām Lisabonas programmām. Ziņojums un secinājumi tika skatīti un apstiprināti tālāk arī COREPER II (2005. gada 30. novembrī) un ECOFIN Padomē (2005. gada 1. decembrī).

Šajā ziņojumā ir nosaukti ES dalībvalstu nacionālo reformu programmu galvenie mērķi un reformu sfēras. Par Latvijas programmu sacīts, ka tās noteiktie galvenie mērķi ir makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, zināšanu un inovāciju stimulēšana, investīcijām un darbam labvēlīgas un piesaistošas vides veidošana, nodarbinātības veicināšana un izglītības un prasmju uzlabošana.

Kam Eiropas Komisija pievērsusi uzmanību, vērtējot Latvijas nacionālo programmu?

2006. gada 25. janvārī Eiropas Komisija publicēja ikgadējo progresa ziņojumu, kurā ir arī ES dalībvalstu nacionālo reformu programmu, tostarp arī Latvijas programmas, novērtējums. Eiropas Komisija atbalstīja un pozitīvi novērtēja Latvijas izvēlētos galvenos ekonomiskās politikas pamatvirzienus, lai īstenotu Lisa-bonas mērķus – ekonomiskās izaugsmes turpināšanu un nodarbinātības līmeņa palielināšanu valstī. Latvijas noteiktie pamatvirzieni ir makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana, zināšanu un inovāciju stimulēšana, investīcijām un darbam labvēlīgas un piesaistošas vides veidošana, nodarbinātības veicināšana un izglītības un prasmju uzlabošana. Eiropas Komisija uzskata, ka Latvijas nacionālās programmas stiprā puse ir tā, ka programma koncentrējas uz reformām pētniecības un attīstības jomā, uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozaru attīstību. Eiropas Komisija arī atzinīgi vērtē pasākumus, kas ir vērsti, lai uzlabotu transporta infrastruktūru un veicinātu iesaistošo darba tirgu Latvijā.

Vai varat nosaukt, kuras reformas EK atzinusi par stiprākajām?

EK vērtējumā nav precizējusi savu viedokli par Latvi-jas stiprākajām un vājākajām reformām. Līdzīgi arī citu valstu izvērtējumos ir runāts ļoti vispārīgi.

Kādiem jautājumiem Latvijai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību?

Atbilstoši Eiropas Komisijas vērtējumam Latvi-jai vajadzētu pievērst lielāku uzmanību noteiktākai un stingrākai makrostabilitātes, tajā skaitā fiskālās konsolidācijas, nodrošināšanai; politikas izstrādei, lai veicinātu pētniecības un izglītības institūciju un biznesa uzņēmumu partnerību; konkrētāku pasākumu izstrādei, kas nodrošinātu izglītības un mācību atbilstību darba tirgus prasībām; mūžizglītības stratēģijas izstrādei un īstenošanai.

Lai nodrošinātu tālāko programmas realizāciju, šā gada 8. februārī notika Lisabonas stratēģijas konsultatīvās darba grupas sēde un 10. februārī – Lisabonas stratēģijas uzraudzības padomes sēde. Šīs sanāksmes tika sasauktas, lai apspriestu programmas

”Eiropas Komisija uzskata, ka Latvijas nacionālās programmas stiprā puse ir tā,

ka programma koncentrējas uz reformām pētniecības un attīstības jomā.”

{ }

34

turpmākās īstenošanas gaitu, kā arī Eiropas Komisijas progresa ziņojumu, it īpaši otro daļu, kurā ir ietverts Eiropas Komisijas vērtējums par Latvijas program-mu. Sanāksmēs tika apspriestas arī četras galvenās prioritātes, kuras EK norādījusi jaunajā ikgadējā pro-gresa ziņojumā: ieguldījums izglītībā, pētniecībā un inovācijās; mazo un vidējo uzņēmumu darbības veicināšana; nodarbinātības politika, kas veicinātu cilvēku iesaistīšanu darba tirgū; drošas un ilgtspējīgas enerģijas piegādes nodrošināšana.

Uzraudzības padome nolēma atbalstīt nepiecieša-mību palielināt budžeta izdevumus pētniecībai un attīstībai, novirzot lielāku valsts atbalsta daļu un struktūrfondu līdzekļus šai jomai.

Kā panākt, lai pētniecībai, zinātnei un izglītībai tiktu piešķirta lielāka nauda?

Saskaņā ar Zinātniskās darbības likumu ir noteikts, ka ik gadu valsts budžetā jāparedz finansējuma pieau-gums zinātniskajai darbībai ne mazāk par 0,15% no IKP jeb caurmērā katru gadu palielināt finansējumu par 10–15 miljoniem latu. Par lielāka finansējuma piešķiršanu vēl jādiskutē Ministru kabinetā. Tomēr uzraudzības padome atbalsta lielāka finansējuma piešķiršanu.

Kas, jūsuprāt, ir vislielākie pārbaudījumi, grūtības, īstenojot nacionālajā programmā noteikto?

Kā vienmēr, ekonomiskajā politikā arī Latvijā, īstenojot šo programmu, lielākās grūtības ir saistītas ar makrostabilitātes un izaugsmes nodrošināšanai nepieciešamās struktūrpolitikas saskaņošanu. Lai sekmīgi realizētu Lisabonas stratēģiju, būtiski ir bei-dzot ieviest Latvijā vidējā termiņa (3–5 gadu) budžeta plānošanu.

Nav partnerības starp pētniekiem, izglītības iestādēm un biznesa pārstāvjiem, nav pietiekama pētniecības un inovāciju stratēģiju integrācija – kā to varētu novērst?

Svarīgs ir sociālais dialogs, lai sasniegtu Latvijas nacionālās programmas mērķus. Tāpēc programmā paredzēti vairāki pasākumi tā uzlabošanai gan valsts, gan arī reģionālajā līmenī. Eiropas Sociālā fonda līdzfinansētajā nacionālajā programmā “Atbalsts kapacitātes stiprināšanai par darba tirgus un dzimumu līdztiesības politikas ieviešanu atbildīgajās institūcijās, informācijas izplatīšanai un izpratnes paaugstināšanai” tiks stiprinātas nodarbinātības partnerībā iesaistītās institūcijas, tajā skaitā Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība. Programmā tiek stiprināta arī pašvaldību un Latvijas Pašvaldību savienības kapacitāte, lai nodrošinātu partnerības un sociālā dialoga attīstību pašvaldību līmenī.

Liela uzmanība programmā ir pievērsta zināšanu un inovāciju attīstībai. Lai veicinātu zinātnisko darbību un attīstību, turpmāko gadu prioritārie uzdevumi ir nodrošināt būtisku valsts investīciju pieaugumu šajā jomā, panākot to, lai finansējuma piešķiršanas mehānisms nodrošinātu pēc iespējas lielāku privātā sektora investīciju piesaisti. Prioritātes ir arī augstskolu vadošās lomas nostiprināšana zinātnes un pētniecības attīstībā; zinātnes intelektuālā potenciāla un lietišķo pētījumu attīstīšana inovatīvo tehnoloģiju jomā, priekšnoteikumu radīšana, lai tiktu veikti zinātniskie pētījumi nozarēs, kurās ir atbilstošs potenciāls un attīstības perspektīvas.

Valdība par prioritārajiem virzieniem nacionālās inovāciju kapacitātes palielināšanā ir noteikusi vairākus uzdevumus – veidot inovatīvai darbībai labvēlīgu institucionālo vidi; sekmēt zinātnes, izglītības un privātā sektora sadarbību; atbalstīt zināšanu un tehnoloģiju pārnesi; veicināt jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādi, sekmējot arī uzņēmēju izpratni par intelektuālo īpašumu un tā aizsardzību.

Vai ir izveidota produktīva saikne starp ES fon-du naudas sadali saiknē ar Lisabonas mērķu īstenošanu, Nacionālā attīstības plāna īstenošanu un citiem?

Jā. Nacionālā attīstības plāna, Nacionālā stratēģiskā ietvara dokumenta un operacionālo programmu prioritātes kopumā saskan ar Lisabonas stratēģijas mērķiem. Mums pašiem tie jāīsteno dzīvē.

35

Pakalpojumu tirgus dalīšana Eiropas Savienībā

Sannija Jauce,“Latvijas Vēstnesis Plus”,speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

Šā gada sākumā Eiropas Savienības (ES) institūcijās un dalībvalstu vidū arvien aktīvākas kļuva debates par pakalpojumu direktīvu, iz-gaismojot politiskās atšķirības starp vecajām un jaunajām dalībvalstīm.

Konkurence un pamattiesībasEiropas Komisija (EK) ar pakalpojumu direktīvas

priekšlikumu nāca klajā 2004. gadā. To izstrādāja ar nolūku liberalizēt ES pakalpojumu tirgu, veicinot konkurences palielināšanos tajā. Direktīvas mērķis ir atbilstoši ES līgumos noteiktajiem pamatprinci-piem novērst administratīvos un tiesiskos šķēršļus uzņēmējdarbībai un pakalpojumu sniegšanai visā bloka teritorijā. Pakalpojumi veido 70% no kopējās ES eko-nomikas. Eiropas Komisijas aplēses liecina, ka tirgus liberalizācija telekomunikāciju un enerģētikas sektorā no 1992. līdz 2002. gadam palielinājusi ES iekšzemes

kopproduktu par 1,8% un radījusi 2,5 miljonus jaunu darbavietu. Līdzīgu ekonomikas un darbavietu pieau-gumu varētu radīt arī brīvs pakalpojumu tirgus.

Neraugoties uz to, ka brīva darbaspēka, preču un pakalpojumu plūsma ir viens no galvenajiem ES ideoloģiskajiem postulātiem, un to, ka dalībvalstu uzņēmēju tiesības brīvi sniegt pakalpojumus dažādās ES valstīs ir noteiktas Eiropas Kopienu līgumā, ES pakalpojumu tirgū joprojām valda virkne birokrātisku ierobežojumu – dažādas prasības pēc iepriekšējām reģistrācijām, atļaujām vai otršķirīgiem dokumentiem.

Izcelsmes valsts principsLatvijai svarīgi ir trīs šā likumdošanas akta projekta

elementi – direktīvas darbības joma, izcelsmes valsts princips un nosacījumi par darbinieku nosūtīšanu. Centrālais sākotnējās pakalpojumu direktīvas elements bija tieši izcelsmes valsts princips – tas noteic, ka pa-

Sākotnējā pakalpojumu direktīva ar izcelsmes valsts principu bija uzskatāma par stūrakmeni ES konkurētspējas veicināšanā

Direktīvas mērķis• Pakalpojumi veido 70% no kopējās ES ekonomikas.• Tirgus liberalizācija telekomunikāciju un enerģētikas sektorā no 1992. līdz 2002. gadam paaugstinājusi

ES iekšzemes kopproduktu par 1,8% un radījusi 2,5 miljonus jaunu darbavietu. Līdzīgu ekonomikas un darbavie-tu pieaugumu varētu radīt arī brīvs pakalpojumu tirgus.

• 2004. gadā EK nāca klajā ar pakalpojumu direktīvas priekšlikumu.• Galvenie mērķi: - liberalizēt ES pakalpojumu tirgu, veicinot konkurences palielināšanos tajā; - novērst administratīvos un tiesiskos šķēršļus uzņēmējdarbībai un pakalpojumu sniegšanai visā bloka

teritorijā; - izveidot kontaktpunktu tīklu, kur uzņēmēji varētu ērti nokārtot visas formalitātes pakalpojumu sniegšanai citā

valstī.

Solis sāņus• 2006. gada februārī Eiropas Parlaments nolēma svītrot no pakalpojumu direktīvas izcelsmes valsts principu.• Izcelsmes valsts princips noteica to, ka, sniedzot pakalpojumus ārpus savas valsts, citā ES dalībvalstī uzņēmums

netiek dibināts, bet neilgu laiku tur tiek sniegti pakalpojumi un uzņēmums atgriežas savā izcelsmes valstī. Līdz šim direktīvas teksts noteica, ka uzņēmums citā dalībvalstī var darboties pēc savas valsts likumiem.

Tālākā rīcība• Līdz šā gada beigām varētu panākt vienošanos par direktīvas galīgo redakciju.• Latvija un citas, galvenokārt jaunās, ES valstis, kā arī, piemēram, Lielbritānija un Īrija varētu bloķēt pašreizējā

direktīvas teksta virzību un, iespējams, aicināt EK izstrādāt jaunu pakalpojumu direktīvas projektu.

36

kalpojumu sniedzējs ievēro tās valsts likumdošanu, kurā dibināts viņa uzņēmums. 16. februārī Eiropas Parlaments (EP) pirmajā lasījumā nobalsoja par grozītu pakalpojumu direktīvu, no tās svītrojot Latvi-jai nozīmīgo izcelsmes valsts principu. Tas iezīmēja skaidru sadalījuma līniju starp jaunajām un vecajām dalībvalstīm – tieši vecās dalībvalstis direktīvā nevēlējās redzēt izcelsmes valsts principu un citus elementus, kas veicina tirgus liberalizāciju. “Mums ir svarīgi atjau-not izcelsmes valsts principu, savukārt vairākām citām valstīm tikpat būtiski ir to izņemt no direktīvas,“ norāda premjera padomniece ES jautājumos Sanita Pavļuta-Deslandes.

Tas skaidrojams ar arodbiedrību spēcīgo lobiju vairākās vecajās dalībvalstīs un šo valstu bailēm no konkurences, ko radītu austrumeiropiešu pakalpo-jumu sniedzēju ieplūšana kopējā tirgū. EP direktīvā vien iestrādāja nosacījumu, ka uzņēmumi var brīvi piedāvāt savus pakalpojumus ikvienā ES valstī, taču tiem jāievēro attiecīgās dalībvalsts nodarbinātības, veselības aprūpes, drošības un vides standarti. Jāņem vērā, ka tieši pārtikušās rietumvalstis lepojas ar augstākiem standartiem minētajās jomās.

Viens no galvenajiem iemesliem, kas traucē jaunu tirgu apgūšanu, ir likumdošanas atšķirības dažādās ES valstīs. Tā kā Latvijā darbaspēka izmaksas ir ļoti zemas salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, latviešu uzņēmējiem būtu ārkārtīgi izdevīga pakalpojumu tirgus atvēršana.

ES meklē jaunu variantuTaču jautājums par pakalpojumu direktīvu līdz galam

nav izlemts un cīņa par to vēl turpināsies ES valstu vadītāju vidū. Latvija un citas valstis, kuras atbalsta tirgus liberalizāciju (galvenokārt jaunās dalībvalstis, kā arī, piemēram, Lielbritānija un Īrija), varētu bloķēt pašreizējā direktīvas teksta virzību un, iespējams, aicināt EK izstrādāt jaunu pakalpojumu direktīvas pro-jektu.

“Jo tuvāk sākotnējam direktīvas tekstam būs jau-nais variants, jo labāk,” uzsver EP deputāts Roberts Zīle. Pēc viņa domām, jautājums par pakalpojumu tir-gus atvēršanu Eiropā skatāms plašākā mērogā nekā šī konkrētā direktīva. Jautājums ir par to, vai ES spēs mobilizēties politiski un saimnieciski, lai kļūtu par nozīmīgu spēlētāju globālajā ekonomikā. “Par kādu Eiropas konkurētspēju un konstitucionālo līgumu mēs varam runāt, ja jebkuram Eiropas mazajam vai vidējam uzņēmumam nav pieejams brīvs pakalpojumu tirgus? Par kādu kopīgu ārlietu ministra posteni varam runāt, ja nav nodrošināts tas, kas ES līgumos bija jau sen paredzēts?” Turklāt, pēc eirodeputāta domām, lai atrastu sabiedrotos cīņā par Latvijai izdevīgu direktīvas formulējumu, kopīgi jādarbojas ārlietu un ekonomikas ministriem un, iespējams, arī premjeram.

Sākotnējā pakalpojumu direktīva ar tajā iekļauto iz-celsmes valsts principu bija uzskatāma par stūrakmeni Lisabonas stratēģijā – ES izstrādātajā programmā, kas paredz bloka konkurētspējas paaugstināšanos pasaulē, tā atzīst eirodeputāts Guntars Krasts. Direktīvas revidēšana ir solis sāņus no Lisabonas stratēģijas izvirzītajiem mērķiem.

Informācija par Eiropas Savienību un Latvijas dalību tajā: Eiropas Savienības likumdošana, Latvijas un ārvalstu periodiskie izdevumi, datu bāzes, semināri, lekcijas un diskusijas.

www.esia.gov.lvesia@esia.gov.lvTālr.: 7212611Aspazijas bulv. 28, 2. stāvs, Rīga LV 1050