Informācija par Eiropas Savienību un Latvijas dalību tajā: Eiropas Savienības likumdošana, Latvijas un ārvalstu periodiskie izdevumi, datu bāzes, semināri, lekcijas un diskusijas.

www.esia.gov.lvesia@esia.gov.lvTālr.: 67212611Aspazijas bulv. 28, 2. stāvs, Rīga, LV-1050SKYPE: Eiropas Savienības informācijas aģentūra

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ• ES finansējums Latvijas kultūras nozares attīstībai

• Radošās industrijas Latvijā• Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva

• Tulku darbība ES institūcijās• ES valodu politika

• Starpkultūru dialoga gads 2008

Nr.

8 2

007.

gad

a de

cem

bris

8

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

2 3

Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” iznāk četras reizes gadā.

Masu saziņas līdzekļa reģistrācijas numurs 000703090

ISSN 1691–3663

Tirāža – 3000 eksemplāru.

Žurnāls netiek izplatīts komerciālos nolūkos.

Izdevējs: Valsts aģentūra “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”

Reģ. nr. 90001897078

Adrese: Aspazijas bulvāris 28, Rīga, LV-1050

Žurnāla redakcijas padome

Esmeralda Balode-Buraka, Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu tiesas departamenta direktore

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs

Māra Dzirniece, Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra vadītāja

Kristīne Šalme, Eiropas Savienības informācijas aģentūras direktores p. i.

Edvards Kušners, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks, Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks

Sanita Pavļuta-Deslandes, ES lietu eksperte

Guna Japiņa, Ārlietu ministrijas ES koordinācijas departamenta direktore

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docents

Pārpublicējot materiālus vai tos citējot, atsauce uz žurnālu ir obligāta.

Žurnāla raksti neatspoguļo Eiropas Savienības informācijas aģentūras viedokli.

Par faktu materiālu savos rakstos atbild autori.

Saturs

Inese Rebaine. Daudzveidīgi vienotībā 5Redaktora sleja

Sannija Jauce. Daudzvalodība kā Eiropas resurss 6Intervija ar Eiropas Nacionālo valodas institūciju federācijas prezidentu Gerhardu Štikelu par nacionālo un ES valodas politiku, svešvalodu apguvi un mazo valodu statusu

Sannija Jauce. Valodas jāaizsargā pašu mājās 9Intervija ar Latvijas Universitātes profesori, Latviešu valodas komisijas priekšsēdētāju, Latviešu valodas institūta domes priekšsēdētāju Inu Druvieti par nacionālās valodas lomu ES daudzvalodības telpā un nacionālās valodas pozīciju stiprināšanu

Jānis Valdmanis. EFNIL Ģenerālajā asamblejā pieņem rezolūciju par valstu oficiālo valodu statusa stiprināšanu 1312. un 13. novembrī Rīgā EFNIL pieņēma rezolūciju ar aicinājumu Eiropas Komisijai un dalībvalstu valdībām aktīvi atbalstīt nacionālās valodas, stiprināt un veicināt dalībvalstu oficiālo (valsts) valodu aizsardzību

Agra Ločmele. ES finansējums Latvijas kultūras nozares attīstībai 16ES struktūrfondu un citu atbalsta programmu finansējums Latvijas kultūrai

Lelda Ozola. Media 2007 – Eiropas nauda Latvijas filmu nozares projektiem 21ES finansējuma saņemšanas iespējas Latvijas kino nozarei programmā Media 2007

Anda Miķelsone. Radošās industrijas Latvijā 24Radošo industriju loma Latvijas ekonomikā. Radošums, inovācija, ekonomika

Sanda Belte. Tulku darbība ES institūcijās – Latvijas situācijas izpēte 27Latviešu tulku nepietiekamība ES institūcijās, tulku sagatavošanas problēmas, kvalifikācija: Latvijas situācijas analīze

Ainārs Dimants. Nenotikusī atgriešanās Eiropā 30Latvijas sabiedriskās raidorganizācijas politiskās sistēmas gūstā

Sanita Blomniece, Andris Mellakauls. Jaunā audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva 32Jaunās direktīvas skaidrojums

Zane Lielķikute. Šogad – Starpkultūru dialoga gads! 34

4 5

Daudzveidīgi vienotībā

Inese Rebaine,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Lai arī Eiropas Savienību (ES) mēs uztveram kā vie-notu vērtību telpu, kultūra un valoda ir tās, kas saglabā un nodrošina valstu un tautu identitāti vienotajā Eiropā. Viens no ES pastāvēšanas mērķiem ir kultūras un valo-du daudzveidība, ko nodrošina ne tikai ES oficiālās valodas statuss visu savienības dalībvalstu valodām, bet arī atbalsts kultūrai ar ES struktūrfondu un citu finansējuma programmu starpniecību.

Eiropas Nacionālo valodas institūciju federācijas (EFNIL) prezidents Gerhards Štikels atzīst, ka Eiro-pas galvenais resurss ir kultūras dažādība, kas slēpjas tieši valodu bagātībā. Lai to nosargātu, eiropiešiem būtu apzināti līdztekus mātes valodai jāapgūst vēl di-vas svešvalodas, tādējādi Eiropa saglabātu lingvis-tisko daudzveidību arī pēc 100 gadiem, Štikels sacīja intervijā žurnālistei Sannijai Jaucei. Runājot par valo-das attīstību Eiropā pēc 50–100 gadiem, viņš izvirza divus scenārijus – pesimistisko un optimistisko, kas

prognozē gan svešvalodu mācību koncentrēšanos ap angļu valodu, gan vēl divu svešvalodu apguvi līdztekus dzimtajai valodai.

Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas komisijas priekšsēdētāja, Latviešu valodas institūta domes priekšsēdētāja Ina Druviete uzskata, ka “mūsu atbildība latviešu valodas uzturēšanas un attīstīšanas jomā ir ļoti liela – neviens cits, izņemot mūs, to nedarīs”. Viņa ir pārliecināta, ka latviešu valodas saglabāšana Latvijas valstī ir visu iedzīvotāju goda lieta un arī pašiem nelielo valodu pārstāvjiem jācenšas savas valodas popularizēt, lai stiprinātu nacionālo valodu pozīcijas ES.

EFNIL prezidents atzīst, ka visas Eiropas valodas, izņemot angļu, ir mazās valodas un tām draud iespēja kļūt par minoritātes valodām. Viņš norāda, ka “patiesās briesmas ir tā dēvētā domēnu zaudēšana jeb lietošanas pārtraukšana vairākās jomās”. Tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš vienam no ES galvenajiem uzdevumiem – kultūras un valodu daudzveidības saglabāšanai.

Šajā žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” numurā, kas veltīts kultūrai, valodai un audiovizuālajiem medi-jiem, runāsim arī par valodas politiku, tulku darba problēmām ES institūcijās, radošajām industrijām Latvijā, ES finansējumu Latvijas kultūras nozares attīstībai, audiovizuālajiem medijiem un audiovizuālo mediju jauno direktīvu.

6 7

Daudzvalodība kā Eiropas resurss

Sannija Jauce,www.lv.lvspeciāli žurnālam “Latvija Eiropas Savienībā”

Eiropas galvenais resurss ir kultūras dažādība, kas slēpjas tieši valodu bagātībā. Lai to nosargātu, eiro-piešiem būtu apzināti līdztekus mātes valodai jāapgūst vēl divas svešvalodas. Tādējādi Eiropa saglabātu savu lingvistisko daudzveidību arī pēc 100 gadiem, uzskata Eiropas Nacionālo valodas institūciju federācijas (EFNIL)1 prezidents Gerhards Štikels. Novembra vidū Rīgā notika EFNIL kārtējā sesija un konference “Eiro-pas Savienības un tās dalībvalstu valodas politika”.

Sannija Jauce: Kādus rezultātus panācāt sesijas laikā?

Gerhards Štikels: Nācām klajā ar rezolūciju, kas saistīta ar nacionālo un ES valodas politiku. Mēs rekomendējam ieviest vairāk koordinācijas dažādu valstu valodu politiku starpā, nepadarīt tās vienādas, taču censties tās vairāk saskaņot, piemēram, par

nacionālo valodu statusu, svešvalodu mācīšanu, valo-du izmantošanu dažādās telpās. Mūsu priekšlikums ir radīt centrālo aģentūru, kas darbotos kā informācijas centrs – apkopotu pieredzi un to izplatītu. Eiropā pastāv virkne aģentūru dažādām darbības sfērām, taču valodām ne. Valodas Eiropas institūcijām ir kā karsta dzelzs, jo Briselē vienmēr ir runa par darba valodu, tur ik dienas ir sarežģīti strādāt 23 valodās. Tāpēc mēs uzskatām, ka vajadzīgs centrālais institūts un padomdevēju valde, kas sniedz rekomendācijas ES un nacionālajām institūcijām.

Dzimtā plus vēl divas...SJ: Kā panākt šādu koordināciju, ņemot vērā to, ka

katrai valstij ir sava specifiskā situācija? GŠ: Papildus šai aģentūrai mēs iesakām veidot

Eiropas Valodu monitoru (European Language Moni-tor). Tas atspoguļotu katras valsts etnisko sastāvu, valodu lietošanu skolā, medijos, valsts iedzīvotāju spēju sarunāties svešvalodās. Tāda informācija ir pieejama, taču dažreiz tā ir selektīva vai novecojusi, jo situācija mainās. Mēs to iztēlojamies kā datorsistēmu, kas atspoguļo valodu situāciju katrā valstī.

SJ: Kā, jūsuprāt, jāuztur valodu dažādība Eiro-pas Savienībā? Ar kādiem mehānismiem iespējams aizsargāt mazās valodas?

GŠ: Ir nepieciešama procedūru virkne. Visefektīvākais veids valodu politikā ir to mācīšana. Pastāv Barselonas princips, tā dēvētais M+2 – mātes valoda plus vēl divas valodas. Šis princips gan nav visur īstenots, īpaši lielajās valstīs. Valdošā tendence ir 1+1, mātes valoda plus angļu valoda. Tas Eiropas apstākļos nav pietiekami. Uzskatu, ka jauniešiem, apgūstot divas svešvalodas, angļu valodai jābūt otrajā plānā. Piemēram, ja sāk apgūt franču, spāņu vai poļu valodu, šai valodai jāpieiet ar lielu nopietnību, savukārt angļu valoda nāks pati par sevi. Tādējādi eiropieši būtu trilinguāli, nevis runātu “vienā ar pusi” valodā. Patlaban dominē, piemēram, vācietis vai latvietis ar nelielām angļu valodas zināšanām. Es neesmu pret angļu valodu. Taču praktiskā līmenī jaunieši ir mazliet

apguvuši angļu valodu un saprot, ka pat ar nelielām zināšanām var pasūtīt taksi vai alu, un pārstāj mācīties padziļinātāk. Tad zināšanas neattīstās. Tas samazina arī iespējas, ka jaunieši iemācīsies vēl vienu valodu. Tāpēc svešvalodu apguve jāsāk ar kādu citu valodu, un vēlāk angļu valoda jāapgūst kā trešā. Jāatzīst, visi mani kolēģi tam nepiekrīt, jo īpaši skandināvi un holandieši, jo viņu zemēs angļu valoda ir otrā valoda.

SJ: Vai formula “Dzimtā valoda plus vēl divas” ir sa-sniedzams mērķis?

GŠ: Cilvēka spējas to atļauj. Tam ir daudz piemēru – kaut vai Āfrikā ir daudz nāciju, kur cilvēki jau no agras bērnības runā trijās valodās. Arī Indijā ir miljoniem cilvēku, kuri runā vairāk nekā divās, trijās valodās. Dažas valodas lieto mājās, citas – pastā, politiskajā apritē runā vēl kādā citā valodā. Monolingvisms ir izārstējams. Arī divvalodība. Ja šo mērķi nesasniegsim manā vecuma grupā, tomēr jācenšas, lai mūsu bērni un mazbērni kļūst par trilinguāliem eiropiešiem. Pārzinot trīs valodas, mātes valoda tik un tā būs galvenā – dzimtajā valodā mēs lasām grāmatas, mīlējamies. No otras puses, jāpārzina vēl divas trīs valodas, kas padarītu dzīvi Eiropā vieglāku un patīkamāku. Mēs nošķiram arī aktīvās un pasīvās zināšanas. Svarīga ir savstarpējā saprotamība. Piemēram, konkrētas nācijas cilvēks runā savā valodā, bet saprot otra valodu. Tam vajadzīgas pūles, mācību sistēma, taču, to praktizējot, daudzi ļaudis saprastu pat vairāk nekā trīs valodas.

SJ: Tas ir svarīgi arī politisku iemeslu dēļ, lai integrētu Eiropu.

GŠ: Jā, tas ir viens no iemesliem. Arī nākotnē Eiro-pa nespēs izdzīvot bez tulkiem. Neviens nespēj runāt 23 vai vairāk valodās, mūsu mentālās robežas iekļauj 2–4 labas valodu prasmes. Taču galvenais daudzvalodības saglabāšanas iemesls ir gluži cits. Eiropa nevar lepoties ar bagātīgiem dabas resursiem, drīz izbeigsies ogles un nafta. Mūsu patiesā vērtība ir kultūras dažādība, kas balstās uz valodu dažādību. Attīstība virzībā uz monolingvistisku modeli padarīs Eiropu monotonu, tā būs kultūras “makdonaldizācija”.

Mums jāuztur mūsu valodas dzīvas. Galvenais ir tajās runāt. Kamēr latvieši gribēs runāt latviski, valoda būs dzīva. Latviešu valoda nebūt nav maza – tā nelīdzinās kādai Ziemeļamerikas indiāņu valodai, kuru jaunā paaudze vairs nelieto.

Mazās valodas izzūd no eksakto zinātņu jomas

SJ: Kādi ir lielākie draudi mazajām Eiropas valodām?

GŠ: Visas Eiropas valodas, izņemot angļu, ir mazās valodas, un tās var kļūt par minoritātes valodām. Vācu un latviešu valodas situācija daudz neatšķiras. Īstās briesmas ir tā dēvētā domēnu zaudēšana jeb lietošanas pārtraukšana vairākās dzīves sfērās, piemēram, ģimenē, biznesā. Dažās telpās mūsu tradicionālās Eiropas valodas ir gandrīz zaudējušas savu pielietojamību. Piemēram, zinātnē, dabas zinātnē, medicīnā. Mans dēls ir ārsts, un šie speciālisti publicē rakstus tikai angliski. Dažreiz viņam kļūst grūti runāt par profesionālām tēmām savā mātes valodā. Ja tā turpināsies, vācu valoda zaudēs savu komunikatīvo nozīmi medicīnas jomā. Tas pats notiek fizikā, bioloģijā, citās dabas zinātnēs.

Labāka situācija ir humanitārajās zinātnēs, īpaši literatūrā. Taču arī šeit gadās problēmas. Mans kolēģis ir vācu un skandināvu literatūras profesors, viņš pārvalda dāņu valodu. Andersena konferencei Odensā viņš bija sagatavojies runu dāniski. Tomēr pat vietējie dāņi lūdza viņam šo runu teikt angliski. Savukārt amerikāņu speciālisti Bergenā sūdzējās, ka viņu skandināvu kolēģi citē Ibsenu norvēģu valodā.

Bīstamība rodas arī biznesa jomā. Lielajās kompānijās pat vietējiem darbiniekiem visur darba valoda ir angļu. Tas traumē nacionālās valodas. Šie draudi ir jāapzinās.

SJ: Vai nākotnē angļu valodas loma arvien pieaugs? GŠ: Ilgu laiku tā būs lingua franca. Tā būs tā dēvētā

SOS jeb neatliekamā valoda. No angļu valodas

Gerhards Štikels

8 9

Valodas jāaizsargā pašu mājās

Sannija Jauce,www.lv.lv,speciāli žurnālam “Latvija Eiropas Savienībā”

Lai arī Eiropas Savienībā (ES) visām valodām ir līdzvērtīgs statuss, to sociolingvistiskā un ekonomiskā vērtība klaji atšķiras. Eiropas mazās valodas var aizsargāt institucionāli, taču arī pašiem nelielo valodu lietotājiem jācenšas tās popularizēt.

“Mūsu atbildība latviešu valodas uzturēšanas un attīstīšanas jomā ir ļoti liela – neviens cits, izņemot mūs, to nedarīs,” tā uzskata Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas komisijas priekšsēdētāja, Latviešu valodas institūta domes priekšsēdētāja Ina Druviete.

Sannija Jauce: Kāda ir nacionālās valodas loma Eiropas Savienības daudzvalodības telpā? Kā panākt sasaisti starp to, ka eiropiešiem arvien vairāk jāmācās svešvalodas, bet vienlaikus jāstiprina nacionālo valodu pozīcijas ES?

Ina Druviete: Tikai kopš 2001. gada ES un tās institūcijas ir nopietni pievērsušās valodas politikai. Šo gadu desmitu mēs varam nodēvēt par valodu desmit-gadi. Tā sākās 2001. gadā līdz ar t. s. Valodu gadu, par ko bija atbildīga gan Eiropas Padome, gan ES, un kas pirmo reizi ļāva apzināt Eiropas valodas ne tikai kā problēmas, bet arī kā resursus. Šajā laikā tika izvirzīti saukļi “Vienoti daudzveidībā”, “Valodas atver durvis”,

“Valodas – mūsu kopīgā bagātība” un skaidri iezīmētas Eiropas valodas politikas filozofiskās vadlīnijas. Eiro-pas Savienības valodu daudzveidība ir priekšrocība, tā ir mūsu bagātība, kopīga mūsu identitāte, un iespēju robežās Eiropai jācenšas šo daudzvalodību saglabāt un veicināt.

Protams, svarīgi ir ne tikai vārdos atzīt valodu lielo vērtību, bet arī veikt praktiskus pasākumus valodu saglabāšanā. Viens no pirmajiem ievērojamiem do-kumentiem ir Eiropas Komisijas darbības plāns valodu dažādības un apguves veicināšanai, kas tika pieņemts 2003. gadā un paredzēts laika posmam līdz 2006. gadam. Tajā skaidri noteikts, ka dalībvalstis ir atbildīgas par valodu dažādības saglabāšanu savās teritorijās, par valodu apguves iespēju nodrošināšanu un par savu valodu popularizēšanu citās valstīs. Šajā dokumentā pirmo reizi tika minēta nepieciešamība apgūt kaimiņvalstu valodas un paplašināt valodu spek-tru. Ne tikai valodas ar plašākajām apguves tradīcijām Eiropā, piemēram, angļu, vācu un franču valodu, bet īpaši pievērst uzmanību tam, cik liela kultūras bagātība ir tā sauktās mazās valodas.

Šī nostāja tika precizēta dokumentā “Jaunā multi-lingvisma stratēģija”, un tajā tika nosaukts EK ilgtermiņa mērķis – ikvienam ES pilsonim papildus dzimtajai valo-dai būtu jāattīsta praktiskās iemaņas vēl divās valodās, tas nozīmē šo funkcionālo valodas prasmi. Protams, varam runāt par to, ka apgūt svešvalodas pilnībā ir ļoti grūti, bet, ja cilvēkam ir nepieciešams lasīt tekstus kādā svešvalodā vai apgūt tūrisma izdzīvošanas minimumu, tas viņa vajadzībām tiek uzskatīts par pietiekamu. Tur arī tika izveidota formula 1+2.

Taču vairāku valstu, to skaitā arī Latvijas, pārstāvji norādīja, ka šī formula mūsu apstākļiem būtu modificējama vai vismaz skaidrojama. Jo minoritāšu valodu runātājiem jebkurā valstī, ja viņi vēlas būt sociāli un ekonomiski aktīvi, ir nepieciešamas oficiālās valodas prasmes. Tāpēc mēs vēlējāmies, lai šajā formulā skaidri tiktu norādīts, ka tiem valsts iedzīvotājiem, kuriem valsts oficiālā valoda nav dzimtā, valsts valodas prasme tiktu uzskatīta par obligātu un tās mācīšana atbalstāma skolās. Tātad formula varētu būt šāda: dzimtā valoda plus valsts valoda plus divas svešvalodas. Ja tiktu uzskatīts, ka divu svešvalodu apguve būtu apgrūtināta,

nevajadzētu izvairīties, tomēr tā būtu jālieto reizēs, kad nav citas kopējas valodas. Situācijās, kad komunicētāju starpā nav kopīgas aktīvas valodas, nekas cits neatliks. Domāju, ka diez vai būtu iespējas lietot esperanto. Daži ir centušies ieviest latīņu valodu – tādu kā neolatīņu valodu. Taču vairums cilvēku ir slinki. Īpaši amerikāņiem vai britiem nav lielas motivācijas vai ieinteresētības mācīties svešvalodas. Daļa tagad mācās spāņu valo-du. Taču kopumā ne briti, ne amerikāņi nav ieinteresēti daudzvalodībā.

SJ: Eiropā dzīvo arī imigranti no citiem kontinentiem. Vai viņiem nepieciešama kāda īpaša valodas politika? Vai viņi nesāks savā starpā runāt angliski?

GŠ: Nē, vairums imigrantu mūsu valstīs ir roku darba darītāji. Angļu valodu izmantos galvenokārt zinātnieki. Imigranti pievērsīsies angļu valodai kā otrajai vai trešajai valodai. Piemēram, Vācijā ir divi miljoni turku, un vairums no viņiem sazinās vāciski, nevis angliski.

Tas, vai imigrantiem vajag īpašu valodas politiku, atkarīgs no katras imigrantu grupas. Manā valstī nav problēmu ar imigrantiem no Horvātijas vai Itālijas, viņi viegli integrējas. Ar arābiem, turkiem ir grūtāk, ne ti-kai reliģisku, bet daudzu citu iemeslu dēļ. Piemēram, ģimenes tradīcijas. Daudzām precētām musulmaņu sievietēm nav iespējas iemācīties tās valsts valodu, kurā viņas apmetušās, jo viņu tradīcijas to nepieļauj. Kopumā imigrantiem, ja tie vēlas palikt valstī ilgāk par pāris mēnešiem, ir jāiemācās vietējā valoda, jo īpaši, ja viņi naturalizējas.

Ļauties plūsmai vai saņemtiesSJ: Kāda būs Eiropas valodas aina pēc 50–100 ga-

diem? GŠ: Valodu attīstību nav viegli prognozēt, jo tā

balstās ne vien uz lingvistiskajiem, bet arī sociālajiem faktoriem. Man ir divi scenāriji – viens pesimistiskais un otrs optimistiskais. Pesimistiskais scenārijs paredz to, ka svešvalodu apguve arvien vairāk koncentrēsies ap angļu valodu. Interese par citām valodām zudīs pat tiem ļaudīm, kuriem tās ir dzimtās valodas. Joprojām runās itāļu, vācu un citās eiropiešu valodās, taču tas būs tikai ģimenes ietvaros vai lokālā līmenī. Sabiedrībā svarīgajās norisēs – zinātnē, politikā, ekonomikā – tiks izmantota kreoliska angļu valoda (amerikāņu angļu valoda ar franču, vācu vai itāļu valodas piejaukumiem). Arī Lielbritānijā britu akcentā runās arvien mazāk.

Pēc otra, optimistiskā scenārija eiropieši saņemsies un līdztekus dzimtajai valodai iemācīs saviem bērniem vēl divas svešvalodas. Vienīgais izņēmums būs angļi, kuri ir pieraduši, ka gandrīz ikviens runā angliski. Tāpēc viņi ilgu laiku nav pievērsuši uzmanību svešvalodu apguvei, taču varbūt laika gaitā viņi sapratīs, ka tas sašaurina viņu pasaules uztveri. Pasaule kļūst arvien kompleksāka, un to ir sarežģīti uztvert caur monolingvis-ma prizmu. Tā kā briti nevēlēsies būt šādi ierobežoti, viņi būs spiesti iemācīties kādu svešvalodu. Tādējādi pēc 50 vai 100 gadiem Eiropa joprojām būs lingvis-tiski un kulturāli bagāta un daudzveidīga. Tagad ir grūti pateikt, kurš no šiem scenārijiem ņems virsroku.

1 EFNIL ir neatkarīga starpvalstu institūcija, kas apvieno ES dalībvalstu un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu valodas politikas organizācijas, kuras rūpējas par valsts oficiālās valodas aizsardzību, valodas kopšanu un valodas politikas izstrādi. EFNIL nodrošina informācijas apmaiņu starp dalībvalstu institūcijām, kā arī veicina ES oficiālo valodu izpēti un izstrādā vienotu pieeju dzimtās valodas un svešvalodu apguvei, lai nodrošinātu valodu un kultūras dažādības saglabāšanu.

Ina Druviete

10 11

vienai no šīm valodām formulā būtu jābūt valsts valo-dai. Un uz to ļoti stingri pastāv Eiropas Nacionālo valo-du institūciju federācija (EFNIL), kas apvieno Eiropas valstu institūcijas, kuras ir atbildīgas par oficiālo valodu aizsardzību un attīstību. Šāda tēze ir ietverta arī EFNIL Briseles rezolūcijā par valodu apguvi.

Dalībvalstu oficiālo valodu loma ES arvien pieaug. Pirmkārt, tādēļ, ka šīs valodas ir noteiktas par Eiropas oficiālajām un darba valodām, tādējādi šajās valodās tiek nodrošināts gan mutvārdu, gan rakstiskais tulko-jums, un arī tāpēc, ka tās ir attiecīgo valstu sabiedrības integrācijas valodas. Tātad latviešu valoda mums ir ne tikai latviešu etnosa dzimtā valoda, bet arī Latvijas sabiedrības kopīgā valoda un viena no valodām, kas nosaka Eiropas kopīgo identitāti.

Tādēļ mūsu atbildība latviešu valodas uzturēšanas un attīstīšanas jomā ir ļoti liela – neviens cits, izņemot mūs, to nedarīs. Mēs savukārt sadarbojamies ar citu valstu valodas pētniekiem un rūpējamies par to, lai visām, arī tā sauktajām nelielajām Eiropas valstu valodām, būtu pilntiesīgas iespējas tikt pārstāvētām ES institūcijās un lai visiem pilsoņiem būtu pieeja informācijai savu valstu oficiālajās valodās.

Sabiedrībā vairāk jāapzinās valodu vērtība

SJ: Ar kādiem mehānismiem varētu šīs relatīvi mazās valodas aizsargāt?

ID: Ir jāīsteno kompleksi pasākumi. Vispirms svarīgi ir konceptuāli apzināties šo valodu vērtību un arī atšķirīgu pasākumu kopumu to aizsardzībai. Formāli, juridiski ņemot, jau kopš Romas līguma laikiem vi-sas ES valodas ir līdztiesīgas, tās ir noteiktas par ES oficiālajām valodām, tātad it kā atrodas vienā līmenī. Taču sociolingvisti pēdējā laikā pievērš uzmanību faktam, ka, kaut gan valodas ir juridiski līdztiesīgas, sociolingvistiski tās ir pat ļoti atšķirīgas. Atšķirīgs ir valodu runātāju skaits, sociolingvistiskā situācija valstī, piemēram, minoritāšu īpatsvars. Atšķirīgas ir arī valo-du apguves situācijas citās valstīs. Piemēram, poļu valodas runātāju skaits īpaši neatšķiras no spāņu un itāļu valodu runātāju skaita, taču mēs redzam milzu plaisu šo valodu kā svešvalodu apguves ziņā visā ES teritorijā. Spāņu un itāļu valodas pozīcijas kādu laiku būs spēcīgākas nekā tikpat daudzu cilvēku runātajai poļu valodai. Tikpat ilgi pastāvēs nelīdztiesība, ka ti-kai “lielā piecnieka” valodām ir lemts būt gan par vairāku Eiropas Komisijas institūciju vienīgajām darba valodām, gan arī valodām, kurās tiek nodrošināts tulko-jums, piemēram, neformālajās ministru sanāksmēs.

Pašlaik, kad sarunā par Eiropas valodas politiku ir iesaistījušies juristi, sociolingvisti un ES institūciju darbinieki, tiek meklēts veids, kā atrast optimālos aizsardzības līdzekļus un attīstīšanas veidus katrai valo-dai atkarībā tieši no sociolingvistiskās situācijas, kurā tā atrodas. Grūti runāt par identisku situāciju, kura būtu piemērojama vācu, franču vai, no otras puses, slovēņu vai maltiešu valodai. Jāizvērtē katras valodas reālās pozīcijas valodu konkurences tirgū, tās ekonomiskā vērtība un tad jādomā, ar kādiem mehānismiem to līdzsvarot.

Būtiski ir vispirms sakārtot juridiskos jautājumus. Eiropas reformu līgumā ir vēlreiz apstiprināta visu valo-du līdztiesība, taču mums ir jādomā, kā aizsargāt šīs valsts valodas tieši pašu mājās. Ir svarīgi saskaņot valo-das politiku, aizsardzības mehānismus ES dalībvalstu starpā. Katrā valstī nepieciešams iedibināt skaidru hierarhiju starp valsts valodu un minoritāšu valodām, nodrošinot valsts valodas intergratīvo un instrumentālo funkciju.

Svarīgi ir veidot sabiedrisko domu. Tāpēc multilingvis-ma stratēģijā īpaša sadaļa ir veltīta tieši sabiedrības informēšanai par valodām, par valodas politiku ES un par to, cik svarīgi ievērot reālo situāciju. Mūsdienās cilvēki valodu jomā kļūst aizvien informētāki. Daži pētnieki gan uzskata, ka, lai sasniegtu tādu informētības pakāpi, kāda sabiedrībai ir par dabas aizsardzību, paies vēl vismaz 30 gadu. Tas jau ir fakts, ka izdod daudz materiālu par valodu politiku un ka cilvēki labāk apzinās daudzvalodības nozīmi gan savā darba dzīvē, gan brīvajā laikā, un mums ir jācenšas nodrošināt pēc iespējas labus apstākļus valodu apguvei.

Te pievienojas vēl trešais aspekts – pedagoģiskais, kā labāk valodas mācīt. Nepietiek tikai ar to, ka mēs izdodam likumus valodu aizsardzībai un hierarhijas nodrošināšanai, nepietiek, ka mēs no ES budžeta atvēlam noteiktus līdzekļus tulkošanai. Ir jādomā par to, kā veikt praktisko mācīšanas procesu, sākot jau no skolotāju sagatavošanas un beidzot ar mācību līdzekļu veidošanu. Nesen izdots tā sauktās augsta līmeņa dar-ba grupas ziņojums par multilingvismu, kurā vēlreiz ir apstiprinātas pamatnostādnes valodu daudzveidības saglabāšanai un akceptēta nepieciešamība ikvienam ES pilsonim kaut pasīvi prast vismaz trīs valodas, bet ir arī norādīta nepieciešamība atrast jaunas metodes valodas mācīšanai.

Šajā ziņā Latvija atrodas avangardā, jo tas, ko mēs pazīstam ar nosaukumu “bilingvālā izglītība”, valodas un satura integrētā apguve jeb context and language integrated learning pašlaik izvirzīta kā vispiemērotākā metode visās ES valstīs. Sistēmu mācīt valodu nevis kā priekšmetu, bet ar šīs valodas palīdzību apgūt zināšanas par pasauli pašlaik akceptē kā vispiemērotāko un visefektīvāko. Tādējādi jāsecina, ka Latvijas valsts politika ir bijusi tālredzīga, ka esam nodrošinājuši latviešu valodas lomu integrēšanā un radījuši labāko sistēmu valodas apguvē skolās. un Tagad mūsu uzdevums ir panākt, lai latviešu valoda, kuru nu jau prot 85% Latvijas minoritāšu pārstāvju, tomēr būtu arī reāla sabiedrības saziņas valoda. Jādomā par grozījumiem likumdošanā, kas nodrošinātu latviešu lingvistiskās tiesības un skaidrāk iezīmētu hierarhiju starp valsts valodu un minoritāšu valodām, jo Latvija kā ES dalībvalsts ir izpildījusi savas saistības minoritāšu valodu aizsardzības jomā.

Ceļā uz latviešu valodas pašpietiekamību

SJ: Jūs runājāt par 85% cittautiešu. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai skaits sasniegtu, piemēram, 95%?

ID: 100% oficiālās valodas prasmi nav nodrošinājusi neviena valsts, jo iedzīvotāju demogrāfiskais sastāvs ir mainīgs. Mūsu pasaulē aktuāla ir imigrācija, ģimeņu veidošana ar cittautiešiem, diplomātiskās attiecības, taču, protams, mums jāuztur prasība pēc latviešu valo-das prasmes visiem sociāli un ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Mūsu valstī pastāv pasaulē ne pārāk bieži sastopama neatbilstība starp valodas prasmi, valodas lietojumu un tā saukto lingvistisko attieksmi – attieksmi pret valodu. Valodas prasmes ziņā mūsu valstī ir tikai ap 10% iedzīvotāju, kas valsts valodu neprot nemaz. Tas ir liels skaitlis, taču jārēķinās, ka tie lielākoties ir vecākās paaudzes cilvēki, kuri dzīvo noslēgti un kuri krievu valodas pašpietiekamības situācijā latviešu valodu neapgūs. Tāpēc tik liela uzmanība pievērsta latviešu valodas apguvei izglītības sistēmā, kas jau ir devusi labus rezultātus. Valodas prasmes ziņā skolu beidzēji runā brīvi, viņi ir kārtojuši centralizēto eksāmenu ar samērā labiem rezultātiem. Šogad pirmo reizi centralizētos eksāmenus kārtojuši skolēni, kas izgājuši pilnu bilingvālās izglītības ciklu un viņu atzīmes ir tādā pašā līmenī, kā skolēniem no latviešu valodas mācību skolām.

Mums vairs nav nekāda pamata runāt, ka zināšanu apguve latviešu valodā varētu ietekmēt zināšanu kvalitāti. Problēmas ir ar valodas lietojumu. Tas ir valsts valodas lietojums privātajā uzņēmējdarbībā, precīzāk – apkalpojošajā sfērā. Acīmredzot mums jāuztur prasība pēc likumu grozījumiem, kas latviešu valodas prasmi noteiktu par obligātu tiem, kuri strādā apkalpojošā sfērā, un šīs prasības būtu vienotas visā valstī, nevis atkarīgas no darba devēja vēlmēm. Tak-sometru šoferiem, pārdevējiem, frizieriem valsts valoda ir jāzina. Mūsu pētījumi atklāj, ka apkalpojošās sfēras darbinieku nespēja vai nevēlēšanās sazināties valsts valodā vājina latviešu valodas pozīcijas.

Lielākā problēma ir lingvistiskā attieksme. Jo cilvēks valodu var prast un to nelietot, var to lietot, bet viņa attieksme var būt negatīva. Tādējādi nebūs pamata to uzskatīt par reālu sabiedrības integrācijas valodu. Mums jārunā tieši ar latviešu sabiedrību, kas pārāk viegli atsakās no savas valodas ikdienas situācijās.

SJ: Varbūt tas pakāpeniski mainīsies?ID: Socioloģiskās aptaujas rāda, ka krievu valo-

das prasme 18 gadu vecu jauniešu vidū ir augsta – apmēram 80%. Pagaidām latviešu valoda ļoti lēni kļūst par saziņas valodu neformālajā sfērā. Šo jomu nevar regulēt ar likumu. Valodas likums Latvijā ir samērā adekvāts, izņemot šo sfēru. Joprojām nemotivēti bieži latvieši pāriet uz krievu valodu neformālās situācijās, izmantojot dažādus aizbildinājumus. Turklāt to dara tie paši cilvēki, kas prasa aktīvu rīcību no valsts latviešu valodas tiesību aizsardzībā. Valsts ir izdarījusi gandrīz visu. Ir nepieciešami grozījumi likumā, bet ir vajadzīga pašu cilvēku aktīva rīcība.

Esmu pārliecināta, ka valsts amatpersonām ar plašsaziņas līdzekļiem jārunā tikai latviski, taču to dara tikai nedaudzi. Mums jārunā arī par plašsaziņas līdzekļu politiku. Šeit pārāk bieži tiek kultivēts uzs-kats, ka raidījumos latviešu valodā ir pieļaujams runāts teksts tikai ar subtitriem latviešu valodā. Ja tā ir sistēma, neviļus jāaizdomājas, vai netiek kultivēts

divvalodīgas sabiedrības ideāls. Latvijā ir viena valoda, tā ir sabiedrības integrācijas valoda, un tai ir jābūt ne-noliedzamai prioritātei visos plašsaziņas līdzekļos.

SJ: Parādās arvien vairāk pārkāpumu, kas saistīti ar valsts valodas lietojumu. Vai tas neliecina, ka valsts valodas tēls devalvējas?

ID: Nē, to varam saistīt ar valsts valodas inspekcijas aktīvāku darbību, un jāskatās, kāds ir šo pārkāpumu raksturs. Mums ir asi jāvēršas pret apkalpojošā personāla nespēju vai nevēlēšanos runāt latviski – tas ir elementārs latviešu cilvēku lingvistisko cilvēktiesību jautājums. Plašāk jāizmanto valsts valodas inspekcijas padomdevējfunkcijas jautājumos, kur runa ir tieši par latviešu valodas kvalitāti, piemēram, par kļūdainiem uzrakstiem. Iedzīvotāji bieži izmanto valsts valodas konsultācijas dienesta pakalpojumus. Butu jāsaprot, ka latviešu valodas saglabāšana Latvijas valstī ir visu iedzīvotāju. ne tikai latviešu goda lieta.

Visi iedzīvotāji ir atbildīgi, lai mēs joprojām uzturētu dzīvu lībiešu valodu, kas ir Latvijas īpašā bagātība. Tā ir mazākā valoda Eiropas Savienībā, tieši tāpēc mums par to ir īpaša atbildība.

Par skaidru lingvistisko hierarhiju

SJ: Kāpēc jūs nācāt klajā ar priekšlikumu piešķirt mazākumtautības valodas statusu visām minoritāšu valodām? Kāds no tā būtu ieguvums latviešu valodai un Latvijas valstij?

ID: Valodas politikā svarīgi ir ņemt vērā valodu aktuālās pašreizējās sociolingvistiskās pozīcijas, nepieciešamību stingri noteikt valodu lietošanas jo-mas. Latvijā ar likumu ir noteikts, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Nav noteikts krievu un citu minoritāšu valodas statuss, un tas Krievijai ik pa brīdim ļauj nākt klajā nepamatotām prasībām par valsts valodas sta-tusa piešķiršanu krievu valodai.

Kā rāda citu valstu pieredze, mēs varētu izvairīties no šīm regulārajām nepamatotajām prasībām par oficiālas valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, skaidri definējot tās vietu un lomu Latvijā. Minoritātes valodas statuss nav nekāda privilēģija, tas nedod jau-nas priekšrocības, bet reizi par visām reizēm iezīmē hierarhiju starp valsts valodu un minoritāšu valodām. Pagaidām to varētu nosaukt par zinātnisku secinājumu, tas tika izteikts zinātniskā konferencē, neesmu ga-tavojusies šo ideju pacelt politiskā līmenī. Taču no sociolingvistiskā viedokļa tas skaidri iezīmētu valodu hierarhiju, tas neļautu krievu valodu īpaši izdalīt no citām minoritāšu valodām. Tas mūsu valodas politikai nāktu tikai par labu.

Latvijā pastāv liela terminu un jēdzienu nesakārtotība tieši attiecībā uz valodas politiku. Jēdzienus “minoritātes valoda” un “minoritāte” mēs lietojam ļoti plaši, taču izvairāmies definēt, kas tas ir. Kad piedāvājam sabiedrības apziņā noteikto valodisko hierarhiju ietērpt likumā, tas rada pretestību. Tas rāda, ka mums nepieciešams skatīt šo jautājumu zinātniski. Tālākais solis ir juridiska likumu sakārtošana, ja tiktu pieņemts politisks lēmums. Tas viestu skaidrību Latvijas valodu

12 13

Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijas Ģenerālajā

asamblejā pieņem rezolūciju par valstu oficiālo valodu

statusa stiprināšanu

Jānis Valdmanis,prof., Valsts valodas aģentūras direktorsEFNIL konferences rīcības komitejas priekšsēdētājs

2007. gada 12. un 13. novembrī Rīgā notika Eiro-pas Nacionālo valodu institūciju federācijas (EFNIL) Ģenerālā asambleja un tai veltītā gadskārtējā konfer-ence, kurā lēma par Eiropas Savienības (ES) un tās dalībvalstu valodas politiku. To organizēja Valsts valo-das aģentūra sadarbībā ar Valsts prezidenta Valsts valodas komisiju. Ģenerālās asamblejas noslēgumā Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācija pieņēma rezolūciju, kurā Eiropas Komisija un dalībvalstu valdības tika aicinātas aktīvi atbalstīt nacionālās valo-das, stiprināt un veicināt dalībvalstu oficiālo (valsts) valodu aizsardzību.

2007. gada Ģenerālās asamblejas konferences temats bija “Eiropas Savienības un tās dalībvalstu valodas politika”. Tās laikā diskutēja par esošajām un vēlamajām saitēm starp dalībvalstu un ES kopējo valodas politiku. Viena no problēmām, kas tika aktualizēta konferences laikā, ir valodu konkurence, kuras spilgtākais piemērs ir angļu valodas arvien pieaugošā loma uzņēmējdarbības vidē, izglītībā un zinātnē, kas neapšaubāmi vājina un apdraud pārējo valstu valodu pozīcijas. Šī problēma ir aktuāla ne ti-kai Latvijā, bet arī visā Eiropā, īpaši ES dalībvalstīs ar salīdzinoši nelielu runātāju skaitu (zviedru, somu, dāņu, latviešu, lietuviešu, igauņu, slovāku, slovēņu, maltiešu

hierarhijā un novērstu krievu valodas it kā ekskluzīvu statusu Latvijā. Tas vēlreiz nostiprinātu pārliecību, ka latviešu valoda ir un būs vienīgā valsts valoda Latvijā.

SJ: Vēlreiz par daudzvalodību Eiropā – kas notiks ar angļu valodas dominējošo lomu Eiropā?

ID: Neaizmirsīsim, ka sarunas par angļu valodu galvenokārt aktualizē vācu, franču un spāņu politiķi un lingvisti. Šīs valodas piecnieks veido konkurējošu valodu grupu. Līdz ar jauno valstu iesaistīšanos ES angļu valodas loma ir pieaugusi, jo tā šajās valstīs ir pirmā svešvaloda. Tādēļ notiek pastiprināta cīņa pret

angļu valodas “lingvistisko imperiālismu”. Savdabīgs piedāvājums ir angļu valodas prasmi atzīt par pamat-kompetenci. Tas reāli rāda angļu valodas vietu un lomu mūsdienu pasaulē.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir saglabāt nacionālās valodas augstākajā izglītībā. Citas Eiro-pas valstis, nepārdomāti atsakoties no savas valodas augstākajā izglītībā, ir izdarījušas lielu kļūdu. Latvijā svarīgākais ir nodrošināt latviešu valodas vietu Eiropas telpā, nodrošinot tulku un tulkotāju sagatavošanu, kā arī popularizējot latviešu valodu un tās apguvi citās Eiropas Savienības valstīs.

Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers atklāj EFNIL Ģenerālo asambleju Rīgā

14 15

u. c. val.) Otra galvenā problēma, kuru aktualizēja konferences laikā, ir arvien pieaugošā iedzīvotāju migrācija un mobilitāte Eiropas Savienībā, kas rada jaunus pārbaudījumus valodas politikā – kā nodrošināt ieceļojušo iedzīvotāju integrāciju un iespēju sazināties valsts oficiālajā valodā. Tāpēc ir būtiski izveidot tādu valodas politiku, kas veicinātu ne tikai lielo valodu mācīšanos, bet saglabātu un attīstītu arī mazo valodu lietošanu, jo apdraudējums vienai no nelielajām Eiro-pas valodām nozīmē apdraudējumu arī citām, un, tikai izveidojot vienotu valodas politiku, ir iespējams cīnīties pret lielo un ekonomiski spēcīgo valodu dominēšanu. Tomēr, pamatojoties uz faktu, ka valodas situācija dalībvalstīs atšķiras, ir grūti izstrādāt universālus ietei-kumus valodu aizsardzībai, tāpēc valsts politiku tomēr vislabāk var izprast un plānot katras valsts līmenī.

Ģenerālajai asamblejai veltītajā preses konferencē EFNIL prezidents Gerhards Štikels uzsvēra, ka EFNIL mērķis ir veicināt valodu daudzveidību Eiropā un attīstīt ideju, ka Eiropas iedzīvotāji kļūst daudzvalodīgi un spēj runāt vismaz vēl vienā Eiropas valodā, neskai-tot savu dzimto valodu. Savukārt EFNIL vicepreziden-te Ina Druviete referātā par Eiropas Savienības valo-das politikas pamatprincipiem akcentēja, ka valodu ilgtspēja un attīstība ir viens no svarīgākajiem Eiropas Savienības uzdevumiem.

Ģenerālās asamblejas noslēgumā EFNIL pieņēma rezolūciju, kurā aicināja Eiropas Komisiju atbalstīt īpašas konsultatīvās padomes izveidošanu, kurā dar-botos oficiālo valodu politikas veidotāju institūciju pārstāvji un arī minoritāšu valodu atbalsta institūcijas (piemēram, Eiropas Mazāk lietoto valodu birojs (EBLUL)), kas nodrošinātu vispusīgu pieeju valodas politikai. EFNIL vēlas izveidot valodas politikas un informācijas apmaiņas platformu, kas ļautu efektīvi apmainīties ar informāciju dažādu valodas politikas veidotāju institūciju vidū, nodrošinot arī informācijas apmaiņu gan dalībvalstu, gan arī ar Eiropas Savienības institūciju starpā. Īpaša uzmanība tika vērsta uz Eiro-pas Savienības oficiālajām valodām ar salīdzinoši nelielu runātāju skaitu – zviedru, somu, dāņu, latviešu, lietuviešu, igauņu, slovāku, slovēņu, maltiešu u. c., jo tās pašreizējos valodu konkurences apstākļos nav pietiekami aizsargātas ne ar tirgus mehānismiem (kā angļu, vācu, franču), ne ar starptautiski saistošiem do-kumentiem valodas tiesību jomā (kā tas pašlaik ir ar mazākumtautību valodām).

Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācija (Euro-pean Federation of National Institutions for Language) ir neatkarīga starpvalstu institūcija, kas apvieno Eiro-pas Savienības dalībvalstis un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu valodas politikas organizācijas, kuras rūpējas par valsts oficiālās valodas aizsardzību, valo-das kopšanu un valodas politikas izstrādi. EFNIL nodrošina informācijas apmaiņu starp dalībvalstu institūcijām, kā arī veicina Eiropas Savienības oficiālo valodu izpēti un izstrādā vienotu pieeju dzimtās valo-das un svešvalodu apguvei, lai nodrošinātu valodu un kultūru dažādības saglabāšanu. Latvija Eiropas Nacionālo valodu institūciju federācijā ir pilntiesīga lo-cekle kopš 2004. gada, un federācijā to pārstāv Valsts prezidenta Valsts valodas komisija un IZM Valsts valo-das aģentūra.

EFNIL Rīgas rezolūcija par nacionālo un Eiropas valodu politiku, ko apstiprinājusi EFNIL Ģenerālā asambleja Rīgā 2007. gada 12.–13. novembrī

1. Eiropas identitātes un kultūras mantojuma galvenā iezīme ir lingvistiskā dažādība. Tā ietver ļoti svarīgu sociālo dimensiju: nodrošina sociālo līdzdalību un pilnvērtīgu pilsonību katram dalībvalsts iedzīvotājam. Gan valstu valdībām, gan Eiropas Savienības institūcijām ir jāatbalsta Eiropas pilsoņu lingvistiskā dažādība un daudzu valodu zināšanas.

2. Veiksmīgu koordināciju un sadarbību starp dažādiem nacionālajiem un Eiropas politikas plāniem var panākt vienīgi tad, ja dažādos darbības plānus veidojošās iestādes un to idejas ir saistītas, lai va-rētu pārliecināties, ka darbības plāni un ar tiem saistītie pasākumi ir pietiekami saliedēti un efektīvi. Tādēļ saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2003. gada 4. septembrī pieņemto rezolūciju [(2003/2057(INI)] EFNIL aicina dalībvalstu valdības un Eiropas Savienī-bas institūcijas izveidot pastāvīgu valodas plānošanas un valodas pētniecības ekspertu koordinācijas biroju un konsultatīvo padomi. EFNIL norāda, ka gan biro-js, gan padome var atsaukties uz pašreizējo valodas tīklu, piemēram, EBLUL, ELC un EFNIL profesionālo pieredzi un kompetenci. Eiropas Savienībai būtu jāat-balsta šāda ekspertu grupu darbība. EFNIL aicina Ei-ropas Komisiju nodrošināt šī atbalsta tiesisko pamatu.

3. Valstu un Eiropas politikas pasākumiem ir jābūt orientētiem un pamatotiem ar plašām lingvistisku faktu zināšanām. Empīriski dati, kas saistīti ar valo-das situāciju un runātāju lingvistisko attieksmi, ir jāvāc regulāri, lai varētu nodrošināt atbilstošu un pietiekamu pamatu valstu un Eiropas politikas plānu uzraudzībai, kuri saistīti ar valodu. Mēs ierosinām finanšu un institūciju atbalstu padarīt pieejamu:

a) nacionālo ar valodu saistīto datu bāzu saskaņoša-nai un attīstībai;

b) valodas pētījumu attīstībai visas Eiropas Savienī-bas mērogā, piemēram, Eiropas valodu pārraugs (mo-nitorings), kas pēc savas darbības (valodas nozarē) ir līdzīgs Eiropas sociālajam pētījumam.

4. EFNIL uzskata, ka Reformu līgumā un citos oficiālos Eiropas Savienības dokumentos minētais Eiropas kultūras un lingvistiskās dažādības respekts ir jāinterpretē kā aktīvs atbalsts kultūras un lingvistiskajai dažādībai.

Pirms pāris mēnešiem pieņemtā EFNIL Rīgas rezolūcija nebūt nav vienīgais pēdējā laikā pieņemtais stratēģiskais dokuments. 2005. un 2006. gadā ir noritējušas aktīvas diskusijas par t. s. mazo valodu aizsardzības iespējām. Tā, piemēram, Luksemburgas prezidentūras laikā izglītības, kultūras un multilingvisma komisārs Jans Figels iezīmēja pagrieziena punktu Eiro-pas Komisijas attieksmē pret t. s. mazajām valodām un valodu apguvi. Te jānosauc darbības plāna “Valodu apguves un lingvodiversitātes veicināšana” (Promo-ting Language Learning and Linguistic Diversity: An

Action Plan 2004–2006. Com (2003) 449 final) īstenošana, ES valodas politikas izvērtēšanai veltīto Nitobes simpozijs Viļņā, pēdējie priekšdarbi Eiropas Lingvodiversitātes un valodu apguves aģentūras un Eiropas valodu multilingvisma institūciju tīkla izveidei, EFNIL izstrādātā Briseles deklarācija par valodu apgu-vi (2005) un daudzi citi pasākumi. No 2007. gada ES komisāra Leonarda Orbana pārziņā ir tikai multilingvis-ma jautājumi. Īpašs komisāra amats ir apliecinājums daudz lielākam valodas politikas problēmu īpatsvaram ES institūciju darbībā.

Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ir ietekmējusi un nākotnē vēl vairāk ietekmēs Latvijas valodas situāciju un valodas politiku. Tāpēc jau tagad skaidri jāapzinās uzdevumi, kas Latvijas valodas politikas veidotājiem un īstenotājiem būs aktuāli jau tuvākajos gados.

Kopš 2007. gada 1. janvāra Eiropas Savienībā ir 27 valstis un 23 oficiālās valodas. Eiropas Savienības oficiālās valodas statusu līdzās vācu, franču, angļu, nīderlandiešu, spāņu, itāļu, grieķu, portugāļu, zviedru, somu, dāņu valodai ieguvusi poļu, čehu, ungāru, slovāku, slovēņu, maltiešu, lietuviešu, igauņu un latviešu valoda, un no 2007. gada oficiālajām valodām piepulcējusies arī īru, bulgāru un rumāņu valoda. Jautājums par to, kā šāds pasaules vēsturē unikāls sociolingvistisks eksperiments ietekmēs Eiropas Savienības funkcionēšanu, ir izraisījis plašas un nopiet-nas diskusijas. Vēl mazāk ir skaidrs, kā ES oficiālās valodas statuss ietekmēs konkrētās valodas situāciju, īpaši jaunajās dalībvalstīs, t. sk. arī Latvijā.

Pašreiz Eiropas Savienības valodu kartē var izšķirt šādas grupas:

1) oficiālās un darba valodas (23),2) valodu ar speciālu statusu programmām

(luksemburgiešu),

3) reģionālās vai minoritāšu valodas (45 valodas vecajās dalībvalstīs un pagaidām vēl nenoteiktu skaitu jaunajās dalībvalstīs),

4) neteritoriālās valodas (jidišs, čigānu valoda),5) diasporu un imigrantu valodas.

Latviešu valoda pieder pie Eiropas Savienības oficiālajām valodām, tāpēc mūsu valsts valodas attīstībai nozīmīgi ir divi jautājumu kompleksi:

1) Eiropas Savienības oficiālo un darba valodu režīms;

2) valodas politika ES institūcijās.Jau Romas līgumā tika noteikts ES valodu

vienlīdzības princips. Pašlaik visām oficiālajām valodām ir vienlīdzīgas tiesības. Tomēr reālās valodu pozīcijas ietekmē vairāki faktori:

runātāju skaits (arī to, kam tā ir otrā valoda vai svešvaloda), ekonomikas attīstība valstī, preču un pakalpojumu tirgus attiecīgajā valodā, valodas reģionālais statuss, lietojuma un apguves tradīcijas kaimiņvalstī,

valodas izkoptība (standartizācija, terminoloģija, programmatūras u. c.).

Konceptuālās vadlīnijas Eiropas Savienības valo-das politikā attieksmē pret daudzvalodību un valodu saglabāšanas iespējām ir skaidras: valodas ir vērtība, nacionālās un arī eiropeiskās identitātes pamats. Taču vienlaikus ir atzīts, ka valodu dažādība rada lielas problēmas gan ekonomiskajā, gan politiskajā ziņā. Tādējādi Eiropas Savienības valodas politikas kon-cepcijai vēl nav pielikts punkts. Joprojām risināšanas stadijā atrodas problēmu komplekss, kas saistīts ar valodu juridisko un faktisko statusu Eiropas Savienības institūcijās.

EFNIL Ģenerālās asamblejas dalībnieki

16 17

ES finansējums Latvijas kultūras nozares attīstībai

Agra Ločmele, sociālo zinātņu maģistreEiropas studijās, LR Kultūras ministrijasES struktūrfondu nodaļas vadītāja p. i.

2004. gada 1. maijā kļūstot par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, Latvija pievienojās valstu savienībai ar daudzpusīgiem pastāvēšanas mērķiem, no kuriem viens ir kultūras daudzveidība. 1957. gadā parakstītajā Romas līgumā par Eiropas Ekonomikas kopienas izveidi kultūra pieminēta tikai divos pantos, kuros paredzētas ES dalībvalstu tiesības ierobežot iekšējo tirgu, pama-tojies uz kultūras mantojuma saglabāšanu, un tiesības sadarboties ar trešajām valstīm kultūras jomā. Lisabo-nas līgumā ir uzsvērts kultūras nozīmīgums un līgumā tai tiek atvēlēta atsevišķa nodaļa. ES no savienības, kuras pastāvēšanas mērķis sākotnēji ir bijis tikai eko-nomisks, ir pārtapusi par savienību, kurās ļoti svarīga ir arī ES dalībvalstu kultūras un valodu daudzveidības saglabāšana.

Latvijai pievienošanās ES nozīmē vairākus būtiskus pavērsienus līdzšinējās kultūras politikas attīstībā – pirmkārt, būt pilntiesīgai ES kultūras notikumu da-lībniecei, otrkārt, piesaistīt ES finansējumu kultūras projektiem, treškārt, ietekmēt ES kultūras politikas do-kumentu saturu un, sekojot līdzi ES notikumiem kultūrā, Latvijas kultūras politiku veidot atbilstoši aktuālajām tendencēm.

Iespējas piesaistīt ES finansējumu kultūras nozares projektu īstenošanai ir palielinājušas, jo ES savu mērķi attiecībā uz kultūras daudzveidības saglabāšanu īsteno galvenokārt ar dažādām atbalstu programmām kultūrai, kuru ietvaros kultūras nozares projektiem ir iespējams saņemt ES līdzfinansējumu – piemēram, Kultūra 2000 un Kultūra, Media Plus un Media 2007, Eiropa Pilsoņiem, Interreg un ES struktūrfondi u. c.

Jēdziens “kultūra”Lai izprastu, kā kultūras nozares projektiem ir

iespējams piesaistīt ES finansējumu, ir būtiski iedziļināties kultūras jēdziena saturā. Gan ES, gan Latvijā izmanto 1982. gada Pasaules kultūras konferencē pieņemto vispārējo kultūras definīciju:

Kultūra1 šī jēdziena visplašākajā nozīmē ir visu to īpaši garīgo, materiālo un emocionālo lietu kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālajai grupai, un līdzās mākslai un literatūrai ietver arī dzīves un līdzās pastāvēšanas veidus, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskatus.

Tradicionāli ar kultūru saprot tādas nozares kā arhīvus, bibliotēkas, filmu mākslu, kultūrizglītību, literatūru, muze-jus, mūziku, tautas mākslu, teātri, kultūras mantojumu2 u. c. Tomēr pēc Lisabonas stratēģijas pieņemšanas 2000. gadā un tai sekojošajiem pētījumiem par kultūras nozares nozīmi ES konkurētspējas paaugstināšanā strauji mainījās līdzšinējais ES kultūras politikas kurss – kultūras nozari sāka skatīt nevis tikai par patērējošu nozari, bet arī par peļņu nesošu. Veiktie pētījumi, no kuriem nozīmīgākais ir KEA Eiropas lietas 2006. gada pētījums “Kultūras ekonomika Eiropā”, pierādīja, ka kultūras nozare pati par sevi ir nozīmīgs darba devējs, turklāt pastāv acīmredzama saikne starp kultūru un ekonomikas attīstību. Stiprinot kultūras poli-tiku reģionālajā, valsts un ES mērogā, būtu iespējams panākt, ka kultūras nozare dotu būtisku ieguldījumu ES ekonomikas izaugsmes attīstībā. Pētījumos secināts, ka, pamatojoties uz kultūras nozares sniegumu ES ekonomikas attīstībā, tai būtu nākotnē jāparedz vairāk finanšu līdzekļu no ES kopējā budžeta gan kultūras, gan kohēzijas politikas programmās.

Juridiskais pamatojums ES atbalsta programmām kultūrai

Idejas par vienotu ES kultūras politiku izteiktas jau 70. gados, kad 1972. gada Parīzes samita deklarācijā tika noteikts, ka ekonomiskā sadarbība Kopienai nevar būt vienīgais sadarbības veids – lai veicinātu Kopie-nas pilsoņu dzīves līmeņa celšanos un kopējo vērtību veidošanos, Kopienai jāpievērš lielāka uzmanība kopējas identitātes veidošanai un kopējo kultūras vērtību saglabāšanai3.

Iniciatīvas kultūras jomā ES īsteno tikai kopš Māstrihtas līguma spēkā stāšanās 1993. gada 1. novembrī (līgums parakstīts 1992. gada 7. feb-ruārī), kad līgumā iekļāva sadaļu “Kultūra”, (vēlāk tika papildināta ar Amsterdamas līgumu, kas spēkā stājās 1999. gada 1. maijā (parakstīts 1997. gada 2. oktobrī))4. Pēdējo reizi Eiropas Kopienas dibināšanas līgums (turpmāk tekstā – EKDL) attiecībā uz kultūras jomu tika grozīts ar Nicas līgumu, kuru pieņēma ES valdības konferencē 2000. gada decembrī, paredzot grozījumus abos ES pamatlīgumos. Nicas līguma

22. pantā tika noteikts, ka ES ir pienākums respektēt kultūras, reliģisko un valodu dažādību5.

Patlaban EKDL noteikts, ka Kopienas rīcības mērķis ir veicināt ES dalībvalstu kultūru uzplaukumu, respektējot nacionālās un reģionālās atšķirības, vienlai-kus pievēršot uzmanību kultūras mantojumam6. Kopie-nas rīcības mērķis ir veicināt ES dalībvalstu sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstīt un papildināt to rīcību šādās jomās:

uzlabot un izplatīt zināšanas par Eiropas tautu kultūru un vēsturi, glabāt un sargāt Eiropas nozīmes kultūras manto-jumu, izvērst nekomerciālus kultūras sakarus, veicināt jaunradi mākslā un literatūrā, arī audiovizuālajā jomā.

Pieņemot veicināšanas pasākumus kultūras jomā, nevar pieļaut ES dalībvalstu normatīvo aktu saskaņoša-nu – ES ir tiesības pieņemt tikai veicināšanas pa-sākumus, kurus pieņem Padome, balsojot vienprātīgi7. Tādējādi ES netiek nošķirta atsevišķa kultūras politika, kā tas ir noteikts tādās jomās kā lauksaimniecība, zivsaimniecība, transports u. c. ES kopš sadaļas Kultūra iekļaušanas EKDL ir īstenojusi virkni atbalsta programmu kultūrai: Kaleidoskops, Ariadne, Rafaels, Kultūra 2000, Kultūra u. c.

Latvijai pieejamais ES finansējums kultūrai 2000. – 2006. gada plānošanas periodā

Latvijai, 2004. gada 1. maijā pievienojoties ES, kļuva pieejamas ES atbalsta programmas kultūras nozares attīstībai, no kurām nozīmīgākās ir Kultūra 2000, Me-dia Plus, Media Training, kā arī ES struktūrfondos pieejamie finanšu līdzekļi. Bez augstāk minētajām kultūras programmām kultūrizglītības un radošo indus-triju nozarēs bija iespējas piesaistīt ES finansējumu ne tikai augstākminētajās kultūras programmās, bet arī no ES atbalsta programmām uzņēmējdarbības attīstībai un izglītības uzlabošanai.

Kultūra 2000 ir ES finansiāla atbalsta programma sadarbībai kultūrā, kas izveidota ar Eiropas Parlamen-ta un Padomes 2000. gada 14. februāra lēmumu nr. 508/20008. Programma Kultūra 2000 turpina attīstīt trijās iepriekšējās ES programmās – Kaleidoskops, Ariadne un Rafaels sāktos darbības virzienus.

Latvija izteica gatavību piedalīties programmā Kultūra 2000 jau 2000. gada jūnijā, un 2000. gada oktobrī tika parakstīts lēmums par nosacījumiem, kas Latvijai jāievēro, piedaloties programmā. Program-mas Kultūra 2000 mērķis ir Eiropas tautu kultūru dialoga, informācijas izplatības, jaunrades un kultūras pieejamības veicināšana, kā arī Eiropas nozīmes kultūras mantojuma aizsardzība un saglabāšana, uz-sverot un saglabājot ikvienas tautas kultūras savdabību. Programma aptver vairākas kultūras jomas – vizuālo mākslu, kultūras mantojumu, skatuves mākslu, rakst-niecību un literatūru.

Programmā Kultūra 2000 visām tās dalībvalstīm bija pieejami 117 miljonu latu. Maksimālās un minimālās projektu attiecināmo izmaksu apmērs ir no 35 līdz 210 tūkstošiem latu, savukārt ES līdzfinansējuma apmērs – 50% vai 60% no kopējām projekta attiecināmajām izmaksām.

Programmā Kultūra 2000 projektu pieteikumus varēja iesniegt jebkura publiska vai privāta kultūras institūcija/organizācija, kas dibināta kādā no program-mas dalībvalstīm un kuras galvenā darbības sfēra ir kultūra. Fiziskas personas projektu pieteikumus ie-sniegt nevarēja.

Programmu ieviešanu nodrošina Eiropas Komisijas finansiāli atbalstīti ES dalībvalstu kultūras kontakt-punkti, kas darbojas katrā programmas dalībvalstī. Kontaktpunktu izveide nodrošina, ka katrā program-mas dalībvalstī ir programmas Kultūra 2000 eksperti, kuri var sniegt konsultācijas klātienē par programmas ieviešanas jautājumiem, kā arī ļauj Eiropas Komisijai efektīvāk administrēt un novērtēt programmas darbības rezultātus. Latvijā programmas kontaktpunkta funkcijas nodrošina Kultūras ministrijas ES fondu departamentā izveidotā ES kultūras kontaktpunkta nodaļa.

Programmas ietvaros apstiprināti 63 projekti, kuru kopējais programmas līdzfinansējuma apjoms ir 1 265 715,50 latu apmērā. Projekti ir apstiprināti arhīvu, bibliotēkas, kultūras mantojuma, vizuālās mākslas, literatūras un skatuves mākslas jomā. Visvairāk projek-tu apstiprināti skatuves mākslas un vizuālās mākslas nozarē – skatuves mākslas jomā 15 projektu, kuru kopējais līdzfinansējums sasniedz 134 034 latu, vizuālās mākslas jomā arī 17 projektu, kuru kopējais līdzfinansējums ir 554 106 latu. Arī līdzfinansējuma ap-joms literatūras nozarē ir ievērojams – 87 994 lati.

2002. gada 4. jūlijā Latvija parakstīja Saprašanās memorandu ar Eiropas Komisiju par Latvijas dalību ES audiovizuālās jomas atbalsta programmā Media9. Media Plus un Media Training programmu ietvaros, kas darbojās no 2001. gada sākuma līdz 2006. gada 31. decembrim, bija iespējas papildināt nacionālo un reģionālo atbalstu Eiropas audiovizuālās nozares attīstībai. Programmas mērķis ir veicināt Eiropas audio-vizuālo darbu attīstību, izplatību un popularizēšanu, kā arī nodrošināt speciālistu kvalifikācijas uzlabošanu.

Programmu galvenā mērķauditorija bija neatkarīgas, ar kino nozari saistītas kompānijas, lielākoties mazie vai vidējie komersanti, kas vēlējas rast ES līdzfinansējumu ES audiovizuālo projektu realizēšanai.

Media Plus ietvaros no 2001. līdz 2006. gadam bija pieejami 306 miljoni latu. Vadoties pēc pro-grammu informācijas centra, kas kopš 2003. gada janvāra darbojas Latvijas Nacionālā kinematogrāfijas centra paspārnē, datiem, Media Plus programmas ie-tvaros visās aktivitātēs (filmu projektu izstrāde, filmu ražošana, ES filmu izplatīšana Latvijā un atbalsts filmu festivāliem) kopumā ir apstiprināti 73 projekti no Latvi-jas, kuru kopējais līdzfinansējums ir 1,2 miljoni latu10. Visvairāk līdzfinansējuma piesaistīts filmu ražošanā un filmu festivālu veidošanā – katrā jomā apgūtais ES līdzfinansējums sasniedz 55 tūkstošus latu. Visvairāk projektu guvuši atbalstu filmu izplatīšanai Latvijā – atbalstīti 30 projekti11.

18 19

Latvijai no 2004. gada līdz 2006. gadam ES struktūrfondu kultūras nozarei finansējums bija pie-ejams Eiropas Reģionālās attīstības fonda (turpmāk – ERAF), Eiropas Sociālā fonda (turpmāk – ESF) un Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda (turpmāk – ELVGF) ietvaros.

2004.–2006. gada plānošanas periodā Kultūras ministrija neadministrēja nevienu no ES struktūrfondu aktivitātēm – tā pildīja līdzatbildīgās 1. līmeņa starp-niekinstitūcijas funkcijas 1.1.5. aktivitātes “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā” ieviešanā. Tomēr, ņemot vērā kultūras nozares ciešo sasaisti ar citām tautsaimniecības nozarēm, piemēram izglītību, informācijas sistēmēm, tūrismu u. c., ES struktūrfondu līdzfinansējums kultūras nozares projektiem bija pieejams arī citu 1. līmeņa starpniekinstitūciju administrētajās aktivitātēs. Bija iespējams gūt atbalstu kultūras un vēstures manto-juma saglabāšanai, kultūras un vēstures mantojuma saglabāšanai digitālā formātā, lauku amatniecības attīstībai, kultūrizglītības programmu un kultūrizglītības iestāžu infrastruktūras attīstībai, amatniecības veicināšanai u. c. Tādējādi ir grūti precīzi noteikt kopējo pieejamo ES struktūrfondu finansējuma apmēru, kuru varēja apgūt kultūras nozares projekti. Saskaņā ar pētījumā “Kultūras nozares nozīme Latvi-jas tautsaimniecībā un ES struktūrfondu izmantošana kultūras vajadzībām” apkopotajiem datiem ES struktūrfondu atbalsts kultūras nozarei bija pieejams 12 aktivitātēs aptuveni 15,5 miljoniem latu apjomā, kas ir gandrīz 17% no valsts budžeta finansējuma kultūras nozarei12.

Saskaņā ar ES struktūrfondu jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem13 Latvijai ES struktūrfondu līdzfinansējums nevar pārsniegt 75% no projekta kopējām attiecināmajām izmaksām.

2004. – 2006. gada periodā visvairāk ES struk-tūrfondu līdzfinansējuma piesaistīja kultūras manto-juma jomā – apstiprināti 16 projekti, piesaistot ERAF un ELVGF līdzfinansējumu 6 794 616 latu apjomā. Apstiprināti 3 projekti bibliotēku/arhīvu jomā, piesa-istot ERAF līdzfinansējumu 2 408 266 latu apmērā, ES struktūrfondu līdzfinansējums piesaistīts arī kultūrizglītības jomā, amatniecības attīstībā u .c.

Latvijai pieejamais finansējums 2007.–2013. gada kultūrai plānošanas periodā

2007.–2013. gada plānošanas periodā Latvi-jas valsts institūcijas, iesaistoties ES struktūrfondu plānošanas dokumentu izstrādē un komentējot Eiro-pas Komisijas izstrādātos programmu projektus, centās ņemt vērā kļūdas, kas bija pieļautas 2004.–2006. gada plānošanas periodā. Rezultātā Latvijā ir spējusi panākt gan sev izdevīgus nosacījumus Eiropas Komisijas administrēto programmu apgūšanā, gan to, ka Kultūras ministrija 2007. – 2013. gada plānošanas periodā pildīs atbildīgās iestādes funkcijas, nodrošinot triju ES struktūrfondu aktivitāšu ieviešanu.

Programma Kultūra ir loģisks programmas Kultūra 2000 turpinājums, un tā ir kopēja programma Kopie-nas pasākumiem kultūras jomā, kas pieejama visām kultūras nozarēm un visiem kultūras pakalpojumu sniedzējiem no 2007. līdz 2013. gadam. Programma Kultūra apstiprināta ar 2006. gada 12. decembra Eiro-pas Parlamenta un Padomes lēmumu nr. 1903/2006 EK, ar ko izveido programmu Kultūra14.

Programmas Kultūra mērķis ir paplašināt Eiro-pas iedzīvotājiem kopīgu kultūras telpu, kuras pamatā ir kopējs kultūras mantojums, attīstot autoru, ieinteresēto pušu un programmas dalībvalstu kultūras iestāžu sadarbību kultūras jomā, lai veicinātu Eiropas pilsonības izveidi. Programma ir atvērta komersantiem kultūras jomā, kas nedarbojas audiovizuālajā kultūras nozarē, jo īpaši mazajiem un vidējiem komersantiem, ja šādi uzņēmumi darbojas kā bezpeļņas organizācijas.

Programmas mērķi ir: sekmēt kultūras nozarē strādājošo starptautisku mobilitāti, veicināt mākslas darbu, mākslas un kultūras darbu starptautisku apriti, sekmēt starpkultūru dialogu15.

Programmas mērķus sasniedz, īstenojot šādus pasākumus:

atbalsts šādām darbībām kultūras jomā:- ilggadējie sadarbības projekti,- sadarbības pasākumi,- īpašās darbības; atbalsts struktūrām, kas darbojas kultūras jomā Eiropas mērogā; atbalsts izpētei, kā arī informācijas apkopošanai un izplatīšanai un darbības, lai pēc iespējas palielinātu projektu ietekmi Eiropas sadarbībā kultūras jomā, kā arī Eiropas kultūras politikas izstrādes jomā16.

Programmas Kultūra īstenošanai paredzētais finansējums ir 248 miljoni latu. Minimālais pieļaujamais projektu izmaksu apjoms nedrīkst pārsniegt 351 tūkstoti latu. ES līdzfinansējuma apmērs variē no 50–60%.

Tiek plānots, ka pirmo projektu iesniegumu konkur-su varētu izsludināt 2008. gada otrajā vai trešajā ceturksnī.

Media 2007 ir programmas Media Plus un Media Training turpinājums 2007.–2013. gada plānošanas periodā, kurā ES dalībvalstīm pieejami 530 miljoni latu. Media 2007 ir iespējama Eiropas filmu, TV un jauno mediju konkurences stiprināšana. Program-mas ietvaros iespējams gūt atbalstu t. s. pilotprojektu izstrādei, Eiropas audiovizuālo darbu izplatīšanai un popularizēšanai, Eiropas audiovizuālo darbu festivālu organizēšanai, kā nodrošināt filmu nozares darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanu. No Media 2007 budžeta vislielākais atbalsts paredzēts Eiropas audiovizuālo dar-bu izplatīšanai – 55% no visa programmas budžeta.

Programmas galvenā mērķauditorija, tāpat kā pro-grammas Media Plus ietvaros, ir mazie un vidējie komersanti, kas darbojas audiovizuālo mediju jomā. Programmā var piedalīties gan ES dalībvalstu, gan Eiropas Ekonomiskās zonas dalībvalstis un Šveice.

2007.–2013. gada periodā ES struktūrfondu ietva-ros kultūras nozares projektiem būs iespējas iegūt finansējumu sekojošās jomās: kultūras mantojums, arhīvi, radošās industrijas, kultūras infrastruktūras attīstība, kultūras izglītība.

Kultūras ministrija 2007.–2013. gada plānošanas periodā pildīs atbildīgās iestādes funkcijas, nodrošinot darbības programmas „Infrastruktūra un pakalpojumi” 4. prioritātes “Kvalitatīvas vides dzīvei un ekonomiskai aktivitātei nodrošināšana” 4.3. pasākuma “Kultūrvides sociālekonomiskā ietekme” aktivitāšu ieviešanu. Pasākuma ietvaros pieejams ERAF līdzfinansējums 29 780 117 latu apmērā daudzfunkcionālu centru izveidei nacionālas un reģionālās nozīmes attīstības centros, sociālekonomiski nozīmīgu kultūras manto-juma objektu atjaunošanai, kā arī privātīpašumā esošo kultūras pieminekļu atjaunošanai, nodrošinot objektu sociālekonomiskā potenciāla izmantošanu.

No citu atbildīgo iestāžu administrētajām program-mām ES struktūrfondu līdzfinansējums ir pieejams kultūrizglītības attīstībai Izglītības un zinātnes ministrijas administrētajās aktivitātēs, kas paredz mūžizglītības, profesionālās izglītības un augstākās izglītības attīs-tību, kultūras pieminekļu atjaunošanai Ekonomikas ministrijas administrētā pasākuma “Tūrisms” aktivitāšu ietvaros, radošo industriju attīstībai Ekonomikas minis-trijas administrēto aktivitāšu ietvaros, kas paredz atbal-stu uzņēmējdarbības attīstībai, kā arī Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta administrēto aktivitāšu ietvaros, kur iespējama kultūras un vēstures mantojuma saglabāšana digitālā formātā u. c.

Atbilstoši ES struktūrfondu nozari reglamentējošo normatīvo aktu prasībām ES struktūrfondu līdz-finansējuma likme nevar pārsniegt 85% no pro-jekta kopējām projekta attiecināmajām izmaksām. Līdzfinansējuma apmērs ir atkarīgs no projekta vei-da, tādēļ augstāk minētā proporcija nav universāli piemērojama visām ES struktūrfondu aktivitātēm.

Projekta izmaksu minimālā un maksimālā kopsumma ir atkarīga no konkrētās aktivitātes, tomēr lielākoties summu apjoms tiek izvēlēts, lai būtu iespējams sa-sniegt aktivitātes mērķi – piemēram, ESF projektiem parasti maksimālā un minimālā summa būs mazāka nekā ERAF projektiem.

ES struktūrfondu aktivitāšu projektu iesniegu-mu termiņus nosaka katra atbildīgā iestāde pati (informāciju par aktivitāšu ieviešanas gaitu var meklēt atbildīgo iestāžu interneta mājaslapās), tomēr pirmā aktivitāte, kuras ietvaros varēs iesniegt kultūras no-zares projektus, būs Ekonomikas ministrijas darbības programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi” 3.4.2. pasākuma “Tūrisms” 3.4.2.1.1. apakšaktivitāte “Valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu saglabāšana, atjaunošana un infrastruktūras pielāgošana tūrisma produktu attīstībai”.

Minētās iespējas kultūras nozares projektiem piesaistīt ES līdzfinansējumu ir tikai daļa no visām pieejamajām ES atbalsta programmām. Nozīmīgas ir arī Eiropas teritoriālās sadarbības veicināšanas pro-grammas 2007.–2013. gadam, kuru ietvaros iespējams attīstīt starptautiskus kultūras nozares projektus, ES programmu Eiropa pilsoņiem, kuras ietvaros iespējams sekmēt aktīvu Eiropas pilsonību, Eiropas Kultūras fondu, kurā iespējams veicināt līdzdalību mākslas un mediju procesos. Plašas iespējas ir Zemkopības mi-nistrijas administrētās Latvijas lauku attīstības valsts stratēģijas ietvaros, piemēram, iespējas gūt atbalstu kultūras mantojuma un muzeju atjaunošanai, saieta namu rekonstrukcijai u. c.

Lai nepalaistu garām iespējas piesaistīt ES līdzfinansējumu kultūras nozares projektiem, ir nepieciešams pārdomāt iespējamo projektu tēmu, sekot līdzi informācijai par ES programmu ieviešanas aktualitātēm, konsultēties kompetentajās iestādēs, kā arī neaizmirst, ka veiksmīga projekta pamatā ir labi pārdomāts projekta mērķis, kas atbilst attiecīgās pro-grammas ieviešanas nosacījumiem.

20 21

1 Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015. gadam “Nacionāla valsts”. MK rīkojums nr. 264. 18.04.2006. 5. lpp.2 MK noteikumi. LR Kultūras ministrijas nolikums. nr. 241, 29.04.2003.3Niedobitek M. The Cultural Dimension in ES Law, Kluwer Law International, 1997, p. 23.4 Gatawis S., Broks E., Bula Z. Eiropas tiesības. Rīga: Latvijas Universitāte, 2002, 28. lpp.5Niedobitek M. The Cultural Dimension in ES Law, Kluwer Law International, 1997, p. 20.6 Konsolidēts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, 151. pants. //www.ttc.lv7 Konsolidēts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, 151. un 251. pants. //www.ttc.lv8 http://www.mediadesk.lv/index.php?&s=1029 ES fondu atbalstītie kino projekti. Programmas Media informācijas centrs Latvijā. Media Desk. Latvijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs. http://www.mediadesk.lv/index.php?&s=10610ES fondu atbalstītie kino projekti. Programmas Media informācijas centrs Latvijā. Media Desk. Latvijas Nacionālais kinematogrāfijas centrs.// http://www.mediadesk.lv/index.php?&s=10611 Baltic Project Consulting. Kultūras nozares nozīme Latvijas tautsaimniecībā un ES struktūrfondu izmantošana kultūras vajadzībām”. 10.05.2006. 5., 26. lpp.12 Padomes nolikums, kas nosaka vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem. Nr. 1260/1999, 21.06.1999. 29. pants.13 Eiropas Parlamenta un Padomes lēmums, ar ko izveido programmu “Kultūra” (2007–2013). Nr. 1903/2006/EK, 12.12.2006.14 Kopējā nostāja, ko Padome pieņēmusi nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu, ar ko izveido programmu “Kultūra” (2007–2013), dok. nr. 2004/0150 (COD). 23.06.2006.15 Kopējā nostāja, ko Padome pieņēmusi nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu, ar ko izveido programmu “Kultūra” (2007–2013), dok. nr. 2004/0150 (COD). 23.06.2006.

Media 2007 – Eiropas nauda Latvijas filmu

nozares projektiem

Lelda Ozola, Media Desk vadītāja

Latvijas filmu nozare ir apsteigusi Latvijas valsti, iestājoties Eiropas Savienībā (ES) jau pāris gadus pirms tam, kad Latvija kļuva par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Jau kopš 2002. gada pavasara filmu profesionāļiem ir iespēja rakstīt pieteikumus un pretendēt uz Eiropas līdzfinansējumu filmu projektiem, un šajā laikā Latvijā no Eiropas fondiem dažādās filmu nozares jomās (86 dažādos projektos) ir ieplūdis pusotrs miljons latu. Kaut gan tas var nešķist iespaidīgs skaitlis, filmu nozarē tas ir būtisks atspaids, jo visas nozares finansējums vidēji ir nedaudz vairāk nekā miljons latu gadā.

Media 2007 ir Eiropas fonds, kurā audiovizuālās jo-mas profesionāļi var prasīt atbalstu saviem projektiem. Fonda struktūra ir pietiekami sarežģīta – ar dažādām atbalsta shēmām, tāpēc katrā Eiropas valstī darbojas šī fonda pārstāvis, kas palīdz pretendentiem sagatavot projektus, kā arī popularizē fondu un tā piedāvātās iespējas. Media 2007 pārstāvis Latvijā – Media Desk Latvija – mājo valsts aģentūrā “Nacionālais kino centrs”. Tas šķiet loģiski, jo Nacionālais kino centrs apkopo statistiku par Latvijas filmu nozari, organizē valsts nau-das sadali filmu nozares projektiem un ikdienā cieši sadarbojas ar filmu nozares profesionāļiem. Media Desk Latvija darbību finansē gan Eiropas Komisija, gan Nacionālais kino centrs, un tā pienākumos ie-tilpst gan Media 2007 iespēju popularizēšana, gan atbalsts projektu rakstītājiem un tiem, kam jāatskaitās par jau saņemto Eiropas naudu, kā arī filmu nozares profesionāļu tālākizglītības pasākumu organizēšana.

Nozares profesionāļu aktivitāti Eiropas naudas piesaistīšanā nosaka divi galvenie faktori – nacionālā finansējuma minimālais apjoms (tas ir sācis augt ti-kai pēdējos dažos gados, pateicoties Kultūras mi-nistrijas aktīvajam atbalstam), kā arī fakts, ka jau kopš deviņdesmito gadu paša sākuma filmu nozarē zuda “automātisks” valsts atbalsts – visa valsts nauda bija jāizcīna konkrētiem projektiem. Pāris gadu laikā sa-bruka Rīgas kinostudija – palika tikai vārds un ēkas. Visi filmu profesionāļi, kas iepriekš strādāja vienā lielā uzņēmumā, bija spiesti izveidot mazas privātstruktūras un sākt mācīties izdzīvot sūrā kapitālisma apstākļos. Pat vismazākais finansējums bija iegūstams, vienīgi uzrakstot projektu par konkrētu filmu vai filmu nozares pasākumu. Tomēr šajos sešpadsmit gados prasme aprakstīt un pamatot savu ideju ir izkopta līdz tādam līmenim, ka Eiropas fondu pārstāvji izsaka apbrīnu par Latvijas kārtīgajiem un izstrādātajiem projektiem.

Media 2007 iespējams gūt atbalstu audiovizuālās jomas projektiem izstrādes stadijā, kā arī pēc tam, kad tie jau ir saražoti – tiešā veidā ražošanas atbal-stu nepiešķir. Tātad fonda atbalstu var lūgt filmu pro-jektu izstrādei – visām darbībām, kas jāveic, uzliekot filmu “uz papīra”, pirms sācies pats filmēšanas pro-cess: scenārija rakstīšanai un uzlabošanai, aktieru at-lasei, filmēšanas vietu izvēlei un sagatavošanai, skiču izstrādāšanai u. c. Šajā sadaļā atbalstu var meklēt arī jauno tehnoloģiju projekti – datorspēles, interaktīvas mājaslapas, mobilā tālruņa spēļu idejas u. c.

Dažādos veidos tiek atbalstīta audiovizuālo produktu nokļūšana līdz patērētājam – skatītājam. Piemēram, at-balsta shēma “Izplatīšana TV” apbalvo producentus, kas jau filmas projekta stadijā to ir pārdevuši vismaz četru dažādu Eiropas valstu TV kanāliem. Uz atbalstu var pretendēt arī uzņēmumi, kas izplata citu Eiropas valstu filmas Latvijas kinoteātros.

Finansiālu atbalstu var iegūt filmu festivāli, kā arī kinoteātri, kuru programmās dominē Eiropas filmas un pasākumi, kas veicina audiovizuālo produktu pārdošanu un nokļūšanu līdz skatītājam citās Eiropas valstīs.

Media 2007 būtiska sastāvdaļa ir atbalsts audio-vizuālās jomas tālākizglītības pasākumiem – kursu un semināru organizēšanai, kas domāti filmu pro-fesionāļiem visā Eiropā.

Fondā ir strikti noteikumi par projektu iesniedzēju kvalifikāciju – tas neatbalsta iesācējus, bet gan pro-fesionāļus, kas sevi jau ir pierādījuši audiovizuālajā jomā. Ja finansējuma saņemšanai piesakās filmu vai multimediju projektu ražotāji, fonds atbalsta tos, kas jau ir saražojuši kādu filmu / interaktīvu projektu un noveduši to līdz skatītājiem (TV, kinoteātros, internetā vai DVD). Fonds atbalsta tādus filmu izplatītājus, ku-riem ir regulāri sadarbības partneri citās valstīs, un filmu festivālu vai profesionāļu tālākizglītības organiza-torus, kuriem ir pieredze šādu pasākumu rīkošanā.

Media 2007 ir ieviesis būtiskas filozofiskas pārmaiņas filmu nozarē, īpaši projektu izstrādes jomā – agrāk mūsu filmu veidotājiem nebija pietiekami daudz līdzekļu, lai ieguldītu tos nopietnā sagatavošanas procesā, taču tagad tam ir iespējams gūt atbalstu un veltīt laiku. Ir radusies iespēja filmas sagatavot rūpīgāk un pārdomātāk. Ir vērojama tendence, ka gandrīz visi lielie filmu projekti ir ieguvuši Media atbalstu, piemēram, Lailas Pakalniņas filma “Ķīlnieks”, Rolanda Kalniņa filma “Rūgtais vīns”, Viestura Kairiša filma “Tumšie

2004.–2006. gada plānošanas perioda 10 apjomīgākie realizētie kultūras nozares projektiNr. Projekta

iesniedzējsProjekta nosaukums Projekta kopējo

attiecināmo izmaksu summa (latos)

Aktivitātes nr. un nosaukums

1 Rundāles pils muzejs

Tūrisma infrastruktūras pilnveidošana Rundāles pils ansamblī

1,679,795 VPD 1.1.5. aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

2 V/A “Kultūras informācijas sistēmas”

Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas

1,543,730 VPD 1.3.1. aktivitāte “Elektroniskās pārvaldes infrastruktūras bāzes attīstība un pilnveidošana”

3 V/A “Kultūras informācijas sistēmas”

Vienotā valsts arhīvu informācijas sistēma

1,514,836 VPD 1.3.1. aktivitāte “Elektroniskās pārvaldes infrastruktūras bāzes attīstība un pilnveidošana”

4 Kuldīgas pilsētas dome

Vecā Ventas tilta restaurācija un atraktīvas tūrisma teritorijas izveide Kuldīgas sirdī

1,331,233 VPD 1.1.5.aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

5 Latvijas Universitāte

Kristapa Morberga vasarnīcas kompleksa restaurācija

1,294,854 VPD 1.1.5. aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

6 Bauskas rajona padome

Bauskas pils iekļaušana kultūrtūrisma apritē

1,251,886 VPD 1.1.5. aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

7 Cēsu pilsētas dome

Cēsu pils kompleksa revitalizācija tūrisma attīstībai

1,070,448 VPD 1.1.5. aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

8 Reliģiskā organizācija “Rīgas ebreju draudze”

Atgriešanās pie saknēm 900,000 VPD 1.1.5. aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

9 Kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības un attīstības biedrība

Mālpils muižas “Kungu mājas” rekonstrukcija

843,215 VPD 1.1.5. aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

10 Fonds “Gulbenes vēsturiskā centra atjaunošana”

Vecgulbenes muižas manēžas un siernīcas atjaunošana

790,251 VPD 1.1.5. aktivitāte “Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrisma attīstībā”

Avoti: Kultūras ministrijas interneta mājaslapa: www.km.gov.lv, Centrālās finanšu un līguma aģentūras interneta mājaslapa: www.cfla.gov.lv.Projektu kopējās attiecināmās izmaksas var mainīties atbilstoši noslēgtajiem līguma grozījumiem par projekta ieviešanu.

22 23

brieži”, Antras Cilinskas dokumentālā filma “Vai citi?”, Anda Miziša dokumentālā filma “Vienkārši pops”, arī Aleksandra Hāna filma “Jāņu nakts”, Aigara Graubas filma “Rīgas sargi” un daudzas citas. Ļoti bieži mūsu filmu veidotāji piedalās dažādos Media atbalstītajos kursos, kur ir iespēja gan uzlabot un papildināt savu projektu, gan satikt citu valstu kolēģus, ar kuriem, iespējams, vēlāk var sadarboties, ražojot filmas kopā. Filmu nozarē arvien biežāk parādās kopražojumu ten-dences, tādējādi iegūstot filmas izrādīšanas iespējas vairāk nekā vienā valstī un arī papildu finansēšanas iespējas.

Eiropas atbalstu aktīvi iegūst arī Latvijas starp-tautiskie filmu festivāli – gan “Arsenāls”, gan “Balti-jas pērle”. Eiropas atbalsts ir arī diviem Latvijas kinoteātriem – “K. Suns” un “Rīga”. Ar citu Eiropas valstu filmu izplatīšanu kinoteātros visvairāk darbojas

uzņēmums Acme, attiecīgi katru gadu iegūstot atbalstu daudzu Eiropas filmu izplatīšanai Latvijas kinoteātros.

Jau otro gadu arī Nacionālais kino centrs piesaista Media 2007 finansējumu starptautiskam projektam: Baltijas jūras valstu dokumentālo filmu forumam – dokumentālo filmu ideju tirgum. Pasākums pulcē filmu veidotājus no Baltijas valstīm, Polijas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Gruzijas ar dokumentālo filmu idejām, kā arī Eiropas valstu televīzijas kanālu pārstāvjus, kas izskata iespējas pirkt šīs filmas pro-jekta stadijā.

Ir liels prieks, ka Latvijas filmu nozares profesionāļi nesnauž un ļoti aktīvi izmanto ikvienu piedāvāto iespēju – gan iegūstot papildu finansējumu, gan apmeklējot kursus un seminārus, dibinot kontaktus ar kolēģiem citās valstīs un paverot iespējas Latvijas filmām doties pie skatītājiem citviet.

sadaļa veids projekts izpildītājs studija fonds gads summa EUR summa LVLPROJEKTU IZSTRĀDE F “Dzīves svinēšana” A. Cilinska Jura Podnieka studija MEDIA Plus 2002 20,000 14,056PROJEKTU IZSTRĀDE A “Zelta zirgs” V. Kalnaellis Rija Films MEDIA Plus 2002 50,000 35,140

70,000 49,196PROJEKTU IZSTRĀDE S “Ķīlnieks” L. Pakalniņa “Kompānija Hargla” MEDIA Plus 2003 30,000 21,084PROJEKTU IZSTRĀDE D “Pierobeža” I. Zviedris “AVE” MEDIA Plus 2003 10,000 7,028PROJEKTU IZSTRĀDE S “Mona” I. Kolmane Studija “Deviņi” MEDIA Plus 2003 20,000 14,056PROJEKTU IZSTRĀDE S “Rūgtais vīns” R. Kalniņš “Platforma Filma’’ MEDIA Plus 2003 20,000 14,056PROJEKTU IZSTRĀDE S “Medības” A. Mizišs “Kaupo Filma’’ MEDIA Plus 2003 15,000 10,542PROJEKTU IZSTRĀDE S “Pīķa dāma” A. Viduleja “Kaupo Filma’’ MEDIA Plus 2003 16,000 11,245PROJEKTU IZSTRĀDE S “Deja pa trim” A. Krievs “Kaupo Filma’’ MEDIA Plus 2003 14,000 9,839PROJEKTU IZSTRĀDE S “Tumšie brieži” V. Kairišs “Kaupo Filma’’ MEDIA Plus 2003 15,000 10,542

140,000 98,393PROJEKTU IZSTRĀDE MM “Ļeņina iela” L. Gaisa “Digitālā Darbnīca’’ Media Plus 2004 40,000 28,112PROJEKTU IZSTRĀDE D “Vai citi” A. Cilinska Jura Podnieka studija Media Plus 2004 30,000 21,084PROJEKTU IZSTRĀDE S “Bastardi” V. Brasla “F.O.R.M.A.’’ Media Plus 2004 50,000 35,140PROJEKTU IZSTRĀDE A “Spēlēju Dancoju” R. Stiebra “Dauka’’ Media Plus 2004 10,000 7,028

130,000 91,365PROJEKTU IZSTRĀDE D “Parāds Afganistānai” A. Saulītis Subjektiv Filma Media Plus 2005 10,000 7,028PROJEKTU IZSTRĀDE D “Baznīca piestās rīt” U. Cekulis “Vides filmu studija’’ Media Plus 2005 20,000 14,056PROJEKTU IZSTRĀDE F “Mary had a Little Fool” Dz. Belogrudovs “Studija Visio’’ Media Plus 2005 30,000 21,084PROJEKTU IZSTRĀDE F “Rūdolfa mantojums” J. Streičs “Platforma Filma’’ Media Plus 2005 50,000 35,140PROJEKTU IZSTRĀDE A “Austras koks” I. Prauliņa Jetmedia Media Plus 2005 50,000 35,140PROJEKTU IZSTRĀDE F “Kur pazudis Elvis” U. Celma “Lats Filma’’ Media Plus 2005 30,000 21,084

190,000 133,533PROJEKTU IZSTRĀDE D “Skaņas ātrums” G. Grūbe “Labvakar’’ Media Plus 2006 30,000 21,084PROJEKTU IZSTRĀDE S “Vientuļā sala” P. Simms “F.O.R.M.A.’’ Media Plus 2006 40,000 28,112PROJEKTU IZSTRĀDE D “homo@lv” K.Goba Elm Media Media Plus 2006 10,000 7,028PROJEKTU IZSTRĀDE D “Rokas” R. Vinovskis Studija ‘’Lokomotīve’’ Media Plus 2006 10,000 7,028PROJEKTU IZSTRĀDE S “Nenāc atpakaļ!” U. Celma “Lats Filma’’ Media Plus 2006 30,000 21,084PROJEKTU IZSTRĀDE S “Aizdomīguma spēles” J. Juhņēvičs Studija ‘’Deviņi’’ Media Plus 2006 50,000 35,140

170,000 119,477PROJEKTU IZSTRĀDE D “Pirmie”’ I. Ūbele Elm Media Media 2007 2007 10,000 7,028PROJEKTU IZSTRĀDE D “Tūrists” R. Vinovskis Studija ‘’Lokomotīve’’ Media 2007 2007 15,000 10,542PROJEKTU IZSTRĀDE S “Saule spīd 24 stundas” J. Poškus “FA Filma’’ Media 2007 2007 50,000 35,140PROJEKTU IZSTRĀDE D “Viktors” U. Cekulis “Vides filmu studija’’ Media 2007 2007 20,000 14,056PROJEKTU IZSTRĀDE S “Entuziasts” G. Trekteris Ego Media Media 2007 2007 40,000 28,112PROJEKTU IZSTRĀDE D “Amazones” U. Celma “Lats Filma’’ Media 2007 2007 20,000 14,056

155,000 108,935Kopā: 855,000 600,897

Ar ES finansiālo atbalstu realizētie projekti Latvijas filmu nozarē

EIROPAS FILMU IZPLATĪŠANA S 8 projekti Media Plus 2004 58,500 41,11458,500 41,114

EIROPAS FILMU IZPLATĪŠANA S 6 projekti Media Plus 2005 43,000 30,22143,000 30,221

EIROPAS FILMU IZPLATĪŠANA S 16 projekti Media Plus 2006 63,000 44,27763,000 44,277

EIROPAS FILMU IZPLATĪŠANA S 8 projekti Media 2007 2007 30,500 21,43630,500 21,436

IZPLATĪŠANAS AUTOMĀTISKAIS ATBALSTS

Acme Film, Videatur Media Plus 2006 21,885 15,381

21,885 15,381IZPLATĪŠANAS AUTOMĀTISKAIS ATBALSTS

S Acme Film Media 2007 2007 46,057 32,369

Kopā: 262,942 184,797FILMU RAŽOŠANA S “Saldumiņš” M. Kaurismeki “EHO Filma’’ Eurimages 2002 100,000 70,280

FILMU RAŽOŠANA A “Trīs musketieri” J. Cimermanis ABoom Eurimages 2004 100,000 70,280FILMU RAŽOŠANA A “Lote no izgudrotāju

ciema”J. Poldma, H. Emits

“Rija Films’’ Eurimages 2004 75,600 53,132

FILMU RAŽOŠANA S “Rīgas sargi” A. Grauba “Platforma Filma’’ Media Plus 2004 225,000 158,131FILMU RAŽOŠANA S “Trefpunt” J. Vingris “EHO Filma’’ Culture2000 2004 4,043 2,841FILMU RAŽOŠANA D “Stand Up, Teacher!” T. Margevičs EDKS Phare 2004 76,884 54,034FILMU RAŽOŠANA A “Jungo jaunie

piedzīvojumi”F. K. Moeller A Film Latvija Eurimages 2004 62,000 43,574

543,527 381,993FILMU RAŽOŠANA F “Jāņu nakts” A. Hāns Visio Eurimages 2005 50,000 35,140FILMU RAŽOŠANA D “Mans vīrs A. Saharovs” I. Kolmane Studija ‘’Deviņi’’ Media Plus 2005 45,000 31,626FILMU RAŽOŠANA D “Latvietis nr. 1” P. Krilovs “Vides filmu studija’’ Media Plus 2005 37,000 26,004

132,000 92,770FILMU RAŽOŠANA D “Sāmu dubultā dzīve” U. Cekulis “Vides filmu studija’’ Media Plus 2006 15,000 10,542

Kopā: 790,527 555,586FILMU FESTIVĀLI “Arsenāls 2004” Starptautiskais Kino

centrsMedia Plus 2004 20,000 14,056

FILMU FESTIVĀLI “Baltijas pērle 2005” Media Plus 2005 34,100 23,966

FILMU FESTIVĀLI “Arsenāls 2006” Media Plus 2006 15,000 10,542FILMU FESTIVĀLI “Baltijas pērle 2006” Media Plus 2006 10,000 7,028

25,000 17,570FILMU FESTIVĀLI “Baltijas pērle 2007” Media 2007 2007 15,000 10,542

Kopā: 94,100 66,134FILMU POPULARIZEŠANA Baltic Sea Forum for

DocumentariesNacionālais kino centrs

Media 2007 2007 40,000 28,112

Kopā: 40,000 28,112Pavisam kopā:

2,042,569 1,435,526

24 25

Radošās industrijas Latvijā

Anda Miķelsone, BICEPS pētniece

Radošās industrijas pasaules attīstīto valstu ekonomikā spēlē arvien lielāku lomu. Latvijā šī tēma – ekonomikas un kultūras mijiedarbība un tās potenciāls – pagaidām vēl ir maz pētīta un izmantota aktīvas rīcībpolitikas veidošanā. Šogad pētījumu centrā BICEPS (Baltic International Centre for Economic Policy Studies) pēc Latvijas Republikas Kultūras min-istrijas iniciatīvas ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu ir tapis pētījums par Latvijas radošajām industrijām1. Arī turpmāk plānots darbs, lai apzinātu radošās indus-trijas, novērtētu ekonomisko devumu, kā arī mērķtiecīgi atbalstītu.

Latvijas radošās industrijas patlaban dzimst, attīstās un sper pirmos soļus. Mums ir modes dizaineri, taču nav, kas viņu radītās idejas pārvērstu apģērbu kolekcijās veikalu plauktos. Mums ir izcili kinorežisori, taču latviešu kinematogrāfā ir ieilgusi krīze. Mums ir pasaules līmeņa mākslinieki, taču Latvijā nav šīm radošajām izpausmēm atbilstošu industriju. Mēs lepojamies ar savu dzīvo kultūru un tās dziļo vēsturi, tomēr aktīvas industrijas tās izplatīšanai, iedzīvināšanai ikdienā un tālākās attīstības rosināšanai daudzās jomās vēl tikai rodas un cīnās par eksistenci. Tas ir satraucoši, jo ne tikai smadzenes, bet arī talants ir mo-bils un diemžēl nav cieši piesiets dzimtajai zemei.

Kāpēc tieši radošās industrijas?Pasaules pieredze liecina, ka radošās industri-

jas2 uzplaukst attīstītās valstīs, kas tās atzinušas par svarīgu ekonomikas virzītājspēku. Attīstītās valstis – piemēram, Lielbritānija3, Austrija4, Francija5, Austrālija6, ASV7 u. c. – ir atklājušas, ka viņu valsts stratēģiskā konkurētspēja nevar iztikt bez radošajām industrijām (vai kultūras industrijām8) un to ekonomiskā un sociālā potenciāla un tādēļ izstrādājušas attiecīgas attīstības stratēģijas un vīzijas9. Arī jaunas tirgus ekonomikas valstis, piemēram, Bulgārija10, Lietuva11, Igaunija12 un nu arī Latvija (sākot no Kultūras ministrijas) arvien lielāku vērību pievērš radošo industriju konkurētspējai, attīstībai un pētīšanai.

21. gadsimtā ekonomikas un tehnoloģijas attīstība pasaulē rada jaunus nosacījumus valstu un uzņēmumu konkurētspējai. Agrāk labklājība un tautsaimniecības attīstība bija atkarīga no tādiem ražošanas fakto-riem kā zeme, darbaspēks un kapitāls, savukārt 20. gadsimtā par noteicošo kritēriju kļuva informācija, un pašlaik par galveno konkurences ieroci un iza-ugsmes faktoru uzskata zināšanas un radošumu13. Viens no radošo industriju domas pamatlicējiem Ričards Florida savās grāmatās un rakstos uzsver, ka tieši radošums ir resurss, kas nosaka ikvienas no-

zares un arī visas nācijas attīstību14, jo tas ir pārspējis dabas resursu un fiziskā kapitāla lomu kā primāro ekonomiskās izaugsmes dzinuli15.

Radošumu saprot kā prasmju un talantu kopumu, kas apvieno fantāziju, loģiku, izvērtēšanas prasmes, prasmes lietot zināšanas un informāciju, radīt un sa-vienot idejas jaunā un derīgā veidā – tātad tas būtiski atšķiras no tās zinātkārās fantāzijas, kas ielikta katrā bērnā no dzimšanas. Radošums attiecas gan uz ideju, tēlu un priekšmetu radīšanu, gan arī uz jeb-kuru (vienkāršu un sarežģītu, tehnisku un filozofisku) problēmu risināšanu. Radošums ir cilvēka privilēģija, tas nevar piemist tehnoloģiskai ierīcei, lai cik sarežģīta tā būtu. Tādēļ arī zināšanu sabiedrībā galvenā loma ir cilvēkam, jo zināšanu nesējs (atšķirībā no informācijas) ir vienīgi cilvēks.

Radošums, inovācijas un ekonomika

Patlaban daudz runā par virzību uz zināšanu ekonomi-ku. Līdzās informācijas tehnoloģijām un sakariem tā ie-tver arī pastāvīgu orientāciju uz jauninājumiem, radošu pieeju jaunām problēmām, kā arī efektīvu zināšanu apriti, kurā esošās zināšanas tiek radoši izmantotas, lai radītu jaunas. Informācija, datori un internets kļūst arvien lētāki un viegli pieejami arī jaunattīstības valstīm, kuras pasaules tirgū konkurē ar lētu darbaspēku. Savukārt attīstītākajās valstīs arvien spēcīgāka kļūst nepieciešamība pēc pastāvīga inovāciju procesa.

Tātad radošums ir tas, kas informācijas gūzmu spēj pārvērst zināšanās un to konkurētspējīgā izmantojumā. Radošās industrijas ir ekonomikas sektors, kur ra-došums ir viskoncentrētākajā veidā, tiek aktīvi izman-tots un rosināts. Radošajās industrijās satiekas kultūra, izglītība, tehnoloģija un bizness, un tādējādi tās var uzskatīt par tautsaimniecības radošuma kalvi.

Turklāt izrādās, ka tieši šīs nozares, kas saistītas ar individuālu vai kolektīvu radošumu, ar kultūru vai izklaidi, ar netradicionālām ražošanas struktūrām un autortiesību objektiem, ir patlaban visstraujāk augošās un pelnošākās nozares pasaulē. Šodien finanšu pa-sauli pārsteidz kompānijas Amazon.com, Disney, AOL Time Warner, The News Corporation, Nokia, Yahoo, jo tās īsti neiederas tradicionāli industriālajā un dažbrīd sausi intelektuālajā, tehnoloģiskajā pasaules “finanšu krējuma” ainavā. Jaunajā gadsimtā parādās jauni spēlētāji: TV izklaide, izdevniecības, programmatūras izstrādātāji16. No tirgus viedokļa radošo industriju iza-ugsmes pamatā ir arvien pieaugošais iedzīvotāju brīvā laika un līdzekļu līmenis attīstītajā pasaulē, kas rada

arvien augošu pieprasījumu pēc īpašām, unikālām, radoši atšķirīgām precēm un pakalpojumiem17, pēc piedzīvojuma, izklaides un kultūras satura18.

Kultūra, izglītība un uzņēmējdarbība

Latvijas iedzīvotāju aptauja 2005. gadā liecina, ka sabiedrība diezgan labi aptver kultūras un ekonomi-kas saistību, lai gan joprojām tomēr pastāv viedoklis, ka “kultūra tērē, ekonomika pelna”, kas gan mazāk izteikts augstāk izglītotajos sabiedrības slāņos19. Tomēr kultūra kā ideju avots, radošuma veicinātāja un personību iedvesmotāja nenoliedzami ir nozīmīga arī tautsaimniecībā.

Kultūras savienojums ar biznesu atraisa vēl neiz-mantotu potenciālu mūsdienu piesātinātajā tirgus ekonomikā20. Mārketingā jaunākās tendences ir vērstas uz pircēju dzīvesstilu, piederību, pašdefinīciju, ko modernā sabiedrība sasniedz caur kultūru tās plašākajā nozīmē. “Māksla un kultūra no [ekonomiski] nenozīmīgas pozīcijas ir nokļuvusi jaunu ekonomiskās attīstības stratēģiju centrā”21 – ne tikai tādēļ, ka tai radies palielināts pieprasījums un tiešais izmanto-jums, bet arī tādēļ, ka kultūra un tās produkti tiek plaši lietoti citās tautsaimniecības nozarēs, radot spēcīgu summāro ekonomisko efektu.22

Radošums ir arī nozīmīgs inovāciju un uzņēmēj-darbības priekšnoteikums. Jaunās un radošās nozares ir sevišķi aktīvas jaunu tirgu, jaunu ideju un uzņēmumu radīšanā. Šādi uzņēmumi kļūst par talanta un radošu personību magnētiem, kur dinamiskā darba vide rosina jaunu ideju radīšanu, zināšanu apriti, neformālu (taču neapšaubāmi vērtīgu) tīklveida struktūru veidošanos.

Tā kā produktīvam radošumam nepieciešama ne vien fantāzija, bet arī prasmes un zināšanas, neiztikt bez atbilstošas izglītības. Īpaši izceļama kultūrizglītība, kas nodrošina profesionālo izglītību radošajās un kultūras nozarēs; no otras puses, tā sniedz sabiedrībai vispārēju izpratni par kultūras procesiem un produk-tiem, kā arī veicina “ikviena indivīda radošo spēju un talantu izkopšanu mūžizglītības perspektīvā”23. Principā sabiedrības kultūrizglītībā un vērtībizglītībā piedalās arī apkārtējā vide, informācijas telpa, mediji un reklāmas, arī kultūras produkti un pasākumi, fona mūzika, jebkura produkta iepakojums un lietišķās mākslas un dizaina priekšmeti ap mums. Šajos produktos ir dažāda kultūras intensitāte, un dažāda ir arī kultūrizglītības funkcija.

Nozaru kokteilisRadošās industrijas vienā ziņā ir mākslīgi radīts

ekonomikas “sektors”, jo tas apvieno ļoti dažādas no-zares. Tām ir maz kopīgo pazīmju, atskaitot radošuma un kultūras klātbūtni, autortiesību objektu un cilvēka talantu izmantošanu, un ekonomisko potenciālu – tie pamatā arī ir galvenie faktori šāda kopumā heterogēna kopuma definēšanai.

Dažās nozarēs (piem., medijos, mūzikā) dominē starptautiski giganti, taču absolūti lielākajā daļā radošo nozaru pārsvarā darbojas mikrouzņēmumi (piem.,

arhitektūrā, rakstniecībā, lietišķajā mākslā, kultūras pasākumu organizēšanā). Tajās kūsā uzņēmējdarbības gars, kas ļauj viegli rasties jaunām firmām un aizpildīt dažādas citu neievērotas (vai izgudrot jaunas) tirgus nišas. Nav noslēpums, ka tieši jaunie, mazie un dina-miskie uzņēmumi rada visvairāk darbavietu, līdzīgi kā vidēji radošās nozares salīdzinājumā ar tradicionālajām nozarēm24. Novērots, ka pat ekonomikas lejupslīdes apstākļos, kad pieaug bezdarbs, radošās industrijas spēj radīt jaunas darbavietas.25

Radošo industriju definīcijaPasaulē nav vienotas izpratnes par to, kas īsti ir

radošās industrijas; dažādās valstīs tiek lietoti radniecīgi termini šī jaunā fenomena raksturošanai: kultūras in-dustrijas, radošās industrijas, pieredzes industrijas… Arī viena termina ietvaros definīcijas mēdz visnotaļ nozīmīgi atšķirties, tāpēc ir grūti starptautiski salīdzināt kvantitatīvos rādītājus. Latvijā ekspertu diskusijā26 radošās industrijas tika definētas kā “tautsaimniecības nozares, kas balstās uz individuālo vai kolektīvo ra-došumu, prasmēm un talantu un spēj celt labklājību un radīt darbavietas, radot un / vai izmantojot intelektuālo īpašumu. Radošās industrijas rada, attīsta, ražo, izman-to, izrāda, izplata, saglabā produktus, kam piemīt eko-nomiska, kultūras un/vai izklaides vērtība.”

Tas nozīmē, ka radošajās industrijās ietilpst ne tikai ideju un prototipu radītāji (mākslinieki), bet arī ražotāji, izplatītāji, nozaru organizācijas – visa sistēma, kas kopā nodrošina kultūras produktu un radošo ideju apriti un komerciālo realizāciju. BICEPS kvantitatīvais pētījums aptver tikai privāto sektoru27, turklāt to radošo indus-triju daļu, kas nošķirama NACE klasifikatorā.

Latvijas radošās industrijas skaitļos

Pētījumā konstatēts, ka šajās industrijās strādā 4,8% Latvijas nodarbināto, tajās darbojas 5,7% Lat-vijas uzņēmumu28 un 9,0% pašnodarbināto personu (kopā 6,9%). Turklāt šis īpatsvars no 2001. līdz 2005. gadam pakāpeniski palielinājies, kas liecina par radošo nozaru pieaugošo vietu Latvijas ekonomikā.

26 27

Vienlaikus radošo industriju produktu imports pārsniedz eksportu vairāk nekā četras reizes, turklāt šī starpība pieaug. Salīdzinoši lielais Latvijas tir-gus kopējais pieprasījums pēc šiem produktiem liecina, ka vietējām radošajām industrijām ir plašas izaugsmes iespējas vietējā tirgū. 2005. gadā šo no-zaru tirdzniecības deficīts sasniedza 5,0% no Latvijas tirdzniecības deficīta. Tomēr joprojām eksports veido vien nelielu daļu no kopējā apgrozījuma (4,3%).

Radošo industriju izaugsmi raksturo vidējais apgrozījuma pieaugums, kas no 2002. līdz 2005. ga-dam bija vidēji 17,3% gadā29, turklāt pēdējos gados šie pieauguma tempi arvien palielinās. Audzis arī uzņēmumu skaits (vidēji 12% gadā) un nodarbināto skaits (vidēji 7% gadā). Tas ir ievērojami vairāk nekā caurmērā Latvijas tautsaimniecībā.

Lielākais no definētajiem radošajiem sektoriem ir literatūra, prese un poligrāfija (42% no radošo industriju

uzņēmumiem un pašnodarbinātajām personām, 40% no nodarbinātajiem, 17% no apgrozījuma). Visstraujāk augošie sektori ir reklāma un vizuālā māksla (to pārstāv galvenokārt arhitektūra). Lielākais īpatsvars radošo industriju produktu eksportā un importā ir TV, radio, video un līdzīgai aparatūrai, savukārt importa pārsvars pār eksportu visstraujāk mazinās poligrāfijas pakalpo-jumiem, žurnāliem un periodiskajiem izdevumiem.

Ekonomiski nozīmīgākos sektorus un nozares iespējams noteikt tikai pēc detalizētas izpētes, kas aprēķinātu radošo industriju ekonomisko ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā (šāds pētījums plānots nākotnē), taču jau pašlaik, spriežot pēc identificētajām nozaru savstarpējām saiknēm un blakusefektiem, par Latvijai nozīmīgākajām nozarēm var uzskatīt izdevējdarbību, poligrāfiju, arhitektūru, reklāmu un kultūrizglītību.

1 Miķelsone A., Vanags A. H. Radošās industrijas Latvijā: [BICEPS. Pētījums LR Kultūras ministrijas uzdevumā], 2007.2 Dažādi definētas tautsaimniecības nozares, kuru pamatā ir radošums un kultūras un/vai atpūtas, izklaides, IKT produkts, piemēram, kino, arhitektūra, reklāma, grāmatniecība, videospēles. Parasti šo angļu valodas terminu “creative industries” netulko: vācu valodā to lieto nemainītu “creative industries”, franču valodā “industries créatives”, spāņu valodā “industrias creativas”, dāņu “kreative industrier” vai “kreative brancher” utt.3 Department for Culture, Media and Sport & Creative Industries Task Force. Creative industries 1998: Mapping documents. London: Depart-ment for Culture, Media and Sport, 1998.4 KMU forschung Austria, Austrian Institute for SME Research, Institut für Kulturmanagement und Kulturwissenschaft der Universität für Musik und darstellende Kunst Wien. Erster Österreichischer Kreativwirtschaftsbericht. Wien: Bundesministeriums für Bildung, Wissenschaft und Kul-tur, des Bundesministeriums für Wirtschaft und Arbeit, des Staatssekretariats für Kunst und Medien, der Wirtschaftskammer Österreich, 2003.5 Loïc Pourchaire. Inventing a cluster for Creative Industries in a large European metropolis: the Lyon example. Conference „Creative Industries: The Impact of Creative Industries on City-Region Competitiveness”. Barcelona, 15th–17th March, 2006.6 Piem., Stephen Cox, Abraham Ninan, Michael Keane. Brisbane‘s Creative Industries 2003. Brisbane City Council, 2003.7 Piem., Lucia DeMaio. Creativity and the Economy. An Assessment of the Economic Impact of Missouri‘s Creative Industries. Missouri Economic Research & Information Center, November, 2004.8 Svarīgākais abu jēdzienu pamatā ir ideja, ka kultūras joma satiekas (pārklājas) ar ekonomikas sfēru, radot spēcīgu nākotnes potenciālu. Dažādi autori dažādās valstīs un organizācijās joprojām atšķirīgi definē šos nozaru kopumus – līdz pat šo jēdzienu saplūšanai.9 Power, Dominic & Gustafsson, Niklas. International Competitiveness and Experience Industries. Visanu: 2005:15, Stockholm: Nutek Förlag, 2005.10 Ivan Tchalakov, Donka Keskinova, Mimi Vassileva. Mapping the Creative Industries in Plovdiv (Report on the Results from the Sociological Survey). British Council, Bulgaria. 2006.11 Gintautas Mažeikis, Jūratė Černevičiūtė, Algimanta Ščiglinskienė, Ingrida Tatarūnė. Creative Industries Mapping Document in Alytus and Utena Counties. The Summary of the Study. Vilnius: The European Cultural Programme Centre, 2005.12 Estonian Institute of Economic Research. Mapping and Analysis of Estonian Creative Industries. Tallinn: EV Kultuuriministeerium, November, 2005.13 Šī pārliecība caurstrāvo lielu daļu mūsdienās aktuālu akadēmisko rakstu un grāmatu par tautsaimniecības attīstības perspektīvām un tendencēm. Kā piemēru var minēt ietekmīgo grāmatu: Florida, R. The Rise of the Creative Class. NY: Basic Books, 2002.14 Florida, Richard. The New American Dream. // Washington Monthly, March 2003, Vol. 35 Issue 2, p. 26–34.15 Florida, Richard. Regions and Universities Together Can Foster a Creative Economy. // Chronicle of Higher Education, 9/15/2006, Vol. 53, Issue 4, 55.lpp16 Evans, Simon. Introduction to Creative Industries: [Microsoft PowerPoint presentation]. www.creativeclusters.com, 03.08.2005.17 Banks et al. Risk and trust in the cultural industries // Geoforum, 31, 2000, p. 453–46418 Power, Dominic & Gustafsson, Niklas. International Competitiveness and Experience Industries. Visanu: 2005:15, Stockholm: Nutek Förlag.19 Freimanis, A. Ekonomika un kultūra Latvijas sabiedrības skatījumā: [Prezentācija konferencē “Kultūras ieguldījums ekonomikā”], Rīga, 14.12.2005.20 Caves, R. E. Contracts Between Art and Commerce. // Journal of Economic Perspectives, Vol. 17, No. 2, Spring, 2003, p. 73–83.21 Brault, S. The Arts and Culture as New Engines of Economic and Social Development. Institute for Research on Public Policy, Policy Options, March–April, 2005.22 Piemēram, Hui, Desmond et al. Baseline study of Hong Kong’s creative industries, Centre for Cultural Policy Research, The University of Hong Kong, September 2003.23 Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015. gadam. Nacionāla valsts. Ilgtermiņa politikas pamatnostādnes. Ministru kabineta 2006. gada 18. aprīļa rīkojums nr. 264.24 Piemēram, Florida, R. A search for jobs in some of the wrong places. // USA Today, 02.13.2006., Section: News, p. 11.25 Piemēram, KEA European Affairs. The Economy of Culture in Europe. Study prepared for the European Commission (Directorate-General for Education and Culture), October, 2006.26 Miķelsone, A., Vanags A. H. Radošās industrijas Latvijā: [BICEPS. Pētījums LR Kultūras ministrijas uzdevumā], 2007.27 Pamatā tika izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes uzņēmumu statistikas dati.28 Ieskaitot zemnieku saimniecības, zvejnieku saimniecības, individuālos komersantus un komercsabiedrības.29 Šeit un turpmāk: salīdzināmās cenās.

Tulku darbība ES institūcijās – Latvijas situācijas izpēte

Sanda Belte, sociālo zinātņu maģistre

Eiropas Savienība (ES) ir veidota atbilstoši princi-pam “vienotība dažādībā”. Līdz ar cieņu pret cilvēku, atvērtību citām kultūrām, iecietību un citu pieņemšanu valodu dažādības respektēšana ir ES pamatvērtība, tādēļ ES darbojas visās dalībvalstu valodās. Varbūt 1957. gadā, kad ES bija tikai četras oficiālās valo-das, īstenot organizācijas vēlmi saglabāt visu tās dalībvalstu valodas nebija tik sarežģīti, taču līdz ar katru ES paplašināšanos tās izvēlētā daudzvalodības politika kļūst arvien grūtāk īstenojama.

ES uzskata, ka pilsoņu valodu lietošana ir faktors, kas nodrošina tās darbības pārskatāmību, likumību un efektivitāti.1 Taču, lai nodrošinātu ES tik būtisko valodu dažādību un vienlīdzību, tai ir nepieciešams ievērojams tulku skaits.2 Tulkošana ir galvenais līdzeklis, ar kuru ES var komunicēt ar tās pilsoņiem.

Pēc 2004. gada lielās paplašināšanās saasinājās ES tulku skaita nepietiekamības problēma, kas gan vairāk skāra jaunās ES dalībvalstis, tostarp arī Lat-viju. Pēc iestāšanās ES Latvija nespēja pietiekami nodrošināt tulku skaitu, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties ES procesos. ES institūcijās ir vērojams pastāvīgs latviešu tulku trūkums, par ko liecina fakts, ka 2005. gada vidū no 80 latviešu valodas tulku vietām

kadru nodrošinājums bija tikai 43.3 Pašlaik gan situācija ir jūtami uzlabojusies, taču darbinieku trūkuma dēļ ES institūcijās strādājošo latviešu tulku darbs ir apgrūtināts pārslodzes dēļ.

Latvija ir centusies risināt šo problēmu. LR Ārlietu mi-nistrija 2004. gada 30. septembrī sniedza Ministru kabi-netam informatīvo ziņojumu par tulkošanas problēmām ES institūcijās. Tika piedāvāts risināt situāciju ar latviešu valodas tulku trūkumu ES institūcijās, piešķirot papildu finansējumu tulku izglītošanai Latvijā. Ministru kabinets nolēma, ka Izglītības un zinātnes ministrijai kopīgi ar Ārlietu ministriju un Tieslietu ministriju jāveic pasākumi, lai aktivizētu latviešu valodas tulku sagatavošanu un piesaisti darbam ES institūcijās. Ārlietu ministrija regulāri ir informējusi par iespējām pieteikties tulka darbam ES savā mājaslapā. Tika arī noskaidrots, kāda ir tulku sagatavošana Latvijas augstskolās.

Kādēļ gan Latvija ir nonākusi situācijā, kad to nepārstāv pietiekams tulkošanas speciālistu skaits ES institūcijās? Tam ir vairāki iemesli, kas cits cita mijiedarbībā ir radījuši pašreizējo situāciju. Vispirms tie ir ES personāla atlases augstie kritēriji, tādēļ vispirms jāvērtē, cik lielā mērā Latvijā sagatavotie tulkošanas speciālisti atbilst EPSO prasībām.

Tulku darbs Eiropas Parlamentā

28 29

ES prasības tulkiem ir ļoti detalizēti atrunātas un norāda uz to, ka tikai augsti kvalificēti speciālisti, turklāt tādi, kam ir specifiskas zināšanas arī citās jomās, nevis tikai valodniecībā, var pieteikties darbam ES institūcijās. Iesākumā pretendentiem jākārto pirmat-lases tests, kurā iekļauti jautājumi ar atbilžu variantiem, kas pārbauda pretendenta verbālās un matemātiskās spriešanas spējas, kā arī zināšanas par Eiropas Savienību. Jāpiebilst, ka, lai varētu sekmīgi atbildēt uz jautājumiem par ES, to apguve būtu jāiekļauj jau augst-skolas studiju programmā, jo tiek prasītas padziļinātas zināšanas par ES.

Nākamais solis – pretendentiem jātulko teksts no divām ES oficiālajām valodām uz savu primāro (latviešu) valodu. Arī šeit iezīmējas augstskolu loma, jo šī posma nokārtošana atkarīga no tā, cik labas ir preten-denta divu svešvalodu un dzimtās valodas zināšanas. Šajā aspektā Latvijas tulku kvalifikācija neatbilst ES prasībām, jo pašlaik tulku lielākā daļa pārvalda tikai vie-nu ES valodu, un krievu, kas nav oficiālā ES valoda. Bieži vien uz latviešu valodas tulku vietām veiksmīgi kandidē ārzemju latvieši, kuriem angļu vai kādas citas valodas zināšanas ir izcilas, bet ir problēmas ar pareizas latviešu gramatikas lietojumu un stilistikas izvēli.

Ņemot vērā to, ka tulkošanas programmas piedāvā sešas augstskolas, Latvijā tulku skaits ir pietiekams, lai nodrošinātu nepieciešamo latviešu valodas tulku skaitu ES institūcijās. Taču to varēs īstenot tikai ar nosacījumu, ja tulku sagatavošanas procesā tiks nodrošināta lielāka atbilstība ES izvirzītajām kvalifikācijas prasībām, jo pašlaik neviena Latvijas augstākā mācību iestāde nepiedāvā tulkošanas programmu, kas sagatavotu

pilnīgi visām ES prasībām atbilstošus tulkošanas spe-ciālistus. Galvenās ES prasības, kuras tulkošanas pro-grammu studenti neapgūst pietiekamā līmenī un tādēļ nespēj nokārtot EPSO pārbaudījumus, ir šādas4:

ar ES darbību saistīto jautājumu detalizēta pār-zināšana; vismaz divu ES oficiālo valodu zināšanas augstā līmenī; pilnīga visu latviešu valodas aspektu un stilistisko līmeņu pārzināšana.

No visām ES prasībām tās institūciju štata tulkiem tieši ar ES saistītie jautājumi ir Latvijas augstskolu visvājāk nodrošinātā prasība, bet tā ir ļoti būtiska, jo šīs zināšanas pārbauda jau pašā pretendentu atlases sākumposmā. Šajā sakarā Latvijas augstskolām, kas piedāvā tulkošanas programmas, būtu ļoti vērtīgi ie-viest vairākus brīvās izvēles kursus par dažādiem ES jautājumiem, vispirms veicot izpēti, kādas zināšanas par ES jautājumiem tiek iekļautas EPSO testos. Iespēja apgūt šīs zināšanas jau tulkošanas studiju laikā būtiski palielinātu latviešu tulku iespējas tikt pieņemtiem darbā ES institūcijās.

Vienlaikus jāņem vērā, ka kvalificētu un pieredzējušu tulku trūkumu daļēji nosaka fakts, ka postkomu-nisma valstīs (to skaitā Latvijā) pirms neatkarības atjaunošanas nepastāvēja tāda profesija kā tulks. Tā sāka attīstīties tikai pēc 1991. gada, jo pirms tam PSRS bija noslēgta pasaule, kurā nebija iespējas, tātad arī vajadzības komunicēt ar ārvalstniekiem. Tāpēc Latvijas augstskolās tulkošanas programmas izstrādāja salīdzinoši nesen, un Latvijai vēl nav proporcionāli tik-pat daudz kvalificētu un pieredzējušu tulku un tulkotāju kā vecajām ES dalībvalstīm.

1 http://europa.eu/languages/lv/home2 Ar vārdu “tulki” rakstā domāti gan speciālisti, kas tulko mutvārdos, gan arī tie, kas tulko rakstiski.3 http://www.mfa.gov.lv/lv/Jaunumi/PazinojumiPresei/2005/Junijs/28-2/ 4 Autores secinājumi pēc Latvijas augstskolu tulkošanas programmu analīzes un intervijām ar tulkiem5 Autores sarakste ar Konrādu FūrmaniSpecializētā tulkošanas aparatūra

Vēl viens būtisks aspekts, kas ir veicinājis tulku deficītu ES institūcijās ir fakts, ka trešā daļa tulkošanas programmu absolventu strādā ar tulkošanu nesaistītās jomās un tikai apmēram 35% absolventu strādā par tulkiem. Rodas jautājums, kāpēc tik liela daļa absol-ventu pēc augstskolas pabeigšanas nestrādā savā profesijā? Viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc Latvijā tulkošanas profesijai varētu būt salīdzinoši zems prestižs, ir zemais atalgojums salīdzinājumā ar darba laikietilpību un sarežģītību. Tulkiem pašmāju darba tirgū jāpalielina atalgojums, jo neviens nesāks studijas, apzinoties, ka pastāv niecīgas perspektīvas kādreiz kļūt par tulku Luksemburgā vai Briselē, kur tulku atal-gojums ir atbilstošs veiktajam ieguldījumam. Turklāt arī tulkošanas studijas ir dārgas, salīdzinot ar tulku darba un atalgojuma iespējām Latvijā, tādēļ studenti drīzāk izvēlas apgūt, piemēram, jurisprudenci, ekonomiku u. c., nevis tulkošanu. Papildu problēma ir tā, ka latviešu inženieri, ekonomisti un ārsti var savu profesiju apgūt daudzviet citur pasaulē, taču latviešu valodas tulki to var iegūt tikai Latvijā. Tādēļ šīs profesijas apgūšanas veicināšana būtu jānosaka par prioritāti valsts līmenī.

Attiecībā uz tulku profesijas situāciju Latvijā, Eiropas Komisijas Tulkošanas ģenerāldirektorāta pārstāvniecības Latvijā bijušais vadītājs Konrāds Fūrmanis (Konrad Fuhrmann) skaidroja, ka latviešu valoda ir mazas tautas valoda, kurai pagaidām vēl nav izveidojušās pietiekami izstrādātas tulku mācību tradīcijas5. Turklāt daudzi tulki, kas tika sagatavoti laika posmā pirms Latvijas neatkarības atgūšanas, pieder pie paaudzes, kurai Latvijā ir mājas un saista ģimeniskā atbildība. Tādēļ šie profesionāļi nevēlas pārcelties uz dzīvi ārpus Latvijas. Savukārt 90. gados, pārejas pos-ma laikā, tulku profesija praktiski netika apgūta.

Intervējot Latvijā strādājošos tulkus, izrādījās, ka pārsteidzoši daudzi tulki ir mēģinājuši kārtot EPSO pārbaudes, taču dažādu iemeslu dēļ nav tos veiksmīgi nokārtojuši. No tā var secināt, ka Latvijas tulkiem netrūkst vēlēšanās pieteikties darbam ES institūcijās, un gluži dabiski rodas interese, kāpēc tik daudzi profesionāli tulki netiek pieņemti darbā ES institūcijās. Viens no šīs situācijas iemesliem jau tika minēts, proti, Latvijā piedāvātās studiju programmas nenodrošina atbilstošu kvalifikāciju, taču ir vēl viens aspekts – Latvija ir viena no retajām ES dalībvalstīm, kas ne-

sniedz palīdzību saviem pretendentiem, gatavojoties specifiskajām EPSO pārbaudēm. Tomēr jāatzīst, šī palīdzība ir ļoti būtiska, lai veiksmīgi nokārtotu EPSO pārbaudes.

Latvijai vajadzētu sekot citu dalībvalstu piemēram, lai arī tās kandidāti jau iepriekš zinātu, kādas prasības tiks izvirzītas un būtu attiecīgi sagatavojušies, kas savukārt palielinātu veiksmīgo pretendentu skaitu. Šī mērķa sasniegšanai vajadzētu ieviest speciālu tulku sagatavošanas programmu EPSO pārbaužu kārtošanai. Šīs programmas īstenošanu varētu uzticēt valsts aģentūrai “Tulkošanas un terminoloģijas centrs”, jo tieši šī iestāde Latvijas integrācijas procesā ES ir uzkrājusi nozīmīgu pieredzi, sadarbojoties ar ES, un ir vistiešāk praksē saistīta ar tulkošanas norisēm ES institūcijās.

Lielākas izredzes tikt pieņemtiem darbā ES institūcijās ir tiem tulkiem, kuri papildus tulkošanas kvalifikācijai ir ieguvuši izglītību vēl kādā jomā, jo ES, pieņemot darbā tulkus, dod priekšroku tiem kandidātiem, kas specializējušies vēl kādā specifiskā jomā, lai ar to saistītus tekstus varētu kvalitatīvi tulkot. Jo īpaši tas at-tiecas uz papildu ekonomisko, juridisko un politologu izglītību.

Vēl viena iespēja, kā tulki varētu sākt tulkošanas speciālista karjeru ES institūcijās, ir sākotnēji pieteik-ties pagaidu darbinieka statusā, jo to atlases kritēriji nav tik strikti kā pastāvīgo tulku kandidātiem. Turklāt pagaidu darbiniekiem ir iespēja pieteikties arī EPSO konkursos, un pārbaužu veiksmīgas nokārtošanas gadījumā tie iegūst pastāvīga tulka statusu. Pagaidu darbiniekiem ir arī vieglāk nokārtot EPSO pārbaudes, jo, strādājot ES institūcijās, tie jau ir dziļāk iepazinušies ar ES darbību, kas pašlaik ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc latviešu valodas tulki bieži vien nespēj nokārtot EPSO testus.

Izvērtējot visus iepriekš nosauktos aspektus, var secināt, ka ir daudz motivējošu faktoru, kas izraisa latviešu tulku vēlmi strādāt ES institūcijās, piemēram, konkurētspējīgs atalgojums, sociālās garantijas, nodokļu atmaksa. Tomēr arī šī motivācija nav pietieka-ma, lai radītu vēlmi pārvarēt objektīvos šķēršļus, jo veiksmīga EPSO pārbaudījumu nokārtošana prasa milzīgu ieguldījumu, lai iegūtu trūkstošās papildu zināšanas.

30 31

Nenotikusī atgriešanās Eiropā

Ainārs Dimants, biznesa augstskolas Turība komunikācijas zinātnes asociētais profesors

Latvijas sabiedriskās raidorganizācijas politiskās sistēmas gūstā

Lai mūsdienu sabiedrība spētu tikt galā ar iekšējiem un ārējiem pārbaudījumiem, masu mediju sistēmai ir brīvi un profesionāli jādiriģē sabiedrības pašnovērošana. Tādēļ masu mediju sistēmai jābūt ne tikai reflektējošai, bet arī autonomai no pārējām sabiedrības apakšsistēmām – politiskās, ekonomiskās, tiesību un sociālās kultūras sistēmas. Atbilstoši šai funkcionāli strukturālajai sistēmteorijai1 mums jānodrošina arī sabiedrisko raidorganizāciju autonomija no politiskās sistēmas. Tātad valsts mediju politikai – politikai masu mediju nozarē – jābūt tādai, lai sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanas un pārraudzības kārtība nodrošinātu neatkarīgu Latvijas televīzijas un Latvijas radio skatu no malas arī uz tiem, kas ir pie varas.

Taču tieši politiskā sistēma sniedz ietvarnoteiku-mus – mediju likumdošanu. Problēma ir tā, ka te ro-das gan pašreizējie draudi sabiedrisko elektronisko mediju redakcionālajai autonomijai, gan arī iespējamie risinājumi.

Jāievieš mediju politikaKas veido mediju politiku Latvijā? Izņēmums ir

pārstāvēšana Briselē, ko veic Kultūras ministrija, formulējot Eiropas Savienības audiovizuālo politiku2, kura pēc tam atgriežas Latvijā. Vai tas ir pietieka-mi izspriests un vai valstij ir kopēja mediju politika izpildvarā, piemēram, Kultūras un mediju ministrija, kā citviet, kas, iesaistot mediju ekspertus, nodarbotos ar mediju nozares monitoringu un būtu ar likumdošanas iniciatīvas tiesībām? Nē, nav gan, ne tuvu tam.

Masu mediju ietekme nevis samazinās, bet pieaug – ar savu dienas kārtību jeb tematisko darba kārtību masu mediju sistēma nosaka sabiedrības dienas kārtību: vispirms – par ko, pēc tam – ko domājam. Taču tieši me-diju īpašumu caurskatāmība un mediju koncentrācijas ierobežošana Latvijā joprojām netiek īstenota atšķirībā no visām citām Ziemeļeiropas un Viduseiropas valstīm3. Kāds ir sabiedrisko raidorganizāciju attaisnojums? Kāpēc nepietiek ar privātām raidorganizācijām, kuras atkarīgas galvenokārt no reklāmas ieņēmumiem – no maksātspējīgā tirgus pieprasījuma? Arī tas ir mediju politikas jautājums.

Atšķirībā no lielvalstīm esam īpašā situācijā, jo Lat-vijas elektronisko masu mediju tirgus ir ierobežots. Ne tikai teorijā, bet arī praksē jau ir pierādījies, ka neviena

privāta valsts mēroga televīzija tik nelielā tirgū nevar pastāvēt, atrodoties tikai nacionālā kapitāla rokās, – šeit sekmīgi var darboties tikai starptautisku mediju koncer-nu sastāvdaļas. Pat ja tiek nodrošināta redakcionālā autonomija attiecībās ar televīzijas īpašnieku, viņam, protams, ir tiesības noteikt tā saukto redakcionālo jeb idejisko līniju savā īpašumā. Īpašnieks var šīs tiesības arī neizmantot, bet garantijas nav. Ja raugāmies no viedokļa, kā garantēt Latvijas tautas, respektīvi, latviešu, komunikatīvo interešu un vajadzību īstenošanu, at-liek sabiedriskā televīzija. Galu galā televīzija aizvien ir vismasveidīgākais plašsaziņas līdzeklis un visvairāk ietekmē sabiedrības dienaskārtības veidošanos.

Sabiedrisko raidorganizāciju dzimtene un vienīgā mājvieta ir Rietumeiropa, it īpaši Ziemeļeiropa un Vi-duseiropa, tātad mūsu reģions, ieskaitot Latviju, jo līdz Otrajam pasaules karam mums bija radio abonēšanas maksas. Eiropas Savienība sabiedrisko raidorganizāciju statusu neregulē. Taču Eiropas Savienības elek-tronisko mediju tirgus kontekstā tieši sabiedriskās raidorganizācijas visvairāk iegulda ziņās, sabiedriski politisko diskusiju, bērnu un kultūras raidījumos, kas nes mazāk reklāmas ieņēmumu. Tas ir iemesls, kāpēc ir vērts maksāt par sabiedriskajām raidorganizācijām.

No šejienes izriet arī, ka Nacionālajai radio un televīzijas padomei (NRTP) nevajadzētu būt vienlai-kus daļu turētājai sabiedriskajās raidorganizācijās un privāto raidorganizāciju pārraudzītājai, jo tā ir interešu konflikta situācija.

Depolitizēt pārraudzībuTaču vēl svarīgāk ir, lai sabiedrisko raidorganizāciju

pārraudzības institūcijas veidošanā tiktu panākts iespējami lielāks pastarpinājums no politiskās sistēmas. Ne Saeimas politisko frakciju (kā tagad, atbilstoši 1995. gada Radio un televīzijas likumam), ne Saeimas deputātu, t. i., atkal politiskās varas izvirzīti pārstāvji (kā ierosināts pašreizējās NRTP izstrādātajā likumprojektā) nenodrošina nepieciešamo pastarpinājumu, bet gan tieši pretēji – politisku pastarpinājumu, politisku kon-troli un tādējādi sistēmisku problēmu4.

Risinājums – uzticēt padomes pārstāvju izvir-zīšanu nevalstiskajām organizācijām, kas pārstāv nozīmīgas sociālās grupas (piemēram, Darba devēju konfederācija, Brīvo arodbiedrību padome, Jaunatnes padome, tradicionālās reliģiskās konfesijas), un mediju nozares profesionālajām apvienībām (Raidorganizāciju asociācija, Preses izdevēju asociācija, Žurnālistu savienība) ar nosacījumu, ka var izvirzīt tikai mediju ekspertus un mediju profesionāļus. NRTP izstrādātajā

likumprojektā ir nekonkrēta runa par personām ar “piemērotu izglītību un pieredzi”, “apstākļiem, kas liedz” attiecīgajai personai būt par NRTP locekli vai sabiedriskās raidorganizācijas ģenerāldirektoru. Padomē paredzēti arī Latvijas augstskolu “žurnālistikas katedru” izvirzīti pārstāvji – tātad likumprojekta au-tori nemaz nezina, ka tādu katedru valstī vairs nav, ir komunikācijas katedras un nodaļas.

Parlamentārā demokrātijā būtu dabiski, ja šādu pārraudzības padomi apstiprinātu Saeima. Ja pārraudzības padomes paspārnē tiek nodrošināta spēcīga finanšu un juridiskā kontrole, risinājums ir pilnīgs. Tādu varētu nodrošināt NRTP ierosinātā Administratīvā padome, taču nekādā gadījumā tai ne-var uzticēt “veidot nacionālajām interesēm atbilstošu programmu politiku”, kā formulēts likumprojektā, – atbilstoši redakcionālās autonomijas principam, ka īpašnieks brīvprātīgi neiejaucas redakcijas ikdienas darbā, lēmumi par programmu veidošanu jāpieņem vienīgi ģenerāldirektora vadībā5. Tas likumā ir skaidri jāatrunā, lai nebūtu nekādu pārpratumu.

Ir vajadzīga tikai politiskā griba, lai šo risinājumu ieviestu jaunā radio un televīzijas likumdošanā, kura tik un tā būs jāpieņem atbilstoši jaunajai Eiropas Savienības elektronisko masu mediju pakalpojumu direktīvai, kura nāks klajā nākamā gada sākumā6. Šī direktīva paver plašas iespējas Latvijai pašai vei-dot sev vispiemērotākos risinājumus sabiedrisko raidorganizāciju jomā.

Padarīt finansējumu neatkarīgu no kārtējiem politiskajiem lēmumiem

Sabiedrisko raidorganizāciju pašreizējā finansēšanas kārtība no valsts budžeta ir ar skaidru tendenci turēt tās politiskā saitē. Valdība sagatavo un iesniedz budžetu, un to pieņem tas pats Saeimas vairākums, kas izveido NRTP. Likums negarantē pieaugumu pat par inflācijas procentiem. Risinājumam ir divi modeļi.

Pirmais – pāreja uz brīvprātīgām abonentmaksām, pēc būtības atjaunojot pirmā neatkarības laika sistēmu. Tad katrs kā tautas televīzijas un tautas radio akcionārs tiešā veidā ļautu šim ieguldījumam nonākt Latvijas televīzijas un Latvijas radio budžetā – atkal bez politiskā pastarpinājuma. Tas ir labākais risinājums. Vēl jo vairāk, ja sabiedriskās raidorganizācijas, nodrošinot reklāmas informāciju un savu programmu atgriezenisko saiti ar tirgu, līdztekus pelnīs ar reklāmu – salīdzinājumā ar privātām raidsabiedrībām ierobežotākos reklāmas laikos. Jāatceras, ka pilnīga reklāmas atņemšana sabiedriskajām raidorganizācijām automātiski palieli-nās mūsu katra tiešo ieguldījumu.

Otrais – pāriet uz pilnīgu finansējumu no valsts budžeta, taču tad sabiedriskajām raidorganizācijām jāatņem reklāma, jo tikai tad atkrīt arguments, ka valsts kropļo reklāmas tirgu. Atkal – vai varam to finansiāli atļauties? Turklāt var palielināties sabiedrisko raidorganizāciju atkarība no politiskās varas. Tad ir jābūt nevis ikgadējam, bet ilglaicīgi garantētam finansējuma procentam valsts budžetā, lai tas nebūtu atkarīgs no kārtējā Saeimas vairākuma diktētajiem lēmumiem. Kas šādu stabilitāti var garantēt? Šādas deklarācijas, pat likumā ierakstītas, Latvijā nereti nedarbojas. Tā vietā NRTP izstrādātajā likumprojektā atkal ir miglaina frāze: “Valsts finansējuma piešķīrumam jābūt pietiekamam, lai garantētu sabiedrisko raidorganizāciju uzdevumu veikšanu.”

Pašlaik mums diemžēl de facto ir valsts televīzija un radio, kas pakļauti politiskajai sistēmai. Nesenais skandāls pēc filmas “Putina sistēma” izņemšanas no Latvijas televīzijas programmas 2007. gada 8. decembrī – dienu pirms Krievijas Valsts domes vēlēšanām –, iejaucoties NRTP priekšsēdētājam, bija kā pēdējais brīdinājuma šāviens: vai nu iesim eiropeizācijas ceļu uz sabiedrisko televīziju un radio, vai arī atkritīsim atpakaļ austrumnieciskā autoritārismā.

1 Sal. Luhmann Niklas: Die Realität der Massenmedien. 2., erweiterte Auflage. Opladen: Westdeutscher Verlag, 1996, S. 21–22, 173, 175.2 http://www.km.gov.lv/UI/main.asp?id=16490 (aplūkots 11.12.2007.).3 Sk. Dimants Ainārs: Mediju īpašumu caurskatāmība : pieredze Latvijā un Eiropā. No: Biznesa augstskola Turība (rīk.): Īpašums, tā apgrūtinājumi: problēmas, risinājumi, iespējas: 7. starptautiskā zinātniskā konference (Rīga, 2006. gada 2. jūnijs) : Rakstu krājums. Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2006, 231.–234. lpp.4 Sal. Mathes Rainer, Donsbach Wofgang: Rundfunk. In: Noelle-Neumann Elisabeth; Schulz Winfried; Wilke Jürgen: Publizistik. Massenkom-munikation. 4. Auflage. Frankfurt a. M.: Fischer Taschenbuch, 2002 (Fischer Lexikon 15495), S. 561.5 Turpat, S. 561–562.6 Sk. http://ec.europa.eu/avpolicy/reg/tvwf/modernisation/proposal_2005/index_en.htm (aplūkots 11.12.2007.); Hieronymi Ruth: Europäisches Medienrecht: Kulturelle Vielfalt sichern – Wirtschaft fördern. In: Politische Meinung (2007), Nr. 450, S. 5–8.

32 33

Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva1

Andris Mellakauls,Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklisSanita Blomniece,Nacionālās radio un televīzijas padomes informācijas centra vadītāja

2007. gada 18. decembrī Eiropas Savienības “Oficiālajā Vēstnesī” tika publicēta jaunā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva (turpmāk – direktīva). Tā stājās spēkā no nākamās diens, un dalībvalstīm divu gadu laikā jāiestrādā (jātransponē) tās normas nacionālajā likumdošanā, lai 2009. gadā modernizētais tiesiskais regulējums audiovizuālajā jomā būtu spēkā pilnībā visā kopienā. Direktīvas atjaunināšana sākās 2005. gada 13. decembrī, kad Eiropas Komisija ierosināja pārskatīt direktīvu “Televīzija bez robežām”,

lai risinātu būtiskas tehnoloģiju un tirgus attīstības ten-dences audiovizuālo pakalpojumu jomā.

Informācijas sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu komisāre Vivjena Redinga uzskata: “Atjauninātie notei-kumi, ar kuriem uzlabo tiesisko noteiktību un nostip-rina reģistrācijas valsts principu, nosaka to, ka Eiropas audiovizuālā politika labāk atbildīs strauji mainīgas un dinamiskas nozares prasībām, vienlaikus saglabājot augstus patērētāju aizsardzības standartus. Būs mazāks regulējums, labāks satura finansējums, un lielāka uzmanība tiks veltīta kultūras daudzveidībai un nepilngadīgo aizsardzībai.”

Direktīvu grozīja ar mērķi modernizēt, vienkāršot un padarīt elastīgāku ietvaru televīzijas apraidei lineāra-jiem audiovizuālajiem mediju pakalpojumiem, kā arī ieviest minimālo noteikumu kopumu pēc pieprasījuma (nelineārajiem) audiovizuālajiem mediju pakalpoju-miem, lai tajā paredzētais regulējums atbilstu mūsdienu situācijai, kurā strauji attīstās tehnoloģijas, paplašinās tirgus, un tajā ienāk jauni spēlētāji.

Modernizētā direktīva paplašina audiovizuālās jomas regulējumu un ietver visas tehnoloģiskās Ir ieviesta audiovizuālo mediju pakalpojumu definīcija: tas ir pa-kalpojums, uz kuru attiecināma mediju pakalpojumu sniedzēja redakcionāla atbildība un kura galvenais nolūks ir nodrošināt plašākai sabiedrībai raidījumus, lai to informētu, izklaidētu vai izglītotu, izmantojot elektro-nisko komunikāciju tīklus. Šādi audiovizuālo mediju pa-kalpojumi ir vai nu televīzijas apraide, vai arī audiovizuālo mediju pakalpojumi pēc pieprasījuma. Izņēmumi ir azartspēles un citas spēles tiešsaistē, mājaslapas un interneta lietotāju radīts saturs (piemēram, MySpace un YouTube, un tā sauktie blogi), kā arī laikrakstu elek-troniskie varianti un jebkura privātā korespondence. Turpmāk arī uz audiovizuālo mediju pakalpojumiem pēc pieprasījuma attieksies minimālās prasības saistībā ar nepilngadīgu personu un cilvēka cieņas aizsardzību, naida kurināšanu, pakalpojuma sniedzēja un reklāmas identifikāciju.

Jaunās direktīvas pamatā tiks saglabāts izcelsmes valsts princips. Tas nozīmē, ka audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzējiem jāievēro tās dalībvalsts noteikumi, kurā tie ir reģistrēti un kurā tiek pieņemti

svarīgākie redakcionālie lēmumi. Dalībvalstīm joprojām ir tiesības pieprasīt, lai to jurisdikcijā esošie mediju pakalpojumu sniedzēji ievērotu stingrākas normas, nekā paredzēts direktīvā. Lai novērstu “delokalizāciju”, kad raidorganizācijas reģistrējas kādā citā dalībvalstī, lai izvairītos no stingrākām normām raidījumu saņēmējvalstīs, strīdu gadījumos direktīva paredz ciešu sadarbību starp dalībvalstu mediju regulato-riem un Komisiju. Regulāra sadarbība paredzēta arī dalībvalstu Kontaktkomitejas ietvaros, kurai 2008. ga-dā plānots tikties trīs reizes, lai apspriestu direktīvas transponēšanas gaitu un ar to saistītās grūtības.

Runājot par reklāmu (direktīvā – audiovizuālajiem komerciālajiem paziņojumiem), televīzijas programmās (lineārajos pakalpojumos) tiek samazināti kvantitatīvie ierobežojumi diennakts laikā, bet tiek saglabāts 20% vai 12 minūtes ierobežojums stundas laikā. Agrāk filmu pārraides varēja pārtraukt ik pēc 45 minūtēm, taču saskaņā ar jauno direktīvu tās var pārtraukt ik pēc 30 minūtēm. Direktīva ievieš produktu izvietošanas konceptu, principā aizliedzot šo reklāmas veidu, bet ar ierobežotiem izņēmumiem un ar stingriem noteiku-miem, kuru nolūks ir aizsargāt un informēt skatītāju. Te-leveikala apjoms vairs netiek ierobežots, bet televeika-

la “logiem” joprojām jābūt vismaz 15 minūšu garumā. Jaunajā direktīvā kvalitatīvie ierobežojumi ir skaidrāk definēti, un reklāmā nav atļauts ietvert vai popularizēt diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, valsts piederības, reliģiskās piederības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

Jaunā direktīva uzliek dalībvalstīm pienākumu veicināt paš- un kopregulāciju, un, kaut gan ir minēta mediju lietotājprasme, direktīvā nav paredzētas nor-mas tās veicināšanai. Toties, kad Eiropas Komisija izvērtē direktīvas ievērošanu, tā arī izvērtēs mediju lietotājprasmes līmeni dalībvalstīs.

Ar jauno direktīvu vēlreiz tiek pausts atbalsts svarīgākajām Eiropas vērtībām, prasot dalībvalstīm neierobežot audiovizuālo mediju pakalpojumu brīvo plūsmu pāri robežām, aizsargāt nepilngadīgos, popularizēt Eiropas audiovizuālos darbus un neatkarīgo producentu darbus, kā arī aizliedzot saturu, kas varētu kurināt naidu.

Jau 2007. gada pavasarī Nacionālā radio un televīzijas padome izveidoja darba grupu, kas arī pat-laban paplašinātā sastāvā turpina izstrādāt jaunu ra-dio un televīzijas likumu, iekļaujot jaunās audiovizuālo mediju pakalpojuma direktīvas normas.

1 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2007/65/EK, ar ko groza Padomes direktīvu 89/552/EEK par dažu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos.

Viviana Redinga, ES informācijas sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu komisāre

34 35

Šogad – Starpkultūru dialoga gads!

Zane Lielķikute, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja

Kā liecina 2007. gada novembrī veiktais pētījums, trīs no četriem eiropiešiem uzskata, ka cilvēki ar citādu izcelsmi (etnisko, reliģisko, nacionālo) bagātina viņu valsts kultūras dzīvi. Un to, ka saskarsme ar dažādu iz-celsmju cilvēkiem Eiropā ir ikdiena, atzīst gandrīz ikkatrs eiropietis. Lai veicinātu kultūru dažādību un pievērstu sabiedrības uzmanību citādai, līdzās pastāvošai kultūrai, 2008. gads Eiropas Savienībā ir pasludināts par Starpkultūru dialoga gadu. Eiropas plašā kultūras, valodu, etniskā un reliģiskā daudzveidība ir viena no tās stiprajām pusēm. Starpkultūru dialogs ir galvenais instruments, kā izmantot Eiropā minoritāšu pārstāvētos talantus un prasmes un piedāvāt pilsoņiem iespējas radīt dziļāku izpratni un attiecības ar cilvēkiem, kas pie-der pie šīm minoritātēm.

Starpkultūru dialoga gada mērķis ir veicināt savstarpēju sapratni un labāku kopā dzīvošanu. Saistībā ar šo gadu pētītas priekšrocības, ko sniedz kultūru daudzveidība un aktīva sabiedriskā dalība Eiropas lietās, kā arī tiks sekmēta piederības sajūta Eiropai. Tā ir Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un Eiropas pilsoniskās sabiedrības kopīga iniciatīva. Eiropas gada vajadzībām ir piešķirti 10 miljoni eiro, lai atbalstītu informatīvo kampaņu, pārskatus un pētījumus par starpkultūru dialogu un lai līdzfinansētu septiņus vadošos Eiropas projektus un 27 valsts projektus.

Lai konkrētāk parādītu Eiropas Starpkultūru dia-loga gada kontekstā ietverto tematiku, ir izvēlētas astoņas galvenās tēmas: kultūra un plašsaziņas līdzekļi, izglītība un zinātne, migrācija, minoritātes, daudzvalodība, reliģija, darbavieta un jaunatne. Dau-dzus gadus mākslinieki un kultūras darbinieki ir guvuši labumu no radošā dialoga ar citām kultūrām. Kultūras izpausmes ir galvenais faktors abpusējai sapratnei, un sadarbošanās kultūras jomā var sniegt ieguldījumu

Eiropas vienotībā un identitātē. Starpkultūru dialogs mākslā panāk šādus rezultātus ne tikai ar kultūras izpausmju spēku un brīvību, bet arī iesaistot visus sabiedrības līmeņus radošajā procesā.

Nozīmīga loma Eiropas pilsoņu pasaules vīzijas izveidē ir plašsaziņas līdzekļiem. Veids, kā dažādas kultūras var attēlot vai skaidrot ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību, ievērojami ietekmē individuālo ataino-jumu, tādejādi apstiprinot vai noraidot stereotipus. Plašsaziņas līdzekļi var arī piedāvāt iespēju izpausties tiem, kuri ir nošķirti vai izslēgti no mūsu sabiedrības.

Atzīstot daudzvalodības svarīgumu, ES ir notei-kusi komisāru (patlaban tas ir Leonars Orbans no Rumānijas), lai veicinātu valodu apguvi pilsoņu vidū. Programma “dzimtā valoda + 2 citas valodas” ir galve-nais rīks, lai sasniegtu mērķi – daudzvalodīgu ES.

Arī darbavietās ik dienas kopā strādā dažādu kultūru cilvēki. Turklāt ir plaši atzīts fakts, ka uzņēmumos šī kultūras daudzveidība var būt patiesa vērtība, konkurējot globalizētajā ekonomikā. Zināšanas par citām kultūrām, līdzīgi kā valodu zināšanas, veicina savstarpēju cieņu un sapratni.

Ir svarīgi attīstīt mūsu spēju atkāpties no savas specifiskās kultūras un sociālā statusa, lai aktīvi pievērstu uzmanību tam, ko mums var sniegt cilvēki ar atšķirīgu izcelsmi. Visi šie aspekti ir svarīgi mūžizglītībā, formālajā un neformālajā izglītībā, ne tikai personiskajā izaugsmē un pilsonībā, bet arī iespējās iegūt darbu, un pēdējais aspekts kļūst aizvien nozīmīgāks. Komisi-jas 2005. gada pārskatā ir ziņots, ka 83% uzņēmumu ar daudzveidības politiku apgalvo, ka tā ir sniegusi īstas priekšrocības uzņēmējdarbībā, dodot lielāku iespēju saglabāt darbiniekus un spēju pieņemt darbā cilvēkus no plašāka darbinieku klāsta. Darbaspēka daudzveidība uzlabo korporatīvo tēlu un reputāciju, kā arī vairo mārketinga iespēju skaitu.

Reliģiskā ticība, filozofija un pārliecība ir neatņemama kulturālās dažādības daļa. Mūsu sabiedrībā, kurā multikulturālais līmenis aizvien pieaug, konfesiju, ticību un pārliecību dažādība var veicināt kļūdainus priekšstatus un bailes. Dialogs starp cilvēkiem, kas ir balstīts uz cieņu, spēj pārvarēt šīs bailes, veicinot zināšanas citam par citu un atvērtību.

Eiropas Starpkultūru dialoga gada mērķu sasniegša-nā lielu ieguldījumu veiks t. s. gada vēstneši. Tie ir kultūras, politikas, kino, sporta, mūzikas vai izklaides jomās labi pazīstami cilvēki, kas ir iesaistījušies Eiropas Starpkultūru dialoga gada aktivitātēs. Tās ir personības, kas apņēmušās izpildīt un izplatīt informāciju par Eiro-pas Starpkultūru dialoga gada mērķiem. Viens no šādiem vēstniekiem ir brazīliešu dziesmu vārdu autors un rakstnieks Paulu Koelju. Miljoniem eiropiešu labi zināma ir arī Marija Šerifoviča – Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvarētāja 2007. gadā Helsinkos, kas dzi-musi 1984. gadā Serbijā. Vēstnieku vidū ir slovāku diriģents Džeks Martins Hendlers, rumāņu režisors Radu Mihaileanu, slovēņu konceptuālais mākslinieks Marko Peļhans, kataloņu čellists Hordi Savals, turku pianists Fazils Sajs.

Eiropas Savienības valstīs notiks ne viens vien pasākums, akcentējot starpkultūru dialoga gada prioritātes. Ikviens varēs iepazīties ar gada plānu, kuru veidos ES dalībvalstu un sadarbības partneru organizētie pasākumi. Plaša un interesanta program-ma ir jau ieplānota, iekļaujot plašsaziņas līdzekļu un pilsoniskās sabiedrības rosinātos un arī dalībvalstu nacionālajās stratēģijās ietvertos pasākumus. Tie no-tiks papildus pasākumiem, ko organizē Komisija Eiro-pas Starpkultūru dialoga gada ietvaros. Piemēram, jūlijā Amsterdamā noritēs “Savādnieku festivāls” (Stranger Festival), kur trīs dienu laikā ieplānotas šādas aktivitātes: video darbnīcas, konkursi, eksper-tu tikšanās, starptautiska izstāde un “Savādnieka balvas” pasniegšana. 2008. gadā organizēs sešas debates Briselē (ik pēc diviem mēnešiem). Katrās debatēs starpkultūru dialogu apspriedīs dažādu noza-ru specifikas kontekstā, un tiks aptvertas šādas tēmas: plašsaziņas līdzekļi, māksla, kultūras mantojums, dar-bavieta un dialogs starp reliģijām, izglītība, jaunatne, migrācija un integrācija.

Latvijā ir paredzēts popularizēt kultūru dažādības politiku izglītības iestādēs, iesaistīt plašsaziņas līdzekļus dažādības ideju izplatīšanā, atbalstot darbību,

kas ir vērsta uz dažādu kultūru grupu pārstāvniecību, intensificēt pašreizējās kultūru dažādības izpausmes visās publiskās telpas sfērās, it sevišķi rasu, etniskajā, reliģiskajā jomā, kā arī atbalstīt kultūru dažādību attālos Latvijas lauku rajonos.

Galvenās mērķa grupas ir mazākumtautības (it sevišķi Latvijā dzīvojošie čigāni (romi)), reliģiskās minoritātes un sadarbības partneri – studenti, jaunieši, Latvijas plašsaziņas līdzekļi un nevalstiskās organizācijas, kas darbojas 2008. gada prioritāšu ietvaros.

2008. gada popularizēšana un sabiedrības informēšana par gada aktivitātēm tiks īstenota sadarbībā ar interneta iecietības resursu bibliotēku www.iecietiba.lv, kā arī izmantojot citas sabiedrisko attiecību aktivitātes, piemēram, nacionālo dažādības vēstnieku iesaistīšanos 2008. gada pasākumos. Starpkultūru dialoga gada galvenās aktivitātes ir atklāšanas pasākums, žurnālistu konkurss, semināri, konference u. c. Piemēram, Eiropas Savienības informācijas aģentūra (ESIA) un Eiropas Parlamenta informācijas birojs Rīgā aicina skolēnus piedalīties radošo darbu konkursā, apskatot Starpkultūru dialoga gada izvirzītās tēmas un aktualitātes. Skolēnu uzde-vums būs izveidot radošu scenāriju, kā savā skolā rīkot Eiropas dienu, akcentējot kādu no Starpkultūru dialoga gada 2008 izvirzīto tematiku. Labāko darbu autoriem – skolēniem un skolotājiem – tiks sniegts atbalsts ceļojumam uz Strasbūru, lai piedalītos Euro-scola pasākumā.

Starpkultūru dialoga gada aktivitātes īstenos Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās se-kretariāts (skat. mājaslapu www.integracija.gov.lv), kas kopš 2002. gada decembra ir vadošā valsts pārvaldes iestāde sabiedrības integrācijas jomā. Sekretariāts Starpkultūru dialoga gada aktivitāšu realizēšanā sadarbosies gan ar valsts pārvaldes institūcijām, gan ar nevalstiskajām organizācijām.

Starpkultūru dialoga gada 2008 mājaslapa www.interculturaldialogue2008.eu piedāvā iespēju parādīt savus projektus. Partneru organizācijas jau ir pievienojušās un regulāri atjauno tās saturu. Ja jūs veiksmīgi īstenojat starpkultūru projektus un organizējat aktivitātes, kurās ir iespējams dalīties, piemēram, spēles, mīklas, video un rokasgrāmatas, Eiropas Komisijas izveidotās mājaslapas redaktors izvērtēs aktivitātes saturu un novērtēs iespējamu publicēt to šajā mājaslapā.

37

Aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Jūsu rokās ir nonācis Eiropas Savienības (ES) informācijas aģentūras žurnāls

“Latvija Eiropas Savienībā”.

Žurnāls iznāk četras reizes gadā un ik reizi padziļināti pievēršas kādai Latvijai un visai Eiropas Savienībai

aktuālai tēmai.

Mūsu mērķis ir sniegt analītisku, pilnīgu un aktuālu informāciju; publikācijas gatavo eksperti, pētnieki un

žurnālisti, skaidrojot un analizējot nozīmīgus ES jautājumus, kuri būtiski ietekmē procesus Latvijā.

Žurnāls ir bezmaksas. Tas ir atrodams bibliotēkās visā Latvijā, kā arī elektroniski pieejams Eiropas Savienības

informācijas aģentūras mājaslapā www.esia.gov.lv.

Mēs strādājam jums, tāpēc aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Gaidām jūsu idejas, ieteikumus un atsauksmes uz žurnāla redakcijas elektroniskā pasta adresi:

zurnals@esia.gov.lv