LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

2 3

Žurnāls “Latvija Eiropas Savienībā” iznāk četras reizes gadā.

Masu saziņas līdzekļa reģistrācijas numurs 000703090

ISSN 1691–3663

Tirāža – 3000 eksemplāru.

Žurnāls netiek izplatīts komerciālos nolūkos.

Izdevējs: Valsts aģentūra “Eiropas Savienības informācijas aģentūra”

Reģ. nr. 90001897078

Adrese: Aspazijas bulvāris 28, Rīga, LV-1050

Žurnāla redakcijas padome

Esmeralda Balode-Buraka, Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu tiesas departamenta direktore

Ainārs Dimants, Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras vadītājs

Māra Dzirniece, Saeimas Eiropas Savienības informācijas centra vadītāja

Kristīne Šalme, Eiropas Savienības informācijas aģentūras direktores p. i.

Edvards Kušners, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks, Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks

Sanita Pavļuta-Deslandes, Ministru prezidenta padomniece Eiropas Savienības jautājumos

Guna Japiņa, Ārlietu ministrijas ES koordinācijas departamenta direktore

Jānis Vaivads, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes docents

Pārpublicējot materiālus vai tos citējot, atsauce uz žurnālu ir obligāta.

Žurnāla raksti neatspoguļo Eiropas Savienības informācijas aģentūras viedokli.

Par faktu materiālu savos rakstos atbild autori.

Saturs

Inese Rebaine. Ziemassvētku dāvana Eiropas pilsoņiem 5Redaktora sleja

Inese Rebaine. Pievienošanās Šengenas līguma telpai – jaunas priekšrocības un izaicinājumi? 6Diskusijā piedalījās: Ilze Pētersone, LR Iekšlietu ministrijas Valsts sekretāra vietniece, Una Brenča, LR prokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta Starptautiskās sadarbības nodaļas virsprokurore, Vladislavs Korjagins, tūrisma aģentūras BTG direktors,

Ainars Latkovskis, LR Saeimas deputāts, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas loceklis

Juris Gromovs, Edvards Kušners. Šengenas evolūcija 9Šengenas līguma vēsture, mērķi un attīstība

Inga Paparde. Valsts robežsardze gatava Šengenai 12Valsts robežsardzes gatavība robežkontroles atcelšanai, rekomendācijas un uzdevumi

Kas mainīsies pēc Latvijas pievienošanās Šengenas līgumam? 14Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Robežapsardzības pārvaldes informācija

Inga Paparde. Nelegālā imigrācija un ES iekšējo robežu atvēršana 15Nelegālā imigrācija pēc robežkontroles atcelšanas – prognozes, risinājumi

Gatis Švika, Inese Voloseviča. Valsts policija pirms un pēc pievienošanās Šengenai 17Valsts policija un Šengena – Šengenas informācijas sistēma un pārrobežu sadarbība

Laura Karniete, Krisīne Pētersone. Šengenas konvencijas finanšu programmas (Schengen Facility) realizācija 22

Inga Šaršūne. Drošība un terorisma apkarošanas jautājumi saistībā ar Latvijas pievienošanos Šengenas līgumam 24Skatījums uz drošības jautājumiem Šengenas līguma kontekstā

Ilze Šampiņa. Eiropas Kopienu tiesas spriedums lietā C-503/03 Eiropas Kopienu Komisija v. Spānijas Karaliste 27Eiropas Kopienu tiesas sprieduma analīze – Šengenas acquis un ES tiesību mijiedarbība

Gundega Tentere. Cilvēku tirdzniecības problēma pēc robežu atvēršanas 31Prognozes un uzdevumi cilvēku tirdzniecības apkarošanā pēc pievienošanās Šengenai

Santa Graikste. Šengenas ietekme uz tūrismu un viesnīcu biznesu Latvijā 33Kas mainīsies tūrisma un viesnīcu biznesā saistībā ar Latvijas pievienošanos Šengenai?

4 5

Ziemassvētku dāvana Eiropas pilsoņiem

Inese Rebaine,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Eiropas Savienības (ES) prezidējošā valsts Portugāle paziņojusi, ka robežkontrole uz deviņu jauno ES dalībvalstu, tostarp Latvijas, sauszemes robežām un prāmju līnijām saskaņā ar Šengenas līgumu tiks atcelta šā gada 21. decembrī. ES tieslietu komisārs Franko Fratīni to nodēvējis par Ziemassvētku dāvanu visiem Eiropas pilsoņiem.

Pievienojoties Šengenas līguma valstu telpai, robežkontroli atcels uz Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Čehijas, Maltas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas un Ungārijas sauszemes un jūras robežām. Savukārt lidostās pasu kontroli plānots atcelt 2008. gada martā.

Šengenas līguma teritorijas paplašināšana bija paredzēta 2007. gada oktobrī, taču tehniskās un juridiskās problēmas, veidojot jaunu SIS centrālo policijas datu bāzi, bezrobežu zonas paplašināšanos aizkavējusi par gadu. Iestājoties ES, Latvija tāpat kā

pārējās jaunās dalībvalstis, apņēmās pilnībā ieviest Šengenas konvencijas prasības, kas paredz robež-kontroles atcelšanu uz iekšējām robežām un kom-pensējošo mehānismu ieviešanu nelegālās imigrācijas un noziedzības apkarošanai.

Ņemot vērā kontroles atcelšanu uz robežām, aktuāls ir jautājums ne tikai par iespējām, ko mums dod Lat-vijas pievienošanās Šengenas telpai, bet arī par iespējamiem riskiem un apdraudējumiem – pārrobežu noziedzība, nelegālā imigrācija un drošības jautājumi.

1. septembrī Latvijā pilnā apjomā darbu sāka Šengenas informācijas sistēma SISone4All (SIS), kas dod Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām piekļuvi vienotajai Šengenas dalībvalstu datu bāzei par meklējamām un pazudušām personām, zagtiem transportlīdzekļiem, nozaudētiem un nederīgiem do-kumentiem un ieročiem. Tās ieviešana bija svarīgākais priekšnoteikums, lai valsts varētu pievienotos Šengenas zonai.

Šengenas līguma telpas paplašināšanās būs pārbaudījums ne tikai tiesībsargājošajām iestādēm, robežsardzei un atbildīgo institūciju sadarbības koordinācijai starptautiskajā līmenī, bet arī Latvi-jas konsulārajam dienestam. Latvijā sāks darboties vienotā vīzu politika – mūsu valsts vēstniecības ārvalstu pilsoņiem izsniegs Šengenas vīzas, kas būs derīgas ceļošanai visā Šengenas teritorijā. Savukārt Latvijā varēs ieceļot ārvalstu pilsoņi, kuri vīzas būs saņēmuši citās Šengenas valstu vēstniecībās.

Neapšaubāmi Šengenas valstu līguma telpas paplašināšana un Latvijas pievienošanās tai dos virkni priekšrocību – Latvijas pilsoņi un nepilsoņi robežas varēs šķērsot bez pasu pārbaudes un robežkontroles, lielāku ceļošanas brīvību iegūs arī trešo valstu (piemēram, Krievijas) pilsoņi, kuriem ir mūsu valstī izsniegtas uzturēšanās atļaujas. Tādējādi Eiropas Savienības Ziemassvētku dāvanas – atvērto robežu – saņēmēju loks paplašinās.

6 7

Pievienošanās Šengenas līguma telpai – jaunas priekšrocības

un izaicinājumi?

Inese Rebaine,žurnāla “Latvija Eiropas Savienībā” redaktore

Šā gada 28. septembrī Eiropas Savienības mājā ciklā “Man ir, ko teikt!” notika Eiropas Savienības informācijas aģentūras un Eiropas Parlamenta informācijas biroja Latvijā rīkotā diskusija par Latvijas pievienošanos Šengenas līguma telpai.

Diskusijā piedalījās: Ilze Pētersone, LR Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra vietniece, Una Brenča, LR prokuratūras Darbības analīzes un vadības departa-menta Starptautiskās sadarbības nodaļas virsproku-rore, Vladislavs Korjagins, tūrisma aģentūras BTG direktors, Ainars Latkovskis, LR Saeimas deputāts, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas loceklis.

Diskusiju vadīja Juris Gromovs, Latvijas Univer-sitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas lektors.

Juris Gromovs: Cik lielā mērā jūsu darbību nākotnē ietekmēs Latvijas pievienošanās Šengenas telpai?

Ainars Latkovskis: Manuprāt, šajos Ziemassvēt-kos, kad pievienosimies Šengenai, lielākā daļa – 99,9% Latvijas iedzīvotāju – par to nenojautīs. Tā nebūs kā eiro ieviešana. Šo lietu vajag skaisti, politiski pasniegt – ar karogiem un runām. Šengenas būtība ir tāda – tā ir sistēma, kuras darbības rezultātā ir mazāk traucējumu. Ja tās ieviešana notiktu klusi un mierīgi, tas precīzi atspoguļotu Eiropas Savienības dalībvalstu 1985. gadā iecerēto – lai robežšķērsošana notiktu vienkārši, bez šķēršļiem.

Ilze Pētersone: No vienas puses, varētu piekrist vienkāršotam skaidrojumam, ka Šengenas ideja ir mazināt šķēršļus. Galvenais, kā katrs no mums to sajutīs, ir brīvā personu kustība. Respektīvi, ikviens

no mums, braucot pāri mūsu valsts robežai, varēs to darīt brīvi, neuzrādot personu apliecinošus dokumen-tus un nesaskaroties vairs ne ar kādām formalitātēm – robežsargu intervijām vai tamlīdzīgi. Un tas notiks ne tikai uz mūsu valsts robežas, bet arī uz visām tām robežām, kas ir Šengenas teritorijā. Tas ir, teorētiski mēs varētu aizbraukt no Rīgas līdz Lisabonai un nesatikt nevienu personu, kas mūs kontrolētu. Taču cilvēkiem uzreiz rodas jautājums – kā tad ar drošību? Jo, līdzīgi kā mums, labticīgajiem iedzīvotājiem, kas pārvietojas pār valsts robežām, tieši tādas pašas iespējas ir arī noziedzīgās pasaules pārstāvjiem.

Lai pierādītu, ka Latvija ir gatava pievienoties Šengenai, mums bija jāveic virkne mājas darbu katrā no Eiropas Savienībā svarīgajām jomām. Latvijā septiņas reizes ir ieradušies ES eksperti, kas ir pārbaudījuši, vai esam visu izpildījuši, – ir novērtētas sauszemes, gaisa un jūras robežas, policijas sadarbības, vīzu un datu aizsardzības jomas. Pavisam nesen beidzās pēdējā novērtēšana par to, vai Latvija ir gatava izmantot Šengenas informācijas sistēmu. Kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tika prezumēts, ka mēs nevarēsim iestāties Šengenā, kamēr nebūs izstrādāta tā sauktā Šengenas informācijas sistēma “2”. Pagājušā gada beigās ES prezidējošā valsts Portugāle sniedza visām jaunajām valstīm, kas vēlas iestāties Šengenā, vitāli svarīgu priekšlikumu par tehnisko risinājumu, ka mēs tomēr varam sistēmai SISone4ALL pievieno-ties. Tas bija milzīgs IT projekts, kura īstenošanai bija nepieciešami ļoti ievērojami finanšu un cilvēkresursu ieguldījumi no katras valsts. Pēdējā novērtēšana, iespējams, bija visgrūtākā, jo mums ļoti ātri vajadzēja sagatavoties nozīmīga tehniskā risinājuma ieviešanai.

Una Brenča: Kad Latvija pievienosies Šengenas telpai, prokuratūras darbā paātrināsies tiesiskās palīdzības procesuālo darbību veikšana. Savukārt, runājot konkrēti par Šengenas līgumu, uz prokuratūru attieksies 95., 98. un 100. pants. Attiecībā uz 95. pantu, kas reglamentē personu meklēšanu ar mēr-ķi aizturēt izdošanas nolūkā, tur būtiski nekāda sistēma netiek grozīta. Nedaudz uzlabots un paātrināts tiek mehānisms attiecībā uz 98. un 100. pantu, respektīvi, par priekšmetu meklēšanu, kurus vēlāk var izmantot kā lietiskos pierādījumus, un attiecīgi arī par personu meklēšanu, kuras meklē ar mērķi nevis aizturēt, bet noskaidrot to patstāvīgo uzturēšanās vietu, lai turpmāk varētu veikt ar viņām noteiktas procesuālas darbības. Respektīvi, tiek konkretizēta valsts, kurā ātri iesnieg-ta fiziskās palīdzības prombūtne par profesionālās darbības veikšanu.

Vladislavs Korjagins: Šengena veicinās tūristu ierašanos Latvijā. Patlaban daudzi cilvēki, kas grib at-braukt uz Latviju, nebrauc tāpēc, ka esot grūti nokārtot Latvijas vīzu. Arī daudzi biznesmeņi no Krievijas neie-rodas, jo viņi ir ļoti aizņemti – nav laika taisīt vīzu. Ce-ram, ka līdz ar Šengenu Latvijā būs vairāk tūristu no dažādām valstīm. Taču joprojām nav skaidrs, kas no-tiks, piemēram, ar paziņu tūristiem, kas brauc uz Latviju ar mūsu ielūgumiem un pēc tam dodas kaut kur ārpus Latvijas. Kas atbild par šiem cilvēkiem? Vai tūrisma fir-mas?

Piemēram, šāds interesants gadījums. Šonedēļ pēc mūsu ielūguma Latvijā dzīvo divi cilvēki no Gru-zijas – tūristi, un, ja viņi izdomātu palikt ilgāk, tūrisma aģentūras būtu atbildīgas par to, ka it kā devām iespēju nelikumīgi uzturēties Latvijas Republikā. Par to mūs sodītu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 5 gadiem vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 100 minimālajām mēnešalgām, ar vai bez man-tas konfiskācijas. Kamēr spēkā ir tāds krimināllikums, vietējām firmām nebūs intereses aicināt tūristus no citām valstīm.

Juris Gromovs: Sakiet, lūdzu, Latkovska kungs, vai Saeimai ir jāveic vēl kādi darbi līdz decembrim, kad pievienosimies Šengenas zonai?

Ainars Latkovskis: Tas skar iespējamo problēmu loku, kas radīsies saistībā ar diezgan brīvo pārvietošanos bez kontroles Šengenas valstu iekšienē. Es domāju, ka vislielākā problēma būs cilvēku tirdzniecība un nelegālais tranzīts. Saeimai būtu jāpārskata paredzamā rīcība, lai cīnītos pret cilvēku tirdzniecību. Ja šāds nelegālais bizness pastiprināsies, iespējams, būs jāuzliek bargāki sodi.

Ilze Pētersone: Runājot par tūrisma biznesu, es gribētu teikt, ka iepriekš iztirzātā tūrisma firmu atbildība noteikti nesamazināsies, jo atbildība ir par vīzu režīma pārkāpšanu. Arī privātpersonas, kas uz-aicina ārvalstniekus uz Latviju, ir atbildīgi par to, ka šīs personas nepaliek valstī ilgāk, nekā norādījušas savos pieteikumos vai uzaicinājumos.

Vladislavs Korjagins: Kā lai to kontrolējam? Mēs taču fiziski nevaram pārbaudīt, vai cilvēks brauc prom no Latvijas īstajā termiņā un kas notiek, ja pēc tam viņš aizbrauc uz Lietuvu, Spāniju, Vāciju un tā tālāk. Šajā situācijā esam gluži kā ķīlnieki.

Ilze Pētersone: Neredzu nepieciešamību runāt par kontroli. Tā ir jūsu primārā atbildība. Jūs esat sācis šādu biznesu un nodarbojaties ar personu uzaicināšanu, kuras jūs pats nepazīstat. Tas vien jau ir risks, jo es personīgi neņemtos uzaicināt cilvēku, kurš man piezvanītu un teiktu: ”Esmu gatavs samaksāt 10 latu par to, ka tu mani uzaicini!”

Vladislavs Korjagins: Mēs taču nevaram zināt, kas viņam ir galvā, kādi ir viņa tālākie plāni. Iespējams ir šāds variants – vispār nestrādāt ar tādiem tirgiem kā Ukraina, Baltkrievija, Krievija, Gruzija, Moldova u. c. Negribu pavadīt cietumā piecus gadus par to, ka šie cilvēki laikus nebrauc prom no Latvijas. Turklāt nezinu, kā es to fiziski varu nokontrolēt, īpaši pēc Ziemassvētkiem, kad Latvija būs Šengenas telpā.

Ilze Pētersone: Ne jau katrs cilvēks, kurš pietei-cies apciemot Latviju, ir potenciāls vīzu režīma vai uzturēšanās režīma pārkāpējs. Protams, tādi ir, un tādi būs vienmēr, un mēs neesam izņēmums. Taču gribu vērst uzmanību diviem aspektiem. Pirmkārt, tā ir robežsardzes imigrācijas dienesta pastiprināšana. Otrs veids, kā var pārbaudīt personu, vai viņa nav nevēlama mūsu valstī, un arī viens no kompensējošajiem mehānismiem, ko paredz Šengenas konvencija, ir tā sauktā viesnīcu reģistrācija. Ir izstrādāti jauni Mi-nistru kabineta noteikumi, kas uzliek par pienākumu viesnīcām reģistrēt trešo valstu pilsoņus. Tādēļ uzskatu, ka tūrisma firmas nav vienīgās, kas cīnās ar to, ka per-sonas nelegāli pagarina uzturēšanās laiku Latvijā.

Diskusijas dalībnieki no kreisās: Vladislavs Korjagins, Ilze Pētersone, Juris Gromovs, Ainars Latkovskis

8 9

Juris Gromovs: Ir skaidrs, ka, ja būs nodrošināta vienkāršota robežšķērsošana Eiropas Savienības teritorijas iekšienē, darbosies arī kompensējošie mehānismi, lai noziedzniekiem nerastos iespējas brīvi pārvietoties. Latvijas robeža veido daļu no ES ārējās robežas, tādēļ mēs esam pirmā barjera, kas uzņems cilvēkus, kuri mēģinās nelegāli iekļūt Eiropas Savienībā vai arī ierasties ar vīzām un palikt. Saskaņā ar oficiālo statistiku Latvija ieņem vienu no zemākajām vietām ES dalībvalstu vidū izraidīto nelegālo imigrantu skaita ziņā.

Ir vairākas direktīvas, kas paredz lidsabiedrību atbildību. Ja AirBaltic no Krievijas nelegāli pārvedīs cilvēku, kuram nebūs kārtībā dokumenti, šai lidsabiedrībai būs pienākums šo cilvēku nogādāt atpakaļ un samaksāt sodu. To regulē Eiropas Savienības direktīva, kas skar jautājumus par nelegālo imigrantu pārvadāšanu.

Ilze Pētersone: Eiropas Savienībā ir izskanējušas domas par to, ko tām valstīm, kurām vairs nav ārējo robežu, darīt ar saviem robežsargiem – varbūt vajadzētu viņus pārvietot uz tām valstīm, kur ir ārējās robežas, tādējādi stiprināt šīs robežas. Taču diskusiju virkne daudzu gadu garumā ir pierādījusi, ka tāds modelis diez vai darbotos. Pirmkārt, tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav nepieciešamo zināšanu attiecīgajā reģionā. Pirms diviem gadiem Eiropas Savienībā izveidoja tā saukto FRONTEX aģentūru, kurā iesaistījušies pārstāvji no visām Eiropas Savienības robežsardzes institūcijām un kuru uzdevums ir nepieciešamības gadījumā, ja ir kāda ārkārtas situācija, piemēram, liels bēgļu pieplūdums, reaģēt ar speciālām vienībām, lai risinātu šo situāciju. Galvenais šīs aģentūras uzdevums ir analizēt, vai uz ārējām robežām ir kādi riski. Ne tikai uz austrumu robežām, respektīvi, uz Latvijas, Igaunijas, vai Lietuvas robežām ar Krieviju un Baltkrieviju, bet arī dienvidu robežām. Tur situācija ir daudz kritiskāka – tās mēģina šķērsot desmitiem tūkstošu bēgļu un nelegālo imigran-tu.

Jautājums no auditorijas: Vai pievienošanās Šengenas zonai ietekmēs kravas automašīnu rindas uz robežām? Vai šo problēmu risinās ar Šengenas finansiālo atbalstu?

Ilze Pētersone: Rindu jautājumu risina Latvijas–Krievijas starpvalstu komisija. Diez vai tur var palīdzēt apstāklis, ka nebūs iekšējo robežu starp Lietuvu un

Igauniju. Kad bija tās robežas, mēs pat pieņēmām visnotaļ stingrus lēmumus – uz laiku slēdzām robežu ar Lietuvu, lai neļautu izveidoties vēl lielākām rindām. Pēc tam bija diezgan nopietni jāskaidrojas ar kaimiņvalstīm un jārisina šis jautājums. Robežu neesamība droši vien palielinās iespēju ātrāk pārvietot šīs preces un kravas. Automašīnu rindu problēmu uz Krievijas–Latvi-jas robežas var atrisināt tikai un vienīgi infrastruktūras sakārtošana.

Jautājums no auditorijas: Vai Šengena varētu sekmēt informācijas iegūšanu – piemēram, tādās skaļās lietās kā digitalizācija un Ventspils amatpersonu lieta?

Una Brenča: Grūti pateikt – viss ir atkarīgs no valsts, no kuras prasa informāciju. Arī patlaban ir pi-etiekami daudz starptautisku instrumentu – gan Eiro-pas Padomes konvencija par savstarpēju palīdzību krimināllietās ar diviem protokoliem, gan Eiropas Savienības konvencija par savstarpēju palīdzību krimināllietās.

Jautājums no auditorijas: Vai Latvijas tūrisma firmām nākotnē būs lielāka vēlme veidot sadarbību ar Eiropas Savienības valstu tūrisma firmām? Vai tā augs un paplašināsies? Vai ir gaidāmas kādas pārmaiņas?

Vladislavs Korjagins: Mums jau tagad ir ļoti laba sadarbība ar tūrisma aģentūrām no Eiropas. Kad Latvija pievienosies Šengenas telpai, manuprāt, būs jauni tirgi, kur pagaidām neviens vēl nezina par Latviju, piemēram, Argentīna, Brazīlija. Tur dzīvo ļoti daudz cilvēku, kurus interesē Eiropas apceļošana un kuri to var atļauties. Ļoti labs tirgus ir Apvienotie Arābu Emirāti – arī šo val-stu iedzīvotāji labprāt ceļo pa Eiropu, turklāt tur dzīvo arī ļoti bagāti cilvēki. Pagaidām viņiem ir samērā grūti apmeklēt Latviju.

Juris Gromovs: Diskusijas noslēgumā redzam, ka gan tūrisma un viesnīcu biznesā, gan valsts pārvaldē ir sagaidāmi jauni pārbaudījumi. Arī parlamentam nākotnē darba netrūks. Eiropas Savienībā ik pēc pāris gadiem pieņem vairākus jaunus aktus gan imigrācijas, gan nelegālās imigrācijas apkarošanas jomā, gan arī bēgļu jautājumos. Tas nozīmē, ka Šengenas telpā visiem ir pienākums tam rūpīgi sekot.

Šengenas evolūcija

Juris Gromovs, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas lektorsEdvards Kušners, Latvijas Bankas prezidenta padomnieks

2007. gada 18. decembrī Eiropas komisārs brīvības, drošības un tiesiskuma telpas jautājumos Franko Fratīni pauda cerību, ka robežkontroles atcelšana starp valstīm, kuras atrodas tā sauktajā Šengenas telpā1, un deviņām jaunām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm2, ieskaitot Latviju, varētu notikt līdz 2007. gada Ziemassvētkiem (lidostās – 2008. gada martā). Nākamajā dienā tika paziņots, ka Šveice varētu kļūt par Šengenas telpas dalībvalsti no 2008. gada novem-bra. Kāda ir bijusi šī megaprojekta, kuru eirožargonā visi sauc vienkārši par Šengenu, izveidošanas priekšvēsture, patiesie mērķi un sasniegumi?

Tā sauktās Šengenas telpas attīstību var iedalīt trijos pamatposmos:

1) pirms Līguma par Eiropas Savienības izveidi stāšanās spēkā,

2) no Līguma par Eiropas Savienības izveides līdz Amsterdamas līgumam,

3) no Amsterdamas līguma līdz mūsdienām.

Pirms Līguma par Eiropas Savienības izveidi stāšanās spēkā

Jāatzīst, ka līdz 1993. gada novembrim, kad stājas spēkā Līgums par Eiropas Savienības izveidi, Eiropas Kopienas tiesībās nebija atrodams skaidrs tiesiskais pamats toreizējo Kopienas dalībvalstu sadarbībai ties-lietu un iekšlietu jautājumos. Rezultātā šo laika posmu mēdz raksturot kā “neformālās starpvaldību sadarbības laiku“, kad robežkontroles, migrācijas, patvēruma un citus jautājumus apsprieda dalībvalstu tieslietu un iekšlietu ministru sanāksmēs3. Tajās tika pieņemti arī vairāki akti, kuriem nebija tiesiski saistoša spēka, piemēram, vairākas rezolūcijas un ieteikumi imigrācijas un patvēruma jautājumos. Papildus neskaidrajam tie-siskajam pamatam Kopienas tiesībās dalībvalstis nebi-ja gatavas risināt šos no politikas viedokļa sarežģītus jautājumus Kopienas līmenī un pieņemt Kopienas ties-iski saistošos tiesību aktus.

Situācija sāka mainīties 80. gadu sākumā. Eiropa-domes 1984. gada 25.–26. jūnijā sanāksmes Fon-tenblo secinājumos tika norādīts, ka Eiropas Kopie-nas Ministru Padomei (turpmāk tekstā – Padome) un dalībvalstīm būtu „nekavējoties“ jāizpēta pasākumi, kuri būtu jāveic vēlākais līdz 1985. gada vidum, lai at-celtu “visas policijas un muitas formalitātes, cilvēkiem šķērsojot Kopienas iekšējās robežas“4.

Jau 1984. gada 13. jūlijā Zārbrikenē Francijas pre-zidents Fransuā Miterāns un Vācijas kanclers Helmuts Kols noslēdza Francijas–Vācijas līgumu, kura mērķis bija pakāpeniska robežkontroles atcelšana starp divām valstīm. Vēlāk Beniluksa Ekonomikas savienība izteica vēlmi tam pievienoties. Eiropas Komisija piedāvāja Zārbrikenas līguma darbību attiecināt uz visām toreizē-jām 12 dalībvalstīm, taču ES Padome to noraidīja. Tādēļ Beniluksa dalībvalstis5, Francija un Vācija starpvaldību sadarbības ceļā (ārpus Eiropas Kopienas tiesību darbības jomas) izstrādāja un 1985. gada 15. jūnijā Luksemburgas pilsētā Šengenā noslēdza līgumu par pakāpenisku robežkontroles atcelšanu kopējās robežās6 (turpmāk tekstā – Šengenas līgums) un vēlāk 1990. ga-dā – Konvenciju par 1985. gada 15. jūnija Šengenas līguma piemērošanu7 (turpmāk tekstā – Šengenas kon-vencija). Šengenas līgums noteica mērķus, savukārt Konvencija – līdzekļus to sasniegšanai.

Kaut gan Līguma un Konvencijas (turpmāk tekstā – Šengenas līgumi) galvenais mērķis bija nodrošināt tā saukto četru brīvību – personu brīvas pārvietošanās un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites – īstenošanu tā dalībvalstu teritorijā, tam bija tieša un nepārprotama ietekme arī uz dalībvalstu kompetento tieslietu un iekšlietu iestāžu sadarbību. Sarunas par šo līgumu noslēgšanu notika atbilstoši starptautiskajām publiskajām tiesībām, nebalstījās uz Eiropas Kopienu dibināšanas līgumiem, un to rezultāti netika uzskatīti par Kopienas tiesību sastāvdaļu. Šengenas līgumi bija domāti kā līdzeklis līguma (nevis visas Eiropas Kopie-nas) dalībvalstu politikas saskaņošanai imigrācijas un drošības jomā pirms robežkontroles vienkāršošanas starp tām. Tajos kā īstermiņa prioritātes definēja vīzu un uzņemšanas politikas vienādošanu, lai aizsargātu dalībvalstis no nelegālās imigrācijas un darbībām, kas apdraud to drošību, kā arī muitas un polici-jas iestāžu sadarbības pastiprināšanu, lai novērstu personu nelikumīgu ieceļošanu un uzturēšanos. Līgumos bija noteiktas arī tādas ilgtermiņa prioritātes kā robežkontroles atcelšana kopējās robežās un tās pārcelšana uz ārējām robežām, aizliegumu un ierobežojumu saskaņošana robežkontroles jomā pa-pildu līdzekļu piemērošana drošības aizsardzībai un nelegālās imigrācijas no trešajām valstīm apkarošanai. Tika panākta vienošanās arī par vīzu politikas un ieceļošanas noteikumu saskaņošanu un par imigrācijas likumu saskaņošanu, kas skar personas, kuras nav Eiropas Kopienu dalībvalstu pilsoņi.

10 11

1993. gada 1. septembrī Šengenas konvencija stājās spēkā septiņās dalībvalstīs (Šengenas dalībvalstu grupai pievienojās Itālija, Spānija un Portugāle), taču praksē to nepiemēroja līdz pat 1995. gada 26. mar-tam. Interesanti, ka Francija sākotnēji atteicās atcelt robežkontroli ar pārējām dalībvalstīm, taču pēc gada atcēla to uz savām robežām ar Spāniju un Vāciju. Šajā laikā Francija turpināja veikt robežkontroli uz robežām ar Beļģiju un Luksemburgu, motivējot to ar Nīderlandes liberālo politiku pret narkotikām8.

Tādējādi minētajā laika posmā Šengenas līgumu ietvaros atsevišķas toreizējās Eiropas Kopienas dalībvalstis izveidoja ciešāku sadarbību. Uz šo līgumu pamata izveidotās institūcijas (piemēram, Šengenas Izpildu komiteja) pieņēma tiesību aktus robežkontroles atcelšanas vecināšanai starp dalībvalstīm, vienlai-kus līdzsvarojot tos ar citiem aktiem, kuru mērķis bija kompensēt to ar drošības pasākumu pastiprināšanu uz Šengenas telpas ārējām robežām. Šos aktus nevarēja interpretēt vai piemērot Eiropas Kopienu Tiesa, tie netika publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī un tie tika pieņemti bez oficiālās dalībvalstu parlamentu līdzdalības. Minēto aktu kopums, kura ap-joms pakāpeniski sasniedza aptuveni 4000 lappušu, tā piemērošanas administratīvā prakse un tiesu ju-dikatūra laika gaitā kļuva pazīstama ar nosaukumu “Šengenas acquis”9. Jāpiebilst, ka, ņemot vērā „Šengenas acquis” atsevišķu tiesību aktu jūtīgo rakstu-ru (piemēram, zināšanas par robežkontroles procedūru veikšanas praktisko pusi sev par labu varētu izmantot arī dalībvalstu un starpvalstu noziedzīgie grupējumi, piemēram, kontrabandas, cilvēku tirdzniecības vai nelegālās imigrācijas veicināšanai), tādi Šengenas ac-quis dokumenti kā Šengenas Kopīgā rokasgrāmata, tika padarīti par konfidenciāliem un netika publiskoti10. Šādus materiālus varēja izmantot tikai dalībvalstu kompetentās institūcijas, kuras bija iesaistītas Šengenas līgumu īstenošanā. Tādēļ arī daudzu Šengenas acquis aktu saturs Latvijas, tāpat kā pārējo kandidātvalstu, pārstāvjiem tika paziņots vienīgi laikā, kad tika sākts nacionālo tiesību aktu caurskatīšanas process, respektīvi, tieši pirms sarunu sākšanas par pievienošanos Eiropas Savienībai. Runājot par 2004. gada Eiropas Savienības paplašināšanos, jāpiebilst, ka Šengenas acquis tika veltīta arī speciāla pievienošanās Eiropas Savienībai sarunu sadaļa, ku-ras jautājumi tika izskatīti atsevišķi no citiem tieslietu un iekšlietu jautājumiem.

No Līguma par Eiropas Savienības izveidi līdz Amsterdamas līgumam

Līgumā par Eiropas Savienības izveidi (turpmāk tekstā – Māstrihtas līgums) pirmo reizi parādās sadarbības tieslietu un iekšlietu jomā regulējums (Māstrihtas līguma VI sadaļa). Tā K.1. pants noteica, ka par tā saucamo “kopējo interešu” jomu uzskatāmi tādi jautājumi kā patvēruma politika, robežkontrole, legālā un nelegālā trešo valstu pilsoņu migrācija u. c.

Dažu gadu laikā pēc Māstrihtas līguma noslēgšanas sāka paplašināties Šengenas telpa. Lielbritānija un

Īrija izlēma nepiedalīties Šengenas telpā un saglabāt savu robežkontroli un imigrācijas kontroli attiecībā pret trešo valstu pilsoņiem. Pārējām valstīm bija cita pieeja. 1992. gadā Šengenas līgumiem pievienojās Grieķija, 1995. gadā – Austrija, 1996. gadā – Dānija, Somija un Zviedrija11. Pēdējo trīs valstu pievienošanās paredzēja arī speciālo vienošanos ar Norvēģiju un Islandi, jo piecas minētās valstis negribēja atcelt savā starpā noslēgto vienošanos par bezvīzu robežu šķērsošanu. Jāņem vērā, ka šajās valstīs sagatavošanas darbi Šengenas acquis praktiskajai ieviešanai pilnā apjomā ilga dažus gadus.

Attīstoties sadarbībai tieslietu un iekšlietu jomā, Māstrihtas līguma un paralēli Šengenas acquis iet-varos biežāk tika novērota šo divu procesu tiesiskā regulējuma zināma pārklāšanās. Lai to novērstu un arī atrisinātu citus ar Šengenas acquis piemērošanu saistītos jautājumus, ar Amsterdamas līgumu Šen-genas acquis tika iekļauts Eiropas Kopienu un Eiropas Savienības līgumos.

No Amsterdamas līguma līdz mūsdienām

Amsterdamas līgums12 bija izstrādāto grozījumu sērija līgumos, kuri regulē ES darbību. Daļā, kura attiecas uz sadarbību tieslietās un iekšlietās, grozījumu piekritēji pamatoja tos ar nepieciešamību mainīt pastāvošo sistēmu, kad, pateicoties Māstrihtas līguma tiesis-kajam regulējumam un Šengenas acquis sadarbībai bija pārāk daudz dažādu darba līmeņu, tā konstruk-cija bija pārlieku sarežģīta un tai trūka pārredzamības. ES institūcijām bija ierobežotas iespējas kontrolēt dalībvalstu lēmumus šajā jomā. Piemēram, Eiropas Kopienu tiesai bija tiesības iztulkot konvencijas ties-lietu un iekšlietu jomā tikai tad, ja tajās vai jebkurā citā dokumentā ir tieši norādīts uz šo tiesību esamību vai dalībvalstis par to bija vienojušās.

Amsterdamas līguma protokols par Šengenas iekļaušanu paredzēja, ka no 1999. gada 1. mai-ja Šengenas acquis piemēro visās trīspadsmit dalībvalstīs. No tās pašas dienas minēto Šengenas Izpildu komiteju un citas institūcijas aizstāja ES Pa-dome, kurai ar vienprātīgu lēmumu bija jānosaka ju-ridiskais pamats katram tiesību aktam, kurš veidoja Šengenas acquis. Būtībā Padomei tika dots uzdevums un tiesības pārskatīt un pieņemt no jauna daudzus tiesību aktus par jautājumiem, kurus iepriekš regulēja dažādi Šengenas acquis dokumenti. ES Padome šo uzdevumu izpildīja, pieņemot vairākus jaunus aktus13. Tika piešķirta zināma kompetence arī Eiropas Kopi-enu Tiesai (kura gan nevar spriest par likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu dalībvalstīs).

Īrijai un Apvienotajai Karalistei tika piešķirtas tiesības jebkurā brīdī “lūgt dalību dažos vai visos šā acquis noteikumos”. Apvienotā Karaliste atteicās piedalīties Eiropas Savienības pasākumos, kuri ir saistīti ar vīzām, imigrāciju un robežkontroli, šādā veidā ietekmējot arī Īriju, ar kuru tai nav robežkontroles pasākumu. Taču minētās divas ES dalībvalstis tiesības piedalīties tās interesējošajos pasākumos izmanto arī praksē – piemēram, Apvienotā Karaliste piedalās tiesu iestāžu

sadarbībā, sadarbībā narkotisko vielu jomā, Šengenas Konvencijas 26. un 27. pantā (atsevišķie nodokļu jautājumi), policijas sadarbībā 14.

Jāpiebilst, ka īpašā situācijā atrodas Dānija – no vienas puses, Dānija vēlējās piemērot Šengenas acquis, no otras puses, negribēja iekļaut bijušās Šengenas acquis jautājumus Eiropas Kopienas kompetencē. Tā vēlējās pasargāt savu suverenitāti personu pārvietošanās tiesiskā regulējuma jautājumos. Rezultātā Protokolā tika iekļauts formulējums par Dānijas nostāju, kuru varētu nosaukt par “juridisku izvairīšanos [no līdzdalības] un politisku dalību”15. Praksē tas nozīmē, ka Dānija nepiedalās tiesību akta pieņemšanā robežkontroles, vīzu un citos bijušās Šengenas acquis jomā esošajos jautājumos, taču sešu mēnešu laikā no tā pieņemšanas var izlemt par dalību tajā (iespēju šo tiesisko regulējumu piemērot)16.

Minētā protokola esamība arī izskaidro, kāpēc, atšķirībā no dažām vecajām ES dalībvalstīm, ne jaunām dalībvalstīm, kuras pievienojās ES 2004. ga-dā vai 2007. gadā, ne tagadējām kandidātvalstīm faktiski nebija un nav izvēles iespēju sarunu līmenī risināt jautājumu par savu iespējamo nepiedalīšanos Šengenas telpā. Kaut gan to joprojām dēvē par “Šengenu”, Šengenas telpas tiesiskais regulējums jau pirms astoņiem gadiem kļuva par Eiropas Kopienas tiesību sastāvdaļu un līdz ar prasību to ieviest kļuva par dalības ES priekšnoteikumu.

Šengenas telpas izveide un attīstība ir spilgta ilustrācija integrācijas procesiem Eiropā, vienlaikus rosinot pārdomas par integrācijas modeļiem un val-stu atšķirīgām pieejām. Jau daudzus gadus, jo īpaši

Līguma par Konstitūciju Eiropai izstrādes laikā ir apspriesti t. s. dažādu ātrumu Eiropas modeļi, kas paredz iespēju dalībvalstu grupai vienoties par ciešāku integrāciju noteiktā jomā, pieļaujot citu dalībvalstu vēlāku pievienošanos. Formāli šāds modelis ļautu paātrināt integrācijas procesus, nesteidzinot mazāk gatavās valstis. Latvijā bieži kā pozitīvu “dažādu ātrumu Eiropas“ modeļa iezīmi akcentē iespēju palikt ārpus mums nevēlamiem procesiem. Vairāku valstu, īpaši Dānijas, pieredze Šengenas telpā liek apšaubīt šādu prātojumu pamatotību. Dānijas politiskie vadītāji ilgstoši uzskatīja integrāciju Šengenas telpā par neatbilstošu nacionālajām interesēm un nepiedalījās Šengenas tel-pas tiesiskā ietvara izveidē. Tikai deviņdesmito gadu vidū, pieaugot lielo ES dalībvalstu (īpaši Vācijas) spiedienam un mainoties Dānijas vadošo politisko spēku attieksmei, Dānija ieguva novērotāja statusu un vēlāk pievienojās Šengenas līgumam. Rezultātā citu dalībvalstu veidotais ietvars bija jāpieņem tā pama-tos, izņēmuma kārtā saglabājot iepriekš minēto izvēles brīvību atsevišķu jauno aktu ieviešanā. Katra lasītāja paša ziņā ir izdarīt secinājumus par šāda integrācijas modeļa tālredzību un ilgtspēju, taču acīmredzams ir fakts, ka pat sākotnēji ierobežotā dalībvalstu lokā sāktiem integrācijas procesiem ES ir spēcīgs centr-tieces moments, kas ievelk sadarbībā arvien jaunas val-stis un iespēja atrasties ārpus spēles ir iluzora, turklāt laupa iespēju valstij piedalīties pamataktu izstrādē, iekļaujot tajā savas nacionālās intereses un īpatnības.

1 13 vecās ES dalībvalstis, Īslande un Norvēģija, nepiedaloties Apvienotajai Karalistei un Īrijai.2 Kipra, Rumānija un Bulgārija tai pagaidām nepievienojas.3 Jau no 1975. gada darbojās Eiropas Kopienu dalībvalstu starpvaldību grupa TREVI (Terrorisme, Radicalisme, Extremisme, Violence interna-tionale).4 Bulletin of the European Communities. – 1984, nr. 6.5 Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.6 Agreement between the Governments of the States of the Benelux Economic Union, the Federal Republic of Germany and the French Republic on the gradual abolition of checks at their common borders, Official Journal of the European Communities, L 239, 22.9.2000, p. 13–18.7 Convention implementing the Schengen Agreement of 14 June 1985 between the Governments of the States of the Benelux Economic Union, the Federal Republic of Germany and the French Republic on the gradual abolition of checks at their common borders, OJ L 239, 22.9.2000, p. 19–62.8 Peers S., “EU Justice and Home Affairs Law”, Oxford University press, 2nd edition, 2006, p. 44. Jāpiebilst, ka Šengenas līguma 8. pantā bija norāde uz iespējamo problēmu rašanos, jo tas noteica, ka “lai atvieglotu kontroles pie kopīgām robežām un ņemtu vērā ievērojamās atšķirības Beniluksa Ekonomikas savienības, Vācijas Federatīvās Republikas un Francijas Republikas tiesību aktos, puses apņemas savās teritorijās centīgi apkarot narkotiku neatļautu tirdzniecību un efektīvi saskaņot rīcību šajā jomā“.9 Pēc analoģijas ar acquis communautaire šo terminu varētu tulkot latviski kā Šengenas tiesību kopumu, taču ērtības labā autori lieto vispārpieņemto terminu “Šengenas acquis”, kurš tiek lietots Eiropas Kopienu tiesību aktu oficiālajos tulkojumos latviešu valodā.10 Šengenas izpildu komitejas lēmums (1999. gada 28. aprīlis) par Kopīgās rokasgrāmatas un Kopīgās konsulārās instrukcijas gala variantu (SCH/Com-ex (99) 13), Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, L 239, 22/09/2000, 0317.–0404. lpp.11 Jāpiebilst, ka runa ir tikai par pievienošanās juridisko pusi. Robežkontroles atcelšana un citu pasākumu ieviešana tādās valstīs kā, piemēram, Grieķija notika pakāpeniski dažu gadu laikā.12 Treaty of Amsterdam amending the Treaty on European Union, the Treaties establishing European Communities and certain related acts, as signed in Amsterdam on 2 October 1997, Office for Official Publications of the European Communities.13 Savas ietekmes un veltītā sarunu laika ziņā par būtiskāko jaunu dokumentu robežkontroles jomā būtu uzskatāms Šengenas Robežu kodekss Eiropas Parlamenta un Padomes regula (EK) nr. 562/2006 (2006. gada 15. marts), ar kuru ievieš Kopienas Kodeksu par noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss), Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis L 105, 13/04/2006, 0001.–0032. lpp.14 2004/926/EK: Padomes lēmums (2004. gada 22. decembris) par to, kā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste piemēro daļu no Šengenas acquis noteikumiem, Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis L 395, 31/12/2004, 0070.–0078. lpp.15 M. den Boer, “Step by Step Progress: An Update on the Free Movement of Persons and Internal Security”, EIPASCOPE 1997 (2), p. 1.–4.16 Ministry for Refugee, Immigration and Integration Affairs, “EU Cooperation” http://www.nyidanmark.dk/en-us/coming_to_dk/international_co-operation/eu_cooperation/, pārbaudīts 20.09.2007.

12 13

Valsts robežsardze gatava Šengenai

Inga Paparde,“Neatkarīgā Rīta Avīze“,speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

Kad Latvija pievienosies Šengenas līguma dalībvalstu saimei, uz Eiropas Savienības (ES) iekšējām robežām būs jāpārtrauc robežkontrole. Valsts robežsardzei sagatavošanās periodā bija doti vairāki uzdevumi, lai Latvija bez problēmām un šaubām varētu pievienoties šai valstu saimei un atcelt ES iekšējo robežkontroli. Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks Konstantīns Šarigins sarunā pārliecinoši saka: „robežsardze vi-sas rekomendācijas ir ievērojusi un visus uzdevu-mus izpildījusi, un jau tagad ir gatava robežkontroles atcelšanai.“

Šengenas līgumu 1985. gadā noslēdza Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, kā arī Francija un Vācija, savukārt 1990. gadā tika parakstīta Šengenas konven-cija. Pašlaik tai jau ir pievienojušās 13 ES dalībvalstis, kā arī Islande un Norvēģija. “Par pievienošanos Šengenas zonai Latvija sāka runāt līdz ar pievienošanos ES,” stāsta K. Šarigins. “Pat pirms pievienošanās ES

mums bija zināms par uzdevumiem, ko izvirza dalība ES un arī tālākajā nākotnē Šengena, jo vienas darbība bez otras nav iespējama – mēs nevaram būt Šengenas dalībvalsts, neesot Eiropas Savienībā. Savukārt, iestājoties ES, jau uzreiz bija noteikti termiņi, kādā veidā Valsts robežsardze var gatavoties Šengenai un kas jāpaveic. Datums sākotnēji nebija noteikts – tikai tas, ka jāveic visi pasākumi, lai Latvija un pārējās valstis būtu gatavas darboties Šengenas dalībvalstu saimē.”

Ko paredz Šengenas dalībvalstu līgums un kādus pienākumus valsts pievienošanās šim līgumam uzliek robežsardzei? K. Šarigins stāsta: “Galvenais Šengenas konvencijas mērķis, kas būtībā ir tieši saistīts valstu robežsardzēm, – īstenot ES paredzēto personu un preču brīvu kustību, atceļot valstu iekšējās robežas. Tas, protams, ir ērti valstu iedzīvotājiem un uzņēmējiem, taču valstu drošībai tas ir risks, un jāsaskaras ar robežu atcelšanu ēnas pusēm: pārrobežu noziedzību un nelegālo imigrāciju. Tādēļ drošības

dienestiem ir jāmaina darbības metodes, lai aizstātu šo robežu neesamību, tādējādi veidojot tā sauktos kompensējošos mehānismus. Latvija, sagatavojoties dalībai Šengenas zonai, ir ieviesusi kompensējošo mehānismu virkni. Šie mehānismi ir gan policijas, gan Valsts robežsardzes kompetence.“

“Protams, cilvēkiem ir patīkami, ja uz robežas viņus vairs neviens nepārbauda, tomēr vienlaikus pastāv risks, ka likumpārkāpēji izmantos šīs priekšrocības, jo visi šķēršļi, kas iepriekš bija uz robežām, – pārbaudes – tiek likvidēti. Tāpēc Latvijai tika dots laiks sagatavoties kompensējamo mehānisma ieviešanai,” turpina K. Šarigins. “Runājot par robežsardzes dar-bu, kompensējošais mehānisms ir robežapsardzes kontroles metodes ieviešana, ko izmanto jau esošās Šengenas dalībvalstis, piemēram, robežsargu rokasgrāmata, kā veikt kontroli. Kad sākām ieviest šos mehānismus, mums prasības bija ļoti tuvu Šengenas noteiktajam, taču bija arī atšķirības. Piemēram, nebija ieviesta minimālā un pilna kontrole. Šengenas valstīs uzskata: ja brauc cilvēks no Eiropas, viņš jāpārbauda citādi, nekā persona no Krievijas vai kādas citas trešās valsts. “Savējiem” jāveic minimāla kontrole, tas ir, jāpaņem pase, jāpārbauda, vai nav viltota, vai cilvēks ir pases īpašnieks, daži jautājumi un viss. Ja rodas aizdomas, ka dokuments viltots, jāpārbauda arī datu reģistros. Savukārt pārējiem cilvēkiem jāiziet pilna kon-trole, kas ietver minimālo kontroli un noteikti personas pārbaudi datu bāzēs ar pieņēmumu, ka šī persona no trešās valsts varbūt apdraud ES pilsoņus.”

Ārējās robežas stiprināšanaAtceļot ES iekšējo robežkontroli, protams,

saglabājas robežkontrole uz ES ārējām robežām – Lat-vijai tā ir sauszemes robeža ar Baltkrieviju un Krieviju. Pirmais uzdevums, ko Latvija saņēma no ES, gatavojo-ties dalībai Šengenas zonā, bija nostiprināt ārējo ES robežas kontroli, ieviešot Šengenas valstu standartus un sakārtojot infrastruktūru (uz iekšējām ES robežām ir jāsaglabā infrastruktūra esošajā stāvoklī) – gan sauszemes robežkontroles punktos, gan lidostās un ostās.

Nākamais kompensējošais mehānisms ir nostiprināt robežsargu policejisko sadarbību – tas ietver vairākus aspektus. Pirmkārt, jābūt noslēgtām vienošanām par sadarbību pārrobežu kriminālo grupējumu un

noziedzības apkarošanā, lai varētu veikt pārrobežu novērošanu un vajāšanu, ja noziedznieks mēģina pa-zust blakus valsts teritorijā. Ja Latvija veic šādu darbību, ir jāinformē attiecīgās valsts atbildīgās iestādes. Šādi sadarbības līgumi ir noslēgti ar Lietuvu un Igauniju. Otrkārt, jāizveido kontaktpunkti un sadarbības centri. Pašlaik ir viens kontaktpunkts Grenctālē, kur kopīgi strādā lietuviešu un latviešu robežsargi, kuriem drīzumā pievienosies arī policisti. Treškārt, sadarbība paredz arī kopīgu patrulēšanu – vienā un otrā valsts teritorijā, un, ceturtkārt, tā ir informācijas apmaiņa jebkurā virzienā.

Būtisks kompensējošais mehānisms, kā atzīst K. Šarigins, ir vienotas Šengenas informācijas sistēmas ieviešana. Šogad septembrī deviņas no desmit ES dalībvalstīm, kas ES iestājās 2004. gadā, pievienojās Šengenas informācijas sistēmai SISone4All, kas šo valstu tiesībsargājošajām institūcijām dod piekļuvi vienotajai Šengenas dalībvalstu datu bāzei par meklējamām un pazudušām personām, zagtiem transportlīdzekļiem, nozaudētiem un nederīgiem doku-mentiem un ieročiem.

Lai pārbaudītu, vai Latvija un citas jaunās dalībvalstis ir izpildījušas Šengenas uzdevumus, bija noteikts pārbaužu grafiks visām robežām (jūras, sauszemes, lidostā). Pārbaudes veic citu ES Šengenas val-stu eksperti, pārstāvji no Eiropas Komisijas un Ģenerālsekretariāta.

“Lai arī kopīgais novērtējums mums bija ļoti labs, tomēr bija rekomendācijas pēc pārbaudēm, un, jāatzīst, ka nevienai valstij viss uzreiz nebija pilnīgā kārtībā,” stāsta K. Šarigins. “Pagājušajā gadā, kad notika pārbaude Rīgas lidostā, tur vēl nebija pilnībā sakārtota infrastruktūra. Šengena prasa, lai būtu divi atsevišķi termināli – Šengenas pilsoņiem un citiem, tāpēc eksperti sacīja: nē, brauksim vēlreiz! Eksperti ieradās šā gada septembrī, un viņu atzinums bija ļoti labs. Ļoti svarīga pārbaude bija saistīta ar gatavību darboties Šengenas informācijas sistēmā, ko mūsu robežsargi godīgi izturēja. Eksperti negaidīti ieradās arī Jūras pasažieru ostā. Tur bija paraugdemonstrējums, kā mēs rīkojamies, aizturot nelegālo imigrantu grupu, kā pārbaudām datus informatīvajā sistēmā.” Pārbaužu laiks Valsts robežsardzei ir beidzies. “Tagad mēs gaidām oficiālo lēmumu, kas ļaus mums pārtraukt robežkontroli uz ES iekšējām robežām, un to izpildīsim,” saka K. Šarigins.

14 15

Kas mainīsies pēc Latvijas pievienošanās

Šengenas līgumam?

Kā paziņojusi Eiropas Savienības prezidējošā valsts Portugāle, 2007. gada 21. decembrī Latvijas Republika un vēl astoņas Eiropas Savienības valstis pievienosies Šengenas telpai. Tādējādi Latvija pilnībā kļūs piederīga tieslietu, brīvības un drošības telpai bez iekšējām robežām.

Svarīgākās pārmaiņas:1. Tiks atcelta personu un transportlīdzekļu

robežkontrole uz Eiropas Savienības iekšējām robežām – uz robežām ar Igauniju un Lietuvu, kā arī iekšējām prāmju un aviācijas līnijām. Visu valstu piederīgie, kas būs likumīgi ieceļojuši Šengenas valstu telpā, varēs brīvi pārvietoties pāri iekšējām robežām jebkurā vietā, un personām neatkarīgi no viņu valsts piederības nepiemēros robežpārbaudes. Tomēr Eiro-pas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas vai Šveices pilsoņiem līdzi jābūt derīgai pasei vai identitātes kartei (personas apliecībai), savukārt trešo valstu piederīgajiem – derīgai pasei ar derīgu Šengenas vīzu vai uzturēšanās atļauju (ja tāda ir nepieciešama).

2. Latvijas lidostās pasažieru plūsma tiks sadalīta starp Šengenas un pārējiem termināliem. Robežkontrole būs jāveic visām personām, kuras ielido/izlido no/uz valstīm, kas nav pievienojušās Šengenas līgumam.

3. Robežsargi par Eiropas Savienības, Eiropas Eko-nomikas zonas un Šveices pilsoņiem, kā arī Latvijas nepilsoņiem izlases kārtībā varēs pārbaudīt informāciju Latvijas un Eiropas attiecīgajās datu bāzēs. Pārbaužu mērķis būs pārliecināties, ka attiecīgās personas nera-da reālus, konkrētus draudus Latvijas iekšējai drošībai, sabiedriskajai kartībai, starptautiskajām attiecībām vai neapdraud sabiedrības veselību.

4. Trešo valstu pilsoņi, uzrādot derīgu Šengenas val-stu vienota parauga vīzu vai uzturēšanās atļauju, vai Šveices un Lihtenšteinas uzturēšanās atļauju, varēs šķērsot Latviju tranzīta nolūkā vai ieceļot un uzturēties Latvijas teritorijā ne ilgāk par trim mēnešiem. Latvijas uzturēšanās atļaujas turētāji būs tiesīgi tās derīguma laikā uzturēties valstī un izbraukt uz citām Eiropas Savienības un Šengenas telpas valstīm ar mērķi uzturēties tajās ne ilgāk par trim mēnešiem.

5. Visos Latvijas Republikas administratīvajos rajo-nos un Rīgā Valsts robežsardzes imigrācijas dienesti tiks nostiprināti personāla un materiāltehniskajā ziņā. Ikdienā pie iekšējām robežām darbosies imigrācijas mobilās patruļas. To uzdevums būs izvēles kārtībā pēc valsts robežas šķērsošanas aizdomīgām personām un transportlīdzekļiem veikt imigrācijas pārbaudes Latvi-jas Republikas teritorijā.

6. Ja radušies nopietni draudi sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības veselībai un iekšējai drošībai, ar īpašu Mi-nistru kabineta lēmumu uz Eiropas Savienības iekšējās robežas uz laiku var atjaunot robežkontroli.

7. Šķēršļi, kas traucē personu un preču kustībai uz iekšējām sauszemes robežām, tiek likvidēti.

Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Robežapsardzības pārvaldes informācija

Nelegālā imigrācija un ES iekšējo robežu atvēršana

Inga Paparde,“Neatkarīgā Rīta Avīze“, speciāli “Latvijai Eiropas Savienībā”

“Latvijā gada laikā ierodas vairāki simti personu bez dokumentiem, nelegāli šķērsojot robežu. Tikai daži no viņiem pieprasa un iegūst patvēruma meklētāja, bēgļa vai alternatīvo statusu, kas ļauj viņiem legāli uzturēties valstī. Nelegālie imigranti, kamēr noskaidro viņu personību, uzturas nelegālo imigrantu izmitināšanas centrā “Olaine”. Jau pēc Latvijas iestāšanas Eiropas Savienībā (ES) tika prognozēts, ka strauji palielināsies patvēruma meklētāju un nelegālo imigrantu skaits valstī, tomēr tas nav piepildījies. Pašlaik, stāvot pie Šengenas dalībvalstu zonas durvīm, arī skan dažādas prognozes. Ir pilnīgi skaidrs, ka ES iekšējās robežu kontroles atcelšana palielina iespēju, ka Latvijā varētu ieceļot vairāk nelegālo imigrantu, īpaši no Austrumiem,“ sarunā apgalvo Valsts robežsardzes priekšnieka viet-nieks, robežsardzes pulkvedis Konstantīns Šarigins.

Pastāv risks, ka likumpārkāpēji, to vidū nelegālie imigranti, izmantos priekšrocības, ko dod ES iekšējās robežas kontroles atcelšana arī Baltijas valstīs, jo visi šķēršļi, kas bija uz robežām, – pārbaudes – tiek likvidēti, taču tieši tāpēc vairāki kompensējošie mehānismi, kuru ieviešanā piedalās Latvija, ir vērsti uz ārējās robežas stiprināšanu un citu pasākumu realizēšanu.

Latvijā pēdējos gados mazinājusies t. s. zaļās robežas šķērsošana, nelegālie imigranti visbiežāk cenšas iebraukt Latvijā caur oficiālajiem kontrolpunktiem, iz-mantojot viltotus dokumentus. Daudzos gadījumos viņi mūsu valstī gan ierodas likumīgi, uzrādot savas valsts pasi un vīzu, taču pēc tam ar viltotu kādas citas valsts, visbiežāk Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Čehijas vai Slovākijas, pasi mēģina doties tālāk. Mūsu valsts primārais uzdevums ir nepieļaut nelegālu imigrantu ierašanos Latvijā. Taču ne mazāk svarīgs uzdevums ir nepieļaut to, ka Latvija varētu kļūt par tranzītvalsti nelegālu migrantu plūsmā uz ES dalībvalstīm. Neno-liedzami nelegālā imigrācija ir saistīta ar noziedzību, jo visbiežāk nelegālo imigrantu plūsma ir organizēta un par to maksā šī rūpala organizētājiem.

“Bez šaubām, aktuālāka būs nelegālā imigrācija, būs mēģinājumi ieceļot ar viltotiem dokumentiem, bez dokumentiem, ostās, lidostās, galvenokārt no Aus-trumiem. Un tas notiek jau tagad – migranti cenšas iekļūt Latvijā un tad doties uz citām ES valstīm. Nav izslēgts arī, ka palielināsies ieceļošana no Rietumiem – cilvēki, kuriem vecajās ES dalībvalstīs nav darba,

meklēs darba iespējas šeit. Tomēr, ja darba atļauju jautājums ir sakārtots, šie cilvēki var te ierasties un strādāt. Darbaspēka jautājums Latvijā ir aktuāls, tāpēc pastiprināti darbosies dienesti, lai nepieļautu ārzemnieku nelegālo nodarbinātību. Šādi reidi jau tagad notiek kopā ar Valsts darba inspekciju,” situāciju vērtē K. Šarigins.

Cīnīties pret nelegālo imigrāciju Lai nepieļautu nelegālās imigrācijas plūsmu Latvijā,

Valsts robežsardze nostiprina savu darbību uz ārējām robežām – ir iegādāta atbilstoša tehnika un jauni tehni-skie līdzekļi (piemēram, diennakts un nakts novērošanas kameras, sensori u. c.), notikušas personāla mācības, uzlabota operatīvā darbība un veikti citi pasākumi.

Vispirms robežsardzes uzdevums ir nepieļaut, ka nelegālie imigranti iekļūst Latvijā, taču, ja tas ir noti-cis, Imigrācijas dienestam jāstrādā sadarbībā ar poli-ciju – tādējādi lielāks darbs ir policijas operatīvajiem dienestiem, jāattīsta jauni paņēmieni, jāuzlabo operatīvie pasākumi. Piemēram, jāapzina vietas, kur mēdz uzturēties imigranti, īpaši nelegālie (to jau darām tagad), piemēram, nelegālais darba spēks celtniecībā.

Līdzīgi kā kompensējošie mehānismi iekšējās robežkontroles atcelšanai ir robežsargu kompetencē, šādi kompensējošie mehānismi ir arī policijai – policijas mobilās vienības, kas veic personu un autotransporta (autobusu) pārbaudes uz lielākajiem tranzītceļiem, vil-cienu kustības pārbaudes, kontaktpunktu veidošana pierobežas rajonos, kas paātrina policijas darbam nepieciešamās informācijas iegūšanu no kaimiņvalstīm, viesnīcu un citu apmešanās vietu apmeklētāju datu pārbaude, kopīgas patruļas ar kaimiņvalstu kolēģiem.

Pulkvedis K. Šarigins norāda, ka nozīmīga loma nelegālo imigrantu apzināšanā ir sabiedrības atsaucībai un apziņai, ziņojot atbildīgajām iestādēm par kādu nezināmu personu, kas rada aizdomas. Pēc K. Šarigina domām, nelegālajam imigrantam Latvijā ilgstoši noslēpties ir sarežģīti, jo viņam ir nepieciešama iztika, darbs, dokumenti, tādēļ agrāk vai vēlāk šai per-sonai jāparādās gaismā.

Runājot par bēgļu pārvietošanos, K. Šarigins atzīst, ka arī viņiem Šengenas zonā ir lielākas iespējas ceļot, pārvietoties. Taču, ja cilvēks ir saņēmis bēgļa vai

16 17

patvēruma statusu jau kādā citā ES valstī, Latvijai nav vēlreiz jāizskata šī cilvēka lieta, taču nepieciešamības gadījumā šo personu var izraidīt.

K. Šarigins uzskata: no vienas puses, ir daudz cilvēku, kuriem ir nepieciešams nodrošināt aizsardzību, jo viņi savā dzimtenē ir bijuši pakļauti briesmām, taču pieredze rāda, ka šādu cilvēku ir tikai 5%. Pārējie 95% ir ekonomiskie migranti, kuri meklē valsti, kur ir vairāk iespēju nopelnīt un arī lielākas sociālās garantijas. Tas izskaidro nelegālo imigrantu mazāku interesi par Latviju nekā, piemēram, par Skandināvijas valstīm vai Vāciju, kur ir augstas sociālās garantijas un jau gadiem veidojusies bēgļu kopiena.

Sarunā pieskaramies arī jautājumam, kā būs iespējams noteikt, vai cilvēks, kas ieceļojis Latvijā no ES, nav likumpārkāpējs vai ieceļotājs no trešās valsts,

kuram Latvijā nemaz nevajadzētu atrasties. K. Šarigins uzsver: mūsu uzdevums ir nostiprināt Imigrācijas di-enestu valsts iekšienē, un cilvēku skaits šajā dienestā būs būtiski palielināts, turklāt ne tikai Rīgā, bet katrā rajonā. “Mēs vēlamies rūpēties par iedzīvotāju drošību, lai tos, kuriem nav jāatrodas Latvijā, atšifrētu un palūgtu izbraukt no valsts. Ja cilvēks iebraucis ar vīzu, tajā ir noteikts datums, kurā jāizceļo, un ja persona nav izbraukusi, mūsu sistēmā atskan brīdinājums, un mums ir pamats viņu aizturēt. Vispirms meklēsim vietā, kuru persona norādījusi kā savu apmešanās vietu Latvijā, ziņosim policijai par šādu gadījumu un veiksim dažādas citas operatīvās darbības. Pašlaik ir ieviesti grozījumi likumdošanā, ka visiem hoteļiem, viesu na-miem, viesnīcām būs jāpaziņo Imigrācijas dienestam par katru ārvalstnieku.”

Valsts policija pirms un pēc pievienošanās Šengenai

Gatis Švika, Valsts policijas Galvenās administratīvās pārvaldes Starptautisko lietu biroja priekšnieksInese Voloseviča,Valsts policijas Galvenās administratīvās pārvaldes Starptautisko lietu biroja Eiropas lietunodaļas priekšniece

Valsts policija jau vairākus gadus ir gatavojusies tam, ka Latvija pievienosies Šengenas līguma valstu telpai, un nu šis brīdis vairs nav aiz kalniem. Taču vispirms – par to, kas ir paveikts, lai Latvija varētu pievienoties Šengenas zonai.

Valsts policija kopīgi ar Iekšlietu ministriju un tās padotībā esošajām iestādēm, kā arī daudzas citas Latvijas valsts pārvaldes iestādes jau pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) uzņēmās pienākumus, ku-rus tām vajadzēja kvalitatīvi izpildīt noteiktā termiņā, lai novērtējums būtu pozitīvs. Pirmais pārbaudījums Valsts policijai bija Šengenas novērtējums par policijas sadarbību, kas notika 2006. gada septembrī.

Šengenas konvencijas 39. pants nosaka, ka līgumslēdzējas puses apņemas nodrošināt to, ka policijas dienesti savas kompetences ietvaros un saskaņā ar valsts likumiem savstarpēji sniedz palīdzību, lai novērstu un izmeklētu noziedzīgus nodarījumus, ja vien valsts likumi neparedz, ka palīdzību var lūgt tikai tiesu varas iestādes, un ar noteikumu, ka lūgums vai tā izpilde neizraisa piespiedu pasākumu piemērošanu saņēmējā līgumslēdzējā pusē. Ja lūguma izpilde nav saņēmējas policijas iestādes kompetencē, tā to nodod kompetentai iestādei. Šos pārbaudījumus Valsts polici-ja izturēja godam, pierādot savu spēju veikt starptau-tisko sadarbību Šengenas kontekstā. Šengenas novērtēšanas komisijas ziņojums tika apstiprināts, un Valsts policija varēja gatavoties nākamajam pasākumam.

Šengenas informācijas sistēma2007. gada 1. septembrī dažas iestādes, to vidū

arī Valsts policija, sāka lietot Šengenas informācijas sistēmu SISOne4ALL (turpmāk tekstā – SIS) – tas bija nākamais solis Eiropas kopējās telpas izveidē policijas sadarbības jomā.

Kādu informāciju var iegūt SIS un kādus datus tā uztur?

Šengenas informācijas sistēmā ievada datus par: izdošanas nolūkā meklējamām personām (t. i., personām, kuras ir meklēšanā);

ārvalstniekiem, kuriem liegta ieceļošana Šengenas teritorijā; pazudušām personām vai personām, kas aizsardzībā vai draudu novēršanas nolūkā ir uz laiku jāapsargā;

lieciniekiem vai personām, kurām atbilstoši pavēstei jāierodas tiesu iestādēs

priekšmetiem, ko meklē, lai konfiscētu vai izman-totu kā pierādījumu krimināllietās.

Šā gada septembrī notika pārbaude par to, kā Latvijā tiek lietota SIS – tika pārbaudītas vairākas Iekšlietu ministrijas padotībā esošās iestādes, tajā skaitā arī Valsts policija. Kāda ir SIS būtība? Piemēram, ja Francijā ir meklēšanā persona un informāciju par šo faktu ievieto SIS, tai var piekļūt 27 ES dalībvalstu kompetentās iestādes un attiecīgi rīkoties, ja šo per-sonu, piemēram, aiztur Latvijā.

Robežu atvēršanaNākamais būtiskais pavērsiena punkts būs

2008. gada 1. janvāris (pēc ES Portugāles prezidentūras paziņotā – 2007. gada 21. decembris), kad tiks atcelta robežkontrole uz iekšējām robežām, t. i., uz Latvijas–Lietuvas un Latvijas–Igaunijas robežām. Ko tas nozīmē sabiedrībai? Persona, kas būs iekļuvusi Šengenas telpā (t. sk. arī Latvijā), varēs brīvi pārvietoties pa Šengenas dalībvalstīm bez robežkontroles, jo uz iekšējām robežām robežkontroles nebūs. Valsts polici-ja varēs veikt arī pārrobežu vajāšanu, kā to paredz Šengenas konvencijas 41. pants. Ko tas nozīmē? Vie-nas valsts policijas darbiniekam (piemēram, Latvijas), sākot savā valstī noziedznieka vajāšanu, būs tiesības turpināt to darīt arī kaimiņvalstī (piemēram, Lietuvā), līdz brīdim, kad šajā procesā iesaistās vietējie polici-jas darbinieki un noziedznieks tiek aizturēts. Policistam

18 19

šajā gadījumā būs arī tiesības pašaizsardzības nolūkā lietot šaujamieroci vai citus speciālos līdzekļus, lai aizturētu noziedznieku.

Papildus tam Valsts policija jau veic kopīgo patrulēšanu ar Lietuvas (Dobeles rajona pierobežā) un Igaunijas (Valkas rajona pierobežā) policijas dar-biniekiem. Kopīgās patruļas jau sāktas 2006. gada nogalē un, ja būs nepieciešams, turpināsies arī nākotnē.

Policijas pārrobežu sadarbība Valsts policija veikusi pasākumu virkni, lai

nodrošinātu koordinētu un efektīvu pārrobežu polici-jas sadarbību: 2006. gadā stājās spēkā Latvijas Re-publikas un Igaunijas Republikas valdības līgums par pārrobežu sadarbību noziedzības apkarošanā, 2007. gadā ir stājies spēkā arī Latvijas Republikas valdības un Lietuvas Republikas valdības līgums par sadarbību organizētās noziedzības un citu noziedzīgu nodarījumu apkarošanā un kopīgām darbībām pierobežas apgabalos.

Šie līgumi paredz iesaistīto valstu policiju dar-biniekiem pierobežas rajonos veikt pasākumus, lai uzlabotu kopīgo cīņu pret noziedzību un nodrošinātu sabiedrisko kārtību. Piemēram, jau kopš 2006. gada decembra Valkas rajona policijas pārvaldes darbinie-ki organizē kopīgas policijas patruļas sabiedriskās

kārtības nodrošināšanai ar Igaunijas Republikas Leu-nas (Lõuna) policijas prefektūras darbiniekiem. Ņemot vērā specifisko situāciju Valkā un Valgā (viena pilsēta, divas valstis), šādas patruļas notiek regulāri un ir vērstas uz noziedzības novēršanu un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, jo īpaši dažādu masu pasākumu laikā.

Arī citu pierobežu rajonu policiju pārvaldes izmanto šo mehānismu, tomēr šie gadījumi citās pārvaldēs nav tik regulāri un to rīkošana ir atkarīga no nepieciešamības, jo īpaši ņemot vērā ierobežotās cilvēkresursu iespējas. Pierobežu rajonu policijas pārvalžu vadītāji regulāri sadarbojas ar kaimiņvalsts attiecīgā rajona polici-jas vadību, gan koordinējot kopīgus pasākumus noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas jomās, gan organizējot kopīgas dar-binieku mācības, gan veicot informācijas apmaiņu par aktuālākajām noziedzības problēmām.

Pēc robežkontroles atcelšanas uz Latvijas robežām ar Lietuvu un Igauniju stāsies spēkā noteikumi par pārrobežu vajāšanu. Līdzās tiem ir paredzēti arī citi kompensējošie pasākumi. Piemēram, tiks pārbaudīti visi ārvalstnieki, kuri apmetas viesnīcās un citās tūristu mītnēs, – lai noteiktu, vai konkrētās personas nav meklēšanā Šengenas informācijas sistēmā, kā arī no-tiks pastāvīga un regulāra informācijas aprite, jo īpaši ar Lietuvas un Igaunijas policiju struktūrvienībām.

2006. gadā aizturētie ārzemnieki bez darba atļaujām

Valsts

Aizturēto personu skaits

Bulgārija 79Krievija 13Uzbekistāna 9Igaunija 8ASV 4Izraēla 4Ukraina 3Baltkrievija 2Armēnija 1Azerbaidžāna 1Austrālija 1Indija 1LR bezvalstnieks 1Moldova 1Nigērija 1Rumānija 1Tadžikistāna 1Kopā 131

2007. gadā (8 mēnešos) aizturētie ārzemnieki bez darba atļaujām

ValstsAizturēto personu skaits

Pavalstniecība Aizturētie bez darba atļaujām

Argentīna 1ASV 3Austrālija 1Baltkrievija 3Ēģipte 1Indija 2Izraēla 3Krievija 12Moldova 19Turcija 1Ukraina 9Uzbekistāna 5LR bezvalstnieks 2Kopā 62

Avots: Valsts robežsardze

Konstatētie pārkāpumi uz valsts robežas robežšķēršošanas vietās, pierobežā un pierobežas joslā

Uz valsts robežas konstatēto ārzemnieku skaits,kuri mēģināja nelikumīgi ieceļot Latvijas republikā

uz valsts robežas

Konstatēto ārzemnieku skaits,kuri pārkāpa uzturēšanās nosacījumus

20 21

Valsts robežsardzes amatpersonu darbība pret ārzemniekiem,kuri mēģināja ieceļot Latvijas Republikā bez derīgiem dokumentiem,

vīzas vai pārkāpa uzturēšanās nosacījumus

Ārzemnieku skaits, kas saukts pie administratīvās atbildībaspar strādāšanu bez darba atļaujas

Fizisko personu skaits, kas sauktspie administratīvās atbildības

par nodrošināšanu ar iespēju nelikumīgi uzturēties valstī

Juridisko personu skaits, kas saukts pie administratīvās atbildībaspar ārzemnieku nodarbināšanu bez darba atļaujām

Personu skaits, kas izmantoja viltotus dokumentus

732 ārzemniekiem sastādītie atteikumi Latvijas Republikā

310 ārzemnieki saukti pie administratīvās atbildības par uzturēšanās nosacījumu pārkāpumiem

81 ārzemnieks izraidīts piespiedu kārtā (visbiežāk izraidītie – Moldovas (25), Krievijas (17), Ukrainas (12) pilsoņi)

janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs

2007. gada I pusgada 73 personas, kasrobežkontroles laikā uzrādīja 76 viltotusdokumentus, tajā skaitā:

39 viltotas pases,1 svešu pasi,5 viltotas personas apliecības,1 svešu personas apliecību24 viltotas vadītāja apliecības5 viltotas transportlīdzekļu reģ. apliecības1 viltots zīmogs ar ko apstiprināts kuģaapkalpes saraksts

22 23

Šengenas konvencijas finanšu programmas

(Schengen Facility) realizācija

Laura Karniete,Iekšlietu ministrijas Preses centra vadītājaKristīne Pētersone, Valsts robežsardzes Galvenās pārvaldes Preses un sabiedrisko attiecību dienesta galvenā inspektore

Šā gada 30.septembrī tika pabeigti visi pasākumi, kas saistīti ar Šengenas konvencijas finanšu program-mas (Schengen Facility) 31 projekta ietvaros noslēgto līgumu īstenošanu. Ir pilnībā ieviesti visi plānotie pasākumi par kopsummu 91,9 miljoni eiro jeb 99,6% no kopējā finansējuma.

Valsts robežsardzē tika īstenoti 15 projekti par kopējo summu 67,2 miljoni eiro, kuru rezultātā:

uzbūvēti 4 un rekonstruēti 2 ēku kompleksi; izbūvētas 2 dzelzceļa staciju robežkontroles zo-nas; iegādāti 307 transportlīdzekļi (automašīnas, sniega motocikli, kvadricikli, autobusi, traktori, motocikli, motorlaivas); iegādāti 2 helikopteri; iegādāts 1 patruļkuģis, 9 patruļkuteri un 1 kuteris uz gaisa spilvena; iegādāts robežu šķērsošanas punktu tehniskais aprīkojums; izveidota jūras robežas videonovērošanas sistēma un rekonstruēts operāciju koordinācijas centrs Ventspilī; iegādāts tehniskais aprīkojums austrumu tā sauktās zaļās robežas apsardzībai; modernizēts Valsts robežsardzes telekomunikāciju tīkls; paplašināta austrumu robežas radiosakaru sistēma; izveidota automatizēta pirkstu nospiedumu identifikācijas sistēma (AFIS); izveidota personu biometriskās identifikācijas informatīvā sistēma lidostā “Rīga”; iegādāts ekipējums (peldošo līdzekļu speciālistiem, aviācijas speciālistiem, kinologiem, mobilo vienību robežsargiem u. c.); iepirkts 41 suns; veiktas dažādas mācības (svešvalodu kur-si – 564 cilv., peldošo līdzekļu speciālistiem – 51 cilv., aviācijas speciālistiem – 22 cilv., sakaru speciālistiem – 12 un IT speciālistiem – 63).

Ārlietu ministrijā tika īstenoti pieci projekti par 8,2 miljoniem eiro, kuru rezultātā:

Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības nodrošinātas ar Šengenas vīzu izsniegšanai nepieciešamo datu pārraides infrastruktūru – iegādāti un uzstādīti 100 da-torkomplekti, 35 vīzu printeri, 45 skeneri, 45 ierīces datu drošai pārraidei, 45 digitālās fotokameras ar programmnodrošinājumu; Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vīzu nodaļas iekārtotas atbilstoši Šengenas drošī-bas standartiem un prasībām – izbūvēta vēstniecī-bas Grieķijā konsulārā nodaļa, rekonstruētas vīzu nodaļas Latvijas vēstniecībās Ķīnā, Minskā, Madridē, Kopenhāgenā, Kijevā, Londonā, Japānā, Berlīnē, Varšavā, Vīnē, Parīzē, Oslo, Prāgā, Tallinā un Viļņā, rekonstruēti konsulāti Vitebskā, Kaļiņingradā un Pleskavā un ģenerālskonsulāts Sanktpēterburgā; iegādāti metāla detektori ģenerālkonsulātam Sanktpēterburgā, Latvi-jas vēstniecībām Kijevā, Minskā un Vitebskā, kā arī ierīkotas vājstrāvas sistēmas 24 Latvijas diplomātiskajās pārstāvniecībās ārvalstīs, bet 21 uzstādīti seifi; veikta vēstniecību un konsulātu nodrošināšana ar augsta līmeņa viltojumu atklāšanas aprīkojumu, elektroniska vai papīra formāta pasu paraugu kat-alogiem un rokasgrāmatām – iegādāti 40 doku-mentu viltojumu atklāšanas aprīkojumi vidēja riska reģioniem, 10 dokumentu viltojumu atklāšanas aprīkojumi augsta riska reģioniem un 40 ES autentisku personību apliecinošu, ceļojuma un uzturēšanās dokumentu rokasgrāmatu komplekti; Apmācītas Latvijas vēstniecību un konsulātu konsulārās amatpersonas.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē tika īstenoti trīs projekti par 4,2 milj eiro, kuru rezultātā:

izbūvēts un aprīkots PMLP Datu centrs; pilnveidota Latvijas nacionālā vīzu informācijas sistēma; PMLP darbinieki apguvuši angļu un franču valo-du.

Informācijas centrā tika īstenoti trīs projekti par 11,3 milj. eiro, kuru rezultātā:

Latvijas Nacionālā Šengenas informācijas sistēma (N.SIS) tehniski sagatavota savienošanai ar Centrālo Šengenas informācijas sistēmu (SIS), iegādājoties tehnisko aprīkojumu un programmatūru; pilnveidota Iekšlietu ministrijas datu pārraides tīkla drošība, iegādājoties tehnisko aprīkojumu un programmatūru; apmācīti N.SIS nodaļas, SIRENE biroja darbinieki un citi SIS lietotāji.

Valsts ieņēmumu dienestā īstenoti divi projekti par 495,7 tūkst. eiro, kuru rezultātā:

paaugstināta personu un tām piederošo man-tu kontroles efektivitāte uz ārējās robežas, iegādājoties sakaru iekārtas, nakts redzamības optiskās iekārtas, datortehniku un programmatūru, skenerus, videokameras, endoskopus, nelineāro lokatoru, tālruņu līniju analizatoru, narkotisko vielu identifikācijas testus, metāla detektorus un citu aprīkojumu;

iegādāti narkotiku pēddziņi suņi un apmācīti kino-logi.

Valsts policijā īstenots viens projekts par 355,4 tūkst. eiro, kura rezultātā 508 Valsts policijas darbinieki apguvuši angļu valodu un citas svešvalodas.

Iekšlietu ministrijā un Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā (CFLA) īstenots pa vienam projektam (attiecīgi 119,3 tūkst. eiro un 123,9 tūkst. eiro), kuru mērķis bija Schengen Facility vadošās (Iekšlietu ministrija) un ieviešanas (CFLA) iestādes darbības nodrošināšana.

24 25

Drošība un terorisma apkarošanas jautājumi saistībā

ar Latvijas pievienošanos Šengenas līgumam

Inga Šaršūne, LR Ārlietu ministrijas Drošības politikasdepartamenta Starptautisko operāciju unkrīžu noregulējuma nodaļas 2. sekretāre

Drošības un terorisma problemātika

Globālais terorisms ir kļuvis par vienu no no-pietnākajiem drošības draudiem mūsdienu pasaulē, apdraudot gan nevainīgu cilvēku dzīvības, gan sabiedrības vienotību kopumā. Traģiskie 2001. gada 11. septembra notikumi ASV ir uzskatāmi par pagrie-ziena punktu pasaules drošības politikā, pilnībā mai-not mūsu viedokli par starptautiskā terorisma draud-iem. 2004. gada 11. marta sprādzieni pasažieru vilcienos Madridē un 2005. gada 7. jūlija sprādzieni Londonas transporta sistēmā atkārtoti apliecināja, ka neviena valsts pasaulē nevar justies pasargāta no teroristu uzbrukumiem. Starptautiskā terorisma tīkls pakāpeniski ir kļuvis par decentralizētu, neatkarīgu grupējumu kopumu, kas balsta savu rīcību uz radikālām ideoloģijām. Rezultātā terorisms kļūst globālāks, un tā mērķi grūtāk prognozējami. Lai pilnvērtīgi stātos pre-tim šiem draudiem, ir nepieciešama plašas amplitūdas speciālistu, ekspertīzes un institūciju (tajā skaitā diplomātijas, iekšlietu un operatīvo dienestu, drošības struktūru un finanšu iestāžu) savstarpēji koordinēta rīcība gan nacionālajā, gan starptautiskajā mērogā.

Eiropas iedzīvotāji starptautisko terorismu uzskata par vienu no svarīgākajām problēmām, ar ko pašlaik ir jāsaskaras Eiropas Savienībai (ES).1 Pastāvīgas teroristu aktivitātes mudina uz ciešāku starpvalstu sadarbību, tādējādi ES loma terorisma apkarošanā pēdējos pāris gados ir būtiski pieaugusi. Šajā procesā tiek iesaistītas visas atbildīgās nacionālās un ES institūcijas, īpašu uzmanību pievēršot informācijas koordinēšanai, operacionālajai un praktiskajai sadarbībai visu iesaistīto institūciju starpā.

Eiropas Savienības pamatdokumenti terorisma apkarošanas jomā

Sākotnējais ES terorisma apkarošanas rīcības plāns

tika pieņemts 2001. gada septembrī, lai veicinātu policijas un tiesu sadarbību cīņā pret terorisma finansēšanu. Tam sekoja vienošanās par Eiropas ares-ta ordera izveidošanu2 (European Arrest Warrant), kas paātrinātu noziedznieku (tajā skaitā par terorismu aizdomās turamo personu) izdošanu ES valstu starpā. 2002. gadā ES Padome pieņēma lēmumu3, ar ko iz-veido mehānismu tiesību sistēmu izvērtēšanai un to īstenošanai valsts līmenī cīņā pret terorismu. 2003. gadā tika pieņemta Eiropas drošības stratēģija4, kas terorismu uzskata kā vienu no galvenajiem draudiem, kā arī vērš uzmanību uz organizētās noziedzības saik-ni ar terorismu. 2004. gada 25. martā ES Padome pieņēma Deklarāciju par terorisma apkarošanu, kurā ES dalībvalstis tiek aicinātas ieviest šādus instrumen-tus terorisma apkarošanas jomā:

ietvarlēmumu par Eiropas aresta orderi (13.06.2002.), ietvarlēmumu par kopīgām izmeklēšanas vienībām (20.06.2002.), ietvarlēmumu par terorisma apkarošanu (13.06.2002.), ietvarlēmumu par naudas atmazgāšanas atklāšanu, apturēšanu un konfiscēšanu (22.07.2003.), lēmumu par Eurojust izveidošanu (28.02.2002.).

Tomēr pašlaik būtiskāks ir 2004. gada jūnijā ES Padomes pieņemtais atjaunotais ES terorisma apkarošanas rīcības plāns5 (EU Action Plan to Com-bat Terrorism), kurā ir norādīti konkrēti uzdevumi, kas jāveic ES dalībvalstīm un institūcijām. Rīcības plānā ir noteiktas piecas prioritātes terorisma apkarošanas jomā:

1) tieslietas un iekšlietas (informācijas apmaiņa, operatīvā sadarbība),

2) cīņa pret terorisma finansēšanu, 3) civilā aizsardzība un kritiskās infrastruktūras

aizsardzība, 4) cīņa pret radikalizāciju un rekrutēšanu, 5) ārējās attiecības ar citiem starptautiskajiem un

reģionālajiem aktoriem.

2005. gada 13. jūlijā ES Tieslietu un iekšlietu pa-dome pieņēma deklarāciju, kurā paziņoja, ka ES prioritāte ir izmantot Eiropas Savienību kā stabilu bāzi, lai pāri robežām vajātu teroristus un izmeklētu viņu noziegumus, neļaujot teroristiem īstenot plānus, sarau-jot viņu atbalsta tīklus, atņemot līdzekļus un saucot tos

pie atbildības. Tā paša gada decembrī ES Padomē tika apstiprināta ES pretterorisma stratēģija6, kas balstās uz četriem darbības virzieniem – novēršanu, aizsardzību, vajāšanu un reaģēšanu. Šajā dokumentā ir atspoguļota Eiropas Savienības stratēģiskā apņemšanās “apkarot terorismu globāli, vienlaikus ievērojot cilvēktiesības, un padarīt Eiropu drošāku, lai tās pilsoņi varētu dzīvot brīvības, drošības un tiesiskuma telpā”7. Paralēli šai stratēģijai tika pieņemta arī ES stratēģija un rīcības plāns cīņai pret radikalizāciju un rekrutēšanu8, jo, lai efektīvi cīnītos ar terorismu ilgtermiņā, ir nepieciešams stingrāk vērsties pret radikālu ideoloģiju izplatīšanos un apkarot terorisma cēloņus, kas veido pamatu jaunu teroristu rekrutēšanai. Eiropas Savienības robežās radikāli noskaņotu jauniešu rekrutēšana terora aktu veikšanai mūsdienās kļūst par arvien lielāku problēmu.

Latvija uztver starptautisko terorismu kā nopietnu un pastāvīgu draudu, tāpēc paši esam iesaistījušies starptautiskajā cīņā pret terorismu – gan piedaloties ar saviem spēkiem Afganistānas un Irākas militārajā kampaņā, gan pievienojoties un ieviešot daudzpusējos pretterorisma instrumentus, gan stiprinot nacionālās pretterorisma spējas.

Cīņa pret terorismu Latvijā Saskaņā ar Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēm

2006.–2010. gadam viens no būtiskākajiem ārpolitikas uzdevumiem nacionālās drošības stiprināšanas jomā ir pastiprinātas uzmanības pievēršana cīņai pret tero-rismu un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanai gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī, liekot uzsvaru uz kopīgu risku analīzes veikšanu un efektīvu stratēģisko preču kontroles importa un eksporta sistēmas darbību. Ārpolitikas pamatnostādnēs akcentēts: “Politiskajā dimensijā Latvijai ir svarīga tādu institucionālo veido-jumu radīšana, kas novērstu ES sadrumstalotību un veicinātu dalībvalstu līdzvērtīgas iespējas piedalīties ideju ģenerēšanā, apspriešanā un lēmumu pieņemšanā. Šī procesa ietvaros ir jāveicina vienota ES ārpolitika drošības jautājumos, terorisma apkarošanā, cīņā pret nelegālo imigrāciju un organizēto noziedzību, dabas katastrofu seku novēršanā, nabadzības mazināšanā pasaulē.”9 Šādu jautājumu risināšanā ir nepieciešams stiprināt dalībvalstu tiesībsargājošo iestāžu sadarbību. Jo īpaši svarīgi ir nostiprināt solidaritāti dalībvalstu vidū ES ārējās robežas stiprināšanai. Šajā sakarā Lat-vijas pievienošanās Šengenas līguma dalībvalstīm būs būtisks aspekts praktiskās sadarbības pilnveidošanai.

Stiprinot valsts spējas terorisma apkarošanā, ir izstrādāts Latvijas valdības rīcības plāns terorisma ap-karošanai. Tā ieviešana veiksmīgi pabeigta 2003. gada aprīlī. Plāns ir uzlabojis valsts institūciju sadarbību terorisma novēršanas un apkarošanas pasākumos. Galvenais plāna uzdevums bija novērst iespējas ter-oristiem izmantot Latvijas teritoriju, banku sistēmu vai citus līdzekļus savu mērķu īstenošanai. Tika veikti nepieciešamie grozījumi tiesību aktos10, tajā skaitā palielinot tiesību sargājošo institūciju pilnvaras finanšu transakciju kontrolē11. Papildus tika nostiprināta sadarbība starp valsts drošības dienestiem, uzlabojot kontroli pār stratēģiskas nozīmes preču importu, eks-portu un tranzītu.

Lai stiprināti koordināciju starp dažādajām terorisma apkarošanā iesaistītajām valsts institūcijām, Drošības policijas pakļautībā ir izveidots Pretterorisma centrs, kura darbība sākusies 2005. gada februārī. Šīs Latvijā centrālās pretterorisma institūcijas uzdevumos ietilpst terorismu apkarojošo iestāžu darbības koordinēšana, savlaicīgas informācijas apmaiņas nodrošināšana, kā arī ar pretterorisma aktivitātēm saistītās informācijas apkopošana un analīze. Lai pilnveidotu nacionālās pretterorisma sistēmas efektivitāti, Iekšlietu ministrija un Pretterorisma centrs ir izstrādājuši terorisma drau-du līmeņu koncepciju.

Eiropas Savienības ietvaros Latvija ir iesaistījusies praktiskās terorisma apkarošanas iniciatīvās, kas paredz padziļinātu sadarbību starp operatīvajiem un drošības dienestiem, kā arī tiesu varas jomā. Saskaņā ar ES Deklarāciju par cīņu pret terorismu un ES tero-risma apkarošanas rīcības plānu Latvijas tiesību aktos ir ieviestas vairākas normas, kuru mērķis ir veicināt praktisko sadarbību starp ES dalībvalstīm terorisma apkarošanas jomā. ES ietvaros izstrādā virkni normatīvo aktu, kas ietver informācijas apmaiņas mehānismu uzlabošanu, liecinieku aizsardzību un cīņu ar terorisma finansēšanu. Latvija aktīvi iesaistās šādu tiesību aktu izstrādē un pilnā mērā atbalsta ES centienus terorisma apkarošanā.

Pievienošanās Šengenas līgumam

Sakarā ar personu brīvu pārvietošanos ES dalībvalstīm rodas problēmas, kas saistītas ar drošību, jo ir atceltas pasu pārbaudes uz ES iekšējām robežām. Lai kompensētu šo kontroles trūkumu, ir vajadzīgi pa-pildu drošības pasākumi uz ES ārējām robežām. Tā kā pārvietošanās brīvību ES var izmantot arī noziedznie-ki, valstu policijas un tiesībsargājošajām iestādēm ir jāsadarbojas, lai apkarotu pārrobežu noziedzību.12

Šengenas līgums pēc būtības paredz atcelt per-sonu pārvietošanās kontroli uz kopīgām iekšējām robežām, papildus pārvadājumu un preču aprites at-vieglojumus. Līgumā ir minēti konkrēti pasākumi, kas valstīm jāievēro – piemēram, noteikumi par policijas sadarbību. Šengenas līguma nosacījumu īstenošanai izveidotā Šengenas informācijas sistēma (Schen-gen Information System, SIS) nodrošina attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu piekļūšanu informācijai par personām, kas ļauj efektīvi veikt dažādas kon-troles. Tieši Šengenas līguma slēdzēju pušu iestādēm ar automatizētu meklēšanas procedūru kopumu būs iespēja piekļūt visu Šengenas līguma dalībvalstu SIS esošajiem ziņojumiem par personām un priekšmetiem robežkontroles veikšanai, policijas un muitas īstenotajai kontrolei valsts teritorijā, lai nodrošinātu vienotu prasību ievērošanu Šengenas vīzu izsniegšanai un ārvalstnieku uzskaites veikšanai.13

Tā kā terorisma draudu līmenis ES ir saglabājies nemainīgi augsts, cīņa pret terorismu arī turpmāk būs prioritāra. Nenoliedzami viens no būtiskākajiem fakto-riem terorisma novēršanā ir informācijas apmaiņa starp tiesību aizsardzības iestādēm un izlūkdienestiem. Tieši tāpēc ir būtiska pēc iespējas efektīvāku mehānismu izveidošana un nostiprināšana sadarbības stiprināšanai

26 27

starp nosauktajām iestādēm. Konkrētas informācijas nonākšana policijas rīcībā, apkarojot noziedzību, var būt neatsverams instruments terorisma novēršanā. Latvijas pievienošanās Šengenas līgumam nodrošinās plašāku informācijas apriti un pieeju citu Šengenas dalībvalstu datu bāzēm.

Ņemot vērā teroristu izmantoto tehnoloģiju un lietoto metožu nepārtraukto attīstību, cīņā pret tiem ir nepieciešama atbilstoša rīcība, tāpēc, lai novērstu terorismu, nepieciešami nopietni ieguldījumi jau-nos tehnoloģiskos risinājumos, tajā skaitā saistībā ar personu biometrisko identifikāciju un viltotu do-kumentu atklāšanu. Šā gada 31. maijā Saeima pieņēma Biometrijas datu apstrādes likumu14, kas paredz Biometrijas datu apstrādes sistēmā iekļaut gan “civilos” biometriskos datus (piemēram, datus, kas ir iegūti, izsniedzot personu/tiesību apliecinošus dokumentus), gan “kriminālos” biometriskos datus (piemēram, noziedzīgus nodarījumus izdarījušo per-sonu, ieskaitot teroristus, datus u. c.)15. Paredzēts, ka šādu sistēmu plaši lietos pretterorisma aktivitātēs, kā arī nākotnē izstrādās Biometrijas datu apstrādes sistēmas integrācijas risinājumus ar ES koplietošanas informācijas sistēmām (piemēram, SIS II).

Šengenas informācijas sistēma ir komplicēta datu bāze, kas ļauj policijas un tiesu iestādēm apmainīties ar informāciju par personām, par kurām izdots lēmums par apcietināšanu vai izdošanas pieprasījums. Tā kā vie-na no labākajām noziedznieku notveršanas metodēm ir to nelikumīgi iegūto līdzekļu izsekošana, šim nolūkam ES ir ieviesti tiesību akti, lai novērstu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. (Arī Latvijā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana ir krimināli sodāma saskaņā ar Krimināllikuma 195. pantu.) Tieši Eiropola16 – iestādes, kas apkaro dažādus starptautiskās noziedzības vei-dus, – izveidošana bija nozīmīga tiesībsargājošo iestāžu sadarbības jomā.

Vēl viens aspekts Šengenas telpā ir patvēruma meklētāji. Gan likumīgo, gan arī nelikumīgo iebraucēju skaits ES dalībvalstīs pieaug, tāpēc būtu jāturpina darbs pie kopīgas ES patvēruma un imigrācijas poli-tikas ieviešanas, lai novērstu potenciālo nelikumīgo iebraucēju vienā no Šengenas līguma dalībvalstīm brīvu pārvietošanos uz kādu citu dalībvalsti.

Secinājumi Robežkontroles atcelšana uz iekšējām robežām liek

meklēt risinājumus drošības stiprināšanai. Taču visu iepriekšminēto tiesību aktu un instrumentu ieviešanā, kā arī jaunu risinājumu meklēšanā būtiski ir saglabāt līdzsvaru starp efektīvu cīņu pret terorismu un tās radītajiem pilsoņu tiesību ierobežojumiem. Ņemot vērā, ka savu pilsoņu aizsardzība ir katras ES dalībvalsts pienākums, Latvijai būtiski ir izvērtēt, cik lieli pilsoņu tiesību ierobežojumi ir pieļaujami saistībā ar tero-risma novēršanu un apkarošanu. Tomēr, ņemot vērā terorisma starptautisko pārrobežu raksturu, ir svarīgi stiprināt informācijas apmaiņu starp izlūkdienestiem un tiesībsargājošajām iestādēm ES līmenī (tajā skaitā arī ar Eiropolu). Tieši tiesībsargājošās iestādes ik-dienas darbā apkopo un analizē informāciju par noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ļauj veikt operatīva rakstura pasākumus un personas pārbaudes veikšanu terorisma novēršanas nolūkā.

Latvijas pievienošanās Šengenas līgumam pilnveidos mūsu valsts iespējas un efektivitāti ES pretterorisma stratēģijas īstenošanā, jo līdz ar terorisma apkarošanā iesaistīto dienestu ciešāku informācijas apmaiņu un sadarbību tiks radīti šķēršļi teroristu saziņai un iespējai pārvietoties.

Kontroles atcelšana uz ES iekšējām robežām neno-liedzami atvieglos ceļošanu labas gribas ceļotājiem, taču tas atvieglos pārvietošanos arī tiem ES pilsoņiem, kurus var vervēt teroristiskām aktivitātēm. Jāapzinās fakts, ka līdz ar Latvijas starptautiskās atpazīstamības palielināšanos var paaugstināties arī terorisma apdraudējums. Tāpēc galvenais ir strādāt, lai novērstu jaunu cilvēku piesaistīšanu terorismam, un nepieļaut radikālu ideju īstenošanu darbībā, kas nozīmē vēršanos pret radikālu un ekstrēmistisku ideoloģiju izplatīšanu un propagandu.Noderīgas ES saites par terorismu:• EU Fight against terrorism: http://ue.eu.int/cms3_fo/showPage.asp?id=406&lang=en&mode=g • European Commission: http://europa.eu.int/comm/external_rela-tions/110901/index.htm • Europol: http://www.europol.europa.eu/ • EU Judicial Cooperation Unit (Eurojust): http://eurojust.europa.eu/ • The Committee of Experts on Terrorism (CODEXTER): http://www.coe.int/T/E/Legal_affairs/Legal_co-operation/Fight_against_terrorism/

1 Eiropas Kopienu Komisijas sagatavotā Zaļā grāmata par biosagatavotību, COM (2007) 399, 11.07.2007. Skat. arī Eurobarometer aptauju par sabiedrības viedokli Eiropas Savienībā: http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb64/eb64_en.pdf 2 ES Padomes lēmums 2002/584/TI3 2002. gada 28. novembra Padomes lēmums (OV L 349, 24.12.2002., 1./3. lpp.)4 European Security Strategy, 12 December, 2003; http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cmsUpload/78367.pdf 5 ES Padomes sekretariāta pienākums ir šo rīcības plānu regulāri atjaunot un ik pēc 6 mēnešiem sniegt ziņojumu par tā īstenošanu. 6 30.11.2005. 14469/4/05 Rev 4 “The European Union Counter-Terrorism Strategy”7 Cīņa pret terorismu, noziedzību un narkotikām, http://europa.eu/generalreport/lv/2005/rg82.htm 8 2005. gada 15.–16. decembra Eiropadome apstiprināja ES stratēģiju un rīcības plānu cīņai pret teroristu radikalizāciju un rekrutēšanu; 24.11.2005. 14781/1/05 Rev 1 “The European Union Strategy for Combating Radicalisation and Recruitment to Terrorism”9 http://www.am.gov.lv/lv/Arpolitika/pamatnostadnes/ 10 2005. gada 28. aprīlī Saeima pieņēma grozījumus Krimināllikumā, kuros ietverts 881. pants “Terorisma finansēšana”, paredzot par to kriminālatbildību (grozījumi stājās spēkā 01.06.2006.). Savukārt 2005. gada 8. decembra Krimināllikuma grozījumos tika precizēta terorisma definīcija. 11 Latvijas centrālā iestāde naudas atmazgāšanas un terorisma novēršanas jomā ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests, kas darbojas LR Ģenerālprokuratūras paspārnē. 12 http://europa.eu/abc/12lessons/lesson_10/index_lv.htm 13 Informācija no Iekšlietu ministrijas mājaslapas www.iem.gov.lv 14 Spēkā ar 28.06.2007.15 Iekšlietu ministrijas informatīvais ziņojums neformālajai ES Tieslietu un iekšlietu ministru padomes 2007. gada 1.–2. oktobra sanāksmei. 16 Dibināts ar ES Ministru padomes 1995. gada 26. jūlija lēmumu.

Eiropas Kopienu tiesas spriedums lietā C-503/03 Eiropas Kopienu komisija

v. Spānijas Karaliste1

Ilze Šampiņa,M. iur., Tieslietu ministrijas Eiropas un starptautisko tiesību departamenta Starptautisko publiskotiesību nodaļas juriskonsulte

IevadsLīdz ar Amsterdamas līguma2 pieņemšanu 1997.

gadā un tā spēkā stāšanos 1999. gadā Šengenas līguma dalībvalstu starptautiski tiesiskās sadarbības ietvaros izstrādātais tiesību aktu kopums jeb tā sauktais Šengenas acquis tika integrēts Eiropas Savienības sistēmā. Proti, Amsterdamas līgumā pievi-enotais protokols, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiro-pas Savienības sistēmā, Šengenas līguma dalībvalstis pilnvaroja izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību jomās, uz ko attiecas Šengenas acquis. Saskaņā ar Amsterdamas līgumā pievienoto protokolu, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā, ar jēdzienu “Šengenas acquis” saprot šādus tiesību aktus:

1. Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdību, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Francijas Republikas valdības 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgums par kontroļu pakāpenisku atcelšanu pie kopīgām robežām3 (Šengenas nolīgums).

2. Konvencija, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas nolīgumu par kontroļu pakāpenisku atcelšanu pie kopīgām robežām4 (Šengenas īstenošanas konvencija) un kas noslēgta 1990. gada 19. jūnijā starp Beļģijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Francijas Republiku, Luksemburgas Liel-hercogisti un Nīderlandes Karalisti, kā arī tās nobeigu-ma akts un deklarācijas.

3. Pievienošanās protokoli un nolīgumi 1985. gada Šengenas nolīgumam un 1990. gada Šengenas īstenošanas konvencijai, kas noslēgti ar Itāliju (parakstīti 1990. gada 27. novembrī Parīzē), Spāniju un Portugāli (parakstīti 1991. gada 25. jūnijā Bonnā), Grieķiju (parakstīti 1992. gada 6. novembrī Madridē), Austriju (parakstīti 1995. gada 28. aprīlī Briselē) un Dāniju, Somiju un Zviedriju (parakstīti 1996. gada 19. decembrī Luksemburgā), kopā ar attiecīgajiem no-beiguma aktiem un deklarācijām.

4. Lēmumi un deklarācijas, ko pieņēmusi Izpildu komiteja, kas nodibināta saskaņā ar 1990. gada Šengenas īstenošanas konvenciju, kā arī tiesību akti,

ko tās instances, kurām Izpildu komiteja piešķīrusi lēmumu pieņemšanas pilnvaras, pieņem, lai īstenotu šo konvenciju.

Tajā pašā laikā Šengenas līguma dalībvalstis, kas vien-laikus ir arī Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis5, pa-pildus minētajam Šengenas acquis saista arī ES tiesību kopums, kas, līdzīgi kā Šengenas acquis, cita starpā regulē jautājumus par legālo un nelegālo migrāciju, kā arī robežu šķērsošanu. Tāpēc ES dalībvalstīm, kas vienlaikus ir arī Šengenas līguma dalībvalstis, paralēla Šengenas acquis un ES tiesību pastāvēšana var radīt neskaidrības par šo tiesību pareizu piemērošanu.

Jautājums par Šengenas acquis un ES tiesību pa-reizu piemērošanu īpaši aktuāls kļuva laikā, kad Eiro-pas Kopienu komisija (EK) vērsās Eiropas Kopienu tiesā (EKT), lai atzītu, ka Spānijas Karaliste (Spānija) nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1964. gada 25. februāra direktīvas 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aiz-sardzību6 (direktīva 64/221/EEK) 1.–3. un 6. pants7. Tā kā Spānija vienlaikus ir ES dalībvalsts un Šengenas līguma dalībvalsts, EKT savā spriedumā lietai C-503/03 Eiropas Kopienu komisija v. Spānijas Kara-listi apskatīja ne tikai jautājumu par Spānijas saistību izpildi attiecībā pret ES tiesībām, bet arī ES tiesību un Šengenas acquis savstarpējo piemērošanu, jo īpaši ņemot vērā to, ka konkrētajā lietā tiesisko regulējumu paredzēja gan ES tiesības, gan arī Šengenas acquis.

Minētajā lietā ģenerāladvokāte Juliāna Kokota (Ju-liane Kokott) nolasīja savus secinājumus8 2005. gada 10. martā, EKT pasludināja spriedumu 2006. gada 31. janvārī. Tā kā šis spriedums ir uzskatāms par pirmo spriedumu līdzšinējā EKT praksē, kur EKT nosaka Šengenas acquis un ES tiesību mijiedarbību, paredzams, ka šis spriedums būs nozīmīgs arī turpmākajā Šengenas acquis un ES tiesību savstarpējā interpretācijā.

28 29

Lietas apstākļiAlžīrijas pilsonim Faridam (Farid), kas ir Spānijas

pilsoņa laulātais un kopā ar ģimeni dzīvo Dublinā, ierodoties Barselonas lidostā, tika atteikta ieceļošana Spānijā. Šis atteikums tika pamatots ar to, ka par Faridu Šengenas informācijas sistēmā (SIS) ir Vācijas Federatīvās Republikas (Vācija) ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu, kas ir ietverts, balstoties uz Farida iepriekšēju kriminālu sodāmību, t. i., piespriesto nau-das sodu par automašīnas vadīšanu bez vadītāja apliecības.

Arī otram Alžīrijas pilsonim Bušēram (Bouchair), kas ir precējies ar Spānijas pilsoni un kopā ar ģimeni dzīvo Londonā, tika atteikta vīzas izsniegšana, pamatojoties uz to, ka SIS ir Vācijas ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu, kas ir ietverts, balstoties uz Bušēra iepriekšēju sodāmību, t. i., piespriesto brīvības atņemšanu uz pieciem mēnešiem, jo pirms laulībām ar Spānijas pil-soni Bušērs Vācijā bija lūdzis patvērumu, izmantojot viltus identitāti (skat. ģenerāladvokātes secinājumu 18.–21. punktu).

Abos gadījumos EK uzskatīja, ka Spānijas admi-nistratīvā prakse, saskaņā ar kuru trešās valsts pil-soņiem bez katra gadījuma detalizētākas pārbaudes netiek atļauta ieceļošana un netiek izsniegta vīza, ja SIS par attiecīgo personu ir ziņots nolūkā liegt ieceļošanu, nav saderīga ar direktīvu 64/221/EEK, ja trešās valsts pilsonis ir ES dalībvalsts pilsoņa ģimenes loceklis.

Savukārt Spānija norādīja, ka tās administratīvā prakse ir atbilstoša Šengenas īstenošanas konvenci-jas prasībām, jo minētās konvencijas 5. panta pirmās daļas d) punkts paredz, ka ārvalstniekam, kas nav ES dalībvalsts pilsonis, var atļaut ieceļošanu Šengenas līguma dalībvalsts teritorijā uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem, ja par attiecīgo personu nav ziņots nolūkā liegt ieceļošanu, un, ja vien (5. panta otrā daļa) Šengenas līguma dalībvalsts humānu iemeslu, valsts interešu vai starptautisku saistību dēļ neuzskata par vajadzīgu atkāpties no 5. panta pirmajā daļā minētā principa par ieceļošanas aizlieguma noteikšanu. Šengenas īstenošanas konvencijas 15. un 16. punktā par vīzu izsniegšanu ir ietverta paralēla sistēma tai, kāda minēta Šengenas īstenošanas konvencijas 5. pantā. Proti, vīzas var izsniegt tikai tad, ja par per-sonu nav ziņots nolūkā liegt ieceļošanu. Izņēmums ir attiecināms tikai uz tiem gadījumiem, kad Šengenas līguma dalībvalsts izsniedz vīzu humānu iemeslu, valsts interešu vai starptautisku saistību dēļ.

Tā kā abos minētajos gadījumos pastāvēja SIS iet-verts Vācijas ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu, Spānija uzskatīja, ka tikai ziņojuma iesniedzējvalstij, proti, Vācijai, var pārmest, ka par ES dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekli SIS ir ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu un tāpēc personai tiek atteikta ieceļošana vai vīzas izsniegšana, pat ja direktīvas 64/221/EEK nosacījumi to neparedz.

Vienlaikus Spānija savā argumentācijā norādīja, ka tās administratīvā prakse nevar būt pretrunā ES tiesībām, jo Šengenas īstenošanas konvencijas notei-kumi ir daļa no ES tiesībām kopš brīža, kad ar Am-sterdamas līgumu Šengenas acquis tika integrēts ES sistēmā (skat. sprieduma 30. punktu).

Jāpiebilst, ka Šengenas īstenošanas konvenci-jas izpratnē ar “ārvalstnieku” saprot ikvienu personu, kas nav ES dalībvalsts pilsonis, atsevišķi nenodalot trešo valstu pilsoņus no tiem trešo valstu pilsoņiem, kas vienlaikus ir arī ES dalībvalsts pilsoņa laulātais vai ģimenes loceklis un uz kuriem tādā veidā at-tiecas arī ES tiesības. Savukārt direktīva 64/221/EEK paredz labvēlīgākus pārvietošanās nosacījumus tieši ES dalībvalsts pilsoņiem, to laulātajiem un ģimenes locekļiem.

Tādēļ lietas izskatīšanas procesā tika izvirzīts jautājums, vai ar direktīvu 64/221/EEK ir saderīgi tas, ka ES dalībvalsts ES dalībvalsts pilsoņa ģimenes lo-ceklim liedz ieceļošanu vai atsaka vīzas izsniegšanu bez papildu pārbaudes un tikai tādēļ, ka par pieprasītāju cita Šengenas līguma dalībvalsts ir ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu.

Prasības tiesiskais izvērtējumsGan EKT savā spriedumā, gan ģenerāladvokāte

Juliāna Kokota savos secinājumos kā pirmo nosacījumu prasības izvērtēšanā izvirzīja noskaidrot attiecības starp Šengenas īstenošanas konvenciju un ES tiesībām per-sonu brīvas pārvietošanās jomā. Savos apsvērumos EKT un ģenerāladvokāte Juliāna Kokota norādīja, ka laikposmā pirms Šengenas acquis iekļaušanas ES sistēmā Šengenas acquis un ES tiesību savstarpējās attiecības regulēja Šengenas īstenošanas konvencijas 134. pants, atbilstoši kuram minētās konvencijas no-teikumi bija piemērojami tikai tad, ja tie bija saderīgi ar ES tiesībām. Minētais nosacījums vēlāk tika pārņemts arī Amsterdamas līgumam pievienotā protokola, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā preambulas trešajā daļā, kur atkārtoti tika noteikts, ka Šengenas acquis noteikumus piemēro tikai tad, ja tie ir saderīgi ar ES un Kopienas tiesībām.

Tādējādi ģenerāladvokāte Juliāna Kokota secināja, ka kolīzijas pastāvēšana starp Šengenas īstenošanas konvenciju un direktīvu 64/221/EEK ir izslēgta, tāpēc Spānija nevar atsaukties uz Šengenas īstenošanas konvenciju, lai pamatotu savu administratīvo praksi (skat. ģenerāladvokātes secinājumu 34. punktu). Savukārt EKT secināja, ka Spānijas administratīvās prakses atbilstību Šengenas īstenošanas konvencijas noteikumiem var pamatot valsts kompetento iestāžu rīcību tikai tad, ja minētie noteikumi ir saderīgi ar ES tiesībām, kas nosaka personu brīvu pārvietošanos (skat. sprieduma 35. punktu).

EKT atzina, ka abos gadījumos Spānija ir rīkojusies atbilstoši Šengenas īstenošanas konvencijas prasībām. Konkrētajā gadījumā Vācija ir atbildīga par tās SIS ierakstīto datu pareizumu, likumību un par to, lai tie nebūtu novecojuši, un ir vienīgā valsts, kas ir tiesīga tos papildināt, mainīt vai dzēst. Savukārt pārējo Šengenas līguma dalībvalstu pienākums saskaņā ar minētās konvencijas 5. un 15. pantu gadījumā, kad nepastāv neatbilstīgi ārkārtas apstākļi šīs procedūras ietvaros, ir atteikt ieceļošanas tiesības un vīzas izsniegšanu ārvalstniekam, par kuru ir sniegts ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu. Kā norāda EKT, šī atteikuma automātiskums ir Šengenas acquis pamatā esošā principa par sadarbību starp Šengenas līguma

dalībvalstīm izpausme, kas nepieciešama, lai integrētas vadības sistēma darbotos un nodrošinātu paaugstinātu un vienādu kontroles un uzraudzības līmeni pie ārējām robežām, un kas ir neizbēgama situācijā ar ārējo robežu brīvu šķērsošanu Šengenas teritorijā.

Tā kā Šengenas īstenošanas konvencijas 5. un 15. pantā paredzētā atteikuma automātiskums nenošķir, vai attiecīgais ārvalstnieks ir vai nav ES dalībvalsts pilsoņa laulātais, kā otro nosacījumu prasības izvērtēšanā EKT un ģenerāladvokāte Juliāna Kokota izvirzīja noskaidrot, vai Spānijas iestāžu rīcība atbilst ES tiesībām, kas nosaka personu brīvu pārvietošanos un, it īpaši, direktīvai 64/221/EEK. Šajā sakarā būtiski minēt EKT līdzšinējo tiesu praksi par personu brīvu pārvietošanos.

EKT jau vairākkārt ir skatījusi jautājumus par personu brīvu pārvietošanos. No EKT līdzšinējās prakses izriet, ka trešo valstu pilsoņu, kuri ir ES dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekļi un kuri likumīgi uzturas kādā dalībvalstī, tiesiskais stāvoklis personu brīvas pārvietošanās ziņā ir ievērojami pietuvināts ES dalībvalsts pilsoņu stāvoklim9. Tomēr vienlaikus EKT ir atzinusi, ka ES dalībvalsts pilsoņiem un to ģimenes locekļiem tiesības ieceļot un uzturēties citas ES dalībvalsts teritorijā nav beznosacījuma tiesības10 (skat. sprieduma 43. punk-tu). Direktīvas 64/221/EEK 2. pants paredz, ka ES dalībvalsts var noteikt citas ES dalībvalsts pilsoņa, tā laulātā un ģimenes locekļu, kas ir trešās valsts pilsoņi, aizliegumu ieceļot tās teritorijā, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību, valsts drošību vai veselības aizsardzību. Tomēr, kā tas izriet no EKT līdzšinējās prakses, šādu ieceļošanas aizliegumu nevar noteikt gadījumos, ja personas nerada reālus un pietiekami nopietnus draudus sabiedrības pamatinteresēm.11

Direktīvas 64/221/EEK 3. panta 1. punkts paredz, ka pasākumiem, ko veic, ņemot vērā sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, jābūt balstītiem tikai uz attiecīgā indivīda personīgo darbību. Turklāt minētā panta 2. punkts paredz, ka iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nerada pamatu veikt šādas darbības. No līdzšinējās EKT prakses izriet, ka kriminālās sodāmības pastāvēšanu var ņemt vērā tikai tad, ja šo sodāmību pamatojošie apstākļi norāda uz tādu personīgu darbību, kas apdraud spēkā esošo sa-biedrisko kārtību12 (skat. sprieduma 44. punktu).

Līdzīgi kā savos iepriekšējos spriedumos13, arī konkrētajā lietā EKT atkārtoti norādīja, ka sabiedriskās kārtības izņēmums ir atkāpe no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa, kas jātulko šauri. No tā izriet, ka iestādes atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības jēdzienu jebkurā gadījumā nozīmē, ka papil-dus sabiedriskajiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv reāli un pietiekami smagi draudi sabiedrības pamatinteresēm (skat. sprieduma 45. un 46. punktu). Tas nozīmē, ka ES dalībvalsts var aizliegt ieceļošanu vai uzturēšanos tikai tām personām, kuru atrašanās ES dalībvalsts teritorijā pati par sevi rada sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības draudus.14

Vienlaikus EKT konkrētajā lietā norādīja, ka jēdziena “sabiedrības kārtība” šaurā interpretācija ir būtiska ne tikai ES tiesību kontekstā, bet arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenci-

jas15 īstenošanā, jo tādējādi ir iespējams aizsargāt arī ES dalībvalstu pilsoņiem minētās konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (skat. sprieduma 47. punktu). Konkrētajā lietā ietvertā atsauce uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju apliecina EKT jau iepriekšējos spriedumos16 noteikto, ka ES tiesību interpretācijā jāņem vērā cilvēktiesības, kas izriet ne tikai no ES tiesību aktiem, bet arī ES dalībvalstīm saistošajiem cilvēktiesību dokumentiem, ko ES tiesību aktu interpretācijā atzinusi EKT.

Ņemot vērā līdzšinējā EKT praksē noteiktos pamat-principus saistībā ar personu brīvas pārvietošanās ierobežošanu, EKT konkrētajā lietā secināja, ka jēdziens “sabiedriskā kārtība” direktīvas 64/221/EEK 2. panta nozīmē neatbilst Šengenas īstenošanas kon-vencijas 96. pantā minētajam jēdzienam “sabiedriskā kārtība”. Jo atbilstoši Šengenas īstenošanas konvenci-jas 96. pantam SIS ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu var balstīties uz sabiedriskās kārtības apdraudējumu neatkarīgi no jebkāda veida konkrēta vērtējuma par draudiem, ko ieinteresētā persona varētu radīt.

Līdz ar to EKT norādīja, ka pareizā ES tiesību piemērošanā trešo valstu pilsoņiem, kas vienlaikus ir arī ES dalībvalsts pilsoņa laulātais, nepieciešams ievērot divus nosacījumus. Pirmkārt, Šengenas līguma dalībvalsts var ziņot par trešās valsts pilso-ni – ES dalībvalsts pilsoņa laulāto – tikai pēc tam, kad ir konstatēts, ka šīs personas uzturēšanās rada reālus, faktiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedrības pamatinteresēm direktīvas 64/221/EEK nozīmē. Otrkārt, ES dalībvalstij, kura saņem uzziņas no SIS, pirms tā liedz ieceļošanu Šengenas teritorijā, jāpārbauda, vai ieinteresētās personas klātbūtne šajā gadījumā rada reālus, faktiskus un pietiekami nopiet-nus draudus sabiedrības pamatinteresēm.

Ņemot vērā EKT līdzšinējos apsvērumus un konkrētās lietas faktus, EKT, līdzīgi kā ģenerāladvokāte Juliāna Kokota, uzskatīja, ka, atsakot ieceļošanas tiesības Šengenas teritorijā Faridam un neizsniedzot vīzu ieceļošanai šajā teritorijā Faridam un Bušēram, kas ir trešās valsts pilsoņi – ES dalībvalsts pilsoņu laulātie, tikai tāpēc, ka par tiem bija SIS ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu, iepriekš nepārbaudot, vai šo personu atrašanās teritorijā nerada reālus, fak-tiskus un pietiekami nopietnus draudus sabiedrības pamatinteresēm, Spānija nebija izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek direktīvas 64/221/EEK 1.–3. pants.

Secinājumi Ņemot vērā Latvijas drīzo pievienošanos Šengenas

līguma dalībvalstīm, Latvijai kā ES dalībvalstij EKT spriedums lietā C-503/03 Eiropas Kopienu komisija v. Spānijas Karalisti ir nozīmīgs šādu apsvērumu dēļ:

1. EKT spriedums lietā C-503/03 skaidri nosaka ES tiesību pārākumu pār Šengenas acquis, līdz ar to, piemērojot Šengenas acquis, jāpārliecinās, vai attiecīgajos gadījumos tiek ievērotas arī visas ES tiesību normas, kas regulē konkrēto gadījumu.

2. EKT spriedums lietā C-503/03 paredz, ka izvērtēšanas pienākums ir ne tikai tai Šengenas līguma dalībvalstij, kas par attiecīgo personu ietver informāciju

30 31

1 Eiropas Kopienu tiesas (EKT) spiedums lietā: C-503/03 Commission of the European Communities v Kingdom of Spain [2006] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62003J0503:EN:HTML2 Treaty of Amsterdam amending the Treaty on European Union, the Treaties establishing the European Communities and related acts. Official Journal, C 340, 10.11.1997.; latviešu val. skat.: http://eur-lex.europa.eu/lv/treaties/index.htm.3 Agreement between the Governments of the States of the Benelux Economic Union, the Federal Repubic of Germany and the French Republic on the gradual abolition of checks at their common borders, Official Journal, L 239, 22.09.2000, pp. 13–184 Convention implementing the Schengen Agreement of 14 June 1985 between the Governments of the States of the Benelux Economic Union, the Federal Republic of Germany and the French Republic on the gradual abolition of checks at their common borders, Official Journal, L 239, 22.09.2000 pp. 19–62.5 Izņēmuma nosacījumus attiecībā uz Dāniju, Īriju un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti skat. Amsterdamas līgumā ietvertajā protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā; latviešu val. skat. http://eur-lex.europa.eu/lv/treaties/index.htm.6 Council Directive 64/221/EEC of 25 February 1964 on the co-ordination of special measures concerning the movement and residence of foreign nationals which are justified on grounds of public policy, public security or public health, Official Journal, L 56 , 04.04.1964, pp. 0850–0857; latv. val. skat. http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:P:1964:056:0850:8:LV:HTML 7 Direktīva 64/221/EEK no 2006. gada 29. aprīļa nav spēkā. Minētā direktīva ir atcelta ar Directive 2004/38/EC of the European Parliament and of the Council of 29 April 2004 on the right of citizens of the Union and their family members to move and reside freely within the territory of the Member States amending Regulation (EEC) No 1612/68 and repealing Directives 64/221/EEC, 68/360/EEC, 72/194/EEC, 73/148/EEC, 75/34/EEC, 75/35/EEC, 90/364/EEC, 90/365/EEC and 93/96/EEC, Official Journal, L 158, 30.4.2004, p. 77–123; latviešu val. skat. http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2004:158:0077:01:LV:HTML Tomēr tā kā direktīvas 62/221/EEK 1.–3. un 6. pants at-bilst minētās direktīvas 2004/38/EK 27. un 30. pantam, tad EKT spriedums lietā C-503/03 ir aktuāls arī pašreizējā situācijā.8 Ģenerāladvokātes Juliānas Kokotas secinājumi EKT lietā: C-503/03 Commission of the European Communities v Kingdom of Spain [2006] http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62003C0503:EN:HTML9 Skat., piemēram, EKT spriedumu lietā: C-109/01 Secretary of State for the Home Department v Hacene Akrich [2003] para. 49; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62001J0109:EN:HTML10 Skat., piemēram, EKT spriedumu apvienotajā lietā: C-482/01 Georgios Orfanopoulos and Others and C-493/01 Raffaele Oliveri v Land Baden-Württemberg [2004] para. 47; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62001J0482:EN:HTML11 Skat., piemēram, EKT spriedumu lietā: 30/77 Régina v Pierre Bouchereau [1977] para. 35; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:61977J0030:EN:HTML un EKT spriedums lietā: 36/75 Roland Rutili v Ministre de l‘intérieu [1975] para. 28; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:61975J0036:EN:HTML 12 EKT spriedums lietā: C-348/96 Criminal proceedings against Donatella Calfa [1999] para 24; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/Lex-UriServ.do?uri=CELEX:61996J0348:EN:HTML13 Skat., piemēram, EKT spriedumu lietā: C-348/96 Criminal proceedings against Donatella Calfa [1999] para 23; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:61996J0348:EN:HTML un EKT spriedumu apvienotajā lietā: C-482/01 Georgios Orfanopoulos and Others and C-493/01 Raffaele Oliveri v Land Baden-Württemberg [2004] paras. 64–65; http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:62001J0482:EN:HTML14 EKT spriedums lietā :C-114/97 Commission of the European Communities v Kingdom of Spain [1998] para. 42 http://eur-lex.europa.eu/Lex-UriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:61997J0114:EN:HTML15 Par 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un tās 1., 2., 4., 7. un 11. protokolu: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 13.06.1997., Nr. 143.16 Skat., piemēram, EKT spriedumu lietā: C-413/99 Baumbast and R v Secretary of State for the Home Department [2002], para. 72 http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:61999J0413:EN:HTML

SIS, bet arī tai valstij, kas, pamatojoties uz SIS pie-ejamo informāciju, veic atkārtotu izvērtējumu par vīzas neizsniegšanu un personas neielaišanu savas valsts teritorijā.

3. EKT spriedums lietā C-503/03 norāda ne tikai uz ES tiesību ievērošanu, bet arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvības konvencijas normu piemērošanu,

tādējādi apliecinot, ka ES dalībvalstīm ES tiesību nor-mu interpretācijā un piemērošanā ir jāievēro ne tikai ES tiesības, bet arī ES dalībvalstīm saistošie starp-tautiskie cilvēktiesību dokumenti, ko ES tiesību aktu interpretācijā atzinusi EKT.

Cilvēku tirdzniecības problēma pēc robežu atvēršanas

Gundega Tentere,EQUAL programmas projekta “Atvērtu darba tirgu sievietēm” sabiedrisko attiecību speciāliste, resursu centrs sievietēm “Marta”

Lai runātu par to, kā mainīsies situācija cilvēku tirdzniecības jomā pēc Latvijas pievienošanās Šengenas līguma telpai, jādefinē pašreizējās nepilnības kopīgajā cīņā pret cilvēku tirdzniecību. Kā liecina Šengenas līguma sadarbības valstu līdzšinējā pieredze, iespējams, Latviju sagaida nopietni pārbaudījumi cīņā pret organizēto un starptautisko noziedzību, tajā skaitā cilvēku tirdzniecību, īpaši ņemot vērā to, ka Latvija ir Eiropas Savienības (ES) ārējā robeža.

Šengenas līguma sadarbības ietvaros jārunā par kopīgām problēmām un jāmeklē īpašas sadarbības iespējas, kuras varētu novērst pašreizējās nepilnības cilvēku tirdzniecības apkarošanā. Kā atzīst speciālisti, cīņā pret cilvēku tirdzniecību Šengenas līguma telpā jāievieš efektīva un profesionāla migrācijas plūsmas kontroles sistēma, veicot pārbaudes uz ārējām robežām un novēršot nelegālo migrāciju. Taču Latvijas reģionālo policijas nodaļu un robežsardzes nodaļu pārstāvjiem trūkst vajadzīgo zināšanu cilvēku tirdzniecības fenome-na atpazīšanai. Tiekoties mācību semināros vai dažādu nozaru profesionāļu darba grupās, Valsts robežsardzes Kriminālizmeklēšanas pārvaldes speciālisti atzīst, ka ierindas robežsargiem nav pietiekamu zināšanu. Mēs redzam aizdomīgas situācijas, saka robežsargi, taču atklāts paliek jautājums – kāda ir profesionālā rīcība, jo tieši robeža ir posms, kur cilvēku tirdzniecības gadījumus var identificēt. Līdz ar aizvien lielāku lēto aviokompāniju piedāvājumu un cilvēku tirdzniecības formu un metožu maiņu, lai iespējami ātrāk un ar mazāku risku pārvietotu upurus, izcili un nenovērtējami resursi ir lidostu pasu kontroles un robežkontroles punkti. Tāpēc jo īpaši pēc pievienošanās Šengenas līgumam ir nepieciešamas sistemātiskas un diferencētas speciālistu mācības, viņu kapacitātes paaugstināšana un preventīvi pasākumi.

“Jau pašlaik ir zināms, ka izsekot līdzi upuriem daudz būs grūtāk un sarežģītāk, iespējas viņus pamanīt būs daudz ierobežotākas. Taču, domājot par nākotni pēc pievienošanās Šengenas līguma telpai, ir daudz vairāk nezināmā nekā zināmā,” uzskata resursu centra sievietēm “Marta” Pakalpojumu daļas vadītāja Nikola Dzina.

Lai izveidotu teritoriju, kurai ir kopīga ārējā robeža un kurai nav robežkontroles tās iekšienē, dalībvalstīm ir nepieciešami vienādi ieceļošanas nosacījumi,

vienādiem ir jābūt noteikumiem, kas nosaka ieceļošanas vīzu izsniegšanu trešo valstu pilsoņiem šajā teritorijā, kaut gan, no otras puses raugoties, vīza ir derīga visās Šengenas valstīs. Jo īpaši uzsverot Latvijas – ES ārējās robežas – situāciju, ir nepieciešami stingri un profesionāli kontroles pasākumi, kas jāveic uz ārējās robežas, kā arī jāgarantē visu dalībvalstu spēja veikt efektīvu robežkontroli. Kopīgajai informācijas sistēmai ir jānodrošina operatīva informācija un jāsniedz ziņas par pazudušām personām, jāattīsta sadarbība tieslietu un iekšlietu jomā, sadarbojoties dalībvalstu policijai un prokuratūrai, jāsaskaņo likumdošana un jāattīsta kopīga patvēruma un imigrācijas politika.

Lai arī Latvijā par cilvēku tirdzniecību kā moderno verdzību runā kopš 2000. gada, kopīgu diskusiju un risinājumu meklējumus apgrūtina vienotas izpratnes trūkums. Cīņā pret cilvēku tirdzniecību iesaistītās valsts un pašvaldību institūcijas, nevalstiskās organizācijas atkarībā no savām finanšu iespējām un izvirzītajām prioritātēm nereti cilvēku tirdzniecību skaid-ro, priekšplānā izvirzot kādu no cilvēku tirdzniecības formām.

Bieži vien veids, kādā runā par cilvēku tirdzniecību, kā arī problēmas redzamā, publiskotā puse liek izdarīt secinājumus, ka Latvijā cilvēku tirdzniecība ir izs-kausta. Kā argumentus vai atsauces lietojot upuru un ierosināto krimināllietu mazo skaitu, neredzama paliek cilvēku tirdzniecības fenomena mainīgā daba – mainās metodes un pats noziegums, kas pašlaik ir kļuvis daudz slēptāks, latentāks. Atbildīgās valsts institūcijas pauž skaidru pozīciju, ka Latvijā cilvēku tirdzniecībā nav iesaistīta organizētā noziedzība, tiesībsargājošo iestāžu izpratne un attieksme ir stereotipiska, iero-bežota un neelastīga.

Kopumā jāatzīst, ka cilvēku tirdzniecības upu-ru tiesības tiek ievērotas, taču problēma pastāv, īstenojot darba tirgus upuru tiesības tikt identificētiem, sabiedrības un profesionāļu ierobežotās diskusijas un cilvēku tirdzniecības jēdziena šaurās izpratnes dēļ. Kaut gan starptautiskie normatīvie akti un rekomendācijas skaidri norāda uz nepieciešamību veikt preventīvo dar-bu un mērķtiecīgus pasākumus, kas aizsargā visas no cilvēku tirdzniecības cietušās personas, Latvijā joprojām piespiedu darbā ekspluatētas personas lielākoties ne-

32 33

tiek atpazītas kā cilvēku tirdzniecības upuri. Turklāt tiesībsargājošajās iestādēs nav vajadzīgās prakses un trūkst zināšanu darbā ar cilvēku tirdzniecības upuriem, kuri ekspluatēti darba tirgū.

Resursu centrs sievietēm “Marta” 2001. gadā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kampaņā pret cilvēku tirdzniecību sāka darbu cilvēku tirdzniecības novēršanai. 2002. gada beigās centrā “Marta” sāka praktisku darbu cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitācijā un reintegrācijā.

Centra “Marta” profesionāļiem ir pieredze, iesais-toties cilvēku tirdzniecības novēršanas pasākumu īstenošanā, veicot preventīvo darbu, rīkojot akcijas, informatīvus pasākumus, nodrošinot pirmā bezmak-sas karstā tālruņa darbu, lai informētu un izglītotu sabiedrību, novērstu cilvēku tirdzniecības risku, kā arī sniegtu atbalsta pakalpojumus un rehabilitāciju cilvēku tirdzniecības upuriem.

2005. gadā centrā “Marta” palīdzība sniegta 21 cilvēku tirdzniecības upurim, 2006. gadā – 13, savukārt 2007. gadā – 7 upuriem. “Martā” pēc palīdzības vēršas sievietes, kuras cietušas no seksuālās ekspluatācijas. Lai arī pēdējos trijos ga-dos centrā “Marta” atbalstu saņēmušo upuru skaits ir samazinājies, profesionāļi norāda, ka patiesībā upuru skaits nav kļuvis mazāks – drīzāk otrādi.

“Pavisam noteikti zinu, ka man katru dienu uz ielas iet garām cilvēki, kuri ir cietuši no cilvēku tirdzniecības,” saka viena no centra speciālistēm. Viņa norāda, ka trūkst tiešas pieejas gan iekšējās, gan ārējās cilvēku tirdzniecības upuriem, gan tiem upuriem, kuri Latvijā uzturas kā mērķa vai tranzītvalstī. Latvijā ir akūti nepieciešami mērķtiecīgi un regulāri preventīvi pasākumi, lai sasniegtu mērķa grupu. Speciālistu rīcībā patlaban nav pētījumu vai prakses apkopojumu par efektīviem kanāliem vai pieredzi cilvēku tirdzniecības upuru aizsniegšanai.

Šengenas ietekme uz tūrismu un viesnīcu biznesu Latvijā

Santa Graikste,Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas izpilddirektoreLaura Karnīte,Iekšlietu ministrijas Preses centra vadītāja

Šā gada 21. decembrī paredzēta Latvijas un vēl astoņu Eiropas Savienības (ES) valstu pievienošanās Šengenas līgumam. Pārmaiņas būs ne tikai Valsts robežsardzes, Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību darbā, bet arī tūrisma un viesmīlības nozarē, jo īpaši tās skars viesnīcas un citas tūristu mītnes.

Šengenas konvencijas 45. pants nosaka:“1. Līgumslēdzējas puses apņemas veikt vajadzīgos

pasākumus, lai garantētu to, ka:a) to uzņēmumu vadītāji vai darbinieki, kas sniedz

pajumti, nodrošina, ka izmitinātie ārvalstnieki, tostarp citu līgumslēdzēju pušu un citu Eiropas Kopienu dalībvalstu pilsoņi, — izņemot šo personu laulātos vai nepilngadīgus bērnus, kā arī tūristu grupu dalībnie-kus — personīgi izpilda un paraksta deklarācijas veidlapas un pierāda savu identitāti, uzrādot derīgu, identitāti apliecinošu dokumentu;

b) šādi aizpildītas deklarāciju veidlapas saglabā kompetentu iestāžu vajadzībām vai nodod tām, ja šīs iestādes to uzskata par vajadzīgu, lai novērstu drau-dus, veiktu kriminālvajāšanu vai noskaidrotu pazudušo vai nelaimes gadījumos cietušo personu likteni, ja vien attiecīgās valsts likumi neparedz ko citu.

2. Šā panta 1. punktu analogi piemēro personām, kas izīrētās vietās apmetas teltīs, autofurgonos vai kuģos.”

Ko tas nozīmē un kā tieši tas ietekmēs tūrisma mītņu darbu?

Jau laikus – 2006. gadā – LR Ekonomikas ministri-jas izveidota darba grupa, kurā piedalījās arī Latvijas viesnīcu un restorānu asociācijas pārstāvji, izstrādāja noteikumus par ārzemnieka deklarācijas veidlapas aizpildīšanas, glabāšanas un nodošanas kārtību. LR Ministru kabinets noteikumus pieņēma 2007. gada 2. aprīlī.

Šie noteikumi nosaka:1. ārzemnieka deklarācijas veidlapas paraugu; 2. deklarācijas aizpildīšanas, parakstīšanas un

glabāšanas kārtību un termiņu;3. kārtību, kādā deklarāciju nodod tiesībaizsardzības

iestādēm.

Noteikumi arī paredz, ka:“2. Ārzemnieks, ierodoties un reģistrējoties tūristu

mītnē, uzrāda ceļošanas dokumentu un personīgi aiz-pilda komersanta vai saimnieciskās darbības veicēja, vai tūristu mītnes darbinieka izsniegto deklarāciju.” Šis noteikums neattiecas uz minēto ārzemnieku laulātajiem, nepilngadīgajiem bērniem un tūristu gru-pas dalībniekiem.

“3. Deklarāciju par abiem laulātajiem, kuri ieradušies tūristu mītnē, aizpilda viens no viņiem. Nepilngadīgas personas vietā deklarāciju aizpilda viens no tās vecākiem, likumiskais pārstāvis vai persona, kura pa-vada nepilngadīgo.”

Deklarāciju par ārzemnieku, kurš ceļo personu grupā, aizpilda grupas vadītājs, ierakstot prasīto informāciju saskaņā ar noteikumu 1. pielikumu.

“5. Komersants vai saimnieciskās darbības veicējs deklarāciju par ārzemnieku var sagatavot elektroniski un izsniegt parakstīšanai ārzemniekam vai grupas vadītājam.

6. Deklarācija latviešu valodā un vismaz vienā svešvalodā (2., 3., 4., 5. un 6.pielikums) ir pieejama tūristu mītnē.

7. Deklarācijā norāda šādas ziņas par ārzemnieku:7.1. uzvārds;7.2. vārds;7.3. dzimšanas datums;7.4. valstiskā piederība, tās veids un dzīvesvietas

valsts;7.5. ceļošanas dokumenta veids, sērija, numurs,

izdevējvalsts, izdošanas datums, derīguma termiņš;7.6. datums, kad ieradies tūristu mītnē;7.7. datums, kad izbraucis no tūristu mītnes.”

Šo noteikumu pielikumā ir doti deklarāciju paraugi – angļu, franču, itāļu, krievu un vācu valodā.

Piedaloties noteikumu izstrādē, asociācijas pārstāvji centās panākt, lai deklarācijā ietvertā informācija būtiski neatšķirtos no jau lietotajām viesu reģistrācijas kartēm. Tādēļ, izstrādājot deklarācijas, katra viesnīca var piemērot individuālu noformējumu, taču deklarācijās noteikti jāiekļauj MK noteikumos minētās ziņas.

34 35

Tūrisma nozares pārstāvju bažas saistībā ar jaunajām prasībām

Vislielāko satraukumu tūristu mītņu darbiniekos iz-raisa noteikumu 8., 9. un 10. pants:

“(..) tūristu mītnes darbinieks pārbauda deklarācijā sniegto ziņu atbilstību ceļošanas dokumentā norādītajām ziņām. Ja ziņas neatbilst ceļošanas dokumentā norādītajām ziņām, ārzemnieks vai tūristu grupas vadītājs precizē deklarāciju.

10. Komersants vai saimnieciskās darbības veicējs, vai tūristu mītnes darbinieks paraksta pārbaudīto deklarāciju, apliecinot tās pieņemšanu.”

Līdz ar deklarācijas parakstīšanu komersants vai saimnieciskās darbības veicējs, vai tūristu mītnes darbinieks apliecina ne tikai tās pieņemšanu, bet arī deklarācijā minētās informācijas pareizību. Ja tiks konstatēts, ka deklarācijā minētā informācija ir kļūdaina, tiks piemērotas Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktās sankcijas.

Viesnīcā, kur ir 50 istabas, tas noteikti nesagādās grūtības, taču kas notiks viesnīcā ar 200 un vairāk istabām? Tātad līdz ar pievienošanās Šengenas tel-pai:

uz viesnīcām gulsies visa atbildība par deklarācijā minēto ziņu patiesību (faktiski atbildība, kas patla-ban attiecas uz robežsardzi); palielināsies viesnīcas personāla izmaksas, jo, lai nodrošinātu MK noteikumos noteikto atbildību, būs jāpieņem papildu darbinieki.

Patlaban (2007. gada oktobrī) tūrisma mītnēm ir aktuāli arī šādi jautājumi:

Atsaucoties uz Valsts policijas pārstāvju sniegto informāciju 2007. gada 28. martā organizētajā konsultatīvajā seminārā, par ziņu nodošanu Valsts policija ar tūristu mītnēm slēgs līgumu. Asociācijas rīcībā nav informācijas, ka Valsts policija ar kādu tūristu mītni jau būtu noslēgusi līgumu. Tādēļ rodas jautājums – vai līdz 2008. gada 1. janvārim paspēs noslēgt līgumus ar visām tūristu mītnēm? Tūristu mītnes savā darbā izmanto dažādas viesu reģistrēšanas sistēmas – no pašu izstrādātas Ex-cel formātā līdz pat viesnīcas vadības sistēmām, kas savieno gan viesnīcu, gan restorānu, gan grāmatvedību. Katrai no tām ir atšķirīga informācijas pakete un dažādas datu lietošanas iespējas. Tieši tāpēc jau 28. martā tikšanās reizē viesnīcu pārstāvji lūdza Iekšlietu ministrijas speciālistiem ņemt vērā šo specifiku un informācijas nodošanai izstrādāt tādu failu, kas būtu izmantojams ikvienas viesnīcu vadības sistēmā. Pamatojoties uz asociācijas rīcībā esošo informāciju, pagaidām izstrādātais fails nav saskaņots Iekšlietu ministrijas atbildīgajās institūcijās, savukārt asociācija būtu ieinteresēta pirms galīgās apstiprināšanas un ieviešanas iepazīties ar izstrādātā faila formātu un izvērtēt, vai tas būs optimālākais risinājums, lai atbilstu visām praksē lietotajām viesnīcu vadības sistēmām.

Lai arī iepriekš nosaukti vairāki fakti, kas rada bažas un neziņu, tomēr Viesnīcu un restorānu asociācija pilnībā izprot situāciju un ir droša, ka tūrisma mītnes ir gatavas īstenot normatīvajos aktos noteiktās prasības.

Asociācijas apkopotā informācija par ES valstu pieredzi, piemērojot Šengenas konvencijas 45. pantu, liecina, ka arī ES valstīs tūrisma mītnēm ir noteiktas līdzīgas prasības. Dažādās valstīs ir atšķirīgi nosacījumi par informācijas uzglabāšanu, nodošanas formātu, kā arī apkopojamās informācijas apjomu, taču visās ir no-teikta obligāta ārzemnieku reģistrācija.

Nozares ieguvumi no pievienošanās Šengenai

Tomēr nevar aizmirst arī par ieguvumiem. Tā kā jauno Šengenas līguma dalībvalstu iedzīvotāji varēs baudīt galveno Šengenas telpas priekšrocību – ceļošanu Šengenas teritorijā bez personu un transportlīdzekļu robežpārbaudes, mēs – tūrisma nozares pārstāvji – ļoti ceram, ka nozīmīgi pieaugs ārzemju tūristu un viesnīcās nakšņojošo viesu skaits.

Ne reizi vien ārvalstu tūristi, kuriem ieceļošanai Latvijā nepieciešama vīza, asociācijā ir pauduši neapmierinātību par sarežģījumiem, lai saņemtu Latvi-jas vīzu, un tās augsto cenu. Tāpēc tūrisma nozares pārstāvji ar cerībām raugās uz valstīm, ar kurām Lat-vijai pagaidām vēl ir vīzu režīms, bet to iedzīvotājiem ir iespēja saņemt Šengenas vīzu. Asociācija ļoti cer, ka šo iespēju izmantos arī darījumu tūristi no Krievijas, kuriem ir Šengenas vīza, taču neatliek laika nokārtot Latvijas vīzu.

Protams, par reāliem ieguvumiem no pievienošanās Šengenas telpai un to, vai jaunā viesu reģistrācijas kārtība radīs sarežģījumus, varēs spriest tikai pēc tam, kad tā būs īstenota praksē un varēsim izdarīt secinājumus.

Ārvalstnieku reģistrācija tūrisma mītnēs

Kad Latvijā būs stājusies spēkā Šengenas konven-cija un tiks atvērtas iekšējās robežas, viesnīcu, tūrisma mītņu un citu apmešanās vietu īpašniekiem būs pienākums uzkrāt, uzglabāt un nodot tiesībaizsardzības iestādēm ziņas par ārzemniekiem, kas apmetušies šajās mītnēs.

Prasība uzkrāt datus par ārzemniekiem ir iekļauta Šengenas konvencijā, un tas ir viens no kompensējošajiem mehānismiem iekšējo robežu atcelšanai. Robežkontroles neesamības apstākļos regulāra un operatīva ārzemnieku kontrole ir viens no veidiem, kā apkarot noziedzību un nelegālo migrāciju.

Lai ieviestu šo Šengenas konvencijas prasību, veikti grozījumi Tūrisma likumā un izstrādāti Ministru kabine-ta noteikumi, kas nosaka kārtību, kādā ārzemniekiem jādeklarējas un kādā tūrisma mītņu īpašniekiem jāglabā saņemtās ziņas un jāsniedz tās tiesībaizsardzības iestādēm.

Ziņu sniegšana tiesībaizsardzības iestādēm

Noteikumi nosaka, ka deklarāciju par tūristu mītnē izmitinātajiem ārzemniekiem tūrisma mītnei 24 stundu laikā elektroniski vai rakstiski jānodod Valsts policijas teritoriālajai iestādei. Pēc Valsts policijas vai Valsts robežsardzes rakstiska pieprasījuma deklarācija jāizsniedz nekavējoties.

Saņemtos datus tiesībaizsardzības iestādes izman-tos ārzemnieku pārbaudei. Piemēram, ja kāda pagasta teritorijā esošajā viesu namā apmeties ārzemnieks, Valsts policijas teritoriālā struktūrvienība, saņemot tūrisma mītnes iesniegto deklarāciju, caur Šengenas informācijas sistēmu (SIS) pārbaudīs, vai šī persona kāda iemesla pēc netiek meklēta Šengenas teritorijā. Ja atbilde no SIS būs apstiprinoša, struktūrvienības darbinieks, sazinoties ar Latvijas SIRENE biroju, veiks darbības, ko paredz konkrētais meklēšanas pasākums.

Lai atvieglotu deklarāciju aizpildīšanu un iesniegšanu tiesībaizsardzības iestādēm, Iekšlietu ministrija pašlaik izstrādā tehniskos risinājumus elektroniskai informācijas apmaiņai. Plānots, ka ar tūrisma mītnēm, kurām jau ir izveidota elektroniska viesu reģistrācijas

sistēma, tiks veidota sasaiste datu bāzu līmenī. Savukārt uzņēmumiem, kam ir pieejams internets, deklarācijas būs iespējams aizpildīt īpaši izveidotā web aplikācijā.

Tūrisma mītnes, kur netiek veikta viesu elektronis-ka reģistrācija un kurām nav pieejams internets, strādās ciešā sadarbībā ar Valsts policiju – slēdzot savstarpējas vienošanās, tiks noteikts, kā aizpildītās rakstiskās deklarācijas varēs iesniegt Valsts policijas teritoriālajām struktūrvienībām.

Aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Jūsu rokās ir nonācis Eiropas Savienības (ES) informācijas aģentūras žurnāls

“Latvija Eiropas Savienībā”.

Žurnāls iznāk četras reizes gadā un ik reizi padziļināti pievēršas kādai Latvijai un visai Eiropas Savienībai

aktuālai tēmai.

Mūsu mērķis ir sniegt analītisku, pilnīgu un aktuālu informāciju; publikācijas gatavo eksperti, pētnieki un

žurnālisti, skaidrojot un analizējot nozīmīgus ES jautājumus, kuri būtiski ietekmē procesus Latvijā.

Žurnāls ir bezmaksas. Tas ir atrodams bibliotēkās visā Latvijā, kā arī elektroniski pieejams Eiropas Savienības

informācijas aģentūras mājaslapā www.esia.gov.lv.

Mēs strādājam jums, tāpēc aicinām iesaistīties žurnāla veidošanā!

Gaidām jūsu idejas, ieteikumus un atsauksmes uz žurnāla redakcijas elektroniskā pasta adresi:

zurnals@esia.gov.lv

Informācija par Eiropas Savienību un Latvijas dalību tajā: Eiropas Savienības likumdošana, Latvijas un ārvalstu periodiskie izdevumi, datu bāzes, semināri, lekcijas un diskusijas.

www.esia.gov.lvesia@esia.gov.lvTālr.: 67212611Aspazijas bulv. 28, 2. stāvs, Rīga, LV-1050SKYPE: Eiropas Savienības informācijas aģentūra

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ

LATVIJAEIROPAS

SAVIENĪBĀ• Šengenas evolūcija

• Kas mainīsies pēc Latvijas pievienošanās Šengenas līgumam?

• Nelegālā imigrācija un ES iekšējo robežu atvēršana• Šengenas ietekme uz tūrismu un viesnīcu biznesu Latvijā

• Cilvēku tirdzniecības problēma pēc Šengenas zonas paplašināšanās

Nr.

7 2

007.

gad

a no

vem

bris

7